Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: zaudējis spēku

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par sociālo palīdzību

I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) apgādnieks - persona, kurai saskaņā ar Civillikumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem, mazbērniem, vecākiem vai vecvecākiem;

2) bezpajumtnieks - persona, kurai nav dzīvesvietas;

3) materiālā palīdzība - naudas izmaksas un mantiski pabalsti;

4) pabalsta pieprasītājs - persona, kura pati vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniegusi attiecīgai valsts vai pašvaldības institūcijai rakstveida pieprasījumu piešķirt valsts sociālo pabalstu vai pašvaldības sociālo pabalstu;

5) pabalsta saņēmējs - persona, kurai piešķirts valsts sociālais pabalsts vai pašvaldības sociālais pabalsts;

6) pensijas vecuma personas - personas, kuras sasniegušas vecumu, kas saskaņā ar likumu dod tiesības saņemt vecuma pensiju;

7) sociālā aprūpe - aprūpes pakalpojumu sniegšana personām, kurām ir objektīvas grūtības sevis aprūpēšanā;

8) sociālā rehabilitācija - pasākumu komplekss, kas vērsts uz personas sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu un uzlabošanu, sociālā statusa atgūšanu, integrāciju sabiedrībā un ietver fizisko, intelektuālo, psiholoģisko un profesionālo spēju atjaunošanu.

2. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt valsts sociālo pabalstu un sociālās palīdzības veidus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt sociālos pabalstus un sociālo palīdzību, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus sociālās palīdzības sniegšanā.

3. pants. Sociālā palīdzība

(1) Personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst šīs personas vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.

(2) Galvenie sociālās palīdzības veidi ir sociālā aprūpe, materiālā palīdzība un sociālā rehabilitācija.

4. pants. Sociālās palīdzības uzdevums

Sociālās palīdzības uzdevums ir izvērtēt katras personas - palīdzības pieprasītāja - materiālo un citu resursu iespējas un, ja nepieciešams, uzlabot šīs personas ekonomisko un sociālo stāvokli un garantēt tai ienākumus Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī.

5. pants. Personas, kurām ir tiesības saņemt sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu ir tām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā - ne mazāk kā 60 mēnešus.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, kā arī bērna kopšanas pabalstu un ģimenes valsts pabalstu ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuru bērniem piešķirts personas kods.

(4) Tiesības saņemt pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām neatkarīgi no tā, cik ilgi šīs personas uzturējušās Latvijas Republikā.

6. pants. Valsts pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

Valstij ir pienākums:

1) nodrošināt valsts sociālos pabalstus un valsts programmas;

2) nodrošināt valsts līdzekļu daļu pašvaldību sociālajos pabalstos;

3) uzturēt bērnus, kuru vecāki nav zināmi;

4) izveidot un uzturēt invalīdu valsts arodapmācības un profesionālās rehabilitācijas centrus;

5) izveidot un uzturēt šādas sociālās aprūpes valsts iestādes:

a) pansionātus bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem,

b) pansionātus personām ar garīga rakstura traucējumiem,

c) pansionātus un centrus neredzīgām pieaugušām personām,

d) bērnu bāreņu aprūpes centrus,

e) citus specializētus centrus;

6) nodrošināt sociālo palīdzību bezpajumtniekiem, kuru pēdējā dzīvesvieta nav pierādāma.

7. pants. Pašvaldību pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pagastu un rajona pilsētu pašvaldībām ir pienākums nodrošināt:

1) ģimenes ienākumu un mantiskā stāvokļa izvērtēšanu;

2) pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu izmaksu;

3) pašvaldību sociālo palīdzību bērniem bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem;

4) aprūpi mājās pensijas vecuma personām, kā arī personām ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem;

5) dienas centru izveidošanu un uzturēšanu pensijas vecuma personām;

6) sociālo rehabilitāciju personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām un kuru pēdējā dzīvesvieta pirms atrašanās brīvības atņemšanas vietā bijusi attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā;

7) sociālo rehabilitāciju personām, kuras nonākušas alkoholisko dzērienu vai narkotisko vielu atkarībā.

(2) Rajonu pašvaldībām ir pienākums nodrošināt, lai tiktu izveidotas un uzturētas šādas iestādes:

1) bērnu bāreņu un bez vecāku apgādības palikušu bērnu audzināšanas iestādes;

2) bezpajumtnieku patversmes;

3) veco ļaužu pansionāti;

4) sociālās rehabilitācijas dienas centri bērniem invalīdiem, pēc iespējas nodrošinot integrētus pakalpojumus;

5) dienas aprūpes centri personām ar garīga rakstura traucējumiem;

6) dienas rehabilitācijas centri personām ar fiziska rakstura traucējumiem;

7) specializētas darbnīcas personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī neredzīgām personām;

8) servisa dzīvokļi personām, kurām ir nepieciešama īpaša aprūpe.

(3) Republikas pilsētu pašvaldībām ir pienākums izpildīt visas šā panta pirmajā un otrajā daļā minētās funkcijas.

(4) Pašvaldību pienākums ir atbilstoši savām iespējām paplašināt sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

(5) Saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var uzņemties citas pašvaldības sociālās palīdzības funkciju pildīšanu.

 

II nodaļa
Sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanas kārtība

8. pants. Pašvaldības sociālās palīdzības dienests

(1) Sociālās palīdzības sniegšanai katra pašvaldība izveido sociālās palīdzības dienestu. Sociālās palīdzības dienesta organizatorisko struktūru nosaka tā pašvaldība, kura to izveidojusi.

(2) Sociālās palīdzības dienests ir tiesīgs bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām nepieciešamās ziņas par sociālās palīdzības pieprasītāju un saņēmēju.

9. pants. Sociālās palīdzības pakalpojumi un to sniegšana

(1) Sociālās palīdzības pakalpojumi ir pakalpojumi, kā arī naudas izmaksas un mantiski pabalsti, ko iedzīvotājiem sniedz valsts un pašvaldību izveidotas institūcijas un citas fiziskās un juridiskās personas.

(2) Sociālās palīdzības pakalpojumus sniedz sociālās palīdzības institūcijās vai mājās.

10. pants. Sociālās palīdzības institūcijas

(1) Sociālās palīdzības institūciju darbības pamatvirziens ir sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšana.

(2) Valsts un pašvaldību pienākumus sociālās palīdzības institūciju izveidošanā un uzturēšanā nosaka šā likuma 6. un 7. pants.

(3) Valsts uzturēto sociālās palīdzības institūciju darbību pārzina un kontrolē Labklājības ministrija. Pašvaldību uzturēto sociālās aprūpes iestāžu darbību atbilstoši Labklājības ministrijas noteiktajām prasībām pārzina un kontrolē tā pašvaldība, kura attiecīgo iestādi izveidojusi.

(4) Pašvaldības ir tiesīgas slēgt līgumus ar fiziskajām un juridiskajām personām par sociālās palīdzības institūciju izveidošanu. Licenci šādu institūciju izveidošanai un darbībai izsniedz Labklājības ministrija.

11. pants. Aprūpe mājās

(1) Pašvaldība nodrošina aprūpi mājās personām, kurām ir objektīvas grūtības sevis aprūpēšanā:

1) pensijas vecuma personām;

2) personām ar garīga vai fiziska rakstura traucējumiem.

(2) Pašvaldība ir tiesīga slēgt līgumus ar fiziskajām un juridiskajām personām par to, ka tās organizēs šā panta pirmajā daļā minētajām personām aprūpi mājās.

12. pants. Pašvaldība, kura sniedz personai sociālo palīdzību

(1) Sociālo palīdzību personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir šīs personas dzīvesvieta.

(2) Ja pēdējo 12 mēnešu laikā persona mainījusi dzīvesvietu, sociālo palīdzību šai personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā pēdējo 12 mēnešu laikā persona dzīvojusi visilgāk. Laiku, kad persona atradusies obligātajā valsts dienestā, ārstniecības iestādēs, mācību iestādēs vai brīvības atņemšanas vietās, uzskata par nodzīvotu iepriekšējā dzīvesvietā.

(3) Persona, kura saskaņā ar šā panta pirmo vai otro daļu ir tiesīga saņemt sociālo palīdzību no konkrētas pašvaldības, šā likuma izpratnē uzskatāma par minētajai pašvaldībai piederīgu personu.

(4) Situācijā, kas izveidojusies ārkārtēju apstākļu rezultātā, pašvaldībai ir pienākums sniegt sociālo palīdzību arī personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai.

13.pants. Pašvaldību savstarpējie norēķini par sociālās palīdzības sniegšanu

(1) Pašvaldība, kas no saviem līdzekļiem saskaņā ar šo likumu sniegusi sociālo palīdzību personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai, ir tiesīga saņemt no šīs pašvaldības atlīdzību par sniegto sociālo palīdzību.

(2) Pašvaldība, kam pienākas atlīdzība, nekavējoties paziņo par sniegto sociālo palīdzību pašvaldībai, kurai persona ir piederīga. Ja atlīdzība netiek pieprasīta triju mēnešu laikā no dienas, kad sākta palīdzības sniegšana, tiesības saņemt atlīdzību tiek zaudētas.

14.pants. Sociālās palīdzības pakalpojumu apmaksas kārtība

(1) Personas vai tās apgādnieka pienākums ir norēķināties par saņemtajiem sociālās palīdzības pakalpojumiem. Personas vai apgādnieka maksātspēju novērtē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Ja persona vai tās apgādnieks nespēj norēķināties par saņemtajiem sociālās palīdzības pakalpojumiem, samaksa tiek izdarīta no valsts vai pašvaldības līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

15.pants. Kārtība, kādā pārsūdzami lēmumi par sociālās palīdzības sniegšanu

(1) Ja pašvaldība nolemj atteikt personai sociālo palīdzību, tās pienākums ir sniegt sociālās palīdzības pieprasītājam motivētu rakstveida atteikumu.

(2) Pašvaldības lēmumu par sociālās palīdzības sniegšanu, ja tā tiek finansēta no valsts līdzekļiem, sociālās palīdzības pieprasītājs var pārsūdzēt Labklājības ministrijā.

(3) Pašvaldības vai Labklājības ministrijas lēmumu par sociālās palīdzības sniegšanu sociālās palīdzības pieprasītājs var pārsūdzēt tiesā.

 

III nodaļa
Valsts sociālie pabalsti

16. pants. Valsts sociālo pabalstu veidi

(1) Regulāri izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts;

2) bērna kopšanas pabalsts;

3) ģimenes valsts pabalsts;

4) pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu;

5) atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu;

6) pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās.

(2) Vienreiz izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) bērna piedzimšanas pabalsts;

2) apbedīšanas pabalsts.

(3) Saskaņā ar šā likuma 31.pantu valsts nodrošina individuālu palīdzību, izdarot izmaksas konkrētam mērķim.

17.pants. Valsts sociālo pabalstu apmērs

(1) Valsts sociālo pabalstu apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Bērna kopšanas pabalsts par bērnu līdz pusotra gada vecumam ir 90 procenti no valstī noteiktās minimālās darba algas. Bērna kopšanas pabalsts par bērnu vecumā no pusotra gada līdz trim gadiem ir 70 procenti no valstī noteiktās minimālās darba algas.

(3) Ministru kabinets nosaka ģimenes valsts pabalsta apmēru ģimenēm, kuras audzina vienu bērnu. Par otro un piekto bērnu ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts pusotrkārtīgā apmērā. Par trešo un ceturto bērnu ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts divkāršā apmērā. Par sesto bērnu un nākamajiem bērniem ģimenē šis pabalsts tiek izmaksāts tādā pašā apmērā kā par pirmo bērnu.

18. pants. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts

(1) Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personām, kuras nesaņem valsts obligātās sociālās apdrošināšanas izmaksas, ja persona:

1) nav nodarbināta un par pieciem gadiem ir pārsniegusi vecumu, kuru sasniedzot tiek piešķirta vecuma pensija. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu;

2) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 16 gadu vecumu. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz visu invaliditātes laiku;

3) nav sasniegusi pilngadību, ir zaudējusi vienu vai abus apgādniekus un nav stājusies laulībā. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz laiku līdz pilngadības sasniegšanai.

(2) Ja pabalsta saņēmējs izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksu izbeidz, pirms izbraukšanas izmaksājot pabalstu par nākamajiem diviem mēnešiem.

19.pants. Bērna kopšanas pabalsts

(1) Bērna kopšanas pabalstu piešķir personām, kuras kopj bērnu līdz triju gadu vecumam, ja šīs personas nesaņem maternitātes pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas un nav nodarbinātas vai ir nodarbinātas nepilnu darba laiku.

(2) Bērna kopšanas pabalsta apmērs nav atkarīgs no bērnu skaita.

20. pants. Ģimenes valsts pabalsts

(1) Ģimenes valsts pabalstu piešķir personām, kuras audzina bērnu.

(2) Ģimenes valsts pabalstu piešķir par katru bērnu, kas:

1) nav vecāks par 15 gadiem;

2) ir vecāks par 15 gadiem, apmeklē vispārizglītojošo skolu un nav stājies laulībā. Šajā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē skolu.

(3) Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

21. pants. Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu

(1) Pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu piešķir personai, kura likumā noteiktajā kārtībā iecelta par aizbildni. Šo pabalstu piešķir par katru bērnu, kurš dzīvo aizbildņa ģimenē.

(2) Personai ir tiesības saņemt šo pabalstu no dienas, kad tā ir iecelta par aizbildni.

(3) Ja aizbildnība tiek atcelta, šā pabalsta izmaksu izbeidz.

22.pants. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu

(1) Atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu piešķir personai, kura likumā noteiktajā kārtībā iecelta par aizbildni bērnam, kas nav aizbildņa taisnās līnijas radinieks, kā arī brālis vai māsa, ja aizbilstamais dzīvo aizbildņa ģimenē.

(2) Personai ir tiesības saņemt šo pabalstu no dienas, kad tā ir iecelta par aizbildni.

(3) Ja aizbildnība tiek atcelta, šā pabalsta izmaksu izbeidz.

23.pants. Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās

(1) Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir noteikta invaliditāte un kurai ir izsniegts ārstu ekspertu komisijas atzinums vai tās bērnam invalīdam - ārstējošā ārsta atzinums par specializētā transporta līdzekļa nepieciešamību.

(2) Tiesības uz pabalstu rodas no dienas, kad saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem invalīdam izsniegts ārstu ekspertu komisijas atzinums vai bērnam invalīdam - ārstējošā ārsta atzinums par specializētā transporta līdzekļa nepieciešamību.

(3) Pabalstu izmaksā divas reizes gadā par katru pilnu sešu mēnešu periodu. Sešu mēnešu periodu aprēķina, skaitot no kārtējā gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam vai no 1. jūlija līdz 31. decembrim, kas seko pēc dienas, kurā izsniegts šā panta otrajā daļā minētais atzinums.

(4) Pabalsta izmaksu izbeidz, beidzoties termiņam, uz kādu noteikta invaliditāte.

24.pants. Bērna piedzimšanas pabalsts

(1) Bērna piedzimšanas pabalstu piešķir bērna piedzimšanas gadījumā. Šo pabalstu piešķir:

1) vienam no bērna vecākiem;

2) personai, kura adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz viena gada vecumam.

(2) Bērna piedzimšanas pabalstu nepiešķir, ja bērns pēc piedzimšanas nodzīvojis mazāk par septiņām diennaktīm.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu rodas no bērna piedzimšanas, adopcijas vai aizbildnības nodibināšanas dienas. Ja persona sešu mēnešu laikā no šīs dienas nepieprasa bērna piedzimšanas pabalstu, tā zaudē tiesības saņemt šo pabalstu.

(4) Bērna piedzimšanas pabalstu izmaksā par katru bērnu tādā apmērā, kāds ir bijis noteikts bērna piedzimšanas dienā.

25.pants. Apbedīšanas pabalsts

Šā likuma 18.panta pirmajā daļā minēto personu nāves gadījumā personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, piešķir apbedīšanas pabalstu divu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu apmērā.

26.pants. Īpaši noteikumi valsts sociālo pabalstu piešķiršanā

(1) Šā likuma 18.panta pirmās daļas 3.punktā, 20., 23., 24. un 31. pantā minētos pabalstus par bērnu piešķir bērna mātei.

(2) Bērna tēvam vai aizbildnim šos pabalstus piešķir, ja:

1) bērna māte ir mirusi vai atzīta par promesošu;

2) bērna māte ir atzīta par rīcības nespējīgu;

3) bērna māte atrodas brīvības atņemšanas vietā;

4) bērna mātei ir izbeigta vai pārtraukta vecāku vara;

5) ar tiesas spriedumu par bērna dzīvesvietu noteikta tēva vai aizbildņa dzīvesvieta;

6) bērna māte ir nepilngadīga;

7) pabalsta izmaksa bērna mātei pārtraukta, pamatojoties uz aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmumu par to, ka māte bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

8) bērna mātei nav tiesību uz valsts sociālo pabalstu saskaņā ar šā likuma 5.panta pirmo daļu.

(3) Ar aizbildnības vai aizgādnības iestādes īpašu lēmumu ģimenes valsts pabalstu var piešķirt jebkurai šā likuma 5. panta pirmajā daļā minētajai personai, kura faktiski audzina bērnu.

27.pants. Valsts sociālo pabalstu piešķiršanas un saņemšanas kārtība

(1) Valsts sociālos pabalstus piešķir Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādes (rajonu un pilsētu sociālās apdrošināšanas pārvaldes) vai cita Ministru kabineta noteikta institūcija.

(2) Lai saņemtu valsts sociālo pabalstu, pabalsta pieprasītājs personiski vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniedz rakstveida pieprasījumu un nepieciešamos dokumentus šā panta pirmajā daļā minētajai iestādei vai institūcijai.

(3) Valsts sociālos pabalstus izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas fonda iestādes vai to pilnvarotas personas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(4) Valsts sociālos pabalstus bez maksas pārskaita saņēmēja kontā vai izmaksā sociālo pakalpojumu sniedzēja noteiktajā izmaksas vietā, izņemot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuru, ja saņēmējs pieprasa, var bez maksas piegādāt viņa dzīvesvietā.

(5) Regulāri izmaksājamos valsts sociālos pabalstus izmaksā reizi mēnesī. Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, izmaksā divas reizes gadā.

28.pants. Regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksas pārtraukšana

(1) Regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtrauc:

1) uz laiku, kamēr pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, atrodas pilnā valsts apgādībā;

2) ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs.

(2) Šā likuma 19. - 22.pantā minēto pabalstu izmaksu pārtrauc arī tad, ja:

1) izbeigta vai pārtraukta vecāku vara;

2) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas pilnā tās apgādībā;

3) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka bērnu faktiski nekopj un neaudzina.

29.pants.Valsts sociālā pabalsta pieprasītāja pienākumi

Pabalsta pieprasītājam ir pienākums iesniegt iestādei vai institūcijai, kura piešķir valsts sociālo pabalstu, visus nepieciešamos dokumentus. Pēc pabalsta piešķiršanas pabalsta saņēmējam ir pienākums informēt iestādi vai institūciju par apstākļiem, kas varētu būt par pamatu pabalsta izmaksas pārtraukšanai vai pabalsta apmēra grozīšanai.

30.pants. Valsts sociālā pabalsta pieprasīšanas termiņi

Valsts sociālais pabalsts jāpieprasa sešu mēnešu laikā no tiesību rašanās brīža. Ja šis termiņš tiek nokavēts, pabalstu izmaksā tikai par iepriekšējiem sešiem mēnešiem.

31.pants. Vienreizējas izmaksas konkrētam mērķim

(1) Valsts izdara vienreizējas izmaksas konkrētam mērķim, lai nodrošinātu individuālu palīdzību un pakalpojumus darbspējas un veselības atjaunošanai (protezēšanas vai ortozēšanas izdevumu kompensēšanai, pārvietošanās līdzekļu iegādei un rehabilitācijas pasākumiem invalīdiem, surdotehnikas un tiflotehnikas iegādei un citiem pakalpojumiem).

(2) Pakalpojumu izvēles principus un saņemšanas kārtību nosaka Labklājības ministrija.

 

IV nodaļa
Pašvaldību sociālie pabalsti

32. pants. Pašvaldību sociālo pabalstu veidi

(1) Pašvaldību sociālie pabalsti ir šādi:

1) trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts;

2) dzīvokļa pabalsts;

3) pabalsts aprūpei;

4) apbedīšanas pabalsts.

(2) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus.

33. pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts nodrošina ienākumu stabilizāciju Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī ģimenēm, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus.

(2) Ģimenes materiālo stāvokli un citus resursus novērtē pašvaldības sociālo jautājumu komiteja vai pašvaldības sociālās palīdzības dienests Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Pabalstu izmaksā šā likuma 5.panta ceturtajā daļā minētajām personām, kuras sasniegušas 15 gadu vecumu un neatrodas pilnā valsts apgādībā.

(4) Šā likuma 36.panta otrās daļas 1.punktā minētajā gadījumā pabalstu bez maksas pārskaita saņēmēja kontā vai izmaksā sociālo pakalpojumu sniedzēja noteiktajā izmaksas vietā.

34.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītāja pienākumi

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājam ir pienākums atļaut pašvaldības sociālās palīdzības dienesta darbiniekiem izdarīt savas ģimenes materiālā stāvokļa apsekošanu.

(2) Darbspējīgai personai, kura vēlas saņemt trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu, pirms pabalsta pieprasīšanas jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, izņemot šā panta trešajā daļā paredzētos gadījumus.

(3) Nodarbinātības valsts dienestā nav jāreģistrējas personai, ja tā ir:

1) sasniegusi pensijas vecumu;

2) invalīds, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā saņēmis atzinumu par to, ka nevar atklātā darba tirgū nopelnīt sev iztiku;

3) sieviete grūtniecības vai bērna kopšanas periodā;

4) viens no bērna invalīda vecākiem, kas kopj bērnu, kuram saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu nepieciešama pastāvīga uzraudzība un kopšana;

5) bērns līdz 15 gadu vecumam vai bērns, kas vecāks par 15 gadiem un apmeklē vispārizglītojošo skolu;

6) nodarbināta.

35. pants. Ierobežojumi attiecībā uz trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu nepiešķir personai, kura:

1) atlaista no darba pēc pašas vēlēšanās vai pašas vainas dēļ. Šādā gadījumā persona var pieprasīt pabalstu no dienas, kad pagājuši seši mēneši, kopš tā atlaista no darba;

2) atteikusies no piedāvātā darba vai sabiedrisko darbu veikšanas;

3) atteikusies piedalīties profesionālās iemaņas un nodarbinātību veicinošos pasākumos;

4) atteikusies no medicīniskās un sociālās rehabilitācijas.

(2) Pabalsta apmēru ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

1) pārtraukta vecāku vara;

2) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka ģimenē bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

3) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas tās apgādībā.

36.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanas kārtība

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājs pats vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniedz rakstveida pieprasījumu, noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarāciju un tiesības apliecinošus dokumentus pašvaldībai pēc savas dzīvesvietas.

(2) Pašvaldība nosaka pabalsta apmēru un optimālo veidu, kādā tas sniedzams:

1) izmaksājot naudas pabalstu;

2) izsniedzot talonus pārtikas produktu iegādei, izsniedzot pārtikas produktus, organizējot bezmaksas ēdināšanu, pārskaitot līdzekļus sociālo pakalpojumu sniedzējiem par bērnu ēdināšanu, par aprūpes pakalpojumiem, samaksājot par dzīvojamo telpu īri, kurināmā iegādi vai komunālajiem pakalpojumiem.

37.pants. Termiņš, uz kādu piešķirams trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu piešķir no pieprasījuma iesniegšanas dienas.

(2) Pabalstu piešķir uz trim mēnešiem, ja ģimenē ir darbspējīga persona.

(3) Pabalstu piešķir uz sešiem mēnešiem, ja ģimenes locekļi nav darbspējīgi vai uz viņiem attiecas šā likuma 34.panta trešās daļas 2. - 4. punkta noteikumi.

(4) Pabalsta izmaksu pārtrauc uz laiku, kad pabalsta saņēmējs neatrodas Latvijas Republikas teritorijā.

38.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmērs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmēru nosaka pašvaldība saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

(2) Pabalsta apmēru groza vai izmaksu pārtrauc, ja mainās ģimenes sastāvs, ienākumu vai īpašuma apmērs vai ja iztikas līdzekļu deklarācijā norādītas nepatiesas ziņas.

(3) Ja ģimene pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pašvaldības piekrišanu, palielina savus izdevumus, saglabājas iepriekšējais pabalsta apmērs.

(4) Ja ģimene maina dzīvesvietu ārpus pašvaldības administratīvajām robežām, pašvaldības pabalsta izmaksa tiek pārtraukta un šai ģimenei pirms dzīvesvietas maiņas jāsaņem nākamās dzīvesvietas pašvaldības sociālo jautājumu komitejas garantija par nepieciešamā pabalsta piešķiršanu.

39.pants. Apbedīšanas izdevumu segšana, ja miris trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmējs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmēja vai viņa apgādībā bijušas personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu, pašvaldības institūcija lemj par apbedīšanas pabalsta piešķiršanu personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, un par šā pabalsta apmēru. Pabalsta apmērs atbilst minimālajiem apbedīšanas izdevumiem.

(2) Pabalsta aprēķināšanas kārtību nosaka Labklājības ministrija.

40.pants. Dzīvokļa pabalsts

(1) Ģimenei ir tiesības uz dzīvokļa pabalstu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Dzīvokļa pabalstu piešķir, pamatojoties uz iztikas līdzekļu deklarāciju.

(3) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

(4) Pabalstu var pārskaitīt dzīvokļa izīrētāja vai komunālo pakalpojumu sniedzēju kontā.

(5) Pašvaldība var atbilstoši sava budžeta iespējām noteikt papildu palīdzību iedzīvotājiem īres un komunālo pakalpojumu apmaksā.

41.pants. Pabalsts aprūpei

(1) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām piešķir pabalstu aprūpei pensijas vecuma personai, invalīdam, ģimenei, kurā ir bērns invalīds, ja saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu ir nepieciešama šāda aprūpe.

(2) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

(3) Pabalstu var bez maksas pārskaitīt saņēmēja kontā vai aprūpes pakalpojumu sniedzēja kontā, kā arī izmaksāt sociālo pakalpojumu sniedzēja noteiktajā izmaksas vietā.

V nodaļa
Sociālās palīdzības finansēšana un Sociālās palīdzības fonds

42.pants. Finansēšanas avoti

(1) Sociālo palīdzību finansē no:

1) valsts budžeta līdzekļiem;

2) pašvaldību budžetu līdzekļiem;

3) citu juridisko un fizisko personu maksājumiem;

4) citiem līdzekļiem.

(2) Šajā likumā noteikto valsts pienākumu izpilde tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem.

(3) Šajā likumā noteikto pašvaldību pienākumu izpilde tiek finansēta no pašvaldību budžetu līdzekļiem.

(4) Ja sociālās palīdzības pakalpojumus nodrošina valsts ar pašvaldību līdzdalību, no valsts budžeta piešķiramā finansējuma apmēru nosaka ikgadējais valsts budžeta likums.

43.pants. Sociālo pabalstu finansēšana

(1) Izdevumi valsts sociālo pabalstu izmaksām tiek finansēti no Sociālās palīdzības fonda saskaņā ar ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām.

(2) Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus trūcīgām ģimenēm un dzīvokļa pabalstus izmaksā no pašvaldību budžetu un Sociālās palīdzības fonda līdzekļiem. Citus pašvaldību pabalstus izmaksā no pašvaldību budžetu līdzekļiem.

44.pants. Aplikšana ar nodokļiem

Valsts sociālos pabalstus un pašvaldību sociālos pabalstus ar nodokļiem neapliek, ja nodokļu likumos nav noteikts citādi.

45. pants. Sociālās palīdzības fonds

(1) Sociālās palīdzības fonds ir patstāvīga valsts institūcija Labklājības ministrijas pārraudzībā un darbojas saskaņā ar Satversmi, likumiem un Ministru kabineta apstiprinātajiem statūtiem.

(2) Sociālās palīdzības fondam ir juridiskās personas statuss.

(3) Uz Sociālās palīdzības fondu attiecas likumā paredzētie nodokļu atvieglojumi.

(4) Sociālās palīdzības fonds apsaimnieko līdzekļus, kuri budžetā paredzēti sociālajai nodrošināšanai un sociālajiem pabalstiem un kurus saskaņā ar ikgadējo valsts budžeta likumu pārskaita Finansu ministrija, kā arī līdzekļus, kas gūti no fonda iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, un citus ienākumus.

(5) Veicot uzņēmējdarbību, Sociālās palīdzības fonds neizmanto līdzekļus, kas tam pārskaitīti no valsts budžeta.

46.pants. Sociālās palīdzības fonda funkcijas

(1) Sociālās palīdzības fonds veic šādas funkcijas:

1) nodrošina šajā likumā noteikto maksājumu izmaksu;

2) statūtos noteiktajā kārtībā sagatavo priekšlikumus un ierosinājumus sociālās palīdzības sistēmas pilnveidošanai;

3) kontrolē fonda līdzekļu izlietošanas likumību un izmaksu gaitu, kā arī šo izmaksu pamatotību;

4) organizē pasākumus fonda darbības efektivitātes palielināšanai;

5) pieprasa no pašvaldībām, valsts institūcijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām ziņas, kas nepieciešamas fonda funkciju pildīšanai;

6) strīdu gadījumos izlemj jautājumus par fonda līdzekļu izmaksas pārtraukšanu;

7) ierosina atmaksāt nelikumīgi izmaksātos līdzekļus;

8) izskata sūdzības par fonda pakalpojumiem;

9) nodrošina personas datu aizsardzību.

(2) Sociālās palīdzības fondam ir tiesības uz laiku brīvos līdzekļus ieguldīt rentablās investīcijās likumā noteiktajā kārtībā. Fondam nav tiesību ieguldīt investīcijās līdzekļus, kas tam pārskaitīti no valsts budžeta.

47.pants. Sociālās palīdzības fonda vadība

(1) Sociālās palīdzības fondu vada izpilddirektors, kuru ieceļ labklājības ministrs.

(2) Sociālās palīdzības fonda pārvaldi veic izpilddirekcija, kuras darbu finansē no fonda līdzekļiem.

48.pants. Sociālās palīdzības fonda padome

(1) Lai nodrošinātu sociālajā palīdzībā ieinteresēto pušu līdzdalību Sociālās palīdzības fonda darbā, tiek izveidota Sociālās palīdzības fonda padome, kuru apstiprina uz trim gadiem.

(2) Fonda padomes personālsastāvu pēc attiecīgo ministriju un sabiedrisko organizāciju priekšlikuma, kā arī padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(3) Fonda padomē ietilpst ieinteresēto pušu izvirzīti pārstāvji:

1) divi no Labklājības ministrijas;

2) viens no Finansu ministrijas;

3) trīs no sabiedriskajām organizācijām;

4) viens no pašvaldībām.

(4) Fonda padome savus lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, un tiem ir ieteikuma raksturs.

(5) Fonda padomes locekļu izdevumi, kas saistīti ar darbu padomē, tiek kompensēti no fonda līdzekļiem. Atalgojumu par darbu padomē tās locekļi nesaņem.

49. pants. Starptautisko līgumu piemērošana

Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

 

Pārejas noteikumi

1. Pāreja uz šā likuma 7.panta otrās daļas 5.punktā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumu finansēšanu no pašvaldību budžetiem notiek pakāpeniski. Šo dienas aprūpes centru izveidošanas gadā valsts budžeta un pašvaldību budžetu proporcija to uzturēšanas izdevumos ir 80:20, darbības pirmajā gadā - 60:40, otrajā gadā - 40:60, trešajā gadā - 20:80; turpmākajos gados izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

2. Likuma 10.panta ceturtā daļa stājas spēkā ar 1996.gada 1.janvāri.

3. Likuma 17.panta otrā daļa stājas spēkā ar 1997.gada 1.janvāri, bet trešā daļa - ar 1996.gada 1.janvāri.

4. Likuma 18.pants stājas spēkā vienlaikus ar likuma "Par valsts pensijām" jaunās redakcijas spēkā stāšanos. Līdz šā likuma 18.panta spēkā stāšanās dienai tiek maksātas sociālās pensijas saskaņā ar esošo likumu "Par valsts pensijām".

5. Likuma 43.pants stājas spēkā ar Sociālās palīdzības fonda izveidošanas dienu.

6. Ministru kabinets izdod šādus normatīvos aktus:

1) noteikumus par pasākumiem pārejai uz sociālās nodrošināšanas un sociālās palīdzības pabalstu finansēšanu no Sociālās palīdzības fonda - līdz Sociālās palīdzības fonda reģistrācijai Uzņēmuma reģistrā;

2) noteikumus par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un sociālās palīdzības pabalstu aprēķināšanu un izmaksu - līdz 1996.gada 1.janvārim;

3) noteikumus par iedzīvotāju īpašuma novērtēšanas kārtību, saņemot sociālās palīdzības pabalstus, - līdz 1996.gada 1.janvārim;

4) noteikumus par invaliditātes noteikšanas kritērijiem - līdz 1996.gada 1.janvārim;

5) noteikumus par sociālās aprūpes iestāžu akreditācijas un licencēšanas kārtību - līdz 1996.gada 1.janvārim.

7. Ministru kabinets apstiprina Sociālās palīdzības fonda statūtus līdz 1996.gada 1.janvārim.

Likums Saeimā pieņemts 1995.gada 26.oktobrī.

Rīgā 1995.gada 14.novembrī

Valsts prezidents G.Ulmanis