Darbības ar dokumentu

1. Noteikumi nosaka:

1.1. profesionālās kvalifikācijas līmeni, mācību ilgumu, profesionālās kvalifikācijas prasības un attiecīgajai profesijai un specialitātei nepieciešamo kompetenci un teorētisko un praktisko zināšanu apjomu;

1.2. ārstniecības personu kompetenci ārstniecībā;

1.3. teorētisko un praktisko zināšanu apjomu, ārstniecības personām nosakāmos kritērijus jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes iegūšanai, neapgūstot izglītības programmu jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, un laikposmu, kurā ārstniecības personām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu minētajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.

2. Noteikumos lietoti šādi termini:

2.1. simulāciju mācību vide – fiziska vide (apkārtne vai apstākļi), kas atdarina citas reālas vides aspektus un elementus un kurā tiek īstenota kontrolēta simulācijā balstīta izglītības aktivitāte, nodrošinot dalībnieku fizisko, emocionālo un psiholoģisko drošību, ar nolūku mācīties, novērtēt vai testēt. Prasmju (praktisko manipulāciju) apguves līmeņi:

2.1.1. A līmenis jeb iesācēja līmenis – izglītojamam ir teorētiskas zināšanas par prasmi, tās mērķi un pielietojumu;

2.1.2. B1 līmenis jeb pamatlīmenis – izglītojamam ir iemaņas praktiski īstenot prasmi, izmantojot simulāciju resursus simulāciju vidē;

2.1.3. B2 līmenis jeb vidējais līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas simulāciju vidē pielietot prasmi simulācijas scenārija ietvaros (simulācijas scenāriju veido klīniskais algoritms un klīniska situācija);

2.1.4. C1 līmenis jeb augsts līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā;

2.1.5. C2 līmenis jeb eksperta līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas patstāvīgi veikt situācijas analīzi un pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas vadībā;

2.2. tieša uzraudzība – studiju programmā noteikto zināšanu, prasmju un kompetenču apguve klīniskā vidē, kur ārstniecības persona nodrošina studējošā apmācību, strādājot kopā ar studējošo, vai ir nekavējoties pieejama studējošajam;

2.3. vadība – studiju programmā pielietošanas līmenī apgūto un sekmīgi novērtēto zināšanu, prasmju un kompetenču pielietošana klīniskā vidē, kur ārstniecības persona sniedz studējošajam profesionālo atbalstu un ir pieejama tiešām vai attālinātām konsultācijām, kā arī Ārstniecības likuma 39.¹ un 43.² pantā minētajā gadījumā sertificēts speciālists sniedz ārstam stažierim profesionālo atbalstu un ir pieejams tiešām vai attālinātām konsultācijām. Vadība ietver regulāras konsultācijas, viedokļu un pieredzes apmaiņu, lai pilnveidotu studējošā prasmes, zināšanas un attieksmi klīniskās darbības laikā.

3. Teorētisko un praktisko zināšanu apjomā un kompetences apguvē ietver caurviju kompetenču apguvi, izmantojot supervīziju kā pašvadītās mācīšanās, emocionālās inteliģences, komunikācijas prasmju (tai skaitā seksuālās un reproduktīvās veselības jomā), sadarbības un refleksijas spēju pilnveidošanas metodi, kā arī ietver kompetences tiesību un ētikas jomā, pacientu datu aizsardzībā, digitālajās prasmēs, pacientu drošībā, bērnu tiesību aizsardzībā, vardarbības atpazīšanā un dzimumu līdztiesībā.

4. Prasmes (praktiskās manipulācijas) medicīnas un veselības aprūpes izglītības programmu ietvaros studējošajiem jāapgūst simulāciju vidē, kā to nosaka attiecīgās profesijas standarts un tajā iekļautās profesionālās kvalifikācijas prasības (turpmāk – profesijas standarts). Prasmju (praktisko manipulāciju) apguve simulāciju vidē paredzama vismaz šādos gadījumos:

4.1. klīnisko prasmju apguve un pilnveide ārstniecības iestādē ir ierobežota vai arī vispār nav iespējama;

4.2. klīnisko prasmju apguve un pilnveide pie pacienta var ierobežot pacienta tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību;

4.3. klīnisko prasmju apguve praktisku, ētisku un tiesisku aspektu dēļ nav iespējama citādā veidā.

5. Studējošajiem, kuri apgūst medicīnas studiju programmu piektajā un sestajā studiju gadā vai apgūst zobārstniecības studiju programmu piektajā studiju gadā, ir kompetence asistēt un sniegt atbalstu ārstam vai zobārstam pacientu aprūpē, praktisko manipulāciju veikšanā (studējošais apguvis attiecīgas prasmes un tās ir novērtētas), medicīnas dokumentācijas aizpildīšanā un citās darbībās, kuras studējošais ārsta vai zobārsta tiešā uzraudzībā var nodrošināt atbilstošā kvalitātē un kuras atbilst ārsta vai zobārsta kompetencei, izņemot nāves iestāšanās konstatēšanu, primārās diagnozes noteikšanu un racionāla un mērķtiecīga izmeklēšanas plāna sastādīšanu, diferenciāldiagnozes analīzes veikšanu, medikamentozās terapijas blakņu izvērtēšanu un darbības to novēršanai,  sirds netiešās masāžas veikšanu, neatliekamo reanimācijas pasākumu nodrošināšanu vitālo funkciju nodrošināšanai dzīvībai bīstamās situācijās, pacienta ārstniecības procesa plānošanu individuāli un multiprofesionālas speciālistu komandas sastāvā.

6. Ārstniecības personas, kuras apgūst pamatspecialitāti, apakšspecialitāti, papildspecialitāti, veic profesionālo darbību attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē, papildspecialitātē atbilstoši šajos noteikumos noteiktajai kompetencei ārstniecībā, kā arī attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personu zināšanu, prasmju un kompetences apjomam un sertificētas un apmācīttiesīgas attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personas tiešā uzraudzībā vai vadībā.

7. Rezidents, kas apgūst pamatspecialitāti, pirmajā un otrajā rezidentūras gadā atbilstoši izglītības programmai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu īsteno attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista tiešā uzraudzībā, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi.

8. Rezidents attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā atbilstoši izglītības programmai īsteno profesionālās patstāvības un atbilstības kopumu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi:

8.1. sākot ar trešo studiju gadu, – rezidents, kurš apgūst pamatspecialitāti;

8.2. rezidents, kurš apgūst apakšspecialitāti vai papildspecialitāti.

9. Studējošie ārpus studiju programmas apguves medicīnas asistenta amatā attiecīgās profesijas sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā (izņemot māsas (vispārējās aprūpes māsas)) ārstniecības iestādē īsteno ārstniecības iestādes vadītāja noteikto profesionālās patstāvības un atbildības kopumu atbilstoši studiju laikā apgūtajām un novērtētajām profesionālajām zināšanām un prasmēm (studējošais iesniedz ziņas par apgūtajiem studiju kursiem, prasmēm (praktiskajām manipulācijām) un to apguves līmeni, praksēm un to vērtējumiem), ko ārstniecības iestādes vadītājs noteicis, ņemot vērā arī attiecīgās profesijas ārstniecības personas ieteikumus. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā medicīnas asistenta tiešo uzraudzību nodrošina māsa (vispārējās aprūpes māsa), kura ir reģistrēta ārstniecības personu reģistrā.

10. Šo noteikumu 8. punktā minētajai personai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē ārpus izglītības programmas apguves nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā, ka rezidenta patstāvīgā darba apjoms attiecīgajā specialitātē ir atbilstošs augstskolas apliecinājumam par rezidentūras programmā apgūtajiem profesionālās darbības pienākumiem un uzdevumiem, kā arī ievērojot šādus nosacījumus:

10.1. persona strādā attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā;

10.2. par personas darbu ārpus rezidentūras studiju programmas ir atbildīgs attiecīgajā specialitātē sertificēts ārstniecības iestādes speciālists.

11. Ārstniecības personām, kurām saskaņā ar likumu "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" profesijā vai specialitātē ir noteikts adaptācijas periods, profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo zināšanu, prasmju, profesionālās patstāvības un atbildības kopums ir atbilstošs šajos noteikumos noteiktajai attiecīgās profesijas vai specialitātes kompetencei un to īsteno attiecīgajā specialitātē sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā adaptāciju īsteno ārstniecības personu reģistrā reģistrētas māsas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu.

12. Šo noteikumu 11. punktā minēto ārstniecības personu profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā lēmumu par adaptācijas perioda piemērošanu, ko pieņēmusi institūcija, kura izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecības reglamentētajās profesijās veselības aprūpes jomā, kā arī pamatojoties uz lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu noteiktās attiecīgajā specialitātē sertificētās ārstniecības personas ieteikumiem.

13. Jaunizveidotu papildspecialitāti vai apakšspecialitāti bez rezidentūras programmas apgūšanas var iegūt attiecīgajā pamatspecialitātē izglītības programmu apguvis sertificēts ārsts un zobārsts, kurš šajos noteikumos ietvertajā jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes aprakstā noteiktajā laikposmā var apliecināt praktiskās iemaņas jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.

14. Ārsta kompetence atbilst ārsta profesijas standartam un tajā iekļautajām profesionālās kvalifikācijas prasībām (turpmāk – profesijas standarts). Lai veiktu ārstniecisko darbību, ārstam ir zināšanu, prasmju un kompetences apjoms atbilstoši ārsta profesijas standartam.

15. Ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

16. Internists ir ārsta pamatspecialitāte. Internista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

17. Internista kompetencē ir:

17.1. pacienta veselības stāvokļa izvērtēšana kopumā, izmantojot zināšanas alergoloģijā, arodmedicīnā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, geriatrijā, hematoloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, onkoloģijā, pneimonoloģijā, reimatoloģijā un neatliekamos stāvokļos medicīnā par iekšķīgo slimību etioloģiju un patoģenēzi, šo slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;

17.2. pareiza un veselīga dzīvesveida popularizēšana, iedzīvotāju izglītošana par dažādām paškontroles medicīniskām ierīcēm un to lietošanas iespējām dažādu veselības problēmu gadījumā.

18. Lai veiktu ārstniecisko darbību, internistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

18.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

18.2. iekšķīgo slimību etioloģija un patoģenēze;

18.3. anamnēzes ievākšanas metodika dažādu vecuma grupu un izglītības līmeņu pacientu vidū un īpatnības dažādu iekšķīgo slimību gadījumos;

18.4. fizikālās izmeklēšanas metodes;

18.5. dažādu instrumentālo un laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu interpretācija;

18.6. vispārējā veselības stāvokļa izvērtēšana invazīvo un operatīvo manipulāciju veikšanai;

18.7. akūtu ķirurģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.8. akūtu infekcijas slimību simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.9. akūtu neiroloģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.10. primārās diagnozes noteikšana un izmeklēšanas plāna izveidošana;

18.11. diferenciāldiagnostikas realizēšana un diagnozes precizēšana;

18.12. atbilstošu ārstēšanas metožu piemērošana un kompleksas terapijas principu lietošana;

18.13. dažādu medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu blakņu izvērtēšana un farmakovigilances principi;

18.14. internās medicīnas profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, dažādu slimību dinamiskās novērošanas principi;

18.15. skrīninga metodes internajā medicīnā;

18.16. indikācijas koronārās angiogrāfijas veikšanai;

18.17. iekšķīgo slimību pacientu dinamiska novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;

18.18. intravenozās manipulācijas (injekcijas, katetru ievadīšana, darbs ar perfuzoriem un infuzomatiem), artēriju punkcija asins gāzu analīzes iegūšanai, pleiras dobuma punkcija, locītavu punkcijas, nazogastrālās zondes ievadīšana un izņemšana, urīnpūšļa katetrizācija, kuņģa skalošana, rektālā izmeklēšana un informācijas izvērtēšana;

18.19. iekšķīgo slimību pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

18.20. dokumentācijas sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;

18.21. profesionālās darbības juridiskie pamati.

19. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

19.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

19.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas geriatrijā, medicīniskajā ekspertīzē, medicīniskajā ģenētikā, internista darbā klīnikā un ambulatorās ārstniecības iestādēs dažādās internās medicīnas nozarēs (alergoloģijā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā un reimatoloģijā), neiroloģijā, dermatoloģijā, arodmedicīnā, akūtā abdominālā ķirurģiskā patoloģijā, skrīninga elektrokardiogrāfijā, standarta slodzes testos ar elektrokardiogrammas pierakstu, skrīninga transtorakālajā ehokardiogrāfijā un ultrasonogrāfiskajā izmeklēšanā šīs metodes standarta prasību līmenī (ultrasonogrāfijas veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts "M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija") vai mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos internista profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

20. Ja ārsts ir ieguvis izglītības dokumentu, kas apliecina rezidentūras izglītības programmas apguvi kādā no šo noteikumu 2.3., 2.4., 2.5., 2.6., 2.7., 2.32., 2.33., 2.45., 2.59., 2.63., 2.64.  vai 2.67. apakšnodaļā minētajām ārsta pamatspecialitātēm, rezidentūras izglītības programmas apguvē šo noteikumu 2.2. apakšnodaļā minētajā pamatspecialitātē augstskola var piemērot daļēju atbrīvojumu, ņemot vērā iepriekš iegūtās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

20.1. šo noteikumu 2.3. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:

20.1.1. balsta un kustību sistēmas struktūru normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla imūnsistēmas darbība un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, hroniska imūnsistēmas un autoimūna iekaisuma veidošanās mehānismi;

20.1.2. reimatisko slimību etioloģija un patoģenēze;

20.1.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības balsta un kustību slimību un sistēmas saistaudu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;

20.1.4. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko un imunoloģisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;

20.1.5. balsta un kustību sistēmas radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

20.1.6. reimatisko slimību klasifikācijas kritēriji un to nozīme klīniskajā praksē un pētniecībā reimatoloģijā;

20.1.7. reimatisko slimību aktivitātes un funkcionālo izmaiņu indeksi, to aprēķināšanas metodes, lietošana ikdienas darbā un pētniecībā;

20.1.8. balsta un kustību slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.9. balsta un kustību slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;

20.1.10. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.11. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;

20.1.12. kristālisko artropātiju etioloģija, patoģenēze, riska faktoru izvērtēšana, polarizējošā mikroskopa izmantošana sinoviālā šķidruma vai tofu aspirāta analīzē, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.13. kristālisko artropātiju pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, izvērtējot nefarmakoloģisko un farmakoloģisko terapijas rezultātu efektivitāti un ilgtermiņa prognozi;

20.1.14. paraneoplastisku reimatisku sindromu etioloģija, patoģenēze, diagnostikas algoritms un sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem diagnozes precizēšanai;

20.1.15. agrīnu aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izvērtēšana visiem reimatiskiem pacientiem un nefarmakoloģiskas un farmakoloģiskas terapijas uzsākšana un terapijas drošības aspektu izvērtēšana ilgtermiņā un kombinācijā ar slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem;

20.1.16. kortikosteroīdu loma reimatisko slimību ārstēšanā, nevēlamo blakņu novērošana, uzsākot terapiju un ilgtermiņā;

20.1.17. bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapijas drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;

20.1.18. reimatisko pacientu ar pulmonālas hipertensijas agrīnām pazīmēm identificēšana, regulāri veicot monitorēšanu pēc skrīninga algoritma, sagatavošana sirds labās puses katetrizācijai, izvērtējot indikācijas un kontrindikācijas, un pulmonālas hipertensijas terapijas drošības aspektu izvērtēšana kombinācijā ar slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem;

20.1.19. reimatisko slimību pacientu rehabilitācija, reimatisko slimību pacientu novērošana ārstēšanas laikā ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem no terapijas efektivitātes viedokļa un no terapijas nevēlamo blakņu viedokļa, uzsākot terapiju un terapijas laikā, tas ir, ārstēšanas drošības aspekti;

20.1.20. hronisku sāpju diagnostikas algoritmi, terapijas principi, rehabilitācija un ilgtermiņa prognoze pacientiem ar reimatiskām slimībām;

20.1.21. juvenila idiopātiska artrīta pacientu aprūpe, pārnākot no bērnu reimatologu aprūpes pieaugušo reimatologu aprūpē, – slimības aktivitātes izvērtēšanas principi, funkcionālā deficīta noteikšana, terapijas ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem uzraudzīšana ilgtermiņā;

20.1.22. reimatisku pacientu ar nieru mazspēju terapijas aspekti un nevēlamo blakņu analīze, izvēloties piemērotāko aprūpi un ārstēšanu šai pacientu grupai;

20.1.23. reimatisku slimību diagnostikas, ārstēšanas un terapijas nevēlamo blakņu analīze, terapijas mijiedarbība ar citiem medikamentiem geriatriskiem pacientiem;

20.1.24. reimatisku slimību pacientu aprūpe fertilā vecumā, gatavojoties grūtniecībai, grūtniecības laikā un krūts barošanas laikā – dažādu reimatisku slimību klīniskās gaitas norises īpatnības, terapijas ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem optimālākā izvēle un nevēlamo blakņu risku izvērtēšana;

20.1.25. vakcinācijas principi reimatisku slimību pacientiem;

20.1.26. reimatisku slimību pacientu sagatavošana ķirurģiskām manipulācijām, uzraudzības principi no infekciju manifestācijas viedokļa un sintētisko un bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu lietošanas aspekti dažādu infekcijas slimību laikā;

20.1.27. pacienta psiholoģiska raksturojuma īpatnības un terapijas principi hronisku reimatisku slimību gadījumā;

20.1.28. pacientu balsta un kustību sistēmas funkcionālo spēju izvērtēšanas indeksu noteikšana un lietošana praksē;

20.2. šo noteikumu 2.4. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:

20.2.1. radioloģija, bērnu pneimonoloģija un tuberkuloze, plaušu funkcionālā diagnostika, torakālā ķirurģija, torakālā onkoloģija, alergoloģija, medicīniskā ģenētika, kā arī miega apnojas diagnostika un ārstēšana;

20.2.2. bronhoskopija, klīniskā prakse pneimonoloģijā un klīniskā prakse ftiziatrijā;

20.3. šo noteikumu 2.5. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos – endokrinoloģijā lietojamās laboratorijas metodes un iegūto rezultātu izvērtēšana, endokrīnās sistēmas radioloģijas izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati, endokrīno dziedzeru histoloģiskās un citoloģiskās izmeklēšanas metodes, endokrīnā oftalmoloģija, klīniskā endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, bērnu endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, klīniskā endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, diabēta izraisīto ekstremitāšu asinsvadu un nervu bojājumi – "diabētiskā pēda" (diabētiskās pēdas aprūpes kabinetos), endokrīno pacientu ambulatorā aprūpe, cukura diabēta pacientu apmācība paškontrolei un diabēta kontrolei, kā arī rehabilitācijai (indikāciju noteikšana un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

20.4. šo noteikumu 2.6. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – klīniskā nefroloģija (nieru slimības, arteriālā hipertensija, ar endokrīnām slimībām saistītās nieru izpausmes), skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu līdzsvara problēmas (akūtās un hroniskās), akūtā un hroniskā hemodialīze un tās veidi, peritoneālā dialīze, nieru transplantāta recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzība, manipulācijas un procedūras (nieru biopsija, hemodialīze, akūta vaskulāra pieeja, peritoneālā katetra implantācija, automatizētā peritoneālā dialīze);

20.5. šo noteikumu 2.7. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas daudzprofilu stacionārā ārstniecības iestādē, kurā sniedz terciārā līmeņa gastroenteroloģiskā profila palīdzību, ieskaitot gastroķirurģiju, transplantoloģiju un gastroenteroloģijas radioloģiju, šādos jautājumos – terapeitiskā gastroenteroloģija, gastroinestinālā endoskopija, terapeitiskā endoskopija ārstniecības iestādē ar specialitātei atbilstošu profilu, pediatriskā gastroenteroloģija, kā arī terapeitiskā gastroenteroloģija;

20.6. šo noteikumu 2.32. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – onkoloģiskā ķirurģija (visi profili, kā arī prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), onkoloģiskā ginekoloģija, radioloģija, terapeitiskā radioloģija, morfoloģiskā diagnostika, medikamentozā onkoloģija (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), laboratoriskā un imunoloģiskā diagnostika, bērnu onkoloģija, paliatīvā aprūpe, onkoloģiskās palīdzības organizācija un vadīšana, onkoloģija un ķīmijterapija, tai skaitā hematoloģija (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē);

20.7. šo noteikumu 2.33. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – asins šūnu morfoloģija, šūnu imūnfenotipēšana ar plūsmas citometriju, imunoloģija, laboratoriskā diagnostika, transfuzioloģija un imūnhematoloģija, ģenētiskā un molekulāri bioloģiskā diagnostika, hematoloģisko slimību ārstēšanas principi, terapeitiskā radioloģija onkoloģijā, bērnu hematoloģija, cilmes šūnu transplantācija, hematoloģisko pacientu aprūpe geriatrijā, vispārējā hematoloģija un šādu patoloģiju diagnostika un ārstēšana: akūtu leikožu un mielodisplastisku sindromu, limfoīdo malignitāšu, plazmas šūnu patoloģiju, mieloproliferatīvo onkohematoloģisko slimību, hemorāģisko stāvokļu un trombožu gadījumos;

20.8. šo noteikumu 2.45. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētajā infektoloģijas stacionārā vai daudzprofilu slimnīcas specializētajās struktūrās, konsultatīvajā ambulatora tipa blokā un vakcinācijas iestādē šādos jautājumos – bērnu infektoloģija, neiroloģija, narkoloģija, darbs ar nozokomiālo infekciju un infekciju pacientiem dažādu profilu nodaļās daudzprofilu slimnīcās – strutainā ķirurģija, transplantoloģija, hematoonkoloģija, reanimācija, dermatoveneroloģija, radioloģijas metožu izvēle un rezultātu interpretācija klīniski diagnostiskajā laboratorijā un citās specializētajās struktūrās;

20.9. šo noteikumu 2.59. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – geriatrija, dabīgas novecošanās mehānismi dažādās organisma sistēmās, farmakoloģija un farmakodinamika vecumā, psihes izmaiņas vecumā, vizuālās un neirofizioloģiskās diagnostikas un novērtēšanas metodes, vitalitātes izmaiņas vecumā, režīma ieteikumi, asistīvās tehnoloģijas, ētiskie aspekti geriatrijā, traumatoloģija un ortopēdija, geriatriskā neiroloģija un balsta kustību aparāta ārstniecība;

20.10. šo noteikumu 2.63. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:

20.10.1. sirds struktūru, koronāro asinsvadu un citu lielo asinsvadu normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla lipīdu vielmaiņa un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, trombožu veidošanās mehānismi;

20.10.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;

20.10.3. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija, arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes, asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;

20.10.4. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju, citu riska faktoru un trombožu medikamentozās ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti, sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.10.5. primārā un sekundārā kardiovaskulārā profilakse, kardiovaskulārā riska novērtēšanas metodes un rīcības plāns atbilstoši riska pakāpei;

20.10.6. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, kardioloģiskā intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija – sirds masāža, mākslīgā plaušu ventilācija, tai skaitā trahejas intubācija un respiratoru izmantošana, elektrokardioversija un defibrilācija;

20.10.7. skrīninga un padziļināta elektrokardiogrāfija, standarta un padziļinātie slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, miokarda perfūzijas scintigrāfija, farmakoloģiskie slodzes testi, skrīninga transtorakāla ehokardiogrāfija, standarta transtorakāla ehokardiogrāfija, izvērsta ehokardiogrāfija, tai skaitā transezofageāla ehokardiogrāfija, stresa ehokardiogrāfija, trīsdimensiju ehokardiogrāfija, kontrasta ehokardiogrāfija, fiziskās slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, slodzes testi ar miokarda vizualizācijas metodēm, tai skaitā miokarda perfūzijas scintigrāfiju, farmakoloģiskie slodzes testi;

20.10.8. diagnostiskā sirds daļu, koronāro artēriju un lielo asinsvadu katetrizācija un digitālā angiogrāfija, hemodinamikas parametru analīze, diagnostiskā un ārstnieciskā perkutānā koronāro un citu lielo asinsvadu intervence, ieskaitot invazīvās papildu izmeklēšanas un ārstniecības metodes, tai skaitā intravaskulārā ultrasonoskopija, optiskās koherences tomogrāfija, frakcionētā plūsmas rezerve, aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana, endomiokarda biopsija, centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija, perikardiocentēze, torakocentēze, perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas invazīvās ārstēšanas metodes;

20.10.9. sirds un asinsvadu radioloģijas metožu izvēle, rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

20.10.10. neinvazīva un invazīva elektrofizioloģiskā izmeklēšana, Holtera monitorēšana, transezofageāla elektrofizioloģiska izmeklēšana, transezofageāla elektrokardiostimulācija, invazīvās sirds ritma traucējumu korekcijas metodes, radiofrekvences katetrablācija, pastāvīgās sirds ritmu regulējošās un diagnosticējošās iekārtas, tai skaitā elektrokardiostimulatori, sirds resinhronizācijas terapijas ierīces, implantējamie elektrokardioverteri – defibrilatori un cilpas pieraksta iekārtas, implantēto diagnostisko un ārstniecisko ierīču darbības pārbaude un programmēšana, transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide, īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;

20.10.11. koronārās sirds slimības ķirurģiskās ārstēšanas metodes, iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskā ārstēšana;

20.10.12. perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

20.10.13. kardioloģisko pacientu rehabilitācija, kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;

20.11. šo noteikumu 2.64. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – pediatrija, dzemdniecība un ginekoloģija, oftalmoloģija, klīniskā mikrobioloģija, otolaringoloģija, darba higiēna, statistikas un pētījumu datu apstrāde, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, juridiskie pamati, aroda toksikoloģija, aroda medicīna, radiācijas medicīna, arodslimības, ergonomika, arodveselība, arodslimnieku rehabilitācija, aroda medicīnas prakse un darba fizioloģija;

20.12. šo noteikumu 2.67. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja augstākās izglītības programmas ietvaros iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – akupunktūras vēsture, Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālā filozofija, terminoloģija un koncepcija akupunktūras praksē, ādas anatomija un fizioloģija, Zang–Fu orgāni, ekstraorgāni, to morfoloģija un fizioloģija organismā, enerģijas un organisma bioloģisko šķidrumu morfoloģija un fizioloģija, fundamentālo substanču savstarpējā saistība, fizioloģija un bioritmi, kanālu un kolaterāļu sistēma akupunktūrā, to topogrāfija un fizioloģija, akupunktūras punktu sistēma akupunktūrā, to topogrāfija un fizioloģija, etioloģiskie faktori akupunktūrā, eksogēnā un endogēnā jēdziens, etiopatoģenēze akupunktūrā, sindromu fizioloģija, savstarpējā saistība, diagnostikas pamatprincipi, metodes un manipulācijas akupunktūrā, ulsolingvālās diagnostikas metode akupunktūrā, klīnisko sindromu diferenciācijas astoņi pamatetapi, instrumentālās diagnostikas metodes akupunktūrā, klīnisko sindromu terapijas principi akupunktūrā, akupunktūras medicīniskās tehnoloģijas, akupunktūras terapijas kursa izvēle, noteikšana un analīze, uz akupunktūru balstītās ārstnieciskās un diagnostiskās metodes, citas komplementārās un nekonvenciālās medicīnas metodes, pneimonoloģisko, kardioloģisko, gastroenteroloģisko, nefroloģisko, uroloģisko, endokrinoloģisko, hematoloģisko, sistēmas saistaudu, reimatoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko, psiholoģisko, psihosomatiskās medicīnas, ķirurģisko, oftalmoloģisko, otolaringoloģisko, narkoloģisko, dermatoloģisko, ginekoloģisko, dzemdniecisko, pediatrisko, stomatoloģisko, arodslimību, anestezioloģisko, sporta medicīnas, hepatoloģisko, infektoloģisko, onkoloģisko, alergoloģisko, imunoloģisko, traumatoloģisko un ortopēdisko, kustību balsta fizioloģisko stāvokļu un slimību nozoloģiskā forma, kā arī termināli fizioloģisko stāvokļu interpretācija akupunktūrā.

21. Šo noteikumu 20. punktā minētais daļējais atbrīvojums nedrīkst pārsniegt vairāk par pusi no šajos noteikumos noteiktā attiecīgās ārsta pamatspecialitātes rezidentūras izglītības programmas ilguma.

22. Reimatologs ir ārsta pamatspecialitāte. Reimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

23. Reimatologa kompetencē ir:

23.1. izmantojot zināšanas par sistēmas saistaudu slimību un balsta un kustību sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi un klīniskajām izpausmēm, veikt šo slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi;

23.2. neinvazīvo un invazīvo manipulāciju veikšana un iegūto rezultātu interpretācija reimatoloģijas profila ietvaros.

24. Lai veiktu ārstniecisko darbību, reimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

24.1. mīksto audu reimatisma, hronisku imūnsistēmas un autoimūno iekaisuma slimību (turpmāk – reimatiskā slimība) etioloģija un patoģenēze;

24.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības reimatisko slimību gadījumā (sākot no bērnības un ietverot visu orgānu sistēmu iespējamos slimību simptomus, anamnēzes datus un riska faktorus par reimatoloģijai specifiskiem jautājumiem);

24.3. fizikālās izmeklēšanas metodes, kas ietver vispārējo novērtējumu un balsta un kustību sistēmas novērtējumu;

24.4. reimatiskās slimības aktivitātes skalu izmantošana/aprēķins;

24.5. reimatiskās slimības funkcionālo aktivitāšu indekss (piemēram, Bath Ankylosing Spondylitis Functional Index), veselības pašnovērtējuma anketu aizpildīšana, tai skaitā izskaidrojot jautājumu būtību pacientam, ja nepieciešams;

24.6. blakusslimību izvērtējums pacientam ar reimatisko slimību pirms imūnsupresīvās terapijas noteikšanas;

24.7. reimatiskās slimības prognozes noteikšana (prognostiski nelabvēlīgo faktoru noteikšana un novērtējums);

24.8. reimatiskās slimības ietekme uz ikdienas aktivitātēm, grūtniecības iespējas un riski, vakcinācijas īpatnības, taktika infekcijas slimības gadījumā, iedzimtība;

24.9. reimatiskās slimības terapijas drošības aspektu, zāļu nevēlamo blakņu, kontroles analīžu veikšanas nepieciešamības noteikšana, uzraudzība un detalizēts skaidrojums pacientam un rakstiskas rekomendācijas pacientam un ģimenes (vispārējās prakses) ārstam;

24.10. sintētisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapija, drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;

24.11. bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapija, drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;

24.12. laboratorisko izmeklējumu noteikšanas indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;

24.13. neinvazīvo manipulāciju veikšana diagnozes noteikšanai, diferenciāldiagnostikas nolūkos, slimības aktivitātes un terapijas efektivitātes novērtējumā – sinoviālā šķidruma analīze polarizējošā mikroskopā kristālisku artropātiju noteikšanā, kapilaroskopija;

24.14. invazīvo manipulāciju veikšana diagnozes noteikšanai, diferenciāldiagnostikas nolūkos, slimības aktivitātes un terapijas efektivitātes novērtējumā – sinoviālā šķidruma aspirācija, mīksto audu un locītavu injekcijas, sinoviālo audu, muskuļu, ādas, zemādas taukaudu, siekalu dziedzeru un kaulu biopsijas;

24.15. radioloģijas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

24.16. individuālā aprūpes plāna sastādīšana, nosakot izmeklējumus, kas pacientam nepieciešami, lai precizētu diagnozi, kā arī izvērtētu drošības aspektus pirms terapijas uzsākšanas un nepieciešamību uzsākt ārstēšanu nekavējoties, lai izvērtētu pacienta izmeklēšanas un medicīniskās aprūpes steidzamības pakāpi;

24.17. reimatoloģiskā profila pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultātu novērtēšana un ilgtermiņa prognoze;

24.18. skrīninga muskuloskeletālās ultrasonogrāfijas veikšana un iegūto rezultātu interpretācija, kā arī metodes izmantošana invazīvo manipulāciju veikšanā;

24.19. indikācijas standarta un izvērstai izmeklēšanai paraneoplastisku reimatisku sindromu gadījumā;

24.20. agrīnu aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izvērtēšana visiem reimatiskiem pacientiem, nefarmakoloģiskas un farmakoloģiskas terapijas uzsākšana un terapijas drošības aspektu izvērtēšana ilgtermiņā un kombinācijā ar slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem;

24.21. vakcinācijas indikācijas un kontrindikācijas pacientiem, kuri lieto imūnsupresīvo terapiju;

24.22. reimatisko pacientu ar pulmonālas hipertensijas agrīnām pazīmēm identificēšana, sagatavošana sirds labās puses katetrizācijai un pulmonālas hipertensijas terapijas drošības aspektu izvērtēšana kombinācijā ar slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem;

24.23. reimatisko pacientu ar nieru funkcijas traucējumiem un aknu funkcijas traucējumiem aprūpes aspekti – terapijas drošība un uzraudzība;

24.24. reimatisko pacientu fertilā vecumā aprūpes īpatnības;

24.25. reimatisko slimību pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

24.26. hronisku sāpju diagnostikas algoritmu lietošana, terapijas principi, rehabilitācijas un ilgtermiņa prognozes pacientiem ar reimatiskām slimībām;

24.27. reimatiskās slimības diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;

24.28. rekomendāciju sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;

24.29. profesionālās darbības juridiskie pamati.

25. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

25.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

25.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijā, fizikālajā terapijā, fizioterapijā un rehabilitācijā, radioloģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, bērnu reimatoloģijā un reimatoloģijā. Rezidenti tiek padziļināti apmācīti reimatologa darbam nepieciešamajās specifiskajās zināšanās reimatoloģiskā klīnikā stacionārās ārstniecības iestādēs un ambulatorās ārstniecības iestādēs, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos reimatologa kompetences ietvaros.

26. Pneimonologs ir ārsta pamatspecialitāte. Pneimonologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

27. Pneimonologa kompetencē ir:

27.1. elpceļu, plaušu, bronhu, videnes un pleiras slimību diagnostika, terapija un profilakse;

27.2. akūtas un hroniskas elpošanas nepietiekamības, elpošanas traucējumu miegā, diagnostika, terapija un profilakse;

27.3. neinvazīvo un invazīvo manipulāciju veikšana un iegūto rezultātu interpretācija pneimonoloģijas specialitātes ietvaros;

27.4. jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse.

28. Lai veiktu ārstniecisko darbību, pneimonologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

28.1. plaušu, bronhu, videnes un pleiras slimību diagnostika, terapija un profilakse, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse pieaugušajiem pacientiem;

28.2. pneimonoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu un manipulāciju lietošana un izvērtēšana:

28.2.1. krēpu, bronhu skalojumu, bronhu alveolārās lavāžas un pleiras punktāta klīniskā, bakterioloģiskā un citoloģiskā izmeklēšana;

28.2.2. pneimonoloģijā izmantojamās laboratoriskās izmeklēšanas metodes;

28.2.3. elpošanas orgānu un videnes radioloģiskā izmeklēšana (tai skaitā rentgenoskopija, rentgenogrāfija, perfūzijas un inhalācijas scintigrāfija, datortomogrāfija un kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfija, pozitronu emisijas tomogrāfija);

28.2.4. plaušu un pleiras ultrasonogrāfija;

28.2.5. elpošanas orgānu izmeklēšana ar funkcionālās diagnostikas metodēm, tai skaitā plaušu difūzijas spēju noteikšana, ķermeņa pletismogrāfija, kardiopulmonālās slodzes testi, elpošanas muskulatūras spēka novērtēšana;

28.2.6. bronhoskopija ar rigīdo un fleksiblo bronhoskopu (sanācijas un diagnostiskā), ieskaitot bronhu gļotādas biopsiju, transbronhiālu plaušu biopsiju, transbronhiālu limfmezglu punkcijas biopsiju ultraskaņas kontrolē, bronhoalveolāro lavāžu;

28.2.7. mediastinoskopija;

28.2.8. transtorakāla plaušu un pleiras biopsija, tai skaitā ultrasonogrāfijas un datortomogrāfijas kontrolē;

28.2.9.  torakostomija ar pleiras dobuma drenāžu;

28.2.10. videoasistēta pleirodēze un pleirodēze caur drenu ar talka suspensiju;

28.2.11. videoasistēta torakoskopija un torakoskopiskas biopsijas metodes;

28.2.12. miega apnojas un citu elpošanas traucējumu miegā diagnostika un ārstēšana;

28.2.13. artērijas punkcija un kateterizācija arteriālo asiņu paraugu iegūšanai, arteriālo asiņu gāzu analīzes interpretācija;

28.2.14. neinvazīvās un invazīvās plaušu ventilācijas nodrošināšana ambulatori un stacionārā;

28.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

29. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

29.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

29.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas radioloģijā, bērnu pneimonoloģijā, tuberkulozes diagnostikā un ārstēšanā pieaugušajiem, plaušu funkcionālajā diagnostikā, torakālajā ķirurģijā, torakālajā onkoloģijā, alergoloģijā, medicīniskajā ģenētikā, elpošanas traucējumu miegā diagnostikā un ārstēšanā, kā arī iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronhoskopijā, klīniskajā praksē pneimonoloģijā, neinvazīvajā un invazīvajā plaušu ventilācijā.

30. Endokrinologs ir ārsta pamatspecialitāte. Endokrinologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

31. Endokrinologa kompetencē ir veikt endokrīno slimību un vielmaiņas traucējumu diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi.

32. Lai veiktu ārstniecisko darbību, endokrinologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

32.1. endokrīno dziedzeru funkciju traucējumu un vielmaiņas traucējumu izraisīto slimību etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, ārstēšana un profilakse;

32.2. endokrinoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu pielietošana un izvērtēšana;

32.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

33. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

33.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

33.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – endokrinoloģijā lietojamās laboratoriskās metodes un iegūto rezultātu izvērtēšana, endokrīnās sistēmas radioloģijas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati, spēja patstāvīgi veikt vairogdziedzera ultrasonogrāfisku izmeklēšanu, endokrīno dziedzeru histoloģiskās un citoloģiskās izmeklēšanas metodes, endokrīnā oftalmoloģija, klīniskā endokrinoloģija stacionārā daudzprofilu ārstniecības iestādē, bērnu endokrinoloģija stacionārā daudzprofilu ārstniecības iestādē, diabēta izraisīto ekstremitāšu asinsvadu un nervu bojājumi – "diabētiskā pēda" (diabētiskās pēdas aprūpes kabinetos), endokrīno pacientu ambulatorā aprūpe, cukura diabēta pacientu apmācība paškontrolei un diabēta kontrolei, kā arī rehabilitācijai (indikāciju noteikšanai un rehabilitācijas rezultātu novērtēšanai).

34. Nefrologs ir ārsta pamatspecialitāte. Nefrologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

35. Nefrologa kompetencē ir slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse, izmantojot zināšanas par nierēm, nieru slimībām, to izcelsmi, simptomatoloģiju, saikni ar citu orgānu slimībām, kā arī visu veidu akūtu (nepārtrauktu vai intermitējošu) un hronisku nieru aizstājterapiju.

36. Lai veiktu ārstniecisko darbību, nefrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

36.1. nieru slimību histopatoloģiskā diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

36.2. nieru izpausmes citu iekšķīgo orgānu slimību gadījumos, to patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

36.3. skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumi, to patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

36.4. akūta un hroniska nieru mazspēja, tās patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

36.5. visos dialīzes veidos iekļaujot:

36.5.1. nepārtrauktu akūtu un hronisku hemodialīzi, hemofiltrāciju, hemodiafiltrāciju, hemadsorbciju un ar tām saistītās komplikācijas;

36.5.2. akūtu un hronisku peritoneālo dialīzi;

36.6. nieru transplantācijas recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas sagatavošana, novērtēšana, vadīšana, imūnsupresīvās terapijas ordinēšana, dzīvo nieru transplantāta donoru novērtēšana;

36.7. plazmas apmaiņas un plazmaferēzes procedūras un ar tām saistītās komplikācijas;

36.8. nieru (natīvo un transplantēto) punkcijas biopsija, akūtas vaskulāras pieejas izveide hemodialīzei, centrālās venozās pieejas nodrošināšana;

36.9. peritoneālās dialīzes katetra implantācija, dislokācijas korekcija;

36.10.  visu veidu hemodialīzes un peritoneālās dialīzes procedūru veikšana;

36.11. automatizētās peritoneālās dialīzes veikšana;

36.12. urīna sedimenta mikroskopija nieru slimību diagnostikā;

36.13. mērķētas ultrasonogrāfijas veikšana uropoētiskās sistēmas izvērtēšanai nieru slimību diagnostikā;

36.14. profesionālās darbības juridiskie pamati.

37. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

37.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

37.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā nefroloģijā (nieru slimības, arteriālā hipertensija, ar endokrīnām slimībām saistītās nieru izpausmes), skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu līdzsvara problēmās (akūtās un hroniskās), akūtā un hroniskā hemodialīzē ar tās veidiem, peritoneālā dialīzē, nieru transplantāta recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzībā, manipulācijās un procedūrās (nieru biopsija, hemodialīze, akūta vaskulāra pieeja, peritoneālā katetra implantācija, automatizētā peritoneālā dialīze).

38. Gastroenterologs ir ārsta pamatspecialitāte. Gastroenterologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

39. Gastroenterologam ir šādas kompetences:

39.1. vispārējās kompetences;

39.2. gastroenteroloģijas un hepatoloģijas pamatkompetences;

39.3. ar noteiktiem stāvokļiem saistītas kompetences;

39.4. kompetences par slimībām un to vadību.

40. Vispārējai kompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos: attiecību nodibināšana un pacienta nomierināšana, anamnēzes ievākšana, fizikālās izmeklēšanas veikšana, izmaksu efektīvu un ētisku diagnostisko pasākumu rekomendēšana, secinājumu izdarīšana pēc izmeklējumu rezultātu saņemšanas, skaidra un empātiska komunikācija un atbalsts, pacienta izglītošana un izglītības resursu veidošana, palīdzības vai otrā viedokļa iegūšana no kolēģiem vai citiem veselības aprūpes speciālistiem vajadzības gadījumā, terapijas vai terapeitisku procedūru rekomendēšana, diagnostisku vai terapeitisku procedūru veikšana, pacienta datu konfidencialitātes ievērošana, pacienta datu dokumentēšana, profesionālās darbības juridiskie pamati.

41. Gastroenteroloģijas un hepatoloģijas pamatkompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

41.1. kuņģa–zarnu trakta, aknu, žultsceļu un aizkuņģa dziedzera struktūras un normālas funkcijas, aizkuņģa dziedzera un kuņģa–zarnu trakta anatomija, histoloģija un embrioloģija;

41.2. bioķīmija, īpaši gremošanas trakta hormoni un neirotransmiteri;

41.3. aknu metabolisms un transports, žultsceļu fizioloģija un patofizioloģija;

41.4. gremošanas trakta gļotādas imunitāte un imunoloģija;

41.5. farmakoloģija;

41.6. fizioloģija, tostarp motilitāte, gremošana, uzsūkšanās un sekrēcija;

41.7. klasiskā un molekulārā ģenētika;

41.8. normāla zarnu mikrobioloģija un infekcija kā slimības cēlonis;

41.9. aknu un kuņģa–zarnu trakta slimību epidemioloģija;

41.10. profilaktiskās medicīnas principi gastroenteroloģijā un hepatoloģijā;

41.11. fizioloģiskas un citas izmaiņas gremošanas traktā un hepatopankreatobiliārā sistēmā, kas saistītas ar īpašiem stāvokļiem, piemēram, grūtniecību.

42. Ar noteiktiem stāvokļiem saistītai kompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

42.1. gremošanas trakta asiņošana – augšējā un apakšējā gremošanas trakta asiņošanas smaguma un avota noteikšana, diagnostika un terapeitiskā iejaukšanās (vazoaktīvās zāles, tilpuma aizstāšana, asins pārliešana, terapeitiskā endoskopija un ķirurģiska iejaukšanās), prasme atšķirt varikozu gremošanas trakta asiņošanu no nevarikozas asiņošanas un rīcības taktika katrā asiņošanas gadījumā;

42.2. dzelte un izmainīti aknu fermenti – bilirubīna metabolisms, laboratoriskie rādītāji, dažādu bilirubīna metabolisma traucējumu un dzeltes (hepatocelulārā disfunkcija, holestāze) diagnostika, anamnēzes ievākšana par dzelti un patoloģiskiem aknu bioķīmiskiem rādītājiem (piemēram, informācija par medikamentu vai citu toksisku vielu lietošanu, iepriekšējām ķirurģiskām manipulācijām, ceļojumiem un ģimenes anamnēzi), akūtas un hroniskas aknu slimības pazīmes, obstruktīvas un hepatocelulāras aknu fermentu izmaiņas, atbilstošu radioloģisko izmeklējumu, funkcionālo testu, seruma analīžu vai morfoloģisko testu nepieciešamība;

42.3. ascīts un ascīta cēloņi – infekcijas, sirds mazspēja, nieru mazspēja un ļaundabīgi audzēji, portālas hipertensijas patoģenēze, aizkuņģa dziedzera izvada bojājumi, žults ascīts, hilozais ascīts un hipotireoze.

43. Kompetencei par slimībām un to vadību nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

43.1. zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumi – kairinātu zarnu sindroms, zināšanas par zarnu–smadzeņu asi, viscerālo hiperjutību, zarnu mikrobiomu un gremošanas trakta motilitāti, psihosociālo faktoru, seksuālās un fiziskās vardarbības, depresijas, trauksmes un onkofobijas ietekme un spēja risināt šos faktorus, zināšanas par testiem – barības vada pHmetriju, manometriju, kuņģa iztukšošanas testiem, anorektālās funkcijas izvērtēšanu, anorektālo biofeedback, resnās zarnas tranzītu, elptestiem;

43.2. funkcionāla dispepsija, barības vada un kuņģa dismotilitātes sindromi, psihogēnas sliktas dūšas un vemšanas sindroms un cikliskās vemšanas sindroms, kairinātas zarnas sindroms, funkcionāla caureja un aizcietējums, fēču nesaturēšana;

43.3. oroezofageālie traucējumi: 

43.3.1. barības vada motorā funkcija un ar to saistītie traucējumi;

43.3.2. GERS patoģenēze un klīniskā nozīme;

43.3.3. Bareta barības vads (īpaši skrīninga protokoli);

43.3.4. displāzijas diagnostika, novērošana un ārstēšana Bareta barības vada gadījumā;

43.3.5. eozinofīls ezofagīts;

43.3.6. barības vada audzēji;

43.3.7. barības vada traucējumi, ko izraisa kairinoši līdzekļi, medikamenti, infekcija un traumas;

43.3.8. disfāgijas diagnostika, izmeklēšana un vadība;

43.3.9. ahalāzijas diagnostika un ārstēšana;

43.3.10. rīšanas traucējumi gados vecākiem cilvēkiem un orofaringeāla disfāgija;

43.3.11. refluksa ezofagīta ārstēšana;

43.3.12. barības vada struktūru diagnostika un vadība;

43.3.13. barības vada divertikulu ārstēšana;

43.4. barības vada akūti bojājumi:

43.4.1. akūta disfāgija – svešķermeņi;

43.4.2.  Mallory–Weiss sindroms;

43.4.3. spontāna barības vada perforācija;

43.4.4. pēcprocedūras perforācija;

43.4.5. akūta ezofagospasma;

43.4.6. asiņojošas barības vada varikozās vēnas;

43.5. kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna:

43.5.1. H. pylori, NSPL izraisīta čūla un idiopātiska čūla;

43.5.2. specifiski gastrīti un gastropātijas;

43.5.3. eozinofīls gastrīts;

43.5.4. refraktāra peptiska čūla;

43.5.5. ar stresu saistīta čūlas slimība;

43.5.6. peptiskas čūlas slimības komplikācijas, ķirurģiska terapija;

43.5.7. bariatriskas ķirurģijas indikācijas un komplikācijas;

43.5.8. pirmsvēža kuņģa bojājumu ārstēšana;

43.5.9. kuņģa adenokarcinoma, izmeklēšana un ārstēšana;

43.5.10. kuņģa polipi, neiroendokrīni tumori, gastrointestināli stromāli tumori un Zolindžera-Elisona sindroms;

43.6. aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi:

43.6.1. akūts un hronisks pankreatīts, ģenētiskie traucējumi;

43.6.2. pankreatīta etioloģija;

43.6.3. autoimūns pankreatīts un IgG4 slimības;

43.6.4. komplikācijas: inficētas nekrozes, pseidocistas un portālu vēnu tromboze;

43.6.5. uztura atbalsts pankreatīta gadījumā;

43.6.6. uztura atbalsts pankreatīta gadījumā;

43.6.7. multidisciplināra pieeja akūta pankreatīta ārstēšanā (radioloģija, ķirurģija);

43.6.8. aizkuņģa dziedzera audzēju un aizkuņģa dziedzera cistisku struktūru diagnostika un vadība;

43.7. žultsceļu bojājumi – žults veidošanās fizioloģija, bioķīmija un žultsakmeņu patoģenēze, žultsakmeņu slimības komplikāciju simptomi (žults kolika, akūts holecistīts, žultsvadu obstrukcija un holangīts), prasme atšķirt simptomātiskus un asimptomātiskus žultsakmeņus, diferenciācijas klīniskās sekas, ārstēšana, komplikācijas, indikācijas operatīvai un neoperatīvai ārstēšanai, sklerozējoša holangīta, citu holangīta cēloņu, žultsvadu, žultspūšļa un ampulas audzēju ārstēšana, endoskopiskās un radioloģiskās žults ceļu slimību ārstēšanas indikācijas un komplikācijas;

43.8. hepatoloģijas pamati, aknu mikroanatomija, fizioloģija un bioķīmija saistībā ar slimības procesu, aknu slimību izpausmes, izmainītas transamināžu aktivitātes, dzelte, akūta aknu mazspēja, akūts un hronisks hepatīts, ciroze, dzelzs un vara vielmaiņas traucējumi, intrahepatiska un ekstrahepatiska holestāze, holangīts, asinsvadu aknu slimības, abscesi/lokalizētas infekcijas un audzēji. Pēc izvēles var apgūt hepatoloģiju padziļināti, kas ietver apmācību aknu mazspējas, endovaskulāras iejaukšanās un aknu transplantācijas jautājumos;

43.9. tievā zarna:

43.9.1. malabsorbcijas pārvaldība;

43.9.2. celiakija;

43.9.3. laktozes un fruktozes malabsorbcija un nealerģiska nepanesība;

43.9.4. pārtikas olbaltumvielu izraisīts enterokolīta sindroms;

43.9.5. tievās zarnas bakteriāla, parazitāra un helmintu infekcijas diagnostika un ārstēšana;

43.9.6. tievās zarnas baktēriju proliferācijas sindroms (SIBO);

43.9.7. olbaltumvielu zuduma enteropātija – Vipla slimība;

43.9.8. tievās zarnas limfoma;

43.9.9. tievās zarnas audzēji – adenokarcinoma, GIST, NET;

43.9.10. tievās zarnas akūti bojājumi – perforācija, invaginācija, obstrukcija, išēmija;

43.10. resnā zarna:

43.10.1. infekcioza caureja;

43.10.2. ar antibiotikām saistīta caureja – Clostridioides Difficile caureja;

43.10.3. zarnas mikrobiots;

43.10.4. divertikulārā slimība, divertikulīts;

43.10.5. mezenteriska išēmija;

43.10.6. aklās zarnas slimības;

43.10.7. kolorektāli polipi;

43.10.8. anālais un kolorektālais vēzis;

43.10.9. izolēta taisnās zarnas čūla;

43.10.10. invaginācija;

43.10.11. rektocēle;

43.10.12. labdabīgi anorektāli veidojumi;

43.10.13. Bovena slimība, kondilomas;

43.10.14. proktīts;

43.10.15. seksuāli transmisīvās perianālās slimības;

43.10.16. sistēmiskās slimības – infekciju, endokrīnās, hematoloģiskās, infiltratīvās, reimatoloģiskās un asinsvadu slimības, primāro imūndeficīta slimību GI izpausmes;

43.11. iekaisīga zarnu slimība (IZS):

43.11.1. IZS patoģenēze, klasifikācija, čūlainais kolīts (ČK), Krona slimība (KS), neklasificēts IZS un mikroskopisks kolīts (limfocītu kolīts un kolagēna kolīts), IZS imunoloģija un tās sasaiste ar dažādām ārstēšanas metodēm;

43.11.2. IZS diagnostika: diagnostikas instrumenti, prasme diferencēt IZS no citām iespējamām slimībām – infekcijām, vaskulīta, išēmijas, Behčeta slimības, kairinātu zarnu sindroma (KZS), medikamentu izraisīta kolīta, prasme atšķirt IZS no SIBO, žults sāļu malabsorbcijas, obstrukcijas, infekcijām un funkcionālām zarnu slimībām, zināšanas par atbilstošiem izmeklējumiem – biomarķieri (asinis un fēču), endoskopija (augšējā un apakšējā, kapsulas endoskopija, enteroskopija), radioloģiskās metodes (CT, MRI, vēdera dobuma ultraskaņa un zarnu ultraskaņa), prasme klasificēt slimību, izmantojot standarta klasifikācijas, piemēram, Monreālas klasifikāciju, zināšanas par slimības apjomu, slimības aktivitāti, papildu zarnu izpausmēm un komplikācijām;

43.11.3. zināšanas par medikamentiem, kuri tiek izmantoti un pieejami IZS ārstēšanai, ārstēšanas iespējas, ņemot vērā slimības izplatību un aktivitāti, iepriekšējo ārstēšanas vēsturi un komplikācijas, prasme interpretēt skrīninga testu rezultātus, ārstēšanas stratēģijas un medicīniskās terapijas blakusparādības un komplikāciju (tostarp biežuma) uzraudzība un pārvaldība, zināšanas par zāļu lietošanas pārtraukšanu un nepieciešamo ķirurģisko terapiju;

43.11.4. zināšanas par blakusslimībām, ņemot vērā iepriekšējo ļaundabīgo audzēju vēsturi vai ļaundabīgo audzēju attīstības riskus, kā arī papildu slimības – tuberkuloze, B hepatīts, C hepatīts un HIV, infekcijas slimību skrīnings un imunizācijas nozīme pirms terapijas uzsākšanas un medicīniskās ārstēšanas laikā;

43.11.5. zināšanas par augstas kvalitātes endoskopiskām procedūrām un spēja pielietot:

43.11.5.1. dažādas slimību vērtēšanas sistēmas, kas tiek izmantotas klīniskajā praksē;

43.11.5.2. kolorektālā vēža uzraudzības principus IZS gadījumā;

43.11.5.3. hromoendoskopijas vai citas progresīvas endoskopijas metodes;

43.11.5.4. video kapsulas endoskopijas, zināšanas par kontrindikācijām IZS gadījumā;

43.11.5.5. poučoskopija;

43.11.6. displāzijas parādīšanās un ārstēšana, novērošanas kolonoskopijas laikā;

43.11.7. IZS komplikācijas;

43.11.8. IZS histoloģiskās iezīmes un atšķirības no citām kuņģa–zarnu trakta patoloģijām (piemēram, infekcija);

43.11.9. papildu apmācība kapsulas endoskopijas un enteroskopijas veikšanai;

43.11.10. izprot savlaicīgas ķirurģiskas terpijas nozīmi un MDT lomu lēmumu pieņemšanā, pirmsoperācijas procesa nozīmi, ķirurģijas lomu ar slimību saistītās displāzijas ārstēšanā;

43.11.11. zināšanas par enterālās barošanas lomu aktīvas IZS ārstēšanā, IZS deficītu mehānismiem (tostarp vitamīnu un minerālvielu deficītu), enterālās un parenterālās barošanas indikācijām un tās iespējamām komplikācijām, mājas parenterālās barošanas izaicinājumiem un pamatprincipiem;

43.11.12. zināšanas par indikācijām un riskiem, par radioloģiskās izmeklēšanas metodēm;

43.11.13. zināšanas par stomas maisiņu un pouchīta novērtēšanu un pārvaldību, akūta smaga kolīta ārstēšanu, fistulizējošu un perianālu KS (perianālas, enteroenteriskas, enterokutānas, enterovezikālas un taisnās zarnas fistulas), IZS ekstraintestinālām izpausmēm, grūtniecību, zāļu terapiju un operācijas ietekmi uz auglību un grūtniecību, imūnsupresantiem, bioloģiskās terapijas un ķirurģijas nozīmi grūtniecības laikā, krūtsbarošanu un ārstēšanas izvēli, jaundzimušo vakcināciju, ļaundabīgiem audzējiem (ar IZS saistīti un nesaistīti, skrīnings), oportūnistiskām infekcijām, uztura novērtējumu, pārejas aprūpi (pāreja no pediatrijas uz pieaugušo), MDT lomu, jaunām terapijām.

44. Klīniskās un vispārējās pamatprasmes un zināšanas endoskopijai:

44.1. pacienta piekrišana, tostarp komplicētās piekrišanas situācijās, pacientu drošība, komforta novērtējums un mērīšana, saziņa ar pacientiem pirms un pēc procedūras, īpaši "slikto ziņu" paziņošana;

44.2. atbilstība un pareizas indikācijas;

44.3. droša sedācijas ievadīšana, tās uzraudzība – Richmond Agitation Sedation Scale;

44.4. endoskopa dizains, funkcijas un iespējas (mākslīgais intelekts (AI));

44.5. diatermkoagulācijas lietošana un komplikācijas;

44.6. endoskopiskās vienības projektēšana un vadība, tostarp finanses un personāls;

44.7. endoskopa dekontaminācija;

44.8. izmeklējumu kvalitātes kritēriji;

44.9. prasme atpazīt patoloģiju un noteikt šo izmaiņu smaguma pakāpi;

44.10. augšējā gremošanas trakta endoskopija:

44.10.1. diagnostiskā endoskopija ar biopsiju un hromoendoskopiju;

44.10.2. terapeitiskā endoskopija – hemostāzes metodes (ligācija, termiskā hemostāze, injekcijas metodes, klipšu lietošana);

44.10.3. stenozes dilatācija;

44.10.4. stenta ievietošana;

44.10.5. PEG ievietošana un evakuācija;

44.11. apakšējā gremošanas trakta endoskopija:

44.11.1. diagnostiskā apakšējā endoskopija ar biopsiju un hromoendoskopiju;

44.11.2. proktoskopija, rektoskopija, sigmoidoskopija;

44.11.3. ileokolonoskopija;

44.11.4. terapeitiskā endoskopija;

44.11.5. pamata polipektomija;

44.11.6. hemostāzes paņēmieni (piemēram, liģēšana, endocilpa, termiskā hemostāze, injekciju tehnika, klipsēšana);

44.11.7. stenozes dilatācija;

44.12. prasmju apguvei nepieciešamais indikatīvs procedūru skaits:

44.12.1. diagnostiskā ezofago-gastro-duodenoskopijas – 300;

44.12.2. hemostatiskās metodes barības vada varikozām vēnām un citām augšējā gremošanas trakta patoloģijām – 30;

44.12.3. ileokolonoskopija – 300;

44.12.4. diagnostiska sigmoidoskopija – 50;

44.12.5. rektoskopija/proktoskopija –100;

44.12.6. polipektomija un hemostāzes veikšana kolonoskopijas laikā – 100;

44.12.7. balona dilatācija – 10;

44.12.8. PEG-15.

45. Klīniskās un vispārējās pamatprasmes un zināšanas ultraskaņas tehnikas pielietošanai:

45.1. cistas FNA punkcija;

45.2. abscesa, inficēta dobuma punkcija;

45.3. limfmezgla FNA/FNB;

45.4. aknas tumora FNA/FNB;

45.5. aizkuņģa dziedzera FNA/FNB;

45.6. aknu cistas punkcija;

45.7. aizkuņģa dziedzera cistu drenāža;

45.8. abscesa punkcija/drenāža;

45.9. prasmju apguvei nepieciešamais indikatīvo ultraskaņas tehnikas procedūru skaits – diagnostikas procedūras – 50, terapeitiskas procedūras – 20.

46. Uzturs un adekvāti gremošanas procesi, uzsūkšanās un barības vielu piegāde ir vielmaiņas homeostāzes un veselības stūrakmeņi:

46.1. nepietiekama uztura bioķīmija un fizioloģija;

46.2. nepietiekama uztura un gremošanas traucējumu patoģenēze;

46.3. malabsorbcijas etioloģija, motilitātes traucējumi, pēcoperācijas komplikācijas un medikamentu izraisītie traucējumi;

46.4. mikrobiotas fizioloģiskā loma veselībā un disbiozes nozīme slimību patofizioloģijā;

46.5. vielmaiņa normālos apstākļos un stresa vai pēcoperācijas situācijās;

46.6. barošanas iespējas, iespējas izvēlēties atbilstošu diētu un pārtikas piedevas, uztura bagātinātājus;

46.7. papildu uzturvielu ievadīšanas veidi, piemēram, perorāli, enterāli vai parenterāli, iespējamās komplikācijas;

46.8. vēža kaheksijas ārstēšana gremošanas trakta onkoloģisku slimību gadījumos;

46.9. parenterālās barošanas pamatprincipi pacientiem mājās un izaicinājumi;

46.10. optimāla organizatoriska struktūra, lai veiksmīgi vadītu pacientus, kuriem ir deficītu risks;

46.11. uztura atbalsta komandas nozīme lēmumu pieņemšanā, ciešas sadarbības nepieciešamība ar radniecīgiem veselības aprūpes speciālistiem, piemēram, medicīnas māsām, dietologiem un farmaceitiem.

47. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

47.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

47.2. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas daudzprofilu stacionārā ārstniecības iestādē, kurā sniedz terciārā līmeņa gastroenteroloģiska profila palīdzību, ieskaitot gastroķirurģiju, transplantoloģiju un gastroenteroloģijas radioloģiju, terapeitiskajā gastroenteroloģijā, gastroinestinālajā endoskopijā, ārstniecības iestādē ar specialitātei atbilstošu profilu terapeitiskajā endoskopijā, pediatriskajā gastroenteroloģijā, kā arī terapeitiskajā gastroenteroloģijā.

48. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

49. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darbība ir centrālais posms primārajā veselības aprūpē, un tai ir koordinējoša loma primārajā veselības aprūpes līmenī un citos veselības aprūpes līmeņos.

50. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta zināšanas un tām atbilstošā darbība klīniskajā medicīnā tiek iedalīta četros līmeņos, nosakot šādu kompetences sadalījumu starp ģimenes (vispārējās prakses) ārstu un citu specialitāšu ārstiem:

50.1. pirmais līmenis – ģimenes (vispārējās prakses) ārsts diagnosticē, izvērtē pacienta veselības stāvokli, ārstē saslimšanu patstāvīgi un darbojas neatkarīgi;

50.2. otrais līmenis – ģimenes (vispārējās prakses) ārsts diagnosticē, izvērtē pacienta veselības stāvokli un ārstē saslimšanu patstāvīgi, ja nepieciešams, izmantojot citu specialitāšu ārstu konsultācijas;

50.3. trešais līmenis – ģimenes (vispārējās prakses) ārsts izvērtē pacienta veselības stāvokli un veido darba hipotēzi, bet slimības diagnozes apstiprināšanai un turpmākai ārstēšanai nosūta pacientu citu veselības aprūpes speciālistu aprūpē, kopā ar šiem speciālistiem piedalās pacienta ar hroniskām saslimšanām terapijas rezultātu un veselības stāvokļa novērtēšanā un pēc pacienta klīniskās izveseļošanās vai hroniskās saslimšanas paasinājuma fāzes beigām turpina pacienta veselības stāvokļa pastāvīgu novērošanu un organizē viņa rehabilitāciju;

50.4. ceturtais līmenis – ģimenes (vispārējās prakses) ārsts diagnosticē un nosūta pacientu turpmākai ārstēšanai stacionārā ārstniecības iestādē, lai nodrošinātu dzīvības uzturēšanu pēc sekmīgas kardiopulmonālās reanimācijas, kā arī lai uzsāktu ķirurģisku vai traumu ārstēšanu, un pēc pacienta klīniskās izveseļošanās organizē viņa rehabilitāciju un citu specialitāšu ārstu rekomendāciju izpildi.

51. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta kompetencē ir:

51.1. iedzīvotāju veselības veicināšana, slimību profilakse, agrīna slimību diagnosticēšana, ārstēšana un rehabilitācija (indikāciju noteikšana un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

51.2. speciālo izmeklējumu nepieciešamības un citu specialitāšu ārstu līdzdalības noteikšana pacienta veselības aprūpē, kā arī citu veselības aprūpes speciālistu ieteikumu koordinēšana, izmantojot izmaksu efektīvākos veidus profilakses un ārstēšanas resursu izmantošanā;

51.3. manipulāciju veikšana, specialitātes kompetences ietvaros izmantojot attiecīgās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;

51.4. veselības, slimības stāvokļa, slimības–veselības robežstāvokļa un veselības atbilstības izvērtēšana pacientam, sagatavojot par to medicīnisku atzinumu;

51.5. akūtu un hronisku iekšējo orgānu, ādas, nervu, kaulu un mīksto audu, infekciju, acu, ausu, kakla un deguna, reproduktīvās sistēmas un seksuāli transmisīvo, psihisko slimību, narkomānijas un alkoholisma, kā arī citu slimību un to komplikāciju diagnostika un ārstēšana atbilstoši savas kompetences līmenim;

51.6. pirmās palīdzības sniegšana un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšana;

51.7. konsultācijas ar stacionārās ārstniecības iestādes ārstiem, pacientam ārstējoties stacionārā, un atveseļošanas turpināšana pēcslimnīcas etapā, pārstāvot pacienta intereses;

51.8. profilaktisko un diagnostisko pasākumu veikšana pacientu reproduktīvās veselības nodrošināšanai, veicot atbilstošas analīzes;

51.9. konsultēšana ģimenes plānošanā un kontracepcijas jautājumos, izvērtējot nākamo vecāku veselību un reprodukcijai kaitīgos faktorus;

51.10. grūtniecības diagnosticēšana un fizioloģiski noritošas grūtniecības pilna novērošana un vadīšana, kā arī patoloģiskas grūtniecības un grūtnieču ar paaugstinātu grūtniecības risku novērošana un vadīšana, sadarbība ar konsultējošo ginekologu dzemdību speciālistu;

51.11. nedēļnieces un jaundzimušā aprūpe, konsultējoties ar attiecīgā profila speciālistiem sarežģītu pēcdzemdību patoloģiju gadījumā;

51.12. jaundzimušo, zīdaiņu un bērnu attīstības un veselības novērošana un konsultāciju sniegšana par to uzlabošanu, profilaktiskās vakcinācijas veikšana atbilstoši vakcinācijas kalendāram;

51.13. zīdaiņu, bērnu un pusaudžu ārstēšana, ja nepieciešams, pieaicinot attiecīgās specialitātes ārstu;

51.14. integrālas un nepārtrauktas aprūpes veikšana;

51.15. iesaistīšanās pacienta psihosociālo apstākļu risināšanā, sniedzot konsultācijas veselības aprūpes jautājumos.

52. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ģimenes (vispārējās prakses) ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

52.1. ģimenes medicīnas attīstības vēsture;

52.2. ģimenes medicīna kā atsevišķa medicīnas nozare un tās pamatprincipi;

52.3. ģimenes (vispārējās prakses) ārsts kā atsevišķa pamatspecialitāte, viņa loma veselības aprūpē;

52.4. ģimenes medicīnas filozofiskais un zinātniskais pamatojums;

52.5. veselības aprūpe un ģimenes medicīnas attīstības perspektīvas;

52.6. veselības aprūpes nepārtrauktības princips ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darbā;

52.7. veselības, slimības un veselības aprūpes modeļi;

52.8. veselības meklējuma process;

52.9. komunikatīvā prasme, komunikāciju veidi un vides ietekme uz komunikācijām ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darbā;

52.10. vadlīnijas konsultācijas organizēšanai;

52.11. problēmas definēšanas process ģimenes medicīnā (iemesli lūgumam pēc palīdzības, problēmu raksturs un simptomu izvērtējums);

52.12. klīniskā metode ģimenes medicīnā un veselības problēmu risināšanas veidi;

52.13. krīzes situācijas vadīšanas principi;

52.14. biežākās krīzes situācijas ģimenē;

52.15. slimību profilakse, veselības saglabāšana un veicināšana ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darbā;

52.16. ģimenes (vispārējās prakses) ārsta prakses izveidošana un ar to saistītie likumi, normatīvie akti un prasības prakses izveidošanai;

52.17. biznesa vadība ģimenes (vispārējās prakses) ārsta praksē;

52.18. ģimenes (vispārējās prakses) ārsta prakses finansēšana;

52.19. ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darba organizācija un sadarbības veidošana ar citiem veselības aprūpes speciālistiem un ārstniecības iestādēm, kā arī ar citām institūcijām un nevalstiskajām (sabiedriskajām) organizācijām;

52.20. internā medicīna, neiroloģija, oftalmoloģija, otolaringoloģija, dermatoloģija, veneroloģija;

52.21. mātes un bērna veselība (grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods, jaundzimušā, zīdaiņa un bērnu vecuma īpatnības un veselības problēmas, reproduktīva veselība un ģimenes plānošana);

52.22. personas, ģimenes un sabiedrības veselība un rehabilitācija (psihiatrija, ģimenes (vispārējās prakses) ārsta darba psiholoģiskie aspekti, sabiedrības veselība);

52.23. ķirurģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība (ambulatorā ķirurģija, tai skaitā uroloģijas problēmas primārajā veselības aprūpē, traumatoloģija, neatliekamā medicīniskā palīdzība, katastrofu medicīna).

53. Rezidentūras ilgums specialitātē ir trīs gadi:

53.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas internajā medicīnā (70 %), personas, ģimenes un sabiedrības veselībā (20 %), ģimenes medicīnā (10 %);

53.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas mātes un bērna veselībā (60 %), ķirurģijā, ambulatorajā ķirurģijā (15 %) un neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā (5 %), personas, ģimenes un sabiedrības veselībā (10 %), ģimenes medicīnā (10 %);

53.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ģimenes medicīnā (90 %), personas, ģimenes un sabiedrības veselībā (10 %).

54. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par sirds un asinsvadu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

54.1. pirmais līmenis – esenciāla arteriāla hipertensija;

54.2. otrais līmenis:

54.2.1. sirds išēmiskā slimība:

54.2.1.1. stenokardija;

54.2.1.2. hroniska sirds išēmiskā slimība;

54.2.2.  arteriāla hipertensija un hipertoniskā krīze;

54.2.3.  miokardīti;

54.2.4. kardiomiopātijas;

54.2.5. akūta un hroniska sirds mazspēja;

54.2.6. sirdskaites – iegūtas vārstuļu kaites;

54.2.7. pulmonāla hipertensija;

54.3. trešais līmenis:

54.3.1. sirds išēmiskā slimība:

54.3.1.1. miokarda infarkts;

54.3.1.2. citas akūtas išēmiskās slimības formas;

54.3.2. endokardīti;

54.3.3. perikardīti;

54.3.4. sirdskaites:

54.3.4.1. iedzimtas sirds vārstuļu kaites;

54.3.4.2. nozīmīgākās iedzimtās sirdskaites (atvērts Botalla vads, priekškambara vai kambara starpsienas defekts, aortas koarktācija, Fallo tetrāde);

54.3.5. plaušu–sirds, plaušu–asinsrites patoloģija (plaušu infarkts, plaušu–asinsvadu trombembolija un tromboze);

54.3.6. sirdsdarbības impulsa rašanās un vadīšanas traucējumi;

54.4. ceturtais līmenis – sirds išēmiskā slimība – pēkšņa koronāra klīniskā nāve.

55. Rezidentūras laikā rezidents apgūst iemaņas sirds slimību diagnostikā:

55.1. elektrokardiogrāfija (pieraksts un primārā interpretācija);

55.2. ehokardiogrāfija;

55.3. angiogrāfija;

55.4. rentgenoloģiskie un radioloģiskie izmeklējumi;

55.5. fonokardiogrāfija.

56. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju kardioloģijā:

56.1. sirdsklauves;

56.2. arteriāla hipertensija;

56.3. sāpes sirds rajonā;

56.4. elpas trūkums;

56.5. tūska;

56.6. cianoze.

57. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par elpošanas orgānu sistēmas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

57.1. pirmais līmenis:

57.1.1. akūtas augšējo elpošanas ceļu infekcijas;

57.1.2. akūtas apakšējo elpošanas ceļu slimības;

57.1.3. bronhiālā astma – bronhiālas astmas lēkme;

57.2. otrais līmenis:

57.2.1. pneimonija;

57.2.2. bronhiālā astma;

57.2.3. pleirīts;

57.2.4.  pneimoskleroze;

57.2.5. akūta un hroniska elpošanas mazspēja;

57.3. trešais līmenis:

57.3.1. plaušu tuberkuloze;

57.3.2. plaušu vēzis;

57.3.3. pneimokoniozes;

57.4. ceturtais līmenis – bronhiālā astma – astmatiskais stāvoklis.

58. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par alerģisku slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

58.1. pirmais līmenis:

58.1.1. vazomotors un alerģisks rinīts;

58.1.2. balsenes tūska;

58.1.3. akūta nātrene;

58.2. otrais līmenis:

58.2.1.  hroniska recidivējoša nātrene;

58.2.2. medikamentozās alerģijas izpausmes;

58.3. trešais līmenis – akūts alerģisks alveolīts;

58.4. ceturtais līmenis: anafilaktiskais šoks.

59. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju pneimonoloģijā un alergoloģijā:

59.1. klepus ar un bez krēpām;

59.2. elpas trūkums;

59.3. sāpes krūšu kurvī;

59.4. asins spļaušana;

59.5. šķidrums pleiras telpā.

60. Rezidentūras laikā rezidents apgūst praktiskās iemaņas elpošanas orgānu slimību diagnostikā:

60.1. ārējās elpošanas izmeklēšana;

60.2. asins gāzu analīze;

60.3. bronhoskopija;

60.4. skaitļotājtomogrāfija;

60.5. funkcionālās raudzes (bronhu caurlaidības novērtēšana);

60.6. plaušu rentgenogramma (jāprot izvērtēt rezultātus);

60.7. ādas alerģiskās raudzes un specifiskā hiposensibilizācija.

61. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām pneimonoloģijā un alergoloģijā:

61.1. ārējās elpošanas funkciju pamatrādītāju novērtēšana;

61.2. pleiras punkcija;

61.3. aerosolu inhalācijas tehnika;

61.4. pikflovmetrija.

62. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par muskuļu, kaulu un saistaudu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

62.1. otrais līmenis:

62.1.1. reimatisms;

62.1.2. reimatoīdais artrīts;

62.1.3. reaktīvie artrīti un HLA – B27 asociētās slimības, Reitera sindroms;

62.1.4. psoriātiskais artrīts;

62.1.5.  deformējošā osteoartroze (arī deformējošā spondiloze);

62.1.6. miozīts;

62.2. trešais līmenis:

62.2.1. ankilozējošais spondilartrīts;

62.2.2. podagra un pseidopodagra;

62.2.3. dermatomiozīts;

62.2.4. reimatiskā polimialģija, fibrozīts;

62.2.5. sistēmas vaskulīts;

62.2.6. sistēmas sarkanā vilkēde;

62.2.7. sistēmas sklerodermija.

63. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par imunoloģisko, mikrobioloģisko, bioķīmisko un instrumentālo izmeklējumu indikācijām un vērtējumu pacientiem ar muskuļu, kaulu un saistaudu slimībām, kā arī apgūst izmantojamos fizikālās terapijas un ārstnieciskās fizkultūras veidus (indikācijas un kontrindikācijas).

64. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju:

64.1. artralģija, artrīts;

64.2. mialģija;

64.3. tendosinovīts.

65. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par nieru un urīna izvadceļu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

65.1. pirmais līmenis – urīnceļu infekcija;

65.2. otrais līmenis:

65.2.1. hronisks bakteriāls intersticiāls nefrīts;

65.2.2. diabētiskā nefropātija;

65.2.3. priekšdziedzera iekaisums un hipertrofija;

65.2.4. hroniska nieru mazspēja;

65.3. trešais līmenis:

65.3.1. akūts un hronisks glomerulonefrīts;

65.3.2. akūts intersticiāls nefrīts;

65.3.3. obstruktīva uropātija;

65.3.4. nieru slimības un grūtniecība;

65.3.5. nieru bojājumi sistēmslimību pacientiem;

65.3.6. akūta nieru mazspēja.

66. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju nefroloģijā:

66.1. eritrocitūrija;

66.2. leikocitūrija;

66.3. proteīnūrija;

66.4. anūrija;

66.5. urēmija;

66.6. nieru kolika;

66.7. tūskas, nefrotiskais sindroms;

66.8. renālā arteriālā hipertensija;

66.9. urīna izdales ritmikas un daudzuma izmaiņas.

67. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām un speciālām metodēm nieru un urīna izvadceļu slimību diagnostikā:

67.1. abdominālā ultrasonogrāfija;

67.2. nieru scintigrāfija;

67.3. nieru asinsvadu doplerogrāfija;

67.4. urogrāfija;

67.5. datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse.

68. Rezidentūras laikā rezidents apgūst detalizētas zināšanas un izpildes tehniku šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām urīna izvadceļu slimību gadījumos:

68.1. urīna izmeklēšanas ekspresmetodes;

68.2. urīnpūšļa katetrizācija;

68.3. priekšdziedzera palpācija un masāža.

69. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu kuņģa–zarnu trakta, žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera un aknu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

69.1. pirmais līmenis:

69.1.1. funkcionālās gremošanas trakta slimības (funkcionāla dispepsija, kairinātas zarnas sindroms, žultsceļu diskinēze);

69.1.2. akūts un hronisks gastroenterīts;

69.1.3. duodēna čūlas slimība;

69.2. otrais līmenis:

69.2.1. gastrointestināla atviļņa slimība;

69.2.2. akūts un hronisks gastrīts, duodenīts;

69.2.3. kuņģa čūlas slimība;

69.2.4. hronisks pankreatīts;

69.2.5. hronisks hepatīts;

69.2.6. stāvokļi pēc vēdera dobuma orgānu operācijām;

69.2.7. nekalkulozs holecistīts;

69.3. trešais līmenis:

69.3.1. obstruktīvas barības vada slimības;

69.3.2. kuņģa vēzis;

69.3.3. akūts pankreatīts;

69.3.4. akūts hepatīts;

69.3.5. aknu ciroze;

69.3.6. taukainā hepatoze, amiloidoze, hemohromatozes, hronisks persistējošs hepatīts, hronisks aktīvs hepatīts, hronisks autoimūns hepatīts, reaktīvs hepatīts;

69.3.7. holecistīts un holangīts (kalkulozs);

69.3.8. nespecifisks čūlains kolīts;

69.3.9. zarnu audzēji.

70. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu, sindromu un neatliekamo stāvokļu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju kuņģa–zarnu trakta, aknu, žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera slimību gadījumā:

70.1. malabsorbcija;

70.2. disbakterioze;

70.3.  obstipācija;

70.4. caureja;

70.5. sāpes vēderā;

70.6. dzelte;

70.7. portāla hipertensija;

70.8. hepatomegālija;

70.9. anoreksija, novājēšana;

70.10. hroniska un akūta gastrointestināla asiņošana;

70.11. žults kolika;

70.12. akūts vēders;

70.13. citolītiskais sindroms;

70.14. holestātiskais sindroms;

70.15. hemorāģiskais sindroms;

70.16. pārmantotās pigmenthepatozes (Žilbēra sindroms);

70.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība asiņošanas gadījumā no barības vada vēnām;

70.18. aknu šūnu mazspēja (encefalopātija, aknu koma, hemorāģiskais sindroms).

71. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām, pacientu sagatavošanu un rezultātu interpretāciju šādām manipulācijām kuņģa–zarnu trakta, aknu, žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera slimību diagnostikā:

71.1. endoskopija;

71.2. rentgenoloģiskie izmeklējumi;

71.3. ultraskaņas izmeklējumi;

71.4. pH metrija;

71.5. bakterioloģiskie un citi izmeklējumi (koprogramma).

72. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas un izpildes tehniku šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām gastroenteroloģijā:

72.1. kuņģa skalošana;

72.2. izmeklēšana per rectum;

72.3. sagatavošana endoskopiskiem un rentgenoloģiskiem izmeklēju­miem.

73. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par asinsrades sistēmas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbspēju vērtējumu un profilaksi, kā arī par diagnostisko metožu indikācijām, kontrindikācijām un novērtējumu hematoloģijā šādos līmeņos:

73.1. pirmais līmenis – dzelzs deficīta anēmija;

73.2. otrais līmenis:

73.2.1. akūta un hroniska posthemorāģiska anēmija;

73.2.2. vitamīna B deficīta anēmija;

73.2.3. hemorāģiskas angiopātijas (Šenleina–Henoha purpura, Rendju–Oslera slimība);

73.3. trešais līmenis:

73.3.1. hemolītiskas anēmijas;

73.3.2. aplastiskas anēmijas;

73.3.3. akūta leikoze;

73.3.4. hroniska mieloleikoze, mielodisplāzijas sindroms;

73.3.5. hroniska limfoleikoze;

73.3.6. mielomas slimība;

73.3.7. limfomas un limfogranulomatoze;

73.3.8. koagulopātijas, hemofīlijas;

73.3.9. trombocitopātijas, Verlhofa slimība;

73.4. ceturtais līmenis – diseminētas intravazālas koagulopātijas (DIC) sindroms.

74. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju hematoloģijā:

74.1.  anēmija;

74.2. policitēmija;

74.3. izmaiņas leikocītu skaitā un leikoformulā (tai skaitā agranulocitoze);

74.4. trombocitopēnija;

74.5. asinsreces traucējumi;

74.6.  limfadenopātija;

74.7. splenomegālija;

74.8. akūta asiņošana.

75. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas un izpildes tehniku šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām hematoloģijā:

75.1. asins analīze – ekspresmetodes;

75.2. asins grupas noteikšana.

76. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu endokrinoloģisko slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

76.1. pirmais līmenis:

76.1.1. aptaukošanās;

76.1.2. patoloģisks klimaktērijs;

76.2. otrais līmenis:

76.2.1. II tipa (neinsulinējamais) cukura diabēts;

76.2.2. metaboliskais (X) sindroms;

76.2.3. diabēta kompensācijas rādītāji, labas kompensācijas kritēriji, diabēta slimnieku apmācība, diabētiķu diētas kalkulācija, fiziskie vingrinājumi, ķermeņa un pēdas higiēna, autokontrole, insulīnterapija, mūsdienu insulīn­terapijas shēmas (intensificētā konvencionālā insulīnterapija);

76.2.4. grūtniecība un cukura diabēts, tireotoksikoze, hipotireoze;

76.2.5. vairogdziedzera hipofunkcija un hiperfunkcija;

76.3. trešais līmenis:

76.3.1.  I tipa (insulinējamais) cukura diabēts;

76.3.2. vairogdziedzera audzēji, tireoidīti;

76.3.3. virsnieru slimības (primārs aldosteronisms, Kušinga sindroms, feo­hromocitomas, adrenoģenitālais sindroms (21 – hidroksilāzes deficīts), hroniska virsnieru mazspēja);

76.3.4. hipofīzes slimības (akromegālija, prolaktinoma, hipopituitārisms, bezcukura diabēts);

76.3.5. primārs hiperparatireoīdisms, hipoparatireoīdisms.

77. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu simptomu, sindromu un neatliekamo stāvokļu diferenciāldia­gnostiku un diferencētu terapiju endokrinoloģijā:

77.1. polidipsija, poliūrija;

77.2. mazs augums;

77.3. ginekomastija;

77.4. hiperkalciēmija, hipokalciēmija;

77.5. hipoglikēmija;

77.6. hirsutisms;

77.7. matu izkrišana;

77.8. vīriešu infertilitāte;

77.9. agrīna un aizkavēta dzimumno­briešana;

77.10. osteoporoze, osteomalācija;

77.11. diabētiskā ketoacidoze (koma);

77.12. hipoglikēmiskā koma;

77.13. akūta virsnieru mazspēja.

78. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par endokrinoloģijā izmantojamo speciālo diagnostisko izmeklējumu indikācijām un novērtējumu:

78.1. ultrasonogrāfiskā izmeklēšana;

78.2. vairogdziedzera scintigrāfija un izmeklēšana ar radioaktīvajiem izotopiem;

78.3. hormonu līmeņa noteikšana serumā;

78.4. datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse.

79. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas un izpildes tehniku šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām endokrinoloģijā:

79.1. glikēmijas noteikšana ar glikometru;

79.2. glikozūrijas un ketonūrijas noteikšana;

79.3. diētas kalkulācijas pamati cukura diabēta pacientam ar I tipa un II tipa cukura diabētu;

79.4. cukura diabēta pacientu apmācība.

80. Rezidentūras laikā rezidents apgūst šādus infektoloģijas pamatprincipus:

80.1. infekcijas slimību galvenās īpatnības;

80.2. organisma nespecifiskie un specifiskie (imunitātes) aizsargfaktori;

80.3. epidēmiskais process, tā sastāvdaļas;

80.4. infekcijas slimību profilakses principi;

80.5. imūnprofilakse, vakcīnas, imūnglobulīni;

80.6. plānveida un profilaktiskā potēšana pēc epidēmiskām indikācijām;

80.7. agrīnās komplikācijas pēc vakcīnu ievadīšanas;

80.8. infekcijas slimību agrīnās diagnostikas principi;

80.9. klīnisko un bioloģisko laboratorisko izmeklējumu nozīme agrīnā infekcijas slimību diagnostikā;

80.10. infekcijas slimību specifiskās izmeklēšanas metodes (bakterio­skopiskās, bakterioloģiskās, parazitoloģiskās, virusoloģiskās, seroloģiskās), to izvēle un novērtējums;

80.11. infekcijas slimību ārstēšanas pamatprincipi – specifiskā (imūn­globulīni, serumi), etiotropā, patoģenētiskā, simptomātiskā ārstēšana;

80.12. ārsta taktika (algoritms), diagnosticējot (rodoties aizdomām) infekcijas slimības;

80.13. dinamiskās novērošanas principi pēc pārslimotām infekcijas slimībām.

81. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu infekcijas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbspēju vērtējumu un profilaksi, kā arī par diagnostisko metožu indikācijām, kontr­indikācijām un novērtējumu infektoloģijā šādos līmeņos:

81.1. pirmais līmenis:

81.1.1. saindēšanās ar pārtiku, vīrusu izraisīta caureja;

81.1.2. vīrusu, baktēriju, mikoplazmu un hlamīdiju izraisītās elpošanas ceļu infekcijas;

81.1.3. gripa, paragripa, rinovīrusu un adenovīrusu infekcijas;

81.1.4. enterovīrusu infekcijas;

81.1.5. infekciozā mononukleoze;

81.1.6. herpes vīrusu infekcija;

81.1.7. kaķu skrāpējumu slimība, citomegalovīrusu infekcija;

81.2. otrais līmenis:

81.2.1. infekciozā mononukleoze;

81.2.2. herpes vīrusu infekcija;

81.2.3. kaķu skrāpējumu slimība, citomegalovīrusu infekcija;

81.2.4. šigeloze, salmoneloze, kampilobakterioze, žardiāze (lamblioze);

81.2.5. enterobioze, askaridoze;

81.2.6. Laima slimība;

81.2.7. toksoplazmoze;

81.3. trešais līmenis:

81.3.1. ešerihioze, jersinioze, holēra;

81.3.2. botulisms;

81.3.3. trihocefaloze, trihineloze, difilobotrioze, tenidoze, toksokaroze;

81.3.4. slimības, kas norit ar dzelti (A, B, C, D un E vīrushepatīts, leptospiroze);

81.3.5. slimības, kas norit ar drudzi (vēdertīfs, paratīfi, izsitumu tīfs, malārija, sepse);

81.3.6.  poliomielīts;

81.3.7. difterija;

81.3.8. meningokoku infekcija un citi strutaini un serozi meningīti;

81.3.9. ērču encefalīts;

81.3.10. HIV infekcija;

81.3.11. AIDS oportūniskās infekcijas;

81.3.12. karantīnas infekcijas slimības (mēris, dzeltenais drudzis, īstās bakas);

81.3.13. trakumsērga un stingumkrampji.

82. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu nervu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem un profilaksi šādos līmeņos:

82.1. otrais līmenis:

82.1.1. hipertenzīva encefalopātija;

82.1.2. cerebrāla hroniska išēmija;

82.1.3. migrēna;

82.1.4. grupas (claster) galvassāpes;

82.1.5. tenzijas galvassāpes;

82.1.6. hroniskas posttraumatiskas galvassāpes;

82.1.7. sekundārs parkinsonisms;

82.2. trešais līmenis:

82.2.1. trijzaru nerva neiralģija;

82.2.2. sejas nerva bojājums;

82.2.3. citu kraniālo nervu bojājums;

82.2.4. nervu (rokas, jostas un krustu) pinumu bojājums;

82.2.5. kakla, krūšu, jostas un krustu nervu saknīšu bojājumi (kompresija);

82.2.6. mononeiropātijas (rokas, kājas u. c.);

82.2.7. polineiropātijas (iekaisīgas, toksiskas u. c.);

82.2.8. meningīts;

82.2.9. encefalīts, encefalomielīts, mielīts;

82.2.10. intrakraniāls, intraspināls abscess;

82.2.11. intrakraniāls, intraspināls tromboflebīts;

82.2.12. vaskulāra mielopātija;

82.2.13. epilepsija un epileptiskie sindromi;

82.2.14. narkolepsija un katalepsija;

82.2.15. Parkinsona slimība;

82.2.16. sekundārs parkinsonisms;

82.2.17. citas bazālo gangliju deģeneratīvas izmaiņas;

82.2.18. distonijas;

82.2.19. esenciāls tremors;

82.2.20. mazā horeja un citi horejas veidi;

82.2.21. Alcheimera slimība;

82.2.22. cirkumskriptā galvas smadzeņu atrofija;

82.2.23. multiplā skleroze;

82.2.24. citas demielinizējošas nervu sistēmas slimības;

82.2.25. Hentingtona slimība;

82.2.26. pārmantota ataksija;

82.2.27. pārmantota spastiska parapleģija;

82.2.28. spināla muskuļu atrofija;

82.2.29. spastiska cerebrāla trieka;

82.2.30. hemipleģija;

82.2.31.  parapleģija, tetrapleģija (šļauganā un spastiskā);

82.2.32. citi paralītiskie sindromi;

82.2.33. muskuļu distrofijas;

82.2.34. iedzimtas un cita veida miopātijas;

82.2.35. miastēnija un miastēnijas sindromi;

82.2.36. miotonija un miotoniskie sindromi;

82.2.37. autonomās nervu sistēmas slimības (izņemot autonomo somatoformo disfunkciju);

82.2.38. siringomielija un siringobulbija;

82.2.39. galvas un muguras smadzeņu audzēji;

82.3. ceturtais līmenis:

82.3.1. cerebrāla tranzitora išēmiska lēkme;

82.3.2. cerebrāls infarkts;

82.3.3. intracerebrāla hemorāģija;

82.3.4. subarahnoidāla hemorāģija;

82.3.5. spināls infarkts;

82.3.6. epileptisks stāvoklis;

82.3.7. miastēnija un miastēnijas krīze;

82.3.8. hidrocefālija;

82.3.9. toksiska encefalopātija;

82.3.10. smadzeņu kompresija;

82.3.11. centrālās nervu sistēmas traumatiski bojājumi.

83. Rezidentūras laikā rezidenti apgūst zināšanas par izpildes tehniku un iegūto datu interpretāciju šādiem izmeklējumiem un manipulācijām neiroloģijā:

83.1. acu zīlīšu tiešās un sadraudzības reakcijas noteikšana un novērtēšana;

83.2. acu ābolu kustību noteikšana un novērtēšana;

83.3. radzenes refleksa noteikšana un novērtēšana;

83.4. nistagma (vertikālais, horizontālais) noteikšana un novērtēšana;

83.5. mīmikas muskulatūras kustību novērtēšana;

83.6. mīksto aukslēju un rīkles refleksa noteikšana un novērtēšana;

83.7. roku un kāju cīpslu refleksa noteikšana;

83.8.  "snuķīša" un Marinesku refleksa noteikšana un novērtēšana;

83.9. Babinska refleksa noteikšana un novērtēšana;

83.10. nervu un saknīšu palpējamo punktu noteikšana;

83.11. Lasega un Neri simptoma noteikšana un novērtēšana;

83.12. sprandas stīvuma un Kerniga simptoma noteikšana un novērtēšana;

83.13. ādas sāpju sajūtas noteikšana;

83.14. kustības un stāvokļa sajūtas noteikšana;

83.15. muskulatūras tonusa noteikšana un novērtēšana;

83.16. Romberga mēģinājuma novērtēšana;

83.17. pirksta–degungala un papēža–ceļgala mēģinājuma novērtēšana;

83.18. dermogrāfisma noteikšana;

83.19. vienkāršāko manuālās terapijas paņēmienu veikšana;

83.20. vienkāršāko masāžas paņēmienu veikšana;

83.21. vienkāršāko refleksterapijas paņēmienu veikšana;

83.22.  infiltrācijas un perineirālas blokādes veikšana.

84. Rezidentūras laikā rezidents apgūst indikācijas un kontrindikācijas šādiem izmeklējumiem nervu sistēmas slimību gadījumos:

84.1. redzes nerva diska apskate;

84.2.  kraniogrāfija;

84.3. spondilogrāfija;

84.4. elektroencefalogrāfija;

84.5. elektromiogrāfija;

84.6. ehoencefaloskopija;

84.7. smadzeņu asinsvadu doplerogrāfija;

84.8. cerebrospinālā likvora analīze;

84.9. smadzeņu datortomogrāfija;

84.10. mugurkaula starpskriemeļu disku datortomogrāfija;

84.11. kontrasta mielogrāfija;

84.12. kodolmagnētiskās rezonanses izmantošana neiroloģisko slimību diagnostikā.

85. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu acu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbspēju novērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

85.1. pirmais līmenis:

85.1.1.  mieža grauds;

85.1.2. konjunktivīti;

85.1.3. vājredzīgu un aklu pacientu sociālā rehabilitācija;

85.2. otrais līmenis:

85.2.1. blefarīti;

85.2.2. mieža grauds;

85.2.3. krusas grauds;

85.2.4. ksantelasma;

85.2.5. dakrioadenīts;

85.2.6. radzenes tūska;

85.2.7. uveīti;

85.2.8. katarakta;

85.2.9. diabētiskā retinopātija;

85.2.10. hipertoniskā retinopātija;

85.2.11. hemoftalmi;

85.2.12. redzes orgāna izmaiņas vispārēju slimību gadījumos (hiperto­niskā slimība, cukura diabēts, nieru slimības, centrālās nervu sistēmas slimības);

85.2.13. šķielēšana – esotropija, hipertropija, hipotropija, heteroforija, paralītiska šķielēšana, nistagms;

85.2.14. hipermetropija;

85.3. trešais līmenis:

85.3.1. entropija un ektropija;

85.3.2. plakstiņa ievainojumi;

85.3.3. trichiasis;

85.3.4. radzenes virspusēji bojājumi un keratīti;

85.3.5.  lagophthalmus;

85.3.6. epicantus;

85.3.7. ksantelasma;

85.3.8. plakstiņa tumori;

85.3.9. dakriocistīts;

85.3.10. dakriostenoze;

85.3.11. asaru kanāla audzēji;

85.3.12. konjunktīvas svešķermeņi;

85.3.13. pterygium;

85.3.14. subkonjunktivālas hemorāģijas;

85.3.15. konjunktīvas jaunveidojumi;

85.3.16. radzenes apdegumi;

85.3.17. radzenes distrofijas;

85.3.18. radzenes transplantācija;

85.3.19. keratokonuss;

85.3.20. sklēras slimības (episklerīti, sklerīti);

85.3.21. iridociklīts;

85.3.22.  iris tumori;

85.3.23.  katarakta;

85.3.24. afakija;

85.3.25. artefakija;

85.3.26. stiklveida ķermeņa slimības – vitreoretinālās ķirurģijas iespējas un indikācijas;

85.3.27. tīklenes asinsvadu akūta necaurlaidība;

85.3.28. tīklenes atslāņošanās;

85.3.29. maculas deģenerācija;

85.3.30. retinoblastoma;

85.3.31. neiznēsāto bērnu retinopātija;

85.3.32. horeoretinīts;

85.3.33. melanoma;

85.3.34. atvērta kakta glaukoma;

85.3.35. iedzimta glaukoma;

85.3.36. sekundāra glaukoma;

85.3.37. acs ābola kontūzijas;

85.3.38. endoftalmīts;

85.3.39. mikroftalms;

85.3.40. hifēma;

85.3.41. redzes orgāna izmaiņas vispārēju slimību gadījumos (hiperto­niskā slimība, cukura diabēts, nieru slimības, centrālās nervu sistēmas slimības);

85.3.42. šķielēšana – esotropija, ekso­tropija, hipertropija, hipotropija, heteroforija, paralītiska šķielēšana, nistagms;

85.3.43. hipermetropija;

85.3.44. miopija;

85.3.45. astigmatisms;

85.3.46. presbiopija;

85.3.47. anizometropija;

85.3.48. cikloplēģija;

85.3.49. diplopija;

85.3.50. ambliopija;

85.3.51.  zema redze un aklums;

85.3.52. redzes nerva ekskavācija;

85.3.53. redzes nerva tūska;

85.3.54. redzes nerva atrofija;

85.3.55. redzes nerva neirīts;

85.4. ceturtais līmenis:

85.4.1. asaru kanāla ievainojumi;

85.4.2. radzenes svešķermeņi;

85.4.3. lēcas un intraokulārās lēcas dislokācija;

85.4.4. akūtas glaukomas lēkme;

85.4.5. orbitocelulīts un orbītas flegmona;

85.4.6. orbītas lūzumi;

85.4.7. orbītas tumori;

85.4.8. acs ābola perforējoši ievainojumi;

85.4.9. intraokulāri svešķermeņi;

85.4.10.  buftalms;

85.4.11. hipopion.

86. Rezidentūras laikā rezidents apgūst papildu zināšanas par izmeklēšanas metožu lietošanas indikācijām oftalmoloģijā.

87. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām, izpildes tehniku un iegūto datu interpretāciju šādiem izmeklējumiem un manipulācijām oftalmoloģijā šādos līmeņos:

87.1. pirmais līmenis:

87.1.1. redzes asuma pārbaude bez korekcijas un ar pacienta brillēm;

87.1.2. redzes lauka orientējoša noteikšana;

87.1.3. krāsu redzes izmeklēšana ar tabulām;

87.1.4. acu kustību pārbaude;

87.1.5. zīlīšu reakcijas noteikšana;

87.1.6. acs ārējā apskate;

87.1.7. fundus oculi apskate;

87.2. otrais līmenis:

87.2.1. redzes asuma pārbaude bērniem un zīdaiņiem;

87.2.2. binokulārās redzes pārbaude;

87.2.3. acs stāvokļa orbītā noteikšana;

87.2.4. acs spiediena mērīšanas palpatorā un bezkontakta metode;

87.2.5. fundus oculi apskate;

87.3. trešais līmenis:

87.3.1. refrakcijas pārbaude, subjektīvā un objektīvā;

87.3.2. dinamiskā un statiskā perimetrija;

87.3.3. aplanācijas tonometrija.

88.  Rezidentūras laikā rezidents apgūst šādas terapeitiskās prasmes oftalmoloģijā:

88.1. acu pilienu pilināšana;

88.2. acu ziedes ielikšana;

88.3. svešķermeņa izņemšana no konjunktīvas;

88.4. acu pārsēja uzlikšana;

88.5. skropstas izņemšana.

89. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām šādām izmeklēšanas metodēm oftalmoloģijā:

89.1.  gonioskopija;

89.2.  eksoftalmometrija;

89.3. ortoptiska;

89.4. izmeklēšana;

89.5. perimetrija;

89.6. elektroretinogrāfija;

89.7. fluorescentā angiogrāfija;

89.8. ehogrāfija;

89.9. elektrofizioloģiskā izmeklēšana.

90. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām šādām operācijām oftalmoloģijā:

90.1.  lāzerterapija;

90.2. kataraktas ķirurģija;

90.3. šķielēšanas ķirurģija;

90.4. vitrektomija;

90.5. tīklenes operatīva ārstēšana;

90.6. glaukomas operatīva ārstēšana;

90.7. radzenes transplantācija;

90.8. plakstiņu ķirurģiska ārstēšana.

91. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem otolaringoloģijā:

91.1. deguna elpošanas nozīme bērna sejas skeleta attīstībā, adenoīdu sejas veidošanās;

91.2. deguna aizsargfunkcijas;

91.3. orgānu (specialitātes ietvaros) iekaisumu tipiskā mikroflora, antimikrobās, antivirālās un antimikotiskās (lokālās un virspusējās) ārstēšanas principi;

91.4. neatliekamā medicīniskā palīdzība otolaringoloģijā;

91.5. balsenes stenoze;

91.6.  indikācijas lig. Conicum punkcijai un incīzijai;

91.7. indikācijas traheostomijai;

91.8. traheostomēta pacienta kopšana;

91.9. akūts dzirdes zudums;

91.10. ārstēšanas taktikas un transportēšanas jautājumi pacientiem ar otogēnām–endokraniālām, rinogēnām–endokraniālām, orbitālām komplikā­cijām.

92. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par ausu, deguna un kakla slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju novērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

92.1. pirmais līmenis:

92.1.1. deguna asiņošana – cēloņi un asiņošanas apturēšana;

92.1.2.  svešķermenis degunā;

92.1.3.  vulgāras angīnas;

92.1.4. akūts rinīts, faringīts, laringīts;

92.1.5. akūts vidusauss iekaisums (salpingootīts, serozs iekaisums);

92.1.6.  akūts paranazāls sinusīts;

92.2. otrais līmenis:

92.2.1. paratonsilīti (flegmona, abscess);

92.2.2. sekundāras angīnas hematoloģiskiem pacientiem;

92.2.3. deguna furunkuls;

92.2.4.  auss furunkuls;

92.2.5. akūts paranazāls sinusīts;

92.2.6. akūts vidusauss iekaisums (salpingootīts, strutains iekaisums);

92.3. trešais līmenis:

92.3.1. otogēns sejas nerva bojājums;

92.3.2. labirinta ataka (Menjera slimība un sindroms);

92.3.3. deguna kaula lūzums;

92.3.4. svešķermenis trahejā, bronhā un barības vadā;

92.3.5. paratonsilīti (flegmona, abscess);

92.3.6. sifilītiskā angīna un laringīts;

92.3.7. agrīnās onkoloģisko slimību pazīmes otolaringoloģijā;

92.4. ceturtais līmenis – barības vada ķīmiskais apdegums.

93. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par indikācijām, izpildes tehniku un iegūto datu interpretāciju šādiem izmeklējumiem un manipulācijām otolaringoloģijā:

93.1. deguna, deguna blakusdobumu, auss, kakla inspekcija un palpācija;

93.2. faringoskopija, otoskopija;

93.3. uztriepes noņemšana no rīkles un deguna;

93.4. rīkles gļotādas ieziešana;

93.5. balss saišu apskate;

93.6. indikācijas deguna blakusdobumu rentgenogrāfijai un iegūto rezultātu analīze;

93.7. dzirdes pārbaude ar valodu;

93.8. Vēbera un Rinnes testi;

93.9. audiometrija un audiogrammas (bez izpildes tehnikas), līdzsvara traucējumu un vestibulārā nistagma pārbaude;

93.10. auss skalošana;

93.11. auss izpūšana;

93.12.  desmurģija otolaringoloģijā;

93.13. deguna asiņošanas apturēšana;

93.14. svešķermeņu izvilkšana no deguna;

93.15. svešķermeņa izvilkšana no mutes, rīkles;

93.16. svešķermeņa izvilkšana no auss ejas;

93.17. deguna priekšējā tamponāde.

94. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem dermatoveneroloģijā šādos līmeņos:

94.1. pirmais līmenis:

94.1.1. ādas simptomātika – eflorescences;

94.1.2. dermatožu klasifikācija;

94.1.3. sēnīšu slimību profilakse;

94.1.4. niezes izpausmes klīniskie simptomi un izraisītājfaktori;

94.1.5. dermatītu klīniskās izpausmes;

94.1.6. iekšķīgo slimību izpausmes ādā, matos un nagos;

94.1.7. hipovitaminožu izpausmes ādā, matos un nagos;

94.1.8. gastrointestinālā trakta patoloģijas izpausme ādā;

94.1.9.  senilas pārmaiņas ādā un prekankrozes;

94.1.10. seksuāli transmisīvās slimības, to veidi;

94.1.11. AIDS izpausme ādā un gļotādās;

94.2. otrais līmenis:

94.2.1. kašķis;

94.2.2. keratomikozes;

94.2.3.  epidermomikoze;

94.2.4.  trihofītija;

94.2.5. mikrosporija;

94.2.6. piodermija;

94.2.7. psoriasis vulgaris;

94.2.8. ekzēma;

94.2.9. dermatītu klīniskās izpausmes;

94.2.10. seksuāli transmisīvās slimības, to veidi;

94.2.11. gonoreja;

94.2.12. iekšējo orgānu bojājumi sekundārā un terciārā sifilisa gadījumā;

94.3. trešais līmenis:

94.3.1. piodermija;

94.3.2. psoriasis vulgaris;

94.3.3. ekzēma;

94.3.4. profesionālās dermatozes;

94.3.5. gonoreja;

94.3.6. primārais un sekundārais sifiliss;

94.3.7. nervu sistēmas sifiliss;

94.3.8. iedzimts sifiliss.

95. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem dermatoveneroloģijā:

95.1. iztriepju un uzsējumu ņemšanas tehnika seksuāli transmisīvo slimību noteikšanai;

95.2. nokasījumu ņemšanas tehnika no ādas un nagiem sēnīšu slimību mikroskopiskai izmeklēšanai;

95.3. nokasījumu ņemšana no ādas histoloģiskai izmeklēšanai.

96. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem pediatrijā šādos līmeņos:

96.1. pirmais līmenis:

96.1.1. bērns vispārējā praksē;

96.1.2. prakses organizācija bērnu veselības aprūpei;

96.1.3. speciālistu loma bērnu veselības aprūpē;

96.1.4. strukturālās izmaiņas pediatrijā;

96.1.5. bērnu attīstības fizioloģija (pedoloģija);

96.1.6. somatiskā attīstība un funkcionālais nobriedums;

96.1.7. atsevišķu orgānu un sistēmu funkcionālais nobriedums attīstības fāzēs;

96.1.8. statomotorās, psihosensorās un intelektuālās attīstības pazīmju pazīšana;

96.1.9. psihiskā attīstība, sensorie sasniegumi, inteliģences, runas un sociālā attīstība;

96.1.10. attīstības un nobrieduma novērtējums;

96.1.11. novirzes no normālās attīstības – definīcijas;

96.1.12. vesela bērna barošana (vispārējie pamati – uzturvielu nepieciešamība);

96.1.13. bērna barošana dažādās attīstības fāzēs;

96.1.14. jaundzimušā kopšana;

96.1.15. zīdaiņa kopšana;

96.1.16. dienas režīms;

96.1.17. agrīna pareizu mātes un bērna attiecību nodibināšana;

96.1.18.  bērns ģimenē;

96.1.19. bērna patofizioloģijas īpatnības dažādos vecumos;

96.1.20. anamnēzes savākšanas īpatnības pediatrijā;

96.1.21. bērna izmeklēšana (ārsta pieņemšanas laikā);

96.1.22. ārstēšanas noteikšanas pamatiezīmes terapeitiskā un diagnostiskā tehnika;

96.1.23. primārā un sekundārā prevencija:

96.1.23.1. bērnu veselības uzraudzība un potēšana;

96.1.23.2. nelaimes gadījumu prevencija;

96.1.23.3. agrīnās diagnostikas stratēģija un īstenošana;

96.1.23.4. norūdīšana;

96.1.24. drudzis;

96.1.25. nabas anomālijas un nabas sai­tes atliekas atkrišanas problēma;

96.1.26. ādas infekcijas jaundzimušajiem;

96.1.27. rinīts jaundzimušajiem;

96.1.28.  zīdaiņu slimības:

96.1.28.1.  dispepsija;

96.1.28.2. zarnu kolikas;

96.1.28.3. vitamīnu nodrošinājums;

96.1.28.4.  rahīts;

96.1.29. gremošanas trakta slimības:

96.1.29.1. kairinātās zarnas sindroms;

96.1.29.2. aizcietējumi;

96.1.30. respiratorās sistēmas slimības:

96.1.30.1. akūtas respiratoras saslimšanas;

96.1.30.2. laringīts bez stenozes;

96.1.30.3. streptokoku faringīts, tonsilīts;

96.1.30.4. bakteriāla pneimonija;

96.1.31. nieru un urīnceļu slimības:

96.1.31.1. nieru iekaisuma slimības, urīnceļu infekcija;

96.1.31.2. akūta urīna atteces aizture;

96.1.32. nervu sistēmas slimības:

96.1.32.1. dzemdību galvas traumas;

96.1.32.2. minimāla cerebrāla disfunkcija;

96.1.32.3. inteliģences defekts (oligofrēnija);

96.1.32.4. uzvedības traucējumi, psihopātijai līdzīgā uzvedība;

96.1.32.5. galvassāpes;

96.1.33. asinsrites slimības:

96.1.33.1. hipertonija;

96.1.33.2. hipotonija, ortostatiskas sinkopas;

96.1.33.3. anēmijas;

96.1.34. acu slimības:

96.1.34.1. plakstiņu slimības;

96.1.34.2. konjunktīvas slimības;

96.1.35. stājas traucējumi;

96.1.36. infekciju un parazitāro slimību īpatnības bērnu vecumā (garais klepus, seksuāli transmisīvo slimību izpausmes bērniem, masalas, masaliņas, varicella, herpes infekcija, parotīts, difterija, tuberkuloze, hepatīti, helmintozes);

96.1.37. ādas slimību īpatnības jaundzimušo, zīdaiņu un bērnu vecumā;

96.1.38.  hroniski slims (vai apdraudēts) bērns:

96.1.38.1. hroniski slima (vai apdraudēta) bērna dinamiskās novērošanas vispārējie aspekti;

96.1.38.2. medicīniskā rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un reha­bilitācijas rezultātu novērtēšana);

96.1.38.3. sociālā rehabilitācija;

96.1.38.4. hroniski slima bērna dinamiskā novērošana;

96.1.38.5. sporta nodarbības;

96.1.38.6. profesijas izvēle;

96.2. otrais līmenis:

96.2.1. attīstības un nobrieduma novērtējums;

96.2.2. novirzes no normālās attīstības;

96.2.3. bērna barošana dažādās attīstības fāzēs;

96.2.4. fizisko spēju izvērtējums (Eurotesti);

96.2.5.  vemšana;

96.2.6. urinācijas traucējumi;

96.2.7. jaundzimušo slimības:

96.2.7.1.  fizioloģiskā dzelte;

96.2.7.2.  ādas infekcijas;

96.2.7.3. barības uzņemšanas traucējumi, rīšanas traucējumi un atgrūšanas;

96.2.7.4. caureja;

96.2.8. slima jaundzimušā un zīdaiņa novērošana;

96.2.9. dzemdību traumas;

96.2.10. intoksikācijas zīdaiņu vecumā;

96.2.11. vitamīna C deficīts (Muller–Barlowsche slimība) un citu vitamīnu deficīts;

96.2.12. distrofija;

96.2.13. adipositas;

96.2.14. augšanas anomālijas (mazs augums, garš augums, augšanas ātruma traucējumi);

96.2.15. pubertātes traucējumi;

96.2.16. fertilitātes traucējumi;

96.2.17. seksuālās problēmas pubertātes vecumā;

96.2.18. gremošanas trakta slimības:

96.2.18.1. gļotādu, mutes un siekalu dziedzeru slimības;

96.2.18.2. zobu un smaganu slimības;

96.2.18.3. recidivējoša un hroniska caur­eja;

96.2.18.4. vēdera sāpes;

96.2.18.5. recidivējošas zarnu kolikas;

96.2.19. respiratorās sistēmas slimības:

96.2.19.1. aringīts bez stenozes;

96.2.19.2. bronhiolīts, bronhopneimonija;

96.2.19.3. bakteriālas dabas komplikācijas (otīts, sinusīts);

96.2.19.4. bakteriāla pneimonija;

96.2.19.5. bronhiālā astma;

96.2.19.6. svešķermenis augšējos elpošanas ceļos;

96.2.20.  nieru, urīnceļu un dzimumorgānu slimības:

96.2.20.1. pielonefrīts;

96.2.20.2. glomerulonefrīts;

96.2.20.3. nefrotiskais sindroms;

96.2.20.4. nierakmeņu slimība;

96.2.20.5. akūta urīna atteces aizture;

96.2.20.6. prepucialsinēhijas, fimoze, balanīts, parafimoze, akūta hidro­cēle, orhīts, periorhīts, epididimīts, sēklinieku torsijas;

96.2.20.7. vulvovaginīts;

96.2.21. nervu sistēmas slimības:

96.2.21.1. dzemdību galvas traumas;

96.2.21.2. kraniostenoze/mikrocefālija;

96.2.21.3. miopātijas;

96.2.21.4. inteliģences defekts (oligofrēnija);

96.2.21.5. uzvedības traucējumi, psihopātijai līdzīga uzvedība;

96.2.21.6. galvassāpes;

96.2.22. asinsrites slimības: hipertonija;

96.2.23. anēmijas;

96.2.24. acu slimības:

96.2.24.1. strabisms;

96.2.24.2. aklums un vājredzība;

96.2.25. ortopēdiskās slimības:

96.2.25.1. skeleta anomālijas zīdaiņiem;

96.2.25.2. skeleta anomālijas bērnu vecumā;

96.2.25.3. kāju un pēdas deformācijas;

96.2.26. hroniski slims (vai uz to apdraudēts) bērns:

96.2.26.1. speciālā izglītība un integratīvā apmācība;

96.2.26.2. psihiskā rehabilitācija;

96.2.26.3. medicīniskā un sociālā rehabilitācija;

96.2.27. nelaimes gadījumi ar jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem;

96.3. trešais līmenis:

96.3.1. ģenētiskā uzraudzība;

96.3.2. bērna aprūpe ārstniecības iestādē (dzemdību palīdzības profila ārstniecības iestādē);

96.3.3. dzemdību traumas;

96.3.4. hipertrofiskā pilorostenoze;

96.3.5. cukura diabēts (Diabetes mellitus);

96.3.6. atkārtotas ketonēmiskās vemšanas;

96.3.7. gremošanas trakta slimības:

96.3.7.1. augšžokļa, aukslēju iedzimtas anomālijas;

96.3.7.2. celiakija;

96.3.7.3. mukoviscidoze;

96.3.7.4. granulomatozs enterokolīts (Krona slimība);

96.3.7.5. akūts vēders;

96.3.8. respiratorās sistēmas slimības:

96.3.8.1. laringīts ar stenozi;

96.3.8.2. bronhiālā astma;

96.3.8.3. svešķermenis augšējos elpošanas ceļos;

96.3.9. nieru, urīnceļu un dzimumorgānu slimības:

96.3.9.1. glomerulonefrīts;

96.3.9.2. nefrotiskais sindroms;

96.3.9.3.  hemolītiski urēmiskais sindroms;

96.3.9.4. tubulārais sindroms;

96.3.9.5. prepucialsinēhijas, fimoze, balanīts, parafimoze, akūta hidrocēle, orhīts, periorhīts, epididimīts, sēklinieku torsijas;

96.3.9.6. hipospadija;

96.3.9.7.  asiņošana no dzimumorgāniem;

96.3.10. nervu sistēmas slimības:

96.3.10.1. iedzimts galvas smadzeņu un muguras smadzeņu plēves iekaisums;

96.3.10.2. dzemdību galvas traumas;

96.3.10.3. iedzimti koordinācijas traucējumi;

96.3.10.4. intrakraniāli tilpuma procesi;

96.3.10.5. hidrocefālija;

96.3.10.6. hroniskas subdurālas asiņošanas, subdurālas higromas;

96.3.10.7. Reja sindroms;

96.3.10.8. kraniostenoze/mikrocefālija;

96.3.10.9. miopātijas;

96.3.11. sirds un asinsvadu slimības:

96.3.11.1.  iedzimtas sirds un lielo asinsvadu anomālijas;

96.3.11.2. iegūtas sirdskaites;

96.3.11.3. kardīts;

96.3.12. sistēmu slimības un audzēji;

96.3.13. asins slimības, asins recēšanas traucējumi:

96.3.13.1. alerģiskais vaskulīts (Šenleina–Henoha, reimatiskā purpura);

96.3.13.2.  idiopatiskā trombocitopēniskā purpura;

96.3.13.3. hemofīlija;

96.3.13.4. koagulopātijas;

96.3.14. acu slimības:

96.3.14.1. lēcas un acs ābola slimības;

96.3.14.2. strabisms;

96.3.14.3. refrakcijas novirzes;

96.3.14.4. aklums un vājredzība;

96.3.14.5. acu traumas;

96.3.15. ortopēdiskās slimības:

96.3.15.1. iedzimtas anomālijas (gūžas locītavu displāzijas, Pes equinovarus adductus excavatus, Torticollis);

96.3.15.2. mugurkaula deformācijas;

96.3.15.3. aseptiskās kaulu nekrozes, kaulu sāpes;

96.3.15.4. skeleta traumas (lūzumi, luksācijas);

96.4. ceturtais līmenis – bezsamaņa.

97. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem ģimenes plānošanas jautājumiem šādos līmeņos:

97.1. pirmais līmenis:

97.1.1. pusaudžu seksuālās problēmas un kontracepcija;

97.1.2. neplānotu grūtniecību galvenie iemesli un to novēršanas iespējas;

97.1.3. kontracepcija ar barjermetodēm sievietēm un vīriešiem;

97.1.4. dabīgas ģimenes plānošanas metodes;

97.1.5. kontracepcija laktācijas periodā, pēc operatīvām dzemdībām;

97.1.6. grūtniecības plānošana ģimenē;

97.1.7. veselības mācības pamatprincipi;

97.2. otrais līmenis – hormonālā kontracepcija (veidi, blakusiedarbība, kontrindikācijas);

97.3. trešais līmenis:

97.3.1. ķirurģiska kontracepcija un tās veidi sievietēm un vīriešiem;

97.3.2. intrauterīnā kontracepcija, sarežģījumi, kontrindikācijas.

98. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem dzemdniecībā šādos līmeņos:

98.1. pirmais līmenis:

98.1.1. grūtniecības diagnostika;

98.1.2. fizioloģiskās izmaiņas sievietes organismā grūtniecības laikā;

98.1.3. antenatālā mātes un bērna aprūpe;

98.1.4. slimības, kuras var ietekmēt grūtniecības gaitu (sirds un asinsvadu saslimšanas, tai skaitā varikozas vēnas, nieru un urīnceļu saslimšanas (urīnceļu infekcija, nierakmeņi), endokrīnas slimības, tai skaitā cukura diabēts, asinsrades orgānu slimības, nervu slimības, vairogdziedzera un virsnieru saslimšanas, elpošanas ceļu saslimšanas, biežākās ķirurģiskās problēmas grūtniecības laikā (žultsakmeņi, apendicīts, zarnu necaurejamība, traumas));

98.1.5. medikamentu ietekme uz grūtnieci un augli;

98.1.6. alkohola, smēķēšanas ietekme uz grūtnieci un augli;

98.1.7. fizioloģisks pēcdzemdību periods;

98.1.8. krūts barošana;

98.1.9. pēcdzemdību depresija;

98.1.10. anēmija;

98.1.11. pēcdzemdību periods pēc operatīvām dzemdībām;

98.2. otrais līmenis:

98.2.1. grūtniecības riska faktoru noteikšana;

98.2.2. infekcijas (masaliņas, sifiliss, gonoreja, citomegalovīruss, herpes simplex vīruss, B vīrushepatīts, toksoplazmoze, HIV, hlamidioze, kandidoze, bakteriāla vaginoze, trihomoniāze);

98.2.3. slikta dūša, vemšana grūtniecības laikā, anēmija, ģenitālā trakta infekcijas grūtniecības laikā;

98.2.4.  laktācijas traucējumi un mastīts;

98.2.5. pēcdzemdību periods pēc operatīvām dzemdībām;

98.3. trešais līmenis:

98.3.1. ģenētiska patoloģija ģimenes anamnēzē;

98.3.2. asiņošanas iemesli grūtniecības laikā (spontāns aborts (stadijas, septisks aborts, nenoticis iesācies aborts), trofoblastiskās saslimšanas (pūslīšu mola, horionkarcinoma), priekšguloša placenta, normāli piestiprinātas placentas priekšlaicīga atslāņošanās, sieviešu dzimumorgānu pirmsvēža saslimšanas, dzemdes kakla vēzis, dzemdes plīsums);

98.3.3. infekcijas (masaliņas, sifiliss, gonoreja, citomegalovīruss, herpes simplex vīruss, B vīrushepatīts, toksoplazmoze, HIV, hlamidioze, kandidoze, bakteriāla vaginoze, trihomoniāze);

98.3.4. nepareiza augļa guļa, augļa augšanas traucējumi, dzemdes kakla nepietiekamība, priekšlaicīgas dzemdības, pārnēsāta grūtniecība, hipertensīvie stāvokļi grūtniecības laikā, preeklampsija (dzemdību un pēcdzemdību periodā), izosensibilizēta grūtniecība;

98.3.5. pēcdzemdību infekcijas (dzemdību ceļu, urīnceļu infekcijas, vēnu iekaisumi);

98.4. ceturtais līmenis:

98.4.1. normālu dzemdību vadīšana un pieņemšana;

98.4.2. ārpusdzemdes grūtniecība;

98.4.3. pēcdzemdību asiņošana (dzemdes atonija, placentas retence, dzemdību ceļu trauma).

99. Rezidentūras laikā rezidents apgūst detalizētas zināšanas par šādiem jautājumiem ginekoloģijā šādos līmeņos:

99.1. pirmais līmenis:

99.1.1. slimības anamnēzes svarīgākie dati un nepieciešamās izmeklēšanas metodes pacientēm ar sieviešu slimībām;

99.1.2. sievietes veselības aprūpes pamatprincipi un to saistība ar pacientes psiholoģiju, sociālo un emocionālo stāvokli;

99.1.3. ētikas problēmas saistībā ar sieviešu slimībām;

99.1.4. sievietes reproduktīvās sistēmas anatomija un fizioloģija;

99.1.5. menstruālā cikla fizioloģija;

99.1.6. menstruālā cikla biežākie traucējumu veidi, iemesli un ģimenes ārsta taktika;

99.1.7.  perimenopauzālā perioda fizioloģija un traucējumi;

99.1.8. medicīniskā aborta indikācijas un iespējamie pārtraukšanas veidi;

99.1.9. seksuālās vardarbības medicīniskās ekspertīzes jautājumi;

99.1.10. iekšējo dzimumorgānu noslīdējumi, indikācijas ķirurģiskai ārstēšanai;

99.1.11. maksts tīrības pakāpes noteikšana un izvērtēšana;

99.1.12. dispareūnija, tās iemesli, ārsta taktika;

99.1.13. ginekoloģiskās saslimstības profilakses principi;

99.2. otrais līmenis:

99.2.1. premenstruālās spriedzes sindroms un ārstēšanas principi;

99.2.2. neauglība, tās cēloņi;

99.2.3. dzemdes piedēkļu iekaisums;

99.2.4. ārējo dzimumorgānu iekaisuma procesi;

99.2.5. dispareūnija, tās iemesli, ārsta taktika;

99.2.6. pacienta sagatavošana ginekoloģiskām operācijām;

99.3. trešais līmenis:

99.3.1. menstruālās funkcijas traucējumi – disfunkcionālas asiņošanas;

99.3.2. primārās un sekundārās amenorejas iemesli un izmeklēšanas metodes;

99.3.3. juvenilās asiņošanas īpatnības un biežākie iemesli;

99.3.4. bērnu un pusaudžu biežākās ginekoloģiskās saslimšanas (iedzimtas anomālijas, iekaisuma slimības, audzēji, traumas);

99.3.5. priekšlaicīga un aizkavēta dzimumnobriešana;

99.3.6. endometrīts (simptomātika);

99.3.7. endometrioze, klasifikācija;

99.3.8. seksuāli transmisīvās infekcijas ginekoloģijā, AIDS;

99.3.9. dzimumorgānu traumas;

99.3.10. funkcionālie testi ginekoloģijas praksē;

99.3.11. dzemdes mioma, diagnostika, novērtēšana;

99.4. ceturtais līmenis:

99.4.1. legāls aborts un tā komplikācijas (agrīnās, vēlīnās);

99.4.2. spontāns aborts (simptomi);

99.4.3. ārpusdzemdes grūtniecības iemesli (klīnika);

99.4.4. pelvioperitonīts, difūzs peritonīts un septisks stāvoklis, saistīts ar ginekoloģiskām saslimšanām.

100. Rezidentūras laikā rezidents apgūst pirmā līmeņa zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem ginekoloģijā:

100.1. laboratorisko izmeklējumu novērtēšana (bakterioskopiskā un bakterioloģiskā maksts un uretras izdalījumu analīze, spermogramma, citoloģiskā izmeklēšana (onkocitoloģija));

100.2. ginekoloģisko izmeklēšanas metožu veikšana (spoguļos, vagināli, rektāli);

100.3. iztriepju ņemšana (onkocitoloģiskai izmeklēšanai, hormonālai kolpocitoloģijai, bakterioskopiskai izmeklēšanai u. c.);

100.4. uzsējuma ņemšana bakterioloģiskai izmeklēšanai;

100.5. krūšu dziedzeru izmeklēšana (analīžu ņemšana onkocitoloģiskai izmeklēšanai);

100.6. vaginālo procedūru veikšana (vanniņas, tamponi u. c.).

101. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem onkoloģiskajā ginekoloģijā šādos līmeņos:

101.1. pirmais līmenis:

101.1.1. ārējo dzimumorgānu fona saslimšanas;

101.1.2. ārējo dzimumorgānu pirmsvēža saslimšanas, ārējo dzimumorgānu vēža saslimšanas riska grupas;

101.1.3. dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas svarīgākās diagnostikas metodes;

101.1.4. dzemdes kakla vēža saslimšanas riska grupas;

101.1.5. sievietes dzimumhormonatkarīgo ļaundabīgo audzēju lokalizācija;

101.2. otrais līmenis:

101.2.1. dzemdes kakla displāzijas ārstēšanas metodes;

101.2.2. olnīcu pirmsvēža stadija;

101.3. trešais līmenis:

101.3.1. endometrija vēzis, saslimšanas riska grupas;

101.3.2. endometrija hiperplāzijas veidi un ārstēšana;

101.3.3. ārsta taktika onkoloģiski konstatētā paaugstinātā estrogēnu līmeņa gadījumos menopauzē;

101.3.4. olnīcu vēža simptomātika, metastazēšanās ceļi, diferenciāl­diagnoze;

101.3.5. krūšu dziedzeru vēzis, klīnika, saslimšanas riska grupas.

102. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem personas, ģimenes, sabiedrības un mentālajā veselībā:

102.1. sabiedrības veselības jēdziens un ar to saistītie ģimenes medicīnas aspekti;

102.2. galvenās darbības sabiedrības veselības jomā;

102.3.  iedzīvotāju veselības novērtēšana un veselības aprūpes darba novērtēšana;

102.4. paņēmieni iedzīvotāju veselības novērtēšanai;

102.5. veselības aprūpes sistēma valstī un ģimenes ārsta vieta tajā;

102.6. veselības aprūpes finansēšana;

102.7. slimību ietekme uz sabiedrības funkcionēšanu;

102.8. statistisko un citu datu vākšana, to zinātniskie un ētiskie aspekti;

102.9. uz ģimeni orientētā veselības aprūpe un tās līmeņi;

102.10. stress, emocijas un slimības, to savstarpējā saistība;

102.11. prāta spējas un to ietekme uz personas veselību;

102.12. personības novērtēšanas metodes;

102.13. psiholoģiskie ārstēšanas aspekti;

102.14. mentālā veselība un patoloģija.

103. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem psihiatrijā:

103.1. psihisko slimību un traucējumu cēloņi, veicinošie faktori, patoģenētiskie mehānismi;

103.2. paņēmieni psihisko slimību un traucējumu diagnosticēšanai primārās aprūpes līmenī;

103.3. psihopatoloģisko sindromu sistemātika un klasifikācija;

103.4. galvenās psihopatoloģisko sindromu grupas un ģimenes ārsta uzdevumi to diagnosticēšanā un novērošanā, pacientam ārstējoties mājas apstākļos;

103.5. citu saslimšanu vai traumu izraisītie psihiskie traucējumi, to vadīšana un ģimenes (vispārējās prakses) ārsta taktika;

103.6. alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas galvenie simptomi, to diferenciāldiagnostika, paasinājumu diagnosticēšana un novērošana primārās aprūpes līmenī;

103.7. seksoloģijas jēdziens – psihoterapijas pamatelementi, mentālā stāvokļa testēšana;

103.8. psihosomatiskās slimības, to cēloņi, profilakse un ārstēšanas īpatnības;

103.9. tiesiskie jautājumi psihiatrijā, rīcībspēja, pieskaitāmība, pacientu tiesību aizsardzība, pacientu konsultēšanas un stacionēšanas noteikumi, darbspēju noteikšana;

103.10. psihiski slimo rehabilitācijas galvenie veidi un pamatprincipi, ārpusstacionāra psihiatriskā palīdzība.

104. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem psihiatrijā šādos līmeņos:

104.1. otrais līmenis:

104.1.1. suicidāli izteikumi;

104.1.2. demence bez papildu simptomātikas;

104.1.3. organiski afektīvi traucējumi, trauksme, disociatīvi traucējumi, emocionāla labilitāte;

104.1.4. viegla depresijas epizode, hipomānija;

104.1.5. ciklotīmija, distīmija;

104.1.6. neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi;

104.1.7. ēšanas un miega traucējumi;

104.1.8. neiroleptisko līdzekļu un antidepresantu blaknes, to ārstēšana;

104.2.  trešais līmenis:

104.2.1. augsts pašnāvības risks, pašnāvības mēģinājums;

104.2.2. sabiedriski bīstama uzvedība psihotisku traucējumu iespaidā;

104.2.3. demence ar psihotiskiem papildu simptomiem;

104.2.4. organiski halucinatori, katatoni traucējumi un murgi;

104.2.5. šizofrēnija, šizoafektīvi traucējumi, akūti psihotiski traucējumi;

104.2.6. vidēji smaga un smaga depresijas epizode, mānijas epizode;

104.2.7. specifiski personības traucējumi;

104.2.8. garīgā atpalicība;

104.2.9. psihiski traucējumi bērna vecumā;

104.3. ceturtais līmenis:

104.3.1.  katatonija;

104.3.2. neiroleptiskais malignais sindroms.

105. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi uroloģijā šādos līmeņos:

105.1. otrais līmenis:

105.1.1. fimoze, parafimoze;

105.1.2. paranefrīts, prostatīts;

105.1.3. nierakmeņu slimība;

105.2. trešais līmenis:

105.2.1. akūtas sēklinieku slimības;

105.2.2. prostatas, sēklinieka audzēji.

106. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu ādas un zemādas veidojumu klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi šādos līmeņos:

106.1. pirmais līmenis – kārpas, varžacis;

106.2. otrais līmenis – lipoma un ateroma;

106.3. trešais līmenis – bazalioma un melanoma.

107. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu patoloģiju diagnosticēšanu un ārstēšanu strutainajā ķirurģijā šādos līmeņos:

107.1.  pirmais līmenis:

107.1.1. furunkuls;

107.1.2. karbunkuls;

107.1.3. virspusēji pēcinjekciju abscesi;

107.1.4. hidradenīts;

107.1.5. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

107.1.6. izgulējumi;

107.1.7. sastrutojošas brūces ar lokālu klīniku;

107.2. otrais līmenis:

107.2.1. erisipelas (roze);

107.2.2. hidradenīts;

107.2.3. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

107.2.4. mastīts;

107.2.5. akūts un hronisks paraproktīts;

107.2.6. anālās fisūras;

107.2.7. sastrutojusi brūce ar limfadenītu un limfangoītu;

107.3. trešais līmenis:

107.3.1. osteomielīts;

107.3.2. cīpslu un kaulu panarīcijs;

107.3.3. akūts un hronisks epiteliālo eju iekaisums;

107.3.4. sastrutojumi sejā, galvā un citās bīstamās ķermeņa daļās;

107.3.5. sepse.

108. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām ķirurģijā:

108.1. infūzija, transfūzija;

108.2. sterilu operāciju galdu, veļas, materiālu, instrumentu sagatavošana;

108.3. pirmsoperāciju sagatavošanās;

108.4. ādas vai zemādas šuvju uzlikšana;

108.5. ādas šuvju noņemšana;

108.6. dobumu punkcijas (pleiras, vēdera, hidroceles, ceļa locītavas bursas, elkoņa locītavas bursas);

108.7. urīnpūšļa katetrizācija un punkcija;

108.8. lokāla, vadu, intrakutāna anestēzija;

108.9. visu veidu imobilizācijas;

108.10. incīzijas;

108.11. ādas, zemādas veidojumu ekscīzijas;

108.12. rektālā izmeklēšana (manuāli).

109. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem ķirurģijā, onkoloģijā un ortopēdijā:

109.1. ķirurģisko pacientu rehabilitācija, hronisko pacientu aprūpe un darba ekspertīze;

109.2. ortopēdisko pacientu indikācijas operācijām un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

109.3. taktika onkoloģisko saslimšanu gadījumā;

109.4. inoperablo pacientu aprūpe.

110. Rezidentūras laikā rezidents apgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā:

110.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības un dzīvības uzturēšanas pasākumu veikšana pacientiem ar vitālo funkciju traucējumiem pirmsslimnīcas etapā:

110.1.1. samaņas līmeņa novērtēšana;

110.1.2. elpceļu stāvokļa un elpošanas novērtēšana;

110.1.3. elpošanas nodrošināšana ar un bez palīglīdzekļiem (elpvadi, elpināmais maiss, sejas maskas, krikotomija);

110.1.4. cirkulācijas novērtēšana;

110.1.5. cirkulācijas nodrošināšana;

110.2. paplašinātā dzīvības pamatfunkciju uzturēšana pēc padziļinātās sirds un plaušu reanimācijas algoritmiem:

110.2.1. ventrikulu fibrilācijas un bezpulsa ventrikulu tahikardijas algoritms;

110.2.2. asistolijas algoritms;

110.2.3. bezpulsa sirds elektriskās aktivitātes algoritms;

110.3. palīdzības sniegšana traumas pacientiem pirmsslimnīcas etapā:

110.3.1. cietušo primārā apskate;

110.3.2. cietušo šķirošana;

110.3.3. cietušo sekundārā apskate;

110.3.4. dzīvībai svarīgo funkciju stabilizācija;

110.3.5. traumatiskā un hipovolēmiskā šoka ārstēšana;

110.3.6. cietušo nešanas un pārvietošanas tehnika;

110.3.7.  imobilizācijas metodes;

110.3.8. ārējās asiņošanas apturēšanas metodes;

110.3.9. neatliekamā medicīniskā palīdzība pie dažādu anatomisko apvidu bojājumiem:

110.3.9.1. galvas trauma;

110.3.9.2. ekstremitāšu trauma;

110.3.9.3. krūšu kurvja trauma;

110.3.9.4. vēdera trauma;

110.3.9.5. muguras trauma.

111. Rezidentūras laikā rezidents apgūst pamatzināšanas par šādiem jautājumiem katastrofu medicīnā:

111.1. jēdziens par katastrofu medicīnas vadīšanu:

111.1.1. trauksmes izziņošanas principi;

111.1.2. ārkārtējo medicīnisko situāciju pārvaldīšanas organizācija notikuma vietā;

111.2. jēdziens par katastrofu psiholoģiju:

111.2.1. psiholoģisko faktoru loma dažādos katastrofu situācijas posmos;

111.2.2. kolektīvās reakcijas ekstremālās situācijās, to ietekmēšanas iespējas;

111.2.3. posttraumatiskie traucējumi cietušajiem un glābšanas komandas dalībniekiem;

111.3. toksikoloģijas un radioloģijas pamatjēdzieni:

111.3.1. riska zonas;

111.3.2. individuālie aizsarglīdzekļi.

112. Rezidentūras laikā rezidents apgūst mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanu diferenciāldiagnostikas nolūkos ģimenes ārsta (vispārējās prakses ārsta) profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

113. Ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

114. Ķirurga kompetencē ir visu vecumu cilvēku iedzimtu un iegūtu, akūtu un hronisku ķirurģisko slimību, traumatisko bojājumu un jaunveidojumu izmeklēšana, diagnostika, konservatīvā un ķirurģiskā ārstēšana, intensīvā terapija.

115. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

115.1. ambulatorā un stacionārā ķirurģija, neatliekamā un plānveida (tai skaitā onkoloģija) ķirurģija, tas ir, iedzimto un iegūto, akūto un hronisko ķirurģisko slimību, mīksto audu bojājumu un jaunveidojumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika un ārstēšana;

115.2. ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā radioloģija, mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos), to izmantošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

115.3. ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

115.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

116. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

116.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, anestezioloģijā, reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā;

116.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, radioloģijā, mērķētajā ultrasonogrāfijā;

116.3. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā klīniskajā praksē.

117. Neiroķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Neiroķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

118. Neiroķirurga kompetencē ir veikt slimību un traumatisko bojājumu diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, izmantojot zināšanas par galvaskausa, galvas smadzeņu, cerebrālo un precerebrālo asinsvadu, mugurkaulāja, muguras smadzeņu, spinālo asinsvadu, veģetatīvās un perifērās nervu sistēmas slimību un traumatisko bojājumu etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, kā arī ķirurģiskas, neiroloģiskas un tikai neiroķirurģijai raksturīgas metodes.

119. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neiroķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

119.1. specialitātes, kas saistītas ar neiroķirurģiju (vispārējā ķirurģija, neiroloģija, neiropatoloģija, radioloģija, oftalmoloģija, otolaringoloģija);

119.2. neiroķirurģijā izmantojamās diagnostiskās metodes;

119.3. galvaskausa un galvas smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;

119.4. mugurkaulāja un muguras smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;

119.5. centrālās nervu sistēmas asinsrites traucējumu diagnostika un ārstēšana;

119.6. nervu sistēmas audzēju un audzējveidīgu procesu diagnostika un ārstēšana;

119.7. hidrocefālijas diagnostika un ārstēšana;

119.8. perifērās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību, traumatisko bojājumu diagnostika un ārstēšana;

119.9. ekstrapiramidālās sistēmas funkciju traucējumu diagnostika un ārstēšana;

119.10. elektrostimulācija;

119.11. epilepsijas diagnostika un ārstēšana;

119.12. iedzimtu centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumu ārstēšana;

119.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

120. Rezidentūras ilgums neiroķirurģijā ir seši gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroķirurģijā, ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, sejas un žokļu ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, neiroradioloģijā, oftalmoloģijā, neiroloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, tiesu medicīnā, rehabilitoloģijā, otolaringoloģijā, neiroonkoloģijā un neiropatoloģijā, bērnu neiroķirurģijā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

121. Torakālais ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Torakālā ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

122. Torakālā ķirurga kompetencē ir veikt krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisku bojājumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju.

123. Lai veiktu ārstniecisko darbību, torakālajam ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

123.1. specialitātes, kas saistītas ar vispārējo ķirurģiju;

123.2. iedzimto un iegūto plaušu un citu krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

123.3. torakālajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;

123.4. torakālajā ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

123.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

124. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

124.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, sirds ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā;

124.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronholoģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, torakālajā ķirurģijā;

124.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.

125. Sirds ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Sirds ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

126. Sirds ķirurga kompetencē ir sirds slimību un traumatisko bojājumu diagnostisko un ārstniecisko darbību veikšana, kas nodrošina sekmīgu iedzimto un iegūto sirds slimību, aortas loka patoloģiju un traumatisko sirds bojājumu ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

127. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sirds ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

127.1. iedzimto un iegūto sirdskaišu un sirds ritma patoloģijas – slimību un traumatisko bojājumu – etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

127.2. vispārējā un torakālā ķirurģija;

127.3. sirds ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto sirds un krūšu aortas ķirurģisko slimību un traumatisko bojājumu gadījumā;

127.4. sirds ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

127.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

128. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

128.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā;

128.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, plastiskajā un rekonstruktīvajā ķirurģijā;

128.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas invazīvajā kardioloģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, aritmoloģijā, bērnu sirds ķirurģijā;

128.4. ceturtajā un piektajā gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.

129. Asinsvadu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Asinsvadu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

130. Asinsvadu ķirurga kompetencē ir asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisku bojājumu diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

131. Lai veiktu ārstniecisko darbību, asinsvadu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

131.1. asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

131.2. specialitātes, kas saistītas ar asinsvadu ķirurģiju;

131.3. asinsvadu ķirurģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana asinsvadu, limfvadu slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;

131.4. asinsvadu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

131.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

132. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

132.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā un dzemdniecībā;

132.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā;

132.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neinvazīvajā un invazīvajā asinsvadu slimību diagnostikā, specializētajā reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā, kardioloģijā, kardioķirurģijā, neiroloģijā, koagulopātijā, sistēmiskajās slimībās, nieres transplantācijā, arteriovenozajā šuntēšanā hemodialīzei, asinsvadu ķirurģijā;

132.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā klīniskajā un ambulatorajā praksē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos asinsvadu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

133. Urologs ir ārsta pamatspecialitāte. Urologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

134. Urologa kompetencē ir:

134.1. veikt vīriešu uroģenitālās sistēmas un sieviešu urīnizvadorgānu slimību, anomāliju un ievainojumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi, rehabilitāciju un novērošanu pēc ārstēšanas, ietverot arī bērnu uroloģiju, uroloģisko onkoloģiju un androloģiju, lietojot hormonālo terapiju, ķīmijterapiju un imūnterapiju;

134.2. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā distances litotriptoru, ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.

135. Lai veiktu ārstniecisko darbību, urologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

135.1. uroloģijā sastopamo iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnos­tika un ārstēšana;

135.2. specialitātes, kas saistītas ar uroloģiju (ķirurģija, onkoloģija, ginekoloģija, dermatoveneroloģija);

135.3. uroloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā attēldiagnostika – mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas un ārstnieciskos nolūkos), to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto uroloģisko un traumatisko bojājumu gadījumos;

135.4. uroloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

135.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

136. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģisko slimību etioloģijā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, tai skaitā fizikālās izmeklēšanas metodēs, laboratoriskās izmeklēšanas metodēs, rentgenoloģiskās un radioloģiskās izmeklēšanas metodēs, instrumentālās izmeklēšanas metodēs, datortomogrāfijā, ultrasonoskopijā (tai skaitā mērķētā urīnceļu ultrasonoskopijā diferenciāldiagnostiskos un ārstnieciskos nolūkos urologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros) un instrumentālās biopsijās, operatīvās metodēs, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību indikāciju izvērtēšanā konservatīvai ārstēšanai un šādas terapijas īstenošanā, indikāciju noteikšanā operatīvai terapijai, izmantojot arī medikamentozu ārstēšanu, diagnostiskās, ārstnieciskās un operatīvās manipulācijās, izmantojot nozares endoskopiskās, transuretrālās un laparaskopiskās metodes, kā arī distances litotripsiju, skrīninga metodēs agrīnu uroloģisku audzēju diagnostikai, iedzimtās urīnceļu attīstības anomālijās un slimībās, to etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas metodēs, rehabilitācijā un profilaksē, bērnu un pusaudžu uroloģisko slimību diagnostikā, konsultēšanā un ārstēšanā, uroloģiskās infekcijās, to etioloģijā, patoģenēzē, simptomātikā, diagnostikā, diferenciāl­diagnostikā, ārstēšanas metodēs un profilaksē, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību rehabilitācijā, nozares klīnisko laboratorijas analīžu metodikā un šo analīžu veikšanā un prasmē izvērtēt analīžu rezultātus, indikācijās uroloģiskai staru terapijai, anestēzijas, intensīvās terapijas un reanimācijas īpatnībās uroloģijā, farmakoloģisko līdzekļu, tai skaitā kontrastvielu, lietošanas indikācijās un to izraisītās blaknēs, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

137. Plastikas ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Plastikas ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

138. Plastikas ķirurga kompetencē ir veikt ķermeņa formas un traucētu ķermeņa funkciju atjaunošanu un uzlabošanu ar plastisku operāciju.

139. Lai veiktu ārstniecisko darbību, plastikas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

139.1. normālā, topogrāfiskā un patoloģiskā anatomija, teratoloģija un ektodermas un mezodermas attīstības vēsture;

139.2. nepareizi attīstīto ķermeņa daļu, kā arī iegūto defektu, vecuma regresīvo izmaiņu, apdeguma ievainojumu diagnostika un diferenciāl­diagnostika, sevišķi specifiski vajadzīgās izmeklēšanas metodes un paņēmieni;

139.3. brūču ārstēšana un ārstēšanas procesi, un plastiskās ķirurģijas iespējamo komplikāciju ārstēšana;

139.4. viena vai vairāku etapu operāciju indikāciju izvērtēšana un plānošana;

139.5. speciālie pārsēji un miera stāvokļa fiksācijas tehnika, sevišķi pēc transplantācijas;

139.6. lokālā un reģionālā anestēzija;

139.7. psihosomatiskās kopsakarības iedzimtu vai iegūtu defektu gadījumos un rehabilitācijā;

139.8. pacientu specifiskā izglītošana, apspriežot plastiskās ķirurģijas relatīvās indikācijas;

139.9. nozares speciālā intensīvā terapija;

139.10. mikroķirurģiskās tehnikas, to lietojums;

139.11.  izmeklēšanas rezultātu dokumentācija un attēlu dokumentācija;

139.12. specialitātē lietojamo medikamentu un kontrastlīdzekļu lietošana (farmakokinētika, mijiedarbība un blakusiedarbība), ieskaitot tās terapeitisko nesaderību un zāļu nepareizas lietošanas risku;

139.13. specialitātē veiktā darba metodika un realizācija, kā arī izmeklēšanas novērtēšana, laboratorijas izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un iekļaušana medicīniskajā dokumentācijā;

139.14. plastiskajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

139.15.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

140. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

140.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, dzemdniecībā, ginekoloģijā un traumatoloģijā;

140.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un neiroķirurģijā;

140.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā un topogrāfiskā anatomijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, rekonstruktīvā mikroķirurģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un plaukstas ķirurģijā;

140.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu traumatoloģijā, kakla, deguna, ausu slimībās, uroloģijā, ginekoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, plaukstas ķirurģijā, rekonstruk­tīvā mikroķirurģijā, rehabilitācijā un ergoterapijā, apdegumos un apsaldējumos;

140.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas plastiskajā ķirurģijā klīniskā praksē.

141. Bērnu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

142. Bērnu ķirurga kompetencē ir jaundzimušo, bērnu un pusaudžu orgānu iedzimtu anomāliju un ķirurģisko slimību, kā arī traumatisko bojājumu diagnostika, ārstēšana, neatliekamā palīdzība, profilakse un rehabilitācija.

143. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

143.1. primārās un neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniegšanas principi;

143.2. specialitātes, kas saistītas ar bērnu ķirurģiju (pediatrija, vispārējā ķirurģija, traumatoloģija, ortopēdija un citas);

143.3. bērnu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

143.4. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

143.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

144. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

144.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā bērnu neatliekamajā ķirurģijā un vispārējā ķirurģijā;

144.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģijā, onkoloģijā, sirds asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, ortopēdijā, strutainajā ķirurģijā un plastiskajā ķirurģijā;

144.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatrijā, neonatoloģijā, bērnu anestezioloģijā un intensīvajā terapijā, bērnu radioloģijā un bērnu abdominālā ķirurģijā;

144.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīnikā bērnu proktoloģijā, bērnu torakālajā ķirurģijā, jaundzimušo ķirurģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu un pus­audžu ginekoloģijā, bērnu neiroķirurģijā, bērnu uroloģijā, bērnu strutainajā ķirurģijā, apdeguma slimībās bērniem un bērnu traumatoloģijā, ortopēdijā, bērnu mikroķirurģijā, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

145. Traumatologs ortopēds ir ārsta pamatspecialitāte. Traumatologa ortopēda profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

146. Traumatologa ortopēda kompetencē ir veikt cilvēka balsta un kustību orgānu iedzimtu un iegūtu deformāciju, slimību, ievainojumu un funkciju traucējumu diagnostiku un ārstēšanu.

147. Lai veiktu ārstniecisko darbību, traumatologam ortopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

147.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo balsta un kustību orgānu slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

147.2. specialitātes, kas saistītas ar traumatoloģiju un ortopēdiju (vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, plastiskā ķirurģija, neiroķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, reimatoloģija);

147.3. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

147.4. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

147.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

148. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas traumatoloģijā, ortopēdijā, vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, asinsvadu ķirurģijā, apdegumos, plastiskajā ķirurģijā, kombustoloģijā, rehabilitoloģijā, neiroķirurģijā, neirotraumatoloģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, reimatoloģijā, plaukstas ķirurģijā, mikroķirurģijā, balsta un kustību orgānu slimību, ievainojumu un to seku diagnostikā un ārstēšanā, kā arī to norises formu diagnostikā un ārstēšanā, ieskaitot patoloģiskās anatomijas un patoloģiskās fizioloģijas pamatus, biomehāniku, speciālos izmeklēšanas paņēmienus, instrumentālās izmeklēšanas metodes, radioloģiskās izmeklēšanas metodes, konservatīvās ārstēšanas metodes, reanimācijas pasākumus un ārstēšanu šoka gadījumos un anestēzijas veidus un metodes, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

149. Mugurkaulāja ķirurgs ir traumatologa ortopēda apakšspecialitāte. Mugurkaulāja ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

150. Mugurkaulāja ķirurga kompetencē ir mugurkaulāja slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse, izņemot spinālu intradurālu veidojumu ārstēšanu.

151. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mugurkaulāja ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

151.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo mugurkaulāja (kaulu, neirālo struktūru, saišu un muskuļu aparāta) slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, biomehānika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

151.2. ar mugurkaulāja ķirurģiju (traumatoloģija, ortopēdija, neiroķirurģija, vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, torakālā ķirurģija, onkoloģija, neiroloģija, plastiskā ķirurģija, reimatoloģija) saistītajās specialitātēs;

151.3. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

151.4. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

151.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

153. Rezidentūra mugurkaulāja ķirurga apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas mugurkaulāja ķirurģijā:

153.1. slimnieka ortopēdiska un neiroloģiska izmeklēšana;

153.2. paraklīnisko izmeklējumu interpretēšana saistībā ar mugurkaulāja patoloģijām;

153.3. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja saslimšanu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;

153.4. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja traumu klasifikācija, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;

153.5. mugurkaulāja ķirurģiskas ārstēšanas praktiskās iemaņas;

153.6. mugurkaulāja pacientu rehabilitācijas principi.

154. Ginekologa dzemdību speciālista specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Ginekologa dzemdību speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

155. Ginekologa dzemdību speciālista kompetencē ir:

155.1. sieviešu dzimumorgānu un krūšu dziedzeru slimību diagnostika un profilakse;

155.2. sieviešu dzimumorgānu slimību konservatīva un operatīva terapija un rehabilitācija;

155.3. normālo un patoloģisko grūtniecību novērošana, dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana, tai skaitā operatīvo dzemdību palīdzība.

156. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ginekologam, dzemdību speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

156.1. iedzimto un iegūto sieviešu slimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse;

156.2. normālas un patoloģiskas grūtniecības norise, to medicīniskā aprūpe, dzemdību vadīšana un palīdzība, tai skaitā operatīvo dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana;

156.3. ģimenes plānošana un reproduktīvā veselība;

156.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

156.5. specialitātes, kas saistītas ar dzemdniecību un sieviešu slimībām (dermatoveneroloģija, onkoginekoloģija, seksoloģija, neonatoloģija, medicīniskā ģenētika, psihosomatika, uroginekoloģija);

156.6. dzemdniecībā un sieviešu slimībās izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas, izpildes metodika un iegūto rezultātu izvērtēšana;

156.7. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

156.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

157. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par sieviešu konsultācijas darba īpatnībām, patoloģiskajā anatomijā, citoloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, klīniski laboratoriskajā diagnostikā, medicīniskajā ģenētikā, embrioloģijā, ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, ultrasonoskopijā, ekstraģenitālajā patoloģijā un grūtniecībā, dermatoveneroloģijā, psihoterapijā, psihosomatiskajā medicīnā, seksoloģijā, klīniskajā praksē dzemdību palīdzībā, neonatoloģijā un ginekoloģijā, dzemdību palīdzībā perinatālā un ginekoloģijas profila ārstniecības iestādēs, ārstniecības iestāžu onkoginekoloģijas nodaļās, ambulatorajā palīdzībā grūtniecēm un ginekoloģiskām pacientēm, ģimenes plānošanā, praktiskās iemaņas ārstniecības iestāžu ginekoloģijas, dzemdību un onkoloģijas nodaļās.

158. Onkoloģijas ginekologa specialitāte ir ginekologa dzemdību speciālista apakšspecialitāte. Onkoloģijas ginekologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

159. Onkoloģijas ginekologa kompetencē ir onkoloģisko slimību ķirurģiska ārstēšana un krūts onkoplastiskā ķirurģija.

160. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkoloģijas ginekologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

160.1. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju etioloģija un patoģenēze;

160.2. fona un pirmsvēža slimības;

160.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā;

160.4. onkoloģiski ginekoloģisko pacientu fizikālās izmeklēšanas metodes;

160.5. krūšu izmeklēšanas metodika;

160.6. ginekoloģiskā statusa noteikšana un rektālā izmeklēšana;

160.7. citoloģiskā materiāla iegūšana un analizēšana;

160.8. materiāla ņemšana histoloģiskai izmeklēšanai un histoloģisko atbilžu izvērtēšana;

160.9. indikācijas endoskopiskai izmeklēšanai un iegūto datu izvērtēšana;

160.10. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

160.11. galveno laboratorisko izmeklējumu metodika, veikšana un datu izvērtēšana onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā, diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, intensīvajā terapijā un reanimācijā onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.12. vēdera dobuma (ascīta) un pleiras punkcijas tehnika, materiāla ņemšana citoloģiskai izmeklēšanai;

160.13. biopsijas, frakcionētās proves abrāzijas, Duglasa dobuma punkcijas un dzemdes kakla konusveida elektroekscīzijas tehnika;

160.14. sieviešu dzimumorgānu audzēju ķirurģiska ārstēšana un pēcoperāciju komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;

160.15. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju staru terapijas pamati;

160.16. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju ķīmijterapija;

160.17. imūnterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.18. staru terapijas komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;

160.19. hormonterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.20. ķīmijterapijas komplikācijas, to profilakse un ārstēšana;

160.21. onkoloģiskās ginekoloģijas pacienšu novērošana un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

160.22. onkoloģisko pacientu reģistra darbības principi;

160.23. onkoloģiski ginekoloģisko pacienšu simptomātiskā terapija;

160.24. profesionālās darbības juridiskie pamati.

161. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir divi gadi.

162. Rezidentūra onkoloģijas ginekologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.

163. Pediatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Pediatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

164. Pediatra kompetencē ir veikt visu vecumu bērnu veselības aprūpi, aptverot somatiskās un psihiskās attīstības problēmas, iegūtās un iedzimtās slimības un veselības traucējumus, kā arī veicinot bērnu veselību un slimību profilaksi.

165. Lai veiktu ārstniecisko darbību, pediatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

165.1. akūtu un hronisku bērnu slimību diagnostika, ārstēšana, rehabili­tācija un profilakse atbilstoši primārajam un sekundārajam veselības aprūpes līmenim;

165.2. mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos pediatra profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;

165.3. bērnu veselības, harmoniskas attīstības un interešu veicināšana un aizstāvība;

165.4. konsultāciju sniegšana pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām;

165.5. profesionālu attiecību veidošana ar pacientiem un viņu aprūpētājiem, citām ārstniecības personām, ņemot vērā kulturālās un etniskās īpatnības;

165.6. nacionālo un globālo bērnu tiesību, ētikas, profesionālā noslēpuma un konfidencialitātes principi;

165.7. izvairīšanās no liekiem izmeklējumiem, nepamatotas ārstēšanas un nevajadzīgas bērna stacionēšanas;

165.8.  prasme strādāt komandā, sadarboties ar vecākiem un citām sabiedrības grupām;

165.9.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

166. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijas slimībās, ķirurģijā, ftiziatrijā, bērnu ausu, kakla deguna slimībās, dermatoloģijā, neonatoloģijā (tai skaitā dzemdību palīdzības profila ārstniecības iestādē), ambulatorajā pediatrijā, bērnu intensīvajā terapijā, reimatoloģijā, kardioloģijā, hematoonkoloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā, alergoloģijā, gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, sociālajā pediatrijā un rehabilitācijā, ģenētikā, hospitālajā pediatrijā vai ambulatorajā pediatrijā (pēc izvēles), kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

167. Neonatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Neonatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

168. Neonatologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā, rehabilitācijā un profilaksē, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

169. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neonatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

169.1. neonatoloģiskās, ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes ievākšanas metodika;

169.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;

169.3. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, viņu raksturīgākās patoloģijas, pārejas stāvokļi;

169.4. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo elpošanas orgānu saslimšanas;

169.5. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo termoregulācijas, imunoloģijas, homeostāzes īpatnības;

169.6. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo ēdināšana – enterālā (krūts, mākslīgā, zondes) un parenterālā;

169.7. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo aprūpes taktika;

169.8. sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi jaundzimušo aprūpē;

169.9. jaundzimušo reanimācija, dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;

169.10.  jaundzimušo transportēšana;

169.11. jaundzimušo ādas, zemādas, nabas saslimšanas;

169.12.  jaundzimušo kaulu, muskuļu, saistaudu saslimšanas;

169.13.  jaundzimušo bilirubīna vielmaiņas īpatnības;

169.14. dzeltes diferenciāldiagnostika;

169.15.  jaundzimušo hemolītiskā slimība;

169.16.  jaundzimušo anēmijas un hemorāģiskais sindroms;

169.17. redzes un dzirdes patoloģiju attīstība jaundzimušajiem;

169.18.  jaundzimušo endokrīnās sistēmas saslimšanas;

169.19. jaundzimušo nervu sistēmas saslimšanas;

169.20. jaundzimušo sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, iedzimtas sirdskaites;

169.21. jaundzimušo nozokomiālās infekcijas, specifiskās un nespeci­fiskās intrauterīnās infekcijas;

169.22.  perinatālā asfiksija;

169.23. ģenētiskā patoloģija, iedzimtas anomālijas, neatliekamās ķirurģiskās palīdzības indikācijas iedzimto anomāliju gadījumos;

169.24. jaundzimušo bērnu patoloģiju ārstēšanas indikācijas un taktika;

169.25. jaundzimušo imūnprofilakse;

169.26.  patoloģiju sijājošās pārbaudes (obligātās un vēlamās);

169.27.  laboratorisko izmeklējumu indikācijas, metodika un datu izvērtēšana;

169.28. ārstniecisko un diagnostisko līdzekļu (medikamentu, diagnostikas kontrastvielu, skābekļa) lietošanas indikācijas, metodika, dozēšana, riska faktori;

169.29. transfuzioloģija jaundzimušo vecumā;

169.30. neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem šīs metodes standarta prasību līmenī (izmeklējumu veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts "M54 – Neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem") un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos neonatologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;

169.31. deontoloģiskie jautājumi ārstu savstarpējās attiecībās, attiecībās ar pacienta vecākiem un medicīnisko personālu;

169.32. profesionālās darbības juridiskie pamati.

170. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

170.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu neonatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši neonatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;

170.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.

171. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:

171.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;

171.2. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;

171.3. sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.

172. Bērnu infektologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

173. Bērnu infektologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par infekcijas slimību diagnostiku, veikt bērnu ārstēšanu un profilaksi, šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi atbilstoši terciārajam veselības aprūpes līmenim, kā arī atbilstoši kompetencei sniegt konsultācijas pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām.

174. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

174.1. infekcijas aģentu klasifikācija;

174.2. mikrobu virulences faktori;

174.3. bērnu organisma aizsardzības mehānismi pret infekcijām dažādos vecuma periodos;

174.4. bērnu infekciju epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskās ķēdes galvenie posmi, to kontrole;

174.5. bērnu infekciju imūnprofilakse;

174.6. mūsdienu koncepcijas par augļa un jaundzimušā infekcijām;

174.7. mātes piena nozīme infekciju profilaksē;

174.8.  infekciju patoģenēze, diagnostika, ārstēšana un profilakse visās orgānu sistēmās;

174.9. ar bakteriālām, vīrusu, sēņu un citu infekcijas aģentu izraisītām slimībām slimu bērnu ambulatorā un stacionārā ārstēšana;

174.10. racionāla antimikrobā terapija (antimikrobo līdzekļu darbības mehānismi, koncentrācija dažādos organisma šķidrumos, mijiedarbība ar citiem farmakoloģiskiem aģentiem un potenciālie blakusefekti);

174.11. antimikrobās rezistences mehānismi un antimikrobās rezistences attīstības kontrole;

174.12. specifiskā terapija, tās indikācijas un lietošana;

174.13.  kortikosteroīdu lietošana bērnu infekcijas slimību ārstēšanā;

174.14. imūnās atbildes mehānismi pie iedzimtiem un iegūtiem imūndeficītiem, HIV infekcijas, infekcijas slimību imūnmodulējošā terapija;

174.15. dažādu slimību, imūnsupresīvās terapijas un imūnkompromitēta organisma nozīme infekciju attīstībā;

174.16. stacionārajā ārstniecības iestādē iegūto (nozokomiālo) un sabiedrībā iegūto infekciju kontroles pasākumi;

174.17. jaunatklātās infekcijas slimības pasaulē, biežāk sastopamās tropiskās infekcijas;

174.18. likumdošana, kas saistīta ar infekciju problēmām Latvijā, infekcijas slimību uzraudzības programmas valstī;

174.19. kvalitātes kontrole un izmaksu efektivitāte bērnu infekciju praksē;

174.20. ētikas jautājumi bērnu infektologa praksē;

174.21. sociālie un psiholoģiskie jautājumi saskarē ar infekcijām slimiem bērniem un viņu ģimenēm;

174.22. profesionālās darbības juridiskie pamati.

175. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu infektologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu infektologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijās stacionārā, klīniskajā mikrobioloģijā un imunoloģijā, klīniskajā imunoloģijā un imūndeficītos, zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā, kā arī ambulatoro pacientu aprūpē, epidemioloģijā, tropiskās slimībās, pieaugušo infekcijas slimībās, pneimonoloģijā vai citās specialitātēs, kas saistītas ar bērnu infektoloģiju (pēc izvēles).

176. Bērnu kardiologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu kardiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

177. Bērnu kardiologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna sirds un asinsvadu sistēmas attīstību, fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, nodrošināt to jaundzimušo un bērnu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju, kuri slimo ar iedzimtām sirdskaitēm.

178. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu kardiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

178.1. ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes iegūšanas metodika;

178.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;

178.3. dažāda gestācijas vecuma jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, raksturīgākās patoloģijas un pārejas stāvokļi;

178.4. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) sirds un asinsvadu sistēmas orgānu saslimšanas;

178.5. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) aprūpes taktika;

178.6. visu vecumu bērnu aprūpes sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi;

178.7. visu vecumu bērnu reanimācija;

178.8. dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, homeostāzes rādītāju izvērtēšana (asins gāzu sastāvs, elektrolītu līdzsvars, skābju–sārmu līdzsvars);

178.9. plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;

178.10. jaundzimušo transportēšana;

178.11. iedzimto sirdskaišu epidemioloģija, dažādu sirdskaišu sastopa­mības biežums atbilstošā vecumā, iedzimto sirdskaišu struktūra vecuma grupās;

178.12. raksturīgākās pamata (klīniskās) pazīmes, kuras ņemot vērā bērns nosūtāms uz specializēto bērnu kardioloģijas klīniku;

178.13. primāras vai sekundāras pulmonālas hipertensijas savlaicīgas neārstēšanas sekas;

178.14. elektrokardiogrammas, krūšu rentgenogrammas, ehokardiogrā­fiskās atrades izvērtēšana;

178.15. pacienta kardioloģiska rakstura diagnozes traktēšana;

178.16. medikamentozās terapijas noteikšana un pamatošana;

178.17. intrauterīnās izmeklēšanas nozīmes aktīva propagandēšana iedzimtas sirdskaites savlaicīgā diagnostikā, indikācijas sirdskaišu ķirurģiskai korekcijai pa diagnožu grupām (plānveida, neatliekamas, urgentas);

178.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.

179. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu kardiologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu kardiologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds normālajā un patoloģiskajā anatomijā un fizioloģijā, embrioloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu etioloģijā, augļa asinsritē un prenatālajā hemodinamikas adaptācijā, kardiofarmakoloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu hemodinamikas novērtēšanā augošam indivīdam, slimības anamnēzes iegūšanas specifikā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kā arī prasmē izskaidrot vecākiem bērna slimības būtību, sirds un asinsvadu sistēmas stāvokļa novērtēšanā, pacienta izmeklēšanas secībā, kardioloģisko izmeklējumu indikācijās, to specifikā un riskā, veicot diagnostiskas un terapeitiskas manipulācijas, tai skaitā augļa un bērna sirds asinsvadu sistēmas ultrasonogrāfijā, kardioloģisko izmeklējumu izmaksās un to nepieciešamības pamatošanā, hemodinamikas traucējumu novēršanā un ārstēšanā bērniem, sirds ritma un vadīšanas sistēmas traucējumu izvērtēšanā un ārstēšanā bērniem, postoperatīvā ārstēšanā, bērnu kardioloģijas specifikā un vispārīgajās psihosociālajās problēmās bērniem un viņu vecākiem, kā arī pusaudžiem un pieaugušajiem ar iedzimtām sirdskaitēm.

180. Bērnu reimatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu reimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

181. Bērnu reimatologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par bērnu balsta un kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

182. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu reimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

182.1. balsta–kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiag­nostika, ārstēšana un šo slimību rehabilitācija;

182.2. reimatoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, diagnostiskās manipulācijas un ārstnieciskās metodes, to lietošana un iegūto datu izvērtēšana;

182.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

183. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

183.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu reimatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu reimatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu reimatoloģijas ievadā, dermatoveneroloģijā, bērnu imunoloģijā, bērnu fizioterapijā, bērnu locītavu radioloģijā, bērnu rehabilitācijā, bērnu traumatoloģijā un ortopēdijā, bērnu endokrinoloģijā, bērnu nefroloģijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros;

183.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādes bērnu reimatoloģijas nodaļā un ambulatorā ārstniecības iestādē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros.

184. Bērnu pneimonologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu pneimonologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

185. Bērnu pneimonologa kompetencē ir elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

186. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu pneimonologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

186.1. elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes etioloģija, patoģenēze, diagnostika, terapija un profilakse bērniem;

186.2. tuberkulozes un plaušu slimību specialitātē lietojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes un manipulācijas, to principi un metodika, indikācijas, kontrindikācijas, kā arī prasme izvērtēt iegūtos rezultātus;

186.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

187. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu pneimonologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu pneimonologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronhoskopijā bērniem, rentgendiagnostikā bērniem un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu pneimonologa kompetences ietvaros, bērnu reanimācijā, fizioterapijā bērnu pneimono­loģijā, torakālajā ķirurģijā bērniem, klīniskā un ambulatorā praksē pieaugušo pneimonoloģijā, praksē ftiziatrijā, bērnu otolaringoloģijā, klīniskā un ambulatorā praksē bērnu pneimonoloģijā.

188. Bērnu endokrinologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu endokrinologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

189. Bērnu endokrinologa kompetencē ir:

189.1. sniegt augsti kvalificētu un specializētu palīdzību akūtu un hronisku endokrinoloģisku slimību diagnostikā, ārstēšanā, dinamiskā novērošanā, profilaksē un rehabilitācijā bērniem;

189.2. specialitātes ietvaros sniegt konsultācijas un veikt apmācību hronisku endokrīnu slimību gadījumos pacientiem, viņu piederīgajiem, izglītības darbiniekiem un citām ārstniecības personām;

189.3. aktīvi piedalīties slimību agrīnas diagnosticēšanas veicināšanā.

190. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu endokrinologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

190.1. endokrīno dziedzeru funkciju traucējumu izraisītu slimību etioloģija, patoģenēze, patoloģiskā anatomija, klīnika, diagnostika, diferenciāl­diagnostika, ārstēšana un profilakse;

190.2. endokrinoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana, izvēle un rezultātu izvērtēšana;

190.3. endokrīno slimību novērošanas kārtība;

190.4. fizioloģiski anatomiskās attīstības norises bērnu organismā un to izmaiņas attīstības procesā;

190.5.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

191. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

191.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu endokrinologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu endokrinologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratoriskajā hormonālajā diagnostikā, pieaugušo endokrinoloģijā, imūnģenētikā, radioloģijā, neonatoloģijā, ģenētikā, bērnu intensīvajā terapijā, bērnu ginekoloģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu nei­roloģijā, bērnu oftalmoloģijā;

191.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā;

191.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā, bērnu endokrinoloģijā ambulatori, kā arī cukura diabēta pacientu apmācībā.

192. Bērnu nefrologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu nefrologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

193. Bērnu nefrologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par nierēm, nieru slimībām, to izcelsmi, simptomatoloģiju, saikni ar citu orgānu saslimšanām, ārstēšanu, nieru aizstājterapiju, kā arī no šīm zināšanām izrietošo mūsdienu praktisko rīcību pacientiem līdz 18 gadu vecumam, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

194. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu nefrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

194.1. nieru slimību diagnostika, ieskaitot anamnēzi un specifisko fizikālo izmeklēšanu;

194.2. nieru slimību histopatoloģiskā diagnostika;

194.3.  urīntrakta attēlu diagnostikas rezultātu interpretācija;

194.4. nieru punkcijas biopsija;

194.5. glomeruļu filtrācijas ātruma un kanālīšu funkciju mērījumi;

194.6. nieru slimību ārstēšana, ieskaitot glomerulārās un kanālīšu slimības, skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumi, urīntrakta slimības;

194.7. hipertensija;

194.8. augšanas, fiziskās un garīgās attīstības uzturēšana bērniem ar nieru slimībām;

194.9. dialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietojums bērniem ar akūtu un hronisku nieru mazspēju un citām slimībām;

194.10. nieru transplantācijas medicīniskā uzraudzība;

194.11. izglītojošais darbs, diagnostika un neķirurģiskā ārstēšana pacientiem, kuriem ir iedzimtas un iegūtas nieru slimības, glomerulāro un tubulāro funkciju traucējumi, nieru mazspējas metaboliskās sekas;

194.12. hroniskas nieru mazspējas ārstēšana ar peritoneālo dialīzi;

194.13. hemodialīze un ar to saistītās tehnoloģijas;

194.14. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;

194.15. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;

194.16. profesionālās darbības juridiskie pamati.

195. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu nefrologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu nefrologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas nieru un urīnizvadceļu embrioloģijā, nieru anatomijā, histopatoloģijā un fizioloģijā un to izmaiņās normālos un patoloģiskos apstākļos, nieru un urīnizvadceļu iedzimto un iegūto slimību patoloģijā un patofizioloģijā augošam bērnam, augļa, zīdaiņa un bērna iedzimto un iegūto nieru slimību etioloģijā, simptomātikā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā un to izmeklēšanā ar attēlu diagnostiku, funkciju testiem un histopatoloģiju, nieru biopsijā, nieru ultrasonoskopijā, klīrensu tehnikās glomeruļu filtrācijas ātruma un nieru kanālīšu segmentu funkciju mērījumiem, peritoneālās dialīzes, hemodialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietošanā kopā ar peritoneālās un vaskulārās pieejas problēmām akūtos un hroniskos gadījumos, diētas un medikamentu lietošanā nieru slimību ārstēšanā, urīnizvadceļu ķirurģiskās ārstēšanas indikācijās un lietošanā, urīnpūšļa un urinācijas anomālijās, cistometriskajā izmeklēšanā un medikamentu vai ķirurģiskās ārstēšanas iespējās, bērnu, kas sirgst ar hroniskām nieru slimībām, psihosociālajās problēmās un to profilaksē, izpausmēs un novēršanā, biežāk sastopamajās ētikas problēmās bērnu neiroloģijas praksē un pētījumu darbā, pieaugušo neiroloģijā.

196. Rezidentūra bērnu nefrologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tām 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas nieru un urīnizvadceļu embrioloģijā, nieru anatomijā, histopatoloģijā un fizioloģijā un to izmaiņās normālos un patoloģiskos apstākļos, nieru un urīnizvadceļu iedzimto un iegūto slimību patoloģijā un patofizioloģijā augošam bērnam, augļa, zīdaiņa un bērna iedzimto un iegūto nieru slimību etioloģijā, simptomātikā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā un to izmeklēšanā ar attēlu diagnostiku, funkciju testiem un histopatoloģiju, nieru biopsijā, nieru ultrasonoskopijā, klīrensu tehnikās glomeruļu filtrācijas ātruma un nieru kanālīšu segmentu funkciju mērījumiem, peritoneālās dialīzes, hemodialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietošanā kopā ar peritoneālās un vaskulārās pieejas problēmām akūtos un hroniskos gadījumos, diētas un medikamentu lietošanā nieru slimību ārstēšanā, urīnizvadceļu ķirurģiskās ārstēšanas indikācijās un lietošanā, urīnpūšļa un urinācijas anomālijās, cistometriskajā izmeklēšanā un medikamentu vai ķirurģiskās ārstēšanas iespējās, bērnu, kas sirgst ar hroniskām nieru slimībām, psihosociālajās problēmās un to profilaksē, izpausmēs un novēršanā, biežāk sastopamajās ētikas problēmās bērnu neiroloģijas praksē un pētījumu darbā, pieaugušo neiroloģijā.

197. Bērnu gastroenterologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu gastroenterologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

198. Bērnu gastroenterologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par barības vada, kuņģa, zarnu, aknu, žultsvadu, aizkuņģa dziedzera, vēderplēves un vēdera dobuma attīstību, uzbūvi, fizioloģiju un patoloģiju, kā arī prasmi novērst, diagnosticēt un ārstēt šo orgānu un struktūru patoloģijas, sniegt profesionālu palīdzību bērniem gastroenteroloģisku problēmu gadījumā.

199. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu gastroenterologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

199.1. gremošanas sistēmas embrioloģija, fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze, ģenētika, klīniskā patoloģija, diagnostika un zāļu farmakokinētika;

199.2. gastrointestinālā motilitāte un funkcionālās slimības;

199.3. iedzimtās gastrointestinālās anomālijas un īso zarnu sindroms;

199.4. peptiskās slimības un ar skābes sekrēciju saistītās slimības;

199.5. iekaisīgās zarnu slimības;

199.6. gremošanas trakta infekciju un imunoloģiskās slimības;

199.7. aizkuņģa dziedzera slimības;

199.8. hepatobiliārās slimības;

199.9. endoskopiskā apmācība pediatrijas praksē;

199.10. barošana dažādos bērna vecumos un tās korekcija dažādu slimību gadījumos;

199.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

200. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu gastroenterologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu gastroenterologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas gremošanas orgānu morfoloģijā, gremošanas sistēmas funkcionālajā diagnostikā, bērnu gastroenteroloģijas nodaļā stacionārā, kā arī ambulatorā ārstniecības iestādē, bērnu endoskopijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu gastroenterologa kompetencē ietvaros, bērnu radioloģijas nodaļā stacionārā, bērnu abdominālajā ķirurģijā, bērnu infekciju (gremošanas trakta infekciju) slimībās, zīdaiņu nodaļā stacionārā, ambulatorā ārstniecības iestādē gastroenteroloģijā.

201. Bērnu hematoonkologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu hematoonkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

202. Bērnu hematoonkologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, kā arī jebkuras lokalizācijas onkoloģisko slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

203. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu hematoonkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

203.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, epidemioloģija, ģenētika, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

203.2. bērnu vecumā sastopamo audzēju epidemioloģija, ģenētika, imunoloģijas aspekti, histopatoloģija, klasifikācija, diagnostika, ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija un staru terapija, suporatīvā terapija;

203.3. neatliekamās situācijas bērnu onkoloģijā;

203.4. infekcijas slimības imūnsupresija;

203.5. pacientu ārstēšana ambulatorā etapā;

203.6. pacientu psihosociālās problēmas;

203.7. vēlīni ķīmijterapijas un staru terapijas efekti;

203.8. bērna paliatīvā aprūpe;

203.9. prasme veikt diagnostiskās metodes un manipulācijas;

203.10. profesionālās darbības juridiskie pamati.

204. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

204.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu hematoonkologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu hematoonkologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;

204.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.

205. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:

205.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;

205.2. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;

205.3. piektajā un sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.

206. Bērnu alergologs ir pediatra apakš­specialitāte. Bērnu alergologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

207. Bērnu alergologa kompetencē ir veikt eksogēnu (neinfekciozu) alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

208. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu alergologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

208.1. pacienta izmeklēšana, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, diferenciāldiagnostiku, lai noteiktu alerģiskās slimības izraisošos alergēnus un to patoģenēzi;

208.2.  ārējās vides un profesionālo faktoru loma alerģijas izcelsmē;

208.3. alergoloģijā lietojamo medikamentu klīniskā farmakoloģija, kā arī imūnterapijas indikācijas un metodes;

208.4. alerģisko slimību klīniskā aina, kā arī to norises, diagnostikas, ārstēšanas īpatnības dažāda vecuma bērniem;

208.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

209. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

209.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu alergologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu alergologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā, reanimācijā, otolaringoloģijā, pneimonoloģijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, pieaugušo alergoloģijā stacionārā, klīniskajā imunoloģijā;

209.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā, bērnu dermatoloģijā, klīniskajā laboratorijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā;

209.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā.

210. Rezidentūra bērnu alergologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā, reanimācijā, otolaringoloģijā, pneimonoloģijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, pieaugušo alergoloģijā stacionārā, klīniskajā imunoloģijā, bērnu alergoloģijā, bērnu dermatoloģijā, klīniskajā laboratorijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, bērnu alergoloģijā.

211. Onkologs ķīmijterapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Onkologa ķīmijterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

212. Onkologa ķīmijterapeita kompetencē ir:

212.1. onkoloģisko slimību diagnostika, konservatīva medikamentoza ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija, endokrīnā terapija, imūnterapija, kā arī atbalsta un simptomātiskā terapija;

212.2. paliatīvā aprūpe un rehabilitācija.

213. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkologam ķīmijterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

213.1. ļaundabīgo audzēju etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

213.2. neoplastisko slimību morfoloģija;

213.3. ļaundabīgo audzēju kombinētās terapijas būtība, mērķis, komplikācijas;

213.4. onkoloģisko pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana) un paliatīvā aprūpe;

213.5. onkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnostiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās procedūras;

213.6. medikamentozajā onkoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

213.7. zāļu farmakokinētika, farmaceitisko līdzekļu mijiedarbība un to blaknes onkoloģiskiem pacientiem;

213.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

214. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

214.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

214.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģiskajā ķirurģijā (visi profili, kā arī prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), onkoloģiskajā ginekoloģijā, radioloģijā, terapeitiskajā radioloģijā, morfoloģiskajā diagnostikā, medikamentozajā onkoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), laboratoriskajā un imunoloģiskajā diagnostikā, bērnu onkoloģijā, paliatīvajā aprūpē, onkoloģiskās palīdzības organizācijā un vadīšanā;

214.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģijā, ķīmijterapijā, tai skaitā hematoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē).

215. Hematologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Hematologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

216. Hematologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pieaugušiem pacientiem.

217. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hematologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

217.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

217.2. hematoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnos­tiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās metodes;

217.3. hematoloģijā izmantojamie instrumenti un to komplekti;

217.4. hematoloģiskas dabas komplikācijas citu saslimšanu gadījumos;

217.5. zāļu farmakokinētika, farmakoloģisko līdzekļu mijiedarbība un to izraisītās blaknes hematoloģiskiem pacientiem;

217.6. asins komponentu un produktu lietošana hematoloģisko pacientu ārstēšanā;

217.7. perifērisko asiņu un kaulu smadzeņu cilmes šūnu autologās un alogēnās transplantācijas metodes lietošana hematoloģiskiem pacientiem;

217.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

218. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

218.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

218.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asins šūnu morfoloģijā, šūnu imūnfenotipēšanā ar plūsmas citometriju, imunoloģijā, laboratoriskajā diagnostikā, transfuzioloģijā un imūnhematoloģijā, ģenētiskajā un molekulāri bioloģiskajā diagnostikā, hematoloģisko slimību ārstēšanas principos, terapeitiskajā radioloģijā, onkoloģijā, bērnu hematoloģijā, cilmes šūnu transplantācijā, hematoloģisko pacientu aprūpē geriatrijā, vispārējā hematoloģijā un šādu patoloģiju diagnostikā un ārstēšanā: akūtu leikožu un mielodisplastisku sindromu, limfoīdo malignitāšu, plazmas šūnu patoloģiju, mieloproliferatīvo onkohematoloģisko slimību, hemorāģisko stāvokļu un trombožu gadījumos.

219. Anesteziologa reanimatologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Anesteziologa reanimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

220. Anesteziologa reanimatologa kom­petencē ir:

220.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;

220.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpe;

220.3. intensīvā terapija un reanimācija;

220.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;

220.5. anestezioloģijā, reanimatoloģijā, intensīvajā terapijā, prehospitālajā un intrahospitālajā neatliekamajā un katastrofu medicīnā, kā arī algoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

220.6. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.

221. Lai veiktu ārstniecisko darbību, anesteziologam reanimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

221.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;

221.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpes veikšana;

221.3. intensīvās terapijas un reanimācijas pasākumu veikšana;

221.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;

221.5. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas palīdzības sniegšana;

221.6. diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana;

221.7.  specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

221.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

222. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

222.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, patoloģiskajā fizioloģijā, farmakoloģijā, fizikā un statistikā, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, juridiskajos pamatos, vispārējā ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, dzemdniecībā, neiroloģijā, internajā medicīnā, kardioloģijā, elektrokardiogrāfijā, vispārējās anestezioloģijas pamatos, vispārējās reanimatoloģijas un intensīvās terapijas pamatos, intensīvās terapijas pamatos pediatrijā, kardiopulmonālās reanimācijas sniegšanā pieaugušajiem un bērniem;

222.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

222.2.1. anestēzijas lietošanā abdominālajā ķirurģijā, ginekoloģijā, uroloģijā, neiroķirurģijā, ortopēdijā un traumatoloģijā, oftalmoloģijā, pediatrijā un angioloģijā;

222.2.2. intensīvās terapijas lietošanā terminālo stāvokļu un elpošanas mazspējas gadījumos, trombembolijas, tauku embolijas, intoksikācijas, sepses, intrahospitālās un nozokomiālās infekcijas, hemo­stāzes traucējumu, diseminētās intravaskulārās koagulācijas sindroma (DIK), akūta respiratora distresa sindroma (ARDS), sistēmisko infekciju reakciju sindroma (SIRS) un multiplās orgānu disfunkcijas sindroma (MODS) gadījumos, kā arī ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumu un skābju–sārmu līdzsvara traucējumu korekcijā un mākslīgās plaušu ventilācijas nodrošināšanā;

222.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anestēzijas lietošanā torakālajā ķirurģijā, bronholoģijā, dzemdniecībā, pediatrijā, perifēro nervu blokādēs, kā arī intensīvās terapijas lietošanā neatliekamajā palīdzībā, neatliekamajā medicīnā, pediatrijā, klīniskajā mikrobioloģijā un hospitālajā epidemioloģijā;

222.4.  ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

222.4.1. anestēzijas lietošanā plastiskajā un mikroķirurģijā, stomatoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, otolaringoloģijā, endokrīnajā ķirurģijā, akūtajā ķirurģijā un diagnostisko manipulāciju laikā, ambulatorajā un vienas dienas ķirurģiskajā stacionārā;

222.4.2. intensīvās terapijas lietošanā kardioloģijā, nieru aizstājterapijā un organisma detoksikācijā, toksikoloģijā, neiroķirurģijā, transfuzioloģijā;

222.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās un praktiskās zināšanas anestēzijas un intensīvās terapijas lietošanā kardioķirurģijā, neonatoloģijā un pediatrijā, pacientiem ar apdegumiem, transplantoloģijā, prolongētajā centroaksiālajā anestēzijā, akūto un hronisko sāpju ārstēšanā, padziļinātajā kardiopulmonālajā reanimācijā, jaunu tehnoloģiju apgūšanā un zinātnisko darbu izstrādē.

223. Psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

224. Psihiatra kompetencē ir veikt psihisko traucējumu un slimību diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un psihiatrisko rehabilitāciju.

225. Lai veiktu ārstniecisko darbību, psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

225.1. psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes iegūšana;

225.2. pacienta psihiskā stāvokļa novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;

225.3. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana, izpratne par darbu ar psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.4. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, teorētiskās zināšanas par smadzeņu šķidruma diagnostiku, elektroencefalogrāfiju, galvas smadzeņu datortomogrāfiju, kodolmagnētisko rezonansi, pozitronu emisijas tomogrāfiju;

225.5. psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā;

225.6. modificētā elektrokonvulsīvā terapija, transkraniālā magnētiskā stimulācija un citas ārstēšanas metodes psihiatrijā;

225.7. zināšanas un prasmes krīžu psihoterapijā, atbalsta psihoterapijā un sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.8. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas lietošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija, grupu psihoterapijas izmantošana psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.9. psihodinamiskās teorijas, kā arī psihisku un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskā psihoterapija psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.10. izpratne par ergoterapiju, mākslas terapiju (vizuālā māksla, mūzika, deju–kustību, drāmas terapija) un fizioterapiju psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

225.11. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

225.12. ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu saistītu psihisku un uzvedības traucējumu diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.13. neiroloģiskie traucējumi un saslimšanas psihiatram nepieciešamajā apjomā;

225.14. psihiski un uzvedības traucējumi bērnu un jauniešu vecumā psihiatram nepieciešamajā apjomā;

225.15. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;

225.16. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā par psihiatrisko ārstēšanu un rehabilitāciju pacientiem, kuriem ar tiesas lēmumu noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.

226. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

226.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

226.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, tiesu psihiatrijā, atkarību psihiatrijā, alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu ekspertīzes pamati, konsultāciju (Liasion) psihiatrijā, multiprofesionālajā psihiatriskajā rehabilitācijā, gerontopsihiatrijā, psihoterapijā psihiatriskajā klīnikā, ambulatorajā un sociālajā psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.

227. Bērnu psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

228. Bērnu psihiatra kompetencē ir bērnu un jauniešu psihisko traucējumu un slimību diagnostika, ārstēšana, profilakse un psihiatriskā rehabilitācija.

229. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

229.1. bērnu psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes, kā arī attīstības anamnēzes iegūšana, akcentējot grūtniecības norisi, dzemdību patoloģiju un citu bioloģisko faktoru ietekmi;

229.2. pacienta psihiskā stāvokļa un neiropsihiskās attīstības novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;

229.3. pacienta psihisko veselību un attīstību ietekmējošo psihosociālo un vides faktoru atpazīšana, novērtēšana un aprakstīšana;

229.4. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana un izpētes atzinumu interpretācija, darbs ar bērnu psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.5. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, smadzeņu šķidruma diagnostika, elektroencefalogrāfija, galvas smadzeņu datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse, kā arī iegūto rezultātu interpretācija;

229.6. bērnu psihiatrijā izmantojamās ārstnieciskās metodes, tai skaitā akūtu psihisku traucējumu ārstēšanas un riska vadīšanas metodes;

229.7. uz zinātniskiem pierādījumiem balstīta psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā, akcentējot īpaši bērniem lietojamos medikamentus un to devas;

229.8. krīžu psihoterapijas, atbalsta psihoterapijas, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas, uzvedības analīzes, spēļu terapijas un grupu psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.9. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas metožu lietošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.10. psihodinamiskās teorijas, kā arī emociju un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskās psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.11. izpratne par audiologopēdiju, ergoterapiju, fizioterapiju, uztura terapiju un mākslas terapiju (vizuāli-plastiskās mākslas, mūzikas, drāmas, deju un kustību) bērnu un jauniešu ar psihiskiem, uzvedības un neirālās attīstības traucējumiem rehabilitācijā;

229.12. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

229.13. psihisku un uzvedības traucējumu, kas ir saistīti ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.14. psihisku un uzvedības traucējumu pieaugušo vecumā diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.15. tiesu psihiatrija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.16. bērnu neiroloģija, pediatrija un medicīniskā ģenētika bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.17. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;

229.18. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā ar bērnu tiesībām un to aizstāvību saistītais vietējā un starptautiskā normatīvā regulējuma ietvars.

230. Rezidentūras ilgums bērnu psihiatra pamatspecialitātē ir četri gadi:

230.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

230.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatrijā, bērna attīstības novērtēšanā un neiropsihiskās attīstības traucējumu ārstēšanā un rehabilitācijā, bērnu neiroloģijā, pediatrijā un medicīniskajā ģenētikā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā, klīniskajā bērnu psihiatrijā, psihoterapijā un multiprofesionālā rehabilitācijā bērnu psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.

231. Narkologs ir ārsta pamatspecialitāte. Narkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

232. Narkologa kompetencē ir veikt atkarības slimību (alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu, nikotīna, spēļu atkarības) profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

233. Lai veiktu ārstniecisko darbību, narkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

233.1. atkarības slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija;

233.2. specialitātes, kas saistītas ar narkoloģiju (psihiatrija, neiroloģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība);

233.3. narkoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

233.4. narkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas un vadlīnijas;

233.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

234. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

234.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, neiroloģijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

234.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā narkoloģijā, tiesu psihiatriskajā un narkoloģiskajā ekspertīzē, ambulatorajā narkoloģijā, kā arī alkohola atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, kā arī praktiskās iemaņas alkohola psihoterapeitiskās ārstēšanas metodēs;

234.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas narkotisko, psihotropo un toksisko vielu atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, alkohola, narkotisko, psihotropo toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarīgo pacientu psihoterapijas un psihosociālās rehabilitācijas metodēs, infekcijas slimībās, kā arī intensīvajā terapijā un toksikoloģijā.

235. Neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

236. Neirologa kompetencē ir veikt centrālās nervu sistēmas, perifēriskās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostiku, ārstēšanu, ekspertīzi un profilaksi.

237. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

237.1. centrālās, perifēriskās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un klīniskā fizioloģija;

237.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsiho­patoloģijas pamati;

237.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;

237.4. neiroloģiskās anamnēzes ievākšanas metodika, ņemot vērā slimību un sociālo anamnēzi;

237.5. neiroloģiskās izmeklēšanas metodika, tehnikas principi un neiroloģisko slimību diagnostika;

237.6. neiroloģisko slimību ārstēšana, tās tehnikas principi, pacienta aprūpe nei­roloģiskās patoloģijas gadījumos, kā arī indikācijas, metodes un tehnika neiroloģisko pacientu rehabilitācijai;

237.7. neiroloģiskā intensīvā terapija un reanimācija;

237.8. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;

237.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;

237.10. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;

237.11. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizio­loģiskiem izmeklējumiem;

237.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradio­loģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;

237.13. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;

237.14.  indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklē­jumiem;

237.15.  indikācijas nervu sistēmas slimību ķirurģiskai ārstēšanai;

237.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;

237.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai nepieciešamajā apjomā;

237.18. indikācijas sociālterapeitiskiem pasākumiem, tai skaitā nervu sistēmas bojājumu hronisko procesu gadījumos;

237.19.  smadzeņu nāves diagnozes noteikšana;

237.20. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;

237.21. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;

237.22. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;

237.23.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

238. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

238.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā;

238.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu neiroloģijas klīnikā, neiroķirurģijas un neiroradioloģijas klīnikās, internās medicīnas klīnikās, neiroreanimācijas un intensīvās terapijas palātās stacionārā, neirooftalmoloģijas, neirootiatrijas un neiroloģiskās instrumentālās diagnostikas kabinetos, neiroloģiskās rehabilitācijas nodaļā stacionārā, psihiatrijas klīnikā (ar psihoterapijas apgūšanu), apgūti neiroloģisko slimību ģenētiskās diagnostikas principi;

238.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neirologa darbā klīnikā un ambulatorajā ārstniecības iestādē.

239. Neirofiziologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirofiziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

240. Neirofiziologa kompetencē ir:

240.1. veikt centrālās nervu sistēmas izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – elektroencefalogrāfiju, elektroencefalogrāfijas videomonitoringu, polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju, ierosinātos potenciālus, intraoperatīvo neiromonitorēšanu, izsauktos potenciālus un transkraniālo magnētisko stimulāciju;

240.2. veikt perifērās nervu sistēmas, skeleta muskulatūras un neiromuskulārās pārvades izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – neirogrāfiju, kvantitatīvo sensoro testēšanu, elektromiogrāfiju, vienas šķiedras elektromiogrāfiju, dekrementa analīzi, nervu un muskuļu ultrasonogrāfiju;

240.3. novērtēt un sniegt atzinumu par centrālās nervu sistēmas, perifērās nervu sistēmas, neiromuskulārās pārvades un skeleta muskuļu neirofizioloģisko funkcionālo stāvokli, bojājuma pakāpi un raksturu;

240.4. sadarbībā ar neiroķirurgiem, neirologiem, bērnu neirologiem, rokas ķirurgiem, endokrinologiem un citu specialitāšu ārstiem lemt par pacienta turpmākās izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku.

241. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirofiziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

241.1. nervu sistēmas anatomija, fizioloģija un farmakoķīmija;

241.2. nervu sistēmas klīniskā izmeklēšana un novērtēšana;

241.3. sensoro traucējumu izmeklēšana – kvantitatīvā sensorā testēšana, sensoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;

241.4. motoro traucējumu izmeklēšana – vēlīnās motorās atbildes – A, F un H, motoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;

241.5. neiromuskulārās pārvades traucējumu diagnostika – miastēniskā reakcija un vienas šķiedras elektromiogrāfija;

241.6. dažādu mononeiropātiju un polineiropātiju diagnostika un diferenciāldiagnostika, kraniālo nervu izmeklēšana;

241.7. nervu pinumu un saknīšu bojājumu diagnostika un diferenciāldiagnostika;

241.8. elektromiogrāfija – spontānas aktivitātes noteikšana, voluntāras aktivitātes izvērtēšana un interferences paterna analīze;

241.9. primāru un sekundāru skeleta muskuļu šķiedru bojājumu noteikšana;

241.10. miotonisku traucējumu diagnostika;

241.11. motoneironu bojājumu diagnostika;

241.12. trīces analīze;

241.13. autonomās nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa analīze;

241.14. nervu un nervu pinumu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;

241.15. skeleta muskuļu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;

241.16. botulīna toksīna preparātu ievadīšana muskuļos elektromiogrāfijas vai ultrasonogrāfijas kontrolē;

241.17. redzes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.18. dzirdes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.19. lāzerierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.20. somatosensoro un citu ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.21. intraoperatīvā neiromonitorēšana, iegūto datu analīze;

241.22. transkraniālās magnētiskās stimulācijas rezultātā iegūto datu analīze;

241.23. elektroencefalogrāfijas tehnika, montāža, kalibrēšana, filtru lietošana;

241.24. nomoda elektroencefalogrammas veikšana;

241.25. smadzeņu funkcionālās aktivitātes izvērtēšana atbilstoši nobriešanai, aktivācijas procedūras veikšana un izvērtēšana;

241.26. elektroencefalogrāfijas pieraksta artefaktu identifikācija un korelācijas izvērtēšana;

241.27. epilepsijas un citu paroksizmālo stāvokļu diagnostika un izvērtēšana;

241.28. smadzeņu fokālu un difūzu bojājumu verificēšana elektroencefalogrāfijā;

241.29. smadzeņu nāves diagnostika ar elektroencefalogrāfiju;

241.30. smadzeņu bojājuma izvērtēšana komas pacientiem ar elektroencefalogrāfiju;

241.31. medikamentu un dažādu apreibinošu vielu ietekmes uz galvas smadzenēm izvērtēšana ar elektroencefalogrāfiju;

241.32. ilgtermiņa videoelektroencefalogrāfijas monitorēšana;

241.33. polisomnogrāfijas veikšana un iegūto datu analīze;

241.34. iemigšanas, miega traucējumu, medikamentu ietekmes izvērtēšana un miega deprivācijas veikšana, datus analizējot ar polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju;

241.35. invazīvā EEG ar dziļajiem un subdurālajiem elektrodiem, tai skaitā intraoperatīva elektrokortikogrāfija;

241.36. profesionālās darbības juridiskie pamati.

242. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir četri gadi:

242.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā un bērnu neiroloģijā;

242.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģisko, neiroķirurģisko, dažādu somatisko slimību un traumatisku nervu bojājumu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas iespējās, izmantojot sensorās un motorās neirofizioloģijas, elektroencefalogrāfijas un perifēro nervu ultrasonogrāfijas metodes. Ultrasonogrāfijas metodes izmantošana tiek apgūta tādā apjomā un intensitātē, kāds noteikts ārstnieciskās un diagnostiskās metodes "M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija" apgūšanai.

243. Bērnu neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

244. Bērnu neirologa kompetencē ir centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

245. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

245.1. centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un fizioloģija;

245.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsihopatoloģijas pamati;

245.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;

245.4. nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;

245.5. anamnēzes iegūšana un pacienta izmeklēšanas metodika neiroloģijā;

245.6. nervu sistēmas slimību ķirurģiskās ārstēšanas indikācijas;

245.7. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;

245.8. intensīvā terapija un reanimācija neiroloģijā;

245.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;

245.10. neiroloģisko izmeklējumu indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana;

245.11. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;

245.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizioloģiskiem izmeklējumiem;

245.13. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradioloģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;

245.14. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;

245.15.  indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklējumiem;

245.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;

245.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai;

245.18. smadzeņu nāves diagnozes noteikšana bērnu neirologam noteiktajā apjomā;

245.19. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekmes, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;

245.20. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;

245.21. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;

245.22. sociālās aprūpes pasākumu noteikšana nervu sistēmas hronisku bojājumu gadījumā;

245.23. neiroloģisko slimību īpatnības bērniem;

245.24. neiroloģiskās izmeklēšanas īpatnības bērniem, neiroloģiskā izmeklēšana jaundzimušajiem un zīdaiņiem;

245.25. neiroloģisko slimību diagnostikas, ārstēšanas, rehabilitācijas, profilakses un ekspertīzes īpatnības bērniem;

245.26.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

246. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi.

247. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, neiroķirurģijā, neiroradioloģijā, neiropatoloģijā, pediatrijā, bērnu neiroloģijā, neonatoloģijā, neiroloģiskajā rehabilitoloģijā, oftalmoloģijā, neirootiatrijā, neirofizioloģijā, neiroloģiskajā diagnostikā, bērnu psihiatrijā, ambulatorā dienesta specifikā, intensīvajā terapijā, nervu sistēmas slimību un neiroloģisko sindromu etioloģijā, patoģenēzē, morfoloģijā, klīniskajā ainā, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā un profilaksē.

248. Oftalmologs ir ārsta pamatspecialitāte. Oftalmologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

249. Oftalmologa kompetencē ir vispusīga redzes sistēmas aprūpe, refrakcijas anomāliju diagnostika un korekcija, acs un tās palīgorgānu slimību diagnostika, konservatīva un ķirurģiska ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.

250. Lai veiktu ārstniecisko darbību, oftalmologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

250.1. acs uzbūve, acs optiskā sistēma, acu slimības, to etiopatoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, profilakse un rehabilitācija;

250.2. neatliekamie stāvokļi oftalmoloģijā;

250.3. vispārējo slimību oftalmoloģiskās izpausmes;

250.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

251. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

251.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnostikas metodēs oftalmoloģijā, acs priekšējo daļu patoloģijā, kā arī par kataraktu un glaukomu;

251.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tīklenes un redzes nerva slimībās, acs traumās, ambulatorā oftalmoloģijā un dienas stacionārā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, otolaringoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, psihoterapijā, reanimācijā, ķirurģijā;

251.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu oftalmoloģijā, oftalmoonkoloģijā, neirooftalmoloģijā, oftalmo­endokrinoloģijā, ambulatorajā ķirurģijā oftalmoloģijā, vitreoretinālajā patoloģijā, kā arī par refrakciju un kontaktlēcām;

251.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas oftalmoloģisko operāciju pilnveidošanā, vitreoretinālo slimību diagnostikā un ķirurģiskajā ārstēšanā, okuloplastiskajā ķirurģijā.

252. Otolaringologs ir ārsta pamatspecialitāte. Otolaringologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

253. Otolaringologa kompetencē ir ausu, deniņu, deguna blakusdobumu, mutes dobuma, rīkles, balsenes, trahejas, barības vada, galvas, kakla un to struktūru saslimšanu, kā arī traumatisku bojājumu izmeklēšana, konservatīvā un operatīvā ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.

254. Lai veiktu ārstniecisko darbību, otolaringologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

254.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

254.2. endoskopija;

254.3. mikroskopiskā izmeklēšana;

254.4. dzirdes orgānu funkciju izmeklēšana, ieskaitot elektroakustiskās metodes (to rezultātu izskaidrošana, kā arī dzirdes apa­rātu lietošanas indikācijas un pārbaude);

254.5.  līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);

254.6. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;

254.7. rentgendiagnostika (tai skaitā staru aizsardzība), datortomogrāfija, scintigrāfija, angiogrāfija un ultrasonogrāfija, to lietošanas indikācijas, kontr­indikācijas, izpildes tehnika un rezultātu izvērtēšana;

254.8.  lokālā un reģionālā anestēzija;

254.9. konservatīvā un operatīvā terapija;

254.10.  onkoloģija specialitātes ietvaros;

254.11. alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;

254.12. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;

254.13. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;

254.14. profesionālās darbības juridiskie pamati.

255. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

255.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, fizioloģijā, izmeklēšanas metodēs, auss, deguna un tā blakusdobuma, rīkles un balsenes, kā arī tiem klātpiegulošo orgānu vai ķermeņa reģionu (izņemot vairogdziedzeri un blakus vairogdziedzerim esošo orgānu) slimību etioloģijā, patoģenēzē, simptomatoloģijā un diagnostikā, piegulošo deguna blakusdobumu, rīkles, balsenes un barības vada kakla posmā reģionu tiešā izmeklēšanā, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, vienkāršāko otolaringoloģijas operāciju uzsākšanā – adenotomijā, tonsilektomijā, antrotomijā, miringotomijā, miringostomijā, asiņošanas apturēšanā, šuvju uzlikšanā;

255.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dzirdes orgānu funkciju izmeklēšanā, smaržas un garšas maņu pārbaudē, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, sarežģītāko otolaringoloģijas operāciju veikšanā degunā, deguna starpsienā, deguna blakusdobumos;

255.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas endoskopijā, līdzsvara orgānu izmeklēšanā, radioloģiskajā diagnostikā, farmakoloģijā, vidusauss operāciju un plastisko operāciju veikšanā, augšējo gaisa barības ceļu funkciju diagnostikā, ieskaitot elpošanas elektrofizioloģiskajās metodēs, alerģisko saslimšanu diagnostikā un terapijā, laboratorijas izmeklējumos, iekšējās auss, implantu, vibrantu, kakla ārējo operāciju veikšanā;

255.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vidusauss operāciju pilnveidošanā, otolaringoloģijas onkoloģijā, onkoloģisko saslimšanu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, prognozē, ķirurģijā, ķīmijterapijā, staru terapijā, rehabilitoloģijā, operēto pacientu kopšanā pēc operācijām, foniatrijā, bērnu audioloģijā.

256. Foniatrs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Foniatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

257. Foniatra kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu, profilaksi un pacientu izglītošanu komunikācijas spēju, runas, fonācijas un rīšanas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus. Foniatrs sniedz rekomendācijas korekcijai un rehabilitācijai personām jebkurā vecumā, kurām ir dažādu etioloģiju izraisīti runas, valodas, balss un rīšanas traucējumi.

258. Lai veiktu ārstniecisko darbību, foniatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

258.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

258.2. balss akustisko un aerodinamisko mērījumu veikšana, iegūto akustisko un aerodinamisko mērījumu datu interpretēšana un dokumentēšana, balss izmeklēšanas aparatūras lietošana;

258.3. videolaringoskopijas, videolaringostroboskopijas un fibrolaringoskopijas veikšana;

258.4. balss izpēte un izvērtēšana, konsultēšana personām ar balss traucējumiem, orāli faringeālās funkcijas traucējumiem, artikulācijas, tempa/ritma, balss traucējumiem, kā arī afāzijas un citiem neiroloģiskas izcelsmes runas traucējumiem;

258.5. organisku un funkcionālu balss traucējumu diagnosticēšanas iespēju un metožu pārzināšana;

258.6. balss traucējumu smaguma novērtēšana, subjektīvo un objektīvo izmeklēšanas un diagnostikas metožu lietošana, balss izmeklēšanas tehnoloģiju lietošana;

258.7. ārstēšanas plāna sastādīšana, ārstēšanas procesa gaitas un rezultātu novērtēšana, dažādu zinātņu sasniegumu integrēšana foniatra darbā;

258.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

259. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir viens gads, kura laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas visos šo noteikumu 258. punktā minētajos jautājumos, kā arī tiek apgūti lietvedības un ētikas pamatjautājumi saistībā ar darbību foniatra apakšspecialitātē.

260. Rezidentūra foniatra apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas visos šo noteikumu 258. punktā minētajos jautājumos, kā arī tiek apgūti lietvedības un ētikas pamatjautājumi saistībā ar darbību foniatra apakšspecialitātē.

261. Bērnu audiologs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Bērnu audiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

262. Bērnu audiologa kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu un profilaksi auditoru traucējumu un ar tiem saistīto komunikācijas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus bērniem.

263. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu audiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

263.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfatiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

263.2. bungu plēvītes mikroskopiskā izmeklēšana;

263.3.  līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);

263.4. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;

263.5. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

263.6.  lokālā un reģionālā anestēzija;

263.7. konservatīvā un operatīvā terapija;

263.8. onkoloģija specialitātes ietvaros;

263.9.  alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;

263.10. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;

263.11. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;

263.12. dzirdes orgānu izmeklēšanas metodes (timpanometrija, stapedius refleksu noteikšana, audiometrija – subjektīvie testi (toņu audiometrijas, komforta, diskomforta sliekšņu noteikšana, pārbaude brīvajā skaņu laukā ar un bez dzirdes tehniskajām ierīcēm, valodas skaņu un spēļu audiometrija), objektīvie dzirdes pārbaudes testi (smadzeņu stumbra izraisīto potenciālu audiometrija, kortikāli izraisīto potenciālu audiometrija, otoakustiskās emisijas izmeklējumi (CLICK, TEOAE, DPOAE), elektrokohleogrāfija u. c.));

263.13. bērnu dzirdes funkciju attīstība dažādos bērna vecuma periodos;

263.14. valodas attīstība dažādos bērna vecuma periodos;

263.15. pedagoģiskās apmācības metodes bērniem ar dzirdes traucējumiem;

263.16.  dzirdes traucējumu veidi, to saistība ar dažādiem komunikācijas traucējumiem;

263.17. dzirdes traucējumu elektro­akustiskā korekcija ar dažādu veidu dzirdes tehniskajām iekārtām, individuālajiem ausu ieliktņiem (to veidi, lietojums), individuālajiem dzirdes aparātiem – analogiem, digitāliem (to veidi, iedalījums), kohleāriem implantiem, parametriem, kā arī programmēšanas nosacījumi, indikācijas, izmeklējumi operācijas laikā;

263.18. dzirdes tehniskās palīgiekārtas – FM sistēmas, indukcijas cilpas, modinātājpulksteņi, durvju zvani u. c.;

263.19. profesionālās darbības juridiskie pamati.

264. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir divi gadi.

265. Rezidentūra bērnu audiologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.

266. Infektologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

267. Infektologa kompetencē ir:

267.1. veikt augsti kvalificētu un specializētu akūtu un hronisku infekcijas slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi;

267.2. sniegt konsultācijas citām ārstniecības personām, pacientiem un viņu piederīgajiem ar infekcijām saistītajos jautājumos;

267.3. piedalīties infekcijas slimību profilaksē un sabiedrības veselības veicināšanā;

267.4. pārzināt infektoloģijā izmantojamo laboratoriski diagnostisko metožu principus;

267.5. pārzināt un ārstēt ar antimikrobiālo rezistenci saistītās saslimšanas un ar veselības aprūpi saistītās infekcijas, kā arī sniegt attiecīgas konsultācijas.

268. Lai veiktu ārstniecisko darbību, infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

268.1. infekcijas procesa būtība;

268.2. mikroorganismu virulences un patogenitātes faktori;

268.3. organisma dabiskie un mākslīgie aizsardzības mehānismi pret infekcijas slimībām;

268.4. speciālās epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskā procesa galvenie posmi, to kontrole un infekciju kontroles jautājumi;

268.5. specifiskās (imunoloģiskās) terapijas izmantošanas indikācijas un lietojums;

268.6. rīcība ārkārtas situācijās sevišķi bīstamu infekciju gadījumos;

268.7. vakcīnu uzbūves un darbības principi, vakcinācijas nozīme infekciju profilaksē un lietošanas kārtība;

268.8. antibakteriāla terapija;

268.9. antivirāla terapija;

268.10. antiparazitāra terapija;

268.11. antimikotiska terapija;

268.12. infekcijas slimību attīstības mehānisms kā patoģenētiskās terapijas pamats;

268.13. galvenie simptomi un sindromi, kas sastopami infekcijas slimību gadījumos (drudzis, dzelte, eksantēmas, limfadenopātija, diareja, akūta elpošanas mazspēja, samaņas zudums, akūta nieru mazspēja, akūta aknu šūnu mazspēja, dissiminēta intravazāla koagulācija, infekciozi toksisks šoks, sepse un multiorgānu disfunkcijas sindroms, hipovolēmisks šoks, meningeālais sindroms);

268.14. šādu infekcijas slimību un sindromu etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse, tai skaitā imūnkompromitētām personām:

268.14.1. virusālas infekcijas:

268.14.1.1. akūtas respiratoriskas slimības:

268.14.1.1.1. adenovīrusa infekcija;

268.14.1.1.2. gripa;

268.14.1.1.3.  koronavīrusu infekcija;

268.14.1.1.4. paragripa;

268.14.1.1.5. respiratori sincitiālā vīrusa infekcija;

268.14.1.1.6. rinovīrusu infekcija;

268.14.1.2. cilvēka imūndeficīta vīrusa ierosināta infekcija;

268.14.1.3. dzeltenais drudzis;

268.14.1.4. epidēmiskais parotīts jeb cūciņa;

268.14.1.5. enterovīrusu ierosinātās patoloģijas:

268.14.1.5.1. poliomielīts;

268.14.1.5.2. roku–kāju–mutes jeb enterovīrusa 71 ierosināta slimība;

268.14.1.6. ērču encefalīts;

268.14.1.7. hantavīrusa infekcija jeb hemorāģiskais drudzis ar nieru sindromu;

268.14.1.8. herpesvīrusu infekcija:

268.14.1.8.1. parastais herpess jeb HHV-1, 2 infekcija;

268.14.1.8.2. vējbakas jeb HHV-3 infekcija;

268.14.1.8.3. jostas roze jeb HHV-3 infekcija;

268.14.1.8.4.  infekciozā mononukleoze jeb Epšteina–Barra vīruss, jeb HHV-4 infekcija;

268.14.1.8.5. citomegalovīrusu jeb HHV-5 infekcija;

268.14.1.8.6. cilvēka herpesvīrusa-6 infekcija jeb HHV-6;

268.14.1.8.7. cilvēka herpesvīrusa-7 infekcija jeb HHV-7;

268.14.1.8.8. cilvēka herpesvīrusa-8 infekcija jeb HHV-8;

268.14.1.9. masalas;

268.14.1.10. masaliņas;

268.14.1.11. mutes un nagu sērga;

268.14.1.12. cilvēka papilomas vīrusa infekcija;

268.14.1.13.  rotavīrusu infekcija;

268.14.1.14. trakumsērga;

268.14.1.15. vīrushepatīti, tai skaitā vīrushepatīts A, vīrushepatīts E, vīrushepatīts B, vīrushepatīts D, vīrushepatīts C, vīrushepatīts G, vīrushepatīts TT;

268.14.2. bakteriālās infekcijas:

268.14.2.1.  aktinomikoze;

268.14.2.2. botulisms;

268.14.2.3. difterija;

268.14.2.4. erizipeloīds;

268.14.2.5. erlihioze;

268.14.2.6. esherihioze;

268.14.2.7. garais klepus;

268.14.2.8. gonoreja;

268.14.2.9. hlamidiozes;

268.14.2.10. holera;

268.14.2.11. izsitumu tīfs;

268.14.2.12. jersiniozes;

268.14.2.13. kaķa skrāpējuma slimība;

268.14.2.14. kampilobakterioze;

268.14.2.15. Q drudzis;

268.14.2.16. Laimas slimība;

268.14.2.17.  legioneloze;

268.14.2.18. leptospiroze;

268.14.2.19. listerioze;

268.14.2.20.  meningokoku infekcija;

268.14.2.21. mēris;

268.14.2.22. mikoplazmozes;

268.14.2.23. ornitoze;

268.14.2.24. paratīfs A un B;

268.14.2.25. pneimokoku infekcija;

268.14.2.26. roze;

268.14.2.27. salmoneloze;

268.14.2.28. Sibīrijas mēris;

268.14.2.29. sifiliss;

268.14.2.30. skarlatīna;

268.14.2.31. stingumkrampji;

268.14.2.32. šigeloze;

268.14.2.33.  tuberkuloze;

268.14.2.34. tularēmija;

268.14.2.35. vēdertīfs;

268.14.2.36. sodoku jeb žurkas koduma slimība;

268.14.3. helmintozes:

268.14.3.1. askaridoze;

268.14.3.2. difilobotrioze;

268.14.3.3. ehinokokoze;

268.14.3.4. enterobioze;

268.14.3.5. fasciolozes;

268.14.3.6.  filarioze;

268.14.3.7. himenolepidoze;

268.14.3.8. opistorhoze;

268.14.3.9. teniarinhoze;

268.14.3.10.  tenioze;

268.14.3.11. toksokaroze;

268.14.3.12. trihocefaloze;

268.14.3.13.  trihineloze;

268.14.4. sēnīšu slimības jeb mikozes:

268.14.4.1. aspergiloze;

268.14.4.2. blastomikoze;

268.14.4.3. histoplazmoze;

268.14.4.4. kandidozes;

268.14.4.5. kokcidiodomikoze;

268.14.4.6. kriptokokoze;

268.14.4.7. mukormikoze;

268.14.5. vienšūņu ierosinātas slimības:

268.14.5.1. amebiāze;

268.14.5.2. balantidiāze;

268.14.5.3.  lamblioze;

268.14.5.4. leišmanioze;

268.14.5.5. malārija;

268.14.5.6. toksoplazmoze;

268.14.6. riketsiozes;

268.14.7.  lēnās infekcijas;

268.14.8. pneimocistoze;

268.14.9. ceļotāju slimības infektoloģijas kontekstā;

268.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.

269. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

269.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

269.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētā infektoloģijas stacionārā vai daudzprofilu slimnīcas specializētajās struktūrās, konsultatīvā ambulatora tipa blokā un vakcinācijas iestādē bērnu infektoloģijā, neiroloģijā, narkoloģijā, darbā ar nozokomiālo infekciju un infekciju pacientiem dažādu profilu nodaļās daudzprofilu slimnīcās – strutainajā ķirurģijā, transplantoloģijā, hematoonkoloģijā, reanimācijā, dermatoveneroloģijā, klīniski diagnostiskajā laboratorijā un radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanā un citās specializētajās struktūrās.

270. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte ar iepriekš iegūtu zobārsta profesionālo kvalifikāciju, kas atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

271. Mutes, sejas un žokļu ķirurga kompetencē ir veikt zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju diagnostiku un ārstēšanu ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

272. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mutes, sejas un žokļu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

272.1. zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju etioloģija, patoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

272.2. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;

272.3. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

272.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

273. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

273.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, vispārējā ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, oftalmoloģijā, kombustioloģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, mutes, sejas un žokļu radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanas pamatos, mutes, sejas un žokļu rajona ķirurģiskajā anatomijā un operāciju mācībā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā;

273.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas otolaringoloģijā, mutes ķirurģijā, orālajā patoloģijā un orālajā medicīnā, iekaisuma procesos sejas un žokļu rajonā, siekalu dziedzeru saslimšanu ārstēšanā, iedzimtu sejas šķeltņu ķirurģijā, bērnu ķirurģiskajā stomatoloģijā;

273.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sejas un žokļu traumatoloģijā, deniņu un žokļa locītavas traumās un saslimšanās, ortognātiskajā un kraniofaciālajā ķirurģijā, preprotētiskajā ķirurģijā un implantoloģijā;

273.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkostomatoloģijā, mikroķirurģijā, rekonstruktīvajā ķirurģijā, sejas plastiskajā un kosmētiskajā ķirurģijā, obstruktīvās miega apnojas diagnostikā un ārstēšanā, lāzerķirurģijā, ultraskaņas ķirurģijā, radiofrekvences ķirurģijā un krioķirurģijā.

274. Dermatologa venerologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Dermatologa venerologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

275. Dermatologa venerologa kompetencē ir:

275.1. ādas, ādas derivātu, gļotādu un seksuāli transmisīvo slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;

275.2. imūndermatoloģija;

275.3. darba vides izraisīto ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse;

275.4. fotodermatoloģija un fototerapija;

275.5.  pediatriskā dermatoloģija;

275.6.  geriatriskā dermatoloģija;

275.7. estētiskā un kosmētiskā dermatoloģija;

275.8. psihodermatoloģija;

275.9. infekcijas slimību izraisītu ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse.

276. Lai veiktu ārstniecisko darbību, dermatologam venerologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

276.1. diagnostisko metožu izpildes tehnika un iegūto rezultātu izvērtēšana ādas, ādas derivātu, gļotādu izmeklēšana, ādas raudzes un specifisko testu veikšana, ādas, ādas derivātu un gļotādu biopsiju un punkciju veikšana, bulozo un vezikulozo pūšļu satura izmeklēšana, ādas, ādas derivātu un gļotādu mikroskopiskā un mikrobioloģiskā izmeklēšana;

276.2. vaginālā un uretrālā izmeklēšana, asins seroloģiskā izmeklēšana;

276.3. ārstniecisko metožu lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes tehnika dermatoloģijā un veneroloģijā;

276.4. mikroķirurģisko operāciju izpildes indikācijas, kontrindikācijas un tehnika dermatoloģijā un veneroloģijā;

276.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

277. Rezidentūras ilgums specialitātē ir trīs gadi:

277.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijas propedeitikā, normālajā ādas histoloģijā, patoloģiskajā ādas histoloģijā, imunoloģijā, alergoloģijā, iekšķīgās slimībās, ķirurģijā, uroloģijā, dermatoveneroloģijā;

277.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimībās, ginekoloģijā, psihiatrijā un psihoterapijā, neiroloģijā, onkoloģijā, endokrinoloģijā, fizikālajā terapijā, laboratoriskajā diagnostikā, dermatoloģijā;

277.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijā.

278. Laboratorijas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Laboratorijas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

279. Laboratorijas ārsta kompetencē ir:

279.1. pārzināt, pielietot praksē un attīstīt laboratoriskās medicīnas specifiskās zināšanas, metodes un tehnoloģijas cilvēka bioloģisko audu un šķidrumu, kā arī izvadproduktu testēšanā (izmeklēšanā);

279.2. nodrošināt pirmsanalītiskā, analītiskā un pēcanalītiskā laboratoriskās diagnostikas posma pārraudzību atbilstoši valsts noteiktajām prasībām un starptautiskajām rekomendācijām;

279.3. veikt izmeklējumu rezultātu klīnisko interpretāciju, konsultēt pacientus un citu specialitāšu ārstus saistībā ar laboratorisko parametru pielietojumu cilvēka patoloģiju predispozīcijas noteikšanai, savlaicīgai diagnostikai, smaguma pakāpes, riska un prognozes raksturošanai, ārstēšanas izvēlei un efektivitātes uzraudzībai;

279.4. apmācīt un informēt pacientus, sabiedrību un veselības aprūpes profesionāļus par zinātniskajos pierādījumos balstītām laboratoriskās medicīnas iespējām dažādu klīnisko situāciju veiksmīgiem risinājumiem.

280. Lai veiktu ārstniecisko darbību, laboratorijas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

280.1. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamās diagnostiskās metodes un tehnoloģijas;

280.2. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamās medicīniskās ierīces (iekārtas, mērīšanas līdzekļi, laboratorijas piederumi, reaģenti, programmatūra);

280.3. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamie kvalitātes kontroles principi un to īstenošanas veidi;

280.4. medicīniskas indikācijas laboratorisko izmeklējumu veikšanai;

280.5. medicīnas specialitātēs, kas saistītas ar laboratorisko diagnostiku.

281. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

281.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratorijas darba organizācijā, darba drošības tehnikā, laboratorijas dokumentācijā, laboratorijas izmeklējumu metodiskajos pamatos, klīniskās ķīmijas tehnoloģiju principos, hematoloģijā, klīniskās izmeklēšanas pamatos, koaguloģijā, imūnhematoloģijā;

281.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas parazitoloģijā, ādas un venērisko slimību izmeklēšanā, laboratoriskā imunoloģijā, bakterioloģijā, tuberkulozes diagnostikā;

281.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas virusoloģijā un molekulārajā bioloģijā, ģenētisko slimību diagnostikā, citoloģijā un onkoloģisko slimību diagnostikā, iekšķīgo slimību laboratoriskajā diagnostikā;

281.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas hematoloģisko slimību morfoloģijā (histopatoloģijā), laboratorijas darba īpatnībās un praktiskā darba nodrošināšanā specializētajos medicīnas centros un daudzprofilu slimnīcās un ambulatorā ārstniecības iestādē.

282. Radiologs terapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Radiologa terapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

283. Radiologa terapeita kompetencē ir veikt slimību ārstēšanu ar jebkura veida jonizējošo starojumu.

284. Lai veiktu ārstniecisko darbību, radiologam terapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

284.1. staru terapijas radiobioloģija;

284.2.  indikācijas un kontrindikācijas staru terapijai;

284.3. pacientu sagatavošana staru terapijai (imobilizācija, topometrisko datu iegūšana, apstarojamā apjoma noteikšana, jonizējošā starojuma dozu noteikšana, staru terapijas plānu analīze un simulācija, divdimensiju un trīsdimensiju plānošana);

284.4. staru terapijas aparatūras uzbūves un darbības principi;

284.5.  jonizējošā starojuma fizikas un dozimetrijas pamati;

284.6. ļaundabīgo audzēju bioloģijas, diagnostikas, klasifikācijas un kompleksās terapijas metodes;

284.7. vizuālās diagnostikas attēlu iegūšanas pamati, attēlošanas metodes un to lietošanas īpatnības staru terapijas kursa plānošanai;

284.8. staru terapijas metožu lietošana radikālā nolūkā dažādas lokalizācijas un morfoloģisko formu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā;

284.9. ļaundabīgo audzēju paliatīva un simptomātiska staru terapija un pacientu rehabilitācija;

284.10. neonkoloģisko slimību staru terapija;

284.11. staru terapijas komplikāciju ārstēšana, klīniskie pētījumi un ārstēšanas rezultātu novērtēšana;

284.12. radiācijas drošība un aizsardzība, kodolmedicīnas lietošana diagnostikā un terapijā;

284.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

285. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

285.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā onkoloģijā, klīniski laboratoriskajā diagnostikā, sistēmiskajā ārstēšanā, kā arī par medicīnisko dokumentāciju un medicīnas statistiku;

285.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas paliatīvajā aprūpē onkoloģijā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, vizuālās diagnostikas metodēs, radionuklīdās diagnostikas un terapijas metodēs, jonizējošā starojuma fizikas lietošanā staru terapijā (medicīnas fizika), kā arī par staru terapijas aparatūru;

285.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas attēlošanā un apstarojamā apjoma noteikšanā, klīniskajā staru terapijā;

285.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā staru terapijā.

286. Radiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Radiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

287. Radiologa kompetencē ir veikt rentgenoloģisko, datortomogrāfisko, ultrasonogrāfisko, radionukleārās medicīnas un magnētiskās rezonanses izmeklēšanu, kā arī invazīvās diagnostiskās un ārstnieciskās procedūras.

288. Lai veiktu ārstniecisko darbību, radiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

288.1. akūtu un hronisku slimību radioloģiskā diagnostika;

288.2. ar radioloģiju saistītās specialitātes;

288.3.  radioloģijā izmantojamās diagnostiskās metodes, to veikšanas indikācijas, klīniski radioloģiskā izvērtēšana, izpildes metodoloģija un iegūto rezultātu izvērtēšana;

288.4. darbs ar radioloģijā izmantojamām medicīniskām ierīcēm;

288.5. darbs ar radioloģijā izmantojamām kontrastvielām un radioaktīvām vielām;

288.6. radioloģijas fizika, bioloģija, radiācijas aizsardzība un patoloģija;

288.7. neatliekamā radioloģija, onkoloģiskā radioloģija, krūšu kurvja radioloģija, krūts dziedzera radioloģija, muskuloskeletālā radioloģija, gastrointestinālā un abdominālā radioloģija, dzemdniecība, iegurņa un uroģenitālā radioloģija, neiroradioloģija, pediatrijas radioloģija, galvas un kakla, sirds un asinsvadu radioloģija, invazīvā radioloģija un radionukleārā radioloģija;

288.8. radioloģijā izmantojamās diagnostiskās nevaskulārās invazīvās manipulācijas radioloģisko vizualizācijas ierīču kontrolē, lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes metodoloģija;

288.9. radioloģijā izmantojamās terapeitiskās invazīvās nevaskulārās perkutānās manipulācijas radioloģisko vizualizācijas ierīču kontrolē, lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes metodoloģija;

288.10.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

289. Rezidentūras ilgums radioloģijas specialitātē ir pieci gadi:

289.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardiovaskulārajā radioloģijā, krūšu kurvja radioloģijā, neatliekamajā radioloģijā; krūts dziedzera radioloģijā, gastrointestinālajā un abdominālajā radioloģijā, neiroradioloģijā, galvas un kakla radioloģijā, invazīvajā radioloģijā, muskuloskeletālajā radioloģijā, pediatrijas radioloģijā, uroģenitālajā radioloģijā, radionukleārajā radioloģijā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, molekulārās attēldiagnostikas un tehnoloģiju principos, komunikācijā un vadībā;

289.2. ceturtajā un piektajā studiju gadā padziļinātā apmācībā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neatliekamajā radioloģijā, onkoloģiskajā radioloģijā, radionukleārajā radioloģijā, neiroradioloģijā, pediatrijas radioloģijā, krūts dziedzera radioloģijā, kardiovaskulārajā radioloģijā, krūšu kurvja radioloģijā, gastrointestinālajā un abdominālajā radioloģijā, galvas un kakla radioloģijā, invazīvajā radioloģijā, muskuloskeletālajā radioloģijā, uroģenitālajā radioloģijā, kā arī informācijas datu pārraidē, medicīnisko datu statistiskajā apstrādē, informācijas sistēmās, kvalitātes kontrolē un kvalitātes vadībā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, profesijas juridiskajos pamatos.

290. Invazīvais radiologs ir radiologa apakšspecialitāte. Invazīvā radiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

291. Invazīvā radiologa kompetencē ir veikt slimību endovaskulāru minimāli invazīvu diagnostiku un ārstēšanu, lietojot radioloģisko tehnoloģiju vizualizācijas kontroli.

292. Lai veiktu ārstniecisko darbību, invazīvajam radiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

292.1. ar invazīvās radioloģijas metodēm diagnosticējamo un ārstējamo iedzimto un iegūto slimību, kā arī traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, profilakse un novērošana pēc ārstēšanas;

292.2. invazīvās radioloģijas tehnoloģijas un metodes, to lietošanas indikācijas un kontrindikācijas, klīniski radioloģiskā izvērtēšana, izpildes metodika un rezultātu izvērtēšana;

292.3. invazīvajā radioloģijā lietojamās medicīniskās ierīces, materiāli un medikamenti;

292.4.  ar invazīvo radioloģiju saistītās specialitātes;

292.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

293. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir divi gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādu akūtu un hronisku saslimšanu minimāli invazīvajā diagnostikā un ārstēšanā – kardiovaskulārās, gastrointestinālās, hepatobiliārās, onkoloģiskās, ginekoloģiskās, uroloģiskās, neiroloģiskās, neiroķirurģiskās, muskuloskeletālās sistēmas saslimšanas, akūti traumatiski bojājumi un citas saslimšanas –, lietojot ultrasonogrāfijas, datortomogrāfijas, konvencionālās fluoroskopijas, kodolmagnētiskās rezonanses un angiogrāfijas vizualizācijas kontroli, ar invazīvās radioloģijas metodēm ārstējamo saslimšanu etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, indikāciju un kontrindikāciju noteikšanā invazīvai ārstēšanai, indikāciju noteikšanā konservatīvai un ķirurģiskai ārstēšanai, profilaksē, novērošanā pēc ārstēšanas un rehabilitācijā.

294. Rezidentūra invazīvā radiologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādu akūtu un hronisku saslimšanu minimāli invazīvajā diagnostikā un ārstēšanā – kardiovaskulārās, gastrointestinālās, hepatobiliārās, onkoloģiskās, ginekoloģiskās, uroloģiskās, neiroloģiskās, neiroķirurģiskās, muskuloskeletālās sistēmas saslimšanas, akūti traumatiski bojājumi un citas saslimšanas –, lietojot ultrasonogrāfijas, datortomogrāfijas, konvencionālās fluoroskopijas, kodolmagnētiskās rezonanses un angiogrāfijas vizualizācijas kontroli, ar invazīvās radioloģijas metodēm ārstējamo saslimšanu etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, indikāciju un kontrindikāciju noteikšanā invazīvai ārstēšanai, indikāciju noteikšanā konservatīvai un ķirurģiskai ārstēšanai, profilaksē, novērošanā pēc ārstēšanas un rehabilitācijā.

295. Patologs ir ārsta pamatspecialitāte. Patologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.  

296. Patologa kompetencē ir:

296.1. cilvēka audu un orgānu biopsija un operācijas materiāla morfoloģiskā diagnostika;

296.2. autopsijas veikšana ārstniecības iestādēs un ārpus tām mirušiem pacientiem, kuri atradušies ģimenes (vispārējās prakses) ārsta aprūpē un kuru nāve nav saistīta ar vardarbību un aizdomām uz to, un kuru tiešais nāves cēlonis nav skaidrs;

296.3. autopsiju materiāla patoloģisko procesu makroskopiskā un mikroskopiskā diagnostika.

297. Lai veiktu ārstniecisko darbību, patologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

297.1. vispārējie patoloģiskie procesi;

297.2. speciālā patoloģija, kas ietver visu orgānu sistēmu makroskopiskās un mikroskopiskās izmaiņas gan autopsiju, gan operācijas, gan biopsiju materiālā;

297.3. rutīnas, histoķīmiskās un imūnhistoķīmiskās metodes onkoloģisku un neonkoloģisku saslimšanu morfoloģiskajā diagnostikā;

297.4. patoloģijas nodaļās esošās medicīniskās ierīces;

297.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

298. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas normālajā histoloģijā, vispārējā un speciālajā patoloģiskajā anatomijā, elektronmikroskopijas pamatos, tiesu medicīnā, citoloģijas pamatos, hematopatoloģijā, osteopatoloģijā, bērnu vecuma patoloģijā, infekcijas slimību morfoloģijā, neiropatoloģijā, dažādu orgānu saslimšanu morfoloģijā, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

299. Tiesu medicīnas eksperts ir ārsta pamatspecialitāte. Tiesu medicīnas eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

300. Tiesu medicīnas eksperta kompetencē ir veikt tiesu medicīniskās ekspertīzes un sniegt zinātniski pamatotus tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumus uz medicīniskas un bioloģiskas dabas jautājumiem kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa un administratīvo pārkāpumu procesa lietās, ieskaitot:

300.1. cietušo un aizdomās turamo personu ekspertīze (klīniskā tiesu medicīniskā ekspertīze), tai skaitā personām nodarīto miesas bojājumu rakstura, izcelsmes laika, mehānisma un smaguma pakāpes noteikšana, personu vecuma un veselības stāvokļa noteikšana, pazīmju, kas norāda par dzimumnozieguma izdarīšanu, noteikšana, grūtniecības un tās mākslīgās pārtraukšanas fakta noteikšana, ārstniecības personu profesionālo pienākumu nepienācīgas pildīšanas izvērtēšana;

300.2. mirušu personu tiesu medicīniskā ekspertīze, tai skaitā nāves cēloņa, nāves iestāšanās laika, miesas bojājumu rašanās mehānisma un citu jautājumu risināšana vardarbīgas nāves gadījumos, aizdomās uz to un pēkšņas nāves gadījumos, neatpazītu mirušu personu identifikācija atbilstoši kriminālprocesa prasībām, skeletizējušos, sadalītu, kā arī ekshumētu līķu ekspertīze, jaundzimušo līķu (svarā no 500 g) ekspertīze;

300.3. līdzdalība tiesas sēdēs atbilstoši kriminālprocesa prasībām;

300.4. piedalīšanās līķa apskatē notikuma vietā un citās likumā paredzētās procesuālās darbībās;

300.5. līķa audu un orgānu mikromorfoloģisko pārmaiņu histoloģiskā izmeklēšana;

300.6. bioloģiski seroloģiskā tiesu medicīniskā ekspertīze – bioloģiskas izcelsmes objektu individuālās piederības noteikšana personu vai līķu materiālā un uz lietiskiem pierādījumiem, lietojot speciālas laboratoriskās testēšanas metodes;

300.7. tiesu medicīniskā ģenētiskā (DNS) ekspertīze, tai skaitā bioloģiskas izcelsmes objektu individuālās piederības noteikšana personu vai līķu materiālā un uz lietiskiem pierādījumiem, līķu identifikācija, paternitātes un cita veida perentitātes noteikšana;

300.8. ķīmiski toksikoloģiskā ekspertīze (izmeklēšana), tai skaitā toksisko vielu klātbūtnes noteikšanas ekspertīze līķu biomateriālā un lietiskajos pierādījumos, toksisko vielu, tostarp narkotisko, klātbūtnes noteikšanas ekspertīze cilvēka iekšējā bioloģiskajā vidē;

300.9. medicīniski kriminālistiskā ekspertīze (izmeklēšana), tai skaitā bioloģisko objektu un apģērba bojājumu rakstura un izcelsmes mehānisma noteikšana, traumējošo priekšmetu identifikācija, asinspēdu veidošanās mehānisma noteikšana uz apģērba, traumējošiem priekšmetiem un citiem objektiem, metāliskas un citas fizikālas dabas uzslāņojumu noteikšana bioloģiskajos objektos un uz lietiskiem pierādījumiem ar fizikālām metodēm, metālisku savienojumu klātbūtnes noteikšana līķu biomateriālā ar spektrālām metodēm, neatpazītu līķu identifikācija;

300.10. tiesu medicīniskās komisijas un kompleksā ekspertīze;

300.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

301. Lai veiktu ārstniecisko darbību, tiesu medicīnas ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

301.1. tiesu patoloģija;

301.2. klīniskā tiesu medicīna;

301.3. medicīniskā kriminālistika;

301.4. tiesu histoloģija;

301.5. tiesu bioloģija – seroloģija;

301.6. tiesu ģenētika;

301.7. tiesu medicīniskā ķīmija – toksikoloģija;

301.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

302. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā tanatoloģijā, vardarbīgas un nevardarbīgas nāves patomorfoloģijā, tiesu medicīniskajā traumatoloģijā, toksikoloģijā, psihiatrijā, tiesu bioloģijā – seroloģijā, tiesu ģenētikā (DNS), vardarbīgas un nevardarbīgas nāves cēloņu diagnostikā, tiesu histoloģijā, dzīvo personu ekspertīžu veidos, medicīniskās kriminālistikas izmeklēšanas metodēs, tiesu medicīniskās ekspertīzes procesuālajos pamatos, tiesu medicīnas ekspertu darbības veidos kriminālprocesā un tiesā, kā arī klīniskajos tiesu medicīnas aspektos un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

303. Sporta ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Sporta ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

304. Sporta ārsta kompetencē ir:

304.1. veikt sportistu, tai skaitā pielāgota sporta dalībnieku un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi, veselības aprūpi, arī padziļināto, posma un papildu profilaktisko medicīnisko pārbaudi, medicīniski pedagoģiskos novērojumus un medicīnisko uzraudzību;

304.2. organizēt un koordinēt ar sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpi un medicīnisko uzraudzību saistītos jautājumus sadarbībā ar citām ārstniecības personām, sporta organizāciju darbiniekiem un citām iesaistītajām personām;

304.3. veikt ar fiziskām aktivitātēm un sporta nodarbībām saistīto slimību un traumu profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu, kā arī fizikālās un rehabilitācijas medicīnas pasākumus sportā;

304.4. veikt pasākumus sportistu sagatavošanā slodzei un pēcslodzes atjaunošanā;

304.5. sniegt konsultācijas bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar aptaukošanos, gados vecākiem cilvēkiem un citām personu grupām par fiziskām aktivitātēm un fiziskas slodzes ietekmi;

304.6. piedalīties sabiedrības izglītošanā par aktīvu dzīvesveidu un fizisko aktivitāšu popularizēšanā mazkustīga dzīvesveida izraisītu hronisku slimību profilaksei;

304.7. piedalīties citu ārstniecības personu, studentu un sporta organizāciju darbinieku izglītošanā par fiziskas slodzes ietekmi uz organismu, fizisko un funkcionālo darbspēju novērtēšanu, piemērota sporta veida izvēli, drošu sportu jaunajiem sportistiem un citiem sporta medicīnas aspektiem;

304.8. piedalīties sabiedrības, citu ārstniecības personu un sporta organizāciju darbinieku izglītošanā par uztura bagātinātāju, zāļu un citu farmakoloģisku vielu lietošanas drošību un ietekmi uz organismu, par dopinga kontroli;

304.9. uzlabot drošības standartus sportā.

305. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sporta ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

305.1. sporta medicīnā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes un manipulācijas, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana, tai skaitā pacienta dzīves, ģimenes, sporta un slimības anamnēzes iegūšana, pacienta fiziskās veselības novērtēšana, pacienta funkcionālā stāvokļa noteikšana un darbspēju novērtēšana, atbilstības sporta veidam noteikšana, fiziskās slodzes noteikšana atbilstoši katra organisma veselībai, fiziskajām un funkcionālajām spējām, ieteikumi, nosakot pacientam piemērotu fizisko slodzi, atbilstības noteikšana dalībai sporta sacensībās, ar sportu saistīto slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse, sporta treniņu (nodarbību) izraisīto slimību un traumu cēloņu noteikšana;

305.2. sporta fizioloģija;

305.3. sporta bioķīmija;

305.4. sporta morfoloģija;

305.5. funkcionālā anatomija un biomehānika;

305.6. treniņu (sporta nodarbību) teorijas un metodikas pamati;

305.7. sportista uzturs;

305.8. konkrēta sporta veida specifika un ietekme uz organismu;

305.9. treniņu (sporta nodarbību) režīma, biežuma un perioda ietekme uz organismu un tā atbildes reakcija uz slodzi;

305.10. citu iespējamo faktoru (ģenētiskas īpatnības, brieduma pakāpe, uzturs, iepriekšējā fiziskā sagatavotība, apkārtējā vide, miegs, atpūta, stress, slimība vai trauma, motivācija, ceļošana, aklimatizācija) ietekme uz organismu un tā atbildes reakcija uz slodzi, to savstarpēja mijiedarbība;

305.11.  fizikālā un rehabilitācijas medicīna sportā;

305.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

305.13. piemērotības sporta veidam novērtēšana, specifisku personu grupu identificēšana (personas ar pēkšņas nāves risku, pusaudži un gados jaunas personas, kurām ir paaugstināts risks ļaunprātīgai zāļu vai alkohola lietošanai, nosliece uz depresiju), atbilstošu fizisko aktivitāšu ieteikšana, izvērtējot iegūtos anamnēzes datus, orgānu sistēmu objektīvās izmeklēšanas un funkcionālo testu datus, diagnostisko izmeklējumu rezultātus un citu speciālistu atzinumus;

305.14. komandas darba organizēšana optimālai sportista veselības aprūpei, savlaicīga ar fizisku slodzi saistītu slimību un traumu profilakse, diagnostika, ārstēšana un efektīva sportista fizisko darbspēju izmantošana labāku sporta rezultātu sasniegšanai;

305.15. atbilstoši kompetencei un sadarbībā ar citiem speciālistiem slimību un traumu diagnostika un ārstēšana sportistiem;

305.16. uztura bagātinātāju, zāļu un citu farmakoloģisku vielu lietošana sportā un ietekme uz organismu;

305.17. dopinga kontrole un antidopinga pasākumi;

305.18.  sporta medicīnas psihosociālie aspekti (ētika, psiholoģija, saskarsme);

305.19. profesionālās darbības juridiskie pamati.

306. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

306.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas internajā medicīnā, intensīvajā terapijā, kardioloģijā, pediatrijā, infektoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, otolaringoloģijā, dermatoveneroloģijā, ginekoloģijā, oftalmoloģijā;

306.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, ķirurģijā, psihosomatiskajā medicīnā un psihoterapijā, fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā;

306.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sporta fizioloģijā, funkcionālajā anatomijā un biomehānikā, sporta morfoloģijā, sporta bioķīmijā, treniņu teorijā un metodikā, sportistu, tai skaitā pielāgota sporta dalībnieku, veselības aprūpē, sporta traumatoloģijā, organizatoriskajās prasmēs sporta medicīnā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos;

306.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sporta medicīnas psihosociālajos aspektos (ētika, ētika sporta medicīnā, sporta psiholoģija, saskarsme), kā arī šādos jautājumos – sportista uzturs, fiziskās aktivitātes veicināšana sabiedrībā, fizisko aktivitāšu ieteikumi iedzīvotājiem, sporta farmakoloģija, dopinga kontrole un antidopinga pasākumi, sporta komandas ārsta darbība, izglītība un zinātne attiecīgajā jomā.

307. Neatliekamās medicīnas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Neatliekamās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

308. Neatliekamās medicīnas ārsta kompetencē ir, pārvaldot neatliekamās medicīniskās palīdzības, intensīvās terapijas, reanimācijas, toksikoloģijas un katastrofu medicīnas teoriju, medicīniskās tehnoloģijas un praksi, sniegt neatliekamo palīdzību slimajiem/cietušajiem dzīvībai vai veselībai bīstamā, kritiskā stāvoklī pirmsslimnīcas etapā un stacionāro ārstniecības iestāžu uzņemšanas (neatliekamās medicīniskās palīdzības) nodaļās.

309. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neatliekamās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

309.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana akūtas sirds un asinsvadu patoloģijas gadījumā, akūtas ķirurģiskas patoloģijas gadījumā, akūtas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas gadījumā, akūtas neiroloģiskas un neiroķirurģiskas patoloģijas gadījumā, akūtu infekciju un seksuāli transmisīvo slimību gadījumos, traumatisku bojājumu gadījumos, akūtas uroģenitālās patoloģijas gadījumā, akūtas ginekoloģiskās un dzemdību patoloģijas gadījumā, akūtas psihiatriskās un narkoloģiskās patoloģijas gadījumā, bērnu slimību un traumatisku bojājumu gadījumā, akūtas saindēšanās gadījumā, endokrinoloģisku saslimšanu gadījumā;

309.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana un tās organizācija ārkārtēju medicīnisku situāciju gadījumos, pakļautībā esošā personāla darba organizācija un vadība;

309.3. medicīniskajā palīdzībā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos);

309.4. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamās medicīniskās ierīces;

309.5.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

310. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

310.1. anestezioloģija, reanimatoloģija un intensīvā terapija:

310.1.1. kardiopulmonālās mazspējas attīstības mehānismi (elpceļu obstrukcija, elpošanas mazspēja, cirkulācijas traucējumi);

310.1.2. vitālo funkciju traucējumu diagnosticēšana (tai skaitā laboratoriskā diagnosticēšana) un novēršana notikuma vietā un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļā;

310.1.3. paplašināta dzīvības funkciju uzturēšana:

310.1.3.1. kardiopulmonālā reanimācija, tās algoritmi;

310.1.3.2. reanimācijas īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.1.3.3. klīniskās un bioloģiskās nāves pazīmes un kritēriji;

310.1.3.4. efektīvas reanimācijas kritēriji;

310.1.4. vispārējās intensīvās terapijas metodes:

310.1.4.1. trahejas intubācija, krikotireotomija, konikotomija;

310.1.4.2. plaušu mākslīgā ventilācija un palīgventilācija;

310.1.4.3. elpināšanas un narkozes aparāti, reanimācijas un intensīvās terapijas palīglīdzekļi, aprīkojums un neatliekamās medicīniskās palīdzības apstākļos lietojamie inhalācijas un neinhalācijas anestētiķi;

310.1.4.4. defibrilācija, elektroimpulsu terapija, sirds elektrostimulācija;

310.1.4.5. kardiopulmonālās reanimācijas farmakoterapija;

310.1.4.6. plazmas aizvietotāji un dezintoksikācijas līdzekļi;

310.1.5.  intensīvā terapija:

310.1.5.1. masīvas asiņošanas;

310.1.5.2. galvas smadzeņu traumas, epileptisks stāvoklis, meningo­encefalīts, diagnostika;

310.1.5.3. elektrotraumas;

310.1.5.4. asfiksijas (nosmakšana, noslīkšana, strangulācija);

310.1.5.5. akūta nieru mazspēja;

310.1.5.6. neatliekamie stāvokļi endokrinoloģijā (cukura diabēts, tireo­toksikoze, virsnieru mazspēja);

310.1.5.7. akūtas saindēšanās gadījumi (saindēšanās ar fosfor­organiskajiem savienojumiem, sedatīviem līdzekļiem, narkotiskajām vielām un citiem medikamentiem, skābēm, sārmiem, hlorētiem ogļūdeņražiem, tvana gāzi, alkoholu un tā surogātiem, smagiem metāliem, augu indēm, sēnēm, methemoglobīnu veidojošām un hemolītiskām indēm, indīgo čūsku kodumi);

310.1.6. ārstēšana ar antidotiem;

310.1.7. šoki, to veidi, diferencēta ārstēšana;

310.2. neatliekamas sirds un asinsvadu patoloģijas:

310.2.1. akūtas sāpes krūtīs, to diferenciāldiagnoze;

310.2.2. slodzes stenokardija (pirmreizēja, stabila, progresējoša), spontāna stenokardija;

310.2.3. miokarda infarkts, tā diagnostika, sarežģījumi, ārstēšana;

310.2.4. kardiogēnais šoks;

310.2.5. sirds astma, plaušu tūska;

310.2.6. neparoksizmālie sirds ritma traucējumi;

310.2.7.  akūts koronārs sindroms;

310.2.8. revaskularizācijas metodes, trombolītiskā terapija;

310.2.9. lēkmjveida sirds ritma traucējumi;

310.2.10. sirds vadīšanas traucējumi, sinusa mezgla vājuma sindroms, Morganji–Edemsa–Stoksa lēkmes;

310.2.11. asinsrites apstāšanās veidi;

310.2.12.  hipertenzīvās krīzes, to veidi;

310.2.13.  neatliekamie stāvokļi iegūto sirdskaišu gadījumā;

310.2.14. tromboembolija plaušu artērijas sistēmā (stumbra, galveno zaru, sīko zaru);

310.2.15. embolijas lielā asinsrites loka artērijās;

310.2.16. aortas atslāņošanās, sirds plīsumi;

310.2.17. akūta asinsvadu mazspēja, kolapss, ģībonis;

310.2.18. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu elektrokardiogrāfiskā diagnostika, diferenciāldiagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.3. neatliekamas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas:

310.3.1.  akūtas pneimonijas, to sarežģījumi;

310.3.2. krupozā pneimonija;

310.3.3. akūta elpošanas mazspēja;

310.3.4. bronhiālā astma, ieilgusi lēkme, astmatisks stāvoklis;

310.3.5. pneimotorakss, tā veidi;

310.3.6. asins spļaušana, plaušu asiņošana;

310.3.7. akūta balsenes stenoze;

310.3.8. svešķermeņi augšējos elpošanas ceļos;

310.3.9.  elpceļu obstrukcijas sindroms;

310.3.10. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.4. akūtas infekcijas slimības un seksuāli transmisīvās slimības:

310.4.1. gaisa pilienu infekcijas (gripa un citas);

310.4.2. angīna, paratonsilārs abscess;

310.4.3. difterija, tās sarežģījumi;

310.4.4. kuņģa un zarnu trakta infekcijas, pārtikas toksikoinfekcija, dizentērija, salmoneloze, botulisms, vēdertīfs, šigelozes;

310.4.5. vīrusu hepatīti, to sekas;

310.4.6. holēra, mēris, Sibīrijas čūla, hemorāģiskie drudži;

310.4.7. neiroinfekcijas (meningokoku infekcija, ērču encefalīts un citi vīrusu encefalīti), poliomielīts, Laima slimība, trakumsērga;

310.4.8.  karantīnas, sevišķi bīstamās un brūču infekcijas;

310.4.9. stinguma krampji;

310.4.10. transmisīvās infekcijas, malārija;

310.4.11. jersinioze, pseidotuberkuloze, leptospiroze;

310.4.12. HIV, AIDS;

310.4.13. sifiliss;

310.4.14. tuberkuloze, neatliekamie stāvokļi tās gadījumā;

310.4.15. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.5. neatliekamas ķirurģiskas saslimšanas:

310.5.1. akūts peritonīts;

310.5.2. akūta kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas patoloģija (čūlas slimība, tās sarežģījumi, perforācija, penetrācija, asiņošana, pilorostenoze, akūta kuņģa dilatācija), barības vada plīsumi;

310.5.3. gremošanas trakta apdegumi ar skābēm un sārmiem;

310.5.4. akūts apendicīts, periapendikulārs infiltrāts;

310.5.5. zarnu trakta akūta ķirurģiska patoloģija, zarnu necaurlaidības veidi, īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.5.6. apzarņa asinsvadu tromboze un embolija;

310.5.7. aknu kolika, akūts holecistīts, mehāniskā dzelte;

310.5.8. akūts pankreatīts;

310.5.9. vēdera dobuma slēgti un vaļēji, parenhimatozo un dobo orgānu bojājumi;

310.5.10. krūšu kurvja orgānu vaļējie bojājumi;

310.5.11. trūces, iekšējas un ārējas, to iesprūšana;

310.5.12.  akūta ekstremitāšu išēmija;

310.5.13. kuņģa un zarnu trakta svešķermeņi;

310.5.14.  kombinētu traumu vadošā bojājuma noteikšanas principi, politrauma;

310.5.15. mastīts, abscess, flegmona, sepse;

310.5.16. apakšējo ekstremitāšu vēnu saslimšanas;

310.5.17. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.5.18. aseptikas un antiseptikas principi;

310.6.  traumatiskie bojājumi:

310.6.1. ekstremitāšu kaulu lūzumi un mežģījumi;

310.6.2. atslēgas kaula un lāpstiņas kaula lūzumi un mežģījumi;

310.6.3. muskuļu, cīpslu, perifēro nervu bojājumi;

310.6.4. mugurkaulāja traumatiski bojājumi;

310.6.5. iegurņa kaulu un orgānu bojājumi;

310.6.6. galvas un muguras smadzeņu traumas;

310.6.7.  ilgstošas saspiešanas sindroms;

310.6.8. augšžokļa un apakšžokļa lūzumi un mežģījumi;

310.6.9. auss, deguna, balsenes, trahejas un bronhu svešķermeņi;

310.6.10.  traumatisks hipovolēmisks šoks;

310.6.11.  termiskie bojājumi;

310.6.12. kombinētas traumas, politraumas, to īpatnības vecuma grupās, vadošā bojājuma noteikšanas principi;

310.6.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.6.14. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

310.6.15. brūces, palīdzības sniegšanas principi;

310.6.16. desmurģija;

310.6.17. cietušo šķirošanas un evakuācijas principi ārkārtējās medicīniskās situācijās, ievainojumu rašanās mehānismi un to klasifikācija;

310.6.18. cietušo transportēšanas un imobilizācijas veidi traumu gadījumos, pirmā palīdzība un neatliekamā medicīniskā palīdzība, tās apjoms ikdienas un ārkārtējās medicīniskās situācijās;

310.7. neatliekamas uroģenitālās sistēmas patoloģijas:

310.7.1. akūta urīna aizture, urīnpūšļa katetrizācija;

310.7.2. nierakmeņu slimība, kolika;

310.7.3. akūts pielonefrīts, paranefrīts;

310.7.4. akūta nieru mazspēja, oligūrija, anūrija;

310.7.5.  urēmiskā koma;

310.7.6. akūti vīriešu dzimumorgānu iekaisumi;

310.7.7. parafimoze, priapisms;

310.7.8. nieru, urīnpūšļa un urīnvadu traumas;

310.7.9. ārējo dzimumorgānu traumas;

310.7.10. kombinētas urīnpūšļa un iegurņa traumas;

310.7.11. mikrohematūrija un makrohematūrija;

310.7.12.  uroģenitālā trakta svešķermeņi;

310.7.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāldiagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.8. akūtas ginekoloģiskas un dzemdību patoloģijas:

310.8.1. akūti sieviešu dzimumorgānu iekaisumi;

310.8.2. olnīcas plīsums;

310.8.3. ārpusdzemdes grūtniecība;

310.8.4. krimināls aborts;

310.8.5.  spontāns aborts;

310.8.6. grūtniecības toksikozes, preeklampsija, eklampsija;

310.8.7. priekšlaicīgas dzemdības;

310.8.8. dzemdības ārpus stacionāra;

310.8.9. dzemdes plīsums;

310.8.10. dzemdes asiņošana;

310.8.11. asiņošana placentārā un pēcdzemdību periodā;

310.8.12. placentas priekšguļa, normāli piestiprinātas placentas priekš­laicīga atslāņošanās;

310.8.13. sieviešu dzimumorgānu audzēju izsaukti akūti sarežģījumi;

310.8.14. metroendometrīts, peritonīts, sepse, septisks šoks;

310.8.15. tromboflebīti un trombembolijas ginekoloģijā un dzemdniecībā;

310.8.16. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.8.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība jaundzimušajam un dzemdētājai;

310.8.18. jaundzimušā atdzīvināšana un dzīvības funkciju novērtēšana pēc Apgares skalas;

310.8.19.  traumatisms dzemdniecībā un ginekoloģijā;

310.9. akūtas neiroloģiskas, psihiatriskas un narkoloģiskas patoloģijas:

310.9.1. komatozi stāvokļi, komu skalas;

310.9.2. akūti smadzeņu asinsrites traucējumi;

310.9.3. akūti galvas smadzeņu un muguras smadzeņu un to apvalku iekaisumi;

310.9.4.  smadzeņu tūska;

310.9.5. muguras un galvas smadzeņu tilpuma procesi;

310.9.6. spondiloze, radikulīti;

310.9.7. krampju sindromi, epilepsija, epileptisks stāvoklis;

310.9.8. alkoholisms, alkohola delīrijs;

310.9.9. toksikomānijas, narkomānijas, abstinences sindroms;

310.9.10. akūtas psihozes;

310.9.11.  psihopātijas, depresijas;

310.9.12.  psihoemocionālais sindroms, tā robežstāvokļi;

310.9.13.  akūta psihoneiroloģiskā palīdzība bērniem;

310.9.14. galvas un muguras smadzeņu traumas;

310.9.15. akūtas acs un tās piedēkļu saslimšanas, traumas un svešķermeņi;

310.9.16. intrakraniālas hemorāģijas;

310.9.17. posttraumatiskais stress un psiholoģiskā palīdzība ārkārtas situācijās;

310.9.18. visu šajā apakšpunktā minē­to stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.10.  pediatrija:

310.10.1. zīdaiņu barošanas principi;

310.10.2.  rahīts;

310.10.3.  krampji bērna vecumā;

310.10.4. spazmofilija;

310.10.5. hipertermija, toksikoze, eksi­koze;

310.10.6. masalas, masaliņas, skarlatīna, vējbakas, garais klepus, epidēmiskais parotīts;

310.10.7. elpošanas orgānu neatliekamā patoloģija;

310.10.8. sirds un asinsvadu sistēmas neatliekamā patoloģija;

310.10.9. neatliekamās ķirurģiskās patoloģijas īpatnības bērna vecumā;

310.10.10. intensīvās terapijas, reanimācijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.10.11. neatliekamā medicīniskā palīdzība un traumu aprūpe bērna vecumā;

310.10.12. ārējās vides faktoru izraisītie bojājumi un neatliekamā medicīniskā palīdzība;

310.10.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.10.14. neatliekamās medicīniskās palīdzības farmakoterapija bērniem;

310.11. katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darba organizācija:

310.11.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas pirmsslimnīcas un slimnīcas etapa organizācijas principi;

310.11.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas personāla funkcionālie pienākumi;

310.11.3. pirmsslimnīcas un slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļas etapa palīdzības apjoms slimajiem un cietušajiem;

310.11.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoms ārkārtas medicīniskās situācijās, tai skaitā vadības ārsta funkcijas notikuma vietā;

310.11.5. katastrofu medicīnas jēdziens;

310.11.6. tehniskais un medicīniskais neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļas ekipējums;

310.11.7. pacientu un cietušo transportēšanas veidi, indikācijas un kontrindikācijas;

310.11.8. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla darba taktiskie, organizatoriskie un tiesiskie aspekti;

310.11.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika krimināla rakstura negadījumos;

310.11.10. darba organizācijas principi ārkārtas medicīniskās situācijās;

310.11.11. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla darba psiholoģiskie aspekti ārkārtas medicīniskās situācijās;

310.11.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem apreibuma stāvokļos;

310.11.13. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem ar psihiskām un psihosomatiskām saslimšanām;

310.11.14. ārsta darba īpatnības pirmsslimnīcas un slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas apstākļos;

310.11.15. cietušo šķirošanas principi;

310.11.16. neatliekamās medicīniskās palīdzības etapa medicīniskā dokumentācija un tās aizpildīšana;

310.11.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība radiācijas bojājumu gadījumos;

310.11.18. neatliekamā medicīniskā palīdzība ķīmiskās katastrofās cietušiem;

310.11.19. medicīniskās ētikas un deontoloģijas principu ievērošanas īpatnības, sniedzot neatliekamo medicīnisko palīdzību;

310.11.20. neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dispečeru vadības darbības principi un darba organizācija;

310.11.21. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla sagatavošana un apmācība;

310.12. diagnostisko metožu un manipulāciju lietošanas indikācijas, izpildes metodikas un prasme izvērtēt iegūtos datus:

310.12.1. fizikālās izmeklēšanas metodes;

310.12.2. elektrokardiogrāfija;

310.12.3. elektrokardioskopija;

310.12.4. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un sirds defibrilatoru darbības traucējumu diagnostika;

310.12.5. perifēro asinsvadu un ekstrakraniālo artēriju manuāla izmeklēšana;

310.12.6. arteriālā un venozā asinsspiediena noteikšana;

310.12.7. mikrocirkulācijas sistēmas stāvokļa novērtēšana;

310.12.8. glikometrija;

310.12.9.  rektālā izmeklēšana;

310.12.10. jaundzimušā novērtēšana pēc Apgares skalas;

310.12.11. pacienta novērtēšana pēc komu skalām, traumu skalas;

310.12.12. plaušu funkcionālās izmeklēšanas datu izvērtēšana un izelpas plūsmas mērījumu datu izvērtēšana;

310.12.13. oksihemometrija;

310.12.14. klīnisko un bioķīmisko laboratorisko izmeklējumu datu izvērtēšana;

310.12.15. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācijas indikāciju noteikšana;

310.12.16. likvordinamisko provju un to fizikālo un laboratorisko datu izvērtēšana;

310.12.17. bioloģiskās nāves fakta konstatācija un no tā izrietošā taktika;

310.12.18. radioloģisko izmeklējumu datu izvērtēšana elpošanas, sirds un asinsvadu, kuņģa un zarnu trakta, urīnizvadceļu sistēmu un skeleta izmeklējuma gadījumos;

310.12.19. mērķētā ultrasonogrāfija;

310.13. ārstniecisko metožu un manipulāciju lietošanas indikācijas, kontrindikācijas, izpildes metodika un prasme izvērtēt iegūtos datus:

310.13.1. zemādas, muskulārās, venozās (perifērās un centrālās) injekcijas;

310.13.2. venozie infūzi;

310.13.3. sistēmas trombolīze;

310.13.4. perifēro vēnu katetrizācija;

310.13.5. pleiras dobuma punkcija;

310.13.6. perikarda dobuma punkcija (indikācijas);

310.13.7. kardiopulmonāla reanimācija, tās algoritmi;

310.13.8. sirds palīgmasāža un plaušu palīgventilācija;

310.13.9. reanimācijas un pēcreanimācijas perioda medikamentozā terapija un reanimācijas procesa efektivitātes izvērtēšana;

310.13.10. plaušu mākslīgās ventilācijas metodes;

310.13.11. trahejas punkcija, krikotireotomija, konikotomija;

310.13.12. trahejas intubācija;

310.13.13. elektriskā defibrilācija;

310.13.14. elektroimpulsu terapija (indikācijas);

310.13.15. ārējā pagaidu elektrokardio­stimulācija;

310.13.16. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.17. elpceļu atbrīvošanas metodes;

310.13.18. skābekļa inhalācijas metodes;

310.13.19. hiperbārā oksigenācija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.20. bronhiālās astmas lēkmju kupēšanas metodika ar aerosoliem, lietojot krājtelpas, nebulaizera tipa smidzinātājus;

310.13.21. ārpusstacionāra dzemdību vadīšana, iespējamie sarežģījumi;

310.13.22. jaundzimušā nabas, acu, ādas apstrāde;

310.13.23.  jaundzimušā atdzīvināšanas paņēmieni;

310.13.24. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

310.13.25. desmurģija;

310.13.26. transporta imobilizācija, tās veidi;

310.13.27. pacientu transportēšanas veidi;

310.13.28. brūču primārā apdare;

310.13.29. deguna priekšējā tamponāde;

310.13.30. urīnpūšļa katetrizācija vīriešiem un sievietēm;

310.13.31. suprapubikāla punkcija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.32.  zarnu trakta attīrīšana manuāli, ar klizmu (tai skaitā sifona);

310.13.33. kuņģa zondēšana;

310.13.34. kuņģa skalošana caur zondi;

310.13.35. ekstrakorporālā hemodialīze (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.36. plazmaferēze un enterosorbcija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.37. akūtas ķirurģiskās operācijas (indikācijas);

310.13.38. svešķermeņu izņemšana no augšējiem elpošanas ceļiem;

310.13.39. elektrokardiogrammas reģistrācija un analīze;

310.13.40. vietējā un intraosālā anestēzija;

310.13.41. radioloģiskās izmeklēšanas metodes un interpretācija zināšanu līmenī;

310.14. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamie instrumenti un to komplekti:

310.14.1. vēnu, pleiras, trahejas punkciju adatu katetri un komplekti;

310.14.2. urīnpūšļa katetri (mīkstie);

310.14.3. skalpelis, pincete, klemmes;

310.14.4. spailes svešķermeņu izņemšanai no augšējiem elpošanas ceļiem;

310.14.5. krājtelpas;

310.14.6. skābekļa maskas (augsta un zema spiediena);

310.14.7.  elpvadi;

310.14.8.  laringoskops;

310.14.9. intubācijas cauruļu komplekts;

310.14.10. komplekts kuņģa skalošanai;

310.14.11. dzemdību komplekts;

310.14.12. Krāmera šinu komplekts;

310.14.13. pneimošinu komplekts;

310.14.14. vakuumšinu komplekts;

310.14.15. mugurkaulāja kakla daļas fiksatoru komplekts;

310.14.16. pacienta fizikālās izmeklēšanas līdzekļi;

310.14.17. imobilizācijas dēļi;

310.14.18. kausveida nestuves;

310.14.19. daudzfunkcionālās automašīnas nestuves;

310.14.20.  trakcijas šinas;

310.15. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamās medicīniskās ierīces un līdzekļi:

310.15.1. glikometrs;

310.15.2. kardiogrāfs;

310.15.3. skābekļa inhalācijas aparāti;

310.15.4. mākslīgās plaušu ventilācijas aparāti;

310.15.5. portatīvie sūkņi (dažādi modeļi);

310.15.6. kardioskops;

310.15.7. defibrilators;

310.15.8. ārējais kardiostimulators;

310.15.9. perfuzors;

310.15.10. oksihemometrs;

310.15.11. individuālie aizsardzības līdzekļi.

311. Psihoterapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Psihoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

312. Psihoterapeita kompetencē ir slimību, ciešanu un traucējumu (psihisko, psihosomatisko, somatopsihisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo un attiecību, kā arī seksuālās dzīves) etioloģijas, patoģenēzes, diagnostikas, ārstēšanas, profilakses, konsultēšanas un rehabilitācijas noteikšana, pamatojoties uz integratīvu biopsihosociālu pieeju. Psihosomatisko, psihisko un uzvedības traucējumu (slimību) profilaksē, konsultēšanā un ārstēšanā lieto psihodinamiskās psihiatrijas, psihosomatiskās medicīnas un medicīniskās psihoterapijas metodes.

313. Lai veiktu ārstniecisko darbību, psihoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

313.1. psihisko, psihosomatisko, somatopsihisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo, seksuālās dzīves disfunkcijas, attiecību traucējumu un slimību etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšana, profilakse, konsultēšana un rehabilitācija;

313.2. specialitātes, kas saistītas ar psihoterapiju – bioloģiskā psihiatrija, narkoloģija, neiroloģija un iekšķīgās slimības;

313.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

314. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas psihodinamiskajā psihiatrijā un medicīniskās psihoterapijas tehnikās, psihosomatiskajā medicīnā, bioloģiskajā psihiatrijā, neiroloģijā. Apmācības process ietver personīgo apmācības psihodinamisko psihoterapiju ne mazāk kā 150 stundu un/vai 240 stundu apmērā grupas psihodinamiskās psihoterapijas apmācīttiesīga psihoterapeita vadībā. Rezidentūras laikā jāveic dažādu veidu (tai skaitā noteikti psihodinamiskās un kognitīvi biheiviorālās) supervīzētas dažāda ilguma (īsveida un garā veida) pacientu psihoterapijas (individuālā, pāru un laulību, grupu un ģimenes tehnikās), kā arī pacientu konsultēšana.

315. Medicīnas ģenētiķa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Medicīnas ģenētiķa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

316. Medicīnas ģenētiķa kompetencē ir:

316.1. ģenētiski noteikto (pārmantoto un iedzimto) saslimšanu (monogēno, multifaktoriālo, hromosomālo vai mitohondriālo) diagnostika ar klīniskām, citoģenētiskām, bioķīmiskām un molekulārām metodēm;

316.2. diferenciāldiagnostika;

316.3. prenatālā un postnatālā diagnostika;

316.4. pacienta un viņa ģimenes, kā arī to ārstu konsultēšana, kuri diagnosticē un ārstē ģenētiski noteiktās saslimšanas.

317. Lai veiktu ārstniecisko darbību, medicīnas ģenētiķim ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

317.1. ģenētisko slimību diagnostika:

317.1.1. klīniski ģenētiskā iedzimto un pārmantoto slimību un iedzimto attīstības anomāliju sindromu diagnostika;

317.1.2. hromosomu diagnostika, ieskaitot šūnu kultūru un hromosomu diferenciālo krāsošanu, kā arī ieteikumu sniegšana pacienta ārstējošajam ārstam;

317.1.3. ģenētiski noteikto slimību molekulārā diagnostika, kā arī norādījumu sniegšana par iespējamo risku, tiešo vai netiešo diagnostikas metožu lietošanu un rezultātu atradni pacienta ārstējošajam ārstam;

317.2. ģenētiskā riska aprēķināšana:

317.2.1. ģenētiskā riska aprēķināšana pēc ciltskoka monogēni pārmantotai saslimšanai;

317.2.2. principiālā ģenētiskā riska aprēķināšana pie multifaktoriālām saslimšanām;

317.2.3. atkārtotā riska aprēķināšana hromosomu aberāciju gadījumā;

317.2.4. riska aprēķināšana sakarā ar kaitīgo faktoru iedarbību pirms grūtniecības un grūtniecības laikā;

317.2.5. riska aprēķināšana, izmantojot molekulārās ģenētikas marķieri;

317.3. diferenciāldiagnostika, ārstēšana un rehabilitācija;

317.4. medicīniskās ģenētikas teorētiskie pamati:

317.4.1. molekulārā ģenētika un gēnu darbības principi;

317.4.2. hromosomu normālā struktūra un to sagrupēšana, hromosomu strukturālās aberācijas, to izcelsme un sekas;

317.4.3. citoģenētika ar audzēju šūnu kultūrām (leikozes), dzimumšūnu citoģenētika un molekulārā citoģenētika;

317.4.4. svarīgākās vielmaiņas slimības, to ģenētiskā izcelsme un iemesli, klīniskā aina, bioķīmiskais pamats un diagnostikas iespējas;

317.4.5. mutagēnu (pirms grūtniecības iestāšanās) un teratogēnu (grūtniecības laikā) iedarbība uz augli;

317.4.6. medicīniskā statistika (matemātiskā aprēķināšana) gēnu biežuma noteikšanai populācijā (populācijas ģenētika) un ģimenē (saistītā analīze), kā arī ģenētiskā skrīninga kritēriji;

317.5. medicīniskā dokumentācija un lietvedība;

317.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

317.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

317.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

318. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

318.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas oftalmoloģijā, otolaringoloģijā, dermatoloģijā, veneroloģijā, androloģijā, dzemdniecībā neonatoloģijā, internajā medicīnā, nefroloģijā, neiroloģijā, pediatrijā, ortopēdijā, psihiatrijā, psihoterapijā un patoloģijā;

318.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ģenētiskajā konsultēšanā, kas saistīta ar jebkuru medicīnas nozari, atkārtošanās riska aprēķināšanā, prognozes un slimības norises (gaitas) noteikšanā, kā arī rakstiska kopsavilkuma (atzinuma) sniegšanā pacientam un viņa ārstējošajam ārstam;

318.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas citoģenētikā, bioķīmijā vai molekulārajā ģenētikā;

318.4. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ģenētiski noteikto slimību klīniskajā, citoģenētiskajā, bioķīmiskajā un molekulārās ģenētikas diagnostikā, pacientu un viņu ģimenes konsultēšanā.

319. Klīniskais mikrobiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā mikrobiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

320. Klīniskā mikrobiologa kompetencē ir:

320.1. veikt cilvēka bioloģisko audu, šķidrumu, izvadproduktu un citu materiālu testēšanu ar morfoloģiskām, ķīmiskām, bioķīmiskām, fizikālām, imunoloģiskām, seroloģiskām, mikrobioloģiskām un molekulārbioloģiskām izmeklēšanas metodēm, lai noteiktu baktēriju, sēņu, parazītu, vīrusu, to produktu un elementu esību, daudzumu izmeklējamā materiālā, specifisko antivielu produkciju organismā un jutību pret antimikrobiem preparātiem;

320.2. izstrādāt, ieviest un kontrolēt testēšanas pirmsanalītisko, analītisko un pēcanalītisko posmu;

320.3. veikt izmeklējumu rezultātu klīnisko interpretāciju par infekcijas izraisītāju ārstēšanu un profilaksi;

320.4. konsultēt citas ārstniecības personas un līdzdarboties infekciju ārstēšanā, pamatojoties uz testēšanā iegūtiem antimikrobās jutības rezultātiem.

321. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam mikrobiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

321.1.  laboratorijas higiēnas un darba drošības noteikumi;

321.2. sterilizācija, dezinfekcija un mikrobioloģisko atkritumu iznīcināšana, laboratorijas dokumentācija;

321.3. mikrobioloģijas laboratorijas diagnostikā izmantojamās metodes;

321.4. mikrobioloģijas laboratorijas diagnostikā izmantojamās tehnolo­ģijas un aprīkojums (iekārtas, mērīšanas līdzekļi, laboratorijas piederumi, reaģenti u. c.);

321.5. mikrobioloģijas laboratorijas darba organizācijā izmantojamie kvalitātes kontroles principi un to realizēšanas veidi;

321.6. mikroorganismu uzbūve, fizioloģija, ģenētika un klasifikācija;

321.7. mikroorganismu patogenitātes un virulences faktori;

321.8. mikroorganismu patogēnā darbība un patoloģisko procesu pamati;

321.9. makroorganisma aizsargmehānismi, imūnā sistēma un imunitāte pret infekcijas slimībām;

321.10. antimikrobie preparāti, to grupas, darbības veidi;

321.11. mikroorganismu rezistences mehānismi;

321.12. mikroorganismu tiešās diagnostikas metodes (mikroskopija);

321.13. mikroorganismu uzsēšana, audzēšana, identifikācija, jutības noteikšanas metodes un novērtēšana pret antimikrobiem preparātiem;

321.14. mikroorganismu seroloģiskās un molekulārās diagnostikas metodes;

321.15.  infekciju epidemioloģijas un sabiedrības veselības pamatprincipi;

321.16. infekciju epidemioloģiskās uzraudzības metodes;

321.17. epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas veidošanās principi;

321.18. epidemioloģiskās analīzes metodes;

321.19. infekciju izplatības mehānismi un to novēršanas pasākumi;

321.20. pacientu izolācijas principi;

321.21. apkārtējās vides objektu apsekošana un higiēniskā novērtēšana infekciju izplatības ierobežošanai;

321.22. vakcinācijas nozīme infekciju profilaksē, vakcīnu lietošana;

321.23. klīniskās specialitātes, kas saistītas ar laboratorijas diagnostiku (internā medicīna, ķirurģija);

321.24. profesionālās darbības juridiskie pamati.

322. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

322.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bakterioloģijā;

322.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas parazitoloģijā, mikoloģijā, hlamidioloģijā, ftiziatrijā, sabiedrības veselībā un epidemioloģijā;

322.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas virusoloģijā un infekciju kontrolē;

322.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimību diagnostikā, diferenciāldiagnostikā un ārstēšanā.

323. Geriatra specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Geriatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

324. Geriatra kompetencē ir infekciozas, neinfekciozas, neoplastiskas, alerģiskas, imunoloģiskas, metaboliskas un deģeneratīvas ģenēzes sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas orgānu, nieru un urīnceļu, muskuļu, locītavu un balsta aparāta, endokrīno orgānu, limfas un asinsrades orgānu slimību, traumu un to radīto seku profilakse, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos geriatra profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros. 

325.  Lai veiktu ārstniecisko darbību, geriatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

325.1. slimību un traumu etioloģiskā ārstēšana;

325.2. farmakoterapija;

325.3. profesionālas speciālistu komandas darba organizēšana;

325.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

325.5. saskarsmes un komunikācijas īpatnības;

325.6. pacientu apmācība dažādu hronisku slimību gadījumos;

325.7. ķirurģiskas ārstēšanas indikācijas;

325.8. staru un dialīzes terapijas indikācijas;

325.9.  imobilitātes sekas un to novēršana;

325.10. vecuma apjukums un tā vadīšana;

325.11. depresija;

325.12. nesaturēšana mazā iegurņa orgānu funkcijās;

325.13. nestabilitāte un kritieni;

325.14. vitalitātes samazināšanās;

325.15. sensorie traucējumi;

325.16. rehabilitācijas tehnoloģijas, tai skaitā tehnisko palīglīdzekļu izmantošana funkcionēšanas ierobežojumu mazināšanai;

325.17. funkcionālo spēju novērtēšana;

325.18. osteoporozes aprūpe;

325.19. paliatīvās aprūpes elementu lietošana;

325.20. profesionālās darbības juridiskie pamati.

326. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

326.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

326.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas geriatrijā, dabīgas novecošanās mehānismos dažādās organisma sistēmās, farmakoloģijā un farmakodinamikā vecumā, psihes izmaiņās vecumā, vizuālās un neirofizioloģiskās diagnostikas un novērtēšanas metodēs, vitalitātes izmaiņās vecumā, režīma ieteikumos, asistīvajās tehnoloģijās, ētiskajos aspektos geriatrijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, geriatriskajā neiroloģijā un balsta kustību aparāta ārstniecībā.

327. Sabiedrības veselības ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Sabiedrības veselības ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

328.  Sabiedrības veselības ārsta kompetencē ir:

328.1. novērot un novērtēt sabiedrības veselības stāvokli, fizisko un sociālo vidi;

328.2.  apzināt un analizēt sabiedrības veselības riska faktorus un to novēršanas iespējas;

328.3. novērtēt infekcijas un neinfekcijas slimības, to izcelsmes riska faktorus, analizēt situāciju un prognozēt iespējamo risku, bet saslimšanas gadījumā veikt epidemioloģisko un higiēnisko izmeklēšanu;

328.4. organizēt pretepidēmijas un profilakses pasākumus;

328.5. organizēt profilakses pasākumus arodslimības gadījumā;

328.6. novērtēt apkārtējās vides riska faktorus, izstrādāt pasākumus vides riska faktoru ietekmes novēršanai uz cilvēku dzīves apstākļiem un veselību;

328.7. veikt higiēniskās ekspertīzes.

329. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sabiedrības veselības ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

329.1. vides veselība un sabiedrības veselība;

329.2.  infekcijas un neinfekcijas slimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, epidemioloģija un profilakse;

329.3. mikroorganismu klasifikācija;

329.4. mikroorganismu patogenitātes un virulences faktori;

329.5. infekcijas process un tā intensitāti ietekmējošie faktori;

329.6. organisma dabisko un mākslīgo aizsardzības mehānismu veidošanas principi pret infekcijas slimībām;

329.7. infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības metodes;

329.8. epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas veidošanās principi, tās efektivitātes analīze un uzlabošanas pasākumi;

329.9. infekcijas slimību gadījumu un uzliesmojumu efektīva izmeklēšana, laboratorisko izmeklējumu metodes un to izmantošanas iespējas praktisko jautājumu risināšanā sabiedrības veselības ārsta darbā;

329.10. gaisa higiēna un ar gaisu saistītie riska faktori;

329.11. ūdens apgādes higiēna un ar ūdens apgādi saistītie riska faktori;

329.12. augsnes higiēna, apdzīvoto vietu attīrīšana un ar to saistītie riska faktori;

329.13. uztura higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.14. darba higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.15. bērnu un pusaudžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.16.  ārstniecības iestāžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.17. iekštelpu vides higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.18. sociālo un publisko pakalpojumu iestāžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.19. epidemioloģiskās analīzes metodes;

329.20. pētījumu projektu izstrādes principi sabiedrības veselības jomā;

329.21. sabiedrības veselības problēmu analīzes un lēmumu pieņemšanas jautājumi, saskarsmes un vadības principi;

329.22. profesionālās darbības juridiskie pamati.

330. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimību epidemioloģijas un sabiedrības veselības pamatprincipos, higiēnā, vides veselībā un epidemioloģijā, imunoloģijā, vakcinoloģijā, imunizācijas rādītāju novērtēšanā, iedzīvotāju imūn­struktūras analīzē, objektu apsekošanā un higiēniskā novērtēšanā, paraugu ņemšanā mikrobioloģiskai un higiēniskai izmeklēšanai, mikrobioloģisko un sanitāri higiēnisko izmeklējumu rezultātu novērtēšanā, profilaktisko pasākumu izstrādāšanā, epidemioloģiskajā analīzē, epidemioloģiskās diagnostikas veikšanā, prognozēšanā, profilakses pasākumu izstrādē, veselības riska faktoru identifikācijā un novērtēšanā, infekcijas slimību uzliesmojumu izmeklēšanas pētījumu veikšanā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

331. Klīniskais farmakologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā farmakologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

332. Klīniskā farmakologa kompetencē ir:

332.1. pārzināt medikamentu ietekmi uz cilvēka organismu;

332.2. organizēt un piedalīties farmakoloģiskajos, farmakokinētiskajos, medikamentu metabolisma un farmakoģenētiskajos pētījumos;

332.3. sniegt konsultācijas klīnisko pētījumu metodoloģijā, vadīšanā, kā arī medikamentu ietekmes novērtēšanā.

333. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam farmakologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

333.1. farmakokinētika, medikamentu metabolisms, farmakodinamika, klīniskā toksikoloģija, medikamentu izstrādāšanas tehnoloģijas, farmako­epidemioloģija, farmakoekonomika, administratīvā farmakoloģija, racionālā farmakoterapija;

333.2. internā medicīna;

333.3. neiroloģija, pediatrija, psihiatrija, onkoloģija, geriatrija un anestezioloģija;

333.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

334. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

334.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, pneimono­loģijā, reimatoloģijā un nefroloģijā;

334.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, anestezioloģijā, psihiatrijā, onkoloģijā, pediatrijā un geriatrijā;

334.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas augstskolu farmakoloģijas katedrās;

334.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas augstskolu farmakoloģijas katedrās un farmaceitiskajā industrijā.

335. Klīniskais fiziologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā fiziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

336. Klīniskā fiziologa kompetencē ir:

336.1. veikt instrumentālus pacienta funkcionālo parametru mērījumus;

336.2. novērtēt un sniegt atzinumu par organisma funkciju traucējumu pakāpi un raksturu;

336.3. sadarbībā ar citu specialitāšu ārstiem lemt par pacienta turpmākās izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku.

337. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam fiziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

337.1. instrumentālās izmeklēšanas metodes;

337.2. specialitātes, kas saistītas ar klīnisko fizioloģiju (medicīniskā fizika, iekšķīgās slimības – kardioloģija, pneimonoloģija, gastroenteroloģija un neiroloģija);

337.3.  profesionālās darbības juridiskie pamati.

338. Rezidentūras ilgums specialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas biežāk sastopamo iekšķīgo slimību diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā (tai skaitā medikamentozā un diētiskā), rehabilitācijas pamatos, izmeklēšanas metodēs (12 novadījumu elektrokardiogramma, tai skaitā pacientiem ar dažādas konstrukcijas implantētiem ritma devējiem, veloergometrijas slodzes tests asinsspiediena un 12 novadījumu elektrokardiogrammas elektrokardioskopiskā kontrolē, arteriālā spiediena neinvazīva instrumentāla monitorēšana – Holtera monitorēšana, spiro­grāfija ar plūsmas ātruma–tilpuma cilpas reģistrāciju un bronhodilatācijas testu, izmantojot automātisku datoranalīzi, individualizēta kuņģa pH-metrija, gastroezofageālā refluksa pH-metriskā diagnostika), kardioloģijā, pneimonoloģijā, neiroloģijā, gastroenteroloģijā ar funkcionālo diagnostiku, kardioloģiskajā funkcionālajā diagnostikā un pneimonoloģiskajā funkcionālajā diagnostikā.

339. Kardiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Kardiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

340. Kardiologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par sirds un asinsvadu slimību etioloģiju un patoģenēzi, veikt šo slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi, lietojot neinvazīvās un invazīvās diagnostikas un ārstēšanas metodes, arī hibrīdmetodes.

341. Lai veiktu ārstniecisko darbību, kardiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

341.1. sirds un asinsvadu slimību un lipīdu vielmaiņas slimību etioloģija un patoģenēze;

341.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā;

341.3. fizikālās izmeklēšanas metodes;

341.4. laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;

341.5. arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes;

341.6. asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;

341.7. sirds un asinsvadu slimību primārā un sekundārā profilakse;

341.8. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju un citu riska faktoru ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti;

341.9. sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, sirds un asinsvadu slimību medikamentozā ārstēšana;

341.10. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

341.11. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā;

341.12. kardioloģiskā neatliekamā medicīniskā palīdzība, intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija;

341.13. skrīninga elektrokardiogrāfijas veikšana un iegūto rezultātu interpretācija;

341.14. indikācijas standarta un padziļināto slodzes testu veikšanai, tai skaitā ar miokarda perfūzijas scintigrāfiju un farmakoloģiskiem testiem, un šo izmeklējumu rezultātu interpretācija;

341.15. skrīninga ehokardiogrāfijas patstāvīga veikšana un iegūto rezultātu interpretācija;

341.16. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas;

341.17. indikācijas standarta un izvērstai ehokardiogrāfijai, tai skaitā transezofageālai ehokardiogrāfijai, kontrasta ehokardiogrāfijai, trīsdimensiju ehokardiogrāfijai un stresa ehokardiogrāfijai, un šo izmeklējumu rezultātu interpretācija;

341.18. indikācijas sirds labās un kreisās puses katetrizācijai, koronārai angiogrāfijai un citas lokalizācijas angiogrāfijai, hemodinamikas parametru analīzei, kā arī iegūto datu interpretācija;

341.19. indikācijas diagnostiskās un ārstnieciskās perkutānās koronārās intervences veikšanai;

341.20. aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana;

341.21. indikācijas endomiokarda biopsijas veikšanai un iegūto rezultātu interpretācija;

341.22. radioloģijas metožu izvēle, rezultātu izvērtēšana un interpretācija pacientiem ar sirds un asinsvadu patoloģiju;

341.23. indikācijas neinvazīvai un invazīvai elektrofizioloģiskai izmeklēšanai un iegūto datu interpretācija;

341.24. indikācijas invazīvām sirds ritma traucējumu korekcijām, tai skaitā radiofrekvences katetrablācijai;

341.25. indikācijas pastāvīgo sirds ritmu regulējošo un diagnosticējošo iekārtu, tai skaitā elektrokardiostimulatoru, sirds resinhronizācijas terapijas ierīču un elektrokardioverteru – defibrilatoru, implantācijai;

341.26.  transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide;

341.27. īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;

341.28. centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija;

341.29. perikardiocentēze, neatliekama pleiras punkcija;

341.30.  indikācijas koronārās sirds slimības ķirurģiskai ārstēšanai;

341.31. indikācijas iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskai ārstēšanai;

341.32. indikācijas perkutānām invazīvām iegūtu un iedzimtu strukturālu sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodēm;

341.33. indikācijas sirds mazspējas invazīvām un ķirurģiskām ārstēšanas metodēm;

341.34. kardioloģisko pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

341.35. kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;

341.36. dokumentācijas sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;

341.37. profesionālās darbības juridiskie pamati.

342. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

342.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

342.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskā pieredze šādos jautājumos:

342.2.1. sirds struktūru, koronāro asinsvadu un citu lielo asinsvadu normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla lipīdu vielmaiņa un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, trombožu veidošanās mehānismi;

342.2.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;

342.2.3. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija, arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes, asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;

342.2.4. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju, citu riska faktoru un trombožu medikamentozās ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti, sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

342.2.5. primārā un sekundārā kardiovaskulārā profilakse, kardiovaskulārā riska novērtēšanas metodes un rīcības plāns atbilstoši riska pakāpei;

342.2.6. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, kardioloģiskā intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija – sirds masāža, mākslīgā plaušu ventilācija, tai skaitā trahejas intubācija un respiratoru izmantošana, elektrokardioversija, defibrilācija;

342.2.7. skrīninga un padziļināta elektrokardiogrāfija, standarta un padziļinātie slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, miokarda perfūzijas scintigrāfija, farmakoloģiskie slodzes testi, skrīninga transtorakāla ehokardiogrāfija, standarta transtorakāla ehokardiogrāfija, izvērsta ehokardiogrāfija, tai skaitā transezofageāla ehokardiogrāfija, stresa ehokardiogrāfija, trīsdimensiju ehokardiogrāfija, kontrasta ehokardiogrāfija, fiziskās slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, slodzes testi ar miokarda vizualizācijas metodēm, tai skaitā izmantojot miokarda perfūzijas scintigrāfiju, farmakoloģiskos slodzes testus;

342.2.8. diagnostiskā sirds daļu, koronāro artēriju un lielo asinsvadu katetrizācija un digitālā angiogrāfija, hemodinamikas parametru analīze, diagnostiskā un ārstnieciskā perkutānā koronāro un citu lielo asinsvadu intervence, ieskaitot invazīvās papildu izmeklēšanas un ārstniecības metodes, tai skaitā intravaskulārā ultrasonoskopija, optiskās koherences tomogrāfija, frakcionētā plūsmas rezerve, aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana, endomiokarda biopsija, centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija, perikardiocentēze, torakocentēze, perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas invazīvās ārstēšanas metodes;

342.2.9. krūšu kurvja rentgenoskopija un rentgenogrāfija, sirds un koronāro un lielo asinsvadu datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse kardioloģijā un kardiovaskulārajā medicīnā, radioizotopu attēldiagnostikas metodes kardiovaskulārajā medicīnā, lielo asinsvadu ultrasonoskopija un doplerogrāfija;

342.2.10. neinvazīva un invazīva elektrofizioloģiskā izmeklēšana, Holtera monitorēšana, transezofageāla elektrofizioloģiska izmeklēšana, transezofageāla elektrokardiostimulācija, invazīvās sirds ritma traucējumu korekcijas metodes, radiofrekvences katetrablācija, pastāvīgās sirds ritmu regulējošās un diagnosticējošās iekārtas, tai skaitā elektrokardiostimulatori, sirds resinhronizācijas terapijas ierīces, implantējamie elektrokardioverteri – defibrilatori un cilpas pieraksta iekārtas, implantēto diagnostisko un ārstniecisko ierīču darbības pārbaude un programmēšana, transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide, īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;

342.2.11. koronārās sirds slimības ķirurģiskās ārstēšanas metodes, iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskā ārstēšana;

342.2.12. perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

342.2.13. kardioloģisko pacientu rehabilitācija, kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm.

343. Arodveselības un arodslimību ārsta specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Arodveselības un arodslimību ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

344. Arodveselības un arodslimību ārsta kompetencē ir:

344.1. arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu profilakses veikšana, diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un darba ekspertīze;

344.2. nodarbināto obligāto veselības pārbaužu veikšana saskaņā ar Ministru kabineta noteikto kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude, un atzinuma sniegšana par izmeklējamās personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam;

344.3. darba vides apstākļu un kaitīgo darba vides riska faktoru novērtēšana;

344.4. darba vides izraisīto patoloģisko pārmaiņu, arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu vērtēšana;

344.5. pētījumi par darba vides riska faktoru ietekmi uz cilvēku veselību;

344.6. preventīvo pasākumu un priekšlikumu darba apstākļu optimizācijai izstrādāšana;

344.7. nodarbināto un darba devēju informēšana, apmācīšana un izglītošana par darba drošības un arodveselības jautājumiem;

344.8. veselības veicināšana darba vietās.

345. Lai veiktu ārstniecisko darbību, arodveselības un arodslimību ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

345.1. arodslimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, ārstēšana, profilakse, rehabilitācija, darba ekspertīze;

345.2. specialitātē izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un izvērtēšana;

345.3. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

345.4. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

345.5. cilvēka veselības darbā un apkārtējās vides aizsardzība;

345.6. prasību cilvēka drošībai un veselības aizsardzībai darbā noteikšana;

345.7. darba vides apstākļu novērtēšana;

345.8. arodveselības aprūpes organizēšana;

345.9. profesionālās darbības juridiskie pamati;

345.10. darba ētikas jautājumi.

346. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

346.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pulmonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā uztura un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

346.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, aroda toksikoloģijā, aroda slimībās, nozarēs, kas saistītas ar arodveselību: radiācijas medicīnā, darba higiēnā, ergonomikā un darba fizioloģijā, arodveselībā, arodslimību rehabilitācijā, arodslimnieku sociālajā rehabilitācijā, statistikas un pētījumu datu apstrādē, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

347. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

348. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta kompetencē ir slimību un traumu, kā arī to radīto pārejošu un nepārejošu funkcionēšanas traucējumu diagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija visām pacientu vecuma grupām visos ārstēšanas posmos.

349. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

349.1. vispārējā rehabilitoloģijā:

349.1.1. rehabilitācijas pamatprincipi, funkcionēšana un tās novērtēšana atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai;

349.1.2. rehabilitācijas sistēmas organizācija visos rehabilitācijas posmos, multiprofesionālas rehabilitācijas komandas vadīšana, rehabilitācijas mērķu izvirzīšana, individuālā rehabilitācijas plāna izstrādāšana, rehabilitācijas procesa vadīšana un rezultātu novērtēšana, rehabilitācijas sistēmas organizācijas sociālie pamati un ētiskie aspekti rehabilitācijā;

349.1.3. fizioloģija un patoloģiskā fizioloģija: centrālā, perifērā un autonomā nervu sistēma, muskuloskeletālā sistēma, neiromuskulārie savienojumi, biomehānika, stājas un gaitas fizioloģija, sāpju mehānismi, sāpju un kustības mijiedarbība;

349.1.4. biopsihosociāla novērtēšana: bērna attīstība, locītavu un muskuļu novērtēšana, motorā un sensorā funkcija, kognitīvās un komunikācijas funkcijas, laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, gaitas, stājas, kustību kvantitatīvas un kvalitatīvas novērtēšanas metodes, elektrofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, pulmonoloģiskā un kardiovaskulārā funkcionālā novērtēšana, bioķīmiski un patoloģiski testi, funkcionēšanas novērtēšanas instrumenti;

349.1.5. prognozējamas invaliditātes, invaliditātes, darbspēju ekspertīze, personas un vides mijiedarbība;

349.2. medicīniskās intervences ķermeņa funkciju vai struktūru atjaunošanai vai uzlabošanai (tai skaitā medikamentozā terapija, dažādi medikamentu ievadīšanas veidi) šādā klīniskā stāvoklī:

349.2.1. ilgstošs gultas režīms, imobilizācija un citi stāvokļi, kas izraisa fiziskās un psiholoģiskās funkcionēšanas ierobežojumus;

349.2.2. motoro funkciju bojājumi, kas izraisa paralīzes/parēzes un personas funkcionēšanas ierobežojumus;

349.2.3. spasticitāte;

349.2.4. urīnpūšļa un zarnu trakta disfunkcijas;

349.2.5. izgulējumi kā imobilitātes sekas;

349.2.6. disfāgija;

349.2.7. sāpju sindromi;

349.2.8. limfātiskā tūska;

349.2.9. komunikācijas traucējumi;

349.2.10. seksualitāte un seksuālā disfunkcija;

349.2.11. garastāvokļa, uzvedības un personības izmaiņas;

349.2.12. attīstības traucējumi;

349.3. fizikālā terapija un kurortoloģija (balneoloģija);

349.4. zināšanas fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā izmantojamās tehnoloģijās:

349.4.1. fizioterapija – kinezioterapija, manuālā terapija, atgriezeniskās saites (biofeedback) terapija, masāža;

349.4.2. ergoterapija – ikdienas aktivitāšu un nodarbes novērtēšana, vides novērtēšanas metodes, ergonomika, rokas terapija, ergoterapijas principi un metodes;

349.4.3. audiologopēdija – komunikācijas un alternatīvās komunikācijas iespēju novērtēšana, runas traucējumu novērtēšana un korekcija, kohleāro implantu izvērtēšana un disfāgijas vadīšana;

349.4.4. nutrīcijas stāvokļa korekcija;

349.4.5. neiropsiholoģiskā vadīšana;

349.4.6. klīniskā psiholoģija;

349.4.7. rehabilitācijā izmantojamās palīgtehnoloģijas (tehniskie palīglīdzekļi);

349.4.8. sociālās integrācijas tehnoloģijas;

349.4.9. reitterapija;

349.5. profilaktisko, ārstniecisko un rehabilitācijas pasākumu organizēšana un vadīšana, pamatojoties uz diagnozi un funkcionēšanas traucējumiem:

349.5.1. neiroloģijā un neiroķirurģijā;

349.5.2. internajā medicīnā;

349.5.3. onkoloģijā;

349.5.4. ortopēdijā un traumatoloģijā;

349.5.5. ķirurģijā;

349.5.6. psihiatrijā;

349.5.7. sporta medicīnā;

349.5.8. pediatrijā;

349.5.9. gerontoloģijā;

349.6. klīniskā epidemioloģija un pētniecība;

349.7. adaptīvā sporta un rekreācijas aktivitātes;

349.8. pacientu izglītošana, veselības veicināšana, profilakse, rehabilitācija;

349.9. profesionālās darbības juridiskie pamati.

350. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi, no tiem 60 % tiek veltīti apmācībai stacionārā ārstniecības iestādē, 15 % – apmācībai ambulatorā rehabilitācijas iestādē, 5 % – manipulāciju apguvei un 20 % – pētniecībai un pedagoģiskajam darbam. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā un neiroloģijā, neiroķirurģijā, internajā medicīnā, traumatoloģijā, ortopēdijā, tehniskajā ortopēdijā, pediatrijā, onkoloģijā, sporta medicīnā, gerontoloģijā, psihiatrijā, kurortoloģijā (balneoloģijā).

351. Balneologs (kurortologs) ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta apakšspecialitāte. Balneologa (kurortologa) profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

352. Balneologa (kurortologa) kompetencē ir dažādu slimību, traumu un to seku diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse, izmantojot ārstnieciskās tehnoloģijas, kas ietver pasīvās un aktīvās fizikālās medicīnas un dabīgos dziednieciskos (kūrorta) faktorus.

353. Lai veiktu ārstniecisko darbību, balneologam (kurortologam) ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

353.1. ārstniecībā izmantojamo fizikālo faktoru un metožu raksturojumi un parametri, to bioķīmiskie un biofizikālie iedarbības mehānismi un izraisītās fizioloģiskās reakcijas organismā, lietošanas terapeitiskie efekti, indikācijas un kontrindikācijas, fizikālo parametru izvēles kritēriji un izpildes metodika;

353.2. hidroterapijas, balneoloterapijas, klimatterapijas un talasoterapijas metodes;

353.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

354. Rezidentūras ilgums specialitātē ir viens gads, no kura 50 % notiek tālmācības veidā un 50 % – prakse klīnikā.

355. Rezidentūra balneologa (kurortologa) apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā 60 kredītpunktu apjomā, no kura 50 % notiek tālmācības veidā un 50 % – prakse klīnikā.

356. Akupunktūras ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Akupunktūras ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

357. Akupunktūras ārsta kompetencē ir organisma internā, ķirurģiskā, psihiatriskā, dzemdību un ginekoloģiskā, pediatriskā, arodslimību, zobārstniecības, uroloģiskā, traumatoloģiskā un ortopēdiskā, kustību balsta, hematoloģiskā, anestezioloģiskā, neiroloģiskā, oftalmoloģiskā, otolaringoloģiskā, infekciju, dermatoloģiskā, narkoloģiskā, sporta medicīnas, kardioloģiskā, alergoloģiskā, hepatoloģiskā, imunoloģiskā un androloģiskā profila slimību un organisma fizioloģisko stāvokļu diagnostika, ārstēšana un profilakse atbilstoši akupunktūras holistiskās medicīnas teorētiskajām koncepcijām un akupunktūras medicīniskajām tehnoloģijām.

358. Lai veiktu ārstniecisko darbību, akupunktūras ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

358.1. organisma fizioloģiskā reakcija uz noteiktu, apzinātu un prognozējamu, specifisku fizikālu, ķīmisku un citu dabas faktoru iedarbību uz konkrētiem organisma reģioniem – akupunktūras punktiem, zonām un mikrosistēmām;

358.2. Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālās filozofijas un terminoloģijas lietošana akupunktūras ārstniecisko efektu izskaidrošanā un sistematizācijā;

358.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

359. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi.

360. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

360.1. pirmajā un otrajā studiju gadā – kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

360.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā – par akupunktūras vēsturi, Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālo filozofiju, terminoloģiju un koncepciju akupunktūras praksē, ādas anatomiju un fizioloģiju, Zang–Fu orgāniem, ekstraorgāniem, to morfoloģiju un fizioloģiju organismā, enerģijas un organisma bioloģisko šķidrumu morfoloģiju un fizioloģiju, fundamentālo substanču savstarpējo saistību, fizioloģiju un bioritmiem, kanālu un kolaterāļu sistēmu akupunktūrā, to topogrāfiju un fizioloģiju, akupunktūras punktu sistēmu akupunktūrā, to topogrāfiju un fizioloģiju, etioloģiskajiem faktoriem akupunktūrā, eksogēnā un endogēnā jēdzienu, etiopatoģenēzi akupunktūrā, sindromu fizioloģiju, savstarpēju saistību, diagnostikas pamatprincipiem, metodēm un manipulācijām akupunktūrā, ulsolingvālās diagnostikas metodi akupunktūrā, klīnisko sindromu diferenciācijas astoņiem pamatetapiem, instrumentālām diagnostikas metodēm akupunktūrā, klīnisko sindromu terapijas principiem akupunktūrā, akupunktūras medicīniskām tehnoloģijām, akupunktūras terapijas kursa izvēli, noteikšanu un analīzi, uz akupunktūru balstītām ārstnieciskām un diagnostiskām metodēm, citām komplementārām un nekonvenciālām medicīnas metodēm, pneimonoloģisko, kardioloģisko, gastroenteroloģisko, nefroloģisko, uroloģisko, endokrinoloģisko, hematoloģisko, sistēmas saistaudu, reimatoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko, psiholoģisko, psihosomatiskās medicīnas, ķirurģisko, oftalmoloģisko, otolaringoloģisko, narkoloģisko, dermatoloģisko, ginekoloģisko, dzemdniecisko, pediatrisko, stomatoloģisko, arodslimību, anestezioloģisko, sporta medicīnas, hepatoloģisko, infektoloģisko, onkoloģisko, alergoloģisko, imunoloģisko, traumatoloģisko un ortopēdisko, kustību balsta fizioloģisko stāvokļu un slimību nozoloģisko formu, kā arī termināli fizioloģisko stāvokļu interpretāciju akupunktūrā.

361. Veselības aprūpes vadības ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Veselības aprūpes vadības ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

362. Veselības aprūpes vadības ārsta kompetencē ir veselības aprūpes stratēģijas plānošana un vadīšana, ārstniecības ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumu risināšana ārstniecības iestādēs.

363. Profesionālās darbības veikšanai veselības aprūpes vadības ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

363.1. sabiedrības veselības jautājumu risināšana;

363.2. veselības aprūpes stratēģijas plānošana un izstrādāšana;

363.3. veselības koncepcijas attīstīšana;

363.4. slimību profilakses darba organizēšana;

363.5.  progresīvu ārstniecības metožu lietošana;

363.6. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas darba organizēšana;

363.7. veselīga dzīvesveida veicināšana;

363.8. apkārtējās vides un veselības aprūpes problēmu saskaņošana un līdzsvarošana;

363.9. iedzīvotāju demogrāfiskās situācijas analīze;

363.10. ar veselības un sociālo aprūpi saistīto jautājumu koordinēšana;

363.11. ārstniecības iestāžu darbības pamatuzdevumu noteikšana un iestāžu vadīšana, šo iestāžu struktūrvienību darba koordinēšana un jaunu medicīnas tehnoloģiju ieviešana;

363.12. veselības aprūpes resursu plānošana un personāla piesaistīšana;

363.13. kvalitātes vadības sistēmas veselības aprūpē;

363.14. ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumu risināšana;

363.15. normatīvo aktu piemērošana profesionālajā darbībā;

363.16. grāmatvedības un statistiskās uzskaites organizēšana;

363.17. statistikas datu analīze, interpretācija un izmantošana;

363.18. ētikas principu ievērošana.

364. Sertificētiem ārstiem vai zobārstiem izglītības programmas apjoms ir vismaz 180 kredītpunkti, kuru laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas principiem, stratēģiju un politiku, epidemioloģiju, saslimstības rādītājiem, cēloņu analīzi, attīstību, ietekmējošiem faktoriem, demogrāfiskiem rādītājiem, attīstību un perspektīvu ietekmējošiem faktoriem, medicīniskās profilakses pasākumu organizēšanu, veselības veicināšanu, vides aizsardzības izpratni un nozīmi, veselības aprūpes juridiskajiem principiem, normatīvajiem aktiem, personāla vadības principiem, ekonomiku veselības aprūpes nozarē, tās būtību, nozīmi un pamatjēdzieniem, uzņēmējdarbības principiem, īpašuma formām, kvalitātes vadību un pacientu drošību ārstniecības iestādēs, medicīnisko statistiku, e-veselību, medicīniskās dokumentācijas lietvedību un medicīnas zinātniskās pētniecības virzieniem.

365. Alergologs ir ārsta papildspecialitāte. Alergologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

366. Alergologa papildspecialitāti var iegūt internists, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, dermatologs venerologs, otolaringologs, pediatrs un pneimonologs.

367. Alergologa kompetencē ir eksogēnu alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija bērniem un pieaugušajiem.

368. Lai veiktu ārstniecisko darbību, alergologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

368.1. pacientu izmeklēšana, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, kā arī sarežģīto diferenciāldiagnostiku;

368.2. alergoloģisko, laboratorisko, instrumentālo izmeklēšanas metožu lietošana un novērtēšana, lai noteiktu alerģiskās slimības etioloģiju, patoģenēzi;

368.3. ārējās vides un profesionālo faktoru loma alerģijas izcelsmē;

368.4. alergoloģijā lietojamo medikamentu klīniskā farmakoloģija, kā arī specifiskās imūnterapijas ar alergēniem un citu imūnkorekcijas metožu indikācijas un lietošana;

368.5. alerģisko slimību klīniskā aina, kā arī to norises, diagnostikas un ārstēšanas īpatnības dažāda vecuma grupu pacientiem;

368.6. profesionālās darbības juridiskie pamati.

369. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir četri gadi:

369.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

369.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas imunoloģijā, bērnu un pieaugušo dermatoloģijā, pneimonoloģijā un plaušu funkcionālajā diagnostikā, otolaringoloģijā, arodslimībās un vides epidemioloģijā, bērnu alergoloģijā un pieaugušo alergoloģijā.

370. Hepatologs ir ārsta papildspecialitāte. Hepatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

371. Hepatologa papildspecialitāti var iegūt internists, infektologs, pediatrs un gastroenterologs.

372. Hepatologa kompetencē ir aknu slimību diagnostika un ārstēšana, kā arī nepieciešamo profilakses un ārstniecības pasākumu ieteikšana pacientiem un citu specialitāšu ārstiem.

373.  Lai veiktu ārstniecisko darbību, hepatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

373.1. aknu slimību diagnostika, klīniskās izpausmes, ārstēšanas un rehabilitācijas metodes, profilakse;

373.2. specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, to lietošana;

373.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

374. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par aknu uzbūvi un fizioloģiju, aknu morfoloģiskajām izmaiņām dažādu slimību gadījumos, aknu bioķīmiskajām funkcijām un to izmaiņām dažādu slimību gadījumos, dzeltes patoģenētiskiem variantiem un to saistību ar konkrētajām slimībām, simptomiem un sindromiem, citolīzes sindromu un tā diferenciāldiagnostiku, holestāzes sindromu un tā patoģenētiskiem variantiem, aknu patoloģiju bioķīmiskajiem marķieriem, aknu slimību etioloģiskajiem faktoriem, staru diagnostiku aknu slimību gadījumos, endoskopisko metožu izmantošanu aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu biopsijā, ģenētiskajos izmeklējumos aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu slimību ārstēšanas principos, aknu transplantācijā un retransplantācijā, par vīrushepatītiem, infekciju un parazitārām slimībām, kas rada aknu bojājumus, par toksiskiem aknu bojājumiem, aknu autoimūnām slimībām, pārmantotām aknu slimībām, žults izvadceļu slimībām un ar tām saistītām aknu patoloģijām, aknu bojājumiem citu orgānu un sistēmu saslimšanas gadījumos, aknu nozīmi metabolā sindroma patoģenēzē, hroniskiem hepatītiem un hepatozēm, aknu cirozi, tās komplikācijām, ārstēšanas principiem, portālo hipertensiju, tās medikamentozo un ķirurģisko ārstēšanu, veidojumiem aknās (labdabīgi, ļaundabīgi, iedzimti, iegūti).

375. Rezidentūra hepatologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par aknu uzbūvi un fizioloģiju, aknu morfoloģiskajām izmaiņām dažādu slimību gadījumos, aknu bioķīmiskajām funkcijām un to izmaiņām dažādu slimību gadījumos, dzeltes patoģenētiskiem variantiem un to saistību ar konkrētajām slimībām, simptomiem un sindromiem, citolīzes sindromu un tā diferenciāldiagnostiku, holestāzes sindromu un tā patoģenētiskiem variantiem, aknu patoloģiju bioķīmiskajiem marķieriem, aknu slimību etioloģiskajiem faktoriem, staru diagnostiku aknu slimību gadījumos, endoskopisko metožu izmantošanu aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu biopsijā, ģenētiskajos izmeklējumos aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu slimību ārstēšanas principos, aknu transplantācijā un retransplantācijā, par vīrushepatītiem, infekciju un parazitārām slimībām, kas rada aknu bojājumus, par toksiskiem aknu bojājumiem, aknu autoimūnām slimībām, pārmantotām aknu slimībām, žults izvadceļu slimībām un ar tām saistītām aknu patoloģijām, aknu bojājumiem citu orgānu un sistēmu saslimšanas gadījumos, aknu nozīmi metabolā sindroma patoģenēzē, hroniskiem hepatītiem un hepatozēm, aknu cirozi, tās komplikācijām, ārstēšanas principiem, portālo hipertensiju, tās medikamentozo un ķirurģisko ārstēšanu, veidojumiem aknās (labdabīgi, ļaundabīgi, iedzimti, iegūti).

376. Imunologs ir ārsta papildspecialitāte. Imunologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

377.  Imunologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

378. Imunologa kompetencē ir imūnmehānismu bojājumu rezultātā radušos slimību diagnosticēšana, ārstēšana un pētīšana.

379. Lai veiktu ārstniecisko darbību, imunologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

379.1. imunoloģijas pamati un imunoloģisko reakciju norises dažādu fizioloģisku un patoloģisku stāvokļu gadījumos;

379.2. imunoloģijā izmantojamās klīniski laboratoriskās diagnostikas metodes un manipulācijas un iegūto datu interpretācija;

379.3. imunoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

379.4. imūnterapijas metodes, imūnterapeitisko līdzekļu darbības principi un lietošana;

379.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

380. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir četri gadi:

380.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

380.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas imunoloģijas pamatos, par imūno reakciju veidiem un norisēm, par laboratoriskās diagnostikas metodēm un iegūto datu izvērtēšanu imūnpatoloģiju diagnostikā, par imunoloģijā izmantojamām manipulācijām, aparatūru un instrumentiem, iedzimtiem un iegūtiem, primāriem un sekundāriem imūndeficītiem, infekciju imunoloģiju un AIDS, autoimūno slimību imunoloģiju, par paaugstinātas jutības reakcijām, transplantoloģijas imunoloģiju, par audzēju imunoloģiju, neiroimunoloģiju, kā arī par imūnterapijas principiem, veidiem un lietošanas indikācijām un imūnmodulējošo preparātu darbības mehānismiem, efektiem un blaknēm.

381. Homeopāts ir ārsta papildspecialitāte. Homeopāta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

382. Homeopāta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

383. Homeopāta kompetencē ir pacientu homeopātiskā ārstēšana ar preparātiem, kuri gatavoti no dabas produktiem – augiem, minerāliem, dzīvniekiem u. c.

384. Lai veiktu ārstniecisko darbību, homeopātam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

384.1. homeopātisko preparātu izvēles principi;

384.2. diagnostisko un ārstniecisko metožu izvēle;

384.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

385. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas homeopātiskās medicīnas vēsturē un attīstībā, homeopātijas filozofijā, deontoloģijā homeopāta praksē, homeopātijas teorijā, homeopātiskajās zālēs, to avotos, dinamizācijā vai potencēšanā, potencēšanas iemeslos, homeopātisko zāļu klīniskajos pētījumos, homeopātisko zāļu patoģenēzē, homeopātisko zāļu izvēles metodikā, homeopātijas saistībā ar patoloģiju, miazmu pamata principos, veselības un slimības koncepcijā, slimības paasinājumos un to nozīmē taktikas izvēlē.

386. Rezidentūra homeopāta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas homeopātiskās medicīnas vēsturē un attīstībā, homeopātijas filozofijā, deontoloģijā homeopāta praksē, homeopātijas teorijā, homeopātiskajās zālēs, to avotos, dinamizācijā vai potencēšanā, potencēšanas iemeslos, homeopātisko zāļu klīniskajos pētījumos, homeopātisko zāļu patoģenēzē, homeopātisko zāļu izvēles metodikā, homeopātijas saistībā ar patoloģiju, miazmu pamata principos, veselības un slimības koncepcijā, slimības paasinājumos un to nozīmē taktikas izvēlē.

387. Estētiskās medicīnas ārsts ir ārsta papildspecialitāte. Estētiskās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

388. Estētiskās medicīnas ārsta papildspecialitāti var iegūt pamatspecialitāšu ārsti.

389. Estētiskās medicīnas ārsta kompetencē ir veselības estētiskā aprūpe, kas ar minimāli invazīvu medicīnisku procedūru un līdzekļu pielietojumu uzlabo pacienta ārieni, seju un ķermeni.

390. Lai veiktu ārstniecisko darbību, estētiskās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

390.1. prasme novērtēt ādas un ķermeņa novecošanās posmus, veidus, hronoloģiskās un fotonovecošanās īpatnības, sejas analīze, ietverot izpratni par statiskām un dinamiskām rievām, sejas kontūru un uzacu loku vecuma izmaiņām, sejas novecošanās pazīmes un izpausmes, cilvēka anatomija, ādas un zemādas struktūra, muskuloaponeirotiskā sistēma (SMAS) u. c.;

390.2. prasme novērtēt organismu pārklājošo audu (ādas, zemādas, fascijas, muskuļu u. c.) iedzimtu un iegūtu patoloģiju, tās diagnostika, ārstēšana, ādas onkopatoloģijas pamatzināšanas;

390.3. zināšanas par cilvēka novecošanas un audu involūcijas procesiem un profilaktisko iedarbību uz tiem;

390.4. zināšanas par biooptiku, dažādu enerģiju un audu mijiedarbību;

390.5. pārzināt injicējamo biomateriālu terapeitiskās un estētiskās medicīnas indikācijas un kontrindikācijas, ievadīšanas tehniku, neatliekamās palīdzības sniegšanu komplikāciju gadījumos;

390.6. izpratne par neirotoksīnu farmakoloģisko iedarbību uz ādas struktūrām un muskuļiem, A tipa botulīna preparātu pielietojuma indikācijas, kontrindikācijas, rīcība komplikāciju gadījumos;

390.7. zināšanas par kosmetoloģiskām procedūrām – ķīmiskiem pīlingiem, mezoterapiju, biorevitalizāciju, kosmetoloģisko masāžu, kosmetoloģiskām aparātprocedūrām u. c.;

390.8. zināšanas par plastiskās ķirurģijas iespējām, prasme diferencēt pacientus atbilstošām estētiskās medicīnas metodēm vai plastiskās ķirurģijas procedūrām;

390.9. fotodokumentācijas pamati;

390.10. kosmetoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces un prasme darboties ar tām (lāzeri, radiofrekvenču un ultraskaņas iekārtas);

390.11. pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

390.12. ārsta profesionālā ētika;

390.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

391. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi:

391.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoloģijā, ķirurģijā, onkoloģijā un plastiskajā anatomijā;

391.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas estētiskajā dermatoloģijā, kosmetoloģijas farmakoloģijā, fizikālajā medicīnā, kosmetoloģijā un seksuāli transmisīvajās slimībās.

392. Rezidentūra estētiskās medicīnas ārsta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoloģijā, ķirurģijā, onkoloģijā, preventīvajā medicīnā, praktiskajā un plastiskajā anatomijā, specifiskās diagnostikas metodēs, estētiskajā dermatoloģijā, kosmetoloģijas farmakoloģijā, fizikālajā medicīnā, seksuāli transmisīvajās slimībās un infekciju slimībās.

393. Dietologs ir ārsta papildspecialitāte. Dietologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

394. Dietologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

395. Dietologa kompetencē ir konsultēt pacientus par uztura izvēli dažādās vecuma grupās veselības saglabāšanai un slimību profilaksei, nozīmēt uztura terapiju un monitorēt tās efektivitāti dažādu slimību gadījumā.

396. Lai veiktu ārstniecisko darbību, dietologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

396.1. vesela un slima cilvēka uzturs dažādos dzīves posmos ar dažādu fiziskās aktivitātes pakāpi;

396.2. uzturvielas, to daudzuma noteikšana, ēdināšanas veidi un režīmi, ēdienkartes sastādīšana, pārtikas produktu izvēle, ēdiena gatavošanas veidi;

396.3. diagnostikas metodes dietoloģijā;

396.4. klīniskā uztura terapija un uztura terapijas veidi pediatrijā, internās medicīnas nozarēs, ķirurģijā, onkoloģijā, neiroloģijā un psihiatrijā;

396.5. prasmes novērtēt ķermeņa uzbūvi, uzturvielu trūkumu vai pārmērīgu daudzumu, izvērtēt laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas rezultātus;

396.6. profesionālās darbības juridiskie pamati.

397. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par internās medicīnas nozaru, ķirurģisko, onkoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko pacientu uztura terapiju, sporta uzturu, uztura izvēli dažādās vecuma grupās veselības saglabāšanai un slimību profilaksei, uztura terapiju dažāda vecuma cilvēku grupās.

398. Rezidentūra dietologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par internās medicīnas nozaru, ķirurģisko, onkoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko pacientu uztura terapiju, sporta uzturu, uztura izvēli dažādās vecuma grupās veselības saglabāšanai un slimību profilaksei, uztura terapiju dažāda vecuma cilvēku grupās.

399. Seksologs, seksopatologs ir ārsta papildspecialitāte. Seksologa, seksopatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

400. Seksologa, seksopatologa papildspecialitāti var iegūt psihiatrs, neirologs, ginekologs, dzemdību speciālists, urologs, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, internists, pediatrs, geriatrs, tiesu medicīnas eksperts, dermatologs venerologs, psihoterapeits un fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts.

401. Seksologa, seksopatologa kompetencē ir ārstnieciskā ambulatorā un klīniskā seksoloģija, seksopatoloģija, seksuālās neveselības diagnostika, diferenciāldiagnostika saistībā ar slimībām, uzvedības un domāšanas negatīviem stereotipiem, patoloģisku seksuālo komunikāciju, kā arī ekspertīze cilvēka seksualitātes jomā, mūžizglītība un zinātniska darbība cilvēka veselīgas seksualitātes un auglības jomā, veselīgas novecošanas jomā.

402. Lai veiktu ārstniecisko darbību, seksologam, seksopatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

402.1. cilvēka seksualitātes un seksuālās patoloģijas vēsture, ārstnieciskās seksoloģijas attīstība, seksuālās deviācijas, biopsihosociālā pieeja indivīdam, komunikācijas īpatnības darbā ar dažāda dzimuma pārstāvjiem, dažāda vecuma indivīdiem, pāra attiecību dinamika, sistēmiska pieeja ģimenei;

402.2. seksuālās un reproduktīvās veselības jēdziens, auglības jēdziens, seksuālās un reproduktīvās (auglības) dzīves kvalitāte, to ietekmējošie faktori;

402.3. embrionālās patoloģijas, bērnu un pusaudžu psihiatrijas pamati, edipālās, pusmūža krīzes izvērtēšanas iespējas, psihoanalītiska pieeja ģimenes terapijai, lai pacientam palīdzētu reorganizēt savu intersubjektīvo telpu;

402.4. kriminālā seksopatoloģija;

402.5. indivīda, pāra, ģimenes, dzimtas, dažādu sabiedrības grupu un sabiedrības kopuma seksuālās un reproduktīvās veselības somatiskās, psiholoģiskās, psihosociālās, izglītības un kultūras līmeņa novērtēšana;

402.6. konfidencialitātes, bioētikas un starptautisko cilvēktiesību principu ievērošana psihoseksuālās veselības aprūpē un seksologa, seksopatologa, pāru un ģimenes konsultanta darbā;

402.7. biseksuālas un homoseksuālas personas identitāte, indivīda dzīvesveida īpatnības multikulturālā un transkulturālā vidē;

402.8. integratīva seksterapija, rehabilitācija un preventīvie pasākumi;

402.9. seksualitātes drošību ietekmējošie faktori;

402.10. seksuālās aktivitātes veidi;

402.11. seksa palīglīdzekļi, to izmantošana pacientiem ar seksuālu neveselību, invaliditāti, pāru terapijā, kvalitatīvai un nekaitīgai dzimumdzīves pilnveidošanai;

402.12. sekss grūtniecības laikā;

402.13. seksuālā orientācija;

402.14. bailes no seksualitātes un dzimumdzīves;

402.15. seksuālā vardarbība;

402.16. seksuālā izglītošana (dzimumizglītība un dzimumaudzināšana) indivīda dažādos vecuma posmos;

402.17. indivīda dzimumkonstitūcijas rādītāji;

402.18. psihoseksuālas attīstības fāzes;

402.19. normālas seksualitātes izpausmes vīrietim un sievietei;

402.20. seksualitāte cilvēka dažādos vecuma posmos;

402.21. sievietes un vīrieša seksuālās un reproduktīvās sistēmas norma un patoloģija;

402.22. sievietes un vīrieša seksuālās un reproduktīvās sistēmas izmeklēšana;

402.23. sievietes un vīrieša seksuālo patoloģiju klasifikācija, diagnostika, analīze, ārstēšana un rehabilitācija;

402.24. farmakoloģija seksualitātes jomā, higiēnas seksoloģiskie aspekti;

402.25. ķermeņa kopšana, seksuālās un reproduktīvās sistēmas higiēna;

402.26. heteroseksuālu un homoseksuālu pāru, ģimeņu konsultēšana, korekcijas un ķirurģiskas terapijas lietošanas iespējas seksuālo patoloģiju gadījumos;

402.27. bērna radīšanas seksoloģiskie aspekti;

402.28. ģimenes attīstības plānošana;

402.29. dabīgā un mākslīgā apaugļošana, tās principi;

402.30. seksterapija un ārstnieciskā kognitīvā hipnoterapija, autogēnais treniņš personām ar seksuālās veselības traucējumiem, personām ar invaliditāti, ekspertīzes darbs seksuālās patoloģijas jomā tiesu medicīnā;

402.31. ekspertīzes darbs seksuālās patoloģijas jomā, tiesu medicīniskā ekspertīze seksuālās patoloģijas jomā, bērnu, pusaudžu un jauniešu seksuālās izmantošanas ekspertīze;

402.32. bērnu, pusaudžu, jauniešu un pieaugušo izglītības metodes seksuālās orientācijas, uzvedības un komunikācijas, ģimenes plānošanas un veidošanas jomā;

402.33. kontracepcijas veida, metožu un līdzekļu izvēle;

402.34. profesionālās darbības juridiskie pamati.

403. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bāzes seksoloģijā, seksopatoloģijā, seksoloģiskajā konsultēšanā, izmeklēšanā, diferenciāldiagnostikā, multimodālā un integratīvā, ambulatorā un klīniskā terapijā, ekspertīzē, komunikācijā ar pāri, ģimeni, dažāda vecuma un dzimuma indivīdiem, par iespējām izglītošanas un rehabilitācijas jomās, par preventīviem pasākumiem seksuālās dzīves kvalitātes jomā, kā arī dzimumaudzināšanā.

404. Rezidentūra seksologa, seksopatologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bāzes seksoloģijā, seksopatoloģijā, seksoloģiskajā konsultēšanā, izmeklēšanā, diferenciāl­diagnostikā, multimodālā un integratīvā, ambulatorā un klīniskā terapijā, ekspertīzē, komunikācijā ar pāri, ģimeni, dažāda vecuma un dzimuma indivīdiem, par iespējām izglītošanas un rehabilitācijas jomās, par preventīviem pasākumiem seksuālās dzīves kvalitātes jomā, kā arī dzimumaudzināšanā.

405. Eksperts ir ārsta, zobārsta papildspecialitāte. Eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

406. Eksperta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti, zobārsts, ja attiecīgajā pamatspecialitātē ārsts vai zobārsts ir nostrādājis ne mazāk kā piecus gadus.

407. Eksperta kompetencē ir medicīniskās ekspertīzes veikšana.

408. Lai veiktu profesionālo darbību, ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

408.1. personas veselības stāvokļa atbilstības izvērtēšana, pamatojoties uz medicīnisko dokumentāciju, kā arī, ja nepieciešams, – personīgi veicot personas izmeklēšanu;

408.2. personas veselības stāvokļa izvērtēšana dienestam Iekšlietu ministrijas padotības iestādēs, Nacionālajos bruņotajos spēkos, kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē;

408.3. personas veselības traucējumu rakstura, pakāpes, to ietekmes uz funkcionālajām spējām un darbspējām izvērtēšana;

408.4. ārstniecības personu profesionālās darbības un ārstniecības iestāžu darbības novērtēšana atbilstoši normatīvajos aktos par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām prasībām;

408.5. sniegto veselības aprūpes pakalpojumu pamatotības un efektivitātes novērtēšana;

408.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

408.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

408.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

409. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads, un tā laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

409.1. medicīniskā ekspertīze, eksperta atzinums, tā sagatavošana un noformēšana;

409.2. slimību diagnozes un ārstēšanas vadlīnijas, uz pierādījumiem balstīta medicīna;

409.3. pārejoša un nepārejoša (ilgstoša) darbnespēja;

409.4. personas funkcionālās spējas un to novērtējums;

409.5. medicīniskā dokumentācija un medicīniskā lietvedība;

409.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

409.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

409.8. veselības aprūpes organizācija un finansēšana;

409.9. normatīvie akti, kas regulē veselības aprūpi;

409.10. tiesvedības prakse medicīnā (administratīvo, civillietu un krimināllietu tiesvedības process, Latvijas Ārstu biedrības aroda tiesa, prakses ārstu civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana).

410. Rezidentūra eksperta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

410.1. medicīniskā ekspertīze, eksperta atzinums, tā sagatavošana un noformēšana;

410.2. slimības diagnozes un ārstēšanas vadlīnijas, uz pierādījumiem balstīta medicīna;

410.3. pārejoša un nepārejoša (ilgstoša) darbnespēja;

410.4. personas funkcionālās spējas un to novērtējums;

410.5. medicīniskā dokumentācija un medicīniskā lietvedība;

410.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

410.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

410.8. veselības aprūpes organizācija un finansēšana;

410.9. normatīvie akti, kas regulē veselības aprūpi;

410.10. tiesvedības prakse medicīnā (administratīvo, civillietu un krimināllietu tiesvedības process, Latvijas Ārstu biedrības aroda tiesa, prakses ārstu civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana).

411. Hipnoterapeits ir ārsta papildspecialitāte. Hipnoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

412. Hipnoterapeita papildspecialitāti var iegūt ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, internists, psihiatrs, neirologs, ginekologs dzemdību speciālists, pediatrs, urologs, dermatologs venerologs, narkologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, psihoterapeits un geriatrs.

413. Hipnoterapeita kompetencē ir:

413.1. pacienta neirotisko, psihosomatisko un uzvedības traucējumu, kā arī dažādu atkarību ārstēšana, lietojot psihodinamiskās un psihoanalītiskās hipnoterapijas, kognitīvās hipnoterapijas, psihodinamiskās un sociodinamiskās psihiatrijas, psihosomatiskās medicīnas metodes, kā arī sistēmiskās ģimenes terapijas, integratīvās seksterapijas un kombinētās terapijas metodes;

413.2. pacienta galvas smadzeņu darbības/aktivitātes, sirdsdarbības ritma, stresa, muskuļu tonusa monitoringu veikšana, pacienta ķermeņa ādas elektriskās aktivitātes, bioķīmisku rādītāju un neirofizioloģisko pārmaiņu izvērtēšana, strādājot kopīgi ar elektroencefalogrāfijas, neiroradioloģijas un citiem speciālistiem;

413.3. depresijas, trauksmes, sāpju un citu klīniski aprobētu skalu un psiholoģisku testu lietošana, izvērtējot pacienta veselības stāvokli pirms un pēc hipnoterapijas sesijas, ārstēšanas kursa laikā un noslēgumā;

413.4. pacienta nosūtīšana pie ģimenes (vispārējās prakses) ārsta vai citiem ārstiem speciālistiem papildapsekojumu veikšanai, ja pacientam ir kontrindikācijas aktīvas hipnoterapijas veikšanai, kā arī lai veiktu diferenciāldiagnostiku.

414. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hipnoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

414.1. slimību, ciešanu un traucējumu (psihisko, psihosomatisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo, attiecību un seksuālās dzīves) etioloģija, patoģenēze, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija, pamatojoties uz integratīvu biopsihosociālu pieeju pacientam;

414.2. konfidencialitātes, bioētikas un starptautisko cilvēktiesību principu ievērošana profesionālajā darbā.

415. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas psihodinamiskajā un psihoanalītiskajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnodrāmā, integratīvajā multimodālajā psihoterapijā, dzīļu psiholoģijā, psihosomatiskajā un ģimenes medicīnā, integratīvajā seksterapijā, psihodinamiskajā un sociodinamiskajā psihiatrijā, psihodiagnostiskajā testēšanā, hipnouzņēmības noteikšanā, kvalitatīvu un kvantitatīvu pētīšanas metožu lietošanā hipnoterapeitisko sesiju laikā, hipnoterapeitiskās komunikācijas īpatnībās darbā ar bērnu, pusaudzi, pieaugušo, pāri un ģimeni, grupu, gados veciem pacientiem, pacientiem ar neirotiskiem, psihosomatiskiem veselības, uzvedības traucējumiem, indivīdiem rehabilitācijā, profesionālās darbības juridiskajos un ētiskajos pamatos. Hipnoterapeits reflektē supervīzijās pie sertificētiem psihodinamiskās hipnoterapijas speciālistiem.

416. Rezidentūra hipnoterapeita papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas psihodinamiskajā un psihoanalītiskajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnodrāmā, integratīvajā multimodālajā psihoterapijā, dzīļu psiholoģijā, psihosomatiskajā un ģimenes medicīnā, integratīvajā seksterapijā, psihodinamiskajā un sociodinamiskajā psihiatrijā, psihodiagnostiskajā testēšanā, hipnouzņēmības noteikšanā, kvalitatīvu un kvantitatīvu pētīšanas metožu lietošanā hipnoterapeitisko sesiju laikā, hipnoterapeitiskās komunikācijas īpatnībās darbā ar bērnu, pusaudzi, pieaugušo, pāri un ģimeni, grupu, gados veciem pacientiem, pacientiem ar neirotiskiem, psihosomatiskiem veselības, uzvedības traucējumiem, indivīdiem rehabilitācijā, profesionālās darbības juridiskajos un ētiskajos pamatos. Hipnoterapeits reflektē supervīzijās pie sertificētiem psihodinamiskās hipnoterapijas speciālistiem.

417. Algologs ir ārsta papildspecialitāte. Algologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

418. Algologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

419. Algologa kompetencē ir dažādu veidu sāpju diagnostika, ārstēšana, novērtēšana, novērošana un profilakse un attiecīgo pacientu aprūpe.

420. Lai veiktu ārstniecisko darbību, algologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

420.1. sāpju sajūtas klīniskā anatomija un fizioloģija, sāpju receptori, sāpju sajūtas transmisijas perifērie un centrālie mehānismi;

420.2. sāpju transmisijas un modulācijas farmakoloģija, neirotransmiteru veidi, to loma sāpju pārvadīšanā, pārveidē un centrālajā sensibilizācijā;

420.3. sāpju novērtēšanas un mērīšanas kritēriji, to izmantošanas iespējas un rezultātu novērtējums;

420.4. sāpju psihosociālie aspekti;

420.5. sāpju medikamentozās terapijas iespējas;

420.6. sāpju ārstēšanas iespējas ar fizikālām metodēm, rehabilitācijas pasākumu komplekss;

420.7. neķirurģiskās perifērās stimulējošās un reflektorās tehnoloģijas, to iespējas un indikācijas;

420.8. sāpju ķirurģijas metodes un neirostimulācijas metožu principi un indikācijas;

420.9.  blokāžu tehnoloģiju indikācijas un iespējas, metodikas;

420.10. psihoterapijas metodes sāpju terapijas kontekstā, to veidi, indikācijas un metodika;

420.11. multiprofesionālās sāpju terapijas principi, to nodrošināšanas iespējas;

420.12. sāpju sindroma taksonomija un specifiskie sāpju sindromi;

420.13. akūto pēcoperācijas un pēctraumatisko sāpju aprūpes principi;

420.14. sāpju sindroms un tā īpatnības dažādās vecuma grupās;

420.15. sāpju kompensācijas un darba ekspertīzes jautājumi;

420.16. pacienta izmeklēšanas un ārstēšanas medicīniskā dokumentācija;

420.17. ētikas un deontoloģijas jautājumi pacientu aprūpē un zinātniskajos pētījumos;

420.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.

421.  Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas akūtu pēcoperācijas un pēctraumatisku sāpju aprūpē, reimatisko un miofasciālo, ortopēdisko, neiropātisko un galvassāpju, onkoloģisko, perifēro vaskulāro, hronisko viscerālo, orofaciālo un temporomandibulāro sāpju un orālās patoloģijas pacientu aprūpē, neiroķirurģiskajās un citās invazīvajās metodēs sāpju ārstēšanā, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas terapijas metodēs sāpju ārstēšanā, sāpju pacientu psihoterapijas pamatos, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, dažādu sāpju sindromu etioloģijā, patoģenēzē, klīniskajās izpausmēs un īpatnībās, to diagnostikā un terapijas principos visās vecuma grupās, sāpju iedalījumā, sāpju sajūtas klīniskajā anatomijā un fizioloģijā, multiprofesionālajā sāpju aprūpē.

422. Rezidentūra algologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas akūtu pēcoperācijas un pēctraumatisku sāpju aprūpē, reimatisko un miofasciālo, ortopēdisko, neiropātisko un galvassāpju, onkoloģisko, perifēro vaskulāro, hronisko viscerālo, orofaciālo un temporomandibulāro sāpju un orālās patoloģijas pacientu aprūpē, neiroķirurģiskajās un citās invazīvajās metodēs sāpju ārstēšanā, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas terapijas metodēs sāpju ārstēšanā, sāpju pacientu psihoterapijas pamatos, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, dažādu sāpju sindromu etioloģijā, patoģenēzē, klīniskajās izpausmēs un īpatnībās, to diagnostikā un terapijas principos visās vecuma grupās, sāpju iedalījumā, sāpju sajūtas klīniskajā anatomijā un fizioloģijā, multiprofesionālajā sāpju aprūpē.

423. Osteopāts ir ārsta papildspecialitāte. Osteopāta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

424. Osteopāta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

425. Osteopāta kompetencē ir pacienta osteopātiska ārstēšana, kas balstīta uz biomehānikas principiem.

426. Lai veiktu ārstniecisko darbību, osteopātam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

426.1. medicīniskās palīdzības sniegšana pacientam, veicot slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi;

426.2. osteopātijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to izpildes metodika;

426.3. konsultāciju sniegšana pacientam, viņa piederīgajiem un citām ārstniecības personām;

426.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

427. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir trīs gadi:

427.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas osteopātiskajā koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, anatomijā, fizioloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā, osteopātiskajā diagnostikā un osteopātiskajā radioloģijā;

427.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas osteopātijas koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā un psihosomatiskajā medicīnā;

427.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas viscerālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, ginekoloģijā, androloģijā, uroloģijā, osteopātijā dzemdniecībā, pediatrijā, otolaringoloģijā, neiroloģijā, kardioloģijā, pneimonoloģijā, gastroenteroloģijā, stomatoloģijā, ortodontijā un osteopātiskajā pieejā neatliekamos stāvokļos.

428. Rezidentūra osteopāta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas osteopātiskajā koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, anatomijā, fizioloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā, osteopātiskajā diagnostikā un osteopātiskajā radioloģijā, osteopātijas koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā un psihosomatiskajā medicīnā, viscerālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, ginekoloģijā, androloģijā, uroloģijā, osteopātijā dzemdniecībā, pediatrijā, otolaringoloģijā, neiroloģijā, kardioloģijā, pneimonoloģijā, gastroenteroloģijā, stomatoloģijā, ortodontijā un osteopātiskajā pieejā neatliekamos stāvokļos.

429. Flebologs ir ārsta papildspecialitāte. Flebologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

430. Flebologa papildspecialitāti var iegūt asinsvadu ķirurgs, ķirurgs, sirds ķirurgs, dermatologs venerologs, radiologs un ginekologs dzemdību speciālists.

431. Flebologa kompetencē ir vēnu un limfvadu slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

432. Lai veiktu ārstniecisko darbību, flebologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

432.1. vēnu un limfvadu slimību etioloģija, diagnostika, klīniskās izpausmes, ārstēšanas un rehabilitācijas metodes, profilakse;

432.2. specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, to lietošana;

432.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

433.  Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi:

433.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā, tai skaitā ambulatorajā, asinsvadu ultrasonogrāfijā, specializētajā anestezioloģijā;

433.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētajā vēnu ķirurģijā, ambulatorajā fleboloģijā, hematoloģijā, limfoloģijā, specializētajā fizioterapijā un fizikālajā medicīnā.

434. Rezidentūra flebologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vsmaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā, tai skaitā ambulatorajā, asinsvadu ultrasonogrāfijā, specializētajā anestezioloģijā, specializētajā vēnu ķirurģijā, ambulatorajā fleboloģijā, hematoloģijā, limfoloģijā, specializētajā fizioterapijā un fizikālajā medicīnā.

435. Transplantologs ir ārsta papildspecialitāte. Transplantologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

436. Transplantologa specialitāti var iegūt ķirurgs, sirds ķirurgs, bērnu ķirurgs, torakālais ķirurgs un urologs.

437.  Transplantologa kompetencē ir:

437.1.  iegūt donororgānus un donoraudus;

437.2. ķirurģiski ārstēt pacientus, pārstādot donororgānus (nieres, aizkuņģa dziedzeri, aknas, zarnas).

438. Lai veiktu ārstniecisko darbību, transplantologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

438.1. indikācijas un kontrindikācijas ārstēšanai ar transplantācijas metodi dažādu orgānu funkciju neatgriezeniska zuduma gadījumā;

438.2. pacientu atlase transplantācijai;

438.3. potenciālo donoru izvērtēšana;

438.4. orgānu un audu ķirurģiskā eksplantācija;

438.5. orgānu un audu konservācija, izvērtējot to derīgumu transplantācijai;

438.6. orgānu un audu sadale un apmaiņa, pamatojoties uz medicīniskiem kritērijiem;

438.7. orgānu un audu transplantācijas operāciju izpildes tehnika;

438.8. pacientu novērošana un ārstēšana periodā pēc transplantācijas;

438.9. transplantācijas imunoloģija;

438.10. imūnsupresīvā terapija transplantoloģijā;

438.11. audu un orgānu donoru allokācija un selekcija;

438.12. orgānu transplantācijas un donora dienesta organizācija;

438.13. dzīvībai svarīgo orgānu transplantācijas tehnika;

438.14. audu un šūnu transplantācija;

438.15. orgānu konservācijas šķīdumi;

438.16. medikamentu darbības mehānismi un to blakusefekti;

438.17. profesionālās darbības juridiskie pamati.

439. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas transplantoloģijā, nefroloģijā, uroloģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā, reanimatoloģijā, imunoloģijā, transfuzioloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, morfoloģijā.

440. Rezidentūra transplantologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas transplantoloģijā, nefroloģijā, uroloģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā, reanimatoloģijā, imunoloģijā, transfuzioloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, morfoloģijā.

441. Transfuziologs ir ārsta papildspecialitāte. Transfuziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

442. Transfuziologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

443. Transfuziologa kompetencē ir, pārzinot klīnisko transfuzioloģiju un transfuzioloģijas medicīniskās tehnoloģijas:

443.1. sniegt pacientiem kvalificētu transfuzioloģisko palīdzību;

443.2. uzraudzīt efektīvu asins komponentu pielietošanu ārstniecības iestādēs un veikt auditus par asins komponentu efektīvu pielietošanu;

443.3. nodrošināt labās prakses vadlīniju ieviešanu un uzturēšanu ārstniecības iestādes asins kabinetā un asins sagatavošanas iestādē;

443.4. piedalīties asins komponentu transfūziju vadlīniju, tostarp intra- un pēcoperācijas šūnu glabāšanas tehnikas un pirmsoperācijas anēmijas ārstēšanas vadlīniju, izstrādē;

443.5. piedalīties pacienta asins pārvaldības programmā ārstniecības iestādē;

443.6. uzturēt hemovigilances sistēmas darbību ārstniecības iestādē;

443.7. sagatavot kvalitatīvas asinis un asins komponentus;

443.8. veikt donoru un pacientu imūnhematoloģisko izmeklēšanu;

443.9. sniegt aferēzes ārstnieciskos pakalpojumus;

443.10. sekmēt asins un asins komponentu donoru kustības attīstību un uzturēšanu.

444. Lai veiktu ārstniecisko darbību, transfuziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

444.1. donoru kustības veicināšana;

444.2. donoru atlase, blakņu profilakse, uzskaite un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšana;

444.3. asins un asins komponentu sagatavošana, testēšana, atlase, uzglabāšana, izsniegšana, transportēšana, kvalitātes kontrole;

444.4. labās prakses principi un kvalitātes sistēma asins dienestā;

444.5. asins komponentu drošība un izsekojamība (hemovigilance);

444.6. asins komponentu, asins pagatavojumu un asins aizvietotāju klīniskā lietošana dažādās medicīnas nozarēs un dažādu profilu nodaļās stacionārā;

444.7. asins komponentu transfūziju blakņu profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un uzskaites nodrošināšana, ziņošana par blaknēm;

444.8. ārstnieciskās aferēzes procedūras;

444.9. konsultatīvās transfuzioloģijas palīdzības nodrošināšana;

444.10. donoru un pacientu asins paraugu imūnhematoloģiskā izmeklēšana;

444.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

445. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asins dienesta darbības principos, kvalitātes sistēmā asins dienestā, asins dienesta darbību reglamentējošajos normatīvajos aktos un vadlīnijās transfūziju terapijā, asins komponentu drošībā un izsekojamībā (hemovigilance), asins pagatavojumu kvalitātes kontroles noteikumos, donoru atlases noteikumos, donoru kustības veicināšanā un attīstībā, asins un asins komponentu sagatavošanas medicīniskajās tehnoloģijās, plazmas preparātu nomenklatūrā, ražošanas principos un klīniskajā lietošanā, asins komponentu nomenklatūrā, klīniskajā lietošanā un īpatnībās dažādās medicīnas nozarēs un specialitātēs, donoru asins paraugu laboratoriskās izmeklēšanas tehnoloģijās un noteikumos, asins pagatavojumu uzglabāšanas un transportēšanas noteikumos, asins aizvietotājos un to klīniskajā lietošanā, transfūziju efektivitātes novērtēšanā, asins gravitācijas ķirurģijas medicīniskajās tehnoloģijās un klīniskajā lietošanā, asins pagatavojumu marķēšanas noteikumos, asins dienesta medicīnas ētikas normās, asins komponentu transfūzijas medicīniskajās tehnoloģijās, imūnhematoloģijā transfuzioloģijā, audu saderības izmeklējumos transfuzioloģijā, transfuzioloģijā dažādu profilu nodaļās stacionārā (hematoloģija, neonataloģija, infektoloģija, ķirurģija, intensīvā terapija, imunoloģija).

446. Rezidentūra transfuziologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas: asins dienesta darbības principos, asins dienesta medicīnas ētikas normās, labās prakses principos un kvalitātes sistēmā asins dienestā, asins dienesta darbību reglamentējošajos normatīvajos aktos, vadlīnijās asins komponentu sagatavošanā, testēšanā, atlasē, marķēšanā, uzglabāšanā, izsniegšanā un transportēšanā, asins komponentu kvalitātes kontroles noteikumos, donoru kustības veicināšanā un attīstībā, donoru atlases noteikumos, asins komponentu drošībā un izsekojamībā (hemovigilance), vadlīnijās un medicīniskajās tehnoloģijās asins komponentu transfūziju terapijā, asins komponentu nomenklatūrā, klīniskajā lietošanā dažādās medicīnas nozarēs un dažādu profilu nodaļās stacionārā (hematoloģija, neonatoloģija, infektoloģija, ķirurģija, intensīvā terapija, imunoloģija), pēctransfūziju blakņu diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, asins pagatavojumu nomenklatūrā, ražošanas principos un klīniskajā lietošanā, asins aizvietotājos un to klīniskajā lietošanā, ārstnieciskās aferēzes medicīniskajās tehnoloģijās un klīniskajā lietošanā, donoru un pacientu asins paraugu imūnhematoloģiskās izmeklēšanas medicīniskajās tehnoloģijās.

447. Andrologs ir ārsta papildspecialitāte. Androloga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

448. Androloga papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

449. Androloga kompetencē ir:

449.1.  vīrieša reproduktīvās sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;

449.2. vīrieša reproduktīvās veselības kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju novērtēšana, sistēmiska un sindromoloģiska androloģisko traucējumu analīze, androloģisko traucējumu diagnostika un integratīva ārstēšana, profilaktisko un rehabilitācijas pasākumu noteikšana.

450. Lai veiktu ārstniecisko darbību, andrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

450.1. vīrieša reproduktīvās sistēmas etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, ārstēšana un profilakse;

450.2. androloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un izvērtēšana;

450.3. neauglības epidemioloģija, reproduktīvā stratēģija;

450.4. jaundzimušo dzimumu attiecības, sociālie faktori;

450.5. gamētu maturāciju un apaugļošanas fizioloģija;

450.6. vīriešu neauglība;

450.7. androloģisko patoloģiju klasifikācija, hipotalāma un hipofīzes slimības;

450.8. sēklinieku patoloģijas;

450.9. sēklas vadu slimības;

450.10. hipospādijas, epispādijas;

450.11. erektīlā disfunkcija;

450.12. ejakulācijas traucējumi;

450.13. androgēnu mērķorgānu patoloģijas;

450.14. ginekomastija;

450.15. spermas iesaldēšana;

450.16. vīriešu kontracepcija;

450.17. vīriešu novecošanās process;

450.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.

451. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas androloģiskajā endokrinoloģijā, vīriešu un sieviešu neauglībā, tās diagnostikā un ārstēšanas metodēs, seksuālajā un erektilajā disfunkcijā, tās diagnostikā un ārstēšanā, vīrieša papilddzimumdziedzeru iekaisumu slimībās, to diagnostikā un ārstēšanā.

452. Rezidentūra androloga papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas androloģiskajā endokrinoloģijā, vīriešu un sieviešu neauglībā, tās diagnostikā un ārstēšanas metodēs, seksuālajā un erektilajā disfunkcijā, tās diagnostikā un ārstēšanā, vīrieša papilddzimumdziedzeru iekaisumu slimībās, to diagnostikā un ārstēšanā.

453. Paliatīvās aprūpes speciālists ir ārsta papildspecialitāte. Paliatīvās aprūpes speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

454. Paliatīvās aprūpes speciālista papildspecialitāti var iegūt internists, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, terapeitiskais onkologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, geriatrs un pediatrs.

455. Paliatīvās aprūpes speciālista kompetencē ir:

455.1. ielaistu onkoloģisko un neonkoloģisko slimību pacientu aprūpe;

455.2. slimību, pavadošo sindromu un simptomu diagnostika, ārstēšana, ekspertīze un profilakse;

455.3. pacienta un viņa ģimenes dzīves kvalitātes uzlabošana, ja pacientam ir dzīvību apdraudoša slimība, atvieglojot ciešanas, agrīni identificējot, novērtējot un novēršot sāpes, kā arī citas fiziska, psihosociāla un garīga rakstura problēmas.

456. Lai veiktu ārstniecisko darbību, paliatīvās aprūpes speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

456.1. paliatīvā aprūpe kā visaptverošs aprūpes veids;

456.2. multiprofesionāla pieeja aprūpei;

456.3. ļaundabīgo audzēju etioloģija, lokalizācija, patoģenēze, diagnostika;

456.4. onkoloģisko un neonkoloģisko slimību pacientu grupu novērošana, profilakse, diagnostika, ārstēšana, simptomu kontrole, rehabilitācija un aprūpe;

456.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

457. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads, kura laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, anamnēzes ievākšanas metodikā, dažādu izmeklēšanas metožu indikācijās un rezultātu interpretācijā, pacientu aprūpē slimību terminālos stāvokļos, farmakoterapijas lietojuma indikācijās, medikamentu izrakstīšanas un uzskaites kārtībā, algoloģijā, dažādu simptomu un klīnisko izpausmju novēršanā, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, saskarsmes psiholoģijā darbā ar dažāda vecuma pacientu grupām un viņu piederīgajiem, psihosomatikā, psihiatrijā, dažādās paliatīvās ārstēšanas, aprūpes un rehabilitācijas metodēs, sociālo, garīgo un eksistenciālo problēmu identificēšanā un risināšanā.

458. Rezidentūra paliatīvās aprūpes speciālista papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, anamnēzes ievākšanas metodikā, dažādu izmeklēšanas metožu indikācijās un rezultātu interpretācijā, pacientu aprūpē slimību terminālos stāvokļos, farmakoterapijas lietojuma indikācijās, medikamentu izrakstīšanas un uzskaites kārtībā, algoloģijā, dažādu simptomu un klīnisko izpausmju novēršanā, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, saskarsmes psiholoģijā darbā ar dažāda vecuma pacientu grupām un viņu piederīgajiem, psihosomatikā, psihiatrijā, dažādās paliatīvās ārstēšanas, aprūpes un rehabilitācijas metodēs, sociālo, garīgo un eksistenciālo problēmu identificēšanā un risināšanā.

459. Manuālās medicīnas ārsts ir ārsta papildspecialitāte. Manuālās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

460. Manuālās medicīnas ārsta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

461. Manuālās medicīnas ārsta kompetencē ir pacienta balsta un kustību sistēmas, iekšējo orgānu saišu aparāta funkcionālo traucējumu ārstēšana, balstoties uz biomehānikas un kinezioloģijas pamatiem. Manuālās medicīnas ārsts veic ārstēšanu, izmantojot audu un locītavu mobilizācijas tehnikas, reflektoras neiromuskulārās stimulācijas un relaksācijas tehnikas, medicīniskas blokādes, medikamentozu terapiju, medicīnisko teipošanu, kā arī terapeitiskus vingrojumus.

462. Lai veiktu ārstniecisko darbību, manuālās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

462.1. muskuļu, skeleta, viscerālo struktūru anatomija;

462.2. balsta un kustību sistēmas sāpju diferenciālā diagnostika;

462.3. viscerosomatiskās sāpes;

462.4. stājas un gaitas novērtēšana;

462.5. ekstremitāšu locītavu izmeklēšana;

462.6. mugurkaula kustību izmeklēšana;

462.7. mugurkaula kustību segmentu manuāla izmeklēšana;

462.8. muskuļu tonusa novērtēšana;

462.9. muskuļu garuma testēšana;

462.10. muskuļu spēka testēšana;

462.11. elpošanas diafragmas mobilizācija;

462.12. iegurņa pamatnes muskuļu mobilizācija;

462.13. mīksto audu mobilizācijas tehnikas;

462.14. ekstremitāšu mobilizācijas tehnikas;

462.15. mugurkaula kustību segmentu mobilizācijas tehnikas;

462.16. sakodiena vizuāla novērtēšana;

462.17. temporomandibulārās locītavas izmeklēšana un mobilizācija;

462.18. ribu izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.19. krūšu kaula izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.20. iegurņa locītavu izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.21. viscerālo struktūru palpācija un mobilizācija;

462.22. terapeitisko vingrojumu indikācijas, kontrindikācijas, pareizas izpildes kritēriji;

462.23. mugurkaula distrakcija – indikācijas, kontrindikācijas, tehnikas;

462.24. medicīnisko blokāžu izpildes tehnika, indikācijas, kontrindikācijas;

462.25. medikamentozas terapijas izvēles pamati, indikācijas, kontrindikācijas, iespējamās blaknes;

462.26. medicīniskās teipošanas tehnikas;

462.27. dažādu ārstniecisko manipulāciju kombinēšanas pamati;

462.28. balsta un kustību sistēmas radioloģisko izmeklējumu (rentgenogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse, datortomogrāfija, ultrasonogrāfija) izvērtēšanas pamati;

462.29. laboratorijas analīžu rezultātu izvērtēšana;

462.30. fizikālās medicīnas faktoru lietošana balsta un kustību sistēmas funkcionālo traucējumu ārstēšanā;

462.31. balsta un kustību sistēmas funkcionālo traucējumu profilakse, kustību higiēna;

462.32. profesionālās darbības juridiskie pamati.

463. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads, un tā laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šo noteikumu 462. punktā minētajos jautājumos.

464. Rezidentūra manuālās medicīnas ārsta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šo noteikumu 462. punktā minētajos jautājumos.

465. Kombustiologs ir ārsta papildspecialitāte. Kombustiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

466. Kombustiologa papildspecialitāti var iegūt traumatologs ortopēds, ķirurgs, plastikas ķirurgs un bērnu ķirurgs.

467. Kombustiologa kompetencē ir ķirurģiska un konservatīva bērnu un pieaugušo ārstēšana un rehabilitācija, ja pacientam ir termisks un ķīmisks apdegums, apstarošanas apdegums, saules un ultravioleto (UV) staru apdegums, elektrotrauma, elektroapdegums, hipotermija, apsaldējums un mīksto audu saslimšana ar plašiem audu un ādas defektiem, kā arī ja ir šo saslimšanu akūtas un hroniskas komplikācijas.

468. Lai veiktu ārstniecisko darbību, kombustiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

468.1. termiskās traumas dažādu veidu etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, diagnostika un ārstēšana;

468.2. ķirurģiskās infekcijas profilakse un ārstēšana;

468.3. racionāla antibakteriāla terapija;

468.4. intensīvās terapijas pamati smagas termiskās traumas gadījumā;

468.5. specialitātes, kas saistītas ar kombustioloģiju (traumatoloģija, ortopēdija, vispārējā ķirurģija, strutainā ķirurģija, bērnu ķirurģija, plastiskā ķirurģija, intensīvā terapija un rehabilitoloģija);

468.6. medicīniskās ierīces, kas tiek izmantotas kombustioloģijā un saistītās specialitātēs;

468.7. nozokomiālo infekciju epidemioloģija, profilakse un ārstēšana;

468.8. lokālā anestēzija, tās indikācijas un izpildes tehnika;

468.9.  fiziskā un psiholoģiskā rehabilitācija pacientiem pēc termiskās traumas;

468.10. katastrofu medicīnas pamati;

468.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

469. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas termiskās traumas dažādu veidu etioloģijā, epidemioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un ārstēšanā, bērnu kombustioloģijā, ķirurģiskās infekcijas profilaksē un ārstēšanā pacientiem ar smagu termisku traumu, nozokomiālo infekciju epidemioloģijā, profilaksē un ārstēšanā, intensīvās terapijas pamatos smagas termiskās traumas gadījumā, rekonstruktīvās un plastiskās ķirurģijas pamatos, katastrofu medicīnas pamatos un fiziskā un psiholoģiskā rehabilitoloģijā pacientiem pēc termiskās traumas.

470. Rezidentūra kombustiologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas termiskās traumas dažādu veidu etioloģijā, epidemioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un ārstēšanā, bērnu kombustioloģijā, ķirurģiskās infekcijas profilaksē un ārstēšanā pacientiem ar smagu termisku traumu, nozokomiālo infekciju epidemioloģijā, profilaksē un ārstēšanā, intensīvās terapijas pamatos smagas termiskās traumas gadījumā, rekonstruktīvās un plastiskās ķirurģijas pamatos, katastrofu medicīnas pamatos un fiziskā un psiholoģiskā rehabilitoloģijā pacientiem pēc termiskās traumas.

471. Rokas ķirurgs ir ārsta papildspecialitāte. Rokas ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

472. Rokas ķirurga papildspecialitāti var iegūt plastikas ķirurgs un traumatologs ortopēds.

473. Rokas ķirurga kompetencē ir augšējās ekstremitātes slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse.

474. Lai veiktu ārstniecisko darbību, rokas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

474.1. normālā un patoloģiskā anatomija;

474.2. fizikālās izmeklēšanas metodes;

474.3. reģionālā anestēzija;

474.4. rokas traumas;

474.5. naga falangu saslimšanas un traumas;

474.6. rokas infekcijas;

474.7. replantācija un revaskularizācija, mikroķirurģiskās tehnikas;

474.8. īkšķa rekonstrukcija;

474.9. perifēro nervu saslimšanas;

474.10. reimatoīdais artrīts un vecuma izmaiņas plaukstā;

474.11. mazo locītavu artrodēze un artoplastija;

474.12. iedzimtas rokas patoloģijas;

474.13. rehabilitācijas principi;

474.14. plaukstas kaulu (carpus) patoloģija;

474.15. audu transplantācija;

474.16. konsultāciju sniegšana pacientiem, viņu piederīgajiem, kā arī citām ārstniecības personām papildspecialitātes ietvaros;

474.17. pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

474.18. rokas ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

474.19. rokas ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

474.20. ārsta profesionālā ētika;

474.21. profesionālās darbības juridiskie pamati.

475. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas normālajā un patoloģiskajā anatomijā (brūču dzīšanas principi, brūču slēgšanas tehnikas un ģeometrija, audu ekspanderi un to lietošanas principi, problēmbrūces un to patoloģiskā fizioloģija), fizikālās izmeklēšanas metodēs, reģionālajā anestēzijā, rokas traumās (metakarpālo kaulu un falangu lūzumi un osteosintēzes principi, distālā radija lūzumi un osteosintēzes principi, locītavu mežģījumi un saišu bojājumi, mīksto audu defekti un to slēgšana, cīpslu bojājumi, dragātas traumas, cīpslu transpozīcija, perionihija problēmas, rokas ķīmiskie un termiskie apdegumi, elektrotraumas, rokas radioloģiska izmeklēšana (rentgenogramma, datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse)), naga flangu saslimšanās un traumās, rokas infekcijās, replantācijā un revaskularizācijā, mikroķirurģiskās tehnikās, īkšķa rekonstrukcijā, perifēro nervu saslimšanās (perifēro nervu bojājumi, nervu kompresijas sindromi, plexus brachialis bojājumi), reimatoīdajā artrītā un vecuma izmaiņās plaukstā, mazo locītavu artrodēzē un artoplastijā, iedzimtajās rokas patoloģijās, Dipitrēna slimībā, stenozējošā ligamentītā, tumoros plaukstā, reflektori simpātiskajā distrofijā (kompleksais reģionālais sāpju sindroms), rehabilitācijas principos, plaukstas kaulu (carpus) patoloģijā (carpus anatomija, carpus fizikāla izmeklēšana, karpālo kaulu lūzumi, Kinboka slimība un citas avaskulāras karpālo kaulu patoloģijas, carpus dislokācijas un nestabilitāte, ulnārās puses sāpju sindroms, interkarpālā artrodēze), audu transplantācijā (autodermoplastika, ādas lēveru ķirurģijas principi, fasciālo un fasciokutāno lēveru ķirurģijas principi, muskulāro un miokutāno lēveru ķirurģijas principi, brīvo, mikrovaskulāro lēveru ķirurģijas principi, lēveru donora vietas problēmas).

476. Rezidentūra rokas ķirurga papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas normālajā un patoloģiskajā anatomijā (brūču dzīšanas principi, brūču slēgšanas tehnikas un ģeometrija, audu ekspanderi un to lietošanas principi, problēmbrūces un to patoloģiskā fizioloģija), fizikālās izmeklēšanas metodēs, reģionālajā anestēzijā, rokas traumās (metakarpālo kaulu un falangu lūzumi un osteosintēzes principi, distālā radija lūzumi un osteosintēzes principi, locītavu mežģījumi un saišu bojājumi, mīksto audu defekti un to slēgšana, cīpslu bojājumi, dragātas traumas, cīpslu transpozīcija, perionihija problēmas, rokas ķīmiskie un termiskie apdegumi, elektrotraumas, rokas radioloģiska izmeklēšana (rentgenogramma, datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse)), naga flangu saslimšanās un traumās, rokas infekcijās, replantācijā un revaskularizācijā, mikroķirurģiskās tehnikās, īkšķa rekonstrukcijā, perifēro nervu saslimšanās (perifēro nervu bojājumi, nervu kompresijas sindromi, plexus brachialis bojājumi), reimatoīdajā artrītā un vecuma izmaiņās plaukstā, mazo locītavu artrodēzē un artoplastijā, iedzimtajās rokas patoloģijās, Dipitrēna slimībā, stenozējošā ligamentītā, tumoros plaukstā, reflektori simpātiskajā distrofijā (kompleksais reģionālais sāpju sindroms), rehabilitācijas principos, plaukstas kaulu (carpus) patoloģijā (carpus anatomija, carpus fizikāla izmeklēšana, karpālo kaulu lūzumi, Kinboka slimība un citas avaskulāras karpālo kaulu patoloģijas, carpus dislokācijas un nestabilitāte, ulnārās puses sāpju sindroms, interkarpālā artrodēze), audu transplantācijā (autodermoplastika, ādas lēveru ķirurģijas principi, fasciālo un fasciokutāno lēveru ķirurģijas principi, muskulāro un miokutāno lēveru ķirurģijas principi, brīvo, mikrovaskulāro lēveru ķirurģijas principi, lēveru donora vietas problēmas).

477. Trihologs ir ārsta papildspecialitāte. Trihologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

478. Trihologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

479. Trihologa kompetencē ir matu un galvas ādas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse.

480. Lai veiktu ārstniecisko darbību, trihologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

480.1. pacienta izmeklēšana, ņemot vērā matu un galvas ādas slimību komplekso patoģenēzi, kā arī diferenciālo diagnostiku;

480.2. matu struktūras mikroskopiskā analīze (trihogramma, Trichoscan – trihogrammas datorprogramma);

480.3. diagnostisko metožu izpildes tehnika un iegūto rezultātu izvērtēšana (izmeklēšana ar Vuda lampu, galvas ādas mikroskopiskā un mikrobioloģiskā izmeklēšana, galvas ādas biopsija, dermoskopija, trihoskopija);

480.4. ārstniecisko metožu lietošanas indikācijas triholoģijā, kontrindikācijas un izpildes tehnika;

480.5. terapeitiskā lāzera, mezoterapijas indikācijas, kontrindikācijas un tehnika;

480.6. alopecia areata ārstēšana ar kontaktalergēnu difencipronu (DCP);

480.7. fizioprocedūru indikācijas, kontrindikācijas triholoģijā;

480.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

481. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir viens gads. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas matu un galvas ādas anatomijā un fizioloģijā, bērnu un pieaugušo dermatoloģijā, endokrinoloģijā, imunoloģijā, dietoloģijā, matu mikroskopiskā izmeklēšanā, papildizmeklējumu veikšanā triholoģijā, ārstniecisko vielu aplikāciju un terapeitiska lāzera lietošanā un mezoterapijas veikšanā.

482. Rezidentūra trihologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas matu un galvas ādas anatomijā un fizioloģijā, bērnu un pieaugušo dermatoloģijā, endokrinoloģijā, imunoloģijā, dietoloģijā, matu mikroskopiskā izmeklēšanā, papildizmeklējumu veikšanā triholoģijā, ārstniecisko vielu aplikāciju un terapeitiska lāzera lietošanā un mezoterapijas veikšanā.

483. Tiesu psihiatrijas eksperts ir ārsta papildspecialitāte. Tiesu psihiatrijas eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

484. Tiesu psihiatrijas eksperta papildspecialitāti var iegūt psihiatrs un bērnu psihiatrs.

485. Tiesu psihiatrijas eksperta kompetencē ir:

485.1. veikt psihisko, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu diagnostiku, ja tam ir nozīme kriminālprocesā un civilprocesā, administratīvajā procesā vai administratīvo pārkāpumu procesā;

485.2. lemjot par personas tiesisko statusu, ja nepieciešams, ieteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, novērtēt personas spēju pareizi uztvert nozīmīgus lietas apstākļus, kontrolēt savu darbību, kā arī novērtēt, vai persona psihiskā stāvokļa dēļ ir spējīga izciest sodu brīvības atņemšanas vietā;

485.3. sniegt pacientiem augsti kvalificētu un profesionālu psihiatrisku palīdzību akūtu un hronisku psihisku traucējumu diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā.

486. Lai veiktu ārstniecisko darbību, tiesu psihiatrijas ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

486.1. pirmsklīniskie un klīniskie mācību priekšmeti;

486.2. psihiatrija un tiesu psihiatrija;

486.3. neiroloģija, narkoloģija, seksoloģija un psiholoģija psihisko traucējumu un slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un tiesu psihiatrijas ekspertīzei nepieciešamajā apjomā;

486.4. psihiatrijā un tiesu psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās metodes, tai skaitā pilnīgas objektīvās (tiek ievākta, iepazīstoties ar krimināllietu vai civillietu un studējot un analizējot medicīnisko dokumentāciju) un subjektīvās anamnēzes iegūšana, ekspertējamās personas psihiskā stāvokļa aprakstīšana un novērtēšana. Ekspertējamās personas attieksmes novērtēšana pret agrāk pārciestiem psihiskajiem traucējumiem, psihotiskiem traucējumiem izmeklēšanas brīdī, ekspertējamās personas attieksmes novērtēšana pret juridisko situāciju. Psihopatoloģisko traucējumu kvalifikācija un diagnozes noformulēšana atbilstoši vispārpieņemtajiem diagnostiskajiem kritērijiem. Eksperta atzinuma sagatavošana un sniegšana tiesā. Izpratne par psihodiagnostiskās izmeklēšanas metodēm, speciālo neiropsihiatrisko izmeklēšanu tiesu psihiatrijas ekspertam nepieciešamajā apjomā;

486.5. psihofarmakoterapija;

486.6. darbs ar psihiatrijā izmantojamām medicīniskajām ierīcēm – lumbālpunkcijas instrumentiem, psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku tiesu psihiatrijas ekspertam nepieciešamajā apjomā;

486.7. profesionālās darbības juridiskie aspekti, it īpaši attiecībā uz kriminālprocesu, civilprocesu, administratīvo procesu, administratīvo pārkāpumu procesu un tiesu eksperta darbību.

487. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir divi gadi:

487.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatriskās ekspertīzes veikšanas kārtībā un tiesu psihiatriskās ekspertīzes veidos kriminālprocesa un civilprocesa ietvaros aizdomās turamajiem, apsūdzētajiem, lieciniekiem un cietušajiem un psihisko traucējumu un slimību tiesu psihiatriskā izvērtējuma iespējās un īpatnībās atkarībā no nozoloģijas;

487.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatriskās ekspertīzes īpatnībās jauniešiem, penitenciārajā psihiatrijā un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas, grozīšanas un atcelšanas kārtībā.

488. Rezidentūra tiesu psihiatrijas eksperta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatriskās ekspertīzes veikšanas kārtībā un tiesu psihiatriskās ekspertīzes veidos kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa un administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros aizdomās turamajiem, apsūdzētajiem, lieciniekiem un cietušajiem un psihisko traucējumu un slimību tiesu psihiatriskā izvērtējuma iespējās un īpatnībās atkarībā no nozoloģijas, tiesu psihiatriskās ekspertīzes īpatnībās bērniem un jauniešiem, penitenciārajā psihiatrijā un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas, grozīšanas un atcelšanas kārtībā, kā arī jautājumos par pacientu drošību, komunikāciju, vardarbības atpazīšanu un dzimumu līdztiesību, apgūtas digitālās prasmes.

489. Atkarību psihiatrs ir ārsta papildspecialitāte. Atkarību psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

490. Atkarību psihiatra papildspecialitāti var iegūt psihiatrs un bērnu psihiatrs.

491. Atkarību psihiatra kompetencē ir veikt atkarības slimību (alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu, nikotīna, spēļu atkarības) profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

492. Lai veiktu ārstniecisko darbību, atkarību psihiatram ir padziļinātas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

492.1. ambulatorajā darbā ar īpašām pacientu grupām (grūtnieces, ieslodzītie u. c.);

492.2. teorētiskas un praktiskas iemaņas darbam specializētās medicīniskās komisijās;

492.3. biopsihosociālas intervences un psihoterapijas izmantošanā atkarību ārstēšanā;

492.4. toksikoloģijā, infektoloģijā un neiroloģijā atkarību psihiatram nepieciešamā apjomā;

492.5. klīniskajā psihiatrijā specifisku atkarību ārstēšanas programmu apguvē, vadīšanā un organizēšanā;

492.6. alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu ietekmes pārbaudes rezultātu interpretēšanā, lai specializētos tiesu ekspertīžu veikšanā;

492.7. atkarības pacientu ārstēšanas un aprūpes organizēšanā, speciālistu izglītošanā un atkarību pētniecībā.

493. Rezidentūra atkarību speciālista papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atkarību psihiatrijā un atkarību psihiatrijas ekspertīzē.

494. Zobārsta kompetence atbilst zobārsta profesijas standartam. Zobārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši zobārsta profesijas standartam.

495. Zobārsta kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

496. Ortodonts ir zobārsta apakšspecialitāte. Ortodonta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

497. Ortodonta kompetencē ir iedzimtu un iegūtu dentofaciālo anomāliju diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

498.  Lai veiktu ārstniecisko darbību, ortodontam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

498.1. dentofaciālo anomāliju etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana, rehabilitācijas un profilakses metodes;

498.2. ortodontijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto dentofaciālo anomāliju gadījumos;

498.3. ortodontijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

498.4. preklīniskās un klīniskās mācību disciplīnas;

498.5. specialitātes, kas saistītas ar ortodontiju;

498.6. pedagoģijas principu lietošana sabiedrības, veselības aprūpes personāla izglītošanā;

498.7. profesionālās darbības juridiskie pamati.

499. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par zobu un sejas attīstību un augšanu, dentofaciālo anomāliju smaguma pakāpju noteikšanu un oklūzijas indeksu izmantošanu, rentgendiagnostikas pamatiem, zobu rentgenuzņēmumu, ortopantomogrammu un cefalorentgenogrammu analīzi, ortodontijā izmantojamo instrumentu un aparātu lietošanas indikācijām, darbības mehānismu un biomehānismu, lietošanas metodiku, audu pārmaiņām un audu biomehānikas pamatiem ortodontiskās ārstēšanas gadījumā, diagnozes un ārstēšanas plāna veidošanu piena, maiņas un pastāvīga sakodiena gadījumā, ortodontiskās ārstēšanas metodēm, izmantojot izņemamus un neizņemamus aparātus, bērnu ortodontisko ārstēšanu, ja tiem ir iedzimtas aukslēju šķeltnes, pieaugušo cilvēku ortodontiju, mutes ķirurģijas un ortodontiskās ķirurģijas pamatmetodēm, to indikācijām un kontrindikācijām, smagu dentofaciālo anomāliju interdisciplināro diagnostiku un ārstēšanu.

500. Periodontologs ir zobārsta apakšspecialitāte. Periodontologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

501. Periodontologa kompetencē ir paradonta slimību diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

502. Lai veiktu ārstniecisko darbību, periodontologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

502.1. paradonta slimību etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšanas plānošana un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

502.2. paradontoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to izpildes metodika;

502.3. paradontoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

502.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

503. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par orālo histoloģiju, anatomiju, patoloģiju, fizioloģiju, funkcionālo anatomiju un okluzoloģiju, augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, imunoloģiju, orālo mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, mutes, sejas un žokļu rajona topogrāfisko anatomiju un operatīvo ķirurģiju, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, klīnisko psiholoģiju, informāciju tehnoloģiju lietošanu, profesionālās darbības juridiskajiem pamatiem, ekonomiku, mutes dobuma izmeklēšanu un diagnostiku, komplekso ārstēšanas plānošanu paradonta slimību gadījumā, paradonta slimību konservatīvo un ķirurģisko ārstēšanu, preprotētisko ķirurģiju un implantoloģiju, konservatīvo zobārstniecību, stomatorentgenoloģiju, infekcijas izplatīšanās kontroli zobārstniecībā, paradonta slimību profilaksi, ortopēdisko stomatoloģiju, ortodontiju, mutes dobuma gļotādas slimībām, iekaisuma procesiem sejas un žokļu rajonā, stomatoloģiskajā anestezioloģijā, onkostomatoloģijā.

504. Bērnu zobārsts ir zobārsta apakšspecialitāte. Bērnu zobārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

505. Bērnu zobārsta kompetencē ir bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu diagnostika, profilakse un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

506. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu zobārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

506.1. bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu saslimšana, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, profilakse un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

506.2. bērnu zobārstniecībā izmantojamās diagnostikas metodes, profilaktiskās metodes;

506.3. bērnu zobārstniecībā izmantojamās ortodontiskās ārstēšanas pamatmetodes, konservatīvās un ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

506.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

507. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par orālo histoloģiju, bērna augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, orālo patoloģiju, fizioloģu un anatomiju, funkcionālo anatomiju un okluzoloģiju, imunoloģiju, orālo mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, informāciju tehnoloģiju lietošanu, bērnu endokrinoloģiju un hematoloģiju, bērnu terapeitisko stomatoloģiju un izmeklēšanu, piena, maiņas un pastāvīgā sakodiena attīstību, piena un pastāvīgo zobu kariesu, zobu pulpītiem, periapikālo audu patoloģiju, zobu traumām bērnu vecumā, mutes dobuma gļotādas uzbūves īpatnībām bērniem, tās saslimšanām un ārstēšanu, periodonta uzbūves īpatnībām piena un maiņas sakodienā, periodonta saslimšanas diagnostikas un ārstēšanas metodēm, infekcijas izplatīšanās kontroli stomatoloģijā, stomatorentgenoloģiju, ortodontijas specifiku bērnu vecumā, ķirurģisko stomatoloģiju un bērnu ķirurģisko stomatoloģiju, anestezioloģijas lietošanu ķirurģiskajā stomatoloģijā bērnu vecumā, stomatoloģisko saslimšanu profilaksi un sabiedrības veselības aprūpi zobārstniecībā.

508. Zobu protēzists ir zobārsta apakšspecialitāte. Zobu protēzista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

509. Zobu protēzista kompetencē ir dabīgo zobu atjaunošana, trūkstošo zobu un mutes dobuma audu aizvietošana, izmantojot biosaderīgos materiālus komplicētos gadījumos, kas pārsniedz zobārsta profesijas standarta noteikto vispārējās prakses zobārsta kompetences līmeni.

510. Lai veiktu ārstniecisko darbību, zobu protēzistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

510.1. zobu protezēšanā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošana;

510.2. zobu protezēšanā izmantojamie biomateriāli;

510.3. zobu protezēšanā izmantojamās medicīniskās ierīces;

510.4. preklīniskās un klīniskās mācību disciplīnas;

510.5. specialitātes, kas saistītas ar zobu protezēšanu;

510.6. pedagoģijas principu lietošana sabiedrības, veselības aprūpes personāla izglītošanā;

510.7. profesionālās darbības juridiskie pamati.

511. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par sejas un žokļu anatomiju un funkcionālo anatomiju, mutes dobuma audu histoloģiju, gerodentoloģiju, preventīvo zobārstniecību (patoloģijas, ārstēšanas metodes, materiālu sastāvdaļas un iedarbība), stomatoloģijas biomateriāliem, to ķīmiskām, fizikālām un mehāniskām īpašībām, biosaderību, novērtēšanu, lietošanas metodiku, oklūziju (morfoloģija un funkcijas, izmaiņas oklūzijā, diagnoze un ārstēšanas metodes), TMD (TM locītavu funkcionālā anatomija, izmaiņas, patoloģijas un ārstēšanas metodes), daļēju zobu trūkuma diagnozi un ārstēšanu (ar izņemamām un neizņemamām zobu protēzēm), bezzobu pacientu ārstēšanu, implantoloģiju, osteointegrāciju un ārstēšanas plānošanu, kā arī ārstēšanas plānošanu komplicētos gadījumos, kas ietver sakodiena proporciju rekonstrukciju un funkcionalitātes atjaunošanu.

512. Endodontists ir zobārsta apakšspecialitāte. Endodontista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

513. Endodontista kompetencē ir endodontisko slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

514. Lai veiktu ārstniecisko darbību, endodontistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

514.1. endodontisko slimību profilakse, etioloģija, patoģenēze, ārstēšanas plānošana;

514.2. endodontijā izmantojamās diagnostikas un ārstēšanas metodes;

514.3. endodontijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

514.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

515. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par mutes dobuma histoloģiju, anatomiju, fizioloģiju, funkcionālo anatomiju un oklūziju, žokļu un zobu augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, mutes dobuma patoloģijām, imunoloģiju, mutes dobuma mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, klīnisko psiholoģiju, informāciju tehnoloģiju lietošanu, profesionālās darbības juridiskajiem pamatiem, ekonomiku, mutes dobuma izmeklēšanu un diagnostiku, komplekso ārstēšanas plānošanu endodontisko slimību gadījumā, endodontisko slimību konservatīvo un ķirurģisko ārstēšanu, konservatīvo zobārstniecību, rentgenoloģiju zobārstniecībā, infekcijas izplatības kontroli zobārstniecībā, ortopēdisko zobārstniecību, ortodontiju, paradontoloģiju, mutes dobuma gļotādas slimībām, anestezioloģiju zobārstniecībā, onkoloģiju zobārstniecībā.

516. Audiologopēda profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

517. Audiologopēda kompetence atbilst audiologopēda profesijas standartam.

518. Lai veiktu ārstniecisko darbību, audiologopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši audiologopēda profesijas standartam.

519. Studiju ilgums audiologopēdam ir četri gadi. 

520. Ergoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

521. Ergoterapeita kompetence atbilst ergoterapeita profesijas standartam.

522. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ergoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši ergoterapeita profesijas standartam.

523. Studiju ilgums ergoterapeitam ir četri gadi. 

524. Ergoterapeita asistenta profesionālā kvalifikācija atbilst piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

525. Ergoterapeita asistenta kompetencē ir veikt mērķtiecīgas aktivitātes, lai novērtētu un ārstētu pacientu ergoterapeita uzraudzībā, aizkavējot nespēju, veicinot veselību un labklājību visos dzīves aspektos.

526. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ergoterapeita asistentam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

526.1. informācijas ievākšana par pacienta situāciju, novērtējot ikdienas nodarbju veikšanas spējas un vidi;

526.2. pacienta pārraudzīšana terapijas laikā, reģistrējot izmaiņas nodarbes veikšanā;

526.3. palīdzība pacientam veikt terapijas plānā paredzētās ikdienas aktivitātes;

526.4. izglītošanas un profilaktiskais darbs sabiedrības veselības veicināšanai;

526.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

527. Fizioterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

528. Fizioterapeita kompetence atbilst fizioterapeita profesijas standartam.

529. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizioterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši fizioterapeita profesijas standartam un tajā iekļautajām profesionālās kvalifikācijas prasībām.

530. Studiju ilgums fizioterapeitam ir četri gadi. 

531. Fizioterapeita asistenta profesionālā kvalifikācija atbilst piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim vai vismaz trešajam profesionālās kvalifikācijas līmenim, un līdz 2001. gada 1. jūlijam ir pabeigti kvalifikācijas kursi.

532.  Fizioterapeita asistenta kompetencē ir:

532.1. veselību veicinošie un profilaktiskie pasākumi fizioterapeita vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta vadībā un uzraudzībā;

532.2. fizioterapeitisko ārstniecības tehnoloģiju lietošana pēc fizioterapeita norīkojuma un tā pārraudzībā;

532.3. iesaistīšanās pacienta integrācijas procesā sabiedrībā ilgstošas saslimšanas vai nespējas gadījumā, sadarbojoties ar fizioterapeitu un citiem rehabilitācijas komandas dalībniekiem.

533. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizioterapeita asistentam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

533.1. fizioterapijas tehnoloģijas un to lietojums pacienta funkcionālo traucējumu ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā;

533.2. saskarsme un sadarbība ar citiem terapijas procesā iesaistītajiem speciālistiem un pacienta piederīgajiem;

533.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

534. Mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija ar specializāciju vienā mākslas veidā (vizuālā māksla, deja un kustība, drāma, mūzika) atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

535. Mākslas terapeita kompetence atbilst mākslas terapeita profesijas standartam.

536. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mākslas terapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši mākslas terapeita profesijas standartam.

537. Studiju ilgums mākslas terapeitam ir divi gadi.

538. Uztura speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

539. Uztura speciālista kompetence atbilst uztura speciālista profesijas standartam.

540. Lai veiktu ārstniecisko darbību, uztura speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši uztura speciālista profesijas standartam.

541. Studiju ilgums uztura speciālistam ir četri gadi.

542. Tehniskais ortopēda profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

543. Tehniskā ortopēda kompetence atbilst tehniskā ortopēda profesijas standartam.

544. Lai veiktu ārstniecisko darbību, tehniskajam ortopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši tehniskā ortopēda profesijas standartam.

545. Studiju ilgums tehniskajam ortopēdam ir četri gadi.

546. Optometrista profesionālā kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim vai, ja optometrista profesionālā kvalifikācija iegūta līdz 2011. gada 11. janvārim, tā atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. 

547. Optometrista kompetence atbilst optometrista profesijas standartam.

548. Lai veiktu ārstniecisko darbību, optometristam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši optometrista profesijas standartam.