Darbības ar dokumentu

1. pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) akreditācija (atzīšana) — laboratorijas vai kādas citas sertifikācijas vai kontroles institūcijas darbības oficiāla atzīšana;

2) apzīmēšana (marķēšana) — pārtikas vai tās iesaiņojuma nodrošināšana ar datiem, kas raksturo attiecīgo pārtiku un sniedz patērētājam nepieciešamo informāciju par to;

3) atbilstības sertifikācija — no ražotāja un patērētāja neatkarīgas trešās puses rīcība, kas ar noteiktu ticamību apliecina, ka norādītais produkts, process vai pakalpojums atbilst noteiktam standartam vai citam normatīvajam dokumentam;

4) atestācija — laboratorijas vai kādas citas sertifikācijas vai kontroles institūcijas darbības novērtēšana noteiktu pilnvaru saņemšanai;

5) brīvprātīgā atbilstības sertifikācija — akreditētas personas darbības, kuras tiek veiktas saskaņā ar pasūtītāja pieprasījumu un kuru mērķis ir apliecināt preces, procesa vai pakalpojuma atbilstību konkrētā normatīvi tehniskā dokumenta prasībām;

6) iesaiņota (fasēta) pārtika — noteikts pārtikas daudzums, kas atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem ir pārbaudīts, izmērīts vai nosvērts, iesaiņots slēgtā marķētā iesaiņojumā un sagatavots izplatīšanai;

7) kaitīgais piesārņojums — jebkura viela vai veidojums, arī bioloģisks, ķīmisks vai mehānisks veidojums, kura klātbūtne pārtikā var pasliktināt tās kvalitāti un nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai;

8) kvalitāte — īpašību kopums, kas nodrošina pārtikas spēju apmierināt patērētāju vajadzības un izpaužas tās ķīmiskajā sastāvā, fizikālajās īpašībās, izskatā, krāsā, smaržā, garšā, uzturvērtībā un nekaitīgumā cilvēku veselībai;

9) nacionālā akreditācijas sistēma — sistēma, kurai ir savas noteiktas procedūras un vadība, lai veiktu akreditāciju Latvijā;

10) normatīvi tehniskie dokumenti — noteiktā kārtībā valstī apstiprināti dokumenti, kuros noteiktas prasības attiecībā uz realizējamās produkcijas un pakalpojumu kvalitāti, drošumu un citiem rādītājiem;

11) obligātā atbilstības sertifikācija — valsts pilnvarotas un akreditētas trešās puses rīcība, kas ar noteiktu ticamību apliecina, ka norādītais produkts, process vai pakalpojums atbilst noteiktam standartam vai citam normatīvajam dokumentam;

12) obligātās kvalitātes prasības — prasību kopums, kuru ievērošana nodrošina produkta, procesa vai pakalpojuma nekaitīgumu cilvēku veselībai, ko apliecina veselības sertifikāts un veterinārais sertifikāts;

13) organoleptiskā (sensorā) pārbaude — ar cilvēka jutekļiem uztveramu pārtikas īpašību (izskata, konsistences, krāsas, smaržas, garšas un citu īpašību) novērtēšana;

14) pārtika — viss, ko cilvēki lieto uzturā (arī pārtikas izejvielas, jēlprodukti, pusfabrikāti, pārtikas produkti, dzeramais ūdens, alkohols un citi dzērieni, košļājamā gumija, pārtikas piedevas un garšvielas);

15) pārtikas aprite — visas stadijas, ko iziet izplatīšanai paredzētā pārtika (ieguve, sagatavošana pārstrādei, pārstrāde, ražošana, iesaiņošana, uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, importēšana, eksportēšana, izplatīšana, ēdiena pagatavošana un citas stadijas) līdz patērēšanai;

16) pārtikas denaturēšana — pārtikas īpašību mainīšana, pievienojot tai kādu grūti atdalāmu vielu un līdz ar to padarot pārtiku nederīgu uzturam;

17) pārtikas izplatīšana — pārtikas piedāvāšana, pārdošana (vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā), nodošana saskaņā ar līgumu, izdalīšana bez maksas;

18) pārtikas piedevas — dabiskas vai sintētiskas vielas, kuras lieto, lai mainītu pārtikas konsistenci, krāsu, smaržu, garšu, uzturvērtību, saglabāšanos vai kādas citas īpašības, un kuras nav lietojamas kā patstāvīgs pārtikas produkts (krāsvielas, antioksidanti, konservanti, aromatizatori, emulgatori, cukura aizstājēji, stabilizatori un citas vielas);

19) pārtikas uzņēmums — šā likuma izpratnē: fiziskā vai juridiskā persona, kas veic uzņēmējdarbību kādā no pārtikas aprites posmiem;

20) pārtikas uzņēmumu kvalitātes nodrošināšanas sistēma — sistēma, kas ietver organizatorisko struktūru, atbildības noteikšanu, darbības un resursus preču un procesu kvalitātes nodrošināšanai;

21) patērētājs — persona, kas pārtiku izlieto personiskajām vajadzībām vai cita pārtikas produkta izgatavošanai;

22) sertifikāts — šā likuma izpratnē valsts pilnvarotas un akreditētas institūcijas apstiprinājums, ka produkts, prece, process vai pakalpojums atbilst standarta vai konkrēta normatīvi tehniskā dokumenta prasībām;

23) telpas pārtikai — telpas vai citas platības ēkās vai transportlīdzekļos, kuras paredzētas izmantošanai pārtikas apritē, arī palīgtelpas personiskās higiēnas nodrošināšanai;

24) veterinārsanitārās prasības (noteikumi) — dzīvnieku izcelsmes produktiem piemērojamās prasības, kuru mērķis ir nepieļaut cilvēku saslimšanu ar cilvēkiem un dzīvniekiem kopīgām slimībām, kā arī tādu kaitīgu vielu iekļūšanu pārtikā, kuras izveidojušās vai iekļuvušas dzīvnieka organismā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.12.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.01.1997.)

2.pants. Šis likums regulē pārtikas aprites kārtību, pārtikas kvalitātes valsts uzraudzību un kontroli, kā arī nosaka atbildību par šā likuma un uz tā pamata izdoto normatīvo aktu pārkāpumiem.

3.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt kvalitatīvas un cilvēku veselībai nekaitīgas pārtikas apriti.

4.pants. Šis likums attiecas uz visu veidu pārtiku, kas iegūta, ražota vai importēta un paredzēta izplatīšanai, izņemot zāles, kuru apriti regulē likums "Par farmaceitisko darbību".

5.pants. Ierobežojumus pārtikas reklāmai, kā arī kārtību, kādā izsniedzamas atļaujas pārtikas reklāmai masu informācijas līdzekļos, nosaka Ministru kabineta noteikumi.

6.pants. Pārtikas aprites valsts uzraudzības mērķis ir nodrošināt pilnvērtīgas, kvalitatīvas un cilvēku veselībai nekaitīgas pārtikas apriti, kā arī saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem kontrolēt pārtikas uzņēmumus un, ja nepieciešams, sodīt vainīgās amatpersonas.

9.pants. Pārtikas padomes skaitlisko sastāvu un pārstāvju skaitu nosaka Pārtikas padomes nolikums. Pārtikas padomes sastāvā ietilpst Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Finansu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta, Labklājības ministrijas Vides veselības departamenta, Valsts veterinārā departamenta, Latvijas valsts standartizācijas un metroloģijas centra pārstāvji un Latvijas Pārtikas centra direktors, kuriem ir balsstiesības, kā arī citu organizāciju, zinātnes un izglītības iestāžu, ražotāju, tirgotāju un patērētāju pārstāvji, kuriem ir padomdevēja tiesības.

10.pants. Pārtikas padomes galvenie uzdevumi ir:

1) noteikt pārtikas aprites valsts uzraudzības politiku un koordinēt visus ar pārtikas apriti, patērēšanu, uzraudzību un kontroli saistītos jautājumus;

2) iesaistīt sabiedriskos padomdevējus pārtikas jautājumu risināšanā;

3) lemt par līdzdalību starptautiskās ar pārtiku saistītās organizācijās un par starptautisku ar pārtiku saistītu noteikumu atzīšanu Latvijas Republikā.

11.pants. Latvijas Pārtikas centrs ir valsts pārvaldes iestāde, ko vada direktors, kuru ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.

13.pants. (1) Latvijas Pārtikas centrs savas kompetences ietvaros koordinē pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli, pilnvarojot noteiktu uzdevumu veikšanai amatpersonas (inspektorus), kas pārstāv šādas valsts akreditācijas sistēmā atzītas institūcijas:

1) Labklājības ministrijas Vides veselības dienestu;

2) Valsts veterināro dienestu;

3) Zemkopības ministrijas Pārtikas produkcijas kvalitātes valsts inspekciju;

4) Labklājības ministrijas Vides aizsardzības inspekciju;

5) Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju.

(2) Obligāto kvalitātes prasību ievērošanas valsts kontroli veic Labklājības ministrijas Vides veselības dienesta un Valsts veterinārā dienesta, kā arī Zemkopības ministrijas Pārtikas produkcijas kvalitātes valsts inspekcijas amatpersonas.

14.pants. Šā likuma 13.pantā minēto institūciju amatpersonas, uzrādot dienesta apliecību, atbilstoši savai kompetencei ir tiesīgas:

1) apmeklēt visus pārtikas uzņēmumus, lai veiktu pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli; pieprasīt uzraudzības un kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju un dokumentus, nodrošinot komercnoslēpuma neizpaušanu;

2) pārtikas kvalitātes kontroles nolūkā veikt izpēti pārtikas uzņēmumos un spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apjomā ņemt pārtikas paraugus laboratoriskajai pārbaudei;

3) nosūtīt pārtikas paraugus pārbaudei uz jebkuru akreditēto (vai pilnvaroto) laboratoriju, izdevumus sedzot no kontrolējošās institūcijas līdzekļiem;

4) saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem līdz apstākļu galīgai noskaidrošanai apturēt pārtikas uzņēmuma vai tā attiecīgās struktūrvienības darbu vai produkcijas izplatīšanu, ja radušās aizdomas par tās kaitīgumu cilvēku veselībai;

5) aizliegt izplatīt jebkuru pārtiku, arī importēto pārtiku, vai denaturēt to, ja organoleptiskajā (sensorajā) pārbaudē konstatēts, ka tā ir bojāta vai neatbilst standartiem vai tehnisko noteikumu prasībām, vai arī pierādīts, ka tā ir kaitīga cilvēku veselībai vai bīstama dzīvībai;

6) konfiscēt pārtiku, ja tā ir kaitīga cilvēku veselībai vai bīstama dzīvībai vai arī tiek nelegāli izplatīta;

7) saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem brīdināt vai administratīvi sodīt par pārtikas aprites noteikumu pārkāpumiem, ja nepieciešams, sagatavot prokuratūrai materiālus vainīgo personu saukšanai pie kriminālatbildības.

15.pants. Epidēmiju, epizootiju un masveida toksikožu, kā arī to izcelšanās draudu gadījumos ekskluzīvas tiesības pārtikas aprites uzraudzībā un kontrolē saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem un normatīvajiem aktiem ir Labklājības ministrijas Vides veselības departamenta un Valsts veterinārā departamenta noteiktajām amatpersonām.

16.pants. Šā likuma 13.pantā minēto institūciju amatpersonas par savas rīcības un lēmumu tiesiskumu atbild likumā noteiktajā kārtībā.  

17.pants. Latvijā atļauts ražot un izplatīt vienīgi obligātajām kvalitātes prasībām atbilstošu pārtiku.

19.pants. (1) Pārtikas atbilstības sertifikāciju veic nacionālajā akreditācijas sistēmā akreditētas un valsts pilnvarotas institūcijas - pārtikas sertifikācijas iestādes vai organizācijas.

(2) Pārtikas starptautisko atbilstības sertifikāciju var veikt starptautiski atzītas pārtikas sertifikācijas iestādes vai organizācijas. Tas neatbrīvo uzņēmējus no obligāto kvalitātes prasību ievērošanas Latvijā un pakļaušanās valsts uzraudzībai.

(17.12.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.1997.)

20.pants. Izdevumus par pārtikas ekspertīzi, tehniskās dokumentācijas novērtēšanu un atbilstības sertifikāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sedz persona (pieteicējs), kura vēlas iegūt sertifikātu.

21.pants. Pārtikas sertifikācijas iestādes vai organizācijas sertifikātus izsniedz, pamatojoties uz nacionālajā akreditācijas sistēmā akreditētu testēšanas laboratoriju veikto pārbaužu rezultātiem.

(17.12.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.1997.)

22.pants. Pārtikas laboratorisku pārbaudi oficiālu rezultātu iegūšanai var veikt tikai laboratorijas, kuras akreditētas un pilnvarotas saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem.

23.pants. Pārtikas apritē jānodrošina pārtikas kvalitātes saglabāšana un jāizslēdz iespēja to piesārņot vai padarīt nederīgu patēriņam.

24.pants. Pārtikai atļauts pievienot tikai tādas pārtikas piedevas un tādos daudzumos, lai netiktu pārkāptas obligātās kvalitātes prasības.

25.pants. Kaitīgais piesārņojums pārtikā nedrīkst pārsniegt obligātajās kvalitātes prasībās pieļauto daudzumu.

26.pants. Dzeramajam ūdenim, kā arī ūdenim, kuru izmanto pārtikas apritē vai ar pārtiku saistītā inventāra un iekārtu mazgāšanā, kā arī ledum, ko izmanto tiešā dzesēšanā, jāatbilst dzeramā ūdens valsts standartam, izņemot svaigu zivju apstrādi atklātā jūrā, kur pārtikas aprites tehnoloģiskajos procesos var izmantot arī jūras ūdeni.

27.pants. Labklājības ministrijas Vides veselības departamenta, Valsts veterinārā departamenta un Latvijas Pārtikas centra izstrādātie Ministru kabineta noteikumi regulē higiēnas un nekaitīguma prasības attiecībā uz pārtikas apritē izmantojamām:

1) telpām, tehnoloģiskajām iekārtām, inventāru, arī virtuves traukiem un materiāliem, taru un iesaiņojumu;

2) pārtikas pārvadāšanas transportlīdzekļiem;

3) mazgāšanas līdzekļiem, sintētiskajiem materiāliem, dezinfekcijas un citiem līdzekļiem;

4) darba un tehnoloģiskajiem procesiem.

28.pants. Pārtikas apritē aizliegts izmantot radiācijas sterilizāciju, izņemot gadījumus, kad tās izmantošanai saņemta Latvijas Pārtikas centra rakstveida atļauja.  

30.pants. Ja Latvijā tiek fasēta importēta pārtika, marķējumā jānorāda ražotājvalsts, firma, izgatavošanas datums un derīguma termiņš.

31.pants. Atsevišķām patērētāju grupām paredzētajai pārtikai (pārtika, kas ražota, izmantojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes, uzturs zīdaiņiem, diabētiķiem, dzīvniekiem un cita pārtika) papildus noteiktajam marķējumam atļauts lietot atšķirīgus apzīmējumus atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

32.pants. Marķējumā un reklāmā aizliegts ietvert informāciju, kura pārtikai piedēvē tādas īpašības, kādas tai nepiemīt.

33.pants. Par marķējuma atbilstību patiesajiem rādītājiem un fasējuma saturam ir atbildīgs uzņēmums, kurš pārtiku fasējis. Ievedot (importējot) fasētu pārtiku, par marķējuma atbilstību saturam ir atbildīgs pārtikas eksportētājs un importētājs.  

34.pants. Pārtikas apritē var iesaistīties tikai tādi pārtikas uzņēmumi, kuri atbilst Ministru kabineta apstiprinātajām prasībām. Sanitārhigiēniskās prasības savas kompetences ietvaros nosaka Labklājības ministrijas Vides veselības departaments. Dzīvnieku produkcijas ieguvējiem jāievēro veterinārsanitārās prasības, kuras saskaņā ar likumu "Par veterinārmedicīnu" nosaka Valsts veterinārais departaments. Attiecībā uz augu produkciju jāievēro fitosanitārā dienesta prasības, kas noteiktas tā kompetences ietvaros.

35.pants. (1) Pārtikas uzņēmumu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu atbilstības sertifikācija ir brīvprātīga. To veic nacionālajā akreditācijas sistēmā akreditētas sertifikācijas iestādes vai organizācijas.

(2) Pārtikas uzņēmumu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu starptautisko atbilstības sertifikāciju var veikt starptautiski atzītas institūcijas, bet tas neatbrīvo uzņēmējus no Latvijā spēkā esošo likumu un noteikumu ievērošanas un pakļaušanās valsts uzraudzībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.12.1996. likumu, kas stājas spēkā 17.01.1997.)

36.pants. Izdevumus, kas saistīti ar sertifikāciju, veterināro apliecību un citu kvalitāti apliecinošu dokumentu iegūšanu, sedz pieteicējs, noslēdzot līgumu ar attiecīgo institūciju.

37.pants. Pārtikas uzņēmums ir atbildīgs par izplatāmās pārtikas kvalitāti un atbilstību šā likuma un citu spēkā esošo normatīvo aktu prasībām.

38.pants. Pārtikas uzņēmums ražošanas procesā nodrošina pārtikas kvalitātes kontroli atbilstoši normatīvi tehnisko dokumentu prasībām un ir atbildīgs par saražotās pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu cilvēka veselībai neatkarīgi no tā, vai pilns ražošanas cikls norisējis uz vietas vai arī tajā bijušas iesaistītas citas fiziskās vai juridiskās personas.

39.pants. Ar pārtikas apriti saistītu darbu var strādāt tikai tādas personas, kuru veselības stāvoklis atbilst Labklājības ministrijas noteiktajām prasībām un kuras saņēmušas par to attiecīgu dokumentu. Strādājot ar pārtiku, darbiniekiem jāievēro Labklājības ministrijas noteiktās personiskās higiēnas prasības un spēkā esošās pārtikas higiēnas prasības.  

40.pants. Latvijā atļauts ievest tikai tādu pārtiku, kura atbilst spēkā esošajiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem par pārtikas apriti.

41.pants. Aizliegts ievest izplatīšanai Latvijā tādu pārtiku, kurai nav šajā likumā vai citos spēkā esošajos normatīvajos dokumentos noteikto kvalitāti apliecinošo pavaddokumentu vai arī kuras pavaddokumentos minētie kvalitātes rādītāji ir zemāki par Latvijā noteiktajām obligātajām kvalitātes prasībām.

42.pants. Pārtikas pavaddokumentos jābūt norādītam ievedamās pārtikas īpašniekam, kā arī derīguma termiņiem un citiem šajā likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētajiem datiem, ko nosaka Latvijas Pārtikas centrs vai Labklājības ministrijas Vides veselības departaments, Valsts veterinārais departaments un Valsts augu aizsardzības stacija, lai pasargātu Latviju no cilvēku, dzīvnieku un augu lipīgo slimību ierosinātāju un augiem kaitīgo organismu ievešanas.

43.pants. Valsts veterinārā dienesta, Labklājības ministrijas vides veselības dienesta un Valsts augu aizsardzības inspekcijas inspektoriem savas kompetences ietvaros ir tiesības pilnīgi apskatīt kravu saskaņā ar muitas noteikumiem un kvalitātes pārbaudei ņemt paraugus no ievedamās pārtikas atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem, bet gadījumos, kad, apskatot kravu vai pavaddokumentus, ir konstatētas pazīmes, kas liecina, ka pārtika varētu būt atzīstama par izplatīšanai nederīgu, — aizturēt pārtikas kravu līdz laboratoriskās pārbaudes rezultātu saņemšanai, kā arī neatļaut ievest valstī likumu un Ministru kabineta noteikumu prasībām neatbilstošu pārtiku.

44.pants. Importējamās (eksportējamās) pārtikas kravas īpašniekiem pēc šā likuma 43.pantā minēto amatpersonu pieprasījuma jānodrošina apstākļi pārtikas kravas apskatei.

45.pants. Izdevumus, kas saistīti ar pārtikas uzglabāšanu uz robežas kontroles laikā, sedz kravas īpašnieks.

46.pants. Fasētu pārtiku atļauts ievest izplatīšanai tikai oriģinālā un nebojātā iesaiņojumā.

47.pants. Par pārtikas importu nav uzskatāma cilvēka personiskajai lietošanai paredzētā pārtika muitas likumdošanas aktos noteiktajā daudzumā. Ministru kabineta noteikumos var paredzēt pārtikas produktus, kurus aizliegts ievest kā personiskajai lietošanai paredzētu pārtiku.

48.pants. Pārtiku un tās komponentus atļauts eksportēt atbilstoši Latvijas likumdošanas aktiem, starptautiskajiem līgumiem un importētājvalsts prasībām.

49.pants. Pārtikas tranzītu cauri Latvijas teritorijai nosaka muitas darbību regulējošie likumdošanas akti, kā arī šā likuma 15.pants.  

50.pants. Šā likuma 13.pantā minētās amatpersonas savas kompetences ietvaros pārtiku atzīst par izplatīšanai nederīgu, ja:

1) tai ir bojāšanās pazīmes, kuras organoleptiskajā (sensorajā) pārbaudē konstatējušas šā likuma 13.panta 1. un 2.punktā minētās kontroles institūcijas;

2) tai ir izbeidzies derīguma termiņš;

3) tā nav atbilstoši marķēta;

4) tā neatbilst obligātajām kvalitātes prasībām;

5) tā ir falsificēta;

6) to paredz Labklājības ministrijas Vides veselības departamenta vai Valsts veterinārā departamenta izstrādātie Ministru kabineta noteikumi;

7) tai nav attiecīgu pavaddokumentu.

51.pants. Izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākās izmantošanas iespējas, arī pārstrādi citos produktos noteiktā tehnoloģiskā režīmā, kā arī iznīcināšanas kārtību savas kompetences ietvaros nosaka Latvijas Pārtikas centrs, Labklājības ministrijas Vides veselības departaments, Zemkopības ministrija vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet kārtību, kādā izplatīšanai nederīga pārtika tiek pārstrādāta dzīvnieku barībā, — Valsts veterinārais departaments. Izdevumus, kas saistīti ar izplatīšanai nederīgas pārtikas pārstrādi vai iznīcināšanu, sedz attiecīgās pārtikas īpašnieks.  

52.pants. Par šā likuma un ar to saistīto tiesisko aktu pārkāpumiem iestājas disciplinārā, administratīvā un kriminālā atbildība likumā noteiktajā kārtībā.

1. Šā likuma 29.panta otrās daļas noteikumi stājas spēkā 1996.gada 1.janvārī.

2. Šā likuma 14.panta 6.punkts stājas spēkā pēc attiecīgo grozījumu izdarīšanas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

3. Noteikt, ka pāreja uz Latvijā ražotās pārtikas obligāto sertifikāciju veicama līdz 1997.gada 1.jūlijam, vienlaikus nodrošinot valsts uzraudzību pār pārtikas kvalitāti un paredzot, ka sertifikāciju un testēšanu līdz akreditācijai nacionālajā vai starptautiskajā akreditācijas sistēmā, bet ne vēlāk kā līdz 1997.gada 1.janvārim, var veikt valsts pilnvarotas sertifikācijas iestādes vai organizācijas. Ministru kabinets izstrādā noteikumus pakāpeniskai pārtikas atbilstības saskaņošanai ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

(17.12.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.1997.)

4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.129 "Par pārtiku" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 15.nr.).