Darbības ar dokumentu

SATURS

IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI

IZMANTOTIE TERMINI (šī dokumenta ietvarā)

KOPSAVILKUMS

BĒRNU, JAUNATNES UN ĢIMENES POLITIKAS PAMATPRINCIPI

POLITIKAS MĒRĶI UN RĪCĪBAS VIRZIENI

1. MĒRĶIS: SEKMĒT BĒRNU UN JAUNIEŠU DROŠĪBU, ATTĪSTĪBU, PSIHOLOĢISKO UN EMOCIONĀLO LABKLĀJĪBU

1. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

1.1. Rīcības virziens: Agrīns preventīvs atbalsts veselīgai bērnu un jauniešu attīstībai

1.2. Rīcības virziens: Visa veida vardarbības izskaušana

1.3. Rīcības virziens: Atkarību izraisošo procesu un vielu lietošanas izplatības mazināšana

1.4. Rīcības virziens: Ģimenes sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošana krīzes situācijā

1.5. Rīcības virziens: Bērnu noziedzības novēršana, aizsardzība pret noziedzīgiem nodarījumiem un attieksmes maiņa pret tiesvedībā iesaistītiem bērniem

2. MĒRĶIS:VIENLĪDZĪGAS IESPĒJAS ĪPAŠI ATBALSTĀMAJĀM BĒRNU UN JAUNIEŠU GRUPĀM

2. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

2.1. Rīcības virziens: Ģimeniska vide bērniem un jauniešiem ārpusģimenes aprūpē

2.2. Rīcības virziens: Bērnu un jauniešu ar invaliditāti sociālā iekļaušana un vienlīdzīgu iespēju stiprināšana

2.3. Rīcības virziens: Bērnu, kuriem nav noteikta paternitāte, sociālā iekļaušana un vienlīdzīgu iespēju stiprināšana

2.4. Rīcības virziens: Jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušanas veicināšana

3. MĒRĶIS: JAUNIEŠU PILNVĒRTĪGA UN VISPUSĪGA ATTĪSTĪBA, DZĪVES KVALITĀTES UZLABOŠANA UN LĪDZDALĪBAS STIPRINĀŠANA

3. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

3.1. Rīcības virziens: Darba ar jaunatni kvalitatīvas un ilgtspējīgas sistēmas izveide un attīstība

3.2. Rīcības virziens: Plašākas un aktīvākas jauniešu līdzdalības veicināšana

3.3. Rīcības virziens: Darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguves veicināšana

4. MĒRĶIS: TAUTAS ATAUDZE LATVIJĀ

4. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

4.1. Rīcības virziens: Ģimenes vērtību spēcināšana sabiedrībā

4.2. Rīcības virziens: Atbalsta sistēmas pilnveide bērna audzināšanai un aprūpei

4.3. Rīcības virziens: Dzīves kvalitātes uzlabošana ģimenēs ar bērniem

4.4. Rīcības virziens: Latvieši pasaulē un atgriešanās tēvzemē

1. pielikums

2. pielikums

3. pielikums

IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI

ANO – Apvienoto Nāciju Organizācija

ĀM – Ārlietu ministrija

CSP – Centrālā statistikas pārvalde

DI – deinstitucionalizācija

DLC – ekspertu sadarbības platforma "Demogrāfisko lietu centrs"

EM – Ekonomikas ministrija

ES – Eiropas Savienība

ESF – Eiropas Sociālais fonds

ESF+ – Eiropas Sociālais fonds plus

ESPAD – no angļu valodas European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs, latviešu valodā Eiropas skolu aptaujas projekts par alkoholu un citām narkotiskām vielām

IAUI – Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija 

IeM – Iekšlietu ministrija

IeM IC – Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs

IeVP – Ieslodzījumu vietu pārvalde

IZM – Izglītības un zinātnes ministrija

JSPA – Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra

KM – Kultūras ministrija

LabIs – Labklājības Informācijas sistēmas

LM – Labklājības ministrija

LPS – Latvijas Pašvaldību savienība

NAP2027 – Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027.gadam

NPAIS – Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma

NVO – Nevalstiskās organizācijas

PKC (VK) – Pārresoru koordinācijas centrs¹

SIF – Sabiedrības integrācijas fonds

SPKC – Slimību profilakses un kontroles centrs

TM – Tieslietu ministrija

VARAM – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VBTAI – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

VM – Veselības ministrija

VP – Valsts policija

VPD – Valsts probācijas dienests

IZMANTOTIE TERMINI (šī dokumenta ietvarā)

• Agrīnā bērnība vai agrīna vecuma bērni – aptver pirmsdzemdību periodu līdz bērna desmit gadu vecumam. Tas ir visintensīvākais smadzeņu attīstības periods visā dzīves laikā, un tāpēc tas ir vissvarīgākais cilvēka attīstības posms. Tam, kas notiek ar bērnu pirms piedzimšanas un viņa pirmajos dzīves gados, ir būtiska nozīme veselības un sociālo rezultātu sasniegšanā turpmākajā dzīvē. Lai gan ģenētiskajiem faktoriem ir nozīme bērna attīstībā, būtiski lielāka ietekme bērna dzīves pirmajos gados ir tieši apkārtējās vides faktoriem.

• Agrīnās bērnības attīstība – attiecas uz bērna kognitīvo, sociālo, emocionālo, fizisko un valodas attīstību. Šo jēdzienu izmanto, lai aprakstītu intervences programmas, kuru galvenais mērķis ir uzlabot bērnu spēju attīstīties un mācīties. Intervences programmas var īstenot dažādās sociālās vidēs, piemēram, bērnu grupās, ģimenēs un sabiedrībā kopumā, kā arī dažādu nozaru pakalpojumu nodrošināšanā, piemēram, veselībā, izglītībā un sociālo pakalpojumu jomā.

• Agrīnās bērnības politika – valsts attīstīti starpinstitucionāli pakalpojumi un definētas vajadzības agrīnā vecuma bērniem, noteiktas bērnu vecāku, pedagogu un citu iesaistīto speciālistu vajadzības viņus ietekmējošās politikas jomās un tādējādi radīti pamatnosacījumi, kas atbalsta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnu mācīšanās un attīstības procesus un ļauj viņiem augt droši un veselīgi, un veicina viņu saskaņotības sajūtu.

• Agrīna intervence – ietver aktīva un efektīva agrīna atbalsta nodrošināšanu bērniem un jauniešiem, lai novērstu problēmu rašanos vai risinātu tās neatliekami, pirms tās kļūst nopietnākas, tā palīdzot attīstīt bērna personības stiprās puses, viņa vecāku un ģimenes prasmes. Agrīnās intervences galvenais uzdevums – sniegt atbalstu bērna fiziskās, kognitīvās, uzvedības, sociālās un emocionālās attīstības veicināšanai.

Pamatnostādnēs agrīnā intervence attiecas uz nepieciešamajām darbībām un intervencēm, ko bērna labbūtības mērķu sasniegšanai veic jebkura bērna un viņa ģimenes atbalstam, iespējami agri un jebkurā bērna vecumā.

• Integrēta agrīnā preventīvā atbalsta (agrīnās intervences) sistēma (APAS) – starpnozaru un starpprofesionāļu sadarbībā balstīts pakalpojumu tīkls, kas darbojas kā vienota sistēma un tiek uzskatīts par kvalitātes un izmaksu ziņā efektīvāko instrumentu profilakses un agrīnas intervences mērķu sasniegšanai.² Bērnu un ģimenes politikas kontekstā visbiežāk tie ir pakalpojumi, kas ietver veselības, izglītības un sociālā atbalsta jomas, dažkārt arī nodarbinātības politikas jomas, darbojoties vienotā tīklā.

• Attīstības grūtības – attiecas uz bērniem, kuru aktuālie attīstības rādītāji ievērojami atšķiras no konkrētam vecuma posmam atbilstošajiem vidējiem normatīvajiem rādītājiem vai arī no konkrētajam bērnam specifiski pielāgotā attīstības mērķa. Attīstības grūtības mēra, izmantojot apstiprinātus attīstības novērtējumus³, un atkarībā no to plašuma attīstības grūtības var būt vieglas, vidējas vai smagas. Lai gan attīstības grūtības var arī nebūt pastāvīgas, tomēr tās veido pamatu īpaša atbalsta nepieciešamībai bērniem un ģimenei.

• Attīstības traucējumi – noteiktu apstākļu dēļ radušies fiziskie, kognitīvie, mācīšanās, valodas vai uzvedības traucējumi. Šie apstākļi parasti ir bioloģiski determinēti, saistīti ar mātes veselības stāvokli grūtniecības laikā, komplikācijām dzemdībās vai gūtām traumām un var ietekmēt cilvēka ikdienas darbību visu mūžu.

• Speciālo vajadzību kategorijas:

OECD dalībvalstu pārskatā (OECD, 2003)⁴ pamatā tiek noteiktas trīs ar bērnu un jauniešu speciālām vajadzībām saistītās kategoriju grupas:

Attīstības traucējumi (A grupa) – (disability): traucējumi, kuriem ir skaidra organiska izcelsme.

Attīstības grūtības (B grupa) – (difficulty): mācību un uzvedības grūtības, kurām nav skaidras organiskas etimoloģijas un kuru izcelsme nav saistīta ar sociālās vides nepietiekamību.

Attīstības nepietiekamības (C grupa) – (disadvantages): attīstības trūkumi, kuru cēloņi ir sociālekonomiski, kultūras un/vai lingvistiskie faktori un kuru kompensēšanas uzdevums arī nosaka papildus un speciālās izglītības resursu nepieciešamību.

• Bērnu labbūtība – ietver apstākļu un nosacījumu kopumu, kas atbalsta bērna attīstību, apmierinot bērna fiziskās, veselības, psiholoģiskās, emocionālās, sociālās, kognitīvās, izglītības un ekonomiskās vajadzības.

• Jaunietis – persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

• Justīcija – tiesu iestāžu sistēma un to darbība.

• Justīcijas sistēma – valsts institūciju, tiesību normu, tiesisko instrumentu un to piemērošanas prakšu kopums, kas izveidots un realizējams nolūkā aizsargāt sabiedrību no apdraudējumiem.

• Atjaunojošās justīcijas instrumenti – tādas justīcijas metodes un programmas, kas noslēdzas ar kaitējuma atlīdzināšanu cietušajam, tiesiskuma atjaunošanu, iekļaujošu reakciju, atsevišķu cilvēku un sabiedrības interešu respektēšanu, cietušā un likuma pārkāpēja reintegrāciju sabiedrībā un tiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu⁵.

• Juvenālā justīcija – tiesību normu un valsts institūciju sistēma, kas veidota, lai izskatītu ar nepilngadīgajiem saistītas lietas. Juvenālās justīcijas sastāvdaļa ir arī "bērnu likumpārkāpumu" prevence. Juvenālā justīcija darbojas, lai nodrošinātu bērnu tiesības un tiesiskās intereses, ņemot vērā bērna īpašo tiesisko statusu. Juvenālā justīcija ir bērniem draudzīga tiesiskā vide, kurā represija (sods) nav pašmērķis un jebkuri piespiedu instrumenti izmantojami, lai palīdzētu bērnam mainīties un kļūt par pilnvērtīgu cilvēku.

• Pierādījumos balstīta prevence/profilakse un intervence – atbalsta pasākumi, programmas, stratēģijas un politikas, kas ir pārbaudītas un pierādītas ar zinātniski pētnieciskajām metodēm un kas savas iedarbības ziņā uz klientu ir atzītas par efektīvām viņu attieksmju un uzvedības maiņai. Pierādījumos balstītas profilakses un prakses pamatā ir zinātniskie pētījumi un dati, kas iegūti statistiski nozīmīgos eksperimentālos pētījumos. Ja pasākuma efektivitāte nav pierādīta ar zinātniski pētnieciskajām metodēm, to nevar uzskatīt par pierādījumos balstītu.

• Primārā prevence/profilakse – /pēc kritērija: pasākumu tvērums/ vispārēja rakstura pasākumi visiem kādas sistēmas dalībniekiem bez īpašas atlases (piem., izglītības sistēmas, veselības sistēmas u.tml.), lai samazinātu vai izslēgtu nepietiekamu bērnu un jauniešu attīstību, nodrošinot bērnu un jauniešu vecumposmam atbilstošo zināšanu, prasmju, sociālo un citu grūtību pārvarēšanas spēju attīstību. Pasākumi, lai sekmētu sociālo taisnīgumu un vienlīdzīgas iespējas, lai identificētu un novērstu iespējamos likumpārkāpumu cēloņus un mazinātu sociālo atstumtību.

• Sekundārā prevence/profilakse – specializēti attiecīgu profesionāļu veikti padziļinātas novērtēšanas, diagnostikas un intervences pasākumi atsevišķām noteiktām potenciāla un augsta riska grupām, paredzot atklāt un novērst iespējamo vai jau radušos attīstības traucējumu un/vai grūtību nostiprināšanos un/vai to kļūšanu par pastāvīgiem vai hroniskiem, tādējādi, samazinot nepietiekamus personas attīstības scenārijus atbilstoši mērķa grupas risku veidam. Pasākumi, lai sniegtu atbalstu bērnam un jaunietim ar riskiem, palīdzētu novērst šīs rīcības sekas un sekmētu bērna un jaunieša pilnvērtīgu attīstību un iekļaušanos sabiedrībā.

• Terciārā prevence/profilakse – specializētas attiecīga profila speciālistu īstenotas aktivitātes, pasākumi krīzes un/vai pēc kritiskās situācijas periodā, sekmējot indivīda pozitīvi piepildītas dzīves pozīcijas veidošanu iepriekšējo nepietiekamu attīstības scenāriju vietā ar mērķi - atturēt indivīdu no atgriešanās, atkrišanas atpakaļ disfunkcionālā situācijā, no kuras tas izgājis vai izvests ar terciārās prevences atbalsta pasākumu palīdzību. Pasākumu kopums, tai skaitā rehabilitācija un reintegrācija, mēģinājumi mazināt traumu, kas vērsts uz bērna un jaunieša ilgtermiņa aprūpi, novēršot notikušas vardarbības sekas.

• Selektīvā prevence/profilakse – /pēc kritērija: pasākuma mērķgrupas plašums/ - specializēti pakalpojumi atbilstoši noteiktu risku veidiem, kas tieši tiek vērsti tieši uz konkrētām izlases personu grupām, kurām ir identificēti augsti riski un ar mērķi novērst vai mazināt nevēlamu attīstību veicinošo faktoru ietekmi. Ietver sevī agrīnu riska faktoru apzināšana un iejaukšanās krīzes situācijās, lai savlaicīgi novērstu problēmas. Selektīvā prevence paredz aktivitātes vērst ne tikai uz indivīdu, bet arī uz vidi, ietverot gan zināšanu sniegšanu, gan centienus panākt attieksmes maiņu.

KOPSAVILKUMS

Lai veidotu ģimenēm ar bērniem draudzīgu sabiedrību, kas veicina bērnu un jaunatnes labklājību, veselīgu attīstību un vienlīdzīgas iespējas, kā arī lai valsts politika būtu visaptveroša, izsvērta un pēctecīga, LM sadarbībā ar citām ministrijām ir izstrādājusi vienotas Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.–2027.gadam (turpmāk – Pamatnostādnes). Pamatnostādnes ir vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas nosaka bērnu, jaunatnes un ģimenes valsts politikas pamatprincipus, mērķi, prioritātes, rīcības virzienus un uzdevumus šajā periodā, papildina un turpina citos tematiski saistītos vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentos paredzēto attīstības perspektīvu. Mūsu kopīgās vērtības iezīmē risinājumu virzienu gan daudzajiem būtiskajiem sabiedrības jautājumiem, gan ikdienas ģimenes situācijām. Vērtības mēs nododam tālāk saviem bērniem, tiklīdz viņi sāk iet savu ceļu. Tas ir mūsu pienākums un mūsu kopīgā atbildība pret Latvijas valsts ilgtspēju un mūsu bērnu laimīgo nākotni.

Pamatnostādnes nodrošina NAP2027 prioritātēs noteikto rīcības virzienu un uzdevumu īstenošanu bērnu, jaunatnes un ģimenes politikas jomā, tādējādi tādejādi tās ir NAP2027 un ESF ieviešanas instruments attīstības plānošanas jomā. Pamatnostādnes aptver virkni šobrīd aktuālu, horizontālu un pārnozarisku risināmu, jaunu attīstības virzienu bērnu, jaunatnes un ģimenes politikas jomā, kā piemēram, agrīnās bērnības politikas nepieciešamības nostiprināšana, bērnu un jauniešu attīstības vajadzību nodrošināšana, agrīnā preventīvā atbalsta sistēmas izveide, veselība, izglītība, psiholoģiskā un emocionālā labklājība viņu izaugsmes ceļā, jauniešu līdzdalības veicināšana, bērnu tiesību aizsardzības un uzraudzības sistēmas pilnveidošana, darba ar jaunatni sistēmas attīstība, kā arī Pamatnostādnēs uzsvērta nepieciešamība mērķēti attīstīt jaunus daudzfunkcionālus pakalpojumus.

Izvirzītie rīcības virzieni un uzdevumi attiecināmi uz plašu personu loku, proti, visiem bērniem, kas vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma tvērumam, jauniešiem no 13 līdz 25 gadiem atbilstoši Jaunatnes likumam, kā arī viņu ģimenēm, un kopā tie ir virzīti uz NAP2027 izstrādes gaitā bērnu, jaunatnes un ģimeņu atbalsta politikā identificēto nepilnību un problēmjautājumu atrisināšanu.

Tostarp Pamatnostādnes nodrošina 2021.gada 14.jūnijā ES padomes pieņemto ieteikumu par Eiropas Garantijas 2021/1004⁶ (EGB) izveidi un izvirzīto mērķu īstenošanu, proti, novērst un apkarot sociālo atstumtību, garantējot, ka bērniem, kam vajadzīga palīdzība, ir pieejams pamatpakalpojumu kopums, kā piemēram, agrīna pirmsskolas izglītība un aprūpe, izglītība un skolas, veselības aprūpe un veselīgs uzturs. Pamatnostādnēs ietvertie pasākumi ietver tostarp EGB atbalstāmās mērķgrupas - bērni, kuriem ir ļoti slikti sadzīves apstākļi, bērni ar invaliditāti, migrantu izcelsmes bērni, bērni, kuri ir alternatīvā (jo īpaši institucionālā) aprūpē, kā arī bērni, kas dzīvo nestabilos ģimenes apstākļos.

Tostarp Pamatnostādņu izstrāde ir balstīta uz "Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gada ex-post novērtējumā" paustajiem secinājumiem un turpmāk izvirzītajiem izaicinājumiem veiksmīgai politikas attīstībai turpmākā periodā:

ģimenes atbalsta politika ir pārnozariska un horizontāla, kas ir cieši saistīta gan ar citu politikas jomu veiksmīgu attīstību, gan ar kopējo ekonomisko situāciju valstī;

būtisks šķērslis ģimenes politikas pilnvērtīgai īstenošanai ir nepilnības starpinstitucionālajā sadarbībā;

ģimenes politikas plānošanā un attīstībā nākotnē nebūtu saglabājama ģimenes dzīves cikla pieeja, galvenokārt, tās lineāruma dēļ;

politikas plānošanā izmantot pierādījumos balstītus risinājumus⁷.

Pamatnostādņu projekta izstrādē tika iesaistītas vairākas nozares ministrijas – ĀM, EM, IeM, IZM, TM, VM, VARAM, KM un PKC, kā arī pašvaldību institūciju un nevalstisko organizāciju speciālisti bērnu tiesību aizsardzības un atbalsta pakalpojumu nodrošināšanas jomā.

Pamatnostādņu izstrādē ir ņemti vērā saistīto jomu plānošanas dokumentu ieviešanas izvērtējumi, starptautisku organizāciju veikti izvērtējumi (skat. datu avotu uzskaitījumu pamatnostādņu projekta 3.pielikumā). Pamatnostādņu rezultatīvo rādītāju ietvars veidots, pēc iespējas nodrošinot starptautiski salīdzināmu monitoringa ietvaru rādītāju izmantošanu un Pamatnostādņu ietvaros plānotā mērķa un rezultātu sasniegšanas analīzi salīdzināmā perspektīvā⁸, kā arī balstoties uz NAP2027 definētajiem rezultatīvajiem rādītājiem.

Pamatnostādņu projekts paredz stratēģisku skatījumu par vidēja termiņa attīstības virzieniem un galvenajiem uzdevumiem, kas nodrošinās plānoto mērķu un rezultātu sasniegšanu. Savukārt īstermiņa prioritāšu noteikšana un konkrēti pamatnostādnēs plānoto uzdevumu īstenošanas mehānismi tiks paredzēti pamatnostādņu pavadošajos rīcības plānos – "Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādņu 2022.-2025.gadam īstenošanas plāns" un "Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādņu 2026.-2027.gadam īstenošanas plāns", kā arī "Jaunatnes politikas īstenošanas plāns 2022.-2024. gadam" un "Jaunatnes politikas īstenošanas plāns 2025.-2027. gadam".

Pamatnostādņu projekta sabiedriskā apspriede norisinājās no 2021.gada 2.jūlija līdz 2021.gada 2.augustam, publicējot informāciju LM interneta vietnē (skat. https://www.lm.gov.lv/lv/lm-dokumentu-projekti-0) un Ministru kabineta interneta vietnē (skat. https://www.mk.gov.lv/lv/ministru-kabineta-diskusiju-dokumenti). Līdztekus sabiedriskai apspriedei pamatnostādņu projekts tika diskutēts dažādos forumos, tai skaitā tika organizētas domnīcas, iesaistot plašu loku Nevalstiskās organizācijas. Sabiedriskās apspriedes laikā savu viedokli pauda gan nevalstiskās organizācijas, gan pašvaldības, gan sociālie partneri, gan valsts pārvaldes institūcijas. Pamatojoties uz pamatnostādņu projekta sabiedriskās apspriedes laikā saņemtajiem komentāriem un priekšlikumiem, tika papildināti un precizēti rezultatīvie rādītāji, rīcības virzienu aprakstošā informācija un uzdevumi, kā arī aktualizēta pamatnostādņu projektā iekļautā statistiskā informācija un dati.

BĒRNU, JAUNATNES UN ĢIMENES POLITIKAS PAMATPRINCIPI

[1.] Bērni un jaunieši ir vērtība

Bērni un jaunieši ir mūsu nākotnes potenciāls un valsts ilgtspējas rādītājs. Valsts pienākums ir nodrošināt bērnu, jauniešu un ģimeņu labbūtību, paplašinot līdzšinējo politikas tvērumu, iekļaujot tajā arī ētisko un ekonomisko dimensiju, lai mazinātu nabadzības riskus un veidotu iekļaujošu sabiedrību, ņemot vērā katra individuālās attīstības vajadzības, vēlmes, resursus, tiesības un nodrošinot vienlīdzīgu iespēju pieejamību.

[2.] Holistiska un visaptveroša pieeja bērnu un jauniešu attīstībai

Visas nozares, institūcijas un organizācijas ir līdzatbildīgas par bērnu un jauniešu attīstības potenciāla saglabāšanu un uzlabošanu, veidojot un stiprinot starpsektorālu agrīnā preventīvā atbalsta sistēmu bērnu un jauniešu attīstības potenciāla stiprināšanai. Šī pieeja paredz pilnveidot valsts pārvaldes institucionālo mehānismu bērnu un jauniešu attīstības atbalsta nodrošināšanas horizontālo starpnozaru jautājumu sistēmiskai koordinēšanai.

[3.] Agrīnā bērnība kā kritisks periods bērnu atbalsta īstenošanai

Visas nozares, institūcijas un organizācijas racionāli apvieno esošos cilvēkresursus un finanšu resursus, lai nodrošinātu vienotu mērķētu atbalstu bērniem jau agrīnā vecumposmā, kas ir viņu fiziskās un garīgās veselības, emocionālās drošības, kultūras un personas identitātes un spēju attīstības pamats nākotnē. Princips paredz agrīnās bērnības politikas nostiprināšanu, izzinot agrīnā vecuma bērnu attīstības vajadzības un veidojot starpinstitucionālus pakalpojumus atbilstoši bērnu un viņu vecāku kompleksajām vajadzībām agrīnās bērnības posmā.

[4.] Bērna un ģimenes integritāte un vienotība

Lai bērni augtu emocionāli stabili un kompetenti savā tālākajā dzīvē, katram bērnam ir nepieciešama ģimene - tas ir pirmais un vissvarīgākais cilvēku loks, kurā augt, attīstīties, mācīties, noteikt un pārbaudīt robežas un veidoties personībai. Princips paredz attīstīt ģimenēm vecāku prasmes un stiprināt tās, veidot kvalitatīvas ģimeniskas attiecības starp vecākiem un bērniem un veicināt vecāku pozitīvo autoritāti, kas balstīta pozitīvās vērtībās, atbalstā, izglītošanas un savstarpējās sadarbības principos.

[5.] Prevence kā politikas stratēģiskais virziens

Agrīnais atbalsts, sākot tieši ar bērnu attīstības risku agrīnās atpazīšanas un preventīvā atbalsta sistēmas izveidi, ir valsts ilgtermiņa stratēģijas preventīvais solis, lai sistēmiski attīstītu atbalsta pakalpojumus ģimenēm ar bērniem. Prioritāri jāmaina reaktīvo pieeju uz proaktīvo pieeju, apzinot cēloņfaktorus arī sarežģītās krīzes, vardarbības, antisociālās uzvedības situācijās, tādējādi nodrošinot labāku Bērnu tiesību konvencijā pausto vērtību, principu un tiesību nostiprināšanu praksē. Valsts un pašvaldību atbalsta resursu mērķtiecīga novirzīšana ģimenēm ar bērniem (tai skaitā adoptētājiem un alternatīvām aprūpes formām – audžuģimenēm, aizbildņiem, aprūpes institūcijām) pēc iespējas agrīnākā posmā ir ilgtermiņā efektīvākais resursu ieguldījums sabiedrības nākotnē.

[6.] Sistēmiski koordinēta atbalsta pakalpojuma sistēma

Princips paredz starpinstitucionāli koordinētu un sistēmisku pieeju bērniem, jauniešiem un ģimenēm nepieciešamo pakalpojumu groza attīstībai, veicinot pāreju no atbalsta pakalpojumu sadrumstalotas sniegšanas uz bērna un ģimenes individuālo gadījumu koordinētas vadības pieeju. Caur daudznozaru speciālistu profesionāliem sadarbības tīkliem īstenojot starpnozariski integrētu un koordinētu atbalsta pakalpojumu kompleksu, pakalpojumi prioritāri tiks nostiprināti pēc iespējas tuvāk bērniem, jauniešiem un ģimenēm – pašvaldībās, lai efektīvāk īstenotu pašu bērnu, jauniešu un ģimeņu iesaistīšanos un līdzdarbību. Pakalpojumu publiskā finansējuma efektīvas izmantošanas nolūkā uzsvars tiks likts uz pierādījumiem balstītu metodisko instrumentu, pierādītas efektivitātes atbalsta programmu attīstību un to pielietošanas rezultātu monitorēšanu.

[7.] Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana visiem bērniem un jauniešiem

Reģionāli līdzvērtīgi augstas un profesionālas atbalsta pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana visā Latvijā. Vienotu vadlīniju, principu un metodoloģijas ievērošana pakalpojumu sniegšanā un rezultātu efektivitātes monitorēšanā. Atbalsta pakalpojumu pieejamības visā Latvijas teritorijā uzlabošana, nodrošinot iespējas ikvienam bērnam, jaunietim un ģimenei, neatkarīgi no tās ienākumiem un sociālā statusa, pēc nepieciešamības un savlaicīgi saņemt vajadzīgos pakalpojumus. Jaunu, pierādījumos balstītu, efektīvu pakalpojumu ieviešana, balstoties uz īstenotajiem pētījumiem un inovatīvu pieredzi.

[8.] "Pārmaiņu ilgtspējas virzītājspēks - mēs pieaugušie"

Atbalsta pakalpojumu bērnam, jaunietim un ģimenei piedāvājumorientētas pieejas ieviešanai ir nepieciešams tieši mūsu – pieaugušo profesionālisms un mērķtiecība spēt atrast un mazināt sistēmas ierobežojumus, atverot ceļu uz integrētu atbalsta pieejamības sistēmas izveidi visiem Latvijas bērniem. Pienācis laiks uz pakalpojumiem skatīties caur rezultātu prizmu – kā pakalpojumi atbilst bērna kompleksajām attīstības vajadzībām. Princips paredz sistēmisku pieeju gan klientu vajadzību izzināšanai, gan arī speciālistu profesionālo kompetenču apzināšanu un to pilnveidošanas programmu īstenošanai, lai izveidotu vienotu valstī pieejamo profesionālo speciālistu kopējās atbalsta infrastruktūras kartējumu Latvijā. Speciālistu profesionālajā pilnveidē īpaši tiks akcentēta trūkstošo speciālistu sagatavošana, esošā personāla kompetenču attīstība, prioritāri uzsverot zināšanas par bērnu attīstības procesu un starpnozaru sadarbības kompetenču attīstību.

POLITIKAS MĒRĶI UN RĪCĪBAS VIRZIENI

Virsmērķis ir bērniem, jauniešiem un ģimenēm atbalstoša sabiedrība, kas veicina ģimeņu labklājību, moderni un pieejami agrīnā atbalsta un intervences pakalpojumi, kas sekmē bērnu un jauniešu veselīgu attīstību un vienlīdzīgas iespējas, mazina nabadzības un sociālās atstumtības riskus bērniem, jauniešiem un ģimenēm, nodrošinot valsts kopīgu izaugsmi.

Pamatnostādņu virsmērķim ir pakārtoti četri mērķi un no tiem izrietoši rīcības virzieni, kas ir balstīti bērnu, jaunatnes un ģimenes politikas galvenajos pamatvirzienos un kopā nodrošina, lai valsts politika būtu visaptveroša, sistēmiska, izsvērta un pēctecīga.

1. mērķis : Sekmēt bērnu un jauniešu drošību, attīstību, psiholoģisko un emocionālo labklājību

Tas paredz bērnu un jauniešu attīstības vajadzību apzināšanu un nodrošināšanu, speciālistu, ģimeņu, bērnu un jaunatnes izglītošanu, veidojot drošu vidi, novēršot vardarbības riskus un īstenojot agrīnu intervenci risku ietekmes novēršanai, kā arī atbalsta sniegšanu ģimenes funkcionalitātes stiprināšanai un nelabvēlīgas pieredzes ietekmes mazināšanai un tālāku kvalitatīvāku savstarpējo attiecību veidošanai.

Mērķa īstenošanai noteikti šādi rīcības virzieni:

1. Agrīns preventīvs atbalsts veselīgai bērnu un jauniešu attīstībai;

2. Visa veida vardarbības izskaušana;

3. Atkarību izraisošo procesu un vielu lietošanas izplatības mazināšana;

4. Ģimenes sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošana krīzes situācijā;

5. Bērnu noziedzības novēršana, aizsardzība pret noziedzīgiem nodarījumiem un attieksmes maiņa pret tiesvedībā iesaistītiem bērniem.

2. mērķis: Vienlīdzīgas iespējas īpaši atbalstāmo bērnu un jauniešu grupām

Tas paredz palielināt iespējas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem augt ģimenē vai ģimenei pietuvinātā vidē, kā arī nodrošināt individuālajām vajadzībām atbilstošus atbalsta pakalpojumus, veicinot bāreņu un citu īpaši atbalstāmo bērnu un jauniešu grupu pilnvērtīgu sociālo iekļaušanos sabiedrībā.

Mērķa īstenošanai noteikti šādi rīcības virzieni:

1. Ģimeniska vide bērniem un jauniešiem ārpusģimenes aprūpē;

2. Bērnu un jauniešu ar invaliditāti sociālā iekļaušana un vienlīdzīgu iespēju stiprināšana;

3. Bērnu, kuriem nav noteikta paternitāte, vienlīdzīgu iespēju stiprināšana;

4. Jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušanas veicināšana.

3. mērķis : Jauniešu attīstība, dzīves kvalitātes uzlabošana un līdzdalības stiprināšana.

Tas paredz visās valsts politikas jomās īstenojamu mērķtiecīgu darbību kopumu, kas veicina jauniešu pilnvērtīgu, harmonisku un vispusīgu attīstību, un dzīves kvalitātes uzlabošanu, lai jaunieši justu drošību par savu nākotni Latvijā, kā arī iekļaušanos sabiedrībā un tās pilsoniskās līdzdalības procesos.

Mērķa īstenošanai noteikti šādi rīcības virzieni:

1. Darba ar jaunatni kvalitatīvas un ilgtspējīgas sistēmas izveide un attīstība;

2. Plašākas un aktīvākas jauniešu līdzdalības veicināšana;

3. Darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguves veicināšana;

4. mērķis : Tautas ataudze Latvijā.

Tas paredz izstrādāt un īstenot visaptverošu un mērķtiecīgu ilgtermiņa programmu dzimstības pieauguma veicināšanai.

Mērķa īstenošanai noteikti šādi rīcības virzieni:

1. Ģimenes vērtību spēcināšana sabiedrībā;

2. Atbalsta sistēmas pilnveide bērna audzināšanai un aprūpei;

3. Dzīves kvalitātes paaugstināšana ģimenēs ar bērniem;

4. Latvieši pasaulē un atpakaļceļā uz Latviju.

1. MĒRĶIS: SEKMĒT BĒRNU UN JAUNIEŠU DROŠĪBU, ATTĪSTĪBU, PSIHOLOĢISKO UN EMOCIONĀLO LABKLĀJĪBU

Bērna attīstība visstraujāk notiek agrīnā vecumā, agrīnā bērnībā sniegtais atbalsts bērniem un viņu ģimenēm ir ietekmes uz bērnu ziņā visiedarbīgākais, bet arī izmaksu ziņā visefektīvākais.⁹ .Vienlaikus šo bērnības posmu raksturo vismazākā spēja sevi aizsargāt. ANO Konvencijas par bērnu tiesībām īstenošanu uzraugošā Bērnu tiesību komiteja¹⁰ ir īpaši akcentējusi agrīnās bērnības nozīmi, mazo bērnu labbūtību un tajā sniegtā atbalsta nozīmi bērna tiesību ievērošanā.¹¹ Parādot izpratni par agrīna preventīva atbalsta nozīmi, arī Eiropas Komisija līdz ar citām nozīmīgām starptautiskām organizācijām – OECD, UNICEF – aktualizē agrīna atbalsta sniegšanu bērnībā, kam arvien lielāku uzmanību pievērš ne vien Rietumeiropas valstis, ASV, Austrālija, Islande, bet arī vairākas no t.s. post-komunisma valstīm. Valstīm, kuras ir ratificējušas Konvenciju, tai skaitā Latvijai, saskaņā ar pausto apņemšanos, tās nosacījumi ir jāintegrē gan savā nacionālajā likumdošanā, gan praksē, t.sk., akcentējot preventīva atbalsta ārkārtīgi būtisko nozīmi ikviena bērna agrīnajā attīstībā.

Latvijā darbs ar ģimeni ar bērniem līdz šim prioritāri orientēts uz bērna attīstībai nelabvēlīgu apstākļu radīto seku novēršanu, nevis šo apstākļu un to radītās problemātikas agrīnu atpazīšanu, savlaicīga risinājuma un agrīnās intervences nodrošināšanu. Universālās prevences un agrīnas intervences princips līdz šim nav ticis prioritarizēts atbilstoši tā stratēģiskajai nozīmei bērnu pozitīvas attīstības procesa nodrošināšanā visā bērna attīstības ceļā. Tas arī nosaka mērķi sistēmiski pilnveidot uz bērna labākajām interesēm vērstu ilgtermiņa bērnu un ģimenes rīcībpolitiku, kas risinātu arī vēl pagaidām esošos ierobežojumus un nepietiekamas koordinācijas izaicinājumus.¹²

Lai sekmētu bērnu un jauniešu drošību, nodrošinātu labvēlīgu vidi attīstībai, psiholoģisko un emocionālo labklājību, nepieciešams izveidot un nostiprināt starpsektoriālu agrīnā preventīvā atbalsta sistēmu bērnu attīstības potenciāla stiprināšanai. Tas paredz bērnu un ģimeņu attīstībai un labbūtībai būtisko horizontālo starpnozaru jautājumu sistēmisku koordinēšanu, lai praksē nodrošinātu vienotu situācijas izpratni un atbilstošu rīcību, iespējami agrīnāk identificētu un novērstu potenciālos riskus bērnu psihosociālajai attīstībai.

Agrīnas intervences princips visos bērnu un ģimenes politikas līmeņos paredz iespējami ātru atbalsta sniegšanu, kad ģimenes problēmas vēl nav samilzušas vai bērna attīstības grūtības vēl ir nelielas vai tikai noskāršamas.

Šādu pieeju var realizēt tikai esot visu iesaistīto institūciju vienotai izpratnei, aktīvai līdzdalībai un savstarpējai sadarbībai. Jāatzīmē, ka pēc iespējas agrīns valsts un pašvaldības ieguldījums, nodrošinot visām ģimenēm ar bērniem universālus atbalsta pakalpojumus, ir efektīvākais resursu ieguldījums sabiedrības nākotnē. Vienlaikus jāatzīmē, ka savlaikus sniegts atbalsts ģimenēm ar bērniem ir arī ilgtermiņa ieguldījums valsts ekonomiskajā attīstībā, jo cīņai ar sekām vajadzīgi daudz vairāk resursu nekā¹³ agrīnā preventīvā atbalsta nodrošināšanai.

Pētnieki atzīst, ka, lai arī agrīns preventīvs atbalsts vērsts uz bērna attīstību un ģimenes labbūtību, bet makro līmeņa riskus nerisina, tieši agrīnās bērnības posmā ar noteiktu koordinētu atbalstu iespējams būtiski ietekmēt arī makro līmeņa risku ietekmi individuālā līmenī, piemēram, mazināt starppaaudžu materiālās nabadzības¹⁴, nevienlīdzības¹⁵ negatīvo ietekmi uz katra individuālā bērna dzīves sākumu. Piemēram, tādas indicētās prevences programmas kā padziļinātās intervences pusaudžiem, lai novērstu agresīvas uzvedības risku vai likuma pārkāpuma gadījumos, izmaksā 40% vairāk nekā savlaicīgi veikti agrīnā preventīvā atbalsta pasākumi.¹⁶

Šīs pamatnostādnes nostiprina agrīnās bērnības politiku, attīstītot starpinstitucionālus pakalpojumus un definējot vajadzības agrīnā vecuma bērniem, nosakot bērnu vecāku, pedagogu un citu iesaistīto speciālistu vajadzības viņus ietekmējošās politikas jomās un radot pamatnosacījumus, kas atbalsta pirmsskolas vecuma bērnu mācīšanās un attīstības procesus un ļauj viņiem augt droši un veselīgi, kā arī veicina viņu saskaņotības sajūtu.

Agrīnā preventīvā atbalsta nodrošināšana sevī ietver gan līdzšinējās atbalsta prakses pilnveidošanu, gan pierādījumos balstītu intervences programmu klāsta un pakalpojumu pieejamības paplašināšanu bērnu attīstības potenciāla veicināšanai, kā arī nepieciešamo atbalstu ģimenei gaidību laikā un ikdienas darbā ar ģimeni un bērniem iesaistīto speciālistu pratības pilnveidei. Ievērojot minēto, nepieciešams mainīt pastāvošo paradigmu bērnu politikas īstenošanā, ieviešot un prioritarizējot agrīnā preventīvā atbalsta nodrošināšanu. Plānotais rīcības virziens paredz mērķtiecīgu resursu ieguldīšanu arī agrīnā preventīvā atbalsta pakalpojumu attīstībā, izmantojot uz pierādījumiem balstītu agrīnu intervenci, tādējādi pakāpeniski pārliekot akcentus no ugunsgrēka dzēšanas pieejas (intervence krīzes situācijas novēršanā) uz visaptverošu izpratni par pozitīvu bērnu un jauniešu attīstības veicināšanu, neaizmirstot par ģimenes apstākļiem kopumā.

Bērnu un jauniešu drošību un attīstību būtiski ietekmē vides, sociālie un bioloģiskie faktori, tāpat arī negatīva bērnības pieredze, piedzīvota vardarbība¹⁷. Diemžēl vardarbības pret bērniem, vardarbības ģimenē un vienaudžu vidū izplatības rādītāji Latvijā ir augsti.¹⁸ Bērni ir viena no sabiedrības grupām, kurām ir nepieciešama īpaša aizsardzība pret vardarbību. Būtiski, ka bērnībā pieredzētai vardarbībai ir ne tikai tūlītējas negatīvās sekas, bet tā var atstāt arī nelabvēlīgu ilgtermiņa ietekmi uz cietušās personas veselību un labklājību. Vardarbības rezultātā bērnībā izveidojusies trauksmaina uzvedība tālāk var veidot pamatu bērnu un jauniešu antisociālai uzvedībai un paaugstināt likumpārkāpumu un noziedzības riskus.¹⁹ Bērnībā pieredzētā vardarbība saistīta gan ar sliktāka veselības un personības pašvērtējuma izredzēm, gan ar pārmērīgas alkohola lietošanas, vielu un procesu atkarībām, antisociālas uzvedības, psihoemocionālās veselības problēmu attīstības un pašnāvības mēģinājumu veikšanas augstāku iespējamību jauniešu un pieaugušā vecumā.²⁰

Ņemot vērā vardarbības problēmas aktualitāti un tās augstos izplatības rādītājus²¹ sabiedrībā, kā arī vardarbības fenomena interpretācijas dažādību, Latvijā ir būtiski veikt proaktīvus pasākumus vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē, izskaušanai. Līdzšinējā rīcībpolitika ir vērtējama kā reaģējoša nevis proaktīva. Valsts pienākums ir apsteidzoši reaģēt uz bērnu attīstības vajadzībām, izveidojot proaktīvu sistēmu, kura identificē, attīsta un piedāvā agrīnā atbalsta pakalpojumus bērniem un viņu ģimenēm visā Latvijas teritorijā, kā arī profesionālu, pierādījumos balstītu pakalpojumu finansēšanas principus. Lielāka uzmanība jāpievērš vardarbības agrīnas atpazīšanas un atklāšanas risinājumu izstrādei un to ieviešanai, kā arī rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai. Šobrīd vardarbības novēršanai ir pievērsts nepietiekami uzmanības, kas nesekmē būtisku vardarbības samazināšanos ilgtermiņā. Šādos apstākļos kā būtisks izaicinājums un reizē arī atbildīgs uzdevums ir jāizvirza visa veida vardarbības samazināšana un izskaušana Latvijas sabiedrībā. Tas panākams, izveidojot monitoringa sistēmu vardarbības jomā un īstenojot preventīvus pasākumus, kā arī īstenojot pasākumu kopumu, kas vērsts uz speciālistu, ģimeņu, bērnu un jaunatnes izglītošanu un izpratnes veicināšanu, tādējādi veidojot drošu vidi un novēršot jebkādus vardarbības riskus.

Būtisks izaicinājums bērnu un jauniešu labbūtības nodrošināšanā ir no vielu un procesu lietošanas traucējumiem brīvas paaudzes veidošana, izstrādājot un īstenojot pierādījumos balstītas²² profilakses: pilnveidojot universālās un veidojot selektīvās profilakses aktivitāšu un pakalpojumu klāstu.²³

Vienlaikus ir nepieciešams vērst īpašu uzmanību bērnu likumpārkāpumu prevences sistēmas pilnveidošanai, bērnu antisociālas uzvedības novēršanai, tostarp izstrādājot nepieciešamos normatīvos aktus, atbalsta kursus un sniegt psiholoģisko palīdzību nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, kā arī pilnveidot speciālistu zināšanas. Lai Latvijā attīstītu tādu justīcijas sistēmu, kas kalpo nevis sodīšanai un vainas pierādīšanai, bet taisnīguma atjaunošanai katra sabiedrības locekļa interesēs, ir veicams darbs visās justīcijas jomās – sākot no tiesību normu jaunrades, beidzot ar speciālistu apmācību un sabiedrības regulāru informēšanu par ieguvumiem drošības un kārtības pilnveides jomā. Kopš 2020. gada Tieslietu ministrija ar Labklājības ministrijas līdzdalību turpina darbu pie bērnu ar antisociālu uzvedību likumpārkāpumu prevencijas reformas, attīstot un veidojot jaunus pakalpojumus bērniem ar uzvedības problēmām, stiprinot vecāku un pašvaldību atbildību, kā arī ieviešot agrīnus instrumentus risku savlaicīgai atpazīšanai.

Atkarību izraisošo vielu lietošana svārstās no pamēģināšanas, neregulāras lietošanas līdz pat riskantai un atkarīgai lietošanai, kad persona atkarību izraisošās vielas lieto impulsīvi, nespējot savu rīcību vairs kontrolēt. Lietojot atkarību izraisošās vielas, var izveidoties atkarība, kad notiek izmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā²⁴. Īpaši bīstama atkarību izraisošo vielu lietošana ir pusaudža gados, kad organisms un smadzenes vēl tikai attīstās. Atkarību izraisošo vielu lietošana var novest pie attīstības un mācīšanās traucējumiem, problēmām ar atmiņu un koncentrāciju, palielinātu agresiju, psihiskās veselības stāvokļa pasliktināšanos, pašnāvības domām. Atkarību izraisošo vielu lietošanai pusaudža gados var būt dažādi iemesli: vienaudžu spiediens vielas pamēģināt un lietot, vēlme integrēties grupā, neskatoties uz to, ka minētajā grupā vielu lietošana ir pieņemta, problēmas ģimenē, nevienlīdzība un sociālā atstumtība, nabadzība, kritiskās domāšanas trūkums, izklaide, grūtības ar paškontroli un nespēja tikt galā ar savām emocijām u.c. Ņemot vērā minēto, ar jauniešiem nepieciešams veikt mērķtiecīgu profilaktisku darbu, kas būtu orientēts ne tikai uz informēšanu par atkarību izraisošo vielu lietošanas kaitīgo ietekmi uz organismu un ar to saistītiem riskiem, bet arī vērsts uz dažādu dzīves prasmju attīstīšanu, kas palīdzētu jaunietim konstruktīvi tikt galā ar sevi un dažādām dzīves situācijām. Tāpat svarīgi, lai bērns dzīvotu un attīstītos nodrošinātā un saticīgā ģimenē, lai tam apkārt būtu draudzīga vide, skolas atbalsts, kā arī pilnvērtīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Dati par atkarību izraisošo vielu lietošanu bērnu un pusaudžu vidū liecina, ka bērnu skaits, kuri apdraud savu veselību un attīstību, piemēram, lietojot alkoholu, toksiskās, narkotiskās, psihotropās vai citas apreibinošās vielas pa gadiem²⁵ ir mainīgs. Vienlaikus kopš 2018.gada ir palielinājies nepilngadīgo administratīvo pārkāpumu skaits, kas varētu būt saistīts ar jauniešu paradumiem lietot atkarību izraisošās vielas.²⁶ Savukārt reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits, kurus pastrādājuši nepilngadīgie, kopš 2014.gada ik gadu samazinās. Lai gan kopš 2014.gada reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits ik gadu nedaudz samazinās, analizējot datus kopējās noziedzības kontekstā, no 2014.-2018. gadam nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu īpatsvars vidēji stabili sastāda 2% no valstī reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita. Tostarp 2019.gadā bija vērojams neliels nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu īpatsvara pieaugums, kas veidoja 2,3%. Kas norāda uz to, ka nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu dinamika ir diezgan stabila. Lai gan noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas un atkarību izraisošo vielu lietošanas kopsakarības analīze nav veikta, nenoliedzami, savu aktualitāti joprojām saglabā arī noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar apreibinošu vielu lietošanu, iegādāšanos, glabāšanu, izgatavošanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu, kas 2019.gadā bija 7,9% no nepilngadīgo pastrādāto noziedzīgo nodarījumu skaita. Tikmēr speciālisti novērojuši, ka sociālās rehabilitācijas iespējas un profilakse bērniem ar atkarībām ir nepietiekamā līmenī, jo valsts mērogā trūkst pakalpojumu un to pieejamība bērniem ar atkarības problēmām.

Ģimenes pašreizējos ekonomiskos un sociālos apstākļos, saskaroties ar finansiāliem izaicinājumiem, gan strauji attīstoties dažādām sociālo problēmu tendencēm sabiedrībā, nespēj sekmīgi pielāgoties pārmaiņām, kas veicina ģimenē krīzi. Nerodot iekšējus resursus un savlaicīgi nesaņemot palīdzību un atbalstu, ģimenēs pieaug nepilngadīgo novārtā pamešanas gadījumi, vecāku un bērnu atkarību izraisošo vielu lietošana, attīstās bērnu uzvedības problēmas, kas dezorganizē indivīdu, ģimeni un pat veselu sabiedrības grupu.

Šobrīd Latvijā nav pietiekami attīstīta un akcentēta prevences joma (agrīna risku atpazīšana, pakalpojumu esība un pieejamība), kas ļautu laikus identificēt riskus, ka bērni un jaunieši nākotnē neizdara likumpārkāpums, un tādējādi šiem bērniem netiek pievērsta nepieciešamā pastiprinātā uzmanība. Šobrīd valsts un pašvaldību iestāžu uzmanības lokā pamatā nonāk tie bērni, kuri jau ir izdarījuši likumpārkāpumu.

Lai sekmētu bērnu un jauniešu drošību, nodrošinātu labvēlīgu vidi attīstībai, psiholoģisko un emocionālo labklājību, nepieciešams izveidot un nostiprināt starpsektoriālu agrīnā preventīvā atbalsta sistēmu bērnu attīstības potenciāla stiprināšanai. Tas paredz bērnu un ģimeņu attīstībai un labbūtībai būtisko horizontālo starpnozaru jautājumu sistēmisku koordinēšanu, lai praksē nodrošinātu vienotu situācijas izpratni un atbilstošu rīcību, iespējami agrīnāk identificētu un novērstu potenciālos riskus bērnu psihosociālajai attīstībai.

Kā būtisks izaicinājums ģimeņu, jaunatnes un bērnu politikas pilnveidei jāmin plašais atbildīgo institūciju loks (bāriņtiesas, pašvaldību sociālie dienesti, pašvaldības, ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzēji, nozaru ministrijas, darba ar jaunatni veicēji, izglītības, kultūras un ārstniecības iestādes, valsts un pašvaldības policija, tiesas, tiesu izpildītāji, VPD, sociālās korekcijas iestādes, ieslodzījuma vietas, nevalstiskās organizācijas), to dažādās pieejas problēmu risināšanai, kā arī iesaistīto speciālistu dažādais izpratnes līmenis, kas kā būtisku uzdevumu izvirza starpinstitūciju efektīvas sadarbības algoritmu izstrādi komplekso bērnu labbūtības jautājumu risināšanai. Lai to nodrošinātu, nepieciešama izpratnes veidošana par cieņpilnām attiecībām, bērnu un jauniešu savlaicīgu iesaisti lēmumu pieņemšanā, bērna labāko interešu ievērošanu, kā arī, - par prevenci un agrīnā preventīvā atbalsta pieejamību, kā arī par vardarbības dažādiem veidiem un to pārvarēšanas pieejām. Bērnu, jaunatnes un ģimenes politikas 2022.-2027.gadam viens no caurviju uzdevumiem ir - izstrādāt starpnozaru un starpinstitūciju speciālistu elastīgus informācijas un lēmumu apmaiņas veidus, bērnu gadījumu multiprofesionālās koordinācijas vadības un sadarbības algoritmus, kuri būtu vienādi attiecināmi uz visu plašo bērnu tiesību nodrošināšanas jomu kopumā, sākot agrīnu (preventīvu) attīstības risku pamanīšanu, agrīno preventīvo atbalstu visiem bērniem, kā arī uz bērnu tiesību aizsardzības jomu, viņu tiesību aizskāruma situācijās, t.sk. attiecīgi atbilstoši pilnveidojot likumdošanu un, tai skaitā, atrisinot arī šobrīd akūto nepieciešamību noteikt agrīnās bērnības politikas vietu un lomu kopējā valsts attīstībā un atbilstoši – arī normatīvajā regulējumā. Pārjaunojot Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu (NPAIS), veidojama vienota risku analīzes un vadības informācijas sistēma, lai veicinātu risku pieejā bāzētu bērnu tiesību un interešu aizsardzību, nodrošinot nepieciešamās informācijas apstrādi, sekmējot starpinstitucionālo sadarbību, sistēmām sniedzot integrētu pārskatu par svarīgākajiem bērna riskiem, ģimenes situāciju, notikumiem un sniegto atbalstu, tādējādi nodrošinot bērnam sniegto atbalsta pakalpojumu izsekojamību un iespēju savlaicīgi identificēt citus nepieciešamos pakalpojumus.

1. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

1.1. Rīcības virziens: Agrīns preventīvs atbalsts veselīgai bērnu un jauniešu attīstībai

Agrīnā preventīvā atbalsta sistēma bērnu attīstībai veido līdz šim iztrūkstošu, bet ļoti būtisku darbības jomu kopējā bērnu labbūtības sistēmā. Tā mērķēta primāri uz bērniem, kuriem dažādu riska faktoru dēļ draud nepietiekami vai slikti attīstības rezultāti. Ar efektīva agrīna preventīvā atbalsta palīdzību tiek mazinātas vai kompensētas bērna attīstības grūtības, traucējumi un nepietiekamības, kā arī to veidošanās riski, pastiprinot aizsargājošo faktoru nozīmi bērna dzīvē, tādējādi palīdzot attīstīt personības stipro pušu un prasmju kopumu un paaugstinot bērna attīstības un pozitīvas sociālās integrācijas potenciālu.³⁶

Kritiski nozīmīgi ir bērna pirmie trīs dzīves gadi, kad bērna attīstība notiek visstraujāk. Tāpēc, sniedzot atbalstu šajā periodā, ar efektīvām intervencēm var līdzsvarot aizsargājošos un riska faktorus, palīdzēt bērnam adaptēties un attīstīties, tādā veidā sniedzot pozitīvu ietekmi uz visu turpmāko cilvēka mūžu.^{37 38} Taču vienlaikus pierādījumi liecina, ka efektīva agrīna intervence ir kritiski svarīga un var uzlabot bērna dzīves iespējas jebkurā bērnības vai pusaudža vecumā.³⁹

Galvenie 21.gs. riski, kas spēcīgi zīmogo dažādus bērnu attīstības negatīvus scenārijus un neatbilstošas bērnu attīstības trajektorijas rašanos:

bērnības sociālās stratifikācijas riski , t.i., būtiski nozīmīgu atšķirību veidošanās bērnu attīstības trajektorijās bērniem no dažādām sociālām grupām, no dažādiem reģioniem, pilsētām un lauku apvidus, radot bērnu attīstības iespēju nevienlīdzību;

ģimenes kā galvenā socializācijas institūta krīze . Tā izpaužas gan kā vecāku aizņemtība un nespēja kvalitatīvi un pilnvērtīgi iesaistīties bērnu un jauniešu emocionālajā attīstībā, gan kā ģimenes disfunkcionalitāte (vecāki, kam raksturīga devianta uzvedība, vardarbība ģimenē u.tml.);

bērnu un pusaudžu psihiskās attīstības līmeņa polarizācija – līdzās bērnu grupām ar paātrinātu attīstību pieaug bērnu īpatsvars ar dažādas izcelsmes attīstības problēmām, tai skaitā ar mācīšanās, uzvedības, psihoemocionāliem un kognitīvās attīstības traucējumiem;

pirmskolas vecuma bērnu intelektuālās attīstības forsēšanas riski (mākslīgā akcelerācija), t.i., nereti pirmsskolas izglītība pastiprināti tiek pielīdzināta skološanas pieejai, kas var radīt tālejošas destruktīvas sekas, jo pārlieki agrīna apmācība izspiež šim vecumposmam raksturīgo lomu rotaļu kā izzinoši pētniecisko prāta darbību, kā rezultātā var neizveidoties psiholoģiskie priekšnoteikumi tālākajai bērna veiksmīgai mācību darbības attīstībai;

zems bērnu un pusaudžu informatīvās vides drošības līmenis – negatīvu un deviantu paraugu plašā pieejamība, kas dezorientē sociālās integrācijas procesā; pozitīvu vērtīborientāciju deficīts; stereotipiskās uztveres veidošanās par sociālo agresiju un vardarbību kā pieņemamu izturēšanos, "savējie – svešie" nostādnes agresīva aizstāvēšana u.tml.

socializācijas grūtību un desocializācijas vai alternatīvās socializācijas riski – prosociālu bērnu un jauniešu grupu trūkuma gadījumā tās tiek aizstātas ar alternatīvām grupām, kas var būt asociālas, ekstrēmiskas, deviantas, sektantiskas u.tml.;

vecuma robežu izplūšana deviantās uzvedības risku gadījumos – arvien jaunākiem bērniem iestājas agrīnais alkoholisms, toksikomānija, narkomānija, apreibinošo vielu lietošanas pieradums;

interneta vides riski – internets ietver gan augstus "digitālās infantilizācijas" riskus, aizstājot dabisko pasaules izziņas procesu ar viedierīču piedāvātajām ērtībām un formātiem, gan arī riskus asociālu identifikācijas orientieru izvēlei (atkarība, aiziešana no reālas saskarsmes un pazušana virtuālajā pasaulē, asociālu atdarināšanas modeļu izvēle personības pašnoteikšanās vajadzībām u.c. personības attīstības traucējumi).

Par bērnu un jauniešu politikām atbildīgās nozaru ministrijas, katra atbilstoši savai kompetencei un iespēju robežās šobrīd plāno un īsteno atsevišķus bērnu un jauniešu preventīvā atbalsta pasākumus, taču kopumā pašreizējo institucionālo kārtību preventīvā atbalsta nodrošināšanā raksturo:

sniegto atbalsta pakalpojumu fragmentētība un sadrumstalotība to mērķos, saturā, pieejamībā un rezultātos;

pakalpojumu masā – lielākais īpatsvars ir novēlota reaģēšana, kad jau iestājusies krīzes situācija;

agrīnā preventīvā atbalsta pakalpojumu epizodiskums;

nesabalansētība resursu plānošanā, finansēšanā un ieguldījumu efektivitātes novērtēšanā;

nozaru fragmentētais skatījums prevalē un sašķeļ bērna attīstības trajektorijas īstenošanas komplekso vienotību, kā rezultātā bērna attīstības vajadzības kā kompleksa vērtība valstiski netiek atzīta;

pakalpojumu kvalitātes līmeņa un pieejamības krasas reģionālās atšķirības;

nav vienota praktiskās sadarbības mehānisma klientu un gadījumu vadībā;

akūts pakalpojumu un speciālistu trūkums un nepieejamība agrīnā vecuma bērniem;

starpinstitūciju sadarbības pilnvaru, tiesību, atbildību regulējuma trūkums u.c.

Minēto problēmu esamību pamato 2019.gada 3.septembrī Ministru kabinetā apstiprinātais konceptuālais ziņojums "Starpnozaru sadarbības un atbalsta sistēmas pilnveide bērnu attīstības, uzvedības un psihisko traucējumu veidošanās risku mazināšanai", kā arī 2022.gadā veiktais pētījums agrīnā preventīvā atbalsta sistēmas, profilakses un agrīnās intervences pakalpojumu groza izveidei Latvijā.⁴⁰ Pētījuma⁴¹ ietvaros intervētie eksperti uzsver, ka ierobežotu resursu neefektīvs izlietojums ir viens no galvenajiem zaudējumiem, ko radījis starpsektoru sadarbības trūkums. Bērnu attīstības agrīna atbalsta jomā, kas ir horizontāla, Latvijai raksturīgajā sektorāli nošķirtā darbības modelī, kad resursu sadalījums netiek koordinēts starp nozarēm un vienīgais nozares vienojošais elements ir indivīds, nav iespējams nodrošināt pārdomātu resursu izlietojumu.

Prevence līdz ar bērnu tiesību nodrošināšanu, bērnu tiesību aizsardzību un bērnu līdzdalību ir galvenie pamatprincipi, kuros balstīts pasaulē visvairāk atbalstītais cilvēktiesību dokuments – ANO Konvencija par bērna tiesībām⁴². Latvija, ratificējot Konvenciju kā dalībvalsts ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu ne tikai izdzīvošanu, bet pilnvērtīgas attīstības iespējas ikvienam bērnam. Neskatoties uz to, kopš Konvencijas parakstīšanas Latvijā vēl aizvien ir aktuālas ANO Bērnu komitejas rekomendācijas ar aicinājumu citastarpā mazināt plaisu starp likumdošanā noteikto un īstenoto praksē, nodrošināt optimālu institucionālo pārvaldības modeli bērnu un ģimenes rīcībpolitikas kā pārnozaru politikas īstenošanai, kā arī īpašu uzmanību pievērst preventīvām aktivitātēm.

Šobrīd Latvijā agrīnā preventīvā atbalsta sistēma vēl nav nostiprināta normatīvajos aktos un agrīnās bērnības politika līdz šim vispār nav noteikta kā horizontāla starpnozaru politika, pretēji ANO Bērnu tiesību komitejas rekomendācijām. Tāpat nav izstrādāti un ieviesti vienoti, integrēti, regulējoši risinājumi, kas nodrošinātu agrīnā preventīvā atbalsta pakalpojumu sniegšanu pēc vienotiem principiem un metodoloģijas visā valsts teritorijā, tādējādi mazinot reģionālās atšķirības atbalsta saturā un pieejamībā.

Balstoties uz citu valstu pieredzi agrīnā preventīvā atbalsta kā sistēmas nostiprināšanā, visbiežāk šo mērķu sasniegšanu kavē vairāki izaicinājumi – pretestība līdzšinējo valstisko struktūru maiņai, starpdisciplināras sistēmas finansēšanas sarežģījumi, problemātiski vienoties par interesēm un pakalpojumiem, kas var būt savstarpēji konkurējoši, izaicinoša daudzlīmeņu pārvaldības efektīva koordinēšana.⁴³ Tomēr veiktie salīdzinošie pētījumi liecina, ka valstis, kuras ir izveidojušas vienotu administratīvu vienību/ institūciju agrīna preventīva atbalsta koordinācijai, bijušas efektīvākas tā aktivitāšu īstenošanā, tām raksturīgāka lielāka politikas saskaņotība, augstākas kvalitātes efektīvāki pakalpojumi, konsekvence dažādu nozaru sadarbības īstenošanā, efektīvāka sistēmas pārvaldība un investīcijas bērnu un ģimeņu labbūtībā.^{44 45}

Ņemot vērā minēto, būtisks turpmākās rīcības virziens Latvijā ir agrīnā preventīvā atbalsta sistēmas starpsektoriālā institucionālā un juridiskā ietvara radīšana sistēmiskai starpnozaru jautājumu koordinēšanai un īstenošanai. Starpsektorāla pieeja jautājumu risināšanā iespējama, iesaistot valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskās un zinātniskās institūcijas un nodrošinot pierādījumos balstītu pasākumu ieviešanu un savstarpēju koordināciju, kā arī vienotu kritēriju izvirzīšana preventīvam darbam bērnu attīstības jomā. Ārvalstu pieredze pēdējo 30 gadu laikā apliecinājusi, ka agrīnā preventīvā atbalsta un agrīnās intervences optimāls tvērums iespējams, iesaistot veselības, izglītības un sociālās aizsardzības nozares, kā arī psiholoģijas zinātni.⁴⁶ Atbilstoši pierādījumos balstītiem secinājumiem, integrēta sistēma vienkāršo pārvaldības sadrumstalotību un sarežģītību, paaugstina līdzšinējo agrīnās intervences pakalpojumu izmaksu efektivitāti, kā arī palīdz nozaru kopīgās prioritātes sasniegt efektīvāk.⁴⁷

Apsverot optimālāko versiju starpsektoru daudzlīmeņu sadarbībai, pētījumā⁴⁸, apkopojot ekspertu pausto, piedāvāts šāds uzdevumu sadalījums atbilstoši sadarbības vertikālās perspektīvas līmenim:

- Valsts līmenī – agrīna preventīva atbalsta sistēmas izveidošana, likumdošanas un politikas dokumentu izstrāde, pamata finansējuma nodrošināšana līdzvērtīga agrīnā preventīvā atbalsta īstenošanai pašvaldībās, vienotu vadlīniju un metodiskā atbalsta sniegšana, kā arī uzraudzība un novērtējums;

- Pašvaldības uzņemas galveno lomu agrīnā preventīvā atbalsta aktivitāšu īstenošanā – tiek precīzi identificētas lokālās vajadzības un īstenotas aktivitātes atbilstoši pieejamajam valsts bāzes finansējumam, to papildinot ar pašvaldības finansējumu nepieciešamības gadījumā. Tiek veikts arī aktivitāšu pašnovērtējums;

- Nevalstiskais sektors ir aktīvi iesaistīts gan interešu aizstāvībā un politikas veidošanā, gan arī pakalpojumu sniegšanā mērķgrupām.

Agrīna atbalsta pakalpojumu pieejamība dažādās pašvaldībās ir ārkārtīgi atšķirīga.⁴⁹ No dažādām vecāku mērķauditorijām visbiežāk atbalsts pašvaldībās tiek sniegts vecākiem ar vāju izpratni par bērna vajadzībām un audzināšanu, kā arī ģimenēm, kurās pastāv augsts risks bērnu izņemšanai no ģimenes. Savukārt visretāk atbalsta saņemšanas iespējas ir mātēm ar pēcdzemdību depresiju un topošajiem vecākiem ar vielu atkarībām. Savukārt no dažādām bērnu grupām salīdzinoši augstākā pakalpojumu pieejamība Latvijā ir bērniem ar mācīšanās traucējumiem, valodas un runas attīstības traucējumiem, kā arī bērniem ar intelektuālās/garīgās attīstības traucējumiem, bet nepieejamākais atbalsts ir bērniem, kuri iesaistīti vienaudžu pāridarījumos, kā arī bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Jāatzīmē gan, ka piedāvātais atbalsta pakalpojumu klāsts vecākiem nav daudzveidīgs un parasti ietver vien sociālā darbinieka konsultāciju, psihologa konsultāciju vai arī ģimenes asistenta pakalpojumu.

Pašvaldību atbalsta pakalpojumi ģimenēm ar bērniem

Lai stiprinātu bērnu attīstības potenciālu un attīstītu agrīnā preventīvā atbalsta sistēmu, Latvijā līdz 2027.gadam paredzēts radīt un nodrošināt visaptverošu preventīvā atbalsta pakalpojumu klāstu. Tas paredz vecāku prasmju programmu ieviešanu, tostarp sniedzot atbalstu arī topošajiem vecākiem un prioritāri orientējoties uz ļoti jauniem vecākiem bez ģimenes atbalsta, kā arī atbalstot vecākus, kuriem pēc bērna piedzimšanas vērojama pēcdzemdību depresija vai arī grūtības veidot emocionālo piesaisti bērnam. Tāpat paredzēta pierādījumos balstītu multimodālo intervences programmu ieviešana dažāda vecuma bērniem ar attīstības grūtībām un nepietiekamībām, kā arī vecāku universālo izglītojošo programmu ieviešana ģimenes pratības paaugstināšanai. Veidojot agrīnā preventīvā atbalsta sistēmu, paredzēts adaptēt un Latvijā ieviest vairākas pasaules praksē jau pārbaudītas profilakses un agrīnās intervences programmas ar augstu efektivitāti un ietekmi uz rezultātu sasniegšanu, piemēram, Incredible Years, Nurse-Family Partnership, Early Birds, KiVa, Cool Kids⁵⁰.

KiVa ir Somijā izstrādāta un pierādījumos balstīta profilakses un agrīnās intervences programma pāridarījumu izplatības mazināšanai izglītības vidē, kas paredzēta izmantošanai izglītības iestādēs bērniem no 6 gadu vecuma. Tā ieviesta vairāk kā 20 valstīs un ir pasaulē visvairāk pētītā programma par pāridarījumiem bērnu un jauniešu vidū.

Cool Kids ir Austrālijā izstrādāta agrīnās intervences programma bērnu un pusaudžu trauksmes un distresa mazināšanai. Tā ir tulkota vairāk nekā 25 valodās un tiek izmantota vairāk nekā 30 valstīs. Cool Kids programma balstās kognitīvi biheiviorālajā terapijā, akcentējot praktisko iemaņu apguvi trauksmes un distresa pārvarēšanai. Pētījumi liecina, ka lielākajai daļai jauniešu (7-17 gadi), kas piedalījušies programmā, vērojams būtisks uzlabojums, uzlabojas skolas apmeklējums, mācību sniegums, pašapziņa, pieaug draugu skaits un bērns vairāk iesaistās ārpusskolas aktivitātēs, samazinās bažas, kautrība, bailes un ģimenes distress.

Nurse-Family Partnership ir vairāk kā 30 gadu garumā ASV izstrādāta un plaši pasaulē adaptēta profilakses programma jaunajām māmiņām ar zemiem ienākumiem no grūtniecības sākuma līdz bērna divu gadu vecumam. Pētījumi rāda, ka māsas un ģimenes partnerības programma ne tikai uzlabo bērnu veselību un labbūtību, bet arī palīdz vecākiem virzīt savu dzīvi pozitīvākā virzienā. Tā rada motivāciju pārvarēt šķēršļus dzīvē, tostarp nabadzību, nestabilitāti vai ļaunprātīgu izmantošanu, vardarbību, iesaistot labi apmācītu medmāsu. Programma palīdz vairumam jauno ģimeņu īstermiņā un ilgtermiņā uzlabot savu sociālo mobilitāti un pārrauj paaudzēs nodoto nabadzības apli.

Būtisks stūrakmens darbā ar bērniem un jauniešiem ir agrīnās prevences daudzprofesionālajos tīklos iesaistīto dažādo speciālistu zināšanu un prasmju pilnveidošana bērnu un jauniešu attīstības vajadzību jautājumos, kā arī starpnozaru sadarbības kompetenču apguvē.

Lai agrīnā preventīvā atbalsta pasākumi tiktu īstenoti mērķtiecīgi un sasniegtu tos bērnus un ģimenes, kuriem tie nepieciešami, būtiski izstrādāt un ieviest vienotu bērnu attīstības risku novērtēšanas instrumentu sistēmu, kā arī rīku risku analīzei un vadībai, ar kura palīdzību, iespējams jau agrīni sistēmā ieraudzīt bērnus, kuriem nepieciešams atbalsts, lai novērstu attīstības riskus, kas var negatīvi ietekmēt tālāko dzīves ceļu.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Izveidota pierādījumos balstīta agrīna attīstību ietekmējošo risku agrīnās atpazīšanas un novērtēšanas sistēma;

2. Uzlabota bērnu attīstības traucējumu, grūtību un nepietiekamību savlaicīga atpazīšana;

3. Paaugstināta atbalsta pakalpojumu pieejamība ģimenēm un bērniem ar attīstības traucējumiem, grūtībām, nepietiekamībām vai to veidošanās risku;

4. Pilnveidotas speciālistu zināšanas, prasmes un kompetences bērnu un jauniešu attīstības vajadzību identificēšanā un nodrošināšanā.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

1.2. Rīcības virziens: Visa veida vardarbības izskaušana

Pasaules Veselības Organizācija vardarbības definīciju pret bērniem skaidro: "vardarbību pret bērnu veido visas fiziskās un/vai emocionālās cietsirdības (nežēlības), seksuālās vardarbības, novārtā pamešanas vai nolaidīgas izturēšanās vai komerciālas vai savādākas ekspluatācijas formas, kas var izraisīt reālu vai potenciālu kaitējumu bērna veselībai, dzīvībai, attīstībai vai pašcieņai, bērnam atrodoties atbildības, uzticēšanās un/vai varas attiecību kontekstā" (WHO, 1999).

Biedrība "Centrs Marta", kas nodrošina psiholoģisku atbalstu vardarbībā cietušajiem norāda, ka vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret sievieti no partnera (vīra, drauga) vai citu tuvinieku (pieaugušo bērnu, u.c.) puses, lai upuri kontrolētu un iegūtu un noturētu varu pār to. Latvijai raksturīga visai augsta virs vidējiem ES rādītājiem, vardarbības pret sievietēm izplatība un augsta tolerance pret vardarbību gan sabiedrībā kopumā, gan speciālistu vidū. Pētījumi liecina, ka Latvijā aptuveni katra trešā sieviete savā dzīves laikā ir cietusi no vardarbības ģimenē, turpretī vīrieši pamatā cieš no vardarbības ārpus partnerattiecībām. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati⁵¹, vīrieši biežāk ir tīšu smagu miesas bojājumu upuri – 2020.gadā kopumā reģistrēti 98 no smagiem miesas bojājumiem cietušie, no kuriem 74 ir vīrieši un 24 – sievietes. Savukārt sievietes biežāk ir seksuālas vardarbības, tai skaitā izvarošanas, pavešanas netiklībā u.c. seksuālo nodarījumu upuri. 2020. gadā Latvijā bija reģistrēti 157 no seksuālās vardarbības cietušie – 137 sievietes un 20 vīrieši. Tiesa, statistikā iekļauti tikai reģistrētie gadījumi, tādēļ patiesais seksuālās vardarbības upuru skaits varētu būt augstāks.

Latvijā diemžēl ir izteikta cietušā vainošana (piemēram, vairāk nekā puse uzskata, ka sievietes pašas izprovocē vardarbību) un ir visai izplatīti mīti par vardarbību (piemēram, katrs trešais uzskata, ka sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par izvarošanu). Cietušajām sievietēm saņemt nepieciešamo palīdzību traucē ne tikai sabiedrības attieksme, bet arī informācijas trūkums par atbalsta pakalpojumiem – tikai puse no iedzīvotājiem zina par atbalsta dienestiem sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē⁵².

Ir konstatējami vairāki cēloņi, kas skaidro augsto vardarbības ģimenē izplatību. Pirmkārt, sabiedrībā joprojām ir augsta tolerance pret vardarbību ģimenē. Latvijā ir vislielākais iedzīvotāju īpatsvars, salīdzinot ar citām ES valstīm, kuri uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta, un tā jārisina ģimenes lokā - šādi uzskata 31 % iedzīvotāju (Eirobarometrs, 2016). Otrkārt, ģimenēs joprojām ir izplatīts nevienlīdzīgs lomu sadalījums starp sievieti un vīrieti, kas sakņojas patriarhālas sabiedrības modelī (vīrietim piešķirtā loma rada viņam labvēlīgākus sociālekonomiskos apstākļus nekā sievietei). Minētais lomu sadalījums arī ir viens no iemesliem, kādēļ sieviete izvēlas paciest vardarbību ģimenē.

Lai veiksmīgāk un mērķtiecīgāk cīnītos ar vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē izskaušanu Latvija 2016.gadā ir parakstījusi Eiropas Padomes 2011.gada 11.maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu⁵³, paužot gatavību īstenot tās mērķus, kas ir vērsti uz vardarbības izskaušanu, upura aizsardzību, un vardarbības veicēja nesodāmības izbeigšanu. Tomēr turpmāka tās ieviešana (ratificēšana) šobrīd ir Latvijas Republikas Saeimas kompetencē.

Salīdzinājumā ar citām valstīm, Latvijā izplatīta ir arī vardarbība skolu vidē. Kā liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) PISA (Programme for International Student Assessment) 2018.gada starptautiskā pētījuma dati, pāridarījumu indekss, kurš atspoguļo vismaz pāris reizes mēnesī cietušo no jebkāda veida ņirgāšanās īpatsvaru 15 gadus vecu skolēnu vidū, ir ārkārtīgi augsts – 35 %. Tādējādi Latvija ieņem pirmo vietu starp visām ES valstīm⁵⁴, turklāt, salīdzinot ar 2015. gadā veikto OECD PISA pētījumu, ņirgāšanās izplatības rādītāji ir pasliktinājušies⁵⁵.

Arī Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018.mācību gada aptaujas⁹ rezultāti liecina, ka ņirgāšanās izglītojamo vidū ir izplatīta problēma izglītības iestādēs. No pētījuma mērķgrupas (11, 13 un 15 gadus veci bērni) vidēji 21,3 % ir cietuši no regulāras (2-3 reizes mēnesī) ņirgāšanās izglītības iestādē. Izglītojamo īpatsvars, kas pēdējo pāris mēnešu laikā savā izglītības iestādē regulāri ņirgājušies par citiem ir 16,8 %. Šis rādītājs ir izteikti augstāks zēniem, un tas pieaug līdz ar vecumu – 11 gados tie ir 14,5 %, 13 gados – 21,8 %, bet 15 gados jau 28,9 % zēnu ņirgājas par citiem.

Savukārt izglītojamo īpatsvars, kas pēdējo pāris mēnešu laikā cietuši no kiberņirgāšanās, atbilstoši Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018.mācību gada aptaujasdatiem⁵⁶ ir salīdzinoši mazāks – 5,5 %. No kiberņirgāšanās vairāk cietuši zēni (6,2 %) nekā meitenes (4,9 %). Kā norādīts Rīgas Stradiņa universitātes autoru kolektīva 2016. gada zinātniskajā rakstā⁵⁷ "Kiberņirgāšanās izplatība Latvijas skolēnu vidū saistībā ar sociāli demogrāfiskiem faktoriem un ņirgāšanos skolā", bērniem un jauniešiem, kuri ir ņirgāšanās upuri skolā, ir gandrīz piecas reizes lielākas (65 %) izredzes kļūt par kiberņirgāšanās upuriem nekā skolēniem, kuri nav iesaistīti ņirgāšanās procesos skolā.

Vardarbība, tai skaitā ņirgāšanās vienaudžu vidū, nav atsevišķu indivīdu problēma. Vardarbība ir cilvēktiesību pārkāpums, kas rada negatīvas sekas ne tikai cietušajam, bet arī apkārtējiem, un skar visu sabiedrību. Tādēļ tā ir valsts un ikviena indivīda atbildība un pienākums - mazināt un novērst visa veida vardarbību sabiedrībā.

Kopumā esošā rīcībpolitika ir vērtējama kā reaģējoša nevis proaktīva, jo lielāka uzmanība līdz šim pievērsta vardarbības atpazīšanai un atklāšanai, kā arī rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai. Mazāk attīstīta ir vardarbības prevence, lai gan tai vidējā termiņā un ilgtermiņā ir būtiska loma vardarbības izskaušanā. Taču, ņemot vērā augsto sabiedrības toleranci pret vardarbību, galvenie izaicinājumi nākamajiem gadiem vardarbības mazināšanā un izskaušanā joprojām ir sabiedrības un speciālistu zināšanu pilnveide atpazīt vardarbības riskus, sniegt atbalstu, kā arī vecāku un bērnu izpratnes veidošana par vardarbības izskaušanas nozīmīgumu, lai nākamajās paaudzēs bērni augtu ģimenēs, kur vardarbīgas audzināšanas metodes ir izskaustas, kā arī partneri savlaicīgi izslēgtu vardarbības riskus ģimenē. Vardarbības atpazīšana un problēmas izpratne jāveicina arī speciālistu vidū – veselības aprūpes, sociālo dienestu, tiesībsargājošo iestāžu darbinieku, pedagogu u.c.

Attīstot palīdzības un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, nepieciešams stiprināt arī institūciju sadarbību, kas līdz šim ir bijis viens no vājākajiem vardarbības novēršanas politikas īstenošanas posmiem. Jāveido padziļināta izpratne un diskusijas par bērna labāko interešu ievērošanas principu visu speciālistu darbā⁵⁸. Vienlīdz svarīgi ir mehānismi, lai vardarbību veikusī persona uzņemtos atbildību par savu rīcību un meklētu palīdzību, lai to mainītu.

Lai mazinātu ņirgāšanās izplatību, plānots izstrādāt un ieviest ņirgāšanās prevencijas vadlīnijas izglītības vidē, kā arī rekomendācijas izglītojamo vecākiem, vēršot uzmanību uz visām vecumposma grupām – pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem, sākumskolas skolēniem, kā arī pamatskolas, vidusskolas, tai skaitā profesionālās izglītības iestāžu, izglītojamajiem⁵⁹. Tāpat paredzēts adaptēt ieviešanai Latvijā agrīnās intervences programmas gan upuru, gan pāridarītāju sociālās un emocionālās pratības pilnveidošanai, lai savlaicīgi mazinātu pāridarījumu atkārtošanās riskus un tā radītās sekas.

Veiktie pētījumi par vardarbības ģimenē, vardarbības pret bērniem un vardarbības pret sievietēm izplatību, apliecinot problēmas nopietnību, norāda arī uz pastāvošajiem ierobežojumiem iespējās apkopot salīdzināmus datus un izgaismo nepieciešamību būtiski uzlabot datu apkopošanas metodes⁶⁰. Tāpēc viens no būtiskiem izaicinājumiem nākamajā plānošanas periodā ir pilnveidot visa veida vardarbības monitoringu, definējot datu vākšanas mehānismus gan no administratīvajiem datu avotiem, gan arī regulārām aptaujām, datu saturu un indikatorus, lai mērītu vardarbības izplatību un cēloņus, kā arī pamatojumu datu vākšanai. Uzlabojot statistikas datu pieejamību, nepieciešams identificēt trūkstošos datus, lai analizētu vardarbības situāciju ģimenē Latvijā, izvērtēt un identificēt iespējamos risinājumus, lai vardarbības ģimenē dati, kas tiek apkopoti dažādās iestādēs, tiktu sistematizēti un būtu pieejami plašākam sabiedrības lokam, kā arī izmantotu esošās politikas un veikto pasākumu efektivitātes izvērtēšanai un turpmākai pilnveidošanai.

Lai novērstu vardarbībā cietušo bērnu atkārtotu traumēšanu un atkārtotu kļūšanu par cietušajiem, Latvijā plānots izveidot starpinstitucionālas un starpdisciplināras sadarbības modeli - Bērnu māju. Bērna māja (Barnahus) Latvijā darbosies kā kompetenču centrs un vienas pieturas aģentūra darbā ar bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības. Paredzēts, ka Bērna mājā notiks vardarbībā cietušo bērnu saudzīga nopratināšana kriminālprocesuālām vajadzībām, kā arī ārsta apskate un medicīniskā ekspertīze. Bērna mājā tiks nodrošināts konsultatīvs atbalsts cietušā bērna ģimenei, kā arī organizētas starpinsitūciju tikšanās un sniegtas rekomendācijas turpmāk cietušajam atbalsta pasākumu plānošanā un īstenošanā dzīvesvietā. Paredzēts, ka Bērna māja darbosies kā VBTAI struktūrvienība un atradīsies valsts SIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" telpās. Valsts SIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca"sadarbosies ar Bērnu māju cietušajiem nepieciešamā atbalsta pasakumu plānošanā, kā arī iesaistīsies cietušo bērnu medicīniskās novērtēšanas procesos (iesaistot šajā slimnīcā strādājošos ārstus). VBTAI lēmums par atsevišķas VBTAI struktūrvienības izveidi pieņemts 2022.gada 1.jūnijā. Savukārt Bērnu māja darbību uzsāks 2023.gadā.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Uzlabojas zināšanas (sabiedrībā) par nevardarbīgas uzvedības pazīmēm un to veidošanu

2. Izstrādāti un ieviesti praksē vardarbības atpazīšanas algoritmi, kā arī noteiktas regulāri veicamās aptaujas bērnu un jauniešu vidū

3. Mazināta visu veidu vardarbība, īstenojot preventīvus un pastāvīgus pasākumus jauniešiem, pedagogiem, darbā ar jaunatni iesaistītajiem un ģimenēm

4. Droša vide izglītības iestādēs bez vardarbības

5. Labākas pedagogu, bērnu, jauniešu un vecāku konfliktsituāciju risināšanas prasmes

6. Augstāka vardarbības atpazīstamība, lielāks gadījumu atklāšanas un ziņošanas skaits, tostarp ziņojumi no ārstniecības iestādēm, patronāžas māsām

7. Vardarbībā cietušo personu aizsardzības un rehabilitācijas atbalsta pakalpojumu paplašināšana

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

1.3. Rīcības virziens: Atkarību izraisošo procesu un vielu lietošanas izplatības mazināšana

Atkarības veidošanās risku skaidrojumi var būt daudz, taču cēloņi vielu regulārai lietošanai ir kompleksi un meklējami kā individuālā līmenī, tā arī ģimenē, vienaudžu vidū, skolā un sabiedrībā kopumā. Individuālā līmeņa faktori, kas ietekmē nepilngadīgā vēlmi lietot apreibinošās vielas, ir gan ģenētiskā predispozīcija, gan personības psihoemocionālais stāvoklis, pašvērtējums un vērtībuzskati. Savukārt ģimenes jomā vielu lietošana saistīta gan ar sliktām attiecībām ar vecākiem, vardarbību ģimenē, vecāku neiesaistīšanos bērna audzināšanā, ģimenē rādīto piemēru vielu lietošanā, kā arī ģimenes funkcionalitāti kopumā. Apreibinošo vielu lietošanai tāpat biežāk pakļauti tie bērni un jaunieši, kuru draugi lieto apreibinošās vielas, veic antisociālas aktivitātes vai toleranti izturas pret apreibinošo vielu lietošanu. Arī jaunieša piesaiste skolai, attiecības ar pedagogiem, skolas maiņa un sasniegumi mācībās ir faktori, kas var ietekmēt vielu lietošanas paradumus. Plašākā kontekstā tas saistīts arī ar sabiedrībā valdošām normām un uzskatiem, ierobežojošas atkarību politikas esamību un kopienas līmeņa aktivitātēm ģimenei un bērniem draudzīgas vides veidošanā.⁶²

Bērni un pusaudži ir īpaši neaizsargāti pret alkohola, tabakas, nikotīna un narkotisko vielu kaitīgo iedarbību, jo apreibinošo vielu lietošana pat mazās devās var traucēt smadzeņu attīstību un veicināt vielu lietošanas traucējumus nākotnē. Agrīna narkotiku lietošana palielina cilvēka iespējas iegūt smagus vielu lietošanas traucējumus un izraisīt citas nopietnas veselības un sociāla rakstura problēmas.

Lai gan apreibinošo vielu lietošana īpaši izplatīta gandrīz pilngadīgo jauniešu vidū, vielu pamēģināšanas uzsākšana raksturīga jau agrīnā pusaudžu vecumposma jauniešiem.

Smēķēšana joprojām ir nozīmīgākais sabiedrības veselību ietekmējošais novēršamais riska faktors Latvijā. No Starptautiskā jauniešu smēķēšanas pētījuma 2018./2019.mācību gadā Latvijā veiktās aptaujas iegūtajiem datiem secināts, ka gandrīz divas trešdaļas jeb 63 % aptaujāto skolēnu neuzskata, ka atkarība var izveidoties pēc vienas cigaretes izsmēķēšanas, turklāt jauniešiem trūkst zināšanu par to, kādu iespaidu uz veselību atstāj elektroniskās smēķēšanas ierīces.⁶³ 52 % no aptaujātajiem Latvijas skolēniem kaut reizi dzīvē ir lietojuši e-cigaretes, kas ierindo Latviju to valstu vidū, kurās šis rādītājs ir augstāks nekā vidēji Eiropas valstīs. 2019. gada aptaujas "Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū" (dat – ESPAD) rezultāti liecina par pozitīvu tendenci samazināties jauniešu īpatsvaram, kuri pirmo cigareti izsmēķē 13 gadu vecumā vai pat agrāk. Ja 2011.gadā tādi bija aptuveni 60 %, 2015.gadā – 47 %, tad 2019.gadā – 31 % jauniešu. Neraugoties uz šo kopumā pozitīvo tendenci Latvijā ir otrais augstākais rādītājs starp ESPAD dalībvalstīm.⁶⁴

Izplatītākie iemesli smēķēšanas uzsākšanai un regulārai smēķēšanai ir vēlme iederēties vienaudžu grupā un citu vienaudžu pamudinājums. Lai arī vairākums (jeb 65 %) respondentu atzīst, ka pēdējā mēneša laikā nav smēķējuši, pētījuma dati liecina, ka vienaudžu vidū smēķēšana ir izplatīta, proti, teju ceturtdaļa jauniešu uzturas vidē, kurā vismaz puse draugu smēķē regulāri.

Arī rādītāji par alkohola lietošanu 15 gadus veco skolēnu vidū Latvijā joprojām ir augsti. Alkohols ir jauniešu visbiežāk lietotā, tostarp arī pārmērīgi lietotā apreibinošā viela, tāpēc tā lietošanas izplatības mazināšana ir viena no sabiedrības veselības prioritātēm. 48 % Latvijas skolēnu alkoholiskos dzērienus (kaut vienu glāzi) pamēģinājuši vai sākuši lietot agrīnā vecumā, tas ir, 13 gadu vecumā vai agrāk, kas ir otrs augstākais rādītājs ESPAD valstu vidū. Gandrīz puse jeb 40 % Latvijas skolēnu vecumā no 14 līdz 18 gadiem norādījuši, ka vismaz vienu reizi ir bijuši piedzērušies, liecina Veselības ministrijas informatīvās kampaņas "Spēks pateikt NĒ!" veiktā aptauja. Teju trešdaļa respondentu jeb 27 % atzinuši, ka puse draugu regulāri lieto alkoholu. Aptaujātie jaunieši norādījuši, ka lieto alu, sidru, vīnu, šampanieti, kā arī alkoholiskos kokteiļus un stipros dzērienus.⁶⁵

2019. gada pētījumā vērojama būtiska pieauguma tendence arī vairākos galvenajos narkotiku izplatības rādītājos 15 gadus veco skolēnu kohortā. Salīdzinājumā ar 2015. gadu ir paaugstinājies to 15 gadus veco skolēnu īpatsvars, kuri kaut reizi pamēģinājuši kādu no narkotikām, visbiežāk marihuānu – šobrīd šāda pieredze ir 27 % minētās vecumgrupas skolēnu. Citas nelegālās psihoaktīvās vielas Latvijas skolēni dzīves laikā ir pamēģinājuši retāk – 8,4% aptaujāto jauniešu, tomēr šie rādītāji ir relatīvi auguši, salīdzinot ar 2015. gadu (piemēram, ekstazī: 2019- 5%, 2015 – 2,7%; LSD un citi halucinogēni: 2019 – 4.9%, 2015 – 3,7%), un ir vieni no augstākajiem ESPAD valstu starpā (vidēji – 5,0%). Tādējādi narkotiku izplatība nepilngadīgo vidū Latvijā ir atgriezusies 2011. gada līmenī, un tā ir augstāka par ESPAD vidējo rādītāju par 10 procentpunktiem. 26% 15-16 gadus vecu Latvijas skolēnu norādīja, ka dzīves laikā ir lietojuši kanabisu (salīdzinājumā ar 2015.gadu pieaugums par 8%), savukārt ESPAD dalībvalstīs vidēji dzīves laikā kanabisu lietojuši 16% aptaujāto skolēnu.

Dažādu procesu atkarību vidū visbūtiskākā Latvijas problēma ir sociālo tīklu lietošana – kopumā 75 % skolēnu Latvijā darba dienās lieto sociālos medijus vairāk kā divas stundas dienā. Savukārt tiešsaistes spēles pēdējo trīsdesmit dienu laikā spēlējuši 57 % Latvijas skolēnu. Ja sociālo tīklu pārmērīgs patēriņš biežāk raksturīgs meitenēm, tad tiešsaistes spēļu regulāra spēlēšana izplatītāka ir puišu vidū.⁶⁶

Savukārt 22 % Latvijas skolēnu pēdējā gada laikā ir kaut reizi uz naudu spēlējuši kādu no azartspēlēm. Kopumā Latvijā pēdējā gada laikā azartspēļu spēlēšana kā problemātiska novērtēta 4,0 % no spēlējušajiem skolēniem, kas ir retāk nekā ESPAD valstīs vidēji (5,0 %).⁶⁷

Veselības inspekcijas izveidota starpnozaru darba grupa 2022.gadā ir izstrādājusi Rekomendācijas drošai un veselībai nekaitīgai moderno tehnoloģiju lietošanai bērniem ar mērķi veicināt bērnu drošību moderno tehnoloģiju lietošanā, mazinot moderno tehnoloģiju ietekmi uz bērnu veselību un tehnoloģiju radīto apdraudējumu, kā arī veicināt jēgpilnu moderno tehnoloģiju lietošanu bērniem dažādās vecuma grupās.⁶⁸

Šobrīd valstī nav pietiekami attīstītas selektīvās profilakses aktivitātes, kas mērķētas uz tiem bērniem un jauniešiem, kam pastāv paaugstināts atkarības veidošanās risks apreibinošo vielu lietošanas rezultātā. Uzlabojama arī sociālās rehabilitācijas pieejamība un pakalpojumu klāsts, lai nepilngadīgais, kurš uzsācis regulāru apreibinošo vielu lietošanu, nostiprinātu attiekšanos no tām. Šodienas prakse nepilngadīgo vielu lietošanas problēmu mazināšanā rāda, ka ar esošajiem līdzekļiem nav iespējams panākt ilgnoturīgu rezultātu, līdzšinējie līdzekļi nav pietiekami koordinēti no iesaistītajām institūcijām, tie nav jēgpilni, jo katra iestāde turpina darboties uz savu nosacījumu pamata un to mērķa sasniegšanas līdzekļi neveido vienotu veselumu (sociālā darba prakse sākas ar izvērtējumu un individuālu plānu darbam ar bērnu un viņa ģimeni uz noteiktu termiņu. Individuālajā plānā darbā ar bērnu jāiekļauj arī atbalsta programma vecākiem un darbs ar ģimeni kā vienotu veselumu.) Vāja ir starpinstitūciju sadarbība, atbildība ir nodalīta, nav koordinēts, centralizēts, profilaktisks pasākumu kopums.

Lai izaugtu veselīga paaudze, problēmu novēršanas pasākumu kopumam jāietver preventīvs darbs ar mērķgrupu un to personu savlaicīgu identificēšanu, kuriem pastāv vielu lietošanas traucējumi, kā arī jānosaka individuāli korektīvi pasākumi un jāveic koriģējošs darbs individuālā līmenī. Starptautiskās prakses piemēri atspoguļo ideju, ka pamatā ir jābūt pieejamiem universāliem jeb vispārīgiem pakalpojumiem, kas orientēti uz profilaksi, lai problēmas nerastos un lai tās pēc iespējas ātrāk novērstu. Universālās profilakses programmas pievēršas riska un aizsargājošiem faktoriem, kas kopīgi visiem bērniem noteiktā vidē, piemēram, skolā. Savukārt turpmākie pakalpojumi īstenojami atbilstoši problēmas dziļumam, veidojot individuālajām vajadzībām atbilstošus selektīvus pakalpojumus. Selektīvās profilakses programmas ir paredzētas bērnu un pusaudžu grupām, kurām ir īpaši faktori, kas viņiem rada paaugstinātu vielu lietošanas traucējumu risku.⁶⁹ Šāda vairāku līmeņu profilakses sistēma ir izveidojama veselības aprūpes, izglītības un sociālo sektoru kopdarbības rezultātā. Savlaicīgi veikta profilakse, pienācīgi un savlaicīgi sniegti atbalsta pasākumi problēmas novēršanā ir mazāk traumējoši bērnam, daudz vienkāršāk veicami un prasa mazāk līdzekļus nekā radīto seku novēršana.

Veselības ministrija ir izstrādājusi Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam⁷⁰, kuru virsmērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā. Tāss paredz virkni mērķētus pasākumus iedzīvotāju veselības veicināšanai un slimību profilaksei, veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu pieejamības uzlabošanai, t.sk. pasākumus atkarību profilakses jomā.

Tāpat Veselības ministrija ir izstrādājusi "Profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns alkoholisma un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanas jomā 2023.-2025.gadam"⁷¹, kurš paredz ne tikai attīstīt narkoloģiskās ārstēšanas pakalpojumus, bet arī atkarību profilakses pasākumus īpaši selektīvās un indicētās profilakses ietvaros. Atkarību profilakses pasākumi cita starpā iekļauj arī pasākumus, kas vērsti uz bērniem un vecākiem. Profilakses pasākuma īstenošanai plānots piesaistīt Eiropas Sociālā fonda finansējumu, savukārt narkoloģiskās ārstēšanas pasākumu pilnveidošanai tika lūgts piešķirt papildus valsts budžeta finansējumu.

Līdztekus sociālās rehabilitācijas un sociālo pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai nepieciešams iniciēt apreibinošo vielu ierobežojošus finansiālus un fiziskās pieejamības instrumentus, tostarp, aizliegt jebkādas ar apreibinošu vielu atklātu vai slēptu popularizēšanu saistītas reklāmas un mārketinga aktivitātes.

Latvijā procesu atkarība netiek skatīta kā atsevišķa un vienota joma. Finanšu ministrija ir izstrādājusi Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam un to ieviešanas darba plānu⁷² tieši specifiski azartspēļu nozarē, kurā ir iekļauti arī pasākumi problemātiskas azartspēļu spēlēšanas profilaksei un ārstēšanas, kā arī rehabilitācijas iespējas. Tomēr valstī nav vienotas sistēmas, kurā viss process – profilakse, risku atpazīšana, ārstēšana un rehabilitācija – veidotu vienotu ciklu. Problēmas būtu risināmas veselības aprūpes, labklājības un izglītības, kā arī finanšu un ekonomikas sektoros vienlaicīgi, taču starp sektoriem nav izveidojusies laba sadarbība, un pastāv grūtības resursu apvienošanā vienotos projektos. Problēmas visbiežāk tiek risinātas novēloti un pakalpojumu pieejamība nav vienlīdzīga visā Latvijas teritorijā. Daļēji tas saistīts ar jau minēto sektoru sadarbības trūkumu, kas neļauj laikus pamanīt problēmas un tās risināt.⁷³

Noteikti jāmeklē jauni atbalsta un palīdzības veidi bērniem, kuri regulāri lieto atkarības vielas, ir nonākuši smagā atkarībā un nav motivēti saņemt nekādus atkarību mazināšanas pakalpojumus, nodrošinot atkarību atveseļošanās procesa secīgumu ar atbilstošām motivācijas, ārstēšanas un rehabilitācijas programmām. Šādi bērni pēc būtības apdraud savu dzīvību un veselību, izdara noziedzīgus nodarījumus, un tāpēc ir kritiski nepieciešama valsts reakcija, izvērtējot arī iespēju nosūtīt šādus bērnus specifiskas palīdzības/pakalpojumu saņemšanai bez bērna vai vecāku piekrišanas, pastiprinātu uzmanību pievēršot vecāku atbildībai un paredzot atbalsta pasākumus vecākiem, kuriem trūkst zināšanu un prasmju bērnu audzināšanā, kā arī sekas par apzinātu un ļaunprātīgu vecāku pienākumu nepildīšanu. Tāpat nepieciešams paredzēt atbalstu ģimenēm, kurās kāds no vecākiem lieto apreibinošās vielas vai ir atkarīgs no atkarību izraisošiem procesiem.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Īstenoti vielu un procesu atkarību profilaktiskie pasākumi bērnu un jauniešu izglītošanai

2. Attīstīti un pilnveidoti universālās un selektīvās profilakses atbalsta mehānismi un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi vielu lietošanas traucējumu un procesu atkarību risināšanā

3. Samazināts apreibinošo vielu lietojošo un ar procesu traucējumu problemātiku saskārušos bērnu un jauniešu skaits

4. Jaunas atbalsta/palīdzības formas bērniem un jauniešiem ar zemu motivāciju un ilgstošu atkarību

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

1.4. Rīcības virziens: Ģimenes sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošana krīzes situācijā

Ģimenēs, kuras nerod resursus iekšēji un savlaicīgi nesaņem palīdzību un atbalstu, pieaug nepilngadīgo novārtā pamešanas gadījumi, vecāku un bērnu atkarību izraisošo vielu lietošana, attīstās bērnu uzvedības problēmas. Nespēja risināt radušās grūtības un pielāgoties pārmaiņām var dezorganizēt indivīdu, ģimeni un pat veselu sabiedrības grupu. Ģimenes krīze dabiski rada stresu, un tikai savlaicīga profesionāla palīdzība.

Lai gan ik gadu tiek noslēgtas samērā daudz laulības, vairāk kā trešdaļa no tām tiek šķirtas⁸⁴ un tas atspoguļojas arī bāriņtiesu un VBTAI ikdienas darbā, iesaistoties vecāku domstarpību risināšanā. Arī Latvijas Republikas tiesībsargs ir akcentējis problemātiku, kas saistāma ar vecāku domstarpību pieaugumu un dažādu institūciju iesaisti konfliktsituācijas risināšanā. Vecākiem (arī aizbildņiem vai personām, kuru faktiskajā aprūpē un uzraudzībā atrodas bērns) jau šobrīd pieejams mediācijas pakalpojums, kas ļauj risināt starp tiem radušās domstarpības veidā, kas ļauj saglabāt cieņpilnas attiecības starp vecākiem, veicinot spēju arī turpmāk, pēc konkrētā strīda atrisināšanas kopīgi konstruktīvi risināt visus jautājumus, kas saistīti ar bērna ikdienas aprūpi, audzināšanu un izglītošanu. Taču bieži strīdi tiek risināti tā, ka vecāku savstarpējās domstarpības kļūst arvien komplicētākas un bērns kļūst par ķīlnieku vecāku strīdā. Aptuveni 10% no visiem laulību šķiršanās gadījumiem ir vērtējami kā smagi, kur tiesvedība ieilgst vairāku gadu garumā un vecāki iestrēgst savu interešu aizstāvībā, nevis bērnam labākā risinājuma meklēšanā.⁸⁵

Vecāku iesaiste problēmsituāciju, kas saistītas ar vecāku savstarpējiem konfliktiem, šķiršanos, atkarību, atšķirīgu pieeju bērnu audzināšanā, risināšanā ir ārkārtīgi zema, un tikai 13% gadījumu vecāku savlaicīgi pamana problēmas un rīkojas.⁸⁶ 82% bērnu, kuri nonāk speciālistu redzeslokā, saņem palīdzību nevis pēc pašu vai vecāku iniciatīvas, bet pēc skolotāju vai citu speciālistu iesaistīšanās. Vecāku pasivitāte, nesadarbošanās ar speciālistiem un problēmas ignorēšana Latvijas skolu psihologu un sociālā atbalsta speciālistu 2015.gadā veiktajā pētījumā "Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā" tiek minēti kā būtiskākie šķēršļi atbalsta sniegšanai. Jāņem vērā, ka ģimenes problēmu savlaicīga nerisināšana un, ja tās būtiski skar ar likumu aizsargātās bērna tiesības un intereses, vairumā gadījumu ir pamatā bērna aizgādības tiesību pārtraukšanai vecākiem. Tāpēc svarīga nozīme bērnu tiesību aizsardzībā un labāko interešu nodrošināšanā ir savlaicīgai un koordinētai atbalsta sniegšanai ģimenei, preventīvajam darbam, īpaši ar riska grupām, un vecāku līdzdalības veicināšanai, kas ir iztrūkstoši aspekti esošajā bērnu tiesību aizsardzības sistēmā un kam ir nepieciešams rast risinājumus sistēmas pilnveides procesā.

Valsts kontrole revīzijas ziņojumā "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē", vērtējot sociālo dienestu darbu ar ģimenēm, ir konstatējusi, ka sociālie dienesti ne visos gadījumos ir spējuši nodrošināt ģimenei atbalstu, lai novērstu problēmas, kas bijušas pamatā bērna šķiršanai no ģimenes, ko ietekmējis gan pieejamo pakalpojumu trūkums, gan ģimenes motivācijas trūkums novērst problēmas. Revīzijā 16 % no 119 pašvaldībām norādīja, ka bez sociālā darba pašvaldībā nav pieejami citi pašvaldības finansētie pakalpojumi, lai novērstu faktorus nepietiekamai bērna aprūpei un veicinātu ģimenes funkcionēšanas atjaunošanu. Turklāt 11 no šīm pašvaldībām neizmanto pat iespēju nosūtīt vecākus uz valsts finansētu psihologa konsultāciju. Savukārt pārējās pašvaldības norādīja, ka tajās bez sociālā darba un valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem (to apjomam) ir pieejami arī viens vai vairāki papildus pakalpojumu veidi. Saskaņā ar pašvaldību sniegto informāciju 2018.gadā visi trīs būtiskākie pakalpojumi – psihologs, ģimenes asistents un izglītojošas nodarbības vecāku prasmju attīstīšanai – bija pieejami tikai 15 pašvaldībās.⁸⁷

Ģimenes funkcionalitātes atjaunošanai nepieciešams sistēmiski un mērķtiecīgi radīt tādus pakalpojumus, kas būtu savstarpēji integrēti. Piemērotu pakalpojumu attīstīšana un uzsākšana prasa būtiskus finanšu ieguldījumus un speciālistus, kā arī ne mazāk svarīga ir šo speciālistu atbilstoša izglītošana un apvienošana komandā kā sociālā pakalpojuma formā. Nepieciešama prevences pasākumu ieviešana riska ģimenēm pēc iespējas agrīnākā bērna vecumposmā, uzlabojot pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, strukturējot pakalpojumu no fragmentāra uz savstarpēji integrētu speciālistu atbalsta kopumu un kompleksu multidimensiālu terapiju bērnam, atrodoties dabiskajā vidē atbilstoši individuālo risku novēršanai. Svarīga ir ģimenes atbalstīšana un izglītošana ikvienā ģimenes krīzes situācijā.

Sociālo pakalpojumu groza izveidē jāparedz savlaicīgu, visaptverošu, intensīvu un uz ģimenes locekļu individuālām vajadzībām vērstu atbalsta pakalpojumu pieejamība ikvienā pašvaldībā. Nodrošinot efektīvu, pieejamu, starpdisciplināru, uz mērķi vērstu un kvalitatīvu atbalsta pakalpojumu sociālā riska ģimenēm, tiks veicināta ģimeņu paliekoša atveseļošana, sociālā atbalsta pakalpojuma prakses uzlabošana un palīdzības saņēmēja aktīva, līdzatbildīga attieksme.

LM sadarbībā ar TM ir izstrādājusi Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam, kurās rīcības virziena Moderna un pieejama sociālo pakalpojumu sistēma, kas cita starpā uzlabo iedzīvotāju iespējas dzīvot neatkarīgi un dzīvot sabiedrībā, iekļauties izglītībā un darba tirgū ietvaros tiks veidoti un attīstīti sabiedrībā balstīti pakalpojumi, nodrošinot to pieejamību un atbilstību mērķa grupas vajadzībām un sociālo pakalpojumu attīstībai kopumā, lai tie sniegtu nepieciešamo atbalstu. Attiecīgi Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam paredz konkrētus darbības rezultātus un tam pakārtotus rezultatīvos rādītājus atbalsta pakalpojumu pieejamības un kvalitātes, kā arī sociālā darba efektivitātes tālākai nodrošināšanai.

Būtiski ir attīstīt tādus pakalpojumus, kas veicinātu šķirto vai konfliktējošo vecāku sarunāšanos savā starpā un ar citiem ģimenes locekļiem, lai ar starpniecības palīdzību risinātu strīdus jautājumus. Piemēram, īpašs speciālista vadīts process, lai palīdzētu šķiršanās procesā esošajām ģimenēm pašām vienoties, apspriežot strīdīgos jautājumus un apsverot dažādas to risināšanas iespējas, vienlaikus koncentrējoties uz savu bērnu vajadzībām. Dažādos civiltiesiskos strīdos jau ir pierādījies, ka mediācija un ģimenes terapijas pakalpojums ir praktisks veids ar zemām izmaksām, kā palīdzēt pusēm sakārtot savas attiecības un risināt domstarpības. Plašākai šo pakalpojumu ieviešanai, sākotnēji nepieciešams apzināt līdzšinējo praksi par mediācijas un izlīguma procesa organizēšanu un vadīšanu (un ierobežojumiem ģimenes vardarbības gadījumos) un šo metožu efektivitāti. Nepieciešams sagatavot vadlīnijas mediācijas un izlīguma organizēšanai un vadīšanai vardarbības ģimenē gadījumos, kā arī izglītot speciālistus par mediācijas un izlīguma pielietošanu un speciālistu rīcību, saskaroties ar šīm situācijām. Jāveido mācības ar atšķirīgu saturu atbilstošām mērķgrupām: mediatori un VPD izlīguma procesa starpnieki, tiesneši un tiesnešu palīgi, sociālie darbinieki un bāriņtiesu darbinieki. Ņemot vērā mediācijas kā alternatīva strīda risināšanas veida priekšrocības un līdzšinējo aktivitāšu pozitīvo ietekmi uz ģimenes strīdu risināšanu, mediācijas izmantošana būtu plašāk izmantojama bāriņtiesu kompetencē esošo jautājumu risināšanā.

Eiropas Komisija, sniedzot regulārus ziņojumus un izvērtējumus par tiesu sistēmas efektivitāti (Justice Scoreboard), pozitīvi atzīmējusi Tieslietu ministrijas centienus veicināt mediāciju kā institūtu, uzsverot, ka plašāk jāizmanto mediācijas iespējas, atslogojot tiesu sistēmu. Tāpat "Komisijas ziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu" (COM(2016) 542 final) norādīts, ka dalībvalstīm gadījumos, kad tas ir vajadzīgi un piemēroti, būtu jāpieliek lielākas pūles, lai ar dažādiem līdzekļiem un mehānismiem popularizētu mediāciju un mudinātu to izmantot. Norādāms, ka mediācijas prioritātes ir minētas Latvijas Republikas Valdības rīcības plānā Deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanu, kurā noteikts, ka nepieciešams vērtēt iespēju nodrošināt valsts finansētus mediācijas pakalpojumus ģimeņu stabilitātes stiprināšanai, un nodrošināt ārpustiesas strīdu izskatīšanas veidu (šķīrējtiesas un mediācijas) plašāku izmantošanu.

2014.gadā tika pieņemts Mediācijas likums, valstij atzīstot mediāciju kā vienu no strīdu risināšanas veidiem. Ar minimālu valsts finansējuma atbalstu mediācija jau ir sevi pierādījusi kā efektīvu un personām saistošu strīdu risināšanas veidu Tieslietu ministrijas un Sertificētu mediatoru padomes īstenotā projekta "Ģimenes mediācija" ietvaros. 2017.gadā uzsākts projekts "Mediācija ģimenes strīdos" (īstenots 2017. un 2018.gadā un atsākts 2020. gadā). Valsts budžeta programmas ietvaros ar valsts atbalstu nodrošinātas pirmās piecas valsts apmaksātas mediācijas sesijas (katra 60 minūšu apmērā), dažādu ar bērnu interesēm saistītu ģimenes strīdu risināšanai. Pieejamais finansējums 2021.gadā ļauj nodrošināt mediācijas pakalpojumu kopumā 400 ģimenēm to domstarpību risināšanai. Turklāt, lai nodrošinātu mediācijas pieejamību arī turpmākajos gados un atvieglotu nepieciešamā finansējuma piesaistīšanu, Mediācijas likumā veikts grozījums, kas nosaka, ka Tieslietu ministrijai tās budžeta ietvaros sadarbībā ar Sertificētu mediatoru padomi jāīsteno pasākumi ar bērna tiesībām un interesēm saistītu domstarpību risināšanai.

Projekta ietvaros divās trešdaļās gadījumu mediācijas process noslēdzies ar pilnīgu vai daļēju vienošanos, kas nozīmē, ka strīda risināšanai vairs nebija nepieciešama tiesas iesaiste un ka strīds atrisināts bērna interesēm vislabvēlīgākajā veidā, vienlaikus nodrošinot, ka strīda puses turpmāk spēj komunicēt vismaz lietišķas saziņas līmenī, samazinot jaunu konfliktu rašanās iespēju nākotnē. Jānorāda, ka mediācijas procesam noslēdzoties arī bez strīdnieku vienošanās, nav noliedzams ieguldījums tālāko savstarpējo juridisko attiecību risināšanā un pozitīvā ietekme uz bērna interešu nodrošināšanu.

Lai arī turpmāk nodrošinātu ģimenēm psihoemocionālu atbalstu, ir nepieciešams ieviest bezmaksas ģimenes psihoterapiju lai mazinātu konfliktus, uzlabotu ģimenes locekļu mijiedarbību un attīstītu sociālajā darbā tādu pieeju kā ģimenes grupas konference. Šobrīd šāda pakalpojuma pilotprojektu/izmēģinājuma projektu īsteno VBTAI darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.1.specifiskā atbalsta mērķa "Paaugstināt sociālo dienestu darba efektivitāti un darbinieku profesionalitāti darbam ar riska situācijā esošām personām" 9.2.1.3.pasākuma "Atbalsts speciālistiem darbam ar bērniem ar saskarsmes grūtībām un uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē" projekta Nr.9.2.1.3./16/I/001 "Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē" ietvaros. Ģimenēm pakalpojuma ietvaros ir jāpiedāvā alternatīvi veidi konfliktsituāciju analīzei un risināšanai, ko iepriekš ģimene nav varējusi saskatīt, un jāaptver tādi problēmjautājumi kā attiecību krīzes, vecāku un bērnu konflikts, problēmas māsu un brāļu attiecībās, ģimenes locekļu savstarpējās pielāgošanās problēmas, vecāku prasmju nepietiekamība, bērna un jauniešu uzvedības problēmas un sava bērna ar funkcionāliem traucējumiem emocionāla un psiholoģiska pieņemšana. Psihoterapijas ietvaros ģimenēm tiks sniegta palīdzība līdzsvara saglabāšanā attiecībās, saskaroties ar izaicinošām situācijām un traumatisku pieredzi; ģimenes locekļi būs zinošāki par savām izjūtām un spēs labāk pieņemt citu emocijas. Ieguldītā darba rezultātā, katram ģimenes loceklim izkopjot savas pielāgošanās spējas, tiks efektīvi veicināta ģimenes kā sistēmas funkcionalitāte un labāk apmierinātas tās vajadzības.

Bāriņtiesas darbinieku profesionāās kvalitātes paaugstināšanai ESF+ izmēģinājuma projekta ietvaros tiek plānots izstrādāt bāriņtiesu darbinieku sertifikācijas modeli, ko administrētu VBTAI, tādējādi paaugstinot bāriņtiesu profesionālo kvalifikāciju, kam ir būtiska ietekme uz bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu valstī. VBTAI organizētu sertifikātu izgatavošanu, uzskaiti, izsniegšanu, piešķiršanas kārtību, apstiprinātu sertifikācijas eksāmena programmu saturu, bāriņtiesas darbinieku profesionālās darbības pārskatu vērtēšanas kritērijus, koordinētu, kontrolētu un uzraudzītu sertifikācijas komisijas darbu. Vienlaikus plānots izstrādāt ikgadēju pašpārbaudes testu, kas ļautu VBTAI un bāriņtiesu priekšsēdētājiem efektīvi sekot līdzi darbinieku zināšanām, nodrošināt regulāru darbinieku zināšanu atjaunošanu, piedāvājot nepieciešamās profesionālās pilnveides apmācības. Tāpat VBTAI atbilstoši grozījumiem Bāriņtiesu likumā īstenos funkcionālo pārraudzību pār bāriņtiesu darbu un speciālistu kvalifikācijas pilnveidi (nodrošinot apmācību satura pilnveidi). Funkcionālās pārraudzības modelis ir vērsts uz institūciju operatīvu iesaisti gadījuma risināšanā, kad tiek konstatēta bāriņtiesas prettiesiska rīcība vai bezdarbība, kas rada būtisku kaitējumu bērnam, tādējādi izvirzot centrā bērna intereses. Līdz ar to būtiski ir nodrošināt VBTAI lietvedības sistēmas pielāgošanu bāriņtiesu funkcionālās pārraudzības un sertifikācijas administrēšanai.

Lai ar uzskatāma parauga palīdzību uzlabotu vecāku prasmes, kas sekmē labvēlīgu bērnu attīstību, un pilnīgotu audzināšanas iemaņas, ģimenēm būs iespēja sadarboties ar atbalsta ģimenēm. Šāda sadarbība kalpos kā pozitīvais piemērs un motivācija neskaidro jautājumu izziņai, atbilžu rašanai, izpratnes uzlabošanai, kā arī vispārīgai uzskatu maiņai ar bērna attīstību un audzināšanu, grūtībām un problēmu risināšanu, sekmējot ģimenes funkcionālo spēju paaugstināšanu. Atbalsta ģimenes tīkls ietvers arī atbalsta pasākumus vecākiem ar psihiskās veselības traucējumiem, lai ar praktisku piemēru izglītotu vecākus un sniegtu atbalstu ikdienas darbību veikšanā, kā arī veidotu bērnā izpratni par atšķirībām starp vecāka uzvedības/rīcības specifiskajām īpatnībām un adekvātu rīcību, vienlaikus saglabājot iespēju bērnam augt un attīstīties bioloģiskajā ģimenē un veidoties par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.

DARBĪBAS REZULTĀTS

1. Pieejami savstarpēji integrēti un pierādījumos balstīti sociālie pakalpojumi ģimenēm ar bērniem

2. Ieviests praksē ģimenes sanāksmes (konferences) modelis, kurā pati ģimene apmācīta koordinatora vadībā uzņemas atbildību par savu problēmu risināšanu un sagatavo plānu

3. Pieejams ģimenes mediācijas pakalpojums domstarpību risināšanai

4. Uzlabota funkcionētspēja ģimenēm ar bērniem un mazināta to nonākšana tiesību aizsardzības institūciju redzeslokā

5. Ikvienam iedzīvotājam pieejams pašvaldību nodrošināto pakalpojumu ģimenēm ar bērniem apkopojums tīmekļvietnē www.vietagimenei.lv

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

1.5. Rīcības virziens: Bērnu noziedzības novēršana, aizsardzība pret noziedzīgiem nodarījumiem un attieksmes maiņa pret tiesvedībā iesaistītiem bērniem

Nepilngadīgo izdarītie likumpārkāpumi šodien ir kļuvuši par būtisku problēmu un aktuāli risināmu jautājumu tiesību aizsardzības institūcijām. Balstoties uz tiesībsargājošo institūciju, sodu izpildes un noziedzības novēršanas statistikas datiem, profesionālo pieredzi un novērojumiem bērnu tiesību aizsardzībā, secināms, ka nepilngadīgie konfliktā ar likumu (izdara noziedzīgus nodarījumus un likumpārkāpumus) nonāk bieži un arvien jaunākā vecumā⁹¹, turklāt arvien vairāk nepilngadīgie nesaskata pārkāpumus savā rīcībā.

Latvijā ik gadu ievērojams skaits bērnu izdara likumpārkāpumus, gan tiek atzīti par cietušajiem citu personu veiktajos pārkāpumos. Likumpārkāpumu izdarījušo bērnu īpatsvars iepretī pilngadīgajiem likumpārkāpējiem joprojām saglabājas augstā līmenī, turklāt Latvijā bērni izdara netipiski smagus noziegumus, kas norāda uz pastāvošās bērnu likumpārkāpumu prevences sistēmas neefektivitāti. Pēc LR IeM IC statistikas datiem laika posmā no 2012. gada līdz 2020.gadam, vērojams, ka valstī kopš 2012. gada noziedzīgo nodarījumu skaits samazinājies, tai skaitā samazinās arī nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits. Kopš 2012.gada valstī kopējo reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits samazinājies no 49 905 reģistrētiem noziedzīgiem nodarījumiem līdz 38 295 noziedzīgiem nodarījumiem 2020.gadā, kā arī samazinājies nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits no 2274 noziedzīgiem nodarījumiem 2012.gadā līdz 812 noziedzīgiem nodarījumiem 2020.gadā. 2020.gadā ir vērojama tendence samazināties reģistrēto nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaitam un nepilngadīgo personu skaitam, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, tomēr noziedzīgo nodarījumu skaits joprojām ir samērā liels.

1. attēls. Noziedzīgos nodarījumus izdarījušo personu
skaits no 2012. līdz 2019. gadam kopā un nepilngadīgo īpatsvars

Neatkarīgi no procesuālā stāvokļa bērni justīcijas sistēmā⁹² vispirms ir bērni un pret viņiem attiecīgi jāizturas. Turklāt gan cietušajiem, gan likumpārkāpējiem justīcijas sistēmā visvairāk ir nepieciešama cieņpilna attieksme, kuru cenšas nodrošināt atjaunojošā justīcija⁹³. Ņemot vērā iepriekš minēto, jānodrošina iespēja izmantot īpašus aizsardzības pasākumus, aizstāvības iespējas un īpašus pakalpojumus tieši vai netieši cietušajiem bērniem, jānodrošina tiesības uz individuālu izvērtējumu, un bērniem vajadzētu būt tiesīgiem izmantot šīs tiesības tādā veidā, lai tiktu ņemta vērā viņu spēja izteikt pašiem savu viedokli.

Latvijā pastāvošā sistēma nenodrošina to, lai laikus tiktu identificēti riski, ka bērns nākotnē varētu izdarīt kādu likumpārkāpumu, un tādējādi šiem bērniem netiek pievērsta nepieciešamā pastiprinātā uzmanība. Neskatoties uz to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta otrajā daļā ir noteikts, ka pašvaldība katram bērnam, kurš veic darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības, iekārto profilakses lietu un izstrādā uzvedības sociālās korekcijas programmu, šobrīd valsts iestāžu uzmanības lokā pamatā nonāk bērni, kuri jau ir nonākuši konfliktā ar likumu.

Lai gan Administratīvās atbildības likumā (līdzīgi kā tas bija Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā) viennozīmīgi uzsvērta audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas prioritāte, diemžēl pēdējo gadu statistika⁹⁴ liecina, ka ne vienmēr amatpersonas līdz šim ir izvēlējušās piemērot bērnam šos līdzekļus, bet tieši otrādi – biežāk piemērots administratīvais sods, nospiedošā vairumā gadījumu pat naudas sodu. Jāatzīmē, ka administratīvais sods ir reakcija uz jau notikušu faktu, kuru vairs nav iespējams izmainīt. Piemēram, ja bērns ir lietojis alkoholu, tad saskaņā ar likumu bērnam par šādu likumpārkāpumu varētu piemērot naudas sodu 35 euro apmērā. Taču ar šāda soda piemērošanu netiek sasniegts administratīvā soda preventīvais mērķis – atturēt bērnu no jauniem pārkāpumiem, veidojot bērnā izpratni par šādas rīcības kaitīgumu, tās ietekmi uz bērna veselību un apkārtējo vidi.

Likumpārkāpumu izdarījušam bērnam jāpiemēro pasākumi, kas paredzēti proaktīvai bērnu antisociālās uzvedības cēloņu novēršanai. Tas nozīmē, ka ir jānoskaidro apstākļi, kas veicinājuši bērna nonākšanu konfliktā ar likumu – sadzīves apstākļi mājās, attiecības ģimenē, attiecības un sekmes skolā, brīvā laika pavadīšanas paradumi, un jācenšas mazināt nelabvēlīgo faktoru ietekme. Attiecībā uz atbildīgas rīcības nodrošināšanu, vecāku atbildības stiprināšanu un ģimenes sociālo prasmju paaugstināšanu – darbības rezultāts tiks sasniegts uzdevuma "Bērnu likumpārkāpumu prevences sistēmas pilnveidošana bērnu antisociālas uzvedības novēršanai" ietvaros, mainot akcentu no bērnu sodīšanas uz atbildības stiprināšanu.

Atsevišķa kategorija ir nepilngadīgo izdarītie dzimumnoziegumi pret citiem nepilngadīgajiem, kas izskatāmi un vērtējami īpaši sensitīvi. Nav pieļaujams, ka nepilngadīgajiem saskaņā ar Krimināllikumu tiek piemērotas tādas pašas sankcijas kā pilngadīgām personām. Attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuri izdarījuši dzimumnoziegumus, katrs gadījums ir jāizskata individuāli, ņemot vērā iesaistīto pušu vecumu, attīstības pakāpi, iemeslus u.c. faktorus, lai noteiktu sodu un piemērotu citus korekcijas pasākumus.

Pašlaik pēc sodāmības dzēšanas nepilngadīgo personu tiesības tiek ierobežotas tāpat kā pilngadīgo personu tiesības. Tiesību ierobežojumi ir noteikti vairāk nekā 120 normatīvajos aktos – tie attiecas ne tikai uz iespēju strādāt kādā nozarē, bet arī, piemēram, ieroča saņemšanu, piedalīšanos konkursos u.tml. Tādējādi nepilngadīgā izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas būtiski ietekmēs personu visu tā turpmāko dzīvi. Lai šo ietekmi mazinātu, jāizvērtē iespēja neierobežot nepilngadīgā tiesības, kas saistītas ar nākotnes profesijas izvēli, ja, piemēram, nepilngadīgais ir izlīdzis ar cietušo vai darījis visu iespējamo, lai novērstu vai mazinātu noziedzīgā nodarījuma sekas un divu gadu laikā nav veicis jaunus likumpārkāpumus.

Valsts pienākums ir nodrošināt, lai visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, pirmkārt tiktu ņemtas vērā bērna intereses. Šim principam ir īpaša nozīme gadījumos, kad bērni ir iesaistīti kriminālprocesos un civilprocesos, kā arī visos citos gadījumos, kad bērns saskaras ar valsts varas izpausmi, it īpaši tad, ja bērnam tiek piemēroti piespiedu pasākumi. Līdz ar to būtu pilnveidojama bērnu līdzdalības (iesaistes) procedūra ne tikai kriminālprocesā un civilprocesā, bet arī administratīvā pārkāpuma procesā. Piedalīšanās tiesas procesā var būt smags pārbaudījums un traumējoša pieredze ikvienam, ja procedūras nav bērniem draudzīgas, apkārtējā vide ir nepiemērota, un iesaistītie speciālisti nav pienācīgi apmācīti.

Attieksme pret tiesvedībā iesaistītiem bērniem ir svarīga pamattiesību problēma. Eiropas Padomes pamatnostādnēs par draudzīgu tiesu sistēmu (2010) ir atbalstītas bērnu tiesības tikt uzklausītiem, tiesības uz informāciju un aizsardzību, kā arī diskriminācijas aizliegums. Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta otrajā daļā noteiktajam bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību. Vienlaikus ne minētā tiesību norma, ne cita nenosaka bērnam imperatīvu pienākumu viedokli paust. Ar minēto aspektu nozīmīgi apzināties, ka bērnam ne tikai jāsniedz informācija par viņa tiesībām izvēlēties sadarboties vai nesadarboties ar iztaujātāju, bet arī bērns viņa attīstībai un izpratnei atbilstošā veidā jāinformē par iestāžu vai tiesu procesu, kuros bērns ir tieši vai pastarpināti iesaistīts, gadījumos, kad tiek risināti jautājumi, kas skar bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, norises gaitu kopumā un tā iespējamajām sekām. Tādējādi tiktu nodrošināta gan bērna informētība, gan emocionālais komforts un psiholoģiskā stabilitāte, kam ir būtiska loma, lai bērns nebaidītos paust savu viedokli un atbildēt uz jautājumiem. It sevišķi jāņem vērā, ka lielākā daļa lietu civilprocesuālajā kārtībā tiek risinātas, kad vecāki nav spējuši panākt savstarpēju vienošanos un ir konfliktējošās attiecībās, kas ievērojami ietekmē gan ģimeni kopumā, bet īpaši bērna emocionālo stāvokli, un ļoti saasinātu konfliktu gadījumos var atstāt neatgriezeniskas sekas uz bērna psihoemocionālo attīstību un spēju socializēties, kā arī veidot noturīgas attiecības.

Uzsākot procesu iestādē vai tiesvedību, bērnam informāciju par apkārt notiekošo visbiežāk sniedz kāds no vecākiem. Savukārt posmā pēc lēmuma pieņemšanas bērnam nereti netiek sniegta informācija par pieņemtā lēmuma sekām vai tā ietekmi uz bērna situāciju. Lai novērstu, ka bērns aktīvi tiek iesaistīts tikai nolēmuma pieņemšanas procesā, izslēdzot bērna līdzdalību un iesaisti pēc nolēmuma spēkā stāšanās, nepieciešama aktīva rīcība, izskaidrojot bērnam tiesas pieņemtā lēmuma ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi, vienlaikus paskaidrojot tiesas nolēmuma motivāciju, t.i., tiesas spriešanas gaitu un izdarīto secinājumu kopsakarību ar vecāku veiktajām darbībām vai citu informāciju. Tādējādi nepieciešams nodrošināt, ka bērnam tiek sniegta informācija par norisēm iestādēs un tiesās un to ietekmi uz viņa turpmākajām attiecībām ar vecākiem un citiem tuviniekiem. Vienlaikus šādas informācijas saņemšana veicinās bērna psihoemocionālo stabilitāti. Ievērojot minēto, nepieciešams, lai civillietu procesos iesaistītam bērnam būtu nodrošināta nepastarpināta saziņa un sadarbība ar personu, kura viņam palīdzētu orientēties procesa gaitā un pieņemto nolēmumu nozīmē viņa turpmākajā dzīvē.

Bērnu līdzdalības praksei krimināllietās un civillietās ir vajadzīgi skaidri un konsekventi standarti un vadlīnijas un to īstenošanas sistemātiska uzraudzība. Bērni, kuri piedalās kriminālprocesā vai civilprocesā, nesaņem pietiekamu atbalstu; tiesu telpas, kas bērniem var šķist biedējošas, ne vienmēr ir pielāgotas bērnu vajadzībām. Joprojām nav izstrādāta konkrēta prakse, lai īstenotu pasākumus, kas nepieļautu tiesā bērnu tiešu saskari ar atbildētājiem un lieciniekiem vai nodrošinātu bērna informētību un izpratni par tiesvedību. Padarot tiesu sistēmas bērniem draudzīgākas, tiek uzlabota bērnu aizsardzība, sekmēta viņu jēgpilna līdzdalība un vienlaikus uzlabota tiesu sistēmu darbība.

Vienlaikus Latvijā joprojām nav sakārtots jautājums par vienota koordinatora ieviešanu pārrobežu jautājumu risināšanā, kas vadoties pēc bērna interešu principa, veicinātu un aizsargātu bērna tiesības pārrobežu ģimenes strīdos, tai skaitā bērnu nolaupīšanas gadījumos. Koordinatoram būtu jāiestājas par ciešāku tiesu iestāžu un administratīvo iestāžu sadarbību, cenšoties veicināt mediāciju pārrobežu ģimeņu lietās.

Bāriņtiesām Latvijā līdz 2022.gada sākumam nebija nodrošināta vienota, integrēta IT sistēma, kas nodrošinātu savlaicīgu un kvalitatīvu datu apmaiņu starp institūcijām. 2022.gadā ir uzsākta šādas sistēmas nodrošināšana visās pašvaldībās, nodrošinot savu vadības procesu informācijas sistēmu, kas nodrošina pārskatāmu bāriņtiesu darba procesa organizāciju. Ir vairāki reģistri un informācijas sistēmas, kuros tiek apstrādātas atsevišķas informācijas kategorijas un šāda darbību un informācijas ievades sadrumstalotība liedz informācijai būt apkoptai, pārskatāmai un pieejamai. Ievērojot minēto, bāriņtiesu informācijas apstrādes jautājumu jāskata kompleksi, izvērtējot visas galvenās jau pastāvošās vai plānotās informācijas sistēmas, kurās bāriņtiesām nepieciešams veikt informācijas apstrādi, kā arī pārskatīt un vienādot pamatprocesus, kas nodrošinās priekšnosacījumus informācijas sistematizēšanai un bērnu tiesību aizsardzības jautājumu izsekojamībai katrā no procesā iesaistītajām pusēm.

Turklāt konstatēts, ka šobrīd nav nodrošināta arī sistemātiska pieeja un izsekojamība speciālistiem, kas apguvuši vai kuriem atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.¹ pantam ir jāapgūst speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzībā, kas var radīt situācijas, ka speciālisti šīs zināšanas neapgūst vai iegūst nepietiekamā apjomā. Līdz ar to būtiski ir izveidot reģistru, kurā tiktu iekļauta informācija par konkrētiem speciālistiem, ieņemamo amatu un apliecības izsniegšanas datumu, kas ļautu nodrošināt sistemātisku apmācību plānošanu un koordinētu speciālistu pārraudzību zināšanu apguves procesā.

Tiesībsargājošo un bērnu tiesību aizsardzības institūciju reaģēšanas paradigmas maiņas mērķis ir nodrošināt vienotu, kopīgā izpratnē balstītu starpinstitūciju un starpnozaru darbību, kas primāri vērsta uz bērna vajadzībām un bērna labāko interešu nodrošināšanu.

Nepilngadīgo noziedzības tendences skaidri izkristalizē sabiedrības sociālās problēmas, uz kurām, savlaicīgi vēršot uzmanību, tiktu ilgtermiņā samazināta vispārējā noziedzība valstī. Jau pirmsākumos, konstatējot bērnam antisociālas personības iezīmes, sociālā atbalsta un tiesībsargājošajām institūcijām ir iespēja piemērot dažādus ierobežojumus, tai pašā laikā neradot bērnam sekas, kādas radītu kriminālā vai administratīvā atbildība. Tādēļ ir nepieciešams sākotnēji atklāt, novērtēt un laika gaitā regulāri analizēt nepilngadīgo noziedzīgas uzvedības veicinošos faktorus un, balstoties uz rezultātiem, izstrādāt nepilngadīgo noziedzības mazināšanas instrumentus.

Kā viens no risinājumiem ir Jauniešu sociālās rehabilitācijas un atbalsta nodaļu izveide, kas strādātu ar sociālā riska jauniešiem vecumā no 13-25 gadiem un ietvertu sociālās rehabilitācijas un atbalsta programmu, lai veicinātu deviantās uzvedības (klaiņošanas, ubagošanas, izglītības iestādes neapmeklēšanas, noziedzīgas darbības u.c.) mazināšanos un sekmētu pozitīvu sociālo prasmju attīstību. Programmas pamatā ir jauniešu vajadzībām atbilstošas praktiskas aktivitātes. Programma jauniešiem ir psihosociāls atbalsts un iespēja veidot jaunus, veselīgus sociālos kontaktus drošā un atbalstošā, profesionālā (sociālā darba) vidē. Šādu nodaļu izveidei un atbilstošākajam strukturālajam izvietojumam nepieciešams veikt padziļinātas diskusijas ar iesaistītajām institūcijām pašvaldībās, kā piemēram, sociālajiem dienestiem, jauniešu centriem, dienas centriem, jauniešu organizācijām un pusaudžu resursu centru. Būtiski ir attīstīt un veicināt pienācīgus aizsardzības pasākumus un standartus taisnīguma atjaunošanas jomā, ņemot vērā to, ka bērni ir galvenās ieinteresētās personas vai nu kā cietušie, vai kā noziedzīgu nodarījumu izdarītāji, kā arī nodrošināt sekmīgu taisnīguma atjaunošanas prakses darbā ar bērniem un jauniešiem ieviešanu Latvijā. Ņemot vērā pastāvošās problēmas aktualitāti, ir nepieciešams vērst īpašu uzmanību bērnu likumpārkāpumu prevences sistēmas pilnveidošanai bērnu antisociālas uzvedības novēršanai, tostarp izstrādājot nepieciešamos normatīvos aktus, pilnveidojot speciālistu zināšanas, kā arī attīstot bērniem un jauniešiem bezmaksas saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas pašvaldībās.

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu bērna līdzdalību civilprocesā, kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā, nepieciešams izvērtēt līdzgaitnieka juridiskā institūta izveidošanu, aptverot jautājumu par personas, kas kļūst par bērna līdzgaitnieku visos ar bērnu saistītos institucionālajos un tiesvedības procesos, nepieciešamību, lai ne tikai īstenotu bērna iesaistīšanu ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanā, bet arī izskaidrotu bērnam iestāžu plānotās un veiktās darbības un pieņemtos nolēmumus, kā arī šo darbību ietekmi uz bērna personisko un mantisko tiesību un tiesisko interešu nodrošināšanu. Tādējādi nepieciešama speciālistu piesaiste, kuru profesionālie pienākumi cita starpā aptvertu saskarsmes personas pienākumu pildīšanu un, nepieciešamības gadījumā, bērna pārstāvību tiesas procesa gaitā u.tml., kas ļautu efektīvi izpildīt tiesu nolēmumus saskarsmes jautājumos.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Izstrādāti normatīvie akti bērnu antisociālas uzvedības novēršanai.

2. Izstrādātas programmas bērnu antisociālas uzvedības novēršanai.

3. Uzlabota bērnu aizsardzība, sekmējot bērna labākajām interesēm atbilstošu līdzdalību un vienlaikus uzlabojot tiesu sistēmu darbību civilprocesa un kriminālprocesa ietvaros.

4. Nodrošināta sodu sistēmas aizstāšana ar bērniem un ģimenēm piemērotiem atbalsta un uzvedības izmaiņu pasākumiem, nodrošinot atbildīgu rīcību, vecāku atbildības stiprināšanu, ģimenes sociālo prasmju paaugstināšanu.

5. Nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība un speciālistu koordinēta darbība pārrobežu jautājumos.

6. Īstenota bērnu tiesību aizsardzības sistēmas un starpinstitūciju sadarbības pilnveide.

7. Nodrošināta speciālistu profesionālo zināšanu pilnveide zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā.

Īstenojamie uzdevumi

2. MĒRĶIS: VIENLĪDZĪGAS IESPĒJAS ĪPAŠI ATBALSTĀMAJĀM BĒRNU UN JAUNIEŠU GRUPĀM

Vienlīdzīgu iespēju princips ir jāievēro ikvienā jomā un situācijā – no publiskās līdz privātajai sfērai – gan attiecībā uz sociālo aizsardzību, tostarp sociālo nodrošinājumu un veselības aprūpi, gan izglītību un apmācību, gan arī piekļuvi pieejamām precēm un pakalpojumiem, tostarp mājokļiem, transportam, informācijai un citiem sabiedriskajiem labumiem. Jo īpaši būtiski tas ir attiecībā uz ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu un bērnu ar īpašām vajadzībām nevienlīdzību un diskrimināciju.

Latvijā ir iniciētas pozitīvas ilgtermiņa pārmaiņas dažādos līmeņos, lai radītu ģimenisku vidi ikvienam bērnam, kas apstākļu spiests ir nonācis ārpus ģimenes aprūpē, un nodrošinātu viņa pamattiesības. Līdz ar to, ir būtiski turpināt šo pārmaiņu procesu, nodrošinot ne tikai to, ka visi bērni aug ģimeniskā vidē, bet arī to, ka jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes ir gatavi patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, izskaužot sabiedrībā pastāvošo diskriminējošo stereotipu, ka bārenis vai bez vecāku gādības palikušais jaunietis pēc pilngadības sasniegšanas ir trūcīgs, antisociāls vai nevienlīdzīgs ar citiem sava vecuma jauniešiem.

Joprojām novērojams, ka ārpusģimenes aprūpē esošie bērni pēc pilngadības sasniegšanas nav pietiekami sagatavoti pastāvīgai dzīvei sabiedrībā, viņiem trūkst zināšanas un sociālās prasmes savas ikdienas dzīves patstāvīgai vadīšanai.

Pētījuma "Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gada ex-post novērtējums" norādīts, ka Pamatnostādņu īstenošanas periodā visgrūtāk ir veicies ar jauniešu sagatavošanu dzīvei pēc ārpusģimenes aprūpes un personu, kuras ikdienas darbā saskaras ar ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, izglītošanu. Šo pasākumu īstenošanu negatīvi ir ietekmējusi deinstitucionalizācijas (DI) procesa īstenošanas aizkavēšanās, kā arī cilvēkresursu kapacitātes jautājums sociālajā jomā. Eksperti arī norāda, ka pašvaldību sociālajos dienestos un to struktūrvienībās strādājošo speciālistu apmācības un pārkvalifikācija kopumā neatrisina sabiedrībā balstīta sociālā pakalpojuma nodrošināšanai nepieciešamo cilvēkresursu iespējamo trūkumu. Tāpēc nepieciešami sistēmiski un kompleksi problēmas risinājumi. Lai gan Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gadam uzdevuma "Sekmēt jauniešu sagatavotību dzīvei pēc ārpusģimenes aprūpes" visi četri pasākumi tiešā veidā vērsti, lai sekmētu jauniešu sagatavotību dzīvei pēc ārpusģimenes aprūpes, un formāli uzskatāmi par izpildītiem, tomēr praksē Pamatnostādnēs identificētā problēma, kad ārpusģimenes aprūpes iestādēs esošie jaunieši nav pietiekami izglītoti un apmācīti patstāvīgas dzīves uzsākšanai pēc ārpusģimenes aprūpes iestādes atstāšanas, turpina pastāvēt, kā to intervijās apliecināja eksperti⁹⁶.

Eksperti, norāda, ka šai jomai atbalsts ir bijis nepietiekošs un nav pievērsta nepieciešamā uzmanība "šī ir vispamestākā no visām jomām. Realitātē uzsākt dzīvi 18 gados - jaunieši nav gatavi to darīt."⁹⁷

Latvijā nav izveidots atbalsta personas institūts, kas sekotu līdzi ārpusģimenes aprūpē esoša bērna gadījuma vadībai, nodrošinātu bērna individuālajām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus un kļūtu par šī bērna atbalsta vai uzticības personu. Tādējādi ir nepieciešams attīstīt bērna un jaunieša atbalsta resursu personas (piesaistes personas institūtu), kas nodrošinātu pilnvērtīgu bērna gadījuma vadību ārpusģimenes aprūpes laikā.

Lai gan pēdējo gadu laikā būtiski ir attīstījies audžuģimeņu institūts (attīstot specializētās audžuģimenes), izveidots ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru tīkls, kas sniedz psiholoģisku atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, tomēr joprojām daļa bērnu, jo īpaši bērni ar būtiskiem veselības traucējumiem vai pusaudžu vecuma bērni, ir ievietoti ārpusģimenes aprūpes iestādēs, kas pēc savas būtības nevar nodrošināt bērnu aprūpi ģimeniskā vidē.

Lai mazinātu sociālās atstumtības riskus sabiedrībā, t.sk. bērnu un jauniešu starpā, ir identificēti pamatprincipi, kam jāpievērš uzmanība, izstrādājot un ieviešot politikas dokumentus valsts un pašvaldību līmenī, kā arī veicot darbu ar riska grupas bērniem un jauniešiem. Ir jārada atbilstoši apstākļi, lai tiktu nodrošināta individualizēta pieeja darbam ar minēto mērķgrupu, kā arī izstrādājot un ieviešot programmas valsts un pašvaldību līmenī, būtiska vieta tajās ir jāparedz prevences darbam, kas jau sākotnēji ir vērsts uz riska faktoru mazināšanu sabiedrībā, t.sk., riska grupas bērniem un jauniešiem.

2. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

2.1. Rīcības virziens: Ģimeniska vide bērniem un jauniešiem ārpusģimenes aprūpē

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam "ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide" un gadījumos, kad bērns ir palicis bez vecāku gādības (vecāki miruši, vai bezvēsts pazuduši, vai viņiem ir atņemtas aizgādības tiesības), valstij ir pienākums nodrošināt pēc iespējas ātrāku bērna nokļūšanu ģimeniskā vidē.

2.att. Ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits (2004-2020)

Ik gadu samazinās ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās ievietoto bērnu skaits. Kopš 2017.gada vērojama institūcijās uzņemto bērnu skaita noturīga lejupslīde, tomēr joprojām ievērojams skaits bērnu ir ievietoti ārpusģimenes aprūpes institūcijās, no kuriem lielākais īpatsvars ir pusaudžu vecuma bērni un bērni ar īpašām vajadzībām, ko neizvēlas uzņemt savā ģimenē audžuģimenes vai adoptētāji. Tas lielākoties ir saistīts ar to, ka bērnu, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe, kā arī pusaudžu vecuma bērnu, kam var būt dažādas uzvedības vai atkarību problēmas, aprūpe prasa lielāku aprūpes personas resursu ieguldījumu bērna ikdienas aprūpē.

Saskaņā ar VBTAI apkopto pārskatu par bāriņtiesu darbu 2020.gadā secināms, ka Latvijā 6 004 bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni atradās ārpusģimenes aprūpē, no kuriem aizbildņu ģimenēs atradās 4 059, audžuģimenē – 1 377 un ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā 568 bērni (skat. 2.att.).

Ārpusģimenes aprūpē esošie bērni, kas jau reiz noteiktu apstākļu dēļ ir izņemti no bioloģiskās ģimenes, piedzīvojot traumatisku pieredzi, ir īpaši ievainojama grupa, kas nereti tiek pakļauti atkārtotai traumatiskai pieredzei (mainot pat vairākas ārpusģimenes aprūpes formas, pielāgojoties jauniem dzīves apstākļiem un situācijai), kam nepieciešams pastāvīgs psiholoģiskā atbalsta resurss. Bērni, kas ievietoti institucionālā aprūpē, neizjūt emocionāli drošu vidi, nevēlas veidot attiecības ar pieaugušajiem, kā arī netic tām. Šiem bērniem nav vienas konkrētas uzticības (piesaistes) personas, kas seko līdzi bērna gadījuma vadībai, sniegtu atbalstu un nodrošinātu nepieciešamo pakalpojumu saņemšanu.

Lai nodrošinātu koordinētu un uz institucionālā aprūpē ievietota bērna individuālajām vajadzībām vērstu gadījuma vadību, ir nepieciešams ieviest bērna atbalsta resursu (piesaistes personas) institūtu¹⁰⁴, kas nodrošinātu, lai katra konkrētā institucionālā aprūpē esoša bērna gadījuma risināšanas process atbilstu mainīgajiem apstākļiem un būtu savlaicīgs, rezultatīvs atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Bērna atbalsta resursa (piesaistes personas) ieviešana veicama uzlabojot atbalsta centru sniegto pakalpojumu kvalitāti, pilnveidojot atbalsta centru sniegto pakalpojumu klāstu, paplašinot to funkcijas psihosociāla un emocionāla atbalsta sniegšanai ne tikai audžuvecākiem, bet arī audžuģimenēs ievietotiem bērniem¹⁰⁵.

Būtiski turpināt kompleksas aktivitātes, kas vērstas uz institucionālā aprūpē esošo bērnu skaita samazināšanu:

1) attīstot un ieviešot pakalpojumus, lai uzlabotu ģimeņu funkcionalitāti;

2) uzlabot speciālistu darbam ar ģimeni un bērniem zināšanas, lai veicinātu, ka pēc iespējas mazākā skaita ģimeņu bāriņtiesām būtu nepieciešams pieņemt lēmumus bērnu tiesību aizsardzībai;

3) sniedzot psiholoģisku atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem;

4) nodrošinot bērnu ātrāku atgriešanos bioloģiskajā ģimenē;

5) attīstot specializēto audžuģimeņu institūtu pusaudžu vecuma bērnu aprūpei;

6) sniegt specializētu atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem.

DI pasākumu ietvaros pašvaldības ir jau uzsākušas alternatīva ārpusģimenes aprūpes iestādes risinājuma ieviešanu bērniem, kuriem nav izdevies atrast piemērotu audžuģimeni vai aizbildni, t.i., ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums un jauniešu māju izveide. DI ideja ietver ne tikai noteiktu pakalpojumu izveidi, bet arī alternatīvo ģimenes aprūpes formu popularizēšanu un atbalsta sniegšanu tām aizbildņu, adoptētāju un audžuģimenēm, kuras jau uzņēmušās rūpes par bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Audžuģimeņu atbalsta centri ir aktualizējuši individuālo konsultēšanas un motivēšanas pasākumu organizēšanu potenciālajiem aizbildņiem, adoptētājiem un audžuģimenēm, un to piesaistes pasākumiem.

Normatīvie akti paredz, ka vecāki, kuriem ir bērns ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem, kā arī bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai bērniem ar smagiem un ļoti smagiem fiziskās attīstības traucējumiem, bērniem ar kombinētiem smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē¹⁰⁶, var saņemt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Lai arī jautājums ir komplekss, nepieciešams rast risinājumu bērnu aprūpei maksimāli pietuvinātā ģimeniskā vidē, tai skaitā atrašanos alternatīvās aprūpes formās – specializētās audžuģimenes (no 2018.gada valstī ir nodibināts specializētās audžuģimenes institūts, 2020.gada nogalē valstī bija 24 specializētās audžuģimenes, kurās ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem).

Lai arī valstī būtiski ir palielinājies audžuģimeņu skaits un tām pieejamā atbalsta apjoms, VSAC filiālēs joprojām atrodas bērni, kuriem vairāku gadu garumā nav izdevies atrast ģimeni bērna smagā veselības un funkcionālā stāvokļa dēļ (31.12.2010. pakalpojumu saņēma 602 bērni, 31.12.2015. - 392 bērni, bet 26.05.2020. - 157 bērni.).

Latvija ir pievienojusies ANO Bērnu tiesību konvencijai un sociālās politikas plānošanā ievēro arī citus ES dokumentus¹³⁶, kā arī vadās pēc dalībvalstu labās prakses, kas atspoguļo izpratni par institucionālās aprūpes nepiemērotību un ģimeniskas vides būtisko lomu. Tādēļ līdz 01.01.2023. visām bērnu aprūpes institūcijām, tai skaitā arī VSAC filiālēm, ir jāievieš nosacījumi par ģimeniskai videi pietuvināta sociālā pakalpojuma nodrošināšanu - pakalpojumu veido atsevišķās dzīvokļa tipa sociālā pakalpojuma sniegšanas vietās; aprūpē esošo bērnu skaits vienā grupā nav lielāks par astoņiem bērniem; ēkā neatrodas vairāk par 24 aprūpē esošiem bērniem, un tiem nav kopīgu sanitāro telpu, virtuves telpu un sadzīves telpu, kopīgas var būt nodarbību telpas, darbinieku kabineti un brīvā laika nodarbību telpas.¹⁰⁷ Ar ES struktūrfondu 2014. - 2020.gada plānošanas periodā atbalstu ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu bērnu aprūpes institūcijās attīstīta tās pašvaldības, kuras ir iesaistījušās DI procesā. Tā kā valsts SAC nevarēja saņemt ES struktūrfondu līdzfinansējumu bērnu filiāļu pārveidošanai ģimeniskai videi pietuvināta sociālā pakalpojuma sniegšanai, tad valsts SAC ir jādomā par risinājumiem, kā nodrošināt minētās normas izpildi savās filiālēs, tiecoties uz ģimeniskai videi pietuvināta pakalpojuma nodrošināšanu. Kā viens no risinājumiem ir ESF+ 4.3.1.2. pasākums ""Pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošana, tuvinot valsts sociālās aprūpes centru filiāles kopienā sniegtajiem (ģimeniskai videi pietuvinātiem) pakalpojumiem", kura ietvaros līdz 31.12.2025. tiks izveidota infrastruktūra ar 120 pakalpojuma klientu vietām ģimeniskai videi pietuvināta pakalpojuma sniegšanai bērniem un jauniešiem ar smagiem un ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuri šobrīd saņem valsts finansētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu valsts SAC.

Lai pilnveidotu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, izstrādājot un aprobējot ģimeniskai videi pietuvināta sociālā pakalpojuma (ģimenes tipa bērnu aprūpes modeli) sniegšanu un veidojot tikai ģimenē raksturīgās piesaistes attiecības ar vienu personu (sociālo audzinātāju), no 2018.gada 1.decembra līdz 2020.gada 31.decembrim Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) "Rīga" filiālē "Rīga" tika realizēts izmēģinājuma projekts "Ģimeniskai videi pietuvinātā pakalpojuma bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem izstrāde un aprobēšana". Izmēģinājuma projekta īstenošanas rezultātā bērniem ir izveidojusies piesaiste vienai aprūpes personai - "mammai". Piesaistes rezultātā bērnu prasmes un iemaņas ir strauji attīstījušās, bērni ir kļuvuši patstāvīgāki savas pašaprūpes veikšanā. Projekta darbības rezultātā tika izstrādāti ieteikumi šī modeļa ieviešanai bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpē, jo līdz šim šāds modelis bija pieejams tikai SOS ciematu aprūpes modelī bērniem bez būtiskiem veselības traucējumiem. Tuvākajā laikā tiek plānots izmēģināt arī aprūpes vietu veidošana dzīvojamo māju dzīvokļos, lai bērni maksimāli varētu baudīt atrašanos sabiedrībā, atrodoties ārpus lielas institūcijas pilsētvidē.

Lai nodrošinātu bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem atbilstošu aprūpi, pašvaldības nodrošina aprūpes mājās pakalpojumu (2019.gadā aprūpes mājās pakalpojums tika nodrošināts 70 bērniem) vai dienas aprūpes centra pakalpojumu (2019.gadā dienas aprūpes centra pakalpojums nodrošināts 249 bērniem). LM nodrošina atbalstu un paplašina iespējas pašvaldībām attīstīt nepieciešamos pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, piemēram, DI procesam pieejamais ERAF finansējums ir piešķirts pašvaldībām nepieciešamās sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveidei un pašvaldībās līdz 2023.gada beigām plānots izveidot 25 dienas aprūpes centrus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

Kamēr bērns atrodas institūcijā, ar ģimeni jānotiek intensīvam sociālajam darbam un sadarbībā ar vecākiem, jānovērtē situācija – vecāku resursus, vides resursus, pieejamos pakalpojumus dzīvesvietā, sniedzot vecākiem psihoemocionālu atbalstu un vides pielāgošanas iespējas, lai sagatavotu ģimeni uzņemt savu bērnu atpakaļ ģimenē, ja vecāki to spēj.

Vecākam ir jābūt tiesībai uz iesnieguma pamata bērna veselības stāvokļa dēļ lūgt bērnu ievietot bērnu aprūpes iestādē, taču vienlaikus būtu jānosaka konkrētu sadarbības algoritmu starp iesaistītajām institūcijām, lai mazinātu riskus, ka vecāki pārtrauc uzturēt kontaktu ar bērnu un nelīdzdarbojas.

Vienlaikus ir nepieciešams uzsākt diskusiju par kritērijiem, kuri būtu jāizvērtē, lemjot par nepieciešamību iesaistīt bāriņtiesu, gadījumos, ja vecāks jau ilgstoši neapmeklē savu bērnu (kurš veselības stāvokļa dēļ institūcijā atrodas uz vecāku iesnieguma pamata), neuztur saikni un neizrāda interesi par viņu, un tālāku rīcību, lai nodrošinātu bērna labākās intereses.

Jāizvērtē nepieciešamību veikt grozījumus SPPL 12.pantā, nosakot:

- pienākumu vecākam aktīvi līdzdarboties, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē;

- pienākumu sociālajam dienestam laikā, kamēr bērns atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā:

-sniegt palīdzību bērna vecākiem, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē;

-ar noteiktu regularitāti sazināties un izvērtēt ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegto informāciju par bērna saskarsmi ar vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, un minēto personu sadarbību ar ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju;

- sniegt informāciju bāriņtiesai, ja vecāks nepamatoti kavējas pildīt līdzdarbības pienākumus (nesadarbojas ar Sociālo dienestu).

Vienlaikus ir būtiski pārskatīt ārpusģimenes aprūpes procesus, vietējās un ārvalstu adopcijas procesus, kā arī nepieciešamību stiprināt viesģimeņu kustības attīstību, un veikt izmaiņas normatīvajos aktos.

"Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gada ex-post novērtējums" norādīts, ka, lai gan aizbildnība uzskatāma par prioritāri nodrošināmu bērna aprūpes formu, aizbildnībai kā risinājumam Pamatnostādņu periodā pievērsta tikai pastarpināta uzmanība. Lai gan audžuģimene ir starptautiski atzīta par visatbilstošāko ģimenes vides ekvivalentu bez vecāku gādības palikušiem bērniem, tomēr nākotnē jāmeklē risinājumi kā pilnveidot ilgtermiņa risinājumus aizbildnība un adopcija. Tomēr ekspertu viedokļi šajā jautājumā ir atšķirīgi, piemēram, adopcija ne vienmēr tiek atzīta par labāko risinājumu bērnam¹⁰⁸.

Pilngadības sasniegšana ir nozīmīgs brīdis jebkura bērna dzīvē, jo īpaši bērna, kurš audzis ārpusģimenes aprūpē, jo patstāvīgas dzīves sākšanas brīdī visbiežāk viņiem nav nevienas atbalsta personas. Apstāklis, ka bērns ir sasniedzis 18 gadu robežu nebūt nenozīmē, ka viņš ir spējīgs pats sevi uzturēt, turklāt viņam trūkst zināšanu, ko nozīmē organizēt savu dzīvi un pieņemt patstāvīgus lēmumus. Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas izstrādātajās vadlīnijās jauniešu sagatavošanai patstāvīgai dzīvei secināts, ka jauniešu, kuri uzsāk patstāvīgu dzīvi, vidū daudz biežāk novēro:

- augstāku bezdarba līmeni;

- zemāku izglītības līmeni;

- zemāku izglītības un apmācības turpināšanas iespēju pieejamību;

- finansiālu un materiālu trūkumu;

- bezpajumtniecību;

- daudz augstākus jaunu cilvēku mirstības rādītājus;

- sliktāku garīgās veselības un fiziskās labsajūtas stāvokli;

- grūtniecību pusaudžu vecumā;

- iesaisti noziedzīgās darbībās vai saskarsmi ar tām.

Būtiski ir nodrošināt pietiekamu psihosociālo un materiālo atbalstu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem pēc pilngadības sasniegšanas, veicināt pilngadību sasniegušā bāreņa pilnvērtīgu integrēšanos sabiedrībā. Kopumā jānorāda, ka pastāv virkne vajadzību un prasmju, lai jaunietis spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, veidot savu ikdienu kā pilntiesīgs tās loceklis, uzņemties atbildību par savu rīcību un izvēlēm. Turklāt brīdis pirms pilngadības sasniegšanas ir vispiemērotākais psiholoģiskā atbalsta sniegšanai un preventīvā darba īstenošanai, lai sagatavotu jaunieti integrācijai sabiedrībā. Savukārt pēc pilngadības sasniegšanas nozīmīgi ir nodrošināt šo jauniešu pamatvajadzības, tai skaitā pietiekamu atbalstu mājokļa īrei - vismaz laika posmā, kamēr jaunietis atrod darbu un gūst pirmos ienākums, jo nereti pašvaldību sniegtais pabalstu apjoms dzīvokļa īrei neatbilst reālajām īres tirgus cenām. Vienlaikus ir vērtējams jautājums par iespējām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem un jauniešiem uzturēties ārpusģimenes aprūpē līdz 24 gadu vecumam, ja pats jaunietis, izvērtējot savu sagatavotību un individuālos resursus ir izteicis šādu vēlmi.

Ņemot vērā iepriekš identificētos trūkumus un to, ka jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes ir ierobežots sociālais tīkls, t.i. draugi, radi, paziņas, nereti trūkst motivācijas izglītības apguvei, pastāv ierobežotas iespējas apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, kas paplašinātu jaunieša intereses, arī turpmāk ir nepieciešams nodrošināt atbalsta personas - ģimenes asistenta pakalpojumu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem¹⁰⁹, sniedzot psiholoģisku un emocionālu atbalstu un praktiskus padomus uzsākot patstāvīgu dzīvi. Līdz 2023.gadam to vēl nodrošinās mentors, kas tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem (Valsts programma bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai¹¹⁰ ietvaros), taču ņemot vērā to, ka paralēli pašvaldībās tiek attīstīts ģimenes asistenta pakalpojums, tad sākot ar 2023.gadu šo atbalstu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem (vecumā no 16 gadiem) nodrošinās ģimenes asistents.

Attiecīgi konkrēti darbības rezultāti, tiem pakārtotie rezultatīvie rādītāji un īstenojamie uzdevumi ir iekļauti LM "Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam" un tām pavadošajā plānā "Plāns sociālo pakalpojumu attīstībai 2021.-2024.gadam".

DARBĪBAS REZULTĀTS

1. Nodrošināta ģimeniska vide ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem

2. Nodrošināts metodisks un praktisks atbalsts bērnu aprūpē iesaistītajiem ģimenes locekļiem

3. Bāreņi un bez vecāku gādības palikušie jaunieši pēc pilngadības sasniegšanas ir gatavi patstāvīgai dzīvei sabiedrībā

4. Izveidots bērnu atbalsta resursu personas (piesaistes personas) institūta pakalpojums institucionālā aprūpē esošajiem bērniem.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

2.2. Rīcības virziens: Bērnu un jauniešu ar invaliditāti sociālā iekļaušana un vienlīdzīgu iespēju stiprināšana

Invaliditātes likums¹¹³ nosaka, ka invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.

Pēc Labklājības Informācijas sistēmas (turpmāk – LabIs) datiem secināms, ka pēdējos septiņos gados bērnu ar invaliditāti¹¹⁴ skaitā nav novērojamas būtiskas izmaiņas (skat. tabulu Nr.2) un 30% bērnu ar invaliditāti ir izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību – proti, bērnam ir ļoti smaga invaliditāte. Lielākajai daļai bērnu invaliditātes noteikšanas pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, psihiskie un uzvedības traucējumi) bērniem ar invaliditāti visbiežāk sastopami psihiskie un uzvedības traucējumi.

Tabula Nr.2. Bērnu ar invaliditāti skaita izmaiņas laika periodā no 2014.–2021.gadam

Datu avots: LabIS

Savukārt personām no 18 gadiem līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai, nosakot invaliditāti, ņem vērā ne tikai veselības un funkcionālos traucējumus, bet arī to radītos aktivitāšu un funkcionēšanas ierobežojumus, nosakot gan invaliditātes grupu, gan arī vispārējo darbspēju zaudējumu procentos:

• ļoti smagai invaliditātei, nosakot I invaliditātes grupu – darbspēju zudums 80-100 %;

• smagai invaliditātei, nosakot II invaliditātes grupu – darbspēju zudums 60-79 %;

• mēreni izteiktai invaliditātei, nosakot III invaliditātes grupu – darbspēju zudums 25-59%.

Jauniešu ar invaliditāti vecuma grupā no 18-25 gadu vecumam (ieskaitot) vidū visvairāk ir personas ar III invaliditātes grupu (45%). No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, psihiskie un uzvedības traucējumi) jauniešiem ar invaliditāti visbiežāk sastopami psihiskie un uzvedības traucējumi.

Tabula Nr.3. Jauniešu ar invaliditāti vecuma grupā 18–25gadi (ieskaitot)
skaita izmaiņas laika periodā no 2014.–2021.gadam

Datu avots: LabIS

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām¹¹⁶ (turpmāk – ANO Konvencija) nosaka, ka dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā var īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.

Valstī ir ieviests komplekss atbalsta pasākumu kopums invaliditātes seku mazināšanai gan valsts, gan pašvaldības pusē, piedāvājot atbalstu gan monetārā veidā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā, kas kopumā sekmē bērnu un jauniešu ar invaliditāti labāko interešu nodrošināšanu un veicina bērnu un jauniešu iekļaušanos sabiedrībā.

Informācijas avots: LM veidots, 2022.gads

2020.gadā tika veikts pētījums "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums"¹¹⁷ (turpmāk – Invaliditātes pētījums), kura mērķis bija izvērtēt ANO Konvencijas ieviešanas progresu, tostarp "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam" īstenošanas kontekstā, sniedzot pārskatu par dažādu nozaru īstenoto rīcībpolitiku ietekmi uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgu tiesību un iespēju īstenošanu, un identificēt nepieciešamās turpmākās darbības efektīvas un ilgtspējīgas invaliditātes politikas attīstībai. Kā daži no pētnieku secinājumiem - Latvijai ir piemērota kombinētā pieeja iekļaujošas izglītības īstenošanā: bērni ar smagu invaliditāti iegūst izglītību speciālajās izglītības iestādēs, bērni ar vieglāku invaliditāti - vispārējās izglītības iestādēs; novērojama starpinstitucionālās sadarbības nepilnības sabiedrībā balstīto un citu atbalsta pakalpojumu nodrošināšanā personām ar invaliditāti u.c. secinājumi. Attiecīgi Invaliditātes pētījuma rekomendācijas vērstas uz atvērtāku pieeju iekļaujošas izglītības kontekstā, kā arī mērķētu atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu, vērtējot personas, t.sk. bērnu un jauniešu un sabiedrības informēšana kopumā par ar invaliditāti saistītiem jautājumiem, lai mazinātu aizspriedumus un stereotipus un veicinātu bērnu un jauniešu maksimālu iesaisti sabiedrībā atbilstoši savām prasmēm, vēlmēm un iespējām. individuālās vajadzības, kā arī pieejamas un daudzpusīgas informācijas sniegšanu gan personām ar invaliditāti, ņemot vērā dažādos funkcionālos traucējumiem, gan izglītojot sabiedrību par invaliditātes jautājumiem kopumā.

Kopš ANO Konvencijas ratificēšanas ir attīstīti vairāki atbalsta pakalpojumi, lai sekmētu bērnu ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, piemēram, asistenta pakalpojums pašvaldībā un izglītības iestādē, DI ietvaros īstenojami pakalpojumi, paaugstināts īpašas kopšanas pabalsts u.c., tomēr vēl joprojām pastāv vairāki izaicinājumi, lai pilnveidotu pieejamo atbalsta sistēmu bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem pilnvērtīgai iekļaušanai sabiedrībā:

Vienotas pieejas piemērošana invaliditātes noteikšanas sistēmā bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem – bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta bez iedalījuma grupās. Vienlaikus bērniem, vērtējot invaliditātes smaguma pakāpi un tās ietekmi uz spējām veikt ikdienas darbības, kā kritērijs ir dominējis un turpina dominēt veselības traucējums un tā izpausmes orgānu sistēmu līmenī. Tieši šī iemesla dēļ rodas pretrunas, piemēram, novērtējot (izvērtējot) medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, kuru (medicīnisko indikāciju) kritēriji būtiski mainās, personai sasniedzot 18 gadu vecumu - no diagnozes kā tādas (bērnu gadījumā) uz tās radītajiem faktiskajiem funkcionēšanas ierobežojumiem (pieaugušajiem). Par priekšnosacījumu bērnu ar invaliditāti vajadzību noteikšanā vispirms nepieciešams novērtēt, kuras un cik lielā mērā funkcijas ir traucētas.

Ar ES fondu atbalstu 2017.gada sākumā tika uzsākts ESF projekts par bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidi atbilstoši Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijas Bērnu un jauniešu versijas (turpmāk - SFK-BJ) principiem (turpmāk – projekts). Lai pilnveidotu invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, projekta ietvaros iesaistītie ārsti eksperti izstrādāja mūsdienīgu, starptautiskajai praksei atbilstošu invaliditātes noteikšanas metodiku, balstoties uz SFK-BJ konceptuālajā pamatsistēmā noteiktajiem principiem - "Metodika Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijas bērnu un jauniešu versijas principu piemērošanai invaliditātes noteikšanas procesā bērniem līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot)" (turpmāk – metodika). Izstrādājot metodiku SFK-BJ principu piemērošanā invaliditātes noteikšanā bērniem, tika analizēta korelācija starp bērna vecumu un slimību, lai noteiktu bērna invaliditāti. Papildus tam tika izvērtēti bērna vecumposmi - nosakot invaliditāti bērniem līdz sešu gadu vecumam, ņemot vērā bērna veselības stāvokli, bet, sākot ar septiņu gadu vecumu, vērtējot bērna funkcionālos traucējumus, savukārt no četrpadsmit gadu vecuma nosakot funkcionēšanas traucējumu smaguma pakāpi - viegla, mērena, smaga, ļoti smaga. Jaunā pieeja priekšplānā virza funkcionēšanas ierobežojumu pakāpi ne tikai invaliditātes statusa piešķiršanai, bet arī citu lēmumu pieņemšanai, kas var ietekmēt bērnu ar invaliditāti ikdienu invaliditātes seku mazināšanai. Tādēļ turpmākajos gados ir jāvērtē risinājumi, kā salāgot pieaugušā un bērna invaliditātes vērtēšanas kritērijus, lai sekmētu vienotu pieeju funkcionēšanas izvērtēšanā un neradītu pretrunas laikā, kad bērns sasniedz pilngadību un tiek pielietota atšķirīga pieeja invaliditātes noteikšanā. Tas savukārt arī mazinātu neskaidrības un pieeju maiņu, bērnam kļūstot par pilngadīgu personu, ņemot vērā, ka pilngadīgas personas invaliditātes novērtēšana balstās uz Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijas izmantošanu, priekšplānā virzot nevis personas veselības stāvokli, bet gan funkcionēšanas ierobežojumus, kas neaprobežojas tikai ar medicīnisko diagnozi, bet papildināts ar dažādiem sociāliem faktoriem, kas ietekmē personas spējas funkcionēt sabiedrībā jebkurā vecuma posmā.

Atbalsta pakalpojumu pilnveidošana invaliditātes seku mazināšanai pārejas posmā no bērna uz pilngadīgu personu – pamatojoties uz LabIs datiem, ik gadu apmēram 450 bērnu ar invaliditāti no bērna ar invaliditāti statusa pāriet uz pieaugušā ar invaliditāti statusu. Savukārt īpašas kopšanas nepieciešamība vidēji saglabājas 80 % bērnu arī pēc pilngadības sasniegšanas - sasniedzot pilngadību, šīm personām tiek noteikta I invaliditātes grupa un medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai. Funkcionēšanas spējas bērniem un jauniešiem salīdzinājumā ar pilngadīgām personām tiek vērtētas pēc atšķirīgiem principiem, t.i., ņemot vērā bērnu un pusaudžu attīstības posmu, ķermeņa uzbūvi un funkcionēšanu, aktivitātes, līdzdalību un vides ietekmi uz bērnu. Tādējādi ir sistēmiski pamatoti, ka, sasniedzot pilngadības vecumu, personas atbilstība invaliditātes statusam tiek pārvērtēta pēc atšķirīgiem principiem, nevis atbalsta veidus piešķirot "automātiski". Attiecīgi atbalsta grozs, kas bija pieejams bērnam ar invaliditāti, atšķiras no atbalsta groza, kas ir pieejams pilngadīgai personai ar invaliditāti. Tā, piemēram, atšķirības ir novērojamas gan valsts sociālo pabalstu jomā, gan mainoties kārtībai, kam tiek piešķirts/izmaksāts pabalsts, gan pabalsta saturs un apjoms (piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti vietā jaunietis var saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kura apmērs ir atkarīgs no jaunietim noteiktās invaliditātes grupas), veselības aprūpes pakalpojumu joma, samazinoties pieejamam valsts apmaksātajam veselības aprūpes klāstam, kas kavē nu jau pilngadīgās personas iespējas saņemt savām vajadzībām atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu.

Vienlaikus ir jāapzinās, ka invaliditātes politikas īstenošana ir komplekss un horizontālā atbildībā īstenojams pasākumu kopums, lai maksimāli uzlabotu personu ar invaliditāti, tostarp bērnu un jauniešu, dzīves kvalitāti, vides un pakalpojumu piekļūstamību un atbalstu visās dzīves jomās. Tā, piemēram, Veselības ministrija ir izstrādājusi politikas attīstības plānošanas dokumentu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027.gadam, kurā iezīmēti tādi pasākumi, kas vērstu uz to, lai sekmētu veselības aprūpes pakalpojumu vienmērīgāku pāreju, bērnam sasniedzot pilngadību, kā, piemēram, psihiskās veselības aprūpes jomā, hronisku slimo pacientu aprūpē u.c. Savukārt LM izstrādātajā īstermiņa politikas plānošanas dokumentā "Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023.gadam" (turpmāk – Invaliditātes plāns) ir iekļauts pasākums, kas paredz sagatavot priekšlikumus piemērotākā atbalsta groza noteikšanai, lai sekmētu jaunieša ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, liekot uzsvaru uz neatkarīgu dzīvi un spēju saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus, tādējādi sekmējot vienmērīgāku bērna pāreju pieaugušā dzīvē, nodrošinot samērīgu atbalsta pakalpojumu saturu.

Finansiālā atbalsta pietiekamība – valsts pienākums ir īstenot dažādus un visaptverošus pasākumus, lai sekmētu personu ar invaliditāti dzīves līmeni un sociālo aizsardzību, tomēr, lemjot par valsts sniegtā atbalsta palielināšanu, tas ir darāms atbilstoši valsts finansiālajām iespējām un samērīgi ar citu iedzīvotāju grupu situāciju un interesēm, izvērtējot esošos sociālekonomiskos apstākļus un ieviešamo atbalsta pasākumu ietekmi uz valsts ekonomiku kopumā. Ņemot vērā, ka aizvien biežāk tiek aktualizēts jautājums par valsts sociālo pabalstu, tostarp piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, īpašas kopšanas pabalsta, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, mērķētību, pietiekamību un adekvātumu, ir nepieciešams pārskatīt valsts sniegtā finansiālā atbalsta klāstu invaliditātes seku mazināšanai, vērtējot gan iespējas diferencēt tā apmēru atbilstoši invaliditātes smaguma pakāpei, gan vērtējot finansiālā atbalsta mērķi nodrošināt bērna labākās intereses. Invaliditātes plāns paredz pasākumu, kas vērsts uz personām ar invaliditāti virzītā finansiālā atbalsta mērķētības pārskatīšanu.

Atbalsta pakalpojumu attīstīšana un pilnveidošana – lai sekmētu ne tikai bērnu un jauniešu ar invaliditāti iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā un augt iekļaujošā vidē, bet arī sniegtu iespēju bērna vecākiem un pārējiem ģimenes locekļiem iekļauties darba tirgū, gūt ienākumus, socializēties un līdzsvarot savu dzīvi starp pienākumiem mājās, rūpējoties par bērnu, un tiesībām būt aktīviem sabiedrības locekļiem, nepieciešamas veikt pilnveidojumus atbalsta pakalpojumu jomā. 2020.gada augustā LM un Valsts kanceleja kopīgā sadarbībā Inovācijas laboratorijā¹¹⁸ (turpmāk – IL) uzsāka kopīgu darbu pie atbalsta sistēmas pilnveides bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenēm. Šajā procesā tika iesaistīti ieinteresēto pušu pārstāvji, tostarp bērnu ar invaliditāti vecāki. IL mērķis bija, apzinot dažādos viedokļus un skatījumus, panākt vienošanos par vēlamajiem uzlabojumiem atbalsta pakalpojumu nodrošināšanai invaliditātes seku mazināšanā.

Invaliditātes plāns paredz vairākus pasākumus, kas mērķēti uz atbalsta pakalpojumu pilnveidošanu, tostarp attīstot informācijas pieejamību un daudzpusīgumu par esošajiem valsts un pašvaldības atbalsta pakalpojumiem invaliditātes seku mazināšanai, kā arī turpinot DI ietvaros īstenotos pasākumus sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstībai. Gan Invaliditātes plāns, gan "Sociālo pakalpojumu pilnveidošanas un attīstības plānu 2022.–2024.gadam"¹¹⁹ paredz vairākus pasākumus, kas tostarp ir vērsti uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamības attīstību jaunajā ESF+ plānošanas periodā, tehnisko palīglīdzekļu pieejamības pilnveidošana u.c. būtiskus pasākumus.

Stereotipu un aizspriedumu mazināšana – bērnu un jauniešu ar invaliditāti pilnvērtīga iekļaušanās sabiedrībā ir atkarīga ne tikai no pieejamajiem valsts un pašvaldības atbalsta pakalpojumiem, bet arī no cilvēku savstarpējām attiecībām un cieņas pret līdzcilvēkiem, kas balstīta izpratnē par sabiedrības daudzveidību visās tās dimensijās.

2020.gada veiktajā pētījuma "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums" ietvaros, lai tiktu pārstāvēts mērķa grupas – personu ar invaliditāti – viedoklis par sabiedrības attieksmi, vides piekļūstamību, līdz šim saņemto atbalstu un jomām, kurās būtu nepieciešami uzlabojumi, tika veikta atsevišķa personu ar invaliditāti vai tās pārstāvju aptauja. Lai raksturotu progresu, kas sasniegts pēdējo piecu gadu laikā, personu ar invaliditāti aptaujas rezultāti tika salīdzināti ar 2014.gadā Tiesībsarga biroja uzdevumā veikto personu ar invaliditāti aptauju¹²⁰. Kopumā 2020.gadā 16% personu ar invaliditāti apkārtējās sabiedrības attieksmi vērtēja kā atbalstošu un 52% – kā neitrālu. Lai veicinātu sociālās atstumtības un diskriminācijas riskiem pakļauto personu nodarbinātību un sociālekonomisko iekļaušanos, vienlaikus sekmējot sabiedrības informētību un vispārējo izpratni par diskriminācijas novēršanu un iekļaujošu sabiedrību, SIF kopš 2016.gada īsteno ES fondu līdzfinansētu ESF projektu "Dažādības veicināšana"¹²¹. 2017.gadā tika izstrādāta sabiedrības izpratnes un informētības paaugstināšanas pasākumu stratēģija pretdiskriminācijas un dažādības veicināšanai. Tās ietvaros ir veikta izpēte, lai noskaidrotu sabiedrības izpratnes un informētības līmeni par diskriminācijas un dažādības jautājumiem, kā arī piemērotākas un efektīvākās metodes, kuras pielietojamas sabiedrības izpratnes un informētības par pretdiskriminācijas un dažādības jautājumiem, t.sk. invaliditātes jomā, paaugstināšanai vidējā termiņā no 2017.gada līdz 2022.gadam ar ilgtermiņa ietekmi uz sabiedrības izpratnes līmeni. Izpētes rezultātā tika secināts, ka "personas ar invaliditāti veido sociālo grupu, kas ir neviendabīga pēc demogrāfiskajām, sociālajām, ekonomiskajām un invaliditāti raksturojošajām pazīmēm. Tādējādi šo iedzīvotāju vidū var būt vairākas sociālas grupas, kurām ir atšķirīga pieredze saistībā ar diskrimināciju". Stratēģija paredz visaptverošas, regulāras un ilgtermiņā iedarbīgas sabiedrības informēšanas kampaņas (attiecībā uz sabiedrības informēšanu par invaliditātes jautājumiem kampaņas laiks ir 2022.gads). Stratēģijas virsmērķis ir nodrošināt dažādu sabiedrības grupu izpratnes par diskrimināciju paaugstināšanos, veicināt toleranci un sabiedrības saliedētību ar dažādām diskriminācijas riskam pakļauto personu grupām, kā arī veicināt izpratni par sociālās iekļaušanas nozīmi un informētību par pakalpojumu pieejamību mērķa grupām, t.sk. reģionos.

Kopš 2018.gada ir īstenotas divas informatīvās kampaņas ar nosaukumu "Cilvēks, nevis diagnoze". Saskaņā ar minēto 2019. un 2020. gada informatīvo kampaņu datiem kopš 2018.gada būtiski audzis iedzīvotāju skaits, kuri justos ērti komunikācijā ar personām ar garīgiem traucējumiem (no 55% līdz 64%). Tomēr sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem aizvien ir tālu no vēlamās, tāpēc 2021.gadā īstenota jau trešā kampaņa, kuras aicinājums ir: "Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam! Saskati cilvēku, nevis diagnozi!"¹²² .

Būtisks nosacījums stereotipu un diskriminējošas attieksmes mazināšanai ir sabiedrības informēšana par ar invaliditāti saistītiem jautājumiem. Dažādas apmācības, diskusijas semināri un informatīvie materiāli tiek nodrošināti par dažādiem ar invaliditāti saistītiem jautājumiem - piemēram, personu ar invaliditāti vajadzības, piekļūstamības nodrošināšana, sieviešu un vīriešu ar invaliditāti loma mūsdienu sabiedrībā u.c. Tādējādi, lai novērstu nepamatoti atšķirīgu attieksmi, ir būtiski sekmēt iedzīvotāju izpratni par sabiedrības daudzveidību, mazinot negatīvos stereotipos balstītu attieksmi pret dažādām sabiedrības grupām

Vienlaikus jāuzsver, ka ANO Konvencijā noteiktās tiesības un pamatprincipi ir īstenojami horizontāli, t.i., nozaru (t.sk. veselība, izglītība, nodarbinātība u.c.) atbildīgās ministrijas un citas iesaistītās institūcijas katra ir atbildīga par ANO Konvencijā noteikto saistību pakāpenisku ieviešanu attiecīgajā jomā. Izstrādājot politikas plānošanas dokumentus un tiesību aktu projektus, nozares ministrijas ir atbildīgas par to, lai tajos tiktu iekļautas personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju princips, tādējādi nodrošinot personu ar invaliditāti, tostarp bērnu un jauniešu, tiesību īstenošanu. Invaliditātes aspektu konsekventa ievērošana, plānojot sabiedrībai paredzētos pakalpojumus, nodrošina to piekļūstamību arī personām ar invaliditāti.

Tādējādi atbildīgo nozaru ministriju politikas plānošanas dokumentos ietvertie pasākumi bērnu un jauniešu ar invaliditāti vienlīdzīgu tiesību un iespēju nodrošināšanai ir jāskata ciešā sasaistē ar šajās Pamatnostādnēs noteikto mērķu sasniegšanai.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Pilnveidota invaliditātes noteikšanas sistēma.

2. Pārskatīts un pilnveidots atbalsta pakalpojumu klāsts pārejas posmā no bērna uz pilngadīgu personu ar invaliditāti starpnozaru līmenī.

3. Pārskatīta valsts finansiālā atbalsta mērķētība invaliditātes seku mazināšanai.

4. Nodrošināta integrēta un personu ar invaliditāti vajadzībām atbilstoša atbalsta sistēmas attīstība.

5. Mazināta negatīvos stereotipos balstīta attieksme pret bērniem un jauniešiem ar invaliditāti.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

2.3. Rīcības virziens: Bērnu, kuriem nav noteikta paternitāte, sociālā iekļaušana un vienlīdzīgu iespēju stiprināšana

Bērni, kuriem nav noteikta paternitāte - reģistrējot bērna dzimšanas faktu, ievadīta informācija tikai par bērna māti.

Saskaņā ar TM sniegtajiem datiem, dzimšanas reģistra ierakstu bez ziņām par tēvu skaitam, ir tendence samazināties (skat. tabulu Nr.4).

Tabula Nr.4. Dzimšanas reģistra ierakstu bez ziņām par tēvu (skaits)

Datu avots: Tieslietu ministrija

Joprojām ļoti augsts nabadzības risks saglabājas mājsaimniecībās, kurās tikai viens no vecākiem audzina apgādībā esošos bērnus – 2020.gadā. Mājsaimniecībās, kur divi pieaugušie audzina vienu vai divus bērnus, nabadzības risks bija ievērojami zemāks – attiecīgi 2020.gadā¹³².

Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi (Civillikuma 179.pants).

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Vecākiem, kuri par bērnu rūpējas vieni, finansiāls atbalsts tiek sniegts, izejot no konkrētajiem apstākļiem (tā piemēram, viena vecāka nāves gadījumā valsts piešķir apgādnieka zaudējuma pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu; gadījumā, ja kāds no vecākiem nepilda Civillikumā noteikto pienākumu un nenodrošina bērnu ar uzturlīdzekļiem, un ja tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde nav iespējama, valsts izmaksā uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda).

Savukārt, tajos gadījumos, kad bērnam nav noteikta paternitāte, tad nav arī finansiāls atbalsts no otra vecāka, kā arī uzturlīdzekļi bērna uzturēšanai netiek maksāti no Uzturlīdzekļu garantiju fonda.

Vienlaikus jānorāda, ka bērna tiesības zināt savus vecākus ir viena no ANO Konvencijas par bērna tiesībām (turpmāk – ANO Konvencija) noteiktajām bērna pamattiesībām. Ikvienu bērnu reģistrē tūlīt pēc dzimšanas, un viņam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības uz vārdu, tiesības iegūt pilsonību, kā arī, ciktāl iespējams, tiesības zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā (7.panta pirmajā daļa), turklāt svarīgi, lai tas būtu nostiprināts arī juridiski – ar civilstāvokļu aktu. ANO Konvencijas 7.panta pirmajā daļā ietvertā "ciktāl tas iespējams" nozīme, t.i., nepieciešams izšķirt situācijas: pirmkārt, kad vecāku nav iespējams identificēt (piemēram, kad māte nezina, kurš ir bērna tēvs, vai arī bērns ir pamests). Dalībvalstis var darīt ļoti maz ko šajā sakarā, lai gan likumdošanai saskaņā ar 2.pantu ir jānodrošina, ka pret šādiem bērniem netiek vērsta diskriminācija. Otrkārt, kad mātes atsakās nosaukt tēvus (ieskaitot ārkārtas apstākļus, piemēram, asinsgrēka gadījumus, vai arī gadījumus, kad tēvs pret bērna māti ir bijis seksuāli vardarbīgs, kā rezultātā ir ieņemts bērns). Lai arī mātēm varētu likumīgi pieprasīt nosaukt tēva vārdu, būtu grūti piespiest to darīt, un tiktu radīts konflikts starp mātes un bērna tiesībām. Vārdi "pēc iespējas" nozīmē, ka bērniem ir tiesības zināt savus vecākus, ja vien tas ir iespējams, pat tādā gadījumā, ja to uzskata par pretrunīgu bērna vislabākajām interesēm. Taču konvencijas holistiskais raksturs ierosina, ka bērnam, kuram tiktu nodarīts pāri, atklājot viņa vecāku identitāti, nedrīkst liegt noskaidrot šo informāciju. Šādu interpretāciju atbalsta tas fakts, ka "pēc iespējas" ietver arī bērna tiesības saņemt aprūpi no saviem vecākiem – un neviens nevar apgalvot, ka "pēc iespējas" šajā kontekstā nenozīmē bērna vislabāko interešu ievērošanu. Taču ir skaidrs, ka bērnu tiesības zināt savus vecākus var atteikt tikai, pamatojoties uz labāko interešu ievērošanu vissarežģītākajos un viennozīmīgākajos apstākļos. Otrkārt, "vislabākās intereses" nekur nav definētas, un nav iespējamas vienkāršas atbildes uz jautājumu, vai bērna vislabākās intereses tiek pārkāptas, sniedzot nepatīkamu informāciju par viņu izcelsmi, vai arī liedzot viņiem saņemt šo informāciju, pamatojoties uz to, ka tā varētu viņiem kaitēt¹³³. Gadījumā, ja bērnam nav ieraksta dzimšanas apliecībā par bērna tēvu (nav noteikta paternitāte), bērna interesēs, ka arī materiālās atbalstīšanas nolūkā, tomēr ir paternitāti noteikt.

Ņemot vērā augstāk minēto, ir nepieciešams pievērsts īpašu uzmanību bērniem, kuriem nav noteikta paternitāte, lai nodrošinātu šo bērnu vienlīdzīgas tiesības uz materiālo nodrošinājumu no valsts puses.

Vienlaikus ir nepieciešams uzsākt arī diskusiju par principu un kritēriju "viena vecāka ģimene" (vecāki, kuri dažādu apstākļu dēļ par bērnu rūpējas vieni) noteikšanai. Patlaban spēkā esošajos normatīvajos aktos nav noteikta "viena vecāka ģimene" definīcija.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Izvērtēta iespēja ieviest jaunu atbalsta veidu bērniem, kuriem nav noteikta paternitāte.

2. Uzsākta diskusija par principu un kritēriju "viena vecāka ģimene" noteikšanai.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

2.4. Rīcības virziens: Jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušanas veicināšana

Viens no jaunatnes politikas pamatprincipiem ir vienlīdzīgu iespēju princips — nodrošināt jauniešiem iespēju bez jebkādas diskriminācijas aktīvi piedalīties sabiedriskās, politiskās, kultūras un ekonomiskās dzīves aktivitātēs, tāpēc ir svarīgi sniegt mērķtiecīgu atbalstu jauniešiem ar ierobežotām iespējām, lai veicinātu viņu iekļaušanu.

Iekļaujoša un vienlīdzīga sabiedrība joprojām ir liels izaicinājums. Ienākumu nevienlīdzības Džini koeficients Latvijā ir augstāks par Eiropas vidējo rādītāju. Pēc Eurostat datiem 2018. gadā 21% 15-24 gadus vecu jauniešu Latvijā bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskiem.

Saskaņā ar programmas "Erasmus+" definējumu, jēdziens "jaunieši ar ierobežotām iespējām" ietver šādas apakšgrupas:

jaunieši ar fizisku vai garīgu invaliditāti;

jaunieši, kuriem ir mācīšanās grūtības;

  jaunieši, kuriem ir ekonomiskie šķēršļi (zems dzīves līmenis, maznodrošinātie, bezpajumtnieki, ilgstošie bezdarbnieki, parādnieki);

  jaunieši ar kultūru atšķirībām (imigranti, bēgļi, etniskās minoritātes, jaunieši ar grūtībām kultūrā un valodas apgūšanā);

  jaunieši ar veselības problēmām (kuriem ir hroniskās saslimšanas, smagas saslimšanas vai psihiatriski traucējumi);

  jaunieši, kuriem ir sociālie šķēršļi (dzimuma, etniskās, seksuālās, invaliditātes diskriminācija, anti-sociāla vai riskanta uzvedība, vientuļie vecāki, bāreņi, bijušie ieslodzītie, vielu un procesu atkarīgie);

  jaunieši, kuriem ir ģeogrāfiskie šķēršļi (jaunieši no ļoti attāliem lauku reģioniem, lauku jaunieši, jaunieši, kuriem ir ierobežotas pakalpojumu iespējas).

Šie faktori var radīt apgrūtināt jauniešu iekļaušanu sabiedrībā, piemēram, izglītībā vai darba tirgū. Tomēr ir skaidrs, ka tas, ka jaunietis kādā savas dzīves posmā saskaras ar kādu no šiem izslēgšanas faktoriem automātiski neierobežo viņa iespējas. Ņemot vērā, ka nav pieejami detalizēti un visaptveroši statistikas dati par to, cik daudz jauniešu Latvijā saskaras ar katru no izslēgšanas faktoriem, nav iespējams noteikt šo jauniešu skaitu, un ir nepieciešams meklēt veidus, kā spēt identificēt jauniešus, kuriem būtu nepieciešams atbalsts.

Iekļaušana un dažādība ir viena no programmas "Erasmus+" prioritātēm. Tās ietvaros tiek veicināta jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušana sabiedrības procesos, iesaistot jauniešus programmas ietvaros atbalstītos projektos, kā arī nodrošinot darba ar jaunatnes veicējiem nepieciešamas iemaņas un prasmes.

2014.-2020.gadā apstiprinātajos programmas "Erasmus+" jaunatnes jomas projektos jaunieši ar ierobežotām iespējām iesaistījušies vidēji Eiropā 32,2 % gadījumos, Latvijā šis rādītājs ir 26,5 %. 2018.-2020.gadā apstiprinātajos programmas "Eiropas Solidaritātes korpuss" projektos jaunieši ar ierobežotām iespējām iesaistījušies vidēji Eiropā 46,0 % gadījumos, kamēr Latvijā tie bija 44 % gadījumu¹³⁴.

3.att. Jauniešu ar ierobežotām iespējām īpatsvars no kopējā
dalībnieku skaita programmas "Erasmus+" jaunatnes jomas apstiprinātos projektos

Datu avots: JSPA

Saskaņā ar IZM datiem 2021.gadā (pēc administratīvi teritoriālās reformās) tikai 23 pašvaldībā projektos un aktivitātes tika iesaistīti jaunieši ar ierobežotām iespējam. 23 pašvaldības aptaujā norādīja, ka ir nepieciešams metodiskais vai informatīvais atbalsts par darbu ar šiem jauniešiem. Lai atbalstītu organizācijas, kuras strādā vai grib strādāt ar jauniešiem ar ierobežotām iespējām, JSPA piedalās nacionālo aģentūru stratēģiskajā partnerībā sociālās iekļaušanas jomā. Tajā piedalās 20 Eiropas Savienības valstu Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpuss nacionālās aģentūras no Vācijas, Latvijas, Igaunijas, Francijas, Islandes, Ungārijas, Polijas, Slovākijas, Somijas, Dānijas, Zviedrijas, Beļģijas-Flandrijas, Rumānijas, Čehijas, Austrijas, Portugāles, Itālijas, Spānijas, Īrijas, Kipras. JSPA arī piedāvā dažāda veida atbalstu organizācijām, kuras ikdienā strādā ar jauniešiem ar invaliditāti vai veselības traucējumiem un organizācijām, kuras plāno to darīt: valsts un starptautiskas mācības par projektu izstrādi, pieredzes apmaiņas tikšanās, seminārus partnerības veidošanai un konferences; platformu, lai dalītos ar labās prakses pieredzē; individuālu mentora atbalstu projekta pieteikuma izstrādē.

Lai mazinātu sociālās atstumtības riskus jauniešiem ar ierobežotām iespējām, darba ar jaunatni veicējiem svarīgi viņus izprast kā svarīgu mērķa grupu un īpaši veicināt jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušanu dažādos sabiedrības procesos, atbilstoši viņu vēlmēm un vajadzībām.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Nodrošināt iekļaujošas izglītības pieeja visos izglītības līmeņos.

2. Sekmēta jauniešu ar ierobežotām iespējām sasniedzamība un iekļaušana sabiedrībā.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

3. MĒRĶIS: JAUNIEŠU PILNVĒRTĪGA UN VISPUSĪGA ATTĪSTĪBA, DZĪVES KVALITĀTES UZLABOŠANA UN LĪDZDALĪBAS STIPRINĀŠANA

Saskaņā ar Jaunatnes likumu jaunieši ir personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Jaunatnes politika ir izteikti horizontāla joma, ko raksturo visās valsts politikas jomās īstenojamu mērķtiecīgu darbību kopums, kas veicina jauniešu pilnvērtīgu un vispusīgu attīstību, iekļaušanos sabiedrībā un dzīves kvalitātes uzlabošanos¹³⁸. Vienotas valsts politikas izstrādi jaunatnes politikas nozarē un tās koordinētu īstenošanu, tādējādi uzturot pasākumu sistēmu darbam ar jaunatni, nodrošina IZM.

Tabula Nr.4. Latvijas iedzīvotāju skaits, jauniešu (13-25 gadi) skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā

Datu avots: CSP dati, autoru aprēķins

Saskaņā ar CSP datiem 2022.gada sākumā Latvijā bija 234 587 jauniešu, kas ir 12,51 % no iedzīvotāju kopskaita. Neskatoties uz to, ka pēdējo desmit gadu laikā jauniešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā samazinājās par 2,73 %, sarukšanas tendence ir mazinājusies, un pat ir vērojams neliels pieaugums.

2.attēls. Jauniešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā

Datu avots: CSP, autoru aprēķini

Jauniešu īpatsvara samazināšanās saistāma gan ar dzimstības krišanu 20.gs. 90.gados, gan arī ar to, ka migrācijas saldo šai vecuma grupai ir negatīvs. Pēc CSP datiem, no 2012. līdz 2021.gadam kopējais migrācijas saldo 15-24 gadu vecumā grupā bija -19 281 personas.

Savā ikdienā jaunieši iesaistās dažādās aktivitātēs un mijiedarbojas ar dažādām struktūrām un institūcijām. Eiropas Savienības Jaunatnes stratēģijā 2019.-2027.gadam¹³⁹ uzsvērts, ka ir nepieciešams attīstīt starpnozaru pieeju, lai nodrošinātu, ka plānotajās politikās vai programmās tiek ņemtas vērā konkrētas jauniešu vai noteikto jauniešu mērķa grupu vajadzības vai arī plānoto pasākumu ietekme uz viņiem.

Lai pārejas periods no bērna uz pieaugušā statusu būtu iespējami harmonisks un veselīgs, lai jaunietis ātrāk atrastu savu vietu dzīvē kā atbildīgs pieaugušais un pilsonis, ir svarīgi, kāda informācija un atbalsts jaunietim ir pieejamas ārpus ģimenes. Svarīgi, lai jauniešu vecumā iedzīvotāji ticētu iespējai un arī spētu dzīvot emocionālā un finansiālā labklājībā, justu drošību par savu nākotni, apzinātos piederību savai kopienai, pašvaldībai un valstij. Tas nodrošinātu to, ka jauni cilvēki vēlas šajā valstī dzīvot, strādāt, veidot ģimeni, attīstīt uzņēmumus un kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku, nevis dotos labākas dzīves meklējumos ārpus Latvijas robežām. Lai to nodrošinātu, ir ļoti būtiski sadarboties starp dažādām valsts un pašvaldību institūcijām, sociālajiem partneriem, nevalstiskajām organizācijām, iesaistot jauniešus pilsoniskās līdzdalības procesos, lai viņi apgūtu pilsoniskās līdzdalības prasmes un viņiem būtu iespēja veidot Latvijā tādu vidi, kādā viņi vēlētos dzīvot gan šodien, gan nākotnē.

3. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

3.1. Rīcības virziens: Darba ar jaunatni kvalitatīvas un ilgtspējīgas sistēmas izveide un attīstība

2013.gada 16.maijā ES Izglītības, jaunatnes lietu, kultūras un sporta ministru padomē tika apstiprināti secinājumi par kvalitatīva darba ar jaunatni ieguldījumu jauniešu attīstībā, labklājībā un sociālajā iekļautībā, kur ES dalībvalstis tika aicinātas darba ar jaunatni nodrošinājumā un praksē veicināt to, lai tiktu uzsvērta kvalitāte, kā arī palīdzēt jaunatnes nozarei izveidot struktūras, darba metodes un saziņas kanālus, lai tā varētu uzrunāt vairāk jauniešu¹⁴³.

Jaunatnes likuma izpratnē darbs ar jaunatni ir uz jauniešiem orientēts plānotu praktisku pasākumu kopums, kas nodrošina jaunatnes politikas īstenošanu, jauniešu vērtīborientācijas veidošanos un vispārcilvēcisko vērtību nostiprināšanos.

Pamatuzdevumi darbā ar jaunatni ir šādi:

1) atbalstīt un veicināt jauniešu iniciatīvas, radot labvēlīgus apstākļus viņu intelektuālajai un radošajai attīstībai;

2) nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt dzīvei nepieciešamās prasmes, zināšanas un kompetences neformālās izglītības ceļā;

3) nodrošināt jauniešiem iespēju lietderīgi izmantot brīvo laiku;

4) nodrošināt jauniešiem viņu attīstības vajadzībām atbilstošas informācijas pieejamību¹⁴⁴.

Latvijā darbu ar jaunatni īsteno valsts pārvaldes un pašvaldības iestādes, biedrības un nodibinājumi, tajā skaitā jaunatnes organizācijas, jauniešu iniciatīvu grupas u.c. atbilstoši dažādām jaunatnes politikas jomām.

Pašvaldībās veiktajam darbam ar jaunatni ir būtiska nozīme jaunatnes politikas attīstībā. Saskaņā ar Jaunatnes likumu "Pašvaldība, pildot savas funkcijas, veic darbu ar jaunatni, ievērojot jaunatnes politikas pamatprincipus un valsts jaunatnes politikas attīstības plānošanas dokumentus. Pašvaldība plāno darbu ar jaunatni, izstrādājot pašvaldības jaunatnes politikas attīstības plānošanas dokumentus. Pašvaldība nodrošina institucionālu sistēmu darbam ar jaunatni."

Darba ar jaunatni sistēmas elementi pašvaldībās:

Jaunatnes lietu speciālists – persona, kas plāno, veic un koordinē darbu ar jaunatni. Jaunatnes lietu speciālists sadarbojas ar jaunatnes politikas īstenošanā iesaistītajām personām, izstrādā priekšlikumus jaunatnes politikas pilnveidei, īsteno un koordinē informatīvus un izglītojošus pasākumus, projektus un programmas jaunatnes politikas jomā, sekmē jauniešu pilsonisko audzināšanu, veicina jauniešu brīvprātīgo darbu un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē, konsultē jauniešus jaunatnes politikas jomā, tajā skaitā par pasākumu, projektu un programmu izstrādi un īstenošanu, kā arī veicina jauniešu personības attīstību.

Jaunatnes darbinieks – persona, kas veic darbu ar jaunatni, iesaistot jauniešus darba ar jaunatni īstenošanā un izvērtēšanā; nodrošina aktivitātes un brīvā laika pavadīšanas iespējas jauniešiem vietējā līmenī; līdzdarbojas starptautisku pasākumu un projektu īstenošanā, konsultē jauniešus par viņiem aktuālajām tēmām; nodrošina informācijas pieejamību un apriti par jaunatnes politikas jautājumiem.

Jauniešu centrs – pašvaldības iestāde vai struktūrvienība, kuras mērķis ir veicināt pašvaldības jauniešu iniciatīvas, līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē. Tā ir vieta, kur jauniešiem tiek izveidota draudzīga, atvērta un atbalstoša vide, tiek piedāvātas iespējas kopīgi plānot brīvā laika lietderīgu pavadīšanu, iegūt aktuālu informāciju un palīdzību dažādās dzīves situācijās, arī saistībā ar projektu izstrādi un īstenošanu, konfliktu risināšanu u.c.

Jauniešu dome – viens no jauniešu līdzdalības veidiem pašvaldībā, kas sekmē pašvaldības jauniešu sadarbību, jauniešu līdzdalību pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesā, pieredzes apmaiņu un iniciatīvas. Jauniešu domes sastāvā iekļauj izglītojamo pašpārvalžu, jauniešu iniciatīvu grupu un jaunatnes organizāciju pārstāvjus.

Jaunatnes lietu konsultatīvā komisija - pašvaldības domes apstiprināts līdzdalības mehānisms vietējā līmenī, kas veicina pašvaldības darba ar jaunatni plānošanu un īstenošanu, kā arī jauniešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

Saskaņā ar Jaunatnes likumu, pašvaldība, izveidojot institucionālu sistēmu darbam ar jaunatni, ir tiesīga noteikt par darbu ar jaunatni atbildīgo pašvaldības institūciju; pieņemt darbā jaunatnes lietu speciālistu; izveidot jaunatnes lietu konsultatīvo komisiju; izveidot jauniešu centru; izveidot jauniešu domi vai paredzēt citu kārtību, kādā veicams darbs ar jaunatni.

Pēc IZM datiem 2017. un 2018.gadā no 119 pašvaldībām 10 pašvaldībās nebija neviena darba ar jaunatni veicēja (jaunatnes lietu speciālista, jaunatnes darbinieka vai cita pašvaldības algota darbinieka, kurš veiktu darbu ar jaunatni). Neviena jauniešu centra 2017.gadā nebija 32 pašvaldībās, bet 2018.gadā – 36 pašvaldībās. 2019.gadā¹⁴⁵, 15 pašvaldībās nebija neviena pašvaldības algota darba ar jaunatni veicēja, bet 2020.gadā¹⁴⁶ – 9 pašvaldībās (t.sk. divās pašvaldībās darba ar jaunatni funkcija bija deleģēta NVO). Neviena pašvaldības vai NVO uzturēta jauniešu centra 2019. gadā nebija vismaz 14 pašvaldībās, bet 2020.gadā – vismaz 19 pašvaldībās.

Pašvaldībām apvienojoties administratīvi teritoriālās reformas (turpmāk – ATR) rezultātā 2021. gadā situācija mainījās, un pēc ATR personāls darbam ar jaunatni bija 39 no 43 pašvaldībām, savukārt neviena pašvaldību vai NVO uzturēta jauniešu centra nebija 2 pašvaldībās.

4.att. Pašvaldību algotie darba ar jaunatni, pašvaldību skaits

Datu avots: IZM

5.att. Jauniešu centri pašvaldībās, pašvaldību skaits

Datu avots: IZM

IZM īpašu uzmanību ir pievērsusi jaunatnes politikas attīstībai vietējā līmenī, izstrādājot rekomendācijas pašvaldībām darbam ar jaunatni, sniedzot metodisko atbalstu pašvaldībām, kā arī atbalstot pašvaldību jaunatnes politikas attīstības plānošanas dokumentus izstrādi. Izglītības un zinātnes ministrija sniedz atbalstu pašvaldību iniciatīvām jaunatnes politikas attīstībai, kā arī pašvaldībās tiek veicināts jauniešu veselīgs dzīvesveids un lietderīga brīvā laika izmantošana, palielinot jauniešu iespējas īstenot fiziskās aktivitātes, organizējot pasākumus un realizējot jauniešu iniciatīvu atbalstošus projektus. Balstoties uz Jaunatnes likuma 3.panta ceturtajā daļā noteikto deleģējumu, IZM izstrādā ikgadējo jaunatnes politikas valsts programmu (turpmāk – JPVP), kurā noteiktas ikgadējās jaunatnes politikas prioritātes. No 2021.gada jaunatnes politikas valsts programma tiek izstrādāta trīs gadu posmam. Ievērojot JPVP noteiktās prioritātes, katru gadu atklātajos konkursos tiek piešķirts valsts budžeta finansējum jauniešu iniciatīvas un līdzdalības veicināšanai lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē, darbam ar jaunatni un jaunatnes organizāciju darbības atbalstam. 2020.gadā JPVP projektu konkursos tika apstiprināti 44 projekti, t.sk. 23 pašvaldību projekti, 15 jaunatnes organizāciju projekti un 6 biedrību un nodibinājumu projekti, kā arī tika noslēgti ikgadējie līgumi ar 5 nacionāla līmeņa jaunatnes organizācijām par projektu īstenošanu 2020.gadā. 2021.gadā JPVP projektu konkursos tika apstiprināti 120 projekti, t.sk. 50 pašvaldību projekti, 9 jaunatnes organizāciju projekti un 35 citu biedrību un nodibinājumu projekti, kā arī tika noslēgti ikgadējie līgumi ar 6 nacionāla līmeņa jaunatnes organizācijām par projektu īstenošanu 2020.gadā. JPVP projektu konkursu administrēšanu, t.sk. projektu un to atskaišu vērtēšanu, veic Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra. Lai popularizēt darbu ar jaunatni un tā nozīmi jauniešu pilnvērtīgai un vispusīgai attīstībai, tādējādi veicinot jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošanos, kā arī lai rosinātu pašvaldības, jaunatnes organizācijas un biedrības un nodibinājumus, kas veic darbu ar jaunatni, izvērtēt īstenotās aktivitātes jaunatnes jomā, IZM organizē konkursus "Labākais darbā ar jaunatni" un "Latvijas Jauniešu galvaspilsēta".

Pašvaldību darba ar jaunatni veicēji saskaras ar grūtībām rast finansējumu jaunajām iniciatīvām un jaunatnes jomai kopumā: pēc IZM datiem 2017.gadā no 119 pašvaldībām 26 pašvaldībās netika piešķirts atsevišķs finansējums darbam ar jaunatni, 2018. gadā – 21 pašvaldībā. 2018.gadā tikai 69 no 119 pašvaldībām tika piešķirts finansējums jauniešu iniciatīvām un 84 pašvaldības bija piesaistījušas finansējumu projektu konkursos. 2019.gadā no 101 pašvaldības, kas sniedza datus par darbu ar jaunatni, 19 pašvaldībās netika nodrošināts ikgadējs finansējums darba ar jaunatni sistēmas uzturēšanai, 37 pašvaldībās netika nodrošināts finansējums jauniešu iniciatīvām, kā arī 34 pašvaldībā netika piesaistīts finansējums jaunatnes jomas projektu īstenošanai. 2020.gadā no 106 pašvaldībām, kas sniedza datus par darbu ar jaunatni, 12 pašvaldībās netika nodrošināts ikgadējs finansējums darba ar jaunatni sistēmas uzturēšanai, 20 pašvaldībās netika nodrošināts finansējums jauniešu iniciatīvām, kā arī 26 pašvaldībās netika piesaistīts finansējums jaunatnes jomas projektu īstenošanai. 2021.gadā (pēc ATR) 41 pašvaldībā tika nodrošināts ikgadējs finansējums darba ar jaunatni sistēmas uzturēšanai, 34 pašvaldībās tika nodrošināts finansējums jauniešu iniciatīvām, kā arī vismaz 30 pašvaldībās tika piesaistīts finansējums jaunatnes jomas projektu īstenošanai.

6.att. Darba ar jaunatni sistēmas finansējums pašvaldībās 2021. gadā, pašvaldību skaits

Datu avots: IZM

Jāatzīmē, ka šobrīd kopumā nepastāv skaidra un caurskatāma sistēma, kas un ko finansē darbā ar jaunatni. Nosacīti pastāv dalījums: valsts budžeta finansējums, pašvaldību budžeta finansējums, ES un citu programmu finansējums, tomēr bieži rodas grūtības ar to, lai identificētu un nodalītu darba ar jaunatni finansējuma avotus Piemēram, pašvaldību novirzīto finansējumu darbam ar jaunatni nav iespējams konkrēti identificēt, jo katrā pašvaldībā pastāv atšķirīga prakse finansējuma uzskaitē un attiecināšanā uz konkrētiem sektoriem (izglītība, kultūra, sports u.tml.). Savukārt starp nacionālo un pašvaldību finansējumu nav skaidra nodalījuma, kādas aktivitātes tiek finansētas no viena vai otra avota¹⁴⁷.

2019.gada novembrī apstiprinātajos ES Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumos par digitālo darbu ar jaunatni¹⁴⁸ tiek norādīts, ka "digitālais darbs ar jaunatni" ir proaktīva digitālo līdzekļu un tehnoloģiju izmantošana darbā ar jaunatni vai pievēršanās tiem darbā ar jaunatni. Digitālie līdzekļi un tehnoloģijas darbā ar jaunatni var būt gan instruments, gan darbība, gan saturs.

Šajos secinājumos tiek arī atzīts, ka "Digitālo līdzekļu lietotprasmei un citām 21. gadsimtā vajadzīgām prasmēm ir izšķiroša nozīme jauniešu neatkarībā, sociālajā integrācijā, nodarbinātībā un ikdienas dzīvē", kā arī tiek sniegti ieteikumi dalībvalstīm par digitālā darba ar jaunatni attīstību.

Šie secinājumi kļūst vēl aktuālāki Covid-19 pandēmijas izraisītās situācijas kontekstā, jo šajā laikā darbs ar jaunatni nevarēja notikt ierastā klātienes formātā, un darba ar jaunatni veicējiem bija jāpielāgojas esošajiem ierobežojumiem. Ne visi bija spējīgi to izdarīt, un darbs ar jaunatni 2020.gada pavasarī nenotika 15 no 101 pašvaldības, kas piedalījās IZM veiktajā aptaujā 2020.gada vasarā. Puse no aptaujātājām pašvaldībām norādīja, ka tām būtu nepieciešams papildus metodiskais vai informatīvais atbalsts par digitālā darba ar jaunatni īstenošanu. 2020.gadā digitālais darbs ar jaunatni tika īstenots vismaz 81 pašvaldībā. Saskaņā ar IZM datiem 2021.gadā (pēc ATR) digitālais darbs ar jaunatni tika veikts 36 pašvaldībās, visbiežāk tas bija īstenots kā komunikācija ar jauniešiem sociālajos tīklos un tiešsaistes pasākumi (35 pašvaldībās), tiešsaistes mācības jauniešiem notika tikai 23 pašvaldībās, savukārt savas iniciatīvas tiešsaistē jaunieši ir īstenojuši 18 pašvaldībās.

Lai sasniegtu jauniešus, kuri dzīvo tālāk no pakalpojuma centriem, tiek izmantots arī mobilais darbs ar jaunatni– darba ar jaunatni veids, kas piedāvā jauniešiem aktivitātes un līdzdalības iespējas viņu dzīvesvietā, kur nav viņiem paredzētās pulcēšanas vietas un ir ierobežotas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Saskaņā ar IZM datiem 2021.gadā (pēc ATR) mobilais darbs ar jaunatni bija īstenots 19 pašvaldībās.

Vēl viens izaicinājums, kas ir raksturīgs jaunatnes jomai – tā ir augsta kadru mainība: aptuveni 1/3 darbā ar jaunatni iesaistīto nostrādā tikai 2-3 gadus pirms darba maiņas¹⁴⁹. Atbalsta pasākumi darba ar jaunatni veicējiem ir svarīgs priekšnosacījums darba ar jaunatni attīstībai. Mūsdienās notiek straujas pārmaiņas tehnoloģiju attīstībā un informācijas apritē. Ļoti tieši ar to saskaras jaunatnes darbinieki, kuriem neatkarīgi no sava vecuma ir jāspēj noorientēties mainīgajos komunikācijas veidos ar jauniešiem, izmantojot interneta platformas, spējot jebkuru informāciju pasniegt tā, lai tas ieinteresētu jauniešus, piemēram, pārvaldot vizuālo komunikāciju un precīzu vēstījuma nodošanu. Bez tam ir brīvi jāpieņem un jāizprot jauniešu vērtības, lai varētu atrast ar viņiem kopīgu valodu un panākt iecerētos mērķus darbā ar jauniešiem.

Lai nodrošinātu darba ar jaunatni kvalitāti, ik gadu IZM organizē mācības pašvaldību jaunatnes lietu speciālistiem. Ikgadēji vidēji 20 jaunatnes lietu speciālisti iegūst apliecības par apmācību programmas 80 akadēmisko stundu apjomā apgūšanu, kas nodrošina iespēju uzsākt darbu ar jaunatni Latvijas pašvaldībās. 2019.gadā IZM uzsāka mācību programmas īstenošanu, kurās ietvaros savas profesionālās kompetences uzlabo pašvaldību un NVO jaunatnes darbinieki.

Lai nostiprinātu darbu ar jaunatni pašvaldību līmenī, nepieciešams, lai tā būtu īstenota kā pašvaldību autonomā funkcijā visās pašvaldībās, tas ir paredzēts jaunajā Pašvaldību likuma projektā. Minimālās darba ar jaunatni infrastruktūras, materiāli tehniskās, kā arī cilvēkresursu bāzes noteikšana sniegs vienlīdzīgas iespējas jauniešiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas. Darba ar jaunatni atpazīstamības un prestiža veicināšana, kā arī ilgtspējīga finansēšanas modeļa darba ar jaunatni īstenošanai valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju līmenī sniegs būtisko ieguldījumu darba ar jaunatni sistēmas attīstībā.

Būtiski ir turpināt sniegt atbalstu darba ar jaunatni veicēju profesionālo kompetenču attīstībai, sekmēt piekļuvi un iesaisti starptautiskajās programmas un projektos, kā arī veicināt sadarbību un labās prakses apmaiņu starp jaunatnes jomas profesionāļiem.

Lai sniegtu jauniešiem plašākas iespējas attīstīt digitālās prasmes ārpus formālās izglītības, nepieciešama digitālā darba ar jaunatni sistēmas attīstība, sniedzot darba ar jaunatni veicējiem nepieciešamas iemaņas un prasmes, kā arī attīstot pašvaldībās digitālā darba ar jaunatni vidi. Digitālā un mobilā darba ar jaunatni sistēmas attīstība nodrošinās lielākas iespējas saņemt darba ar jaunatni pakalpojumus tiem jauniešiem, kas dzīvo tālāk no pakalpojuma centriem. Savukārt, stiprinot darbu ar diasporas jauniešiem, tiks veicināta viņu saikņu ar Latviju uzturēšana.

Rīcības virziens noteikts, lai izveidotu kvalitatīva un ilgtspējīga darba ar jaunatni sistēmu valsts un pašvaldību līmenī, t.sk. nostiprinātu darbu ar jaunatni kā pašvaldību autonomo funkciju, kā arī lai uzlabotu darbā ar jaunatni iesaistīto personu profesionālo sniegumu un kompetences.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Nodrošinātas iespējas jauniešiem neformāli mācīties un attīstīt savas iniciatīvas.

2. Veicināta darba ar jaunatni atpazīstamība un prestižs.

3. Paaugstināta darba ar jaunatni veicēju profesionālā kompetence.

4. Sekmēta jauniešu iesaiste ES programmās un projektos.

5. Attīstīta digitālā un mobilā darba ar jaunatni sistēma.

6. Stiprināts darbs ar diasporas jauniešiem.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

3.2. Rīcības virziens: Plašākas un aktīvākas jauniešu līdzdalības veicināšana

Jauniešiem ir tiesības līdzdarboties jaunatnes politikas izstrādē un īstenošanā: iesaistoties neformālās izglītības iegūšanā un sniegšanā un veicot brīvprātīgo darbu; darbojoties izglītības iestāžu pašpārvaldēs; izstrādājot un īstenojot projektus, kā arī citas iniciatīvas; piedaloties jaunatnes organizāciju, kā arī citu biedrību un nodibinājumu darbībā; iesaistoties jaunatnes politiku ietekmējošu valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanas procesā; iesaistoties citās aktivitātēs, kas vērstas uz jauniešu līdzdalības veicināšanu jaunatnes politikas izstrādē un īstenošanā¹⁵⁹. Lai arī kopš neatkarības atgūšanas Latvija spērusi lielu soli pilsoniskās līdzdalības attīstībā, tomēr šajā jomā vēl ir daudz vietas izaugsmei. Latvijas jaunieši ir ļoti nošķirti no lēmumu pieņemšanas procesiem. Pēc IZM datiem tikai 8 % jauniešu uzskata, ka viņiem ir augstas iespējas ietekmēt lēmumus savā pašvaldībā, par augstām iespējām ietekmēt lēmumus valsts līmenī pārliecināti ir tikai 5 % jauniešu¹⁶⁰. Eurobarometer dati (Flash Eurobarometer 455, 2018) liecina, ka politisko partiju darbībā iesaistās tikai 4 % jauniešu¹⁶¹.

Šobrīd arī starp Baltijas valstīm Latvijā ir zemākais jauniešu skaits, kuri iesaistās sabiedriskās aktivitātēs: tikai 19 % jauniešu apmeklē jauniešu centrus, 17 % iesaistās nevalstisko organizāciju darbībā un 24 % - jauniešu projektos. Skolēnu pilsoniskās kompetences līmenis Latvijā ir zemākais starp Baltijas jūras reģiona demokrātiskajām valstīm un trešais zemākais starp Eiropas valstīm¹⁶². Skolēni Latvijā kā pilsoniskās izglītības satura pamattēmu izceļ dabas aizsardzību (84 %), taču tēmas par balsošanu dažāda līmeņa vēlēšanās, likumdošanas procesu, problēmu risināšanu sabiedrībā, ārpolitikas jautājumus un ekonomiku kā nozīmīgus min tikai 40-50 %, kas sastāda mazāk nekā pusi no aptaujātajiem skolēniem.

Priekšstatu par demokrātijas un līdzdalības nozīmi skolās vecumā veido arī skolēnu un audzēkņu pašpārvalžu darbība. Izglītojamo pašpārvalde – demokrātiska un brīvprātīga izglītojamo vēlēta institūcija, kuras mērķis ir pilnveidot izglītības iestādes mācību un sabiedrisko dzīvi, balstoties uz skolēnu/audzēkņu, pedagogu un administrācijas vajadzībām un saskaņojot tās. Pašpārvaldes darbība notiek saskaņā ar izglītības iestādes normatīvajiem aktiem¹⁶³. Iesaistoties pašpārvalžu aktivitātēs, jauniešiem ir iespēja iegūt līdzdalības pieredzi, praktiski attīstīt pilsoniskās kompetences, mācīties sadarboties un sniegt savu ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā. 44 % jauniešu, kuri piedalījās IZM veiktajā jauniešu aptaujā, atzīmēja, ka pēdējā gada laikā iesaistījās izglītojamo pašpārvalžu darbā.

Vēl viena no pilsoniskās līdzdalības izpausmēm ir brīvprātīga darba veikšana. Brīvprātīgā darba mērķis ir sniegt ieguldījumu kāda cita vai visas sabiedrības kopējā labumā pēc savas brīvas gribas un bez finansiālas ieinteresētības, vienlaicīgi iegūstot nozīmīgu ieguvumu un pieredzi savā izaugsmē. Jauniešu brīvprātīgais darbs biežāk ir vērsts uz prasmju un savas pirmās darba pieredzes iegūšanu. Jaunieši, kas veic brīvprātīgo darbu pilnvērtīgāk sagatavo sevi pieaugušo dzīvei, skolā iegūtās zināšanas pielietojot praksē skolā un ārpus tās iegūtās zināšanas. Saskaņā ar IZM rīcībā esošajiem datiem, 27 % jauniešu brīvprātīgo darbu veic regulāri, vairākas reizes gadā. Būtiski ir paplašināt iespējas jauniešiem veikt brīvprātīgo darbu, ka arī stiprināt tās pilsoniskās līdzdalības izpausmes lomu.

Svarīga loma jauniešu pilsoniskās kompetences attīstībā ir nevalstiskajām organizācijām. 2022. gadā Latvijā reģistrētas 43 jaunatnes organizācijas, no tām 6 nacionāla mēroga jaunatnes organizācijas, kurām ir tiesības saņemt valsts atbalstu ne tikai iniciatīvu īstenošanai, bet arī darbības nodrošināšanai. Saskaņā ar Jaunatnes likumu jaunatnes organizācijas veic darbu ar jaunatni – tās ir biedrības, kurās vismaz divas trešdaļas ir bērni un jaunieši vai arī vairākas biedrības, kurās kopā vismaz divas trešdaļas biedru ir bērni un jaunieši, biedrības valdē ir nodrošināta jauniešu līdzdalība, turklāt viens no jaunatnes organizāciju mērķiem ir veicināt jauniešu iniciatīvas un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē¹⁶⁴.

Būtiski ir nodrošināt, lai jauniešiem būtu pieejama droša un uzticama informācija par līdzdalības iespējām. Informācijas trūkumu kā galveno šķērsli iesaistīties sabiedriskās, sociālās, politiskās vai cita veida aktivitātēs nosauca 39 % jauniešu, kuri piedalījās IZM veiktajā aptaujā. Savukārt, 64,5% jauniešu norāda, ka iesaistīties aktivitātēs viņus motivē iespējas pilnveidot sevi, savas zināšanas, prasmes un spējas.

Lai jauniešu spētu veiksmīgi realizēt savas līdzdalības iespējas, ir svarīgi attīstīt jauniešos pilsonisko kompetenci arī ārpus formālās izglītības. Jauniešu aktīvā pilsoniska un politiskā līdzdalība var izpausties dažādos veidos: tā var būt iesaiste nevalstisko organizāciju, jauniešu domju un politisko partiju aktivitātēs un pamatdarbībā, brīvprātīgā darba veikšana, līdzdalība digitālajā vidē u.c. Bieži vien pirmo līdzdalības pieredzi jaunieši iegūst, iesaistoties izglītības iestāžu pašpārvalžu darbībā, tāpēc ir svarīgi stiprināt izglītojamo pašpārvaldes, lai tādā veidā jaunieši varētu veiksmīgi līdzdarboties lēmumu pieņemšanā izglītības iestādēs, praktiski attīstot pilsonisko kompetenci. Ir svarīgi nodrošināt, lai jauniešiem būtu pieejams kvalitatīvs un draudzīgs saturs par līdzdalības un attīstības iespējām.

Rīcības virziens noteikts, lai paaugstinātu jauniešu pilsonisko līdzdalību, t.sk. jauniešu iesaisti skolu, vietējo kopienu, pašvaldību, valsts mēroga jautājumu risināšanā un stiprinātu jauniešu piederības sajūtu Latvijai un Eiropai.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Veicināta jauniešu pilsoniskā kompetence.

2. Sekmēta jauniešu politiskā un pilsoniskā līdzdalība.

3. Uzlabota jauniešu digitālā pratība.

4. Veicināta jauniešu izpratne un līdzdalība vides un klimata jautājumos.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

3.3. Rīcības virziens: Darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguves veicināšana

Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.–2017.gadam ex–post novērtējumā kritiski tiek vērtēta pusaudžu un jauniešu pieaugšana un sagatavotība patstāvīgai dzīvei. Pusaudžiem pietrūkst izpratnes par pamatjautājumiem, kas saistīti ar ģimeni un bērniem – ģimenes dzīves plānošanu, ģimenes vērtībām, pienākumu sadali ģimenē, bērnu audzināšanu un aprūpi. Bērnu un pusaudžu nepietiekama izglītošana par veselību un veselīgu dzīvesveidu negatīvi ietekmē viņu turpmāko dzīvi, tostarp, ģimenes veidošanu. Arī dzīves prasmju apguve ģimenē un skolā ir saistīta ar dažādu stereotipu veidošanos par indivīda lomu sabiedrībā un ģimenē. Sasniedzot pilngadību, jaunieši nav apguvuši nepieciešamās prasmes un iemaņas, lai atrastu nodarbošanos, lai nopelnītu sev iztiku. Pusaudžiem pieejamās profesionālo iemaņu apguves iespējas izglītības sistēmas ietvaros un praktiskā darbā ir ierobežotas. Būtiski, ka daļā pašvaldību savulaik tikuši aizvērti jauniešu atbalsta centri, kur jauniešiem piemērotā atmosfērā būtu iespēja saturīgi pavadīt laiku un saņemt sev svarīgu informāciju.

Jaunieša vecumā cilvēks, apgūstot un attīstot nepieciešamas prasmes un iemaņas, pakāpeniski sagatavojas patstāvīgai dzīvei – savas karjeras veidošanai, materiālās labklājības nodrošināšanai, savas personīgās dzīves telpas iekārtošanai. Tomēr laiks, kamēr jaunietis sāktu strādāt savā izvēlētajā profesijā un saņemtu par to atbilstošu atalgojumu, var būt izaicinājumiem pilns. Daļēji par to liecina jauniešu vecumā 15-24 gadi nodarbinātības rādītāji, kas pagaidām ir joprojām zemāki par ES vidējiem rādītājiem. Tā pēc Eurostat datiem, jauniešu nodarbinātības līmenis, kaut arī samazinājās pēdējo 7 gadu laikā par 2,9 procentpunktiem, 2020.gadā veidoja 29,6%, salīdzinājumā ar ES vidējo – 31,4%. Tomēr jauniešu bezdarba līmenim ar lejupslīdes tendenci tajā pašā laika periodā (4,7 procentpunkti) un 2020.gadā esot zem ES vidējā līmeņa par 1,9 procentpunktiem (14,9%), pastāv iespējas samazināties vēl vairāk.

Pēc Eurostat un CSP datiem Latvijā 2021.gadā 8,6 % (14,9 tūkstoši) jauniešu vecumā no 15–24 gadiem, nemācījās, nestrādāja un neapguva arodu (NEET jaunieši), kas ir zemāk nekā ES vidējais līmenis (10,8 %). Kopš 2011.gada NEET jauniešu īpatsvars vecuma grupā 15-24 gadi sastādīja 16,0 %, līdz ar to ir vērojams 46 % samazinājums pēdējo 10 gadu laika.

Nodarbinātības valsts aģentūrā 2021. gada decembra beigās bija reģistrēti 3,7 tūkstoši jauniešu vecumā 15-24 gadi (40% no NEET jauniešiem). Bezdarba situācijā jaunieši atrodas vidēji 3-4 mēnešus (vairāk par 80% līdz 6 mēnešiem un tikai 5,8% ilgāk par gadu).

7.att. 15–24 gadus vecu personu, kuras nav iesaistītas izglītībā un darba tirgū (NEET), skaits un īpatsvars

Datu avots: CSP

2021.-2027.gadā, ņemot vērā NEET mērķa grupas lielumu, nav plānots veidot atsevišķu Jauniešu garantijas programmu, kā tas bija 2014.-2020.gadā, bet ir svarīgi nodrošināt Jauniešu garantijas¹⁷² pēctecību un turpināt pārnozaru sadarbību NEET grupas jauniešu uzrunāšanā un aktivizēšanā. Tā Nodarbinātības valsts aģentūrā NEET grupas jauniešiem, tāpat kā iepriekšējā periodā, būs pieejami šādi pasākumi:

- Karjeras atbalsts un prasmju pilnveides pasākumi, atkarībā no jaunieša spējām un prasmēm (profesionālā tālākizglītība un pilnveide, neformālā izglītība, konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi, apmācība darba vietā, mācības tiešsaistes kursu platformās);

- Subsidētā nodarbinātība jauniešiem bezdarbniekiem ar invaliditāti un ilgstošajiem bezdarbniekiem;

- Speciālistu atbalsts bezdarbniekiem ar invaliditāti (psiholoģiskais atbalsts, motivācijas programmas, mentori u.c.);

- Atbalsts reģionālai mobilitātei, uzsākot darba attiecības vai dalībai NVA mācību un nodarbinātības pasākumos;

- Darbam nepieciešamo iemaņu attīstība nevalstiskajā sektorā;

- Atbalsts komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanai;

Papildus Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumiem, būs pieejami šādi pasākumi:

- Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras īstenotais 7.2.1. SAM pasākums "Sākotnējās profesionālās izglītības programmu īstenošana Jauniešu garantijas ietvaros" līdz 2023.gada 31.decembrim;

- Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras īstenotais 8.3.3. SAM projekts "Attīstīt NEET jauniešu prasmes un veicināt to iesaisti izglītībā, NVA īstenotajos pasākumos Jauniešu garantijas ietvaros un nevalstisko organizāciju vai jauniešu centru darbībā" līdz 2023.gada 31.decembrim, bet no 2024.gada 1.janvāra 4.2.3.4. SAM pasākums "Sekmēt NEET jauniešu integrēšanos izglītībā un nodarbinātībā;

- Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotais 8.3.4. SAM projekts "Samazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, īstenojot preventīvus un intervences pasākumus" līdz 2023.gada 31.decembrim;

- LDDK īstenotais 8.5.1. SAM projekts "Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos" līdz 2023.gada 31.decembrim.

Jaunā iniciatīva ES līmeni – Eiropas Sociāla fonda (ESF+) programma ALMA paredzēta visnelabvēlīgākā situācijā esošajiem NEET jauniešiem (mācību problēmas, personas ar invaliditāti, bez profesionālajām prasmēm, ilgstošie bezdarbnieki/neaktīvie, migranti u.c.) – tā ir Jauniešu garantijas NVA un JSPA projekta mērķa grupa. Lai uzrunātu šos jauniešus, plāno izmantot Jauniešu garantijas kanālus dalībvalstīs un tas varētu notikt ar to organizāciju iesaisti, kas piedāvāja "outreach" pasākumus NEET jauniešiem.

ALMA izmanto kopš 2008.gada īstenotās ESF+ starptautiskās mobilitātes programmas "TLN Mobility" pieredzi.¹⁷³

Izšķiroša nozīme jauniešu neatkarībā, sociālajā integrācijā, nodarbinātībā un ikdienas dzīvē ir digitālajām prasmēm, to trūkums var mazināt jauniešu konkurētspēju darba tirgū, kā arī apgrūtināt iekļaušanu sabiedrībā. Digitālās prasmes ir iekļautas pamatizglītības un vidējās izglītības mācību saturā, tomēr jauniešu īpatsvars, kuru digitālās prasmes ir vismaz pamatlīmenī, Latvijā ir viens no zemākajiem ES valstīs (75 %, 2020. g.)¹⁷⁴. Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā ir arī relatīvi zems (10 %, 2020.g.) to jauniešu īpatsvars, kuri apgūst kādus kursus tiešsaistē¹⁷⁵.

Ir būtiski sniegt jaunietim atbalstu, lai viņš skaidrāk apzinātos savas stiprās puses un intereses, apjaustu, kā tās var būt noderīgas sabiedrībai, lai viņš varētu sekmīgi iekļauties darba tirgū vai arī veidot savu uzņēmumu. Šai ziņā nozīmīga loma ir kompetenču pieejas mācību saturā īstenošanai vispārējā izglītībā, taču papildus nepieciešams jaunietim sniegt personalizētas konsultācijas savai personīgajai izaugsmei, savu mērķu apzināšanai un iespēju gūt praktisku pieredzi savā izvēlētajā profesijā. Būtiska loma darba tirgum nepieciešamo prasmju apguvē ir caurviju prasmēm un t.s. mīkstajām prasmēm (soft skills), tostarp komunikācijas prasmēm, komandas darbam, kritiskajai domāšanai, līdera prasmēm, darba ētikai, kā arī uz izaugsmi vērstiem uzskatiem un ieradumiem Papildus formālās izglītības sniegtajām iespējām jaunietis šīs prasmes var apgūt un stiprināt, iesaistoties neformālās izglītības aktivitātēs un brīvprātīgajā darbā, kas attiecīgi ir jaunatnes politikas kompetencē.

Neformālā izglītība darbā ar jaunatni – ārpus formālās izglītības organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība¹⁷⁶. Neformālā izglītība papildina formālo izglītību. Neformālās izglītības mērķis ir sniegt zināšanas, veidot prasmes, iemaņas un attieksmes, kā arī veicināt jauniešu vispusīgu attīstību un aktīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē.¹⁷⁷

Jauniešu iesaiste brīvprātīgā darba aktivitātēs ir gan viņu personisks, gan visas sabiedrības būtisks ieguvums. Brīvprātīgajā darbā jaunieši apgūst un iegūst nozīmīgas personīgās un profesionālās prasmes, kas nodrošina viņu konkurētspēju darba tirgū ilgtermiņā. Iesaistīšanās brīvprātīgo sociālajās aktivitātēs ļauj stiprināt arī jauniešu pilsoniskuma apziņu un sociālo līdzatbildību par visai sabiedrībai būtiskiem attīstības procesiem. Pētījuma "Jauniešu labbūtība Baltijas valstīs" dati liecina, ka 2018.gadā 34,1% jauniešu ir bijuši iesaistīti brīvprātīgajā darbā vismaz reizi gadā¹⁷⁸. Lai jaunietis varētu apliecināt brīvprātīgā darbā iegūto pieredzi pašvaldībām ir iespējams pielietot tās atzīšanas mehānismu, izstrādājot un ieviešot to patstāvīgi. Saskaņā ar IZM rīcībā esošajiem datiem, mazāk nekā 1/3 daļa aptaujāto pašvaldību pielietoja brīvprātīgā darbā iegūtās pieredzes atzīšanas mehānismu, tomēr, darbam ar jaunatni kļūstot par pašvaldību autonomo funkciju, nepieciešams nodrošināt, lai jebkuram Latvijā dzīvojošam jaunietim būtu iespēja apliecināt brīvprātīgā darbā iegūto pieredzi.

Ļoti būtiska ir arī jaunieša pašapziņa – ticība, ka viņš pārvarēs izaicinājumus un gūs panākumus darbā. Covid-19 pandēmijas izraisītā situācija spilgtāk izgaismoja nepieciešamību sniegt jauniešiem atbalstu mentālās pašpalīdzības prasmju un kompetenču veidošanai. Šīs prasmes ļauj jauniešiem pašiem rūpēties par savas mentālās veselības stiprināšanu, atpazīt mentālās veselības riska pazīmes un atbilstoši rīkoties, novēršot problēmu attīstību vai nonākšanu augsta riska situācijās. Lai sniegtu efektīvāku atbalstu visiem jauniešiem ir svarīgi attīstīt atbalsta instrumentus, kuri ir balstīti uz personalizētās pieejas un individuāliem risinājumiem.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Radītas plašākas iespējas jauniešiem ārpus formālās izglītības apgūt patstāvīgai dzīvei un darba tirgum nepieciešamās kompetences.

2. Nodrošinātas jauniešu izaugsmes un nodarbinātības iespējas.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

4. MĒRĶIS: TAUTAS ATAUDZE LATVIJĀ

Pamatnostādņu ceturtais mērķis paredz sekmēt tautas ataudzi, izstrādājot un īstenojot visaptverošu un mērķtiecīgu ilgtermiņa programmu – izvirzot konkrētus atbalsta instrumentus, programmas un veidus, kā veicināt dzimstības pieaugumu valstī.

Politikas mērķa rezultātu sasniegšanai, ir noteikti četri rīcības virzieni. Katra rīcības virziena ietvaros ir iezīmēti konkrēti uzdevumi, kuru īstenošana sekmē tautas ataudzi un veicina rezultatīvo rādītāju sasniegšanu. Konkrēti pasākumi šajās pamatnostādnēs noteikto rīcības virzienu uzdevumu īstenošanai nākamajos gados tiks iekļauti ilgtermiņa programmā tautas ataudzes nodrošināšanai – "Dzimstības stratēģijā/ rīcības plānā 2021.-2027.gadam "Ģimene – Latvija – 2030.

Tautas ataudzei piemīt pārnozarisks raksturs, to iespējams ietekmēt gan tiešā un fokusētā veidā orientējoties uz ģimenēm, gan pastarpinātā veidā. Veiksmīga tautas ataudzes politika iespējama, ja ģimenes perspektīvu iespējams integrēt kopējos politiskajos procesos, gan ieviešanas, gan politikas novērtējumā analizēt daudzveidīgo politiku ietekmi uz ģimenēm. Tas iespējams pieņemot, ka tautas ataudzes plānošanā ir svarīga kompleksa pieeja, iesaistot visu nozaru kompetences.

Lai arī mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk tiek diskutētas novērojamās būtiskās izmaiņas gan ģimenes jēdziena izpratnē un interpretācijā, gan ģimenes vērtības, tās uzdevumu un funkciju uztverē, nemainīgs paliek uzstādījums, ka ģimene ir labākā vieta, kurā izaugt bērnam. Analizējot gan ģimeņu dzīves kvalitāti, gan arī dzimstības rādītāju ietekmējošos faktorus, pētījumi apliecina, ka nav tāda viena noteicošā faktora, kas varētu būtiski mainīt valsts demogrāfisko situāciju¹⁸³. Tomēr gan Labklājības ministrijas pasūtītajā "Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011. – 2017.gadam ex–post novērtējumā"¹⁸⁴, gan pētījumā "Par tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpēti"¹⁸⁵, iezīmējas būtiskākie faktori, kuri var pozitīvi ietekmēt lēmuma pieņemšanu par bērna ienākšanu ģimenē. Visbiežāk tie ir ekonomiskā stabilitāte un drošības sajūta, kas saistīta ar abu vecāku nodarbinātības situāciju, partnerattiecību stabilitāte, iepriekšējās grūtniecības, dzemdību un bērnu audzināšanas pieredze.

Topošajiem vecākiem būtiska ir "stabilitāte", esošās situācijas nepasliktināšanas jeb sadzīves komforta nezaudēšana, kā arī valsts sniegtā atbalsta stabilitāte un prognozējamība. Tomēr materiālais nodrošinājums nav vienīgais determinants. Arī stabili ienākumi, pieejams piemērots mājoklis un iespēja saskaņot ģimenes un darba dzīvi ir būtiski aspekti, kas ietekmē tautas ataudzi, un šajās jomās valsts sniegtais atbalsts var kalpot kā papildus motivators. Aptaujājot Latvijas iedzīvotājus par saņemto valsts un pašvaldību atbalstu, jāsecina, ka diemžēl tikai pavisam neliela daļa ir apmierināti ar valsts un pašvaldību sniegto atbalstu¹⁸⁶. Aptaujātie vecāki norāda, ka šobrīd valsts atbalsta politika galvenokārt fokusēta uz bērna pirmo dzīves gadu. Tomēr augot bērnam, aug arī tā un visas ģimenes kopējās vajadzības, tādēļ svarīgi apzināties un savlaicīgi novērst potenciālos nabadzības riskus un plānot samērīgu turpmāko valsts atbalstu, atceroties par to sabiedrības daļu, kurā bērna ienākšana ģimenē saistīta ar visstraujāko ienākumu kritumu, t.i., daudzbērnu ģimenes un vecāki, kas audzina bērnu vai bērnus bez otra vecāka atbalsta.

Ikviena bērna aprūpe veido pieredzi, kas tiešā veidā pozitīvi vai negatīvi ietekmē vecāku izšķiršanos par topošajiem bērniem. Piedzīvota veselības aprūpes, bērnu pieskatīšanas un izglītošanas pakalpojumu nepieejamība mazina vecāku vispārējo apmierinātību, rada stresu, neziņu par nākotni un neapmierinātību ar esošo situāciju, kas izteikti negatīvi ietekmē vecāku lēmumu par vēl kāda bērna dzimšanu. Tādējādi, jo īpaši svarīgi, lai kopējais sabiedriskais noskaņojums - gan pašu, gan draugu, radinieku, gan jebkāda skaļi un publiski izskanējusi iepriekšējā bērnu aprūpes pieredze būtu pozitīva, publiskajā telpā izskanošās ziņas būtu labvēlīgi motivējošas.

Demogrāfiskās situācijas uzlabošanās ir saistīta ne tikai ar dzimstības pieaugumu, bet arī ar priekšlaicīgas mirstības un emigrācijas mazināšanos. Līdz šim Latvijā prevalēja ekonomiskie emigrācijas motīvi, kas norāda uz iedzīvotāju neapmierinātību ar ienākumiem, sadzīves apstākļiem, darba vidi, tādējādi domājot par tautas ataudzes nodrošināšanu, būtu svarīgi valsts politiku vērst uz ārējās migrācijas mazināšanu, kā arī remigrāciju veicinošu pasākumu īstenošanu, - jo īpaši, ņemot vērā Covid 19 epidēmijas izraisītās sekas un iespējamos riskus jaunam ekonomiskās migrācijas vilnim.

Pētījumi apliecina, ka Latvijā pastāvošais lielais pāragrās nāves gadījumu skaits un masveida emigrācija mazina dzimstības pieauguma efektivitāti, jo, šīm norisēm nemainoties, ne visi jaundzimušie kļūst ekonomiski aktīvi iedzīvotāji un topošie vecāki savā dzimtenē. Tāpēc vienlaikus ar atbalstu ģimeņu paplašināšanai ir jāgādā par bērnu un jauniešu veselības uzturēšanas, izglītošanās un pietiekami labi apmaksātas nodarbinātības iespējām, kas ļautu uzturēt dzīves kvalitāti un novērstu nepieciešamību to meklēt citās valstīs. Turklāt veseliem, stabilā, pienācīgi apmaksātā darbā strādājošiem cilvēkiem ir mazāk šķēršļu vairākbērnu ģimenes izveidei, un augstāks nodarbinātības līmenis kāpina valsts iespējas atbalstīt ģimenes un veselības aprūpi.¹⁸⁷

Lai arī ģimenēm ar bērniem ir nepieciešami konkrēti un mērķēti, pierādījumos balstīti valsts un pašvaldību atbalsta instrumenti, īpaši koncentrējoties uz bērna pirmajiem trīs dzīves gadiem, tautas ataudzei ārkārtīgi nozīmīga ir arī valsts kopējā ekonomiskā attīstība, iedzīvotāju finansiālā stabilitāte, drošības sajūta. Realizējot gan kopēju valsts ekonomisko attīstību, gan individuāla līmeņa finansiālo stabilitāti, ģimenēm tiek radīta drošības sajūtu par nākotni, kas ļauj neatlikt uz vēlāku laiku un vieglāk pieņemt lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē.

4. MĒRĶA POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI

4.1. Rīcības virziens: Ģimenes vērtību spēcināšana sabiedrībā

Lai vecākiem būtu vieglāk pieņemt lēmumu par bērnu ienākšanu ģimenē, katram indivīdam un sabiedrībai kopumā ir jādzīvo saskaņā ar principiem un vērtībām, kas izprot un atbalsta ģimenes, veidojot labvēlīgu un atbalstošu attieksmei pret bērniem un ģimenēm ar bērniem. Ģimene ir "sabiedrības pamatšūniņa un visu tās locekļu, it īpaši bērnu, izaugsmes un labklājības dabiskā vide"¹⁹⁰. Ģimene aptver dažādas vienības, kas var nodrošināt bērnu aprūpi, rūpes par viņiem un viņu attīstību. Vislabākajā gadījumā tā ir nukleārā ģimene - tradicionālais modelis, kurš sastāv no diviem vecākiem un viņu kopīgiem bērniem. Tomēr tā var būt arī paplašinātā ģimene un citi ģimenes veidi, kuru pamatā ir kopiena, ar nosacījumu, ka tie ir saderīgi ar bērnu tiesībām un interesēm.

Pētījumu dati liecina, ka vēlamo bērnu skaits Latvijas ģimenēs joprojām ir lielāks, nekā ģimenēs reāli dzimušo bērnu vidējais skaits. Tomēr Latvijā prognozētais summārais dzimstības koeficients 2020. gadam ir 1,5¹⁹¹ (2019. gadā – 1,6), iezīmējot pēdējo gadu sarūkošo dzimstības tendenci. Tajā pašā laikā Latvijas valsts piederīgajiem ārvalstīs šis rādītājs ir augstāks, kas norāda, ka bērns ir vērtība Latvijas ģimenēs un ka ar efektīviem valsts un pašvaldību atbalsta instrumentiem būtu iespējams veicināt tautas ataudzi.

Gan vecāku intereses pārstāvošās organizācijas, gan paši vecāki un nozares eksperti norāda, ka saskare ar negatīvu sabiedrības attieksmi, neiecietību, stereotipos balstītiem pieņēmumiem - jo īpaši par daudzbērnu ģimenēm, kā arī ģimeņu ikdienas problēmas un bērnu aprūpi raksturojošais negatīvais fons nav motivējošs nedz jauniešiem, kuriem savas ģimenes dibināšana vēl priekšā, nedz jau izveidotajām ģimenēm, kuras varētu plānot ģimenes pieaugumu¹⁹².

Tādēļ būtiski veicināt ģimenes kā vērtības uztveri sabiedrībā, akcentēt tās pozitīvo devumu gan indivīda, gan sabiedrības kopējā attīstībā un izaugsmē. Pozitīvas noskaņas veidošanai nepieciešams gan veicināt ģimenes ar bērniem atbalstošu un draudzīgu attieksmi gan sabiedrībā kopumā, gan individuāli, gan arī atbalstīt un izteikt atzinību tiem darba devējiem, kas piedāvā ģimenei draudzīgu darba vidi, gan komersantiem, kuri ģimenēm ar bērniem piedāvā labvēlīgākus nosacījumus pakalpojumu un produktu iegādei. Vienlaikus, īpaši godinot kuplās ģimenes, kas izaudzinājušas vairākus bērnus, popularizēt ģimeņu kopā būšanu, kopējas aktivitātes un atpūtu. Arī Bērnu tiesību konvencijas 5.pants nosaka, ka vecāku uzdevums ir sniegt bērniem atbilstošu palīdzību un padomus "šajā konvencijā atzīto tiesību īstenošanai". Tas vienādi attiecas gan uz jaunākiem, gan uz vecākiem bērniem. Zīdaiņi un mazuļi ir pilnībā atkarīgi no citām personām, bet viņi nav pasīvi aprūpes, palīdzības un padomu saņēmēji. Viņi ir aktīvi sabiedrības dalībnieki, kam nepieciešama savu vecāku vai citu aprūpētāju aizsardzība, rūpes un sapratne, lai izdzīvotu, augtu un saņemtu labklājību. Jaundzimušie spēj atpazīt savus vecākus (vai citus aprūpētājus) ļoti drīz pēc dzimšanas, un viņi aktīvi piedalās neverbālajā saziņā. Parasti mazi bērni ļoti pieķeras saviem vecākiem vai primārajiem aprūpētājiem. Šīs attiecības bērniem dod fizisku un emocionālu drošības sajūtu un pastāvīgu aprūpi un uzmanību. Šajās attiecībās bērni veido savu identitāti un apgūst kultūras ziņā vērtīgas prasmes, zināšanas un uzvedības modeļus.

Lai to sekmētu ir nepieciešama vienota valsts atbalsta politika, kas ne tikai nodrošina pilnvērtīgu finansiālo un nemateriālo atbalstu bērniem, bet apliecina ģimenes vērtību sabiedrībā un nodrošina vecākiem novērtējuma un atbalsta sajūtu. Nepieciešams uzsākt jau agrīnu izglītojošo darbus skolās izglītojot bērnus un veidojot izpratni par savstarpējām attiecībām un ģimeni, ietverot arī krietni plašāku vecāku un bērnu savstarpējo pienākumu un atbildības jautājumu loku.

Liels izaicinājums sabiedrībā ir izpratne un atbildības uzņemšanās par savu veselību, un jauniešiem tas ir īpaši būtiski. Tautas ataudzes kontekstā sabiedrībā jāveicina indivīdu izpratne un atbildība par savas reproduktīvās veselības saglabāšanu, valstij jāiesaistās un jāatbalsta neauglības ārstēšanas programmas.

Vienlaicīgi nepieciešams turpināt padziļinātu zinātniski pētniecisko darbu demogrāfijas un ģimenes studiju jomā, nodrošinot uz pierādījumiem balstītas politikas izstrādi un īstenošanu, monitorējot izmaiņas un attīstību ģimenes politikas jomā.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Sabiedrībā dominē draudzīga un pozitīva attieksme pret bērniem un ģimenēm ar bērniem.

2. Izstrādāta vienota valsts atbalsta politika ģimenēm, kas sniedz mērķētu materiālu atbalstu, nodrošina nepieciešamo pakalpojumu pieejamību, veicina taisnīguma, novērtējuma un atbalsta sajūtu vecākiem.

3. Tiek sniegts atbalsts un atzinība darba devējiem un komersantiem, kas īsteno ģimenei draudzīgu darba vidi un ģimenēm ar bērniem piedāvā pakalpojumus un produktus uz labvēlīgiem nosacījumiem.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

4.2. Rīcības virziens: Atbalsta sistēmas pilnveide bērna audzināšanai un aprūpei

Gan starptautiskie, gan Latvijā veiktie pētījumi apliecina, ka tautas ataudzi nodrošina dzimstību un bērnu labklājību veicinoša politika, kas sniedz vecākiem ne tikai materiālu atbalstu, bet piedāvā plašus, konkrētai ģimenei un bērnam individualizētus pakalpojumus. Atvieglojot ģimenes ikdienu, vecākiem rodas pozitīva pieredze, aprūpējot pirmo bērnu, kam, savukārt, ir pozitīva ietekme uz otrā un nākamā bērna ienākšanu ģimenē.

Arī Latvijas ģimenes no valsts šobrīd visvairāk sagaida stabilitāti un prognozējamību esošajā atbalsta sistēmā un atbalsta pasākumu pieejamību, jo īpaši – kvalitatīviem bērnu pieskatīšanas, veselības aprūpes, izglītības, brīvā laika pavadīšanas pakalpojumiem, neatkarīgi no pakalpojumu saņēmēja dzīvesvietas, finansiālā stāvokļa u. c. faktoriem¹⁹³.

Ģimenes politika ir vērsta uz ģimenēm ar bērniem, un tās mērķis ir paaugstināt ģimeņu labklājības līmeni, atbalstot gan finansiāli, gan sniedzot pakalpojumus, kas saistīti ar bērnu aprūpi un audzināšanu. Ģimenes atbalsta politika vairāk kā jebkura cita politika skar un cieši saista arī citas politikas nozares, tai piemīt pārnozarisks raksturs - pozitīvus rezultātus nav iespējams sasniegt šauri un atrauti strādājot vien labklājības vai kādā citā nozarē. Ir nepieciešams integrēt ģimenes perspektīvu kopējā attīstības politikas procesā, sniedzot plašu un daudzveidīgu – gan tiešu, gan netiešu atbalstu ģimenēm visās politikas jomās, tādejādi ceļot vispārējo sabiedrības labklājību un ilgtermiņā garantējot arī valsts pastāvēšanu un izaugsmi.

Arī sabiedrības novecošanās tendences, liecina par dzimstību veicinošas politikas aktualitāti, - īpaši sekmējot otrā bērna ienākšanu ģimenē un atbalstot daudzbērnu ģimeņu veidošanos. Latvijā, kas ir ceļā uz labklājības valsts izveidi, būtiska nozīme ir gan ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai, gan arī atbalsta sistēmai kopumā, kas samazina bērnu aprūpes tiešās izmaksas un palīdz vecākiem gādāt par bērnu un ģimenes dzīves kvalitāti.¹⁹⁴

Lai arī iedzīvotāji Latvijā pozitīvi novērtē līdz šim veidoto sistēmu ģimeņu ar bērniem atbalstam un tās piedāvātās priekšrocības salīdzinājuma ar citām valstīm, to nepieciešams pilnveidot, Ekspertu ieskatā ir pārskatāmi risinājumi, lai veiksmīgāk mazinātu nabadzības risku ģimenēs, kurās kādam no tās locekļiem ir invaliditāte, viena vecāka ģimenēs un daudzbērnu ģimenēs. Ir uzlabojami bērniem paredzētie pakalpojumi, - īpaši, gādājot par pirmsskolas izglītības, bērnu aprūpes un pieskatīšanas pakalpojumu pieejamību kā bērna pirmajos dzīves gados, tā arī uzsākot skolas gaitas.¹⁹⁵

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Samazinās kopējais VBTAI saņemto un apstiprināto sūdzību skaits par pirmsskolas izglītības iestādēm.

2. Veicināta brīvā laika pakalpojumu pieejamība.

3. Pilnveidoti atbalsta instrumenti ģimenēm visos bērna attīstības posmos.

4. Sekmēta vecāku izpratne bērnu aprūpes un audzināšanas jautājumos.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

4.3. Rīcības virziens: Dzīves kvalitātes uzlabošana ģimenēs ar bērniem

Lai arī Latvija ar savu ģimenes politiku diezgan pozitīvi izceļas uz citu valstu fona UNICEF 2017.gadā publicētā pētījumā, atrodoties starp vēl 14 citām valstīm, kas atbilst trīs ģimenei draudzīgas politikas pamatnostādnēm (vismaz divi gadi bezmaksas pirmskolas, apmaksātas zīdīšanai veltītās stundas mātēm darbavietās pirmos sešus bērna mēnešus, adekvāti apmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums¹⁹⁷), tomēr iepazīstoties ar aktuālajiem pētījumiem par Latvijas vecāku pieredzi un ņemot vērā dzimstības samazināšanos, redzams, ka ģimenē ienākot bērniem ir jārēķinās ar ienākumu kritumu un dzīves līmeņa samazināšanos.¹⁹⁸ Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt topošajiem un esošajiem vecākiem papildu pakalpojumus, lai atvieglotu bērna audzināšanas rūpes un mudinātu ģimenē sagaidīt jaunas atvases.

Lai mērķētāk topošajiem un esošajiem vecākiem sniegtu atbalstu ne tikai bērna audzināšanā, bet arī kopumā nodrošinātu dzīves kvalitātes celšanos ģimenēm ar bērniem, ir svarīgi koncentrēties un nodrošināt ne tikai pamatvajadzības komfortablai sadzīvei, kas nemazinās ienākot ģimenē bērniem, bet arī paredzēt specifisku atbalstu sniegšanu ģimenēm atkarībā no to vajadzībām. Mājoklis, bērnu pieskatīšanas pakalpojumu pieejamība, medicīnas pakalpojumi, citi fiziski un finansiāli atbalsta instrumenti nodrošināmi līdztekus gan sociālajam, psiholoģiskajam un informacionālajam, atbalstam. 

Mūsdienu dzīves prasībām atbilstoša mājokļa trūkums ir viena no biežāk minētajām barjerām ģimenes veidošanā¹⁹⁹, tādejādi nepieciešams pilnveidot līdzšinējos atbalsta mehānismus, kas nodrošinātu labiekārtotu mājokli ģimenēm ar bērniem apstākļos. Vienlaicīgi mājokļu pieejamība sekmētu remigrācijas procesu, sniedzot iespēju saņemt atbalstu arī tautiešiem ārvalstīs, kas nolēmuši atgriezties Latvijā. Arī OECD rekomendācijās tiek uzsvērta mājokļu pieejamības nodrošināšana, kam jākļūst par vienu no Latvijas valdības prioritātēm, jo Latvijā daudz cilvēku dzīvo novecojušos mājokļos un pārapdzīvotībā.

Bērnu pieskatīšanas pakalpojumu pieejamība ir otrs svarīgākais risināmais jautājums - pēc VARAM apkopotās informācijas uz 2021.gada 1.oktobri kopumā rindā uz pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēm bija pavisam 7 788 bērni , un šī problēma ir aktuāla ne tikai Rīgā, bet arī citās lielajās pilsētās un Pierīgas pašvaldībās visā Latvijā. Risināmais jautājums skar ne vien rindas bērnudārzos, bet arī bērnu uzraudzības pakalpojuma pieejamības uzlabošanu.

Aktualizējama ir ģimenes un darba dzīves līdzsvarošana, tai skaitā, veiksmīga atgriešanās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, plašākas iespējas elastīgam darba laikam, iespējas strādāt daļēju slodzi arī bērna kopšanas atvaļinājuma laikā.

Nepieciešams sniegt pārdomātu, individualizētu un elastīgu atbalstu visa veida ģimenēm ar bērniem, īpaši domājot par atbilstošu atbalstu viena vecāka ģimenēm, atbalstu ģimenēm, kas tuvojas nabadzības slieksnim, atbalstu ģimenēm, kurās ir bērns vai vecāks ar invaliditāti, kā arī ir vecākiem, un īpaši mātēm, kas pirmo bērnu sagaida pēc 40 gadu vecuma, vai jaunām, pusaudžu mātēm, kas audzina bērnu bez partnera atbalsta un ko sabiedrība bieži vien uztver kā "nasta nodokļu maksātājiem".

Ģimenes dzīves kvalitāte nodrošināšana un atbalsts vecākiem ir nepieciešams ne tikai bērnu audzināšanas periodā, bet arī pēc tam, kad bērni ir izauguši. Ir jārod risinājumi un jānodrošina sociālais taisnīgums vecākiem, novēršot, ka bērnu kopšanas periodā samazināto ienākumu dēļ, attiecīgi samazinās sociālās iemaksas pensiju kapitālā, kas attiecīgi ietekmē pensijas aprēķināšanas kārtību un samazina tās apjomu.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Izstrādāti atbalsta instrumenti mājokļa pieejamībai un to kvalitātes uzlabošanai - mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, jauniešiem.

2. Tiek sniegts intensīvāks un mērķētāks atbalsts atsevišķām grupām, kam valsts atbalsta intensitātes pieaugums ir objektīvi pamatots - daudzbērnu ģimenes, ģimenes, kas audzina bērnu ar īpašām vajadzībām, viena vecāka ģimenes.

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI

4.4. Rīcības virziens: Latvieši pasaulē un atpakaļceļā uz Latviju

Latvijai būtisks demogrāfisko tendenču rādītājs ir migrācijas saldo - starpība starp konkrētajā administratīvajā teritorijā uz pastāvīgu dzīvi ieradušos un no tās uz citu pastāvīgo dzīvesvietu izbraukušo iedzīvotāju skaitu noteiktā laika periodā.. Lai arī 2021.gadā uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs devās 12 975cilvēki, kas ir par 985 jeb 7,6 % vairāk nekā 2020.gadā²⁰⁰,tādējādi no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju īpatsvars vēl aizvien ir salīdzinoši augsts un būtiski pārsniedz valstī iebraukušo īpatsvaru. Augstie ekonomiski aktīvāko iedzīvotāju emigrācijas rādītāji iepriekšējos gados ir nozīmīgs izaicinājums tautas ataudzei Latvijā. Tādēļ līdztekus dzimstības veicināšanas un ģimeņu atbalsta sistēmas uzlabošanai kā viena no prioritātēm tautas ataudzes jomā tiek noteikta ne tikai ekonomiskās migrācijas mazināšana, bet īpašs uzsvars tiek likts uz atbalstu tiem tautiešiem ārvalstīs un viņu ģimenēm, kuri vēlas atgriezties Latvijā.

Kā rāda 2016.gada nogalē īstenotā Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra aptaujas dati, katrs trešais remigrants dzīvo ģimenē kopā ar bērnu²⁰¹. Biežāk minētie iemesli gadījumos, kad remigranti atgriezušies, ir "pietrūka ģimenes un draugu" (50 %) un "ilgas pēc Latvijas" (ap 40 %), kā arī citi ģimenes un personīgie apstākļi (virs 20 % katrā kategorijā), kam seko vēlme, lai bērni dzīvotu un mācītos Latvijā (21 %).

Apskatot sarežģījumus, ar kuriem saskaras remigranti pēc atgriešanās, visbiežāk respondenti minējuši grūtības atrast darbu sev (40 % aptaujāto) vai dzīvesbiedram (14 %). Dažādas citas grūtības rodas ievērojami retāk. Dati rāda, ka aptuveni 13 % no ģimenēm, jo īpaši tajās, kur ir nepilngadīgi bērni, radušies kādi ar bērnu izglītību saistīti sarežģījumi, piemēram, grūtības atrast vietu bērnam skolā vai bērnudārzā; neapmierinātība ar skolas vidi vai attieksmi.

Savukārt analizējot faktorus, kas atvieglotu un palīdzētu atgriešanās procesam, kā galvenie minēti - nodarbinātības iespējas ar atbilstošu atalgojumu (64 %), informācija par nodarbinātības iespējām (33%) un atbalsta programma uzņēmējdarbības un personiskā biznesa uzsākšanai (29 %). Tāpat būtiska ir informācija par pakalpojumiem tieši ģimenēm - no visiem remigrantiem, par būtisku uzskatīja pašvaldības atbalstu dzīvojamās telpas meklēšanā (28 %), informāciju par valsts un pašvaldību atbalstu ģimenēm ar bērniem (19 %), bērniem pieejamas PII (16 %).

Pētījums atklāj, ka gandrīz trešā daļa no tautiešiem ārvalstīs, kas atgriezušies, ir ar ģimenēm un interese par pakalpojumiem un pieejamo infrastruktūru ģimenēm ir ļoti augsta. Attiecīgi pakalpojumu pieejamība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas var veicināt tautiešu ārvalstīs atgriešanos Latvijā.

Vienlaicīgi jāņem vērā, ka remigranti bieži atgriežas ar ģimenes locekļiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts pilnvērtīgai integrācija sabiedrībā, risinot iekļaujošas un atbalstošas izglītības pieejamību bērniem pirmsskolas iestādēs un nodrošinot bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību visiem bērniem.

Jau šobrīd Ārlietu ministrija, kas noteikta par atbildīgo institūciju plānu darbam ar diasporu 2021.-2023.gadam īstenošanu, sadarbībā ar citām ministrijām paredzējusi virkni pasākumus remigrējošo iedzīvotāju viņu partneru un bērnu atbalstam – gan nodrošinot maksimāli labvēlīgus apstākļus tām ģimenēm, kuras vēlas atgriezties, gan veicinot remigrējušo bērnu veiksmīgu iekļaušanos Latvijas izglītības sistēmā, gan īstenojot latviešu valodas apmācību kursus dažādām specifiskām mērķa grupām.

Veiksmīgas remigrācijas stūrakmens ir atbalsts diasporai, – tā rada kopības izjūtu, piederību nācijai un uztur vēlmi atgriezties dzimtenē.

DARBĪBAS REZULTĀTS:

1. Nodrošināta sadarbība ar diasporu, atbalstītas tās aktivitātes piederības sajūtas uzturēšanai.

2. Pieaug emigrējušo tautiešu ārvalstīs interese un vēlme atgriezties Latvijā.

3. Izveidota sistēma, kas sniedz individualizētu un elastīgu atbalstu remigrantu ģimenēm, īpaši bērniem un ģimenes locekļiem

ĪSTENOJAMIE UZDEVUMI:

1. pielikums

2. pielikums

3. pielikums

4. pielikums

5. pielikums

6. pielikums

7. – 10. pielikums