Darbības ar dokumentu

Likumā lietotie termini

Antropogēnās slodzes — vielas, objekti un procesi, kas rada slodzes uz dabas komponentiem vai teritorijām un ir saistīti ar cilvēka saimniecisko un cita veida darbību. Antropogēnās slodzes var izmērīt un aprēķināt.

Dabas vide — dabas faktoru kopums, kas tieši vai netieši ietekmē cilvēku dzīvi un saimniecisko darbību.

Dabas aizsardzība — vides aizsardzības sastāvdaļa, pasākumu kopums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.

Dabas resursi — dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles, gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai kultūras vērtība.

Ekoloģija — kompleksa zinātne par dzīvo organismu savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām ar dzīvesvietu.

Ekosistēma — dzīvo organismu kopa un to eksistences vide, kas, pastāvot cēloņsakarību un mijiedarbības saitēm, veido vienotu veselumu.

Kultūrvide — vide, kas veidojusies cilvēka saimnieciskās darbības un dzīvesdarbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas (materiālus veidojumus, kultūras vērtības un garīgās vērtības).

Vide — dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums.

Vides aizsardzība — pasākumu kopums vides saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.

Vides kvalitātes normatīvi un standarti — normatīvi: kompetentas valsts iestādes apstiprināti noteikumi, kuri reglamentē cilvēka saimnieciskās darbības ierobežojumus vai pieļaujamos apjomus un kuru ievērošana ir obligāts dabsaimniecības un vides aizsardzības priekšnoteikums; standarti: kompetentas valsts iestādes apstiprināts tehnisko normatīvu dokuments, kurā noteikts kādas produkcijas vai cita standartizācijas objekta tehniskais raksturojums (normas, noteikumi, prasības u. tml.), kas obligāti jāievēro, lai saglabātu vides kvalitāti, cilvēku veselību un sabiedrības attīstības priekšnoteikumus.

Vides monitorings — sistemātiski vides stāvokļa un piesārņojuma emisiju vai populāciju un sugu novērojumi, mērījumi un aprēķini, kas nepieciešami vides stāvokļa vērtējumam, vides politikas izstrādāšanai un vides un dabas aizsardzības pasākumu plānošanai, kā arī to efektivitātes kontrolei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 20.06.2000., 20.12.2001. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

1. pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Šā likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību vides aizsardzības jomā, radot un nodrošinot efektīvu vides aizsardzības sistēmu, kuras uzdevumi ir šādi:

1) saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

2) aizsargāt cilvēku veselību;

3) nodrošināt vides aizsardzību no antropogēnās slodzes radītām ietekmēm;

4) saglabāt bioloģisko daudzveidību;

5) veicināt dabas resursu un enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu;

6) nodrošināt vides aizsardzības prasību iekļaušanu citas nozares regulējošos normatīvajos aktos, koncepcijās, plānos un programmās;

7) nodrošināt sabiedrības līdzdalību vides aizsardzības principu ievērošanā un vides politikas īstenošanā;

8) nodrošināt sabiedrībai iespēju brīvi saņemt vides informāciju.

(20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

2. pants. Likuma galvenie uzdevumi un pamatprincipi

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

3. pants. Vides aizsardzības principi

Vides politiku valstī veido, ievērojot ilgtspējīgas attīstības principu, principu "piesārņotājs maksā", piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Tie nosaka:

1) ilgtspējīgas attīstības princips — valsts un sabiedrība izveido tādu sociālo un ekonomisko nosacījumu sistēmu, kas paredz dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, nodrošina dzīves kvalitātes uzlabošanu un pašreizējo vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai, un nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu neierobežotam laika periodam;

2) princips "piesārņotājs maksā" — fiziskās un juridiskās personas sedz izdevumus, kas saistīti ar to darbības rezultātā radītā piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu;

3) piesardzības princips — fiziskajām un juridiskajām personām ir pienākums, cik iespējams, samazināt antropogēno slodzi, kas rodas vai var rasties to darbības rezultātā. Darbības ierosinātājam ir pienākums nodrošināt darbības atbilstību vides aizsardzības normatīvajiem aktiem un vides politikai valstī;

4) izvērtēšanas princips — jebkuru darbību vai pasākumu, kas var ietekmēt vides kvalitāti, pieļaujams veikt tikai tādā gadījumā, ja sasniegtais pozitīvais rezultāts attiecīgās darbības veicējam un sabiedrībai kopumā pārsniedz attiecīgās darbības radīto negatīvo ietekmi uz vides kvalitāti vai šādas darbības vai pasākuma rezultātā nodarīto kaitējumu videi un sabiedrībai.

(20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

4. pants. Vides aizsardzības normatīvie akti

Dabas resursu īpašuma tiesības regulē likumi un citi normatīvie akti.

Zemes, zemes dzīļu, derīgo izrakteņu, augsnes, ūdeņu, atmosfēras gaisa, floras, faunas, kontinentālā šelfa, Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskās zonas aizsardzība, izmantošana un lietošana notiek saskaņā ar likumiem, normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem līgumiem.

Vides normatīvo aktu nosacījumus nepiemēro tādiem gadījumiem, kad šos nosacījumus nav iespējams ievērot nepārvaramas varas dēļ. Par šādiem gadījumiem nekavējoties informē reģionālo vides pārvaldi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 15.05.2003. un 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

5. pants. Valsts nodrošinājums vides aizsardzībā

Vides aizsardzību Latvijas Republikā nodrošina:

1) valsts, pašvaldības un vides aizsardzības institūcijas;

2) valsts kontrole pār vides aizsardzības normatīvo aktu ievērošanu;

3) vides monitoringa valsts sistēma;

4) dabas resursu uzskaite, to lietošanas limitēšana;

5) ietekmes uz vidi novērtējums;

6) vides aizsardzības materiāltehniskā bāze;

7) vides informācija un vides izglītība;

8) teritorijas plānošana.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

5.¹ pants. Ekomarķējums un tā piešķiršana

Lai veicinātu videi draudzīgu preču ražošanu un izplatīšanu, attiecīgajām precēm, kuras atbilst Eiropas Komisijas noteiktajiem kritērijiem, piešķir ekomarķējumu. Ražotāju iesaistīšanās ekomarķējuma sistēmā ir brīvprātīga. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra koordinē ekomarķējuma sistēmu Latvijā, informē ražotājus par attiecīgajām prasībām, popularizē ekomarķējumu, kā arī sniedz nepieciešamo informāciju Eiropas Komisijai.

(20.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

6. pants. Amatpersonu un speciālistu ekoloģisko zināšanu minimums

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

7. pants. Valsts pārvaldes institūcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides ministrija un tās padotībā esošās iestādes, sadarbojoties ar sabiedriskajām organizācijām, izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām īsteno vienotu vides aizsardzības, dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas politiku Latvijas Republikā.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

8. pants. Vides ministrijas kompetence

Vides ministrija:

— izstrādā un realizē vides un dabas aizsardzības, kā arī dabas resursu izmantošanas un klimata pārmaiņu samazināšanas politiku, izstrādā normatīvos aktus, kontrolē to īstenošanu un izveido nepieciešamo institucionālo struktūru;

— izstrādā un ne retāk kā reizi piecos gados atjauno vides politikas plānu;

— pārrauga ietekmes uz vidi novērtējumu;

— veic valsts teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā valsts kontroli pār vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu ievērošanu;

— izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu;

— nodrošina Latvijas Vides aizsardzības fonda un Vides investīciju fonda darbību likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

— nodrošina ārvalstu un starptautisko organizāciju piešķirto finanšu līdzekļu izmantošanu attiecīgajās jomās, kā arī Eiropas Savienības līdzfinansēto vides investīciju projektu pieteikumu sagatavošanu un šo projektu īstenošanu;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides un dabas aizsardzībā, dabas resursu izmantošanā un klimata pārmaiņu samazināšanā.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

10. pants. Pašvaldību institūciju kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Pašvaldību institūcijas ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu savā administratīvajā teritorijā. Tās:

— realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu lietošanu;

— ierosina, lai pilnvarotās valsts iestādes ierobežo, aptur vai pārtrauc saimniecisko darbību vai objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu tajos gadījumos, kad tiek pieļauti vides aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumi, kā arī iesniedz attiecīgus priekšlikumus šo pārkāpumu novēršanai;

— organizē rajonu, pilsētu, pilsētas rajonu un pagastu vides aizsardzības programmu izstrādāšanu, vides aizsardzības objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu;

— (izslēgts ar 22.05.1997. likumu);

— likumā noteiktās kompetences ietvaros piešķir un atņem zemes un citu dabas resursu izmantošanas tiesības, izšķir zemes un citu dabas resursu izmantotāju strīdus;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā;

— rūpējas par vides kvalitātes uzlabošanu savā administratīvajā teritorijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

10.¹ pants. Vides konsultatīvā padome

Vides ministrija sadarbībā ar sabiedriskajām organizācijām un profesionālajām asociācijām izveido vides konsultatīvo padomi, kuras lēmumiem vides aizsardzības jomā ir ieteikuma raksturs. Vides ministrs apstiprina padomes nolikumu un padomes personālsastāvu. Nolikumā nosaka vides konsultatīvās padomes tiesības, funkcijas un darba kārtību, kā arī padomes sastāva ievēlēšanas kārtību.

Vides konsultatīvās padomes darbības mērķis ir veicināt pēc iespējas plašāku sabiedrības iesaistīšanu ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā, sadarbību un informācijas apmaiņu vides aizsardzības jomā starp ikvienu personu un sabiedrību kopumā, valsts institūcijām un pašvaldībām, kā arī sekmēt priekšlikumu sniegšanu jautājumos, kas saistīti ar vides politikas izstrādi un īstenošanu un attiecīgu normatīvo aktu sagatavošanu.

(15.05.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

11. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības uz kvalitatīvu vidi

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē un prasīt, lai kompetentas valsts institūcijas, juridiskās personas un to amatpersonas, kā arī fiziskās personas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas šo vidi pasliktina, kaitē iedzīvotāju veselībai vai apdraud viņu dzīvību, intereses un īpašumu.

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības sakarā ar vides aizsardzības vai dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu pārkāpumiem vērsties valsts vai pašvaldību institūcijās un tiesā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

12. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju par vides kvalitāti

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

13. pants. Sabiedrības tiesības vides aizsardzības pasākumu realizēšanā

Ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai, kā arī to apvienībām, organizācijām un grupām (turpmāk — sabiedrība) ir tiesības:

— veikt konkrētus vides kvalitātes uzlabošanas un vides aizsardzības pasākumus, iepriekš saskaņojot tos ar vides aizsardzības un pašvaldību institūcijām;

— pieprasīt no kompetentām valsts institūcijām un amatpersonām ziņas par projektējamo un jaunceļamo objektu ietekmi uz vidi un izteikt savus iebildumus un priekšlikumus;

— pieprasīt, lai kompetentas valsts institūcijas publicē un paziņo aptaujās par vides problēmām iegūtos rezultātus;

— Satversmē un citos likumos noteiktajā kārtībā piedalīties referendumos par likumiem un likumprojektiem, kas attiecas uz vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu, kā arī šo likumu un likumprojektu tautas apspriešanā;

— Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā organizēt sabiedrības protestus, mītiņus un citus masu pasākumus pret videi bīstamu saimniecisko un cita veida darbību;

— normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vērsties tiesībaizsardzības iestādēs sakarā ar valsts un pašvaldību institūciju darbību vai bezdarbību jautājumos, kas skar sabiedrības intereses vides jomā, kā arī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā apstrīdēt vai pārsūdzēt šajos jautājumos pieņemtos valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību lēmumus;

— iesniegt vides konsultatīvajai padomei priekšlikumus un ieteikumus par vides aizsardzības normatīvo regulējumu, kā arī par izstrādātajiem vides aizsardzības plāniem, programmām vai to projektiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 20.06.2000., 15.05.2003. un 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

14. pants. Pašvaldību un vides aizsardzības institūciju pienākums veicināt sabiedrības aktīvu līdzdalību vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā

(Pirmā daļa izslēgta ar 20.06.2000. likumu.)

Pašvaldību un vides aizsardzības institūcijām ir pienākums savas kompetences ietvaros:

— izskatīt ikvienas personas iesniegumus un priekšlikumus attiecībā uz vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu un informēt personas par pieņemtajiem lēmumiem;

— iesaistīt sabiedrību vides aizsardzības jautājumu risināšanā un radīt apstākļus, lai iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas ar savu darbu vai līdzekļiem piedalītos vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā;

— cilvēku veselībai vai videi draudošu briesmu gadījumā nekavējoties izplatīt savā rīcībā esošo informāciju, ja tā var dot iespēju sabiedrībai, kura tiek vai var tikt ietekmēta, atbilstoši rīkoties, lai mazinātu apdraudējuma kaitīgo ietekmi vai sekas vai izvairītos no tām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 20.06.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

15. pants. Atlīdzība par iedzīvotāju veselībai, interesēm un īpašumam nodarīto zaudējumu

Iedzīvotājiem ir tiesības saņemt atlīdzību no fiziskajām un juridiskajām personām par zaudējumu, ko tās nodarījušas iedzīvotāju veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam ar videi kaitīgu darbību vai bezdarbību.

Prasības par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu izskata tiesa Latvijas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Minētās prasības ir atbrīvotas no valsts nodevas.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

16. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākumi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākums ir nepieļaut vides kvalitātes pasliktināšanos un dabas resursu neracionālu izlietošanu, piedalīties vides uzlabošanā un prasīt, lai tāpat rīkojas citas fiziskās un juridiskās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

17. pants. To personu tiesības un pienākumi, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji

Personas, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji, Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā pilda visus šajā likumā noteiktos pienākumus, ka arī izmanto visas tiesības, kuras ar šo likumu noteiktas Latvijas Republikas iedzīvotājiem, izņemot ierobežojumus, kas noteikti ar atsevišķiem normatīvajiem aktiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

(Nodaļa 20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

17.¹ pants. Sabiedrības tiesības uz vides informāciju un šīs informācijas pieejamība

Sabiedrībai ir tiesības saņemt no valsts institūcijām un pašvaldībām vides informāciju — jebkuru informāciju rakstiskā, vizuālā, audio, elektroniskā vai citā formātā par:

1) vides stāvokli, arī informāciju par ūdeni, gaisu, augsni, zemes dzīlēm, floru, faunu, dabas teritorijām un ainavām, bioloģisko daudzveidību, sugām un biotopiem un šo komponentu mijiedarbību, kā arī informāciju par ģenētiski modificētajiem organismiem;

2) antropogēno slodzi un darbībām, kas ietekmē vai var ietekmēt šā panta 1.punktā minētos vides komponentus vai vidi kopumā;

3) vides aizsardzības pasākumiem, arī par administratīvajiem pasākumiem, kuri ietekmē vai var ietekmēt šā panta 1.punktā minētos vides komponentus, par pasākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt šos komponentus, arī informāciju par vides politikas plāniem, programmām, stratēģijām un normatīvajiem aktiem un informāciju par pieteikumiem licenču un atļauju saņemšanai (arī par atļauju nosacījumiem) darbībām, kuras var ietekmēt vides kvalitāti;

4) pārskatiem un ziņojumiem par vides aizsardzību;

5) cilvēku veselības stāvokli un drošību, cilvēku dzīves apstākļiem, kultūras vidi, būvēm un būvniecību, ciktāl to ietekmē vai var ietekmēt šā panta 1.punktā minēto vides komponentu stāvoklis vai 2. un 3.punktā minētie pasākumi.

Sabiedrībai ir tiesības saņemt vides informāciju arī no tādām personām, kuras saskaņā ar normatīvajiem aktiem īsteno valsts pārvaldes funkcijas, pildot ar vidi saistītus īpašus pienākumus, veicot darbības vai sniedzot pakalpojumus, vai kuru pārraudzībā atrodas minētā informācija.

Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētie vides informācijas turētāji nodrošina sabiedrībai iespēju saņemt to rīcībā esošo (institūcijas sagatavoto vai tās saņemto) un tiem pieejamo vides informāciju, arī informāciju par valsts vai pašvaldības institūcijas kontrolētajām darbībām vides aizsardzībā, par izsniegtajām atļaujām veikt piesārņojošu darbību un šo atļauju saturu, informāciju par drošības pasākumiem un rīcību avāriju gadījumos. Valsts institūcijas un pašvaldības nodrošina sabiedrībai arī tādas vides informācijas pieejamību, kuru to uzdevumā glabā fiziskās vai juridiskās personas.

Pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija nepieciešama.

Ierobežojumi vides informācijas saņemšanai var būt tikai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, kā arī attiecībā uz informāciju par vides objektiem vai sugām un biotopiem, kuras atklāšana varētu palielināt iespēju nodarīt kaitējumu videi.

Ierobežojumu gadījumos ir jāsniedz atklātā informācijas daļa, to nošķirot no ierobežotās informācijas.

Vides informācijas saņemšanas ierobežojumi katrā atsevišķā gadījumā jāsamēro ar sabiedrības interesēm informācijas atklāšanā. Sabiedrība ir jānodrošina ar informāciju par emisiju vidē. Informācija par emisiju vidē nevar būt ierobežotas pieejamības informācija.

Informācijas pieprasītājam, kā arī trešajai personai, kuras tiesības un likumiskās intereses tiek vai var tikt aizskartas, ir tiesības pārsūdzēt informācijas turētāja darbību vai bezdarbību attiecībā uz pieprasīto vides informāciju, vispirms iesniedzot iesniegumu augstākai iestādei un pēc tam vēršoties ar sūdzību tiesā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

17.² pants. Sabiedrības, valsts institūciju un pašvaldību sadarbība vides aizsardzības jomā

Šīs nodaļas noteikumi attiecas uz jebkuru nacionāla, reģionāla vai cita līmeņa valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju, arī uz tām institūcijām, kuras nodrošina vides aizsardzību vai pilda ar vidi saistītus īpašus pienākumus, veic darbības vai sniedz pakalpojumus vai kuru rīcībā ir vides informācija, bet neattiecas uz institūcijām, kuras realizē likumdošanas un tiesu varu.

Sabiedrībai, atbalstot vides aizsardzības pasākumus, ir tiesības sadarboties ar valsts institūcijām un pašvaldībām, lai nepieļautu tādas darbības (vai bezdarbību), kas pasliktina vides kvalitāti vai ir pretrunā ar vides aizsardzības normatīvo aktu prasībām.

Sabiedrība var sniegt informāciju valsts institūcijām un pašvaldībām par darbībām un pasākumiem, kas ietekmē vai var ietekmēt vides kvalitāti, kā arī ziņas par vidē novērotajām pārmaiņām šādu darbību vai pasākumu rezultātā. Valsts institūcijai un pašvaldībai ir pienākums izvērtēt iesniegtās informācijas pamatotību.

Valsts institūcijas, pašvaldības un sabiedrība, savstarpēji sadarbojoties (informēšana, konsultācijas un aktīva līdzdalība), nodrošina vides lēmumu pieņemšanu, samērojot indivīda tiesības un intereses ar sabiedrības tiesībām un interesēm vides aizsardzības jomā.

Sabiedrībai pieejamās datu bāzēs iekļauj vismaz šādu informāciju:

— vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvos aktus, kā arī starptautiskos līgumus, konvencijas un Eiropas Savienības normatīvos aktus;

— vides politikas plānus, programmas, stratēģijas un plānus saistībā ar vidi;

— ziņojumus par pirmajos divos punktos minēto dokumentu ieviešanu, ja tādi ir sagatavoti, un pārskatus par vides stāvokli;

— datus vai datu kopsavilkumus par to darbību uzraudzību, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi;

— informāciju par atļaujām, kuras izsniegtas saskaņā ar likumu "Par piesārņojumu", un šo atļauju nosacījumiem vai norādi, kur šo informāciju var pieprasīt vai atrast;

— pētījumus par ietekmi uz vidi un riska novērtējumus attiecībā uz šā likuma 17.¹ panta 1.punktā minētajiem vides komponentiem vai norādi, kur šo informāciju var pieprasīt vai atrast.

Vides informāciju iekļaujot publiski pieejamās datu bāzēs, ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003. Piektā daļa stājas spēkā 14.02.2005. Sk. pārejas noteikumus.)

17.³ pants. Valsts institūciju un pašvaldību uzdevumi sabiedrības informēšanā par vides aizsardzību

Valsts institūcijas un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei un funkcijām apkopo un atjauno to rīcībā esošo vides informāciju.

Valsts institūcijas un pašvaldības sniedz sabiedrībai vides informāciju, kas ir to rīcībā, kā arī norīko atbildīgos koordinatorus vai amatpersonas, kas nodrošina sabiedrības informēšanu.

Publiski pieejamā vides informācija noformējama tā, lai būtu uztverama un saprotama.

Valsts institūcijas un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei:

1) informē sabiedrību par tās tiesībām un iespējām saņemt vides informāciju un līdzdarboties ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā;

2) izveido un aktualizē publiski pieejamas bezmaksas datu bāzes, reģistrus un interneta mājas lapas;

3) sagatavo un publicē ziņojumus par vides stāvokli, vides politikas plānus un programmas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

17.⁴ pants. Vides informācijas sniegšanas kārtība, termiņi un maksa par tās sniegšanu

Vides informācijas sniegšanu nodrošina, ņemot vērā šā likuma īpašos nosacījumus, kā arī saskaņā ar Informācijas atklātības likuma prasībām un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām attiecībā uz ierobežotas informācijas pieejamību, informācijas izsniegšanas kārtību un termiņiem. Ja informāciju nav nepieciešams īpaši apstrādāt vai sagatavot, atbilde uz pieprasījumu sniedzama iespējami īsā laikā. Termiņš vides informācijas sniegšanai nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Valsts statistikas likumā noteiktie ierobežojumi un konfidencialitāte neattiecas uz vides informācijas sniegšanu un izmantošanu.

Valsts institūciju un pašvaldību atbildīgo amatpersonu pienākums ir sniegt vides informācijas pieprasītājam nepieciešamo palīdzību, formulējot, kā arī, ja nepieciešams, precizējot pieprasījumu.

Maksa par informācijas sniegšanu nedrīkst pārsniegt saprātīgas izmaksas. Ja ir noteikta maksa, tarifus publicē, kā arī nodrošina to pieejamību pieprasītājam, norādot, kādos gadījumos pieprasītāju no maksas var atbrīvot. Par vides informācijas sniegšanu nedrīkst prasīt iepriekšēju samaksu. Par vides informāciju, kura tiek vākta un apkopota par valsts, pašvaldību vai Vides aizsardzības fonda līdzekļiem, var pieprasīt atlīdzību, kas atbilst informācijas apstrādes un izsniegšanas izmaksām.

Vides informāciju sniedz informācijas pieprasījumā norādītajā veidā vai formātā, izņemot gadījumus, kad:

— pieprasītā informācija jau ir pieejama citādā veidā vai formātā un pieprasītājam sasniedzama;

— ir iemesls izsniegt informāciju citādā veidā vai formātā; šajā gadījumā pieprasītājs ir jāinformē par šo iemeslu.

(20.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004. Ceturtā daļa stājas spēkā 14.02.2005. Sk. pārejas noteikumus.)

17.⁵ pants. Sabiedrības līdzdalība ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā

Valsts institūcijas un pašvaldības veic nepieciešamos pasākumus, lai sabiedrības daļai, kura vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, savlaicīgi tiktu sniegta lēmumu pieņemšanai nepieciešamā informācija.

Valsts institūcijas un pašvaldības, pieņemot lēmumu, kas skar apkārtējo vidi un dabas resursu izmantošanu, arī lēmumu par tādas paredzētas darbības akceptēšanu, kurai veikts ietekmes uz vidi novērtējums:

— izvērtē viedokli, kas izteikts sabiedrības līdzdalības procesā;

— samēro indivīda tiesības un intereses ar sabiedrības ieguvumiem un zaudējumiem, ievērojot ilgtspējīgas attīstības principu.

Valsts institūcijas un pašvaldības iesaista sabiedrību ar vidi saistītu stratēģiju, plānu un programmu (turpmāk — plānošanas dokumenti), kā arī to grozījumu sagatavošanā un apspriešanā. Valsts vides institūcijas sadarbojas ar vides konsultatīvo padomi, kurai iesniedz attiecīgus projektus apspriešanai un priekšlikumu sniegšanai.

Valsts institūcijas un pašvaldības plānošanas dokumentu sagatavošanas ietvaros nosaka termiņus, kuros paredz sabiedrības līdzdalības iespējas, un norāda institūciju, kurai iesniedzami priekšlikumi vai viedoklis, kā arī savlaicīgi nodrošina sabiedrībai attiecīgo projektu pieejamību. Termiņš sabiedrības priekšlikumu iesniegšanai pēc plānošanas dokumenta nodošanas apspriešanai ir ne mazāks par 30 dienām.

Valsts institūcija vai pašvaldība informē sabiedrību par pieņemto plānošanas dokumentu, norādot izraudzītā risinājuma pamatojumu, kā arī vietu, kur var iepazīties ar pieņemto plānošanas dokumentu un lēmumu par tā pieņemšanu.

Plānošanas dokumenta izstrādi nodrošinošās valsts institūcijas vai pašvaldības lēmumu par attiecīgā plānošanas dokumenta pieņemšanu var apstrīdēt mēneša laikā pēc tā pieņemšanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, bet pēc apstrīdēšanas pieņemto lēmumu — pārsūdzēt tiesā, ja plānošanas dokumenta izstrādes laikā nav ievērotas normatīvajos aktos noteiktās sabiedrības līdzdalības tiesības.

Šā panta nosacījumi neattiecas uz plānošanas dokumentiem:

1) kuri saistīti tikai ar valsts aizsardzību vai ārkārtas situācijām;

2) kurus izstrādājot sabiedrības līdzdalība notikusi stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procesa ietvaros;

3) kurus izstrādājot sabiedrības līdzdalība notikusi saskaņā ar ūdens apsaimniekošanas normatīvajiem aktiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

17.⁶ pants. Sabiedrības līdzdalība normatīvo aktu sagatavošanā

Valsts institūcijas, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas, kā arī vides konsultatīvā padome veicina sabiedrības līdzdalību vides aizsardzības normatīvo aktu sagatavošanas procesā, paredzot iespēju tieši vai ar sabiedrības pārstāvju palīdzību izteikt komentārus, viedokli un iebildumus attiecībā uz normatīvā akta projektu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

20. pants. Dabas resursu izmantošanas limiti un normatīvi

Dabas resursu izmantošanas kopapjoma limitus un normatīvus nosaka Vides ministrija likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

21. pants. Dabas resursu valsts kadastri

(Izslēgts ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

21.¹ pants. Aizsargājamo teritoriju reģistrs

Aizsargājamās teritorijas ir teritorijas, kuras paredzētas ūdens ieguvei cilvēku patēriņam, teritorijas, kuras izveidotas bioloģisko resursu aizsardzībai, ūdens objekti, kuri noteikti kā rekreācijas objekti vai peldūdeņi, īpaši jutīgās teritorijas, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, to skaitā Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (Natura 2000 teritorijas).

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra izveido un uztur aizsargājamo teritoriju reģistru.

Aizsargājamo teritoriju reģistrā informāciju grupē atbilstoši katras upes sateces baseinam.

(20.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

22. pants. Maksa par dabas resursu izmantošanu

Par dabas resursu izmantošanu visas fiziskās un juridiskās personas un fizisko un juridisko personu apvienības maksā dabas resursu nodokli likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

23. pants. Maksa par vides piesārņošanu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

24. pants. Obligātā ekoloģiskā apdrošināšana

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

25. pants. Piesārņojošo vielu emisija apkārtējā vidē

Atļaujas piesārņojošo vielu emisijai apkārtējā vidē normatīvos noteiktajos ietvaros fiziskajām un juridiskajām personām izsniedz Vides ministrijas padotībā esošās iestādes saskaņā ar likuma "Par piesārņojumu" nosacījumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 15.05.2003., 07.04.2004. un 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

28. pants. Mikroorganismu, vīrusu un to metabolītu pavairošana, lietošana, transportēšana, uzglabāšana un likvidācija

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

29. pants. Dabas resursu lietotāju pienākums

Dabas resursu lietotājiem ir pienākums ražošanas ciklos veicināt mazatkritumu, bezatkritumu un noslēgtās ūdensapgādes tehnoloģiju ieviešanu.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

30. pants. Dažādas nozīmes aizsargjoslas

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

31. pants. Ekoloģiskā sertifikācija

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

32. pants. Vides valsts ekspertīze

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

(Izslēgta ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

(Izslēgta ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

(Nodaļas nosaukums 20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

42. pants. Vides aizsardzības kontroles uzdevumi

(Izslēgts ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

44.¹ pants. Vides valsts inspektoru pienākumi

Vides valsts inspektori normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic valsts kontroli pār:

1) to, lai Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā fiziskās un juridiskās personas ievērotu vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvos aktus, standartu, normatīvu un noteikumu prasības, kā arī izpildītu vides aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas valsts programmas, plānus, projektus un citus pasākumus;

2) dabas resursu uzskaiti, piesārņojošo vielu emisiju vidē;

3) visu veidu bīstamo kravu transportēšanas noteikumu ievērošanu;

4) atkritumu apsaimniekošanas un iepakojuma normatīvo aktu ievērošanu;

5) normatīvo aktu ievērošanu, veicot darbības ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, to skaitā:

a) ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasifikācijas, marķēšanas un iepakošanas normatīvo aktu ievērošanu,

b) ķīmisko vielu un ķīmisko produktu drošības datu lapu aizpildīšanas un nosūtīšanas kārtības ievērošanu,

c) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri reglamentē nepieciešamo izglītības līmeni personām, kas veic uzņēmējdarbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem,

d) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri reglamentē rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtību un nosaka riska samazināšanas pasākumus;

6) dabas resursu izmantošanas nosacījumu un ieguves limitu (kvotu) ievērošanu;

7) noteiktā režīma ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās;

8) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri regulē dabas aizsardzības prasības;

9) vides aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu būvniecībā un jaunceļamo objektu vietas izvēlē, esošo objektu paplašināšanā, rekonstruēšanā, ražošanas jaudas palielināšanā un pārprofilēšanā, bet attiecībā uz paredzēto darbību, kurai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, — tehnisko noteikumu prasību ievērošanu un vides valsts institūcijas izsniegto īpašo būvprojektēšanas noteikumu prasību ievērošanu;

10) piesārņojošas darbības atbilstību likumā "Par piesārņojumu" noteiktajām prasībām;

11) to, vai ir saņemta atļauja piesārņojošas darbības veikšanai un vai tiek ievēroti šajā atļaujā ietvertie nosacījumi;

12) piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpētes uzdevumu, piesārņotu vietu sanācijas uzdevumu un programmu izpildi.

Vides valsts inspektoriem ir arī citi likumos un normatīvajos aktos noteiktie pienākumi.

Vides valsts inspektori:

1) piedalās būvniecības kontrolē, ja būves tiek celtas krasta kāpu, virszemes ūdensobjektu aizsargjoslā, akvatorijā un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, un to komisiju darbā, kuras veic attiecīgo būvju pieņemšanu ekspluatācijā, kā arī piedalās kontrolē citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos;

2) atbilstoši veikto pārbaužu rezultātiem sniedz atzinumus un attiecīgajiem būvniecības dalībniekiem saistošus norādījumus par normatīvo aktu pārkāpumu novēršanu, ja būves tiek celtas krasta kāpu, virszemes ūdensobjektu aizsargjoslā un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001., 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

45. pants. Pašvaldību institūciju kontrole vides aizsardzībā

Pašvaldību institūcijas realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu izmantošanu. Savas kompetences ietvaros tās ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu saglabāšanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Pašvaldību institūciju pienākumus un tiesības vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā nosaka likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

46. pants. Uzņēmumu, organizāciju un iestāžu kontrole vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

47. pants. Sabiedriskā kontrole vides aizsardzībā

Sabiedrisko kontroli vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā realizē sabiedriskās organizācijas, kustības un iedzīvotāji, un tās mērķis ir sekot, kā fiziskās un juridiskās personas ievēro vides aizsardzības normatīvo aktu prasības un pilda vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas plānus (programmas).

Valsts vides dienests var iesaistīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas kontrolē sabiedriskos vides inspektorus. Valsts vides dienests var deleģēt sabiedriskajiem vides inspektoriem tiesības sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem. Sabiedriskajiem vides inspektoriem izvirzāmos kritērijus, viņu darbības reglamentu un apliecības paraugu apstiprina vides ministrs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 15.05.2003. un 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

48. pants. Atbildības veidi par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas, kas pārkāpušas vides aizsardzības likumos noteiktās prasības, saucamas pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības vai citas atbildības saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

49. pants. Administratīvā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Pie administratīvās atbildības par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā tiek sauktas personas saskaņā ar administratīvo pārkāpumu kodeksu, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

50. pants. Kriminālatbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas var saukt pie kriminālatbildības par tādiem likumpārkāpumiem vides aizsardzībā, kuriem saskaņā ar Krimināllikumu ir nozieguma pazīmes.

Ja noziedzīgu nodarījumu pret dabas vidi izdarījusi amatpersona, tai jāatbild par vides aizsardzības likumu pārkāpšanu un, ja ir pamats, — arī par amatnoziegumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

51. pants. Disciplinārā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

52. pants. Atbildība par zaudējumu, kas nodarīts, pārkāpjot vides aizsardzības likumus un normatīvos aktus

Personu saukšana pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības vai disciplinārās atbildības neatbrīvo viņas no pienākuma atlīdzināt zaudējumu, kas nodarīts videi, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam.

(Otrā daļa izslēgta ar 20.06.2000. likumu.)

Atlīdzība par valsts un pašvaldību īpašumā esošajiem dabas objektiem nodarīto zaudējumu ieskaitāma valsts pamatbudžetā.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2000. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

54. pants. Paaugstinātas bīstamības avotu īpašnieku materiālā atbildība par nodarīto kaitējumu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

55. pants. Valsts institūciju materiālā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

56. pants. Prasības par vides aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu

Tiesības iesniegt prasības par vides likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu ir:

1) fiziskajām un juridiskajām personām, kuru veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam nodarīts zaudējums;

2) Vides ministrijas padotībā esošajām iestādēm un prokuroram, ja vides aizsardzības jomā aizskartas valsts vai sabiedrības intereses un īpašums vai nodarīts kaitējums videi;

3) sabiedriskajām organizācijām un kustībām, ja prasību par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu nav iesniegušas Vides ministrijas padotībā esošās iestādes vai prokurors.

Prasību iesniegšanas un nodarītā zaudējuma novērtēšanas kārtību nosaka Latvijas Civilprocesa likums un citi normatīvie akti.

Prasībām par videi nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu noilguma nav.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

57. pants. Kārtība, kādā izšķir strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos

Strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos izšķir likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas vai tiesa.

Civiltiesiskos strīdus minētajos jautājumos izskata tiesa.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

58. pants. Saimnieciskās un cita veida darbības ierobežošana, apturēšana un pārtraukšana

Saimniecisko un cita veida darbību, kuras rezultātā tiek pārkāpti vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvie akti, nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums videi, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam, var ierobežot, apturēt vai pārtraukt Vides ministrija vai citas tam pilnvarotas valsts institūcijas likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

59. pants. No dabas nelikumīgi iegūto produktu un no tiem izgatavoto izstrādājumu atsavināšana

No dabas nelikumīgi iegūtie produkti un no tiem izgatavotie izstrādājumi ir atsavināmi bez atlīdzības Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā. No to realizācijas iegūtie ienākumi tiek pārskaitīti valsts pamatbudžetā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

60. pants. Latvijas Republikas starptautiskās sadarbības tiesiskais pamats vides aizsardzībā

Latvijas Republika starptautisko sadarbību vides aizsardzībā realizē, pamatojoties uz vispāratzītiem starptautiskajiem vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas principiem un ievērojot starptautiskos līgumus, konvencijas un citus normatīvos aktus par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

61. pants. Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā regulē starptautiskie līgumi, konvencijas, protokoli un citi normatīvie akti.

Ja Latvijas Republikas noslēgtā starptautiskā līguma noteikumi atšķiras no Latvijas Republikas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas likumiem, Latvijas Republikas teritorijā piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

62. pants. Latvijas Republikas piedalīšanās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā

Latvijas Republika piedalās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā, kā arī Baltijas jūras reģiona vides aizsardzības reģionālo konvenciju izpildē un ir pārstāvēta starptautiskajās ekoloģiskajās organizācijās.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

63. pants. Videi nodarītā kaitējuma rezultātā radušos zaudējumu atlīdzināšana

Latvijas Republika atlīdzina citām valstīm videi nodarītā kaitējuma rezultātā radušos zaudējumus saskaņā ar tās noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī to piemērošanas kārtību.

Videi nodarītā kaitējuma rezultātā radušos zaudējumu summu, ja kaitējums nodarīts citas valsts teritorijā un zaudējumi radušies Latvijas videi, ieskaita valsts pamatbudžetā.

(15.05.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

64. pants. No starptautiskajiem līgumiem izrietošo Latvijas Republikas saistību izpilde

Ministriju darbību, kas saistīta ar starptautisko saistību izpildi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā un starptautisko sadarbību ekoloģisko problēmu risināšanā, koordinē Vides ministrija. Vides ministrija un tās padotībā esošās iestādes nodrošina, lai tiktu sagatavota un attiecīgajai Eiropas Savienības institūcijai iesniegta nepieciešamā informācija par vides jautājumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 15.05.2003. un 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

1. Likuma 5.¹ pants stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.

(07.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

2. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.jūnijam paliek spēkā Ministru kabineta 1997.gada 19.augusta noteikumi nr.305 "Vides valsts inspekcijas nolikums".

3. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.septembrim paliek spēkā Ministru kabineta 2000.gada 25.aprīļa noteikumi nr.154 "Noteikumi par stacionāru gaisa piesārņojuma avotu radītu gaisu piesārņojošo vielu emisijas novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un kontroli" un Ministru kabineta 1997.gada 9.septembra noteikumi nr.316 "Noteikumi par notekūdeņu dūņu izmantošanu augsnes mēslošanā un teritoriju labiekārtošanā".

4. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.martam izdod 9.panta 10.punktā minētos noteikumus.

5. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.septembrim izdod 9.panta 11. un 12.punktā, 19.¹ pantā, kā arī 43.panta otrajā daļā minētos noteikumus.

6. Ministru kabinets līdz 2003.gada 30.novembrim izdod 9.panta 13.punktā minētos noteikumus.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

7. Likuma 17.² panta piektā un 17.⁴ panta ceturtā daļa stājas spēkā 2005.gada 14.februārī.

(15.05.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, ks izdarīti ar 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

8. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.janvārim izdod 9.panta 14.punktā minētos noteikumus.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

10. (Izslēgts ar 03.02.2005. likumu, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

11. Ministru kabinets līdz 2004.gada 30.decembrim izdod 53.panta septītajā daļā minētos noteikumus.

(07.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

12. Ministru kabinets līdz 2005.gada 30.maijam izdod šā likuma 44.² panta 13.punktā minētos noteikumus.

(03.02.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

13. Šā likuma 44.² panta 13.punkts stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgu Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumu spēkā stāšanos.

(03.02.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

14. Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.maijam izdod šā likuma 9.panta 17.punktā minētos noteikumus.

(03.02.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

(03.02.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.03.2005.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1)Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 28.janvāra direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes direktīvas 90/313/EEK atcelšanu;

2)Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 26.maija direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesu iestādēs un groza Padomes direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 23.oktobra direktīvas 2000/60/EK), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā.