Darbības ar dokumentu

1. Finanšu un kapitāla tirgus komisija (tālāk tekstā – Komisija) ir izstrādājusi ieteikumus kredītiestādēm, licencētām maksājumu un elektroniskās naudas iestādēm un to dalībvalstu un trešo valstu filiālēm (tālāk tekstā visas kopā – iestāde) ar sankciju prasību neizpildi saistīto risku mazināšanai (tālāk tekstā – Ieteikumi), lai sekmētu iestāžu izpratni par īstenojamajiem pasākumiem starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju (tālāk tekstā – sankcijas) prasību ievērošanā.

2. Komisija izdod Ieteikumus, lai:

2.1. skaidrotu īstenojamos pasākumus sankciju prasību ievērošanā atbilstoši Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (tālāk tekstā – Sankciju likums), Eiropas Savienības (tālāk tekstā – ES) tieši piemērojamo tiesību aktu prasībām sankciju jomā, kā arī OFAC (Office of Foreign Assets Control) noteiktajām sankcijām;

2.2. sniegtu ieteikumus par veicamajiem kontroles pasākumiem, lai novērstu iestāžu iesaisti sankciju prasību apiešanā.

3. Ieteikumi sagatavoti, apkopojot iestāžu uzraudzības procesā konstatētās nepilnības, labās prakses piemērus ar sankciju prasību neizpildi saistīto risku (tālāk tekstā – sankciju risks) mazinošo pasākumu piemērošanā, ņemot vērā riskus, ko rada iestāžu sniegtie pakalpojumi, un ievērojot Latvijas Republikas tiesisko regulējumu un starptautisko finanšu institūciju darbības standartus (piemēram, United States Department of Treasury Financial Crimes Enforcement Network (FinCEN)).

Sankciju jēdziens un sankciju veidi

4. Sankciju veidus Latvijā nosaka Sankciju likums, un atbilstoši tam pastāv nacionālās un starptautiskās sankcijas¹:

4.1. starptautiskās sankcijas ir atbilstoši starptautiskajām tiesībām attiecībā uz sankciju subjektu noteikti ierobežojumi, kurus pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija (tālāk tekstā – ANO) vai ES, vai cita starptautiskā organizācija, kuras dalībvalsts ir Latvija, un kuri ir tieši piemērojami vai ieviesti Latvijā Sankciju likumā noteiktajā kārtībā;

4.2. nacionālās sankcijas ir atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem un starptautiskajām tiesībām attiecībā uz sankciju subjektu noteikti ierobežojumi, kurus Sankciju likumā paredzētajā kārtībā noteicis Ministru kabinets;

Sankciju subjekts ir starptautisko publisko tiesību subjekts, fiziskā vai juridiskā persona vai cits identificējams subjekts, attiecībā uz kuru noteiktas starptautiskās vai nacionālās sankcijas.

5. Sankcijas aizliedz apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai sekas ir apiet sankcijās noteiktos ierobežojumus, vienlaikus būtiski ir nepieļaut arī iestādes izmantošanu sankciju apiešanai. Līdz ar to, veidojot sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, iestāde nosaka, ka sankciju risks ietver ne tikai tiešu sankciju pārkāpumu, piemēram, sankciju subjekta finanšu līdzekļu neiesaldēšanu, bet arī sankciju apiešanu, un paredz atbilstošus šo risku mazinošus pasākumus. Šo Ieteikumu kontekstā sankciju risks ietver arī iespējamu sankciju apiešanu.

6. Atbilstoši Sankciju likumā noteiktajam Latvijā var ieviest vai noteikt šādas sankcijas:

1) finanšu ierobežojumus;

2) civiltiesiskos ierobežojumus;

3) ieceļošanas ierobežojumus;

4) stratēģiskas nozīmes preču un citu preču aprites ierobežojumus;

5) tūrisma pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus.

Šo Ieteikumu kontekstā sankcijas tiek saprastas kā finanšu ierobežojumi, ja nav atrunāts citādi.

7. Atbilstoši Sankciju likuma prasībām iestādes kā finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka pienākums, ja attiecībā uz sankciju subjektu noteikti finanšu ierobežojumi, ir:

1) iesaldēt visus finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus, kas ir sankciju subjekta īpašumā, valdījumā vai kontrolē;

2) liegt sankciju subjektam piekļuvi finanšu līdzekļiem un finanšu instrumentiem;

3) nesniegt sankciju subjektam starptautiskajās vai nacionālajās sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus (piemēram, aizliegums izsniegt kredītus, garantijas, veikt tirdzniecības apdrošināšanu u.tml.).

Latvijā piemērojamās sankcijas

8. No Sankciju likuma izriet, ka Latvijā saistošas ir nacionālās, ANO Drošības padomes un ES noteiktās sankcijas. Tomēr iestāde, pamatojoties uz sankciju riska novērtējumu un iestādes noslēgtajiem līgumiem (piemēram, par korespondentattiecību nodibināšanu un uzturēšanu), var ievērot arī citu valstu vai organizāciju noteiktās sankcijas, kas Latvijā nav juridiski saistošas un nav pretrunā ar Latvijai saistošajām sankcijām. Veicot sankciju riska novērtējumu un nosakot, kādu valstu un organizāciju sankcijas iestāde ievēros papildus Sankciju likumā noteiktajam, iestāde ievēro piesardzīgu politiku un izvērtē riskus, ko tās pakalpojumu nodrošināšanai (piemēram, maksājumu veikšanai dažādās valūtās) un reputācijai, kā arī finanšu tirgus reputācijai, var radīt apstāklis, ka iestāde neievēro starptautiski vispāratzītas sankcijas, piemēram, OFAC (Office of Foreign Assets Control) noteiktās sankcijas.²

Ja Eiropas Savienība attiecībā uz kādu OFAC sankcionētu valsti, teritoriju vai personu ir lēmusi par bloķējoša tiesību akta izdošanu (piemēram, Padomes Regula (EK) Nr. 2271/96 (1996. gada 22. novembris), ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām), tad šis apstāklis nerada iestādei pienākumu veikt darījumu (maksājumu) vai grozīt sankciju riska pārvaldīšanas politikas un procedūras.

9. Iestāde nodrošina klientiem informāciju par tām organizācijām un valstīm, kuru noteiktās sankcijas tā ievēro papildus Sankciju likumā noteiktajām (piemēram, iekļaujot to līgumā un ievietojot informāciju iestādes tīmekļa vietnē).

10. ANO Drošības padomes pieņemtās rezolūcijas, ar kurām tiek noteiktas sankcijas, Latvijā tiek ieviestas galvenokārt ar ES tiesību aktiem, izdodot ES regulas. Taču nepieciešamības gadījumā Ministru kabinets var izdot noteikumus, ar ko ieviest ANO pieņemtās sankcijas. Papildus tam ES var arī papildināt ANO noteiktās sankcijas (piemēram, Irānas gadījumā) un ieviest ES vienpusējas sankcijas. Nacionālās sankcijas tiek noteiktas ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros noteiktās sankcijas tiek attiecinātas uz konkrētiem sankciju subjektiem ar Ministru kabineta rīkojumu.

11. Iestāde, veicot sankciju riska pārvaldību, izmanto aktuālu informāciju par spēkā esošajām sankcijām. Informācija par Latvijai saistošajām un OFAC sankcijām, kā arī terorisma finansēšanu pieejama šādos avotos:

1) Sankciju likums (https://likumi.lv);

2) 15.07.2016. Ministru kabineta noteikumi Nr. 468 "Starptautisko un nacionālo sankciju izpildes kārtība" (https://likumi.lv);

3) 25.07.2017. Ministru kabineta noteikumi Nr. 419 "Noteikumi par nacionālo sankciju noteikšanu attiecībā uz subjektiem, kas saistīti ar Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas īstenoto kodolprogrammu un politisko režīmu" (www.likumi.lv);

4) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (tālāk tekstā – NILLTFN) likums (attiecībā uz ziņošanas pienākumu Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam (tālāk tekstā – Kontroles dienests) par darījumiem, kas saistīti ar terorisma finansēšanu) (https://likumi.lv);

5) 08.03.2016. Ministru kabineta noteikumi Nr. 138 "Noteikumi par valstīm un starptautiskajām organizācijām, kuras sastādījušas to personu sarakstus, kas tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos teroristiskās darbībās vai masu iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, glabāšanā, pārvietošanā, lietošanā vai izplatīšanā" (https://likumi.lv);

6) ES noteiktās sankcijas tiek publicētas un ir pieejamas ES Oficiālajā Vēstnesī (http://eur-lex.europa.eu/oj/direct-access.html), konsolidētais ES sankciju saraksts ir pieejams tīmekļa vietnē: https://eeas.europa.eu/headquarters/headquarters-homepage/8442/consolidated-list-sanctions_en;

7) ANO Drošības padomes noteiktās sankcijas pieejamas tīmekļa vietnē: http://www.un.org/sc/committees/, konsolidētais saraksts pieejams: http://www.un.org/sc/committees/consolidated_list.shtml;

8) ANO, ES un OFAC sankciju saraksts tiek publicēts arī Kontroles dienesta tīmekļa vietnē (http://sankcijas.kd.gov.lv/);

9) OFAC sankcijas un to piemērošanas vadlīnijas ir pieejamas https://www.treasury.gov/resource-center/sanctions/SDN-List/Pages/default.aspx;

10) Eiropas Komisijas vadlīnijas par atsevišķu ES regulu piemērošanu un labās prakses apkopojumu par ierobežojošo pasākumu efektīvu ieviešanu ir pieejams Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu vai https://europeansanctions.com/eu-guidelines/;

11) vispārīgs pārskats par sankcijām ir pieejams Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas tīmekļa vietnē (http://www.mfa.gov.lv/arpolitika/par-eiropas-savienibas-ierobezojosiem-pasakumiem/par-eiropas-savienibas-ierobezojosiem-pasakumiem);

12) Latvijas Komercbanku asociācijas un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas skaidrojošs materiāls par starptautiskajām sankcijām pieejams Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas tīmekļa vietnē http://www.mfa.gov.lv/images/sankcijas/Kas_jazina_uznemejiem_par_starptautisko_sankciju_politiku___infolapa_1.pdf.

12. Iestāde, nodrošinot sankciju riska pārvaldību, var izmantot arī ārpakalpojuma sniedzēju pakalpojumus, kas apkopo un regulāri aktualizē plašu informāciju par sankcijām, piemēram, komerciālās datu bāzes.

Sankciju izņēmumi

13. Sankciju likums nosaka, ka gadījumos, kad sankcijas paredz izņēmumus sankciju ievērošanā, kompetentā institūcija, kas attiecībā uz iestādi par finanšu ierobežojumiem ir Komisija, pēc sankciju subjekta vai iestādes lūguma var pieņemt lēmumu par šāda izņēmuma piemērošanu. Gadījumos, kad, piemēram, ES regula pieļauj konkrētu iesaldēto līdzekļu vai saimniecisko resursu atbrīvošanu vai nosaka, ka tie var tikt darīti pieejami ar nosacījumiem, paredzot, kādi maksājumi sankciju subjektam ir pieļaujami, iestāde, pamatojoties uz sankciju subjekta iesniegumu, var vērsties Komisijā ar lūgumu atbrīvot iesaldētos līdzekļus regulā paredzētajiem mērķiem, pievienojot informāciju un dokumentus, kas lūgumu pamato. Piemēram, līdzekļi var tikt atbrīvoti tādā apmērā, lai segtu sankciju subjekta pamatvajadzības – pārtikas iegādi, komunālos maksājumus, medikamentu iegādi, ārstēšanās izdevumus u.tml. Tāpat var tikt atļauts no iesaldētajiem finanšu līdzekļiem atbrīvot daļu līdzekļu, kas nepieciešami iestādes komisijas maksas vai iesaldēto līdzekļu vai saimniecisko resursu apkalpošanas maksas segšanai par to turēšanu vai pārvaldību.

14. Iestāde nepaplašina Komisijas lēmumu attiecībā uz sankciju ievērošanas izņēmumiem gadījumos, kad sankcijas pieļauj vairākus nosacījumus vai mērķus līdzekļu atbrīvošanai. Piemēram, ja Komisija ir devusi atļauju atbrīvot konkrētus iesaldētos līdzekļus, lai segtu iestādes komisijas maksu par iesaldēto līdzekļu pārvaldīšanu, tad līdzekļi var tikt atbrīvoti tikai atbilstoši Komisijas lēmumam, iestāde nevar atbrīvojumu attiecināt uz citiem iespējamiem izņēmumiem, ko vispārīgi sankcijas pieļauj, piemēram, līdzekļu atbrīvošanai, lai segtu komisijas maksu personai, kas sankciju subjektam saskaņā ar līgumu sniegusi juridiskos pakalpojumus.

15. Attiecībā uz tādu sankciju ievērošanas izņēmuma gadījumiem, kas Latvijā nav juridiski saistošas saskaņā ar Sankciju likuma prasībām, piemēram, OFAC sankcijām³, jāņem vērā, ka atļauju (licenci) darījumiem var pieprasīt pats sankciju subjekts, tas ir, iestādes klients vai sadarbības partneris. Šādos gadījumos atļauju (licenci) izsniedz organizācija, kas sankcijas pieņēmusi, nevis Komisija. Ja iestādes klients informē, ka darījumiem ar sankciju subjektu ir saņemta šāda atļauja (licence), iestāde pārliecinās par tās esamību (piemēram, iegūst licences kopiju, iegūst informāciju no publiski pieejamiem avotiem, dokumentējot publiski pieejamās informācijas meklēšanu un vērtēšanu).

16. Lai novērstu iespējamos sankciju un sankciju apiešanas pārkāpumus un īstenotu atbilstošus sankciju risku mazinošus pasākumus, iestāde veic sankciju riska novērtējumu attiecībā klientu risku, ģeogrāfisko risku, kā arī risku, kas saistīts ar klientiem sniegtajiem finanšu pakalpojumiem un pakalpojumu piegādes kanāliem. Iestāde, pamatojoties uz sankciju riska novērtējumu, izveido sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, kurā paredz vismaz:

1) regulāru, bet ne retāk kā reizi trijos gados, sankciju riska novērtējuma pārskatīšanu un aktualizēšanu;

2) atbilstošu sankciju riska pārvaldības politiku un procedūru izstrādi un praktisku ieviešanu attiecībā uz visiem iestādes klientiem un to partneriem, neatkarīgi no jurisdikcijas, kurā klients vai tā partneris darbojas vai ir reģistrēts, piedāvātajiem pakalpojumiem un produktiem (piemēram, maksājumiem visās valūtās, darījumiem ar finanšu instrumentiem, kreditēšanas, tirdzniecības finansēšanas darījumiem, seifu pakalpojumiem), regulāri izvērtējot to efektivitāti;

3) nepieciešamo ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz sankciju riska faktoriem, kas atbilstoši iestādes sankciju riska novērtējumam rada nesamērīgu vai nepārvaldāmu risku (tostarp sadarbības aizliegumu);

4) atbildīgā darbinieka iecelšanu par sankciju riska pārvaldību;

5) atbildīgā darbinieka par sankciju risku pārvaldību pilnvarojuma noteikšanu sankciju riska novēršanas un mazināšanas pasākumu īstenošanā;

6) saprātīgas piesardzības principa pielietošanu, tostarp nodrošinot sankciju riska pazīmju savlaicīgu identificēšanu pirms gadījuma rakstura darījuma, pirms darījuma attiecību nodibināšanas un darījuma attiecību laikā, kā arī slēdzot līgumus ar iestādes darījumu partneriem;

7) skaidru un sankciju riska novērtējumam atbilstošu termiņu noteikšanu lēmumu pieņemšanai attiecībā uz sadarbību ar klientiem, tostarp ar tiem saistītās klientu grupas dalībniekiem, kuru darbībā konstatētas paaugstinātas sankciju riska pazīmes;

8) regulāru sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas darbības efektivitātes un sankciju riska pārvaldības izvērtēšanu un ziņojumu sniegšanu iestādes augstākajai vadībai;

9) regulāru un iestādes darbinieku, tostarp atbildīgā darbinieka par sankciju riska pārvaldību, pienākumiem atbilstošu apmācību, kas ietver arī darbinieku zināšanu pārbaudi, par sankciju riska pārvaldību, tostarp ziņošanu Komisijai par konstatētajiem un iespējamiem sankciju pārkāpumiem;

10) atbilstošu informācijas tehnoloģiju (tālāk tekstā – IT) nodrošinājumu sankciju riska pārvaldībai un regulāru IT nodrošinājuma testēšanu, dokumentējot testēšanas rezultātus un savlaicīgi veicot nepieciešamos uzlabojumus.

17. Veicot sankciju riska novērtējumu, iestāde ņem vērā un nosaka sankciju riska pārvaldības pasākumus (piemēram, izstrādājot attiecīgas politikas un procedūras) arī attiecībā uz sadarbību ar iestādes darījuma partneriem, piemēram, korespondentbankām un vērstpapīru brokeriem, un dalību starptautiskās naudas pārvedumu sistēmās u.tml.

18. Iestāde, nosakot prasības un kārtību savu piedāvāto pakalpojumu sniegšanai, paredz, ka sankciju risks tiek izvērtēts pirms lēmuma pieņemšanas par pakalpojuma sniegšanu klientam (piemēram, pirms lēmuma pieņemšanas par aizdevuma pagarināšanu iestāde veic sankciju riska izvērtēšanu) vai jauna iestādes pakalpojuma ieviešanas.

Klientu pārbaude

19. Iestāde nodrošina, ka tā neuzsāk darījuma attiecības ar sankciju subjektu. Iestāde pirms gadījuma rakstura darījuma veikšanas nodrošina atbilstoši sankciju riska pārvaldības pasākumus, lai pārliecinātos, ka darījums nerada neatbilstošu sankciju risku.

20. Iestāde, lai nodrošinātu, ka tās klients tieši vai netieši nav saistīts ar sankciju subjektu, pirms darījuma attiecību nodibināšanas un darījuma attiecību laikā veic regulāras (vismaz reizi diennaktī) pārbaudes (screening), lai pārliecinātos, vai sankcijām pret personu, vienībām un struktūrām nav pakļauts:

20.1. klients;

20.2. klienta patiesais labuma guvējs;

20.3. klienta pārstāvis;

20.4. klienta valdes locekļi.

Iestāde regulāri (vismaz reizi diennaktī) pārbauda (screening) klienta dalībnieku un akcionārus, ja dalībnieks vai akcionārs ir persona, kas saistīta ar jurisdikciju, pret kuras personām ir noteiktas sankcijas.

21. Konstatējot personas, kas norādīta 20. punktā, informācijas sakritību ar sankciju subjekta informāciju (piemēram, vārds, uzvārds, nosaukums), iestāde pārliecinās, vai 20. punktā minētā persona ir sankciju subjekts (tas ir, vai sakritība ir patiesa). Piemēram, salīdzina, vai klienta reģistrācijas numurs vai dzimšanas datums sakrīt ar sankciju subjekta reģistrācijas numuru vai dzimšanas datumu. Ja reģistrācijas numurs vai dzimšanas datums sankcijās nav norādīts, iestāde salīdzina klienta izpētes rezultātā iegūto informāciju, piemēram, klienta rezidences valsti un ieņemamo amatu ar sankciju subjekta valsti un ieņemamo amatu. Ja nepieciešams, iestāde no klienta pieprasa papildu informāciju, lai noskaidrotu, vai klients vai kāda no 20. punktā minētajām personām ir sankciju subjekts. Gadījumos, kad iestāde ir veikusi samērīgus un atbilstošus pasākumus sakritības izvērtēšanai, bet nevar iegūt informāciju, kas ļautu pieņemt lēmumu par sakritības patiesumu, iestāde var vērsties Komisijā, norādot iestādes rīcībā esošo informāciju.

22. Identificējot kādu no 20. punktā minētajām personām kā sankciju subjektu (patiesa sakritība), iestāde piemēro ierobežojumus, ko paredz konkrētās sankcijas, vai atturas no darījuma atbilstoši iestādes noteiktajai sankciju riska politikai.

Darījumu pārbaude

23. Lai nodrošinātu sankciju ievērošanu attiecībā pret personu, vienībām un struktūrām, iestāde veic visu ienākošo un izejošo darījumu, tostarp gadījuma rakstura darījumu, pārbaudi (screening) pirms to izpildes ar mērķi pārbaudīt, vai kāda no darījumā iesaistītajām pusēm nav pakļauta sankcijām.

24. Iestādes rīcība darījuma attiecību laikā gadījumos, kad⁴:

24.1. darījuma veicējs ir iestādes klients – sankciju subjekts – iestāde neizpilda klienta pieteikto darījumu, līdzekļus atmaksājot klienta kontā, un nodrošina līdzekļu iesaldēšanu;

24.2. darījumā iesaistīto līdzekļu saņēmējs ir iestādes klients – sankciju subjekts, bet darījuma veicējs ir persona, kas nav sankciju subjekts – iestāde izpilda darījumu un saņemtos līdzekļus iesaldē klienta kontā;

24.3. klients iniciē darījumu, kurā līdzekļu saņēmējs ir persona – sankciju subjekts – iestāde darījumu neizpilda un atmaksā līdzekļus klienta kontā;

24.4. darījumu ir iniciējusi persona, kas ir sankciju subjekts, un līdzekļu saņēmējs ir klients, kas nav sankciju subjekts, – iestāde nodrošina ienākošo līdzekļu iesaldēšanu kontā, kas nav klienta konts (piemēram, speciālā kontā).

Ja iestāde iesaldē līdzekļus, tā papildus rīkojas atbilstoši šo Ieteikumu 35. vai 36. punktā noteiktajam.

25. Iestādes rīcība, veicot gadījuma rakstura darījumu, gadījumos, kad⁵:

25.1. persona, kas vēlas veikt darījumu, ir sankciju subjekts – iestāde atsaka darījuma izpildi un iesaldē darījumā iesaistītos līdzekļus speciālā kontā;

25.2. persona, kas iniciējusi darījumu, nav sankciju subjekts un līdzekļu saņēmējs ir persona, kas ir sankciju subjekts, – iestāde neizpilda darījumu, līdzekļus atmaksājot darījumu iniciētājam.

Iestāde nodrošina, ka tās rīcībā ir personas, kas iniciē darījumu, kontaktinformācija, ja persona, kas iniciē darījumu vai līdzekļu saņēmējs, ir saistīts ar jurisdikciju, pret kuras personām ir noteiktas sankcijas, lai gadījumā, kad darījumu nevar izpildīt, varētu personu par to informēt.

Ja iestāde iesaldē līdzekļus, tā papildus rīkojas atbilstoši šo Ieteikumu 35. vai 36. punktā noteiktajam.

26. Papildus darījumā iesaistīto pušu pārbaudei iestāde veic arī darījuma pamatojuma (mērķa) pārbaudi, lai novērstu iespējamu sankciju apiešanu, piemēram, kad darījums tiek veikts personas, kas ir sankciju subjekts, interesēs vai tās labā. Papildus iestādei jāņem vērā, ka tikai informācijas pārbaude pret sankciju sarakstiem (screening) nav pietiekams pasākums, lai nodrošinātu sankciju nodrošināšanu, ņemot vērā, ka sankcionētās personas var izmantot citas kompānijas (front company), lai slēptu savu identitāti. Līdz ar to iestādei, pamatojoties uz riska izvērtējumu, nepieciešams veikt citus pasākumus sankciju riska pārvaldīšanai (piemēram, klienta padziļināta izpēte ar mērķi noskaidrot un atbilstoši pārvaldīt sankciju riskus).

Dokumentēšana

27. Iestāde, veicot klientu un darījumu pārbaudi pret sankcijām, veido auditācijas pierakstus, dokumentējot datumu un laiku, kad sakritība konstatēta, darbinieka, kurš to izmeklējis, slēdzienu par to, vai sakritība ir patiesa vai nepamatota, iestādes rīcību saistībā ar darījuma izpildi, kā arī darbinieka, kurš pieņēmis lēmumu par iestādes rīcību par darījumu, lēmumu pamatojošos argumentus un tā pieņemšanas datumu un laiku.

28. Atbilstoši sankciju tipiem (veidiem), kas noteikti ES regulās, pastāv šādi sankciju pamatveidi - sankcijas pret valsti, teritoriju vai personu, kā arī sektorālās sankcijas, kas ietver dažādus liegumus attiecībā uz precēm un pakalpojumiem (tālāk tekstā - sektorālās sankcijas), piemēram:

1) aizliegumu importēt Eiropas Savienībā preces, kuru izcelsme ir Krima vai Sevastopole;

2) ierobežojumus tirdzniecībai un investīcijām saistībā ar atsevišķām ekonomikas nozarēm un infrastruktūras projektiem;

3) ierobežojumus konkrētu finanšu iestāžu piekļuvei kapitāla tirgiem;

4) aizliegumu eksportēt regulā noteiktās preces un tehnoloģijas (piemēram, preces, kas ir divējāda lietojuma);

5) aizliegumu pārdot, piegādāt, nodot vai eksportēt uz Krieviju vai izmantošanai Krievijā divējāda lietojuma preces;

6) aizliegumu eksportēt uz Korejas Tautas Demokrātisko Republiku, piegādāt un nodot tai vai no tās importēt un pirkt regulā noteiktās preces.

Konkrēti liegumi un ierobežojumi tiek noteikti attiecīgajā normatīvajā aktā, piemēram, ES regulā vai to pielikumos.

29. Lai nodrošinātu sektorālo sankciju ievērošanu, iestāde, pamatojoties uz sankciju riska novērtējumu, veic visu ienākošo un izejošo darījumu (saņēmēja, maksātāja, darījumā iesaistīto banku, darījuma detaļu) pārbaude (screening) pirms to izpildes, lai konstatētu, vai darījums netiek veikts vai saņemts par precēm un iekārtām, attiecībā uz kurām noteiktas sankcijas. Vienlaikus iestādei jāņem vērā, ka tikai darījuma informācijas pārbaude pret sankciju sarakstiem (screening) nav pietiekams pasākums, lai nodrošinātu sankciju nodrošināšanu, ņemot vērā, ka darījuma detaļās var netikt norādīta precīza informācija par patieso preču un pakalpojumu būtību. Līdz ar to iestādei, pamatojoties uz riska izvērtējumu, nepieciešams veikt citus pasākumus sankciju riska pārvaldīšanai (piemēram, klienta padziļinātu izpēti ar mērķi noskaidrot un atbilstoši pārvaldīt sankciju riskus).

30. Ņemot vērā, ka sektorālās sankcijas ietver dažādus ierobežojumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, noteiktu preču apriti, darījumiem ar finanšu instrumentiem, kreditēšanu u.tml. un tās nav iespējams identificēt, veicot tikai automātisku darījumu pārbaudi, viens no būtiskākajiem elementiem sektorālo sankciju iespējamo pārkāpumu identificēšanā ir klienta saimnieciskās vai personiskās darbības pārzināšana, veicot atbilstošus klienta izpētes pasākumus – papildu informācijas iegūšanu par precēm, ko klients importē vai eksportē, reģioniem un valstīm, uz kurām prece tiek eksportēta, noskaidrojot preces gala patērētāju, iegūstot papildu informāciju par klienta sadarbības partneriem, transportēšanas veidu un maršrutu, kā prece tiek nogādāta galamērķī u.tml. Klientu izpētes pasākumi veicami tā, lai iestāde varētu pieņemt lēmumu, vai klienta saimnieciskā vai personiskā darbība nav saistīta ar noteiktajiem ierobežojumiem un nerada iestādei sankciju risku.

31. Īpaša uzmanība iestādei būtu pievēršama gadījumiem, kad iestādes klients, kas nav sankciju subjekts, vēlas veikt darījumus (pirkšana, pārdošana vai pārvedums) ar finanšu instrumentiem, uz kuriem vai tās emitentu attiecas sankcijas. Kaut gan sankcijas parasti ierobežo jaunu investīciju veikšanu vai jaunu resursu pieejamību vērtspapīru emitentiem, proti, tās attiecas tikai uz sākotnējo vērtspapīru izvietošanu vai uz gadījumiem, kad emitents otrreizējā tirgū pārdod savā īpašumā esošos iepriekš emitētos vērtspapīrus vai izmanto vērtspapīrus finansējuma saņemšanai citā veidā (piemēram, kā ķīlu kredīta saņemšanai), un nav attiecināmas uz vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas darījumiem otrreizējā tirgū, tomēr īpaši piesardzīgi ir jāvērtē iestādes klienta un tās sadarbības partneru veiktie darījumi, lai pārliecinātos, ka tie nav aizdomīgi, ka klients vai tās sadarbības partneris nav saistīti ar vērtspapīru emitentu, uz kuru attiecas sankcijas, un klienta darījumi nav veikti ar mērķi apiet sankcijas.

32. Latvijā stratēģiskas nozīmes preču, kas ietver arī divējādi lietojamās preces, aprites kontroli veic Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Stratēģiskas nozīmes preču importa, eksporta vai tranzīta gadījumā ir nepieciešama licence, kuru var saņemt, iesniedzot pieteikumu Ārlietu ministrijā. Plašāka informācija pieejama Ārlietu ministrijas tīmekļa vietnē http://www.mfa.gov.lv/arpolitika/drosibas-politika/drosibas-politikas-virzieni/strategiskas-nozimes-precu-kontrole.

Lai ērti pārbaudītu, vai prece nav uzskatāma par divējādi lietojuma preci, klientu izpētes ietvaros iestāde var izmantot Latvijas Muitas Integrētā tarifa vadības sistēmas reģistru: https://itvs.vid.gov.lv/itms/.

33. Iestādei jāpievērš pastiprināta uzmanība klientiem, kuru saimnieciskā darbība ir saistīta ar valstīm vai teritorijām, kas saistītas ar sektorālajās sankcijās aizliegto preču un pakalpojumu eksportu, vai tiek veikta šādu valstu vai teritoriju tuvumā, kā arī jāpārliecinās, ka iestādes sniegtie pakalpojumi netiek izmantoti aizliegto preču un pakalpojumu piegādei personām, uz kurām attiecas sektorālo sankciju prasības. Iestāde izvērtē minētos apsvērumus, uzsākot sadarbību ar jauniem klientiem vai pirms jaunu finanšu pakalpojumu sniegšanas klientam.

Piemērs:

Klients vēlas saņemt iestādes kredītvēstuli (akreditīvu) par preces transportēšanu no valsts A uz valsti B, preces transportēšanas ceļš ietver arī kuģa piestāšanu (bez kravas izkraušanas vai pārkraušanas) valsts C ostā un attiecībā pret valsti C ir noteiktas sankcijas, kas ietver dažādus sadarbības liegumus.

Lai izvērtētu, vai šādā gadījumā nav sektorālo sankciju pārkāpums, iestādei jāizvērtē sankcijas pret valsti C, kā arī jāiegūst papildu informācija par preci, ko klients plāno transportēt, ar mērķi noskaidrot, vai attiecībā uz preci nav noteikti ierobežojumi.

34. Pazīmes, kas var liecināt par paaugstinātu sankciju risku:

1) klients vai klienta sadarbības partneri ir saistīti (piemēram, darbojas vai ir reģistrēti) ar teritoriju vai valsts pierobežu, uz ko attiecināmas sektorālās sankcijas;

2) klienta saimnieciskā darbība ir saistīta ar tādu iekārtu vai preču tirdzniecību, ražošanu, eksportu vai importu, kas var tikt izmantotas militārām vajadzībām un var tikt uzskatītas par divējāda lietojuma precēm;

3) klients, tā patiesā labuma guvējs vai sadarbības partneris ir saistīts ar specifisku nozari, piemēram, militāro rūpniecību, vai specializētajām ārvalstu aģentūrām (militāriem konstruktoru birojiem, kosmisko tehnoloģiju pētniecības aģentūrām u.tml.);

4) klienta saimnieciskās darbības nozare var būt saistīta ar militāro rūpniecību (piemēram, aviāciju) vai tādu preču tirdzniecību (piemēram, ogļu, graudu, miltu), kuru aizsegā ir ērtāk slēpt darbību ar aizliegtajām precēm;

5) klientam raksturīgas aizseguzņēmumu (front company) pazīmes (piemēram, klients kā starpnieks nodarbojas ar preču vai izejvielu, kuru ieguve raksturīga teritorijai vai valstij, uz kuru attiecināmas sektorālās sankcijas, importu un eksportu; vairākiem klientiem, kam piemīt paaugstināts sankciju risks, ir vieni un tie paši īpašnieki, menedžeri, darbinieki vai kontaktinformācija (piemēram, telefona numuri) saziņai; klients veic vai saņem maksājumus par klientam vai reģionam neraksturīgu saimniecisko darbību);

6) maksājumus klienta sadarbības partnera vietā veic trešās personas, kas ir to teritoriju vai valstu rezidenti, uz kurām attiecināmas sektorālās sankcijas, vai klients veic maksājumus trešo personu vietā, kas ir to teritoriju vai valstu rezidenti, uz kurām attiecināmas sektorālās sankcijas;

7) klients sadarbojas ar preču transportēšanas pakalpojumu sniedzēju, kurš veic preču pārvadājumus to teritoriju vai valstu, uz ko attiecināmas sektorālās sankcijas, pierobežā un par kuru publiski ir pieejama informācija, ka tas sniedz transporta pakalpojumus kompānijām, kas darbojas teritorijā vai valstī, pret kuru noteiktas sektorālās sankcijas (piemēram, veic kuģu apkalpošanu aizliegtās ostās);

8) klients sadarbojas ar pakalpojumu sniedzēju, par kuru publiski ir pieejama informācija, ka tas sniedz pakalpojumus kompānijām, kas darbojas teritorijā vai valstī, pret kuru noteiktas sektorālās sankcijas (piemēram, veic kuģu apkalpošanu aizliegtās ostās);

9) klienta darījumos iesaistīto preču pārvadājumi notiek reģionos pa maršrutiem, kas nav precīzi izsekojami publiski pieejamos interneta resursos (piemēram, Marine Traffic: https://www.marinetraffic.com);

10) darījumos iesaistīto preču vai pakalpojumu cena neatbilst vidējam cenu līmenim tirgū, darījumos iesaistīto preču transporta vai uzglabāšanas veids, maršruts, iepakojums vai citas pazīmes neatbilst vispārējai praksei nozarē;

11) klients iesniedz vienus un tos pašus dokumentus, lai pamatotu vairākus nesaistītus darījumus;

12) klienta iesniegtie darījumu pamatojošie dokumenti satur viltojuma pazīmes;

13) klients veic vienas un tās pašas preces importu un eksportu;

14) bezkonta naudas pārvedumu ietvaros līdzekļi tiek pārskaitīti vai saņemti no valstīm vai teritorijām, kas saistītas ar sektorālajās sankcijās aizliegto preču un pakalpojumu eksportu, vai tiek veikta šādu valstu vai teritoriju tuvumā.

35. Atbilstoši NILLTFN likuma prasībām iestāde gadījumos, kad tā konstatē darījumu, kas saistīts ar sankciju pārkāpumu saistībā ar terorisma finansēšanu, nekavējoties ziņo Kontroles dienestam par neparastu darījumu.

36. Normatīvie akti (NILLTFN likums, Sankciju likums) neregulē iestādes ziņošanas pienākumu attiecībā uz sankciju pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu, kas nav saistīts ar terorismu. Tomēr ES regulās (piemēram, Padomes Regula (ES) 2017/1509 (2017. gada 30. augusts) par ierobežojošiem pasākumiem pret Korejas Tautas Demokrātisko Republiku un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 329/2007, Padomes Regula (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība) bieži tiek norādīts, ka, lai veicinātu sankciju ievērošanu un to izdošanas mērķu sasniegšanu, fiziskām un juridiskām personām nekavējoties jāsniedz visa informācija kompetentajām iestādēm, kura varētu veicināt regulas ievērošanu, piemēram, par kontiem un summām, kas iesaldēti. Tādējādi iestādei jāinformē Komisija par atklātu sankciju pārkāpumu vai konstatētiem apstākļiem, kas liecina par iespējamu sankciju pārkāpumu.

37. Iestāde nodrošina regulāras darbinieku apmācības par sankciju riska pārvaldību, ņemot vērā darbinieku amata pienākumus, atbildības un pilnvarojuma līmenim nepieciešamās zināšanas.

38. Iestāde dokumentē informāciju par veikto darbinieku apmācību, norādot šādus datus: apmācības vadītāju un rīkotāju, apmācības laiku, ilgumu un norises vietu, apmācītā darbinieka personas datus, darbinieka ieņemamo amatu un struktūrvienību.

¹ Atbilstoši 21.06.2018. pieņemtajiem Grozījumiem Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, ir paredzēts, ka likumā noteiktajos gadījumos varēs piemērot arī Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktās sankcijas

² 21.06.2018. LR Saeima ir pieņēmusi Grozījumus Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, deleģējot Komisiju noteikt kritērijus, kad piemērojamas Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktās sankcijas. Līdz ar to sankcijas, kas šobrīd nav saistošas, pamatojoties uz Komisijas izdotiem noteikumiem, var kļūt saistošas līdz ar noteikumu spēkā stāšanos

³ 21.06.2018. LR Saeima ir pieņēmusi Grozījumus Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, deleģējot Komisiju noteikt kritērijus, kad piemērojamas Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktās sankcijas. Līdz ar to sankcijas, kas šobrīd nav saistošas, pamatojoties uz Komisijas izdotiem noteikumiem, var kļūt saistošas līdz ar noteikumu spēkā stāšanos

⁴ Līdzekļu iesaldēšanas pienākums attiecas uz ES, ANO, nacionālajām sankcijām. Attiecībā uz sankcijām, kas par saistošām atzītas, pamatojoties uz Komisijas izdotiem noteikumiem, iestāde ievēro noteikumos noteiktās prasības. Attiecībā uz sankcijām, kas nav saistošas ne saskaņā ar Sankciju likumu, ne Komisijas noteikumiem, iestāde, neveicot līdzekļu iesaldēšanu, nodrošina sankciju riska novērtējumu pirms darījuma izpildes, kura ietvaros lemj par atturēšanos no darījuma izpildes

⁵ Sk. 4. piezīmi