Darbības ar dokumentu

Šis likums regulē apdrošināšanu un no tās izrietošās attiecības Latvijas Republikā.

Šis likums neattiecas uz valsts sociālo apdrošināšanu un valsts sociālo nodrošināšanu.

Apdrošinātie ir personas, kuru labā noslēgts apdrošināšanas līgums.

Apdrošināšanas gadījums ir notikums vai juridisks fakts, kuram iestājoties paredzēta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa saskaņā ar līgumu.

Apdrošinājuma summa ir naudas summa, par kuru mantas apdrošināšanā ir apdrošinātas materiālās vērtības, intereses un saistības, bet personu apdrošināšanā — dzīvība un veselība.

Apdrošināšanas risks ir varbūtība vai iespēja, ka varētu iestāties apdrošināšanas gadījums. Tas ietver apdrošinātāja atbildību par paredzēto saistību izpildi.

Apdrošināšanas prēmija ir maksājums par apdrošināšanu. Tā ir atkarīga no apdrošināšanas veida, apdrošināšanas līguma darbības termiņa, apdrošinājuma summas un tarifa likmes.

Tarifa likmes ir bruto likme naudas izteiksmē vai procentos no noteiktas apdrošinājuma summas gadā vai citā laika posmā. Tarifs atbilst cenām, par kurām sniedz apdrošināšanas pakalpojumus saskaņā ar noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem.

Ārvalstu apdrošinātāji ir apdrošināšanas sabiedrības, kas reģistrētas ārpus Latvijas Republikas.

Vietējie apdrošinātāji ir apdrošināšanas sabiedrības, kas reģistrētas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Trešā persona (labuma guvējs) ir dzīvības apdrošināšanas līgumā norādītā persona, kurai pienākas apdrošināšanas atlīdzība apdrošinātā nāves gadījumā.

Apdrošināšanas polise ir dokuments, kas apliecina, ka starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju ir noslēgts apdrošināšanas līgums.

Apdrošināšanas atlīdzība dzīvības, nelaimes gadījumu un veselības apdrošināšanas veidos ir apdrošinājuma summa vai tās daļa, apdrošināšanas pabalsts, papildpensija vai cita izmaksājamā summa, kas paredzēta apdrošināšanas līgumā, bet pārējos apdrošināšanas veidos — naudas summa, ko izmaksā zaudējumu atlīdzināšanai. Maksimālā izmaksājamā apdrošināšanas atlīdzība civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos ir atbildības limits.

Aktuārs ir dzīvības apdrošināšanas sabiedrības uz noteiktu laiku vai nenoteiktu laiku nodarbināta persona, kas novērtē attiecīgās sabiedrības noslēgtos apdrošināšanas līgumus un finansu situāciju, lai nodrošinātu to, ka sabiedrības izpilda savas ilgtermiņa saistības pret apdrošinājuma ņēmējiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. un 19.09.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.10.1996.)

1. pants. Apdrošināšanas jēdziens

Apdrošināšana ir darbība, ko veic apdrošinātāji saskaņā ar noslēgto apdrošināšanas līgumu, lai, aizsargājot apdrošinātā intereses, izmaksātu apdrošināšanas atlīdzību par apdrošināšanas līgumā paredzēto gadījumu.

Apdrošināšana tiek veikta brīvprātīgi, izņemot gadījumus, kad likumā ir noteikts citādi.

Obligātās apdrošināšanas veidus, ievērojot to sociāli ekonomisko nepieciešamību, nosaka atsevišķs likums.

Apdrošinātājs, kurš ir saņēmis speciālo atļauju (licenci) obligāto apdrošināšanas operāciju veikšanai, nevar atteikties noslēgt apdrošināšanas līgumu.

Tarifa likmes brīvprātīgajā apdrošināšanā nosaka apdrošinātājs, ievērojot Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas ar likumu pamatotās prasības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

2. pants. Apdrošināšanas objekts

Apdrošināšanas objekts var būt:

1) fizisko vai juridisko personu īpašums;

2) fizisko personu dzīvība un veselība;

3) fizisko un juridisko personu mantiskās tiesības, intereses un saistības;

4) fizisko un juridisko personu nemantiskās tiesības, intereses un saistības.

3. pants. Apdrošinātāji

Apdrošinātāji ir juridiskās personas, kuras izveidotas un reģistrētas saskaņā ar Latvijas Republikas 1990. gada 26. septembra likumu «Par uzņēmējdarbību» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990, 42.nr.) un kuru darbības mērķis un virziens atbilst šā likuma 1. panta nosacījumiem. Apdrošināšanas sabiedrības nosaukumā jābūt vārdam «apdrošināšana».

Apdrošinātājam ir atļauts:

— veikt apdrošināšanas operācijas Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas izsniegtajās licencēs norādītajos apdrošināšanas veidos;

— sniegt aģentūras (starpnieka) pakalpojumus citiem vietējiem apdrošinātājiem;

— veikt uzņēmējdarbību, kas saistīta ar apdrošinātāja realizētajām apdrošināšanas operācijām.

Apdrošinātājam ir aizliegts veikt cita veida uzņēmējdarbību, kā arī izplatīt nepatiesu, maldinošu reklāmu par apdrošinātāja darbību. Reklāmai jāatbilst likuma “Par patērētāju tiesību aizsardzību” un Radio un televīzijas likuma prasībām.

Ja nav nodibināta jauna uzņēmējsabiedrība, apdrošinātājs nevar vienlaikus veikt dzīvības apdrošināšanas (veidojot līdzekļu uzkrājumu) un citu apdrošināšanas veidu operācijas. Šis ierobežojums neattiecas uz nelaimes gadījumu un veselības apdrošināšanas operācijām, ja tās veic apdrošinātājs, kas saņēmis licenci dzīvības apdrošināšanas operāciju veikšanai. Apdrošinātājs, kas nodarbojas ar dzīvības apdrošināšanu, drīkst veikt tikai dzīvības riska, nelaimes gadījumu riska un veselības riska pārapdrošināšanas operācijas. Pārējo apdrošināšanas veidu risku drīkst pārapdrošināt apdrošinātājs, kas nodarbojas ar pārējo veidu apdrošināšanas operācijām (izņemot dzīvības apdrošināšanu).

Apdrošinātāji var būt:

1) akciju sabiedrības;

2) savstarpējās apdrošināšanas biedrības. Apdrošinātāja pienākums ir:

1) saņemt no Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas licenci apdrošināšanas operāciju veikšanai;

2) ievērot apdrošināšanas darbību regulējošos noteikumus, kas ietverti šajā likumā un Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas norādījumos;

3) nodrošināt, lai netiktu izpausta informācija par apdrošināto un apdrošinājuma ņēmēju, kas kļuvusi zināma apdrošināšanas gaitā.

Ārvalstu ieguldītāji (ārvalstu apdrošinātāji) Latvijā var veikt apdrošināšanas operācijas, nodibinot apdrošināšanas akciju sabiedrības — arī bez Latvijas uzņēmēju līdzdalības — vai iesaistoties šādās sabiedrībās.

Ārvalstu apdrošinātājiem, nenodibinot apdrošināšanas akciju sabiedrības vai neiesaistoties šādās sabiedrībās, atļauts veikt:

— pārapdrošināšanas operācijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. un 19.09.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.10.1996.)

4. pants. Apdrošinājuma ņēmēji

Apdrošinājuma ņēmēji ir fiziskās un juridiskās personas, kas noslēgušas apdrošināšanas līgumu ar apdrošinātāju savās vai apdrošināto interesēs.

5. pants. Apdrošināšanas līgums

Apdrošināšanas līgums ir dokuments, kas nosaka apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja tiesības un pienākumus.

Apdrošinātāja pienākums ir, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, izmaksāt apdrošinātajam vai trešajai personai (labuma guvējam) līgumā paredzēto apdrošināšanas atlīdzību. Apdrošinājuma ņēmēja pienākums ir sniegt patiesu informāciju par apdrošināšanas objektiem un noteiktā termiņā iemaksāt apdrošināšanas prēmijas Apdrošināšanas līgumā var paredzēt arī citas apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja saistības. Apdrošināšanas līgums sastāv no apdrošinājuma ņēmēja mutvārdu vai rakstveida pieteikuma un apdrošināšanas polises.

Apdrošināšanas polisei jābūt saprotamai, un tajā jānorāda apdrošinātājs, apdrošinājuma ņēmējs, apdrošināšanas risks, apdrošināšanas objekts, apdrošināmās mantas vērtība un apdrošinājuma summa, apdrošināšanas prēmija un maksāšanas termiņi, apdrošināšanas gadījums, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji, līguma darbības termiņš un tā pārtraukšanas noteikumi, kā arī pušu atbildība par līguma noteikumu neievērošanu. Polisē jāuzrāda arī pārējie apdrošināšanas nosacījumi, kas ietekmē apdrošināšanas līgumā minēto saistību izpildi.

Apdrošināšanas līgums stājas spēkā ar nākamo dienu pēc līgumā paredzētās apdrošināšanas prēmijas samaksāšanas, ja līgumā nav paredzēts citādi Apdrošināšanas polises paraugs jāiesniedz un jāakceptē Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai ir tiesības aizliegt izsniegt apdrošināšanas polises, kuru noteikumi ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, normatīvajiem aktiem un apdrošināto interesēm.

Apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības dzīvības apdrošināšanas līgumā norādīt vienu personu vai vairākas personas (labuma guvējas), kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā, kā arī aizstāt šīs personas ar citām personām apdrošināšanas līguma darbības laikā.

Apdrošināšanas līgumu var parakstīt vairāki apdrošinātāji (apdrošinātāju grupas līgums). Šajā gadījumā apdrošinātāju tiesības un pienākumi tiek sadalīti atbilstoši līgumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

6. pants. Apdrošināšanas starpnieki

Apdrošinātāji un apdrošinājuma ņēmēji apdrošināšanas operāciju veikšanai var izmantot apdrošināšanas starpnieku pakalpojumus.

Apdrošināšanas starpnieki ir apdrošināšanas aģenti un apdrošināšanas brokeri.

Apdrošināšanas aģenti pārstāv apdrošinātāja intereses, un viņu darbību nosaka ar apdrošinātāju noslēgtais līgums.

Apdrošināšanas aģents var būt apdrošinātāja darbinieks.

Apdrošināšanas brokera darbību nosaka ar apdrošinājuma ņēmēju vai apdrošinātāju noslēgtais līgums. Apdrošināšanas brokers nav tiesīgs noslēgt apdrošināšanas līgumu.

Apdrošināšanas starpnieki nav apdrošinātāji.

Par apdrošināšanas aģentu noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem, ja tie noslēgti, nepārkāpjot apdrošināšanas starpnieka pilnvaras, atbild apdrošinātājs.

Apdrošināšanas starpnieka pakalpojumu sniegšanai no Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas ir jāsaņem speciāla atļauja (licence). To izsniedz tikai fiziskajām personām uz trim gadiem.

Speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

7. pants. Pārapdrošināšana

Apdrošinātājam ir tiesības nodot noslēgtā līguma saistību daļu citam apdrošinātājam (pārapdrošināšana), pamatojoties uz pārapdrošināšanas līgumu. Šāds līgums nemaina apdrošinātāja atbildību pret apdrošināto.

Apdrošinātājam ir jāveic pārapdrošināšana, ja viņa pamatkapitāls un rezerves kapitāls negarantē apdrošināšanas līguma izpildi.

Apdrošinātājam 10 dienu laikā pēc pārapdrošināšanas par to jāpaziņo Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

8. pants. Apdrošināšanas prēmija

Apdrošināšanas prēmija ir iemaksājama tajā pašā valūtā, kurā paredzēts izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošināšanas līgumā nav noteikts citādi. Apdrošinātājam ir tiesības paaugstināt apdrošināšanas prēmiju, ja pēc līguma noslēgšanas apdrošinājuma ņēmēja darbības (vai bezdarbības) dēļ palielinās apdrošināšanas risks.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

9. pants. Apdrošinājuma summa un apdrošināšanas atlīdzība

Apdrošināšanas līgumu mantas apdrošināšanas veidos nedrīkst noslēgt par apdrošinājuma summu, kas pārsniedz apdrošināmās mantas vērtību.

Apdrošināšanas atlīdzība mantas un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos nedrīkst būt lielāka par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs.

Ja apdrošināšanas objektu ir apdrošinājuši vairāki apdrošinātāji, viņi var apdrošināšanas atlīdzību izmaksāt proporcionāli apdrošinājuma summām, bet kopējā atlīdzības summa mantas un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos nedrīkst būt lielāka par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs.

Apdrošināšanas atlīdzība brīvprātīgajā apdrošināšanā jāizmaksā neatkarīgi no obligātajā apdrošināšanā izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības, bet atlīdzības summa mantas un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos nedrīkst būt lielāka par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs.

Izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība netiek aplikta ar nodokļiem.

Ja apdrošinātā manta ir ieķīlāta pēc komercķīlas noteikumiem un ķīlas ņēmējs ir iesniedzis apdrošināšanas sabiedrībai komercķīlas reģistrācijas akta norakstu, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, komercķīla ietver arī apdrošināšanas atlīdzību. Apdrošināšanas atlīdzību var izmaksāt ķīlas devējam tikai ar ķīlas ņēmēja rakstveida atļauju, bet, ja tāda atļauja nav saņemta, atlīdzības summa tiek deponēta līdz komercķīlas līgumā ietverto saistību izpildei vai izbeigšanās brīdim. Ķīlas ņēmēja tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību reglamentē likums “Par uzņēmējdarbību” un ķīlas līgums.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. un 04.12.1997. likumu, kas stājas spēkā 31.12.1997.)

10. pants. Apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja papildu saistības atbilstoši apdrošināšanas līgumam

Apdrošinātājam:

1) jāiepazīstina apdrošinājuma ņēmējs ar apdrošināšanas noteikumiem un tie jāizskaidro;

2) jākoriģē līguma noteikumi, ja apdrošinājuma ņēmējs veic pasākumus, lai samazinātu apdrošināšanas risku vai iespējamā zaudējuma lielumu;

3) jāpieprasa un jāapkopo apdrošināšanas gadījumu apstiprinošie dokumenti.

Apdrošinājuma ņēmējam:

1) jāsniedz apdrošinātājam informācija par visiem apstākļiem, kas ir svarīgi, līgumu slēdzot;

2) jāpaziņo apdrošinātājam par citiem spēkā esošajiem apdrošināšanas līgumiem, kas attiecas uz to pašu apdrošināšanas objektu;

3) pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās jāveic iespējamie pasākumi lai novērstu vai samazinātu zaudējumus;

4) nekavējoties, tiklīdz tas iespējams, jāpaziņo apdrošinātājam par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos;

5) jāiesniedz apdrošinājuma ņēmēja rīcībā esošie dokumenti par apdrošināšanas gadījumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

11. pants. Apdrošinātā interešu aizsardzība

Pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās apdrošinātājam nav tiesību:

1) nepārliecinoties par apdrošināšanas gadījumu, noraidīt vai apstiprināt prasību, kas iesniegta, pamatojoties uz apdrošināšanas polisi;

2) atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, nepārbaudot visu pieejamo informāciju;

3) atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību apdrošināšanas līgumā noteiktajā laikā, ja saņemti pierādījumi par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos;

4) izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošināšanas gadījums iestājies, apdrošinātajam vai trešajai personai (labuma guvējam) izdarot tīšu noziegumu;

5) novērtēt zaudējumus par mazāku summu nekā tā, kura apdrošinātajam pienākas saskaņā ar apdrošināšanas līguma noteikumiem, bet šī summa mantas un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos nedrīkst būt lielāka par zaudējumiem, kurus cietis apdrošinājuma ņēmējs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

12. pants. Apdrošināšanas līguma pārtraukšana pirms termiņa

Apdrošināšanas līgumu var pārtraukt pirms termiņa šādu iemeslu dēļ:

1) apdrošinātājs ir izpildījis savas saistības;

2) apdrošinātā juridiskā persona ir likvidēta un tai nav tiesību pārņēmēja;

3) apdrošinātā fiziskā persona un līgumā norādītā trešā persona (labuma guvējs) ir mirusi un tai nav mantinieku;

4) apdrošinājuma ņēmējs vai apdrošinātais veicis tīšu darbību, kas palielina apdrošināšanas risku;

5) apdrošinājuma ņēmējs sniedzis acīm redzami nepatiesu informāciju par apdrošināšanas objektu, lai slēptu apdrošināšanas riska lielumu;

6) apdrošinājuma ņēmējs atteicies maksāt paaugstinātu apdrošināšanas prēmiju sakarā ar apdrošināšanas līgumā paredzētā apdrošināšanas riska palielināšanos;

7) puses par to ir vienojušās;

8) apdrošinājuma ņēmējs līgumā paredzētajā termiņā neizdara kārtējo prēmijas maksājumu.

13. pants. Apdrošināšanas līguma spēkā neesamība

Nav spēkā apdrošināšanas līgumi, kuru noteikumi nostāda apdrošinātos sliktākā stāvoklī, nekā tas paredzēts spēkā esošajos likumdošanas aktos.

Šādā gadījumā apdrošinātajam nodarītos zaudējumus atlīdzina apdrošinātājs.

Apdrošināšanas līgumi, kas noslēgti pēc apdrošināšanas gadījumu iestāšanās, nav spēkā.

Apdrošināšanas līgumu uzskata par spēkā neesošu visos pārējos Latvijas Civillikumā paredzētajos gadījumos.

14. pants. Apdrošināšanas līgumu nodošana

Apdrošinātājs var visus noslēgtos apdrošināšanas līgumus vai daļu no tiem nodot citam apdrošinātājam. Šāda darījuma veikšanai ir jāsaņem Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas atļauja. Lai saņemtu atļauju, apdrošinātājam, kas iegūs cita apdrošinātāja noslēgtos līgumus, jāpierāda, ka pēc to iegūšanas tas spēs izpildīt savas saistības pret apdrošinātajiem.

Noslēgtie apdrošināšanas līgumi ir jānodod kopā ar tiem atbilstošo apdrošinātāja speciālo (tehnisko) rezervju kapitāla daļu.

Apdrošinātājam jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam par nodomu nodot apdrošināšanas līgumu citam apdrošinātājam un jāpublicē attiecīgs sludinājums vietējā laikrakstā un vismaz vienā centrālajā laikrakstā.

Ja apdrošinājuma ņēmējs nepiekrīt, ka apdrošināšanas līgums tiek nodots citam apdrošinātājam, viņš ir tiesīgs 60 dienu laikā no sludinājuma publikācijas brīža apdrošināšanas līgumu pārtraukt un dzīvības apdrošināšanas veidos saņemt samaksāto prēmiju, bet pārējos apdrošināšanas veidos — to prēmijas daļu, kas samaksāta par laiku, kurš palicis līdz līguma darbības beigām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

15. pants. Apdrošinājuma ņēmēja tiesību nodošana apdrošinātājam

Tiesības pieprasīt no vainīgās personas kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības apmērā apdrošinātais saskaņā ar apdrošināšanas līgumu nodod apdrošinātājam, kas izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību.

Ja apdrošinātais mantas apdrošināšanas veidos ir saņēmis no vainīgās personas atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem, apdrošinātājs ir atbrīvots no pienākuma izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Apdrošinātajam ir tiesības pilnīgi vai daļēji atteikties no apdrošināšanas atlīdzības, kas tam pienākas saskaņā ar apdrošināšanas līgumu.

16. pants. Apdrošinātāja kapitāli

Apdrošinātājam jāveido:

— rezerves kapitāls;

— speciālo (tehnisko) rezervju kapitāls.

Apdrošinātājs statūtos noteiktajā kārtībā var izveidot arī citus kapitālus.

Apdrošinātāja rezerves kapitāls ir izmantojams vienīgi neparedzētu bilancē norādītu zaudējumu segšanai, un to veido obligātie peļņas atskaitījumi, papildmaksa par jauna izlaiduma akcijām (akciju sabiedrībās) un citi apdrošinātāja ienākumi.

Obligātie atskaitījumi rezerves kapitālā izdarāmi tik ilgi, līdz rezerves kapitāls ir sasniedzis vismaz trešdaļu no pamatkapitāla, ja sabiedrības statūti nenosaka augstāku atskaitījuma normu, un tie ir atjaunojami, tiklīdz rezerves kapitāls kļuvis mazāks par statūtos noteikto normu.

Rezerves kapitāls jānogulda tā, lai to katrā laikā var netraucēti izmantot.

Speciālo (tehnisko) rezervju kapitāls izmantojams apdrošināšanas līgumos paredzēto saistību izpildei, un to veido saņemtās prēmijas, kā arī citi apdrošinātāja ienākumi.

Atskaitījumi speciālo (tehnisko) rezervju kapitālā ieskaitāmi sabiedrības izdevumos.

Speciālo (tehnisko) rezervju kapitālā ietilpst:

— saņemto, bet vēl nenopelnīto prēmiju rezerve;

— pieteikto, bet vēl neizmaksāto apdrošināšanas atlīdzību rezerve;

— nākotnē paredzamo apdrošināšanas atlīdzību rezerve;

— dzīvības, veselības un pensiju apdrošināšanas rezerve.

Ievērojot atsevišķu apdrošināšanas veidu īpatnības, apdrošinātājs var izveidot arī citas speciālo (tehnisko) rezervju kapitālā ietilpstošas rezerves.

17.pants. Apdrošinātāja kapitāla ieguldījumi

Apdrošinātāja pamatkapitāla, rezerves kapitāla un speciālo (tehnisko) rezervju kapitāla ieguldījumiem jābūt drošiem, daudzveidīgiem, likvīdiem un peļņu nesošiem, lai tie nodrošinātu sabiedrības finansiālo stabilitāti un garantētu apdrošināšanas līgumos paredzēto saistību izpildi.

Speciālo (tehnisko) rezervju kapitālā ieskaita:

1) vērtspapīrus, kurus izlaidusi vai garantējusi Latvijas valdība, Latvijas Banka vai pašvaldība;

2) apdrošinātāja līdzekļus banku depozītos;

3) nekustamo īpašumu;

4) biržās iegādātos vērtspapīrus;

5) uzņēmējsabiedrību akcijas, obligācijas, daļas, pajas;

6) hipotēku aizdevumus;

7) līdzekļus apdrošinātāja kontā kredītiestādē;

8) naudu.

Ieguldījumi vienā uzņēmējsabiedrībā nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apdrošinātāja speciālo (tehnisko) rezervju kapitāla un 10 procentus no pamatkapitāla, bet kopējie ieguldījumi uzņēmējsabiedrībās nedrīkst pārsniegt 30 procentus no speciālo (tehnisko) rezervju kapitāla un 30 procentus no pamatkapitāla.

Nekustamā īpašuma iegādei apdrošinātājs nedrīkst izlietot vairāk par 25 procentiem no speciālo (tehnisko) rezervju kapitāla.

Apdrošinātājs nedrīkst izsniegt kredītu, aizdevumu, galvojumu, kā arī citu līdzīgu saistību rezultātā uzņemties atbildību, ja viena darījuma summa pārsniedz 10 procentus no apdrošinātāja apmaksātā pamatkapitāla. Kopējā minēto darījumu summa nedrīkst pārsniegt 30 procentus no apdrošinātāja apmaksātā pamatkapitāla.

(24.08.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.09.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.10.1996.)

18.pants. Apdrošinātāja maksātspējas norma un garantijas fonds

Apdrošinātāja maksātspējas norma ir noteiktā kārtībā aprēķināts lielums, kuru izmanto apdrošinātāja finansiālā stāvokļa novērtēšanai. Maksātspējas normas lielumu un aprēķināšanas kārtību nosaka Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija. Apdrošinātāja rīcībā pastāvīgi jābūt kapitālam, kas atbilst maksātspējas normai.

Apdrošinātāja garantijas fondu veido viena trešdaļa no apdrošinātāja aprēķinātās maksātspējas normas, un tas nevar būt mazāks par noteikto garantijas fonda minimālo lielumu. Garantijas fonda minimālo lielumu nosaka Finansu ministrija.

(24.08.1995. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

19. pants. Apdrošinātāja peļņas izlietošana

Pēc bilances, kā arī peļņas un zaudējumu aprēķina apstiprināšanas pilnsapulcē ne mazāk par 10 procentiem no peļņas, kas atlikusi pēc nodokļu nomaksas un norakstījumu (amortizācijas) atrēķināšanas, ieskaitāmi rezerves kapitālā, līdz tas sasniedz statūtos noteikto normu. Par atlikušās summas izlietošanu lemj pilnsapulce.

Akcionāriem dividendes aprēķināmas tikai par samaksātām akcijām.

20. pants. Ierobežojumi apdrošināšanas līguma noslēgšanai

Apdrošinātājs, neizdarot pārapdrošināšanu, nedrīkst noslēgt apdrošināšanas līgumu ar atsevišķu apdrošinājuma ņēmēju, ja risks pārsniedz 10 procentus no apdrošinātāja pamatkapitāla un rezerves kapitāla.

Ja tiek noslēgts vairāk nekā viens apdrošināšanas līgums un, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, jāizmaksā atlīdzība par visiem minētajiem līgumiem, kopējais risks, neizdarot pārapdrošināšanu, nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apdrošinātāja pamatkapitāla un rezerves kapitāla.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2004.)

21. pants. Ierobežojumi akciju iegūšanā

Ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai ir jāsaņem Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas atļauja, ja tā vēlas apdrošināšanas akciju sabiedrībā iegūt vismaz desmito, piekto, trešo daļu vai pusi no pamatkapitāla akcijām. Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija, lemjot par atļaujas izsniegšanu, ņem vērā pieprasītāja godīgumu un finansiālo stāvokli.

Apdrošināšanas akciju sabiedrībai jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai to akcionāru saraksts, kuriem pieder vismaz desmitā, piektā, trešā daļa vai puse no pamatkapitāla akcijām.

Ja akcijas iegūtas bez Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas atļaujas, Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija var iesniegt tiesā prasību atzīt darījumu par spēkā neesošu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

22. pants. Grāmatvedība, uzskaite un apdrošinātāja darbības pārbaude

Apdrošinātāji kārto grāmatvedību un uzskaiti saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un Finansu ministrijas noteikto kārtību.

Apdrošinātāja gada pārskats jāpārbauda zvērinātam revidentam vai citai personai, kurai Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija piešķīrusi tiesības veikt gada pārskatu pārbaudi, un pirms apstiprināšanas akcionāru pilnsapulcē tas jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai ne vēlāk kā pārskata gadam sekojošā gada 1.aprīlī. Pārskata formu nosaka Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai ne retāk kā reizi trijos gados jāveic apdrošinātāja darbības pilna revīzija.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija, pamatojoties uz iesniegtajiem pārskatiem un veiktajām pārbaudēm, novērtē apdrošinātāja maksātspēju, finansiālā stāvokļa stabilitāti un, ja nepieciešams, dod norādījumus stāvokļa uzlabošanai, kuri apdrošinātājam jāizpilda noteiktā laikā.

Zvērinātam revidentam vai citai personai, kurai Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija piešķīrusi tiesības veikt gada pārskatu pārbaudi, par pārbaudē konstatētajiem trūkumiem rakstveidā jāziņo apdrošinātājam un ziņojuma noraksts jānosūta Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2004. un 19.09.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.10.1996.)

23. pants. Apdrošinātāja darbības izbeigšana

Apdrošināšanas akciju sabiedrība darbību izbeidz kārtībā, kāda noteikta likumā «Par akciju sabiedrībām» un šajā likumā.

Savstarpējās apdrošināšanas sabiedrība darbību izbeidz kārtībā, kāda noteikta Latvijas Republikas 1991. gada 6. augusta likuma «Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 35.nr.) 6. nodaļā un šajā likumā.

Apdrošinātājam par darbības izbeigšanu jāpublicē sludinājums presē un jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai likvidatoru saraksts un sabiedrības likvidācijas plāns.

Ja apdrošinātājs bankrotē, likvidatoriem jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai tās noteiktajos termiņos pārskats par savu darbību.

Apdrošinātāja parādus var sākt maksāt pēc apdrošināšanas līgumos paredzēto saistību izpildes.

Ja apdrošinātājs bankrotē, jāizveido apdrošināto interešu aizsardzības fonds. Lai pieņemtu motivētu lēmumu par apdrošināto interešu aizsardzību, šā fonda padomes locekļi var iepazīties ar likvidatoru sarakstu, likvidācijas plānu un, ja nepieciešams, ar likvidējamās sabiedrības finansiālo un saimniecisko stāvokli.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. un 24.08.1995. likumu kas stājas spēkā 27.09.1995.)

24. pants. Licencēšana

Apdrošinātājam ir tiesības veikt apdrošināšanas operācijas vienīgi tad, ja saņemta speciālā atļauja (licence) no Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija izsniedz licenci šādiem apdrošināšanas veidiem:

1) dzīvības apdrošināšanai;

2) nelaimes gadījumu apdrošināšanai;

3) veselības apdrošināšanai (apdrošināšanai pret slimībām);

4) sauszemes transporta (izņemot dzelzceļa transportu) apdrošināšanai;

5) dzelzceļa transporta apdrošināšanai;

6) lidmašīnu apdrošināšanai;

7) kuģu apdrošināšanai;

8) kravu apdrošināšanai;

9) apdrošināšanai pret uguns un dabas stihiju postījumiem (bojājumiem, ko īpašumam — izņemot 4.—8. punktā minēto īpašumu - nodara uguns, eksplozija, atomenerģija, zemes iegrimšana un citas stihijas);

10) apdrošināšanai pret citiem zaudējumiem (bojājumiem, ko īpašumam — izņemot 4.—8. punktā minēto īpašumu — nodara krusa, salna, zādzība un citi negadījumi — izņemot 9. punktā minētos);

11) sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

12) lidmašīnu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

13) kuģu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

14) vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

15) kredītu apdrošināšanai;

16) galvojumu apdrošināšanai;

17) dažādu finansiālo zaudējumu apdrošināšanai;

18) juridisko izdevumu apdrošināšanai;

19) palīdzības apdrošināšanai.

Dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai jānodarbina aktuārs. Aktuārnovērtējuma apjomu un aktuāra kvalifikācijas minimālās prasības nosaka Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija.

Lai saņemtu licenci, pretendentam jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai motivēts iesniegums, kuram pievienoti šādi dokumenti:

— sabiedrības reģistrācijas apliecības noraksts;

— sabiedrības dibināšanas dokumentu noraksti;

— akcionāru saraksts (Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija ir tiesīga pieprasīt papildu ziņas par akcionāriem, lai pārliecinātos par to godīgumu);

— bankas dokuments, kas apstiprina 100 procentu dibināšanas pamatkapitāla iemaksu, kura nedrīkst būt mazāka par 1 miljonu latu dzīvības apdrošināšanas akciju sabiedrībām un mazāka par 500 tūkstošiem latu — pārējām apdrošināšanas akciju sabiedrībām;

— kvīts, kas apstiprina, ka samaksāta valsts nodeva par licenci;

— sabiedrības personāla kvalifikāciju apstiprinošo dokumentu noraksti;

— apdrošināšanas polises paraugs (ja sabiedrība veic tikai pārapdrošināšanas operācijas, apdrošināšanas polise tai nav jāiesniedz);

— darbības plāns.

Pretendenta iesniegums Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai ir jāizskata trīs mēnešu laikā.

Pēc licences izsniegšanas Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija publicē presē sludinājumu, kurā norāda apdrošinātāja nosaukumu, adresi un licencētos apdrošināšanas veidus. Publikācijas izdevumus sedz apdrošinātājs.

Ja apdrošinātājs izdara grozījumus apdrošināšanas polises paraugā un darbības plānā, tie 30 dienu laikā ir jāiesniedz Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijai.

Ārvalstu apdrošinātāji, kas nodibinājuši Latvijā savu filiāli, licences saņemšanai papildus 3. punktā minētajiem dokumentiem iesniedz savas mītnes valsts izsniegto licenci apdrošināšanas operāciju veikšanai.

Darbības plānā jānorāda:

1) apdrošināšanas riska raksturojums, arī tarifu aprēķināšanas metodika;

2) pārapdrošināšanas izmantošana;

3) darbībai nepieciešamais kapitāls;

4) darbības uzsākšanai nepieciešamie izdevumi un līdzekļi to segšanai;

5) pirmajiem trīs darbības gadiem:

— plānotie sabiedrības vadības izdevumi (izņemot darbības uzsākšanas izdevumus) un plānotie sabiedrības kopējie izdevumi;

— plānotās prēmijas un apdrošināšanas atlīdzības;

— saistību izpildei nepieciešamais kapitāls.

Pamatkapitālu nedrīkst izmantot darbības uzsākšanai nepieciešamo izdevumu segšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2004. un 19.09.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.10.1996.)

25. pants. Atteikums izsniegt licenci

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija var atteikties izdot speciālo atļauju (licenci) apdrošināšanas operāciju veikšanai:

— ja apdrošināšanas operācijas nav ekonomiski pamatotas;

— ja sabiedrības personālam nav nepieciešamo zināšanu;

— ja sabiedrības akcionāru godīgums ir apšaubāms;

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas lēmumu par atteikšanos izsniegt licenci var pārsūdzēt tiesā sešu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

26. pants. Licences anulēšana un tās darbības apturēšana

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija ir tiesīga anulēt izsniegto licenci šādos gadījumos:

1) sabiedrība nav uzsākusi nodarboties ar apdrošināšanu 12 mēnešu laikā no licences saņemšanas dienas;

2) apdrošinātājs ir pārtraucis apdrošināšanas operāciju veikšanu uz laiku, kas ir ilgāks par sešiem mēnešiem;

3) apdrošinātājs pārkāpj Latvijas Republikas likumus vai neievēro licences nosacījumus;

4) apdrošinātājs atsakās no apdrošināšanas operāciju veikšanas;

5) apdrošinātājs neveic pasākumus, kas paredzēti finansiālā stāvokļa uzlabošanas plānā;

6) apdrošinātājs nespēj izpildīt savas saistības.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija var anulēt licences visu vai tikai atsevišķu apdrošināšanas veidu veikšanai.

Ja anulē licences visu apdrošināšanas veidu veikšanai, sabiedrība ir likvidējama.

Lēmumu par licences anulēšanu apdrošinātājs sešu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas var pārsūdzēt tiesā.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija, konstatējot apstākļus, kas ļauj lemt par licences anulēšanu, var pieņemt lēmumu par licences darbības apturēšanu. Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas lēmumā jānorāda licences darbības apturēšanas termiņš, kas nevar būt ilgāks par sešiem mēnešiem. Pēc licences darbības apturēšanas apdrošinātājs nedrīkst slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus.

Lēmumu par licences darbības apturēšanu apdrošinātājs sešu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas var pārsūdzēt tiesā.

Par licences anulēšanu vai tās darbības apturēšanu Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija publicē sludinājumu presē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

27. pants. Valsts uzraudzība pār apdrošināšanas darbību

Valsts uzraudzība pār apdrošināšanas darbību nodrošina apdrošinājuma ņēmēju likumīgo interešu un tiesību aizsardzību un šā likuma prasību ievērošanu.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija darbojas saskaņā ar šo likumu un likumu par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 27.09.1995.)

28. pants. Apdrošināto interešu aizsardzības fonds

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija un apdrošinātāji kopīgi izveido apdrošināto interešu aizsardzības fondu, nosakot tā dibināšanas kārtību, struktūru un darbību. Fondā jāpiedalās visiem vietējiem apdrošinātājiem.

Fonda uzdevums ir izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības apdrošinātāja maksātnespējas gadījumā. Apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama 100 procentu apmērā dzīvības apdrošināšanā, 90 procentu apmērā obligātajos apdrošināšanas veidos un 50 procentu apmērā pārējos apdrošināšanas veidos.

Maksājumi apdrošināto interešu aizsardzības fondā izdarāmi katru ceturksni Finansu ministrijas noteiktajā apmērā un kārtībā un ieskaitāmi apdrošinātāja izdevumos.

Ja apdrošināto interešu aizsardzības fonds divu mēnešu laikā no tā darbības uzsākšanas dienas nav pieņēmis lēmumu par kārtību, kādā izdarāmi maksājumi fondā un izmaksājamas apdrošināšanas atlīdzības, šo kārtību nosaka Finansu ministrija.

Apdrošināto interešu aizsardzības fonda padomi ievēlē visi vietējie apdrošinātāji.

Fonds neizmaksā apdrošināšanas atlīdzību par kredītu, dažādu finansiālo zaudējumu un galvojumu apdrošināšanu, kā arī gadījumos, kad apdrošinātāja maksātnespēja iestājusies apdrošinātāja nelikumīgas darbības rezultātā vai apdrošinājuma ņēmējs ir juridiskā persona.

Apdrošināto interešu aizsardzības fonda statūtus apstiprina Finansu ministrija. Uzraudzību pār fonda darbību veic Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2004.)  

29. pants. Strīdu izšķiršana

Strīdus, kas saistīti ar apdrošināšanu, izšķir Latvijas Republikas likumos paredzētajā kārtībā.

30. pants. Starpvalstu saistības

Gadījumos, kad nolīgumi starp Latvijas Republiku un citām valstīm paredz citādus noteikumus nekā šajā likumā ietvertie, piemēro nolīgumu noteikumus.