Darbības ar dokumentu
prezidents izsludina šādu likumu:
1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) dzīvnieku infekcijas slimības — slimības, kuru ierosinātāji (baktērijas, vīrusi, mikroskopiskās sēnes, vienšūņi, prioni, ektoparazīti, endoparazīti) tieši vai dažādu faktoru ietekmē var tikt pārnesti no viena dzīvnieka uz citu dzīvnieku vai cilvēku;
2) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
3) epizootija — dzīvnieku infekcijas slimība, kurai raksturīga dzīvnieku masveida saslimšana un strauja izplatība un kura rada lielus sociālekonomiskos zaudējumus, ierobežo starptautisko tirdzniecību ar dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produkciju;
4) praktizējošs veterinārārsts — veterinārārsts, kas ieguvis tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi un nodarbojas ar to;
5) (izslēgts ar 18.12.2008. likumu);
6) veterinārā ekspertīze — svaigas gaļas iegūšanai paredzēto dzīvnieku pirmskaušanas apskate, nokauto dzīvnieku kautproduktu izpēte, paraugu noņemšana, laboratoriskā izmeklēšana, testēšanas rezultātu izvērtēšana un pastāvīgā veterinārā uzraudzība, kas nepieciešama, lai sniegtu atzinumu par gaļas turpmāko izmantošanu, un ko veic saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 854/2004);
7) veterinārmedicīna — zinātnes un prakses nozare, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri saistīti ar dzīvnieku veselību un slimībām, izstrādā veterinārās prasības, kuru izpilde veicina dzīvnieku veselību, produktivitāti un labturību, nodrošina dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, pasargā iedzīvotājus no saslimšanas ar dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgām infekcijas slimībām, nodrošina kvalitatīvu un patērētāju veselībai nekaitīgu dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, kā arī nodrošina vides aizsardzību;
8) veterinārmedicīniskā prakse — praktizējoša veterinārārsta profesionāla darbība dzīvnieku labturības veicināšanā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā, dzīvnieku slimību diagnostikā un profilaksē, saslimušu dzīvnieku ārstēšanā, ķirurģisku operāciju veikšanā, kā arī zāļu pagatavošanā un pārdošanā dzīvnieku aprūpei nepieciešamajā daudzumā;
9) akvakultūras dzīvnieks — savvaļā iegūts ūdenī dzīvojošs dzīvnieks, kuru tur dzīvnieku audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā, kā arī dzīvnieku audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā audzēts ūdenī dzīvojošs dzīvnieks jebkurā tā attīstības stadijā, tā olšūnas, sperma un gametas;
10) references laboratorija— akreditēta laboratorija, kura pilda valsts deleģētas funkcijas un strīda gadījumā izvērtē izmeklēšanas rezultātus, veic atkārtotu izmeklēšanu un sniedz galīgo atzinumu;
11) uzņēmīgs dzīvnieks — dzīvnieks, kurš var saslimt, kontaktējoties ar dzīvnieku infekcijas slimības ierosinātājiem;
12) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
13) veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vieta — noteiktām prasībām atbilstoša un īpaši aprīkota darba vieta, kur praktizējošais veterinārārsts veic veterinārmedicīnisko praksi;
14) (izslēgts ar 18.12.2008. likumu);
15) aprite — dzīvnieku, dzīvnieku izcelsmes produktu, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, ieguve, ražošana, iepakošana, uzglabāšana, laišana tirgū, transportēšana, imports, eksports, tranzīts, savākšana, apstrāde, pārstrāde, piegāde, izmantošana, iznīcināšana, izpēte un izstrāde;
16) specializēta tirdzniecības vieta — vieta, kas reģistrēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvnieku barības un barības piedevu apriti, dzīvnieku kopšanai un turēšanai lietojamo preču uzglabāšanu un izplatīšanu vai dzīvu dzīvnieku turēšanu tirdzniecības nolūkā;
17) dzīvnieku kopšanas līdzeklis — viela vai produkts, kas nonāk saskarē ar atsevišķām dzīvnieka ķermeņa ārējām daļām (piemēram, epidermu, apmatojumu, nagiem, ārējiem dzimumorgāniem), zobiem un mutes dobuma gļotādu un ko lieto tikai vai galvenokārt minēto ķermeņa daļu tīrīšanai, aizsardzībai un uzturēšanai labā stāvoklī vai ķermeņa smaržas koriģēšanai;
18) dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē iesaistītā persona — fiziskā vai juridiskā persona, kuras darbību Pārtikas un veterinārais dienests atzinis vai reģistrējis darbībām ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem vai atvasinātiem produktiem, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 21.oktobra regulā (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula) (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 1069/2009), un Eiropas Komisijas 2011.gada 25.februāra regulā (ES) Nr. 142/2011, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un īsteno Padomes direktīvu 97/78/EK attiecībā uz dažiem paraugiem un precēm, kam uz robežas neveic veterinārās pārbaudes atbilstīgi minētajai direktīvai (Dokuments attiecas uz EEZ) (turpmāk — Komisijas regula Nr. 142/2011).
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 30.03.2006., 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
2.pants. Šā likuma mērķis ir regulēt dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, veterinārmedicīnisko praksi, dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu importa un tranzīta veterināro kontroli un noteikt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī personu tiesības un pienākumus šajā jomā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
2.1 pants. Valsts veterinārajai uzraudzībai un kontrolei ir pakļauti šādi objekti un personas (turpmāk — valsts veterinārās uzraudzības objekti):
1) dzīvnieku novietnes;
2) dzīvnieku audzētavas;
3) savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietas;
4) zooloģiskie dārzi;
5) cirki;
6) izmēģinājumu dzīvnieku audzētāji, lietotāji un piegādātāji;
7) dzīvnieku patversmes un viesnīcas;
8) specializētas tirdzniecības vietas;
9) tirgi, ja tajos notiek tirdzniecība ar dzīviem dzīvniekiem;
10) dzīvnieku savākšanas centri;
11) izsoles, izstādes un citas vietas, kur notiek pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos;
12) inkubatori;
13) dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas komersanti;
14) embriju transplantācijas komersanti;
15) dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas pakalpojumu sniedzēji;
16) veterināro pakalpojumu sniedzēji;
17) veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darbavietas;
18) dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam (turpmāk — blakusprodukti, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam), apritē iesaistītās personas, to uzņēmumi un to īpašumā vai lietošanā esošas iekārtas, kas saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 1069/2009 un Komisijas regulas Nr. 142/2011 prasībām pakļautas valsts veterinārajai uzraudzībai;
19) (izslēgts ar 03.06.2010. likumu);
20) dzīvnieku izcelsmes produktu apritē iesaistītās personas;
21) dzīvnieku pārvadātāji, kuri savas saimnieciskās darbības ietvaros pārvadā dzīvniekus;
22) transportlīdzekļi dzīvnieku pārvadāšanai;
23) dzīvnieku kapsētas.
(18.12.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2010. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
3.pants. Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
4.pants. (1) Pārtikas un veterinārais dienests, pamatojoties uz valsts uzraudzības programmām un normatīvo aktu prasībām, organizē un nodrošina valsts uzraudzību un kontroli šādās jomās:
1) dzīvnieku infekcijas slimību profilakse un apkarošana;
2) dzīvnieku labturība;
3) dzīvnieku izcelsmes produktu, tai skaitā blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, aprite;
4) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
5) (izslēgts ar 03.06.2010. likumu);
6) (izslēgts ar 18.12.2008. likumu);
7) dzīvnieku apzīmēšana un reģistrēšana, ganāmpulku un novietņu reģistrēšana, dzīvnieku pārvietošana;
8) dzīvnieku liemeņu klasifikācija un cenu ziņošana kautuvē;
9) citas normatīvajos aktos noteiktās jomas.
(2) Pārtikas un veterinārais dienests atbilstoši savai kompetencei:
1) izstrādā un apstiprina metodiskos norādījumus attiecībā uz šajā likumā noteiktajām uzraudzības darbībām;
2) izstrādā un apstiprina dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības un apkarošanas programmas;
3) (izslēgts ar 01.12.2009. likumu);
4) pārstāv Latviju starptautiskajās organizācijās un uztur starptautiskos sakarus veterinārmedicīnas nozarē;
5) sagatavo un iesniedz Zemkopības ministrijai zinātnisko pētījumu pasūtījumu pieteikumus;
6) (izslēgts ar 01.07.2011. likumu);
7) (izslēgts ar 03.06.2010. likumu);
8) izsniedz veterināros (veselības) sertifikātus un citus normatīvajos aktos par dzīvnieku veselību, labturību, dzīvnieku barības un barības piedevu apriti, pārtikas aprites drošumu un higiēnu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti noteiktos dokumentus;
9) izsniedz atļaujas dzīvnieku patversmju, viesnīcu, dzīvnieku audzētavu un specializēto tirdzniecības vietu veidošanai un dzīvnieku kapsētu iekārtošanai;
10) reģistrē valsts veterinārās uzraudzības objektus;
11) izstrādā un apstiprina dzīvnieku izcelsmes produktu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē iesaistīto personu valsts uzraudzības programmas.
(3) Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā, apstiprina un uztur dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu kustības, reģistrācijas un uzskaites sistēmu, kā arī sistēmu, kuras uzdevums ir ziņot par dzīvnieku saslimšanu ar infekcijas slimībām.
(4) Pārtikas un veterinārais dienests ir kompetentā iestāde šā panta pirmajā daļā minētajās jomās. Tas uzrauga un kontrolē Eiropas Savienības normatīvo aktu prasību izpildi un sniedz informāciju Eiropas Savienības institūcijām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006., 18.12.2008., 01.12.2009., 03.06.2010. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
4.1 pants. Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pilnvaro Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecākos inspektorus un valsts inspektorus veikt valsts uzraudzību un kontroli šā likuma 4.pantā minētajās jomās.
(12.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
4.2 pants. Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors valsts uzraudzības uzdevumu pildīšanai saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulā Nr. 854/2004 noteiktajām prasībām pilnvaro:
1) veterinārārstu vai praktizējošu veterinārārstu veterinārās ekspertīzes veikšanai;
2) veterinārārsta palīgu veterinārās ekspertīzes veikšanai.
(01.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
4.3 pants. (1) Mājputnu un trušu gaļas ieguves uzņēmumos veterinārārsta palīga funkcijas veterinārās ekspertīzes jomā var pārņemt kautuves darbinieks saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulā Nr. 854/2004 noteiktajām prasībām.
(2) Mājputnu un zaķveidīgo kārtas dzīvnieku gaļas iegūšanai nelielā daudzumā veterināro ekspertīzi saskaņā ar normatīvajiem aktiem par mājputnu un zaķveidīgo gaļas apriti nelielā daudzumā atļauts veikt personai, kura apmācīta saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulā Nr. 854/2004 noteiktajām prasībām.
(3) Medījamo dzīvnieku vai to gaļas iegūšanai mazā daudzumā veterināro ekspertīzi saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā mednieki galapatērētājam piegādā medījamos dzīvniekus vai to gaļu mazā daudzumā, un higiēnas prasībām attiecībā uz medījamo dzīvnieku un to gaļas apriti atļauts veikt personai, kura apmācīta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 853/2004), noteiktajām prasībām.
(4) Veterinārārsts vai praktizējošs veterinārārsts, kas pilnvarots veterinārās ekspertīzes veikšanai, uzrauga un kontrolē veterinārārsta palīga, kautuves darbinieka un šā panta otrajā vai trešajā daļā minētās apmācītās personas darbību.
(5) Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarots veterinārārsts un veterinārārsta palīgs ir apmācīts saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulā Nr. 854/2004 noteiktajām prasībām.
(01.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
8.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecāko inspektoru un valsts inspektoru tiesības atbilstoši viņu kompetencei ir šādas:
1) bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēt valsts veterinārās uzraudzības objektus, pieprasīt dokumentus un informāciju, ņemt paraugus laboratoriskai izmeklēšanai saskaņā ar valsts uzraudzības programmām vai gadījumos, kad ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām un aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem;
2) apturēt valsts veterinārās uzraudzības objektu darbību, apturēt vai aizliegt dzīvnieku pārvietošanu, tirdzniecību ar dzīvniekiem, rīkot dzīvnieku sacensības, izsoles, izstādes un citus pasākumus ar dzīvnieku piedalīšanos, ja ir aizdomas par dzīvnieku iespējamu saslimšanu ar infekcijas slimību vai pastāv draudi cilvēku vai dzīvnieku veselībai, kā arī gadījumos, ja ir pārkāptas normatīvajos aktos par dzīvnieku veselību, labturību, pārtikas aprites drošumu un higiēnu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti noteiktās prasības;
3) pārkāpumu gadījumos administratīvi sodīt personas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
4) ja nepieciešams, pieaicināt policiju un citu tiesībaizsardzības institūciju darbiniekus, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi;
5) apturēt dzīvnieku izcelsmes produktu izplatīšanu vai izņemt tos no apgrozības, ja radušās pamatotas aizdomas par to kaitīgumu cilvēku veselībai vai dzīvībai, dzīvnieku veselībai vai dzīvībai, kā arī pieņemt lēmumu par attiecīgo produktu iznīcināšanu un kontrolēt tā izpildi;
6) kontrolēt mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004., 18.12.2008. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
8.1 pants. Pārtikas un veterinārais dienests kopā ar Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības dalībvalstu ekspertiem var veikt kontroli valsts veterinārās uzraudzības objektos Latvijas teritorijā, lai novērtētu šo objektu atbilstību Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
8.2 pants. Pārtikas un veterinārais dienests kopā ar ekspertu, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts eksperts, var veikt kontroli Latvijas teritorijā esošajos valsts veterinārās uzraudzības objektos, no kuriem paredzēts dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu eksports uz attiecīgo valsti, un novērtēt šo objektu atbilstību šajā valstī noteiktajām prasībām.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
9.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecākie inspektori, valsts inspektori, pilnvaroti veterinārārsti un veterinārārstu palīgi nedrīkst:
1) izpaust komercnoslēpumus, kas viņiem kļuvuši zināmi, pildot dienesta pienākumus;
2) personiski vai ar trešo personu starpniecību piedalīties kontrolei pakļauto komersantu saimnieciskajā darbībā;
3) veikt veterinārmedicīnisko praksi, arī veterināro ekspertīzi, kuras rezultāts pašiem jākontrolē.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 12.06.2009. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
10.pants. (1) Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecākie inspektori un valsts inspektori ir atbildīgi par izdoto rīkojumu, pieņemto lēmumu un veikto darbību atbilstību normatīvo aktu prasībām.
(2) Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecāko inspektoru un valsts inspektoru rīkojumus un lēmumus var atcelt amatā augstāks inspektors. Valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora rīkojumus un lēmumus var pārsūdzēt tiesā.
(3) Ja ir aizdomas par dzīvnieku iespējamu saslimšanu ar infekcijas slimību vai pastāv draudi cilvēku vai dzīvnieku veselībai, pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecāko inspektoru un valsts inspektoru rīkojumu un lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to izpildi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 18.12.2008. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
11.pants. (1) Valsts zinātniskais institūts “Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts”:
1) veic laboratoriskos un diagnostiskos izmeklējumus (tajā skaitā references funkcijas normatīvajos aktos noteiktās jomās) šā likuma 4.panta pirmajā daļā minētajās Pārtikas un veterinārā dienesta kompetencē esošajās valsts uzraudzības un kontroles jomās;
2) organizē starplaboratoriju salīdzinošo testēšanu Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā esošo komersantu paškontroles laboratorijās.
(2) Normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos personas sedz izdevumus par Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta veiktajiem laboratoriskajiem un diagnostiskajiem izmeklējumiem.
(3) Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta valsts pārvaldes uzdevumu ietvaros veikto darbību cenrādi apstiprina Ministru kabinets.
(01.12.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
11.1 pants. Ministru kabinets nosaka:
1) kārtību, kādā piešķir references laboratorijas statusu laboratorijai, kura diagnosticē dzīvnieku infekcijas slimības;
2) references laboratorijas akreditācijas kārtību;
3) references laboratorijas funkcijas un pienākumus;
4) prasības attiecībā uz references laboratorijas iekārtām un aprīkojumu;
5) kārtību, kādā piešķir references laboratorijas statusu laboratorijai, kura veic zāļu atliekvielu laboratorisko kontroli;
6) kārtību, kādā piešķir references laboratorijas statusu laboratorijai, kura veic dzīvnieku infekcijas slimību ierosinātāju antimikrobiālās rezistences noteikšanu.
(30.03.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
12.pants. Kārtību, kādā veicama samaksa par šajā likumā noteiktajām valsts uzraudzības un kontroles darbībām, un Pārtikas un veterinārā dienesta sniegto maksas pakalpojumu veidus nosaka Ministru kabinets.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
13.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecāko inspektoru un valsts inspektoru iekasēto soda naudu par administratīvajiem pārkāpumiem, kā arī līdzekļus, kas iegūti, realizējot likumā noteiktajā kārtībā konfiscēto mantu, preces vai citus priekšmetus, ieskaita valsts budžetā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
14.pants. Pārtikas un veterinārais dienests savā profesionālajā darbībā ir neatkarīgs un atbildīgs saskaņā ar likumiem.
15.pants. (1) Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzība un kontrole notiek saskaņā ar normatīvajiem aktiem un valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas un uzraudzības programmām.
(2) To dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, kuras nav valsts uzraudzībā, veic dzīvnieku īpašnieks kopā ar praktizējošu veterinārārstu.
(3) Laboratoriskos izmeklējumus attiecībā uz valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām veic Latvijas vai citu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajās akreditācijas institūcijās akreditētajās laboratorijās un references laboratorijās saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem veterinārmedicīnas jomā. Ja laboratoriskie izmeklējumi tiek veikti citas Eiropas Savienības dalībvalsts laboratorijā, dzīvnieku īpašnieks vai turētājs nodrošina šo izmeklējumu testēšanas pārskatu sagatavošanu valsts valodā.
(4) Pārtikas un veterinārais dienests pēc laboratorisko izmeklējumu rezultātu un dzīvnieku veselības stāvokļa izvērtēšanas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzību, kontroli, profilaksi un apkarošanu piešķir no dzīvnieku infekcijas slimībām brīvas vai šo slimību skartas novietnes vai akvakultūras dzīvnieku audzētavas statusu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
16.pants. Lai nodrošinātu valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu un izstrādātu epizootijas likvidācijas stratēģiju, Pārtikas un veterinārais dienests:
1) nosaka epizootiskās situācijas analīzei nepieciešamo informāciju par epizootisko situāciju valstī un ārvalstīs kārtējā gadā un iepriekšējos gados;
2) izstrādā, apstiprina un uztur dzīvnieku infekcijas slimību reģistrācijas, uzskaites, analīzes un izziņošanas sistēmu;
3) analizē informāciju un izstrādā iespējamo risku sistēmas;
4) izstrādā valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības programmu;
5) izstrādā un apstiprina valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas stratēģiju un rīcības plānus;
6) sadarbojas ar kompetentām Veselības ministrijas institūcijām, lai apmainītos ar informāciju par infekcijas slimībām, ar kurām slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki, izstrādātu un īstenotu šo slimību profilakses un apkarošanas programmas;
7) sadarbībā ar Valsts meža dienestu izstrādā priekšlikumus savvaļas dzīvnieku medību noteikumiem epizootijas situācijā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
17.pants. (1) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(2) Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas un uzraudzības programmu aprēķina nepieciešamo veterinārbioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu daudzumu un pasūta tos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Veterinārbioloģiskos preparātus un dezinfekcijas līdzekļus to dzīvnieku infekcijas slimību profilaksei, kuras nav valsts uzraudzībā, praktizējoši veterinārārsti iegādājas no komersantiem, kas veic farmaceitisko vai veterinārfarmaceitisko darbību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. un 28.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
18.pants. Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības un apkarošanas programmas īstenošanai Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā pilnvaro praktizējošus veterinārārstus.
(01.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
19.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors nosaka dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikas kārtību un metodes.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
20.pants. (1) Dzīvnieku sacensību, tirgu, izsoļu, izstāžu un citu publisku pasākumu ar dzīvnieku piedalīšanos organizētājs informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgo teritoriālo struktūrvienību par pasākuma norises vietu un laiku.
(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā organizējamas dzīvnieku sacensības, tirgi, izsoles, izstādes un citi pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos.
(3) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju ievešanai nepieciešams veterinārais (veselības) sertifikāts, kura formu nosaka ar Eiropas Komisijas lēmumu. Līdz dienai, kad stājas spēkā Eiropas Komisijas lēmums par veterinārā (veselības) sertifikāta formu, izmantojama attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātā forma.
(4) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(5) Ja eksportētājvalstī konstatētas dzīvnieku infekcijas slimības un rodas draudi, ka šīs slimības var izplatīties Latvijā, valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors, ievērojot starptautiskās tirdzniecības normas, ir tiesīgs noteikt ierobežojumus vai aizliegumus dzīvnieku, pārtikas, dzīvnieku barības un citu priekšmetu un materiālu ievešanai Latvijā, kā arī aizliegt to tranzītu.
(6) Dzīvniekus, dzīvnieku spermu, olšūnas un embrijus drīkst ievest no Eiropas Savienības dalībvalstīm un komersantiem, kā arī no valstīm un komersantiem, kuriem ar Eiropas Komisijas lēmumu dota atļauja ievest dzīvniekus, dzīvnieku spermu, olšūnas un embrijus Eiropas Savienībā.
(7) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju tirgotājiem jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārajā dienestā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(8) Upju baseinu zonas vai zivju audzētavas, piekrastes zonas vai audzētavas attiecībā uz zivju un molusku iegūšanu atzīst Pārtikas un veterinārais dienests normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
21.pants. (1) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu)
(2) Dzīvnieku reģistru dzīvnieku reģistrācijas kārtību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izveido un uztur valsts aģentūra “Lauksaimniecības datu centrs”.
(3) (Izslēgta ar 03.06.2010. likumu)
(4) Mājas (istabas) dzīvnieku apzīmēšanu, pasu un vakcinācijas apliecību izsniegšanu veic praktizējošs veterinārārsts.
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2004., 18.12.2008. un 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
21.1 pants. Pašvaldības nodrošina bezsaimnieka dzīvnieku līķu savākšanu un iznīcināšanu.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
21.2 pants. Pašvaldība, pēc tam kad saņemta Pārtikas un veterinārā dienesta informācija par dzīvnieku infekcijas slimības iespējamo izplatīšanos, nekavējoties izdod saistošos noteikumus, nosakot attiecīgus ierobežojumus savā administratīvajā teritorijā.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
22.pants. Ja pastāv draudi, ka savvaļas dzīvnieki var pārnest dzīvnieku infekcijas slimības citiem dzīvniekiem, Valsts meža dienests, ņemot vērā valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora ieteikumu, sadarbībā ar zemes īpašnieku vai lietotāju organizē savvaļas dzīvnieku atšaušanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
23.pants. Katras personas pienākums ir ziņot Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgajai teritoriālajai struktūrvienībai par neapraktiem dzīvnieku līķiem. Šādā gadījumā Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgā teritoriālā struktūrvienība rīkojas saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektora apstiprinātajiem metodiskajiem norādījumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
24.pants. Par pārvadāšanas laikā dzīvniekiem konstatēto saslimšanu atbildīgā persona saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ziņo attiecīgās teritorijas Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgajai teritoriālajai struktūrvienībai, kas, ja nepieciešams, kopā ar dzelzceļa, ostas, lidostas administrāciju vai Valsts policiju organizē dzīvnieku karantinēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 18.12.2008. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
25.pants. Ministru kabinets nosaka:
1) veterinārās prasības attiecībā uz dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu apriti;
2) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
3) dzīvnieku kapsētu iekārtošanas, uzturēšanas, darbības izbeigšanas un likvidēšanas kārtību;
4) kārtību, kādā valstī veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki;
5) dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu kontroles un uzraudzības kārtību tirdzniecībā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm
6) dzīvnieku reģistrācijas kārtību;
7) kārtību, kādā izsniedz dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu veterināros (veselības) sertifikātus;
8) kārtību, kādā veic salmonelozes un citu ar pārtikas produktiem pārnēsājamu infekcijas slimību kontroli mājputnu ganāmpulkos, kas paredzēti pārtikas produktu iegūšanai nelielā apjomā un tiešajai piegādei galapatērētājam;
9) kārtību, kādā veic uzraudzību un informācijas apmaiņu par infekcijas slimībām, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki, par šo slimību ierosinātājiem, kā arī par šo ierosinātāju antimikrobo rezistenci;
10) veterinārās prasības attiecībā uz akvakultūras dzīvniekiem un no tiem iegūtajiem produktiem, kā arī atsevišķu akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;
11) valsts veterinārās uzraudzības objektu reģistrācijas kārtību;
12) prasības veterinārmedicīnas un dzīvnieku izcelsmes pārtikas nekaitīguma jomā atbilstoši Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem;
13) (izslēgts ar 03.06.2010. likumu);
14) govju, cūku, aitu un kazu mākslīgās apsēklošanas pakalpojumu sniedzēja minimālo aprīkojumu;
15) (izslēgts ar 03.06.2010. likumu);
16) reģistrēto dzīvnieku datubāzēs esošās informācijas izmantošanas kārtību;
17) valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības, kontroles un apkarošanas kārtību;
18) ziņojamo, reģistrējamo un valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību sarakstu un kārtību, kādā dzīvnieku īpašnieks vai turētājs, juridiskā persona, kuras uzņēmumā tiek veikti laboratoriskie izmeklējumi, vai tās pilnvarota persona, praktizējošs veterinārārsts vai jebkura cita persona, kuras rīcībā ir attiecīga informācija, ziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam par ziņojamām, reģistrējamām un valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006., 18.12.2008., 03.06.2010. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
26.pants. (1) Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana un draudu novēršana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēti epizootijas uzliesmojumu apkarošanas pasākumi, šo pasākumu plānošana, personu un institūciju kompetence, personu pārvietošanās un dzīvnieku pārvadāšanas ierobežojumi, rīkojumu izziņošanas un izpildes reglaments, rīcība ar dzīvnieku izcelsmes produktiem un dzīvnieku līķiem, savvaļas dzīvnieku medību noteikumi, materiāltehniskais nodrošinājums, transportlīdzekļu dezinfekcijas un tīrīšanas kārtība, kā arī karantīnas noteikšanas un atcelšanas kārtība.
(2) Saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem Ministru kabineta noteikumiem Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā un apstiprina rīcības plānu epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
27.pants. (1) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors nekavējoties nosaka karantīnu un Ministru prezidents izsludina ārkārtas situāciju valstī vai tās daļā saskaņā ar Civilās aizsardzības likumu.
(2) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pēc saskaņošanas ar Valsts meža dienestu nosaka karantīnas pasākumus attiecībā uz savvaļas dzīvnieku medībām.
(3) Karantīnas apstākļos savvaļas dzīvnieku medības drīkst rīkot tikai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
28.pants. Karantīna ietver:
1) epizootijas skarto punktu (vietu, kur atrodas dzīvnieku infekcijas slimības skartais dzīvnieks vai ganāmpulks);
2) aizsardzības zonu (ne mazāku kā triju kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu);
3) uzraudzības zonu (ne mazāku kā 10 kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu).
29.pants. Epizootijas uzliesmojuma tālākas izplatības draudu gadījumā valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ap uzraudzības zonu nosaka kontrolējamo teritoriju, kurā tiek veikta dzīvnieku piespiedu vakcinācija.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
30.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk, papildus rīcības plānā noteiktajām darbībām valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ir tiesīgs tūlītējai izpildei noteikt:
1) attiecībā uz dzīvniekiem:
a) īpašu reģistrācijas vai identifikācijas kārtību,
b) obligātu apstrādi vai vakcināciju, lietojamās zāles un metodes,
c) obligātus diagnostiskos izmeklējumus un laboratorisko paraugu ņemšanu,
d) izolāciju,
e) pastiprinātu novērošanas procedūru un laiku,
f) likvidēšanu un dzīvnieku atlieku iznīcināšanas metodes un vietas;
2) attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, dzīvnieku barību, dzīvnieku izdalījumiem, pakaišiem un citiem produktiem un materiāliem, kas var saturēt slimības ierosinātājus:
a) paraugu ņemšanu laboratoriskai izmeklēšanai,
b) to pasterizēšanu, sterilizēšanu, utilizēšanu vai iznīcināšanu,
c) to dezinficēšanu un dezinvadēšanu;
3) attiecībā uz telpām, kurās uzturas cilvēki un dzīvnieki, kas bijuši kontaktā ar inficētiem vai varbūtēji inficētiem dzīvniekiem, kā arī uz iekārtām — tīrīšanu, mazgāšanu, dezinficēšanu, deratizāciju un dezinsekciju;
4) pastiprinātu dzīvnieku uzraudzību un novērošanu.
31.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk Latvijā vai tās kaimiņvalstīs, Ministru kabinets uzdod valsts robežsardzei uz laiku ierobežot vai pārtraukt satiksmi pāri valsts robežai.
32.pants. (1) Ministru prezidents pēc valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora priekšlikuma atceļ ārkārtas situāciju valstī vai tās daļā.
(2) Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors atceļ karantīnu.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
34.pants. Epizootijas uzliesmojuma likvidēšanai piešķirtos līdzekļus Pārtikas un veterinārā dienesta iestādes izmanto:
1) bioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei;
2) veterināro instrumentu un citu materiālu iegādei;
3) veterinārārstu darba samaksai;
4) transporta izdevumu segšanai.
35.pants. (1) Epizootijas uzliesmojuma gadījumā dzīvnieku īpašniekam, ja viņš izpildījis attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos reglamentētās prasības, ir tiesības saņemt kompensāciju par:
1) slimības apkarošanas dēļ nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem;
2) iznīcinātajiem kautķermeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem;
3) iznīcināto dzīvnieku barību un inventāru;
4) zaudējumiem, kas radušies, dezinficējot dzīvnieku novietnes;
5) zaudējumiem, kas radušies saimnieciskās darbības ierobežošanas un produkcijas realizācijas aizlieguma dēļ;
6) dzīvnieku piespiedu vakcinācijas izmaksām.
(2) Kārtību, kādā epizootijas uzliesmojuma gadījumā piešķir un saņem kompensāciju, nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
36.pants. Valsts uzraudzībā esošās dzīvnieku infekcijas slimības (izņemot epizootijas) apkaro dzīvnieku īpašnieks kopā ar Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonām un praktizējošiem veterinārārstiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
37.pants. (1) Izdevumus, kas saistīti ar šā likuma 36.pantā minēto dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu, sedz dzīvnieku īpašnieks vai tos apmaksā no kārtējā gada valsts budžetā šim mērķim piešķirtajiem līdzekļiem.
(2) Pārtikas un veterinārais dienests katru gadu aprēķina nepieciešamo līdzekļu daudzumu dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanai un pieprasa tos normatīvajos aktos par budžetu un finanšu vadību noteiktajā kārtībā.
(28.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
38.pants. (1) Dzīvnieku īpašniekam ir tiesības saņemt zaudējumu kompensāciju par:
1) govju tuberkulozes, govju un kazu brucelozes apkarošanas laikā radītajiem zaudējumiem — līdz 50 procentiem no kautproduktu vidējās vērtības;
2) transmisīvo sūkļveida encefalopātiju uzliesmojuma apkarošanas laikā nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem, kā arī dzīvniekiem, kuri, pastāvot aizdomām par saslimšanu, tiek nogalināti diagnozes noskaidrošanai, iznīcinātajiem kautķermeņiem, dzīvnieku izcelsmes produktiem, embrijiem un olšūnām;
3) salmonelozes uzliesmojuma apkarošanas laikā iznīcinātajiem cāļiem, jaunputniem vai pieaugušajiem putniem, iznīcinātajām olām, kas paredzētas patēriņam cilvēku uzturā un inkubēšanai, produktiem, kas paredzēti patēriņam cilvēku uzturā, kā arī par dzīvnieku barību;
4) akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas laikā veikto akvakultūras dzīvnieku iznīcināšanu, infekcijas slimību apkarošanas procesā radītajiem zaudējumiem akvakultūras dzīvnieku audzētavas materiāltehniskajā aprīkojumā, kā arī akvakultūras dzīvnieku audzētavā veiktās dezinfekcijas izmaksām.
(2) Ministru kabinets nosaka dzīvnieku infekcijas slimības, kuru gadījumā tiek izmaksāta šā panta pirmajā daļā paredzētā kompensācija, un kārtību, kādā šo kompensāciju piešķir un saņem.
(3) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2006., 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
39.pants. (1) Dzīvnieku turētāju asociācijām un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijām ir tiesības izstrādāt dzīvnieku infekcijas slimību (kuras nav valsts uzraudzībā) apkarošanas programmas.
(2) Dzīvnieku turētāju asociācijas un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijas izstrādātās programmas saskaņo ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
40.pants. (1) Personu, kura ir iesaistīta:
1) dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu apritē, atzīst vai reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā, ja tā atbilst prasībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 852/2004), Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 853/2004 un Pārtikas aprites uzraudzības likumā;
2) blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē, atzīst un reģistrē, kā arī atļaujas darbībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes regulā Nr. 1069/2009 un Komisijas regulā Nr. 142/2011, izsniedz Pārtikas un veterinārais dienests. Blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē iesaistītā persona, kura saņēmusi atļauju, darbojas Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulu Nr. 1069/2009 un Komisijas regulu Nr. 142/2011.
(2) Valsts veterinārā uzraudzība ietver:
1) šā panta pirmajā daļā noteiktās personas plānveida un ārpuskārtas kontroli atbilstoši veterinārmedicīnas jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām;
2) šīs uzraudzības ietvaros veicamās laboratoriskās pārbaudes;
3) atliekvielu kontroles programmas izpildi;
4) tādas personas kontroli, kura nodarbojas ar dzīvnieku turēšanu, kaušanu, nomedīto savvaļas dzīvnieku vai ierobežotās platībās turētu savvaļas sugu dzīvnieku gaļas iegūšanu, gaļas sadalīšanu, gaļas sasaldēšanu vai uzglabāšanu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvnieku veselību, labturību, dzīvnieku barības apriti, pārtikas aprites drošumu un higiēnu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti.
(3) Šā panta pirmajā daļā noteiktās personas valsts veterināro uzraudzību finansē no valsts budžeta.
(4) Blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, savākšana, transportēšana, uzglabāšana, pārstrāde un iznīcināšana notiek saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Pārtikas un veterinārais dienests ir kompetentā iestāde, kurai ir tiesības noteikt izņēmumu saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem.
(5) Blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, īpašnieks nodrošina to savākšanu, uzglabāšanu, transportēšanu, pārstrādi un iznīcināšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006., 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
41.pants. (1) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(2) Dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai nepieciešams veterinārais (veselības) sertifikāts, kura formu nosaka ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Līdz dienai, kad stājas spēkā Eiropas Savienības normatīvais akts par veterinārā (veselības) sertifikāta formu, izmantojama attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātā forma.
(3) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(4) Dzīvnieku izcelsmes produktus drīkst ievest no Eiropas Savienības dalībvalstīm un komersantiem, kā arī no valstīm un komersantiem, kuriem ar Eiropas Komisijas lēmumu dota atļauja ievest dzīvnieku izcelsmes produktus Eiropas Savienībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
42.pants. Ministru kabinets dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzības jomā nosaka:
1) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
2) kārtību, kādā mednieki piegādā medījamos dzīvniekus vai to gaļu mazos daudzumos galapatērētājam vai vietējam mazumtirdzniecības uzņēmumam, kurš to piegādā galapatērētājam;
3) (izslēgts ar 13.12.2001. likumu);
4) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
5) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
6) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
7) atliekvielu kontroles un tās finansēšanas kārtību;
8) prasības dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai valstī, izvešanai no tās un tranzīta pārvadājumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
42.1 pants. (1) Ministru kabinets blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, aprites valsts uzraudzības jomā nosaka:
1) blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē iesaistīto personu reģistrācijas un reģistrācijas anulēšanas kārtību;
2) uzņēmumu un iekārtu atzīšanas un atzīšanas anulēšanas kārtību;
3) Parlamenta un Padomes regulā Nr. 1069/2009 un Komisijas regulā Nr. 142/2011 noteikto darbību ar blakusproduktiem, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, atļaušanas un aizliegšanas kārtību.
(2) Ministru kabinets nosaka veselības aizsardzības un veterinārās prasības attiecībā uz blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti.
(01.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
Veterinārā ekspertīze
(Nodaļas nosaukums 18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
43.pants. Pārtikas un veterinārais dienests veic dzīvnieku pirmskaušanas apskati un pēckaušanas veterināro ekspertīzi saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 854/2004.
(18.12.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
46.pants. (1) Komersants, kas ir kautuves turētājs vai nodarbojas ar nomedīto savvaļas dzīvnieku vai ierobežotās platībās turētu savvaļas sugas dzīvnieku gaļas iegūšanu vai sadalīšanu, slēdz līgumu ar Pārtikas un veterināro dienestu par veterinārās ekspertīzes veikšanu un veterināro uzraudzību, kā arī nodrošina veterinārās ekspertīzes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(2) Zvejas produktu ražošanas, laišanas tirgū, pārstrādes vai izplatīšanas vietas īpašnieks slēdz līgumu ar Pārtikas un veterināro dienestu par zvejas produktu pārbaudes veikšanu un tās apmaksas kārtību, kā arī nodrošina zvejas produktu pārbaudes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(3) (Izslēgta ar 30.03.2006. likumu.)
(4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
48.pants. Dzīvnieku izcelsmes primāros produktus (olas, medu, pienu, zivis) izplata saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 852/2004, regulā (EK) Nr. 853/2004 un Pārtikas aprites uzraudzības likumā.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
52.pants. (1) Veterināro kontroli uz valsts robežas, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās veic Pārtikas un veterinārais dienests.
(2) Personu bagāžu un privātus sūtījumus, kas satur dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī mājas (istabas) dzīvniekus valsts robežas muitas kontroles punktos kontrolē Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Komisijas 2009.gada 5.marta regulu (EK) Nr. 206/2009 par dzīvnieku izcelsmes produktu sūtījumu ievešanu Kopienā personīgam patēriņam un regulas (EK) Nr. 136/2004 grozīšanu (Dokuments attiecas uz EEZ) un Parlamenta un Padomes (EK) 2003.gada 26.maija regulu Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas mājas (istabas) dzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un ar kuru groza Padomes direktīvu 92/65/EEK.
(30.03.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2009. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
53.pants. (1) Ministru kabinets nosaka:
1) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
2) robežkontroles punktus, caur kuriem drīkst vest veterinārajai kontrolei pakļautās kravas;
3) prasības attiecībā uz iekārtojumu robežkontroles punktos, kuros tiek veikta veterinārā kontrole, un to atzīšanas kārtību;
4) kārtību, kādā tiek veikta veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās;
5) veterinārās kontroles apmaksas kārtību;
6) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
7) (izslēgts ar 06.03.2008. likumu).
(2) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu kravām, kas tiek ievestas no Eiropas Savienības dalībvalstīm, veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās netiek veikta.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
54.pants. (1) Ar veterinārmedicīnisko praksi Latvijā atļauts nodarboties fiziskajām personām, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi.
(2) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi var iegūt persona, kura ir:
1) Latvijas pilsonis vai persona, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase un kura ir ieguvusi valsts akreditētajām studiju programmām atbilstošu augstāko veterinārmedicīnisko izglītību;
2) ārvalstnieks, kura veterinārārsta kvalifikācija ir atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Ārvalstīs iegūtā veterinārārsta kvalifikācija Latvijas pilsonim vai personai, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase, tiek atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(4) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi apliecina veterinārmedicīniskās prakses sertifikāts.
(5) Personas, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi, drīkst nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi visā Latvijas teritorijā.
(6) Ministru kabinets nosaka lauksaimniecības dzīvniekiem veicamo neārstniecisku operāciju veidus un to personu loku, kuras papildus šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajām personām ir tiesīgas šādas operācijas veikt.
(7) Ministru kabinets nosaka profesionālās kvalifikācijas prasības veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta pretendentam, veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta izsniegšanas, derīguma termiņa pagarināšanas un anulēšanas, kā arī sertificēto personu un veterinārmedicīniskās prakses vietas reģistrācijas kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.1 pants. Personai, kura ir ieguvusi vidējo profesionālo izglītību veterinārmedicīnā (veterinārfeldšeris vai veterinārārsta asistents), ir atļauts sniegt veterinārmedicīniskos pakalpojumus tikai praktizējoša veterinārārsta uzraudzībā.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
54.2 pants. Ministru kabinets nosaka Latvijas Veterinārārstu biedrības valsts pārvaldes uzdevumu ietvaros sniegto maksas pakalpojumu cenrādi.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.3 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība veic šādus valsts pārvaldes uzdevumus:
1) izsniedz un anulē veterinārmedicīniskās prakses sertifikātus un pagarina to derīguma termiņu;
2) izstrādā un apstiprina veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta pretendenta kvalifikācijas pārbaudes programmu;
3) reģistrē veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta saņēmējus un viņu veterinārmedicīniskās prakses vietas, kā arī uztur sertificēto personu un veterinārmedicīniskās prakses vietu reģistru;
4) izstrādā apmācību programmu un apmāca klaiņojošu suņu un kaķu ķērājus.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.4 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība, pildot šā likuma 54.3 pantā minētos uzdevumus, ir tiesīga izdot administratīvos aktus.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.5 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība, pildot šā likuma 54.3 pantā minētos uzdevumus, ir Zemkopības ministrijas funkcionālajā pakļautībā.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.6 pants. Šā likuma 54.3 pantā minēto uzdevumu izpildē pieņemtā Latvijas Veterinārārstu biedrības lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.7 pants. Ministru kabinets nosaka klaiņojošu suņu un kaķu ķērāju apmācības kārtību.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
55.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir tiesības:
1) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru par dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmā noteikto pasākumu veikšanu, paredzot apmaksu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
2) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru par veterinārās ekspertīzes veikšanu un saņemt darba algu attiecīgajā Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajā struktūrvienībā;
3) pēc vienošanās ar dzīvnieku īpašnieku vai darba devēju saņemt samaksu vai darba algu par dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
4) pārdot dzīvnieka īpašniekam vai turētājam dzīvnieka ārstēšanas kursam nepieciešamās zāles;
5) izrakstīt recepti dzīvnieka īpašniekam vai turētājam zāļu iegādei aptiekās;
6) iegādāties zāles veterinārmedicīniskās prakses vajadzībām no komersantiem, kas veic farmaceitisko vai veterinārfarmaceitisko darbību;
7) atteikties veikt veterinārmedicīnisko praksi, ja veicamais darbs neatbilst veterinārārsta profesionālajai kvalifikācijai, ir pretrunā ar šo likumu, citiem veterinārmedicīnas normatīvajiem aktiem vai veterinārā darba ētiku, kā arī tad, ja dzīvnieka īpašnieks neievēro veterinārārsta norādījumus vai nenodrošina veterinārārsta veselībai un dzīvībai nekaitīgus darba apstākļus;
8) veikt uzraudzību pār savvaļas dzīvnieku medībām karantīnas apstākļos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004., 28.10.2004., 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
56.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir pienākums:
1) pirms prakses uzsākšanas rakstveidā informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju;
2) (izslēgts ar 01.07.2011. likumu);
3) nekavējoties ziņot Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājam par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzliesmojumiem vai aizdomām par tiem un rīkoties saskaņā ar dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām līdz turpmākajiem valsts vecākā inspektora veterinārajā jomā rīkojumiem;
4) piedalīties valsts uzraudzībā esošo epizootiju apkarošanā pēc Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāja uzaicinājuma un saņemt par to samaksu;
5) rakstveidā informēt dzīvnieku īpašnieku par ierobežojumiem dzīvnieku, kā arī dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu izmantošanā pēc šo dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas;
6) veikt veterinārā darba uzskaiti un iesniegt Pārtikas un veterinārajam dienestam tā noteiktos pārskatus;
7) ievērot veterinārmedicīniskās prakses standartus un profesionālo ētiku;
8) paaugstināt profesionālo kvalifikāciju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 12.06.2009. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
57.pants. (1) Veterinārmedicīniskajā praksē drīkst lietot tikai valstī atļautās zāles.
(2) Prasības dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vietām nosaka Ministru kabinets.
(3) Veterināro zāļu recepšu veidlapu izgatavošanas un uzglabāšanas, kā arī recepšu noformēšanas, izrakstīšanas un uzglabāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004., 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
57.1 pants. (1) Praktizējošam veterinārārstam ir aizliegts izdarīt dzīvniekiem to izskatu pārveidojošas vai citas neārstnieciskas operācijas, īpaši mājas (istabas) dzīvniekiem, ausu apgriešanu, astes apgriešanu, devokalizāciju (balss saišu pārgriešanu), pirkstu 3.falangas amputāciju, ilkņu izņemšanu.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās operācijas praktizējošs veterinārārsts drīkst izdarīt, ja operācija:
1) dzīvniekam nepieciešama veterinārmedicīnisku apsvērumu dēļ;
2) dzīvniekam dod citu būtisku labumu (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
3) ir vienīgā alternatīva dzīvnieka eitanāzijai (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
4) nepieciešama dzīvnieka vairošanās funkciju pārtraukšanai.
(21) Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu Dzīvnieku aizsardzības likumā noteikto šķirņu suņiem.
(3) Procedūras, kuras var sagādāt dzīvniekam sāpes, praktizējošs veterinārārsts veic, izmantojot anestēziju. Praktizējošs veterinārārsts neizmanto anestēziju gadījumos, kad sāpes nav lielākas par pašu anestēzijas procesu.
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
Dzīvnieku īpašnieku vai turētāju tiesības un pienākumi
(Nodaļas nosaukums 18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
58.pants. Dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir tiesības:
1) saņemt dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
2) saņemt atzinumu par dzīvnieku veselības stāvokli vai nobeigšanās cēloni;
3) pieprasīt praktizējoša veterinārārsta rakstveida apliecinājumu par dzīvniekiem izdarītajām veterinārmedicīniskajām darbībām un to rezultātiem;
4) saņemt veterinārās ekspertīzes rezultātus attiecībā uz kautuvē nokautajiem dzīvniekiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
59.pants. Dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir pienākums:
1) sadarbībā ar praktizējošiem veterinārārstiem organizēt dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, izņemot valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;
2) nodrošināt dzīvnieku labturībai nepieciešamos apstākļus, bet saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu veterinārmedicīnisko aprūpi, kā arī nodrošināt praktizējošam veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku fiksēšanu veterinārmedicīnisko procedūru laikā;
3) pārvadājot dzīvniekus, ievērot normatīvajos aktos noteikto kārtību;
4) uzrādīt un nodot nākamajam dzīvnieku īpašniekam dokumentus par dzīvnieku identifikāciju, reģistrāciju, veselības stāvokli un veiktajiem dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskajiem pasākumiem (piemēram, dzīvnieka pasi, dzīvnieka pārvietošanas deklarāciju, vakcinācijas apliecību, veterināro apliecību);
5) nodrošināt dzīvnieku, ganāmpulku un novietņu reģistrēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;
6) ierobežot nepiederošu personu saskarsmi ar dzīvniekiem;
7) nodrošināt ar valsts uzraudzībā esošajām dzīvnieku infekcijas slimībām saistīto profilaktisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos;
8) nekavējoties ziņot:
a) praktizējošam veterinārārstam par dzīvnieka nobeigšanos, abortiem, vairāku dzīvnieku vienlaicīgas saslimšanas gadījumiem un jebkuru gadījumu, kas rada aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar infekcijas slimību;
b) komersantiem, kuri nodarbojas ar blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, savākšanu, par dzīvnieku nobeigšanās gadījumiem;
9) nokaut dzīvniekus kautuvēs saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 853/2004;
10) nodrošināt dzīvnieku līķu savākšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
11) valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas gadījumos pēc Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonas vai praktizējoša veterinārārsta pieprasījuma:
a) uzrādīt dzīvniekus, kā arī dzīvnieku mītnes un veterināro dokumentāciju (diagnostisko izmeklējumu un vakcinācijas aktus, diagnostiski izmeklēto un vakcinēto dzīvnieku sarakstus, laboratorisko izmeklējumu rezultātus),
b) pakļaut dzīvniekus infekcijas slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un profilakses pasākumiem,
c) nodrošināt dzīvnieku mītņu un iekārtu dezinfekciju,
d) nodrošināt dzīvnieku karantinēšanu un ārstēšanu, kā arī dzīvnieku likvidāciju;
12) ievērot ierobežojumus dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanā pēc dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas, ja tādi paredzēti apstiprinātā lietošanas pamācībā vai tos nosaka praktizējošs veterinārārsts;
13) ievērot ierobežojumus dzīvnieku barības izēdināšanā, glabāšanā un pārvadāšanā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
14) ne vēlāk kā no triju mēnešu vecuma un turpmāk vienu reizi gadā nodrošināt suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku vakcināciju pret trakumsērgu un saņemt Eiropas Savienības mājas (istabas) dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību;
15) nodrošināt novietnē un akvakultūras dzīvnieku audzētavā esošo dzīvnieku pārvietošanu uz citām novietnēm un akvakultūras dzīvnieku audzētavām atbilstoši piešķirtajam veselības statusam un saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzību, kontroli, profilaksi un apkarošanu;
16) trīs gadus glabāt testēšanas pārskatus par laboratoriskajiem izmeklējumiem attiecībā uz ziņojamām, reģistrējamām un valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.01.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006., 18.12.2008., 12.06.2009. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
Valsts veterinārās uzraudzības objekta darbības apturēšana un atjaunošana
(Nodaļa 18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
61.pants. (1) Pārtikas un veterinārā dienesta valsts galvenajam pārtikas un veterinārajam inspektoram, valsts vecākajiem inspektoriem un valsts inspektoriem veterinārajā un pārtikas jomā (turpmāk — Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersona) ir tiesības apturēt vai ierobežot veterinārās uzraudzības objekta vai tā struktūrvienības (turpmāk — objekts) darbību, ja ir konstatēta neatbilstība dzīvnieku veselību, labturību un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, pirms tam izsniedzot rakstveida brīdinājumu attiecīgā objekta īpašniekam, valdītājam vai viņa pilnvarotai personai.
(2) Brīdinājumā norāda konstatētās neatbilstības dzīvnieku veselību, labturību un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti reglamentējošo normatīvo aktu prasībām un nosaka neatbilstības novēršanas termiņu:
1) ņemot vērā faktiskās novēršanas iespējas, — no viena mēneša līdz trim mēnešiem;
2) ja neatbilstības novēršanai nepieciešama objekta renovācija, — līdz vienam gadam;
3) ja neatbilstības novēršanai nepieciešama objekta būvniecība, — līdz diviem gadiem.
(3) Ja brīdinājumā norādītie pārkāpumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersona triju darbdienu laikā pēc brīdinājumā noteiktā termiņa beigām pieņem lēmumu par objekta darbības apturēšanu.
(4) Objekta darbības apturēšanu nodrošina tā īpašnieks, valdītājs vai viņa pilnvarota persona.
(5) Objekta darbību aptur bez iepriekšēja brīdinājuma, ja:
1) dzīvnieku veselību, labturību un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti regulējošo normatīvo aktu pārkāpuma dēļ produkcijā vai vidē var nonākt bīstamas vielas vai slimību izraisītāji vai pastāv draudi cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai dzīvībai;
2) objekta darbība nav atzīta vai reģistrēta atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas nosaka attiecīgā objekta darbības reģistrāciju vai atzīšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
62.pants. (1) Objekta īpašnieks, valdītājs vai viņa pilnvarota persona par brīdinājumā vai lēmumā par objekta darbības apturēšanu norādīto normatīvo aktu prasību pārkāpumu novēršanu rakstveidā ziņo Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonai, kas izsniegusi brīdinājumu vai pieņēmusi lēmumu par objekta darbības apturēšanu. Šī Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersona piecu darbdienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas pārbauda, vai normatīvo aktu pārkāpumi ir novērsti.
(2) Ja visi lēmumā par objekta darbības apturēšanu minētie normatīvo aktu pārkāpumi ir novērsti, attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersona ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc pārbaudes veikšanas izsniedz rakstveida atļauju objekta darbības atjaunošanai.
(3) Ja nav novērsti visi lēmumā par objekta darbības apturēšanu minētie normatīvo aktu pārkāpumi, attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersona sniedz motivētu rakstveida atteikumu darbības atjaunošanai.
63.pants. Lēmumu par objekta darbības apturēšanu var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonas brīdinājuma vai lēmuma par objekta darbības apturēšanu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
1. Veterinārmedicīniskās prakses licences, kas izsniegtas pirms šā likuma spēkā stāšanās, paliek spēkā līdz licencē noteiktajam termiņam.
2. Veterinārfeldšeri, kuri ieguvuši vidējo speciālo izglītību līdz 1992.gadam un kuriem ir veterinārmedicīniskās prakses licence, pēc Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektora priekšlikuma teritorijās, kur nav pietiekams praktizējošu veterinārārstu skaits, var pildīt praktizējoša veterinārārsta funkcijas pēc tam, kad ir saņēmuši tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
5. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:
1) 1997.gada 27.marta noteikumi nr.109 "Dzīvnieku kaušanas noteikumi";
2) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
3) 1998.gada 14.jūlija noteikumi nr.251 "Noteikumi par akvakultūras dzīvnieku audzētavu reģistrāciju, upju baseina zonu apstiprināšanu, akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību kontroli audzētavās un upju baseina zonās un prasībām, kas piemērojamas akvakultūras dzīvnieku piedāvājumam tirgū";
4) 1998.gada 25.augusta noteikumi nr.320 "Kārtība, kādā Latvijā ievedams piens un piena produkti";
5) 1998.gada 25.augusta noteikumi nr.323 "Dzīvnieku lipīgo slimību saraksts";
6) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
7) 1999.gada 11.maija noteikumi nr.174 "Kārtība, kādā Latvijā ievedama gaļa".
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
6. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par veterinārmedicīnu" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 29./31.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 4.nr.; 1995, 3.nr.; 1996, 24.nr.; 1997, 16.nr.).
7. Šā likuma 3.panta otrā daļa attiecībā uz sanitāro robežinspekciju un 52.pants stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.
8. Līdz šā likuma 54.panta ceturtajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai Latvijas Veterinārārstu biedrība izsniedz un anulē veterinārmedicīniskās prakses licences.
9. Noteikt, ka Pārtikas un veterinārais dienests ir Valsts veterinārā dienesta tiesību un saistību pārņēmējs.
10. Šā likuma 52.pants un 53.panta 4.punkts attiecībā uz valsts uzraudzību un kontroli brīvajās noliktavās stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
11. Līdz 2004.gada 1.maijam Ministru kabinets izdod noteikumus, kas nosaka prasības dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes uzņēmumiem.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
12. Grozījumi likuma 20.panta trešajā daļā attiecībā uz veterinārā (veselības) sertifikāta nepieciešamību dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju ievešanai un tā formas noteikšanu ar Eiropas Komisijas lēmumu un šā panta sestā un septītā daļa, likuma 25.panta 5.punkts, grozījumi likuma 41.panta otrajā daļā attiecībā uz veterinārā (veselības) sertifikāta nepieciešamību dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai un tā formas noteikšanu ar Eiropas Komisijas lēmumu un šā panta ceturtā daļa, kā arī likuma 53.panta otrā daļa stājas spēkā ar īpašu likumu.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
13. Šā likuma 21.panta otrā daļa stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
14. Šā likuma 20.panta otrajā daļā un 25.panta 3.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2004.gada 1.jūlijam.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
15. Šā likuma normas, kurās lietots termins "komersants", piemērojamas arī attiecībā uz individuālajiem uzņēmumiem, zemnieku un zvejnieku saimniecībām, kā arī citiem uzņēmumu reģistrā reģistrētajiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām).
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
16. Šā likuma 21.panta trešajā daļā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2006.gada 1.janvārim.
(28.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
17. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.janvārim izdod šā likuma 11.1 pantā, 42.panta 2.punktā un 53.panta pirmās daļas 7.punktā paredzētos noteikumus.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
18. Šā likuma 25.panta 9.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2006.gada 1.jūlijam.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
19. Šā likuma 25.panta 8., 10., 11. un 12.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2008.gada 1.janvārim.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
20. Ministru kabinets līdz 2009.gada 31.decembrim izdod šā likuma 25.panta 3.punktā minētos noteikumus. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2009.gada 31.decembrim ir piemērojami Ministru kabineta 2004.gada 27.jūlija noteikumi Nr.632 “Dzīvnieku kapsētu iekārtošanas un uzturēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
21. Ministru kabinets līdz 2010.gada 31.decembrim izdod šā likuma 54.panta septītajā daļā, 54.2 un 54.7 pantā minētos noteikumus.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
22. Līdz šā likuma 54.panta septītajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 31.decembrim piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 2.septembra noteikumi Nr.493 “Kārtība, kādā izsniedz un anulē veterinārmedicīniskās prakses sertifikātu.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
23. Ministru kabinets līdz 2011.gada 31.decembrim izdod šā likuma 25.panta 17. un 18.punktā, 42.1 panta pirmajā un otrajā daļā un 57.panta trešajā daļā minētos noteikumus.
(01.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.08.2011.)
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 1998.gada 20.jūlija direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību.
Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 26.aprīlī.
Saeimas priekšsēdētājs J.Straume
 |
 |
 |
 |