Darbības ar dokumentu

Saturs

1. Kopsavilkums

2. Latvijas drošības rezervju pārvaldības sistēmas apraksts un identificētās problēmas

2.1. Naftas produktu rezervju izveides tiesiskais regulējums

2.2. Drošības rezervju uzturēšana

2.3. Identificētās problēmas

2.4. Citu ES dalībvalstu pieredze drošības rezervju izveidē

3. Risinājumi valstij nepieciešamo naftas un naftas produktu drošības rezervju nodrošināšanai

4. Risinājumu ietekmes izvērtējums

5. Risinājumu ietekme uz valsts budžetu

6. Konsultācijas ar nozari

7. Turpmākie soļi

1. Kopsavilkums

Lai uzlabotu valsts naftas produktu drošības rezervju (turpmāk – drošības rezervju) pakalpojuma izveides sistēmu, Ekonomikas ministrija sagatavojusi Konceptuālo ziņojumu "Par valsts naftas produktu drošības rezervju nodrošināšanu" (turpmāk – Konceptuālais ziņojums).

Konceptuālais ziņojums izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta 2018.gada 9.februāra rīkojumu Nr.49 "Par konceptuālo ziņojumu "Par drošības rezervju pakalpojuma valsts naftas produktu drošības rezervju izveidei pilnveidošanu"" ar kuru tika atbalstīts konceptuālais ziņojums "Par drošības rezervju pakalpojuma valsts naftas produktu drošības rezervju izveidei pilnveidošanu" (turpmāk – 2018.gada ziņojums). 2018.gada ziņojums tika izstrādāts ar mērķi uzlabot drošības rezervju izveides sistēmu. Kā atbilstošākais risinājums konstatēto problēmjautājumu risināšanai iespējami īsākajā termiņā tika izvēlēts ziņojumā iekļautais 1.variants, kas paredzēja, ka iepirkuma procedūra var tikt organizēta, piemērojot Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumu. Taču 2018.gada ziņojumā tika atzīts, ka ilgtermiņa risinājums būtu drošības rezervju izveide un uzglabāšana, kas nodota valsts izveidotai aģentūrai.

Konceptuālais ziņojums ir izstrādāts ar mērķi izvērtēt turpmākus soļus šī augstāk minētā ilgtermiņa risinājuma īstenošanā. Konceptuālā ziņojuma mērķis ir piedāvāt priekšlikums efektīvākam risinājumam, lai nodrošinātu valstij nepieciešamās drošības rezerves, izvērtējot valsts aģentūras izveidi.

Lai sagatavotu padziļinātu izvērtējamu ar priekšlikumu efektīvākam risinājumam kā nodrošināt valstij nepieciešamās drošības rezerves, tika secināts, ka būtu nepieciešams veikt analīzi par citu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu pieredzi, izpētīt naftas un naftas produktu uzglabāšanas cenas veidošanās mehānismu un uzglabāšanas iespējas. Papildus, valsts īpašumā iegādājoties un uzglabājot drošības rezerves, ir paredzama ietekme uz valsts budžetu.

Līdz ar to Ekonomikas ministrija 2019.gada 7.novembrī parakstīja ar konsultantu kompāniju Deloitte Advisory s.r.o (turpmāk – Konsultants) iepirkuma līgumu pētījumam par n naftas produktu drošības rezervju cenas veidošanos un priekšlikumu izstrādi labākajam risinājumam drošības rezervju izveidei¹. Konceptuālajā ziņojumā tiek sniegts pārskats par esošo drošības rezervju uzturēšanas modeli un tā izmaksām, pievēršot uzmanību problēmjautājumiem, kurus būtu nepieciešams atrisināt.

Konceptuālajā ziņojumā ir aplūkoti trīs iespējamie risinājumi:

1. risinājums – Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu. Šim risinājumam tiek piedāvāti divi iespējamie īstenošanas scenāriji:

A. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu bez izmaiņām.

B. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu pakāpeniski 3 gadu laikā palielinot drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā.

2. risinājums – Iegadāties drošības rezerves valsts īpašumā un veikt pāreju uz aģentūras modeli. Šim risinājumam tiek piedāvāti divi iespējamie īstenošanas scenāriji:

C. Visa drošības rezervju nodrošināšanai naftas produktu apjoma iegāde uzreiz.

D. Pakāpeniskā pāreja uz aģentūras modeli un krājumu iegāde 5 gadu laikā.

3. risinājums – Piemērot industrijas modeli, uzliekot komersantiem pienākumu nodrošināt drošības rezerves.

Ekonomikas ministrijas ieskatā būtu nepieciešams īstenot 2.risinājumu – pakāpeniski pāriet uz aģentūras modeli, iegādājoties naftas produktus valsts īpašumā un uzglabāt tos kā drošības rezerves. Pēc Konsultantu aplēsēm papildus nepieciešamais finansējums drošības rezervju iegādei sastāda 172 miljoni EUR. Vienlaikus, jaunā izmaksu efektīvā sistēma uzsākot pilnvērtīgu darbību varētu radīt gadā izmaksu samazinājumu, kas sastāda aptuveni gandrīz 15 miljoni EUR.

2. Latvijas drošības rezervju pārvaldības sistēmas apraksts un identificētās problēmas

2.1. Drošības rezervju izveides tiesiskais regulējums

Drošības rezerves izveides mērķis ir nodrošināt dažādas enerģijas lietotāju grupas ar naftas produktu apgādi izsludinātas valsts vai vietējā mēroga enerģētiskās krīzes laikā, valsts apdraudējuma gadījumā, kā arī lai koordinētu darbību veikšanu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ietvaros un pasaulē.

Enerģētikas krīzes vadības mehānismu, tajā skaitā arī drošības rezervju izveides pienākumu, regulē Starptautiskās enerģētikas aģentūras 1974.gada Starptautiskās enerģijas programmas līgums. Savukārt Direktīvas 2009/119/EK² prasības uzliek par pienākumu katrai ES dalībvalstij nodrošināt drošības rezervju apjomus, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks, kā arī nosaka rīcību obligāto rezervju izmantošanai nopietnu apgādes traucējumu gadījumā. Tā kā Latvija ir naftas produktu importētāja valsts, tad drošības rezervju apjomam tiek piemērotas 90 dienas.

Direktīva 2009/119/EK nosaka, ka drošības rezervju pieejamība un enerģijas piegāžu saglabāšana ir ES un dalībvalstu valsts drošības būtiskas sastāvdaļas, atzīstot, ka Centrālo krājumu uzturēšanas struktūru (turpmāk – CKUS) pastāvēšana ES ļauj tuvoties šo mērķu sasniegšanai. Direktīvas 2009/119/EK izpratnē CKUS ir organizācija vai dienests, kuram uzticētas pilnvaras rīkoties, lai iegādātos, uzturētu vai pārdotu naftas krājumus, tostarp drošības rezerves un īpašos krājumus.

Latvijā drošības rezerves tiek veidotas atbilstoši Direktīva 2009/119/EK prasībām, kas Latvijas normatīvajos aktos ir pārņemta ar Enerģētikas likumu.

Atbilstoši Enerģētikas likuma 72.¹pantam kopš 2020.gada 1.janvāra CKUS funkcijas pilda Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk – Birojs). CKUS funkcijas ietver iegādāties un administrēt drošības rezervju izveides pakalpojumu noteiktā apjomā, lai enerģētiskās krīzes periodos tiktu nodrošināta apgāde ar naftas produktiem.

Enerģētikas likums nosaka deleģējumu Ministru kabinetam izdot tiesību aktus drošības rezervju izveidei, rīkojot iepirkuma procedūras.

Ministru kabineta noteikumi Nr.286³ (turpmāk – Noteikumi Nr.286) nosaka kārtību, kādā komersanti nodrošina un sniedz drošības rezervju pakalpojumu (naftas produktu uzglabāšanas pakalpojums).

Ministru kabineta noteikumi Nr.450⁴ (turpmāk – Noteikumi Nr.450) nosaka valsts nodevas likmi par drošības rezervju uzturēšanu (turpmāk – valsts nodeva), valsts nodevas maksāšanas kārtību un kārtību, kādā valsts nodeva tiek administrēta. Valsts nodevu maksā komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) apstiprinātā akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) reģistrēta saņēmēja darbībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) naftas produktu vairumtirdzniecībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) naftas produktu mazumtirdzniecībai. Citi komersanti maksā valsts nodevu par naftas produktu apjomu, kuru tie Latvijas Republikā savam patēriņam ieved no ES dalībvalsts vai trešās valsts. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas rīcībā esošo informāciju tie ir aptuveni 60 komersanti, kuriem ir izsniegtas dažāda veida speciālās atļaujas (licences) darbībām ar akcīzes precēm (naftas produktiem).

Ministru kabineta noteikumi Nr.312⁵ nosaka kārtību, kādā tiek izmantotas drošības rezerves izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā un valsts apdraudējuma gadījumā.

Ministru kabineta noteikumi Nr.40⁶ nosaka Valsts enerģētiskās krīzes centra (turpmāk – Centrs) darbības kārtību un kompetenci. Centrs ir koordinējoša un konsultatīva valsts institūcija, un tās uzdevums ir izsludinātas valsts enerģētiskās krīzes laikā vadīt krīzes novēršanas un krīzes izraisīto seku likvidēšanas pasākumus.

Par Enerģētikas likumā⁷ minēto drošības rezervju uzturēšanu maksājama valsts nodeva, kas noteikta MK noteikumos Nr.450⁸. Drošības rezervju uzturēšanas valsts nodevu ieskaita valsts pamatbudžetā.

2.2. Drošības rezervju uzturēšana

Saskaņā ar augstāk minēto regulējumu Latvijas drošību rezervju modelis paredz, ka 90 dienu drošības rezervju izveide tiek nodrošināta izsludinot iepirkumus un valsts pērk tikai uzglabāšanas pakalpojumu bez naftas produktu pirkšanas. Tas nozīmē, ka pašlaik Latvijā drošības rezerves tiek uzturētas, pamatojoties uz noslēgtajiem līgumiem ar komersantiem par naftas produktu atliktajām piegādēm. Komersanti uzglabā sev piederošus naftas produktus kā drošības rezerves nolīgtajā apjomā un noteiktajā termiņā. Valsts nodevas likme veidojas no iepirkuma par drošības rezervju uzglabāšanas pakalpojumu sniegšanas kopsummas. Noslēdzoties iepirkumam, tiek mainīta valsts nodevas likme. Tabulā 1 tiek atspoguļots drošības rezervju apjoms, administrēto drošības rezervju līgumu summas un valsts nodevas likmes pa gadiem un iekasētās valsts nodevas apjoms.

Esošajā drošības rezervju izveides modelī, kad valsts centralizēti pērk naftas produktu uzglabāšanu bez naftas produktu pirkšanas valsts īpašumā, komersanti – potenciālie uzglabātāji uzglabāšanas cenā ieceno šādas būtiskākās pozīcijas:

• Naftas produktu cenas svārstības riska apdrošināšana (hedžēšana) visā uzglabāšanas periodā (uzglabāšanas pakalpojuma sniegšanas periods un laiks pirms un pēc uzglabāšanas pakalpojuma perioda, kas komersantam nepieciešams krājumu izveidošanai un/vai produkta realizēšanai tirgū). Komersantu princips ir pirms pakalpojuma sniegšanas nofiksēt (hedžēt), aprēķināt un iekļaut uzglabāšanas cenā naftas produktu cenu svārstību izmaksas. Mērķis ir nodrošināt, lai pēc uzglabāšanas perioda beigām, pārdodot naftas produktus tirgū, nerastos zaudējumi, ja pārdošanas tirgus cena būtu zemāka, nekā cena par kādu komersants iegādājās naftas produktus, lai varētu sniegt uzglabāšanas pakalpojumu. Tai pat laikā, ja tirgus konjunktūra prognozē cenu pieaugumu ilgtermiņā, tad fiksējot cenu svārstības (hedžējot) komersants var fiksēt peļņu no cenas pieauguma, tādējādi samazinot uzglabāšanas pakalpojuma izmaksas un piedāvātā uzglabāšanas pakalpojuma cena būtu zemāka;

• Uzglabājamā produkta esošais statuss (vai ir jau komersanta īpašumā, vai komersants tikai plāno ņemt kredītu, pirkt un ievest, un glabāt);

• Akcīzes nodrošinājums (apmērs noteikts normatīvajos aktos), ja pakalpojuma sniegšanas vieta ir akcīzes preču noliktava, vai Muitas un brīvostu likumdošanas prasības, ja pakalpojuma sniegšanas vieta/termināls ir Muitas noliktava un/vai Brīvostas teritorija;

• Valūtu svārstības (darījumi ar naftas produktiem notiek ASV dolāros, iepirkuma procedūrā tiek uzrādītas uzglabāšanas pakalpojuma cenas euro);

• Uzglabāta produkta finansēšanas izmaksas katra komersanta vidējās svērtās kapitāla izmaksas, piesaistītā banku finansējuma izmaksas, finansētāja papildus nosacījumi (produkta ieķīlāšana, periodiskas daudzuma un produkta kvalitātes pārbaudes u.c.)

• Iesaistīto starpnieku skaits (bankas kredīts naftas produktu iegādei; nomas līgumi ar noliktavu, vieta, kur tiks uzglabāti naftas produkti; nopirkto naftas produktu piegāde, u.c.);

• Uzglabāšanas tvertņu izmaksas (neatkarīgi no tā, vai tvertnes atrodas pakalpojuma sniedzēja īpašumā vai tvertnes tiek nomātas no cita komersanta – termināla pakalpojuma sniedzēja). Citas loģistikas izmaksas produkta transportēšanai.

• Komersanta administratīvās izmaksas;

• Peļņa.

Tabula 1. Drošības rezervju administrēšana

Pēc Konsultanta aplēsēm, administratīvās izmaksas, kas ir saistītas ar Biroju kā CKUS funkciju izpildi, veido nenozīmīgu daļu no kopējiem izdevumiem, proti, tās ir mazākas par 1% no kopējiem izdevumiem.

Tātad esošajā Latvijas modelī krājumi nav valstij piederoši – valstij pieder biļetes (tiesības), kas tai dod iespēju atpirkt naftas produktus – un valsts budžeta izmaksas tiek kompensētas ar nodevām, ko iekasē no komersantiem. Enerģētiskās krīzes laikā Centrs prasītu komersantiem, drošības rezervju pakalpojuma sniedzējiem, pārdot naftas produktus par naftas produktu cenu dienā, kas tieši seko dienai, kurā Ministru kabinets izsludināja valsts mēroga enerģētisko krīzi.

No 2018.gada 12.decembra līdz 2020.gada 11.decembrim drošības rezerves pakalpojumus sniedz šādi komersanti: SIA "Pirmas", UAB "Okseta", UAB "Baltic Petroleum", SIA "Circle K Latvia", AS "Ventbunkers", SIA "RDZ Energy", "Gunvor SA", "Vitol SA" un "Mercuria Energy Trading" SA, kā arī AS "Latvenergo" krājumos esošais dīzeļdegvielas apjoms (uz 2018.gada septembri – 10 125 tonnas dīzeļdegviela). Drošības rezerves – benzīns un dīzeļdegviela – tika uzglabātas Latvijā (60% apmērā no kopējā apjoma) un citās ES dalībvalstīs (40% apmērā). Tabula 2 atspoguļo Latvijas drošības rezerves apjomu 2019.–2020.gadā, kā arī 2021.gadā. Savukārt attiecībā uz drošības rezervju apjomiem, kurus citas valstis glabā Latvijā, jānorāda, ka uzglabātais apjoms ir ļoti mainīgs un ārvalstu drošības rezerves Latvijā tiek uzglabātas arī uz ļoti īsiem periodiem. Uz 2021.gada 22.aprīli Latvijā tiek uzglabātas Zviedrijas drošības rezerves 45 000 tonnu apmērā (tiks uzglabātas līdz 2021.gada 30.jūnijam)

Tabula 2. Latvijas naftas produktu drošības rezerves apjoms 2019.–2021.gadā

Pēc Konsultanta aplēsēm pašlaik Latvijā pieejamā naftas produktu uzglabāšanas infrastruktūra spētu nodrošināt visa drošības rezervju apjoma uzglabāšanu. Ievērojot tās kopējo uzkrāšanas jaudu un kopējo komersantu skaitu tirgū, kā arī apzinoties, ka šī infrastruktūra tikai noteiktā proporcijā tiek izmantota drošības rezerves daļas uzglabāšanai, kas izvietota Latvijā, nav rodams objektīvs pamats nepieciešamībai izbūvēt valstij piederošu naftas produktu uzglabāšanas infrastruktūru tās drošības rezerves daļas uzglabāšanai, kas izvietojama Latvijā. Jāatzīst, ka lai infrastruktūra tiktu izmantota drošības rezervju uzglabāšanai, būtiski, lai komersantiem būtu interese piedalīties publiskos iepirkumos, lai uzņemtos nodrošināt drošības rezervju uzglabāšanu, tostarp arī tajā gadījumā, ja Latvija nākotnē pārietu uz aģentūras modeli.

2020.gada decembrī ir noslēgusies Biroja īstenota iepirkuma procedūra sarunu procedūras "Drošības rezervju pakalpojuma sniegšana valsts (Latvijas Republikas) naftas produktu rezervju izveidei", identifikācijas Nr. BVKB 2020/06 ietvaros, saskaņā ar Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumu. Kopējais apjoms par kuru ir noslēgta Vispārīgā vienošanās un līgumi ir 352 700 tonnas (benzīns – 121 000 tonnas jeb 34,3% un dīzeļdegviela – 231 700 tonnas jeb 65,7%). 2020.–2021.gadā drošības rezerves pakalpojumus sniegs šādi komersanti: SIA "Pirmas", UAB "Okseta", UAB "Baltic Petroleum", SIA "Circle K Latvia", AS "Ventbunkers", SIA "RDZ Energy", "GUNVOR PETROLEUM ROTTERDAM B.V ", "Vitol SA", kā arī AS "Latvenergo" krājumos esošais dīzeļdegvielas apjoms (uz 2020.gada jūliju – 10 119 tonnas dīzeļdegvielas). No visa apjoma 63,6% tiks uzglabāti Latvijā (0,4% – benzīns un 99,6% – dīzeļdegviela) un 36,4% – ārzemēs. Līgumi tika noslēgti ar visiem komersantiem, kas piedāvāja uzglabāt drošības rezerves Latvijas teritorijā. Tabula 3. atspoguļo Latvijas drošības rezervju uzglabāšanas teritoriālo sadalījumu 2020.–2021.gadā.

Tabula 3. Latvijas drošības rezervju apjoms 2020.–2021.gadā

2.3. Identificētās problēmas

Lai gan 2018.gadā tika atbalstīts risinājums organizēt drošības rezervju iepirkumu atbilstoši Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumā noteiktajām iepirkuma procedūrām, ilgtermiņā vēl joprojām pastāv vairāki problēmjautājumi saistībā ar esošo drošības rezervju uzturēšanas kārtību.

Pirmkārt, vērtējot ilgtermiņā, pašreizējais Latvijas modelis ir salīdzinoši dārgs. Drošības rezerve tiek uzturēta ‘biļešu’ veidā un valstij pašai naftas produkti nepieder. Līdz ar to valsts maksā par to, ka komersantu uzglabā naftas produktus, un nodrošina valstij iespēju nopirkt šos krājumus gadījumā, ja tiktu izsludināta valsts vai vietējā mēroga enerģētiskā krīze. Drošības rezervju uzturēšana, izmantojot iepirkumu, no valsts budžeta viedokļa īstermiņā ir rentabla, bet no visas sistēmas viedokļa tā nav efektīva. Komersanti, kuri uztur rezerves, atspoguļo visus finanšu riskus un kapitāla izmaksas galīgajā uzglabāšanas cenā, tādējādi radot augstākas pakalpojuma cenas. Tas nozīmē, ka risks tiek apmaksāts vienmēr, pat ja konkrētais risks līguma darbības laikā neiestājas, piemēram, degvielas cenu krišanās līguma izpildes laikā. Papildus esošajām izmaksām valsts vai vietējā līmeņa enerģētiskās krīzes gadījumā krājumi no komersantiem būs jāatpērk par aktuālajām cenām saskaņā ar spēkā esošajiem līgumiem.

Otrkārt, sistēma, kas balstās uz noslēgtiem līgumiem ar komersantiem par naftas produktu atliktajām piegādēm, nav uzskatāma par drošāko risinājumu no piegāžu drošības skatu punkta, jo var gadīties situācijas, ka komersantu iespējas pildīt noslēgtos līgumus par drošības rezervju piegādēm varētu būt ierobežotas (piemēram, situācijās, kad komersanti uzglabā drošības rezerves ārvalstīs, bet kādu ārēju apstākļu rezultātā piegādes no ārvalstīm nav iespējamas). Enerģētikas resursiem un īpaši naftas produktiem ir būtiska nozīme ne tikai nacionālās ekonomikas funkcionēšanā, bet arī valsts drošības un aizsardzības sistēmas spēju uzturēšanā. Tāpat savlaicīga, kā arī pieprasījumam atbilstoša naftas produktu pieejamība ir sasaistē ar NATO prasībām. Situācijā, kad drošības rezerves nepieder valstij, pastāv lielāki piegādes drošības riski, ka drošības rezerves Latvijā netiek piegādātas paredzētajā termiņā un apjomā vai netiek piegādātas vispār. Rezervju iegādāšanās ļautu krīzes gadījumā operatīvi apgādāt dienestus, kas atbildīgi par civilo aizsardzību un valsts drošību, tādā veidā uzlabojot valsts noturību pret iekšēju un ārēju apdraudējumu. Krājumu iegāde un glabāšana Latvijas teritorijā samazinātu NBS krīzes gadījuma mobilizācijas pieprasījumus un uzlabotu vienību kaujas gatavību, tādā veidā arī mazāk apgrūtinot tautsaimniecību un uzlabojot tās dzīvotspēju krīzes apstākļos.

Tāpat drošības rezervju iegādei ir nozīmīgs psiholoģisks un arī atturošs efekts, ļaujot uzturēt augstāku morāli gan starp operatīvajiem dienestiem, gan sabiedrībā kopumā krīzes apstākļos. Drošības rezerves ļauj uzturēt gan sabiedrisko kārtību, gan nodrošināt komunālos pakalpojumus, gan veselības aprūpes sistēmu, kā arī efektīvāk aizsargāt valsts iedzīvotājus. Tāpat ir iespējams atbalstīt stratēģiskās nozares (komersantus), kas nepieciešamas apdraudējuma pārvarēšanai.

Drošības rezervju iegāde ir arī nacionālo industriju atbalstošs pasākums, ļaujot plašāk izmantot Latvijā bāzētus komersantus un infrastruktūru. Izmantojot vietējo infrastruktūru ir iespējams vienmērīgi izvietot krājumus pa visu valsti, veicinot krājumu drošību un uzlabojot apgādes ķēdi krīzes gadījumā.

COVID-19 krīze ir apstiprinājusi valsts stratēģisko rezervju nozīmību valsts drošības un stabilitātes uzturēšanā. Naftas produkti ir viena no vairākām vitāli svarīgām materiāltehnisko līdzekļu grupām no kā ir atkarīga virkne operatīvo dienestu, tostarp Nacionālo bruņoto spēku efektivitāte.

Treškārt, pēc Konsultanta vērtējuma pašreizējā sistēma paredz administratīvi smagnēju procedūru, un Ekonomikas ministrijas pieredze liecina par zemu vietējo komersantu interesi piedalīties iepirkumā. Esošā iepirkuma procedūra ir laikietilpīga (tostarp attiecībā uz piedāvājumu izvērtēšanu). Pakalpojuma sniegšana drošības rezervju veidošanai komersantiem nav pietiekoši pievilcīga vairāku iemeslu dēļ:

1) Sagatavojot finanšu piedāvājumu komersants pakalpojuma cenā ierēķina produkta tirgus cenas svārstību risku. Tas tiek aprēķināts pamatojoties uz tirgus datiem, kādi tie ir piedāvājuma sniegšanas dienā, bet ja iepirkuma rezultāts tiek paziņots pēc ilgāka laika, tirgus cenas ir izmainījušās un pastāv liela varbūtība, ka cenu svārstību riska izmaksas pieaugs. Esošās iepirkuma procedūras piedāvājumu izvērtēšanas ilgums, ņemot vērā saistības, ko komersants ir uzņēmies izsakot piedāvājumu, apgrūtina komersanta spēju ilgtermiņā plānot savu uzglabāšanas kapacitāti un pārvaldīt savus finanšu līdzekļus, kurus ieguldīt pakalpojuma sniegšanā.

2) Komersantam jānodrošina naftas produktu esamība piedāvājuma izteikšanas brīdī, lai gan komersants nevar būt pārliecināts, vai tiks atzīts par iepirkuma uzvarētāju. Komersants rezervē naftas produktus un iesaldē finanšu līdzekļus un tvertņu kapacitāti, kas sadārdzina uzglabāšanas pakalpojuma cenu. Lai arī teorētiski komersants var apliecināt savas spēja iegādāties naftas produktus arī pēc iepirkuma rezultātu paziņošanas, praksē šis laiks līdz līguma slēgšanai ir nepietiekams, lai komersants varētu ieplānots naftas produktu piegādi.

3) Ņemot vērā nenoteiktību par iepirkuma rezultātiem, kredītiestādes ir skeptiskas un kritiski vērtē iespēju finansēt šādu komersanta darbību. Kā arī kopumā ilgā un sarežģītā procedūra, komersantos nerada pietiekamu interesi.

Šī iemesla dēļ valstij nākas rēķināties ar to, ka iepirkuma pretendentu lokā palielinās ārvalstu komersantu īpatsvars, kas veicina iespējamu iepirkuma dalībnieku pieteikumu izvērtēšanai nepieciešamā laika palielināšanos, un kļūst sarežģītāka procedūra, kuras ietvaros ir jāpārbauda pretendentu atbilstība iepirkuma prasībām. Tāpat komersanti, ņemot vērā iepriekšējo birokrātiski sarežģīto pieredzi, nevēlas tērēt līdzekļus dalībai iepirkumā.

2.4. Citu ES dalībvalstu pieredze drošības rezervju izveidē

Pastāv trīs atšķirīgi drošības rezervju pārvaldīšanas un uzturēšanas modeļi:

a) Valsts modelis – Valsts modelis paredz, ka drošības rezerves pieder valstij, un tos pārvalda un finansē no valsts budžeta.

b) Aģentūras modelis – Aģentūras modelis paredz ka ir noslēgta vienošanās, saskaņā ar kuru neatkarīga aģentūra bezpeļņas orientētas organizatoriskas vienības veidā, pārvalda drošības rezervju krājumus un ir šo krājumu īpašniece.

c) Industrijas modelis – Industrijas modelis paredz vienošanās, ar kuru atbildība par drošības rezervju krājumu izveidošanu un aizsardzību, kā arī finansiālais slogs tiek pilnībā nodots naftas nozarei.

Konsultantu veiktajā pētījumā tika iekļautas vispārīgas ziņas par triju valstu pieredzi, katrā no tām pielietoto drošības rezervju pārvaldīšanas un uzturēšanas modeli un tā normatīvo bāzi: Čehija – valsts modelis; Igaunija – aģentūras modelis; Dānija – industrijas modelis.

Čehijā drošības rezervju pārvaldīšanai un uzturēšanai tiek izmantots valsts modelis. Valsts Materiālo rezervju administrācija (VMRA) ir valstij piederošs uzņēmums, kas ir atbildīgā iestāde par šādu rezervju uzturēšanu. Tā ir centrālā valsts pārvaldes institūcija ekonomisku līdzekļu noteikšanai ārkārtas situācijās, tostarp jēlnaftas un naftas produktu, valsts materiālo rezervju izveidošanai un administrēšanai. Drošības rezerves iegāde un valsts materiālo rezervju aizsardzība pilnībā tiek finansēta no valsts budžeta. Nav noteikts pienākums industrijai maksāt valsts nodevu, kas tiktu izdalīta uz gala produktiem. Nozīmīga loma šīs rezervju uzglabāšanā ir valstij piederošajiem uzņēmumiem – MERO ČR, a.s. un Čepro, a.s. MERO uzglabā jēlnaftu, bet Čepro – gala produktus. Jēlnaftas un naftas produktu drošības rezervju vērtība ir aptuveni 1,5 miljardi EUR. Ikgadējās izmaksas to aizsardzībai un atjaunināšanai sasniedz aptuveni 60 miljonus EUR. Drošības rezervju modeļa izvēli lielā mērā noteica vietējo naftas pārstrādes rūpnīcu jauda un spēja ražot dažādus naftas produktus. Nozīmīgs faktors ir arī pastāvošā piegāžu diversifikācija.

Latvijā pēc būtības pašlaik tiek pielietots valsts modelis, tomēr tam nav iespējas gūt labumu no nozīmīgākās priekšrocības, kas izriet no īpašuma tiesībām uz krājumiem, jo drošības rezerves nav iegādātas valsts īpašumā. Tas darbojas tikai ar iespēju prasīt krājumus valsts vai vietējās enerģētiskās krīzes situācijā par tirgus cenu.

Igaunija drošības rezervju uzturēšanai izmanto aģentūras modeli. Igaunijas Naftas krājumu aģentūra (turpmāk – INKA) ir Igaunijas stratēģiskas nozīmes uzņēmums, kura uzdevums ir izveidot, uzturēt un atjaunināt drošības rezerves un tās papildināt. INKA pati netur drošības rezerves. Šķidro degvielu drošības rezervju uzglabāšanu, iegādi un pārdošanu organizē ar publiskiem iepirkumiem. Igaunijas gadījumā drošības rezervju izveidi finansēja no valsts budžeta, palielinot INKA pamatkapitālu un izmantojot līdzekļus, kas tiek iegūti no drošības rezervju pārdošanas. Drošības rezervju uzturēšanas izmaksas sedz no valsts nodevas. Attēls 1. atspoguļo INKA finansējuma struktūru. Igaunijas modelis tiek atzīts par izmaksu efektīvāku, palīdz nodrošināt drošības rezervju pārvaldības īstenošanu, izmantojot publiskos iepirkumus šķidro degvielu drošības rezervju uzglabāšanai, iepirkšanai un pārdošanai. Pēc konsultantu vērtējuma caurspīdīgums, zems birokrātijas līmenis un izmaksu efektivitāte ir būtiskākās šī modeļa priekšrocības.

Vienlaikus, 2021.gada 11.martā Igaunijas valdība apstiprināja grozījumus Ārkārtas likumā, kas radīs pamatu Igaunijas krājumu centra (ECSD) izveidei. ECSD tiks izveidota, paplašinot esošo INKA. Igaunijas krājumu centru plānots izveidot no 2021.gada jūlija. Papildus naftas produktu krājumiem ECSD nodarbosies arī ar citu valstij nepieciešamo operatīvo krājumu, piemēram, pārtikas, zāļu un individuālo aizsardzības līdzekļu, veidošanu, uzglabāšanu, kvalitātes kontroli, atjaunošanu un loģistiku.

Attēls 1. Igaunijas drošības rezervju iegādes un uzturēšanas finansēšana

Dānijā ir labi attīstīts naftas produktu tirgus, kā arī tai ir spēcīga saistītā infrastruktūra līdz ar to Dānija ir izvēlējusies industrijas modeli. Pienākums uzturēt valsts drošības rezerves ir nodots privātajiem komersantiem. Dānijas Centrālā naftas krājumu organizācija (turpmāk – CNKO) ir galvenā juridiskā persona krājumu uzturēšanai, ko pārvalda privātie komersanti. Komersanti, kas iegūst naftu Dānijā, ražo naftas produktus vai importē naftas produktus uz Dāniju, ir pakļauti obligātam pienākumam veidot drošības rezerves. CNKO bez maksas nodrošina 57 dienu no Dānijas vidējā patēriņa drošības rezerves, kamēr 24 dienu drošības rezervi ir pienākums apmaksāt komersantiem pašiem. Šai vajadzībai CNKO par tirgus cenām piedāvā izmantot savus uzglabāšanas terminālus. Dānijas situācijā uzglabāšana ir lētāka, jo ir pieejama labi izveidota infrastruktūra un darbojas labi attīstīts tirgus.

Kā jau tika minēts, salīdzinājumā ar citu ES dalībvalstu drošības rezervju izveides modeļiem, Latvijas modeļa uzturēšanas izmaksas ir būtiski augstākas. Attēls 2 atspoguļo drošības rezervju uzturēšanas izmaksas katrā valstī, kurus aprēķinot vērā nav ņemtas iegādes izmaksas. Administratīvās izmaksas veido nenozīmīgu daļu no kopējām izmaksām. Neskatoties uz to, ka Latvijā drošības rezervju uzturēšanai tiek pielietots tāds pats modelis kā Dānijā, proti, biļešu iegāde, Latvijas modeļa izmaksas ir būtiski augstākas (krājumu uzturēšanas izmaksas EUR/tonnu/gadā balstās uz iepirkuma rezultātiem, iepirkumu dalībnieku piedāvājumi attiecīgajā gadā atkarīgi no 2.2.sadaļā minētajām uzglabāšanas cenu veidojošajām pozīcijām). Tas tādēļ, ka Latvijā nav tik plaši attīstītas naftas industrijas, salīdzinot ar Dāniju.. Pašreizējās vienības cenas izmaksas uzrāda arī augstākas komersantu izmaksas Latvijā, salīdzinot ar Čehiju un Igauniju, kurām, savukārt, pieder tiešas īpašuma tiesības uz krājumiem un ir pienākums ar tiem attiecīgi rīkoties. Iepērkot drošības rezerves valsts īpašumā, aģentūra nemaksātu par virkni riskiem, ko komersanti iekļauj drošības rezervju pakalpojuma sniegšanas izmaksās. Šāda izmaksu atšķirība norāda uz to, ka Latvijai būtu ieteicami mainīt drošības rezerves uzturēšanas modeli.

Ja balstām savus aprēķinus par ietaupījumu uz 2018.gada datiem, Igaunijas sistēma ir spējīga uzturēt 1 tonnu naftas produktu par 38,87 EUR/gadā lētāk, salīdzinot ar Latvijas sistēmu (saskaņā ar Konsultanta iegūtajiem datiem, Latvija 1 tonnu naftas produktu 2018.gadā uzglabāja par 57,01 EUR, bet Igaunija par 18,23 EUR). Ja Latvijas sistēma būtu tikpat efektīva kā Igaunijas sistēma, izmaksas vienu gadu uzturot 386,7 tūkstošus tonnu lielu drošības rezervju krājumu (Latvijas rādītājs 2018.gadā) samazinātos par gandrīz 15 miljoni EUR (tostarp ietverot administratīvās izmaksas). Pieņemot lēmumu par aģentūras modeļa ieviešanu, atkarībā no šī modeļa ieviešanas tehniskā plāna, tiktu veikti precīzi aprēķini par modeļa ieviešanas administratīvajām izmaksām.

Attēls 2. Krājumu uzturēšanas izmaksas (EUR/tonna/gadā)

3. Risinājumi valstij nepieciešamo drošības rezervju nodrošināšanai

Lai novērstu Konceptuālā ziņojumā 2.nodaļā definētās problēmas ir nepieciešams pilnveidot pašlaik spēkā esošo sistēmu. Līdz ar to Konceptuālajā ziņojumā tiek piedāvāti šādi risinājumi:

1. risinājums:

Saglabāt esošo valsts drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu.

Šim risinājumam tiek piedāvāti divi iespējamie īstenošanas scenāriji:

A. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu bez izmaiņām.

B. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu pakāpeniski 3 gadu laikā palielinot drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā. Šī risinājuma ieviešana paredz grozījumu veikšanu tiesību aktos ar nolūku 3 gadu laikā kāpināt to drošības rezervju apjomu, kas tiek uzglabāti Latvijas teritorijā: 1.gadā līdz 75%, 2.gadā līdz 85% un 3.gadā līdz 100%.

2. risinājums:

Iegadāties drošības rezerves valsts īpašumā un veikt pāreju uz aģentūras modeli.

Šāda risinājuma ieviešana īstenotu 2018.gada ziņojumā ietverto ilgtermiņa risinājumu – valstij iegādāties nepieciešamo drošības rezervju apjomu un izveidot aģentūru, kas nodarbosies ar naftas produktu pārvaldību.

Pāreja uz aģentūras modeli prasīs šādu soļu veikšanu:

• juridisku aģentūras izveidi;

• drošības rezervju iegādi par valsts budžeta līdzekļiem.

Pāreja uz šādu aģentūras modelis paredzētu, ka drošības rezerves piederētu valstij un tos pārvaldītu neatkarīga aģentūra. Aģentūra iegādātos, uzturētu vai pārdotu drošības rezervju krājumus. Aģentūra turpinātu izmantot publiskos iepirkumus, lai iegādātos drošības rezerves valsts īpašumā, organizētu to uzglabāšanu, papildinātu krājumus un nodrošinātu novecojušos krājumu rotāciju. Pieņemot lēmumu ieviest aģentūras modeli, tiktu veikts izvērtējums, vai aģentūras funkcijas varētu pildīt arī jau pastāvoša institūcija vai būtu nepieciešams veidot jaunu struktūru.

Aģentūrai, lai izmantotu jau esošo, bet tai nepiederošo uzglabāšanas infrastruktūru, būtu jāizmanto publiskais iepirkums par tai piederošo drošības rezervju uzglabāšanu. Šīs kārtības izmantošana nodrošinās konkurenci un neradīs kropļojumu attiecīgajā tirgū. Drošības rezervju uzturēšanas valsts nodeva būtu jāsaglabā. Tieši no šīs nodevas tiktu nosegtas drošības rezervju uzglabāšanas izmaksas un daļēji arī krājumu iegāde.

Šim risinājumam tiek piedāvāti divi iespējamie īstenošanas scenāriji:

A. Visa drošības rezervju nodrošināšanai naftas produktu apjoma iegāde uzreiz.

B. Pakāpeniskā pāreja 5 gadu laikā.

Ņemot vērā valsts budžeta apsvērumu piedāvātā risinājuma ieviešanai būtu nepieciešami 5 gadi, pakāpeniski iegādājoties naftas produktus un paralēli turpinot pielietot ‘biļetes’ drošības rezervju nodrošināšanai.

3. risinājums:

Piemērot industrijas modeli, uzliekot komersantiem pienākumu nodrošināt drošības rezerves.

Šis risinājums paredz, ka pienākums uzturēt valsts drošības rezerves ir nodots privātajiem komersantiem. Proti, ir nepieciešams izveidojot juridisko struktūru, kas izpildītu CKUS funkcijas un kuru pārvaldītu privātie komersanti, kā arī nostiprināt likumdošanā pienākumu komersantiem veidot drošības rezerves.

4. Risinājumu ietekmes izvērtējums

1. risinājums:

Saglabāt esošo valsts drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu.

Risinājums paredz saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu. Šim risinājumam tiek piedāvāti divi iespējamie īstenošanas scenāriji:

B. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu bez izmaiņām.

Šis risinājums saglabā esošo sistēmu un neatrisina identificētās problēmas.

B. Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu pakāpeniski 3 gadu laikā palielinot drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā.

Šī risinājuma ieviešana paredz grozījumu veikšanu tiesību aktos ar nolūku 3 gadu laikā kāpināt to drošības rezervju apjomu, kas tiek uzglabāti Latvijas teritorijā: 1.gadā līdz 75%, 2.gadā līdz 85% un 3.gadā līdz 100%. Pašlaik Noteikumi Nr.286 noteic, ka ne mazāk kā 25 % no kopējā uzglabājamo drošības rezervju apjoma tiek uzglabāti Latvijas teritorijā un ka ne vairāk kā 75 % no kopējā uzglabājamo drošības rezervju apjoma var uzglabāt citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču faktiski esošā iepirkuma ietvaros Latvijā uzglabājamo drošības rezervju apjoms sastāda 60% no kopējā apjoma (skat. Tabula 2).

Risinājuma ieviešana nerisina būtiskāko identificēto problēmu un neuzlabo esošās "biļešu" sistēmas izmaksu efektivitāti, jo neparedz drošības rezervju iegādi valsts īpašumā un pat pastāv izmaksu pieauguma risks. Taču šim risinājumam ir zināmas priekšrocības no piegāžu ātruma un drošuma konteksta.

Līdzšinējā pieredze liecina par to, ka ieviešot šo risinājumu pastāv risks nesasniegt ES regulējumā noteikto uzglabāšanas apjomu nevis jaudu dēļ, bet komersantu zemas intereses dēļ. 2020.–2021.gada iepirkuma ietvaros līgumi tika noslēgti ar visiem komersantiem, kas piedāvāja uzglabāt drošības rezerves Latvijas teritorijā, un Latvijā uzglabājamo rezervju apjoms sasniedza tikai 62,6% no visa apjoma. Pakalpojuma sniegšana drošības rezervju veidošanai komersantiem nav tik pat pievilcīga, kā uzglabāšanas jaudu izīrēšana, jo vietējiem komersantiem nav pietiekamas ilgtermiņa uzglabāšanas kapacitātes un nav brīvo finanšu līdzekļu, kurus ieguldīt pakalpojuma sniegšanā. Šī iemesla dēļ iepirkuma pretendentu lokā palielinājās ārvalstu komersantu īpatsvars.

Tabula 3. Risinājuma, kas paredz palielināt drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā, priekšrocības un trūkumi

2. risinājums:

Iegadāties drošības rezerves valsts īpašumā un veikt pāreju uz aģentūras modeli

Pāreja uz aģentūras modeli nodrošinās, ka:

a) ilgtermiņā tiek ieviests izmaksu ziņa izdevīgākais risinājums;

b) drošības rezerves piederētu valstij, kas stiprinātu piegādes drošību un savlaicīgu naftas produktu pieejamību krīzes gadījumā, civilās un militārās aizsardzības ilgtspēju, kā arī kopējo valsts noturību pret apdraudējumu;

c) drošības rezervju efektīvu apsaimniekošanu, tostarp degvielas apriti un uzglabāšanu;

d) izveidotā aģentūra varēs rīkot publisku iepirkumu par drošības rezervju iegādi, kas no komersantu puses ir pievilcīgāks, nekā uzglabāšanas pakalpojuma iepirkums.

Būtiskākā aģentūras modeļa priekšrocība ir saistīta ar to, ka iegādājoties drošības rezerves īpašumā, valsts var reaģēt uz izmaiņām tautsaimniecībā un mainīt naftas produktu sastāvu atbilstoši aktuālajām tautsaimniecības vajadzībām un valsts stratēģiskajām prioritātēm. 4.tabulā ir apkopoti aģentūras modeļa trūkumi un priekšrocības.

Tabula 4. Aģentūras modeļa priekšrocības un trūkumi

Aģentūras modelis ir piemērotākais risinājums Latvijai, jo tas apvieno izmaksu efektivitāti ar valsts stratēģisko lomu.

Šāda risinājuma īstenošanai būtu nepieciešams piešķirt papildus valsts budžeta līdzekļus vai saņemt aizņēmumu bankā drošības rezervju iegādei.

Lai ieviestu Konceptuālajā ziņojumā piedāvāto risinājumu nepieciešams veikt grozījumus šādos tiesību aktos, sākumā nosakot pārejas periodu un pēc tam nodrošinot aģentūras pilnīgu darbību:

- Enerģētikas likumā;

- Noteikumos Nr.286;

- Noteikumos Nr.450;

- Noteikumos Nr.312¹⁴.

Attiecīgi būtu jāizstrādā arī aģentūras nolikums un jāveic grozījumi Biroja iekšējā kārtībā, kura nosaka Biroja drošības rezervju administrēšanas kārtību.

Vienlaikus, likumā "Par akcīzes nodokli" ir noteikts, ka tikai apstiprināts noliktavas turētājs var veikt darbības ar akcīzes precēm akcīzes preču noliktavā, piemērojot tām atlikto akcīzes nodokļa maksāšanu, kā arī, lai veiktu darbības ar akcīzes precēm ir nepieciešama speciālā atļauja (licence), izņemot, ja atrunātos gadījumos darbības notiek cita speciālajā atļaujā (licencē) apstiprināta noliktavas turētāja darbībai norādītajā vietā. Tādējādi, nosakot, ka valsts iegādāsies un realizēs naftas produktus, būs jāizvērtē, vai nepieciešams veikt arī izmaiņas likumā "Par akcīzes nodokli" un tam pakārtotajos normatīvajos aktos.

3. risinājums:

Piemērot industrijas modeli, uzliekot komersantiem pienākumu nodrošināt drošības rezerves.

Šī risinājuma ieviešana paredz, ka valstī ir attīstīta naftas nozare un infrastruktūra. Šis risinājums pilnībā vai daļēji var tikt uzskatīts par efektīvu un īstenojamu situācijās, kad uzglabāšana ir lētāka, jo ir pieejama labi izveidota infrastruktūra un darbojas labi attīstīts tirgus. Šajā modelī valsts ar likumu nosaka pienākumu komersantiem (naftas produktu ieguvējiem, ražotājiem un importētājiem) uzglabāt noteiktu apjomu drošības rezervju. Industrijas modelī drošības rezerves izveido un uztur komersantu veidota juridiska struktūra, un drošības rezerves ir to īpašums. Komersantiem ir pašiem jāvar nosegt administratīvās izmaksas un sākuma kapitāla izmaksas, lai nodrošinātu nepieciešamo drošības rezervju apjomu. Izmaksas, kas rodas no drošības rezervju uzturēšanas, tiek iekļautas naftas produktu cenās. Ņemot vērā, ka Latvijā nav labi attīstīta naftas ieguves, ražošanas, pārstrādes un darījumu tirgus (turklāt naftas produktu importētājiem praktiski nepieder infrastruktūra un naftas produkti tiek uzglabāti naftas bāzēs, kurām savukārt nepieder naftas produkti, tāpēc naftas bāzes nav iespējams iesaistīt drošības rezervju pakalpojuma sniegšanā) un nav pamata sagaidīt būtisku Latvijas naftas industrijas paplašināšanos tuvākajā laikā, pāreja uz šādu modeli ir maz iespējama un turpmāk netiek izskatīta.

Tabula 5. Industrijas modeļa priekšrocības un trūkumi

5. Risinājumu ietekme uz valsts budžetu

1. risinājums:

Pirmā risinājuma ietekme uz valsts budžetu ir neitrāla, jo tas paredz esošās situācijas saglabāšanu – risinājums tiktu īstenots esošās finansēšanas shēmas ietvaros.

Taču, ja pie šī risinājuma ieviešanas tiks izvēlēts scenārijs, kas paredz grozījumu veikšanu tiesību aktos ar nolūku 3 gadu laikā kāpināt to drošības rezervju apjomu, kas tiek uzglabāti Latvijas teritorijā: 1.gadā līdz 75%, 2.gadā līdz 85% un 3.gadā līdz 100%, var prognozēt izmaksu pieaugumu sākot ar 1.pārejas gadu.

Veicot provizoriskus aprēķinus, par pamatu ņemot vērā 2020.gadā īstenotā iepirkuma ietvaros piedāvāto komersantu cenu piedāvājumu un to spēju palielināt piedāvātos drošības rezervju apjomus, par 1.risinājuma B scenārija ietekmi uz valsts nodevas apmēru, Birojs secinājis, ka valsts nodevas apmērs palielināsies par:

a) 2,1%, ja Latvijas Republikā glabājamais apmērs būs 75%;

b) 11,77%, ja Latvijas Republikā glabājamais apmērs būs 85%;

c) 26,28%,ja Latvijas Republikā glabājamais apmērs būs 100%.

Šāds valsts līdzekļu izmaksu palielinājums primāri radīsies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, iepriekšējā pieredze norāda, ka dažos gadījumos ārvalstu komersantu piedāvātās cenas ir zemākas par Latvijas komersantu piedāvājumiem. Piemērām, atsevišķu Latvijas komersantu piedāvāta cena bija par 40% augstāka par ārvalstu komersantu piedāvāto vidējo cenu 2017.gada iepirkumā. Otrkārt, samazinoties piedāvājumam un sašaurinoties pretendentu lokam, komersantu piedāvātās cenas var vēl vairāk pieaugt.

Ņemot vērā provizorisko valsts nodevas apmēra pieaugumu, iespējams, ka pieaugtu arī degvielas cenas gala patērētājiem, tomēr šo ietekmi nevar aprēķināt, jo nav paredzama privāto komersantu rīcība brīvas konkurences apstākļos.

2. risinājums:

Aģentūras modeļa izveide nav iespējama bez valsts vai bankas finanšu instrumentu sākotnējas iesaistes, proti, nosacītā laika periodā pakāpeniski piešķirot valsts budžeta līdzekļus vai bankas aizņēmumu drošības rezervju iegādei, tādējādi nodrošinot, ka drošības rezerves ir valsts īpašums. Lielākā izmaksu pozīcija pārejā uz citu modeli būs tieši investīcijas drošības rezervju krājumu iegādē. Ir būtiski ievērot, ka no sistēmas viedokļa tā ir investīcija, nevis izmaksas, jo sākotnējo kapitālu ir iespējams atbrīvot, pārdodot krājumus vai iemaksājot privāto komersantu maksātās nodevas. Citas izmaksas, kā, piemēram, krājumu aizvietošanas izmaksas, administratīvās izmaksas vai krājumu apdrošināšanas izmaksas, ir līdzīgas gan valsts, gan aģentūras modelī, ja valstij piemitīs faktiskās īpašuma tiesības uz drošības rezervju krājumiem. Turklāt to nozīme kopējā salīdzinājumā ir būtiski mazāka.

Pēc Konsultantu aplēsēm nepieciešamais finansējums drošības rezervju iegādei sastāda 172 miljoni EUR, ja nepieciešamo drošības rezervju apjomu iegādājas 3 gados. Jāņem vērā, ka tas ir atkarīgs no svārstīgajam naftas produktu cenām un šīs aplēses tika veiktas 2020.gada janvārī. Papildus jāuzsver, ka drošības rezervju kopējais apjoms ir mainīgs lielums, līdz ar to arī izmaksas būs atkarīgas no daudzuma, kuram jābūt rezervē. Izmaksas iekļauj naftas iegādes cenu, kas lēsta pamatojoties uz nākotnes līgumiem, kas tiek tirgoti biržā, kā arī potenciālās transporta izmaksas.

Kopējās naftas produktu izmaksas, tajā skaitā piegādes cena, sastādītu aptuveni 163,5 miljonus EUR. Vienlaikus ir jārēķinās ar sākotnējo drošības rezervi 7,8 miljonu EUR apmērā – naudas summa, kas tiek iemaksāta pie brokera, lai atvērtu pirkšanas vai pārdošanas pozīciju nākotnes līgumā. Sākotnējā drošības rezerve tiek aprēķināta kā daļa no finanšu instrumenta cenas un to nosaka birža. Tabula 6 atspoguļo minēto izdevumu aprēķinu.

Sākotnējā investīcija drošības rezervju iegādē var tikt izdalīta uz vairākiem gadiem, paralēli turpinot pielietot biļetes drošības rezerves nodrošināšanai. Jo drīzāka būs pāreja uz aģentūras modeli, jo ilgtermiņā augstāks būs izmaksu ietaupījums. Pamatojoties uz piedāvāto trīs gadu periodu drošības rezervju iegādei, kopējās izmaksas pirmajā gadā sastādītu 55,082,417 EUR, otrajā gadā –54,530,839 EUR, trešajā gadā –53,919,262 EUR.

Tabula 6. Dīzeļdegvielas un benzīna iepirkuma izmaksas nākamajos trīs gados

Minētais finansējums ir paredzēts tikai drošības rezervju iegādei. Papildus tam līdzīgi kā šobrīd būtu nepieciešams finansējums sistēmas uzturēšanai, piemērām, infrastruktūras nomas izmaksu segšanai (pamatojoties uz vēsturiskajiem iepirkumu rezultātiem, konsultants veica aplēses, ka infrastruktūras izmaksas gadā izmaksātu aptuveni 16 miljonus EUR), apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai (piemēram, INKA gadījumā vidējie apdrošināšanas izdevumi gadā periodā no 2015.–2018.gadam bija ap 28 000 EUR), administratīvo izmaksu (piemēram, INKA gadījumā vidēji 5,75% apmērā no kopējiem papildus izdevumiem) un izmaksu par kvalitātes pārbaudi segšanai (piemēram, INKA gadījumā vidējās analīžu un kontroles izmaksas bija 4,4 miljoni EUR/gadā laika periodā no 2015.–2018.gadam). Latvijas pašreizējā krājumu pārvaldības modeļa zemā efektivitāte rada vietu potenciālai modeļa maiņai, izmantojot finansēšanas izmaksu pārpalikumu, kas var tikt ietaupīts un, pateicoties kuram, valsts budžeta vai bankas aizņēmuma izmaksas attiecībā uz drošības rezervju iegādi var tikt daļēji samazinātas. Pēc Konsultantu aplēsēm, Igaunijas sistēma ir spējīga uzturēt 1 tonnu naftas produktu par 38,87 EUR/gadā lētāk, salīdzinot ar Latvijas sistēmu. Ja Latvijas sistēma būtu tikpat efektīva kā Igaunijas sistēma, izmaksas vienu gadu uzturot 386,7 tūkstošus tonnu lielu drošības rezervju krājumu (Latvijas rādītājs 2018.gadā) samazinātos par gandrīz 15 miljoniem EUR (tostarp ietverot administratīvās izmaksas).

Vienlaikus, pēc konsultācijām ar nozari, Ekonomikas ministrija izvērtēja, ka optimālāks 2.risinājuma ieviešanas periods būtu 5 gadi. Pamatojoties uz Konsultanta pieņēmumiem, Ekonomikas ministrija papildus veica aprēķinu par kopējām izmaksām, ja 2. risinājumu ieviestu piecu gadu periodā. Tabula 7 atspoguļo 2. risinājuma ikgadējās izmaksas, ja drošības rezerves tiktu iepirktas 5 gadu periodā. Kopējās izmaksas 5 gadu periodā ir kopumā līdzvērtīgas 3 gadu periodam – 171 miljons EUR (kopējo izmaksu samazinājums par 1 miljonu EUR attiecībā pret Konsultantu sniegto 3 gadu aprēķinu, saistāms ar aprēķinos izmantoto naftas produktu cenu, kas 4. un 5.gadā piemērota vienādā apmērā kā 3.gadā), tomēr ikgadējās izmaksas būtu par aptuveni 40% mazākas, tādējādi atstājot mazāku finansiālo slogu uz ikgadējo budžetu vai nepieciešamo bankas aizņēmumu, atkarībā no izvēlētā finansēšanas modeļa.

Tabula. 7 Dīzeļdegvielas un benzīna iepirkuma izmaksas nākamajos piecos gados

Tomēr jāuzsver, ka Tabulā 7 norādītie aprēķini ir balstīti uz pieņēmumiem, kurus Konsultants izmantoja veicot 3 gadu aprēķinu 2020.gada janvārī. Patiesās ikgadējās un kopīgās izmaksas ir atkarīgas no svārstīgām naftas produktu cenām un būtu precīzi jāaprēķina plānotajam piecu gadu periodam, ja 2.risinājuma ieviešana konceptuāli tiktu atbalstīts Ministru kabinetā.

Papildus ir jānorāda, ka pēc konsultantu aplēsēm nav nepieciešams valstij izbūvēt jaunu infrastruktūru drošības rezervju uzglabāšanai. Nav pietiekama ekonomiskā pamatojuma būvēt jaunu, valstij piederošu infrastruktūru, lai aģentūra tajā glabātu valstij piederošās drošības rezerves. Līdz ar to risinājums paredz, ka uzglabāšanas infrastruktūra tiks izīrēta no komersantiem un iepirkuma pamata. Šīs izmaksas ir iekļautas augstāk minētajās uzturēšanas izmaksās, kas ieviešot jauno sistēmu pēc konsultantu aplēsēm būtu par 38,87 EUR/gadā par 1 tonnu lētāk nekā pašlaik.

Ņemot vērā aplēses par kopējo drošības rezervju uzturēšanas izmaksu samazinājumu, ilgtermiņā samazinātos arī valsts nodeva un attiecīgi iespējams, ka kristos arī degvielas cenas gala patērētājiem, tomēr šo ietekmi nevar aprēķināt, jo nav paredzama privāto komersantu rīcība brīvas konkurences apstākļos.

3. risinājums:

Trešā risinājuma ietekme uz budžetu nav nosakāma un netiek apskatīta, jo šis risinājums Latvijā nav īstenojams, jo Latvijā nav pietiekoši attīstītas naftas nozares, kas varētu uzņemties atbildību par rezervju uzturēšanu. Vienlaikus, secināms, ka kopējās krājumu uzturēšanas izmaksas pieaugs, jo atsevišķi komersanti nevar darboties tik efektīvi, kā to varētu viena aģentūra. Tas saistīts ar augstākām kapitāla izmaksām, salīdzinot ar valsts kapitāla izmaksām, un arī ar mazo uzglabāšanas līgumu apjomu, jo uzglabāšanas izmaksas parasti ir tieši atkarīgas no uzglabāšanas apjoma. Visticamāk, augstākas izmaksas novedīs pie augstākām degvielas cenām, kam būs tieša ietekme uz patērētājiem un ekonomiku kopumā.

6. Konsultācijas ar nozari

Lai padziļināti izprastu pašreizējā valsts drošības rezervju nodrošināšanas modeļa trūkumus un noskaidrotu naftas nozares pārstāvju vērtējumu par efektīvāko risinājumu, Ekonomikas ministrija 2021.gada 15.martā rīkoja virtuālo hakatonu drošības rezervju sistēmas pilnveidošanai (turpmāk – hakatons). Tajā tika aicināti piedalīties gan naftas vairumtirgotāji, gan mazumtirgotāji, gan vietējo naftas termināļu un naftas bāžu pārstāvji, kā arī Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas un Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības pārstāvji. Hakatona dalībnieki tika sadalīti 3 grupās, visām grupām bija vienādi uzdevumi. Hakatons tika sadalīts 2 tematiskajās daļās – pirmajā daļā dalībnieki meklēja atbildes uz konkrēta krīzes scenārija rīcības jautājumiem (drošības rezervju atpirkšanas procedūra, transportēšana, sadale), bet otrajā daļā dalībniekiem bija jāsniedz redzējums par ilgtermiņa risinājumu.

Visas trīs darba grupas prezentējot savus diskusiju rezultātus attiecībā uz ilgtermiņa risinājumu norādīja uz vienotu secinājumu – drošības rezervēm ir jābūt valsts īpašumā. Visas darba grupas atzina, ka Latvijai piemērotākais būtu aģentūras modelis (līdzīgi kā Igaunijā). Darba grupas norādīja uz vairākām aģentūras modeļa priekšrocībām:

• Aģentūras modelis dotu iespēju vairāk kontrolēt naftas produktu izvietojumu pa Latvijas teritoriju;

• No finansējuma pieejamības viedokļa aģentūras modelis būtu labāks, jo valsts var aizņemties finansējumu ar labākiem nosacījumiem nekā privātais komersants;

• Aģentūra būtu veiksmīgs risinājums arī no pārvaldīšanas viedokļa, aģentūrai vienlaikus veicot gan drošības rezervju iepirkumu, gan nodrošinot rezervju apriti un transportēšanu.

Hakatona dalībnieki norādīja, ka esošais biļešu modelis ilgtermiņā no valsts perspektīvas ir uzskatāms par izšķērdīgu, bet aģentūras modelis ir finansēšanas izmaksu ziņā efektīvāks. Darba grupas rekomendēja uz aģentūras modeli pāriet pakāpeniski 5 gadu periodā. Papildus tika uzsvērts, ka drošības rezervju uzglabāšanas infrastruktūra Latvijā ir pietiekama un drošības rezervju uzglabāšanai var izmantot gan privāto, gan publisko infrastruktūru, tostarp arī valsts kapitālsabiedrībām piederošo infrastruktūru, kurai var apsvērt risinājumu noteikt tiesiskajā regulējumā minimālo drošības rezervju pašnodrošinājumu. Detalizēts hakatona protokols pieejams konceptuālā ziņojuma pielikumā.

Vienlaikus, visas trīs darba grupas vērsa uzmanību arī uz aktuālu papildus problemātiku, kas attiecas tieši uz drošības rezervju izmantošanu krīzes situācijā, proti, šobrīd ne normatīvajos aktos, ne cita veida vadlīniju dokumentos nav atrunātas skaidras procedūras, kas veicamas iestājoties krīzei. Lai operatīvi un efektīvi izmantotu drošības rezerves krīzes situācijā, jābūt skaidri definētam – kur drošības rezerves primāri jāved, kādos apjomos degviela nepieciešama (piemēram, kritiskajai infrastruktūrai), kur tā tiks pārlieta pēc atvešanas, kurš būs transporta pakalpojumu sniedzējs? Kā norādīja hakatona dalībnieki, tad šie ir aspekti, par kuriem ir jābūt atrunātām procedūrām un pieejamiem datiem pirms enerģētiskās krīzes iestāšanās.

Apkopojot konceptuālā ziņojumā izklāstītos argumentus un ņemot vērā gan notikušās konsultācijas ar nozares pārstāvjiem hakatona ietvaros, gan ministru starpā notikušās diskusijas, par efektīvāko risinājumu būtu uzskatāms 1.B un 2.risinājuma apvienojums, proti, sākotnēji jānodrošina 1.risinājuma B scenārijs, pakāpeniski 3 gadu laikā palielinot drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā – 1.gadā līdz 75%, 2.gadā līdz 85% un 3.gadā līdz 100%, vienlaikus 5 gadu laikā ir ieviešams 2.risinājums jeb aģentūras modelis.

Uzsākot sākotnējā 1.B risinājuma ieviešanu, nepieciešams veikt grozījumus Noteikumos Nr.286, atbilstoši precizējot procentuālo drošības rezervju apjomu, kas glabājams Latvija. Ievērojot to, ka drošības rezervju iepirkuma procedūra par 2022.gada drošības rezervēm šobrīd ir uzsākšanas stadijā saskaņā ar pašreizējo normatīvo regulējumu, 1.risinājuma B scenārija īstenošana būtu jāuzsāk līdz ar 2022.gadā rīkojamo iepirkuma procedūru, paredzot, ka 2023.gadā Latvijas teritorijā jāuzglabā 75% drošības rezerves, 2024.gadā 85% drošības rezerves un 2025.gadā 100% drošības rezerves.

Lai efektivizētu šī risinājuma ieviešanu, papildus būtu nepieciešams sadarbībā ar nozares pārstāvjiem izvērtēt drošības rezervju uzglabāšanas pakalpojumu sniegšanas iepirkuma nolikumu 2022.gada iepirkuma procedūrai un nepieciešamības gadījumā to pilnveidot, tostarp pilnveidojot nolikumu tā, lai veicinātu reģionālu drošības rezervju izvietojumu Latvijas teritorijā (piemēram, izvērtējot iespēju realizēt iepirkumu reģionālajās lotēs). Vienlaikus, Birojam īstenojot 2021.gada iepirkuma procedūru (par 2022.gada drošības rezervju uzglabāšanu), arī ir jāņem vērā hakatona secinājumi. Kā arī, būtiski izstrādāt skaidru mehānismu drošības rezervju aktivizēšanai enerģētiskās krīzes situācijā.

Attiecībā uz 2.risinājuma ieviešanu, Ekonomikas ministrijai pirms risinājuma ieviešanas uzsākšanas ir nepieciešams izstrādāt konceptuālo ziņojumu par konkrētiem soļiem aģentūras izveidei, kurā tiks piedāvāti dažādi aģentūras izveides scenāriji un aprakstīts iegādātās degvielas aprites (rotācijas) process, veikts izvērtējums par naftas produktu piegādes ķēdē esošo komersantu un to naftas produktu iesaisti drošības rezervju veidošanā, pēc iespējas izmantojot (attiecinot uz rezervēm) komerciālajā apritē esošos naftas produktu resursus un tādējādi samazinot valsts tiešos izdevumus, kā arī sniegts detalizēts izvērtējums par nepieciešamo finansējumu un tā finansēšanas avotiem (valsts budžets vai finanšu instrumenti).

7. Turpmākie soļi

1) Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā piedāvātā 1.risinājuma B scenārija ieviešanu, pakāpeniski 3 gadu laikā palielinot drošības rezervju apjomu, kas glabājās Latvijas teritorijā 2023.gadā līdz 75%, 2024.gadā līdz 85% un 2025.gadā līdz 100%, kā arī konceptuāli atbalstīt 5 gadu laikā pāreju uz konceptuālajā ziņojumā piedāvāto 2.risinājumu, proti iegādāties drošības rezerves valsts īpašumā un veikt pāreju uz aģentūras modeli.

2) Noteikt Ekonomikas ministriju par atbildīgo institūciju abu 1. punktā minēto risinājumu īstenošanā.

3) Ekonomikas ministrijai izstrādāt un ekonomikas ministram iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Ministru kabineta 2011.gada 12.aprīļa noteikumi Nr.286 "Kārtība, kādā komersanti nodrošina un sniedz drošības rezervju pakalpojumu valsts naftas produktu drošības rezervju izveidei noteiktā apjomā", nosakot Latvijas teritorijā uzglabājamo drošības rezervju minimālo apjomu saskaņā ar 1. punktā minēto risinājumu.

4) Būvniecības valsts kontroles birojam īstenot iepirkumu par 2022.gada drošības rezervju uzglabāšanu, precizējot iepirkuma nolikumu ņemt vērā Ekonomikas ministrijas rīkotā hakatona secinājumus. Vienlaikus Ekonomikas ministrijai īstenot sarunas ar nozares pārstāvjiem par iepirkuma par 2023.gada drošības rezervju uzglabāšanas pakalpojumu sniegšanu nolikumā veicamajiem uzlabojumiem komersantu dalības veicināšanai iepirkumā un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu ar secinājumiem un priekšlikumiem minētā nolikuma pilnveidošanai.

5) Ekonomikas ministrijai izstrādāt un ekonomikas ministram iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Ministru kabineta 2011.gada 19.aprīļa noteikumi Nr.312 "Enerģijas lietotāju apgādes un kurināmā pārdošanas kārtība izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā un valsts apdraudējuma gadījumā", nosakot skaidru rīcību krīzes situācijā, tajā skaitā drošības rezervju atpirkšanas, izsniegšanas un transportēšanas kārtību, definējot naftas nozares enerģētiskās krīzes situācijas atbildīgās puses, kā arī nosakot datus, kuriem pastāvīgi ir jābūt atbildīgo institūciju rīcībā un definējot atbildīgo institūciju pienākumus, lai šos datus nodrošinātu un uzturētu.

6) Ekonomikas ministrijai izstrādāt un ekonomikas ministram iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā konceptuālo ziņojumu par konkrētiem soļiem aģentūras izveidei, kurā tiks piedāvāti dažādi aģentūras izveides scenāriji un aprakstīts iegādātās degvielas aprites (rotācijas) process, veikts izvērtējums par naftas produktu piegādes ķēdē esošo komersantu un to naftas produktu iesaisti drošības rezervju veidošanā, pēc iespējas izmantojot (attiecinot uz rezervēm) komerciālajā apritē esošos naftas produktu resursus un tādējādi samazinot valsts tiešos izdevumus, kā arī sniegts detalizēts izvērtējums par nepieciešamo finansējumu un tā finansēšanas avotiem, tai skaitā izvērtējot iespēju izmantot finanšu instrumentu un aizņemto kapitālu.

7) Jautājums par nepieciešamo finansējumu 1.punktā minētā 2.risinājuma īstenošanai skatāms likumprojekta par valsts budžetu kārtējam gadam un likumprojekta par vidēja termiņa budžeta ietvaru sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

LATVIJAS REPUBLIKAS EKONOMIKAS MINISTRIJAS

P R O T O K O L S

Virtuālais hakatons
valsts naftas produktu drošības rezervju sistēmas pilnveidošanai

videokonference Zoom platformā

Rīgā, 2021. gada 15. martā, plkst.12:30

Hakatona vadītājs: Valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns

Hakatona dalībnieki:

Darba kārtība:

1. Ekonomikas ministrijas (turpmāk – Ministrija) pārstāve M. Zjurikova atklāj "Virtuālo hakatonu valsts naftas produktu drošības rezervju sistēmas pilnveidošanai" (turpmāk – hakatons) un tiek ieskicēta hakatona darba kārtība.

2. Ministrijas parlamentārā sekretāra J. Miezaiņa uzruna.

3. Ministrijas pārstāvis E. Šaicāns iepazīstina hakatona dalībniekus ar diviem galvenajiem naftas hakatona uzdevumu blokiem, un ar prezentāciju par pašreizējo situāciju valsts naftas produktu drošības rezervju uzglabāšanā ieskicējot informāciju par:

3.1. pašreizējo modeli un izrietošajām problēmām: par apjomiem, līgumu summām, konkursu un par pēdējo divu gadu Latvijas naftas drošības rezervju uzglabāšanu gan Latvijā, gan citās valstīs;

3.2. trīs iespējamajiem risinājumiem:

a) Saglabāt esošo drošības rezervju nodrošināšanas sistēmu;

b) Iegadāties drošības rezerves valsts īpašumā un veikt pāreju uz aģentūras modeli;

c) Piemērot industrijas modeli, uzliekot komersantiem pienākumu nodrošināt drošības rezerves

Hakatona darba grupu dalībnieki tika aicināti sniegt priekšlikumus ar citiem risinājumiem, lai pilnveidotu naftas produktu drošības rezervju sistēmu.

4. M. Zjurikova hakatona dalībniekus iepazīstina ar situācijas aprakstu/scenāriju (pieņēmumiem), kas sadalīti divos lielos blokos, tai skaitā ar hakatona uzdevumu izklāstu un ar jautājumiem, uz kuriem būtu jārod atbildes un rezultātus jāatspoguļo prezentācijā. Hakatona dalībnieki tiek informēti, ka katrai darba grupai būs pieejami arī atsevišķi mentori.

I uzdevums:

Nepieciešams 48h laikā aktivizēt Latvijā uzglabātās valsts naftas produktu drošības rezerves, lai ar tām 3 dienas nodrošinātu degvielu: vairumtirgotājiem; kritiskajai infrastruktūrai; Nacionālo bruņoto spēku transportam.

Jautājumi, uz kuriem darba grupām būtu jārod atbildes:

1. Drošības rezervju atpirkšanas procedūra;

2. Transportēšana un sadale.

II uzdevums:

Nodrošināt, ka piecu gadu laikā Latvijas teritorijā tiek uzglabāti 100% drošības rezerves. Iespējamie risinājumi: esošais modelis, aģentūras modelis, industrijas modelis.

Jautājumi, uz kuriem darba grupām būtu jārod atbildes:

1. Kādā veidā veicināt Latvijā reģistrēto komersantu dalību iepirkumā par drošības rezervju pakalpojuma sniegšanu?

2. Kurš modelis būtu piemērotākais, lai pēc pieciem gadiem Latvijas teritorijā nodrošinātu 100% no drošības rezervēm glabāšanu? Vai izvēlētais modelis ir izmaksu efektīvākais risinājums? Kādā veidā to finansēt? Kādi ir šī modeļa turpmākie galvenie apakšuzdevumi, lai sasniegtu izvirzīto mērķi?

3. Kādi riski pastāv, ja 100% drošības rezerves tiek uzglabātas Latvijā?

5. No 13:00 –16:00 notiek darbs trijās grupās, kas tiek organizēts divās daļās.

• 1. grupa: moderators – E.Šaicāns, dalībnieki – I.Blumbergs, M.Āriņš, G.Grots, S.Semjonovs, K.Meinuzs;

• 2. grupa: moderators – M.Zjurikova, dalībnieki – O.Karčevskis, I.Ligere, G.Gudzuks, L.Timma, S.Mjakuškina;

• 3.grupa: moderators – L.Rozentāle, J.Miezainis; dalībnieki – M.Stirāns, G.Matrevics, A.Apinis, D.Iļjina.

6. 16:0 –17:00 darba grupas prezentē rezultātus:

1.darba grupa "Jēlnafta"

6.1. Par I bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Enerģētiskās krīzes iestāšanās gadījumā pirmkārt nepieciešams sasaukt Valsts enerģētiskās krīzes centru.

- Jāidentificē pieejamie naftas rezervju apjomi un lokācijas vietas – informācijai jābūt viegli pieejamai. Tai sk. nepieciešams noteikt patēriņa apjomus (operatīvais transports, Nacionālie bruņotie spēki, kritiskā infrastruktūra) un piegādes vietas.

- Transporta loģistikas jautājumi aktuāli piegādei kritiskajai infrastruktūra – jābūt iepriekš izstrādātai kārtībai un zināmiem transporta pakalpojumu sniedzējiem.

- Vairumtirgotāji un mazumtirgotāji transportēšanu spēs izpildīt saviem spēkiem. Bet ir jābūt skaidri zināmam, kur var paņemt produktu un kādā apjomā.

- Nepieciešams regulējumā definēt krīzes līmeņus un attiecīgi paredzēt tiem dažādus ierobežojumus. Attiecībā uz dīzeļdegvielu ierobežojumi nebūtu nepieciešami, savukārt benzīns jāvērtē primāri kā nepieciešamība kritiskajai infrastruktūrai un operatīvajam transportam. Ja apjoms ir nepietiekošs, tad jāierobežo benzīna tirdzniecība degvielas uzpildes stacijās. Apjoma ierobežojumus būtu jāorganizē caur IT rīku, piemēram, caur bankas kartēm, degvielas kartēm.

6.2. Par II bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Latvijai piemērotākais būtu aģentūras modelis, kas veidots uz Igaunijas aģentūras modeļa bāzes. Aģentūras modelim vairākas priekšrocības – dod iespēju vairāk kontrolēt produkta izvietojumu pa Latvijas teritoriju, aģentūras modelis no finansējuma pieejamības viedokļa ir labāks, valsts var aizņemties ar labākiem nosacījumiem nekā uzņēmums.

- Aģentūrai jāparedz tiesības "pelnīt" un nemaksāt dividendes – jāapzinās, ka var būt arī zaudējumi, jo ir produkta cenu svārstības.

- Produkts tiek glabāts jau valstī pieejamajos rezervuāros, bet svarīga plānveidīga produkta iegāde (nedrīkst pirkt vienā reizē lielu apjomu).

- Lai veicināt konkurenci, nepieciešams noteikt skaidru atpirkšanas formulu ar cenas piesaisti nākošajā dienā (pagātni nevar fiksēt), sadalīt iepirkumus pa produktiem (benzīns, dīzelis, aviācijas degviela). Nepieciešamas efektivizēt lēmumu pieņemšanas procesu – ātra lēmumu pieņemšana, iepirkuma izvērtēšanas procesa būtiska saīsināšana – elastīgāka pieeja.

- Šī brīža uzraudzības modelis par naftas rezervju esamību ir optimāls.

- Militārais risks un liela rezervju koncentrācija vienā vietā, ja rezerves tiek glabātas tikai Latvijā. Informācijai par apjomiem un atrašanās vietām ir jābūt ierobežotas pieejamības.

- Turpmākie galvenie soļi: nepieciešams virzīties pakāpeniski uz aģentūras modeli, saglabājot miksēto modeli (daļa valsts rezerves, daļa biļešu veidā), nepieciešams apstiprināt atbilstošo modeli, nepieciešams noteikt atbildīgo iestādi, jāapstiprina modeļa ieviešanas darba plānu (finansēšana, atskaitīšanās, administrēšana un kontrole).

2.darba grupa "Dīzeļdegviela"

6.3. Par I bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Ir skaidri jāatrunā, kurš uzņemas procesa koordinēšanu – Valsts enerģētikas krīzes centrs, kurām ir pieejama visa informācija vai Operatīvās vadības centrs.

- Svarīgi iepriekš definēt un aprakstīt, kas ir degvielas saņēmēji. Jāspēj pirms krīzes atbildēt uz jautājumiem: kur vedīsim, kur izkrausim, kurš būs piegādātājs. Tautsaimniecības mobilizācijas plānā ir apzināti kritiskās infrastruktūras objekti ar nepieciešamiem apjomiem (slimnīcas, VUGD, robežsardze utt.). Nepieciešams apzināt komersantus, kas veic transportēšanas pakalpojumus un noteikt efektīvāko transporta veidu atkarībā no reģiona. Piemēram, Ventspils-Rēzekne gadījumā vilciens. Jābūt zināmam operatīvo dienestu un NBS pašu transporta resursam.

- Jādefinē cenas noteikšanas algoritms. Valstij jāspēj plānot un rēķināties ar to, kāda summa būs nepieciešama atpirkšanas brīdī. Valstij jāparedz līdzekļi šādam iepirkumam. Krīzes situācijā cenu nevar prognozēt – finanšu riski gan valstij, gan komersantam. Piegādes cena var būt aktuāla tikai jautājumos, kas nav kritiski.

- Dīzeļdegviela primāri vajadzīga dienestiem. Mazs benzīna īpatsvars krājumos – risks privātiem lietotājiem.

6.4. Par II bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Esošā sistēma neveicinās Latvijā reģistrēto komersantu dalību iepirkumā. Komersantiem lielāka interese piedalīties konkursā uzglabāt rezerves, kas ir valsts īpašumā. Industrijas modelis nav atbalstāms – Latvijas komersanti nespēs efektīvi nodrošināt 90 dienām. Esošais biļešu modelis – valsts "dedzina naudu", aģentūras» modelis – finansēšanas ziņu izmaksu ziņā efektīvāks.

- Optimālākais risinājums – valsts iegādājās rezerves savā īpašumā un slēdz līgumus ar komersantiem par uzglabāšanu. Pārvaldnieks – aģentūra, kas veic iepirkšanu, uzglabāšanu, transportēšanu. Valstij sarežģīti gan veidot politiku, gan iesaistīties procesā, tāpēc aģentūras modelim vairākas priekšrocības. Pie efektīvas pārvaldības aģentūras modelis ļauj arī pelnīt. Sekundārs jautājums par to kas ir aģentūra - var būt esošā struktūra (SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor" vai Būvniecības valsts kontroles birojs). Pāreja uz Aģentūras modeli jāveic 3–5 gadu periodā.

- Nepieciešams regulējums, kas ļaus piemērot biržas cenu, noņemot smagnējo konkursa procedūru, bez iepirkuma procedūras piemērošanas.

- Gadījumos, ja rezerves nav valsts īpašumā:

○ Var būt lielāka "biļešu" cena (mazāka konkurence);

○ Mazāks risks "netikt klāt" rezervēm. Vieglāk nogādāt uz Latviju, uzdevums tikai sadalīt un transportēt;

○ Svarīgi, lai ir noteikts līguma laušanas mehānisms, kas aizsargā valsti.

- Pārdomājami jautājumi: vai ir droši visu glabāt vienā vietā, vai drošības apsvērumu dēļ nav vērts daļu uzglabāt ārzemēs.

3.darba grupa "Benzīns"

6.5. Par I bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Veicot drošības rezervju izpirkšanu, jāvērtē pēc tehniskajām un ekonomiskajām iespējām kopā. Labākais risinājums – par lētāko cenu paņemt rezerves no turienes, kur visātrāk var piepildīt;

- Par degvielas transportēšanas organizēšanu:

○ Jābūt operatīvajiem datiem pieejamiem un tas jādefinē normatīvajos aktos;

○ Operatīvajām un kritiskajām struktūrām jānodrošina tiešās piegādes, ko organizē Enerģētiskās krīzes centrs vai cita institūcija.

○ Degvielas uzpildes stacijas pašas sevi nodrošina, braucot pakaļ (pēc biļetēm, balstoties uz apgrozījumu (nepieciešama informācija no Valsts ieņēmuma dienesta);

○ Rezerves jāglabā reģionāli;

- Par drošības rezervju sadalījumu starp vairumtirgotājiem:

○ Sadala balstoties uz Valsts ieņēmuma dienesta informāciju par apgrozījumu;

○ Ja benzīns ir tik mazā apjomā kā šobrīd, tad jānodrošina tikai operatīvajam transportam un izdali kontrolē valsts;

○ Mazumtirgotājiem ieviešami ierobežojumi;

○ Nepieciešams apzināt informāciju iepriekš par to, cik operatīvais transports patērē dīzeļdegvielu/benzīnu.

6.6. Par II bloka jautājumiem galvenās atziņas:

- Lai pēc pieciem gadiem Latvijas teritorijā nodrošinātu 100% no drošības rezervēm glabāšanu nepieciešama pakāpeniska pāreja uz aģentūras modeli.

- Lai veicinātu Latvijā reģistrēto komersantu dalību iepirkumā nepieciešams ieviest nosacījumu par "rītdienas" cenu (nekontrolēts cenu kāpuma risks), lai nerodas situācija, kad lētāk ir samaksāt soda naudu kā piedalīties.

- Esošais Būvniecības valsts kontroles biroja uzraudzības modelis ir optimāls. Bet jānodrošina, lai viens un tas pats apjoms netiek pārdots diviem saņēmējiem – nepieciešama starpvalstu informācijas apmaiņa.

- Ja 100% drošības rezerves tiek uzglabātas Latvijā pastāv risks, ka var sadārdzināties izmaksas gala patērētājam; tāpat risks, vai rezerves tiešām būs uz vietas krīzes brīdī un vai viens un tas pats rezervju apjoms nav rezervēts dažādiem saņēmējiem (dažādām valstīm), jo šobrīd ir civiltiesiskie līgumi, kas neuzliek sekas, ja komersants atdod rezerves citai valstij.

- Rezervju uzglabāšanai valstij nepieciešams īrēt infrastruktūru nevis pirkt vai būvēt. Uzglabāšanas jaudas Latvijā ir pietiekamas.

- Jānosaka, ka daļai komersantu un kritiskajai infrastruktūrai daļēji vai pilnībā uz komerciāliem pamatiem pašiem nepieciešams nodrošināt minimālo nodrošinājumu (centralizētās siltumapgādes sistēmas, slimnīcas, Latvijas dzelzceļš, AS "Latvenergo);

- Aģentūras modeļa turpmākie galvenie apakšuzdevumi, lai sasniegtu izvirzīto mērķi:

○ Noteikt aģentūras funkcijas: 1) iepirkt un apmainīt degvielu 2) cieša sadarbība ar krīzes centru;

○ Nodrošināt benzīna uzglabāšanas proporcijas palielināšanu;

○ Paredzēt līgumus ar valsti (aģentūru), ka komersants krīzes stundā nodrošina savu transportu. Ja komersanti nav ieinteresēti, tad valsts nodrošina minimumu (piemēram, NBS iesaiste. Piezīme: Aizsardzības ministrija neatbalsta šādu risinājumu). Gala risinājums transporta trūkuma situācijā – mobilizācijas pieprasījums;

○ Jāatrunā skaidra kārtība kā izsniedz naftas rezerves (līgumā/noteikumos).

7. 17:00–17:30 žūrija vērtē darba grupu piedāvājumus. Žūrijas sastāvs: J Miezainis, E.Šaicāns, S.Mjakuškina, A.Lapiņš, B.Bļodniece

8. 17:30 – Rezultātu paziņošana. E.Šaicāns izsaka pateicību visiem hakatona dalībniekiem, atzīmējot, ka darba grupu rezultāti visām trijām grupām ir bijuši līdzīgi, bet 3. darba grupa "Benzīns" tiek atzīta par labāko, jo visprecīzāk tika atbildēts uz visiem jautājumiem.

9. 17:40 J.Miezainis izsaka pateicību naftas nozares speciālistiem par darbu un atklātu diskusiju.

Noslēgumā tiek dots vārds tiem, kas papildus vēlas izteikties. Noslēgumā izteicās: B.Bļodience, S.Mjakuškina, A.Lapiņš, M.Stirāns, O.Karčevskis, I.Nakurts, G.Matrevics.

10. E.Šaicāns informē, ka balstoties no hakatona izdarītajiem secinājumiem tiks papildināts konceptuālais ziņojuma "Par valsts naftas produktu drošības rezervju nodrošināšanu" projekts un tiks iesniegts valdībai izvērtēšanai.

SECINĀJUMI:

- Visas trīs darba grupas vērsa uzmanību uz problemātiku, ka šobrīd ne normatīvajos aktos, ne cita veida vadlīniju dokumentos nav atrunātas skaidras procedūras, kas veicamas iestājoties krīzei.

- Nepieciešams definēt institūciju, kas būs atbildīga par rīcību un lēmumu pieņemšanu atpirkšanas procesā. Nepieciešams definēt krīzes līmeņus, kas paredz arī dažādus ierobežojumus.

- Visām procedūrām jābūt skaidri definētām pirms krīzes – kur vedīsim, kur izkrausim, kādus apjomus un kurš būs izplatītājs? Nepieciešams apzināt komersantus, kas veic transportēšanas pakalpojumus.

- Visas trīs darba grupas nonāca pie līdzvērtīga risinājuma: rezervēm ir jābūt valsts īpašumā – skaidri izdevumi valstij un skaidri nosacījumi komersantam.

- Darba grupas atzina, ka Latvijai piemērotākais būtu aģentūras modelis (kā Igaunijā). Aģentūras modelim ir vairākas priekšrocības – dod iespēju vairāk kontrolēt produkta izvietojumu pa Latvijas teritoriju, no finansējuma pieejamības viedokļa aģentūras modelis ir labāks, jo valsts var aizņemties ar labākiem nosacījumiem nekā privātais komersants. Esošais biļešu modelis = valsts "dedzina naudu", aģentūras modelis = finansēšanas izmaksu ziņā efektīvāks. Aģentūra būtu veiksmīgs risinājums arī no pārvaldīšanas viedokļa, veicot gan naftas rezervju iepirkumu, gan nodrošinot rezervju apriti un transportēšanu.

- Attiecībā uz dīzeļdegvielas patēriņu ierobežojumi nebūtu nepieciešami, bet benzīns jāvērtē primāri kā nepieciešamība kritiskajai infrastruktūrai un operatīvajam transportam.

- Darba grupas rekomendēja uz aģentūras modeli pāriet pakāpeniski 3–5 gadu periodā.

TURPMĀKĀ RĪCĪBA

Ekonomikas ministrija, ievērojot hakatona rezultātus, dalībnieku sniegtos priekšlikumus un kopīgos secinājumus, pilnveidos konceptuālo ziņojumu "Par valsts naftas produktu drošības rezervju nodrošināšanu". Uz konceptuālā ziņojuma atziņu pamata, Ministru kabinets lems par tālākajiem nepieciešamajiem uzdevumiem, lai ieviestu optimālu un efektīvu valsts naftas produktu drošības rezervju uzglabāšanas modeli un naftas krīzes situāciju gatavības mehānismu.

Hakatona vadītājs: E. Šaicāns _____________

Protokolu sagatavoja: K. Liepiņa _____________