Darbības ar dokumentu
Skatīt 2004. gada 7. aprīļa likumu: Lauksaimniecības un lauku attīstības likums.
prezidents izsludina šādu likumu:
1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1) lauksaimniecība — tautsaimniecības nozare, kas nodrošina lauksaimniecības produktu ražošanu;
2) lauksaimniecības politika — valsts attieksme pret lauksaimniecisko ražošanu un pasākumu komplekss tās realizācijai;
3) lauksaimniecības produkti — zemkopības, lopkopības un zvejas produkti, kā arī to pirmās pakāpes pārstrādes produkti. Lauksaimniecības produktu sarakstu atbilstoši Eiropas Kopienas līguma 1.pielikumam apstiprina Ministru kabinets;
4) lauksaimniecības produktu ražotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas ražo lauksaimniecības produktus;
5) valsts programma — lauksaimnieciskās ražošanas nozares atbalstošu, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstību veicinošu pasākumu komplekss;
6) valstiski atbalstāma lauksaimnieciskās ražošanas nozare — lauksaimniecības nozare, kuras atbalstīšana ir noteikta attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā;
7) valsts subsīdijas — valsts mērķtiecīga labvēlīga iejaukšanās lauksaimnieciskajā ražošanā un tirgus kārtošanā, piešķirot naudas līdzekļus noteiktiem mērķiem, lai sekmētu ražošanas efektivitātes un konkurētspējas palielināšanos;
8) specializētie valsts lauksaimniecības uzņēmumi — zinātniskās pētniecības iestādes, valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijas un mācību saimniecības;
9) tirgus intervence — valsts iejaukšanās lauksaimniecības produktu tirgū, lai nodrošinātu noteiktu minimālu produktu cenas līmeni valsts iekšējā tirgū;
10) (izslēgts ar 31.10.2002. likumu);
11) zemes transformācija — zemes izmantošanas veidu maiņa, kas nav saistīta ar īpašuma tiesību maiņu;
12) bioloģiskā lauksaimniecība — lauksaimniecības metode, kas pamatojas uz dabas pašregulēšanās procesu veicināšanu un augsnes bioloģiskās aktivitātes palielināšanu un nepieļauj ķīmiskās sintēzes ceļā rūpnieciski iegūtu minerālmēslu un pesticīdu, kā arī ģenētiski modificēto organismu un to produktu lietošanu;
13) bioloģiskās lauksaimniecības produkti — produkti, kuriem ir akreditētas institūcijas izdots bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts;
14) ražošanas kvotas — konkrētā produkta ražošanas kvantitatīvs ierobežojums;
15) lauksaimniecības produktu pirmās pakāpes pārstrāde — process, kurā maina zemkopības, lopkopības un zvejas produktu sākotnējo mehānisko struktūru un ķīmiskās īpašības un kura galaprodukts atbilst Ministru kabineta apstiprinātajam lauksaimniecības produktu sarakstam;
16) ražotāju grupa — jebkura atzīta komercsabiedrību vai kooperatīvo sabiedrību lauksaimniecības produktu ražotāju grupa, kas izveidota ar mērķi veicināt piedāvājumu koncentrēšanu un ražotāju grupas biedru saražoto produktu ievirzīšanu tirgū;
17) zemes tiesiskais valdītājs:
a) persona, kurai atbilstoši likumam saskaņā ar noteiktās institūcijas lēmumu zemes reformas gaitā zeme piešķirta īpašumā par samaksu vai atjaunotas īpašuma tiesības uz to un zeme ierādīta (iemērīta) dabā,
b) persona, kura zemes valdījumu ieguvusi uz mantojuma tiesību vai cita likumīga pamata.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001., 31.10.2002. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
2.pants. Likuma mērķis un uzdevumi
Likuma mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku. Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus:
1) efektīvas lauksaimniecības politikas izstrādei pārejas periodam līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas savienībā, lai realizētu nepieciešamos strukturālos pārkārtojumus un palielinātu nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū;
2) ekonomiski stabilas, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstībai, zemes, ūdeņu, mežu un citu dabas resursu līdzsvarotai izmantošanai un saglabāšanai, lauku kultūrvēsturiskās vides attīstībai, ievērojot atšķirīgos sociālos, ekoloģiskos un reģionālos apstākļus;
3) racionālu un daudzveidīgu lauku uzņēmumu attīstībai, lai ražotu iespējami lētu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu, paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti;
4) nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos;
5) no lauksaimniecības un tās produktu ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšanai ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā;
6) salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radot tajā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas;
7) lauksaimniecības produktu tirgus regulēšanas pamatprincipu īstenošanai;
8) (izslēgts ar 22.02.2001. likumu);
9) lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
3.pants. Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats
Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats ir:
1) šis likums;
2) lauksaimniecības attīstības gada programma;
3) valsts programmas;
4) likumi par nodokļiem un nodevām, kā arī citi normatīvie akti.
4.pants. Lauksaimniecības politikas realizēšana
(1) Lauksaimniecības politika tiek realizēta, investējot valsts un ārvalstu, arī fizisko un juridisko personu līdzekļus lauku infrastruktūras sakārtošanā un konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas izveidē, palielinot subsīdiju apjomus, nodrošinot labvēlīgu kredītpolitiku, veicot iekšējā tirgus aizsardzību un radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku.
(2) Lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju valstī nodrošina Lauku atbalsta dienests, kas ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Lauku atbalsta dienests administrē valsts atbalstu un Eiropas Savienības atbalstu laukiem, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai.
(3) Vienotas administrēšanas sistēmas kārtību atbalstam laukiem, lauksaimniecībai, zivsaimniecībai un mežsaimniecībai nosaka Ministru kabinets, paredzot:
1) vienotas administrēšanas un kontroles sistēmas izveidi un darbības kārtību;
2) lauku reģistra veidošanas mērķus un pamatprincipus;
3) valsts atbalsta reģistra un Eiropas Savienības atbalsta reģistra, kā arī datorizētas datu bāzes veidošanas mērķus un pamatprincipus.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
4.1 pants. Sadarbība ar lauksaimnieku organizācijām
(1) Izstrādājot un realizējot lauksaimniecības politiku, Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi, kas pārstāv Latvijā reģistrētās lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas.
(2) Sadarbības padome ir konsultatīva institūcija. Tā apstiprina nolikumu, kurā nosaka Sadarbības padomes darbības mērķi un galvenos uzdevumus.
(3) Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi par sadarbību šādos jautājumos:
1) lauksaimniecības politikas izstrāde un realizācija, tajā skaitā valsts atbalsta sniegšana;
2) Latvijas sarunas ar Eiropas Savienību un ārvalstīm par lauksaimniecības jautājumiem;
3) Eiropas Savienības, ārvalstu un starp-tautisko organizāciju atbalsts lauksaimniecībai.
(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
5.pants. Lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidi
(1) Valsts ietekmē lauksaimniecisko ražošanu ar ekonomiskām un tiesiskām metodēm. Racionālas lauksaimniecības attīstības veicināšanai valsts, ievērojot reģionu un nozaru īpatnības, izmanto:
1) valsts investīcijas;
2) ilglaicīgu un stabilu nodokļu politiku;
3) valsts subsīdijas (to skaitā reģionālās izlīdzināšanas subsīdijas);
4) valsts finanšu un kredītu politiku;
5) muitas tarifus un tarifu kvotas;
6) tirgus intervenci;
7) ražošanas kvotas;
8) Eiropas Savienības, ārvalstu un starptautisko organizāciju atbalstu lauksaimniecībai;
9) citu veidu maksājumus.
(2) Izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas valstiskās ietekmēšanas metodes, jāievēro arī starptautisko institūciju ieteiktie lauksaimniecības regulēšanas principi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
6.pants. Lauksaimniecības gada ziņojums
Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1.jūlijam iesniedz Ministru kabinetam lauksaimniecības gada ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par stāvokli lauksaimniecībā un lauksaimniecības attīstības gada programmā noteikto uzdevumu izpildi iepriekšējā gadā, ietverot šādus jautājumus:
1) lauksaimniecības produktu ražošanas un patēriņa gada bilance pa nozarēm;
2) iekšējā tirgus, importa un eksporta apjoms un struktūra, kā arī produktu kvalitāte;
3) lauksaimniecības produktu ražotāju izmaksas un ienākumi;
4) stāvoklis lauksaimniecības uzņēmumu kreditēšanā, investīcijas un subsīdijas lauksaimniecībā;
5) nodokļi un to veidi;
6) nodarbinātība un sociālās problēmas;
7) pārskats par zemes īpašuma veidiem un pārmaiņām zemes fondā;
8) pārskats par lauksaimniecībā izmantojamo zemju, to skaitā meliorēto zemju, izmantošanu, meliorācijas sistēmu stāvokli un augsnes ielabošanu;
9) lauksaimniecības nozares un uzņēmējdarbības veidi;
10) pārskats par valsts programmu izpildi lauksaimniecībā;
11) lauksaimniecībā nodarbināto izglītošana, lauksaimniecības speciālistu un kvalificētu strādnieku sagatavošana;
12) pārskats par zinātnisko darbību lauksaimniecībā;
13) lauksaimnieciskās ražošanas rezultātu salīdzinājums ar citu valstu attiecīgā gada rezultātiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
7.pants. Lauksaimniecības attīstības gada programma
(Izslēgts ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
8.pants. Informatīvais nodrošinājums
(1) Centrālā statistikas pārvalde sadarbībā ar Zemkopības ministriju izstrādā metodiku statistikas datu iegūšanai par lauksaimniecību kopumā un atsevišķām tās nozarēm, izlases veidā veic lauksaimniecības apsekojumus un izstrādā to metodoloģiju, kā arī reizi desmit gados veic vispārējo lauksaimniecības skaitīšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(2) Zemkopības ministrija katru gadu apkopo informāciju par lauksaimniecības produktu ražotāju ienākumiem, izdevumiem, nodokļiem un nodevām iepriekšējā gadā. Lai klasificētu lauksaimniecības produktu ražotājus pēc to lieluma, tipa un ekonomiskās darbības veida, Zemkopības ministrija apkopo un izvērtē lauksaimniecības produktu ražotāju darba rezultātus, kurus iekļauj lauku saimniecību uzskaites datu tīklā. Lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību nosaka Ministru kabinets.
(3) Zemkopības ministrija sadarbībā ar Centrālo statistikas pārvaldi pēta iekšējo un ārējo lauksaimniecības produktu tirgu, apkopo un publicē informāciju par lauksaimniecības produktu un lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenām, par pārtikas produktu pieprasījumu un to cenām iekšējā un ārējā tirgū.
(4) Tirgus regulēšanas pasākumu pamatošanai izmantojama Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes informācija, kā arī Zemkopības ministrijas un lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju sagatavotā informācija.
(5) Lauksaimniecības produktu ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji sniedz informāciju par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem noteiktā pārskata periodā.
(6) Zemkopības ministrija vāc un apkopo informāciju par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem. Kārtību, kādā šo informāciju sniedz lauksaimniecības produktu ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji, un šīs informācijas vākšanas un apkopošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2002.)
Lauksaimniecības produktu tirgus veicināšana
(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
9. pants. Tirgus veicināšanas paņēmieni
(1) Ministru kabinets veic pasākumus, lai veicinātu Latvijas lauksaimniecības produktu ražotāju iespēju realizēt savus produktus Baltijas valstu, pasaules un iekšējā tirgū, tajā skaitā budžeta iestādēm un valsts rezervei.
(2) Par valstiski atbalstāmo lauksaimniecības nozaru tirgus veicināšanu atbild Zemkopības ministrija.
(3) (Izslēgta ar 04.12.2002. likumu)
(4) Ražotāju grupu atzīšanas kritērijus, atzīšanas kārtību un darbības kontroli nosaka Ministru kabinets. Ražotāju grupu atzīšanu un darbības kontroli veic Lauku atbalsta dienests.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
10. pants. Tirgus attiecību regulēšana
(1) Tirgus attiecības pamatojas uz līgumu, kas noslēgts starp lauksaimniecības produktu ražotāju, pārstrādātāju un tirdzniecības uzņēmumu valsts vai komercstruktūras personā; līgumā norādāms produktu daudzums un minimālās cenas laika periodam no viena gada līdz trim gadiem.
(2) Lauksaimniecības ražojumu un to izstrādājumu tirgus regulēšanai lietojami tādi paņēmieni un metodes, kas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem un Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.
(3) Tirgus intervenci īsteno, izmantojot intervences iepirkuma vai privātās uzglabāšanas mehānismu. Cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets nosaka tirgus intervences noteikumus labības, piena produktu, liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas un aitu gaļas tirgū, reglamentējot:
1) tirgus intervences uzsākšanas nosacījumus;
2) kvalitātes rādītājus;
3) administrēšanas kārtību;
4) finansēšanas kārtību un kontroli.
(4) Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produktu un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai.
(5) Zemkopības ministrija reizi ceturksnī apkopo datus par svarīgāko pārtikas produktu tirgus situāciju un prognozē tās dinamiku (imports un eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi). Ja importa darījumu rezultātā vietējiem ražotājiem rodas vai var rasties materiāli zaudējumi, Ministru kabinets veic likumā "Par muitas nodokli (tarifiem)", starptautiskajos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.
(6) Piena ražošanas kvotu sadales, piešķiršanas, informācijas vākšanas un administrēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(7) Lauksaimniecības produktu un to pārstrādes produktu krājumu uzskaites un administrēšanas kārtību saskaņā ar tirdzniecības pārejas posma pasākumiem, iestājoties Eiropas Savienībā, nosaka Ministru kabinets, apstiprinot attiecīgo produktu sarakstu un kārtību, kādā uzņēmēji sniedz informāciju par šo produktu krājumiem, kā arī administrējošo valsts pārvaldes institūciju, tās tiesības un pienākumus.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001., 31.10.2002. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
11. pants. Lauksaimniecības produktu imports
(1) Lauksaimniecības produktu importa regulēšanai tiek izmantoti muitas tarifi saskaņā ar likumu "Par muitas nodokli (tarifiem)".
(2) Lauksaimniecības produktus drīkst ievest tikai caur Ministru kabineta noteikumos paredzētiem robežpunktiem pēc muitas kontroles un noteikto muitas maksājumu nokārtošanas.
(3) No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu realizācijas, ne mazāk kā 50 procenti ieskaitāmi Lauku attīstības fondā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
12.pants. Lauksaimniecības produktu eksports
Lauksaimniecības produktu eksports netiek ierobežots. Eksporta veicināšanai izmanto pasākumus, kas nav pretrunā ar starptautiskajām normām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
13.pants. Realizējamās lauksaimniecības produktu kvalitāte
Valstī realizējamai lauksaimniecības produktiem ir jāatbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
13.1 pants. Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprite
(1) Bioloģiskās lauksaimniecības produktu (izņemot zvejas produktus) aprites kārtību nosaka Ministru kabinets, paredzot šo produktu:
1) atzīšanas, ražošanas, sertificēšanas, glabāšanas, pārstrādes, marķēšanas un tirdzniecības noteikumus;
2) aprites valsts uzraudzības un kontroles kārtību.
(2) Personas, kuras iesaistītas bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē, tiek reģistrētas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā Pārtikas un veterinārajā dienestā.
(3) Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites valsts uzraudzību un kontroli veic, kā arī šo produktu apritē iesaistīto personu reģistru veido Pārtikas un veterinārais dienests.
(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
14.pants. Kredītpolitika
(1) (Izslēgta ar 15.01.2004. likumu)
(2) Lauksaimniecības produktu ražotājiem Ministru kabineta apstiprināto svarīgāko valsts programmu īstenošanai ilgtermiņa kredītus var piešķirt ar atvieglotiem noteikumiem, kompensējot no valsts budžeta nelabvēlīgo faktoru ietekmi, kredītprocentus daļēji subsidējot no valsts budžeta vai dzēšot tos pēc mērķa sasniegšanas.
(3) Lauksaimniecības produktu ražotājiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida ir vienādas tiesības saņemt kredītu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
15.pants. Valsts investīcijas
(1) Lauksaimniecībai apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju un elektrolīniju, lauku ceļu un citu lauku infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā, augstražīgu lauksaimniecības dzīvnieku, putnu, kā arī augkopības kultūru šķirņu iepirkšanā. Investīciju teritoriālā un nozaru sadalījuma projektu sagatavo Zemkopības ministrija, konsultējoties ar ražotāju un pašvaldību pārstāvjiem, un iesniedz to apstiprināšanai likumā "Par budžetu un finansu vadību" noteiktajā kārtībā.
(2) Piešķirot valsts investīcijas, prioritāte dodama lauksaimniecības uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām tādu objektu finansēšanai, kuru izbūve nodrošina efektīvāku lauksaimniecisko ražošanu, veicina jaunu darba vietu radīšanu un lauku infrastruktūras attīstību.
16.pants. Valsts subsīdijas
(1) Lauksaimniecības attīstību valsts atbalsta subsīdiju veidā. Šīs subsīdijas nedrīkst būt mazākas par trim procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, kas tiek segti no dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem, atskaitot iemaksas Eiropas Savienības budžetā, izdevumus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumam un pirmsfinansējumam un ar 2004.gadu valsts pamatbudžetā iekļauto speciālo budžetu (atbilstoši likumam “Par valsts budžetu 2003.gadam”) izdevumus saskaņā ar attiecīgā gada valsts budžetā noteikto.
(2) Pēc tam, kad izsludināts likums par valsts budžetu kārtējam gadam, Ministru kabinets apstiprina ikgadējo Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmu, paredzot finansējuma apmēru valsts atbalstam un līgumā par pievienošanos Eiropas Savienībai noteiktajam valsts pagaidu atbalstam, un izvirza pamatprasības pretendentiem attiecībā uz katru atbalstāmo lauksaimniecības programmu.
(3) Speciālās pirmsiestāšanās programmas lauksaimniecības un lauku attīstībai (SAPARD) valsts līdzfinansējuma apmēru Ministru kabinets apstiprina Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmas ietvaros.
(4) Finansējumu Eiropas Savienības fondu, tai skaitā lauksaimniecības, līdzfinansēšanai un pirmsfinansēšanai paredz likumā par valsts budžetu kārtējam gadam šiem mērķiem izveidotā budžeta programmā.
(5) Zemkopības ministrija mēneša laikā pēc tam, kad pieņemts likums par valsts budžetu kārtējam gadam, apstiprina attiecīgu rīkojumu par ikgadējās Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmas realizēšanu.
(6) Eiropas Savienības atbalstu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var saņemt zemes apsaimniekotājs, kas vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem:
1) ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieks, tiesiskais valdītājs, lietotājs vai nomnieks;
2) iegulda līdzekļus zemes apsaimniekošanā vai lauksaimniecības produktu ražošanā.
(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004. Sestā daļa stājas spēkā 01.05.2004. Sk. pārejas noteikumu 1. punktu)
Lauksaimniecības produktu ražotāju aizsardzība
(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
17.pants. Lauksaimniecības produktu ražotāju tiesiskā aizsardzība
Aizstāvot lauksaimniecības produktu ražotāju intereses, Zemkopības ministrijai ir tiesības likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
18. pants. Atbildība par norēķiniem
Ja pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi par lauksaimniecības produktu piegādi nenorēķinās līgumos noteiktajos termiņos, tie maksā nokavējuma procentus un atlīdzina zaudējumus saskaņā ar Civillikumu un likumu "Par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem".
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
19.pants. Valsts pārvaldes institūciju atbildība par valsts funkciju izpildi
(1) Ministru kabinets ir atbildīgs par lauksaimniecības politikas izstrādi.
(2) Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas realizāciju.
(3) Zemkopības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā ir valsts organizācijas, kas pilda valsts funkcijas lauksaimniecībā.
(4) Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija ir atbildīgas par visu līgumu un citu dokumentu sagatavošanu lauksaimniecības nozarē, Latvijas Republikai iestājoties starptautiskajās organizācijās vai slēdzot starptautiskos līgumus.
(5) Zemkopības ministrija nosaka lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, lauksaimniecības mācību iestāžu, mācību saimniecību, zinātniskās pētniecības saimniecību, selekcijas un izmēģinājumu staciju skaitu, teritoriālo izvietojumu un platības, uzdevumus un funkcijas lauksaimniecības zinātnē, jaunu kadru sagatavošanā un lauksaimniecībā strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā.
(6) Specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu zemes platības tikai zinātnes vajadzībām izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
20.pants. Zemes izmantošana un saglabāšana
(1) Zemkopības ministrija metodiski vada lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformāciju citos zemes lietošanas veidos.
(2) Nosacījumus lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācijai lauksaimniecībā neizmantojamā zemē un zemes transformācijas atļauju izsniegšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.
(3) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācijai lauksaimniecībā neizmantojamā zemē nepieciešama zemes transformācijas atļauja, ko izsniedz Lauku atbalsta dienests.
(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
20.1 pants. Mēslošanas līdzekļu glabāšana un lietošana
(Izslēgts ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2002.)
21.pants. Lauksaimniecības zemju izmantošana, uzlabošana un saglabāšana
Valsts programmas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ietverot attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā. Valsts programmas apstiprina Ministru kabinets.
21.1 pants. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka, lietotāja un nomnieka tiesības
(1) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka un nomnieka tiesības nosaka Civillikums.
(2) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietotāja tiesības, izņemot nomnieka tiesības, nosaka likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.
(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
22.pants. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka, tiesiskā valdītāja, lietotāja un nomnieka pienākumi
(1) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir šādi pienākumi:
1) nodrošināt zemes izmantošanu atbilstoši zemes robežu plānā iezīmētajiem un nekustamā īpašuma valsts kadastrā reģistrētajiem zemes lietošanas veidiem. Par zemes lietošanas veida maiņu jāziņo attiecīgajai Valsts zemes dienesta reģionālajai nodaļai līdz kārtējā gada 1.jūnijam;
2) veikt pasākumus, lai nepieļautu augsnes auglīgās kārtas iznīcināšanu vai kvalitātes pasliktināšanos:
a) pasargāt zemi no ūdens un vēja izraisītās erozijas, ar savu darbību neizraisīt zemes applūšanu ar notekūdeņiem, pārpurvošanos un sablīvēšanos, nepieļaut zemes piesārņošanu ar ražošanas atkritumiem, ķīmiskajām un radioaktīvajām vielām, kā arī citus zemi postošus procesus,
b) gādāt, lai lauksaimniecībā izmantojamā zeme neaizaugtu un tiktu pasargāta no paaugstinātas ugunsbīstamības rašanās un citiem procesiem, kas pasliktina zemes kultūrtehnisko stāvokli,
c) iegūstot derīgos izrakteņus, veicot būvdarbus vai citus darbus, kas saistīti ar augsnes virskārtas bojāšanu, noņemt auglīgo augsnes slāni un izmantot to zemes rekultivācijai vai auglības palielināšanai,
d) rekultivēt savas saimnieciskās darbības rezultātā radušos karjerus un citas bojātās platības, lai tās būtu derīgas izmantošanai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī būvniecībai, rekreācijai un ūdenssaimniecības vajadzībām. Zemes rekultivāciju veic gada laikā pēc bojātās zemes izmantošanas pabeigšanas, ja normatīvajos aktos nav noteikts cits termiņš;
3) ievērot meliorācijas sistēmu un citu būvju un komunikāciju aizsardzības un ekspluatācijas noteikumus.
(2) Šā panta pirmās daļas 2. un 3.punktā noteiktos pienākumus pilda zemes nomnieks, ja to paredz zemes nomas līgums.
(3) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietotāja pienākumus, izņemot nomnieka pienākumus, nosaka likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.
(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
1. Ministru kabinets:
1) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību;
2) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē vienotas administrēšanas sistēmas (datorizēta datu bāze, lauku reģistrs, valsts atbalsta reģistrs un Eiropas Savienības atbalsta reģistrs) izveidošanas kārtību;
3) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību;
4) (izslēgts ar 31.10.2002. likumu);
5) līdz 2002.gada 1.maijam apstiprina lauksaimniecības produktu sarakstu;
6) līdz 2003.gada 1.janvārim izdot noteikumus, kas nosaka kārtību, kādā tiek sniegta un vākta informācija par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem;
7) līdz 2004.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas nosaka ražotāju grupu atzīšanas kritērijus, atzīšanas kārtību un darbības kontroli;
8) līdz 2004.gada 1.martam izdod noteikumus, kas nosaka tirgus intervenci piena produktu tirgū;
9) līdz 2004.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas nosaka tirgus intervenci liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas un aitu gaļas tirgū;
10) līdz 2003.gada 1.jūlijam izdot noteikumus, kas nosaka piena ražošanas kvotu sadales, piešķiršanas, informācijas vākšanas un administrēšanas kārtību;
11) līdz 2004.gada 1.aprīlim izdod noteikumus, kas reglamentē 10.panta septītajā daļā minēto kārtību;
12) likuma 16.panta sestā daļa stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.
(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 31.10.2002. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)
2. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2001.gada 1.maijam ir spēkā Ministru kabineta 1997.gada 12.augusta noteikumi nr.300 "Zemes transformācijas (pārveidošanas) atļaujas izsniegšanas kārtība".
(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)
3. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūlijam ir spēkā Ministru kabineta 2002.gada 25.jūnija noteikumi nr.246 “Noteikumi par intervenci labības tirgū 2002./2003.gadā”.
(31.10.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.12.2002.)
 |
 |
 |
 |