Darbības ar dokumentu
prezidents izsludina šādu likumu:
1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1) darba devējs — juridiskā vai fiziskā persona, kura pati nodarbina darba ņēmēju vai apmaksā darba ņēmēja darbu;
2) darba ņēmējs:
a) persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā,
b) uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašnieks (īpašnieki), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar sava uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pārvaldes institūciju, veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) operatīvās vadības funkciju, ja šajā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), izņemot zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieku,
c) Saeimas deputāts, pašvaldības deputāts, Ministru kabineta loceklis, uzņēmējsabiedrības valdes, padomes loceklis, kā arī cita persona, kura ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību,
d) persona, kura ir noslēgusi Civillikuma IV daļas 15.nodaļā paredzēto uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu un nav reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja,
e) Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošas iestādes ierindas vai komandējošā sastāva darbinieks vai Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārziņā esošas struktūrvienības militārpersona,
f) valsts civildienesta ierēdnis,
g) likumā noteiktajā kārtībā iecelts (ievēlēts) uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pārvaldnieks (direktors), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar šo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) operatīvās vadības funkciju;
3) pašnodarbinātais — persona, kura gūst ienākumu kā:
a) persona, kas veic individuālo darbu,
b) (izslēgts ar 25.11.1999. likumu),
c) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību, izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju,
d) zvērināts notārs,
e) zvērināts advokāts,
f) zvērināts revidents,
g) prakses ārsts, prakses farmaceits, prakses veterinārārsts, prakses optometrists,
h) cita fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja,
i) zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieks, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors),
j) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finansu institūciju aizdevuma līdzekļiem,
k) zvērināts tiesu izpildītājs,
l) individuālais komersants;
4) iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka — persona, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs — ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā;
5) ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka — persona, kuru nodarbina darba devējs — ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un tā uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998., 25.11.1999., 20.06.2001., 06.06.2002. un 03.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
2.pants. Likuma mērķis
Šis likums nosaka valsts sociālās apdrošināšanas (turpmāk — sociālā apdrošināšana) vispārīgos principus, kā arī regulē tās finansiālo un organizatorisko struktūru.
3.pants. Sociālās apdrošināšanas jēdziens un pamatprincipi
(1) Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa.
(2) Sociālās apdrošināšanas pamatprincipi paredz:
1) solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem (turpmāk — maksātāji) un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem (turpmāk — pakalpojumu saņēmēji);
2) sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
4.pants. Sociālās apdrošināšanas veidi
Sociālās apdrošināšanas veidi ir šādi:
1) valsts pensiju apdrošināšana (turpmāk — pensiju apdrošināšana);
2) sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam (turpmāk — apdrošināšana pret bezdarbu);
3) sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām (turpmāk — darba negadījumu apdrošināšana);
4) invaliditātes apdrošināšana;
5) maternitātes un slimības apdrošināšana.
(Nodaļas nosaukums 10.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.07.1998.)
5.pants. Sociāli apdrošināmās personas
(1) Sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļauti visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji, kurus nodarbina darba devējs — iekšzemes nodokļu maksātājs, obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri, alternatīvā dienesta veicēji, personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, personas, kuras saņem bezdarbnieka pabalstu, nestrādājoši invalīdi, personas, kuras saņem maternitātes vai slimības pabalstu, personas, kuru laulātais (kam piešķirts diplomātiskais rangs saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu) pilda diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un kuras uzturas attiecīgajā ārvalstī kā diplomātisko un konsulāro dienestu pildošas personas laulātais, un pašnodarbinātie.
(2) Sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļauti visi 15 gadu vecumu sasniegušie iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka.
(3) Brīvprātīgi valsts sociālajai apdrošināšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var pievienoties 15 gadu vecumu sasniegušās personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras nav pakļautas obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijas Republikā. Pensiju apdrošināšanai brīvprātīgi var pievienoties persona, kurai saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" nav piešķirta valsts vecuma pensija, un pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai — pašnodarbinātā laulātais, kurš nav sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju.
(4) Persona ir sociāli apdrošināta un tai (par to) ir jāveic obligātās iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ir ieguvusi šā panta pirmajā daļā minēto statusu, izņemot pašnodarbinātā statusu.
(5) Pašnodarbinātie un šā panta otrajā un trešajā daļā minētās personas ir sociāli apdrošinātas, ja faktiski ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998., 25.11.1999., 20.06.2001. un 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2001. Grozījumi pirmajā daļā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. pārejas noteikumus.)
6.pants. Obligāti sociāli apdrošināmās personas atbilstoši to nodarbinātībai, vecumam, veselības stāvoklim un sociālās apdrošināšanas veidiem
(1) Darba ņēmēji ir sociāli apdrošināmi atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem.
(2) Darba ņēmēji, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai. Darba ņēmēji, kuri ir I un II grupas invalīdi, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai.
(3) Pašnodarbinātie, kuru ienākumi sasniedz Ministru kabineta noteikto obligāto iemaksu objekta minimālo apmēru, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, bet pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(4) Papildus šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajām personām pensiju apdrošināšanai ir pakļauti:
1) obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri un alternatīvā dienesta veicēji;
2) personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu;
3) personas, kuras saņem bezdarbnieka pabalstu;
4) nestrādājoši invalīdi;
5) personas, kuras saņem maternitātes vai slimības pabalstu;
6) personas, kuru laulātais (kam piešķirts diplomātiskais rangs saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu) pilda diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un kuras uzturas attiecīgajā ārvalstī kā diplomātisko un konsulāro dienestu pildošas personas laulātais.
(5) Papildus šā panta pirmajā daļā minētajām personām apdrošināšanai pret bezdarbu ir pakļauti:
1) obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri un alternatīvā dienesta veicēji;
2) personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu;
3) personas, kuras saņem slimības pabalstu.
(6) Ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(7) Zemnieku (zvejnieku) saimniecību īpašnieki, kuri, nebūdami darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), un kuri ir sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai ir I vai II grupas invalīdi, nav obligāti sociāli apdrošināmās personas.
(8) Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(9) Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai. Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, kuri ir I vai II grupas invalīdi, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(10) Ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, kuri ir nosūtīti veikt konkrētu darbu Latvijas Republikas teritorijā uz laika periodu, ne ilgāku par 12 mēnešiem, nav sociāli apdrošināmās personas, ja viņi iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam dokumentu, kas apliecina obligāto iemaksu veikšanu nosūtītājvalstī. Dokuments iesniedzams, reģistrējoties Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā.
(11) Fiziskā persona, kura veic nekustamā īpašuma apsaimniekošanu vai gūst ienākumu no personīgās palīgsaimniecības vai piemājas saimniecības un ir reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja un ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai ir I vai II grupas invalīds, nav obligāti sociāli apdrošināmā persona.
(12) Fiziskā persona, kura veic nekustamā īpašuma apsaimniekošanu un ir reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja, ir pakļauta pensiju apdrošināšanai un invaliditātes apdrošināšanai.
(13) Fiziskā persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību, izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju, un ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai ir I vai II grupas invalīds, nav obligāti sociāli apdrošināmā persona.
(14) Personai, kura ir darba ņēmējs un vienlaikus saņem arī autor-atlīdzību, ir tiesības izvēlēties: vai nu no autoratlīdzības ienākuma neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, vai no autoratlīdzības ienākuma veikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši pašnodarbinātajiem noteiktajai likmei un kārtībai.
(15) Persona, kas, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst vairākiem sociāli apdrošināmās personas statusiem, sociālajai apdrošināšanai ir pakļauta kā darba ņēmējs vai iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka.
(16) Ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka, kas, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst vairākiem sociāli apdrošināmās personas statusiem, sociālajai apdrošināšanai ir pakļauts kā ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998., 25.11.1999., 20.06.2001. un 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2002. Sk. pārejas noteikumus. Otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no 01.01.1998. līdz 31.12.2002.), ciktāl tā neparedz personu ar I vai II grupas invaliditāti pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, atzīta par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža ar Satversmes tiesas 10.07.2020. spriedumu)
7.pants. Sociālās apdrošināšanas speciālie budžeti
(1) Sociālās apdrošināšanas iemaksas (turpmāk — iemaksas) tiek veiktas un sociālās apdrošināšanas pakalpojumi tiek finansēti no šādiem speciālajiem budžetiem:
1) valsts pensiju speciālā budžeta;
2) nodarbinātības speciālā budžeta;
3) darba negadījumu speciālā budžeta;
4) invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta.
(2) Speciālie budžeti tiek administrēti saskaņā ar likumu "Par budžetu un finansu vadību".
(3) Katram no speciālajiem budžetiem var izveidot rezervi, kurā tiek ieskaitīts speciālā budžeta ieņēmumu pārsniegums pār sniegto sociālās apdrošināšanas pakalpojumu finansējuma summu.
(4) Katru speciālā budžeta rezervi var izlietot saskaņā ar likumu.
8.pants. Valsts pensiju speciālais budžets
(1) Valsts pensiju speciālā budžeta līdzekļus veido:
1) obligātās un brīvprātīgās iemaksas pensiju apdrošināšanai, izņemot valsts fondētajā pensiju shēmā veiktās iemaksas;
2) dividendes no valsts pensiju speciālajam budžetam nodotajām kapitāla daļām un ieņēmumi no to pārdošanas;
3) citi ieņēmumi.
(2) No valsts pensiju speciālā budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām", izņemot invaliditātes pensiju, un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2001. un 03.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
9.pants. Nodarbinātības speciālais budžets
(1) Nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļus veido obligātās iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu un citi ieņēmumi.
(2) No nodarbinātības speciālā budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
10.pants. Darba negadījumu speciālais budžets
(1) Darba negadījumu speciālā budžeta līdzekļus veido obligātās iemaksas darba negadījumu apdrošināšanai un citi ieņēmumi.
(2) No darba negadījumu speciālā budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu.
11.pants. Invaliditātes, maternitātes un slimības speciālais budžets
(1) Invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta līdzekļus veido obligātās iemaksas invaliditātes, maternitātes un slimības apdrošināšanai un citi ieņēmumi.
(2) No invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", kā arī invaliditātes pensijas un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
12.pants. Apdrošināšanas iemaksas
(1) Obligātā apdrošināšanas iemaksa ir ar likumu noteikts obligāts maksājums speciālā budžeta kontā, kas dod tiesības sociāli apdrošinātajai personai saņemt likumā noteiktos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus.
(2) Brīvprātīgā apdrošināšanas iemaksa ir brīvprātīgs maksājums, ko šā likuma 5.panta trešajā daļā minētās personas veic valsts pensiju speciālajā budžetā un invaliditātes, maternitātes un slimības speciālajā budžetā un kas dod tiesības šīm personām saņemt valsts vecuma pensiju, invaliditātes pensiju, maternitātes un slimības pabalstu atbilstoši veikto iemaksu apmēram.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. un 20.06.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
13.pants. Sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu un darba devēju reģistrācija
(1) Darba devēji un pašnodarbinātie tiek reģistrēti Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(2) Darba devējs reģistrē katru darba ņēmēju Valsts ieņēmumu dienestā pēc darba devēja reģistrācijas vietas līdz tam mēnesim, kurā persona atbilstoši šā likuma 1.panta 2.punktam ieguvusi darba ņēmēja statusu, sekojošā mēneša piektajam datumam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(3) Personas, kuras brīvprātīgi pievienojušās pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, tiek reģistrētas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(4) Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka reģistrējas Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā pēc savas dzīvesvietas adreses Ministru kabineta noteiktajā kārtībā 10 dienu laikā no statusa iegūšanas dienas.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000. Sk. pārejas noteikumus.)
14.pants. Obligāto iemaksu objekts
(1) Darba devēja un darba ņēmēja obligāto iemaksu objekts ir visi algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu.
(2) Pašnodarbinātā obligāto iemaksu objekts ir brīvi izraudzīti ienākumi no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi. Obligāto iemaksu objekta minimālo apmēru un tā noteikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(3) To obligāto iemaksu objektu, kuras veicamas no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem, nosaka Ministru kabinets.
(4) Iekšzemes darba ņēmēja pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmēja pie darba devēja — ārvalstnieka obligāto iemaksu objekts ir saņemtā atlīdzība.
(5) Obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru un tā noteikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(6) Brīvprātīgo apdrošināšanas iemaksu objektu, tā minimālo un maksimālo apmēru un noteikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(7) Šā panta pirmajā daļā noteiktajā obligāto iemaksu objektā netiek ietvertas darba ņēmēja labā veiktās darba devēja iemaksas privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētajiem pensiju plāniem un iemaksātās dzīvības apdrošināšanas (ar līdzekļu uzkrāšanu) prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz 10 procentus no darba ņēmējam aprēķinātās bruto darba samaksas kārtējā kalendāra gadā, un iemaksātās dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas kārtējā kalendāra gadā, ja:
1) dzīvības apdrošināšanas līguma (ar līdzekļu uzkrāšanu) termiņš nav īsāks par pieciem gadiem;
2) dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līguma termiņš nav īsāks par vienu gadu;
3) dzīvības, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līguma noteikumi paredz, ka apdrošināšanas atlīdzību par apdrošināšanas gadījumu izmaksā apdrošinātajai personai (vai tās labuma guvējam), citas summas, kas saistītas ar līguma darbību vai tā pārtraukšanu, izmaksā darba devējam, un neparedz aizdevumu izsniegšanu apdrošinātajām personām;
4) darba devējam ienākuma nodokļa pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmajā datumā nav nodokļu parādu par iepriekšējiem periodiem.
(8) Darba devēja obligātie apdrošināšanas prēmiju maksājumi normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, kad ir noslēgts apdrošināšanas līgums par labu darbiniekam, nav obligāto iemaksu objekts.
(9) Uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašniekam (īpašniekiem), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar sava uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pārvaldes institūciju, veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) operatīvās vadības funkciju, ja šajā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), izņemot zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieku, obligāto iemaksu objekts ir viņa paša izraudzīta summa, kas nav mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu.
(10) Personai, kura ir noslēgusi Civillikuma IV daļas 15.nodaļā paredzēto uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu un nav reģistrēta kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja, obligāto iemaksu objekts ir līgumā noteiktā atlīdzība.
(11) Likumā noteiktajā kārtībā ieceltajam (ievēlētajam) uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pārvaldniekam (direktoram), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar šo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) operatīvās vadības funkciju, obligāto iemaksu objekts ir viņam noteiktā atlīdzība, bet, ja atlīdzība nav noteikta, — viņa paša izraudzīta summa, kas nav mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu.
(12) Saeimas deputātam, pašvaldības deputātam, Ministru kabineta loceklim, uzņēmējsabiedrības valdes loceklim, padomes loceklim, kā arī citām personām, kuras ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību, obligāto iemaksu objekts ir noteiktā atlīdzība.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998., 25.11.1999., 20.06.2001., 06.06.2002. un 03.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
15.pants. Obligāto iemaksu administrēšana
Obligātās iemaksas administrē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
16.pants. Pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda
(1) Noteiktajos termiņos neiemaksātā obligāto iemaksu summa (pamatparāds), arī nokavētā soda nauda, tiek palielināta atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei nokavējuma periodā.
(2) Par obligāto iemaksu veikšanas termiņa nokavējumu tiek piedzīta nokavējuma nauda no laikā nesamaksātās obligāto iemaksu summas (pamatparāda) par katru nokavēto dienu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".
(3) Pamatparāda palielinājuma nauda un nokavējuma nauda maksājama vai piedzenama no darba devēja, pašnodarbinātā, iekšzemes darba ņēmēja pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmēja pie darba devēja — ārvalstnieka finansu līdzekļiem.
(10.06.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
16.1 pants. Maksātāju atbildība par citiem likuma pārkāpumiem
(1) Ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst personai izmaksātajai atlīdzībai, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas apmēru, vai Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram, ja faktiskā atlīdzība ir mazāka par to vai ja faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt.
(2) Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, nodokļu administrācija no darba devēja piedzen obligātās iemaksas, kas noteiktas no šā panta pirmajā daļā minētās atlīdzības apmēra par visu to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums ir atklāts.
(3) Ja tiek konstatēts, ka darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, bet nodokļu administrācijai nav iespējams nodarbināto personu identificēt, obligātās iemaksas piedzen šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā kārtībā, tās nepersonificējot.
(4) Ja šā likuma 1.panta 2.punkta "b" un "g" apakšpunktā minētās personas nav sev noteikušas obligāto iemaksu objektu vai tas ir mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālās darba algas apmēru un nav attaisnojoša dokumenta, kas to apstiprina, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram.
(5) Ja šā likuma 1.panta 2.punkta "a" apakšpunktā minētajām personām darba devējs aprēķinājis obligātās iemaksas no darba algas, kas ir mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu, un nav attaisnojoša dokumenta, kas to apstiprina, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram.
(25.11.1999. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2001. un 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
17.pants. Soda naudas, nokavējuma naudas un pamatparāda palielinājuma izlietošanas kārtība
Soda naudu, kas aprēķināta Valsts ieņēmumu dienesta veikto pārbaužu rezultātā, nokavējuma naudu un pamatparāda palielinājumu Valsts kase ieskaita katrā speciālajā budžetā atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktajam šā speciālā budžeta ieņēmumu īpatsvaram.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000. Sk. pārejas noteikumus.)
18.pants. Obligāto un brīvprātīgo iemaksu likme
(1) Obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 33 procenti, no kuriem 24 procentus maksā darba devējs un 9 procentus — darba ņēmējs. Šajā likmē neieskaita darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi.
(2) Obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un tās sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nākamajam gadam nosaka Ministru kabinets.
(3) Brīvprātīgo iemaksu likme ir Ministru kabineta noteiktā likme pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. un 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
19.pants. Obligāto iemaksu veikšana no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem
Ministru kabineta noteiktajā kārtībā:
1) no valsts pamatbudžeta tiek veiktas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai par šā likuma 6.panta ceturtās daļas 1., 2. un 6.punktā minētajām personām;
2) no valsts pamatbudžeta tiek veiktas obligātās iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu par šā likuma 6.panta piektās daļas 1. un 2.punktā minētajām personām;
3) no nodarbinātības speciālā budžeta tiek veiktas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai par šā likuma 6.panta ceturtās daļas 3.punktā minētajām personām;
4) no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta tiek veiktas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai par šā likuma 6.panta ceturtās daļas 4. un 5.punktā minētajām personām un bezdarba apdrošināšanai par šā likuma 6.panta piektās daļas 3.punktā minētajām personām;
5) no darba negadījumu speciālā budžeta tiek veiktas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai par šā likuma 6.panta ceturtās daļas 4. un 5.punktā minētajām personām un bezdarba apdrošināšanai par šā likuma 6.panta piektās daļas 3.punktā minētajām personām, ja šo personu invaliditātes vai slimības cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2000. Sk. pārejas noteikumus.)
20.pants. Obligāto iemaksu apmēra noteikšana
(1) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic par katru darba ņēmēju, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos.
(2) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic darba ņēmējam, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba ņēmējam, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai.
(3) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic par katru darba ņēmēju, kurš:
1) sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam valsts pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai;
2) ir I vai II grupas invalīds, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam valsts pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai.
(4) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic darba ņēmējam, kurš:
1) sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba ņēmējam valsts pensiju apdrošināšanai un maternitātes un slimības apdrošināšanai;
2) ir I vai II grupas invalīds, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba ņēmējam valsts pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai un maternitātes un slimības apdrošināšanai.
(5) Ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu, sākot ar 184.dienu pēc ierašanās Latvijas Republikā vai ar 367.dienu, ja personām, kuras ir nosūtītas veikt konkrētu darbu Latvijas Republikas teritorijā uz laika periodu, ne ilgāku par 12 mēnešiem, darba ilgums pārsniedz 12 mēnešus.
(6) Pašnodarbinātais aprēķina obligāto iemaksu, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta pašnodarbinātajiem.
(7) Iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka:
1) aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai;
2) ja šis darba ņēmējs sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu un invaliditātes apdrošināšanai;
3) ja šis darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds, aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998., 25.11.1999., 20.06.2001. un 06.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.07.2002. Sk. pārejas noteikumus.)
21.pants. Iemaksu veikšanas kārtība un termiņi
(1) Darba devējs iemaksā speciālā budžeta kontā obligātās iemaksas par katru darba ņēmēju reizi mēnesī termiņos, kādi norādīti Valsts ieņēmumu dienesta izsniegtajā paziņojumā.
(2) Darba ņēmējs veic obligātās iemaksas ar darba devēja starpniecību. Darba devējs ietur iemaksas, kas jāveic darba ņēmējam, un iemaksā tās speciālā budžeta kontā šā panta pirmajā daļā noteiktajos termiņos.
(3) Pašnodarbinātais veic obligātās iemaksas līdz ceturksnim sekojošā mēneša 15.datumam.
(4) Iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka veic obligātās iemaksas līdz ceturksnim sekojošā mēneša 15.datumam.
(5) Personas, kuras brīvprātīgi pievienojušās pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, veic brīvprātīgās iemaksas līdz katra mēneša pēdējai dienai.
(6) (Izslēgta ar 20.06.2001. likumu.)
(7) Nokavētās obligātās iemaksas veicamas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".
(8) (Izslēgta ar 20.06.2001. likumu.)
(9) Ja tiek nokavēta algotā darba ienākumu izmaksa, darba devēja pienākums ir veikt obligātās iemaksas par aprēķinātajiem darba ienākumiem termiņā, kādā tās būtu jāveic, ja darba ienākumi būtu izmaksāti savlaicīgi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.1998. un 20.06.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
21.1 pants. Pārmaksāto iemaksu atmaksāšana
(1) Kalendāra gada laikā pārmaksātās iemaksas triju mēnešu laikā pēc kalendāra gada beigām aprēķina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(2) Sociāli apdrošināto personu pārmaksātās iemaksas atmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(3) Pārmaksātās iemaksas, kuru apmērs nesasniedz valstī noteikto minimālo darba algu, tiek uzkrātas un atmaksātas pēc tā kalendāra gada beigām, kurā tās sasniedz vai pārsniedz valstī noteikto minimālo darba algu.
(4) Katra darba devēja pārmaksātās obligātās iemaksas Valsts ieņēmumu dienests novirza citu nodokļu parādu segšanai, ja tādi ir, vai ieskaita nākamo periodu maksājumos, vai pēc darba devēja pieprasījuma atmaksā.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
22.pants. Obligātās iemaksas ieskaitīšana speciālo budžetu kontos
Valsts kase ik dienu ieskaita obligātās iemaksas speciālo budžetu kontos atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktajam šā speciālā budžeta ieņēmumu īpatsvaram.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000. Sk. pārejas noteikumus.)
23.pants. Ziņojums par obligātajām iemaksām
(1) Darba devējam ir pienākums līdz obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(2) Pašnodarbinātajiem, iekšzemes darba ņēmējiem pie darba devēja — ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmējiem pie darba devēja — ārvalstnieka ir pienākums līdz obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(3) Valsts ieņēmumu dienests Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
(4) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nosūta paziņojumus par sociāli apdrošināto personu kontu stāvokli. To apdrošināto personu loku, kurām tiek nosūtīti paziņojumi, un paziņojumu nosūtīšanas termiņus nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. un 20.06.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
24.pants. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra
(1) Līdz 2003.gada 31.decembrim:
1) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk — Aģentūra) ir bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība, kas darbojas saskaņā ar šo likumu, likumu "Par bezpeļņas organizācijām", likumu "Par akciju sabiedrībām", citiem normatīvajiem aktiem un saviem statūtiem;
2) Aģentūra ir juridiskā persona, tai ir savi norēķinu konti bankās un savs zīmogs;
3) Aģentūra ir šā likuma 7.pantā noteikto budžetu rīkotāja;
4) Aģentūras darbību kontrolē Ministru kabineta iecelta padome, kuras sastāvā tiek iekļauti labklājības ministra ieteiktie pārstāvji;
5) Aģentūras padomes priekšsēdētājs ir labklājības ministrs, kas ir arī valsts kapitāla daļu turētāja pārstāvis Aģentūrā;
6) Aģentūras ģenerāldirektoru pēc labklājības ministra ieteikuma amatā ieceļ Ministru kabinets.
(2) No 2004.gada 1.janvāra:
1) Aģentūra ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša valsts aģentūra, kas realizē valsts politiku sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā;
2) Aģentūra nodarbojas ar speciālo budžetu administrēšanu, kā arī saskaņā ar normatīvajiem aktiem Aģentūras kompetencē nodoto sociālās apdrošināšanas pakalpojumu un valsts sociālo pabalstu administrēšanu.
(03.04.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
25.pants. Aģentūras darbības finansēšana
(1) Līdz 2003.gada 31.decembrim Aģentūras darbību finansē no speciālajiem budžetiem likumā noteiktajā kārtībā, kā arī no līdzekļiem, ko Aģentūra gūst statūtos paredzētās uzņēmējdarbības rezultātā.
(2) Sākot ar 2004.gada 1.janvāri, Aģentūras darbību finansē no speciālo budžetu īpašiem mērķiem iezīmētajiem ieņēmumiem, no ziedojumiem un dāvinājumiem, no ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļiem, kā arī no pašu ieņēmumiem.
(03.04.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
26.pants. Aģentūras darbības finansēšana
(Izslēgts ar 03.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
1. Šā likuma 5.panta ceturtā daļa (2001.gada 20.jūnija redakcijā) piemērojama no 2001.gada 14.marta. No 1998.gada 1.janvāra līdz 2001.gada 13.martam (ieskaitot) sociāli apdrošinātais ir persona, par kuru faktiski ir veiktas obligātās iemaksas. Šis nosacījums neattiecas uz personām, kas pakļautas darba negadījumu apdrošināšanai.
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
2. Šā likuma 18.panta pirmajā daļā noteiktā obligāto iemaksu likme un tās sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
3. No 1998.gada 1.janvāra līdz 1999.gada 31.decembrim obligāto iemaksu likme ir 37 procenti, no kuriem 28 procentus maksā darba devējs un 9 procentus — darba ņēmējs.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par sociālo nodokli" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1996, 1., 7., 15.nr.), bet:
1) no visiem sociāli apdrošināto personu darba ienākumiem, kas aprēķināti par laika posmu no 1991.gada 1.janvāra līdz 1995.gada 31.decembrim, bet izmaksāti pēc 1996.gada 1.janvāra, sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji aprēķina un nomaksā obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši likumā "Par sociālo nodokli" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 3., 21., 29.nr.) noteiktajam sociālā nodokļa objektam un likmēm. Sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanas un maksāšanas pareizības kontroli par šo laika posmu veic Valsts ieņēmumu dienests;
2) no visiem sociāli apdrošināto personu darba ienākumiem, kas aprēķināti par laika posmu no 1996.gada 1.janvāra līdz 1997.gada 31.decembrim, bet izmaksāti pēc 1998.gada 1.janvāra, sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji aprēķina un nomaksā obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši likumā "Par sociālo nodokli" (Latvijas Vēstnesis, 1996, 1., 7., 15.nr.) noteiktajām sociālā nodokļa objektam un likmēm. Sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanas un maksāšanas pareizības kontroli par šo laika posmu veic Valsts ieņēmumu dienests.
5. Pieteikumi par laika posmā no 1995.gada 1.janvāra līdz 1997.gada 31.decembrim veicamās sociālā nodokļa samaksas pārskatīšanu iesniedzami Valsts ieņēmumu dienestam līdz 1998.gada 31.decembrim.
6. Nokavētie un nenomaksātie sociālā nodokļa maksājumi, pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda, kas izveidojušies līdz 1997.gada 31.decembrim, ieskaitāmi šādā secībā — pamatparāds par laika posmu no 1996.gada 1.janvāra līdz 1997.gada 31.decembrim, pamatparāds par laika posmu no 1991.gada 1.janvāra līdz 1995.gada 31.decembrim, pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda par laika posmu no 1991.gada 1.janvāra līdz 1997.gada 31.decembrim.
7. Sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanas uzsākšanai 1998.gadā valsts pamatbudžetā tiek ieskaitīti līdzekļi no valsts pensiju speciālā budžeta, no nodarbinātības speciālā budžeta, no darba negadījumu speciālā budžeta un no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta atbilstoši speciālo budžetu īpatsvaram 1998.gada sociālās apdrošināšanas pakalpojumu finansējuma summā.
8. Šā likuma 16.panta otrā daļa stājas spēkā 1999.gada 1.janvārī. Līdz 1998.gada 31.decembrim par iemaksu veikšanas termiņa nokavējumu no darba devēja un pašnodarbinātā tiek piedzīta nokavējuma nauda — 0,1 procents no laikā nenomaksātās obligāto iemaksu daļas par katru nokavēto dienu.
(10.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.07.1998.)
9. Šā likuma 21.panta septītā daļa stājas spēkā 1999.gada 1.janvārī. Līdz 1998.gada 31.decembrim nokavētās un nenomaksātās sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veicamas šādā secībā: pamatparāds, pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda.
(10.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.07.1998.)
10. Šā likuma 21.panta devītā daļa stājas spēkā 1999.gada 1.janvārī.
(10.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.07.1998.)
11. Šā likuma 1.panta 3.punkta "i" apakšpunkts, 6.panta septītā daļa, kā arī grozījumi 6.panta trešajā daļā, kas nosaka sociālās apdrošināšanas veidus, kādiem ir pakļauti pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, un I un II grupas invalīdi, stājas spēkā 1998.gada 1.janvārī.
(10.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.07.1998.)
12. No 2000.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim obligāto iemaksu likme un tās sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir šāds:
1) no 2000.gada 1.janvāra obligāto iemaksu likme ir 36 procenti, no kuriem 27 procentus maksā darba devējs un 9 procentus — darba ņēmējs;
2) no 2001.gada 1.janvāra obligāto iemaksu likme ir 35 procenti, no kuriem 26 procentus maksā darba devējs un 9 procentus — darba ņēmējs.
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
13. Līdz 2000.gada 31.decembrim iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un veiktajām iemaksām likuma 23.panta otrās daļas noteiktajā kārtībā.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
14. Grozījumi šā likuma 1.panta 3.punktā, izņemot "b" un "j" apakšpunktu, grozījumi 5.panta trešajā daļā attiecībā uz pašnodarbināto laulāto brīvprātīgu pievienošanos invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, 6.panta desmitā daļa, grozījumi 12.panta otrajā daļā, grozījumi 13.panta trešajā daļā, grozījumi 17.pantā, grozījumi 18.panta trešajā daļā, grozījumi 19.panta 5.punktā, grozījumi 20.panta piektajā daļā, grozījumi 22.pantā un 23.panta pirmajā un otrajā daļā stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
15. Kapitalizētā sociālā nodokļa maksājuma pamatparāda un ar to saistītās nokavējuma naudas dzēšanai atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 25.pantam ir tādas pašas juridiskās sekas kā šā nodokļa maksājuma pamatparāda un nokavējuma naudas samaksai.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
16. Šo pārejas noteikumu 15.punkts attiecas arī uz kapitalizētā sociālā nodokļa maksājuma pamatparādu un ar to saistītās nokavējuma naudas dzēšanu, kas ir veikta no 1998.gada 1.janvāra līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.
(25.11.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2000.)
17. Ja darba devējs par laika periodu līdz 2001.gada 13.martam (ieskaitot) obligātās iemaksas nav veicis pilnā apmērā, iemaksātā summa tiek sadalīta proporcionāli starp attiecīgā darba devēja darba ņēmējiem.
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
18. Šā likuma 20.panta piektā daļa stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī. No 2001.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar darba ņēmējam noteikto obligāto iemaksu likmi, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu, sākot ar 184.dienu pēc ierašanās Latvijas Republikā vai ar 367.dienu, ja personām, kuras ir nosūtītas veikt konkrētu darbu Latvijas Republikas teritorijā uz laika periodu, ne ilgāku par 12 mēnešiem, darba ilgums pārsniedz 12 mēnešus.
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
19. Šā likuma 1.panta 3.punkta "c" apakšpunkts (2001.gada 20.jūnija redakcijā) un 6.panta trīspadsmitā daļa piemērojami ar 2001.gada 1.janvāri.
(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)
20. Personai, kura ir darba ņēmējs saskaņā ar šā likuma 1.panta 2.punktu un vienlaikus saņem arī autoratlīdzību, 2001.gadā ir tiesības neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no ienākuma, kuru tā guvusi autoratlīdzības veidā. Ja minētā persona 2001.gadā izvēlas vienlaikus veikt arī sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no ienākuma, kas gūts autoratlīdzības veidā, šīs iemaksas tiek veiktas atbilstoši pašnodarbinātajam noteiktai sociālās apdrošināšanas iemaksu likmei un pašnodarbinātajam noteiktajā kārtībā un termiņos.
(27.07.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.08.2001.)
21. Grozījumi 5.panta pirmajā daļā, 6.panta ceturtās daļas 1.punktā un piektās daļas 1.punktā attiecībā uz alternatīvā dienesta veicējiem, kā arī 6.panta piecpadsmitā un sešpadsmitā daļa stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.
(06.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
22. 1.panta 3.punkta "l" apakšpunkts un 6.panta četrpadsmitā daļa, kā arī grozījumi 14.panta septītajā daļā piemērojami no 2002.gada 1.janvāra.
(06.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
23. Grozījumi 6.panta otrajā daļā attiecībā uz darba ņēmēju — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, 6.panta trešajā daļā attiecībā uz pašnodarbināto — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, 6.panta devītajā daļā attiecībā uz iekšzemes darba ņēmēju pie darba devēja — ārvalstnieka — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, kā arī 20.panta trešajā, ceturtajā un septītajā daļā attiecībā uz darba ņēmēju un iekšzemes darba ņēmēju pie darba devēja — ārvalstnieka — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.
(06.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.07.2002.)
24. Ministru kabineta 1997.gada 23.decembra noteikumi nr.436 "Bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra" statūti" piemērojami līdz 2003.gada 31.decembrim.
(03.04.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2003.)
Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 1.oktobrī
Saeimas priekšsēdētāja biedrs A.Ameriks
 |
 |
 |
 |