Darbības ar dokumentu

1. Šis būvnormatīvs attiecas uz jaunu ārējo ūdensapgādes sistēmu projektēšanu un esošo sistēmu rekonstrukciju (izņemot pagaidu sistēmas).

2. Projektējot ūdensapgādes ārējos tīklus un būves, jāievēro likumi, Ministru kabineta noteikumi, šis būvnormatīvs un citi būvnormatīvi.

3. Šajā būvnormatīvā noteiktās prasības ugunsdzēsības ūdensapgādei neattiecas uz ūdensapgādes sistēmām uzņēmumos, kur ražo vai uzglabā sprāgstvielas, kā arī uz ūdensapgādes sistēmām objektos, kuru būvniecībai saskaņā ar Būvniecības likuma 6.pantu noteikta īpaša kārtība.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

4. Ūdensapgādes ārējo tīklu un būvju projektēšanā piemēro to nacionālo standartu prasības, kuru sarakstu pēc Ekonomikas ministrijas ieteikuma sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas standarts” ir publicējusi laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” (turpmāk — piemērojamie standarti) līdz projektēšanas uzdevuma izdošanai.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

5. Projektējot objektu ūdensapgādes sistēmas, izvērtē to kooperēšanas lietderību (neatkarīgi no resoru piederības) un ietekmi uz vidi atbilstoši teritorijas plānojumam un pašvaldības saistošajiem noteikumiem, kā arī ņem vērā esošo ūdensapgādes būvju tehnisko, ekonomisko un higiēnisko novērtējumu, paredzot to izmantošanas un darbības intensificēšanas iespējas. Ūdensapgādes projektus izstrādā saskaņoti ar kanalizācijas projektiem un obligāti veic ūdens patēriņa un notekūdeņu novadīšanas bilances analīzi.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

6. Aizsargjoslu izmērus ap ūdensgūtnēm, ūdensvadu tīkliem un būvēm, kā arī aizsargjoslu izveidošanas pamatprincipus, uzturēšanas un stāvokļa kontroli un īpašuma tiesību aprobežojumus nosaka Aizsargjoslu likums, Ministru kabineta 2006.gada 10.oktobra noteikumi Nr.833 “Ekspluatācijas aizsargjoslu noteikšanas metodika gar ūdensvadu un kanalizācijas tīkliem” un Ministru kabineta 2004.gada 20.janvāra noteikumi Nr.43 "Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika".

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035; MK 08.09.2009. noteikumiem Nr.1033)

7. Dzeramā ūdens kvalitātei jāatbilst Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumos Nr.235 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” noteiktajām prasībām. Ūdens cietība nedrīkst pārsniegt 7 miligramu ekvivalentus uz litru (mg-ekv./l). Sagatavojot, transportējot un uzglabājot dzeramo ūdeni, jālieto reaģenti, cauruļu iekšējie pretkorozijas pārklājumi, kā arī filtrējošie materiāli, kuriem novērtēta atbilstība likumā "Par atbilstības novērtēšanu" un Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ražošanas vajadzībām paredzētā ūdens kvalitātei jāatbilst tehnoloģiskajām prasībām, kā arī jānodrošina atbilstoši higiēniskie apstākļi apkalpojošajam personālam. Laistīšanas ūdenim jāatbilst higiēniskajām un agrotehniskajām prasībām.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

8. Būvprojektā pieņemtos galvenos tehniskos risinājumus un izbūves secību pamato, salīdzinot iespējamos variantus. Tehniski ekonomiskos aprēķinus veic tiem variantiem, kuru priekšrocības (trūkumus) bez aprēķiniem nevar noteikt.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

9. Nepieciešams nodrošināt, lai ūdensapgādes būvēm nevarētu bez atļaujas piekļūt nepiederošas personas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

10. Dzeramā ūdens patēriņu sadzīves vajadzībām un pārtikai diennaktī uz vienu iedzīvotāju (vidēji gada laikā) nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 1.tabulas.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

11. Dzeramā ūdens patēriņu kubikmetros diennaktī (turpmāk — m3/dn) (vidēji gada laikā) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

q - ūdens patēriņš (l/dn) pēc šī būvnormatīva pielikuma 1.tabulas

N - iedzīvotāju skaits.

Maksimālo un minimālo ūdens patēriņu diennaktī (m3/dn) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Kdn - ūdens patēriņa nevienmērības koeficientu diennaktī - nosaka, ņemot vērā dzīvojamo ēku labiekārtotības pakāpi, uzņēmuma darba režīmu, ūdens diennakts patēriņa izmaiņas gadā, sezonā un nedēļā. Ūdens patēriņa nevienmērības koeficients diennaktī ir:

Kdn.max = 1,1-1,3

Kdn.min. = 0,7-0,9.

Ūdens patēriņu stundā (qh m3/h) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Kh - ūdens patēriņa nevienmērības koeficientu stundā - nosaka, izmantojot šādu formulu:

a - koeficients, ko nosaka, ņemot vērā dzīvojamo ēku labiekārtotības pakāpi, uzņēmuma darba režīmu un vietējos apstākļus:

amax = 1,2-1,4

amin = 0,4-0,6

b - koeficients, ko nosaka, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu apdzīvotajā vietā (šī būvnormatīva pielikuma 2.tabula).

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

12. Ūdens patēriņu teritorijas laistīšanai nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 3.tabulas.

13. Dzeramā ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumiem, kā arī konkrētām dzīvojamām un publiskajām ēkām nosaka saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 21.jūlija noteikumiem Nr.256 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-99 “Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija”” (turpmāk — LBN 221-99).

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

14. Ūdens patēriņu ražošanas vajadzībām ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumos nosaka, pamatojoties uz normatīvi tehniskajiem dokumentiem.

15. Ūdens patēriņa sadali pa diennakts stundām iedzīvotājiem, kā arī ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumiem nosaka pēc ūdens patēriņa grafikiem.

16. Ūdens patēriņa grafikā neparedz regulējošo tvertņu uzpildīšanu maksimālā ūdens patēriņa laikā, teritorijas laistīšanu u.c.

17. (Svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035.)

18. Apdzīvotās vietās un ražošanas uzņēmumos paredz ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi no ūdensapgādes sistēmas, ko parasti apvieno ar dzeramā ūdens vai tehniskā ūdens apgādi.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

19. Ņemot vērā šī būvnormatīva 9.5.apakšnodaļā noteiktās prasības, ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi drīkst paredzēt no atklātām (arī no dabiskām) ūdens tilpnēm vai slēgtiem ūdens rezervuāriem (neierīkojot centralizētu ūdensapgādes sistēmu) šādos gadījumos:

19.1. apdzīvotās vietās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000;

19.2. apdzīvotās vietās, kur nav ugunsdzēsībai izmantojamas centralizētas ūdensapgādes sistēmas, — atsevišķi novietotām dzīvojamām un publiskajām ēkām un būvēm, kurām ūdens patēriņš ugunsdzēsības vajadzībām nepārsniedz 25 litrus sekundē (turpmāk — l/s);

19.3. apdzīvotās vietās, kur nav ugunsdzēsībai izmantojamas centralizētas ūdensapgādes sistēmas, — atsevišķi novietotām ražošanas un noliktavu ēkām un būvēm, kurām ūdens patēriņš ugunsdzēsības vajadzībām nepārsniedz 30 l/s.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

20. Ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes var nebūt:

20.1. ārpus apdzīvotām vietām atsevišķi novietotām mazstāvu un viensētu dzīvojamām ēkām, būvēm un to saimniecības ēkām, kas netiek izmantotas kā publiskas vai ražošanas telpas;

20.2. apdzīvotās vietās atsevišķi novietotām mazstāvu vienģimenes dzīvojamām ēkām, ja ne tālāk par 1000 metriem no tām atrodas ūdens ņemšanas vieta;

20.3. ārpus apdzīvotām vietām atsevišķi novietotām vienstāva vai divstāvu publiskajām ēkām un būvēm, ja ēkas vai būves būvapjoms ir līdz 1000 m³;

20.4. ārpus apdzīvotām vietām atsevišķi novietotām ražošanas un noliktavu ēkām un būvēm no degtnespējīgiem būvmateriāliem, ja to ugunsslodze ir mazāka par 600 megadžouliem uz kvadrātmetru (turpmāk — MJ/m²) un ēkas vai būves būvapjoms ir līdz 1000 m³.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

21. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu vienam ugunsgrēkam un vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu apdzīvotajās vietās pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 4.tabulas.

22. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai dzīvojamām un publiskajām ēkām un būvēm (arī ražošanas un noliktavu publiskas nozīmes ēkām un telpām) aprēķina pēc šī būvnormatīva pielikuma 5.tabulas kā ēkai vai būvei ar lielāko nepieciešamo ūdens patēriņu.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

23. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai ražošanas un noliktavu ēkām un būvēm aprēķina pēc šī būvnormatīva pielikuma 6.tabulas kā ēkai vai būvei ar lielāko nepieciešamo ūdens patēriņu.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

24. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai objektiem ar sašķidrinātās gāzes rezervuāriem aprēķina pēc šī būvnormatīva pielikuma 7.tabulas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

25. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai objektiem ar naftas, naftas produktu un bīstamo ķīmisko vielu vai produktu rezervuāriem aprēķina atbilstoši dzēšanai un atdzesēšanai nepieciešamajam ūdens patēriņam. Dzēšanai un atdzesēšanai nepieciešamais ūdens patēriņš ir šāds:

25.1. putu šķīduma dzēšanai — 0,08 litri sekundē uz kvadrātmetru (turpmāk — l/s uz m²);

25.2. degoša rezervuāra atdzesēšanai — 0,5 litri sekundē uz metru (turpmāk — l/s uz m) visam rezervuāra perimetram;

25.3. blakus rezervuāru atdzesēšanai — 0,2 l/s uz m pusei rezervuāra perimetra;

25.4. ūdens aizsega iekārtām — 1 l/s;

25.5. degvielas uzpildes stacijām ar pazemes rezervuāru kopējo tilpumu līdz 100 m³ — 10 l/s;

25.6. degvielas uzpildes stacijām ar rezervuāru kopējo tilpumu līdz 200 m³ — 15 l/s.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

26. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai atklātiem kokmateriālu glabāšanas laukumiem aprēķina pēc šī būvnormatīva pielikuma 8.tabulas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

27. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu viena ugunsgrēka dzēšanai atklātiem degtspējīgu materiālu, vielu un produktu glabāšanas laukumiem (piemēram, dzelzceļa mezglos, konteineru novietnēs) aprēķina attiecīgi pēc šī būvnormatīva pielikuma 5., 6., 7. un 8.tabulas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

28. Ja ēka vai būve sadalīta ar ugunsdrošām sienām atbilstoši Ministru kabineta 1995.gada 31.oktobra noteikumos Nr.318 “Noteikumi par Būvnormatīvu LBN 201-96 “Ugunsdrošības normas”” (turpmāk — LBN 201-96) noteiktajām prasībām, ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka atbilstoši tai ēkas vai būves daļai, kurai ir lielākais nepieciešamais ūdens patēriņš.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

29. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņam apvienotajos ūdensvados ar stacionārām ugunsdzēsības šļūteņu, sprinkleru sistēmām un iekšējām ūdens aizsega iekārtām jābūt tādām, lai pirmās stundas laikā nodrošinātu lielāko kopējo ūdens patēriņu atbilstoši LBN 221-98 un piemērojamo standartu prasībām.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

30. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu putu dzēšanas, atdzesēšanas, lafetes stobru un ārējām ūdens aizsega iekārtām nosaka atbilstoši piemērojamo standartu prasībām, ierēķinot papildus 25 % ūdens patēriņa no hidrantu ūdens patēriņa atbilstoši šī būvnormatīva 23., 24., 25. un 26.punktam. Kopējais ūdens daudzums nedrīkst būt mazāks par šī būvnormatīva pielikuma 6. un 7.tabulā noteikto.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

31. Vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaits apdzīvotās vietās un ārpus tām izvietotos ražošanas uzņēmumos un noliktavās ir atkarīgs no uzņēmuma vai noliktavas platības un ugunsbīstamības vai sprādzienbīstamības:

31.1. ja attiecīgā platība ir 150 ha un lielāka (naftas, naftas produktu, gāzes un bīstamo ķīmisko vielu vai produktu ražošanas uzņēmumu vai noliktavu teritorijas platība — 100 ha un lielāka), iespējami vienlaikus divi ugunsgrēki;

31.2. ja attiecīgā platība ir mazāka par 150 ha (naftas, naftas produktu, gāzes un bīstamo ķīmisko vielu vai produktu ražošanas uzņēmumu vai noliktavu teritorijas platība — mazāka par 100 ha), iespējams viens ugunsgrēks;

31.3. savrupās teritorijās izvietotos tehnoloģiski saistītos uzņēmumos ugunsgrēku skaitu pieņem kā atsevišķām teritorijām, ja tiek nodrošinātas ugunsdrošību un būvniecību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktās drošības un ugunsdrošības atstarpes.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

32. Pieņem, ka ugunsgrēka dzēšanas ilgums ir trīs stundas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

33. Maksimālais ugunsdzēsības ūdens krājuma atjaunošanas laiks nedrīkst pārsniegt:

33.1. naftas, naftas produktu, gāzes, bīstamo ķīmisko vielu, kā arī sprādzienbīstamos un ugunsbīstamos ražošanas uzņēmumos un noliktavās — 24 stundas;

33.2. apdzīvotās vietās — 36 stundas;

33.3. ārpus apdzīvotām vietām — 48 stundas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

34. (Svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035.)

35. Ugunsdzēsības ūdens krājuma atjaunošanas laikā drīkst samazināt ūdens padevi saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai 1. un 2.kategorijas ūdensapgādes sistēmās līdz 70 % un 3.kategorijas ūdensapgādes sistēmās - līdz 50 % no aprēķina patēriņa. Ūdens padevi ražošanas vajadzībām paredz pēc avārijas grafika.

36. Maksimālā ūdens patēriņa laikā minimālais ūdens spiediens apdzīvoto vietu ūdensvada tīklā (pie ievada ēkā zemes virsmas līmenī) vienstāva ēkām un būvēm ir 0,1 MPa; vairākstāvu ēkām un būvēm ūdens spiedienu palielina par 0,04 MPa katram stāvam.

37. Minimālā ūdens patēriņa laikā ūdens spiediens ir 0,03 MPa katram stāvam, izņemot pirmo stāvu, nodrošinot ūdens padevi ūdens uzglabāšanas tilpnēs.

38. Ja atsevišķas daudzstāvu ēkas vai to grupas novietotas apbūvē ar mazāku stāvu skaitu vai paaugstinātā vietā un tām nevar nodrošināt nepieciešamo ūdens spiedienu, drīkst paredzēt vietējās spiediena paaugstināšanas iekārtas saskaņā ar Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija".

39. Pie brīvkrāniem ūdensvada tīklā jānodrošina 0,1 MPa augsts spiediens.

40. Ražošanas ūdensvada ārējos tīklos spiedienu pieņem atkarībā no tehnoloģijas prasībām.

41. Spiediens ūdensvada tīklos dzeramā ūdens piegādei patērētājiem nedrīkst pārsniegt 0,6 MPa. Ja spiediens pie patērētāja pārsniedz 0,6 MPa, atsevišķām ēkām vai rajoniem paredz spiediena regulēšanas iekārtas vai ūdensapgādes sistēmas zonēšanu.

42. Ugunsdzēsības ūdensvads parasti ir zemspiediena; augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvadu drīkst projektēt, ja ir atbilstošs pamatojums. Augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvadā stacionāro ugunsdzēsības sūkņu iedarbināšanu nodrošina piecu minūšu laikā pēc signāla saņemšanas par ugunsgrēka izcelšanos.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

43. Zemspiediena ugunsdzēsības ūdensvada tīklā spiedienam (zemes virsmas līmenī) ugunsdzēsības brīdī jābūt vismaz 0,1 MPa. Augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvada tīkla spiedienam jānodrošina kompakta strūkla 10 m augstumā ar pilnu ugunsdzēsības ūdens patēriņu, ja ugunsdzēsības stobrs novietots augstākās ēkas augstākajā punktā. Apvienotajā ūdensvada tīklā ūdens spiediens nedrīkst pārsniegt 0,6 MPa.

43.¹ Apdzīvoto vietu centralizētā ūdensapgādes sistēma nodrošina:

43.¹1. dzeramā ūdens patēriņu dzīvojamās un publiskajās ēkās;

43.¹2. ugunsgrēku dzēšanu;

43.¹3. dzeramā ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumos;

43.¹4. to ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas vajadzības, kam nepieciešams ūdens ar dzeramā ūdens kvalitāti vai kur nav lietderīga atsevišķa ūdensvada ierīkošana;

43.¹5. ūdens sagatavošanas ietaišu pašpatēriņu, ūdensvada un kanalizācijas tīklu skalošanu un līdzīgas vajadzības.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

43.² Ja ir atbilstošs pamatojums, drīkst ierīkot atsevišķu ūdensvadu teritorijas un apstādījumu laistīšanai, strūklakām un līdzīgām vajadzībām.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

44. Ūdensapgādes sistēmu un shēmu izvēlas, salīdzinot iespējamos variantus, ņemot vērā objekta īpatnības, ūdensapgādes avotus, nepieciešamo spiedienu, ūdens kvalitāti un ūdens piegādes nodrošinājumu. Centralizēta ūdensapgādes sistēma no viena vai vairākiem ieguves avotiem apgādā ar ūdeni apdzīvotu vietu vai ražošanas uzņēmumu.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

45. Salīdzinot variantus, pamato:

45.1. ūdensgūtnes izvēli un izmantošanu dažādiem patērētājiem;

45.2. ūdensapgādes sistēmas centralizācijas pakāpi un vietējās ūdensapgādes sistēmas lietderību;

45.3. (svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035);

45.4. ūdensapgādes sistēmu zonēšanu un regulējošo tvertņu un spiediena paaugstināšanas iekārtu izmantošanu;

45.5. (svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035);

45.6. (svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035);

45.7. attīrīto notekūdeņu vai virszemes noteces ūdeņu izmantošanu ražošanas ūdensapgādei vai laistīšanai;

45.8. (svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035);

45.9. ūdensapgādes sistēmas būvniecību pa kārtām.

46. Apdzīvoto vietu centralizētā ūdensapgādes sistēma nodrošina:

46.1. dzeramā ūdens patēriņu dzīvojamajās un publiskajās ēkās;

46.2. ugunsgrēku dzēšanu;

46.3. dzeramā ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumos;

46.4. to ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas vajadzības, kur nepieciešams ūdens, kuram ir dzeramā ūdens kvalitāte, vai nav lietderīga atsevišķa ūdensvada ierīkošana;

46.5. ūdens sagatavošanas ietaišu pašpatēriņu, ūdensvadu un kanalizācijas tīklu skalošanu un līdzīgas vajadzības;

46.6. ja ir atbilstošs pamatojums, drīkst ierīkot atsevišķu ūdensvadu teritoriju un stādījumu laistīšanai, strūklakām un līdzīgām vajadzībām.

47. Pēc ūdens piegādes nodrošinājuma pakāpes ir šādas ūdensapgādes centralizētās sistēmas kategorijas:

47.1. pirmā (I) - vairāk nekā 50000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai līdz 30 % no aprēķina patēriņa, bet ražošanas vajadzībām - līdz robežai, ko nosaka uzņēmuma darba avārijas grafiks; ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt trīs diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz 10 minūtēm ir atļauta, lai atvienotu bojāto vietu un ieslēgtu centralizētās ūdensapgādes sistēmas rezerves elementus;

47.2. otrā (II) - no 5000 līdz 50000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi tikpat, cik I kategorijas ūdensapgādes centralizētajā sistēmā, bet ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt 10 diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz sešām stundām ir atļauta, lai atvienotu bojāto vietu un ieslēgtu centralizētās ūdensapgādes sistēmas rezerves elementus vai lai veiktu remontu;

47.3. trešā (III) - mazāk par 5000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi tikpat, cik I kategorijas ūdensapgādes centralizētajā sistēmā, bet ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt 15 diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz 24 stundām ir atļauta, lai veiktu remontu.

48. Ūdensapgādes centralizētās sistēmas kategoriju vairākiem objektiem nosaka pēc apdzīvotās vietas, kurā ir lielāks iedzīvotāju skaits. Ja jāpaaugstina ūdens piegādes nodrošinājums ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām, paredz vietējās ūdensapgādes sistēmas. Ūdensapgādes sistēmu atsevišķu elementu kategoriju nosaka atbilstoši to funkcionālajai nozīmei kopējā ūdensapgādes sistēmā.

49. Izstrādājot ūdensapgādes sistēmas un shēmas, izvērtē esošo tīklu un būvju tehnisko, ekonomisko un higiēnisko stāvokli un turpmākas izmantošanas iespējas.

50. (Svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035.)

51. Ūdensgūtnes, maģistrālos ūdensvadus un ūdens sagatavošanas ietaises aprēķina atbilstoši stundas vidējam patēriņam diennakts maksimālā patēriņa laikā (ņemot vērā regulējošo tvertņu atrašanās vietu).

52. Ūdensapgādes sistēmu maģistrālo ūdensvadu, ūdensvada tīklu, sūkņu staciju un regulējošo tvertņu kopējās darbības aprēķini veicami šādiem ūdens piegādes režīmiem (ja ir atbilstošs pamatojums, var veikt citu ūdens patēriņa režīmu aprēķinus vai neveikt kādu no minētajiem aprēķiniem):

52.1. maksimālā patēriņa dienā - maksimālajam, vidējam un minimālajam patēriņam stundā, kā arī maksimālajam patēriņam stundā un ugunsdzēsības ūdens daudzumam;

52.2. vidējā patēriņa dienā - vidējam patēriņam stundā;

52.3. minimālā patēriņa dienā - minimālajam patēriņam stundā.

53. Var būt pazemes vai virszemes ūdensapgādes avoti. Ražošanas uzņēmumu ūdensapgādei ar tehnisko ūdeni ieteicams izmantot attīrītos notekūdeņus.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

54. Ūdensapgādes avota izvēli pamato ar hidroģeoloģiskajiem, hidroloģiskajiem, topogrāfiskajiem, hidroķīmiskajiem, ihtioloģiskajiem, hidrobioloģiskajiem un citiem izpētes materiāliem un higiēniskās apsekošanas datiem.

55. Ūdensapgādes avotu izvēlas pēc šādiem pamatkritērijiem:

55.1. ūdens krājumu nodrošinātība;

55.2. ūdens atbilstība dzeramā ūdens kvalitātes prasībām;

55.3. ūdensgūtnes aizsargātība visā ekspluatācijas laikā.

56. Dzeramā ūdens apgādē priekšroka dodama pazemes ūdeņu izmantošanai (ja nepieciešams, tos mākslīgi papildina). Tehniskā ūdens apgādē dzeramā ūdens kvalitātes prasībām atbilstoši pazemes ūdeņi izmantojami tikai tad, ja nav alternatīvu zemākas kvalitātes ūdens apgādes avotu.

57. Virszemes ūdens ieguves avotu minimālo vidējo caurplūdumu mēnesī nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 8.tabulas atkarībā no centralizētās ūdensapgādes sistēmas kategorijas, kuru nosaka saskaņā ar šī būvnormatīva 47.punktu.

58. Lai novērtētu pazemes un virszemes ūdeņu resursu izmantošanas iespējas ūdensapgādei, ņem vērā:

58.1. ūdeņu patēriņa režīmu un ūdensgūtnes ūdenssaimniecības bilanci, (ar prognozi 25 gadiem);

58.2. ūdensgūtnes ūdens kvalitātes raksturojumu un pārmaiņu prognozi;

58.3. nogulu un sanesumu raksturojumu, pārvietošanās režīmus un krastu noturību;

58.4. ūdensgūtnes ziemas režīmu;

58.5. ūdens temperatūru pa gada mēnešiem un planktona attīstību dažādos dziļumos;

58.6. pavasara palu raksturojumu;

58.7. pazemes ūdeņu krājumus, to papildināšanās apstākļus un iespējamos traucējumus, ierīkojot ūdenskrātuves, drenāžu u.c.;

58.8. iespēju mākslīgi papildināt pazemes ūdeņu rezerves;

58.9. vides aizsardzības, zivsaimniecības, kā arī higiēnas un drošības jomu kontrolējošo valsts institūciju un citu normatīvajos aktos noteikto dienestu prasības.

59. Centralizētās ūdensapgādes vajadzībām pazemes ūdeņi izmantojami tikai pēc pazemes ūdeņu atradnes sagatavošanas ūdens ieguvei - hidroģeoloģiskās izpētes darbu veikšanas, pazemes ūdeņu krājumu aprēķina konkrētam izmantošanas veidam, ieguves shēmas izstrādes, kā arī pēc tam, kad pazemes ūdeņu krājumi un ieguves shēma ir akceptēta Valsts ģeoloģijas dienestā un izsniegta pazemes ūdeņu atradnes pase.

60. Ūdensgūtne ir iekārta ūdens ieguvei. Atkarībā no ūdens ieguves avota izšķir pazemes ūdensgūtnes un virszemes ūdensgūtnes.

61. Ūdensgūtņu ietaises tipu un izvietojuma shēmas izvēlas atkarībā no apvidus ģeoloģiskajiem, hidroģeoloģiskajiem un higiēnas apstākļiem.

62. Projektējot jaunas vai paplašinot esošās ūdensgūtņu ietaises, ņem vērā to savstarpējo mijiedarbību, kā arī ietekmi uz vidi.

63. Lai projektētu un ierīkotu ūdensapgādes urbumu, Valsts ģeoloģijas dienestā jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas licence.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

64. Jebkuras pazemes ūdensgūtnes rekonstrukcijas projektā paredzama neizmantoto un nekvalitatīvo urbumu likvidācija tamponējot.

65. Projektējot vai rekonstruējot pazemes ūdensgūtni, jāparedz pazemes ūdeņu monitoringa tīkla ierīkošana un monitoringa programmas izveide.

66. Pazemes ūdeņu ieguvei izmantojami ūdensapgādes urbumi, iedzītās un grodu akas un avotu kaptāža.

67. Ūdensapgādes urbuma projektu izstrādā licencētas uzņēmējsabiedrības, kas veic urbšanas darbus. Ūdensapgādes urbuma projektā norāda hidroģeoloģiskās izpētes darbu apjomu, urbšanas veidu, projektējamā urbuma konstrukciju un dziļumu, filtra tipu, apvalkcauruļu un filtra materiālus, atveres aprīkojumu un atsūknēšanas darbu apjomu pēc urbuma ierīkošanas. Urbuma atveru aprīkojumam jābūt hermētiskam. Urbuma atveri šahtā drīkst ierīkot tikai tad, ja hidroģeoloģiskie un hidroloģiskie apstākļi pilnībā nodrošina šahtu pret applūšanu.

68. Pēc urbšanas darbu pabeigšanas tiek izdota ūdensapgādes urbuma pase saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 8.jūlija noteikumu Nr.239 "Zemes dzīļu izmantošanas noteikumi" 5.pielikumu.

69. Pamatojoties uz ūdensapgādes urbuma pases datiem, izstrādā ūdensapgādes sistēmas projektu, kurā nosaka sūkņu stacijas konstrukciju virs urbuma, sūkņa marku, piebraucamos ceļus un citus ar kopējo ūdensapgādi saistītos jautājumus.

70. Ūdensapgādes urbuma veids ir atkarīgs no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem un urbuma dziļuma un diametra.

71. Urbuma konstrukcijai jābūt tādai, lai varētu izmērīt ūdens līmeni un debitu un paņemt ūdens paraugus, kā arī veikt remontu un rekonstrukciju.

72. Atkarībā no vietējiem apstākļiem un akas augšgala aprīkojuma akas augšgals ierīkojams virszemes paviljonā vai pazemes kamerā. Attiecīgos izmērus plānā izvēlas atkarībā no elektroiekārtas un kontroles mērinstrumentu izvietojuma. Paviljona vai kameras augstums ir atkarīgs no iekārtas izmēriem, bet tas nedrīkst būt zemāks par 2,4 metriem.

73. Akas caurules augšgals izbūvējams vismaz 0,5 m virs grīdas.

74. Urbto aku sūkņu stacijas montē un demontē ar mehānismiem caur lūku, kura atrodas virs urbtās akas augšgala.

75. Rezerves ūdensapgādes urbumu skaitu nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 9.tabulas.

76. Urbumos ierīkojami filtri, kuru konstrukcija un izmēri ir atkarīgi no hidroģeoloģiskiem apstākļiem, debita un ekspluatācijas režīma.

77. Ārējās apvalkcaurules diametram jābūt vismaz par 50 mm lielākam nekā filtra ārējais diametrs, bet, ja filtrs tiek apbērts ar granti, - vismaz par 100 mm lielākam. Ja urbuma sieniņas nostiprinātas ar caurulēm, ārējo apvalkcauruļu diametram jābūt vismaz par 100 mm lielākam nekā filtra diametrs.

78. Filtra darba posma garums, ja ūdens spiediena nesējslāņa biezums ir līdz 10 m, ir vienāds ar ūdens nesējslāņa biezumu. Filtra darba posma garums bezspiediena slāņos ir vienāds ar ūdens nesējslāņa biezumu, no kura atskaitīts ūdens līmeņa pazeminājums ekspluatācijas laikā (filtram jābūt appludinātam), ņemot vērā šī būvnormatīva 79.punktā noteiktās prasības. Ja ūdens nesējslāņa biezums ir lielāks par 10 m, filtra darba posma garumu nosaka, ņemot vērā ieža ūdenscaurlaidību, urbuma ražīgumu un filtra konstrukciju.

79. Filtra darba posms novietojams vismaz 0,5-1 m attālumā no ūdens nesējslāņa augšējā un apakšējā līmeņa.

81. Filtra caurules garumam jābūt tādam, lai tās augšējais gals atrastos vismaz 3 m augstāk par apvalkcaurules augšējo daļu, ja akas ir līdz 50 m dziļas, un vismaz 5 m, ja aka ir dziļāka. Spraugu starp filtra cauruli un apvalkcauruli noblīvē ar blīvslēgu.

80. Izmantojot vairākus ūdens nesējslāņus, filtra darba posmi ierīkojami katrā ūdens nesējslānī un savstarpēji savienojami ar cauruli (noslēdzot iežus, kas vāji laiž cauri ūdeni).

82. Smilšu nosēddaļas garums ir līdz 2 metriem.

83. Urbumu bezfiltra konstrukciju var lietot irdenās smilšu nogulsnēs, ja virs tām ir noturīgi ieži.

84. Pēc urbumu un filtru ierīkošanas tie jāskalo. Ja lietotas bezserdes urbšanas iekārtas ar māla duļķēm, jāizskalo duļķes līdz dzidram ūdenim.

85. Lai noteiktu projektā pieņemtā ūdensapgādes urbuma faktisko debitu, jāparedz pārbaudes atsūknēšana.

86. Grodu akas izmanto galvenokārt ūdens ņemšanai no gruntsūdens slāņiem, kas atrodas ne dziļāk par 10 m no zemes virsmas.

87. Ja gruntsūdens slāņa biezums nav lielāks par 3 m, ierīkojamas pilndziļuma akas, kas uztver visu ūdens nesošā slāņa biezumu. Ja gruntsūdeņu slāņa biezums ir lielāks par 3 m, atkarībā no pieplūdes ierīkojamas pilndziļuma vai nepilndziļuma akas. Ja akas ražīgums ir mazs, aka padziļināma un izveidojams papildu tilpums ūdens uzkrāšanai.

88. Novietojot ūdens ieņēmēja daļu smilšainās gruntīs, akas lejasdaļā ierīkojams smilšu-oļu vai porainā betona filtrs.

89. Avotu ūdens uztveršanai ierīko avotu kaptāžu (kameras vai seklas grodakas).

90. Uz augšu plūstošo avota ūdeni uztver caur kameras apakšējo daļu, bet uz leju plūstošo - caur spraugām kameras sienā.

91. Izbūvējot avotu kaptāžu iežos, kuros ir plaisas, kamera var būt bez filtra. Irdenos iežos kamerai nepieciešams apgrieztais filtrs.

92. Avotu kaptāžu aizsargā pret netīro virszemes noteces ūdeņu ieplūšanu, caursalšanu un palu ūdeņiem.

93. Lai attīrītu avota ūdeni no suspendētām vielām, avota kaptāžas kamera jāsadala divās daļās, viena - ūdens nostādināšanai, otra - sūknim.

94. Pazemes ūdeņu krājumu mākslīgu papildināšanu projektē šādos gadījumos:

94.1. pazemes ūdensgūtņu ietaišu ražības paaugstināšanai un darbības stabilizēšanai;

94.2. apkārtējās vides aizsardzībai (lai novērstu nepieļaujamu gruntsūdens līmeņa pazemināšanu, kas var kaitēt augiem).

95. Pazemes ūdeņu krājumu papildināšanai izmanto virszemes un pazemes ūdeņus.

96. Pazemes ūdeņu krājumu papildināšanai projektē atklāta vai slēgta tipa infiltrācijas ietaises.

97. Atklāta tipa infiltrācijas ietaises projektē, lai papildinātu pirmo (no zemes virsmas) ūdensnesošo slāni, ja to nesedz ūdensnecaurlaidīgs slānis vai tā biezums nav lielāks par 3 metriem.

98. Projektējot infiltrācijas baseinus, paredz:

98.1. baseina dibena iedziļināšanu vismaz 0,5 m dziļumā labi filtrējošā grunts slānī;

98.2. baseina dibena nostiprināšanu un nogāžu aizsargāšana pret izskalošanu baseina iztukšošanas vietā;

98.3. infiltrācijas baseinu uzpildīšanas ūdeņu piegādes regulēšanas un mērīšanas iekārtas;

98.4. piebraucamos ceļus automašīnām un mehānismiem.

99. Infiltrācijas baseina dibena platums nedrīkst būt lielāks par 30 m, garums - par 500 m. Ūdens slāņa biezumam jābūt 0,7-2,5 m. Nepieciešami vismaz divi baseini.

100. Slēgtā tipa infiltrācijas būves projektē kā cauruļu vai grodu akas.

101. Infiltrācijas būvju konstrukcijai jānodrošina ražības atjaunošana šādā veidā:

101.1. atklātās infiltrācijas būvēs - mehāniski vai hidrauliski noņemot no filtrējošās virsmas piesārņoto slāni (atklāto būvju iztukšošana un reģenerācija nav pieļaujama, ja temperatūra ir zemāka par 0 °C);

101.2. slēgtās infiltrācijas būvēs - ar metodēm, ko lieto ūdensapgādes urbumu reģenerācijai.

102. Pamatojoties uz kompleksiem hidroģeoloģiskajiem un tehniski ekonomiskajiem aprēķiniem, ņemot vērā ūdeņu mākslīgās papildināšanas nolūku, ūdens ieguves shēmu, piegādājamā ūdens kvalitāti un infiltrācijas būvju un ūdensgūtņu ekspluatācijas specifiku, izvēlas infiltrācijas būvju kopējo shēmu, kā arī nosaka būvju skaitu un ražību.

103. Attālums starp infiltrācijas būvēm un ūdensgūtnēm nosakāms, pamatojoties uz iegūstamā ūdens kvalitātes prognožu aprēķiniem, kā arī ņemot vērā infiltrācijai piegādājamā ūdens papildu attīrīšanos filtrējošos slāņos un sajaukšanos ar pazemes ūdeņiem.

104. Virszemes ūdensgūtņu ietaisēm jānodrošina:

104.1. (svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035);

104.2. ūdensapgādes sistēmas aizsargāšana no bioloģiskā apauguma un no nogulšņu, sanesumu, planktona un vižņu iekļūšanas;

104.3. zivkopības dienestu prasību ievērošana ūdens baseinos, kuriem ir zivsaimnieciska nozīme.

105. Virszemes ūdensgūtņu ietaišu konstruktīvā shēma ir atkarīga no ūdensapgādes sistēmas kategorijas (šī būvnormatīva 47.punkts), kā arī jāievēro aprēķina ūdens līmeņa nodrošinājums (šī būvnormatīva pielikuma 10.tabula) un vides aizsardzības, zivsaimniecības un ūdenstransporta dienesta prasības.

(Grozīts ar MK 08.09.2009. noteikumiem Nr.1033)

106. Galveno būvju klasei jāatbilst ūdensgūtņu ietaišu kategorijai. Otršķirīgo būvju klase ir par vienu pakāpi zemāka. Galvenās būves ir būves, kurām sabojājoties ūdensgūtņu ietaises nevar nodrošināt aprēķina ūdens patēriņa piegādi patērētājiem. Otršķirīgās būves ir būves, kurām sabojājoties ūdens piegāde patērētājiem nesamazinās.

Piezīme.

Ūdenskrātuves aizsprosta klasei jāatbilst hidrotehnisko būvju projektēšanas būvnormatīvā noteiktajai, bet tā nedrīkst būt mazāka par:

II klasi - I kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm;

III klasi - II kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm;

IV klasi - III kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm.

107. Dzeramā ūdens apgādes ūdensgūtnes izvieto augšpus apdzīvoto vietu kanalizācijas notekūdeņu izlaidēm un kuģu piestātnēm, ņemot vērā aizsargjoslu izveides iespēju.

108. Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi ir atkarīgi no krastu un gultnes noturības, vižņu un ledus režīmiem un no piesārņotības rādītājiem (šī būvnormatīva pielikuma 11.tabula).

109. Ūdensgūtņu ietaises plāno, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 12.tabulu, atkarībā no nepieciešamās kategorijas un, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 11.tabulu, atkarībā no dabīgiem virszemes ūdens ieguves apstākļiem.

110. Kategorijas paaugstināšana par vienu pakāpi ūdensgūtņu ietaisēm ar zemūdens (iegremdētām) ūdens ņemšanas iekārtām ir atļauta šādos gadījumos:

110.1. zemūdens (iegremdētām) kausveida ūdens ņemšanas iekārtām, ja tām ir nodrošināta pašskalošanās;

110.2. ir ierīkota siltā ūdens pievadīšana ūdens ņemšanas atverēm 20 % apmērā no kopējā iegūstamā ūdens daudzuma un izveidotas īpašas aizsargierīces pret sanesumiem;

110.3. ir izveidota droša sistēma sanesumus aizturošo redeļu, ūdensņemšanas atveru, zivju aizsardzības iekārtu un pašteces cauruļvadu izskalošanai.

111. Ūdensgūtņu ietaišu shēmas un izvietojuma izvēli sarežģītos vietējos apstākļos izvēlas, pamatojoties uz īpašiem pētījumiem.

112. Ja nepieciešams, jāparedz ūdens apstrāde ar hloru vai vara vitriola šķīdumu, lai nepieļautu ūdensgūtņu ietaišu elementu apaugšanu ar bioloģiskajiem organismiem. Veicot minētos pasākumus, ievēro šādus nosacījumus:

112.1. ūdens apstrādes reaģentu devas, kā arī apstrādes periodiskumu un ilgumu nosaka, pamatojoties uz tehnoloģisko izpēti, vai hlora devu ņem par 2 miligramiem uz litru (turpmāk — mg/l) vairāk, nekā ir ūdens hloruztveršanas spēja, bet vismaz 5 mg/l;

112.2. hlorēšanas periods un ilgums ir atkarīgs no ūdens hloruztveršanas spējas:

112.2.1. līdz 3 mg/l - pavasarī un rudenī 7-10 dienu laikā;

112.2.2. vairāk par 3 mg/l - no maija līdz oktobrim tajās dienās, kad vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par 10 °C;

112.3. vara vitriola deva (pēc vara satura) ir 1-1,5 mg/l. Periodiskums apstrādei ar vara vitriolu - ik pēc divām diennaktīm stundas laikā.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

113. Sifona tipa ūdens ņemšanas cauruļvadus drīkst lietot II un III kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm.

114. Ja ūdens objektu šķērso sifona vai pašteces tipa ūdens ņemšanas cauruļvads, iebūves dziļumam jābūt vismaz 0,5 m līdz caurules virsai, lai nodrošinātu cauruļvadus pret izskalošanu un aizsargātu pret enkuru triecieniem.

115. Ūdensgūtņu ietaišu sūkņu stacijas projektē saskaņā ar šī būvnormatīva 7.nodaļu.

116. Ūdens apstrādes metodes, iekārtu sastāvu, aprēķina parametrus un reaģentu devas nosaka pēc tehnoloģiskās izpētes materiāliem un ekspluatācijas pieredzes atkarībā no ūdensapgādes avota kvalitātes, ūdensapgādes sistēmas nozīmes, ūdens sagatavošanas ietaišu ražības un vietējiem apstākļiem.

117. (Svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035.)

118. Ūdens atdzelžošanas metodes nosaka eksperimentāli. Ja dzelzs saturs ūdenī nepārsniedz 2 mg/l, priekšroka dodama dabiskajai aerācijai.

119. Ūdens sagatavošanas ietaises projektē vienmērīgam darba režīmam diennakts maksimālā ūdens patēriņa laikā, paredzot iespēju atvienot atsevišķas būves profilaktiskajai apskatei un remontam.

120. Nosakot ūdens sagatavošanas ietaišu kopējo ūdens patēriņu, ņem vērā pašu ietaišu darbībai nepieciešamo ūdens patēriņu.

121. Ūdens sagatavošanas ietaišu sastāvu un aprēķina parametrus nosaka atkarībā no piesārņojošo vielu koncentrācijas ūdenī, nepieciešamās attīrīšanas pakāpes un no tehnoloģiskā aprīkojuma iekārtu datiem.

122. Ūdens sagatavošanas ietaisēm paredz arī:

122.1. ierīces ūdens daudzuma mērīšanai;

122.2. ierīces neattīrītā un sagatavotā ūdens paraugu ņemšanai.

123. Ja ūdens sagatavošanas ietaises apkalpo pastāvīgs personāls, sanitāro mezglu, dušu un garderobes telpu plānojumu nosaka saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 28.novembra noteikumiem Nr.411 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-00 “Publiskās ēkas un būves””.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

124. Ūdens sagatavošanas ietaišu palīgēku un palīgtelpu iedalījumu un izmērus nosaka atbilstoši pasūtītāja vai ekspluatētāja prasībām.

125. Ūdens dezinfekcijas metodes un reaģentu devas izvēlas atkarībā no ūdens patēriņa un kvalitātes, tā attīrīšanas efektivitātes un piegādes apstākļiem. Atkarībā no ūdens kvalitātes rādītājiem ūdens dezinfekcija var būt nepārtraukta vai periodiska.

(Grozīts ar MK 08.09.2009. noteikumiem Nr.1033)

126. Ūdensvada iekārtu (piemēram, rezervuāru, ūdenstorņu, nostādinātāju, tīklu) dezinfekcija jāveic pirms ekspluatācijas uzsākšanas, pēc avārijas remonta un profilaktiski ne retāk kā divas reizes gadā, kā arī, ja notikusi piesārņošana. Ūdensapgādes urbumu dezinfekcija pirms ekspluatācijas uzsākšanas ir obligāta.

127. Ūdens dezinfekcijai izmanto hloru, ozonu, ultravioleto starojumu, kālija permanganātu un citus līdzekļus, kas nodrošina atbilstošu dzeramā ūdens kvalitāti.

128. Pēc ūdens piegādes nodrošinājuma pakāpes un saskaņā ar šī būvnormatīva 47.punktu ir šādas sūkņu staciju kategorijas:

128.1. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas - I kategorija;

128.2. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas, ja objektos ir ievērotas šī būvnormatīva 19.punkta prasības, - II kategorija;

128.3. sūkņu stacijas, kur ūdeni padod pa vienu spiedvadu, kā arī padod ūdeni laistīšanai, - III kategorija;

128.4. sūkņu stacijas elektroapgādes nodrošinājuma kategoriju nosaka saskaņā ar elektroiekārtu ierīkošanas noteikumiem atbilstoši sūkņu stacijas kategorijai, ņemot vērā šī būvnormatīva pielikuma 13.tabulas piezīmes.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

129. Darba sūkņu tipu un skaitu izvēlas, pamatojoties uz sūkņu, ūdensvada maģistrāļu, tīklu un regulējošo tilpumu kopīgas darbības aprēķiniem, diennakts un stundas ūdens patēriņa grafikiem, kā arī ievērojot ugunsdrošības prasības. Sūkņu agregātiem jānodrošina optimāls spiediens visos darba režīmos.

130. Dzeramā ūdens sūkņu telpās nedrīkst uzstādīt sūkņus piesārņotu un indīgu šķīdumu pārsūknēšanai, izņemot ugunsdzēsības sūkņus putu veidotāja šķīduma pārsūknēšanai.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

131. Sūkņu stacijās vienādas nozīmes sūkņu grupām, padodot ūdeni vienā tīklā, rezerves sūkņu skaitu nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 13.tabulas.

132. Sūkņu stacijās un akās ar iegremdētiem sūkņiem ugunsdzēsības ūdensapgādes vajadzībām neatkarīgi no sūkņu un to grupu skaita nepieciešami vismaz divi sūcvadi. Sūcvadu diametru aprēķina tā, lai, atvienojot vienu sūcvadu I un II kategorijas sūkņu stacijās, pārējie sūcvadi nodrošinātu pilnu aprēķina jaudu, bet III kategorijas sūkņu stacijās - 70 % no aprēķina jaudas. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu sūcvadu.

133. Sūcvadus parasti ierīko ar kāpumu 0,005 sūkņu virzienā. Mainoties cauruļvadu diametram, paredz ekscentrisku pāreju.

134. I un II kategorijas sūkņu stacijās nepieciešami vismaz divi spiedvadi. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu spiedvadu. Pie sūkņu stacijām, ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātām ugunsdzēsības ūdens tilpnēm paredz ūdens ņemšanas vietu ugunsdzēsības vajadzībām atbilstoši šī būvnormatīva 195. un 207.punktam.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

135. Iedziļinātās un daļēji iedziļinātās sūkņu stacijās paredz pasākumus sūkņu applūdināšanas novēršanai, ja notiek lielākās jaudas sūkņa, armatūras vai cauruļvada avārija sūkņu telpā: sūkņa elektromotors novietojams vismaz 0,5 m virs grīdas, avārijas ūdens ar pašteci, izmantojot vārstu vai aizbīdni, novadāms uz kanalizāciju vai virszemi, ja nepieciešams, ūdens jāatsūknē no padziļinājuma grīdā. Ja uzstāda avārijas sūkņus, to jauda nosakāma 2 stundu darbībai, lai no sūkņu telpas nosūknētu ūdeni, kura slāņa biezums ir 0,5 m. Avārijas sūkņu ieslēgšanu un darbināšanu nodrošina automātiski atkarībā no ūdens līmeņa.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

136. Sūkņu stacijas eju platumam jābūt:

136.1. ne mazākam par 1 m - starp sūkņiem vai elektrodzinējiem;

136.2. ne mazākam par 0,7 m - starp sūkņiem vai elektrodzinējiem un sienu iedziļinātās telpās, pārējās telpās - ne mazākam par 1 m, un ejas platumam no elektrodzinēja puses jābūt pietiekamam, lai varētu demontēt rotora asi;

136.3. ne mazākam par 1,5 m - starp kompresoriem un gaisa sūkņiem; ne mazākam par 1 m - starp kompresoriem un sienu, kā arī starp gaisa sūkņiem un sienu;

136.4. ne mazākam par 0,7 m - starp nekustīgo iekārtu izvirzījumiem;

136.5. ne mazākam par 1 m — elektrosadales priekšā.

Piezīmes.

1. Eju platumu pie iekārtām, kuru reglamentē izgatavotājs, nosaka pēc iekārtas pases.

2. Sūkņiem, kuru spiedvada diametrs ir līdz 100 mm (ieskaitot), ir atļauta sūkņa ierīkošana pie sienas vai uz kronšteiniem un divu sūkņu montāža uz vienas pamatnes, ja attālums starp agregātu izvirzījumiem ir ne mazāks par 0,25 m un apkārt diviem apvienotiem agregātiem ir vismaz 0,7 m plata eja.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

137. Tehnoloģisko iekārtu, armatūras un cauruļvadu ekspluatācijai nepieciešamas šādas celšanas un transportēšanas iekārtas (kravas celtņi, ko lieto tikai tehnoloģiskās iekārtas montāžai, nav jāparedz):

137.1. kravas masai līdz 5 t - polispasts vai sijas celtnis ar rokas vadību;

137.2. kravas masai, kas ir lielāka par 5 t, - tilta celtnis ar rokas vadību;

137.3. kravas pacelšanai vairāk nekā 6 m augstumā vai kravas pārvietošanai par 18 m lielākā attālumā - celtnis ar elektropiedziņu;

137.4. iekārtas un armatūru, kuras svars nepārsniedz 0,3 t, drīkst pārvietot ar takelāžas līdzekļiem.

138. Telpās, kur atrodas celtņu iekārtas, nepieciešams montāžas laukums. Iekārtu vai armatūru nogādā uz montāžas laukumu ar takelāžas līdzekļiem vai ar polispastu uz sijas, kura turpinās ārpus ēkas. Ap iekārtu, kas uzstādāma uz montāžas laukuma apkalpes zonā, jāparedz 0,7 m plata brīva josla. Vārtu vai durvju izmērus nosaka atkarībā no iekārtas izmēriem vai transportlīdzekļa izmēriem (kopā ar kravu).

139. Celtņa celtspēju nosaka atkarībā no kravas maksimālās masas, ņemot vērā izgatavotāja prasības iekārtas pārvietošanai un iespējamo iekārtas izmēru un masas palielināšanos perspektīvā.

140. Ierīkojot celtņus telpās, to augstumu no montāžas laukuma līdz pārseguma siju apakšai nosaka un tos iebūvē atbilstoši kravas ceļamkrānu ierīkošanas un ekspluatācijas drošības tehnisko noteikumu prasībām.

141. Ja augstums līdz iekārtas darbināšanas un vadības vietai vai līdz aizvaru (aizbīdņu) rokas vai elektropievadam ir lielāks par 1,4 m no grīdas, nepieciešams apkalpes laukumiņš vai tiltiņš, no kura attālums līdz apkalpes vietai nedrīkst būt lielāks par metru.

142. Sūkņu stacijās nepieciešamas sadzīves telpas un palīgtelpas. Sanitāro mezglu var neparedzēt, ja sūkņu stacija atrodas tuvāk par 50 m no ražošanas ēkām, kurās ir sadzīves telpas, vai līdz 100 m attālumā, ja sūkņu staciju apkalpo ne vairāk kā divi cilvēki. Automātiskajās sūkņu stacijās, kurās nav pastāvīga apkalpojošā personāla, sadzīves telpas nav nepieciešamas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

143. Sūkņu stacijās ierīkojama kontroles mēraparatūra saskaņā ar šī būvnormatīva 10.nodaļu.

144. Ugunsdzēsības sūkņu stacijas drīkst izvietot ēku un būvju pagrabstāvā, cokolstāvā un pirmajā stāvā, ja tās norobežo ar sienām un pārsegumiem, kuru minimālā ugunsizturības robeža saskaņā ar LBN 201-96 ir REI-180, un paredz tiešu izeju uz āru.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

145. Ūdensvada maģistrāļu skaits no ūdensgūtnēm līdz apdzīvotai vietai ir atkarīgs no ūdensapgādes sistēmas kategorijas un būvniecības kārtām.

146. Izbūvējot divas vai vairākas paralēlas ūdensvada maģistrāles, uz tām izveido savienojumu mezglus atkarībā no maģistrāļu un savstarpēji atkarīgu ūdensgūtņu skaita tā, lai, vienas maģistrāles avārijas gadījumā atslēdzot bojāto posmu, ūdens piegāde patērētājiem nesamazinātos vairāk kā par 30 %, bet ražošanas vajadzībām ūdens tiktu piegādāts saskaņā ar avārijas grafiku.

147. Ja ūdens tiek padots no vienas ūdensgūtnes pa vienu maģistrāli, nepieciešams rezerves ūdens apjoms atbilstoši šī būvnormatīva 185.punktam. Ja ūdens tiek piegādāts no vairākām ūdensgūtnēm, rezerves ūdens apjomu var samazināt, ja tiek izpildītas šī būvnormatīva 146.punktā noteiktās prasības.

148. Avārijas likvidēšanas aprēķina ilgumu I kategorijas ūdensapgādes sistēmām nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 14.tabulas. II un III kategorijas ūdensapgādes sistēmām 14.tabulā minētais aprēķina ilgums jāpalielina attiecīgi 1,25 un 1,5 reizes.

149. Ūdensvada tīkli ir galvenokārt cilpveida. (Nav atļauta ārējo ūdensvada tīklu sacilpošana, izmantojot iekšējos ūdensvada tīklus.) Ūdensvadu izzaru līnijas drīkst paredzēt:

149.1. ūdens piegādei ražošanas vajadzībām, ja avārijas likvidēšanas laikā drīkst būt ūdens piegādes pārtraukums;

149.2. dzeramā ūdens piegādei, ja ūdensvada diametrs nav lielāks par 100 mm;

149.3. dzeramā ūdens piegādei un ugunsdzēsības vajadzībām, ja ūdensvada garums nav lielāks par 200 m un diametrs nav mazāks par 100 mm un pievienojuma vietā uz cilpveida ūdensvada atrodas ugunsdzēsības hidrants.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

150. Apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz pieciem tūkstošiem drīkst būt par 200 m garākas izzaru līnijas, ja to diametrs nav mazāks par 100 mm un ugunsdzēsības ūdens patēriņš ir līdz 15 l/s, vai ēkā ir līdz 12 stacionāro ugunsdzēsības šļūteņu sistēmu un ierīkots papildu ugunsdzēsības ūdens rezervuārs, kurā uzglabā 50 % no kopējā ūdens daudzuma ugunsgrēka dzēšanai.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

151. Ja tiek atvienots ūdensvada viens posms (starp aprēķina mezgliem), kopējai dzeramā ūdens piegādei pa pārējiem posmiem jābūt ne mazākai par 70 % no aprēķina patēriņa, bet ūdens piegādei uz visnelabvēlīgāk izvietotajām vietām - ne mazākai par 25 % no aprēķina patēriņa, un ūdens spiedienam tīklā jābūt vismaz 0,1 MPa.

152. Ja ūdensvada maģistrāles diametrs ir lielāks par 800 mm un tranzīta caurtece ir 80 %, drīkst ierīkot ūdensvada pavadlīniju (ja ūdensvada maģistrāles diametrs ir mazāks, ūdensvada pavadlīnijas ierīkošana jāpamato). Ja ielas brauktuves platums ir lielāks par 20 m, drīkst ierīkot dublējošo ūdensvadu ar hidrantiem.

153. Aizliegts apvienot dzeramā ūdens piegādes sistēmu ar ūdensvadu, kurā ūdens neatbilst dzeramā ūdens kvalitātes prasībām.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

154. Aizliegts izbūvēt ūdensvada maģistrāles pa kapsētām, ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu teritorijām, dzīvnieku kapsētām, atkritumu izgāztuvēm, asenizācijas laukumiem, filtrācijas laukiem un lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kuras tiek laistītas ar attīrītiem kanalizācijas notekūdeņiem. Attālumam no minētajiem piesārņojuma avotiem jābūt šādam:

154.1. izbūvējot ūdensvada maģistrāli sausās gruntīs, - vismaz 10 m, ja cauruļvada diametrs ir mazāks par 1000 mm, un vismaz 20 m, ja cauruļvada diametrs ir 1000 mm un lielāks;

154.2. slapjās gruntīs - vismaz 50 m neatkarīgi no cauruļvada diametra.

155. Uz ūdensvada maģistrālēm paredz:

155.1. aizvarus vai aizbīdņus remontējamo posmu atvienošanai;

155.2. gaisa vārstus cauruļvadu atgaisošanai;

155.3. izlaides cauruļvadu iztukšošanai.

156. Maksimālais remontējamā posma garums ūdensvada maģistrālēm ir pieci kilometri - ja ir divas maģistrāles, un trīs kilometri - ja ir viena maģistrāle, turklāt nedrīkst atslēgt vairāk kā piecus hidrantus un pārtraukt ūdens piegādi tiem patērētājiem, kuriem tas nav pieļaujams.

157. Ūdensvada maģistrāles un tīklus projektē ar vismaz 0,001 slīpumu virzienā uz izlaidi. Līdzenā reljefā slīpumu drīkst samazināt līdz 0,0005.

158. Ugunsdzēsības hidrantus ūdensvada tīklā izvieto tā, lai nodrošinātu katras ēkas vai būves ārējo ugunsdzēsību no vismaz diviem hidrantiem, ja ugunsdzēsības šļūteņu garums ir līdz 200 metriem. Attālumu starp hidrantiem aprēķina, ņemot vērā kopējo ugunsdzēsības ūdens patēriņu, attiecīgā hidranta tipa caurlaides spēju un attālumus no hidrantiem līdz vistālākajām ēku vai būvju daļām. Ja attālums no hidrantiem līdz 1., 2., 3. un 3.a (U1 un U2) ugunsdrošības pakāpes ēkām vai būvēm (pakāpes saskaņā ar LBN 201-96) ir mazāks par 10 metriem, bet no 3.b, 4., 4.a un 5. (U3) ugunsdzēsības pakāpes ēkām vai būvēm — mazāks par 30 metriem, hidrantus nedrīkst iekļaut attiecīgo ēku vai būvju ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes aprēķinā.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

158.¹ Hidrantus ierīko tā, lai tie būtu pieejami ugunsdzēsības tehnikai. Ja hidrantus ierīko ārpus braucamās daļas, tie nedrīkst atrasties tālāk par 2,5 metriem no brauktuves malas. Hidrantu atrašanās vietas apzīmē ar norādītājzīmēm atbilstoši standartam LVS 446:2004 “Ugunsdrošībai un civilajai aizsardzībai lietojamās drošības zīmes un signālkrāsojums".

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

158.² Drīkst paredzēt pazemes, virszemes un sienu hidrantus. Hidrantu tehniskajiem parametriem jāatbilst piemērojamo standartu prasībām.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

158.³ Ja uz uzņēmuma (atsevišķu objektu) ūdensapgādes tīkliem, kuri paredzēti ārējās ugunsdzēsības vajadzībām, ir elektroaizbīdņi, jāparedz to manuāla atvēršana no ugunsdzēsības hidrantu atrašanās vietām vai no telpām, kurās atrodas diennakts dežurējošais personāls.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

158.⁴ Ja uzņēmumu (atsevišķu objektu) ugunsdzēsības ūdensapgādes tīkli pievienoti apdzīvotās vietas ūdensapgādes tīkliem un nodrošina ēku un būvju ārējo, iekšējo un automātisko ugunsdzēsības (sprinkleru), putu dzēšanas, lafetes stobru vai ūdens aizsega iekārtu ūdensapgādi, pievienošanas vietās paredz automātiski vadāmus elektroaizbīdņus, kuri atveras pēc minēto sistēmu darbības uzsākšanas.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

159. Brīvkrānu darbības rādiusam jābūt ne lielākam par 100 metriem.

160. Spiedienu katra cauruļvada posma pārbaudei pirms tā nodošanas ekspluatācijā norāda būvdarbu organizēšanas projektā, ņemot vērā cauruļu materiālu, izgatavotāja tehniskos noteikumus un darba spiedienu.

161. Ūdensvada cauruļvadus parasti izbūvē zem zemes. Atļauta cauruļvadu izbūve pa zemes virsmu un uz balstiem, kā arī to ievietošana atsevišķos tuneļos vai tuneļos kopā ar citām komunikācijām, ja tam ir atbilstošs pamatojums.

162. Pamatnes tipu zem cauruļvadiem projektē atbilstoši grunts nestspējai, esošajām slodzēm un cauruļu ražotāju tehniskajiem noteikumiem.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

163. Ūdensvada iebūves dziļumu (līdz caurules apakšai) nosaka, ņemot vērā virszemes transporta radīto slodzi un krustošanos ar citām pazemes komunikācijām. Tam jābūt vismaz par 0,5 m lielākam par dziļumu, kādā gruntī iespējama 0 °C temperatūra.

164. Ūdensvadu izvietojumu apdzīvoto vietu un ražošanas uzņēmumu ģenerālplānos, kā arī minimālos attālumus plānā un pa vertikāli starp dažādām inženierkomunikācijām un līdz ēkām un būvēm nosaka saskaņā ar būvniecību regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

165. Izbūvējot vairākas paralēlas ūdensvada maģistrāles, attālumus plānā starp to ārējām virsmām projektē atkarībā no cauruļvada diametra, grunts apstākļiem un izbūves un remonta iespējām, lai izvairītos no iespējamās izskalošanas, ja notikusi avārija vienā cauruļvadā.

166. Šķērsojot dzelzceļus un I un II kategorijas autoceļus, ūdensvadu ievieto apvalkcaurulē.

167. Vertikālos attālumus no sliežu apakšas un autoceļu seguma virsmas līdz apvalkcauruļu un tuneļu augšai nosaka atkarībā no grunts apstākļiem un transporta slodzes, bet tie nedrīkst būt:

167.1. mazāki par 1,0 m - izbūvei atklātā tranšejā;

167.2. mazāki par 1,5 m - izbūvei ar caurspiešanas vai tuneļa metodi;

167.3. mazāki par 2,5 m - lietojot caurdūruma metodi.

168. Ja apvalkcaurule ievadīta akā, attālumu plānā no apvalkcaurules gala vai attālumu līdz akas ārējai sienai pieņem:

168.1. šķērsojot dzelzceļu, - 8 m no malējā sliežu ceļa, 5 m no uzbēruma apakšas un 3 m no ierakuma malas vai ceļa;

168.2. šķērsojot autoceļus, - 3 m no ceļa malas, uzbēruma apakšas un ierakuma malas vai ceļa grāvja.

169. Apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no būvdarbu paņēmiena:

169.1. lietojot atklāto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir par 200 mm lielāks nekā caurules diametrs;

169.2. lietojot slēgto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no pārejas garuma un darba caurules diametra atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem.

170. Vienā apvalkcaurulē drīkst ievietot vairākus cauruļvadus, kā arī drīkst montēt cauruļvadus kopā ar elektrības kabeļiem un sakaru kabeļiem.

171. Ūdensvada izbūve virs zemes pāri dzelzceļam projektējama apvalkcaurulēs pa īpašām estakādēm, ņemot vērā šī būvnormatīva 168. un 173.punktā noteiktās prasības.

172. Šķērsojot elektrificētu dzelzceļu, paredz pasākumus ūdensvada cauruļu aizsardzībai pret klaidstrāvām.

173. Šķērsojot dzelzceļus, autoceļus un dambjus, paredz pasākumus pret to izskalošanu un applūdināšanu ūdensvada avārijas dēļ. Abpus dzelzceļam ūdensvadam nepieciešama noslēgarmatūra.

174. Ūdensvada zemteku izbūvi pamato ar tehniski ekonomiskiem aprēķiniem. Cauruļvada ieguldīšanas dziļumam zem ūdens baseina dibena līdz cauruļvada augšai jābūt vismaz 0,5 m, bet kuģošanas ceļā - ne mazākam par 1 m, ņemot vērā iespējamo gultnes izskalošanos. Zemtekas krasta posma pacēlums pret horizontu nedrīkst pārsniegt 20°. Abos zemtekas galos paredz akas ar noslēdzošo armatūru. Projektējamo zemes virsmas atzīmi pie akām pieņem par 0,5 m augstāku virs maksimālā ūdens līmeņa atzīmes ar 5 % nodrošinājumu.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

175. Zemteku vietas kuģojamās ūdenstecēs un ūdenstilpēs papildus jāiezīmē ar īpašām signālzīmēm saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 10.oktobra noteikumiem Nr.833 “Ekspluatācijas aizsargjoslu noteikšanas metodika gar ūdensvadu un kanalizācijas tīkliem”.

(Grozīts ar MK 08.09.2009. noteikumiem Nr.1033)

176. Zemtekām jābūt ar diviem vadiem. Ja apdzīvotajai vietai ir vairākas ūdensgūtnes, pēc saskaņošanas ar ekspluatētāju organizāciju drīkst ierīkot vienu zemtekas vadu.

177. Attālums no zemtekas līdz hidrotehniskajām būvēm (piemēram, tiltiem, moliem) ir atkarīgs no cauruļvada diametra, grunts apstākļiem, kā arī no izbūves un remonta iespējām un ir saskaņojams ar attiecīgās būves ekspluatētājiem.

178. Ja pagriezienu veidgabalu savienojumi horizontālā vai vertikālā virzienā nespēj uzņemt aprēķina slodzes, nepieciešams ierīkot balstus vai enkurotus savienojumus.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

179. Aku vai kameru darba daļas augstumu projektē ne mazāku par 1,8 metriem. Nosakot aku vai kameru izmērus, minimālajam attālumam līdz to iekšējām virsmām jābūt:

179.1. no cauruļu ārējās virsmas - 0,3 m (ja cauruļu diametrs ir līdz 400 mm), 0,5 m (ja diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,7 m (ja diametrs ir lielāks par 600 mm);

179.2. no atloku plaknes - 0,3 m;

179.3. no cauruļu apakšas līdz akas dibenam - 0,25 m (ja cauruļu diametrs ir līdz 400 mm), 0,3 m (ja diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,35 m (ja diametrs ir lielāks par 600 mm).

180. Atkarībā no ūdensapgādes sistēmas uzdevuma noteikts šāds tilpnēs glabājamā ūdens apjoms: regulējošais, ugunsdzēsības, avārijas, kontakta un filtru skalošanai.

181. Regulējošo ūdens apjomu Wr (m3) ūdens tilpnēs (piemēram, pazemes rezervuāros, ūdenstorņos) aprēķina pēc ūdens piegādes un patēriņa grafikiem, izmantojot šādu formulu:

kur (5)

Q_dn.max — ūdens patēriņš maksimālā patēriņa dienā (m3/dn);

K_hr — maksimālās piegādes uz regulējošo tilpni stundā attiecība pret vidējo patēriņu stundā maksimālā patēriņa dienā;

K_hr — ūdens patēriņa nevienmērības koeficients no regulējošās tilpnes, ko aprēķina kā maksimālā stundas patēriņa attiecību pret vidējo stundas patēriņu maksimālā patēriņa dienā.

Piezīme.

Maksimālo ūdens patēriņu stundā ūdensvada tīklā, kuram nav papildu regulējošo tilpņu, pieņem par maksimālo patēriņu stundā. Maksimālo patēriņu stundā, ja ūdens tiek ņemts no regulējošās tilpnes un ar sūkņiem piegādāts ūdensvada tīklā, kuram ir papildu regulējošās tilpnes, pieņem par sūkņu stacijas maksimālo ražību stundā. Ja ir attiecīgs pamatojums, regulējošajās tilpnēs drīkst glabāt ūdens krājumus nevienmērīga diennakts patēriņa regulēšanai.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

182. Ugunsdzēsībai nepieciešamo ūdens apjomu nodrošina centralizēta ūdensapgādes sistēma un atklātas vai slēgtas ūdens tilpnes atbilstoši šī būvnormatīva 19. un 20.punktam.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

183. Ugunsdzēsības ūdens apjomam jānodrošina:

183.1. ugunsdzēsība no ārējā tīkla hidrantiem un stacionārām ugunsdzēsības šļūteņu sistēmām atbilstoši šī būvnormatīva 21., 22., 23., 24., 25., 26., 30., 31. un 32.punktam;

183.2. ugunsdzēsība no automātiskām un manuālām stacionārām ugunsdzēsības sistēmām (piemēram, sprinkleri, atklātie sprinkleri, ūdens aizsegi, putu ģeneratori, lafetstobri), kam nav savu ūdens rezervuāru vai atklāto ūdens tilpņu, atbilstoši šī būvnormatīva 27. un 28.punktam.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

184. Ugunsdzēsības ūdens apjomam ūdenstorņu tvertnēs jānodrošina viena ārējā un viena iekšējā ugunsgrēka dzēšana 10 minūtes, vienlaikus nodrošinot maksimālo ūdens patēriņu citām vajadzībām. Ja ir tehniski ekonomiskais pamatojums, ūdenstorņu tvertnēs drīkst glabāt pilnu ugunsdzēsības ūdens apjomu atbilstoši šī būvnormatīva 183.punktam.

185. Ja ūdens tiek transportēts pa vienu maģistrālo ūdensvadu, ūdens tilpnēs paredz:

185.1. ūdens apjomu, kas nodrošina ūdens patēriņu avārijas likvidācijas laikā (šī būvnormatīva 148.punkts) sadzīves vajadzībām 70 % apmērā no vidējā patēriņa stundā un ražošanas vajadzībām saskaņā ar avārijas grafiku;

185.2. papildu ūdens apjomu ugunsgrēka dzēšanai saskaņā ar šī būvnormatīva 183.punktu.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

186. Dzeramā ūdens tilpnēs jānodrošina ugunsdzēsības un avārijas ūdens apmaiņa 48 stundu laikā.

187. Ūdens rezervuārus un ūdenstorņus aprīko ar piegādes vai apvienotajām piegādes-izplūdes, pārplūdes un tukšošanas caurulēm, kā arī ventilācijas iekārtām un lūkām personāla iekļūšanai un iekārtas transportēšanai.

188. Augstspiediena ugunsdzēsības sistēmās paredz ūdenstorņu un spiedrezervuāru automātisku atvienošanos, ja iedarbojas ugunsdzēsības sūkņi.

189. Jābūt vismaz diviem vienādas nozīmes ūdens rezervuāriem. Ja atvieno vienu rezervuāru, pārējos jābūt ne mazāk par 50 % no ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjoma. Vienu rezervuāru drīkst projektēt, ja tajā netiek glabāti ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjomi.

190. (Svītrots ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035.)

191. Ūdenstorņa balsta konstrukcijā drīkst izvietot ūdensvada dienestu saimniecības telpas, ja tas nerada vides piesārņojumu.

192. Ūdenstorņiem ierīko zibensaizsardzību.

193. Ugunsdzēsības ūdens apjomus glabā slēgtos ugunsdzēsības rezervuāros vai atklātās (arī dabiskās) ugunsdzēsības ūdens tilpnēs.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

194. Ugunsdzēsības rezervuāru un atklāto ūdens tilpņu ūdens apjomu aprēķina, ņemot vērā aprēķina patēriņus un ugunsgrēka dzēšanas ilgumu atbilstoši šī būvnormatīva 22., 23., 24., 25., 26. un 33.punktam, kā arī ūdens iztvaikošanu vasarā un sasalšanu ziemā.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

195. Ierīko vismaz vienu atklātu ūdens tilpni vai slēgtu rezervuāru ar divām ūdens ņemšanas vietām.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

196. Ūdens ņemšanas vietas un ugunsdzēsības hidrantus ap ēkām un būvēm izvieto šādi:

196.1. ne tālāk par 200 metriem no ceļiem ar segumu, ja izmanto autosūkņus;

196.2. ne tuvāk par 10 metriem no 1., 2., 3. un 3.a (U1 un U2) ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm;

196.3. ne tuvāk par 30 metriem no 3.b, 4., 4.a un 5. (U3) ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm vai no atklātām degtspējīgu materiālu noliktavām.

Piezīme.

Lai palielinātu apkalpošanas attālumu, no slēgtiem ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātām ūdens tilpnēm līdz ūdens ņemšanas vietām drīkst ierīkot līdz 200 metru garus izzaru cauruļvadus. Savienojošā cauruļvada diametram jānodrošina ugunsgrēku dzēšanai nepieciešamā ūdens padeve. Savienojošā cauruļvadā noslēgarmatūru pirms ūdens ņemšanas vietām izbūvē, ja tas nepieciešams saskaņā ar aprēķinu.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

197. Slēgto ugunsdzēsības rezervuāru vai atklāto ūdens tilpņu piepildīšanu ar ūdeni paredz pa stacionāriem cauruļvadiem no ūdensvada tīkla vai ar ugunsdzēsības šļūtenēm, kuru aprēķina garums ir līdz 200 metriem.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

198. Ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātajām ūdens tilpnēm nav nepieciešams ierīkot pārplūdes un tukšošanas cauruļvadus.

199. Ūdensapgādes sūkņu elektroapgādes drošības kategorijai jāatbilst sūkņu stacijas kategorijai saskaņā ar šī būvnormatīva 128.punktu. Projektējot elektroiekārtas telpās, kur iespējama gāzu koncentrācija, elektroiekārtai jābūt sprādziendrošai.

200. Tehnoloģisko procesu kontroli, vadību un automatizācijas pakāpi projektē atkarībā no ekspluatācijas apstākļiem, ievērojot ūdensapgādes būvju ekspluatētāja dienesta prasības.

201. Virszemes ūdensgūtņu ietaisēs paredz līmeņu starpības kontroli redelēs un sietos, kā arī ūdens līmeņu mērīšanu kamerās, ūdenstilpēs vai ūdenstecēs.

202. Pazemes ūdensgūtņu ietaisēs jāparedz ūdens mērītāja ierīkošana katram urbumam, ūdens līmeņu mērīšana urbumos un savācējrezervuārā, kā arī spiediena mērīšana pie sūkņiem.

203. Ūdensapgādes urbumiem jāparedz automātiska sūkņu atslēgšanās, ja ūdens līmenis krītas zemāk par pieļaujamo.

204. Pazemes ūdensgūtņu ietaisēs jāparedz ūdensapgādes urbumu sūkņu automātiska vadība atkarībā no ūdens līmeņa ūdenstornī (pazemes rezervuāros) vai distances vadība no vadības pults.

205. Ūdensapgādes būves vietas plānojumu un teritorijas labiekārtošanu veic saskaņā ar spēkā esošajiem būvnormatīviem, Aizsargjoslu likumu un Ministru kabineta 2004.gada 20.janvāra noteikumiem Nr.43 "Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika". Ūdensapgādes būves vietas plānojuma atzīmes ūdensteču un ūdenstilpju tuvumā pieņem ne mazāk par 0,5 m virs maksimālā plūdu līmeņa ar 3 % nodrošinātību, ievērojot ūdens uzplūdinājumus un maksimālo viļņu augstumu vējainā laikā.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

206. Stipri iedarbīgu indīgu vielu noliktavas ūdensapgādes būvju vietās novieto šādā attālumā:

206.1. ne tuvāk par 30 m no ēkām un būvēm, kurās ir personāls, kā arī no ūdenstecēm un ūdenstilpēm;

206.2. ne tuvāk par 300 m no dzīvojamajām un publiskajām ēkām (ārpus būvvietas), ja stipri iedarbīgās indīgās vielas tiek glabātas stacionārās tilpnēs, un ne tuvāk par 100 m, ja minētās vielas tiek glabātas balonos.

207. Pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu pie atklātām ūdens tilpnēm ierīko ūdens ņemšanas vietas, nodrošinot ūdens ņemšanu arī ziemā. Pie ūdens ņemšanas vietas nodrošina vismaz divu ugunsdzēsēju automašīnu novietošanu, ierīkojot vismaz 3,5 m platu piebraucamo ceļu un 12 x 12 m laukumu ar segumu. Piebraucamā ceļa un laukuma seguma kvalitātei jābūt tādai, lai pa to varētu pārvietoties ugunsdzēsības tehnika. Pie ūdens ņemšanas vietām ne tālāk kā metra attālumā no atklātās ūdens tilpnes augšējās malas izbūvē 0,8 m augstu aizsargbarjeru.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

208. Ūdensapgādes būvju izvietojumu, telpisko plānojumu un ugunsdrošības risinājumus projektē saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 31.oktobra noteikumiem Nr.318 “Noteikumi par būvnormatīvu LBN 201-96 “Ugunsdrošības normas””.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

209. Ūdensapgādes būvju ugunsdrošības pakāpi nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 15.tabulas.

210. Ūdensapgādes ēku, būvju un konstrukciju atbildīguma klasi nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 15.tabulas. Pēc ugunsbīstamības pakāpes ūdensapgādes ēkas un būves attiecināmas uz E ražošanas kategoriju, ogļu filtru un amonjaka apstrādes cehi - uz C kategoriju.

211. Dažādas nozīmes ražošanas telpas un palīgtelpas bloķē vienā ēkā, ja tas nav pretrunā ar tehnoloģisko procesu, higiēnas un ugunsdrošības prasībām, kā arī tehniski ekonomiskajiem apsvērumiem. Apkuri un ventilāciju ēkās un telpās projektē saskaņā ar šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulu.

212. Ēku un būvju pretkorozijas aizsardzību nosaka atbilstoši šī būvnormatīva 7.punktā noteiktajām prasībām.

213. Izejas kāpnes no iedziļinātām telpām projektē vismaz 0,9 m platas un ne slīpākas par 45° (no telpām, kuru garums ir līdz 12 m, - ne slīpākas par 60°). Kāpnes uz apkalpes laukumiņiem projektē vismaz 0,7 m platas un ne slīpākas par 60°. Atsevišķām pārejām pāri caurulēm un nokļūšanai pie atsevišķiem aizbīdņiem un aizvariem kāpnes drīkst būt 0,5 m platas un ne slīpākas par 60° vai var būt slietņu trepes.

214. Ja atklātās ūdens tilpnes mala virs grīdas vai zemes virsmas atzīmes atrodas zemāk par 0,75 m, pa tilpnes ārējo perimetru izbūvē papildu iežogojumu ar kopējo augstumu, ne mazāku par 0,75 m.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

215. Ūdens tilpņu ārējām konstrukcijām jānodrošina hidrauliskās pārbaudes prasību izpilde. Dzeramā ūdens tilpņu ārējās konstrukcijas projektē tā, lai tilpnes nepiesārņotu lietusūdeņi un gruntsūdeņi, kā arī putekļi.

216. Slēgtām tilpnēm sienu un pārseguma siltumizolācija ir atkarīga no ūdens temperatūras un ekspluatācijas režīma.

217. Dzeramā ūdens tilpņu iekšējām dzelzsbetona un betona konstrukciju virsmām, kuras saskaras ar dzeramo ūdeni, jāatbilst A I kategorijas prasībām atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem.

218. Ūdens tilpņu konstrukciju noturības un ūdensnecaurlaidības pārbaude atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem veicama, kad ārējo sienu virsmas temperatūra ir pozitīva. Būvēm ar antikorozijas segumiem minētās pārbaudes veicamas pirms seguma uzklāšanas. Dzeramā ūdens tilpnēm papildus pārbauda visu ārējo konstrukciju hermētiskumu.

219. Neapbūvētās teritorijās bez ceļu segumiem ap aku lūkām paredz 0,5 m platu aizsargapmali ar slīpumu no lūkas.

(Grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

220. Būvkonstrukciju aizsardzību pret koroziju paredz atbilstoši šī būvnormatīva 7.punktam.

221. Projektējot pazemes un virszemes būves klaidstrāvu zonā, paredzama konstrukciju aizsardzība pret elektroķīmisko koroziju.

222. Ūdensapgādes būvju telpās gaisa temperatūru pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulas. Ja ražošanas telpās ir apkalpojošais personāls, gaisa temperatūrai jābūt ne zemākai par 16 °C.

223. Nepieciešamo gaisa apmaiņu ražošanas telpās aprēķina atkarībā no kaitīgo vielu daudzuma, kuras izdalās no atklātajām tilpnēm, iekārtas, armatūras un komunikācijām, vai pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulas.

224. Hlora dozēšanas telpās gaisu no nepārtrauktas darbības ventilācijas novada pa ventilācijas stāvvadu, kura augstumam jābūt ne mazākam par 2 m virs visaugstākās ēkas jumta, kas atrodas 15 m rādiusā.

225. Ja telpā, kur tiek sagatavots dzelzs hlorīda šķīdums, ir vispārējā ventilācija, paredz vietējo gaisa atsūknēšanu no telpas daļas, kur notiek dzelzs hlorīda izskalošana no taras.

(MK 21.12.2004. noteikumu Nr.1035 redakcijā)

(Pielikums grozīts ar MK 21.12.2004. noteikumiem Nr.1035)

1.tabula

Viena iedzīvotāja ūdens patēriņš diennaktī

2.tabula

Ūdens patēriņa nevienmērības koeficients atkarībā no iedzīvotāju skaita

Piezīme.

Koeficientu β pieņem atkarībā no kopējā iedzīvotāju skaita rajonā vai apdzīvotajā vietā, zonu ūdensapgādei, - atkarībā no iedzīvotāju skaita katrā zonā.

3.tabula

Ūdens patēriņš laistīšanai

Piezīmes.

1. Ja nav datu par teritorijas labiekārtošanu, pieņem, ka ūdens patēriņš laistīšanai (laistīšanas sezonā) vidēji diennaktī ir 50-90 l/dn uz vienu iedzīvotāju atkarībā no ūdensgūtnes ražības, teritorijas labiekārtotības pakāpes un citiem vietējiem apstākļiem.

2. Pieņem, ka laistīšanas biežums ir 1-2 reizes diennaktī.

4.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš apdzīvotajās vietās

Piezīmes.

1. Ja ugunsdzēsības ūdens patēriņš apdzīvotās vietas objektu ārējai ugunsdzēsībai ir lielāks par šajā tabulā noteikto, paredz ūdens papildu apgādi, lai nodrošinātu nepieciešamo ūdens patēriņu.

2. Ja ir zonu ūdensapgāde, ūdens patēriņu ārējai ugunsdzēsībai un vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu katrā zonā nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam tajā.

3. Ja vairākām apdzīvotām vietām ir kopīgs ūdensvads, vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu nosaka atbilstoši kopējam iedzīvotāju skaitam attiecīgajās apdzīvotajās vietās.

5.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš dzīvojamām un publiskajām (arī ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu un noliktavu pārvaldes un sadzīves) ēkām

Piezīmes.

1. * Ārpus apdzīvotām vietām lauku teritorijās ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš ir 5 l/s.

2. ** Ārpus apdzīvotām vietām lauku teritorijās ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš ir 10 l/s.

6.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš ražošanas un noliktavu ēkām vai būvēm

Piezīmes.

1. Ja ēka vai būve ir platāka par 100 metriem, ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu palielina par 10 l/s.

2. Ja saskaņā ar šī būvnormatīva 31.punktu ir iespējami divi ugunsgrēki, ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka divām ēkām vai būvēm, kurām nepieciešams lielākais ūdens patēriņš.

3. * ēku un būvju ugunsdrošības pakāpes apzīmējums saskaņā ar ugunsdrošības normatīvo aktu prasībām.

4. ** ēkas, būves vai telpas, kur sprādziens var izraisīt ugunsgrēku vai ugunsgrēks var izraisīt sprādzienu.

7.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš objektiem ar sašķidrinātās gāzes rezervuāriem (arī sašķidrinātās gāzes automobiļu uzpildes stacijām, izliešanas-ieliešanas estakādēm ar pārvietojamām tvertnēm)

Piezīme.

Rezervuāriem, kuru kopējais rezervuāru tilpums ir virs 200 m³, paredz stacionāru atdzesēšanas sistēmu, kurai divas stundas jānodrošina rezervuāru sānu un gala virsmu atdzesēšana ar ūdens padeves intensitāti 0,1 l/sm² un 0,5 l/sm² — gala sienām ar armatūru. Šādu ūdens patēriņu aprēķina trim rezervuāriem vienā rindā vai sešiem rezervuāriem divās rindās.

8.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš atklātiem koksnes materiālu glabāšanas laukumiem

9.tabula

Urbto rezerves aku skaita atkarība no darba aku skaita

Piezīmes.

1. Atkarībā no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem un attiecīgi pamatojot, urbto rezerves aku skaitu var palielināt.

2. Visu kategoriju ūdensgūtņu ietaisēm paredz rezerves sūkņus, ko uzglabā noliktavā:

2.1. ja darba aku skaits ir līdz 12, - viens rezerves sūknis;

2.2. vairāk nekā 12 akām - 10 % no darba aku skaita.

3. Ūdensgūtņu ietaišu kategoriju nosaka pēc ūdens padeves nodrošinājuma pakāpes atbilstoši šī būvnormatīva 47.punktam.

10.tabula

Virszemes ūdensgūtņu ietaišu kategorijas atkarībā no aprēķina ūdens līmeņa nodrošinātības

11.tabula

Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi

Piezīme.

Raksturojot kopējos ūdens ņemšanas apstākļus, jāņem vērā pazīmes, kurām ir vissliktākie rādītāji.

12.tabula

Virszemes ūdensgūtņu ietaišu shēmas atkarībā no ietaišu kategorijas

Piezīmes.

1. Tabula izstrādāta trim ūdensgūtņu ietaišu shēmām:

1.1. "a" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas vienā vēruma līnijā;

1.2. "b" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas vienā vēruma līnijā un ir apgādātas ar aizsargierīcēm pret vižņiem, sanesumiem u.c.;

1.3. "c" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas divās vēruma līnijās tādā attālumā, lai novērstu ūdens ņemšanas pārtraukumu vienlaikus abās līnijās.

2. I un II kategorijas ūdensgūtņu ietaisēs paredz ūdens ņemšanas iekārtu sadalījumu sekcijās.

13.tabula

Darba sūkņu un rezerves sūkņu skaits

Piezīmes.

1. Par darba sūkņiem uzskata arī ugunsdzēsības sūkņus.

2. Jābūt ne mazāk kā diviem vienas grupas darba sūkņiem. II un III kategorijas sūkņu stacijās, ja ir atbilstošais pamatojums, drīkst uzstādīt vienu darba sūkni.

3. Dažāda rakstura vienas grupas un vienas nozīmes sūkņiem rezerves sūkni uzstāda atbilstoši lielākās ražības sūknim (pēc šī pielikuma 13.tabulas). Rezerves sūknis atbilstoši mazākās ražības sūknim uzglabājams sūkņu stacijā.

4. Apvienotās ugunsdzēsības augstspiediena ūdensvadu sūkņu stacijās vai, ja uzstādīti tikai ugunsdzēsības sūkņi, neatkarīgi no darba sūkņu skaita paredz vienu rezerves sūkni.

5. Apdzīvoto vietu (ja iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000) ūdensvadu sūkņu stacijās, kurām ir viens elektroenerģijas avots, drīkst uzstādīt rezerves ugunsdzēsības sūkni ar automātiski darbināmu iekšdedzes dzinēju. Lauku apdzīvotajās vietās rezerves ugunsdzēsības sūknim drīkst būt elektrodzinējs, ja sūkņu stacija pieslēdzama pie dažādām līnijām ar spriegumu 0,4 kV un pie tuvākās viena transformatora apakšstacijas vai pie transformatoriem divās tuvākajās viena transformatora apakšstacijās (ierīkojot automātisko rezerves ieslēgšanas iekārtu).

6. II kategorijas sūkņu stacijās, kur ir desmit un vairāk darba sūkņu, vienu rezerves sūkni drīkst uzglabāt noliktavā.

7. Iedziļinātām sūkņu stacijām jāspēj palielināt jaudu par 20-30 %, tādēļ paredz iespēju nomainīt sūkņus ar lielākas jaudas sūkņiem vai ierīkot rezerves pamatus papildu sūkņu uzstādīšanai.

8. Pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu I kategorijas sūkņu stacijās kā rezerves sūkni drīkst paredzēt sūkni ar automātiski iedarbināmu iekšdedzes dzinēju. Nepieciešamās elektroapgādes kategorijas nodrošināšanai drīkst paredzēt strāvas ģeneratorus ar automātiski iedarbināmu iekšdedzes dzinēju.

14.tabula

Ūdensvada tīklu avārijas likvidēšanas aprēķina ilgums

Piezīmes.

1. II un III kategorijas ūdensapgādes sistēmām tabulā norādīto aprēķina ilgumu palielina attiecīgi 1,25 un 1,5 reizes.

2. Atkarībā no ūdensapgādes sistēmas specifikas tabulā norādīto avārijas likvidēšanas ilgumu var mainīt, taču tas nedrīkst būt mazāks par 6 stundām.

3. Avārijas likvidēšanas ilgums var būt lielāks, ja ūdens padeves pārtraukuma ilgums un padeves samazinājums nav lielāks par šī būvnormatīva 47.punktā noteiktajiem lielumiem.

4. Ja pēc avārijas likvidācijas nepieciešams dezinficēt cauruļvadus, tabulā norādīto ilgumu palielina par 12 stundām.

15.tabula

Ūdensapgādes būvju ugunsdrošības pakāpe

Piezīme.

Sadzīves ēkas un palīgēkas atbilst II konstrukciju atbildīguma klasei un 2.ugunsdrošības pakāpei.

16.tabula

Gaisa temperatūra un gaisa apmaiņa ūdensapgādes būvju telpās

Piezīmes.

1. Telpās, kurās ir lielas atklāto ūdeņu virsmas, gaisa temperatūrai jābūt par 2 °C augstākai nekā ūdens virsmas temperatūra.

2. Šķidrā hlora noliktavās apkure nav paredzēta. Ja hlora noliktavā ir hlorēšanas tehnoloģiskā iekārta, telpā nodrošina 5 °C temperatūru.