Darbības ar dokumentu

Paris, 14 November 1970

The General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, meeting in Paris from 12 October to 14 November 1970, at its sixteenth session, 

Recalling the importance of the provisions contained in the Declaration of the Principles of International Cultural Co-operation, adopted by the General Conference at its fourteenth session, 

Considering that the interchange of cultural property among nations for scientific, cultural and educational purposes increases the knowledge of the civilization of Man, enriches the cultural life of all peoples and inspires mutual respect and appreciation among nations, 

Considering that cultural property constitutes one of the basic elements of civilization and national culture, and that its true value can be appreciated only in relation to the fullest possible information regarding is origin, history and traditional setting,

Considering that it is incumbent upon every State to protect the cultural property existing within its territory against the dangers of theft, clandestine excavation, and illicit export, 

Considering that, to avert these dangers, it is essential for every State to become increasingly alive to the moral obligations to respect its own cultural heritage and that of all nations, 

Considering that, as cultural institutions, museums, libraries and archives should ensure that their collections are built up in accordance with universally recognized moral principles, 

Considering that the illicit import, export and transfer of ownership of cultural property is an obstacle to that understanding between nations which it is part of UNESCO’s mission to promote by recommending to interested States, international conventions to this end, 

Considering that the protection of cultural heritage can be effective only if organized both nationally and internationally among States working in close co-operation, 

Considering that the UNESCO General Conference adopted a Recommendation to this effect in 1964, 

Having before it further proposals on the means of prohibiting and preventing the illicit import, export and transfer of ownership of cultural property, a question which is on the agenda for the session as item 19, 

Having decided, at its fifteenth session, that this question should be made the subject of an international convention, 

Adopts this Convention on the fourteenth day of November 1970. 

Article 1 

For the purposes of this Convention, the term `cultural property' means property which, on religious or secular grounds, is specifically designated by each State as being of importance for archaeology, prehistory, history, literature, art or science and which belongs to the following categories: 

(a) Rare collections and specimens of fauna, flora, minerals and anatomy, and objects of palaeontological interest; 

(b) property relating to history, including the history of science and technology and military and social history, to the life of national leaders, thinkers, scientists and artist and to events of national importance; 

(c) products of archaeological excavations (including regular and clandestine) or of archaeological discoveries;

(d) elements of artistic or historical monuments or archaeological sites which have been dismembered; 

(e) antiquities more than one hundred years old, such as inscriptions, coins and engraved seals; 

(f) objects of ethnological interest; 

(g) property of artistic interest, such as: 

(i) pictures, paintings and drawings produced entirely by hand on any support and in any material (excluding industrial designs and manu-factured articles decorated by hand); 

(ii) original works of statuary art and sculpture in any material; 

(iii) original engravings, prints and lithographs;

(iv) original artistic assemblages and montages in any material;

(h) rare manuscripts and incunabula, old books, documents and publications of special interest (historical, artistic, scientific, literary, etc.) singly or in collections;

(i) postage, revenue and similar stamps, singly or in collections;

(j) archives, including sound, photographic and cinematographic archives;

(k) articles of furniture more than one hundred years old and old musical instruments.

Article 2 

1. The States Parties to this Convention recognize that the illicit import, export and transfer of ownership of cultural property is one of the main causes of the impoverishment of the cultural heritage of the countries of origin of such property and that international co-operation constitutes one of the most efficient means of protecting each country's cultural property against all the dangers resulting there from.

2. To this end, the States Parties undertake to oppose such practices with the means at their disposal, and particularly by removing their causes, putting a stop to current practices, and by helping to make the necessary reparations.

Article 3 

The import, export or transfer of ownership of cultural property effected contrary to the provisions adopted under this Convention by the States Parties thereto, shall be illicit.

Article 4 

The States Parties to this Convention recognize that for the purpose of the Convention property which belongs to the following categories forms part of the cultural heritage of each State:

(a) Cultural property created by the individual or collective genius of nationals of the State concerned, and cultural property of importance to the State concerned created within the territory of that State by foreign nationals or stateless persons resident within such territory;

(b) cultural property found within the national territory;

(c) cultural property acquired by archaeological, ethnological or natural science missions, with the consent of the competent authorities of the country of origin of such property;

(d) cultural property which has been the subject of a freely agreed exchange;

(e) cultural property received as a gift or purchased legally with the consent of the competent authorities of the country of origin of such property.

Article 5

To ensure the protection of their cultural property against illicit import, export and transfer of ownership, the States Parties to this Convention undertake, as appropriate for each country, to set up within their territories one or more national services, where such services do not already exist, for the protection of the cultural heritage, with a qualified staff sufficient in number for the effective carrying out of the following functions:

(a) contributing to the formation of draft laws and regulations designed to secure the protection of the cultural heritage and particularly prevention of the illicit import, export and transfer of ownership of important cultural property;

(b) establishing and keeping up to date, on the basis of a national inventory of protected property, a list of important public and private cultural property whose export would constitute an appreciable impoverishment of the national cultural heritage;

(c) promoting the development or the establishment of scientific and technical institutions (museums, libraries, archives, laboratories, workshops...) required to ensure the preservation and presentation of cultural property;

(d) organizing the supervision of archaeological excavations, ensuring the preservation in situ of certain cultural property, and protecting certain areas reserved for future archaeological research;

(e) establishing, for the benefit of those concerned (curators, collectors, antique dealers, etc.) rules in conformity with the ethical principles set forth in this Convention; and taking steps to ensure the observance of those rules;

(f) taking educational measures to stimulate and develop respect for the cultural heritage of all States, and spreading knowledge of the provisions of this Convention;

(g) seeing that appropriate publicity is given to the disappearance of any items of cultural property.

Article 6 

The States Parties to this Convention undertake:

(a) To introduce an appropriate certificate in which the exporting State would specify that the export of the cultural property in question is authorized. The certificate should accompany all items of cultural property exported in accordance with the regulations;

(b) to prohibit the exportation of cultural property from their territory unless accompanied by the above-mentioned export certificate;

(c) to publicize this prohibition by appropriate means, particularly among persons likely to export or import cultural property.

Article 7

The States Parties to this Convention undertake:

(a) To take the necessary measures, consistent with national legislation, to prevent museums and similar institutions within their territories from acquiring cultural property originating in another State Party which has been illegally exported after entry into force of this Convention, in the States concerned. Whenever possible, to inform a State of origin Party to this Convention of an offer of such cultural property illegally removed from that State after the entry into force of this Convention in both States;

(b) (i) to prohibit the import of cultural property stolen from a museum or a religious or secular public monument or similar institution in another State Party to this Convention after the entry into force of this Convention for the States concerned, provided that such property is documented as appertaining to the inventory of that institution;

(ii) at the request of the State Party of origin, to take appropriate steps to recover and return any such cultural property imported after the entry into force of this Convention in both States concerned, provided, however, that the requesting State shall pay just compensation to an innocent purchaser or to a person who has valid title to that property. Requests for recovery and return shall be made through diplomatic offices. The requesting Party shall furnish, at its expense, the documentation and other evidence necessary to establish its claim for recovery and return. The Parties shall impose no customs duties or other charges upon cultural property returned pursuant to this Article. All expenses incident to the return and delivery of the cultural property shall be borne by the requesting Party.

Article 8

The States Parties to this Convention undertake to impose penalties or admin-istrative sanctions on any person responsible for infringing the prohibitions referred to under Articles 6(b) and 7(b) above.

Article 9 

Any State Party to this Convention whose cultural patrimony is in jeopardy from pillage of archaeological or ethnological materials may call upon other States Parties who are affected. The States Parties to this Convention undertake, in these circumstances, to participate in a concerted international effort to determine and to carry out the necessary concrete measures, including the control of exports and imports and international commerce in the specific materials concerned. Pending agreement each State concerned shall take provisional measures to the extent feasible to prevent irremediable injury to the cultural heritage of the requesting State.

Article 10 

The States Parties to this Convention undertake:

(a) To restrict by education, information and vigilance, movement of cultural property illegally removed from any State Party to this Convention and, as appropriate for each country, oblige antique dealers, subject to penal or administrative sanctions, to maintain a register recording the origin of each item of cultural property, names and addresses of the supplier, description and price of each item sold and to inform the purchaser of the cultural property of the export prohibition to which such property may be subject;

(b) to endeavour by educational means to create and develop in the public mind a realization of the value of cultural property and the threat to the cultural heritage created by theft, clandestine excavations and illicit exports.

Article 11 

The export and transfer of ownership of cultural property under compulsion arising directly or indirectly from the occupation of a country by a foreign power shall be regarded as illicit.

Article 12 

The States Parties to this Convention shall respect the cultural heritage within the territories for the international relations of which they are responsible, and shall take all appropriate measures to prohibit and prevent the illicit import, export and transfer of ownership of cultural property in such territories.

Article 13 

The States Parties to this Convention also undertake, consistent with the laws of each State:

(a) to prevent by all appropriate means transfers of ownership of cultural property likely to promote the illicit import or export of such property;

(b) to ensure that their competent services co-operate in facilitating the earliest possible restitution of illicitly exported cultural property to its rightful owner;

(c) to admit actions for recovery of lost or stolen items of cultural property brought by or on behalf of the rightful owners;

(d) to recognize the indefeasible right of each State Party to this Convention to classify and declare certain cultural property as inalienable which should therefore ipso facto not be exported, and to facilitate recovery of such property by the State concerned in cases where it has been exported. 

Article 14 

In order to prevent illicit export and to meet the obligations arising from the implementation of this Convention, each State Party to the Convention should, as far as it is able, provide the national services responsible for the protection of its cultural heritage with an adequate budget and, if necessary, should set up a fund for this purpose. 

Article 15 

Nothing in this Convention shall prevent States Parties thereto from concluding special agreements among themselves or from continuing to implement agreements already concluded regarding the restitution of cultural property removed, whatever the reason, from its territory of origin, before the entry into force of this Convention for the States concerned. 

Article 16 

The States Parties to this Convention shall in their periodic reports submitted to the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization on dates and in a manner to be determined by it, give information on the legislative and administrative provisions which they have adopted and other action which they have taken for the application of this Convention, together with details of the experience acquired in this field. 

Article 17 

1. The States Parties to this Convention may call on the technical assistance of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, particularly as regards: 

(a) Information and education;

(b) consultation and expert advice;

(c) co-ordination and good offices. 

2. The United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization may, on its own initiative conduct research and publish studies on matters relevant to the illicit movement of cultural property. 

3. To this end, the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization may also call on the co-operation of any competent non-governmental organization.

4. The United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization may, on its own initiative, make proposals to States Parties to this Convention for its implementation.

5. At the request of at least two States Parties to this Convention which are engaged in a dispute over its implementation, UNESCO may extend its good offices to reach a settlement between them. 

Article 18 

This Convention is drawn up in English, French, Russian and Spanish, the four texts being equally authoritative.

Article 19 

1. This Convention shall be subject to ratification or acceptance by States members of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization in accordance with their respective constitutional procedures. 

2. The instruments of ratification or acceptance shall be deposited with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. 

Article 20 

1. This Convention shall be open to accession by all States not members of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization which are invited to accede to it by the Executive Board of the Organization.

2. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. 

Article 21 

This Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the third instrument of ratification, acceptance or accession, but only with respect to those States which have deposited their respective instruments on or before that date. It shall enter into force with respect to any other State three months after the deposit of its instrument of ratification, acceptance or accession. 

Article 22 

The States Parties to this Convention recognize that the Convention is applicable not only to their metropolitan territories but also to all territories for the international relations of which they are responsible; they undertake to consult, if necessary, the governments or other competent authorities of these territories on or before ratification, acceptance or accession with a view to securing the application of the Convention to those territories, and to notify the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and cultural Organization of the territories to which it is applied, the notification to take effect three months after the date of its receipt.

Article 23 

1. Each State Party to this Convention may denounce the Convention on its own behalf or on behalf of any territory for whose international relations it is responsible.

2. The denunciation shall be notified by an instrument in writing, deposited with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.

3. The denunciation shall take effect twelve months after the receipt of the instrument of denunciation. 

Article 24 

The Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization shall inform the States members of the Organization, the States not members of the Organization which are referred to in Article 20, as well as the United Nations, of the deposit of all the instruments of ratification, acceptance and accession provided for in Articles 19 and 20, and of the notifications and denunciations provided for in Articles 22 and 23 respectively. 

Article 25 

1. This Convention may be revised by the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. Any such revision shall, however, bind only the States which shall become Parties to the revising convention. 

2. If the General Conference should adopt a new convention revising this Convention in whole or in part, then, unless the new convention otherwise provides, this Convention shall cease to be open to ratification, acceptance or accession, as from the date on which the new revising convention enters into force. 

Article 26 

In conformity with Article 102 of the Charter of the United Nations, this Convention shall be registered with the Secretariat of the United Nations at the request of the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. 

Done in Paris this seventeenth day of November 1970, in two authentic copies bearing the signature of the President of the sixteenth session of the General Conference and of the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, which shall be deposited in the archives of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, and certified true copies of which shall be delivered to all the States referred to in Articles 19 and 20 as well as to the United Nations.

Pieņemta Parīzē 1970. gada 14. novembrī Ģenerālās konferences 16. sesijā

Ievads

Konvencijas mērķis ir veicināt to principu un standartu izstrādi, kas noteikti Ģenerālās konferences 1964. gadā pieņemtajā ieteikumā par šo tematu un kas ir saistoši valstīm, kuras ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.

Konvencija paredz to kultūras priekšmetu aizsardzību, kas ir aizsargājami ne tikai no vēstures, arheoloģijas un mākslas viedokļa, bet arī zinātnes interesēs.

Minētajā definīcijā ietvertā īpašumtiesību nodošana uz jebkāda veida kultūras priekšmetiem, to ievešana un izvešana netiek automātiski aizliegta. Katrai Konvencijas dalībvalstij jāizdod noteikumi, kas reglamentē darbības ar valsts teritorijā esošām vērtībām un jānosaka, kuras no šīm darbībām ir likumīgas un kuras ir nelikumīgas.

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas veikt vajadzīgos pasākumus:

a) aizsargāt valstu teritorijās esošos muzejus no tādu kultūras priekšmetu iegūšanas, kas ir nelikumīgi izvesti;

b) aizliegt no muzejiem vai valsts iestādēm nozagtu kultūras priekšmetu ievešanu pēc Konvencijas stāšanās spēkā;

c) atgūt un atdot jebkurus tādus kultūras priekšmetus, kas nozagti un nelikumīgi ievesti, ja to lūdz šo vērtību izcelsmes valsts.

Konvencija stājusies spēkā 1972. gada 24. aprīlī.

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference, kas sanākusi Parīzē no 1970. gada 12. oktobra līdz 14. novembrim uz savu sešpadsmito sesiju,

atgādinādamaĢenerālās konferences četrpadsmitajā sesijā pieņemtos principus, kuri noteikti Deklarācijā par starptautiskās kultūras sadarbības principiem;

uzskatīdama, ka kultūras priekšmetu apmaiņa starp tautām zinātniskos, kultūras un izglītības nolūkos palielina zināšanas par civilizāciju, bagātina visu tautu kultūras dzīvi un veicina tautu savstarpēju cieņu un izpratni;

uzskatīdamas, ka kultūras priekšmeti ir viens no civilizācijas un tautas kultūras pamatelementiem un ka to patieso vērtību var izprast vienīgi saistībā ar visplašāko informāciju par to izcelsmi, vēsturi un tradicionālo vidi;

uzskatīdamas, ka katrai valstij ir pienākums aizsargāt tās teritorijā esošos kultūras priekšmetus pret zādzībām, nelikumīgiem izrakumiem un šo vērtību nelikumīgas izvešanas;

uzskatīdamas, ka šā apdraudējuma novēršanai katrai valstij aizvien vairāk jāapzinās morālie pienākumi, kas saistīti ar cieņu pret savu un citu tautu kultūras mantojumu;

uzskatīdamas, ka kultūras organizācijām – muzejiem, bibliotēkām un arhīviem – jānodrošina, lai to kolekcijas būtu veidotas saskaņā ar vispārēji atzītiem morāles principiem;

uzskatīdamas, ka kultūras priekšmetu nelikumīga ievešana, izvešana un to īpašumtiesību nodošana apgrūtina tautu savstarpēju saprašanos, kuras veicināšana ir viens no UNESCO pamatuzdevumiem, iesakot ieinteresētajām valstīm pievienoties attiecīgām starptautiskām konvencijām;

uzskatīdamas, ka kultūras mantojuma aizsardzība ir efektīva tikai tad, ja to īsteno gan valsts, gan starptautiskā līmenī, valstīm savstarpēji cieši sadarbojoties;

ņemdamas vērā, ka UNESCO Ģenerālā konference šim nolūkam 1964. gadā pieņēmusi ieteikumu;

pastāvot tādiem papildu priekšlikumiem par līdzekļiem kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un to īpašumtiesību nodošanas aizliegšanai un novēršanai, kas ir šīs sesijas darba kārtības 19. punktā;

nolēmusi savā piecpadsmitajā sesijā, ka šis jautājums jārisina ar starptautiskas konvencijas palīdzību,

pieņem šo konvenciju 1970. gada četrpadsmitajā novembrī.

1. pants

Šajā konvencijā ar terminu "kultūras priekšmeti" saprot vērtības, ko – no reliģiskā vai laicīgā viedokļa – katra valsts norādījusi kā nozīmīgas arheoloģijai, aizvēsturei, vēsturei, literatūrai, mākslai vai zinātnei un kas pieskaitāmas šādām kategorijām:

a) faunas un floras, derīgo izrakteņu un cilvēka ķermeņa (mirstīgo atlieku) daļu eksemplāri un retumu kolekcijas, un objekti ar paleontoloģisku nozīmi;

b) īpašums, kas saistīts ar vēsturi, tostarp zinātnes vēsturi, tehnoloģiju, militāro un sociālo vēsturi, ar nacionālo vadoņu, domātāju, zinātnieku, mākslinieku dzīvi un valsts nozīmes notikumiem;

c) arheoloģisko izrakumu (tostarp atļauto izrakumu un nelikumīgo izrakumu) priekšmeti vai arheoloģiskie atradumi;

d) sadalīto mākslas vai vēstures pieminekļu vai senvietu elementi;

e) antikvārie priekšmeti, kas vecāki par 100 gadiem, piemēram, priekšmeti ar seniem uzrakstiem, monētas un gravēti spiedogi;

f) etnoloģijas materiāli;

g) mākslas vērtības, piemēram:

i) dažādu veidu un materiālu ar rokām darināti attēli, gleznojumi, zīmējumi (izņemot rūpnieciskus dizainparaugus un rūpnieciskus izstrādājumus, kas apgleznoti ar roku);

ii) jebkāda materiāla statuju un skulptūru oriģināldarbi;

iii) gravējumu, estampu un litogrāfiju oriģināli;

iv) jebkāda materiāla māksliniecisku veidojumu kopu un māksliniecisku montāžu oriģināli;

h) reti manuskripti, inkunābulas, vecas grāmatas, dokumenti, publikācijas (attiecināmas uz vēsturi, mākslu, zinātni, literatūru u.c.) vai nu atsevišķi, vai to kolekcijas;

i) atsevišķas pastmarkas, zīmogmarkas un līdzīgas markas vai to kolekcijas;

j) arhīvi, tostarp fonoarhīvi, fotoarhīvi un kinematogrāfijas arhīvi;

k) mēbeles, kas vecākas par simts gadiem, un veci mūzikas instrumenti.

2. pants

1. Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka kultūras priekšmetu nelikumīga ievešana, izvešana un to īpašumtiesību nodošana ir viens no galvenajiem cēloņiem, kas izputina to izcelsmes valsts kultūras mantojumu, un ka starptautiska sadarbība ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem ikvienas valsts kultūras priekšmetu aizsardzībai no tāda apdraudējuma.

2. Šim nolūkam dalībvalstis apņemas pretoties šādām darbībām ar to rīcībā esošiem līdzekļiem, novēršot to cēloņus un pārtraucot pašreizējās darbības, un palīdzot izmaksāt vajadzīgās kompensācijas.

3. pants

Kultūras priekšmetu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu, kas notikusi pretēji noteikumiem, kurus dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo konvenciju, uzskata par nelikumīgu.

4. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka Konvencijas izpratnē īpašums, kas pieder kādai no turpmāk minētajām kategorijām, uzskatāms par valsts kultūras mantojumu:

a) attiecīgās valsts atsevišķu valstspiederīgo vai to kolektīva radīti kultūras priekšmeti un valsts nozīmes kultūras priekšmeti, ko radījuši tās teritorijā dzīvojošie ārvalstnieki vai bezvalstnieki;

b) kultūras priekšmeti, kas atrasti valsts teritorijā;

c) kultūras priekšmeti, kas iegūti arheoloģisku, etnoloģisku vai dabaszinātņu pētījumu laikā ar šādu vērtību izcelsmes valsts kompetento iestāžu atļauju;

d) kultūras priekšmeti, kas apmainīti pēc brīvas vienošanās;

e) kultūras priekšmeti, kas saņemti kā dāvinājums vai likumīgi nopirkti ar šo kultūras priekšmetu izcelsmes valsts kompetento iestāžu atļauju.

5. pants

Lai nodrošinātu savu kultūras priekšmetu aizsardzību pret nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu, šīs konvencijas dalībvalstis apņemas atbilstoši katras valsts apstākļiem nodibināt savā teritorijā vienu vai vairākus tādus valsts dienestus kultūras mantojuma aizsardzībai, kuriem būtu pietiekami liels kvalificēts personāls, lai efektīvi veiktu šādas funkcijas:

a) veicinātu tādu likumprojektu un noteikumu projektu izstrādi, kas paredzēti, lai nodrošinātu kultūras mantojuma aizsardzību, jo īpaši lai novērstu svarīgu kultūras priekšmetu nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu;

b) izveidotu un pastāvīgi atjaunotu to svarīgāko valsts un privāto kultūras priekšmetu sarakstu, kuru izvešana var nodarīt ievērojamus zaudējumus valsts kultūras mantojumam, par pamatu šim sarakstam ņemot valsts mēroga pārskatu par aizsargājamo īpašumu;

c) veicinātu tādu zinātnisku un tehnisku iestāžu (muzeju, bibliotēku, arhīvu, laboratoriju, darbnīcu u.c.) attīstību vai dibināšanu, kas vajadzīgas kultūras priekšmetu aizsardzībai un iepazīstināšanai ar tiem;

d) organizētu arheoloģisko izrakumu uzraudzību, lai nodrošinātu noteiktu kultūras priekšmetu aizsardzību to atrašanās vietā un aizsargātu noteiktas teritorijas, kuras paredzētas turpmākai arheoloģiskajai pētniecībai;

e) izstrādātu noteikumus ieinteresētajām personām (kuratoriem, kolekcionāriem, antikvāro priekšmetu tirgotājiem u.c.) atbilstoši ētikas principiem, kas izklāstīti šajā konvencijā, un veiktu pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu;

f) veiktu izglītojošus pasākumus, lai veicinātu un stiprinātu cieņu pret visu valstu kultūras mantojumu un izplatītu zināšanas par šīs konvencijas noteikumiem;

g) rūpētos par to, lai ikviena kultūras priekšmetu pazušana tiktu darīta zināma atklātībā.

6. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) ieviest atbilstošu apliecību, kurā izvešanas valsts norādītu, ka konkrēto kultūras priekšmetu izvešana ir atļauta; šāda apliecība būtu vajadzīga visiem kultūras mantojuma priekšmetiem, ko izved atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem;

b) aizliegt kultūras priekšmetu izvešanu no valsts teritorijas, ja nav iepriekš minētās izvešanas apliecības;

c) ar atbilstošiem līdzekļiem informēt par šo aizliegumu jo īpaši tās personas, kas, iespējams, izved vai ieved kultūras priekšmetus.

7. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) atbilstoši valsts tiesību aktiem veikt vajadzīgos pasākumus, lai valstī esošajos muzejos un līdzīgās iestādēs nenonāktu citā dalībvalstī radītas un pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās minētajās valstīs no tās nelikumīgi izvestos kultūras priekšmetus; kad vien iespējams informēt kultūras priekšmetu izcelsmes dalībvalsti, par tādu kultūras priekšmetu piedāvājumu, kuras no šīs valsts izvestas pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs;

b) i) aizliegt tādu kultūras priekšmetu ievešanu, kas nozagtas no muzeja vai reliģiska vai laicīga pieminekļa, vai līdzīgas iestādes citā šīs konvencijas dalībvalstī pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās attiecīgajās valstīs, ar nosacījumu, ka šāds īpašums dokumentēts kā šai iestādei piederošs inventārs;

ii) pēc izcelsmes dalībvalsts lūguma veikt atbilstošus pasākumus, lai atgūtu un atdotu ikvienu kultūras priekšmetu, kas ievests pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs, ar nosacījumu, ka valsts, kura iesniedz pieprasījumu, samaksā taisnīgu kompensāciju labticīgam pircējam vai personai, kam ir likumīgas īpašumtiesības uz šo īpašumu. Pieprasījumus par atgūšanu un atdošanu iesniedz ar diplomātisko dienestu starpniecību. Valsts, kas iesniedz pieprasījumu, samaksā visus izdevumus, kuri saistīti ar tādu dokumentu un citu liecību nodrošināšanu, kas vajadzīgi, lai iesniegtu prasību par atgūšanu un atdošanu. Dalībvalstis nedrīkst uzlikt muitas nodokļus vai citus maksājumus kultūras priekšmetiem, ko atdod atbilstoši šim pantam. Visus izdevumus, kas saistīti ar kultūras priekšmetu atdošanu un piegādi, samaksā valsts, kura iesniedz pieprasījumu.

8. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas uzlikt sodus vai piemērot administratīvās sankcijas ikvienai personai, kas atbildīga par 6. panta b) punktā un 7. panta b) punktā minēto aizliegumu pārkāpšanu.

9. pants

Ikviena Konvencijas dalībvalsts, kuras kultūras mantojumam draud arheoloģiskā vai etnogrāfiskā materiāla izlaupīšana, var vērsties pie citām dalībvalstīm, uz ko šī izlaupīšana attiecas. Šādos apstākļos šīs konvencijas dalībvalstis apņemas piedalīties saskaņotā starptautiskā rīcībā, lai noteiktu un veiktu vajadzīgos konkrētos pasākumus, tostarp attiecīgo priekšmetu izvešanas, ievešanas un starptautiskās tirdzniecības kontroli.

Pirms vienošanās spēkā stāšanās katra ieinteresētā dalībvalsts veic pagaidu pasākumus, lai pēc iespējas novērstu neatlīdzināmu zaudējumu tās valsts kultūras mantojumam, kura iesniedz pieprasījumu.

10. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) veikt izglītības, informācijas un piesardzības pasākumus, lai ierobežotu no jebkuras šīs konvencijas dalībvalsts nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu apriti un attiecīgā gadījumā katrā valstī likt antikvāro priekšmetu tirgotājiem kārtot reģistru, kurā ieraksta katra kultūras priekšmeta izcelsmi, piegādātāja vārdu un adresi, katra pārdotā priekšmeta aprakstu un cenu, kā arī informēt kultūras priekšmetu pircēju par izvešanas aizliegumu, ja tāds attiecas uz konkrēto priekšmetu, par minēto pienākumu neizpildi antikvāro priekšmetu tirgotājiem piemērojot soda vai administratīvās sankcijas;

b) censties ar izglītības pasākumiem radīt un padziļināt sabiedrības izpratni par kultūras priekšmetu nozīmi un tādiem apdraudējumiem kultūras mantojumam, ko rada zādzības, nelikumīgi izrakumi un nelikumīga izvešana.

11. pants

Kultūras priekšmetu izvešana un to īpašumtiesību nodošana atzīstama par nelikumīgu, ja tā notikusi piespiedu kārtā un tieši vai netieši radusies valsts okupācijas dēļ, ko īstenojusi sveša vara.

12. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis respektē kultūras mantojumu, kas atrodas teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un veic visus atbilstošos pasākumus, lai aizliegtu un novērstu kultūras priekšmetu nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu šajās teritorijās.

13. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem apņemas arī:

a) ar visiem attiecīgajiem līdzekļiem novērst tādu īpašumtiesību nodošanu uz kultūras priekšmetiem, kas varētu veicināt šādu vērtību nelikumīgu ievešanu vai izvešanu;

b) nodrošināt, ka valstu kompetentie dienesti savstarpēji sadarbojas, lai veicinātu pēc iespējas drīzāku nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu restitūciju to likumīgajam īpašniekam;

c) atzīt tās prasības par pazaudētu vai nozagtu kultūras priekšmetu atgūšanu, ko cēluši to likumīgie īpašnieki vai citas personas likumīgo īpašnieku vārdā;

d) atzīt katras Konvencijas dalībvalsts neapstrīdamas tiesības konkrētus kultūras priekšmetus klasificēt un atzīt par neatsavināmiem un tādējādi ipso facto par tādiem, ko nedrīkst izvest, kā arī atvieglot ieinteresētajai valstij šādu vērtību atgūšanu gadījumos, kad tās izvestas.

14. pants

Lai novērstu nelikumīgu izvešanu un izpildītu visas saistības, kas izriet no šīs konvencijas ieviešanas, katrai Konvencijas dalībvalstij, cik vien tai iespējams, ir jānodrošina pietiekams budžets valsts dienestiem, kuri atbildīgi par valsts kultūras mantojuma aizsardzību, un vajadzības gadījumā jānodibina šim nolūkam fonds.

15. pants

Šī konvencija neliedz dalībvalstīm slēgt īpašas savstarpējas vienošanās vai turpināt īstenot jau noslēgtas vienošanās par tādu kultūras priekšmetu atgūšanu, kas jebkāda iemesla dēļ ir izvesti no to izcelsmes teritorijas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajās valstīs.

16. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis savos periodiskajos ziņojumos, ko tās iesniedz Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālajai konferencei tās noteiktajos termiņos un veidā, sniedz informāciju par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kurus tās pieņēmušas, un citām darbībām, ko tās veikušas, lai izpildītu šo konvenciju, kā arī informāciju par iegūto pieredzi šajā jomā.

17. pants

1. Šīs konvencijas dalībvalstis var lūgt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai tehnisko palīdzību, īpaši attiecībā uz:

a) informāciju un izglītību;

b) konsultācijām un speciālistu padomiem;

c) koordinēšanu un starpniecību.

2. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pēc savas iniciatīvas var veikt izpēti un publicēt pētījumus par jautājumiem, kas saistīti ar kultūras priekšmetu nelikumīgu pārvietošanu.

3. Šim nolūkam Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija var uzsākt sadarbību ar ikvienu kompetentu nevalstisko organizāciju.

4. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pēc savas iniciatīvas var izteikt priekšlikumus šīs konvencijas dalībvalstīm attiecībā uz tās īstenošanu.

5. Pēc vismaz divu šīs konvencijas dalībvalstu lūguma, kuras iesaistījušās strīdos par tās īstenošanu, UNESCO var uzņemties starpniecību, lai panāktu izlīgumu.

18. pants

Šī konvencija izstrādāta angļu, franču, krievu un spāņu valodā, un tās teksts visās četrās valodās ir vienlīdz autentisks.

19. pants

1. Šo konvenciju var ratificēt vai pieņemt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalstis saskaņā ar katras valsts attiecīgo konstitucionālo procedūru.

2. Ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

20. pants

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas nav Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalsts un kas saņēmusi organizācijas izpildpadomes uzaicinājumu tai pievienoties.

2. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

21. pants

Šī konvencija stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas dienas, bet tikai attiecībā uz tām valstīm, kas savus attiecīgos instrumentus deponējušas noteiktajā dienā vai agrāk. Attiecībā uz jebkuru citu valsti tā stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas.

22. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka šī konvencija piemērojama ne tikai attiecībā uz šo valstu pamatteritoriju, bet uz visām teritorijām, par kuru starptautiskām attiecībām šīs valstis ir atbildīgas. Tās apņemas vajadzības gadījumā konsultēt šo teritoriju valdības vai citas kompetentās iestādes Konvencijas ratificēšanas, pieņemšanas vai pievienošanās laikā vai pirms tam nolūkā nodrošināt Konvencijas piemērošanu šīm teritorijām, kā arī apņemas informēt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoru par teritorijām, kurām piemēro šo konvenciju, un šāds paziņojums stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc tā saņemšanas datuma.

23. pants

1. Katra šīs konvencijas dalībvalsts var denonsēt šo konvenciju savā vārdā vai jebkuras tādas teritorijas vārdā, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

2. Par denonsēšanu paziņo rakstveida instrumentā, ko deponē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

3. Denonsēšana stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši divpadsmit mēneši pēc denonsēšanas instrumenta saņemšanas.

24. pants

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektors paziņo organizācijas dalībvalstīm, valstīm, kas nav organizācijas dalībvalstis, kuras minētas 20. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai par to ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu, kas minēti 19. un 20. pantā, kā arī par paziņojumiem un denonsēšanām, kuri paredzēti attiecīgi 22. un 23. pantā.

25. pants

1. Šo konvenciju var pārskatīt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference. Šādi pārskatītais teksts tomēr ir saistošs tikai tām valstīm, kas kļūst par pārskatītās konvencijas pusēm.

2. Ja Ģenerālajai konferencei jāpieņem jauna Konvencija, ar ko kopumā vai daļēji groza šo konvenciju, un ja jaunajā Konvencijā nav paredzēts citādi, šo konvenciju vairs nevar ratificēt, pieņemt un pievienoties tai kopš dienas, kad stājusies spēkā jaunā pārskatītā Konvencija.

26. pants

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu šo konvenciju pēc Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras ģenerāldirektora lūguma reģistrē Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.

Parīzē, 1970. gada septiņpadsmitajā novembrī, ar Ģenerālās konferences sešpadsmitās sesijas prezidenta un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektora parakstiem divos autentiskos eksemplāros, kuri tiks deponēti Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas arhīvā un kuru apstiprinātas kopijas tiks nosūtītas visām valstīm, kas minētas 19. un 20. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.