Darbības ar dokumentu

2023

Saturs

Saīsinājumi

Kopsavilkums

Ievads

Mājokļu pieejamības pamatnostādņu mērķis, politikas un rezultatīvie rādītāji

Mājokļu situācijas raksturojums

1. Atbalsts mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām

1.1. Mājokļa pabalsts

1.2. Palīdzība izīrējot pašvaldības mājokli

a. Pašvaldībai piederošās vai tās nomātās dzīvojamās telpas

b. Palīdzība piešķirot pagaidu dzīvojamo telpu

1.3. Mājoklis kā sociālais pakalpojums

1.4. Prasības pašvaldības dzīvokļa kvalitātei un pieejamībai

1.5. Uzdevumi

2. Atbalsts mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem

2.1. Atbalsts izmaksu ziņā pieejamiem īres mājokļiem

2.2. Uzdevumi

3. Atbalsts mājsaimniecībām ar vidēji augstiem ienākumiem

3.1. Atbalsts mājsaimniecībām mājokļu iegādei vai būvniecībai

3.2. Atbalsts attīstītājiem mājokļu būvniecībai

3.3. Uzdevumi

4. Atbalsts esošā dzīvojamā fonda uzlabošanai

4.1. Mājokļu uzturēšana

4.2. Ēku renovācija

4.3. Vides piekļūstamība

4.4. Uzdevumi

Pielikums Nr.1 Rīcības virzieni un uzdevumi

Pielikums Nr.2 Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

Pielikums Nr.3 Indikatīvs ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem

Saīsinājumi

Altum – akciju sabiedrība "Attīstības finanšu institūcija Altum"

ANM – Atveseļošanas un noturības mehānisms

ANO – Apvienoto Nāciju Organizācija

DI – Deinstitucionalizācija

CEB – Eiropas Padomes Attīstības banka

CSP – Centrālā statistikas pārvalde

EIB – Eiropas Investīciju banka

Eurostat – Eiropas Savienības Statistikas birojs

EM – Ekonomikas ministrija

ES – Eiropas Savienība

EK – Eiropas Komisija

ERAF – Eiropas Reģionālās attīstības fonds

FM – Finanšu ministrija

GRT – garīga rakstura traucējumi

KEM – Klimata un enerģētikas ministrija

LDDK – Latvijas Darba devēju konfederācija

LM – Labklājības ministrija

LPS – Latvijas Pašvaldību savienība

LTRK – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera

NAP – Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027.gadam

NEKP – Nacionālās enerģētikas un klimata plāns

NVO – nevalstiskās organizācijas

OECD – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PKC – Pārresoru koordinācijas centrs

Providus – Biedrība "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS"

VARAM – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

Kopsavilkums

Kvalitatīvs mājoklis par pieņemamu cenu ir viena no iedzīvotāju pamatvajadzībām. Kvalitatīvu mājokļu pieejamība ir būtisks nosacījums ekonomikas attīstībai, tā ietekmē ne tikai mājsaimniecību labklājības līmeni un tautas ataudzi, bet arī darbaspēka mobilitāti, jaunu darbavietu veidošanu, pieeju ekonomiskās izaugsmes iespējām, nodrošinot vai liedzot iedzīvotājiem iespēju aktīvi piedalīties darba tirgū, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai.

Latvijas mājsaimniecības par mājokli netērē īpaši daudz salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, taču mājsaimniecību īpatsvars, kas saskaras ar sliktiem sadzīves apstākļiem, ir 3 reizes augstāks par ES vidējo rādītāju. Iedzīvotāju zemais pirktspējas līmenis ir radījis situāciju, kad mājsaimniecībām nav pietiekamu finansiālu līdzekļu, lai uzturētu mājokli labā tehniskā stāvoklī, kas ir novedis pie novecojuša dzīvojamā fonda. Problēmu pastiprina arī nepietiekama jauna dzīvojamā fonda būvniecība un neattīstītais īres tirgus. Lai nodrošinātu pietiekamu dzīvojamā fonda atjaunošanos, ik gadu būtu nepieciešams uzbūvēt 10 000 mājokļu.

Mājsaimniecības saskaras ar mājokļa pieejamības un kvalitātes problēmām neatkarīgi no tā, vai mājoklis tai pieder vai tiek īrēts. Mājsaimniecības saskaras ar piedāvājuma trūkumu gan kvalitātes, gan platības ziņā, īpaši reģionos ar pieaugošu nodarbinātību. Pat ja mājsaimniecības atrod tai piemērotu mājokli vai vēlas būvēt jaunu mājokli reģionos, tā saskaras ar banku piesardzīgu kreditēšanu un prasībām augstākam pašu finansējumam.

Savukārt mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām, pat ja tās kvalificējas palīdzībai mājokļa jautājumu risināšanai, var nākties ilgstoši gaidīt rindā, līdz pašvaldības tām izīrē mājokli. Tai pat laikā Latvijā ir augsts mājsaimniecību īpatsvars ar ienākumu līmeni, kas liedz tām kvalificēties mājokļa atbalstam, bet kuru ienākumi ir pārāk zemi, lai tās pašas varētu atļauties iegādāties mājokli.

Mājokļu pieejamības pamatnostādnes 2023.–2027.gadam (turpmāk –Pamatnostādnes) ietver rīcības virzienus, politikas rādītājus un uzdevumu kopumu, lai veicinātu mājokļu pieejamību, piedāvājot risinājumus mājokļu pieejamības nodrošināšanai dažādu ienākumu līmeņu mājsaimniecībām, tostarp mājsaimniecībām ar viszemākajiem ienākumiem, un lai tiktu nodrošināta gan esošā dzīvojamā fonda uzlabošana, gan jauna dzīvojamā fonda attīstība¹.

Pamatnostādnēs ir definēti 4 problēmu bloki, kuru ietvaros nepieciešama darbība, lai veicinātu mājokļu pieejamību:

1. Mazaizsargātas personas nesaņem atbalstu vai mūsdienām atbilstošu atbalstu mājokļa pieejamības jautājumu risināšanai, un trūkst kvalitatīvi pašvaldības palīdzības sniegšanai paredzēti mājokļi.

2. Trūkst kvalitatīvi, izmaksu ziņā pieejami īres mājokļi.

3. Nepietiekamā apmērā tiek būvēti jauni mājokļi, ko iegādāties vai īrēt.

4. Nepietiekami ieguldījumi mājokļu uzturēšanai un uzlabošanai.

Izvērtējot identificētās problēmas, ir definēts mājokļu politikas mērķis un noteikti rīcības virzieni to sasniegšanai, rezultatīvie rādītāji, kā arī piedāvāts redzējums par nepieciešamajiem publisko līdzekļu ieguldīšanas virzieniem. Vienlaikus, ņemot vērā identificētās vajadzības mājokļu jomā, kā arī ierobežoto publisko līdzekļu apjomu, tiek secināts, ka nosakāmi arī uzdevumi, kas skar nodokļu politikas pilnveidi un attiecīgi ir risināmi Nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes procesā.

Pamatnostādņu pielikumā Nr.1 iekļauti rīcības virzienu sasniegšanai veicamie uzdevumi, uzdevumu izpildes termiņi un atbildīgās iestādes. Pielikumā Nr.2 ietverta informācija par tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem, kuriem ir sasaiste ar Pamatnostādnēm. Pielikumā Nr.3 ir iekļauts indikatīvs ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem. Izpildot Pamatnostādnēs iezīmētos rīcības virzienus un uzdevumus, atbildīgās institūcijas vērtēs ieviešamos uzdevumus arī komercdarbības atbalstam un piemēros to ieviešanā komercdarbības atbalsta kontroles regulējumu, ja attiecināms.

Ievads

Piekļuve kvalitatīvam mājoklim par pieņemamu cenu ir viena no iedzīvotāju pamatvajadzībām. Mājokļu pieejamība ir būtisks elements ekonomikas attīstībai, – tā ne tikai ietekmē mājsaimniecību labklājības līmeni, bet arī to pieeju ekonomiskās izaugsmes iespējām, nodrošinot vai liedzot tām iespēju aktīvi piedalīties darba tirgū un ekonomikā kopumā. Veiksmīgi funkcionējošs mājokļu tirgus veicina mobilitāti, kas attiecīgi nodrošina efektīvu cilvēkresursu un darba vietu sadali darba tirgū.

Mājokļa kvalitātes problēmas galvenokārt ir rezultāts ilgstoši zemai iedzīvotāju pirktspējai un tās ienākumiem. Lai gan mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ik gadu pieaug (2021.gadā mājsaimniecību ienākumi pieauga par 6,5% salīdzinot ar 2020.gadu, sasniedzot 1523,58 EUR²), tie nav pietiekami, lai veidotu nozīmīgus uzkrājumus mūsdienu prasībām atbilstoša mājokļa iegādei vai īrei, kā arī rada izaicinājumus esošā dzīvojamā fonda uzturēšanā un atjaunošanā.

Dzīvojamais fonds noveco – kopš 2001.gada uzbūvēto mājokļu skaits Latvijā sastāda tikai 7.6% no kopējā mājokļu skaita Latvijā³. Jaunu mājokļu būvniecībā Latvija ievērojami atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. Ja 2022.gadā Latvijā nodoti ekspluatācijā 3140 mājokļi⁴, tad gan Igaunijā, gan Lietuvā uzbūvēti ievērojami vairāk mājokļi jeb 6521 mājokļi Igaunijā⁵ un 15 888 mājokļi Lietuvā⁶. Turklāt jaunu mājokļu būvniecība vai iegāde pārsvarā notiek tikai galvaspilsētas reģionā, savukārt reģionos mājokļu kreditēšana ir ļoti zemos apjomos.

Sociālo mājokļu skaits Latvijā ir nepietiekošs. Latvijā ir viens no mazākajiem sociālo mājokļu fondiem – 2% no kopējā dzīvojamā fonda⁷. Vienlaikus jāuzsver, ka sociālie dzīvokļi ir neapmierinošā stāvoklī. Saskaņā ar 2018.gada Latvijas Republikas Tiesībsarga apsekojuma no 3 286 brīviem pašvaldību dzīvokļiem tikai 1046 bija dzīvošanai derīgi.

Statistiski Latvijas mājsaimniecības par mājokli netērē daudz – izdevumi mājoklim un komunālajiem pakalpojumiem veido apmēram 20% no Latvijas galapatēriņa izdevumiem (salīdzinājumam OECD vidējais rādītājs ir aptuveni 23%.)⁸. Zemie izdevumi par mājokli galvenokārt ir saistīti ar iedzīvotāju zemajiem ienākumiem, kas savukārt slēpj citu izaicinājumu – sliktu mājokļa kvalitāti.⁹ Ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem saskaras 11.5 % iedzīvotāju, kas ievērojami pārsniedz ES vidējo rādītāju – 4,3 %.¹⁰ Mājokļu kvalitāte ir īpaši liels izaicinājums tieši mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem.

Vienlaikus identificēta arī problēma ar statistikas datu trūkumu mājokļu pieejamības raksturošanai, lai vispusīgāk atspoguļotu mājokļu pieejamības situāciju.

Ieguldījumi mājokļos ir izšķiroši tautsaimniecības attīstībai, jo tie sekmē labākas nodarbinātības iespējas, uzlabojot darbaspēka mobilitāti valstī. Nepieciešams palielināt mājokļu būvniecības apjomu tajās apdzīvotajās vietās, kur ir augoša uzņēmējdarbība un darbaspēka pieprasījums, lai labāk reaģētu uz pieaugošo pieprasījumu pēc mājokļiem, noturētu mājokļu cenas iedzīvotāju maksātspējai atbilstošā līmenī un atvieglotu darbaspēka mobilitāti. Pieaugošās mājokļa izmaksas un mājokļu pieejamība zemu un vidēju ienākumu mājsaimniecībām ir problēma visā Latvijas teritorijā. Vienlaikus ir jāņem vērā jaunos attīstības izaicinājumus – gan depopulācija, gan iedzīvotāju novecošanās rada jaunas vajadzības, kas kļūst arvien nozīmīgākas, tāpēc mājokļu politikā jāņem vērā arī dažādu vecuma grupu un sociālo grupu mājokļu vajadzības, nodrošinot pietiekamu valsts atbalstu mājokļu pieejamībai sociālo mājokļu veidošanai.

Mājokļu pieejamības pamatnostādņu mērķis, politikas un rezultatīvie rādītāji

1. Mājokļu situācijas raksturojums

Mājokļu pieejamība ir viena no iedzīvotāju pamatvajadzībām, kas atspoguļo arī iedzīvotāju labklājību. Balstoties uz OECD Labākas dzīves indeksu (ang. – Better Life Index), Latvija būtiski atpaliek no OECD vidējā rādītāja indeksa sadaļā "Mājokļi¹⁴".

1.attēls

OECD Labākas Dzīves Indekss, 2020¹⁵

Lai gan mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ik gadu pieaug (2021.gadā mājsaimniecību ienākumi pieauga par 6,5% salīdzinot ar 2020.gadu, sasniedzot 1523,58 EUR¹⁶), tie nav pietiekami, lai veidotu nozīmīgus uzkrājumus mūsdienīga mājokļa iegādei vai īrei, kā arī rada izaicinājumus esošā dzīvojamā fonda uzturēšanā un atjaunošanā. Salīdzinoši ar citām ES dalībvalstīm Latvijā ir viens no zemākajiem mājsaimniecību ienākumu līmeņiem. Atbilstoši Eurostat datiem par 2021.gadu mājsaimniecību ienākumu līmenis Latvijā pēc pirktspējas paritātes¹⁷ veido tikai 74% no ES mājsaimniecību ienākuma rādītāja uz vienu iedzīvotāju.

2.attēls

Mājsaimniecību ienākumu sadalījums pēc pirktspējas ES dalībvalstīs 2021.gadā¹⁸

koriģētie neto ienākumi uz vienu iedzīvotāju pēc PPS, ES-27=100

Kā redzams attēlā, viens no iemesliem, kādēļ tēriņi par mājokli mājsaimniecībām ir starp zemākajiem OECD valstīs, ir tieši saistīts ar iedzīvotāju pirktspēju. Eurostat datus nav publicējis par Rumāniju, Bulgāriju un Maltu, tādēļ 2. attēlā ir redzamas tikai 24 dalībvalstis. Analizējot Eurostat statistiku pa gadiem, iedzīvotāju pirktspēja ik gadu uzlabojas par 1 procentpunktu Latvijā, kā arī tā paliek nemainīga citās ES dalībvalstīs. Primāri iedzīvotāji savus rīcībā esošos ienākumus iztērē citām vajadzībām, kas neļauj veikt nozīmīgus ieguldījumus mājoklī. Ņemot vērā mājsaimniecību ienākumu sadalījumu pēc to rīcībā esošajiem ienākumiem, ir redzams, ka tikai turīgākās mājsaimniecības spēj veikt nozīmīgus ieguldījumus mājokļa iegādei vai uzlabošanai.

Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm aptuveni trešdaļai Latvijas mājsaimniecību ienākumi sasniedz minimālās algas līmeni valstīs kā Nīderlandē¹⁹ un Īrijā²⁰. Mājsaimniecību zemie ienākumi ļoti apgrūtina aptuveni piektdaļu no visām mājsaimniecībām segt ar mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus.²¹

3.attēls

Ar mājokļa uzturēšanu saistīto izdevumu ietekme uz mājsaimniecības finansiālo situāciju pēc mājsaimniecības veidiem 2020.gadā, %

Ar vislielākajām grūtībām segt ar mājokļa uzturēšanu saistītus izdevumus 2020.gadā saskaras viena pensionāra mājsaimniecības un nepilnas ģimenes ar bērniem²². Starp daudzbērnu ģimenēm (pāris ar trim un vairāk bērniem) aptuveni viena piektdaļa bija tādu, kurām mājokļa izdevumi bija ļoti apgrūtinoši, kas ir ievērojami vairāk nekā starp pāriem ar vienu bērnu un pāriem ar diviem bērniem. Naudas trūkums liedza 15,7% trūcīgāko mājsaimniecību un 14,22% mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa uzturēt mājokli siltu²³. Vislielākās grūtības uzturēt siltu mājokli bija viena vecāka ģimenēs un viena pensionāra mājsaimniecībās. Tikai aptuveni trešdaļai mājsaimniecību mājokļa izdevumu segšana nebija apgrūtinoša.

Latvijā 40% no mājsaimniecību dzīvo pārapdzīvotos mājokļos²⁴, kas ir augstākais rādītājs OECD un viens no augstākajiem rādītājiem ES.

4.attēls

Mājsaimniecību īpatsvars, kas dzīvo pārapdzīvotos apstākļos pēc vidējiem ienākumiem valstī 2022.gadā, %²⁵

Pārapdzīvotība ir visu ienākumu grupu problēma, kā redzams 5.attēlā, aptuveni 45% no nabadzīgākajām un 40% no turīgākajām mājsaimniecībām dzīvo pārapdzīvotos apstākļos. Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijai raksturīgi tas, ka pārapdzīvotība ir gandrīz tikpat augsta turīgajiem iedzīvotājiem, cik nabadzīgākām iedzīvotāju grupām. Būtiskākais iemesls pārapdzīvotībai ir zemie iedzīvotāju ienākumi, kas tiem liedz iegādāties plašāku mājokli, kā arī nepietiekams dzīvojamais fonds lielām mājsaimniecībām, it īpaši reģionos, kur jauna dzīvojamā fonda būvniecība ir ļoti zema. Kā minēts iepriekš, tikai piektdaļa no visām Latvijas mājsaimniecībām sasniedz minimālās Rietumeiropas algas līmeņus.

1. Atbalsts mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām

Palīdzību iedzīvotājiem mājokļa jomā nodrošina pašvaldības, kam Pašvaldību likums paredz sniegt iedzīvotājiem palīdzību mājokļa jautājumu risināšanā, kā arī veicināt dzīvojamā fonda veidošanu, uzturēšanu un modernizēšanu. Palīdzība mājokļa jautājumu risināšanā tiek sniegta atbilstoši likumam "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā".

Pašvaldības palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir pieskaitāma tādai sociālo tiesību jomai kā sociālais atbalsts, ko valsts vai pašvaldība sniedz personām, kurām ir vajadzība pēc šāda atbalsta un kuras pašas saviem spēkiem nespēj nodrošināt attiecīgo vajadzību²⁶. Likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" ietvertos palīdzības veidus var iedalīt šādās grupās:

• palīdzības veidi, kuru rezultātā tiek izīrēts pašvaldībai piederošs vai nomāts dzīvoklis,

• kā arī palīdzības veidi, kas ir saistīti ar pabalstu piešķiršanu.

1.1. Mājokļa pabalsts

Pamatnostādņu ietvaros netiks aplūkoti jautājumi par mājokļa pabalsta pilnveides iespējām, jo šo pabalstu kā pamata sociālās palīdzības pabalstu pašvaldība piešķir Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajā kārtībā, kā arī Pamatnostādņu ietvaros netiks analizēta situācija un risinājumi energoresursu cenu ārkārtējā pieauguma mazināšanai, kas noteikti Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma ietvaros²⁷. Tomēr kopējā palīdzības dzīvokļa jautājumu risināšanā sistēmas uztveramības dēļ, kā arī kontekstā ar mājokļu pieejamības jautājumiem, Pamatnostādņu ietvaros sniegta informācija par šiem pabalstiem.²⁸;

Dati par pašvaldību sniegto sociālo palīdzību atspoguļo trūcīgo mājsaimniecību grūtības segt mājokļa izdevumus.

1.tabula

Mājokļu pabalsta īpatsvars pret kopējiem pašvaldību tēriņiem sociālajai palīdzībai un mājokļa pabalsta saņēmušo personu īpatsvars pret kopējo sociālās palīdzības saņēmušo skaitu 2018.–2022., %²⁹

Mājokļa pabalstiem³⁰ izlietoto līdzekļu īpatsvars no visiem sociālajai palīdzībai izlietotajiem līdzekļiem 2018.–2022.gadā svārstījās no 43–47%, bet mājokļa pabalstu saņēmušo personu īpatsvars šajā periodā pārsniedza 60% starp visiem sociālās palīdzības saņēmējiem. Lielākā mājokļa pabalsta saņēmēju grupa ir pensijas vecuma personas. 2022.gadā pieaugošie izdevumi sociālajai palīdzībai ir saistīti ar Krievijas uzsākto karadarbību Ukrainā un no tā izrietošo energoresursu krīzi.

Kopš 2015.gada daudzbērnu ģimenes, ģimenes ar bērniem ar invaliditāti, personas ar I grupas invaliditāti, kā arī trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības saņem aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojumu, kas ir elektroenerģijas rēķinu maksas samazinājums par noteiktu apmēru. Saskaņā ar Ministru kabineta 2021.gada 1.jūnija noteikumiem Nr.345 "Aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojuma noteikumi" no 2021.gada novembra līdz 2023.gada 31.decembrim daudzbērnu ģimenes ik mēnesi saņem 20 euro lielu maksājuma samazinājumu elektroenerģijas rēķinā, bet pārējās iedzīvotāju kategorijas – 15 euro.

2.tabula

Aizsargāto lietotāju atbalsta statistika 2022.gadā

Mājokļu finansiālo pieejamību ietekmē arī energoresursu cenu ārkārtējais pieaugums, kas rada un radīs ietekmi uz mājsaimniecību spēju nomaksāt komunālos maksājumus.

1.2. Palīdzība, izīrējot pašvaldības mājokli

a. Pašvaldībai piederošās vai tās nomātās dzīvojamās telpas

Latvijā, starp OECD valstīm, ir viens no zemākajiem sociālo mājokļu fondiem – 2% no kopējā dzīvojamā fonda. Par sociālo mājokļu trūkumu norāda gan Eiropas Komisija, gan OECD. Papildus tam sociālie dzīvokļi ir sliktā stāvoklī: ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem saskaras 11,5 % iedzīvotāju, kas ievērojami pārsniedz ES vidējo rādītāju – 4,3 %. Ņemot vērā sociālā dzīvojamā fonda pieejamības un kvalitātes problēmas, Latvija ir pieskaitāma pie tām valstīm, kas palīdzību sniedz salīdzinoši šauri noteiktām personu kategorijām, salīdzinot ar citām ES valstīm.³¹

Pašvaldības sniegto sociālo palīdzību mājokļa pabalsta veidā saņem tā daļa no mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām un mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras ir pieprasījušas šo pabalsta veidu un kvalificējas tā saņemšanai, un vienlaicīgi atbilst valstī noteiktajiem kritērijiem mājokļa pabalsta saņemšanai.

Pašvaldībai piederošās vai tās nomātās dzīvojamās telpas primāri tiek izīrētas maznodrošinātām vai pie pašvaldības noteiktām kategorijām piederošām personām, kuras tiek izliktas no dzīvojamās telpas. Izņēmums ir bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni, repatrianti, kā arī denacionalizēto vai likumīgajam īpašniekam atdoto māju īrnieki. Ikvienam bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam, uzsākot patstāvīgu dzīvi pēc ārpusģimenes aprūpes, ir svarīgi saņemt pienācīgu palīdzību mājokļa jautājuma risināšanā. Saskaņā ar likumu "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"³² šo palīdzību sniedz pašvaldība, kuras bāriņtiesa lēmusi par ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanu. Bārenim vai bez vecāku gādības palikušam jaunietim ir tiesības izvēlēties īrēt pašvaldības piedāvāto dzīvojamo telpu vai saņemt mājokļa pabalstu par jebkuru īrētu mājokli Latvijas administratīvajā teritorijā³³.

Pašvaldības īres dzīvokļa izīrēšanai mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām ir iespējams saņemt arī atbalstu sociālā dzīvokļa izīrēšanas veidā. Sociālo dzīvokļu izīrēšanas (sociālā dzīvokļa statusa noteikšanas) mērķis ir nodrošināt samazinātu to izdevumu daļu, kuru trūcīgas vai maznodrošinātas personas novirza izdevumiem par mājokli un tādējādi arī nepieļautu situāciju, ka šīs personas varētu tikt izliktas no mājokļa parādu par mājokli dēļ. Sociālais dzīvoklis tiek izīrēts personai, kura ir trūcīga vai maznodrošināta un kura vienlaikus pieder pie tādas personu kategorijas, kuras materiālais stāvoklis neuzlabosies tādā apmērā, lai šī persona varētu pašas spēkiem nodrošināt mājokļa vajadzības, piemēram, atsevišķi dzīvojoša pensijas vecumu sasniegusi persona vai atsevišķi dzīvojoša persona ar 1. vai 2. grupas invaliditāti, vai ģimene, kur visas personas ir ar 1. vai 2. grupas invaliditāti. Būtiskākā atšķirība starp sociālo dzīvokli un pašvaldības izīrēto dzīvokli ir tā, ka sociālā dzīvokļa īres maksa ir zemāka par īres maksu, kas noteikta attiecīgās kategorijas pašvaldības īpašumā esošiem vai tās nomātiem dzīvokļiem, kā arī ar sociālā dzīvokļa lietošanu saistītos maksājumus daļēji vai pilnībā sedz pašvaldība.

Situācijā, kad pašvaldība ir nodrošinājusi visas personas, kurām ir nepieciešama palīdzība pirmām kārtām, pašvaldība ir tiesīga izīrēt dzīvojamo telpu arī citām personu kategorijām, kurām nepieciešama palīdzība, taču praksē pašvaldību dzīvojamais fonds nav pietiekams, lai nodrošinātu ar dzīvojamo telpu pat tās personu kategorijas, kuras ir nodrošināmas ar dzīvojamo telpu pirmām kārtām. Kā to ir atzinis Augstākās tiesas Senāts³⁴, izvērtējot, vai persona atbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem, lai tā varētu pretendēt uz pašvaldības palīdzību konkrētos apstākļos, jāņem vērā arī kritērijs par pašas personas iespējām nodrošināt sevi ar dzīvojamo telpu.³⁵

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2022.gada septembra veiktās aptaujas ietvaros saņemto informāciju no visām pašvaldībām, uz 2022.gada 1.septembri kopējais personu skaits, kuras ir reģistrētas pašvaldībai piederošās vai tās nomātās dzīvojamās telpas izīrēšanai un sociālā dzīvokļa izīrēšanas rindā, ir 5022 personas, no kurām 3819 personas ir tiesīgas pretendēt uz pašvaldībai piederošās vai nomātās dzīvojamās telpas izīrēšanu, savukārt 1203 personas ir tiesīgas pretendēt uz sociālā dzīvokļa izīrēšanu³⁶.

Pēc Latvijas Pašvaldību savienības sniegtajiem datiem 2020.gadā Latvijā tika izīrēti aptuveni 1409 pašvaldību dzīvokļi. Lai panāktu, ka rinda pēc pašvaldību mājokļiem būtiski samazinātos, Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi atbalsta programmu sociālo mājokļu būvniecībai vai atjaunošanai³⁷, kuras rezultātā tiktu sniegts atbalsts vismaz 1500 mājokļu būvēšanā vai atjaunošanā. Ar atbalsta programmu rinda uz pašvaldību sociālajiem dzīvokļiem un rinda pēc dzīvokļiem, kas pienāktos mājsaimniecībām pirmām kārtām tiktu samazināta par aptuveni 50%, tomēr, lai panāktu, ka rindas uz pašvaldību mājokļiem vispār nebūtu, būtu nepieciešams papildus finansējums aptuveni 143 miljonu EUR apmērā, no kuriem 60 miljoni EUR būtu paredzēti mājokļiem mājsaimniecībām, kurām dzīvojamā telpa pienākas pirmām kārtām, un 83 miljoni EUR mājsaimniecībām, kuras ir pieteikušās pēc dzīvokļu jautājumu risināšanas vispārējā kārtībā.

Spēkā esošie normatīvie akti neparedz efektīvu mehānismu ar mājokli saistīto problēmu risināšanai, ja persona zaudē trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, bet tās ienākumi nav pietiekami dzīvokļa iegādei vai īrēšanai īres tirgū. Tādējādi pašreizējā sociālo un pašvaldības dzīvokļu izīrēšanas sistēma personām, kuras ir darbaspējas vecumā, nemotivē paaugstināt savus ienākumus un risināt ar mājokļa nodrošinājumu saistītos jautājumus. Līdz ar to nepieciešams rast risinājumu izmaksu ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma veidošanai personām, kuras ienākumu dēļ nevar pretendēt uz sociālo palīdzību, bet tai pat laikā nevar atļauties mājokli uz tirgus nosacījumiem.

b. Palīdzība, piešķirot pagaidu dzīvojamo telpu

Kā papildus pašvaldības palīdzības veids jāmin pagaidu dzīvojamās telpas nodrošināšana, lai ar pagaidu mājokli nodrošinātu personas, kuru īrētā vai īpašumā esošā dzīvojamā telpa vai dzīvojamā māja ir cietusi terora akta, stihiskas nelaimes, avārijas vai citas katastrofas rezultātā, vai arī denacionalizēto namu īrniekus, ja dzīvojamās mājas tehniskais stāvoklis apdraud tajā mītošo personu dzīvību, kā arī pašvaldības var pagaidu dzīvojamo telpu piešķirt personām, kurām palīdzība sniedzama primāri, līdz pašvaldības dzīvojamās telpas izīrēšanai.

Mūsdienīgai mājokļu politikai ir jāparedz ne tikai ilgtermiņa mājokļa iespējas, bet arī īslaicīgi risinājumi tām iedzīvotāju grupām, kurām nepieciešama akūta palīdzība vai pagaidu stabilitāte, ļaujot efektīvāk plānot nodarbinātības, izglītības un citus (re)-integrācijas izaicinājumus, un ir novērojamas divas grupas, kurām būtu nepieciešams sociālais atbalsts mājokļu jomā. Pirmajā grupā iekļaujas iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem un ar mazu iespējamību uzlabot savu materiālo stāvokli nodarbinātības veidā, piemēram, pensionāri, personas ar invaliditāti, u.c. Otrā riska grupa ir iedzīvotāji ar vidēji zemiem ienākumiem, bez uzkrājumiem un kas tādējādi var ciest no īslaicīgām grūtībām saistībā ar saslimšanu, darba zaudēšanu, negaidītiem izdevumiem vai netipiskām dzīves situācijām. Īslaicīga palīdzība mājokļa nodrošināšanai nepieciešama arī no vardarbības cietušiem upuriem neatkarīgi no viņu maksātspējas ar mērķi nodrošināt šo personu drošību. 2021. un 2022.gadā pašvaldību patversmju un naktspatversmju pakalpojumu klientu skaits sasniedzis ap 5810 personām, kas ir vidēji par 500 personām mazāk, salīdzinot ar 2019. un 2020.gadu. Šāda veida īslaicīgā mājokļa palīdzību novērojams, ka šobrīd visbiežāk nodrošina tieši NVO sektors.³⁸

Šobrīd regulējumā noteiktā pašvaldības pagaidu dzīvojamās telpas piešķiršana nav pastāvīgs risinājums, tā tiek piešķirta līdz iepriekš izmantotā mājokļa atjaunošanai vai pašvaldības dzīvojamās telpas izīrēšanai. Tā kā pagaidu dzīvojamā telpa var neatbilst likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" noteiktajām kvalitātes prasībām, tā var nebūt piemērota cilvēka ilglaicīgam patvērumam. Ņemot vērā to, ka likums neparedz termiņu, cik ilgā laikā pašvaldībai jānodrošina dzīvojamās telpas izīrēšana pagaidu dzīvojamās telpas vietā, tas var radīt situāciju, kurā personas, kas ar dzīvojamo telpu nodrošināmas pirmām kārtām, ilglaicīgi dzīvo telpās, kas nav atbilstošas mājokļa kvalitātes prasībām. Būtu nepieciešams izveidot atbalsta programmu pašvaldībām, kas paredz pagaidu dzīvojamo telpu atjaunošanu vai uzbūvēšanu.

1.3. Mājoklis kā sociālais pakalpojums

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktie sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumi (turpmāk šajā nodaļā visi kopā –sociālie pakalpojumi) iedzīvotājiem tiek sniegti, pamatojoties uz speciālistu veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu, nesaistot pakalpojumu saņemšanas tiesības vai saņemšanas vietu ar mājokļa veidu, kurā persona mitinās. Vienlaikus minētā likuma regulējums paredz arī tādus sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, kur pakalpojuma saņēmēja izmitināšana vai nodrošināšana ar mājokli ir viens no pakalpojumā ietilpstošajiem pasākumiem, t.sk.:

• personām ar garīga rakstura traucējumiem (turpmāk – GRT), kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā, ir nodrošināma dzīvesvieta grupu mājā (dzīvoklī);

• personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošināma iespēja dzīvot servisa dzīvoklī, nodrošinot neatkarīgas dzīves iespējas un palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas;

• bezpajumtniekiem jeb personām bez noteiktas dzīves vietas ir iespēja saņemt patversmes un nakts patversmes pakalpojumus, saņemot īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus;

• personām, kas nonākušas krīzes situācijā, ir iespēja mitināties krīzes centrā un saņemt centra speciālistu psihosociālo atbalstu, kamēr tiek meklēts risinājums (likuma 1.pants).

Cenas un kvalitātes ziņā atbilstošu mājokļu pieejamība attiecīgajā pašvaldībā ir viens no priekšnosacījumiem veiksmīgam deinstitucionalizācijas procesam, novēršot personu ar smagiem un ļoti smagiem GRT vai bērnu ar funkcionāliem traucējumiem nonākšanu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (turpmāk – ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas).

Personām ar GRT, kas bieži kombinējas arī ar fiziska rakstura funkcionēšanas ierobežojumiem, lai nodrošinātu relatīvi patstāvīgu dzīvi ārpus ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas, ir būtisks ne tikai izmaksu ziņā pieejams un pielāgots mājoklis, bet arī iespēja saņemt materiālu atbalstu (pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus) un viņa funkcionālajam stāvoklim atbilstošus sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus dzīvesvietā. Šai personu grupai viņu funkcionālo ierobežojumu dēļ šobrīd pašvaldībās vispiemērotākā ir dzīve grupu mājā (dzīvoklī). Grupu mājā (dzīvoklī) personai pakalpojuma ietvaros, papildus izmitināšanai, tiek piedāvāts arī individuāls atbalsts sociālo problēmu risināšanā un, nepieciešamības gadījumā, arī sociālā aprūpe. Personām ar GRT, kuras pārceļas uz dzīvi grupu mājā (dzīvoklī) no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas, uzturēšanās maksa tiek daļēji segta no valsts budžeta. Laika posmā no 2015.gada līdz 2019.gadam no šādām ilgstošas sociālās aprūpes institūcijām uz dzīvi grupu mājā (dzīvoklī) gadā laikā pārcēlušos personu skaits ir pieaudzis no 5 līdz 18 personām gadā. Diemžēl, saskaņā ar pašu grupu māju (dzīvokļu) sniegto informāciju, dažādu iemeslu dēļ kopējais grupu mājā (dzīvoklī) dzīvojošo personu ar GRT šajā pašā laika posmā sarucis no 97 līdz 73 personām. Savukārt pašvaldības 2019.gadā par saviem līdzekļiem grupu mājas pakalpojumu nodrošināja 233 personām³⁹.

Līdz ar ERAF plānošanas perioda 2014.–2020.gadam 9.3.1.1.pasākuma "Pakalpojumu infrastruktūras attīstība deinstitucionalizācijas plānu īstenošanai" ietvaros ieguldījumiem grupu māju (dzīvokļu) infrastruktūras attīstībā pašvaldībās tiks nodrošināts lielāks klientu vietu skaits. ERAF DI projektos līdz 2023.gada beigām cilvēkiem ar GRT plānots izveidot 143 sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas, kas dos iespēju saņemt pakalpojumus vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku ar GRT, t.sk. tiks izveidotas 48 grupu mājas (dzīvokļi) ar 560 vietām⁴⁰.

Bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā⁴¹ ir noteiktas tiesības izmantot krīzes centru, naktspatversmes un patversmes pakalpojumus, saņemt mājokļa pabalstu apmērā, kāds tiek aprēķināts pēc vienotas formulas visā valstī, pārskatot atbilstību trijos vai sešos mēnešos atkarībā no mājsaimniecības sastāva. Vienlaikus jānorāda, ka šīm personām ir problēmas atrast sev piemērotu mājokli un deklarēt savu dzīves vietu, kas, savukārt, ir pamatā būtiskiem ierobežojumiem īstenot tiesības pašvaldības obligāto sociālās palīdzības pabalstu saņemšanai vai palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā.⁴². Esošā situācija rāda, ka problēmas pilnvērtīgai palīdzības sniegšanai, izīrējot pašvaldības mājokli, sagādā ne tikai nepietiekamais palīdzībai pieejamais dzīvojamais fonds, bet arī likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" nepilnīgi noteiktās atbalsta saņēmēju grupas. Piemēram, šobrīd atbalstu, izīrējot pašvaldības dzīvokli, nevar saņemt trūcīgas vai maznodrošinātas personas, ja tām nav deklarētā dzīvesvieta, kā arī atbalstu nevar saņemt vardarbībā cietušas personas, kā arī personas, kas izstājas no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijām u.c.

2018.–2022.gadā ir samazinājies pašvaldības nodrošināto patversmju un naktspatversmju pakalpojumu saņēmēju skaits, proti, no 6,8 tūkst. līdz 5,9 tūkst. saņēmēju. Galvenā patversmju un naktspatversmju pakalpojumu saņēmēju grupa – bezpajumtnieki – ir pilngadīgas personas bez ģimenes. Aplūkotajā laika periodā 81% līdz 83% no šīs grupas veidoja vīrieši.⁴³

Sociālo problēmu identificēšanas un risināšanas procesā secināts, ka bezpajumtniekiem aktuālākā problēma ir mājokļa problēma (97%). Sociālie darbinieki palīdz personām risināt dzīvesvietas jautājumu, izmatojot dzīvokļu īres tirgus piedāvājumu. Savukārt 3% patversmes un naktspatversmes klientu, kuriem netika identificēta mājokļa problēma, saņem patversmes/naktspatversmes pakalpojumu, jo klients ir nonācis krīzes situācijā, piemēram, ir saskarsmes problēmas ar radiniekiem, mājoklis nav piemērots dzīvošanai ziemas periodā.⁴⁴

Sociālos mājokļus definē kā dzīvojamo māju īres telpas, kuras tiek nodrošinātas par apakštirgus cenām, un kuras ir mērķētas un piešķirtas saskaņā ar specifiskiem nosacījumiem, piemēram, personu vajadzības vai rindas, Latvijas situācijā pēc satura un mērķa tas atbilstu likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" reglamentētajam sociālajam dzīvoklim. Lai izprastu īpatnības bezpajumtniecības definēšanai Eiropas līmenī, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka izmantot Eiropas bezpajumtniecības un mājokļu trūkuma tipoloģiju (ETHOS tipoloģija), ko izveidojusi Eiropas Nacionālo organizāciju federācija darbam ar bezpajumtniekiem (FEANTSA).

Tiek izdalītas vairākas bezpajumtniecības un mājokļu trūkuma kategorijas:

1) būt bez pajumtes (dzīvo uz ielas);

2) būt bez mājokļa (nodrošināta pajumte patversmēs, dzīve institūcijās mājokļu trūkuma dēļ, dzīvo pagaidu mitekļos u.tml.);

3) dzīvot nedrošā mājoklī (nedroši sadzīves apstākļi, risks tikt izliktam no mājokļa, vardarbība u.tml.);

4) dzīvot nepiemērotā mājoklī (pārapdzīvotība, nelegālas dzīvošanas vietas u.tml.)⁴⁵.

Lai risinātu bezpajumtniecības problēmu, Latvijā primāri ir nepieciešams izstrādāt bezpajumtniecības definīciju un identificēt statistikas rādītājus visaptverošai bezpajumtniecības raksturošanai un mērķgrupas noteikšanai, kas kalpotu par pamatu politikas veidošanā bezpajumtniecības problēmas mazināšanai.

1.4. Prasības pašvaldības dzīvokļa kvalitātei un pieejamībai

Prasības mājokļa palīdzības sniegšanai definētas arī starptautiskos tiesību aktos, piemēram, tiesības uz pienācīgu mājokli ir nostiprinātas Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31.pantā. Tas paredz, ka dalībvalstīm ir jāveic tādi pasākumi, lai pienācīgā līmenī nodrošinātu mājokļu pieejamību, novērstu un samazinātu bezpajumtniecību, un padarītu mājokļu cenu pieejamu tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu.

Latvijai saistošs ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kura 11.pantā cita starp paredzētas tiesības uz mājokli.⁴⁶

Ņemot vērā pašvaldību dzīvojamajā fonda izmaiņas pēdējo gadu laikā, kā arī fonda tehnisko un vizuālo stāvokli, ir novērotas ierobežotas pašvaldību un valsts iespējas nodrošināt personas ar dzīvojamo telpu, kā rezultātā nav iespējams izpildīt likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" noteikto pienākumu: izīrēt pašvaldību rīcībā esošās dzīvojamās telpas visām ar likumu noteiktajām personu kategorijām, kurām tas ir nepieciešams. Krievijas uzsāktā militārā agresija Ukrainā un Ukrainas civiliedzīvotāju pieplūdums Latvijā ir paspilgtinājis problēmu par nepietiekamu pašvaldību rīcībā esošo dzīvojamo fondu.

Uz nepietiekamu pašvaldību dzīvojamo fondu norādīja arī Tiesībsargs savā 2018.gada 28.augusta vēstulē Nr.1-12/6 Ekonomikas ministrijai, informējot, ka pašvaldību sniegtās atbildes uz Tiesībsarga jautājumiem liecina, ka pašvaldībās nenotiek dzīvojamā fonda papildināšana vai aktīva tā tehniskā stāvokļa uzlabošana, izņemot tādas pilsētas kā Rīga, Valmiera un Cēsis. Dzīvojamais fonds tiek papildināts pārsvarā uz bezmantinieka dzīvojamo telpu rēķina, kā arī pirkumu un dāvinājumu pieņemšanas ceļā. Finansējuma trūkuma dēļ pašvaldībās nenotiek dzīvojamā fonda papildināšana vai tehniskā stāvokļa uzlabošana. Tiesībsargs norāda, ka pašvaldībām, realizējot vienu no to autonomajām funkcijām – sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, gadskārtējā budžeta ietvaros ir jāparedz naudas līdzekļi dzīvojamā fonda attīstībai, īpaši veicinot sociālo dzīvokļu pieejamību mazāk aizsargātajām personu grupām. Tāpat ir jāgādā par savu iedzīvotāju tiesību uz mājokli standartu ievērošanu.

Papildus ir jānorāda, ka kvalitatīviem un mūsdienām atbilstošiem ir jābūt ne tikai pašvaldību īpašumā esošajiem mājokļiem, bet arī apkārtnei, kur šie mājokļi atrodas. Šobrīd daļā Latvijas pašvaldības palīdzībai paredzētie mājokļi neatrodas apdzīvotu administratīvo teritoriju centrā, bet gan to nomalēs, kā rezultātā šo māju iedzīvotājiem bieži vien nav pieejami dažādi pakalpojumi: veikali, kultūras un atpūtas iestādes, izglītības iestādes, ērta sabiedriskā transporta pieejamība, u.c. sabiedriskie pakalpojumi, kā arī vairums no tām nav piemērotas sociālo dzīvojamo māju funkciju pildīšanai, jo ēkas būvētas citiem mērķiem.

Ņemot vērā, ka likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" nav noteiktas konkrētas kvalitātes prasības pašvaldību izīrētiem dzīvokļiem un mājām, koplietošanas telpām un tās apkārtnei, izstrādājot jauno pieejamo mājokļu likumu, šīs prasības ir jāiekļauj.

1.5. Uzdevumi

Saistībā ar atbalstu mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām nepieciešama jauna likuma izstrāde, kas aizstātu šobrīd spēkā esošo likumu "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" un kas aptvertu tās personu kategorijas, kurām ir nepieciešams valsts un pašvaldības atbalsts mājokļu jautājumu risināšanā. Vienlaikus jaunajam likumam būtu arī jādefinē kvalitātes kritēriji tām dzīvojamām telpām, kuras tiek izīrētas esošā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" ietvaros. Balstoties uz iepriekš secināto, jaunajā likumā būtu risināmi šādi jautājumi:

• palīdzība strukturāli trūcīgajiem (iedzīvotāji, kuri, visticamāk, neuzlabos savu ienākumu situāciju nodarbinātības ceļā)⁴⁷;

• palīdzība īslaicīgi neaizsargātajiem (iedzīvotāji ar vidēji zemiem ienākumiem, bez uzkrājumiem, kuri var ciest no darba tirgus svārstībām, bijušie ieslodzītie, vardarbības upuri, utt.), kam būtu nepieciešams īslaicīgs dzīvokļu pakalpojums ar individuālu pieeju katras personas profilam un vajadzībām⁴⁸;

• palīdzība sociāli mazaizsargātajām grupām, piemēram, viena vecāka ģimenēm, ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti, un daudzbērnu ģimenēm;

• definēt jēdzienu "atbilstošs mājoklis"⁴⁹;

• pārskatīt minimālās prasības, kādām ir jāatbilst pašvaldības dzīvojamai telpai, lai tā varētu tikt izīrēta;

• izstrādāt minimālās prasības koplietošanas telpām, ja izīrējamā pašvaldības dzīvoklī nav pieejama tualete, dušas/vannas telpa un virtuve;

• izstrādāt mehānismu, kas ļauj personai saņemt palīdzību arī citā pašvaldībā, ne tikai tajā, kur tā ir deklarēta, ja personai ir darba piedāvājums/darba vieta citā pašvaldībā;

• izstrādāt nosacījumus izīrēto telpu lietošanai gadījumos, ja trūcīgas personas, maznodrošinātas personas vai citas mazaizsargātas personas vairs neatbilst tiem kritērijiem, kas bija par pamatu palīdzības sniegšanai;

• izstrādāt Sociālo mājokļu programmu, kurai var pieteikties visas Latvijas pašvaldības⁵⁰.

2. Atbalsts mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem

Viens no izaicinājumiem Latvijā ir mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām atbilstošu un par pieejamu cenu mājokļu pieejamības nodrošināšana. Tomēr esošais atbalsts mājokļu jomā nav pieejams lielai daļai no mājsaimniecībām, OECD savā pētījumā šīs mājsaimniecības dēvē par "neatbalstīto vidusslāni", tas aptver aptuveni 44% no visām Latvijas mājsaimniecībām, kuras ir pārāk turīgas, lai saņemtu sociālo mājokli vai mājokļa pabalstu, bet kuru ienākumi nav pietiekoši, lai tās varētu saņemt hipotekāro kredītu un tādejādi savu mājokļa vajadzību risinātu pašas.

Mājoklim, lai to varētu apzīmēt kā pieejamu, jābūt atbilstošam mājsaimniecības lielumam un mājsaimniecības maksātspējai. Eiropas Savienībā un citās attīstītajās valstīs visbiežāk tiek izmantota mājokļa izmaksu sloga metode: ja mājsaimniecību izdevumi mājoklim (hipotekārie maksājumi vai īres maksa, komunālie maksājumi, uzturēšanas izmaksas) nepārsniedz 30% no kopējiem izdevumiem, tad mājoklis tiek uzskatīts par pieejamu.⁵¹ Tāpat mājokļu kvalitātei būtu jābūt atbilstošai mūsdienu būvniecības un labiekārtotības standartiem: mājoklis ir energoefektīvs, aprīkots ar santehniku vannas, tualetes un virtuves telpās. Mājokļa atrašanās vietai būtu jānodrošina pieeja darbam, publiskajiem pakalpojumiem, transportam un nepieciešamajai infrastruktūrai.

Tāpat mājoklim ir jābūt mājsaimniecības lielumam un arī sastāvam atbilstošam. Pārapdzīvotības rādītājs sniedz informāciju par to cilvēku īpatsvaru, kuri dzīvo pārapdzīvotā mājoklī, ko nosaka, ņemot vērā mājsaimniecībā pieejamo istabu skaitu, mājsaimniecības locekļu skaitu, kā arī viņu vecumu un ģimenes stāvokli.

41% Latvijas mājsaimniecību dzīvo pārapdzīvotos mājokļos, kas ir otrs sliktākais rādītājs ES (ES vidējais pārapdzīvotības rādītājs – 17%).⁵² Pārapdzīvotība Latvijā ir novērojama ne tikai trūcīgām mājsaimniecībām. Vairāk nekā 40% Latvijas mājsaimniecību ar vidējiem ienākumiem (mājsaimniecības trešajā ienākumu kvintilē) dzīvo pārapdzīvotā mājoklī (OECD vidējais rādītājs – 10%).

Lai arī mājsaimniecību ienākumi pakāpeniski pieaug, tie joprojām ir zemi, lai veidotu pietiekamus uzkrājumus kvalitatīvāka mājokļa iegādei vai īrei, jo šādu mājokļu cenas pārsniedz mājsaimniecību ienākumus⁵³. Zemie ienākumi neļauj jaunākiem vecākiem ne tikai mājokli iegādāties, bet arī īrēt, tāpēc viņi biežāk izvēlas dzīvot kopā ar saviem vecākiem.⁵⁴

Mājokļu pieejamība skatāma arī reģionālās politikas kontekstā. Pieejams mājoklis ir būtisks reģionālās attīstības atšķirību mazināšanai. Tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo īrētos dzīvokļos (12%), kas mazina darbaspēka mobilitāti un neļauj mazināt augsto bezdarba līmeni atsevišķos reģionos. Salīdzinājumam – vidēji OECD dalībvalstīs īres mājokļi veido 23.5% no visiem mājokļiem.⁵⁵

Ņemot vērā pašreizējo situāciju ar mājokļu pieejamību reģionos un īpašuma tiesību struktūru, ir svarīga arī pašvaldību iesaiste mājokļu nodrošināšanai un papildinošās darbības atšķirību mazinošajos pasākumos. Saskaņā ar Reģionālās politikas pamatnostādnēm 2021.–2027.gadam (apstiprinātas 2019.gada 26.novembrī) izmaksu ziņā pieejamu un kvalitatīvu mājokļu trūkums ir viens no iemesliem, kas kavē valsts iekšējo mobilitāti un netieši izraisa citus negatīvus efektus – ir mazāka iespēja piesaistīt cilvēkresursus uzņēmējdarbībai un produktivitātes celšanai reģionos. Šo attīstību kavējošo faktoru mazināšanai pašvaldību rīcībā jābūt kompleksam atbalsta modelim, kas ietver ne tikai reģionālās mobilitātes atbalstu, bet arī mājokļu piedāvājumu darbaspēkam. Ar mērķi risināt tirgus nepilnības reģionos un nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus mājokļus, Ministru kabinets 2022.gada 14.jūlijā apstiprināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas konceptuālo ziņojumu "Valsts atbalsts pašvaldībām, lai nodrošinātu iedzīvotājiem kvalitatīvus un pieejamus īres mājokļus". Tā ietvaros paredzēts izveidot valsts kapitālsabiedrību "Mājokļu fonda institūcija", kas nodrošinātu dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām pieejamus dzīvokļus īrei, un sasniedzamais rezultāts būtu 4000 jauni dzīvokļi.

Ārpus Rīgas un Pierīgas pēdējo 10 gadu laikā ir uzbūvētas tikai dažas ēkas ar jauniem dzīvokļiem – Vidzemē šajā periodā uzbūvētajās ēkās kopā ir 153 dzīvokļi, Kurzemē 223 dzīvokļi, Zemgalē 116 dzīvokļi, bet Latgalē 21 dzīvoklis. Līdz ar to, ja iedzīvotājs vēlas ārpus Rīgas vai Pierīgas dzīvot jaunā, energoefektīvā mājoklī, šādi īpašumi pieejami ļoti retos gadījumos un tikai otrreizējā tirgū, savukārt Rīgā un Pierīgā, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, piedāvājums veidojas ievērojami lēnāk. Īpaši negatīvi šāda situācija ietekmē jaunās ģimenes, jaunos speciālistus un augstskolu absolventus, kuriem Latvijas reģionos ir pieejams mazāk pievilcīgs dzīvojamais fonds, salīdzinot ar Rīgu, Pierīgu vai mājokli emigrācijā. Turklāt atsevišķās pašvaldībās, piemēram, Valmierā, Cēsīs, Siguldā īres dzīvokļu piedāvājums ir ļoti ierobežots vai vispār nav pieejams lielā pieprasījuma un mazā piedāvājuma dēļ un cenas atsevišķos gadījumos pārsniedz līdzvērtīga mājokļa cenas Rīgā.

5.attēls

Ekspluatācijā nodoto mājokļu skaits reģionos, no 2010. līdz 2022.gadam kopā⁵⁶

Arvien vairāk iedzīvotāju, īpaši jaunie speciālisti līdz 35 gadiem, izvēlas mājokli īrēt, nevis iegādāties, lai būtu lielākas mobilitātes iespējas. Šāda tendence ir lielā daļā attīstīto Eiropas valstu, kur 30%–40% iedzīvotāju mājokli īrē, nevis iegādājas. Ņemot vērā īres mājokļu ierobežoto piedāvājumu, Latvijas pilsētas no mājokļu skatu punkta ir mazāk pievilcīgas, kas savukārt neveicina speciālistu piesaisti un ģimeņu palikšanu šajās pašvaldībās.

2.1. Atbalsts izmaksu ziņā pieejamiem īres mājokļiem

Nepietiekama iedzīvotāju pirktspēja ir viens no īres tirgus attīstības primārajiem šķēršļiem, īpaši reģionos, kā rezultātā šobrīd privātā sektora investīcijas īres namu būvniecībā ir nepietiekamas. Tirgū pieejamie kreditēšanas termiņi ir būtiski īsāki par ēkas ekspluatācijas termiņu, kā rezultātā palielinās izmaksas par dzīvojamo telpu īri un mājsaimniecībām ar nepietiekamiem ienākumiem ir ierobežota pieejamība šādiem īres dzīvokļiem.

Altum 2021.gadā pasūtīja pētījumu "Tirgus nepilnības izvērtējums par finansējumu nekustamo īpašumu attīstītājiem daudzīvokļu ēku projektu attīstīšanai ārpus Rīgas un Pierīgas"⁵⁷. Pētījums tika izstrādāts, analizējot cenu bankas darījumu reģistru dzīvokļiem, viendzīvokļa mājām un "jaunajiem projektiem" un dzīvokļu sludinājumu arhīvu, analizējot publiski pieejamos dzīvokļu izīrēšanas sludinājumus, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas apkopoto statistiku par darījumiem uz pirkuma līguma pamata, kā arī intervējot Nekustamo īpašumu attīstītāju alianses, komercbanku, Latvijas Pašvaldību savienības, vairāku pašvaldību un nekustamo īpašumu attīstītāju pārstāvjus.

Galvenie pētījuma secinājumi rāda, ka pēdējo 5 gadu laikā nav novērojama aktīva daudzdzīvokļu māju būvniecības projektu attīstīšana ārpus Rīgas un Pierīgas, atrodami vien atsevišķi šādu projektu piemēri. Tas skaidrojams ar:

• vienlīdz augsto būvniecības pašizmaksu daudzdzīvokļu māju būvniecībai Rīgā un ārpus tās;

• būtiskām atšķirībām dzīvokļu cenu līmeņos, tirgus aktivitātē un iedzīvotāju maksātspējā, salīdzinot Rīgu un Pierīgu ar pārējām Latvijas pilsētām;

• būtiskām atšķirībām nekustamā īpašuma tirgus aktivitātē, salīdzinot Rīgu un pārējās pilsētas;

• to, ka tikai atsevišķi nekustamā īpašuma attīstītāji (būvkomersanti) specializējas darbībai ārpus Rīgas un Pierīgas un neliela daļa no tiem var izpildīt nosacījumus kredītiestāžu aizdevumu saņemšanai (pašu dalība projektā, pašu kapitāls, nodrošinājums, esoša naudas plūsma u.c.).

Ņemot vērā augstākminēto, ir novērojams piedāvājuma trūkums dzīvokļu pārdošanai un īrei t.s. "jaunajos projektos" ārpus Rīgas un Pierīgas, kas skaidrojams ar nepietiekami augsto nekustamā īpašuma cenu līmeni minētajās pilsētās, lai nodrošinātu šādu attīstības projektu rentabilitāti, taču, no otras puses, novērojams pieprasījums pēc šādiem dzīvokļiem reģionālos attīstības centros, it īpaši uz īri, kas liecina par tirgus nepilnību šajā tirgus segmentā. Tādējādi ir secināms, ka šobrīd tirgū ir vērojams izmaksu ziņā pieejamu mājokļu trūkums, ko kā problēmu ir uzsvērusi arī Eiropas Komisija 2019.gada ziņojumā par Latviju.⁵⁸

Izmaksu ziņā pieejamu mājokļu trūkumu uzsver arī OECD 2020.gada 17.jūnijā publicētajā pētījumā "Politikas virzieni mājokļu pieejamības veicināšanai Latvijā"⁵⁹, norādot, ka ir novērots privāto investīciju trūkums daudzdzīvokļu īres māju celtniecībā un norādot, ka 44% no mājsaimniecībām nevar atļauties iegādāties mājokli uz tirgus nosacījumiem un ir novērojams pieprasījums pēc cenu ziņā pieejamiem īres mājokļiem, taču nelielā komerciālā īres tirgus rezultātā šīm mājsaimniecībām trūkst izmaksu ziņā pieejamu mājokļu. Ekonomikas ministrija 2021.gada februārī veica pašvaldību aptauju (izņemot Rīgu un pašvaldības, kas robežojas ar Rīgu), lai identificētu pieprasījumu pēc zemas īres maksas mājokļiem, kā rezultātā pašvaldības norādīja uz ievērojamu pieprasījumu šādiem mājokļiem – aptuveni 1400 dzīvokļi bija nepieciešami uz šo brīdi.

Ņemot vērā OECD rekomendācijas, pastāvošās tirgus nepilnības un to, ka izmaksu ziņā pieejamu īres mājokļu trūkuma risināšanai valstī nepieciešams izveidot ilgtspējīgu ilgtermiņa finansēšanas risinājumu, ar Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējumu (Ministru kabineta 2022.gada 14.jūlija noteikumi Nr.459 "Noteikumi par atbalstu dzīvojamo īres māju būvniecībai Eiropas Savienības ANM plāna 3.1.reformu un investīciju virziena "Reģionālā politika" 3.1.1.4.i. investīcijas "Finansēšanas fonda izveide zemas īres mājokļu būvniecībai") ir izveidots mājokļu pieejamības fonds zemas īres mājokļu būvniecībai ar mērķi uzlabot mājokļu pieejamību personām, kas nevar atļauties mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām atbilstošu mājokli uz tirgus nosacījumiem. Atbilstoši programmas nosacījumiem tiek nodrošināts 30 gadu aizdevums ar zemām procentu likmēm un kapitāla atlaidi izmaksu ziņā pieejamu īres mājokļu būvniecībai, noteikti īres maksas ierobežojumi.

Aizdevumu atmaksātais finansējums, kā arī daļa no īres maksas pēc aizdevuma atmaksas tiks izmantota nākamo mājokļu būvniecībai, tādejādi radot risinājumu finansējuma pieejamībai ilgtermiņā. Sākotnēji kopējais finansējums no ANM zemas īres maksas mājokļu būvniecības programmas īstenošanai ir paredzētas 42 900 000 EUR apmērā, kas dotu iespēju finansēt vismaz 467 zemas īres maksas dzīvokļu būvniecību ārpus Rīgas un pašvaldībām, kas robežojas ar to, taču nākotnē, piesaistot papildus finansējumu, nepieciešams paplašināt teritoriālo pārklājumu programmai, iekļaujot visu Latvijas teritoriju, tā kā mājsaimniecības ar nepietiekamiem ienākumiem ir visās pašvaldībās.

Finansēšanas fondam zemas īres maksas mājokļu būvniecībai jāsekmē kvalitatīvu, pieejamu mājokļu piedāvājuma palielināšanu Latvijā, kā arī dzīvojamā fonda kvalitātes un energoefektivitātes paaugstināšanu. Skatoties no jauna dzīvojamā fonda būvniecības mērķa un iedzīvotāju ienākumu grupām, zemas īres maksas mājokļiem ir jābūt aptuveni 60% jeb 6000 no visiem uzceltajiem mājokļiem ik gadu. Lai šo mērķi sasniegtu pie šī brīža būvniecības cenām būtu nepieciešami aptuveni 630 milj.eiro gadā. Līdz ar to nepieciešams paredzēt papildus finansējumu gan no valsts budžeta programmas "ieskriešanās" periodā, gan piesaistīt finansējumu no institucionāliem investoriem, piemēram, no investīciju bankām, pensiju fondiem, ārvalstu kapitālu. Lai piesaistītu nepieciešamās investīcijas izmaksu ziņā pieejamu mājokļu būvniecībai ir jāizvērtē publisko privāto partnerību starp pašvaldībām un institucionāliem attīstītājiem, kur institucionālie attīstītāji nodrošinātu pašvaldībām īres mājas, ja vienlaikus tas ļauj noteikt pieejamu īres maksu. Tāpat ir jāizvērtē iespējas samazināt uz pašvaldības ilgtermiņa saistībām (galvojumi, aizņēmumi) attiecināmo saistību apmēra proporciju (līdzšinēji 75%), ja saistības radušās zemu izmaksu īres māju būvniecības rezultātā.

Latvijai ir nepieciešams attīstīt īres tirgu un turpināt atbalstīt tās mājsaimniecības, kuras nevar atļauties mājokli īrēt tirgū. Ņemot vērā, ka šāds mājsaimniecību īpatsvars ir liels (aptuveni 44% no visām mājsaimniecībām), Ekonomikas ministrijas atbalsta programmai zemas īres maksas mājokļu būvniecībai, lai novērstu tirgus nepilnību un risinātu mājokļu pieejamības problēmas ilgtermiņā, nepieciešams piesaistīt papildus finansējumu. Lai atbalsta programma strādātu efektīvi, ir nepieciešams izvērtēt iespēju veikt grozījumus normatīvajā regulējumā, lai atsevišķos gadījumos atļautu apbūves tiesības pašvaldību zemes, lai būvētu īres mājas.

2.2. Uzdevumi

• Nepieciešams piesaistīt papildus finansējumu gan no valsts budžeta, gan arī no institucionāliem investoriem, piemēram, no investīciju bankām, vai pensiju fondiem zemas īres maksas mājokļu būvniecībai. . Valsts atbalsta programmas jāizstrādā vadoties pēc principa, ka tiek nodrošināta pieejama īres maksa un ilgtspējīgu investīciju nodrošināšanai maksimāli jāveicina privātā kapitāla piesaiste, panākot privātā kapitāla piesaisti uz 1 ieguldīto publisko EUR vismaz attiecībā 1:3 līdz 1:5 (sviras efekts).

• Attīstīt mājokļu pieejamības fondu, kas nodrošina ieguldītā finansējuma atkārtotu ieguldīšanu nākamo zemas īres maksas mājokļu būvniecībā;

• Jāizvērtē iespējas samazināt uz pašvaldības ilgtermiņa saistībām attiecināmo saistību apmēra proporciju (līdzšinēji 75 %), ja saistības radušās zemu izmaksu īres māju būvniecības rezultātā;

• Pagarināt maksimālo iespējamo pašvaldību kapitālsabiedrību Valsts kases aizdevuma termiņu, ja aizdevums tiek izmantots zemu izmaksu īres māju būvniecības nodrošināšanai;

• Izstrādāt atbalsta programmu moduļveida privātmāju būvniecībai reģionos, kur nav pieprasījums pēc daudzdzīvokļu namu būvniecības, tomēr atsevišķos gadījumos dzīvojamais fonds trūkst;

• Izvērtēt iespēju veikt grozījumus normatīvajā regulējumā, lai atsevišķos gadījumos atļautu īstenot apbūves tiesības uz pašvaldību zemes, lai būvētu īres mājas. Normatīvais regulējums par šo apbūves tiesību nodibināšanu varētu tikt iekļauts rīcības virziena uzdevuma 1.1.ietvaros, vai arī tiks izvērtēta iespēja veikt grozījumus citos normatīvajos aktos.

3. Atbalsts mājsaimniecībām ar vidēji augstiem ienākumiem

OECD pētījumā par mājokļu pieejamību Latvijā apskata arī mājokļu pieejamības saistību ar demogrāfiskajām tendencēm. Pētījumā norādīts, ka, vērtējot mājokļa pieejamības ietekmi uz lēmumu par ģimenes paplašināšanu, ir jāņem vērā virkne apsvērumu. Sākot jau ar pirmo bērnu, mājsaimniecībām visbiežāk ir nepieciešams vairāk vietas, lai atbilstoši izmitinātu visu ģimeni, tāpēc piemērota mājokļa pieejamība var ietekmēt mājsaimniecības plānus ģimenes pieaugumam. Mājokļa īpašumtiesības vai ilgtermiņa īre nodrošina papildu mājokļa drošību, radot pozitīvas asociācijas ar nodomu un iespējamību par ģimenes paplašinājumu. Mājokļu cenu kāpums var izraisīt ģimenes pieauguma plānošanas atlikšanu, jo nepieciešamā papildu mājokļa platība kļūst mazāk finansiāli pieejama. Tas jo īpaši var ietekmēt tās mājsaimniecības, kas atrodas viņu karjeras sākuma posmā darba tirgū, jo aizņemšanās ierobežojumi un pietiekamu uzkrājumu trūkums var ierobežot iespējas iegūt nepieciešama izmēra mājokli. OECD norāda, ka svarīgi ir nošķirt mājokļa pieejamības ietekmi uz ģimenes pieauguma plānošanu tām mājsaimniecībām, kam mājoklis pieder, un tām mājsaimniecībām, kas mājokli īrē. OECD pētījumā norāda, ka literatūras par mājokļu pieejamības atbalsta politikas ietekmi uz demogrāfiju ir maz, tomēr valstīs ar ierobežotu hipotekāro kredītu pieejamību parasti ir raksturīgi zemi dzimstības rādītāji un augsts vidējais vecums, mājsaimniecībām plānojot pirmo bērnu.⁶⁰

3.1. Atbalsts mājsaimniecībām mājokļu iegādei vai būvniecībai

Mājokļu garantiju programma iedzīvotāju vidū guvusi lielu atsaucību, tā atvieglo ģimenēm ar bērniem iespēju nodrošināt pirmo iemaksu kredītam mājokļa iegādei vai būvniecībai. Programmas ietvaros Altum kopš 2014.gada izsniedz garantijas šādām mājsaimniecībām:

• ar kurām kopā dzīvo un kuru apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns;

• ja iestājusies grūtniecība;

• kopš 2018.gada jaunajiem speciālistiem;

• kopš 2023.gada – Nacionālo bruņoto spēku karavīriem.

Programmas darbības laikā uz 30.06.2023:

• ģimenēm ar bērniem izsniegtas 26 000 garantijas, to kopējā garantiju summa 208 milj. EUR; kopējais bērnu skaits 38 000;

• jaunajiem speciālistiem izsniegtas 5400 garantijas; to kopējā garantiju summa 45 milj. EUR;

• Nacionālo bruņo spēku karavīriem, izsniegtas 80 garantijas, kopējā garantiju summa 800 tūkst. EUR.

Kopš 2020.gada⁶¹ daudzbērnu ģimenēm mājokļa pieejamības veicināšanai pieejams atbalsta mehānisms "Balsts", kas paredz šīm ģimenēm iespēju saņemt subsīdiju mājokļa iegādei vai būvniecībai. Līdz 2023.gada 30.jūnijam izsniegtas 1054 subsīdijas "Balsts"; to kopējā subsīdiju summa 8,8 milj. EUR; kopējais bērnu skaits 3312.

Lai veicinātu atbalsta programmu darbību, ir nepieciešams turpināt šo atbalsta programmu, pārskatīt dažādus risinājumus un finanšu instrumentus, kas sniedz mērķtiecīgu atbalstu ģimenēm. Tāpat ir jāpaplašina atbalsta saņēmēju loks, iekļaujot ģimenes, kurās aug bērns ar invaliditāti, neatkarīgi no bērnu skaita, ņemot vērā izmaksas, kas nepieciešamas mājokļa pielāgošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem.

6.attēls

Mājokļu darījumu skaits un izsniegto aizdevumu skaits privātpersonām mājokļa iegādei Latvijā 2022.gadā

No visiem darījumiem ar mājokli 57% gadījumu ticis piesaistīts kredīts mājokļa iegādei, taču tikai 33% gadījumu mājokļa iegādei ir piesaistīts nekustamā īpašuma (turpmāk – NĪ) nodrošinājums, kas ir būtisks priekšnosacījums, lai saņemtu hipotekāro kredītu. Pārējie 23% ir bez NĪ nodrošinājuma, kas liek secināt, ka šos darījumus nevar definēt kā hipotekāros kredītus, bet gan cita veida aizdevumus, piemēram, banku piedāvāto mazo mājokļa kredītu, kas ir paredzēts mājokļiem līdz 20 000 EUR ar fiksētu procentu likmi no 7,9% līdz 14,9% un termiņu līdz 10 gadiem⁶³.

81% no visiem izsniegtajiem kredītiem mājokļa iegādei ar NĪ nodrošinājumu ir izsniegti Rīgas plānošanas reģionā, kas ir skaidrojams ar zemām NĪ vērtībām reģionos. Faktiski izsniegto kredītu skaits mājokļu iegādei reģionos ir lielāks, ja ņemtu vērā aizdevumus bez NĪ nodrošinājuma, taču šo faktu nav iespējams pārbaudīt, jo nav pieejama informācija par to, kur mājoklis tiek iegādāts situācijā, ja aizdevums ir izsniegts bez NĪ nodrošinājuma.

7.attēls

Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi un maksimāli pieļaujamais ikmēneša hipotekārā kredīta maksājums⁶⁴ pa kvintiļu grupām 2021.gadā, %, EUR

Kā redzams 7.attēlā, hipotekārais kredīts mūsdienīgam mājoklim ir pieejams tikai augstāko ienākumu mājsaimniecībām. Izmantojot dažādu komercbanku kredīta kalkulatorus, kas nosaka, kādu maksimālo summu mājsaimniecības var aizņemties mājokļa iegādei, ir iespējams secināt, ka 3.ienākumu kvintiles mājsaimniecības ar diviem nepilngadīgiem bērniem var saņemt hipotekāro kredītu robežās no 45 000 līdz 68 000 EUR, un dažās komercbankās ar šādiem mājsaimniecības ienākumiem un bērnu skaitu, kredītu nemaz nepiedāvā. 4.ienākumu kvintiles mājsaimniecībām ar diviem bērniem, komercbanku hipotekārā kredīta kalkulators piedāvā aizņemties īpašumam no 45 000 līdz pat 125 000 EUR. Turīgāko mājsaimniecību kvintilei ar diviem bērniem ir iespējams aizņemties līdz pat 200 000 EUR mājokļa iegādei. Līdzīgu situāciju arī parāda Latvijas Bankas⁶⁵ analīze, kurā secināts, ka kredītus mājokļa iegādei pārsvarā sniedz tikai bagātākajām Latvijas mājsaimniecībām.

Ņemot vērā mājsaimniecību ienākumu atšķirības, nekustamā īpašuma vērtības un banku piesardzīgo kreditēšanas politiku reģionos, ir nepieciešams paplašināt un uzlabot esošās mājokļa iegādes atbalsta programmu saņemšanas nosacījumus reģionos, kā arī vērtēt citu ESAO valstīs bieži izmantoto mērķēto atbalsta instrumentu mājokļu pieejamības paplašināšanai ieviešanas nepieciešamību Latvijā.

3.2. Atbalsts attīstītājiem mājokļu būvniecībai

Latvijā ir viens no viszemākajiem rādītājiem mājokļu būvniecībā OECD valstīs. Kā minēts jau iepriekš, viens no galvenajiem iemesliem ir iedzīvotāju zemā maksātspēja.

8.attēls

Mājokļu skaita īpatsvars, kas nodots ekspluatācijā pret esošo dzīvojamo fondu, OECD valstīs, 2011. un 2020.gadā⁶⁶

Privāto investīciju apmērā daudzdzīvokļu namu būvniecība Latvijā (t.sk. Rīgā) ievērojami atpaliek no Igaunijas un Lietuvas.⁶⁷

9.attēls

Ārpus Rīgas ir uzbūvētas tikai dažas daudzīvokļu ēkas – Liepājā, Jelgavā, Ogrē, Siguldā, Cēsis, Smiltenē, Valmierā. Jāņem vērā, ka reģionālajiem nekustamā īpašuma attīstītājiem bieži trūkst finanšu kapacitāte (nodrošinājums, pašu dalība un kapitāls, nepietiekama naudas plūsma), kā arī reģionos ir papildus riski projektu finansēšanai zemāku nekustamo īpašumu cenu, iedzīvotāju ienākumu un maksātspējas dēļ.

Jāatzīmē arī, ka kopš 2010.gada ir uzbūvēti tikai atsevišķi īres nami un šis segments ir neattīstīts. Mājsaimniecību zemo ienākumu un pirktspējas dēļ Latvijā īres mājokļu būvniecība ir ar ļoti ierobežotu dzīvotspēju. Ņemot vērā privāto mājokļu attīstītāju biznesa stratēģijas, komercbanku piesardzīgo kreditēšanas politiku un īsos kredītu atmaksas termiņus, īres mājokļi būtu ar augstu īres maksu, lai nodrošinātu pietiekamu naudas plūsmu aizdevumu atmaksai. Diemžēl tas ievērojami pārsniedz iedzīvotāju maksātspēju.

Zemā darījumu, nekustamo īpašumu attīstītāju, investoru un banku aktivitāte daudzdzīvokļu ēku projektu attīstīšanai ārpus Rīgas un Pierīgas skaidrojama ar nepietiekami augsto nekustamā īpašuma cenu līmeni minētajās pilsētās, lai nodrošinātu šādu attīstības projektu rentabilitāti. Būtiskākie apsvērumi:

• ir pamatotas bažas par daudzdzīvokļu māju attīstības projektu ekonomisko pamatojumu;

• pie novērotām maksimālām dzīvokļu pārdošanas cenām visticamāk nebūtu pamatoti plānot daudzdzīvokļu mājas būvniecību un dzīvokļu tālāku pārdošanu ar tirgus (bez valsts atbalsts) projektu finansēšanas nosacījumiem, jo dzīvokļu pārdošanas cena praktiski nosegtu tikai būvniecības pašizmaksu un šādā gadījumā investori nevarētu plānot dzīvokļu pārdošanu pirmreizējā tirgū, kas apliekas ar PVN. Atsevišķos gadījumos, iespējams, pārdošana varētu būt pamatota ar īpašiem valsts atbalsta nosacījumiem vai īrei ar izpirkuma tiesībām;

• vienlaicīgi var novērot, ka maksimālās dzīvokļu cenas otrreizējā tirgū atsevišķās pilsētās pietuvojas dzīvokļu pašizmaksai t.s. "jaunajos projektos", un atsevišķos "jaunajos projektos" piedāvātās dzīvokļu cenas dzīvokļiem var nodrošināt pietiekamu projekta rentabilitāti;

• Kopumā jāsecina, ka daudzdzīvokļu ēku projektu attīstīšana ārpus Rīgas un Pierīgas būtu ekonomiski pamatota tikai atsevišķās pilsētās un/vai ar atvieglotiem finansēšanas nosacījumiem.

Nekustamo īpašumu attīstīšanai galvenokārt pieejami aizdevumi ar termiņu līdz 15–20 gadiem, attīstītājiem jānodrošina pašu līdzdalība 30%–50% no projekta izmaksām, bet aizdevuma procentu maksājumiem vismaz sākotnēji nepieciešama esošas uzņēmējdarbības naudas plūsma, nepieciešams papildus nodrošinājums, kas neveicina nekustamo īpašumu attīstīšanu reģionos. Finansējuma pieejamība ir ierobežota un finansējums, galvenokārt, pieejams nekustamā īpašuma attīstītājiem ar spēcīgu finanšu kapacitāti, kas spēj jaunu projekta attīstību nodrošināt ar esoša biznesa naudas plūsmu, ķīlas objektiem.

Lai risinātu finansējuma pieejamību nekustamā īpašuma attīstītājiem, būvniekiem reģionos kopš 2021.gada beigām ir pieejams atbalsts dzīvojamo māju būvniecības projektiem uz īri un pārdošanu uz tirgus nosacījumiem. Altum MVU aizdevumu iespējams saņemt nekustamā īpašuma (būves), kura galvenais lietošanas veids ir triju vai vairāku dzīvokļu māja, būvniecībai, atjaunošanu vai pārbūvei. Atbalstāmās teritorijas ir ārpus Jūrmalas, Rīgas un Rīgai piegulošajiem novadiem (Mārupes, Olaines, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Ādažu novads). Aizdevumi pieejami īres namu būvniecībai un ēku būvēšanai dzīvokļu pārdošanai. Tāpat kopš 2021.gada beigām pieejamas garantijas nekustamā īpašuma būvniecībai reģionos.⁶⁸

Ņemot vērā, ka jaunu mājokļu būvniecības tempi būtiski atpaliek no kaimiņvalstīm, ir nepieciešams nodrošināt atbalstu aizdevumu un garantiju veidā pieejamību nekustamo īpašumu attīstīšanai komersantiem, kas savu darbību izvērš reģionos, kā arī jaunu mājokļu būvniecībā iesaistīt institucionālos investorus, izmantot tādus instrumentus, kā publiskā privātā partnerība, u.c.

3.3. Uzdevumi

• paplašināt un uzlabot esošās mājokļa iegādes atbalsta programmu saņemšanas nosacījumus un atbalsta intensitāti reģionos;

• vērtēt citu mērķēto atbalsta instrumentu mājokļu pieejamības paplašināšanai ieviešanas nepieciešamību Latvijā

• nodrošināt atbalstu aizdevumu un garantiju veidā pieejamību nekustamo īpašumu attīstīšanai komersantiem, kas savu darbību izvērš reģionos.

4. Atbalsts esošā dzīvojamā fonda uzlabošanai

Latvijā esošais dzīvojamais fonds strauji noveco. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ~10% no visām dzīvojamām ēkām ir uzbūvētas pēc 2003.gada, savukārt no kopējā daudzdzīvokļu ēku īpatsvara tikai 3% ēkas ir būvētas pēc 2003.gada (4% no 1993.gada⁶⁹). Ieguldījumi mājokļos Latvijā ir bijuši zemi vairāku iemeslu dēļ, tostarp, iedzīvotāju ienākumi un iedzīvotāju skaita samazinājums. Uz investīciju trūkumu mājokļos norāda arī OECD pētījumā par mājokļu pieejamību Latvijā⁷⁰.

10. attēls

4.1. Mājokļu uzturēšana

Par dzīvojamās mājas kvalitātes saglabāšanu, novēršot tās priekšlaicīgu nolietošanos, ir atbildīgi mājokļu īpašnieki.

Lai nodrošinātu efektīvu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanu, ir nepieciešams skaidri nodalīt pārvaldnieka un dzīvokļu īpašnieku atbildības un pienākumus. Ekonomikas ministrija izstrādā jaunu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, kas paredz radīt tiesiskos priekšnoteikumus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju efektīvākai pārvaldīšanai, nodrošinot dzīvojamo māju ekspluatāciju un uzturēšanu (fizisku saglabāšanu visā to ekspluatācijas laikā) un attīstību atbilstoši normatīvo aktu prasībām, nepārprotami nosakot dzīvokļu īpašnieku, dzīvokļu īpašnieku kopības, kopīpašnieku, dzīvojamo māju pārvaldnieku u.c. dzīvojamās mājas pārvaldīšanā iesaistīto personu tiesības un pienākumus.

Lai atbalstītu iedzīvotājus un veicinātu finanšu pieejamību daudzdzīvokļu māju atjaunošanai un labiekārtojuma pilnveidošanai, kopš 2021.gadā ir pieejama ALTUM atbalsta programma aizdevumiem ieguldījumiem mājokļu tehniskā stāvokļa un labiekārtojuma uzlabošanai. Aizdevums ir paredzēts:

• norobežojošo konstrukciju un koplietošanas telpu būvdarbiem, piemēram, ārsienām, logu nomaiņai, t.sk., liftu modernizācijai vai nomaiņai;

• inženiersistēmu atjaunošanai, pārbūvei vai izveidei;

• brauktuves, ietves vai stāvlaukuma izbūvei, pārbūvei vai atjaunošanai;

• apgaismojuma izbūvei, pārbūvei vai atjaunošanai;

• citiem labiekārtošanas darbiem – bērnu rotaļu laukumu ierīkošanai, soliņu, velo novietņu, atkritumu urnu, atkritumu konteineru novietošanas un sporta laukumu, veļas žāvētavu ierīkošanai, pārbūvei vai atjaunošanai u.c.;

• projekta tehniskās dokumentācijas izmaksām, kā arī projekta vadībai, autoruzraudzībai un būvuzraudzībai.

Saņemt finansējumu ir iespējams, ja ir saņemts kredītiestādes atteikums finansējuma piešķiršanai, un ja dzīvojamās mājas īpašnieki nobalsojuši par projekta realizāciju un aizdevuma saņemšanu (vismaz 50% + 1 balss). Finansējums ir pieejams no 10 000 EUR līdz pat 400 000 EUR ar aizdevuma termiņu līdz 20 gadiem.⁷¹ Kopumā atbalsta programmu ir izmantojušas 86 daudzdzīvokļu ēkas.

Ņemot vērā to, ka dzīvojamo ēku pārvaldīšanas process nereti rada strīdu situācijas starp dzīvojamās mājas īpašniekiem un tās pārvaldnieku, kā arī starp atsevišķu dzīvokļa īpašnieku un dzīvokļu īpašnieku kopību, ir izstrādāti grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, kas paredz aizsargāt atsevišķu dzīvokļa īpašnieku pret vairākuma bezdarbību. Grozījumi likumā paredz tiesības aktīvajai dzīvokļu īpašnieku daļai, kas ir mazākumā (pārstāv mazāk par pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem), lemt par jautājumiem, ko līdz šim varēja izlemt tikai gadījumos, kad kopsapulcē vai aptaujā dalību ņēmuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk par pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, kā arī paredz, ja kopsapulce nav lemttiesīga (reģistrācijas sarakstā reģistrētie dzīvokļu īpašnieki nepārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem), tad to var sasaukt atkārtoti. Ja kopsapulce ar to pašu darba kārtību tiek atkārtoti sasaukta mēneša laikā, tā ir lemttiesīga, ja dalībnieku reģistrācijas sarakstā reģistrētie dzīvokļu īpašnieki pārstāv vairāk nekā vienu trešdaļu no visiem dzīvokļu īpašumiem.

Dzīvojamo ēku uzturēšanā liela loma ir iedzīvotāju informētībai par viņu pienākumiem kā dzīvokļa īpašniekiem un daudzdzīvokļu ēkas kopīpašniekiem. 2020.gada 4.martā Ekonomikas ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un 34 valsts pārvaldes iestādes, nevalstiskās organizācijas un valsts kapitālsabiedrības parakstīja atjaunoto Sadarbības memorandu, apņemoties kopīgi nodrošināt informācijas pieejamību par ēku atjaunošanas, pārbūves un energoefektivitātes paaugstināšanas iespējām: par finansējuma avotiem, tai skaitā Eiropas Savienības līdzfinansējumu, energoefektivitātes projektu īstenošanas iespējām, kā arī daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas jautājumiem, informēt par ēku atjaunošanas un pārbūves ieguvumiem, par labbūtības (mikroklimats, akustika, ventilācija u.c.) nozīmi ēkās, ilgtspējību ēku būvniecībā un uzturēšanā, inovācijām, viedajiem risinājumiem un digitalizāciju būvniecībā un energoefektivitātē, kā arī veicināt to attīstību, izglītot būvniecības procesa dalībniekus par kvalitatīviem ēku atjaunošanas procesa nosacījumiem, par prasībām būvizstrādājumiem un to iestrādes tehnoloģijām.

Lai veicinātu iedzīvotāju izpratni par sev piederošā dzīvojamā fonda uzlabošanu, ir nepieciešams turpināt veidot plašas informēšanas kampaņas, kuru mērķis ir veicināt iedzīvotāju izpratni par nepieciešamību veikt ieguldījumus mājokļos. Iedzīvotāju izpratnes celšana par šīm nepieciešamajām darbībām ir vienīgais veids, lai veicinātu ieguldījumus mājokļu tehniskajā un energoefektivitātes uzlabošanā.

4.2. Ēku renovācija

3.tabula

Mājokļu skaits pēc to veida, platība un potenciālās izmaksas, kurus ir nepieciešams atjaunot, m², EUR

Pēc Ekonomikas ministrijas aplēses kopumā būtu nepieciešams atjaunot 190 tūkstošu mājokļu ar kopējo platību 56,1 miljons m² un kopējām investīcijām sasniedzot 21,6 miljardus EUR, kas sastāda gandrīz divus Latvijas valsts budžetus un vairāk kā pusi no Latvijas IKP pēc faktiskajām cenām.

4.tabula

Atbalsta programmas energoefektivitātes uzlabošnai dzīvojamās ēkās pa ēkas veidiem, periodiem, finansējumu un atbalstīto ēku skaitu, EUR

Līdz šim pirmajā daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoefektivitātes programmā (2007.–2013. gads) tika atjaunotas 740 ēkas, savukārt programmā 2014.– 2020. gadam kopumā tika atjaunotas 627 ēkas, kopumā sasniedzot tikai 5.13% no visām daudzdzīvokļu ēkām, kuras ir nepieciešams atjaunot. Ņemot vērā lielo investīciju nepieciešamību daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos, nākamajiem gadiem ir pieejams finansējums no Eiropas Savienības struktūrfondiem un ANM mājokļu atjaunošanas darbiem 230,5 miljonu EUR apmērā un tiek prognozēts, ka ar šobrīd pieejamo ES fondu plānošanas periodā pieejamo finansējumu varēs tikt renovētas aptuveni 500 daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas, kopumā sasniedzot uzlaboto ēku skaitu, kas ir tikai aptuveni 7% no nepieciešamā daudzdzīvokļu ēku skaita, ko būtu nepieciešams atjaunot. Privātmāju segmentā valsts kopumā ir palīdzējusi veikt energoefektivitātes uzlabojošus pasākumus 9028 mājokļiem, kas ir 5.5% no visām privātmājām, kuras būtu nepieciešams atjaunot.

Ēkas rada 40% no patērētās enerģijas un 36% no ar enerģiju saistītajām tiešajām un netiešajām siltumnīcefekta gāzu emisijām ES. Tāpēc tā ir viena no svirām, kas nepieciešama Renovācijas viļņa plānu⁷⁵ īstenošanai ar īpašiem reglamentējošiem, finansēšanas un veicinošiem pasākumiem, kuru mērķis ir līdz 2030.gadam vismaz divkāršot ikgadējo ēku energorenovācijas līmeni un veicināt dziļu renovāciju. Papildus EK publicētā klimata pakotne "Fit for 55" paredz to, ka jāsekmē klimata mērķu sasniegšanu līdz 2030.gadam, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55%, lai nodrošinātu nepieciešamo samazinājumu ilgtermiņa mērķa – klimatneitralitātes – sasniegšanu 2050.gadā. Ievērojot minēto, kā galvenais likumdošanas instruments, lai sasniegtu 2030. un 2050.gada dekarbonizācijas mērķus, nākotnē paredzēts EK izstrādātais un trialogā izskatītais priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par ēku energosniegumu (turpmāk – priekšlikums). Priekšlikuma galvenie mērķi ir samazināt ēku siltumnīcefekta gāzu emisijas un galīgo enerģijas patēriņu līdz 2030.gadam un nodrošināt, ka visas ēkas atbilst 2050.gada klimatneitralitātes prasībām. Mērķu sasniegšanai būtiski jākāpina ēku renovācijas tempus. Priekšlikums arī paredz izvirzīt papildus prasības jaunām ēkām, kas ietver ne tikai energoefektivitāti, bet arī, piemēram, vesels iekštelpu klimats, pielāgošanās klimata pārmaiņām, ugunsdrošība un piekļūstamība personām ar invaliditāti. Arī esošajām ēkām tiek paredzēts izvirzīt sasniedzamās energoefektivitātes klases noteiktos laika posmos. Papildus paredzēts izvirzīt arī tehniskās prasības tehnisko sistēmu vispārējai energoefektivitātei, to pareizai uzstādīšanai, regulēšanai un kontrolei. Jāņem vērā, ka priekšlikuma izvirzīto prasību izpilde atstās ievērojamu ietekmi uz ēku renovāciju, paredzot papildus pienākumus.

Ņemot vērā iedzīvotāju maksātspēju un aktivitāti atjaunot mājokļus, no valsts puses ir nepieciešami sistemātiski ieguldījumi mājokļu atjaunošanā, kā arī iedzīvotājiem ir nepieciešami stimuli veikt lielākus uzkrājumus dzīvojamā fonda atjaunošanai. Nedrīkst pieļaut situācijas, kad uzkrājumi, kas paredzēti dzīvojamā fonda atjaunošanai, tiktu tērēti citām vajadzībām, kā, piemēram, komunālo pakalpojumu parādu nomaksai daudzdzīvokļu mājā.

Lai pēc iespējas samazinātu izmaksas daudzdzīvokļu mājokļu renovācijai, Ekonomikas ministrija uzsākusi izstrādāt tipveida renovācijas projektus sērijveida ēkām, tāpat paredzēts vienkāršot energoefektivitātes programmas. Ņemot vērā iedzīvotāju zemo maksātspēju, ne visas daudzdzīvokļu mājas var atļauties veikt lielus ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanai, kas nepieciešami esošajās ES fondu programmās, tāpēc jāparedz atsevišķs atbalsta mehānisms, kas ļautu veikt energoefektivitātes uzlabojošus darbus pa daļām.

Lai kāpinātu mājokļu atjaunošanas tempu, kā arī mazinātu izmaksas, kas nepieciešamas mājokļa renovācijai uz vienu iedzīvotāju, nepieciešams strādāt pie risinājumiem, kas veicinātu veikt vairāku māju renovācijas vienlaikus (kvartāli pilsētās, veseli lauku ciemati), kas tādējādi piesaistītu ESKO pakalpojumu sniedzējus, kuri darbojas uz liela apjoma pasūtījumiem. Kā papildus risinājums, kas mazinātu mājokļa atjaunošanas izmaksas ir plašāka rūpnieciski ražoto paneļu izmantošana, kas būtiski saīsina atjaunošanas ilgumu un tādējādi – izmaksas. Lai papildus motivētu iedzīvotāju veikt investīcijas mājokļu atjaunošanā, Nodokļu politikas pamatnostādņu 2023.–2027.gadam izstrādes procesā nepieciešams vērtēt iespējamos stimulus mājsaimniecībām, piemēram, iespēju ieviest atvieglojumus iedzīvotāju ienākuma nodoklim, ja dzīvojamai mājai tiek veikta atjaunošana (tai skaitā energoefektivitātes paaugstināšanai), kā arī izvērtēt atvieglojumus nekustamā īpašuma nodoklim, ja mājoklim tiek veikti energoefektivitātes uzlabojoši pasākumi, u.c. Ņemot vērā nepieciešamo investīciju apjomu mājokļu atjaunošanai, ar ES fondu finansējumu klimata mērķi netiks sasniegti, tādēļ ir nepieciešams piesaistīt papildus finansējumu no citiem avotiem, kas tiktu ieguldīti mājokļu atjaunošanā.

4.3. Vides piekļūstamība

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām nosaka, ka nepieciešams nodrošināt, lai cilvēki ar invaliditāti varētu īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, veicinot tām piemītošās cieņas ievērošanu. Taču cilvēki ar invaliditāti Latvijā joprojām saskaras ar šķēršļiem, kas kavē tiesību uz patstāvīgu dzīvi īstenošanu un līdzdalību sabiedriskajos procesos, tai skaitā pieeju mājoklim.

Kā norādīts 2020.gada 30.jūnijā publicētajā pētījumā "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums Latvijā"⁷⁶ iepriekšminētais mājokļa pielāgošanas pakalpojums tiek izmantots ļoti reti kā valsts, tā pašvaldību finansēto pakalpojumu gadījumos. Valsts finansētais mājokļu pielāgošanas pakalpojums personām ar invaliditāti nav pieejams, lai gan ir ļoti nepieciešams, jo, lai valsts sniegto materiālo atbalstu izmantotu, personai jāņem kredīts kredītiestādē, kas ne vienmēr personām ar invaliditāti, īpaši nenodarbinātām vai tādām, kuru ienākumu līmenis ir zems, ir iespējams. Šai personu grupai nav pietiekami finansiālie resursi, lai saņemtu kredītu mājokļa pielāgošanai, kā arī administratīvie šķēršļi, lai daudzdzīvokļu nama koptelpas varētu pielāgot personas vajadzībām. Pašvaldību finansētais mājokļa pielāgošanas pabalsta apmērs var ļoti atšķirties dažādās pašvaldībās un šādi dati netiek apkopoti. Eksperti norāda, ka iemesls ir gan nepietiekamais pabalsta apmērs, gan administratīvā procedūra pabalsta saņemšanai, kas personai ar invaliditāti, īpaši, ja tā dzīvo viena, nav īstenojama pašas spēkiem.⁷⁷

Ņemot vērā minēto, nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti var piekļūt mājoklim, un viņu iespējas patstāvīgi pārvietoties no mājokļa nav ierobežotas, lai šīm personām būtu pilnvērtīgas iespējas piekļūt pakalpojumiem, darba tirgum, kā arī lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgas iespējas un sociālo iekļaušanu. Attiecībā uz piekļūstamību Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 3.komponentes "Nevienlīdzības mazināšana" 3.1.reformu un investīciju virziena "Reģionālā politika" 3.1.2.r. reformas "Sociālo un nodarbinātības pakalpojumu pieejamība minimālo ienākumu reformas atbalstam" 3.1.2.1.i.investīcijas "Publisko pakalpojumu un nodarbinātības pieejamības veicināšanas pasākumi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem" otrās kārtas "Atbalsta pasākumi cilvēkiem ar invaliditāti mājokļu vides pieejamības nodrošināšanai" (turpmāk – pasākums) ietvaros ir paredzēts nodrošināt atbalsta pasākumus 259 cilvēkiem ar invaliditāti mājokļu vides piekļūstamības nodrošināšanai. Atbalsta pasākuma ietvaros var tikt nodrošināta uzbrauktuvju un pacēlāju ierīkošana, dzīvojamo un koplietošanas telpu pielāgošana, automatizēta vārtu atvēršana, cietā seguma ierīkošana no īpašuma robežas līdz mājokļa durvīm u.c. ANM pasākuma mērķis ir uzlabot personu ar invaliditāti (personas ar I vai II invaliditātes grupu, 18 – 63 gadu vecumā (ieskaitot) un bērni ar invaliditāti 15–17 gadu vecumā (ieskaitot), kuriem ir kustību traucējumi) dzīves kvalitāti un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas piekļūšanai darba tirgum, kā arī veselības, izglītības un sociālajiem pakalpojumiem. Pasākums tiks īstenots no 2023. līdz 2026.gadam un kopā tam paredzēti 4,7 milj. euro jeb 18 299 euro viena mājokļa pielāgošanai.

Lai veicinātu mājokļu piekļūstamību daudzdzīvokļu mājās, ir nepieciešams veikt ieguldījumus fiziskās piekļuves nodrošināšanai, sniedzot atbalstu atsevišķu mājokļu piemērošanai personām ar kustību traucējumiem un mājokļu vides piekļūstamības uzlabošanai daudzdzīvokļu ēkās, izbūvējot liftus. Šobrīd Ekonomikas ministrija izstrādā atbalsta programmu, kas paredz uzlabot vides pieejamību daudzdzīvokļu mājās, izbūvējot liftus. Paredzēts, ka sniegtais atbalsts 18.5 miljonu EUR apmērā sniegs iespēju uzlabot 85 daudzdzīvokļu namus.

Latvijā, līdzīgi kā visā Eiropā, sabiedrība strauji noveco. 2021.gada sākumā Latvijā dzīvoja 393 698 seniori 65 gadu vecumā un vairāk, kas ir 20,8 % no visiem iedzīvotājiem. Savukārt pirms 30 gadiem (1991.gadā) senioru īpatsvars bija gandrīz divreiz mazāks – 11,8 %, 2003.gadā – 15,8 %.⁷⁸ Lai arī kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits pieaug. Iedzīvotāju novecošanās rada būtiskus ierobežojumus iedzīvotāju pārvietošanās spējām, tai skaitā mājokļu piekļūstamībā. Ņemot vērā šo procesu, ir nepieciešams nākotnē šim apstāklim pievērst īpašu uzmanību, jau projektējot mājokļus, paredzot tajos atbilstošus risinājumus senioru dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Daudzās Eiropas valstīs⁷⁹, kas saskaras ar sabiedrības novecošanu, attīstās senioru komūnu projekti, jo pensionāri nevēlas dzīvot pie bērniem vai pansionātos, taču vēlas un var būt sociāli aktīvi. Arī Latvijā, pastiprinoties sabiedrības novecošanās tendencei, ir nepieciešams izvērtēt nepieciešamo atbalstu senioru komūnu projektu īstenošanai, un īstenot pilotprojektus.

4.4. Uzdevumi

• izstrādāt efektīvu regulējumu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanai;

• nodrošināt pieejamu atbalstu ieguldījumiem daudzdzīvokļu dzīvojamo māju uzturēšanai un sakārtošanai;

• sniegt atbalstu energoefektivitātes pasākumu īstenošanai daudzdzīvokļu ēkās un privātmājās;

• vienkāršot administratīvās prasības atbalsta programmās;

• izstrādāt tipveida risinājums daudzdzīvokļu sērijveida māju energoefektivitātes uzlabošanai;

• nodrošināt ieguldījumus mājokļu piekļūstamības nodrošināšanā.

Pielikums Nr.1 Rīcības virzieni un uzdevumi

Pielikums Nr.2 Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

• ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (Latvijā spēkā no 1990.gada 4.maija) nosaka aizliegumu pārkāpt jebkura cilvēka mājokļa neaizskaramību.

• ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija) – 11.pantā paredzētas personas tiesības uz mājokli. Šā panta pirmā daļa noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni, kas ietver nepieciešamo uzturu, apģērbu un mājokli. Šajā pantā vienlaikus noteikts, ka dalībvalstis apņemas veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu.

• ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras lietu komitejas vispārējais komentārs Nr.4 par ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesību 11.pantu – skaidro, ka tiesības uz mājokli nevar tulkot sašaurināti, bet ar tām ir jāsaprot tiesības dzīvot drošībā, mierā un cieņā. Īpaši jāņem vērā, ka tiesības uz mājokli ir cieši saistītas ar citām cilvēktiesībām, kas nevar tikt skatītas atrauti vienas no otras. Tā piemērām, tādas cilvēka pamattiesības kā tiesības uz cieņu, vienlīdzība, tiesības uz vārda brīvību, pulcēšanās tiesības, tiesības izvēlēties dzīvesvietu un tiesības piedalīties publiskas varas lēmumu pieņemšanas procesā, tiesības uz mājokli tiek skatītas neatrauti un var tikt realizētas mijiedarbojoties. Dokuments skaidro arī tiesību uz pienācīgu mājokli minimālo standartu.

• ANO Ģenerālajā asamblejā 2015.gadā 12.augustā pieņemtā rezolūcija par ilgtspējīgas attīstības programmu 2030.gadam (11.mērķis – Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas, kur 11.1apakšmērķis nosaka līdz 2030.gadam nodrošināt visiem piekļuvi pienācīgiem un drošiem mājokļiem un pamatpakalpojumiem par pieejamu cenu un sakārtot graustus

• ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām 9.panta pirmās daļas a) apakšpunkts (Lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai vienlīdzīgi ar citiem nodrošinātu personām ar invaliditāti pieeju fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, un citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan lauku rajonos. Šie pasākumi, kas ietver pieejamībai traucējošu šķēršļu un barjeru identificēšanu un likvidēšanu, cita starpā attiecas uz ēkām, ceļiem, transportu un citiem iekštelpu un āra objektiem, tostarp skolām, mājokļiem, ārstniecības iestādēm un darba vietām)

• Eiropas Sociālā harta (Latvijā spēkā no 2002.gada 2.marta) un Pārskatītā Eiropas Sociālo harta (Latvijā spēkā no 2013.gada 27.februāra), paredz, ka dalībvalstīm ir jāveic tādi pasākumi, lai pienācīgā līmenī veicinātu mājokļu pieejamību, novērstu un samazinātu bezpajumtniecību, un padarītu mājokļu cenu pieejamu tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu.

• Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 34.panta trešā daļa nosaka, ka Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

• Eiropas Sociālo tiesību pīlārs – 19. Mājokļi un palīdzība bezpajumtniekiem - Ikvienam, kam nepieciešams, sniedz piekļuvi labas kvalitātes sociālajam mājoklim vai kvalitatīvu palīdzību mājokļa nodrošināšanā. Sociāli neaizsargātām personām ir tiesības uz atbilstošu palīdzību un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa. Bezpajumtniekiem sniedz piemērotu pajumti un pakalpojumus nolūkā veicināt viņu sociālo iekļautību.

• Latvijas Republikas Satversme – lai gan Satversmē tiešā tekstā netiek garantētas tiesības uz mājokli, Satversmes 109.pantā ir garantētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kas ietver arī sociālo palīdzību, savukārt, sociālā palīdzība cita starp izpaužas arī kā personas nodrošināšana ar pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamajām lietām, tostarp, mājokli.⁸²

• Ikgadējs nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitikas izvērtējums par izmaiņām rīcībpolitikā 2015. un 2016.gadā (padziļinātās tēmas – nevienlīdzība veselības aprūpē un nevienlīdzība mājokļa pieejamības jomā) (2. un 3.izvērtējums) ⁸³ 3.1.2.sadaļā (240 lpp.) secināts, ka mājoklis ir viena no Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.panta 11.punktā noteiktajām pamatvajadzībām. Latvijas Republikas Satversmes 96.pants nosaka, ka "(i)kvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību"⁸⁴, ar to netieši nosakot tiesības uz mājokli kā vienas no cilvēka pamattiesībām.

• Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. (pieņemts 2020.gada 2.jūlijā) gadam ietver rīcības virzienu "Mājoklis", kura mērķi ir: Latvijā visām mājsaimniecībām ir pieejami mājokļi. Esošais dzīvojamais fonds līdz 2050.gadam atbilst augstiem energoefektivitātes, būvniecības, drošības un labiekārtotības standartiem. Tiesiskais regulējums veicina privātos un publiskos ieguldījumus dzīvojamā fonda izveidei.

• Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027.gadam (pieņemtas 2021.gada 16.februārī) rīcības virzienā "Cilvēkkapitāls" ietver uzdevumu mājokļu pieejamības veicināšanai, paredzot nepieciešamību veicināt īres mājokļu pieejamību, paaugstināt sociālo mājokļu pieejamību, īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām personām, dodot iespēju sociāla dzīvojamā fonda iemītniekiem pārcelties uz vietām ar pieaugošām nodarbinātības iespējām; veicināt privāto investīciju pieaugumu nekustamā īpašuma attīstīšanā, pilnveidot tēmētu atbalstu mājokļa iegādei. Uzdevums paredz vajadzību risināt atbalstu ilgtspējīgu, zemu būvniecības un ekspluatācijas izmaksu mājokļiem primāri teritorijās ar jaunu darba vietu potenciālu, paredzot, ka šim nolūkam ir nepieciešama ilgtspējīga, investīcijas veicinoša nekustamā īpašuma nodokļu politika.

• Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027.gadam (Pieņemtas 2019.gada 26.novembrī) rīcības virzienā "Cilvēkkapitāla piesaiste reģionos" paredz uzdevumu "Mājokļu pieejamība darbaspēkam reģionos", paredzot sadarbībā ar OECD izstrādāt priekšlikumus efektīvam atbalsta instrumentu kompleksam mājokļu pieejamības nodrošināšanai Latvijā, pārņemot un pielāgojot ārvalstu labo praksi. Kā arī paredz, ka pēc OECD projekta noslēgšanas turpmākā rīcība ir saistīta ar OECD priekšlikumu apspriešanu ar pašvaldībām un sociālajiem partneriem, tai skaitā LDDK un LTRK, izstrādājot Latvijas situācijai atbilstošu atbalsta instrumentu kompleksai mājokļu pieejamības nodrošināšanai.

• Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.–2027.gadam (pieņemtas 2021.gada 1.septembrī) paredz uzdevumu Izstrādāt priekšlikumus kvalitātes un cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošināšanai nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām, iedzīvotājiem krīzes situācijās, iedzīvotājiem reģionālās mobilitātes veicināšanai, kā arī uzdevumu izstrādāt priekšlikumus vides piekļūstamības uzlabošanai daudzdzīvokļu ēkās izbūvējot liftus, veicinot personu pārvietošanās brīvību, tai skaitā iekļaušanos izglītībā un darba tirgū.

• Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030.gadam (pieņemts 2020.gada 4.februārī), kurā tiek noteikti Latvijas mērķi un to izpildes pasākumi šādā nozarēs vai darbībās: siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums un oglekļa dioksīda piesaistes palielinājums, atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielinājums, energoefektivitātes uzlabošana, enerģētiskās drošības nodrošināšana, enerģijas tirgu infrastruktūras uzturēšana un uzlabošana, kā arī inovāciju, pētniecības un konkurētspējas uzlabošana.

• Informatīvais ziņojums "Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģija" (pieņemts 2020.gada 10.novembrī) nosaka veicamās darbības 2030.gada ēku energoefektivitātes mērķu sasniegšanai.

• Rīcības plāns pasākumiem dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa pilnveidošanai ekspluatācijas laikā (pieņemts 2020.gada 11.decembrī) nosaka pasākumu kopumu dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa pilnveidošanai, nosakot pasākumu atbildīgās iestādes un izpildes termiņus.

• Likums "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" (stājies spēkā 2002.gada 1.janvārī). Likums nosaka, kuras personas ir tiesīgas saņemt palīdzību dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā, kā arī kārtību, kādā tiek sniegta palīdzība iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā.

• Dzīvojamo telpu īres likums (stājies spēkā 2021.gada 1.maijā). Likums nosaka tiesiskās attiecības starp dzīvojamās telpas izīrētāju un īrnieku, nosakot viņu vispārējās tiesības, pienākumus un atbildību, tiesisko attiecību izbeigšanas pamatus, kā arī dzīvojamo telpu īres līguma pamatnoteikumus.

• Dzīvokļa īpašuma likums (stājies spēkā 2011.gada 1.janvārī). Likums nosaka dzīvokļa īpašuma statusu, dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopības kompetenci un lēmumu pieņemšanas kārtību.

• Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums (stājies spēkā 2010.gada 1.janvārī). Likums nosaka dzīvojamo māju pārvaldīšanas principus, dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesā iesaistīto personu savstarpējās attiecības, tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī valsts un pašvaldības kompetenci šajā jomā.

• Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī). Likums nosaka sociālās palīdzības (tai skaitā mājokļa pabalsta, servisa dzīvokļu un grupu māju) sniegšanas un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un palīdzību

• "Pašvaldību likums" (stājies spēkā 2023.gada 1.janvārī). Likums nosaka palīdzības iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā kā pašvaldības autonomo funkciju.

Pielikums Nr.3 Indikatīvs ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem

Pasākumi 2023. un 2024.gadā tiks nodrošināti piešķirto līdzekļu ietvaros, savukārt jautājumus par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu pamatnostādnēs noteikto uzdevumu īstenošanai 2025. un turpmākajiem gadiem skatāms Ministru kabineta likumprojekta "Par valsts budžetu 2025. gadam un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027.gadam" sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas. Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai nepieciešamais finansējums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tiks pieprasīts no 74.resora "Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums" 80.00.00 programmas "Nesadalītais finansējums Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai".

Ietekme uz vispārējās valdības budžeta bilanci atbilstoši Eiropas Kontu sistēmas metodoloģijas nosacījumiem tiks izstrādāta rīcības virzienu uzdevumu īstenošanas posmā. Pamatnostādņu indikatīvais ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem atrodams 3. pielikumā un tas var mainīties atbilstoši faktiskajiem aprēķiniem pamatnostādņu rīcības uzdevumu izstrādes procesā.