Darbības ar dokumentu

(Pielikums zaudējis spēku ar 01.05.2004.; sk. 20. punktu)

(Pielikums zaudējis spēku ar 01.05.2004.; sk. 20. punktu)

(Pielikums zaudējis spēku ar 01.05.2004.; sk. 20. punktu)

(Pielikums zaudējis spēku ar 01.05.2004.; sk. 20. punktu)

(Pielikums zaudējis spēku ar 01.05.2004.; sk. 20. punktu)

(Pielikums MK 05.04.2005. noteikumu Nr.234 redakcijā)

I. Vispārīgie jautājumi

1. Sagatavojot paraugu, ievēro šādas prasības:

1.1. laboratorijā nogādā paraugu, kura masa nav mazāka par 50 g;

1.2. paraugu pirms analīzes veikšanas homogenizē;

1.3. lai novērstu parauga bojāšanos, sagatavoto paraugu uzglabā hermē­tiski noslēgtā gaisu un mitrumu necaurlaidīgā traukā.

2. Izmantojamie reaģenti atbilst šādām prasībām:

2.1. šķīdināšanai, atšķaidīšanai vai mazgāšanai izmanto destilētu ūdeni vai demineralizētu ūdeni ar tādu pašu tīrības pakāpi kā destilētam ūdenim. Ja tiek minēts "šķīdums" vai "atšķaidījums", nenorādot konkrētus reaģentus, ar to jāsaprot šķīdums ūdenī vai atšķaidījums ar ūdeni;

2.2. visiem ķīmiskajiem reaģentiem ir analītiskā reaģenta kvalitāte, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

3. Iekārtu sarakstā iekļauj tikai tādus priekšmetus, kuriem ir norādīts lietojums un specifikācija. Analītisko svaru jutīgums ir vismaz 0,1 mg.

4. Rezultātu izsaka kā kopējo taukskābju masas daļu procentos tādā paraugā, kāds ir saņemts laboratorijā, ja nav noteikts citādi. Testēšanas pārskatā norādītais rezultāts ir vidējais lielums, kas iegūts vismaz divās noteikšanas reizēs ar apmierinošu atkārtojamību.

II. Erukskābes satura noteikšanas metode un principi

5. Erukskābes saturu nosaka eļļās un taukos, kas satur cetoleīnskābi, kā arī hid­rogenētās eļļās un taukos, kas satur dokozēnskābes trans un cis izomērus. Eļļas un tauku sastāvdaļas — taukskābju metilesterus — atdala, izmantojot plān­slāņa hromatogrāfijas metodi. Par nesēju lieto ar sudraba nitrātu (AgNO₃) apstrādātu silikagelu. Process notiek zemā temperatūrā, un metilesteru kvantita­tīvo saturu nosaka, izmantojot gāzu-šķidruma hromatogrāfijas metodi.

6. Ja eļļas un taukus veidojošās taukskābes analizē, izmantojot gāzu hromatogrāfijas metodi, nav iespējams atdalīt erukskābi no pārējiem dokozēn­skābes izo­mēriem, tāpēc vispirms nosaka kopējo dokozēnskābes saturu vai kopējo cis-dokozēnskābes saturu saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Komisijas 1991.gada 11.jūlija Regulas (EEK) Nr. 2568/91 par olīveļļas un olīvu atlikumu eļļu īpašībām un attiecīgām analīzes metodēm (turpmāk — Komisijas regula Nr. 2568/91/EEK) 10.pielikuma A sadaļā par taukskābju metilesteru analīzi ar gāzu hromatogrāfiju.

7. Taukskābju metilesterus iegūst saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Komisijas 2002.gada 6.maija Regulas (EK) Nr. 796/2002 par grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 2568/91 par olīveļļas un olīvu atlikumu eļļu īpašībām un attiecīgām analīzes metodēm un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu pielikuma papildu piezīmēs (turpmāk — Komisijas regula Nr. 796/2002/EK) 10.pielikuma B sadaļā par taukskābju metilesteru iegūšanu no olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas.

8. Paraugus ņem saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Komisijas 2003.gada 6.novembra Regulas Nr. 1989/2003 par olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas īpašībām un attiecīgajām analīzes metodēm (turpmāk — Komisijas regula Nr. 1989/2003/EK) 1.pielikuma A sadaļā.

III. Reaģenti un iekārtas erukskābes satura noteikšanai

9. Erukskābes satura noteikšanai izmanto šādus reaģentus:

9.1. svaigi destilētu, tīru dietilēteri (bez peroksīda piemaisījumiem);

9.2. n-heksānu;

9.3. silikagelu G plānslāņa hromatogrāfijai;

9.4. silikagelu kolonnu hromatogrāfijai;

9.5. sudraba nitrāta šķīdumu 200 g/l (ūdenī izšķīdina 24 g sudraba nitrāta (AgNO₃) un uzpilda ar ūdeni līdz 120 ml);

9.6. metilerukāta šķīdumu 5 mg/ml (dažos ml n-heksāna izšķīdina 50 mg metilerukāta un uzpilda ar n-heksānu līdz 10 ml);

9.7. metiltetrakozanāta standartšķīdumu 0,25 mg/ml (dažos ml n-heksāna izšķīdina 25 mg metiltetrakozanāta un uzpilda ar n-heksānu līdz 100 ml);

9.8. attīstīšanas šķīdinātāju toluolu un n-heksānu — attiecīgi 90:10 (v/v);

9.9. 2,7-dihlorfluoresceīna šķīdumu 0,5 g/l (sildot un maisot izšķīdina 50 mg 2,7-dihlorfluoresceīna 100 mililitros 50 % metanola ūdens šķīduma).

10. Erukskābes satura noteikšanai izmanto šādas iekārtas:

10.1. iekārtu plānslāņa hromatogrāfijai:

10.1.1. saldētavu, kas attīstīšanas kamerā un visā saturā uztur temperatūru no -20 °C līdz -25 °C;

10.1.2. stikla plāksnes 200 x 200 mm;

10.1.3. ultravioleto staru lampu;

10.1.4. aptuveni 200 mm garas stikla kolonnas, kuru iekšējais diametrs — apmēram 10 mm, ar stikla vates vai keramiskā stikla filtru vai mazas piltuves ar keramiskā stikla filtriem;

10.1.5. aplikatoru šķīdumu uznešanai uz plānslāņa hromatogrāfijas plāksnēm šaurā joslā vai svītras veidā;

10.2. gāzu hromatogrāfu saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Komisijas regulas Nr. 2568/91/EEK 10.pielikuma A sadaļā.

IV. Darba gaita

11. Lai sagatavotu taukskābju metilesterus, no analīzēm paredzētā parau­ga ņem apmēram 400 mg eļļas vai tauku sastāvdaļu un pagatavo šķīdumu, kas satur apmēram 20-50 mg/ml taukskābju metilesteru n-heksānā atbilstoši meto­dei, kas noteikta Komisijas regulas Nr. 796/2002/EK 10.pielikuma B sadaļā par taukskābju metilesteru iegūšanu no olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas.

12. Plānslāņa hromatogrāfiju sāk ar plākšņu sagatavošanu. 500 ml apaļ­kolbā ņem 60 g silikagela (9.3.apakšpunkts), pievieno 120 ml sudraba nitrāta (AgNO₃) šķīduma (9.5.apakšpunkts) un vienu minūti krata, līdz iegūst vien­dabīgu masu. Iegūto masu uzklāj uz stikla plāksnēm tā, lai kārtiņas biezums būtu apmēram 0,5 mm. Šāds masas daudzums ir pietiekams, lai sagatavotu piecas 200 x 200 mm plāksnes. Plāksnēm ļauj gaisā apžūt (vēlams atstāt tās tumsā apmēram 30 minūtes). Pēc tam plāksnes pilnībā izžāvē un aktivē, ievietojot krāsnī 100 °C temperatūrā uz divām stundām un 30 minūtēm. Plāksnes lieto tūlīt pēc aktivācijas vai uzmanīgi uzglabā tumšā vietā un pirms lietošanas atkārtoti aktivē. Vienu stundu ilgu aktivāciju 110 °C temperatūrā var uzskatīt par apmierinošu ar nosacījumu, ka plāksnes aktivācijas dēļ nekļūst tumšas. Pirms plākšņu lietošanas caur visu joslas biezumu 10 mm no katras plāksnes malām un augšas ievelk līnijas, lai attīstīšanas laikā samazinātu šķautnes efektu.

13. Metilesteru uznešanai izmanto aplikatoru (10.1.5.apakšpunkts). Šaurā, apmēram 50 mm garā svītrā vismaz 40 mm attālumā no plāksnes malām un 10 mm no tās apakšas uznes uz plāksnes 50 µl metil­estera šķīduma (11.punkts), kas pagatavots no parau­ga. Līdzīgā veidā uznes 100 µl šķīduma, kas satur vienādu sagatavotā metilestera šķīduma (11.punkts) un metil­erukāta šķīduma (9.6.apakšpunkts) tilpumu. Ar šķīdumu tā uznešanas laikā rīkojas īpaši uzmanīgi pārklājuma kārtas trausluma dēļ. Ja vēlas, uz plāksnes var uznest 50 µl metil­erukāta šķīduma (9.6.apakšpunkts), lai pēc plāksnes attīstīšanas tas palīdzētu identificēt metilerukāta joslu. Plāksnes apakšējo malu pēc metilesteru uznešanas atstāj dietil­ēterī, līdz ēteris paceļas apmēram 5 mm virs parauga uznešanas laukuma, tādējādi metilesteri koncentrējas šaurā joslā.

14. Lai attīstītu plāksnes, attīstīšanas tvertnē apmēram 5 mm dziļumā ielej attīstīšanas šķīdinātāju (9.8.apakšpunkts) un ievieto kamerā. Kameru ievieto saldētavā -25 °C temperatūrā (10.1.1.apakš­punkts) vai tai iespējami tuvākā temperatūrā. Tvertni no iekšpuses var izklāt ar filtrpapīru. Pēc divām stundām plāksni uzmanīgi ievieto tvertnē un ļauj attīstīšanas šķīdinātājam pacelties līdz divām trešdaļām no plāksnes augstuma. Izņem plāksni un uzmanīgi slāpekļa strūklā iztvaicē no tās šķīdinātāju. Ieliek plāksni atpakaļ tvertnē un ļauj šķīdinātājam pacelties līdz plāksnes augšpusei. Izņem plāksni, iztvaicē slāpekļa strūklā un uzmanīgi apsmidzina ar 2,7-di­hlorfluoresceīna šķīdumu (9.9.apakšpunkts). Pēc tam vēro plāksni ultravioletajā gaismā un nosaka to joslu atrašanās vietu paraugā, kuras satur metilerukātu. Par atskaites punktu ņem intensificēto joslu paraugā, kam ir pievienots metilerukāts.

15. Lai atdalītu metilestera frakcijas, 50 ml vārglāzē kvantitatīvi (mēģinot izvairīties no zudumiem) nokasa un pārnes metilerukāta joslu, kas iegūta no parauga. Līdzīgā veidā citā 50 ml vārglāzē pārnes silikagelu, kas atrodas virs un zem metil­erukāta joslas. Šī josla satur visas pārējās taukskābju metilestera frakcijas. Katrā vārglāzē pievieno 1,0 ml metiltetrakozanāta standartšķīduma (9.7.apakšpunkts) un 10 ml dietilētera (9.1.apakšpunkts). Samaisa un pārvieto vārglāžu saturu atsevišķās kolonnās vai piltuvēs (10.1.4.apakšpunkts), no kurām katra satur vienu gramu silikagela (9.4.apakšpunkts), un ieskalo metil­esterus, izmantojot trīs vai četras 10 ml porcijas dietilētera. Filtrātus savāc mazās kolbās. Katru filtrātu ietvaicē līdz mazam tilpumam, izmantojot vieglu slāpekļa strūklu. Metilesterus pārvieto uz mazām stikla mēģenēm ar asu galu. Šķīdinātāju atdala, to iztvaicējot slāpekļa strūklā, tādējādi metilesteri tiek koncentrēti mēģeņu apakšējā daļā. Metilesterus izšķīdina 25-50 µl n-heksāna (9.2.apakšpunkts).

16. Gāzu-šķidruma hromatogrāfija:

16.1. atdala metilesterus saskaņā ar metodi, kas noteikta Komisijas regulas Nr. 2568/91/EEK 10.pielikuma A sadaļā par taukskābju metilesteru analīzi ar gāzu hromatogrāfiju. Pēc tam analizē 1-2 µl metilestera šķīdumu, kas iegūti no frakcijas, kas satur metilerukātu, un no frakcijām, kas satur metilēto taukskābju atlikumu;

16.2. frakcijai, kas satur metilerukātu, no hromatogrammas elektroniskā integratora nolasa šādus maksimuma laukumus:

16.2.1. metilerukātu (E);

16.2.2. iekšējo standartu (L₁) (iekšējo standartu lieto saskaņā ar Komisijas regulas 2568/91/EEK X A pielikuma 5.2.2.3.apakš­punktā noteiktajām prasī­bām);

16.2.3. metilesteru kopējos joslu laukumus bez iekšējā standarta (EF);

16.3. no frakcijas hromatogrammas, kas satur atlikušos taukskābju metil­esterus, nolasa šādus joslu laukumus:

16.3.1. metilesteru kopējos joslu laukumus bez iekšējā standarta (RF);

16.3.2. iekšējo standartu (L₂) (iekšējo standartu lieto saskaņā ar Komisijas regulas 2568/91/EEK X A pielikuma 5.2.2.3.apakš­punktā noteiktajām prasī­bām).

V. Testēšanas rezultāti

17. Testēšanas rezultātu izsaka šādi:

17.1. erukskābes saturu paraugā, kas izteikts kā metilestera procentuālā daļa no kopējiem taukskābju metilesteriem (sagatavoti no parauga), aprēķina, izmantojot šādu formulu:

E/L₁ [(EF/L₁) + (RF/L₂)] x 100, kur

E, EF, RF, L₁ un L₂ — joslu laukumi (16.2. un 16.3.apakšpunkts), kurus pēc vajadzības koriģē, izmantojot kalibrēšanas faktorus. Praktiskiem mērķiem metilerukāta vērtība, kas iegūta, izmantojot šajā apakšpunktā minēto formulu, ir vienāda ar erukskābes saturu, kas izteikta kā procentuālā daļa no kopējā taukskābju daudzuma paraugā (pieņem, ka tetrakozānskābes saturs paraugā ir niecīgs);

17.2. ja joslu laukumi ir izteikti procentuālajās daļās, lielumus EF un RF aprēķina šādi:

EF = 100 - L₁

RF = 100 - L₂

17.3. ja tetrakozānskābes saturs parau­gā ir ievērojams, tetrakozānskābes (L₂) vērtību, kas iegūta no frakciju hromato­grammas, kura satur taukskābju metilesteru atlikumu, samazina līdz:

L₂ - T2, kur

T₂ = T₀ x P₂/P₀, kur

T₂ — metiltetrakozanāta joslas laukums, kas iegūts no parauga un veido daļu joslas laukuma, ko attiecina uz hromato­grammas frakcijas atlikušo taukskābju metilesteru iekšējo standartu;

P₂ — metilpalmitāta joslas laukums, kas iegūts no atlikušās hromatogrammas frakcijas;

T₀ — metiltetrakozanāta joslas laukums, kas iegūts no kopējo taukskābju metil­esteru hromatogrammas. Metilesteru analīze noteikta Komisijas regulas Nr. 2568/91/EEK 10.pielikuma A sadaļā par taukskābju metil­esteru analīzi ar gāzu hromatogrāfiju;

P₀ — metilpalmitāta joslas laukums, kas iegūts no kopējo taukskābju metilesteru hromatogrammas, kas noteikta, izmantojot analīzi, kura noteikta Komisijas regulas Nr. 2568/91/EEK 10.pielikuma A sadaļā par taukskābju metilesteru analīzi ar gāzu hromatogrāfiju;

17.4. taukskābju proporciju frakcijā, kas satur metilerukātu, kas izteikts kā procentuālā daļa no kopējām taukskābēm frakcijā, aprēķina šādi:

17.4.1. [(EF/L₁)/(EF/L₁ + RF/L₂)] x 100 vai [EF/L₁(EF/L₁ + RF/L₂)] x 100

17.4.2. erukskābes proporciju frakcijā, kas satur metilerukātu, aprēķina šādi:

E/EF

17.4.3. erukskābes saturu paraugā, kas izteikts kā procentuālā daļa no kopējām taukskābēm, aprēķina šādi:

[EF/L₁(EF/L₁ + RF/L₂)] x E/EF x 100 vai

[E/L₁(EF/L₁ + RF/L₂)] x 100

17.5. nosakot atkārtojamību, atšķirība starp rezultātiem, kas iegūti divās noteikšanas reizēs, ko vienam un tam pašam paraugam vienlaikus vai tūlīt vienu aiz otra vienos un tajos pašos apstākļos noteicis viens un tas pats analītiķis, nepārsniedz 10 % no rezultāta vai 0,5 g uz 100 g parauga (ņem lielāko vērtību).

18. Ja frakciju nosauc par metilerukātu, tā var saturēt citu monoēnskābju metil­esterus, bet tajā nav metilcetoleāta. Erukskābes līmenis nav jānosaka eļļās un taukos, kā arī pārtikas produktos, kuri satur pievienotas eļļas un taukus, ja, izmantojot atlases analīžu metodi (Komisijas regulas (EK) Nr. 796/2002 X pielikums), konstatēts, ka tie satur ne vairāk kā 5 % kopējo dokozēnskābju vai kopējo cis-dokozēnskābju.