Darbības ar dokumentu

1. pants. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa struktūra

1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk — nodoklis) ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no:

1) algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs;

2) patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;

3) nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no citiem ienākuma avotiem.

2. Nodoklis tiek aprēķināts un iemaksāts budžetā divējādā kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un rezumējošā kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju (turpmāk — deklarācija).

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2000.)

4. pants. Nodokļa aprēķināšanas un ņemšanas veids

1. Nodokli aprēķina un budžetā iemaksā:

1) (maksātāja) algas nodokli — darba devējs;

2) no ienākumiem, kas noteikti šā likuma 17.panta desmitajā un divpadsmitajā daļā, — to izmaksātājs;

3) no šā likuma 1.panta pirmās daļas 3.punktā minētajiem ienākumiem, kā arī patentmaksu — maksātājs;

4) ja maksātāju nodarbina darba devējs — ārvalstu nodokļu maksātājs, algas nodokli — darba devējs vai pats maksātājs saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem;

5) tāda maksātāja algas nodokli, kura darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finanšu institūciju aizdevuma līdzekļiem, — darba devējs vai pats maksātājs saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

2. Maksātājs, izņemot personas, kas minētas šā likuma 20.pantā, maksā nodokli atbilstoši deklarācijai rezumējošā kārtībā. Taksācijas gada laikā tiek izdarīti nodokļa avansa maksājumi.

3. Avansa maksājumu apmēru maksātājam, kas gūst ienākumus no individuālā darba, uzņēmuma līguma un uzņēmējdarbības, no kuras ienākumiem jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nosaka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

4. Fiziskajai personai — nerezidentam, iegūstot rezidenta statusu, nerezidenta statusā aprēķinātais un budžetā iemaksātais nodoklis ir galīgais nodoklis.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999., 30.11.2000. un 11.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2004.)

10. pants. Attaisnotie izdevumi

1. Pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek atskaitīti šādi maksātāja izdevumi:

1) nomaksātā sociālā nodokļa summa un valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi;

2) izdevumi par maksātāja un viņa ģimenes locekļu kvalifikācijas paaugstināšanu, specialitātes iegūšanu, izglītības iegūšanu, par medicīnas un ārstniecisko pakalpojumu izmantošanu un veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumiem apdrošināšanas sabiedrībām, kas izveidotas un darbojas saskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumu. Minēto izdevumu sastāvu un normas nosaka Ministru kabinets;

3) summas, kas ziedojuma vai dāvinājuma veidā nodotas Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām vai to iestādēm, kurām piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likumu, un budžeta iestādēm, bet šīs summas nedrīkst pārsniegt 20 procentus no apliekamā ienākuma lieluma;

4) zinātnes, literatūras un mākslas darbu, atklājumu, izgudrojumu un rūpniecisko paraugu autoru izdevumi, kuri saistīti ar šo darbu radīšanu, izdošanu, izpildīšanu vai citādu izmantošanu un par kuriem autori saņem autoratlīdzību (honorāru). Minēto izdevumu sastāvu un normas nosaka Ministru kabinets;

5) saskaņā ar likumu "Par privātajiem pensiju fondiem" izveidotajos privātajos pensiju fondos vai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrētajos privātajos pensiju fondos izdarītās iemaksas, kas kopā ar šīs daļas 6.punktā minētajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem, kuri izdarīti atbilstoši dzīvības apdrošināšanas līgumam (ar līdzekļu uzkrāšanu), nepārsniedz 10 procentus no personas gada apliekamā ienākuma (šā panta otrajā daļā — no mēneša bruto darba samaksas, kas ir kalendārā mēneša darba samaksa pirms to summu atskaitīšanas, par kurām saskaņā ar šo likumu atļauts samazināt darbinieka apliekamo ienākumu, kā arī pirms jebkuru ieturējumu izdarīšanas);

6) apdrošināšanas prēmiju maksājumi, kas atbilstoši dzīvības apdrošināšanas līgumam (ar līdzekļu uzkrāšanu) izdarīti apdrošināšanas sabiedrībai, kura nodibināta un darbojas saskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumu, vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētai apdrošināšanas sabiedrībai, ievērojot šā likuma 8.panta piektās daļas 1., 2. un 3.punkta nosacījumus, un kas kopā ar šīs daļas 5.punktā minētajām iemaksām privātajos pensiju fondos nepārsniedz 10 procentus no personas gada apliekamā ienākuma.

1.¹ Nauda vai citas lietas, kuras fiziskā persona — nodokļa maksātājs — bez atlīdzības nodod sabiedriskā labuma organizācijai, kurai šāds statuss piešķirts saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likumu tās statūtos, satversmē vai nolikumā noteikto mērķu sasniegšanai, vai budžeta iestādei, šā panta izpratnē uzskatāmas par ziedojumu, ja saņēmējam nav noteikts pretpienākums veikt darbības, kuras uzskatāmas par atlīdzību.

1.² Šā panta pirmās daļas 3.punktu nepiemēro, ja nodokļa maksātāja ziedojuma saņēmējam noteiktajā ziedojuma mērķī ietverta tieša vai netieša norāde uz konkrētu personu kā ziedoto līdzekļu saņēmēju, kas ir ar ziedotāju saistīta persona vai saistīts uzņēmums, vai ziedotāja darbinieks, vai ziedotāja darbinieka ģimenes loceklis.

2. Pirms darbinieka ienākuma aplikšanas ar algas nodokli no mēneša ienākuma apjoma tiek atskaitīti šā panta pirmās daļas 1., 5. un 6.punktā minētie maksājumi.

3. No nerezidentu apliekamā ienākuma ir tiesības atskaitīt tikai šā panta pirmās daļas 1., 3., 4., 5. un 6.punktā minētos attaisnotos izdevumus.

4. Nerezidentam, kurš ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents un taksācijas gadā Latvijā guvis vairāk nekā 75 procentus no saviem kopējiem ienākumiem, nepiemēro šā panta trešo daļu.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996., 25.11.1999., 30.11.2000., 22.11.2001., 11.12.2003. un 20.12.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

11. pants. No saimnieciskās darbības gūtā apliekamā ienākuma noteikšana

1. Fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā pantā noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība.

1.¹ Par fiziskās personas saimniecisko darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību. Saimnieciskā darbība ietver arī ar uzņēmuma līguma izpildi saistīto darbību, profesionālo darbību, nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, komercaģenta, māklera un individuālā komersanta darbību, kā arī fiziskās personas īpašumā esoša individuālā uzņēmuma (arī zemnieka un zvejnieka saimniecības) darbību.

1.² Profesionālā darbība ir jebkura neatkarīga profesionālu pakalpojumu sniegšana ārpus darba tiesiskajām attiecībām, arī zinātniskā, literārā, pasniedzēja, aktiera, režisora, ārsta, zvērināta advokāta, zvērināta revidenta, zvērināta notāra, zvērināta mērnieka, zvērināta taksatora, mākslinieka, komponista, mūziķa, konsultanta, inženiera vai arhitekta darbība.

2. Ieņēmumos, kas gūti no saimnieciskās darbības, tiek ieskaitīti:

1) ieņēmumi no preču, darbu un pakalpojumu pārdošanas;

2) ieņēmumi no īpašuma un telpu iznomāšanas vai izīrēšanas;

3) summas, kas saņemtas soda naudas veidā.

3. Izdevumos, ja tie saistīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības, tiek ieskaitīti:

1) izdevumi par iegādātām izejvielām, materiāliem, pusfabrikātiem, izstrādājumiem, par inventāru, kura vērtība nepārsniedz 100 latu, par precēm, kurināmo un enerģiju;

2) izdevumi, kas saistīti ar algotā darbaspēka izmantošanu likumdošanas aktos atļautajos gadījumos;

3) komandējumu, reklāmas, kancelejas, pasta, telegrāfa, teleksa, telefaksa, mārketinga un mākslas darbu taksācijas izdevumi;

4) pamatlīdzekļu nolietojums, ko aprēķina saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 13.pantu;

5) izdevumi, kas saistīti ar pamatlīdzekļu kārtējo remontu;

6) nomas un īres maksa;

7) valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par darbiniekiem, kā arī atbilstoši šā likuma 8.panta piektās daļas noteikumiem par darbiniekiem iemaksātās dzīvības apdrošināšanas (ar līdzekļu uzkrāšanu) prēmiju summas un iemaksas privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētiem pensiju plāniem un dzīvības, veselības un negadījumu apdrošināšanas (bez līdzekļu uzkrāšanas) prēmiju summas;

7¹) obligātās apdrošināšanas prēmiju maksājumi par saimnieciskajā darbībā izmantotiem pamatlīdzekļiem;

8) izdevumi par darbinieku izglītošanu un kvalifikācijas paaugstināšanu;

9) izmaksas par ražošanas rakstura darbiem un pakalpojumiem, ko veikuši citi uzņēmumi, organizācijas vai fiziskās personas, izņemot izmaksas kapitālieguldījumiem;

10) procentu maksa par banku kredīta izmantošanu, izņemot soda naudas maksājumus;

11) maksa par licenci;

12) zaudējumi tiesas noteiktajā apmērā, kuri nodarīti līgumpartneriem, neizpildot vai pienācīgi neizpildot savas saistības;

13) Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli) un nodevu (izņemot valsts nodevu par prasības pieteikumu tiesā) maksājumi valsts vai pašvaldības budžetā;

14) meža atjaunošanas izmaksas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

15) citi izdevumi, kas saistīti ar saimniecisko darbību un nepieciešami tās nodrošināšanai, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

4. Ar saimniecisko darbību saistītajos izdevumos netiek ieskaitīti izdevumi, kas atbilstoši likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 5.pantam nav uzskatāmi par tādiem izdevumiem, kas ir tieši saistīti ar saimniecisko darbību.

5. Maksātājs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā veic ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu uzskaiti nodokļa aprēķināšanas vajadzībām.

6. Zemnieku un zvejnieku saimniecību apliekamajā ienākumā netiek ietverti produkti (pašpatēriņš), ko savām vajadzībām izlietojis saimniecības īpašnieks un viņa ģimenes locekļi, kā arī personas, kuras ar saimniecības īpašnieku ir radniecībā līdz trešajai pakāpei vai svainībā līdz otrajai pakāpei.

7. Ieturot nodokli no metāllūžņu pārdošanas ienākumiem, pirms nodokļa aprēķināšanas no izmaksājamās summas atskaitāmi ar metāllūžņu sagatavošanu un pārdošanu saistītie izdevumi, piemērojot normu 15 procentu apmērā no izmaksājamās summas.

8. Kārtību, kādā kokmateriālu un augoša meža pārdošanas ienākumi apliekami ar nodokli, nosaka Ministru kabinets.

9. Fiziskās personas taksācijas gada saimnieciskās darbības zaudējumi, kas radušies sakarā ar to, ka taksācijas gada ieņēmumi ir mazāki nekā izdevumi un izmaksas, sedzami hronoloģiskā secībā no nākamo triju taksācijas gadu saimnieciskās darbības apliekamā ienākuma. Ieņēmumu, kā arī izdevumu un izmaksu lielumu nosaka atbilstoši šā panta noteikumiem.

10. Ja individuālais komersants vai fiziskās personas īpašumā esošs individuālais uzņēmums (arī zemnieka un zvejnieka saimniecība) ir reģistrēts un atrodas saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu noteiktā īpaši atbalstāmajā teritorijā un par tā saimnieciskās darbības attīstības projekta atbilstību attiecīgās teritorijas attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, šīs fiziskās personas taksācijas gada saimnieciskās darbības zaudējumi, kas radušies laikposmā, kad attiecīgajai teritorijai ir īpaši atbalstāmās teritorijas statuss, sedzami hronoloģiskā secībā no nākamo sešu taksācijas gadu saimnieciskās darbības apliekamā ienākuma. Ieņēmumu, kā arī izdevumu un izmaksu lielumu nosaka atbilstoši šā panta noteikumiem.

11. Ja, aprēķinot fiziskās personas taksācijas gada saimnieciskās darbības ienākumu vai zaudējumu, no ieņēmumiem ir izslēgtas summas, kas izmaksātas subsīdiju veidā kā valsts atbalsts lauksaimniecībai, fiziskajai personai nav tiesību piemērot šā panta devītās un desmitās daļas noteikumus.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996., 02.10.1997., 20.11.1997., 25.11.1999., 22.11.2001., 11.12.2003. un 10.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 06.04.2005.)

12. pants. Maksātāja gada neapliekamais minimums

1. Maksātāja gada apliekamajā ienākumā netiek ietverta summa vienas personas gada neapliekamā minimuma apmērā. Gada neapliekamais minimums ir visu gada mēnešu neapliekamo minimumu summa. Mēneša neapliekamā minimuma apmēru taksācijas gadam nosaka Ministru kabinets līdz pirmstaksācijas gada 30.jūnijam.

2. Nerezidentiem neapliekamais minimums netiek piemērots, izņemot nerezidentu, kurš ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents un taksācijas gadā Latvijā guvis vairāk nekā 75 procentus no saviem kopējiem ienākumiem.

3. Šajā pantā minēto neapliekamo minimumu nepiemēro personām, kurām piemēro šā likuma 13.panta pirmās daļas 2., 3. un 4.punktā paredzēto neapliekamo minimumu.

4. Maksātājam nepiemēro šajā pantā noteikto neapliekamo minimumu par to taksācijas gada daļu, kurā viņš ir bijis cita nodokļa maksātāja apgādībā un kurā šis nodokļa maksātājs ir izmantojis šā likuma 13.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktos atvieglojumus.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996., 25.11.1999., 19.06.2003. un 20.12.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

14. pants. Maksātāja attaisnoto izdevumu un atvieglojumu pamatojums

1. Maksātāja tiesības uz attaisnoto izdevumu, ar saimnieciskās darbības veikšanu saistīto izdevumu un atvieglojumu izslēgšanu no apliekamā ienākuma pierādāmas dokumentāri, uzrādot attiecīgus dokumentus vai iesniedzot to norakstus.

2. Ņemot vērā maksātāja iesniegtos dokumentus, maksātāja dzīvesvietas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde vai pašvaldība, kura ir grāmatiņas izsniedzēja, vai darba devējs, ja darbinieks tam ir iesniedzis Valsts ieņēmumu dienesta vai pašvaldības izsniegto paziņojumu par izmaiņām nodokļa atvieglojumos, ieraksta grāmatiņā nodokļa atvieglojumu posteņus.

3. Ja maksātājs dokumentus, kas apliecina attaisnotos izdevumus, nav laikus iesniedzis Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei, tie tiek ņemti vērā tikai attiecībā uz laikposmu, kas nepārsniedz vienu pirmstaksācijas periodu.

4. Maksātāja dokumenti, kas apstiprina attaisnotos izdevumus, attiecas tikai uz taksācijas periodu (kalendāro gadu).

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999., 30.11.2000. un 11.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2004.)

17. pants. Algas nodokļa ieturēšana un maksāšana un nodokļa ieturēšana no ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba attiecībām

1. Algas nodokļa ieturēšanu un maksāšanu (pārskaitīšanu budžetā) veic darba devējs, kas nodarbina darbinieku — (nodokļa) maksātāju.

2. Algas nodoklis tiek aprēķināts atbilstoši šā likuma 15.pantā noteiktajai likmei.

3. Ar algas nodokli apliekamais mēneša ienākums ir:

1) Latvijas Republikas rezidentiem pamatdarba vietā (vietā, kur iesniegta grāmatiņa) — starpība starp kalendārā mēneša ienākumu un mēneša neapliekamā minimuma, šā likuma 10.panta otrajā daļā noteikto attaisnoto izdevumu un šā likuma 13.panta pirmajā daļā noteikto atvieglojumu summu;

2) Latvijas Republikas rezidentiem papildu darba vietā — kalendārā mēneša ienākums, no kura atskaitīta šā likuma 10.panta otrajā daļā noteiktā attaisnoto izdevumu summa;

3) Latvijas Republikas nerezidentiem — kalendārā mēneša ienākums, no kura atskaitīta šā likuma 10.panta pirmās daļas 1., 5. un 6.punktā minēto attaisnoto izdevumu summa.

4. (Izslēgta ar 25.11.1999. likumu.)

5. Algas nodoklis iemaksājams budžetā reizi mēnesī, kad bankā tiek saņemta nauda iedzīvotāju ienākumu izmaksai. Darba devēji, kas iedzīvotāju ienākumus izmaksā no kases ieņēmumiem, nesaņemot naudu bankā, iemaksā algas nodokli budžetā nākamajā dienā pēc algas izmaksas.

6. Darba devējs par darbiniekam taksācijas periodā izmaksātajām summām, kā arī par atskaitītajām summām, aprēķināto un nomaksāto nodokli izdara attiecīgu ierakstu grāmatiņā. Gadam beidzoties, darba devējs izdod darbiniekam, kā arī nosūta Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas atrašanās vietas paziņojumu par algas nodokli, kas samaksāts darba attiecību pastāvēšanas periodā.

7. Paziņojums par algas nodokli tiek nogādāts adresātam ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārī, ja darba attiecības pastāvējušas līdz gada beigām. Ja darba attiecības izbeigušās pirms gada beigām, darba devējs grāmatiņā izdara ierakstu par algas nodokļa samaksāšanu un grāmatiņu izsniedz darbiniekam atlaišanas dienā. Ja ar darbinieku, kas nodarbināts papildu darba vietā, darba attiecības ir izbeigušās pirms taksācijas gada beigām, darba devējs izsniedz darbiniekam paziņojumu par algas nodokli atlaišanas dienā, bet darbiniekam, kas nodarbināts steidzamos, īslaicīgos vai vienreizējos darbos, — izmaksājot atalgojumu. Paziņojumu par to darbinieku algas nodokli, ar kuriem darba attiecības nav pastāvējušas līdz gada beigām, darba devējs nosūta Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas atrašanās vietas līdz tā mēneša piecpadsmitajam datumam, kas seko darba attiecību izbeigšanās mēnesim vai mēnesim, kurā darbinieks ir bijis nodarbināts steidzamos, īslaicīgos, vienreizējos darbos.

8. (Izslēgta ar 25.11.1999. likumu.)

9. (Izslēgta ar 30.11.2000. likumu.)

9.¹ Šā likuma 4.panta pirmās daļas 4. un 5.punktā minētais algas nodokļa maksātājs — fiziskā persona — no kalendāra mēneša darba samaksas aprēķināto nodokli ieskaita budžetā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša piecpadsmitajā datumā. Paziņojumu par kalendārajā gadā aprēķināto un budžetā iemaksāto algas nodokli minētā fiziskā persona — darbinieks iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei līdz taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārim, bet, ja darba attiecības ar šo darba devēju izbeigušās pirms gada beigām, — līdz darba attiecību izbeigšanās mēnesim sekojošā mēneša piecpadsmitajam datumam.

10. No fiziskās personas ienākumiem, kurus izmaksā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), ārvalstu uzņēmumu (nerezidentu) pastāvīgās pārstāvniecības, iestādes un organizācijas, ja tie nav saistīti ar darba attiecībām un nav atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli, ienākuma izmaksātājs ietur nodokli ienākuma izmaksas vietā un iemaksā to budžetā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša piektajā datumā. Pie šādiem ienākumiem pieder:

1) autoratlīdzība (honorārs), arī atlīdzība par autora pārdotajiem lietišķās un dekoratīvās mākslas darbiem un tautas daiļamatniecības izstrādājumiem;

2) autoratlīdzība (honorārs), kuru izmaksā autortiesību mantiniekiem;

3) atlīdzība, kuru izmaksā sagādes un citas organizācijas par medījumu jēlādām, medījumiem un to gaļu, medību trofejām, zoobarību un citu savvaļā iegūto produkciju, izņemot savvaļas sēņu un ogu produkciju;

4) apdrošināšanas atlīdzība, kas saskaņā ar dzīvības, veselības un negadījuma apdrošināšanas līgumu, kuru apdrošinātā interesēs noslēdzis darba devējs (vai cits apdrošinājuma ņēmējs — juridiskā persona), izmaksāta, pienākot apdrošināšanas līgumā paredzētajam līguma beigu termiņam vai laužot līgumu pirms termiņa;

5) pensijas;

6) metāllūžņu pārdošanas ienākumi;

7) ieņēmumi no saimnieciskās darbības, ko veic fiziskā persona, kurai nav izsniegts Valsts ieņēmumu dienesta apliecinājums par reģistrēšanos saimnieciskās darbības veicēja statusā, izņemot ieņēmumus no lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas;

8) dāvinājumi naudā un citās lietās;

9) slimības pabalsti;

10) izložu un azartspēļu laimesti, kuri pārsniedz 500 latu, izņemot preču un pakalpojumu loteriju laimestus;

11) atmaksājamais pārmaksātais sociālais nodoklis (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas);

12) dividendes, izņemot dividendes, par kurām nav jāmaksā nodoklis saskaņā ar šā likuma 9.panta pirmās daļas 2.punktu;

13) procentu ienākums, izņemot procentu ienākumu, par kuru nav jāmaksā nodoklis saskaņā ar šā likuma 9.panta pirmās daļas 3.punktu;

14) stipendijas, izņemot stipendijas, kuras saskaņā ar šā likuma 9.panta pirmās daļas 8.punktu nav apliekamas ar nodokli;

15) papildpensijas kapitāls, kas veidojies no darba devēja veiktajām iemaksām privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētiem pensiju plāniem un izmaksāts pensiju plānu dalībniekiem.

10.¹ Ieturot nodokli no profesionālās darbības veicēju autoratlīdzības (honorāra), pirms nodokļa aprēķināšanas no izmaksājamās summas atskaita šā likuma 10.panta pirmās daļas 4.punktā minētos izdevumus atbilstoši noteiktajai normai.

10.² Ieturot nodokli no augoša meža pārdošanas ienākuma, pirms nodokļa aprēķināšanas no izmaksājamās summas atskaita ar meža atjaunošanu saistītos izdevumus, piemērojot izdevumu normu 25 procentu apmērā no izmaksājamās summas, bet no kokmateriālu pārdošanas ienākuma — ar kokmateriālu sagatavošanu un pārdošanu saistītos izdevumus, piemērojot izdevumu normu 50 procentu apmērā no izmaksājamās summas.

11. Uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības, iestādes, organizācijas un ārvalstu uzņēmumu (nerezidentu) pastāvīgās pārstāvniecības izsniedz personām — nodokļa maksātājām — paziņojumu par izmaksātajām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamajām summām, kas nav saistītas ar darba attiecībām, un no šīm summām ieturēto nodokli vai, ja izmaksātais ienākums nav apliekams ar nodokli, izmaksu apliecinošu dokumentu un nosūta paziņojumu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas atrašanās vietas:

1) par personām izmaksātajiem ienākumiem, kas minēti šā panta desmitajā un divpadsmitajā daļā, un no tiem ieturēto nodokli — ne vēlāk kā līdz ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 15.datumam;

2) par personām, neieturot nodokli, izmaksātajām summām — Ministru kabineta noteiktajā termiņā. Ministru kabinets nosaka apliecinājuma dokumentu izsniegšanas kārtību, kā arī ienākumus, par kuru izmaksu tie izsniedzami, un izņēmumus.

11.¹ Ja šā panta vienpadsmitās daļas 2.punktā minētās ienākuma summas, kas saistītas ar maksātāja lauksaimniecisko ražošanu, taksācijas gadā nepārsniedz 500 latus, paziņojums par šim maksātājam izmaksāto ienākumu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei iesniedzams kopumā par gadu līdz taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārim.

11.² Fiziskā persona — nodokļa maksātājs kā apliecinājumu tam, ka tās personisko lietu pārdošana uzņēmumam, uzņēmējsabiedrībai, iestādei, organizācijai vai ārvalstu uzņēmuma (nerezidenta) pastāvīgajai pārstāvniecībai nav saistīta ar tās saimniecisko darbību, iesniedz ienākuma izmaksātājam attiecīgu izziņu.

12. No šā likuma 3.panta trešās daļas 1., 2., 3., 4., 6., 7.¹, 8., 9.¹, 10., 11., 12., 13. un 14.punktā minētajiem ienākumiem ienākuma nodoklis tiek ieturēts ienākuma izmaksas vietā un iemaksāts budžetā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 5.datumā.

12.¹ Uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, iestāde, organizācija un ārvalsts uzņēmuma (nerezidenta) pastāvīgā pārstāvniecība, kas izmaksājusi fiziskajai personai — nerezidentam tādus ienākumus, no kuriem saskaņā ar šo likumu nodoklis ieturams izmaksas vietā, izsniedz nerezidentam apliecinājumu par Latvijas Republikā taksācijas gadā no attiecīgā ienākumu izmaksātāja gūtajiem ienākumiem un par tiem samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli.

12.² Fiziskā persona — rezidents, kurš ir saimnieciskās darbības veicējs, no šā likuma 3.panta trešās daļas 1., 2., 3., 7.¹, 8., 9.¹, 11. un 12.punktā minētajiem ienākumiem nodokli ietur ienākuma izmaksas brīdī un iemaksā to budžetā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša piektajā datumā, ja šie maksājumi ir saistīti ar rezidenta veikto saimniecisko darbību un tiek ņemti vērā, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, kā arī izsniedz nerezidentam apliecinājumu par Latvijas Republikā taksācijas gadā gūtajiem ienākumiem un par tiem samaksāto ienākuma nodokli.

12.³ Personālsabiedrība aprēķina nodokli no šā likuma 3.panta trešās daļas 5.punktā minētajiem ienākumiem, kas ietver personālsabiedrības taksācijas perioda ar nodokli apliekamā ienākuma daļu, kura pienākas personālsabiedrības dalībniekam — nerezidentam, un ieturēto nodokli iemaksā budžetā 15 dienu laikā pēc personālsabiedrības uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanas saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 22.panta devīto un desmito daļu.

13. Ja mēnesī izmaksātā ienākuma vai vienreizējās izmaksas apmērs ir trīs lati vai mazāks, to izmaksājot, nodoklis netiek ieturēts ienākuma izmaksas reizē. Ienākuma saņēmējs uzrāda šīs summas savā deklarācijā, ko iesniedz par taksācijas perioda (kalendārā gada) ienākumiem tam sekojošajā gadā. Ienākuma izmaksātājs par šo ienākumu nosūta ziņas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei šā panta vienpadsmitajā daļā noteiktajā kārtībā.

14. Persona, kas veic profesionālo darbību kā mākslinieks, autors vai citas radošas profesijas pārstāvis, vai persona, kuras apgādībā ir trīs un vairāk nepilngadīgu bērnu un bērnu, kuri turpina izglītības iegūšanu līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, var lūgt Valsts ieņēmumu dienesta rajona nodaļu izsniegt tai apliecību par nodokļa neieturēšanu izmaksas vietā, ja šī persona apliecina Valsts ieņēmumu dienestam, ka tās kopējais apliekamais ienākums gadā sagaidāms mazāks nekā gada neapliekamais minimums saskaņā ar šā likuma 12.pantu un 13.pantā tai paredzēto atvieglojumu summa ar nosacījumu, ka ir ievēroti visi šā panta piecpadsmitajā daļā minētie noteikumi. Valsts ieņēmumu dienestam minētā apliecība šādā gadījumā ir jāizsniedz, ja prasītājam nav bijuši nodokļu likumdošanas aktu pārkāpumi.

15. Apliecības par nodokļa neieturēšanu tiek izsniegtas un atsauktas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. 10 dienu laikā kopš brīža, kad maksātāja ienākums pārsniedz gada apliekamo minimumu un šā likuma 13.pantā paredzēto atvieglojumu summu, vai kad maksātājs ir noslēdzis līgumu, no kura gūtie ienākumi pārsniedz gada neapliekamo minimumu un šā likuma 13.pantā paredzēto atvieglojumu summu, maksātājs par to paziņo Valsts ieņēmumu dienesta rajona (pilsētas) nodaļai. Ziņu slēpšanas gadījumā apliecību par nodokļa neieturēšanu Valsts ieņēmumu dienests atsauc un turpmāk šai personai neizsniedz.

16. Ja šā panta otrajā, trešajā un desmitajā daļā minētās izmaksas saņem persona, kurai izsniegta apliecība par nodokļa neieturēšanu, nodoklis par šiem maksājumiem nav jāietur un šis fakts jāatspoguļo dokumentos, kas iesniedzami Valsts ieņēmumu dienesta rajona (pilsētas) nodaļai saskaņā ar šā panta vienpadsmito daļu.

17. Neatkarīgi no jebkuriem šā likuma noteikumiem iedzīvotāju ienākuma nodokli ietur pēc 25 procentu likmes no visiem maksājumiem, ko fiziskās personas — Latvijas rezidenti vai nerezidenti, kuriem saskaņā ar šo likumu ir pienākums iesniegt Latvijā gada ienākumu deklarāciju, izmaksā juridiskajām, fiziskajām un citām personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Ministru kabineta noteikumos minētajās zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, ieskaitot maksājumus šo personu pārstāvjiem vai trešo personu kredītiestāžu kontos un maksājumus, kas veikti savstarpēja norēķinu ieskaita veidā, izņemot maksājumus par preču piegādēm personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Ministru kabineta noteikumos minētajās zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, ja šīs preces ir attiecīgās zemu nodokļu vai beznodokļu valsts vai teritorijas izcelsmes preces.

18. Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības atļaut neieturēt nodokli no tiem maksājumiem, no kuriem saskaņā ar šā panta septiņpadsmito daļu ir ieturams nodoklis, ja šo maksājumu izmaksātājs pamatoti pierāda, ka minētie maksājumi netiek izdarīti, lai samazinātu šā maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksātu vai samazinātu Latvijā maksājamos nodokļus. Valsts ieņēmumu dienests piešķirto atļauju anulē, ja nodokļu administrēšanas procesā ir ieguvis informāciju, kas liecina par darījuma patieso apstākļu slēpšanu. Piešķirtās atļaujas anulēšanas gadījumā nodokļa maksātājam piemēro šā panta septiņpadsmitās daļas normu un nodokļa summas, uz kurām attiecas anulētā atļauja, uzskatāmas par nokavēto nodokļa maksājumu.

19. Šā panta septiņpadsmitajā daļā minētajiem maksājumiem, no kuriem nodoklis izmaksas vietā nav ieturams pēc 25 procentu likmes, un maksājumiem, no kuriem saskaņā ar šā panta astoņpadsmito daļu ir atļauts neieturēt nodokli, piemērojami šā likuma 3.panta trešās daļas un šā panta desmitās un divpadsmitās daļas noteikumi.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.02.1996., 19.12.1996., 02.10.1997., 20.11.1997., 25.11.1999., 27.01.2000., 30.11.2000., 19.06.2003., 11.12.2003. un 20.12.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

18. pants. Nodokļa aprēķināšana no saimnieciskās darbības ienākuma un tā maksāšana avansā

1. Līdz taksācijas gada 1.februārim vai mēnesi pēc saimnieciskās darbības uzsākšanas maksātājs iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas aprēķinu par nodokļa avansa maksājumu lielumu taksācijas gadā, pamatojoties uz iepriekšējā gada ienākumu vai prognozējot paredzamo ienākumu. Ja maksāšanas periodā faktiskais ienākuma lielums mainās, maksātājs iesniedz precizētu nodokļa avansa maksājumu pārrēķinu. Personiskās palīgsaimniecības, piemājas saimniecības vai zemnieku saimniecības īpašnieka ienākumiem no lauksaimnieciskās ražošanas avansa maksājumi tiek noteikti tādā apmērā, kas atbilst nodoklim no puses viņa iepriekšējā gada apliekamā ienākuma. Ja viņa ceturkšņa ienākumu apjoms ir uz pusi mazāks par ceturto daļu gadam noteiktā nodokļa avansa maksājumu apmēra, avansa maksājumu var pārcelt uz nākamo šā panta trešajā daļā paredzēto termiņu.

2. Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde mēneša laikā, pamatojoties uz iesniegtajiem maksātāja aprēķiniem par avansa maksājumu lielumu un tās rīcībā esošajiem datiem, precizē avansa maksājumu lielumu un paziņojumu par to nosūta maksātājam.

3. Maksātājs patstāvīgi iemaksā budžetā aprēķinātos nodokļa avansa maksājumus par taksācijas gadu šādos termiņos: ne vēlāk kā 15.martā, ne vēlāk kā 15.maijā, ne vēlāk kā 15.augustā un ne vēlāk kā 15.novembrī — ikreiz ceturto daļu no nodokļa avansa summas, ja Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde nav noteikusi citādi.

4. Maksātāji, kuri saņem patentu individuālā darba veikšanai, līdz patenta saņemšanai samaksā patentmaksu.

4.¹ Individuālais komersants, kurš saimnieciskās darbības ienākumu aprēķina atbilstoši šā likuma 11.¹ panta otrajai, trešajai un ceturtajai daļai, un šā likuma 11.² pantā minētais nodokļa maksātājs taksācijas gada avansa maksājumus nosaka saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 23.pantu. Avansa maksājumi izdarāmi katru mēnesi līdz piecpadsmitajam datumam.

5. No šā likuma 8.panta trešās daļas 4., 8. un 9.punktā minētajiem ienākumiem avansa maksājumi nav jāizdara.

6. Maksātājam aprēķinātais nodokļa avansa maksājuma apmērs samazināms par nodokļu summu, kas saskaņā ar šā likuma 17.panta desmitās daļas 6. un 7.punkta noteikumiem ieturēta un ieskaitīta budžetā. Pamats šādam samazinājumam ir paziņojums par ieturēto nodokli, kuru saskaņā ar šā likuma 17.panta noteikumiem ienākuma izmaksātājs iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei.

7. Maksātājs, kurš taksācijas gada laikā uzsāk saimniecisko darbību, nodokļa avansa maksājumus par taksācijas gadu var veikt labprātīgi.

8. Fiziskā persona, kura pirmstaksācijas gadā ir bijusi individuālā uzņēmuma īpašnieks un kura taksācijas gadā ir reģistrēta komercreģistrā kā individuālais komersants, taksācijas gadā veic avansa maksājumus.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996., 25.11.1999., 30.11.2000. un 11.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2004.)

19. pants. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas rezumējošā kārtība

1. Nodokļa aprēķināšanu un iemaksāšanu budžetā rezumējošā kārtībā veic maksātājs.

2. Atbilstoši šim likumam nodoklis tiek aprēķināts par gada apliekamā ienākuma kopējo apjomu, kuru nosakot saimnieciskās darbības zaudējumus nevar segt uz citu ienākumu veidu rēķina, un tas tiek atspoguļots deklarācijā. Deklarācijā tiek uzrādīti visi maksātāja taksācijas periodā (kalendārajā gadā) gūtie ienākumi, arī ar nodokli neapliekamie ienākumi, ja to kopējā summa pārsniedz gada neapliekamā minimuma apmēru.

3. Maksātājs ne vēlāk kā 15 dienu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas iemaksā budžetā aprēķinātā nodokļa summu, bet, ja aprēķinātā nodokļa summa pārsniedz 100 latus, maksātājs to var iemaksāt budžetā triju mēnešu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas, iemaksājot līdz katra deklarācijas iesniegšanas mēnesim sekojošā mēneša 15.datumam trešo daļu no šīs summas. Turklāt šī summa ir samazināma par to nodokļa daļu, kuru taksācijas gada laikā darba devēji samaksājuši kā algas nodokli vai pats maksātājs — kā avansu, arī kā patentmaksu vai kurš ieturēts no viņa ienākuma, izmaksājot viņam šā likuma 17.panta desmitajā daļā minētos ienākumus.

4. Ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā summa pēc pārbaudes izrādās mazāka par avansā samaksāto, Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde triju mēnešu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas atmaksā maksātājam radušos starpību.

4.¹ Personai, kam rezumējošā kārtībā taksācijas gadam aprēķinātais nodoklis no saimnieciskās darbības, kuras veikšanai tā ir iegādājusies patentu, ir mazāks nekā samaksātā gada patentmaksa, šī starpība netiek atmaksāta.

5. Deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem, kas apliecina nodokļa iemaksāšanu budžetā, iesniedzama Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc maksātāja dzīvesvietas ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.aprīlī. Nerezidents tajos gadījumos, kad tam saskaņā ar šā likuma 20.panta trešo daļu ir jāiesniedz deklarācija, to iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei:

1) pēc nekustamā īpašuma atrašanās vietas — par šā likuma 3.panta trešās daļas 7., 7.¹ un 9.punktā minēto ienākumu;

2) pēc paša maksātāja izvēles — par šā likuma 3.panta trešās daļas 1.punktā minēto ienākumu;

3) pēc ienākuma izmaksātāja atrašanās vietas — pārējos gadījumos.

5.¹ Ārvalstu nodokļa maksātājs, kas Latvijā uzturas, lai veiktu algotu darbu tāda darba devēja labā, kurš nav Latvijas rezidents vai kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, un kas pārtrauc minētā ienākuma gūšanu, un nav paredzama viņa atgriešanās Latvijā pirms taksācijas gada beigām, iesniedz deklarāciju, pirms viņš izbrauc no Latvijas.

5.² Ārvalstu nodokļa maksātājs (nerezidents), kas Latvijā gūst ienākumu, no kura nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā, bet kas taksācijas gadā pārstāj gūt šādu ienākumu vai gūst vienreiz izmaksājamu ienākumu un vienlaikus pārtrauc ekonomiskās saites ar Latviju, iesniedz deklarāciju 30 dienu laikā pēc ienākuma gūšanas beigām.

6. Deklarācijai ir pievienojami vai reizē ar to uzrādāmi un, ja nepieciešams, iesniedzami dokumenti, kas apliecina:

1) maksātāja tiesības uz atvieglojumiem;

2) taksācijas gada laikā izdarītos attaisnotos izdevumus;

3) kā avansu, arī kā algas nodokli un patentmaksu samaksāto nodokli;

4) nodokļa ieturēšanu no šā likuma 17.panta desmitajā daļā minētajiem ienākumiem;

5) ārvalstīs samaksāto nodokli;

6) ka persona, kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents, taksācijas gadā Latvijā guvusi vairāk nekā 75 procentus no saviem kopējiem ienākumiem un ka tā nav izmantojusi šajā likumā noteiktajiem nodokļa atvieglojumiem un attaisnotajiem izdevumiem analoģiskus atskaitījumus savā rezidences valstī.

7. Ja maksātājs taksācijas gada laikā ir mainījis dzīvesvietu, deklarācija jāiesniedz (jānosūta pa pastu) Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc iepriekšējās dzīvesvietas.

8. Zemnieku saimniecība, ja tā bez lauksaimnieciskās ražošanas veic arī citu saimniecisko darbību, var aprēķināt kopējos ienākumus (sedzot lauksaimnieciskos zaudējumus no citiem ienākumiem). Šajā gadījumā nepiemēro 9.panta pirmās daļas 1.punktu.

9. Ja izdevumiem, kas saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību, ir noteiktas izdevumu normas, šo izdevumu apliecināšanai attiecīgajā apmērā nav nepieciešams iesniegt vai uzrādīt tos apliecinošus dokumentus.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.1996., 25.11.1999., 30.11.2000., 11.12.2003. un 20.12.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

28. pants. Maksātāja pienākumi

Maksātāja pienākums ir:

1) šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā sastādīt un iesniegt Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas deklarāciju vai paziņojumu;

2) šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā iemaksāt budžetā nodokli;

3) nodrošināt Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes pārstāvjiem iespēju iekļūt telpās un teritorijā, kas izmantota apliekamā ienākuma gūšanai;

4) uzglabāt ieņēmumus un attaisnotos izdevumus apliecinošos dokumentus vismaz trīs gadus pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņa, kā arī, veicot saimniecisko darbību, uzskaitīt saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus, uzglabāt ieņēmumus un izdevumus apliecinošos attaisnojuma dokumentus vismaz piecus gadus, bet gadījumos, kad nodokļu maksātājam saskaņā ar likumu tiek piemērots īpašs nodokļu režīms uz laiku, kas pārsniedz piecus gadus, — visu īpašā nodokļu režīma piemērošanas laiku. Maksātājam ir pienākums uzrādīt šos dokumentus vai iesniegt to kopijas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc tās pieprasījuma;

5) uz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes koriģētās deklarācijas pamata iemaksāt budžetā trūkstošo nodokļa summu;

6) uzsākot saimniecisko darbību, mēneša laikā reģistrēties Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc savas dzīvesvietas kā saimnieciskās darbības veicējam;

7) ziņot Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei par saimnieciskās darbības pārtraukšanu, mēneša laikā iesniedzot paziņojumu par ienākumiem, kas šajā periodā gūti no saimnieciskās darbības, un ar to gūšanu saistītajiem izdevumiem.

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.11.1997., 25.11.1999., 30.11.2000. un 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)

30. pants. Maksātāja tiesības

Maksātājam ir šādas tiesības:

1) iesniegt Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei motivētu prasību sadalīt taksācijas gadam noteikto apliekamo ienākumu pa iepriekšējiem gadiem, ja minētais ienākums gūts vairāku gadu darba rezultātā;

2) (izslēgts ar 25.11.1999. likumu);

3) pieprasīt Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas atmaksāt pārmaksāto vai rezumējošā kārtībā kļūdaini samaksāto nodokļa summu;

4) iepazīties ar Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes veikto pārbaužu aktiem, ciktāl šīs pārbaudes attiecas uz maksātāju;

5) pārsūdzēt likumdošanas aktos paredzētajā kārtībā Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes lēmumus;

6) iesniegt gada ienākumu deklarāciju, precizējot taksācijas gada nodokļa aprēķinu, triju gadu laikā saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".

(31.05.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. un 30.11.2000. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2001.)

31.² pants. Darba devēja (ienākuma izmaksātāja) atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu

1. Ja darba devējs (ienākuma izmaksātājs) līdz nodokļu administrācijas pārbaudei (pārbaudes pieteikšanai), pārkāpdams šā likuma prasības, nav ieturējis nodokli no visa personas apliekamā ienākuma un izmaksājis bez nodokļa ieturēšanas summas, no kurām atbilstoši šim likumam nodoklis ir ieturams izmaksas vietā, viņam ir jāsamaksā nodokļa iztrūkstošā summa un soda nauda nodokļa iztrūkstošās summas apmērā.

2. Ja darba devējs (ienākuma izmaksātājs) nav laikā ieturējis no darbinieka darba samaksas (personai izmaksājamā ienākuma) nodokli, kā arī ieturēto nodokļa summu nav iemaksājis budžetā, nesamaksātā nodokļa summas palielinājums (pamatparāda palielinājums) un nokavējuma nauda tiek aprēķināta par laika periodu, sākot ar nākamo dienu pēc dienas, kad nodoklis bija jāietur un jāiemaksā budžetā atbilstoši šā likuma 17.panta piektās, desmitās un divpadsmitās daļas noteikumiem.

3. Darba devējam (ienākuma izmaksātājam), ja viņš līdz nodokļu administrācijas pārbaudei (pārbaudes pieteikšanai) pats ir izdarījis nodokļa aprēķina precizējumu, ieturējis un iemaksājis budžetā nodokļa iztrūkstošo summu, nepiemēro šā panta pirmajā daļā noteikto soda naudu un šā panta otrajā daļā noteikto nokavējuma naudu, bet ne vairāk kā vienu reizi taksācijas gadā.

4. Darba devējs (ienākuma izmaksātājs) nesamaksāto (iztrūkstošo) nodokļa summu un soda naudu samaksā 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par to. Ja maksājumi šajā laikā nav veikti, par katru nokavēto maksājumu izdarīšanas dienu, sākot ar 31.dienu pēc nodokļu administrācijas lēmuma saņemšanas, tiek aprēķināts nesamaksātās (iztrūkstošās) nodokļa summas un soda naudas palielinājums atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei, nokavējuma nauda no nesamaksātās (iztrūkstošās) nodokļa summas un soda nauda.

(19.12.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2000.)