Darbības ar dokumentu

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) droša izcelsmes valsts — valsts, kurā atbilstoši tiesiskajai situācijai, tiesību aktu piemērošanai demokrātiskā sistēmā un vispārējiem politiskajiem apstākļiem nepastāv vajāšana, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai necilvēcīgs vai pazemojošs sods, kā arī nepastāv vardarbības draudi starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā;

2) droša trešā valsts — valsts, kurā patvēruma meklētājs uzturējies pirms ierašanās Latvijas Republikā un kurā, kā tas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, viņa dzīvība un brīvība netiek apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, kurā tiek ievērots aizliegums izraidīt patvēruma meklētāju uz tādu valsti, kur viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem un kur viņš varētu tikt spīdzināts, kā arī pakļauts cietsirdīgai, necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei vai necilvēcīgam un pazemojošam sodam, un kurā patvēruma meklētājam ir iespēja pieprasīt bēgļa statusu un, ja viņš tiek atzīts par bēgli, iegūt aizsardzību saskaņā ar 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu;

3) ģimenes loceklis — patvēruma meklētāja, bēgļa vai tādas personas laulātais, kurai piešķirts alternatīvais statuss vai pagaidu aizsardzība, kā arī patvēruma meklētāja, bēgļa vai tādas personas, kurai piešķirts alternatīvais statuss vai pagaidu aizsardzība, un šīs personas laulātā nepilngadīgie bērni, kas ir neprecējušies un atrodas abu vai viena laulātā apgādībā vai arī ir adoptēti, un tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem bērnu tiesību aizsardzības jomā ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja minētais starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs un neprecējies, ar nosacījumu, ka šāda ģimene pastāvējusi jau izcelsmes valstī;

4) izcelsmes valsts — personas valsts­piederības valsts (valstis) vai bezvalstnieka agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts vai valstis;

5) nepilngadīga persona bez pavadības — trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas ir jaunāks par 18 gadiem un ieradies vai palicis Latvijas Republikā bez tāda pieaugušā pavadības, kurš ir par viņu atbildīgs saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem bērnu tiesību aizsardzības jomā, līdz brīdim, kad šāda persona ir uzņēmusies aizgādību par viņu;

6) pagaidu aizsardzība — ārkārtas pasākums, ar kuru personu grupai šajā likumā noteiktajā kārtībā piešķir tiesības noteiktu laiku uzturēties Latvijas Republikā;

7) patvēruma meklētājs — trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā iesniedzis iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā, līdz brīdim, kad stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams galīgais lēmums par viņa iesniegumu;

8) patvēruma procedūra — kārtība, kādā atbilstoši šim likumam izskata patvēruma meklētāja iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu no tā iesniegšanas brīža līdz brīdim, kad stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams galīgais lēmums par viņa iesniegumu;

9) pirmā patvēruma valsts — valsts, kura patvēruma meklētāju uzņems atpakaļ, kurā viņš ir atzīts par bēgli un var joprojām gūt labumu no šādas aizsardzības vai bauda citādu pietiekamu aizsardzību un kurā tostarp tiek ievērots aizliegums patvēruma meklētāju izraidīt uz tādu valsti, kur viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem;

9¹) starptautiskā aizsardzība — bēgļa vai alternatīvais statuss, kas piešķirts saskaņā ar šā likuma 20. un 23.panta nosacījumiem;

10) trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks — persona, kas nav Latvijas Republikas, citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, kā arī bezvalstnieks, kuram šo statusu piešķīrusi kāda no šīm valstīm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir saskaņā ar vispār­atzītiem starptautiskajiem cilvēktiesību principiem nodrošināt personu tiesības Latvijas Republikā saņemt patvērumu, iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu vai saņemt pagaidu aizsardzību.

3.pants. Neizraidīšanas princips

(1) Patvēruma meklētāju nevar izraidīt uz valsti vai izdot valstij, kurā pastāv šā likuma 20.panta pirmajā daļā vai 23.panta pirmajā daļā minētie draudi.

(2) Bēgli nevar izraidīt uz valsti vai izdot valstij, kurā pastāv šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētie draudi.

(3) Personu, kurai Latvijas Republikā piešķirts alternatīvais statuss, nevar izraidīt uz valsti vai izdot valstij, kurā pastāv šā likuma 23.panta pirmajā daļā minētie draudi.

(4) Patvēruma meklētāju, bēgli vai personu, kurai piešķirts alternatīvais statuss, var izraidīt, ja tas nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) ir pamats uzskatīt, ka patvēruma meklētājs, bēglis vai persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss, rada draudus valsts drošībai;

2) patvēruma meklētājs, bēglis vai persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss, ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu tāda nozieguma izdarīšanā, kas saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem atzīstams par sevišķi smagu noziegumu un rada draudus Latvijas sabiedrībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

4.pants. Patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju un Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās sadarbība

(1) Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās pieprasījuma patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas nodrošina:

1) iespēju tikties ar patvēruma meklētāju, arī tad, ja viņš ir aizturēts;

2) informāciju par patvēruma meklētāja iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, ja viņš tam piekrīt, kā arī patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju pieņemtajiem lēmumiem un tiesas nolēmumiem.

(2) Izskatot iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas izvērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu lietās viedokli par patvēruma meklētāja iesniegumu.

6.pants. Iesnieguma iesniegšana

(1) Starptautiskās aizsardzības pieprasīšanai trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas vēlas saņemt bēgļa vai alternatīvo statusu un nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, par kuru var iesniegt atsevišķu iesniegumu, personīgi Valsts robežsardzei iesniedz iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu (turpmāk — iesniegums):

1) robežšķērsošanas vietā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā;

2) Valsts robežsardzes teritoriālajā struktūrvienībā, ja persona atrodas Latvijas Republikā.

(2) Patvēruma meklētāju identificē Valsts robežsardze. Valsts robežsardzei ir tiesības:

1) veikt patvēruma meklētāja un viņa mantu apskati, kā arī izņemt priekšmetus un dokumentus, ja tiem var būt nozīme iesnieguma izskatīšanā vai tie var radīt draudus patvēruma meklētājam vai apkārtējiem. Par šīm darbībām tiek sastādīts protokols;

2) noteikt un organizēt dokumentu, priekšmetu, valodas, medicīniskās un citas ekspertīzes un pārbaudes, lai identificētu patvēruma meklētāju;

3) noņemt patvēruma meklētāja pirkstu nospiedumus un viņu nofotografēt.

(3) Valsts robežsardze veic pārrunas ar patvēruma meklētāju. Pārrunas var fiksēt skaņu un attēlu ierakstā, par to iepriekš informējot patvēruma meklētāju. Pārrunas neveic, ja atbilstoši ārsta atzinumam patvēruma meklētājam ir pastāvīgi veselības traucējumi, kas to nepieļauj.

(4) Valsts robežsardze tās rīcībā esošo informāciju par patvēruma meklētāju, pārrunās iegūto informāciju un iesniegumu iesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (turpmāk — Pārvalde).

(5) Nepilngadīga persona bez pavadības iesniegumu iesniedz šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Nepilngadīgo personu bez pavadības personiskajās un mantiskajās attiecībās patvēruma procedūras laikā pārstāv bāriņtiesa vai tās iecelts aizbildnis, vai bērnu aprūpes iestādes vadītājs.

(6) Pārrunas ar nepilngadīgu personu veic amatpersona, kurai ir nepieciešamās zināšanas par nepilngadīgu personu īpašajām vajadzībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

10.pants. Patvēruma meklētāja tiesības

Patvēruma meklētājam ir tiesības:

1) iesniegt iesniegumu un pārrunu laikā sniegt paskaidrojumus valodā, kura viņam būtu jāsaprot un kurā viņš ir spējīgs sazināties. Ja nepieciešams, Valsts robežsardze pieaicina tulku, par kura pakalpojumiem maksā no šiem mērķiem paredzētiem valsts budžeta līdzekļiem;

2) saņemt informāciju no Valsts robežsardzes un Pārvaldes par patvēruma procedūru, savām tiesībām un pienākumiem šīs procedūras laikā un patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju kompetenci. Šo informāciju patvēruma meklētājam ir tiesības saņemt valodā, kura viņam būtu jāsaprot un kurā viņš ir spējīgs sazināties;

3) par saviem līdzekļiem pieaicināt personu juridiskās palīdzības saņemšanai. Ja patvēruma meklētājam nav pietiekamu līdzekļu, viņam ir tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteiktajā apjomā un kārtībā (turpmāk — valsts nodrošināta juridiskā palīdzība);

4) iepazīties ar viņa lietā esošajiem dokumentiem, izņemot gadījumus, kad dokumentos esošās informācijas atklāšana:

a) var kaitēt Latvijas valsts interesēm,

b) var kaitēt to personu drošībai, kuras sniedz informāciju, vai to personu drošībai, uz kurām informācija attiecas,

c) var ietekmēt patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju izmeklēšanas darbības, kas saistītas ar iesnieguma izskatīšanu;

5) saņemt Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmuma un tā pārsūdzēšanas kārtības izskaidrojumu valodā, kura viņam būtu jāsaprot un kurā viņš ir spējīgs sazināties, izņemot gadījumu, kad patvēruma meklētāju pārstāv pilnvarota persona vai viņam tiek sniegta bezmaksas juridiskā palīdzība;

6) saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību un primāro veselības aprūpi par valsts līdzekļiem;

7) sazināties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu lietās;

8) kā arī citas normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

11.pants. Patvēruma meklētāja pienākumi

(1) Patvēruma meklētājam ir pienākums:

1) sadarboties ar Valsts robežsardzi, lai tā varētu noņemt viņa pirkstu nospiedumus, viņu nofotografēt un identificēt, ar Pārvaldi, kā arī ar citām patvēruma procedūrā iesaistītajām institūcijām;

2) piedalīties pārrunās un pēc iespējas drīzāk personīgi sniegt visu informāciju, kas nepieciešama, lai izskatītu iesniegumu un pieņemtu attiecīgu lēmumu, pat ja pārrunās piedalās pilnvarota persona. Pienākums pēc iespējas drīzāk sniegt visu informāciju attiecas arī uz patvēruma meklētāja pilnvaroto personu;

3) sabiedrības veselības interesēs veikt veselības pārbaudi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

4) uzturoties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā vai Valsts robežsardzes patvēruma meklētāju izmitināšanas telpā, ievērot iekšējās kārtības noteikumus;

5) pildīt citos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.

(2) Šā panta pirmās daļas 2.punktā minētā informācija ir arī patvēruma meklētāja paskaidrojumi un viņa rīcībā esošie dokumenti par viņa vecumu un iepriekšējo darbību, ieskaitot datus par viņa ģimenes locekļiem, tēvu un māti, brāļiem un māsām, identitāti, pilsonību, iepriekšējo dzīvesvietu un dzīvesvietas valsti, iepriekšējiem patvēruma iesniegumiem, ceļojumu maršrutiem, personu apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem, kā arī iemesliem, kuru dēļ ir iesniegts iesniegums.

12.pants. Pārvaldes lēmumi

Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem lēmumu par:

1) iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai vai atstāšanu bez izskatīšanas;

2) bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt;

3) bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu;

4) patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, kura izskatīs iesniegumu, kas iesniegts šā likuma 6.panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā Latvijas Republikā vai citā dalībvalstī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija regulu Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk — Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija regula Nr. 604/2013);

5) pagaidu aizsardzības piešķiršanu vai pagarināšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

13.pants. Iesnieguma izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas termiņi

(1) Lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai vai atstāšanu bez izskatīšanas Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem 10 darbdienu laikā pēc tam, kad no Valsts robežsardzes saņemti šā likuma 6.panta ceturtajā daļā minētie dokumenti.

(2) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona iesniegumu izskata un lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt pieņem triju mēnešu laikā, ja pastāv šā likuma 20.panta pirmajā daļā vai 23.panta pirmajā daļā minētie nosacījumi. Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs vai viņa pilnvarota persona pamatota iemesla dēļ var pagarināt iesnieguma izskatīšanas termiņu līdz 12 mēnešiem.

(3) Šā likuma 19.panta pirmajā daļā minētajā kārtībā Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona izskata iesniegumu un pieņem lēmumu piecu darbdienu laikā.

(4) Šā panta otrajā un trešajā daļā noteikto termiņu skaita no dienas, kad pieņemts Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmums par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai, vai dienas, kad saņemts tiesas nolēmums par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai.

(5) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona šā panta pirmajā daļā minētajā termiņā pieņem lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai vai atstāšanu bez izskatīšanas, ja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija regulu Nr. 604/2013 saņemts citas dalībvalsts kompetentas institūcijas lēmums par atteikumu izskatīt iesniegumu vai Latvijas Republika ir atbildīga par citā dalībvalstī iesniegta iesnieguma izskatīšanu un patvēruma meklētājs ir uzņemts atpakaļ Latvijas Republikā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

14.pants. Lēmums par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas

(1) Lēmumu par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) cita Eiropas Savienības dalībvalsts (turpmāk — dalībvalsts) patvēruma meklētājam ir piešķīrusi bēgļa statusu;

2) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par patvēruma meklētāja pirmo patvēruma valsti;

3) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par patvēruma meklētājam drošu trešo valsti;

4) patvēruma meklētājs Latvijas Republikā ir iesniedzis atkārtotu iesniegumu pēc tam, kad stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, un tajā nav minēti apstākļi, kas būtu mainījušies par labu patvēruma meklētājam un varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai.

(2) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vērtē iesnieguma atbilstību šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumiem vai 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, ja drošā trešā valsts neļauj patvēruma meklētājam ieceļot tās teritorijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

15.pants. Lēmums par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai

(1) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:

1) nepastāv šā likuma 14.panta pirmajā daļā minētie nosacījumi;

2) pēc tam, kad pieņemts lēmums par atteikumu izdot patvēruma meklētājam labvēlīgu administratīvo aktu, jo tā izdošanai nav pamata vai tā nav lietderīga, patvēruma meklētājs ir uzņemts atpakaļ Latvijas Republikā un ir iesniedzis Valsts robežsardzei iesniegumu.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais lēmums nav pārsūdzams.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

16.pants. Iesnieguma izskatīšanas kārtība

(1) Izskatot iesniegumu, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vispirms lemj par bēgļa statusa piešķiršanu patvēruma meklētājam atbilstoši šā likuma noteikumiem. Ja uz patvēruma meklētāju neattiecas šā likuma 20.panta pirmās daļas nosacījumi, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona lemj par alternatīvā statusa piešķiršanu šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Katra patvēruma meklētāja iesniegumu izskata individuāli. Izvērtējot, vai patvēruma meklētājs ir vajāts vai var tikt vajāts, cietis vai var ciest smagu kaitējumu, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona ņem vērā:

1) faktus, kas attiecas uz patvēruma meklētāja izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, arī izcelsmes valsts normatīvos aktus un veidu, kādā tie tiek piemēroti;

2) patvēruma meklētāja sniegtos paskaidrojumus un iesniegtos dokumentus;

3) patvēruma meklētāja individuālo stāvokli un personīgos apstākļus;

4) to, vai patvēruma meklētāja darbība kopš izcelsmes valsts atstāšanas nav vērsta uz to, lai radītu nosacījumus bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai;

5) to, vai ir pamatoti gaidāms, ka patvēruma meklētājs pieņemtu tādas citas valsts aizsardzību, kurā viņš varētu pieprasīt pilsonību.

(3) Uz patvēruma meklētāja pamatotām bailēm no vajāšanas vai uz pamatotu iespējamību, ka viņš var ciest smagu kaitējumu, norāda fakts, ka patvēruma meklētājs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam, vai tiešiem vajāšanas vai kaitējuma draudiem un ir dibināts iemesls uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums var atkārtoties.

(4) Ja patvēruma meklētāja paskaidrojumos norādītais nav pamatots ar dokumentiem vai citiem pierādījumiem, tam nav nepieciešams apstiprinājums, ja pastāv šādi nosacījumi:

1) patvēruma meklētājs ir iesniedzis visu savā rīcībā esošo informāciju;

2) patvēruma meklētāja paskaidrojumi ir ticami, nav pretrunīgi un atbilst Pārvaldes rīcībā esošajai informācijai;

3) patvēruma meklētājs iesniedzis iesniegumu, tiklīdz tas bijis iespējams, ja vien viņš nevar apliecināt, ka viņam bijuši pamatoti iemesli, kuru dēļ iesniegums nav iesniegts agrāk;

4) konstatēts, ka patvēruma meklētājam kopumā var uzticēties.

(5) Lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt attiecināms arī uz patvēruma meklētāja nepilngadīgajiem bērniem (arī aizbildnībā esošajiem), ja viņi vienlaikus ar vecākiem atrodas vai ierodas Latvijas Republikā. Izskatot iesniegumu, ņem vērā nepilngadīgās personas viedokli.

(6) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona, pieņemot šā likuma 12.pantā minētos lēmumus, vienā lēmumā var ietvert patvēruma meklētāju un viņa ģimenes locekļus, ja šo personu iesniegumu pamatā ir vieni un tie paši fakti.

(7) Ja atbilstoši šā likuma 6.panta trešās daļas noteikumiem pārrunas ar patvēruma meklētāju nav veiktas, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona šā likuma 12.panta 1. un 2.punktā minētos lēmumus pieņem, pamatojoties uz Valsts robežsardzes un Pārvaldes rīcībā esošo informāciju par patvēruma meklētāju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

17.pants. Aizsardzības nepieciešamība personai, tai uzturoties Latvijas Republikā

Ja persona uzturas Latvijas Republikā, tad dibināts iemesls tās pamatotām bailēm no vajāšanas vai no iespējama smaga kaitējuma var būt:

1) notikumi patvēruma meklētāja izcelsmes valstī, kas risinājušies pēc tam, kad viņš atstājis šo valsti;

2) darbības, kādās patvēruma meklētājs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas, īpaši ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, apliecina un turpina apliecināt izcelsmes valstī personas bijušo pārliecību vai orientāciju.

18.pants. Patvēruma meklētāja iepazīstināšana ar lēmumu

Patvēruma meklētājs ar lēmuma saturu iepazīstināms nekavējoties. Ja patvēruma meklētājs ir aizturēts, pamatojoties uz kādu no šā likuma 9.panta pirmās daļas nosacījumiem, viņu ar lēmumu iepazīstina Valsts robežsardze.

19.pants. Iesnieguma izskatīšana saīsinātajā kārtībā

(1) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona iesniegumu izskata saīsinātā kārtībā un pieņem lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) patvēruma meklētājs ir no drošas izcelsmes valsts;

2) patvēruma meklētājs ieradies Latvijas Republikā, šķērsojot valsti, kas nav dalībvalsts un attiecībā uz patvēruma meklētāju uzskatāma par drošu trešo valsti;

3) patvēruma meklētājs ir iesniedzis vēl vienu iesniegumu, norādot citus personas datus;

4) patvēruma meklētājs bez pamatota iemesla nav iesniedzis iesniegumu agrāk, lai gan viņam bija šāda iespēja, tajā skaitā lai kavētu vai novērstu viņa izraidīšanu no Latvijas Republikas;

5) patvēruma meklētājs rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

(2) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona nevērtē šā likuma 20.panta pirmajā daļā un 23.panta pirmajā daļā minētos nosacījumus, ja pastāv kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem.

20.pants. Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi

(1) Uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kurš, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas šā likuma 27.panta nosacījumi.

(2) Persona nevar pretendēt uz bēgļa statusu, ja tā ir vairāk nekā vienas valsts pilsonis un bez pamatota iemesla neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības valstīm. Personas pilsonības valsts ir katra tā valsts, kuras pilsonis šī persona ir.

(3) Piemērojot šā panta pirmo daļu, konstatējama saikne starp šā likuma 22.panta pirmajā daļā minētajiem vajāšanas iemesliem un šā likuma 21.panta pirmajā un otrajā daļā minētajām vajāšanas darbībām vai to, ka nav nodrošināta aizsardzība pret šādām darbībām.

(4) Lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu attiecināms arī uz nepilngadīgu bērnu, kas dzimis pēc tam, kad viņa tēvam vai mātei ir piešķirts bēgļa statuss atbilstoši šim likumam, ja viņa vecāki nav zaudējuši piešķirto statusu vai viņa vecākiem tas nav atņemts saskaņā ar šā likuma 39. un 40.panta nosacījumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

21.pants. Vajāšanas jēdziens

(1) Par vajāšanu šā likuma 20.panta pirmās daļas izpratnē atzīstamas:

1) darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu;

2) vairākas darbības, arī cilvēktiesību pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajam veidam līdzīgā veidā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās darbības var būt:

1) fiziska vai garīga vardarbība, ieskaitot seksuālu vardarbību;

2) tiesiski un administratīvi pasākumi vai arī policijas vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai tiek īstenoti diskriminējošā veidā;

3) nesamērīga vai diskriminējoša apsūdzība vai nesamērīgs vai diskriminējošs sods;

4) juridiskas pārsūdzības atteikums, kura rezultātā tiek piespriests nesamērīgs vai diskriminējošs sods;

5) apsūdzība vai sods par atteikšanos pildīt militāro dienestu konflikta laikā, ja militārā dienesta pildīšana ietvertu noziegumu vai tādas darbības, uz kurām attiecas šā likuma 27.panta pirmās daļas 3., 4. un 5.punkts;

6) darbības, kas īpaši vērstas pret dzimumu vai pret nepilngadīgām personām.

22.pants. Vajāšanas iemesli

(1) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona, izvērtējot vajāšanas iemeslus, ņem vērā patvēruma meklētāja:

1) rasi, ādas krāsu, izcelsmi vai piederību pie noteiktas etniskās grupas;

2) reliģisko piederību, piedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos, citas viņa reliģiskās darbības vai uzskatu paušanu, vai arī uz reliģiskiem uzskatiem pamatotu personīgu vai grupas uzvedību;

3) valstspiederību, kas var izpausties arī kā tāda piederība pie kādas grupas, ko nosaka kultūras, etniskā vai valodas identitāte, kopēja ģeogrāfiskā vai politiskā izcelsme vai attiecības ar citas valsts iedzīvotājiem;

4) piederību pie noteiktas sociālās grupas, kas atbilst kādam no šādiem raksturojumiem:

a) grupas dalībniekiem ir kopējas iedzimtas pazīmes vai kopēja izcelsme, ko nevar mainīt, vai viņiem ir kopējas pazīmes vai pārliecība, kas personas identitātei vai apziņai ir tik svarīga, ka personu nevar spiest no tās atteikties, un minētajai grupai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte, kuru apkārtējā sabiedrība uztver kā atšķirīgu,

b) atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī par īpašu sociālo grupu tajā var uzskatīt tādu grupu, kuras galvenā kopējā pazīme ir konkrēta seksuālā orientācija;

5) politiskos uzskatus vai viedokli par šā likuma 25.pantā minētajiem iespējamiem vajātājiem un viņu politiku neatkarīgi no tā, vai patvēruma meklētājs rīkojies saskaņā ar savu viedokli.

(2) Novērtējot, vai patvēruma meklētāja bailes no vajāšanas ir pamatotas, nav būtiska viņa faktiskā rase, reliģija, valsts­piederība vai piederība pie noteiktas sociālās vai politiskās grupas, sakarā ar kuru viņš var tikt pakļauts vajāšanai, ja vien šā likuma 25.pantā norādītie vajātāji attiecina uz patvēruma meklētāju iepriekš minētās pazīmes.

23.pants. Alternatīvā statusa piešķiršanas nosacījumi

(1) Uz alternatīvo statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram nevar piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar šā likuma 20.panta pirmo daļu un uz kuru neattiecas šā likuma 28.panta nosacījumi, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

(2) Persona nevar pretendēt uz alternatīvo statusu, ja tā ir vairāk nekā vienas valsts pilsonis un bez pamatota iemesla neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības valstīm.

(3) Lēmums par alternatīvā statusa piešķiršanu attiecināms arī uz nepilngadīgu bērnu, kas dzimis pēc tam, kad viņa tēvam vai mātei ir piešķirts alternatīvais statuss atbilstoši šim likumam, ja viņa vecāki nav zaudējuši piešķirto statusu vai viņa vecākiem tas nav atņemts saskaņā ar šā likuma 41. un 42.panta nosacījumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

24.pants. Smaga kaitējuma jēdziens

Smags kaitējums šā likuma izpratnē ir:

1) nāves soda piespriešana patvēruma meklētājam vai tā izpilde;

2) patvēruma meklētāja spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme pret viņu vai viņa necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana;

3) smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.

25.pants. Vajātāji vai smaga kaitējuma nodarītāji

Vajātāji vai smaga kaitējuma nodarītāji var būt:

1) izcelsmes valsts;

2) izcelsmes valsts partijas vai organizācijas, kas kontrolē šo valsti vai būtisku tās teritorijas daļu;

3) izcelsmes valsts grupējumi vai personas, ja ir iespējams pierādīt, ka izcelsmes valsts, tās partijas vai organizācijas vai starptautiskās organizācijas nav spējīgas vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, kā noteikts šā likuma 26.pantā.

26.pants. Aizsardzības nodrošināšana

(1) Pieņemot lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona izvērtē aizsardzības iespēju izcelsmes valstī. Aizsardzību var nodrošināt vienīgi:

1) izcelsmes valsts;

2) izcelsmes valsts partijas vai organizācijas, tostarp starptautiskās organizācijas, kas kontrolē šo valsti vai būtisku tās teritorijas daļu.

(2) Aizsardzība ir nodrošināta, ja tā ir efektīva un neierobežota laikā un izcelsmes valsts, tās partijas vai organizācijas vai starptautiskās organizācijas vēlas un spēj veikt pasākumus, lai novērstu vajāšanu vai smagu kaitējumu, tostarp arī uztur efektīvu tiesību sistēmu, kuras mērķis ir atklāt ar vajāšanu vai smagu kaitējumu saistītas darbības, kā arī apsūdzēt un sodīt par šīm darbībām, un ja patvēruma meklētājam ir pieejama šāda aizsardzība.

(24.10.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

27.pants. Gadījumi, kad bēgļa statusu nepiešķir

(1) Bēgļa statusu nepiešķir, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) persona saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu lietās. Ja personai šāda aizsardzība vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām tās stāvoklis nav īpaši noteikts, uz to attiecas šā likuma noteikumi;

2) Latvijas Republikas kompetentās iestādes atzinušas, ka personai ir tiesības un pienākumi, kādi attiecināti uz Latvijas pilsoņiem, vai arī tiem līdzvērtīgas tiesības vai pienākumi;

3) persona izdarījusi starptautiskajos dokumentos definētu noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci;

4) persona pirms ierašanās Latvijas Republikā izdarījusi noziegumu, kuram nav politiska rakstura un kurš saskaņā ar Latvijas Republikas likumu atzīstams par sevišķi smagu noziegumu;

5) persona veikusi darbības, kas vērstas pret Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem;

6) ir pamats uzskatīt, ka persona rada draudus valsts drošībai;

7) persona, kas ar Latvijas Republikas tiesas spriedumu atzīta par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, rada draudus Latvijas sabiedrībai.

(2) Šā panta pirmās daļas 3., 4. un 5.punktu piemēro arī personām, kas kūda uz minētajiem noziegumiem vai darbībām vai citādi piedalās minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā vai sekmēšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

28.pants. Gadījumi, kad alternatīvo statusu nepiešķir

(1) Alternatīvo statusu nepiešķir, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) persona izdarījusi starptautiskajos dokumentos definētu noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci;

2) persona izdarījusi noziegumu, kas saskaņā ar Latvijas Republikas likumu atzīstams par smagu vai sevišķi smagu noziegumu;

3) persona veikusi darbības, kas vērstas pret Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem;

4) ir pamats uzskatīt, ka persona rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai;

5) persona pirms ierašanās Latvijas Republikā izdarījusi noziegumu, par kuru tai būtu piemērojama brīvības atņemšana, ja tas būtu izdarīts Latvijas Republikā, un atstājusi savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no soda par šo noziegumu.

(2) Šā panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktu piemēro arī personām, kas kūda uz minētajiem noziegumiem vai darbībām vai citādi piedalās minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā vai sekmēšanā.

29.pants. Aizsardzības iespēja izcelsmes valstī

Patvēruma meklētājam nepiešķir bēgļa vai alternatīvo statusu, ja kādā viņa izcelsmes valsts daļā bailes no vajāšanas nav pamatotas vai nepastāv smaga kaitējuma risks, vai ir pieejama šā likuma 26.pantā noteiktā aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu un patvēruma meklētājs var droši un likumīgi ceļot uz šo valsts daļu, tikt tajā uzņemts un, kā var pamatoti pieņemt, tajā arī uzturēties.

(24.10.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

30.pants. Lēmuma par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas vai par bēgļa statusa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt pārsūdzēšana

(1) Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas vai par bēgļa statusa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā (turpmāk — tiesa) patvēruma meklētājs vai viņa pilnvarota persona šajā likumā paredzētajos gadījumos. Pieteikuma (lietas) izskatīšanas laikā persona uzskatāma par patvēruma meklētāju, izņemot šā likuma 32.panta otrajā daļā noteikto gadījumu.

(2) Patvēruma meklētājs vai viņa pilnvarota persona pieteikumu tiesai par Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu, ja tas pieņemts saskaņā ar šā likuma 14.panta pirmās daļas, 19.panta pirmās daļas vai 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas noteikumiem, iesniedz Pārvaldei 10 darbdienu laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas.

(3) Pārvalde saņemto pieteikumu kopā ar tā tulkojumu valsts valodā, kā arī Pārvaldes rīcībā esošajiem dokumentiem un pierādījumiem vienas darbdienas laikā no pieteikuma tulkojuma saņemšanas dienas pārsūta tiesai. Pārvalde nodrošina pieteikuma pārtulkošanu valsts valodā mēneša laikā no tā saņemšanas dienas. Ja tulkojumu nav iespējams veikt šajā termiņā, Pārvaldes priekšnieks var pagarināt pieteikuma tulkošanas termiņu vēl uz diviem mēnešiem.

(4) Patvēruma meklētājs ir atbrīvots no valsts nodevas par pieteikuma iesniegšanu tiesā.

31.pants. Pieteikuma izskatīšana tiesā

(1) Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu, tiesa izskata:

1) piecu darbdienu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, ja lēmums pieņemts saskaņā ar šā likuma 14.panta pirmo daļu;

2) triju mēnešu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, ja lēmums pieņemts saskaņā ar šā likuma 20.panta pirmo daļu vai 23.panta pirmo daļu;

3) piecu darbdienu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, ja lēmums pieņemts saskaņā ar šā likuma 19.panta pirmo daļu. Tiesa izvērtē Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmuma atbilstību šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par šā likuma 14.panta pirmajā daļā vai 19.panta pirmajā daļā minēto lēmumu, tiesa izskata rakstveida procesā, un tam nav nepieciešama administratīvā procesa dalībnieku piekrišana. Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šā likuma 20.panta pirmo daļu un 23.panta pirmo daļu, tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja tā atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, lai šo lietu izspriestu.

(2¹) Ja patvēruma meklētājs ne Pārvaldi, ne tiesu nav informējis par savu atrašanās vietu vai ir ziņas, ka patvēruma meklētājs neuzturas Latvijas Republikā, tiesa var atstāt patvēruma meklētāja pieteikumu bez izskatīšanas. Tiesa šo jautājumu izlemj rakstveida procesā.

(3) Ja likums nosaka kādas procesuālās darbības izpildes termiņu, bet, izpildot attiecīgo procesuālo darbību šajā termiņā, netiktu ievēroti šā panta pirmās daļas nosacījumi, tiesnesis (tiesa) pats nosaka attiecīgās procesuālās darbības izpildei atbilstošu termiņu.

(3¹) Tiesa, izskatot lietu, lieciniekus no ārvalstīm par valsts līdzekļiem neizsauc.

(4) Tiesas nolēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tiesas nolēmums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī un nekavējoties paziņojams patvēruma meklētājam, izskaidrojot viņam nolēmuma būtību valodā, kura viņam būtu jāsaprot un kurā viņš ir spējīgs sazināties. Tiesa par pieņemto nolēmumu informē Pārvaldi un Valsts robežsardzi nekavējoties, bet ne vēlāk kā līdz tās darbdienas beigām, kad stājies spēkā minētais nolēmums.

(5) Tiesas lēmumi, kas pieņemti, veicot iesniegtā pieteikuma vai ierosinātās lietas izskatīšanai nepieciešamās procesuālās darbības, nav pārsūdzami.

(6) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vērtē iesnieguma atbilstību šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumiem vai 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, ja tiesa nolemj, ka uz patvēruma meklētāju neattiecas šā likuma 14.panta pirmās daļas nosacījumi.

(7) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vērtē iesnieguma atbilstību šā likuma 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, ja tiesa nolemj, ka uz patvēruma meklētāju neattiecas šā likuma 19.panta pirmās daļas nosacījumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

32.pants. Atkārtots iesniegums

(1) Ja patvēruma meklētājam nelabvēlīgs lēmums ir stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams, attiecīgā persona ir tiesīga iesniegt atkārtotu iesniegumu Valsts robežsardzei gadījumā, kad tai par labu ir mainījušies apstākļi, kas bija par pamatu lēmuma pieņemšanai. Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pēc atkārtotajā iesniegumā minēto apstākļu izvērtēšanas pieņem lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai vai atstāšanu bez izskatīšanas. Ja atkārtotais iesniegums satur pietiekamu informāciju, lai pieņemtu iepriekš minēto lēmumu, šā likuma 6.panta trešajā daļā paredzētās pārrunas ar patvēruma meklētāju nav nepieciešamas.

(2) Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu par atkārtota iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas attiecīgā persona vai tās pilnvarota persona var pārsūdzēt šā likuma 30.panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā. Sūdzības izskatīšanas laikā attiecīgā persona nav uzskatāma par patvēruma meklētāju.

(3) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona vērtē atkārtota iesnieguma atbilstību šā likuma 20.panta pirmās daļas un 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, ja ir pieņemts lēmums par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai.

(4) Ja atkārtotu iesniegumu iesniedz alternatīvo statusu ieguvusi persona pēc tam, kad ir stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams nelabvēlīgs lēmums attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanu tās lietā, šī persona iesnieguma izskatīšanas laikā nav uzskatāma par patvēruma meklētāju šā likuma izpratnē, ja tā uzturas Latvijas Republikā kā persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

33.pants. Personas izraidīšana no Latvijas Republikas

Persona, kuras iesniegums izskatīts šajā likumā noteiktajā kārtībā un attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, tiek izraidīta Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā, izņemot gadījumu, kad tai ir cits likumīgs pamats uzturēties Latvijas Republikā.

34.pants. Bēgļa un alternatīvo statusu ieguvušas personas tiesības uz informāciju

Pēc bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanas personai Pārvalde tai sniedz informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz piešķirto statusu, valodā, kura tai būtu jāsaprot un kurā tā ir spējīga sazināties.

35.pants. Bēgļa un alternatīvo statusu ieguvušas personas ceļošanas un personu apliecinošs dokuments

(1) Bēglim, ievērojot 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu, izsniedz ceļošanas dokumentu, kas vienlaikus ir arī bēgļa personu apliecinošs dokuments.

(2) Alternatīvo statusu ieguvušai personai, kura nevar saņemt iepriekšējās mītnes zemes izsniegtu ceļošanas dokumentu, izsniedz ceļošanas dokumentu, kas vienlaikus ir arī personu apliecinošs dokuments.

(3) Ja personai piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, tās personu apliecinošos un ceļošanas dokumentus Valsts robežsardze pārsūta Pārvaldei.

(4) Bēglis, saņemot šā panta pirmajā daļā minēto ceļošanas dokumentu, nodod Pārvaldei glabāšanā visus viņa rīcībā esošos ārvalstīs izsniegtos personu apliecinošos un ceļošanas dokumentus.

36.pants. Bēgļa un alternatīvo statusu ieguvušas personas uzturēšanās Latvijas Republikā

(1) Bēglim izsniedz pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

(2) Alternatīvo statusu ieguvušai personai izsniedz termiņuzturēšanās atļauju uz vienu gadu. Ja persona mēnesi pirms termiņa beigām iesniedz Pārvaldei iesniegumu par uzturēšanās termiņa pagarināšanu un joprojām pastāv kāds no šā likuma 23.panta pirmās daļas nosacījumiem, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona mēneša laikā pieņem lēmumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu uz vienu gadu.

(3) Pieteikumu tiesai par šā panta otrajā daļā minēto Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu var iesniegt tiesā 10 darbdienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas. Tiesa lietu izskata mēneša laikā, tās nolēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Lietas izskatīšanas laikā persona saglabā alternatīvo statusu.

(4) Ja bēglim vai alternatīvo statusu ieguvušai personai ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss citā Eiropas Savienības dalībvalstī un šī persona nav zaudējusi tai piešķirto bēgļa vai alternatīvo statusu vai tas nav atņemts saskaņā ar šā likuma nosacījumiem, Latvijas Republikai ir pienākums minēto personu uzņemt atpakaļ.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

39.pants. Bēgļa statusa zaudēšanas nosacījumi

(1) Persona zaudē bēgļa statusu, ja tā:

1) brīvprātīgi no jauna pieņēmusi savas pilsonības valsts aizsardzību;

2) brīvprātīgi atguvusi pilsonību pēc tam, kad bija to zaudējusi;

3) ieguvusi Latvijas vai citas valsts pilsonību un bauda jaunās pilsonības valsts aizsardzību;

4) no jauna atgriezusies valstī, ko bija atstājusi, baidoties no vajāšanas;

5) nevar atteikties no savas pilsonības valsts aizsardzības, jo vairs nepastāv apstākļi, kuru dēļ tā tika atzīta par bēgli;

6) kā bezvalstnieks var atgriezties savā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo vairs nepastāv apstākļi, kuru dēļ tā tika atzīta par bēgli.

(2) Piemērojot šā panta pirmās daļas 5. un 6.punktu, ņem vērā, vai apstākļu maiņa izcelsmes valstī ir tik nozīmīga, ka personas bailes no vajāšanas vairs nevar uzskatīt par pamatotām, un vai minētajai apstākļu maiņai ir pastāvīgs raksturs.

(3) Šā panta pirmās daļas 5. un 6.punktu nepiemēro bēglim, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem (kas izriet no iepriekš veiktas vajāšanas), lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību vai, ja viņš ir bezvalstnieks, — savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

40.pants. Bēgļa statusa atņemšanas nosacījumi

Bēgļa statusu personai atņem, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) uz šo personu attiecas šā likuma 27.panta pirmās daļas noteikumi;

2) šī persona sniegusi nepatiesu informāciju vai nav sniegusi informāciju, kurai bija izšķiroša nozīme bēgļa statusa piešķiršanā, tostarp izmantojusi viltotus dokumentus;

3) ir pamats uzskatīt, ka šī persona rada draudus valsts drošībai;

4) šī persona, kas ar Latvijas Republikas tiesas spriedumu atzīta par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, rada draudus Latvijas sabiedrībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

41.pants. Alternatīvā statusa zaudēšanas nosacījumi

(1) Persona zaudē alternatīvo statusu, ja apstākļi, kuru dēļ tai tika piešķirts alternatīvais statuss, vairs nepastāv vai ir mainījušies tiktāl, ka Latvijas Republikas aizsardzība šai personai vairs nav nepieciešama.

(2) Piemērojot personai šā panta pirmo daļu, ņem vērā, vai apstākļu maiņa tās izcelsmes valstī ir tik nozīmīga, ka alternatīvo statusu ieguvušai personai vairs nav pamata baidīties no iespējama smaga kaitējuma, un vai minētajai apstākļu maiņai ir pastāvīgs raksturs.

(3) Šā panta pirmo daļu nepiemēro alternatīvā statusa ieguvējam, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem (kas izriet no iepriekš nodarīta būtiska kaitējuma), lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību vai, ja viņš ir bezvalstnieks, — savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

42.pants. Alternatīvā statusa atņemšanas nosacījumi

Alternatīvo statusu personai atņem, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) uz šo personu attiecas šā likuma 28.panta pirmās daļas noteikumi;

2) šī persona sniegusi nepatiesu informāciju vai nav sniegusi informāciju, kurai bija izšķiroša nozīme alternatīvā statusa piešķiršanā, tostarp izmantojusi viltotus dokumentus.

43.pants. Lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu, tā pārsūdzēšanas kārtība

(1) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu ne vēlāk kā mēneša laikā no dienas, kad tai kļuvis zināms kāds no šā likuma 39., 40., 41. vai 42.pantā minētajiem apstākļiem, un paziņo to attiecīgajai personai.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no tā saņemšanas dienas.

(3) Tiesa pieņem nolēmumu mēneša laikā no pieteikuma saņemšanas dienas un paziņo to personai. Tiesas nolēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tiesas lēmumi, kas tiek pieņemti, izpildot iesniegtā pieteikuma vai ierosinātās lietas izskatīšanai nepieciešamās procesuālās darbības, nav pārsūdzami.

(4) Pieteikuma izskatīšanas laikā persona saglabā bēgļa vai alternatīvo statusu.

44.pants. Personas pienākums atstāt Latvijas Republiku, ja tā zaudējusi vai tai atņemts bēgļa vai alternatīvais statuss

(1) Persona, kura zaudējusi bēgļa vai alternatīvo statusu vai kurai šis statuss atņemts, Latvijas Republiku atstāj divu mēnešu laikā no attiecīgā lēmuma spēkā stāšanās dienas, ja tai nav cita likumīga pamata uzturēties Latvijas Republikā.

(2) Ja personai atņemts bēgļa statuss saskaņā ar šā likuma 40.panta 3. vai 4.punktu vai alternatīvais statuss saskaņā ar šā likuma 42.panta 1.punktu vai persona nav atstājusi Latvijas Republiku šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu Pārvaldes priekšnieks pieņem vienas darbdienas laikā.

(3) Lēmumu par piespiedu izraidīšanu persona 10 darbdienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur lēmuma par piespiedu izraidīšanu darbību.

(4) Lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu izpilda Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.

45.pants. Pagaidu aizsardzības piešķiršana Latvijas Republikā

(1) Pagaidu aizsardzību piešķir personām, kurām tā nepieciešama, ja tās ir vai ir bijušas spiestas atstāt savu izcelsmes valsti:

1) bruņotu konfliktu vai ilgstošas vardarbības dēļ;

2) nopietnu cilvēktiesību apdraudējumu dēļ vai tādēļ, ka tās ir cietušas no sistemātiskiem vai vispārējiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

(2) Personu neiekļauj šā panta pirmajā daļā minētajā personu grupā, ja ir pamats uzskatīt, ka tā atbilst šā likuma 27.panta pirmās daļas 3., 4., 5., 6. vai 7.punkta nosacījumiem.

(3) Ministru kabinets, ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes lēmumu, izdod rīkojumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu personu grupai, nosakot tās kopējo skaitu, pagaidu aizsardzībai noteikto termiņu, izmitināšanas kārtību, šo personu uzturēšanai nepieciešamo valsts finansējumu, kā arī kārtību, kādā Latvijas Republikas valsts robežu šķērso persona, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība.

(4) Šā panta pirmajā daļā minētās personu grupas sastāvu nosaka Pārvalde, sadarbojoties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu lietās.

(5) Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu vai pagarināšanu persona var apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu Pārvaldes priekšniekam mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas. Pārvaldes priekšnieka pieņemto lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

47.pants. Pagaidu aizsardzību ieguvušas personas uzturēšanās Latvijas Republikā

(1) Personai, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, izsniedz termiņuzturēšanās atļauju Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem lēmumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu uz vienu gadu. Pagaidu aizsardzību var pagarināt par sešiem mēnešiem, bet ne ilgāk kā par vienu gadu kopumā.

48.pants. Pagaidu aizsardzību ieguvušas personas tiesības iesniegt iesniegumu

(1) Personai, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, ir tiesības iesniegt iesniegumu. Tā izskatīšanas laikā persona nav uzskatāma par patvēruma meklētāju šā likuma izpratnē, ja tā uzturas Latvijas Republikā kā persona, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība.

(2) Ja pagaidu aizsardzībai noteiktais termiņš beidzas, pirms stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams galīgais lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu personai, tā uzskatāma par patvēruma meklētāju.

(3) Personai, kuras iesniegums izskatīts šajā likumā noteiktajā kārtībā un attiecībā uz kuru stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, ir tiesības uzturēties Latvijas Republikā kā personai, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, kamēr nav beidzies pagaidu aizsardzībai noteiktais termiņš.

49.pants. Pagaidu aizsardzību ieguvušai personai izsniedzamā personas apliecība

(1) Personai, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, izsniedz personas apliecību.

(2) Persona, saņemot personas apliecību, visus tās rīcībā esošos ārvalstīs izsniegtos personu apliecinošos un ceļošanas dokumentus nodod glabāšanā Pārvaldei līdz brīdim, kad tai beigsies pagaidu aizsardzība un tā atstās Latvijas Republiku.

51.pants. Pagaidu aizsardzību ieguvušas personas brīvprātīga atgriešanās izcelsmes valstī

(1) Personai, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība, ir tiesības pagaidu aizsardzībai noteiktajā termiņā brīvprātīgi atgriezties savā izcelsmes valstī.

(2) Persona, kura brīvprātīgi atgriezusies savā izcelsmes valstī, var iesniegt Pārvaldei lūgumu par atgriešanos Latvijas Republikā, ja nav beidzies pagaidu aizsardzībai noteiktais termiņš.

(3) Pieņemot lēmumu par personas brīvprātīgu atgriešanos izcelsmes valstī saskaņā ar šā panta pirmo daļu vai izskatot personas iesniegumu par atgriešanos Latvijas Republikā saskaņā ar šā panta otro daļu, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona atbilstoši šā likuma noteikumiem ņem vērā apstākļus personas izcelsmes valstī.

52.pants. Pagaidu aizsardzību ieguvušas personas pienākums atstāt Latvijas Republiku

(1) Personai, kurai beigusies pagaidu aizsardzība, ir pienākums divu mēnešu laikā no pagaidu aizsardzības izbeigšanās dienas atstāt Latvijas Republiku, ja tai nav cita likumīga pamata uzturēties Latvijas Republikā. Personas apliecību un uzturēšanās atļauju anulē, personai atstājot valsti.

(2) Ja persona, kurai beigusies pagaidu aizsardzība, nav atstājusi Latvijas Republiku šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu Pārvaldes priekšnieks pieņem 10 dienu laikā. Lemjot par personas piespiedu izraidīšanu, ņem vērā humānus iemeslus, kuru dēļ personas izraidīšana nav iespējama. Šādos gadījumos personu neizraida tik ilgi, kamēr pastāv minētie iemesli.

(3) Lēmumu par piespiedu izraidīšanu persona 10 darbdienu laikā no tā spēkā stāšanās brīža var pārsūdzēt tiesā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur lēmuma par piespiedu izraidīšanu darbību.

(4) Lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu izpilda Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Patvēruma likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 8.nr.; 2005, 4.nr.; 2006, 14.nr.; 2007, 23.nr.).

2. Iesniegumi, kuri iesniegti līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un par kuriem nav pieņemts galīgais lēmums, izskatāmi šajā likumā noteiktajā kārtībā.

3. Ministru kabinets sešu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas izdod šajā likumā paredzētos noteikumus.

4. Līdz šo pārejas noteikumu 3.punktā minēto noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no šā likuma spēkā stāšanās dienas tiek piemēroti šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2002.gada 3.septembra noteikumi Nr.406 “Noteikumi par patvēruma meklētāja personas dokumentu un tā izsniegšanas kārtību”;

2) Ministru kabineta 2005.gada 8.februāra noteikumi Nr.119 “Noteikumi par uztura, higiēnas un pirmās nepieciešamības preču iegādes izdevumu apmēru patvēruma meklētājam un šo izdevumu segšanas kārtību šo izdevumu segšanas kārtību”;

3) Ministru kabineta 2005.gada 9.augusta noteikumi Nr.586 “Kārtība, kādā nodrošināma izglītība patvēruma meklētāju nepilngadīgajiem bērniem vai nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem”;

4) Ministru kabineta 2005.gada 30.augusta noteikumi Nr.652 “Kārtība, kādā Latvijas Republikā notiek bēgļa ģimenes atkal­apvienošana, kā arī tās personas ģimenes atkalapvienošana, kurai piešķirts alternatīvais statuss”;

5) Ministru kabineta 2005.gada 20.septembra noteikumi Nr.721 “Noteikumi par pabalstu bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss”;

6) Ministru kabineta 2006.gada 3.oktobra noteikumi Nr.813 “Uzturēšanās atļauju noteikumi”.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2013. likumu, kas stājas spēkā 21.11.2013.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 2001.gada 20.jūlija direktīvas 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas;

2) Padomes 2003.gada 27.janvāra direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai;

3) Padomes 2003.gada 22.septembra direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra direktīvas 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu;

5) Padomes 2005.gada 1.decembra direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu;

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 11.maija direktīvas 2011/51/ES, ar ko groza Padomes direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiskās aizsardzības saņēmējus.