Darbības ar dokumentu

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt šajā likumā noteiktos sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir šādām Latvijas Republikā dzīvojošām personām:

1) Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem;

2) ārzemniekiem, kuriem izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja vai piešķirts Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā;

3) Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri:

a) ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās tiesības,

b) ir tiesīgi uzturēties Latvijas Republikā un ir uzturējušies Latvijas Republikā vismaz trīs mēnešus,

c) uzturējušies Latvijas Republikā vismaz sešus mēnešus, ja uzturēšanās mērķis ir bijis darba tiesisko attiecību nodibināšana Latvijas Republikā un ir pierādījumi, ka viņi turpina meklēt darbu, ko apliecina viņu reģistrācija Nodarbinātības valsts aģentūrā;

4) šīs daļas 1., 2. un 3.punktā minēto personu ģimenes locekļiem.

(1¹) Tiesības saņemt šajā likumā minētos pamata sociālās palīdzības pabalstus, patversmes un naktspatversmes pakalpojumus, kā arī sociālā dienesta informāciju un konsultācijas ir personām, kuras uzturas Latvijas Republikā un kurām piešķirts alternatīvais statuss, kā arī šo personu ģimenes locekļiem, kuri uzturas Latvijas Republikā.

(1²) Bērniem, kas ieguvuši alternatīvo statusu, ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus un šā likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes.

(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos.

(4) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju ir cilvēku tirdzniecības upurim. Ja nepieciešams, kopā ar cilvēku tirdzniecības upuri sociālās rehabilitācijas institūcijā ir tiesības uzturēties arī viņa pavadībā esošam nepilngadīgam bērnam.

(5) Ja šā panta 1.¹ daļā noteiktie patversmes un naktspatversmes pakalpojumi personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, nav piemērojami šīs personas funkcionālo ierobežojumu vai sociālo prasmju trūkuma dēļ, pašvaldības sociālais dienests ir tiesīgs izmantot citus, konstatētajai problēmai atbilstošus sociālo pakalpojumu veidus.

(6) Tiesības saņemt šajā likumā noteiktos sociālos pakalpojumus ir arī šā panta pirmajā daļā neminētām personām, kurām ir tiesības ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja šīs personas pieprasa minētos pakalpojumus tieši attiecīgajam pakalpojuma sniedzējam un pilnībā tos apmaksā.

(7) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju kā vardarbībā cietušiem bērniem ir bērniem, kurus par patvēruma meklētājiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām vai par mazāk aizsargātām personām izraidīšanas procedūrā ir atzinušas attiecīgajā procedūrā iesaistītās institūcijas. Tiesības minēto pakalpojumu saņemt ir arī bērniem, kuri nepieder pie šajā pantā uzskaitītajām grupām, ja atbildīgās institūcijas sniegušas atzinumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nepieciešamību.

(8) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju kā vardarbībā cietušām pilngadīgām personām par valsts budžeta līdzekļiem ir vardarbībā cietušām personām, kuras uzturas Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju, kā arī personām, kuras ir trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kuriem nav likumīga pamata uzturēties Latvijas Republikā un kuri ir aizturēti (līdz izraidīšanas vai izceļošanas brīdim), kuriem ir piemērots aizturēšanai alternatīvs līdzeklis, vai ārzemnieki, kuriem atgriešanas lēmuma darbība ir apturēta vai kuriem ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai. Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju kā vardarbībā cietušām pilngadīgām personām ir arī personām, kas nepieder pie šajā pantā uzskaitītajām grupām, ja atbildīgās institūcijas sniegušas atzinumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nepieciešamību.

(9) Tiesības saņemt šā likuma 9.¹ pantā un 13. panta pirmajā daļā minētos pakalpojumus, kā arī pašvaldības sociālā dienesta informāciju un konsultācijas ir Latvijas Republikā izsniegtas Eiropas Savienības zilās kartes turētājam un viņa ģimenes locekļiem, kuriem Latvijas Republikā ir izsniegta termiņuzturēšanās atļauja un kuru pastāvīgā dzīvesvieta termiņuzturēšanās atļaujas derīguma laikā ir Latvijas Republikas teritorijā. Citus šajā likumā minētos sociālos pakalpojumus Latvijas Republikā izsniegtas Eiropas Savienības zilās kartes turētājam un viņa ģimenes locekļiem ir tiesības saņemt, ja šīs personas pilnībā tos apmaksā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 21.06.2007., 18.12.2008., 29.10.2009., 26.11.2015., 24.11.2020., 10.03.2022. un 07.11.2024. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2024.)

9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

(2) Ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā "Par sociālo drošību" noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

(3) Ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi naktspatversmē vai krīzes centrā, tā vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja, kurš lemj par pakalpojuma nodrošināšanu. Ja nepieciešams, personu, kura ir bez mājokļa, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām, kā arī ar vienreizēju materiālu palīdzību nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā šī persona atrodas.

(3¹) Ja personai objektīvu apstākļu dēļ nav deklarētās dzīvesvietas, pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīves vietu, izvērtē personas materiālo situāciju un, ja nepieciešams, piešķir vienreizēju materiālu palīdzību, kā arī informē par to pašvaldību, kurā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta. Pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta, vai pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīves vietu, ja personas pēdējo deklarēto dzīvesvietu nav iespējams noteikt, izvērtē iespēju sniegt personai psihosociālu palīdzību vai sociālos pakalpojumus, vai piešķirt atbilstošus sociālās palīdzības pabalstus vai trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu.

(4) Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem vai ar citām pašvaldībām par minēto sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

(5) Ja persona vēlas saņemt sociālo pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists. Ja persona vēlas saņemt valsts finansētu tehnisko palīglīdzekli, dzīves apstākļu apsekošana netiek veikta.

(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt pašvaldības sociālā dienesta un citu pašvaldības izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem profesionālās kompetences pilnveidi — apmācības un supervīziju.

(7) Pašvaldība nodrošina nepieciešamos sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām pēc patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros nav nepieciešama pakalpojumu sniegšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un kurām pakalpojumu sniegšana pārtraukta šā likuma 28.panta trešajā un 3.¹ daļā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 20.12.2007., 07.05.2009., 12.01.2017., 24.11.2020., 10.03.2022. un 09.05.2024. likumu, kas stājas spēkā 16.05.2024.)

9.¹ pants. Valsts finansētie ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ievērojot šā likuma 13.¹ panta noteikumus, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus no valsts budžeta finansē:

1) pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes un aprūpes līmeņa dēļ nepieciešams saņemt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

3) bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai bērniem ar smagiem un ļoti smagiem fiziskās attīstības traucējumiem, kā arī bērniem ar kombinētiem smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

4) bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

5) bāreņiem vecumā līdz diviem gadiem — uz laiku, līdz tiek uzsākta aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

6) bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem — uz laiku, līdz bērns atgriežas ģimenē vai tiek uzsākta viņa aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Ministru kabinets nosaka:

1) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā iesaistītā personāla skaitu un kvalifikāciju;

2) klienta aprūpes līmenim atbilstošu pakalpojumu finansēšanas kārtību.

(3) Labklājības ministrijas valdījumā esošos valsts nekustamos īpašumus, kuri nepieciešami šajā pantā minēto valsts finansēto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumu nodrošināšanai, pārvalda valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams". Ja nepieciešams, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams" izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Īstenojot uzdevumu izpildi, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams" atrodas Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzībā un nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un kontroli.

(12.01.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.2019. un 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)

12.pants. Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi un tiesības

(1) Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi ir šādi:

1) sniegt personai informāciju par tiesībām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to sniegšanas kārtību;

2) informēt personu, kas pieprasījusi sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā rakstveidā norādīt atteikuma iemeslus, kā arī lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;

3) sniegt personai psihosociālu vai materiālu vai psihosociālu un materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums sniegt informāciju un konsultācijas personai saprotamā veidā.

(2¹) Ja pašvaldības sociālajam dienestam ir pamats uzskatīt, ka bērns cietis vardarbības, vecāka, aizbildņa vai audžuģimenes tiesību ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā, pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai cita bērnu tiesību pārkāpuma dēļ, tas nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņo par to bāriņtiesai un Valsts policijai.

(2²) Ja pašvaldības sociālajam dienestam ir pamats uzskatīt, ka nepienācīgas aprūpes dēļ bērnam netiek nodrošināta pietiekama veselības aprūpe, tas nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā paziņo par to bērna ģimenes ārstam vai attiecīgi citai ārstniecības personai.

(2³) Laikā, kamēr bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, sociālais dienests ne retāk kā reizi trijos mēnešos par bērnu, kas ir jaunāks par trim gadiem, un ne retāk kā reizi sešos mēnešos par bērnu, kas ir vecāks par trim, bet jaunāks par 18 gadiem, sniedz informāciju bāriņtiesai un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai par sociālo darbu, kas veikts, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē. Informācijas sniegšanai un saņemšanai izmanto Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu.

(2⁴) Ja vecākam ir atņemtas aizgādības tiesības, sociālais dienests sniedz atzinumu par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā, ja to pieprasa bāriņtiesa.

(3) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību iestādēm un citām valsts pārvaldes iestādēm, privātpersonām, tai skaitā ārstniecības iestādēm, ziņas, kas nepieciešamas sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanai un citu sociālā dienesta kompetencē esošo jautājumu risināšanai, tai skaitā informāciju par personas funkcionālo traucējumu raksturu un pakāpi, ienākumiem un personai piederošajiem īpašumiem, aizbildnības un aizgādības jautājumiem, bērna aizgādības tiesību realizāciju, tiesisko un mantisko stāvokli.

(4) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības tos darbspējīgos klientus, kuri saņem sociālo palīdzību vismaz trīs mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā, izņemot šā likuma 36. panta otrās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā minētās personas, iesaistīt:

1) darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos (līdz 15 stundām nedēļā, sadalot tās pa vairākām nedēļas dienām), kas rada labumu sabiedrībai un neaizvieto pašvaldības funkciju veicējus. Minētos pasākumus īsteno pašvaldībās, biedrībās vai nodibinājumos bez nolūka gūt peļņu. Pašvaldības sociālais dienests slēdz līgumu ar darbspējīgo klientu, līgumā paredzot pasākumu vietu, laiku, abu pušu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) darbos pašvaldības teritorijā, slēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku ar darbspējīgo klientu.

(5) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības iesaistīt klientu tādos pasākumos, kas neizslēdz iespēju aprūpēt bērnu ar invaliditāti vai pirmsskolas vecuma bērnu, vai citu apgādājamo, ja nav citas iespējas nodrošināt aprūpi, piedalīties rehabilitācijas pasākumos vai Nodarbinātības valsts aģentūras organizētajos pasākumos, stāties darba tiesiskajās attiecībās vai gūt ienākumus no darba.

(5¹) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības atcelt lēmumu par pamata sociālās palīdzības pabalstu izmaksu pilnībā vai daļēji, ja persona darbspējīgā vecumā bez pamatota iemesla atsakās pildīt klienta pienākumus, izņemot gadījumu, kad persona aprūpē bērnu.

(6) Pašvaldības sociālajam dienestam pēc tam, kad ārpusģimenes aprūpē esošs bērns sasniedzis 16 gadu vecumu, ir pienākums sadarbībā ar ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju ne retāk kā reizi gadā izvērtēt bērna nākotnes vajadzības un resursus un pēc viņa patstāvīgas dzīves uzsākšanas nodrošināt tam nepieciešamos atbalsta pasākumus, kā arī vismaz divus gadus pēc patstāvīgas dzīves uzsākšanas novērtēt tā sociālās situācijas izmaiņas.

(7) Ja persona, kura atradās ārpusģimenes aprūpē līdz pilngadības sasniegšanai, ir paudusi tādu vēlmi un aizbildnis, audžuģimene vai specializētā audžuģimene tam ir piekritusi, tad šī persona, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta vai citas pašvaldības iestādes, kuras kompetencē ir darbs ar ārpusģimenes aprūpē esošām personām, izvērtējumu, pēc pilngadības var uzturēties pie tā paša vai cita ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzēja līdz 21 gada vecuma sasniegšanai vai, ja mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē vai studē augstākajā izglītības iestādē, tostarp koledžā, — līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Ministru kabinets nosaka sniedzamā atbalsta veidus, apjomu, saturu, kā arī šo pakalpojumu saņemšanas, piešķiršanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību. Pašvaldība ir tiesīga saistošajos noteikumos noteikt papildu atbalstu personai.

(8) Pašvaldības sociālajam dienestam vai citai pašvaldības iestādei, kuras kompetencē ir darbs ar ārpusģimenes aprūpē esošām personām, viena mēneša laikā pēc tam, kad saņemta informācija par pilngadīgu personu, kura līdz adopcijas nodibināšanai ir atradusies ārpusģimenes aprūpē un attiecībā uz kuru tiesa ir atcēlusi adopciju līdz 21 gada vecuma sasniegšanai vai, ja tā mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē vai studē augstākajā izglītības iestādē, tostarp koledžā, — līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, ir pienākums izvērtēt šīs personas vajadzības un resursus un tai nepieciešamos atbalsta pasākumus. Ministru kabinets nosaka sniedzamā atbalsta veidus, apjomu, saturu, kā arī šo pakalpojumu saņemšanas, piešķiršanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību. Pašvaldība ir tiesīga saistošajos noteikumos noteikt papildu atbalstu personai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 07.05.2009., 15.12.2011., 14.11.2013., 12.01.2017., 19.12.2019., 24.11.2020., 11.03.2021., 10.03.2022., 08.03.2023. un 09.05.2024. likumu, kas stājas spēkā 16.05.2024.)

13. pants. Valsts pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Valsts nodrošina atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajiem līdzekļiem:

1) personu ar funkcionāliem traucējumiem, personu ar invaliditāti vai personu ar prognozējamu invaliditāti profesionālās piemērotības noteikšanu un profesionālo rehabilitāciju;

2) personu ar redzes un dzirdes invaliditāti sociālo rehabilitāciju;

3) (izslēgts ar 14.11.2013. likumu);

3¹) no vardarbības cietušo pilngadīgo personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets;

4) sociālo rehabilitāciju pilngadīgām personām un bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām vai no atkarību izraisošiem procesiem. Ministru kabinets nosaka sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidus, apjomu, saturu, kā arī šo pakalpojumu saņemšanas, piešķiršanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību;

5) tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētajām personām;

6) personām ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā, kā arī personām ar funkcionāliem traucējumiem, kuras strādā (uzskatāmas par darba ņēmējām vai pašnodarbinātajām saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), sociālās rehabilitācijas pakalpojumus darbspēju atjaunošanai sociālās rehabilitācijas institūcijās. Funkcionālo traucējumu sarakstu apstiprina Ministru kabinets;

7) cilvēku tirdzniecības upuru sociālo rehabilitāciju. Sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijus personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri nosaka Ministru kabinets;

8) atbalsta programmu ar celiakiju slimajiem bērniem, turpinot atbalsta sniegšanu šīm personām pēc pilngadības sasniegšanas, ja tās mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav vecākas par 20 gadiem vai studē augstskolā dienas nodaļā (pilna laika klātienē) un nav vecākas par 24 gadiem. Atbalsta apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets;

9) atbalstu profesionāla sociālā darba ieviešanai un attīstībai pašvaldībās. Atbalsta veidu, apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets;

10) (izslēgts ar 18.12.2008. likumu);

11) vardarbību veikušu personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets;

12) psihosociālo rehabilitāciju personām ar onkoloģisku slimību un to tuviniekiem, kā arī paliatīvā aprūpē esošiem bērniem (nepieciešamības gadījumā turpinot pakalpojuma sniegšanu līdz 24 gadu vecumam) un viņu ģimenes locekļiem. Pakalpojuma veidu, apjomu, saturu, saņemšanas, piešķiršanas, finansēšanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību nosaka Ministru kabinets;

12¹) pilngadīgām personām mobilās komandas paliatīvās aprūpes pakalpojumu pacienta dzīvesvietā, ietverot sociālo aprūpi, tehniskos palīglīdzekļus un psihosociālo rehabilitāciju, kā arī psihosociālo rehabilitāciju ar šīm personām vienā mājsaimniecībā dzīvojušām vai dzīvojošām personām un personām, starp kurām pastāv radniecības vai svainības attiecības, vai citām aprūpē iesaistītām personām. Pakalpojumu apjomu, saturu, organizēšanas, saņemšanas un finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets;

13) atbalstu pašvaldībām, kuras nodrošina sociālos pakalpojumus dzīvesvietā šā likuma 9.¹ panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā minētajām personām, kuras nesaņem valsts vai pašvaldības finansētus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus. Ministru kabinets nosaka valsts atbalsta apmēru, kritērijus tā noteikšanai un valsts atbalsta piešķiršanas kārtību;

14) atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumu pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām noteikta invaliditāte. Pakalpojuma jomas, atbalsta intensitātes līmeņus un apjomu, kā arī pakalpojuma piešķiršanas, saņemšanas, finansēšanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību nosaka Ministru kabinets;

15) atbalstu pašvaldībām, kuras nodrošina pakalpojumus un atbalstu šā likuma 12. panta septītajā daļā minētajām ārpusģimenes aprūpē bijušajām personām un astotajā daļā minētajām personām. Ministru kabinets nosaka valsts atbalsta apmēru, kritērijus tā noteikšanai un valsts atbalsta piešķiršanas kārtību.

(1¹) (Izslēgta ar 24.11.2020. likumu)

(1²) Valsts nodrošina vardarbības rezultātā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju. Līdz personas vecuma noskaidrošanai sociālā rehabilitācija tiek nodrošināta arī tām vardarbības rezultātā cietušajām personām, par kuru nepilngadību pastāv šaubas.

(2) Valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem šā panta pirmās daļas 1., 4., 6., 7., 8. un 9.punktā paredzēto valsts pienākumu izpildei.

(2¹) Šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi — tās 2. punktā noteikto pakalpojumu sniegšanu — nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; tās 4. punktā noteiktos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām vai no atkarību izraisošiem procesiem — nodrošina sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Bērnu un pusaudžu resursu centrs"; tās 5.punktā noteikto tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniegšanu — tiflotehniku un surdotehniku — nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; tās 12.punktā noteikto psihosociālo rehabilitāciju personām ar onkoloģisku slimību nodrošina biedrība "Dzīvības koks"; tās 12.punktā noteikto psihosociālo rehabilitāciju paliatīvā aprūpē esošiem bērniem nodrošina Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība; tās 14. punktā noteikto atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumu nodrošina biedrība "Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "ZELDA"". Šā panta 1.² daļā noteiktos pakalpojumus nodrošina Latvijas Bērnu fonds, organizējot sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu un sniedzot tos tādos nodibinājumos, no kuru dibinātājiem vismaz viens ir Latvijas Bērnu fonds. Ja nepieciešams, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo savienība, biedrība "Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "ZELDA"", sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Bērnu un pusaudžu resursu centrs" un Latvijas Bērnu fonds, kā arī biedrība "Dzīvības koks" un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2²) Šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi — tās 5. punktā noteikto tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniegšanu — valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" un — tās 2. punktā noteikto personu ar redzes un dzirdes invaliditāti sociālo rehabilitāciju un 5. punktā noteikto tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniegšanu — Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība, ja nepieciešams, nodrošina, iesaistot kapitālsabiedrības, kurās tā ir dalībnieks (akcionārs). Ja nepieciešams, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"", Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2³) Īstenojot šā panta 2.¹ un 2.² daļā paredzēto pienākumu izpildi, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo savienība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Bērnu un pusaudžu resursu centrs", biedrība "Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "ZELDA"", Latvijas Bērnu fonds, biedrība "Dzīvības koks" un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība, un valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” atrodas Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzībā, nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un kontroli, administrēšanas izdevumiem izlietojot ne vairāk kā 10 procentus no šo pakalpojumu nodrošināšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Šo pienākumu izpildes nodrošināšanai minētās organizācijas ir tiesīgas izdot administratīvos aktus.

(2⁴) Ministru kabinets nosaka šā panta 2.¹ un 2.² daļā paredzēto pienākumu izpildes nosacījumus un kārtību.

(2⁵) Šā panta pirmās daļas 12.¹ punktā minētos pakalpojumus sniedz atbilstoši normatīvajos aktos par veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtību noteiktajai pakalpojumu sniedzēju atlases procedūrai Nacionālā veselības dienesta atlasītas mobilās komandas paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniegšanai pacienta dzīvesvietā, kuras, ja nepieciešams, piesaista citus sociālo pakalpojumu sniedzējus. Labklājības ministrija slēdz līgumu ar Nacionālo veselības dienestu un pakalpojumu sniedzēju par šā panta pirmās daļas 12.¹ punktā noteikto pakalpojumu finansēšanu.

(3) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru finansēšanā un atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā — 20 procentu apmērā. Kritērijus dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumu noteikšanai, kā arī valsts līdzfinansējuma piešķiršanas un līdzfinansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Turpmākajos gados šie izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

(5) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50 procentu apmērā atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām. Kritērijus grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas izdevumu noteikšanai, kā arī valsts līdzfinansējuma piešķiršanas un līdzfinansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Valsts piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no vienai personai paredzētajām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Izdevumus, kas saistīti ar uzturēšanos Eiropas reģionālās attīstības fonda nacionālās programmas ietvaros uz valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pamata izveidotajās grupu mājās (dzīvokļos) valsts sedz pilnā apmērā.

(7) Valsts piedalās ar sociālā darba speciālistu profesionālās kompetences pilnveides nodrošināšanu pašvaldībās saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām. Prasības profesionālās kompetences pilnveides pakalpojumu sniedzējiem un profesionālās kompetences pilnveides nodrošināšanas nosacījumus, kritērijus profesionālās kompetences pilnveides izdevumu noteikšanai un valsts līdzfinansējuma piešķiršanai, kā arī līdzfinansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(8) Lai daļēji kompensētu pašvaldību izdevumus par šā likuma 35. panta pirmajā daļā noteikto pamata sociālās palīdzības pabalstu nodrošināšanu, valsts nodrošina mērķdotāciju pašvaldībām izdevumu segšanai 30 procentu apmērā no mājsaimniecībām izmaksātā garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta.

(9) Lai saņemtu mērķdotāciju, pašvaldība līdz pārskata mēnesim sekojošā mēneša desmitajam datumam iesniedz Labklājības ministrijai pārskatu par garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta faktiskajām izmaksām (turpmāk — pārskats), tajā iekļaujot šādas ziņas:

1) pašvaldības izmaksātais finansējums garantētā minimālā ienākuma pabalstam;

2) to personu un mājsaimniecību skaits, par kurām izmaksāts garantētā minimālā ienākuma pabalsts;

3) pašvaldības izmaksātais finansējums mājokļa pabalstam;

4) to personu un mājsaimniecību skaits, par kurām izmaksāts mājokļa pabalsts;

5) pašvaldības konts Valsts kasē vai kredītiestādē mērķdotācijas saņemšanai un izdevumu veikšanai.

(10) Labklājības ministrija:

1) 10 darbdienu laikā izvērtē pārskatu un piecu darbdienu laikā veic mērķdotācijas maksājumu pašvaldībai;

2) ir tiesīga izlases kārtībā kontrolēt mērķdotācijas izlietojumu garantētā minimālā ienākuma pabalstam un mājokļa pabalstam, pieprasot no pašvaldības papildu informāciju;

3) ja konstatē kļūdas pārskatā vai pārkāpumus normatīvajos aktos par garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta piešķiršanu un izmaksu noteikto nosacījumu piemērošanā, līdz pārskata precizēšanai vai pārkāpumu novēršanai pārtrauc mērķdotācijas izmaksu;

4) pēc pārskata precizēšanas vai pārkāpumu novēršanas izdara pārrēķinu un veic maksājumu par iepriekšējo periodu vai ietur nepamatoti izmaksātos līdzekļus no nākamajā mēnesī pašvaldībai paredzētajiem līdzekļiem.

(11) Lai bērniem ar invaliditāti, kuriem ir izsniegts Valsts komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, nodrošinātu aprūpi mājās, valsts piedalās ar līdzfinansējumu. Valsts turpina piedalīties ar līdzfinansējumu minētā pakalpojuma nodrošināšanā bērnam arī pēc pilngadības sasniegšanas, līdz persona sasniedz 24 gadu vecumu. Līdzfinansējuma apjomu un tā piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 25.05.2006., 21.06.2007., 20.12.2007., 18.09.2008., 18.12.2008., 07.05.2009., 29.10.2009., 21.01.2010., 07.10.2010., 06.12.2012., 14.11.2013., 17.12.2014., 10.11.2016., 12.01.2017., 19.12.2019., 24.11.2020., 04.08.2021., 10.03.2022., 08.03.2023., 28.09.2023., 07.12.2023., 29.02.2024. un 07.11.2024. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2024. Septītā daļa stājas spēkā 01.07.2028. Sk. pārejas noteikumu 29. punktu)

13.¹ pants. Samaksa par valsts finansētajiem sociālajiem pakalpojumiem

(1) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3.¹, 4., 6., 7., 8., 11., 12., 12.¹ un 14. punktā un 1.² daļā, kā arī 9.¹ panta 3., 4. un 5.punktā minētos pakalpojumus apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem.

(2) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta, pakalpojuma saņēmējam izdarot vienreizēju iemaksu vai veicot līdzmaksājumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā.

(3) Šā likuma 9.¹ panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteiktie pakalpojumi personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem nav piešķirta valsts pensija (ieskaitot piemaksu pie pensijas) vai izdienas pensija, vai speciālā valsts pensija, vai atlīdzība par darbspēju zaudējumu, kaitējuma atlīdzība, atlīdzība par apgādnieka zaudējumu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai kurai nav noslēgts mūža pensijas apdrošināšanas līgums par uzkrātā fondētās pensijas kapitāla saņemšanu vai pabalsts mirušā pensijas saņēmēja laulātajam, vai kurai nav piešķirta pensija atbilstoši ārvalsts normatīvajiem aktiem (turpmāk kopā — pensija vai atlīdzība), tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem. Persona, kura ir pensijas vai atlīdzības saņēmēja, maksā par saņemto pakalpojumu 85 procentus no tai izmaksājamās summas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

(4) Šā likuma 9.¹ panta pirmās daļas 6.punktā noteiktos pakalpojumus finansē no valsts budžeta. Vecākiem ir pienākums maksāt par šiem pakalpojumiem atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam.

(03.05.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2007., 18.09.2008., 07.05.2009., 29.10.2009., 14.11.2013., 12.01.2017., 19.12.2019. un 28.09.2023. likumu, kas stājas spēkā 31.10.2023. Grozījums par pirmas daļas papildināšanu pēc skaitļa "12." ar skaitļiem un vārdu "12.¹ un 14." stājas spēkā 01.11.2023. Sk. pārejas noteikumu 58. punktu)

14.pants. Labklājības ministrijas uzdevumi

(1) Labklājības ministrijas uzdevumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā ir šādi:

1) izstrādāt valsts politiku sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, kā arī organizēt un koordinēt tās īstenošanu;

2) organizēt šā likuma 9.¹ un 13.pantā minēto sociālo pakalpojumu sniegšanai piešķirto valsts budžeta līdzekļu administrēšanu;

3) (izslēgts ar 08.07.2011. likumu);

4) pārraudzīt šā likuma īstenošanu, kontrolēt sociālo pakalpojumu sniegšanu regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī sociālo pakalpojumu kvalitāti un sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību normatīvo aktu prasībām un administratīvi sodīt sociālo pakalpojumu sniedzējus par izdarītajiem pārkāpumiem;

4¹) izstrādāt sociālo pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes novērtēšanas kritērijus;

4²) izstrādāt vadlīnijas sociālās palīdzības piešķiršanai;

5) šā panta pirmās daļas 1., 2. un 4.punktā noteikto uzdevumu veikšanai veidot un uzturēt Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmu, kas ir valsts informācijas sistēma.

(2) Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmas vajadzībām Labklājības ministrijai ir tiesības no valsts un pašvaldību institūcijām saņemt un apstrādāt to personu personas datus, kuras pieprasījušas sociālo palīdzību, sociālās aprūpes, sociālās vai profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, tehniskos palīglīdzekļus vai pakalpojumus neatkarīgas dzīves nodrošināšanai, kā arī datus par šo personu pieprasītajiem un tām piešķirtajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.

(3) Šā panta pirmās daļas 5.punktā paredzētās Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmas struktūru, tajā iekļaujamo datu apjomu, datu apstrādes noteikumus un kārtību, kā arī institūciju sadarbības noteikumus nosaka Ministru kabinets.

(4) Labklājības ministrija ir tiesīga neinformēt datu subjektu par personas datu apstrādi Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmā, ja vien datu subjekts to īpaši nepieprasa un ja personas datu apstrāde ir nepieciešama saistībā ar:

1) valsts finansētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu;

2) valsts finansēta asistenta pakalpojuma administrēšanu pašvaldībās;

3) valsts noteiktās statistiskās informācijas vākšanu;

4) sociālo pakalpojumu sniedzēju pārbaudēm.

(07.05.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.07.2011., 14.11.2013. un 12.01.2017. likumu, kas stājas spēkā 09.02.2017. Pirmās daļas 4.¹ un 4.² punkts stājas spēkā 01.12.2017. Sk. pārejas noteikumu 26. punktu)

15.¹ pants. Sociālās integrācijas valsts aģentūra

(1) Sociālās integrācijas valsts aģentūra (turpmāk — Aģentūra) ir Labklājības ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kura:

1) sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus (ja nepieciešams, arī veselības aprūpes pakalpojumus) personām, tai skaitā Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un zemessargiem, kuri atgriezušies no starptautiskajām operācijām vai no dalības Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības ātrās reaģēšanas jūras spēku komponentēs, ja karavīrs pildījis dienesta pienākumus uz kuģa jūrā ne mazāk kā trīs mēnešus, šo karavīru un zemessargu laulātajiem un bērniem, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai nav pabeiguši vidējās izglītības iestādi, kā arī karavīru un zemessargu faktiskajiem partneriem, ar kuriem karavīram un zemessargam ir kopīgi bērni vai mājsaimniecība, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un normatīvajos aktos par starptautisko palīdzību noteiktajiem civilajiem ekspertiem;

2) sniedz profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un nosaka profesionālo piemērotību personām darbspējīgā vecumā ar invaliditāti, garīga rakstura traucējumiem vai prognozējamu invaliditāti, kā arī profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu ietvaros nodrošina transportlīdzekļa vadīšanas apmācību personām, kurām nav medicīnisku pretindikāciju šādai apmācībai;

3) koordinē valsts finansētu sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu;

4) īsteno profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības, pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžas izglītība), profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides programmas, sagatavojot speciālistus profesijās, kuras nepieciešamas personām ar invaliditāti sociālās aizsardzības pasākumu veikšanai;

5) (izslēgts ar 08.07.2011. likumu);

6) sniedz no valsts budžeta finansētu tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu — nodrošina transportlīdzekļa pielāgošanu.

(1¹) Šā panta pirmās daļas 1. punktā minētajām personām šajā likumā noteiktie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi (ja nepieciešams, arī veselības aprūpes pakalpojumi) tiek nodrošināti atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā šim mērķim piešķirtajiem līdzekļiem. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā karavīri un zemessargi, kuri atgriezušies no starptautiskajām operācijām vai no dalības Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības ātrās reaģēšanas jūras spēku komponentēs, ja karavīrs pildījis dienesta pienākumus uz kuģa jūrā ne mazāk kā trīs mēnešus, šo karavīru un zemessargu laulātie un bērni, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai nav pabeiguši vidējās izglītības iestādi, kā arī karavīru un zemessargu faktiskie partneri, ar kuriem karavīram un zemessargam ir kopīgi bērni vai mājsaimniecība, saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, un šo pakalpojumu finansēšanas kārtību.

(1²) Aģentūra līdz 2029. gada 31. decembrim Eiropas Savienības politiku instrumentu ietvaros:

1) nosaka profesionālo piemērotību tiem bezdarbniekiem ar invaliditāti vai prognozējamu invaliditāti, kuri saņēmuši Nodarbinātības valsts aģentūras nosūtījumu uz profesionālās piemērotības noteikšanu;

2) sniedz profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām nav noteikta invaliditāte vai prognozējama invaliditāte.

(2) Aģentūras darbību regulē nolikums, kurā iekļauj arī koledžu darbību reglamentējošo normatīvo aktu prasības attiecībā uz koledžas nolikumu.

(3) Aģentūras pedagogu darba samaksu nosaka normatīvie akti par pedagogu darba samaksu.

(4) Ar mērķi nodrošināt personu, kuras saņem valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, uzskaiti, kas nepieciešama, lai veicinātu savlaicīgu un kvalitatīvu šo pakalpojumu piešķiršanu, kā arī veidot statistiku, lai plānotu, izstrādātu un novērtētu valsts politiku sociālās rehabilitācijas jomā un nodrošinātu citu Aģentūras funkciju izpildi, Aģentūra veido un uztur sociālās rehabilitācijas informācijas sistēmu, kas ir valsts informācijas sistēma. Sociālās rehabilitācijas informācijas sistēmas pārzinis ir Aģentūra. Sociālās rehabilitācijas informācijas sistēmā iekļauj datus par personām, kuras pieprasījušas un saņēmušas šā likuma 13. panta pirmās daļas 4., 6. un 7. punktā minētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tostarp personas datus, kā arī datus par saņemtajiem pakalpojumiem un to sniedzējiem.

(5) Tiesības apstrādāt sociālās rehabilitācijas informācijas sistēmā iekļauto informāciju saistībā ar sociālo rehabilitāciju, tostarp personas datus, ir Aģentūrai un Labklājības ministrijai to darbību reglamentējošos normatīvajos aktos noteikto funkciju un uzdevumu izpildei.

(6) Šā panta ceturtajā daļā minētās sociālās rehabilitācijas informācijas sistēmas struktūru, tajā iekļaujamos datus, to apjomu, datu apstrādes noteikumus un kārtību, kā arī institūciju sadarbības noteikumus nosaka Ministru kabinets.

(20.12.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009., 29.10.2009., 07.10.2010., 08.07.2011., 10.11.2016., 12.01.2017., 19.12.2019., 20.01.2022., 10.03.2022. un 28.09.2023. likumu, kas stājas spēkā 31.10.2023.)

17.pants. Sociālo pakalpojumu sniedzējs

(1) Šajā likumā noteiktos sociālos pakalpojumus drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kura pamatdarbība vai kura attiecīgās struktūrvienības pamatdarbība ir šo pakalpojumu sniegšana un kurš attiecīgā pakalpojuma sniegšanai ir reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad pakalpojuma sniegšana uzsākta.

(1¹) Ja sociālā pakalpojuma sniedzējs, kurš šo pakalpojumu sniedz, iekļaujot arī klienta izmitināšanu (sociālais pakalpojums ar izmitināšanu), ir izslēgts no sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistra par neatbilstību normatīvo aktu prasībām, tad, ievērojot nosacījumu, ka sniegtais pakalpojums neapdraud klienta drošību vai veselību, šis pakalpojuma sniedzējs turpina nodrošināt pakalpojuma sniegšanu ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad tam paziņots lēmums par izslēgšanu no reģistra.

(2) Ministru kabinets nosaka kritērijus sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrēšanai sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, reģistrā iekļaujamo informāciju un reģistrēšanas kārtību, nosacījumus izslēgšanai no reģistra, kā arī prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

(3) Par institūcijas, kas sniedz sociālos pakalpojumus vadītāju var būt persona, kurai ir otrā līmeņa profesionālā augstākā vai akadēmiskā augstākā izglītība.

(4) Sociālo pakalpojumu sniedzējam ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību iestādēm un citām valsts pārvaldes iestādēm, privātpersonām, tai skaitā ārstniecības iestādēm, ziņas, kas nepieciešamas sociālo pakalpojumu sniegšanai, tai skaitā informāciju par personas funkcionālo traucējumu raksturu un pakāpi, ienākumiem un personai piederošajiem īpašumiem, aizbildnības un aizgādības jautājumiem, bērna aizgādības tiesību realizāciju, tiesisko un mantisko stāvokli, ja ziņas nepieciešamas, lai pieņemtu vai izpildītu lēmumu par sociālā pakalpojuma sniegšanu, un tās nav iespējams saņemt no valsts un pašvaldību institūciju datubāzēm.

(5) Sociālo pakalpojumu sniedzējam ir pienākums sniegt Labklājības ministrijai informāciju un normatīvajos aktos noteiktos pārskatus par savu darbību sociālo pakalpojumu sniegšanas jomā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 21.06.2007., 20.12.2007., 07.05.2009., 12.01.2017. un 19.12.2019. likumu, kas stājas spēkā 13.01.2020.)

20.pants. Personas tiesības uz sociālo aprūpi

(1) Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem ir tiesības uz viņu vajadzībām atbilstošu sociālās aprūpes pakalpojumu.

(2) Personām, kurām funkcionālo traucējumu dēļ ir objektīvas grūtības sevi aprūpēt, ir tiesības uz nepieciešamās aprūpes līmenim atbilstošu sociālās aprūpes pakalpojumu, izņemot šā likuma 13. panta pirmās daļas 12.¹ punktā minētās paliatīvajā aprūpē esošās personas, kurām ir tiesības uz to vajadzībām atbilstošu sociālās aprūpes pakalpojumu.

(3) Ir šādi aprūpes līmeņi:

1) pirmais aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir mēreni ierobežotas. Persona spēj un prot veikt pašaprūpi atbilstoši savām vajadzībām un savam veselības stāvoklim; nepieciešams minimāls personāla atbalsts noteiktu stundu skaitu nedēļā. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību;

2) otrais aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir mēreni vai smagi ierobežotas. Persona spēj un prot veikt pašaprūpi atbilstoši savām vajadzībām un savam veselības stāvoklim, bet ir iespējama spēju vai prasmju pazemināšanās; nepieciešams neliels personāla atbalsts ikdienā. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību un novēro funkcionālo traucējumu izmaiņas;

3) trešais aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir smagi ierobežotas. Personas spēja veikt noteiktas pašaprūpes darbības ir traucēta; nepieciešams regulārs personāla atbalsts ikdienā. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību un novēro funkcionālo traucējumu izmaiņas;

4) ceturtais aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir ļoti smagi ierobežotas, izteikta pašaprūpes spēju nepietiekamība, persona pilnībā aprūpējama un uzraugāma visu diennakti. Sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ārstniecības personas noteikto klienta uzraudzību un novēro funkcionālo traucējumu izmaiņas.

(4) Kritērijus aprūpes līmeņa noteikšanai un klientu izvērtēšanai, kā arī nosacījumus sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanai dzīvesvietā un institūcijā un to saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(12.01.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2023. likumu, kas stājas spēkā 31.10.2023.)

23.pants. Aprūpe mājās

(1) Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība, nosakot personai aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību un tā apjomu, ņem vērā:

1) kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu, tostarp ņem vērā ģimenes locekļu nodarbinātību un atrašanos ilgstošā atvaļinājumā;

2) funkcionālo traucējumu smagumu, kā arī noteikto invaliditāti un Valsts komisijas atzinuma par īpašas kopšanas nepieciešamību esību, ja pakalpojumu piešķir bērnam;

3) laikposmu, kuru persona pavada ārpus dzīvesvietas (piemēram, izglītības iestādē vai dienas aprūpes centrā);

4) to, vai un kādā apjomā persona saņem citus pakalpojumus vai atbalsta pasākumus (piemēram, asistenta, pavadoņa, atelpas brīža vai bērnu uzraudzības pakalpojumu);

5) citus apstākļus, kuru dēļ objektīvi nav iespējams nodrošināt pienācīgu personas aprūpi (piemēram, citu bērnu vai kopjamu personu atrašanās mājsaimniecībā).

(2) Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli.

(3) Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.

(4) Ministru kabinets nosaka maksimālo apjomu, kādā aprūpes mājās pakalpojumu var piešķirt bērnam ar invaliditāti, kuram ir izsniegts Valsts komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, un personai līdz 24 gadu vecumam, kurai īpašas kopšanas nepieciešamība pēc pilngadības sasniegšanas tiek turpināta.

(5) Aprūpes mājās pakalpojumu bērni ar invaliditāti, kuriem ir izsniegts Valsts komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, saņem bez maksas. Pēc pilngadības sasniegšanas līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai personai aprūpes mājās pakalpojumu turpina sniegt bez maksas, ja persona ir saņēmusi Valsts komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.11.2024. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2024.)

25.pants. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

(1) Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par šāda pakalpojuma nepieciešamību:

1) personām ar invaliditāti;

2) personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

3) personām ar prognozējamu invaliditāti, kurām šāda pakalpojuma nepieciešamība noteikta individuālajā rehabilitācijas plānā;

4) personām ar anatomiskiem defektiem — protēzi vai ortopēdiskos apavus.

(2) Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, un tehnisko palīglīdzekļu aprites noteikumus reglamentē Ministru kabinets.

(3) No valsts budžeta finansējamo tehnisko palīglīdzekļu sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

(4) Šā panta pirmajā daļā noteiktās personas ar tiflotehnikas un surdotehnikas pakalpojumiem nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība, bet ar pārējo tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumiem — valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””, kura:

1) organizē pakalpojumu sniegšanas sistēmu, ņemot vērā teritoriālo principu, un izdod administratīvos aktus par pakalpojumu piešķiršanu konkrētām personām;

2) nosaka pakalpojumu sniedzējus atbilstoši šā likuma 13.pantā noteiktajam;

3) nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un šā izlietojuma kontroli;

4) organizē tehnisko palīglīdzekļu apriti — datubāzu veidošanu un uzturēšanu attiecībā uz tehniskajiem palīglīdzekļiem, rindām pakalpojumu saņemšanai un pakalpojumu saņēmušajām personām un citiem ar pakalpojumu nodrošināšanu saistītiem jautājumiem;

5) informē sabiedrību par pakalpojumu saņemšanas iespējām.

(5) Personām ar invaliditāti, kurām Valsts komisija ir noteikusi medicīniskas indikācijas speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un transporta izdevumu kompensēšanas pabalsta saņemšanai, ir tiesības saņemt par valsts budžeta līdzekļiem pakalpojumu — transportlīdzekļa pielāgošana —, lai tas pildītu tehniskā palīglīdzekļa funkciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 07.05.2009., 07.10.2010., 12.01.2017., 10.03.2022. un 07.11.2024. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2024.)

26.pants. Profesionālā rehabilitācija un profesionālās piemērotības noteikšana

(1) Tiesības saņemt valsts finansētus profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir funkcionāli traucējumi vai noteikta invaliditāte vai prognozējama invaliditāte. Lai saņemtu valsts finansētus profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus vai profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojumu, persona vēršas pie attiecīgā pakalpojumu sniedzēja, kurš pieņem lēmumu par pakalpojumu piešķiršanu vai par atteikumu piešķirt pakalpojumus.

(2) Kārtību, kādā persona saņem valsts finansētus profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojumu, nosaka Ministru kabinets. Ministru kabinets nosaka funkcionālo traucējumu sarakstu.

(12.01.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)

27.pants. Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:

1) pensijas vecuma personām;

2) personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura traucējumi;

3) personām ar garīga rakstura traucējumiem;

4) personām pēc smagām, ilgstošām slimībām.

(2) Pašvaldībai ir tiesības dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus nodrošināt arī citām personām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)

27.¹ pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas, servisa dzīvokļa un sociālās rehabilitācijas centra pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā un, ja nepieciešams, sociālo aprūpi personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Citus personai nepieciešamos sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību nodrošina pašvaldība, kura pieņēmusi lēmumu par grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma piešķiršanu.

(2) Pusceļa mājā sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus:

1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai tās apgūtu patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī) nepieciešamās iemaņas;

2) personām ar citiem funkcionāliem traucējumiem, lai tās apgūtu vai nostiprinātu patstāvīgai dzīvei nepieciešamās iemaņas.

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.

(4) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos pakalpojuma apjomu, klienta maksājumus un kārtību, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta, nosaka Ministru kabinets.

(5) Sociālās rehabilitācijas centrā personām ar funkcionāliem traucējumiem, no psihoaktīvām vielām atkarīgām personām, personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas un citām personām ar sociālās funkcionēšanas problēmām sniedz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanai nepieciešamos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus atbilstoši katras personas vajadzībām.

(25.05.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.05.2007., 21.06.2007., 12.01.2017. un 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)

29.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientu tiesības

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas klientam ir tiesības:

1) patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;

2) saņemt savam funkcionālajam stāvoklim un nepieciešamajam aprūpes līmenim atbilstošus pakalpojumus, kā arī uz individuālu un profesionālu personāla pieeju pakalpojumu sniegšanā;

3) ja viņš ir pilngadīga persona, — laikposmu no viena mēneša līdz trim mēnešiem uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, rakstveidā vienojoties ar personu (ģimeni), nosaka šīs uzturēšanās ilgumu, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā klienta uzturnaudu vai uztura pabalstu atbilstoši laikposmam, kuru viņš atrodas citas personas (ģimenes) aprūpē;

4) ja viņš ir bērns, — uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu.

(2) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas klientam ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem šādā apmērā:

1) pilngadīgai personai, kura ir šā likuma 13.¹ panta trešajā daļā noteiktās pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, vai pabalsta personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, saņēmēja, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma apmaksas, nedrīkst būt mazāka par 15 procentiem no tai izmaksājamās šo maksājumu kopējās summas;

2) pilngadīgai personai, kura nav šā likuma 13.¹ panta trešajā daļā noteiktās pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, vai pabalsta personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, saņēmēja, naudas summa, kas tai izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

3) bērnam no septiņu gadu vecuma naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra, kāds noteikts Valsts sociālo pabalstu likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā minētajām personām. Ilgstošas sociālās aprūpes institūcija, ņemot vērā institūcijas budžeta iespējas, var lemt par lielākas naudas summas piešķiršanu.

(3) Par šā panta pirmajā daļā noteikto klienta tiesību nodrošināšanu un šim nolūkam nepieciešamo institūcijas darba organizēšanu ir atbildīgs ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.05.2007., 18.09.2008., 07.05.2009., 29.10.2009., 12.01.2017., 19.12.2019. un 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)

30.pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence

(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.

(2) Padome:

1) saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;

2) iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;

3) izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;

4) piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004. un 25.05.2006. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2006.)

35. pants. Sociālās palīdzības pabalstu veidi

(1) Pamata sociālās palīdzības pabalsti ir:

1) garantētā minimālā ienākuma pabalsts — materiāls atbalsts naudas izteiksmē minimālo ikdienas izdevumu apmaksai;

2) mājokļa pabalsts — materiāls atbalsts ar mājokļa lietošanu saistīto izdevumu segšanai.

(2) Papildu sociālās palīdzības pabalsti ir:

1) pabalsts atsevišķu izdevumu apmaksai — materiāls atbalsts personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai;

2) pabalsts krīzes situācijā — operatīvi sniegts materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai vai mazināšanai.

(3) Mājokļa pabalsta apmēru aprēķina, ņemot vērā šādus izdevumus:

1) par dzīvojamās telpas lietošanu (īres maksa, izdevumi par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām);

2) par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (siltumenerģija apkures un karstā ūdens nodrošināšanai, elektroenerģija, ūdens, dabasgāze, kanalizācijas vai asenizācijas nodrošināšana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana), ja tie nav ietverti īres maksā vai nepieciešamajos izdevumos par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām;

3) ar telekomunikāciju pakalpojumiem un internetu saistītos izdevumus, kā arī izdevumus par ūdens skaitītāju uzstādīšanu un verifikāciju.

(4) Mājokļa pabalsta apmēru aprēķina kā starpību starp garantēto minimālo ienākumu sliekšņu summu mājsaimniecībai, kas reizināta ar attiecīgu šā panta piektajā daļā noteikto koeficientu, un normatīvajos aktos noteiktajiem izdevumiem par mājokli un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem.

(5) Lai mājsaimniecībai aprēķinātu mājokļa pabalsta apmēru, garantēto minimālo ienākumu sliekšņu summai piemēro šādus koeficientus:

1) atsevišķi dzīvojošai pensijas vecuma personai vai atsevišķi dzīvojošai personai ar invaliditāti — koeficientu 2,5;

2) mājsaimniecībai, kurā ir tikai pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti, — koeficientu 2;

3) mājsaimniecībai, kurā ir pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti un bērni, — koeficientu 2;

4) pārējām mājsaimniecībām — koeficientu 1,5.

(24.11.2020. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.03.2023. likumu, kas stājas spēkā 01.06.2023.)

36. pants. Materiālās situācijas izvērtēšanas un sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanas nosacījumi

(1) Pašvaldības sociālais dienests pirms lēmuma par trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusa vai sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanu mājsaimniecībai vai atsevišķai personai mājsaimniecībā pieņemšanas izvērtē mājsaimniecības kopējos materiālos resursus, izmantojot valsts un pašvaldības informācijas sistēmās esošos datus un ievērojot šādus kritērijus:

1) par ienākumiem neuzskata vienīgā mājokļa iegādei piešķirtā kredīta pamatsummu un procentu maksājumu, no sava īpašuma atsavināšanas gūto ienākumu daļu, kas izlietota vienīgā mājokļa iegādei, summu, ko persona maksā kā uzturlīdzekļus bērnam un kas nepārsniedz valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru katram bērnam, ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, atlīdzību par adopciju, pabalstus bērna piedzimšanas un personas nāves gadījumā, ienākumus no bērna nekustamā īpašuma izīrēšanas, ja ir bāriņtiesas lēmums par bērna mantisko tiesību aizsardzību, sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei audžuģimenē, studiju kredītu, studējošā kredītu, bezdarbnieka stipendiju un mobilitātes pabalstu, bērna, kurš jaunāks par 18 gadiem un mācās, ienākumus no algota darba vai pašnodarbinātības līdz minimālās mēneša darba algas apmēram, papildu izdevumu kompensāciju saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, kompensāciju kriminālprocesā cietušai personai, apdrošināšanas atlīdzību pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai, atlīdzību par asins vai asins komponentu ziedošanu, citas personas sniegto materiālo atbalstu ārstniecības izdevumu, izglītības izdevumu un mājokļa kredīta maksājuma veikšanai, līdzekļus, kas gūti no labdarības fondiem, sociālo kampaņu rezultātā gūto materiālo labumu noteiktam mērķim, vienreizējo finansiālo atbalstu bēglim vai alternatīvo statusu ieguvušai personai, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus un pašvaldību brīvprātīgo iniciatīvu pabalstus;

2) par īpašumu un naudas līdzekļu uzkrājumu neuzskata vienu mājsaimniecības nekustamo īpašumu vai tā daļu, kur savu dzīvesvietu deklarējis un dzīvo iesniedzējs un pārējās personas, kurām ir kopīga saimniecība ar iesniedzēju, un nepieciešamo mājokļa kustamo mantu, darbam un izglītības iegūšanai nepieciešamo aprīkojumu, zemes īpašumus, kas kopumā nepārsniedz piecus hektārus mājsaimniecībai, kā arī šim nekustamajam īpašumam vai tā daļai funkcionāli piederīgas saimniecības ēkas, dārza māju, kura izmantojama tikai vasaras periodā, vai ne vairāk kā divas saimniecības ēkas uz nomātas zemes, sociālajai funkcionēšanai nepieciešamos transportlīdzekļus, kuru pilna masa nepārsniedz 3500 kilogramus, bet ne vairāk kā vienu transportlīdzekli mājsaimniecībā un, ja mājsaimniecībā ir bērni vai persona, kurai izsniegts atzinums par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai, ne vairāk kā divus transportlīdzekļus, kā arī lauksaimniecības tehniku un velosipēdus mājsaimniecībā, kapitāla daļas vai īpašumus, kam uzlikts tiesu izpildītāja vai citas kompetentās institūcijas liegums ar to rīkoties vai kas atrodas atbrīvošanas no parādsaistībām, maksātnespējas vai likvidācijas procesā, vai no kā pēdējo triju mēnešu periodā nav gūti ienākumi saimnieciskās darbības apturēšanas dēļ, nekustamo īpašumu vai tā daļu, kas pieder iesniedzēja mājsaimniecībā dzīvojošai personai un kur savu dzīvesvietu deklarējuši un dzīvo atbalsta pieprasītāju pirmās pakāpes pilngadīgie radinieki, kuriem nepieder cits nekustamais īpašums, bērna nekustamo īpašumu un naudas līdzekļu uzkrājumu, kā arī naudas līdzekļu uzkrājumu mājsaimniecībai trūcīgas mājsaimniecības ienākumu sliekšņa apmērā.

(2) Personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstus, izņemot pabalstu krīzes situācijā, vai izziņu par atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusam un kura nestrādā, ir pienākums reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā un pildīt bezdarbnieka pienākumus, izņemot gadījumu, kad persona ir:

1) ar invaliditāti, vecuma pensijas saņēmējs vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējs valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajā vecumā;

2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem bērna kopšanas periodā vai cita persona mājsaimniecībā, kura nodrošina pirmsskolas vecuma bērna kopšanu, aprūpi, pieskatīšanu, ja to objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams nodrošināt citādā veidā;

3) viens no bērna ar invaliditāti vecākiem, ja bērns nesaņem piemērotus aprūpes pakalpojumus;

4) vecumā no 15 gadiem, kura iegūst izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstākās izglītības iestādē.

(2¹) Sociālās palīdzības pabalstus un trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu nepiešķir personām, kuras atrodas ieslodzījuma vietā vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, vai sociālās korekcijas izglītības iestādē, kā arī tad, ja mājsaimniecības ienākumi pārsniedz šā likuma 33. pantā noteiktos ienākumu sliekšņus, ņemot vērā šā panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus.

(3) Pamata sociālās palīdzības pabalstus un trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu:

1) piešķir uz trim kalendāra mēnešiem, ja mājsaimniecībā ir vismaz viena persona darbspējīgā vecumā;

2) piešķir uz sešiem kalendāra mēnešiem, ja mājsaimniecībā nav nevienas personas darbspējīgā vecumā vai uz personu attiecas šā panta otrajā daļā noteiktie izņēmumi;

3) var piešķirt uz vienu kalendāra mēnesi, ja mājsaimniecības ienākumi nepārsniedz šā likuma 33. pantā noteiktos ienākumu sliekšņus, taču ir konstatējama neatbilstība kādam no šā likuma 9. panta pirmajā daļā, 36. panta pirmās daļas 2. punktā un otrajā daļā noteiktajiem nosacījumiem vai Ministru kabineta noteiktajiem sociālās palīdzības saņemšanai vai trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusa piešķiršanai nepieciešamajiem dokumentiem. Mājsaimniecības personām ir pienākums sadarboties ar pašvaldības sociālo dienestu un citām institūcijām minēto neatbilstību novēršanai.

(4) Ministru kabinets nosaka mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas un garantētā minimālā ienākuma pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību, kā arī trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusa piešķiršanas kārtību.

(5) Ministru kabinets nosaka mājokļa pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību un izdevumu pozīciju minimālās normas mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai. Pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz izdevumu pozīciju normām.

(6) Šā likuma 35. panta otrās daļas 1. punktā noteikto pabalstu piešķir par trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai personai vai mājsaimniecībai un šo pabalstu mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos. Šā likuma 35. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā pabalsta apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos.

(7) Lai novērstu risku, ka sociālās palīdzības pabalsts tiek izmaksāts vienam un tam pašam mērķim vai par to pašu periodu atkārtoti, pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības iegūt no personas iepriekšējās dzīvesvietas pašvaldības sociālā dienesta informāciju par saņemtās sociālās palīdzības veidu un apmēru, ja kāda no personām, kas dzīvo mājsaimniecībā, kura pieprasījusi sociālo palīdzību, pēdējo triju mēnešu laikā mainījusi deklarēto dzīvesvietu vai pastāvīgo dzīvesvietu.

(24.11.2020. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.03.2021. un 08.03.2023. likumu, kas stājas spēkā 01.06.2023.)  

44.pants. Sociālā darba speciālistu sertifikācija un sertifikācijas mērķis

(Izslēgts ar 17.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

7. No 2003.gada 1.janvāra līdz 2003.gada 31.decembrim sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās par valsts budžeta līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var saņemt personas, kuras nestrādā (nav uzskatāmas par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un saņem tikai valsts pensiju vai tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, un tās ir:

1) invalīdi;

2) personas, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju;

3) politiski represētās personas.

Rehabilitācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 21 dienu.

(19.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

37. Laikposmā no 2020. gada 12. marta līdz 2020. gada 31. jūlijam un no 2020. gada 9. novembra līdz 2021. gada 24. februārim:

1) pašvaldība piešķir ģimenei (personai), kura ārkārtējās situācijas dēļ nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības, šā likuma 35. panta otrajā daļā noteikto pabalstu krīzes situācijā, kas tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Pabalstu krīzes situācijā nepiešķir atsevišķi dzīvojošai personai vai par personu ģimenē, kurai atbilstoši normatīvajiem aktiem ir piešķirts dīkstāves pabalsts vai dīkstāves palīdzības pabalsts;

2) lai daļēji kompensētu pašvaldību izdevumus par pabalstu krīzes situācijā nodrošināšanu, valsts nodrošina mērķdotāciju pašvaldībām izdevumu segšanai 50 procentu apmērā no ģimenei (personai) izmaksātā pabalsta krīzes situācijā apmēra, bet ne vairāk kā 40 euro mēnesī vienai personai;

3) pašvaldība, lai saņemtu mērķdotāciju, līdz pārskata mēnesim sekojošā mēneša desmitajam datumam atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā Valsts kase nodrošina elektronisko informācijas apmaiņu, izmantojot Valsts kases informācijas sistēmu "Ministriju, centrālo valsts iestāžu un pašvaldību budžeta pārskatu informācijas sistēma", iesniedz pārskatu "Pārskats par mērķdotācijas izlietojumu krīzes pabalstam" (Veidlapa Nr. 18_KrīzP) (turpmāk — pārskats), tajā iekļaujot šādas ziņas:

a) pašvaldības izmaksātais finansējums pabalstiem krīzes situācijā pilnā apmērā kopā,

b) to personu skaits, par kurām izmaksāts pabalsts krīzes situācijā,

c) pašvaldības konts Valsts kasē vai kredītiestādē mērķdotācijas saņemšanai un izdevumu veikšanai;

4) Labklājības ministrija:

a) 10 darbdienu laikā pēc pārskata izvērtēšanas un atzīšanas par atbilstošu veic mērķdotācijas maksājumu pašvaldībai,

b) ir tiesīga izlases kārtībā veikt mērķdotācijas izlietojuma kontroli, pieprasot no pašvaldības papildu informāciju,

c) ja konstatē kļūdas pārskatā vai pārkāpumus pabalsta krīzes situācijā piešķiršanā un izmaksā, pārtrauc mērķdotācijas izmaksu līdz pārskata precizēšanai vai pārkāpumu novēršanai; pēc pārskata precizēšanas vai pārkāpumu novēršanas izdara pārrēķinu un veic maksājumus par iepriekšējo periodu un nepamatoti izmaksātos līdzekļus ietur no nākamajā mēnesī pašvaldībai paredzētajiem līdzekļiem.

(20.03.2020. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.04.2020., 07.05.2020. un 18.02.2021. likumu, kas stājas spēkā 25.02.2021.)

37.¹ Laikposmā no 2021. gada 25. februāra līdz 2021. gada 30. jūnijam:

1) pašvaldība piešķir un izmaksā no pašvaldības budžeta līdzekļiem mājsaimniecībai vai atsevišķai personai mājsaimniecībā šā likuma 35. panta otrās daļas 2. punktā noteikto pabalstu krīzes situācijā pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajā apmērā. Pabalstu krīzes situācijā, izvērtējot valsts un pašvaldību informācijas sistēmās pieejamo informāciju, piešķir mājsaimniecībai vai atsevišķai personai mājsaimniecībā, kurai ievērojami samazinājušies vai ir zaudēti ienākumi saistībā ar
Covid-19 izplatību izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ. Pašvaldība palielina izmaksājamā pabalsta apmēru par 50 euro mēnesī katram bērnam, ja mājsaimniecības, tai skaitā audžuģimenes un aizbildņa, kam ir tiesības uz pabalstu krīzes situācijā, aprūpē ir bērns līdz 18 gadu vecumam;

2) pabalstu krīzes situācijā pašvaldība nepiešķir atsevišķi dzīvojošai personai vai par atsevišķu personu mājsaimniecībā, kurai atbilstoši normatīvajiem aktiem ir piešķirts dīkstāves atbalsts. Pašvaldība nepalielina izmaksājamo pabalstu krīzes situācijā vai samazina to par attiecīgo daļu par laikposmu, kad personai, kura saņem dīkstāves atbalstu, atbilstoši normatīvajiem aktiem ir piešķirta piemaksa par apgādībā esošu bērnu;

3) lai daļēji kompensētu pašvaldību izdevumus par pabalstu krīzes situācijā nodrošināšanu, valsts nodrošina pašvaldībām mērķdotāciju izdevumu segšanai 50 procentu apmērā no laikposmā no 2021. gada 1. februāra līdz 2021. gada 30. jūnijam mājsaimniecībai izmaksātā pabalsta apmēra, bet ne vairāk kā 75 euro vienai personai mēnesī. Lai kompensētu pašvaldībām izdevumus par izmaksājamo pabalstu apmēra palielināšanu par 50 euro mēnesī par katru aprūpē esošu bērnu līdz 18 gadu vecumam, valsts nodrošina pašvaldībām mērķdotāciju izdevumu segšanai 100 procentu apmērā no mājsaimniecībai, tai skaitā audžuģimenei un aizbildnim, kam ir tiesības uz pabalstu krīzes situācijā, izmaksātā pabalsta palielinājuma — 50 euro mēnesī par katru aprūpē esošu bērnu līdz 18 gadu vecumam;

4) piemērojams šo pārejas noteikumu 37. punkta 3. un 4. apakšpunktā noteiktais, kā arī šo pārejas noteikumu 39. punktā noteiktais attiecībā uz pārskatā norādāmo to bērnu skaitu, par kuriem izmaksāts pabalsts krīzes situācijā.

(18.02.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.02.2021.)

37.² Laikposmā no 2021. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 31. decembrim:

1) piemērojams šo pārejas noteikumu 37.¹ punkta 1., 2. un 4. apakšpunktā noteiktais;

2) lai daļēji kompensētu pašvaldību izdevumus par pabalstu krīzes situācijā nodrošināšanu, valsts nodrošina pašvaldībām mērķdotāciju izdevumu segšanai 50 procentu apmērā no laikposmā no 2021. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 31. decembrim mājsaimniecībai izmaksātā pabalsta apmēra, bet ne vairāk kā 75 euro vienai personai mēnesī. Lai kompensētu pašvaldībām izdevumus par izmaksājamo pabalstu apmēra palielināšanu par 50 euro mēnesī par katru aprūpē esošu bērnu līdz 18 gadu vecumam, valsts nodrošina pašvaldībām mērķdotāciju izdevumu segšanai 100 procentu apmērā no mājsaimniecībai, tai skaitā audžuģimenei un aizbildnim, kam ir tiesības uz pabalstu krīzes situācijā, izmaksātā pabalsta palielinājuma — 50 euro mēnesī par katru aprūpē esošu bērnu līdz 18 gadu vecumam.

(04.08.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.08.2021.)

39. Ja ģimene (persona), tai skaitā audžuģimene un aizbildnis, kam ir tiesības uz šo pārejas noteikumu 37. punkta 1. apakšpunktā minēto pabalstu krīzes situācijā, aprūpē bērnu līdz 18 gadu vecumam, pašvaldība palielina izmaksājamā pabalsta apmēru par 50 euro mēnesī katram bērnam un valsts to pašvaldībai kompensē 100 procentu apmērā. Ja pašvaldība līdz 2020. gada 17. aprīlim ģimenei (personai), tai skaitā audžuģimenei un aizbildnim, ir piešķīrusi šo pārejas noteikumu 37. punkta 1. apakšpunktā minēto pabalstu krīzes situācijā par 2020. gada martu, pašvaldība nodrošina pabalsta palielināšanu par 50 euro katram bērnam. Pašvaldība nepalielina izmaksājamo pabalstu krīzes situācijā vai samazina to par attiecīgo daļu par laikposmu, kad personai, kura saņem dīkstāves pabalstu vai dīkstāves palīdzības pabalstu, atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam ir piešķirta piemaksa par apgādībā esošu bērnu. Lai saņemtu mērķdotāciju, pašvaldība šo pārejas noteikumu 37. punkta 3. apakšpunktā minētajā pārskatā norāda to bērnu skaitu, par kuriem izmaksāts pabalsts krīzes situācijā.

(16.04.2020. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2020. likumu, kas stājas spēkā 09.05.2020.)

50. Valsts 2022. un 2023. gadā sniedz atbalstu atlīdzības palielināšanai aprūpētājiem, kuriem ir darba tiesiskās attiecības ar pašvaldības dibinātām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, vai tādiem ilgstošas  sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir noslēgts līgums ar pašvaldību par minēto pakalpojumu sniegšanu, atbilstoši gadskārtējām valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām. Atbalsta veidu, apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets.

(15.11.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2022.)