Darbības ar dokumentu
prezidents izsludina šādu likumu:
1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) dzīvnieku infekcijas slimības — slimības, kuru ierosinātāji (baktērijas, vīrusi, mikroskopiskās sēnes, vienšūņi, prioni, ektoparazīti, endoparazīti) tieši vai dažādu faktoru ietekmē var tikt pārnesti no viena dzīvnieka uz citu dzīvnieku vai cilvēku;
2) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
3) epizootija — dzīvnieku infekcijas slimība, kurai raksturīga dzīvnieku masveida saslimšana un strauja izplatība un kura rada lielus sociālekonomiskos zaudējumus, ierobežo starptautisko tirdzniecību ar dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produkciju;
4) praktizējošs veterinārārsts — veterinārārsts, kas ieguvis tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi un nodarbojas ar to;
5) valsts veterinārās uzraudzības objekti — dzīvnieku novietnes, dzīvnieku audzētavas un dzīvnieku audzētāju organizācijas, kas nodarbojas ar dzīvnieku audzēšanu, tirdzniecību un demonstrēšanu publiskās izstādēs, dzīvnieku kolekcijas, cirki, inkubatori, dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas stacijas, embriju transplantācijas komersanti, dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas pakalpojumu sniedzēji, veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vietas, individuālie veterināro pakalpojumu sniedzēji, eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku audzēšanas, izmantošanas un piegādes komersanti, izstādes, izsoles un citas vietas, kur notiek pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos, dzīvnieku patversmes un viesnīcas, zooveikali, dzīvnieku barības apritē iesaistītās personas, izmantošanai pārtikā neparedzēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanas, transportēšanas, uzglabāšanas, pārstrādes vai iznīcināšanas komersanti, veterināro zāļu, veterinārfarmaceitisko produktu un dzīvnieku kopšanas līdzekļu ražošanas un izplatīšanas komersanti, dzīvnieku izcelsmes produktu apritē iesaistītie komersanti, kā arī speciālie dzīvnieku transportēšanas līdzekļi, atkritumu poligoni un dzīvnieku kapsētas;
6) veterinārā ekspertīze — svaigas gaļas iegūšanai paredzēto dzīvnieku pirmskaušanas apskate, nokauto dzīvnieku kautproduktu izpēte un nozvejoto zivju izmeklēšana, arī laboratoriskā izmeklēšana, lai sniegtu atzinumu par gaļas un zivju turpmāko izmantošanu;
7) veterinārmedicīna — zinātnes un prakses nozare, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri saistīti ar dzīvnieku veselību un slimībām, izstrādā veterinārās prasības, kuru izpilde veicina dzīvnieku veselību, produktivitāti un labturību, nodrošina dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, pasargā iedzīvotājus no saslimšanas ar dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgām infekcijas slimībām, nodrošina kvalitatīvu un patērētāju veselībai nekaitīgu dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, kā arī nodrošina vides aizsardzību;
8) veterinārmedicīniskā prakse — praktizējoša veterinārārsta profesionāla darbība dzīvnieku labturības veicināšanā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā, dzīvnieku slimību diagnostikā un profilaksē, saslimušu dzīvnieku ārstēšanā, kā arī zāļu pagatavošanā un pārdošanā dzīvnieku aprūpei nepieciešamajā daudzumā;
9) akvakultūras dzīvnieki — audzētavās izaudzētas dzīvas zivis un citi ūdens dzīvnieki (izņemot ūdens zīdītājdzīvniekus un abiniekus) jebkurā attīstības pakāpē, speciāli šim nolūkam mākslīgi izveidotās ūdenstilpēs vai dabīgās ūdenstilpēs izzvejotas zivis un citi ūdens dzīvnieki, kas paredzēti turpmākai audzēšanai kontrolētos apstākļos;
10) references laboratorija — valsts akreditēta laboratorija, kura strīda gadījumā izvērtē izmeklēšanas rezultātus, veic atkārtotu izmeklēšanu un sniedz galīgo atzinumu;
11) uzņēmīgs dzīvnieks — dzīvnieks, kurš var saslimt, kontaktējoties ar dzīvnieku infekcijas slimības ierosinātājiem;
12) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
13) veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vieta — noteiktām prasībām atbilstoša un īpaši aprīkota darba vieta, kur praktizējošais veterinārārsts veic veterinārmedicīnisko praksi;
14) pastāvīga veterinārā uzraudzība — uzņēmuma darba procesa pastāvīga uzraudzība, ko veic Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarots veterinārārsts.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
2.pants. Šā likuma mērķis ir regulēt dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, veterinārmedicīnisko praksi, dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu importa un tranzīta veterināro kontroli un noteikt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī personu tiesības un pienākumus šajā jomā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
3.pants. Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
4.pants. (1) Pārtikas un veterinārais dienests, pamatojoties uz valsts uzraudzības programmām un normatīvo aktu prasībām, organizē un nodrošina vienotu valsts uzraudzību un kontroli šādās jomās:
1) dzīvnieku infekcijas slimību profilakse un apkarošana;
2) dzīvnieku labturība;
3) dzīvnieku izcelsmes produktu aprite saskaņā ar normatīvajiem aktiem;
4) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
5) veterināro zāļu, veterinārfarmaceitisko produktu un dzīvnieku kopšanas ķīmisko līdzekļu aprite;
6) dzīvnieku barības un barības piedevu aprite;
7) dzīvnieku apzīmēšana un reģistrēšana, ganāmpulku un novietņu reģistrēšana, dzīvnieku pārvietošana;
8) gaļas liemeņu klasifikācija;
9) citas normatīvajos aktos noteiktās jomas.
(2) Pārtikas un veterinārais dienests atbilstoši savai kompetencei:
1) izstrādā un apstiprina metodiskos norādījumus attiecībā uz šajā likumā noteiktajām uzraudzības darbībām;
2) izstrādā un apstiprina dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības un apkarošanas programmas;
3) sniedz laboratoriskos pakalpojumus;
4) pārstāv Latviju starptautiskajās organizācijās un uztur starptautiskos sakarus veterinārmedicīnas nozarē;
5) sagatavo un iesniedz Zemkopības ministrijai zinātnisko pētījumu pasūtījumu pieteikumus;
6) pilnvaro veterinārārstus atsevišķu Pārtikas un veterinārā dienesta funkciju īstenošanai;
7) pilnvaro veterinārārstus veikt mājas (istabas) dzīvnieku identifikāciju, pasu un vakcinācijas apliecību izsniegšanu;
8) izsniedz veterināros (veselības) sertifikātus;
9) izsniedz atļaujas dzīvnieku patversmju un viesnīcu veidošanai;
10) reģistrē valsts veterinārās uzraudzības objektus.
(3) Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā, apstiprina un uztur dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu kustības, reģistrācijas un uzskaites sistēmu, kā arī sistēmu, kuras uzdevums ir ziņot par dzīvnieku saslimšanu ar infekcijas slimībām.
(4) Pārtikas un veterinārais dienests ir kompetentā iestāde šā panta pirmajā daļā minētajās jomās. Tas uzrauga un kontrolē Eiropas Savienības normatīvo aktu prasību izpildi un sniedz informāciju Eiropas Savienības institūcijām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
4.1 pants. Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pilnvaro Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecākos veterināros inspektorus, valsts veterināros inspektorus, valsts vecākos sanitāros robežinspektorus, valsts sanitāros robežinspektorus veikt valsts uzraudzību un kontroli šā likuma 4.pantā minētajās jomās.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
8.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterināro inspektoru tiesības atbilstoši viņu kompetencei ir šādas:
1) bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēt valsts veterinārās uzraudzības objektus, pieprasīt dokumentus un informāciju, ņemt paraugus laboratoriskai izmeklēšanai saskaņā ar valsts uzraudzības programmām vai gadījumos, kad ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām un aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem;
2) apturēt valsts veterinārās uzraudzības objektu darbību, arī apturēt vai aizliegt dzīvnieku pārvietošanu, tirdzniecību ar dzīvniekiem, rīkot dzīvnieku sacensības, izsoles, izstādes un citus pasākumus ar dzīvnieku piedalīšanos, ja ir aizdomas par dzīvnieku iespējamu saslimšanu ar infekcijas slimību un pastāv draudi cilvēku vai dzīvnieku veselībai, kā arī gadījumos, kad ir pārkāptas normatīvo aktu prasības;
3) pārkāpumu gadījumos administratīvi sodīt personas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
4) ja nepieciešams, pieaicināt policiju un citu tiesībaizsardzības institūciju darbiniekus, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi;
5) apturēt dzīvnieku izcelsmes produktu realizēšanu, ja tā rada draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai, kā arī kontrolēt attiecīgo produktu likvidāciju vai utilizāciju
6) kontrolēt mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
8.1 pants. Pārtikas un veterinārais dienests kopā ar Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības dalībvalstu ekspertiem var veikt kontroli valsts veterinārās uzraudzības objektos Latvijas teritorijā, lai novērtētu šo objektu atbilstību Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
9.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterinārie inspektori nedrīkst:
1) izpaust komercnoslēpumus, kas viņiem kļuvuši zināmi, pildot dienesta pienākumus;
2) personiski vai ar trešo personu starpniecību piedalīties kontrolei pakļauto komersantu saimnieciskajā darbībā;
3) veikt veterinārmedicīnisko praksi, arī veterināro ekspertīzi, kuras rezultāts pašiem jākontrolē.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
10.pants. (1) Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterinārie inspektori ir atbildīgi par izdoto rīkojumu, pieņemto lēmumu un veikto darbību atbilstību normatīvo aktu prasībām.
(2) Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterināro inspektoru rīkojumus un lēmumus var atcelt amatā augstāks inspektors. Valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora rīkojumus un lēmumus var pārsūdzēt tiesā.
(3) Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterināro inspektoru rīkojumu un lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to izpildi, izņemot lēmumus par administratīvo sodu uzlikšanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajos gadījumos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
11.pants. Nacionālais diagnostikas centrs:
1) pilda references laboratorijas funkcijas dzīvnieku infekcijas slimību laboratoriskajā diagnostikā un atliekvielu laboratoriskajā kontrolē:
a) strīda gadījumā izvērtē laboratoriskās izmeklēšanas rezultātus, veic atkārtotu izmeklēšanu un sniedz galīgo atzinumu,
b) piedalās starptautisko organizāciju rīkotajās starplaboratoriju testēšanas programmās,
c) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu),
d) organizē paraugu izmeklēšanu ārvalstu laboratorijās gadījumos, kad to nav iespējams veikt Latvijā;
2) pilda references funkcijas citos laboratorisko izmeklējumu veidos saskaņā ar Ministru kabineta pilnvarojumu;
3) pilda references funkcijas atliekvielu laboratoriskajā kontrolē;
4) pēc pieprasījuma veic laboratoriskos izmeklējumus dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikā, kā arī laboratoriskos izmeklējumus, kas saistīti ar vidi un veterināro zāļu, farmaceitisko produktu, dzīvnieku barības, barības piedevu un pārtikas apriti;
5) organizē starplaboratoriju salīdzinošo testēšanu Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā esošo komersantu paškontroles laboratorijās.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
11.1 pants. Ministru kabinets nosaka:
1) kārtību, kādā piešķir references laboratorijas statusu laboratorijai, kura diagnosticē dzīvnieku infekcijas slimības;
2) references laboratorijas akreditācijas kārtību;
3) references laboratorijas funkcijas un pienākumus;
4) prasības attiecībā uz references laboratorijas iekārtām un aprīkojumu.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
12.pants. Kārtību, kādā veicama samaksa par šajā likumā noteiktajām valsts uzraudzības un kontroles darbībām, un Pārtikas un veterinārā dienesta sniegto maksas pakalpojumu veidus nosaka Ministru kabinets.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
13.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterināro inspektoru iekasēto soda naudu par administratīvajiem pārkāpumiem, kā arī līdzekļus, kas iegūti, realizējot likumā noteiktajā kārtībā konfiscēto mantu, preces vai citus priekšmetus, ieskaita valsts budžetā.
14.pants. Pārtikas un veterinārais dienests savā profesionālajā darbībā ir neatkarīgs un atbildīgs saskaņā ar likumiem.
15.pants. (1) Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzība un kontrole notiek saskaņā ar normatīvajiem aktiem un valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas un uzraudzības programmām.
(2) To dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, kuras nav valsts uzraudzībā, veic dzīvnieku īpašnieks kopā ar praktizējošu veterinārārstu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
16.pants. Lai nodrošinātu valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu un izstrādātu epizootijas likvidācijas stratēģiju, Pārtikas un veterinārais dienests:
1) nosaka epizootiskās situācijas analīzei nepieciešamo informāciju par epizootisko situāciju valstī un ārvalstīs kārtējā gadā un iepriekšējos gados;
2) izstrādā, apstiprina un uztur dzīvnieku infekcijas slimību reģistrācijas, uzskaites, analīzes un izziņošanas sistēmu;
3) analizē informāciju un izstrādā iespējamo risku sistēmas;
4) izstrādā valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības programmu;
5) izstrādā un apstiprina valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas stratēģiju un rīcības plānus;
6) sadarbojas ar kompetentām Veselības ministrijas institūcijām, lai apmainītos ar informāciju par infekcijas slimībām, ar kurām slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki, izstrādātu un īstenotu šo slimību profilakses un apkarošanas programmas;
7) sadarbībā ar Valsts meža dienestu izstrādā priekšlikumus savvaļas dzīvnieku medību noteikumiem epizootijas situācijā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
17.pants. (1) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(2) Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas un uzraudzības programmu aprēķina nepieciešamo veterinārbioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu daudzumu un pasūta tos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Veterinārbioloģiskos preparātus un dezinfekcijas līdzekļus to dzīvnieku infekcijas slimību profilaksei, kuras nav valsts uzraudzībā, praktizējoši veterinārārsti iegādājas no komersantiem, kas veic farmaceitisko vai veterinārfarmaceitisko darbību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. un 28.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
18.pants. (1) Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas un uzraudzības programmas īstenošanai Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājs konkursa kārtībā pilnvaro praktizējošus veterinārārstus. Konkursa noteikumus un pilnvarojuma līguma veidlapas paraugu apstiprina Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors.
(2) Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarotais praktizējošais veterinārārsts ir Zemkopības ministrijas funkcionālajā padotībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
19.pants. Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors nosaka dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikas kārtību un metodes.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
20.pants. (1) Dzīvnieku sacensību, tirgu, izsoļu, izstāžu un citu publisku pasākumu ar dzīvnieku piedalīšanos organizētājs informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgo teritoriālo struktūrvienību par pasākuma norises vietu un laiku.
(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā organizējamas dzīvnieku sacensības, tirgi, izsoles, izstādes un citi pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos.
(3) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju ievešanai nepieciešams veterinārais (veselības) sertifikāts, kura formu nosaka ar Eiropas Komisijas lēmumu. Līdz dienai, kad stājas spēkā Eiropas Komisijas lēmums par veterinārā (veselības) sertifikāta formu, izmantojama attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātā forma.
(4) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(5) Ja eksportētājvalstī konstatētas dzīvnieku infekcijas slimības un rodas draudi, ka šīs slimības var izplatīties Latvijā, valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors, ievērojot starptautiskās tirdzniecības normas, ir tiesīgs noteikt ierobežojumus vai aizliegumus dzīvnieku, pārtikas, dzīvnieku barības un citu priekšmetu un materiālu ievešanai Latvijā, kā arī aizliegt to tranzītu.
(6) Dzīvniekus, dzīvnieku spermu, olšūnas un embrijus drīkst ievest no Eiropas Savienības dalībvalstīm un komersantiem, kā arī no valstīm un komersantiem, kuriem ar Eiropas Komisijas lēmumu dota atļauja ievest dzīvniekus, dzīvnieku spermu, olšūnas un embrijus Eiropas Savienībā.
(7) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju tirgotājiem jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārajā dienestā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(8) Upju baseinu zonas vai zivju audzētavas, piekrastes zonas vai audzētavas attiecībā uz zivju un molusku iegūšanu atzīst Pārtikas un veterinārais dienests normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
21.pants. (1) Vietējās pašvaldības nodrošina:
1) klejojošu suņu un kaķu izķeršanu un, ja nepieciešams, eitanāziju;
2) bezsaimnieka dzīvnieku un meža dzīvnieku līķu savākšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(2) Dzīvnieku reģistru izveido un uztur normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā Valsts ciltsdarba informācijas datu apstrādes centrs.
(3) Prasības attiecībā uz suņu un kaķu izķeršanu nosaka Ministru kabinets.
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
22.pants. Ja pastāv draudi, ka savvaļas dzīvnieki var pārnest dzīvnieku infekcijas slimības citiem dzīvniekiem, Valsts meža dienests, ņemot vērā valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora ieteikumu, sadarbībā ar zemes īpašnieku vai lietotāju organizē savvaļas dzīvnieku atšaušanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
23.pants. Katras personas pienākums ir ziņot Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgajai teritoriālajai struktūrvienībai par neapraktiem dzīvnieku līķiem. Šādā gadījumā Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgā teritoriālā struktūrvienība rīkojas saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektora apstiprinātajiem metodiskajiem norādījumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
24.pants. Par pārvadāšanas laikā dzīvniekiem konstatēto saslimšanu atbildīgā persona saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ziņo attiecīgās teritorijas valsts vecākajam veterinārajam inspektoram, kas, ja nepieciešams, kopā ar dzelzceļa, ostas, lidostas administrāciju vai Valsts ceļu policiju organizē dzīvnieku karantinēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
25.pants. Ministru kabinets nosaka:
1) veterinārās prasības attiecībā uz dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu apriti;
2) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
3) dzīvnieku kapsētu iekārtošanas un uzturēšanas kārtību;
4) kārtību, kādā valstī veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki;
5) dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu kontroles un uzraudzības kārtību tirdzniecībā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm
6) dzīvnieku reģistrācijas kārtību;
7) kārtību, kādā izsniedz dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu veterināros (veselības) sertifikātus;
8) kārtību, kādā veic salmonelozes un citu ar pārtikas produktiem pārnēsājamu infekcijas slimību kontroli mājputnu ganāmpulkos, kas paredzēti pārtikas produktu iegūšanai nelielā apjomā un tiešajai piegādei galapatērētājam;
9) kārtību, kādā veic uzraudzību un informācijas apmaiņu par infekcijas slimībām, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki, par šo slimību ierosinātājiem, kā arī par šo ierosinātāju antimikrobo rezistenci;
10) veterinārās prasības attiecībā uz akvakultūras dzīvniekiem un no tiem iegūtajiem produktiem, kā arī atsevišķu akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;
11) valsts veterinārās uzraudzības objektu reģistrācijas kārtību;
12) prasības veterinārmedicīnas un dzīvnieku izcelsmes pārtikas nekaitīguma jomā atbilstoši Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
26.pants. (1) Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana un draudu novēršana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēti epizootijas uzliesmojumu apkarošanas pasākumi, šo pasākumu plānošana, personu un institūciju kompetence, personu pārvietošanās un dzīvnieku pārvadāšanas ierobežojumi, rīkojumu izziņošanas un izpildes reglaments, rīcība ar dzīvnieku izcelsmes produktiem un dzīvnieku līķiem, savvaļas dzīvnieku medību noteikumi, materiāltehniskais nodrošinājums, transportlīdzekļu dezinfekcijas un tīrīšanas kārtība, kā arī karantīnas noteikšanas un atcelšanas kārtība.
(2) Saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem Ministru kabineta noteikumiem Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā un apstiprina rīcības plānu epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
27.pants. (1) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors nekavējoties nosaka karantīnu un Ministru prezidents izsludina ārkārtas situāciju valstī vai daļā saskaņā ar Civilās aizsardzības likumu.
(2) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pēc saskaņošanas ar Valsts meža dienestu nosaka karantīnas pasākumus attiecībā uz savvaļas dzīvnieku medībām.
(3) Karantīnas apstākļos savvaļas dzīvnieku medības drīkst rīkot tikai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
28.pants. Karantīna ietver:
1) epizootijas skarto punktu (vietu, kur atrodas dzīvnieku infekcijas slimības skartais dzīvnieks vai ganāmpulks);
2) aizsardzības zonu (ne mazāku kā triju kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu);
3) uzraudzības zonu (ne mazāku kā 10 kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu).
29.pants. Epizootijas uzliesmojuma tālākas izplatības draudu gadījumā valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ap uzraudzības zonu nosaka kontrolējamo teritoriju, kurā tiek veikta dzīvnieku piespiedu vakcinācija.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
30.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk, papildus rīcības plānā noteiktajām darbībām valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ir tiesīgs tūlītējai izpildei noteikt:
1) attiecībā uz dzīvniekiem:
a) īpašu reģistrācijas vai identifikācijas kārtību,
b) obligātu apstrādi vai vakcināciju, lietojamās zāles un metodes,
c) obligātus diagnostiskos izmeklējumus un laboratorisko paraugu ņemšanu,
d) izolāciju,
e) pastiprinātu novērošanas procedūru un laiku,
f) likvidēšanu un dzīvnieku atlieku iznīcināšanas metodes un vietas;
2) attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, dzīvnieku barību, dzīvnieku izdalījumiem, pakaišiem un citiem produktiem un materiāliem, kas var saturēt slimības ierosinātājus:
a) paraugu ņemšanu laboratoriskai izmeklēšanai,
b) to pasterizēšanu, sterilizēšanu, utilizēšanu vai iznīcināšanu,
c) to dezinficēšanu un dezinvadēšanu;
3) attiecībā uz telpām, kurās uzturas cilvēki un dzīvnieki, kas bijuši kontaktā ar inficētiem vai varbūtēji inficētiem dzīvniekiem, kā arī uz iekārtām — tīrīšanu, mazgāšanu, dezinficēšanu, deratizāciju un dezinsekciju;
4) pastiprinātu dzīvnieku uzraudzību un novērošanu.
31.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk Latvijā vai tās kaimiņvalstīs, Ministru kabinets uzdod valsts robežsardzei uz laiku ierobežot vai pārtraukt satiksmi pāri valsts robežai.
32.pants. (1) Ministru prezidents pēc valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora priekšlikuma atceļ ārkārtas situāciju valstī vai tās daļā.
(2) Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors atceļ karantīnu.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
33.pants. Līdzekļus epizootijas uzliesmojuma un tā seku likvidēšanai un zaudējumu kompensācijai dzīvnieku īpašniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktu īpašniekiem piešķir no valsts budžetā šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem atbilstoši speciāli izveidotajām programmām — dzīvnieku infekcijas slimību uzliesmojuma vai to draudu likvidēšanas programmai un dzīvnieku infekcijas slimību radīto zaudējumu kompensācijas programmai. Minēto programmu finansējums kārtējā gada valsts budžeta likumā paredzēts kā valsts ilgtermiņa saistības.
34.pants. Epizootijas uzliesmojuma likvidēšanai piešķirtos līdzekļus Pārtikas un veterinārā dienesta iestādes izmanto:
1) bioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei;
2) veterināro instrumentu un citu materiālu iegādei;
3) veterinārārstu darba samaksai;
4) transporta izdevumu segšanai.
35.pants. (1) Epizootijas uzliesmojuma gadījumā dzīvnieku īpašniekam, ja viņš izpildījis attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos reglamentētās prasības, ir tiesības saskaņā ar šā likuma 33.pantu saņemt kompensāciju par:
1) slimības apkarošanas dēļ nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem;
2) iznīcinātajiem kautķermeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem;
3) iznīcināto dzīvnieku barību un inventāru;
4) zaudējumiem, kas radušies, dezinficējot dzīvnieku novietnes;
5) zaudējumiem, kas radušies saimnieciskās darbības ierobežošanas un produkcijas realizācijas aizlieguma dēļ;
6) dzīvnieku piespiedu vakcinācijas izmaksām.
(2) Kārtību, kādā epizootijas uzliesmojuma gadījumā piešķir un saņem kompensāciju, nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
36.pants. Valsts uzraudzībā esošās dzīvnieku infekcijas slimības (izņemot epizootijas) apkaro dzīvnieku īpašnieks kopā ar Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonām un praktizējošiem veterinārārstiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
37.pants. (1) Izdevumus, kas saistīti ar šā likuma 36.pantā minēto dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu, sedz dzīvnieku īpašnieks vai tos apmaksā no kārtējā gada valsts budžetā šim mērķim piešķirtajiem līdzekļiem.
(2) Pārtikas un veterinārais dienests katru gadu aprēķina nepieciešamo līdzekļu daudzumu dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanai un pieprasa tos normatīvajos aktos par budžetu un finanšu vadību noteiktajā kārtībā.
(28.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
38.pants. (1) Par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību (izņemot epizootijas, salmonelozi un transmisīvās sūkļveida encefalopātijas) apkarošanu, ja tiek veikti visi pasākumi, kas paredzēti attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos un dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmā, dzīvnieku īpašnieks var saņemt zaudējumu kompensāciju atbilstoši dzīvnieku infekcijas slimību radīto zaudējumu kompensācijas programmā paredzētajiem budžeta līdzekļiem līdz 50 procentu apmērā no kautproduktu vidējās vērtības.
(2) Ministru kabinets nosaka dzīvnieku infekcijas slimības, kuru gadījumā tiek izmaksāta šā panta pirmajā daļā paredzētā kompensācija, un kārtību, kādā šo kompensāciju piešķir un saņem.
(3) Par transmisīvo sūkļveida encefalopātiju apkarošanu, ja tiek veikti visi pasākumi, kas paredzēti normatīvajos aktos un rīcības plānā, dzīvnieka īpašniekam ir tiesības saskaņā ar normatīvajiem aktiem par transmisīvajām sūkļveida encefalopātijām saņemt kompensāciju par:
1) slimības apkarošanas dēļ nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem, kā arī dzīvniekiem, kuri, pastāvot aizdomām par saslimšanu, tiek nogalināti diagnozes noskaidrošanai;
2) iznīcinātajiem kautķermeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem;
3) iznīcinātajiem embrijiem un olšūnām.
(4) Par salmonelozes ierosinātāju apkarošanu, ja tiek veikti visi normatīvajos aktos par zoonožu profilaksi un apkarošanu paredzētie pasākumi, dzīvnieku īpašniekam ir tiesības saņemt kompensāciju par:
1) iznīcinātajiem cāļiem, jaunputniem vai pieaugušajiem putniem;
2) iznīcinātajām olām, kas paredzētas patēriņam cilvēku uzturā, vai inkubējamām olām;
3) iznīcinātajiem produktiem, kas paredzēti patēriņam cilvēku uzturā;
4) dzīvnieku barību, kas iznīcināta.
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
39.pants. (1) Dzīvnieku turētāju asociācijām un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijām ir tiesības izstrādāt dzīvnieku infekcijas slimību (kuras nav valsts uzraudzībā) apkarošanas programmas.
(2) Dzīvnieku turētāju asociācijas un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijas izstrādātās programmas saskaņo ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
40.pants. (1) Komersantus, kuri ir iesaistīti:
1) dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu apritē, atzīst vai reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā, ja tie atbilst prasībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (turpmāk — regula (EK) Nr. 852/2004), Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (turpmāk — regula (EK) 853/2004), Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (turpmāk — regula (EK) 854/2004), un Pārtikas aprites uzraudzības likumā;
2) pārtikā neizmantojamo dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apritē, atzīst vai reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā, un tie darbojas Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā saskaņā ar Parlamenta un Padomes 2002.gada 3.oktobra regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam.
(2) Uzraudzība ietver:
1) komersantu plānveida kontroli saskaņā ar zemkopības ministra apstiprināto dzīvnieku izcelsmes produktu uzraudzības programmu;
2) kontroli, ja ir radušās aizdomas par dzīvnieku izcelsmes produktu neatbilstību regulas (EK) Nr. 853/2004 prasībām;
3) atliekvielu kontroles programmas izpildi;
4) Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarots veterinārārsts veic pastāvīgo veterināro uzraudzību pār komersantu, kas nodarbojas ar dzīvnieku kaušanu, nomedīto savvaļas dzīvnieku savākšanu, nomedīto savvaļas dzīvnieku gaļas iegūšanu, gaļas sadalīšanu, gaļas sasaldēšanu un uzglabāšanu vai gaļas uzglabāšanu.
(3) Dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzību finansē no valsts budžeta.
(4) Izmantošanai pārtikā neparedzēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšana, transportēšana, uzglabāšana, pārstrāde un iznīcināšana notiek saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Pārtikas un veterinārais dienests ir kompetentā iestāde, kurai ir tiesības noteikt izņēmumu saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem.
(5) Izmantošanai pārtikā neparedzēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu īpašnieks nodrošina šo blakusproduktu savākšanu, uzglabāšanu, transportēšanu, pārstrādi un iznīcināšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
41.pants. (1) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(2) Dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai nepieciešams veterinārais (veselības) sertifikāts, kura formu nosaka ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Līdz dienai, kad stājas spēkā Eiropas Savienības normatīvais akts par veterinārā (veselības) sertifikāta formu, izmantojama attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātā forma.
(3) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu)
(4) Dzīvnieku izcelsmes produktus drīkst ievest no Eiropas Savienības dalībvalstīm un komersantiem, kā arī no valstīm un komersantiem, kuriem ar Eiropas Komisijas lēmumu dota atļauja ievest dzīvnieku izcelsmes produktus Eiropas Savienībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
42.pants. Ministru kabinets dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzības jomā nosaka:
1) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
2) kārtību, kādā mednieki piegādā medījamos dzīvniekus vai to gaļu mazos daudzumos galapatērētājam vai vietējam mazumtirdzniecības uzņēmumam, kurš to piegādā galapatērētājam;
3) (izslēgts ar 13.12.2001. likumu);
4) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
5) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
6) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
7) atliekvielu kontroles un tās finansēšanas kārtību;
8) prasības dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai valstī, izvešanai no tās un tranzīta pārvadājumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
43.pants. Pārtikas un veterinārais dienests veic dzīvnieku pirmskaušanas un pēckaušanas veterināro ekspertīzi saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 854/2004.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
46.pants. (1) Komersants, kas ir kautuves vai nomedīto savvaļas dzīvnieku savākšanas centra turētājs vai nodarbojas ar nomedīto savvaļas dzīvnieku gaļas iegūšanu, slēdz līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta struktūrvienības vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu, pastāvīgo veterināro uzraudzību un to apmaksas kārtību un nodrošina veterinārās ekspertīzes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(2) Zvejas produktu izkraušanas vietas, vairumtirgus, izsoles vietas vai zvejas kuģa īpašnieks slēdz līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālās struktūrvienības vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu, pastāvīgo veterināro uzraudzību un to apmaksas kārtību pēc zvejas produktu izkraušanas krastā vai pirms to pārdošanas un nodrošina ekspertīzes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(3) (Izslēgta ar 30.03.2006. likumu.)
(4) Komersants, kas nodarbojas ar gaļas sadalīšanu, slēdz līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālās struktūrvienības vadītāju par veterinārās uzraudzības veikšanu un tās apmaksas kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
47.pants. (1) Pārtikas un veterinārais dienests veterinārās ekspertīzes un pastāvīgās veterinārās uzraudzības veikšanai konkursa kārtībā pilnvaro personas, kurām ir veterinārārsta kvalifikācija un kuras Pārtikas un veterinārā dienesta noteiktajā kārtībā saņēmušas apliecību par tiesībām veikt veterināro ekspertīzi. Konkursa noteikumus un pilnvarojuma līguma veidlapu apstiprina Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors.
(2) Veterinārārstam var būt palīgi, kuri ir apmācīti saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 854/2004, un kuriem ir Pārtikas un veterinārā dienesta izsniegta apliecība.
(3) (Izslēgta ar 30.03.2006. likumu.)
(4) Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarots veterinārārsts ir Zemkopības ministrijas funkcionālajā padotībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 01.04.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
48.pants. Dzīvnieku izcelsmes primāros produktus (olas, medu, pienu, zivis) izplata saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 852/2004, regulā (EK) Nr. 853/2004 un Pārtikas aprites uzraudzības likumā.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
49.pants. Tirgos dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktus (olas, pienu) un mājas apstākļos ražotos dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus drīkst realizēt tikai pēc tam, kad Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarots veterinārārsts veicis tirgū veterināro ekspertīzi, un tikai saskaņā ar viņa atzinumu par produktu turpmāko izmantošanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
50.pants. Tirgus administrācija slēdz līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālās struktūrvienības vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu un nodrošina tās veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
51.pants. Par veterinārās ekspertīzes un pastāvīgās veterinārās uzraudzības veikšanu pasūtītājs maksā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
52.pants. (1) Veterināro kontroli uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās veic Pārtikas un veterinārā dienesta Sanitārā robežinspekcija.
(2) Personu bagāžu un privātus sūtījumus, kas satur dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī mājas (istabas) dzīvniekus valsts robežas muitas kontroles punktos kontrolē Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Komisijas 2004.gada 16.aprīļa regulu Nr. 745/2004, ar ko nosaka pasākumus attiecībā uz pašu patēriņam paredzēto dzīvnieku izcelsmes produktu ievedumiem, un Parlamenta un Padomes (EK) 2003.gada 26.maija regulu Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas mājas (istabas) dzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un ar kuru groza Padomes direktīvu 92/65/EEK.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
53.pants. (1) Ministru kabinets nosaka:
1) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
2) robežkontroles punktus, caur kuriem drīkst vest veterinārajai kontrolei pakļautās kravas;
3) prasības attiecībā uz iekārtojumu robežkontroles punktos, kuros tiek veikta veterinārā kontrole, un to atzīšanas kārtību;
4) kārtību, kādā tiek veikta veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās;
5) veterinārās kontroles apmaksas kārtību;
6) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
7) kārtību, kādā uz Eiropas Ekonomikas zonas robežas Latvijā kontrolē personu bagāžu un privātus sūtījumus, kas satur dzīvnieku izcelsmes produktus, mājas (istabas) dzīvnieku kontroles kārtību, personas tiesības un pienākumus, kā arī izmesto un konfiscēto dzīvnieku izcelsmes produktu iznīcināšanas kārtību.
(2) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu kravām, kas tiek ievestas no Eiropas Savienības dalībvalstīm, veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās netiek veikta.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
54.pants. (1) Ar veterinārmedicīnisko praksi Latvijā atļauts nodarboties fiziskajām personām, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi.
(2) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi var iegūt persona, kura ir:
1) Latvijas pilsonis vai persona, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase un kura ir ieguvusi valsts akreditētajām studiju programmām atbilstošu augstāko veterinārmedicīnisko izglītību;
2) ārvalstnieks, kura veterinārārsta kvalifikācija ir atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Ārvalstīs iegūtā veterinārārsta kvalifikācija Latvijas pilsonim vai personai, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase, tiek atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(4) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi apliecina sertifikāts, kuru Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniedz un anulē Latvijas Veterinārārstu biedrība.
(5) Personas, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi, drīkst nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi visā Latvijas teritorijā.
55.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir tiesības:
1) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju par dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmā noteikto pasākumu veikšanu, paredzot apmaksu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
2) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu un saņemt darba algu attiecīgajā Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajā struktūrvienībā;
3) pēc vienošanās ar dzīvnieku īpašnieku vai darba devēju saņemt samaksu vai darba algu par dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
4) pārdot dzīvnieka īpašniekam dzīvnieka ārstēšanas kursam nepieciešamās zāles;
5) izrakstīt recepti dzīvnieka īpašniekam zāļu un veterinārfarmaceitisko produktu iegādei aptiekās;
6) iegādāties zāles un veterinārfarmaceitiskos produktus veterinārfarmaceitiskās prakses vajadzībām no komersantiem, kas veic farmaceitisko vai veterinārfarmaceitisko darbību;
7) atteikties veikt veterinārmedicīnisko praksi, ja veicamais darbs neatbilst veterinārārsta profesionālajai kvalifikācijai, ir pretrunā ar šo likumu, citiem veterinārmedicīnas normatīvajiem aktiem vai veterinārā darba ētiku, kā arī tad, ja dzīvnieka īpašnieks neievēro veterinārārsta norādījumus vai nenodrošina veterinārārsta veselībai un dzīvībai nekaitīgus darba apstākļus;
8) veikt uzraudzību pār savvaļas dzīvnieku medībām karantīnas apstākļos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. un 28.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
56.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir pienākums:
1) pirms prakses uzsākšanas rakstveidā informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju;
2) sniegt neatliekamo ārstniecisko palīdzību dzīvniekiem, par kuru infekcijas slimību profilaktisko uzraudzību ir noslēgts līgums ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju;
3) nekavējoties ziņot Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājam par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzliesmojumiem vai aizdomām par tiem un rīkoties saskaņā ar dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām līdz turpmākajiem valsts vecākā veterinārā inspektora rīkojumiem;
4) piedalīties valsts uzraudzībā esošo epizootiju apkarošanā pēc Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāja uzaicinājuma un saņemt par to samaksu;
5) rakstveidā informēt dzīvnieku īpašnieku par ierobežojumiem dzīvnieku, kā arī dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu izmantošanā pēc šo dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas;
6) veikt veterinārā darba uzskaiti un iesniegt Pārtikas un veterinārajam dienestam tā noteiktos pārskatus;
7) ievērot veterinārmedicīniskās prakses standartus un profesionālo ētiku;
8) paaugstināt profesionālo kvalifikāciju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
57.pants. (1) Veterinārmedicīniskajā praksē drīkst lietot tikai valstī atļautās zāles un veterinārfarmaceitiskos produktus.
(2) Prasības dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vietām nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
57.1 pants. (1) Praktizējošam veterinārārstam ir aizliegts izdarīt dzīvniekiem to izskatu pārveidojošas vai citas neārstnieciskas operācijas, īpaši mājas (istabas) dzīvniekiem, ausu apgriešanu, astes apgriešanu, devokalizāciju (balss saišu pārgriešanu), pirkstu 3.falangas amputāciju, ilkņu izņemšanu.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās operācijas praktizējošs veterinārārsts drīkst izdarīt, ja operācija:
1) dzīvniekam nepieciešama veterinārmedicīnisku apsvērumu dēļ;
2) dzīvniekam dod citu būtisku labumu (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
3) ir vienīgā alternatīva dzīvnieka eitanāzijai (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
4) nepieciešama dzīvnieka vairošanās funkciju pārtraukšanai.
(3) Procedūras, kuras var sagādāt dzīvniekam sāpes, praktizējošs veterinārārsts veic, izmantojot anestēziju. Praktizējošs veterinārārsts neizmanto anestēziju gadījumos, kad sāpes nav lielākas par pašu anestēzijas procesu.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
58.pants. Dzīvnieku īpašniekiem ir tiesības:
1) saņemt dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
2) saņemt atzinumu par dzīvnieku veselības stāvokli vai nobeigšanās cēloni;
3) pieprasīt praktizējoša veterinārārsta rakstveida apliecinājumu par dzīvniekiem izdarītajām veterinārmedicīniskajām darbībām un to rezultātiem.
59.pants. Dzīvnieku īpašniekiem ir pienākums:
1) sadarbībā ar praktizējošiem veterinārārstiem organizēt dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, izņemot valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;
2) nodrošināt dzīvnieku labturībai nepieciešamos apstākļus, bet saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu veterinārmedicīnisko aprūpi, kā arī nodrošināt praktizējošam veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku fiksēšanu veterinārmedicīnisko procedūru laikā;
3) pārvadājot dzīvniekus, ievērot normatīvajos aktos noteikto kārtību;
4) uzrādīt un nodot nākamajam dzīvnieku īpašniekam dokumentus par dzīvnieku identifikāciju, reģistrāciju, veselības stāvokli un veiktajiem dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskajiem pasākumiem (piemēram, dzīvnieka pasi, dzīvnieka pārvietošanas deklarāciju, vakcinācijas apliecību, veterināro apliecību);
5) nodrošināt dzīvnieku, ganāmpulku un novietņu reģistrēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;
6) ierobežot nepiederošu personu saskarsmi ar dzīvniekiem;
7) nodrošināt ar valsts uzraudzībā esošajām dzīvnieku infekcijas slimībām saistīto profilaktisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos;
8) nekavējoties ziņot:
a) praktizējošam veterinārārstam par dzīvnieka nobeigšanos, abortiem, vairāku dzīvnieku vienlaicīgas saslimšanas gadījumiem un jebkuru gadījumu, kas rada aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar infekcijas slimību;
b) komersantiem, kuri nodarbojas ar izmantošanai pārtikā neparedzēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanu, par dzīvnieku nobeigšanās gadījumiem;
9) nokaut dzīvniekus kautuvēs saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 853/2004;
10) nodrošināt dzīvnieku līķu savākšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
11) valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas gadījumos pēc Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas un veterinārā inspektora vai praktizējoša veterinārārsta pieprasījuma:
a) uzrādīt dzīvniekus, kā arī dzīvnieku mītnes un veterināro dokumentāciju (diagnostisko izmeklējumu un vakcinācijas aktus, diagnostiski izmeklēto un vakcinēto dzīvnieku sarakstus, laboratorisko izmeklējumu rezultātus),
b) pakļaut dzīvniekus infekcijas slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un profilakses pasākumiem,
c) nodrošināt dzīvnieku mītņu un iekārtu dezinfekciju,
d) nodrošināt dzīvnieku karantinēšanu un ārstēšanu, kā arī dzīvnieku likvidāciju;
12) ievērot ierobežojumus dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanā pēc dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas, ja tādi paredzēti apstiprinātā lietošanas pamācībā vai tos nosaka praktizējošs veterinārārsts;
13) ievērot ierobežojumus dzīvnieku barības izēdināšanā, glabāšanā un pārvadāšanā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
14) vienu reizi gadā vakcinēt suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus pret trakumsērgu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.01.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
1. Veterinārmedicīniskās prakses licences, kas izsniegtas pirms šā likuma spēkā stāšanās, paliek spēkā līdz licencē noteiktajam termiņam.
2. Veterinārfeldšeri, kuri ieguvuši vidējo speciālo izglītību līdz 1992.gadam un kuriem ir veterinārmedicīniskās prakses licence, pēc Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektora priekšlikuma teritorijās, kur nav pietiekams praktizējošu veterinārārstu skaits, var pildīt praktizējoša veterinārārsta funkcijas pēc tam, kad ir saņēmuši tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
5. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:
1) 1997.gada 27.marta noteikumi nr.109 "Dzīvnieku kaušanas noteikumi";
2) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
3) 1998.gada 14.jūlija noteikumi nr.251 "Noteikumi par akvakultūras dzīvnieku audzētavu reģistrāciju, upju baseina zonu apstiprināšanu, akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību kontroli audzētavās un upju baseina zonās un prasībām, kas piemērojamas akvakultūras dzīvnieku piedāvājumam tirgū";
4) 1998.gada 25.augusta noteikumi nr.320 "Kārtība, kādā Latvijā ievedams piens un piena produkti";
5) 1998.gada 25.augusta noteikumi nr.323 "Dzīvnieku lipīgo slimību saraksts";
6) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
7) 1999.gada 11.maija noteikumi nr.174 "Kārtība, kādā Latvijā ievedama gaļa".
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
6. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par veterinārmedicīnu" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 29./31.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 4.nr.; 1995, 3.nr.; 1996, 24.nr.; 1997, 16.nr.).
7. Šā likuma 3.panta otrā daļa attiecībā uz sanitāro robežinspekciju un 52.pants stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.
8. Līdz šā likuma 54.panta ceturtajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai Latvijas Veterinārārstu biedrība izsniedz un anulē veterinārmedicīniskās prakses licences.
9. Noteikt, ka Pārtikas un veterinārais dienests ir Valsts veterinārā dienesta tiesību un saistību pārņēmējs.
10. Šā likuma 52.pants un 53.panta 4.punkts attiecībā uz valsts uzraudzību un kontroli brīvajās noliktavās stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
11. Līdz 2004.gada 1.maijam Ministru kabinets izdod noteikumus, kas nosaka prasības dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes uzņēmumiem.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
12. Grozījumi likuma 20.panta trešajā daļā attiecībā uz veterinārā (veselības) sertifikāta nepieciešamību dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu un embriju ievešanai un tā formas noteikšanu ar Eiropas Komisijas lēmumu un šā panta sestā un septītā daļa, likuma 25.panta 5.punkts, grozījumi likuma 41.panta otrajā daļā attiecībā uz veterinārā (veselības) sertifikāta nepieciešamību dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai un tā formas noteikšanu ar Eiropas Komisijas lēmumu un šā panta ceturtā daļa, kā arī likuma 53.panta otrā daļa stājas spēkā ar īpašu likumu.
(12.06.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.07.2003.)
13. Šā likuma 21.panta otrā daļa stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
14. Šā likuma 20.panta otrajā daļā un 25.panta 3.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2004.gada 1.jūlijam.
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
15. Šā likuma normas, kurās lietots termins "komersants", piemērojamas arī attiecībā uz individuālajiem uzņēmumiem, zemnieku un zvejnieku saimniecībām, kā arī citiem uzņēmumu reģistrā reģistrētajiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām).
(01.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
16. Šā likuma 21.panta trešajā daļā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2006.gada 1.janvārim.
(28.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
17. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.janvārim izdod šā likuma 11.1 pantā, 42.panta 2.punktā un 53.panta pirmās daļas 7.punktā paredzētos noteikumus.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
18. Šā likuma 25.panta 9.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2006.gada 1.jūlijam.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
19. Šā likuma 25.panta 8., 10., 11. un 12.punktā paredzētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2008.gada 1.janvārim.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 26.aprīlī.
Saeimas priekšsēdētājs J.Straume
 |
 |
 |
 |