Darbības ar dokumentu

Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums Nr. 1

Rīgā 2022. gada 13. janvārī

Par likumprojektu "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē"

I.

[1] 2021. gada 3. decembrī biedrība "Brīvību tautai", reģ. Nr. 40008309890, adrese: Kandavas iela 29A - 86, Rīga, LV-1083 (turpmāk - Iesniedzējs), Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza iesniegumu, likumprojektu "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" (turpmāk - Likumprojekts) un tā anotāciju (Likumprojekts un anotācija pielikumā).

[2] Saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturto daļu Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

1) reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;

2) noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai;

3) atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju šā panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Šā panta piektā daļa noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja:

1) iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas prasībām;

2) likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.

[3] Centrālās vēlēšanu komisijas 2022. gada 13. janvāra sēdē Iesniedzēja pārstāvji atsaucās uz Likumprojekta anotācijā norādīto par tā nepieciešamību, mērķiem un saturu, uzsverot, ka Likumprojekts nepieciešams, lai Latvijas tauta tiešā veidā izlemtu, vai Covid-19 un citu šī vīrusa paveidu gadījumā vakcīnas vai citu saistīto medikamentu saņemšana vai nesaņemšana var būt par pamatu, lai ierobežotu cilvēku darba, izglītības, publisku vietu un pasākumu apmeklēšanas, pakalpojumu pieejamības un citas tiesības. Gatavojot Likumprojektu, Iesniedzējs izvērtējis arī Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 24. augusta lēmumu Nr. 49 un saņemtos iestāžu atzinumus minētā lēmuma pieņemšanai. Norādīja, ka Covid-19 vīrusa infekcija ir bezprecedenta - liela mēroga parādība, kas skar lielu daļu sabiedrības un ierobežo tās pamattiesības visdažādākajās jomās. Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 2. pantu, Iesniedzēja pārstāvji pauda uzskatu, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai ir pienākums nodot Likumprojektu tautas izlemšanai, jo valstij jāpilda tautas griba. Centrālajai vēlēšanu komisijai neesot tiesību vērtēt Likumprojektu pēc būtības, vien pēc formas.

II.

[4] Izvērtējusi Likumprojektu, tā anotāciju un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvju argumentus, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:

Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai. Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā - tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības.

Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma 4. pants nosaka - Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu.

[5] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam "iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts.

[6] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai Likumprojektu iesniegusi biedrība "Brīvību tautai". Atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[7] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām.

[8] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti" (Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts).

Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014).

[9] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts).

Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3. https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e).

"Satversme kā valsts galvenais politiskā procesa un ideoloģijas dokuments nosaka valsts fundamentu, augstāko konstitucionālo orgānu kompetences apjomu, personas pamattiesības. Satversme ir vienots veselums, un jebkurš no Satversmes normu grozījumiem pēc būtības var ietekmēt visu valsts pamatu un Satversmes sistēmu kopumā."(Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 196. lpp.)

[10] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Likumprojekts paredz pantu izteikt jaunā redakcijā, papildinot to ar teikumu: "Ierobežojumu noteikšana atkarībā no Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta ir aizliegta".

[11] Izvērtējot Likumprojektu, Centrālā vēlēšanu komisija secina, ka šāda norma nonāktu pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas G pantam.

"Pamattiesību ierobežojumi visupirms izriet no pašu pamattiesību būtības. Pamattiesības garantē personas brīvību, taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ vienas personas pamattiesības ierobežo citas personas pamattiesības. Pamattiesībām var tikt noteikti ierobežojumi citu konstitucionālo vērtību aizsardzībai, lai nodrošinātu sabiedrības turpmāku pastāvēšanu." (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 740. lpp.)

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8. panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā garantētās tiesības un principi un to efektīva izmantošana nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam.

[12] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās). (Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.)

Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi izstrādāta"".

Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem."

Minētā sprieduma 12. punktā arī atzīts, ka pilsoņu kopuma iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt par "pilnīgi izstrādātu", pēc sava satura nedrīkst būt pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā grozīt, ne ar Satversmes kodolu.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām.

Tādējādi Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija

nolemj:

atteikt likumprojekta "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" reģistrāciju.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.¹ panta pirmo daļu šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā:

1. likumprojekts "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē";

2. likumprojekta anotācija.

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietnieks S. Stradiņš

Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs R. Eglājs

 

Likumprojekts

Grozījums Latvijas Republikas Satversmē

Izdarīt Latvijas Republikas Satversmē šādu grozījumu:

Izteikt 111. pantu sekojošā redakcijā - "111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Ierobežojumu noteikšana atkarībā no Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta ir aizliegta.

 

Anotācija
Latvijas Republikas Satversmes 111. panta grozījuma projektam

1) Kādēļ Satversmes grozījums ir vajadzīgs?

Likumprojektā minētais Latvijas Republikas Satvermes 111. panta grozījums nepieciešams, lai Latvijas tauta tiešā veidā izlemtu - vai Covid-19, un citu šī vīrusa paveidu gadījumā, vakcīnas vai citu saistīto medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas parametrs var būt par pamatu, lai ierobežotu līdzpilsoņu darba, izglītības, publisku vietu un pasākumu apmeklēšanas, pakalpojumu pieejamības un citas tiesības.

Šobrīd vakcinācija pret Covid-19 tiek pieprasīta lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai. Iedzīvotājiem, kas atsakās saņemt vakcīnu, tiek liegtas būtiskas cilvēktiesības (piemēram - atrasties darba attiecībās), kā rezultātā tiek traucētas dabiskas tiesības iegūt iztikas līdzekļus, lai nodrošinātu cieņpilnu dzīvi. Likumdevēja un izpildvaras publiski paustajā skatījumā tas ir samērīgi, neskatoties uz to, ka, saskaņā ar Latvijas valsts iestāžu un aptauju oficiālajiem datiem, līdz apjomīgāko ierobežojumu pieņemšanai, ap 70% Latvijas iedzīvotāju neizrādīja vēlmi vakcinēties ar Covid-19 vakcīnām. Lai novērstu daudzās politiskās spekulācijas par ierobežojumu samērīgumu, kā piemēru minot arī tautas vēlētu priekšstāvju izslēgšanu no Saeimas darba, jautājums nododams tautas nobalsošanai.

Uz šodienu vietnē Manabalss.lv zem iniciatīvas "VAKCINĀCIJAI AIZVIEN JĀBŪT BRĪVPRĀTĪGAI" (https://manabalss.lv/i/1876) ir reģistrējušies vairāk kā 54 000 cilvēku, kā arī tās autors ir četras reizes pārstāvējis šo iniciatīvu Saeimas komisijās. Tajās katru reizi tika uzsvērts, ka COVID-19 vakcinācija būs brīvprātīga, to ne tiešā, ne netiešā veidā neuzspiedīs, taču Saeimas deputāti nav turējuši doto vārdu un aizsākuši netiešu piespiedu mehānismu vakcinājas aptveres palielināšanai, kā arī valsts sabiedriskajā medijā ir parādījusies ziņa, ka COVID-19 vakcinācija varētu kļūt par obligātu ikvienam Latvijas iedzīvotājam un būs veicama līdz pat divām reizēm gadā. Tas ir nozīmīgs jautājums, kas skar Latvijas iedzīvotāju veselību un brīvības. Tādējādi ir ļoti svarīgi šo jautājumu izlemt pašai Latvijas tautai, sarīkojot tautas nobalsošanu.

Covid-19 vīrusa klātesamība Eiropā un pasaulē nav būtiski samazinājusies, neskatoties uz dažādiem vakcinācijas aptveres rādītājiem. Tā dēļ valstis atkārtoti ievieš dažādus cilvēktiesību ierobežojumus. Apskatot situāciju Latvijā, SPKC dati uz 15.11.2021. parāda, ka no visiem diennaktī reģistrētajiem Covid-19 gadījumiem 641 saslimušais jeb 59,5% bija nevakcinēti vai vakcinācijas kursu nepabeiguši, kamēr 436 jeb 40,5% bija vakcinējušies.

SPKC dati uz 30.11.2021. parāda, ka no visiem diennaktī reģistrētajiem Covid-19 gadījumiem 472 saslimušie jeb 50,7% bija nevakcinēti vai vakcinācijas kursu nepabeiguši, kamēr 459 jeb 49,3% bija vakcinējušies.

Šajos datos atspoguļotā situācija norāda, ka agrākie mediķu paustie pieņēmumi un politiķu ieviestie risinājumi, nav sasnieguši prognozētos rezultātus. Vakcinācija neierobežo vīrusa izplatību, jo to vienlīdz plaši izplata kā vakcinēts tā nevakcinēts cilvēks. Neskatoties uz argumentiem par Covid-19 vakcīnu lomu hospitalizācijas un nāves gadījumu skaita samazināšanā, kopējā statistikas datu tendence un jauno paveidu radītie draudi parāda, ka šīs vakcīnas nodrošinātais rezultāts ir nepietiekams un nepārliecinošs, lai pieņemtie, apjomīgie cilvēktiesību ierobežojumi, vadoties pēc vakcinācijas fakta, varētu tikt uzskatīti kā viennozīmīgi un samērīgi.

Atkārtotie ierobežojumi un ekspertu prognozes, ka ar Covid-19 vīrusu nāksies sadzīvot gadiem, norāda, ka dažādu līmeņu diskusijas un arī tiesvedības par politiķu pieņemtajiem ierobežojumiem var turpināties vairākus gadus. Piemēram, atkārtotas vakcinācijas prasība kā parametrs, lai saglabātu vairākus būtiskus cilvēktiesību aspektus var kļūt par nozīmīgu iedzīvotāju neapmierinātības cēloni.

Papildus jāņem vērā, ka jautājums saistīts ar medicīniskām manipulācijām, tāpēc jāapskata sekojoša konvencija, kurai pievienojusies Latvijas republika.

Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā - Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu

Ovjedo, 04.04.1997.

"5. pants. Vispārīgs noteikums

Jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu.

Šai personai iepriekš jāsaņem adekvāta informācija par šīs darbības mērķi un būtību, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona var jebkurā laikā brīvi atsaukt piekrišanu."

Šī punkta kontekstā varētu rasties diskusijas un pat tiesvedības par to, kādā mērā Latvijas iedzīvotāju piekrišana saņemt Covid-19 vakcīnu ir brīvprātīga, ņemot vērā būtiskos cilvēktiesību ierobežojumus, kas stājas spēkā attiecībā uz cilvēku, kurš atsakās no šīs vakcīnas. Izteiktam vairākumam Latvijas iedzīvotāju šie ierobežojumi, it īpaši tiesības būt darba attiecībās, nozīmē palikt bez iztiktas līdzekļiem - respektīvi palikt bez mājvietas, uztura un iespējas gādāt par ģimeni.

"26. pants. Tiesību ierobežojumi

1. Šajā Konvencijā paredzēto tiesību un aizsardzības pasākumu piemērošanu nedrīkst nekādi ierobežot, ja vien šādi ierobežojumi nav paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskas sabiedrības sabiedriskās drošības interesēs, lai novērstu noziegumus, aizsargātu sabiedrības veselību vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

2. Iepriekšējā punktā minētos ierobežojumus nedrīkst attiecināt uz 11., 13., 14., 16., 17., 19., 20. un 21. pantu."

Kā redzams, konvencijas 26. pants satur atrunu, kas dod iespēju ierobežot paredzēto tiesību un aizsardzības pasākumu piemērošanu, lai aizsārgātu sabiedrības veselību. Šī punkta juridiskais mērķis ir saprotams un pamatots, tomēr šis punkts tikai pastiprina tautas nobalsošanas nepieciešamību, jo Covid-19 radītā realitāte un ar to saistītie ierobežojumi skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju gandrīz visās dzīves jomās. Radusies ievērojama plaisa starp lielas sabiedrības daļas nostāju un politiķu faktisko rīcību Covid-19 apkarošanas jautājumos. Ierobežojumu radītā apjomīgā ietekme uz Latvijas iedzīvotāju dzīvi, iespējams, pēc būtības pārsniedz neliela skaita atbildīgo ministru pilnvaras.

Pieļaujot augstu iespējamību, ka tiks noteikts Covid-19 vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņš un iedzīvotājiem nāksies atkārtoti vakcinēties, lai saglabātu savas cilvēktiesības, ir skaidrs - ar Covid-19 ierobežojumu pieņemšanu saistītie pilnvarojuma jautājumi ievērojami pieaugs un būs pieprasījums pēc samērīgiem risinājumiem.

Ar šiem Satversmes grozījumsem Latvijas tautai būs iespēja nostiprināt savu tiešo gribu, kopīgi nobalsojot PAR vai PRET jebkādiem tiešiem vai netiešiem ierobežojumiem, kas balstīti uz Covid-19 vakcīnas un citu ar šī vīrusa apkarošanu saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšana faktu.

Iniciatīvas iesniedzēji uzsver nepieciešamību noskaidrot atbalstu augstāk minētajiem ierobežojumiem tautas nobalsošanā, jo aprakstītā situācija skar absolūto vairākumu Latvijas iedzīvotāju. Tautas gribas noskaidrošana sekmētu tautas saliedēšanu un vienprātību turpmākajā ar Covid-19 apkarošanu saistītajā politikā.

2) Kāda var būt grozījuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Sabiedrības atbildība par valstī notiekošajiem procesiem paaugstināsies. Tiks atrisināts jautājums, kas pašreiz šķel kā sabiedrību kopumā, tā atsevišķas sabiedriskās grupas.

3) Kāda var būt grozījuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Satversmes grozījums atstās pozitīvu iespaidu uz valsts budžetu, jo palielinoties patēriņam palielināsies arī nodokļu ieņēmumi.

4) Kāda var būt grozījuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Grozījumu nepieciešams veikt Latvijas Republikas Satversmē, jo normatīvie akti, kas uz doto brīdi nosaka dažādus cilvēktiesību ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, var tikt grozīti īsā laika posmā, bet process, kurā Centrālā vēlēšanu komisija izskata jebkura normatīvā akta grozījumu iniciatīvu, var ilgt pusotru mēnesi, tādēļ vienīgā iespēja nostiprināt Latvijas tautas gribu juridiski jēgpilnā veidā ir grozīt augstāko normatīvo aktu. Ja Latvijas tauta lemtu, ka šo Satversmes grozījumu ir jāievieš, Latvijas Republikas Saeima un Ministru kabinets, esošos un topošos normatīvos aktus par šo jautājumu, savas kompetences ietvaros, pakārtotu Satversmei.

5) Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Grozījuma projekts atbilst visām Latvijas starptautiskajām saistībām.

6) Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Grozījums risina dziļas problēmas, kas atspoguļojas dažādu oficiālu Latvijas aptauju rezultātos par Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem.

7) Kā tiks nodrošināta Satversmes grozījuma izpilde?

Satversmes normu izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumos un citos normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar esošo valsts un pašvaldību institūciju palīdzību, kuras jau šobrīd veic to pašu darbu.