Darbības ar dokumentu

2. pants. Nodarbinātības valsts dienesta pakalpojumu izmantošana

Nodarbinātības valsts dienesta pakalpojumi, kas saistīti ar iekārtošanu darbā, pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiek sniegti bez maksas.

3. pants. Nodarbinātības valsts dienesta pasākumu finansēšana

Nodarbinātības valsts dienesta pasākumus, kas saistīti ar šā likuma realizāciju, finansē no valsts budžeta, kā arī no nodarbinātības speciālā budžeta, kuru veido:

1) valsts piešķirtie līdzekļi;

2) ienākumi no nodarbinātības valsts dienesta darbības;

3) fizisko un juridisko personu iemaksas.

(16.12.1993. likuma redakcijā, kas grozīta ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

4. pants. Pašvaldību uzdevumi nodarbinātības jomā

Pašvaldībām nodarbinātības jomā ir pienākums:

1) sadarbībā ar rajona vai pilsētas nodarbinātības valsts dienestu izstrādāt nodarbinātības politiku savā teritorijā;

2) sadarbībā ar rajona vai pilsētas nodarbinātības valsts dienestu organizēt bezdarbniekiem algotos pagaidu sabiedriskos darbus;

3) sniegt rajona un pilsētas nodarbinātības valsts dienestiem to uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju;

4) ierādīt nodarbinātības, valsts dienestiem nepieciešamās telpas.

(16.12.1993. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.01.1994.)

5. pants. Darba devēju pienākumi nodarbinātības veicināšanā

Darba devējam ne retāk kā reizi mēnesī brīvās darba vietas jāreģistrē pilsētas vai rajona nodarbinātības valsts dienestā.

Ja tiks likvidēts uzņēmums, iestāde vai organizācija vai tiks izbrīvēti darbinieki, darba devēja pienākums ir brīdināt nodarbinātības valsts dienestu un pašvaldību ne vēlāk kā divus mēnešus iepriekš.

Brīvo darba vietu reģistrācijas kārtību nosaka republikas nodarbinātības valsts dienests.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.1993. likumu, kas stājas spēkā 05.01.1994.)

(Nodaļas nosaukums 16.12.1993. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.01.1994.)

6. pants. Bezdarbnieka statuss

Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir Iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbspējas vecuma, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts nodarbinātības valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.

Lēmumu, ar kuru persona tiek atzīta par bezdarbnieku, pieņem attiecīgā rajona vai pilsētas nodarbinātības valsts dienesta vadītājs septītajā dienā pēc personas reģistrācijas nodarbinātības valsts dienestā.

Bezdarbnieks zaudē bezdarbnieka statusu, ja viņš:

1) noslēdz darba līgumu uz nenoteiktu laiku vai darba līgumu uz laiku, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem;

2) saskaņā ar likumu iegūst tiesības uz vecuma pensiju;

3) (izslēgts ar 27.08.1998. likumu);

4) nonāk pilnīgā valsts apgādībā;

5) iestājas mācību iestādes dienas nodaļā;

6) divas reizes pēc kārtas atsakās no piemērota darba piedāvājuma;

7) bez attaisnojoša iemesla nepilda šā likuma 7.panta otrajā daļā minētos pienākumus;

8) divas reizes pēc kārtas atsakās no profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās;

9) bez attaisnojoša iemesla neapmeklē profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās nodarbības vai nepilda darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu;

10) sniedzis nepatiesas ziņas bezdarbnieka statusa iegūšanai;

11) pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Lēmumu par bezdarbnieka statusa zaudēšanu pieņem attiecīgā rajona vai pilsētas nodarbinātības valsts dienesta vadītājs.

Personai, kas bezdarbnieka statusu zaudējusi šā panta trešās daļas 6., 7., 8., 9. un 10.punktā minēto iemeslu dēļ, ir tiesības bezdarbnieka statusu iegūt no jauna ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem no bezdarbnieka statusa zaudēšanas dienas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.1993., 01.10.1997. un 27.08.1998. likumu, kas stājas spēkā 25.09.1998. Panta pirmajā daļā ietvertā prasība par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas nepieciešamību bezdarbnieka statusa iegūšanai attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulāto atzīta par spēkā neesošu no 25.02.2002. ar Satversmes tiesas 25.02.2002. spriedumu)

7. pants. Bezdarbnieka tiesības un pienākumi

Bezdarbniekam ir tiesības:

1) saņemt informāciju par brīvajām darba vietām;

2) saņemt piemērota darba piedāvājumus;

3) iziet profesionālo apmācību un pārkvalificēties;

4) saņemt bezdarbnieka pabalstu;

5) saņemt stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā;

6) piedalīties algotos pagaidu sabiedriskajos darbos un citos nodarbinātības valsts dienesta organizētajos aktīvās nodarbinātības pasākumos;

7) pārsūdzēt nodarbinātības valsts dienesta lēmumu tiesā.

Bezdarbnieka pienākums ir:

1) patstāvīgi un ar nodarbinātības valsts dienesta palīdzību meklēt darbu;

2) reizi mēnesī ierasties nodarbinātības valsts dienestā;

3) ierasties nodarbinātības valsts dienestā divu darbadienu laikā no izsaukuma saņemšanas dienas;

4) piedalīties nodarbinātības valsts dienesta organizētajos bezdarbnieku aktīvās nodarbinātības pasākumos (profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanās kursos, darba praksē pie darba devēja vai amata meistara pēc arodapmācības, darba meklētāju kluba darbā, individuālo darba plānu pildīšanā un citos pasākumos), kā arī pildīt darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu; personām, kurām atlicis mazāk par pieciem gadiem līdz vecumam, kas dod tiesības uz vecuma pensiju saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām”, ir pienākums iesaistīties pasākumos, kuru mērķis ir šīs personas integrēt darba tirgū;

5) ziņot nodarbinātības valsts dienestam:

a) triju darbadienu laikā — par pārmaiņām, uz kuru pamata tiek zaudēts bezdarbnieka statuss;

b) triju darbadienu laikā — par dzīvesvietas maiņu;

c) triju nedēļu laikā no slimošanas sākuma — par slimības laiku, kas ir bijis ilgāks par divām nedēļām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.1993. un 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

8. pants. Bezdarbnieka pabalsts (stipendija)

(Izslēgts ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

9. pants. Bezdarbnieka pabalsta saņemšanas noteikum

(Izslēgts ar 28.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997. Sk. 28.05.1997. likuma Pārejas noteikumu 1. punktu)

9.¹ pants. Bezdarbnieka pabalsta izmaksas apturēšana un bezdarbnieka pabalsta zaudēšana

(Izslēgts ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

10. pants. Stipendijas saņemšanas noteikumi bezdarbnieka profesionālās apmācības un pārkvalificēšanās laikā

(Izslēgts ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

11. pants. Piemērots darbs

Piemērots darbs ir tāds darbs, kurā ir nodrošināti veselībai nekaitīgi un droši darba apstākļi, kas atbilst darba meklētāja profesionālajai sagatavotībai un valsts valodas prasmes pakāpei, viņa līdzšinējai profesionālajai darbībai, veselības stāvoklim un piedāvātās darba vietas sasniedzamībai.

Par sasniedzamu atzīstama tāda darba vieta, kura atrodas ne tālāk par 30 kilometriem no darba meklētāja pastāvīgās dzīvesvietas un līdz kurai, braucot ar sabiedrisko transportu no pastāvīgās dzīvesvietas, ceļā jāpavada ne vairāk kā viena stunda vienā virzienā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.05.1993., 08.06.1995. un 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

12. pants. Bezdarbnieka profesionālā apmācība vai pārkvalificēšanās

Bezdarbniekam, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu, ir tiesības uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos ar nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu, ja viņš:

1) nevar atrast darbu tāpēc, ka trūkst profesionālo zināšanu;

2) nevar atrast darbu iepriekš apgūtajā profesijā vai specialitātē;

3) ir zaudējis profesionālās iemaņas.

To bezdarbnieku apmācība, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, tiek veikta par nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļiem, bet to bezdarbnieku apmācība, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, — par profesionālajai izglītībai paredzētajiem valsts pamatbudžeta līdzekļiem.

Nodarbinātības valsts dienests izsniedz atļaujas uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) bezdarbnieku profesionālai apmācībai un pārkvalificēšanai.

(01.10.1997. likuma redakcijā, kas grozīta ar 27.08.1998. likumu, kas stājas spēkā 25.09.1998.)

13. pants. Algotu pagaidu sabiedrisko darbu organizēšana

Pašvaldībām pēc bezdarbnieka piekrišanas saņemšanas sadarbībā ar nodarbinātības valsts dienestu jāorganizē viņam algots pagaidu sabiedriskais darbs.

Ar bezdarbniekiem, kuri vēlas strādāt algotu pagaidu sabiedrisko darbu, tiek noslēgts darba līgums uz laiku līdz diviem mēnešiem, paredzot tiesības pagarināt minētā līguma termiņu. Algoto pagaidu sabiedrisko darbu veikšanas ilgums kopā ar termiņa pagarinājumu nedrīkst būt garāks par desmit mēnešiem divpadsmit mēnešu periodā no šo darbu uzsākšanas dienas.

(Trešā daļa izslēgta ar 01.10.1997. likumu)

Algotus pagaidu sabiedriskos darbus finansē no pasūtītāja līdzekļiem.

Pamatojoties uz nodarbinātības valsts dienesta un pasūtītāja noslēgto līgumu, daļējai to personu darba samaksai, kuras veic algotus pagaidu sabiedriskos darbus, un šo darbu finansēšanai var izlietot valsts budžeta un nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļus.

Valsts budžeta līdzekļus algotos pagaidu sabiedriskajos darbos iesaistīto bezdarbnieku darba samaksai var izlietot tādā apmērā, kas mēnesī katram bezdarbniekam nepārsniedz valsts noteikto minimālo mēnešalgu. Šie līdzekļi netiek izlietoti ikgadējā atvaļinājuma apmaksai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.1993., 28.05.1997. un 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

14. pants. Materiālā palīdzība

(Izslēgts ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)

15. pants. Strīdu izskatīšanas kārtība

Strīdu, kas rodas, piemērojot šo likumu, izskata tiesa likumā noteiktajā kārtībā.

16. pants. Darba devēja atbildība par brīvo darba vietu reģistrācijas kārtības pārkāpumiem

Par brīvo darba vietu reģistrācijas kārtības pārkāpumiem darba devējs saskaņā ar nodarbinātības valsts dienesta lēmumu par nereģistrēto darba vietu iemaksā nodarbinātības valsts fondā soda naudu organizācijas vai uzņēmuma darbinieka mēneša vidējās izpeļņas apmērā.

17. pants. Nelikumīgi saņemtā bezdarbnieka pabalsta (stipendijas) atmaksāšana

(Izslēgts ar 01.10.1997. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1997.)