Darbības ar dokumentu

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra rīkojums Nr. P-1-2/7

Rīgā 2026. gada 9. janvārī

Par Bauskas novada pašvaldības domes 2025. gada 30. oktobra saistošo noteikumu Nr. 10 "Bauskas novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā

1. Bauskas novada pašvaldības (turpmāk - Pašvaldība) dome (turpmāk - Dome) 2025. gada 30. oktobrī pieņēma saistošos noteikumus Nr. 10 "Bauskas novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa"¹ (turpmāk - saistošie noteikumi Nr. 10), ar kuriem tika apstiprināts Bauskas novada teritorijas plānojums (turpmāk - Plānojums). Saistošie noteikumi Nr. 10 stājās spēkā 2025. gada 9. novembrī (paziņojums par saistošo noteikumu Nr. 10 pieņemšanu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" publicēts 2025. gada 8. novembrī²).

2. Teritorijas attīstības plānošanas likuma (turpmāk - Likums) 9. panta 4. punkts nosaka, ka par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija (turpmāk - Ministrija) izvērtē pašvaldību teritorijas plānojumu atbilstību normatīvajiem aktiem, ja tas nepieciešams Likuma 26. un 27. pantā minēto darbību veikšanai.

3. Likuma 26. un 27. pants nosaka teritorijas plānojuma darbības apturēšanu pēc par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministra iniciatīvas un pašvaldības teritorijas plānojuma pārsūdzēšanas.

4. Atbilstoši Likuma 27. panta pirmajai daļai Plānojuma pārsūdzēšanas termiņš beidzās 2025. gada 9. decembrī. Plānojuma apstrīdēšanas termiņā Ministrijā tika saņemti trīs iesniegumi.³

5. Ministrija 2025. gada 30. novembrī ar vēstuli Nr. 15-2/5730 informēja Domi par Plānojuma izvērtēšanu saskaņā ar Likuma 27. panta trešajā daļā noteikto.

6. Ņemot vērā šī rīkojuma 4. un 5. punktā minēto, Ministrija ir izvērtējusi Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmas (turpmāk - sistēma) publiskajā daļā ģeoportālā⁴ pieejamo Plānojuma dokumentāciju un tās atbilstību normatīvajiem aktiem.

7. Izvērtējot Plānojuma izstrādes procedūru, konstatēju:

7.1. Plānojuma izstrāde uzsākta ar Domes 2023. gada 26. janvāra lēmumu Nr. 52 (prot. Nr. 2, 10. p.) "Par Bauskas novada teritorijas plānojuma izstrādes uzsākšanu".

7.2. Normatīvajos aktos noteiktie termiņi⁵ attiecībā uz lēmumu un dokumentu publiskošanu sistēmā, pašvaldības tīmekļvietnē un oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" ir ievēroti.

7.3. Plānojumam izstrādātas trīs redakcijas un to publiskās apspriešanas organizētas no 2024. gada 8. augusta līdz 2024. gada 9. septembrim; no 2025. gada 10. marta līdz 2025. gada 28. martam; no 2025. gada 8. augustam līdz 2025. gada 29. augustam. Atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumu Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" (turpmāk - noteikumi Nr. 628) 16. punktam publiskā apspriešana sākas nākamajā darbdienā pēc attiecīgā plānošanas dokumenta publicēšanas sistēmā. Plānojuma 2. redakcijas publiskās apspriešanas termiņš sākās 11 dienas pēc 2025. gada 27. februāra domes lēmuma par Plānojuma otrās redakcijas nodošanu publiskajai apspriešanai pieņemšanas.⁶

No Ziņojuma par Plānojuma 3. redakcijas publiskās apspriešanas rezultātiem⁷ izriet, ka Pašvaldībā ir saņemti iebildumi par Plānojumā paredzētajiem ierobežojumiem attiecībā uz vēja elektrostaciju (turpmāk - VES) un vēja parku izvietošanu. Vērtējot Pašvaldības argumentāciju, kāpēc personu iebildumi nav ņemti vērā, Ministrija secina, ka Pašvaldība nesniedz konkrētu pamatojumu 2 km ierobežojuma izvēlei (nav sniegts datos, faktos vai pētījumos balstīts pamatojums), neizvērtē samērīgumu attiecībā uz faktiskajiem riskiem, nenovērš kumulatīvās ietekmes risku uz komercdarbības iespējām un tikai deklaratīvi sasaista ierobežojumu ar ilgtermiņa attīstības stratēģiju, tādējādi nepietiekami pamatojot TIN16 un 2 km buferzonas nepieciešamību.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk - Satversmes tiesa) ir atzinusi, ka pašvaldība drīkst noraidīt personu priekšlikumus par labu lietderīgākam plānojuma mērķim, taču šāds lēmums ir rūpīgi jāizvērtē un obligāti jāpamato.⁸ Secīgi, noraidot iesniegtos priekšlikumus, pašvaldībai ir pienākums to izvērtēt un paredzēt lietderīgāku rezultātu t.sk. ņemot vērā kopējos valsts mērķus un iesaistīto pušu intereses.

7.4. Ziņojumā par redakcionālu kļūdu labojumiem Plānojuma 3.1. redakcijas 9. punktā norādīts, ka ar redakcionālajiem labojumiem Plānojuma Bauskas pilsētas grafiskās daļas kartē⁹ labota tehniskā neprecizitāte no Savrupmāju apbūves teritorijas (DzS) uz Mazstāvu dzīvojamās apbūves teritoriju (DzM)¹⁰ atbilstoši Plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu (turpmāk - apbūves noteikumi) 4.2.1. apakšnodaļā noteiktajai apbūvei pilsētu teritorijās, un, pamatojoties arī uz Plānojuma Paskaidrojuma raksta 3.4.1. apakšnodaļā noteiktajiem dzīvojamās apbūves zonējuma principiem.¹¹

Noteikumu Nr. 628 86.¹ punkts noteic, ka teritorijas plānojuma apspriestajā redakcijā var veikt precizējumus, norādot to pamatojumu, ja izstrādes vadītājs konstatē vai institūcijas norādījušas uz teritorijas plānojuma normām, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem vai faktiskajai situācijai.

Funkcionālā zonējuma maiņa pēc Plānojuma 3.0 redakcijas publiskās apspriešanas ir Pašvaldības iniciēts risinājums Plānojuma saistošajā (grafiskajā) daļā, kas pēc būtības ir jauns risinājums, maina teritorijas izmantošanas nosacījumus un skar privātpersonu tiesiskās intereses; līdz ar to tas bija nododams atkārtotai publiskai apspriešanai.

8. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā apliecināta tā atbilstība Bauskas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijai līdz 2035. gadam (apstiprināta ar Domes 2022. gada 28. aprīļa sēdes lēmumu Nr. 247 (prot. Nr. 8, 19. p.) "Par Bauskas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2035. gadam, Bauskas novada attīstības programmas no 2022.-2028. gadam un Vides pārskata apstiprināšanu")¹² (turpmāk - IAS). Izvērtējot Plānojuma atbilstību IAS, konstatēju:

8.1. IAS kā novada ekonomikas specializācijas virziens ir noteikta atjaunīgo energoresursu (turpmāk - AER) ražošana, kā arī uzsvērta nepieciešamība veikt ieguldījumus AER izmantošanā un sekmēt elektroenerģijas ražošanu no vietējiem AER (saules enerģija, vēja enerģija, ģeotermālā enerģija).¹³ Būtiski ir turpināt enerģētikas infrastruktūras attīstību atbilstoši pieprasījumam un attīstības iespējām. Ir jāveicina alternatīvo un AER ražošana.¹⁴

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem,¹⁵ kā rezultātā tiek noteikti gan visas valsts, gan atsevišķas teritorijas ilgtspējīgas attīstības virzieni un prasības.¹⁶ Vēja enerģijas izmantošanas attīstība ir vērsta uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 115. pantā noteikto valsts pienākumu izpildi vides uzlabošanas jomā,¹⁷ attiecīgi mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt, vienīgi cieši sadarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.¹⁸ Tādējādi, izstrādājot pašvaldības teritorijas plānojumu, pašvaldībai ir pienākums ņemt vērā arī valsts politikas plānošanas dokumentus, tai skaitā - valsts politikas plānošanas dokumentus vides aizsardzības un AER jomā.

No valsts ilgtspējas attīstības plānošanas dokumentiem un tiesu atziņām izriet, ka pašvaldības plānošanas dokumenti nevar būt pretrunā ar valsts politikas plānošanas dokumentiem un starptautiskām saistībām, kuras Latvija apņēmusies izpildīt. Tā kā valsts izvirzījusi mērķi nodrošināt enerģētisko neatkarību, enerģētikas politiku pārorientējot uz AER, tad pašvaldību IAS ir jāparedz mērķi un uzdevumi šī kopīgā mērķa sasniegšanai. Izstrādājot plānošanas dokumentus, jāapsver vides aizsardzības un AER jomas jautājumi pēc iespējas līdzsvarojot dažādas intereses.

Plānojumā noteiktas vairākas teritorijas ar īpašiem noteikumiem (turpmāk - TIN), kurās aizliegta AER ražošana, tai skaitā pašpatēriņam. TIN¹⁹ teritorijas savstarpēji pārklājas un aptver plašu daļu Pašvaldības administratīvās teritorijas. Tāpēc jāpārbauda vai aizliegumi ir noteikti samērīgi, izvērtēti, datos balstīti un līdz ar to pamatoti. Ja pienācīga pamatojuma nav, ierobežojumi nav samērīgi un neatbilst labas pārvaldības, tiesiskās paļāvības un samērīguma principiem.

No Plānojuma Vides pārskata izriet, ka VES attīstība ir ierobežota 88 % jeb 190 428 ha no Lauksaimniecības teritorijām (L) un Mežu teritorijām (M, M1)".²⁰ Taču atbilstoši Zemgales plānošanas reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2015-2030²¹ telpiskās attīstības perspektīvai īpaša uzmanība ir vērsta uz jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādi, kas orientēti uz produkcijas ražošanu ar augstu pievienoto vērtību, tāpat norādīts, ka veicināmi zinātniskie pētījumi saistībā ar AER pielietošanu un izmantošanu reģionā,²²

Savukārt saskaņā ar vīziju, kas norādīta Enerģētikas stratēģijā Latvija 2050 (ilgtermiņa plānošanas vadlīnijas), enerģijas ražošanā dominē vēja un saules enerģija, kas nodrošina lielāko daļu valsts elektroenerģijas patēriņa. Baltijas jūrās vēja parki ir kļuvuši par nozīmīgu elektroenerģijas avotu, papildinot sauszemes vēja un saules enerģijas jaudas. Saules enerģijas stacijas efektīvi darbojas visā valsts teritorijā, īpaši vasaras periodā, un palīdz nodrošināt energoapgādes daudzveidību. Saules paneļi ir plaši izplatīti mājsaimniecībās un industriālajās zonās, veicinot iedzīvotāju iesaisti enerģijas ražošanā. Tāpat minētais valsts politikas plānošanas dokuments paredz prognozes par būtisku enerģijas apjoma pieaugumu, ko saražo sauszemes VES un arī saules elektrostacijas.²³

Ņemot vērā minēto, jo plašāka ir aizlieguma teritorija un ietekmētās īpašumtiesības, jo augstāks ir pienākums ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentā (šajā gadījumā Plānojumā) sniegt pierādāmu un pārbaudāmu pamatojumu, kā šāds risinājums vienlaikus ļauj īstenot IAS deklarēto saimniecisko darbību, tai skaitā AER ražošanas attīstību, kas ir valsts interesēs. Augstākā tiesa atzinusi, ka katrs ierobežojums ir jāpārbauda atsevišķi, vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu mērķa vai mērķu īstenošanu, un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams to sasniegšanai.²⁴

9. Izvērtējot apbūves noteikumus un Plānojuma grafisko daļu, konstatēju:

9.1. Ar Plānojumu paplašinātas iepriekšējos plānojumos noteiktās ainaviski vērtīgās teritorijas (pievienotas 6 jaunas ainavu telpas) un tās noteiktas TIN 5 ietvaros, neizpildot pienākumu pamatot to unikālās vērtības, kas attaisnotu šajās teritorijās noteiktos saimnieciskās darbības ierobežojumus.

9.1.1. Apbūves noteikumu 950. punkts nosaka, ka Ainaviski vērtīgajā teritorijā (TIN5) aizliegta liela apjoma objektu (fermas, ražošanas ēkas, noliktavu ēkas u.c.) tehniskās infrastruktūras un apbūves izvietošana, VES būvniecība, kā arī jebkura cita apbūve un saimnieciskā darbība, kas samazina grafiskās daļas kartēs noteikto TIN5 teritoriju kultūrvēsturiskās, ekoloģiskās un vizuālās vērtības. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts termina "liela apjoma objekti" skaidrojums, turklāt ar saīsinājumu "u.c." norma var tikt neierobežoti paplašināta, kas rada tiesisko nenoteiktību un tās piemērošanā subjekti nevar paredzēt tiesiskās sekas. Arī noteiktais aizliegums darbībām, kas "samazina" TIN5 teritoriju vērtības ir atzīstams par tiesiski nenoteiktu un nepamatoti ierobežojošu, jo norma nesatur objektīvi pārbaudāmus kritērijus un metodiku, pēc kuriem noteikt vērtību krituma iespējamību, tādējādi pieļaujot subjektīvu interpretāciju un iespējams, nepamatotus ierobežojumus, vienlaikus nenodrošinot personai, kuras tiesības ar attiecīgo aizliegumu varētu tikt ierobežotas, iespēju pienācīgi aizstāvēt savas intereses.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, pašvaldībai, nosakot konkrētas saimnieciskās darbības ierobežojumus, ir jānodrošina, no vienas puses, Satversmes 105. pantā un citās Satversmes normās komersantiem garantēto pamattiesību ievērošana un, no otras puses, personu tiesību aizsardzība.²⁵ Tādējādi apbūves noteikumu 950. punkts neatbilst labas likumdošanas un tiesiskās noteiktības principam, kas prasa, lai tiesību normas būtu skaidras, saprotamas, konsekventas un paredzamas, ļaujot iedzīvotājiem un uzņēmējiem skaidri izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī nodrošinot vienādu un taisnīgu normu piemērošanu visos līdzīgos gadījumos.

9.1.2. Apbūves noteikumu 951. punkts nosaka, ka Ainaviski vērtīgajā teritorijā (TIN5) nav pieļaujama apbūve, lauksaimniecības zemju apmežošana vai teritorijas uzturēšana tādā stāvoklī, kas aizsedz skatu no ceļiem uz upes ielejām, ūdens virsmu, kultūras pieminekļiem un kultūrvēsturiskiem objektiem un citām ainavu vērtībām. Minētā norma un Plānojuma Paskaidrojuma raksts nesniedz skaidrojumu, kā izprotama frāze "teritorijas uzturēšana tādā stāvoklī, kas aizsedz skatu" - tā kā juridisks aizliegums ir problemātisks, jo jebkura darbība var izmainīt skatu (aizliegums ir pārāk plašs un absolūts). Norma apvieno atšķirīgas darbības: apbūve; lauksaimniecības zemju apmežošana; teritorijas uzturēšana, kur pēdējā var tikt interpretēta tik plaši, ka jebkādas darbības vai attīstības ieceres konkrētajā teritorijā var tikt aizliegtas. Tajā pašā laikā apmežošana noteiktos gadījumos varētu uzlabot ainavu ainaviski vērtīgajā teritorijā (aizsargājot eroziju, uzlabojot biotopus), bet norma to pilnībā aizliedz, kas var nonākt pretrunā augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem par dabas aizsardzību. Šāda norma rada tiesisko nenoteiktību un tās piemērošanā subjekti nevar paredzēt tiesiskās sekas, tādējādi apbūves noteikumu 951. punkts neatbilst labas likumdošanas un tiesiskās noteiktības principam.

9.1.3. Apbūves noteikumu 957. punkts nosaka, ka Ainaviski vērtīgajā teritorijā (TIN5) panorāmās un atklātās ainavās nav pieļaujama lauksaimniecības zemju apmežošana, apvidum neraksturīgu saimniecisko objektu un vēja parku būvniecība. Cita jauna būvniecība TIN5 teritorijās ir pieļaujama, ja tā nemazina ainavas kultūrvēsturiskās, ekoloģiskās un vizuālās vērtības, kas redzamas no valsts un pašvaldības autoceļiem un publiskajām teritorijām. Attiecībā uz jaunu būvniecību Plānojuma Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka jaunas būvniecības ieceres dokumentācijā jāietver 3D vizualizācijas no raksturīgajiem skatu punktiem un jāsaņem ainavu arhitekta atzinums. Vērtējot jaunā būvniecības objekta ietekmi uz ainaviski vērtīgo teritoriju, jāvadās pēc apbūves noteikumu 5.5.1. apakšnodaļā noteiktajām ainaviskajām vērtībām konkrētajā ainavu telpā. Noteiktas arī prasības ainavu vizuālai pieejamībai.²⁶

Aizliegums būvēt "apvidum neraksturīgus saimnieciskos objektus" bez skaidriem kritērijiem rada tiesisko nenoteiktību. Prasība visos gadījumos būvniecības iecerei piesaistīt ainavu arhitektu ir nesamērīga (piemēram gadījumos, kad būvniecība notiek saskaņā ar paskaidrojuma rakstu), jo tā neņem vērā ne būvju grupu, ne augstumu ne citus parametrus. Bez tam no vērtējamā dokumenta izriet, ka ainavas vērtība galvenokārt tiek piesaistīta redzamībai. Ņemot vērā iepriekš minēto 957. punkts var aizskart Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu un rada tiesisko nenoteiktību.

9.2. Ar Plānojumu ir noteikti pastiprināti ierobežojumi un aizliegumi komercdarbības un citas saimnieciskās darbības veikšanai, kā arī ierobežota privātpersonu īpašumtiesību realizācija, taču minēto ierobežojumu samērīgums attiecībā uz personu tiesībām un likumīgajām interesēm nav pienācīgi izvērtēts.

9.2.1. Apbūves noteikumu 35. un 217. punkts aizliedz nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritorijās izvietot vēja parkus un uz zemes izvietot saules paneļu parkus.²⁷ Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts skaidrojums, kādu Satversmē nostiprināto vai no tās izrietošo konstitucionāla ranga vērtību aizsardzībai ierobežotas nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības savos īpašumos izvietot saules paneļu parkus. Ņemot vērā, ka nacionālā līmeņa tiesiskais regulējums neparedz saules paneļu parka jēdziena definīciju, kā arī nenosaka vispārējus saules paneļu izvietošanas ierobežojumus, tostarp nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritorijās, Pašvaldība, nosakot Plānojumā būtisku saules paneļu izvietošanas aizliegumu minētajās teritorijās, neveicot īpašumtiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumu, nav ievērojusi Satversmes 105. pantā nostiprināto īpašumtiesību aizsardzības principu un no tā izrietošo prasību par ierobežojuma samērīgumu, kā arī labas likumdošanas principu, kas prasa pamatot un izvērtēt ikvienu būtisku pamattiesību ierobežojumu.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka, plānojot teritorijas attīstību, pašvaldībai ir plaša rīcības brīvība. Tomēr tā nav neierobežota. Pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība tiesiski var tikt izmantota vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Proti, teritorijas plānošanas procesā pašvaldībai ir jāizvērtē visi apstākļi, tostarp sabiedrības intereses, indivīdu tiesības, ekonomiskās attīstības perspektīvas un vides prasības.²⁸ Līdz ar to apbūves noteikumu 35. punkts daļā par saules paneļu izvietošanas aizliegumu nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritorijās neatbilst Satversmes 105. pantam.

9.2.2. Ar apbūves noteikumu 212. punktu regulēta VES, kuru jauda ir 20 kW un lielāka, izvietošanas pieļaujamība Rūpnieciskās apbūves teritorijā (R, R1, R2), Tehniskās apbūves teritorijā (TA), Lauksaimniecības teritorijā (L) un Mežu teritorijā (M, M1), izņemot apbūves noteikumos noteiktās teritorijas, kur šādi VES ir aizliegti. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka minētā norma noteikta atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumiem Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 240), kā arī ierobežojumi VES izvietošanai izrietot no citām teritorijām ar īpašiem noteikumiem (TIN), pamatojoties uz katras teritorijas noteikšanas mērķiem, augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem un institūciju nosacījumiem.²⁹

Noteikumu Nr. 240 161. punkts paredz VES, kuru jauda ir lielāka par 20 kW, izvietošanas pieļaujamību Rūpnieciskās apbūves teritorijā (R), Tehniskās apbūves teritorijā (TA), Lauksaimniecības teritorijā (L) un Mežu teritorijā (M) atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - IVN) nosacījumiem. Tādējādi apbūves noteikumu 212. punkts salīdzinājumā ar Noteikumos paredzēto, nosaka ne vien tādu VES, kuru jauda ir lielāka par 20 kW, bet arī staciju, kuru jaudai ir 20 kW izvietošanas pieļaujamību tikai konkrētajās teritorijās.

Secīgi apbūves noteikumu 212. punkts sašaurina noteikumu Nr. 240 161. punktā paredzēto VES jaudas sliekšņa piemērošanas tvērumu bez tiesiska pamatojuma, ierobežojot nacionālā līmeņa regulējumā paredzēto atļauju VES izvietošanai.

9.2.3. Apbūves noteikumu 213. punkts izvirza prasību VES un saules paneļu parku izvietojumu plānot ārpus Eiropas Savienības nozīmes biotopu teritorijām, saglabājot to pastāvēšanai optimālu hidroloģisko režīmu. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šāda norma pamatota ar Dabas aizsardzības pārvaldes rekomendācijām.³⁰

Jēdzieni "plāno" un "optimāli" ir vispārīgi un nekonkrēti. Tiesību normās prasības par zemes izmantošanu ir jāformulē skaidri (atļauts, aizliegts, ierobežots ar nosacījumiem u.tml.). Minētā norma rada tiesisko nenoteiktību un tās piemērošanā subjekti nevar paredzēt tiesiskās sekas. Eiropas Savienības un Latvijas Republikas nacionālais tiesiskais regulējums izvirza konkrētas prasības, nosacījumus un pasākumus vides aizsardzības jomā, kas jāņem vērā zemāka līmeņa plānošanas dokumentos un, izstrādājot zemāka juridiskā spēka normatīvos aktus. Nosacījums VES un saules paneļu parkus izvietot ārpus Eiropas Savienības nozīmes biotopu teritorijām, nepasargā minētos biotopus no citām darbībām, kas iznīcina vai bojā biotopus, piemēram, citu veidu būvniecība (dzīvojamās ēkas, ražošanas būves u.c). Nosacījums neatbilst Dabas aizsardzības pārvaldes rekomendācijai "saglabāt un turpināt veidot vietējas nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas vietās, kur koncentrēti īpaši aizsargājamie biotopi un sugas".³¹ Turklāt Dabas aizsardzības pārvaldes rekomendācijā Ministrija nerod apstiprinājumu faktam, ka Dabas aizsardzības pārvalde rekomendē ierobežot tieši VES un saules paneļu izvietošanu.

9.2.4. Apbūves noteikumu 214. punkts izvirza prasības, ka VES izvietojumam un krāsojumam vizuāli veiksmīgi jāiekļaujas ainavā. Ne apbūves noteikumos, ne Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts skaidrojums, pēc kādiem kritērijiem un kas vērtēs "vizuāli veiksmīgu iekļaušanos". Subjektīvi vērtējamais vizuālais risinājums var ierobežot būvniecību vairāk, kā to pieļauj augstāka juridiskā spēka normatīvie akti, kas izvirza konkrētas prasības un paredz objektīvus ierobežojumus (augstumu, trokšņa līmeni, attālumu no dzīvojamām mājām u.c.). Turklāt IVN procesā, pamatojoties uz ekspertu izvērtējumu, var tikt izvirzītas arī prasības VES vizuālajam izskatam dabas aizsardzības un ainavas saglabāšanas nolūkā, tostarp attiecībā uz krāsojumu, izvietojumu un redzamību no nozīmīgām dabas un kultūras teritorijām, ievērojot attiecīgo nozaru normatīvo aktu prasības. Noteikumu Nr. 240 161. punkts vispārīgi pieļauj VES, kuru jauda ir lielāka par 20 kW, izvietošanu konkrētās funkcionālajās zonās³² atbilstoši IVN nosacījumiem.

9.2.5. Apbūves noteikumu 215. punkts aizliedz VES ar jaudu 20 kW un vairāk balstus izvietot tuvāk par 1,5 reizes VES maksimālo augstumu no valsts un pašvaldību autoceļu ass un publiskās lietošanas dzelzceļa malējās sliedes. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šādas normas nepieciešamība pamatota ar valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Valsts ceļi" praksi tehnisko noteikumu izsniegšanā un satiksmes drošības apsvērumiem. Vienlaikus Aizsargjoslu likums satiksmes infrastruktūras ekspluatācijas un drošības nodrošināšanai jau nosaka ekspluatācijas aizsargjoslas gar ielām, autoceļiem un dzelzceļiem, savukārt kopš 2022. gada 3. novembra ir atceltas aizsargjoslas ap VES. Līdz ar to iespējamā VES ietekme uz satiksmes infrastruktūru, tai skaitā pieļaujamie attālumi un tehnoloģiskie risinājumi drošas satiksmes kustības nodrošināšanai, vērtējama IVN ietvaros. Atbilstoši IVN normatīvajam regulējumam VES, kuru jauda ir 20 kW un vairāk, piemērojama IVN procedūra, kurā eksperti, ņemot vērā konkrētās vietas apstākļus, tostarp mirgoļošanu un dabas aizsardzību, nosaka nepieciešamos drošības attālumus un riska mazināšanas pasākumus; piemēram, lai novērstu VES lāpstiņu apledojuma ietekmes riskus, IVN ietvaros var tikt rasts tehnisks risinājums par to apsildi, kas ir alternatīvs risinājums attāluma noteikšanai.

9.2.6. Apbūves noteikumu 216. punkts nosaka, ka VES ar jaudu līdz 20 kW atļauts izvietot, ja attālums no balsta līdz blakus zemes vienības robežai nav mazāks par 1,5 iekārtas augstumiem; attālumu var samazināt ar blakus zemes vienības īpašnieka piekrišanu. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šī norma pamatota ar Civillikumā iztrūkstošu regulējumu iekārtu lietošanas tiesību aprobežojumiem. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka VES drošības attāluma uzdevums nav risināt civiltiesiskus jautājumus, kā arī, ka plānošanas dokumentos paredzēts pienākums saņemt saskaņojumu no privātpersonām pirms būvniecības veikšanas nav tiesisks, jo pašvaldībām nav deleģējuma noteikt privātpersonu zemes apbūves saskaņošanas kārtību, turklāt šāds nosacījums var padarīt zemes gabala izmantošanu atbilstoši teritorijas plānojumam pat neiespējamu.

9.2.7. Secīgi apbūves noteikumu 215. un 216. punkts pieņemti pretēji augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem un ir prettiesiski.

9.2.8. Apbūves noteikumu 216. punkts nosaka, ka VES ar jaudu līdz 20 kW atļauts izvietot, ja attālums no balsta līdz blakus zemes vienības robežai nav mazāks par 1,5 iekārtas augstumiem; attālumu var samazināt ar blakus zemes vienības īpašnieka piekrišanu. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šī norma pamatota ar Civillikumā iztrūkstošu regulējumu iekārtu lietošanas tiesību aprobežojumiem.³³

Kopš 2022. gada 3. novembra ir atceltas aizsargjoslas ap VES³⁴ un pašvaldībām nav dots deleģējums noteikt VES ar jaudu līdz 20 kW drošības aprobežojumus. Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka pašvaldības uzdevums nav veikt inženiertehniska rakstura aprēķinus par to, cik liels attālums nepieciešams, lai garantētu VES drošu ekspluatāciju, turklāt drošības attālumu uzdevums nav risināt civiltiesiskus jautājumus.³⁵ Vienlaikus Satversmes tiesa atzina par prettiesisku normu, kas plānošanas dokumentos paredz saskaņojumu saņemšanu no privātpersonām pirms būvniecības veikšanas, jo pašvaldībām nav dots deleģējums noteikt privātpersonu zemes apbūves saskaņošanas kārtību, turklāt ar šādu nosacījumu zemes gabala izmantošana atbilstoši teritorijas plānojumam var kļūt pat neiespējama.³⁶ Secīgi apbūves noteikumu 216. punkts pieņemts pretēji augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem un ir prettiesisks.

9.2.9. Apbūves noteikumu 219. punkts paredz, ka VES un saules paneļu parkus izvieto ārpus kultūras pieminekļiem un to aizsargjoslām. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka šādu prasību Kultūras mantojuma pārvalde (turpmāk - Pārvalde) izvirzījusi 2024. gada 17. septembra atzinumā Nr. 06-06/4906 Par Bauskas novada teritorijas plānojuma 1. redakciju.³⁷ No minētā atzinuma konstatējams, ka Pārvalde nav izvirzījusi prasības attiecībā uz saules paneļu izvietošanas ierobežojumiem.

Kā jau iepriekš minēts, nacionālā līmeņa tiesiskais regulējums neparedz saules paneļu parku terminoloģiju, kā arī vispārīgi neierobežo saules paneļu izvietošanu. Likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 5. pants paredz valsts un pašvaldības kompetences nošķīrumu, proti, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izdod vispārīgus administratīvos aktus par katra atsevišķa kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu par valsts un reģiona nozīmes kultūras pieminekļiem, bet pašvaldības - par vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem. Šie administratīvie akti ir saistoši attiecīgā kultūras pieminekļa īpašniekam (valdītājam). Turpat likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 19. panta otrais teikums nosaka, ka kultūras pieminekļu izmantošana saimnieciskajā darbībā pieļaujama vienīgi tad, ja tā nekaitē piemineklim, nemazina tā vēsturisko, zinātnisko un māksliniecisko vērtību. Savukārt Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumu Nr. 720 "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi" 31. punkts paredz, ka, plānojot būvniecību un citus darbus kultūras pieminekļa aizsardzības zonā, kas var pārveidot kultūras pieminekli vai ainavu, nodrošina kultūras pieminekļa saglabāšanu. Kultūras pieminekļa saglabāšanai nepieciešamos pasākumus iekļauj būvniecības vai citu darbu projektā un tāmē, un tos finansē būvniecības ierosinātājs vai finansētājs. Turpat 33. punkts atļauj kultūras pieminekli izmantot kultūras, izglītības, zinātnes, tūrisma, saimnieciskiem vai citiem mērķiem tā, lai tiktu saglabāts kultūras piemineklis un kultūrvēsturiskā vide kultūras pieminekļa teritorijā un tā aizsardzības zonā.

Nosakot ierobežojumus attiecībā uz kultūras pieminekļiem, tostarp valsts nozīmes kultūras pieminekļiem, un to aizsargjoslām, nesniedzot pienācīgu šo ierobežojumu samērīguma un nepieciešamības izvērtējumu, apbūves noteikumu 219. punktā paredzētais saules paneļu izvietošanas aizliegums ir noteikts bez atbilstoša juridiska pamatojuma.

9.2.10. Apbūves noteikumu 920. punkts aizliedz VES būvniecību Karsta procesu izplatības teritorijās (TIN13). Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šāds aizliegums skaidrots ar VES rotoru radīto vibrāciju; noteiktā TIN13 teritorija - 10 307 ha platībā.³⁸

Minētā norma pēc būtības noteikta, vadoties no vispārīga pieņēmuma par VES radītajām vibrācijām, neveicot ietekmes izvērtējumu (aizstāj IVN procedūru ar pieņēmumu); diferenciāciju pēc VES jaudas, augstuma, tehnoloģijas; iespēju piemērot mazāk ierobežojošus risinājumus. Norma nav pamatota ar pētījumiem, nav sniegti datos un faktos balstīti pierādījumi par vibrāciju ietekmi tieši uz karsta procesiem, kā arī nav vērtētas alternatīvas. Kā jau iepriekš minēts, tiesiskais instruments noteikt TIN neparedz noteikt kādas saimnieciskās darbības pilnīgu aizliegumu. Secīgi apbūves noteikumu 920. punkts neatbilst samērīguma principam, jo ir noteikts bez pienācīgi izvērtēta ierobežojumu samērīguma pamatojuma, neveicot izvērtējumu, vai paredzētais pilnīgais aizliegums konkrētajā TIN teritorijā ir nepieciešams, piemērots un proporcionāls sasniedzamajam mērķim. Papildus norādāms, ka iespējamā vibrāciju ietekme (kā vidi ietekmējošs faktors/enerģijas emisija vides tiesību izpratnē) var tikt vērtēta ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procesā, jo IVN procedūra ir paredzēta, lai novērtētu paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi un izstrādātu priekšlikumus nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai. Tādējādi normatīvais regulējums jau paredz mehānismu, kura ietvaros konkrētās vēja enerģijas ieceres izpēte, balstoties datos un faktos, var sniegt atbildes par to, vai un kādos apstākļos vēja turbīnu radītās vibrācijas var vai nevar ietekmēt karsta procesus, kā arī ļaut izvērtēt alternatīvas un mazāk ierobežojošus risinājumus. Līdz ar to pastāv samērīgāki līdzekļi ietekmes izvērtēšanai nekā pilnīgs aizliegums visā TIN13 teritorijā, un nav pamata noteikt vispārīgu pilnīgu aizliegumu.

9.2.11. Apbūves noteikumu (TIN16) 5.1.7. apakšnodaļa "Teritorija, kurā 20 kW un lielākas jaudas vēja elektrostaciju būvniecība ir aizliegta (TIN16)" nosaka, ka teritorijās ap pilsētām un ciemiem aizliegta 20 kW un lielākas jaudas VES ražošanas iekārtas balsta izvietošana. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā šādas normas nepieciešamība pamatota ar noteikumu Nr. 240 162. punktu, kas pieļauj noteikt teritorijas, kurās VES būvniecība ir aizliegta, un noteikumu Nr. 240 144. punktu, kas uzliek pienākumu noteikt drošības attālumus no inženierbūvēm, kas atbilst vispārīgajos būvnoteikumos noteiktā inženierbūvju iedalījuma III grupai, līdz dzīvojamai un publiskai apbūvei, nosakot tajos teritorijas izmantošanas aprobežojumus.

No Plānojuma Paskaidrojuma raksta izriet, ka 2 km attālums noteikts, lai mazinātu ietekmi uz vidi, iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti, saglabātu apdzīvoto vietu ainavu un kultūras vērtības, aizsargātu nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, kā arī nodrošinātu apdzīvoto vietu ilgtermiņa attīstības un paplašināšanās iespējas, ņemot vērā vēja parka ilgo darbības laiku. Vienlaikus Plānojums paredz 2 km zonu kā vispārīgu un vienādi piemērojamu risinājumu ap pilsētu un visiem ciemiem, neizdalot apdzīvotās vietas pēc to apbūves intensitātes, blīvuma, funkcionālās struktūras vai citiem apstākļiem, kas varētu ietekmēt nepieciešamību pēc šāda ierobežojuma. Līdz ar to, lai šāds vispārējs ierobežojums būtu tiesiski pamatots un atbilstu samērīguma principam, pašvaldībai ir jāspēj ar objektīviem un pārbaudāmiem datiem pamatot, ka tieši 2 km attālums ir nepieciešams un piemērots visos gadījumos, un ka nav iespējams sasniegt norādītos mērķus ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (t.sk. bet ne tikai piemēram noteikt šādus ierobežojumus tikai ap atsevišķiem ciemiem).

Attiecībā uz argumentu, ka buferzona noteikta nolūkā mazināt ietekmi uz vidi norādāms, ka ietekmes izvērtēšanai pastāv arī citi ministrijas ieskatā samērīgāki instrumenti. Kā jau norādīts augstāk, viens no likumdošanā noteiktiem instrumentiem ietekmes uz vidi izvērtēšanai ir ietekmes uz vidi novērtējums. IVN procedūra paredz konkrētās ieceres ietekmes izvērtēšanu, tostarp paredzēto darbību iespējamo ietekmi uz vidi un iedzīvotāju veselību, kā arī mazinošo pasākumu noteikšanu, līdz ar to 2 km vispārējs un automātiski piemērojams aizliegums nav vienīgais iespējamais instruments, kā sasniegt norādītos mērķus.

Lai normu pamatotu ar iedzīvotāju veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību, Pašvaldībai bija pienākums ar objektīviem datiem un izpēti pamatot tieši 2 km attāluma izvēles lietderību, pierādot, kāpēc vispārējā normatīvajā regulējumā noteiktie minimālie attālumi līdz dzīvojamai un publiskai apbūvei noteikumos Nr. 240 nav pietiekami lai aizsargātu iedzīvotāju veselību konkrētajā apvidū. Plānojums un tā Paskaidrojuma raksts šādu pamatojumu nesatur.

Attiecībā uz argumentu, ka 2 km VES aizlieguma zona nepieciešama, lai saglabātu apdzīvoto vietu ainavu un kultūras vērtības, norādāms, ka Plānojums un tā Paskaidrojuma raksts nesatur datos un faktos balstītus pierādījumus, ka, piemēram, būtu identificēti konkrēti valsts vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, baznīcas vai vēsturiski ainaviski apvidi, kuru vizuālo integritāti VES turbīnas 2 km rādiusā būtiski degradētu.

Attiecībā uz argumentu par nepieciešamību aizsargāt nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības ne Plānojums, ne tā Paskaidrojuma raksts nesniedz pierādījumus, ka, pieņemot lēmumu par 2 km zonas noteikšanu, pašvaldība ir identificējusi visas skartās personu grupas un izvērtējusi un samērojusi visu iesaistīto pušu intereses. Proti, Plānojuma pamatojums aprobežojas ar to zemes īpašnieku interešu aizsardzību, kurus potenciāli varētu ietekmēt vēja parka izveide to īpašumu tuvumā, taču nav vērtētas arī to personu tiesības, kuru nekustamie īpašumi atrodas 2 km zonā un kuriem ar šo regulējumu tiek liegta tiesiska iespēja izmantot savu īpašumu VES būvniecībai, tādējādi tieši ierobežojot viņu rīcības brīvību ar īpašumu. Nepietiekams izvērtējums konstatēts arī rīkojuma 7.3. punktā attiecībā uz publiskās apspriešanas posmu, kurā nav rodams pamatojums kādēļ pašvaldība nav ņēmusi vērā iebildumus par šī ierobežojuma noteikšanu.

Būtiski vērst uzmanību uz teritoriju ar īpašiem noteikumiem (TIN) kā teritorijas plānošanas instrumenta būtību. TIN nodrošina pašvaldībai iespēju noteikt teritorijas, kurās dabas, vides, kultūras, drošības vai tehnisku apsvērumu dēļ teritorijas izmantošanai un apbūvei tiek piemērotas papildu prasības vai ierobežojumi. TIN paredzēts, lai līdzsvarotu dažādas sabiedrības intereses un ilgtspējīgas attīstības vajadzības, balstoties konkrētu risku un aizsargājamo vērtību izvērtējumā. Vienlaikus šis instruments var noteikt priekšnosacījumus konkrētu darbību īstenošanai, tomēr Ministrijas kā attiecīgās nozares politikas veidotājas un teritorijas plānošanas nozares ministrijas ieskatā TIN nav paredzēts kā mehānisms kāda noteikta veida saimnieciskās darbības būtiskai ierobežošanai vai pilnīgam aizliegumam. Šajā plānojumā TIN tiek izmantots pārsvarā kā vispārēja aizlieguma instruments, nevis kā sabalansētas salāgošanas un nosacījumu noteikšanas mehānisms, kā rezultātā TIN zaudē savu pamatfunkciju un mērķi, kam tas teritorijas plānošanā ir paredzēts.

Visbeidzot jāuzsver, ka, nosakot vispārīgu aizliegumu VES izveidei ar jaudu 20 kW un vairāk un to pamatojot ar nepieciešamību mazināt ietekmi uz vidi, iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti, saglabāt apdzīvoto vietu ainavu un kultūras vērtības, kā arī aizsargāt nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, nav skaidrots, kādēļ šādi paši aizsardzības mehānismi pašvaldības ieskatā nav nepieciešami, piemēram, 19 kW jaudas gadījumā. Iekārtas jauda pati par sevi ir tehnisks raksturlielums, nevis teritorijas plānošanas kritērijs, jo tā tiešā veidā nenosaka iekārtas fiziskos izmērus vai radīto emisiju (trokšņa, mirgošanas efekta) apjomu. Pašvaldība nav sniegusi argumentāciju, kāpēc zemākas jaudas VES ietekme būtu pieļaujama, bet 20 kW - kategoriski aizliedzama tajā pašā lokācijā.

Ministrija jau iepriekš (t.sk. 2025. gada 13. novembra sanāksmē) vērsa Pašvaldības uzmanību,³⁹ ka pašvaldībām dotais pilnvarojums noteikt funkcionālo zonējumu, atļauto izmantošanu un ierobežojumus jāizlieto, veicot vispusīgu izvērtējumu t.sk. norādot uz Satversmes tiesas atziņām, ka pašvaldība savas kompetences ietvaros nevar rīkoties patvaļīgi. Proti, tās rīcībai ir jābūt objektīvi pamatotai un balstītai racionālos apsvērumos, kas pamato noteiktā ierobežojuma nepieciešamību.⁴⁰

9.2.12. Apbūves noteikumu 977. punkts nosaka, ka Vietējās nozīmes lauksaimniecības teritorijā (TIN6) aizliegta derīgo izrakteņu ieguve, VES un uz zemes izvietojamu saules paneļu parku uzstādīšana un cita saimnieciskā darbība, ja tā mazina iespējas izmantot lauksaimniecības zemi lauksaimnieciskai apstrādei. Neskatoties, ka apbūves noteikumu konkrētā sadaļa regulē vietējās nozīmes lauksaimniecības teritorijas, Plānojuma Paskaidrojuma rakstā citustarp sniegts skaidrojums par nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritorijām, kas Plānojuma kartēs esot attēlotas saskaņā ar noteikumu Nr. 628 31.2.4. apakšpunktu, kas uzliek pienākumu nacionālo interešu objektu (kuru noteikšana ir Ministru kabineta kompetencē) attēlot teritorijas plānojuma grafiskajā daļā.⁴¹ Par to, kāpēc Vietējās nozīmes lauksaimniecības teritorijās (TIN6) aizliegta konkrēta saimnieciskā darbība, nav sniegts skaidrojums par aizlieguma piemērošanas pamatojumu.

Kā jau iepriekš minēts, TIN mērķis ir atļaut noteiktas darbības, izvirzot nosacījumus (nevis aizliegt).

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi paredz: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas.⁴² Tādējādi pašvaldībai, nosakot konkrētas saimnieciskās darbības ierobežojumus, ir jānodrošina, no vienas puses, Satversmes 105. pantā un citās Satversmes normās komersantiem garantēto pamattiesību ievērošana un, no otras puses, personu tiesību aizsardzība.⁴³

Nesniedzot pamatojumu būtiskiem īpašumtiesību ierobežojumiem, nav ievērots īpašumtiesību aizsardzības princips. Secīgi apbūves noteikumu 977. punkts pieņemts bez tiesiska pamatojuma.

9.2.13. Apbūves noteikumu 301. punkts nosaka, ka Iecavas pagastā aizliegtas jaunas būves lauksaimniecības dzīvniekiem, kurās komerciālos nolūkos paredzēts audzēt 10 un vairāk cūkas. Šādas normas nepieciešamība Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav paskaidrota.

Pašvaldībām nav tiesiska pamata noteikt kādas saimnieciskās darbības būtiskus ierobežojumus, ja augstāka juridiskā spēka normatīvie akti konkrēto saimniecisko darbību vispārīgi pieļauj. Nosakot apbūves noteikumos ierobežojumus tie jāpamato. Bez Iecavas pagasta Bauskas novadā ietilpst vēl 17 pagasti.⁴⁴ Dokumentos nav atrodams pamatojums atšķirīgai attieksmei lauksaimnieciskās darbības veikšanai Iecavas un parējos pagastos. Tādējādi apbūves noteikumu 301. punkts neatbilst Satversmes 105. pantam un tiesiskas valsts principam.

9.2.14. Apbūves noteikumu 2.7.2. apakšnodaļā "Prasības derīgo izrakteņu ieguvei, kurai atļauju vai licenci neizsniedz pašvaldība" ietvertās normas pārkāpj atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu. Salīdzinot apbūves noteikumu 2.7.2. apakšnodaļu ar 2.7.3. apakšnodaļu "Prasības bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguvei", konstatējams, ka gadījumos, kad licenci izsniedz valsts institūcija, Pašvaldība ir noteikusi nesamērīgi stingrākas prasības (obligāts detālplānojums, administratīvie līgumi, pienākums ierīkot jaunas ūdens ņemšanas vietas) nekā gadījumos, kad atļauju izsniedz pati Pašvaldība. Tā kā abu veidu derīgo izrakteņu ieguve pēc savas būtības un ietekmes uz apkārtējo vidi var būt līdzvērtīga, nav saskatāms objektīvs un saprātīgs pamats šādai nevienlīdzīgai attieksmei. Šāda atšķirīga attieksme var radīt mākslīgus administratīvos šķēršļus tieši tajos procesos, kuros lēmumu pieņemšanas kontrole nav Pašvaldības tiešā pakļautībā.

Likuma "Par zemes dzīlēm" 10. panta pirmā daļa noteic, ka zemes dzīļu izmantošanu drīkst uzsākt, ja saņemta Valsts vides dienesta vai Enerģētikas un vides aģentūras⁴⁵ izsniegta licence vai pašvaldības izsniegta bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauja. Likuma "Par zemes dzīlēm" 11. pants noteic zemes dzīļu izmantošanas kārtību arī bez derīgo izrakteņu ieguves atļaujas vai zemes dzīļu izmantošanas licences.

Ņemot vērā minēto, apbūves noteikumu 48. un 49. punkts, un 51. punkts daļā par pienākumu ierīkot jaunas ūdens ņemšanas vietas (bez cēloņsakarību pierādīšanas norma ir nesamērīga) neatbilst kompetences (ultra vires) principam, vienlīdzības un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principam, samērīguma principam, kā arī tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principam.

9.3. Vienlaikus konstatēju citas nepilnības Plānojumā, kas nav šī rīkojuma izdošanas pamats, tomēr prasa Pašvaldības rīcību to novēršanai, pārskatot un precizējot attiecīgās normas, lai nodrošinātu tiesisku un ar augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem saskaņotu Plānojuma regulējumu.

9.3.1. Plānojumā noteiktas normas, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem.

9.3.1.1. Pretēji Likuma 24. panta ceturtajai daļai, apbūves noteikumu 2. punkts nosaka, ka lokālplānojuma un detālplānojuma teritorijā jāievēro attiecīgā lokālplānojuma un detālplānojuma prasības, cik tālu tās nav pretrunā ar apbūves noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Saskaņā ar vispārīgiem tiesību principiem normatīvais akts zaudē spēku šādos gadījumos: 1) ja iestājies termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks laikā; 2) ja normatīvais akts tiek atcelts; 3) ja stājies spēkā cits normatīvais akts ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos pašus jautājumus⁴⁶. Tādējādi nav pamatoti Plānojuma apbūves noteikumos paredzēt arī lokālplānojumu un detālplānojumu prasību ievērošanu.⁴⁷

9.3.1.2. Noteikumu Nr. 628 36.7. apakšpunkts nosaka, ka lokālplānojuma grafiskajā daļā, ja nepieciešams, nosaka vai precizē pašvaldības kompetencē esošās apgrūtinātās teritorijas un tās pārziņā esošos objektus, kuriem nosaka aizsargjoslas. Attiecīgi apbūves noteikumu 154. punkts un 160. punkts daļā, kas pieļauj aizsargjoslas un citas apgrūtinātās teritorijas precizēt ar zemes ierīcības projektu vai būvniecības dokumentāciju, nonāk pretrunā vispārējiem tiesību principiem, jo administratīvais akts nevar grozīt vai mainīt ārējā normatīvā akta saturu.

9.3.1.3. Zemes vienība ir Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēts norobežots zemesgabals, kam piešķirts kadastra apzīmējums un tai ir konkrēta platība. Apbūves parametru aprēķinā, kas noteikts noteikumos Nr. 240, lietota kopējā zemes vienības platība vai zemes vienības platība konkrētajā funkcionālajā zonā. Noteikumi Nr. 240 nedod tiesības pašvaldībai mainīt apbūves parametru aprēķina formulu, izslēdzot no aprēķina zemes vienības daļu, kas atrodas sarkanajās līnijās.⁴⁸ Sarkanā līnija kā aizsargjosla gar ielām apgrūtina nekustamo īpašumu, nevis to sadala.

9.3.1.4. Noteikumu Nr. 240 10. punkts nosaka, ka teritorijas plānojumā konkrētām funkcionālajām zonām var noteikt jaunveidojamo zemes vienību minimālo platību, kā arī pieļaujamās atkāpes no tās. Pašvaldībai nav dots deleģējums paplašināt pieļaujamo atkāpju tvērumu, attiecinot tās arī uz citiem zemes vienības vai apbūves parametriem, attiecīgi apbūves noteikumu 224. punkts, kas paredz 10 % un 5 % atkāpes visiem apbūves parametriem konkrētos gadījumos pārsniedz pašvaldībai doto pilnvarojumu.

9.3.1.5. Noteikumu Nr. 240 140. punkts nosaka minimālo attālumu jaunu lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzēto būvju izvietošanai no tuvākās esošās dzīvojamās ēkas vai publiskās būves, vadoties no dzīvnieku vienību skaita, ko paredzēts turēt vienlaikus. Attiecīgi apbūves noteikumu 297. punkts nav piemērojams.

9.3.1.6. Apbūves noteikumu 863. punkts, kas nosaka, ka funkcionālajā zonā Lauksaimniecības teritorija (L1) lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumu apbūvē ievēro Jauktas centra apbūves (JC2) teritorijas noteikumus, nav tiesiski korekts. Funkcionālo zonu noteikšana teritorijas plānojumā balstās uz teritoriālās plānošanas pamatprincipiem, kas prasa katrai zonai atbilstošu un pielāgotu izmantošanas un apbūves regulējumu. Jauktas centra apbūves teritorijas un lauksaimnieciskās ražošanas teritorijas atšķiras gan pēc to funkcionalitātes, gan apbūves mērķiem, un apbūves nosacījumu pārnešana no JC2 zonas uz lauksaimnieciskās teritorijas izmantošanu nav pieļaujama.

9.3.1.7. Ar Plānojumu mainītas Iecavas pilsētas teritorijas robežas, no tās izslēdzot valsts mežus - zemes vienības ar kadastra apzīmējumiem 4064 012 0173 un 4064 010 2424 un tām piegulošo valsts vietējā autoceļa V1047 Iecava-Lambārte posmu ar kadastra apzīmējumu 4064 012 0289. Šādu izmaiņu nepieciešamībai Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts pamatojums, kā to nosaka noteikumu Nr. 628 30. punkts.

9.3.2. Plānojumā ietvertas normas, kas nesamērīgi ierobežo personu īpašumtiesības un Paskaidrojuma rakstā tam nav sniegts pamatojums.

9.3.2.1. Ja attīstības iecere atbilst atļautajai izmantošanai, papildu ierobežojumi palīgēkas apbūves laukumam, kā tas noteikts apbūves noteikumu 298., 299. punktā, ir nesamērīgi un īpašumu tiesību nepamatoti ierobežojoši.

9.3.2.2. Apbūves noteikumu 195.2. apakšpunkts noteic, ka zemes vienībās, kuru platība ir 1000 m² vai lielāka, kā pagaidu decentralizētās kanalizācijas sistēmas risinājums ir pieļaujamas arī individuālās bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas ietaises. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts jebkāds pamatojums, kāpēc izņēmums piemērojams tieši zemes vienībām, kuru platība ir 1000 m² vai lielāka, tādējādi palielinot atsevišķu īpašuma izmantošanas tiesības, bet pārējiem samazinot.

9.3.2.3. Noteikumu Nr. 240 vispārīgās prasības apbūvei (apbūves parametri) un Ministru kabineta 2017. gada 27. jūnija noteikumi Nr. 384 "Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu" nedefinē attāluma ierobežojumus decentralizētas kanalizācijas novietojumam zemes vienībā, attiecīgi apbūves noteikumu 196. punktā ietvertā prasība 4 m attāluma novietojumam nav piemērojama.

9.3.3. Plānojumā ietvertas normas, kuru izdošana pārsniedz pašvaldības kompetences jomu vai attiecas uz jautājumiem, kuros likums paredz citu institūciju kompetenci:

9.3.3.1. Servitūta nodibināšana un uzraudzība, kā arī jautājumi par žogu augstumu starp blakus zemes vienībām un dzīvžoga augstumu starp zemes vienībām ir civiltiesisks jautājums, kas saskaņā ar Pašvaldību likumu nav pašvaldību kompetencē,⁴⁹ un nav pamata teritorijas plānošanas dokumentos tos regulēt.⁵⁰

9.3.3.2. Apbūves noteikumu 218. punkts izvirza prasības pilsētās un ciemos saules paneļu iekārtas uz zemes izvietot ne tuvāk kā 4 m no zemes vienības robežas un ievērojot insolācijas prasības blakus zemes vienībā, ko iespējams samazināt ar blakus zemes vienības īpašnieka saskaņojumu. Apbūves noteikumu Paskaidrojuma rakstā šādas normas nepieciešamība pamatota ar to, ka Civillikumā nav atrunāti iekārtu lietošanas tiesības aprobežojumi.⁵¹ Vispārīgi augstāka juridiskā spēka normatīvie akti neierobežo saules paneļu izvietošanu.

9.3.3.3. Prasības projektēšanai⁵² un saskaņojumu vai tehnisko noteikumu saņemšanai,⁵³ kā arī prasības būvniecības dokumentācijā iekļaujamajai informācijai⁵⁴ nav teritorijas plānojuma jautājums un nav ietveramas apbūves noteikumos.

9.3.3.4. Prasības valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem,⁵⁵ to restaurācijai, atjaunošanai vai pārbūvei⁵⁶ izriet no likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" un Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumiem Nr. 720 "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi". Normu dublēšana vai deklaratīvu normu ietveršana⁵⁷ ir pretrunā Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 108) 3. punktam. Sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu ir viena no pašvaldību autonomajām funkcijām⁵⁸ un to izpildei pašvaldība tiesīga izdot saistošos noteikumus.⁵⁹ Tādējādi kultūras pieminekļu uzraudzība, kultūrvēsturiskās vērtības noteikšana vēsturiskām ēkām ir ārpus teritorijas plānojuma tvēruma.

9.3.4. Apbūves noteikumos ietvertas normas, kas neatbilst normatīvo aktu sagatavošanas juridiskās tehnikas prasībām:

9.3.4.1. Teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts, un tā izstrādē ievērojamas noteikumu Nr. 108 prasības. Normatīvā akta tekstam ir raksturīgs oficiāls, vispārīgs, vienveidīgs, nepārprotami formulēts un lakonisks izteiksmes stils.⁶⁰

9.3.4.2. Plānojuma saistošajā daļā - apbūves noteikumos - ietvertas normas, kas dublē vai interpretē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Piemēram, apbūves noteikumu 170. punkts interpretē Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumus Nr. 279 "Ceļu satiksmes noteikumi"; 295. punkts dublē Civillikuma 1088. pantu; 10. punkts dublē Zemes pārvaldības likuma 7. panta pirmo daļu; 992. punkts dublē noteikumu Nr. 240 6. punktu; 49. punkts interpretē Ministru kabineta 2012. gada 21. augusta noteikumu Nr. 570 "Derīgo izrakteņu ieguves kārtība" 37. punktu. 

9.3.4.3. Apbūves noteikumos nav jāietver atsauci uz augstāka juridiskā spēka normatīvo aktu vai norādi par to piemērošanu teritorijas izmantošanā,⁶¹ jo šī akta piemērošana izriet tieši no tiesību normu hierarhijas un ir piemērojama neatkarīgi no tā norādīšanas.

9.3.4.4. Apbūves noteikumos ietvertas redakcionāli neskaidras un deklaratīvas normas. Apbūves noteikumu 4.5. apakšpunkta definīcijai "aizsargsiena" ir redakcionālas nepilnības un neskaidras atsauces uz dažādiem normatīvajiem aktiem, apgrūtinot to nepārprotamu un viennozīmīgu piemērošanu.

9.3.4.5. Apbūves noteikumu 41.5. un 41.7. apakšpunkta redakcija daļā par izņēmumu derīgo izrakteņu ieguvei ir pakļauta plašai interpretācijai, jo nav sniegti kritēriji, kas ir vai nav negatīva ietekme uz kultūrvēsturisko objektu vai ainavu. Apbūves noteikumu 42. punktā pievienota nekorekta atsauce, proti, uz šo pašu apbūves noteikumu 42. punktu.

9.3.4.6. Apbūves noteikumu 156. punkta redakcija nav viennozīmīgi saprotama, kādas izpētes rezultātā ir atļauts nepiemērot apbūves noteikumos noteiktos aprobežojumus un tieši kādus aprobežojumus sanitārajai aizsargjoslai ap kapsētu.

9.3.4.7. Plānojuma apbūves noteikumu mērķis ir noteikt teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus. Tā tvērums un plānošanas dokumenta būtība neparedz pašvaldībai tiesības noteikt specifiskus tehniskus ierobežojumus⁶² vai regulēt, piemēram, konkrētu stādījumu sugu aizliegumu.⁶³ Apbūves noteikumos neietver normas, ko pašvaldība praksē nevarēs kontrolēt vai uzraudzīt.⁶⁴

10. Likuma 27. pants nosaka kārtību pašvaldības teritorijas plānojuma darbības apturēšanai, izdodot ministra rīkojumu, pēc pašvaldības teritorijas plānojuma apstrīdēšanas, ja konstatētas neatbilstības normatīvo aktu prasībām.

11. Analizējot aktuālos pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādes procesus sistēmā, iezīmējas negatīva tendence: jaunajos plānojumu projektos pašvaldības aizvien biežāk iestrādā būtiskus ierobežojumus VES attīstībai. Šie ierobežojumi, it īpaši plašu buferzonu noteikšana ap ciemiem un apdzīvotām vietām, summāri rada kritisku šķērsli valsts enerģētiskajai pašpietiekamībai. Minētā tendence būtiski samazina valsts mērogā pieejamo teritoriju potenciālu enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem, tādējādi radot tiešu pretrunu ar Latvijas enerģētikas stratēģijā 2050 noteiktajiem nacionālajiem mērķiem un starptautiskajām saistībām.

Demokrātiskas tiesiskas valsts princips ietver valsts pienākumu vispār nepieļaut tādu seku iestāšanos, kuras būtiski kaitētu pašvaldības iedzīvotājiem vai visiem valsts iedzīvotājiem. Ierobežojumi enerģijas ražošanai no AER (vējš un saule) kopumā rada risku nesasniegt valsts ilgtermiņa mērķus un līdz ar to var mazināt enerģētisko neatkarību un drošību, kas ir visas sabiedrības kopēja interese. Tādējādi izšķiroša nozīme ir tam, vai teritorijas plānojums ir izstrādāts un apstiprināts teritorijas attīstības plānošanu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un vai tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo leģitīmam mērķim un ir ar to samērīgs.

12. Ņemot vērā šā rīkojuma 7.3., 7.4., 8.1., 9.1. un 9.2. apakšpunktā konstatētās nepilnības Plānojumā, secināms, ka Plānojuma izstrādē nav ievērotas turpmāk minēto normatīvo aktu prasības:

12.1. Satversmes 1., 105. un 106. pants.

12.2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmā, trešā, piektā daļa, desmitās daļas pirmais teikums un vienpadsmitā daļa.

12.3. Likuma 2. pants, 3. panta 1., 3., 6., 7. un 8. punkts un 23. panta pirmā daļa.

12.4. Noteikumu Nr. 628 29. punkts.

12.5. Noteikumu Nr. 240 161., 163. un 163.¹ punkts.

13. Ņemot vērā minēto un, pamatojoties uz Likuma 27. panta trešo daļu, apturu saistošo noteikumu Nr. 10 darbību daļā, proti, apbūves noteikumu 35., 48., 49., 51. punktu daļā par pienākumu ierīkot jaunas ūdens ņemšanas vietas, 212., 213., 214., 215., 216., 217., 219., 301., 920., 926., 927., 950., 951., 957. un 977. punktu.

14. Rīkojumu publicēt oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un nosūtīt Domes priekšsēdētājam.

---

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs R. Čudars