Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Tiesību akts: zaudējis spēku
Attēlotā redakcija: 22.07.1997. - 30.06.2001. / Vēsturiskā
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Skatīt 2001. gada 26. aprīļa likumu: Veterinārmedicīnas likums.
LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS
Par veterinārmedicīnu

Veterinārmedicīna ir zinātniski praktiska nozare, kas pēta dzīvnieku slimības, izstrādā un veic šo slimību diagnostikas, ārstēšanas, profilakses un apkarošanas pasākumus; izdara dzīvnieku produkcijas veterinārsani-tāro ekspertīzi, lai iegūtu sabiedrībai vajadzīgus un cilvēku veselībai nekaitīgus pārtikas produktus un tehniskās izejvielas; novērš iedzīvotāju saslimstību ar cilvēkiem un dzīvniekiem kopējām lipīgām slimībām, veic pasākumus, lai aizsargātu dabas vidi no piesārņošanas un apmierinātu dzīvnieku īpašnieku ētiskās, estētiskās un ekonomiskās vajadzības.

LIKUMA LIETOTIE TERMINI

Dzīvnieki ir visu sugu mājas un savvaļas dzīvnieki, arī putni, zivis, bites u. c.

Dzīvnieku lipīgo slimību apkarošana ir pasākumu kopums, ko veic, lai pasargātu dzīvniekus no saslimšanas ar lipīgām slimībām, ārstētu saslimušos dzīvniekus un likvidētu infekcijas avotus.

Dzīvnieku produkcija ir no produktīviem dzīvniekiem iegūtā produkcija (piens, plās, medus u. c.); kaušanas produkti: gaļa, blakusprodukti (asinis, iekšējie orgāni, smadzenes u. c.), tehniskās izejvielas (āda, vilna» sari, mati, spalvas, dūnas, kauli, ragi, nagi u. c.); zivis u. c.

Dzīvnieku veterinārmedicīniska aprūpe ir profesionāla, mērķtiecīga darbība dzīvnieku labturības veicināšanai, veselības nostiprināšanai un saglabāšanai, kā arī slimību diagnostika, profilakse, saslimušu dzīvnieku ārstēšana.

Epizootija ir dzīvnieku masveida saslimšana ar lipīgu slimību.

Epizootiskā situācija ir dzīvnieku mītnes vai kādas teritorijas novērtējums attiecībā uz dzīvnieku lipīgo slimību ierosinātāju, slimu vai veselu dzīvnieku klātbūtne tajā.

Karantīna ir piespiedu, ierobežojošu pasākumu kopums bīstamas lipīgas slimības izplatīšanās novēršanai un infekcijas perēkļa likvidēšanai.

Pretepizootiskie pasākumi ir pasākumi, ko veic lipīgo slimību profilakses un apkarošanas nolūkā.

Sanitārā zona ir 50 līdz 100 metru plata zemes josla ap veterinārā dienesta ēkām.

Veterinārais speciālists ir diplomēts veterinārārsts vai veterinarfeidšeris.

Veterinārā apliecība ir oficiāls dokuments, kuru izsniedz veterinārārsts par dzīvnieku veselības stāvokli vai dzīvnieku produkcijas atbilstību veterinārmedicīnas priekšrakstiem.

Veterinārā uzraudzība ir valsts institūciju organizēta profesionāla, regulāra, mērķtiecīga, normatīvajiem priekšrakstiem atbilstoša kontrole pār veterinārās uzraudzības objektiem.

Veterinārsanitārā ekspertīze ir dzīvnieku produkcijas izpēte, ko veic veterinārais speciālists, lai dotu atzinumu par tās izmantošanas iespējām.

Veterinārmedicīniskā prakse ir profesionāla darbība dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes un dzīvnieku produkcijas veterinārsanitāro ekspertīžu jomā, kā ari veterināro zāļu pagatavošana un pārdošana tādā daudzumā, kāds nepieciešams pacientu aprūpei.

Veterinārmedicīniskā privātprakse ir veterinārmedicīniskā prakse, ko veic veterinārārsts uzņēmējdarbības vai individuālā darba veidā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. likumu, kas stājas spēkā 13.01.1995.)

I NODALA
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedrības attiecības veterinārās uzraudzības un dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes jomā, nosakot risināmos uzdevumus, organizatoriskās struktūras un to tiesisko stāvokli.

2. pants. Veterinārās uzraudzības un dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes galvenie uzdevumi ir šādi:

1) samazināt cilvēku saslimstību ar cilvēkiem un dzīvniekiem kopējām lipīgām slimībām;

2) sekmēt dzīvnieku augstvērtīgas un nekaitīgas produkcijas ieguvi;

3) veicināt dzīvnieku labturību, veselības saglabāšanu, ražību, kā arī noderību darbam, sportam, cilvēku ētisko, estētisko un citu vajadzību apmierināšanai;

4) piedalīties apkārtējās vides aizsardzībā.

3. pants. Katra cilvēka pienākums ir saudzēt dzīvniekus un to veselību, nepieļaujot cietsirdīgu izturēšanos pret tiem. Personas, kuras ir nodarījušas kaitējumu dzīvnieku veselībai, ir atbildīgas saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

4. pants. Veterināro darbu savas kompetences ietvaros veic:

1) valsts veterinārā dienesta speciālisti;

2) privāti praktizējošie veterinārārsti;

3) dažādos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) praktizējošie veterinārārsti;

4) nozaru veterinārie speciālisti (aizsardzības, iekšlietu, mežsaimniecības u. c.).

Nozaru veterināros speciālistus pieņem darbā attiecīgās nozares vadība pēc saskaņošanas ar Vaists veterināro departamentu.

Veterinārārsta vai veterinārfeldšera amatā var pieņemt tikai personas, kuras ieguvušas attiecīgi veterinārārsta vai veterinārfeldšera kvalifikāciju. Veterinārfeldšeri nav tiesīgi vadīt veterinārārstu darbu.

5. pants. Ar veterinārmedicīnisko praksi Latvijas Republikā atļauts nodarboties Latvijas iedzīvotājiem, kuri ieguvuši veterinārārsta kvalifikāciju, pārvalda valsts valodu un saņēmuši veterinārmedicīniskās prakses licenci. Ārzemēs iegūtie diplomi legalizējami noteiktā kārtībā. Veteri nārfeldšeru tiesības un pienākumus nosaka Valsts veterinārais dienests.

Nelicencētie veterinārie speciālisti veterinārmedicīnā var praktizēt tikai licencēta veterinārārsta vadībā kā viņa palīgi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

6. pants. Licences saņemšanas un atņemšanas kārtību un kritērijus nosaka Latvijas Veterinārārstu biedrība, saskaņojot ar Valsts veterināro departamentu.

7. pants. Veterinārmedicīniskajā praksē drīkst lietot tikai Valsts veterināra departamenta atļautos zāļu līdzekļus. Zāļu līdzekļus, kurus realizē pret receptēm, atļauts izrakstīt tikai licencētiem veterinārajiem speciālistiem.

8. pants. Visu veterināro darbu Latvijas Republikā vada un kontrolē Valsts veterinārais dienests.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

9. pants. Šis likums un saskaņā ar to izdotie priekšraksti ir saistoši visām valsts institūcijām, fiziskajām un juridiskajām personām Latvijas Republikas teritorijā. Likuma izpildi kontrolē valsts veterinārie inspektori.

10. pants. Atbildību par šā likuma pārkāpšanu nosaka Latvijas Republikas likumi.

II NODAĻA
VETERINĀRAS DARBĪBAS FINANSĒŠANA UN VETERINĀRO SPECIĀLISTU SOCIĀLĀS GARANTIJAS

11.pants. Valsts veterinārā dienesta finansu līdzekļus veido dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, ieņēmumi par veterinārā dienesta sniegtajiem pakalpojumiem un 30 procenti līdzekļu, kas iekasēti no naudas sodiem, kuri uzlikti par pārkāpumiem veterinārmedicīnā, kā arī citi pašu ieņēmumi.

(25.11.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.12.1996.)

12. pants. Pašvaldības veicina dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi un valsts veterinārās uzraudzības aprūpi.

(15.12.1994. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.01.1995.)

13. pants. Valsts veterinārā dienesta veterinārārstiem un kopā ar viņiem dzīvojošiem ģimenes locekļiem pašvaldības ierāda dzīvokļus likumā noteiktā kārtībā.

14. pants. Par veterinārmedicīnisko aprūpi maksā dzīvnieku īpašnieks: valsts veterinārmedicīnas iestādēm — atbilstoši Valsts veterinārā departamenta apstiprinātajam cenrādim, bet privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) praktizējošiem veterinārārstiem — saskaņā ar vienošanos. Par Ministru kabineta noteiktajiem profilaktiskajiem pretepizootiskajiem pasākumiem tiek maksāts atbilstoši zemkopības ministra apstiprinātajam cenrādim.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

15.pants. Par veterinārsanitāro ekspertīzi maksā veterinārsanitārās ekspertīzes pasūtītājs atbilstoši zemkopības ministra apstiprinātajam cenrādim.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

16. pants. Epizootiju uzliesmojumu apkarošanai un piespiedu pretepi-zootiskajiem pasākumiem pēc Valsts veterinārā departamenta vai rajona (pilsētas) veterinārās pārvaldes pieprasījuma Latvijas Republikas Ministru kabinets vai attiecīgā pašvaldība piešķir papildu līdzekļus no sava budžeta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. likumu, kas stājas spēkā 26.01.1994.)

III NODAĻA
VALSTS VETERINĀRAIS DIENESTS

17.pants. Valsts veterinārais dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā esoša iestāde ar juridiskās personas tiesībām. Savā profesionālajā darbībā tas ir neatkarīgs un atbildīgs saskaņā ar likumiem.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

18.pants. Valsts veterināro dienestu vada direktors, kas vienlaikus ir arī valsts galvenais veterinārais inspektors. Direktora - valsts galvenā veterinārā inspektora kandidatūru izvirza zemkopības ministrs, saskaņojot to ar Latvijas Veterinārārstu biedrības valdi. Direktoru - valsts galveno veterināro inspektoru ieceļ amatā Ministru kabinets.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

19. pants. Latvijas Republikas valsts galvenais veterinārais inspektors ieceļ amatā un atbrīvo no amata Latvijas Republikas valsts vecākos veterināros inspektorus.

20.pants. Valsts veterinārajam dienestam tieši pakļautās veterinārās institūcijas nosaka Ministru kabinets.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

21. pants. Rajona (pilsētas) veterinārās pārvaldes priekšnieks vien laikus ir ari rajona (pilsētas) valsts vecākais veterinārais inspektors, viņš ir tiesīgs valsts veterinārās uzraudzības nodrošināšanai iecelt amatā un atbrīvot no amata sev pakļautos valsts veterināros inspektorus un pagastu veterinārārstus. Pagastu veterinārārsti strādā saskaņā ar Valsts veterinārā departamenta apstiprināto nolikumu.

22. pants. Valsts veterinārā departamenta uzdevumi ir šādi:

1) vadīt un nodrošināt valstī vienotu veterināro uzraudzību un dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;

2) noteikt un organizēt pasākumu kopumu, lai pasargātu valsts teri toriju no dzīvnieku lipīgām slimībām;

3) vadīt un kontrolēt dzīvnieku bīstamo lipīgo slimību profilakses un apkarošanas pasākumus, ja nepieciešams, iesaistot šajos pasākumos ari privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) praktizējošos veterināros speciālistus;

4) noteikt kopā ar Latvijas Republikas Labklājības ministriju cilvēkiem un dzīvniekiem kopējo lipīgo slimību (antropozoonožu) profilakses un apkarošanas pasākumus;

5) nodrošināt veterinārsanitāro uzraudzību un veterinārsanitāro ekspertīzi dzīvnieku produkcijas ieguvē, pārstrādē, uzglabāšanā, pārvadāšanā un realizēšanā;

6) sagatavot un noteiktā kārtībā iesniegt Ministru kabinetam izskatīšanai normatīvo aktu projektus, kas saistīti ar veterinārmedicīnu, kā arī veterināro prasību ievērošanu eksporta, importa un tranzīta jomā;

7) kontrolēt veterināro iestāžu (ambulanču, klīniku, slimnīcu, laboratoriju), dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas uzņēmumu, dzīvnieku barības ražotņu, veterināro zāļu līdzekļu ražotņu un aptieku darbību un slēgt šīs iestādes un uzņēmumus, ja pārkāpti normatīvie priekšraksti;

8) reģistrēt veterināros zāļu līdzekļus un diagnostikas metodes, kontrolēt to lietošanu un, ja nepieciešams, anulēt reģistrāciju;

9) noteikt kopā ar zinātnes un izglītības iestādēm veterinārmedicīnas zinātnes galvenos attīstības virzienus, kā arī sagatavojamo veterināro speciālistu skaitu, viņu mācību un kvalifikācijas paaugstināšanas kārtību;

10) aprēķināt vajadzīgo veterinārbioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu daudzumu, izdarīt to pasūtījumus;

11) noteikt valsts veterinārās statistikas un veterinārā darba uzskaites un pārskatu sistēmu;

12) nodrošināt valsts veterinārā dienesta materiāltehnisko apgādi, arī apgādi ar speciālo transportu, dezinfekcijas mašīnām un iekārtām, zāļu līdzekļiem;

13) piedalīties dzīvnieku uzturēšanās vietu zoohigiēnisko prasību un vides aizsardzības pasākumu izstrādē un kontrolē, dzīvnieku apdrošināšanas noteikumu un valsts standartu izstrādē;

14) uzturēt starptautiskos sakarus veterinārmedicīnas jomā;

15) novērtēt, reģistrēt un kontrolēt realizācijai paredzēto dzīvnieku barību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

23. pants. Valsts veterināro inspektoru tiesības atbilstoši viņu kompetencei, kas noteikta šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kā arī dienesta instrukcijās, ir šādas:

1) apmeklēt veterinārās uzraudzības nolūkā visas valsts institūcijas, fiziskās un juridiskās personas un dot obligāti izpildāmus rīkojumus veterinārmedicīnas jautājumos;

2) aizliegt valstī ievest vai izvest no tās, kā arī pārvadāt dzīvniekus, to produkciju, dzīvnieku barību un citas kravas, kuras var veicināt lipīgu slimību izplatīšanos;

3) apturēt dzīvnieku produkcijas un dzīvnieku barības, kā arī veterināro zāļu līdzekļu ražošanas, pārstrādes, uzglabāšanas vai realizācijas uzņēmumu darbu saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem, aizturēt produkciju līdz apstākļu galīgai noskaidrošanai;

4) aizliegt realizēt dzīvnieku produkciju, dzīvnieku barību un veterināros zāļu līdzekļus, ja ir konstatēts vai radušās aizdomas, ka tie ir kaitīgi cilvēku vai dzīvnieku veselībai, bīstami to dzīvībai, un noteikt šo produktu izmantošanas, pārstrādes vai iznīcināšanas veidus;

5) dot rīkojumus likvidēt dzīvniekus;

6) apturēt veterināro iestāžu darbību;

7) slēgt vai aizliegt sarīkot sacensības, tirgus, izsoles, izstādes un citus pasākumus ar dzīvnieku piedalīšanos;

8) sodīt fiziskās un juridiskās personas saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem;

9) veikt veterinārmedicīnisko praksi, ja tā nav saistīta ar paša veicamo kontroli.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

24. pants. Valsts veterināro inspektoru rīkojumus var atcelt amatā augstāks veterinārais inspektors, kura lēmumu var pārsūdzēt tiesā.

IV NODAĻA
PRIVĀTI VAI UZŅĒMUMOS (STATŪTSABIEDRĪBĀS) PRAKTIZĒJOŠO VETERINĀRĀRSTU TIESĪBAS UN PIENĀKUMI

25. pants. Privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) veikt veterinārmedicīnisko praksi ir atļauts saskaņā ar šā likuma 5. pantu, turklāt veterinārmedicīniskā privātprakse jāreģistrē Latvijas Republikas likumā «Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru» noteiktajā kārtībā.

26. pants. Privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) praktizējošo veterinārārstu tiesības ir šādas:

1) slēgt ar juridiskajām un fiziskajām personām līgumus par dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;

2) saņemt maksu vai darba algu par veikto dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;

3) iegādāties pret receptēm jebkurā Latvijas Republikas aptiekā pārdošanā esošos medikamentus dzīvnieku veterinārmedicīniskajai aprūpei;

4) pēc vienošanās ar attiecīgā rajona (pilsētas) valsts vecāko veterināro inspektoru par maksu veikt Valsts veterinārā departamenta noteiktos pretepizootiskos pasākumus vai veterinārsanitāro ekspertīzi;

5) nosūtīt materiālus izmeklēšanai valsts veterinārā dienesta laboratorijās;

6) atteikties veikt veterinārmedicīnisko aprūpi, ja veicamais darbs neatbilst veterinārārsta kvalifikācijai, ir pretrunā ar šo likumu, citiem normatīvajiem aktiem vai ar veterinārā darba ētiku, kā ari ja pacienta īpašnieks neievēro veterinārārsta norādījumus vai arī nenodrošina veterinārārsta veselībai un dzīvībai nekaitīgus darba apstākļus;

7) lietot personisko apaļo zīmogu ar licences numuru;

8) pārdot dzīvnieku īpašniekam zāles, kas nepieciešamas saslimušā dzīvnieka ārstēšanas kursa pabeigšanai.

Privāti praktizējošiem veterinārārstiem atbilstoši likumam "Par uzņēmējdarbību" ir tiesības atvērt veterinārās iestādes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

27. pants. Privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) praktizējošo veterinārārstu pienākumi ir šādi:

1) informēt par prakses uzsākšanu un par visām pārmaiņām tajā attiecīgā rajona (pilsētas) valsts vecāko veterināro inspektoru un pagasta veterinārārstu, ja tāds ir;

2) sniegt pēc uzaicinājuma neatliekamo ārstniecisko palīdzību dzīvniekiem, par kuru pretepizootisko aprūpi noslēgts līgums ar rajona (pilsētas) veterināro pārvaldi:

3) nekavējoties ziņot rajona (pilsētas) valsts vecākajam veterinārajam inspektoram un pagasta veterinārārstam par dzīvnieku lipīgo slimību parādīšanos vai ja radušās aizdomas par to un rīkoties saskaņā ar attiecīgajiem slimību apkarošanas priekšrakstiem līdz turpmākajiem rajona (pilsētas) valsts vecākā veterinārā inspektora rīkojumiem:

4) piedalīties par maksu dzīvnieku lipīgo slimību apkarošanā pēc rajona (pilsētas) valsts vecākā veterinārā inspektora uzaicinājuma;

5) kārtot Valsts veterinārā departamenta noteikto veterinārās uzskaites un pārskatu dokumentāciju, ievērojot paredzētos termiņus;

6) ievērot profesionālo ētiku;

7) paaugstināt profesionālo kvalifikāciju;

8) rakstveidā informēt dzīvnieku īpašniekus par ierobežojumiem dzīvnieku produkcijas izmantošanā pēc tam, kad dzīvnieki saņēmuši konkrētas zāles.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

28. pants. Privāti vai uzņēmumos (statūtsabiedrībās) praktizējošie veterinārārsti ir atbildīgi par savu darbu Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

Personas, kas nodarbojas ar veterinārmedicīnisko praksi bez licences, bet privātpraksi — arī bez reģistrācijas, tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar spēkā esošajiem Latvijas Republikas likumiem.

V NODAĻA
DZĪVNIEKU UN DZĪVNIEKU PRODUKCIJAS ĪPAŠNIEKA TIESĪBAS UN PIENĀKUMI

29. pants. Dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas īpašnieka tiesības ir šādas:

1) saņemt dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;

2) saņemt atzinumu par dzīvnieka veselības stāvokli vai par tā nobeigšanās cēloni;

3) saņemt atzinumu par dzīvnieku produkcijas derīgumu uzturam un citiem izmantošanas veidiem;

4) pieprasīt, lai veterinārārsts par veterinārmedicīnisko darbu un tā rezultātiem izdara ierakstus dzīvnieka dokumentā (pasē).

30. pants. Dzīvnieka pircējs var pieteikt pretenzijas pret pārdevēju par dzīvnieka veselības stāvokli 30 dienu laikā no pirkšanas dienas ar noteikumu, ka izpildīti profilaktiskās karantīnas noteikumi.

31. pants. Dzīvnieku produkcijas īpašnieka pienākumi ir šādi:

1) saskaņot ar rajona (pilsētas) veterināro pārvaldi dzīvnieku mītņu» kā ari dzīvnieku produkcijas ieguves, pārstrādes un uzglabāšanas objektu celtniecības vietu, to projektus un nodošanu ekspluatācijā;

2) pērkot dzīvniekus, prasīt no to pārdevēja Valsts veterinārā departamenta noteikto veterināro dokumentāciju;

3) turēt izolēti (profilaktiski karantinēt) visus jaunatvestos (iepirktos) dzīvniekus atbilstoši veterinārajām prasībām;

4) nodrošināt īpašumā esošo dzīvnieku identifikāciju (marķēšanu);

5) ierobežot nepiederošu personu saskari ar dzīvniekiem;

6) ņemt līdzi Valsts veterinārā departamenta noteiktos dokumentus, dzīvniekus izvedot no saimniecības vai pārvadājot;

7) nodrošināt dzīvniekiem to turēšanai un pārvadāšanai atbilstošus zoohigiēniskos apstākļus, bet saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu ārstniecisko palīdzību;

8) nodrošināt profilaktisko pretepizootisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos;

9) nekavējoties ziņot praktizējošam veterinārārstam par dzīvnieku pēkšņas nobeigšanās vai vienlaicīgas vairāku dzīvnieku saslimšanas gadījumiem;

10) nodrošināt veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku pieturēšanu (fiksēšanu) to veterinārmedicīniskās aprūpes laikā;

11) dzīvnieku kaušanu realizācijai izdarīt Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā. Kaušanas produktus realizēt tikai tādā veidā, kā norādījis veterinārārsts, kas veicis veterinārsanitāro ekspertīzi;

12) nodrošināt dzīvnieku līķu un kaušanas atlieku novākšanu saskaņā ar veterinārajām prasībām;

13) nodrošināt dzīvnieku produkcijas ieguves, pārstrādes, uzglabāšanas, realizācijas vietu un iekārtu, kā arī transportēšanas veterinārsanitāro apstākļu atbilstību normatīvajiem priekšrakstiem;

14) saņemt veterināro apliecību pirms dzīvnieku vai to produktu rea

15) pēc valsts veterināra inspektora pieprasījuma:

— uzrādīt savā īpašumā esošos dzīvniekus, to produkciju, kā arī dzīvnieku mītnes, produkcijas ieguves, pārstrādes, uzglabāšanas vietas un iekārtas, transportēšanas līdzekļus, veterināro dokumentāciju;

— atbalstīt un veicināt dzīvnieku lipīgo slimību diagnosticēšanu, kā ari dzīvnieku imunizēšanu un ārstēšanu;

— nodrošināt dzīvnieku mītņu un iekārtu dezinfekcijas;

— veikt slimu vai veselu dzīvnieku likvidāciju;

— nodrošināt iegūtās produkcijas noteiktu pārstrādi vai utilizāciju;

— veikt citus pasākumus saskaņā ar slimības apkarošanas priekšrakstiem;

16) nodrošināt, lai pēc tam, kad dzīvnieki saņēmuši konkrētas zāles, no tiem iegūtā produkcija nenonāktu cilvēku uzturā, kamēr tā satur šo zāļu atliekas, ja šādu prasību paredz attiecīgi apstiprināta lietošanas pamācība vai izvirza veterinārārsts.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

32. pants. Ievest Latvijas Republikā vai izvest no tās dzīvniekus un dzīvnieku produkciju, kā arī dzīvnieku barību atļauts pēc saskaņošanas ar Valsts veterināro departamentu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. likumu, kas stājas spēkā 13.01.1995.)

VI NODALA
DZĪVNIEKU LIPĪGO SLIMĪBU APKAROŠANA

33.pants. Ministru kabinets apstiprina to dzīvnieku lipīgo slimību sarakstu, kuru apkarošanu organizē un vada Valsts veterinārais dienests. Šo slimību apkarošana ir obligāta, tā noris saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem. Pārējo slimību apkarošanu organizē dzīvnieku īpašnieki sadarbībā ar veterinārārstiem.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

34. pants. Dzīvnieku lipīgo slimību apkarošanas priekšrakstos paredzētajos gadījumos nosaka karantīnu vai ierobežojumus. Karantīnu visai valstij vai vairākiem rajoniem vienlaikus, ņemot vērā valsts galvenā veterinārā inspektora ieteikumu, pēc zemkopības ministra pieprasījuma nekavējoties nosaka un atceļ Ministru kabinets. Atsevišķam rajonam (pilsētai), pagastam vai saimniecībai karantīnu nosaka un atcel attiecīgā rajona (pilsētas) vai pagasta pašvaldība nekavējoties pēc rajona (pilsētas) valsts vecākā veteri nārā inspektora pieprasījuma. Ierobežojumus nosaka valsts veterinārie inspektori un praktizējošie veterinārārsti atbilstoši lipīgo slimību apkarošanas priekšrakstiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

35. pants. Karantīnas un ierobežojumu gadījumā valsts veterinārais dienests nosaka veterinārās prasības un kontrolē to izpildi; dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas īpašnieks izpilda šīs prasības attiecībā uz savu īpašumu; pašvaldības nodrošina šo prasību pareizu un savlaicīgu izpildi.

36.pants. Valsts veterinārais dienests Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodrošina ar normatīvajiem dokumentiem veterināro kontroli uz valsts muitas robežas.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

37. pants. Transportlīdzekļi (kopā ar iekārtām) pēc dzīvnieku vai dzīvnieku produkcijas izkraušanas pakļaujami obligātai mehāniskai tīrīšanai, dezinfekcijai un valsts veterinārā dienesta kontrolei. Par šo darbu maksā un par to ir atbildīgs transportlīdzekļa īpašnieks.

38. pants. Latvijas Republikas Satiksmes ministrija pēc Valsts veterinārā departamenta pieprasījuma un atbilstoši noteikumiem iekārto un uztur automašīnu, vilcienu vagonu, kuģu un lidmašīnu mazgāšanas un dezinfekcijas, kā arī dzīvnieku karantinēšanas punktus.

39. pants. Gadījumos, kad pārvadāšanas laikā dzīvniekam konstatē saslimšanu, personai, kas ir atbildīga par transportēšanu, jāziņo tuvākajam veterinārārstam un, ja nepieciešams, kopā ar dzelzceļa stacijas, ostas vai lidostas administrāciju jāorganizē dzīvnieka karantinēšana ar Valsts veterināro departamentu saskaņotā vietā.

40. pants. Dzīvnieku izsoles, izstādes, gadatirgus, sacensības un tamlīdzīgus pasākumus var rīkot ar rajona (pilsētas) valsts vecākā veterinārā inspektora atļauju, bet starptautiskā mērogā — tikai ar valsts galvena veterinārā inspektora atļauju.

41. pants. Izsolēs, izstādēs, tirgos un sacensībās atļauts piedalīties tikai ar veseliem dzīvniekiem no lipīgo slimību neskartām saimniecībām, par ko liecina veterinārā apliecība.

42. pants. Pašvaldību pienākums ir pastāvīgi reģistrēt visus dzīvnieku īpašniekus un dzīvnieku skaitu (arī bišu saimes un zivju dīķus) savā teritorijā. Pašvaldībām jānodrošina klejojošo dzīvnieku izķeršana, dzīvnieku kapsētu iekārtošana un uzturēšana atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. un 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

43. pants. Lipīgo slimību draudu gadījumos mežu īpašniekiem pēc valsts veterinārā dienesta pieprasījuma jāorganizē plēsīgo dzīvnieku atšaušana.

44. pants. Ikvienas personas pienākums ir ziņot valsts veterinārajam dienestam par neapraktiem meža dzīvnieku līķiem.

VII NODAĻA
VETERĪNĀRSANITĀRĀ UZRAUDZĪBA

45. pants. Veterinārsanitāro uzraudzību organizē attiecīgā rajona (pilsētas) valsts veterinārais dienests, bet atzinumu dod tikai rajona (pilsētas) valsts vecākā veterinārā inspektora pilnvaroti veterinārārsti.

46. pants. Realizējamās dzīvnieku produkcijas veterinārsanitārajai uzraudzībai ir šādi posmi:

1) dzīvnieku produkcijas ieguves apstākļu veterinārsanitārā kontrole:

— dzīvnieku veselības stāvokļa pārbaude;

— dzīvnieku produkcijas ieguves vietas epizootiskās un veterīnārsani tārās situācijas kontrole dzīvnieku mītnēs, dzīvnieku kaušanas vietās, bišu dravās, saldūdens zivju nozvejas baseinos.

Par dzīvnieku veselības stāvokļa un veterinārsanitāro apstākļu atbilstību prasībām liecina uz noteiktu laiku izsniegta veterinārā apliecība;

2) dzīvnieku produkcijas novērtēšana atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

To apliecina ekspertīzes dokuments ar atzinumu par produkcijas lietošanu ar vai bez ierobežojumiem.

Valsts veterinārā dienesta kompetencē ir:

— nepārstrādātās dzīvnieku produkcijas (nepasterizētā piena, olu, saldūdens zivju, medus u. c.) veterinārsanitārā ekspertīze;

— dzīvnieku kaušanas produktu veterinārsanitārā ekspertīze, produkcijas zīmogošana;

— tādas pārstrādātas dzīvnieku produkcijas veterinārsanitārā ekspertīze, kura netiek pārbaudīta un iesaiņota pēc valsts standartu prasībām (piena produkti, gaļas kūpinājumi, desas u. c., izņemot pusfabrikātus, kulinārijas un konditorejas izstrādājumus);

3) realizējamās dzīvnieku produkcijas izgatavošanas un pārstrādes, kā ari uzglabāšanas, pārvadāšanas, realizēšanas veterinārsanitāro apstākļu un dokumentu kontrole.

Valsts veterinārā dienesta kompetencē ir šo apstākļu un dokumentu pārbaude attiecībā uz šā panta 2. punktā minēto dzīvnieku produkciju;

4) veterinārsanitārajām prasībām neatbilstošas dzīvnieku produkcijas iznīcināšanas, denaturēšanas un utilizēšanas kontrole attiecībā uz šā panta 2. punktā minēto produkciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.1997. likumu, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

47. pants. Aizliegts realizēt dzīvnieku produkciju bez veterināras apliecības un ekspertīzes atzinuma.

48. pants. Valsts institūcijām, kas reģistrē veterinārmedicīnas un dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas iestādes un uzņēmumus, veterināro zāļu līdzekļu ražotnes un aptiekas, kā arī dzīvnieku produkcijas vai dzīvniekiem paredzētās barības ražošanas, pārstrādes, uzglabāšanas, pārvadāšanas vai realizācijas uzņēmumus, par katra šāda uzņēmuma reģistrāciju jāpaziņo attiecīgi rajona (pilsētas) veterinārajai pārvaldei.

49.pants. Ar dzīvnieku produkciju atļauts tirgoties tikai veikalos, tirgos un citās vietās, kas iekārtotas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

50.pants. Dzīvnieku kaušanas un gaļas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī veikaliem, tirgiem un citiem uzņēmumiem, kuri vēlas realizēt šā likuma 46.panta 2.punktā minēto produkciju, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā jāslēdz līgums ar attiecīgā rajona (pilsētas) veterināro pārvaldi par kārtību, kādā tiks veikta veterinārsanitārā ekspertīze. Minēto uzņēmumu vadībai jānodrošina veterinārsanitārās ekspertīzes veikšanai nepieciešamie darba apstākļi atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

(18.06.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.07.1997.)

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS
Rīgā 1992. gada 30. jūnijā
22.07.1997