Darbības ar dokumentu

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas darbības stratēģijas 2007.–2009.gadam (apstiprināta ar Ministru kabineta 2007.gada 7.novembra rīkojumu Nr.696) 1.3.4.1. un 1.3.4.4.apakšpunktu un Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.243 "Tieslietu ministrijas nolikums" 17.punktu Tieslietu ministrija ir izstrādājusi Koncepciju par Civillikuma Mantojuma tiesību daļas modernizāciju (turpmāk – koncepcija).

Risināmā jautājuma būtība

Koncepcija izstrādāta, lai izvērtētu Civillikuma Mantojuma tiesību daļu un piedāvātu risinājumu nepilnību novēršanai spēkā esošajā mantojuma tiesību normatīvajā regulējumā, atvieglojot mantojuma tiesību institūta piemērošanu praksē, kā arī izvērtētu iespēju atteikties no arhaisku un neatbilstošu tiesību normu (terminu) lietošanas. Terminu nomaiņa veicinātu precīzu izpratni par Civillikumā ietverto normu būtību un neradītu maldīgu priekšstatu to piemērotājiem.

Koncepcija piedāvā Civillikuma Mantojuma tiesību daļas analīzi, atspoguļojot konstatētās nepilnības, kas saistītas ar tās piemērošanu praksē, kā arī atbilstošus risinājumus.

1. Laulāto mantošana

1.1. Laulāto mantas daļas nodalīšana, ja visa manta ir uz pārdzīvojušā laulātā vārda

Mantojuma lietas ietvaros nav paredzēts tiesiskais regulējums pārējo mantinieku tiesību īstenošanai uz mirušajam laulātajam piederošās kopmantas daļas nodalīšanu gadījumos, ja viss mantojumā ietilpstošais īpašums ir reģistrēts uz pārdzīvojušā laulātā vārda.

1.2. Daļas noteikšana

Apstiprināšana mantojuma tiesībās notiek tikai attiecībā uz tiem mantiniekiem, kas ieradušies un pieteikušies mantojuma iestādē.

Vienlaikus nepieciešams pārskatīt laulāto kopmantas sadalīšanas prezumpciju. Dalījums uz pusēm nav automātisks, tas ir piemērojams tikai šaubu gadījumā, ja nav iespējams noteikt citādu kopmantas daļu sadalījumu.

2. Radinieku un adoptēto mantošana

Civillikuma 405.pants liedz mantot zemākas šķiras mantiniekam jau tāpēc vien, ka kāds augstākas šķiras mantinieks ir dzīvs, pat ja pēdējais nepiesakās.

3. Bezmantinieku manta

Praksē rodas problēmas ar mantojuma lietas uzsākšanu gadījumos, ja mantinieku nav vai arī viņi par mantojumu neinteresējas, jo parasti mantošanas iesniegumu par izsludināšanu iesniedz kreditori, retāk – mantojuma aizgādņi. Savukārt iesniegumu par mantinieku uzaicināšanu pārsvarā iesniedz tikai kreditori.

Līdz šim zvērināti notāri par maksu pieprasīja ziņas no publiskajiem reģistriem par mantojuma atstājēja mantu tikai tad, ja to pieprasīja mantinieki (par bezmantinieka mantu – kreditori). Ja mantojuma lietu ierosina tiešās pārvaldes iestādes vai pašvaldības, nepieciešams tiešajām pārvaldes iestādēm, kuru funkcijās ietilpst valstij piekritīgas mantas uzskaite, un pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas bezmantinieka nekustamais īpašums, paredzēt iespēju bez maksas iegūt informāciju no valsts informācijas sistēmām (piemēram, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas, komercreģistra, Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra).

4. Neatraidāmie mantinieki un neatņemamā daļa

Civillikumā iekļautais termins "neatraidāmais mantinieks" neatbilst tiesību normās ietvertajai šā institūta būtībai, jo Civillikumā nav noteikta obligāta prasība neatraidāmos mantiniekus testamentā pieminēt (vai nu novēlot viņiem noteiktu mantojuma daļu, vai atstumjot no mantojuma). Civillikums neparedz, ka testaments nebūtu spēkā vai zaudētu savu spēku tā iemesla dēļ, ka nav pieminēti neatraidāmie mantinieki.

Savukārt termins "neatņemamā daļa" pilnīgi atbilst šā institūta materiālajai izpratnei, kas arī ietverta Civillikuma 422., 423., 424., 425. un 426.pantā. Neatņemamā daļa ir mantojuma daļa (kas pienāktos mantiniekam).

Neatraidāmajam mantiniekam nosakāms saīsināts tiesības izlietošanas termiņš.

5. Testamenta forma (publiski un priviliģēti testamenti) un substitūcija

Sevišķas grūtības un nenoteiktību praksē rada privāta testamenta īstuma noteikšana, tas ir, pārliecības iegūšana, ka testamentu taisījis mantojuma atstājējs un – vēl jo vairāk – ka tajā precīzi izteikta viņa griba (Civillikuma 445.pants).

Substitūcija

Vadoties pēc mantojuma tiesību vispārējā principa, mantojuma atstājēja pēdējā griba būtu atrisināma par labu substitūtam. Šī substitūta prioritāte būtu attiecīgi nostiprināma likumā, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas.

6. Legāti (iegūšana un atraidīšana; izpildīšana)

Mantojuma atstājēja kreditoru prasījumi par parādu nolīdzināšanu ir nosakāmi kā prioritāri attiecībā pret legatāru prasījumiem.

Legāta iegūšana un atraidīšana

Tomēr pat sludinājums, saglabājot nemainīgu pašreizējo pieņemšanas kārtību, nevar sniegt mantiniekam pilnīgu skaidrību par legatāra attieksmi pret tam piešķirtā legāta pieņemšanu (Civillikuma 530.pants saistībā ar Civillikuma 522.panta otro daļu) un par to personu attieksmi, kas ieguvušas tiesības mantot pēc notikuša atraidījuma (Civillikuma 782.pants).

Legāta izpildīšana

Precizējamas Civillikuma normas par laiku, kad legatārs iegūst īpašuma tiesības uz legāta priekšmetu.

7. Līgumiskā mantošana

Neatraidāmie mantinieki var apstrīdēt mantojuma līgumu jau mantojuma atstājēja dzīves laikā, ja ir aizskartas viņu tiesības saņemt mantas daļu. Var prasīt atzīt mantojuma līgumu attiecīgajā daļā par spēkā neesošu. Šāda tiesība atzīstama par neatraidāmo mantinieku institūtam neatbilstošu, jo tas, vai konkrētai personai ir tiesības uz neatņemamo daļu un kādā apmērā, var noskaidroties tikai pēc mantojuma atklāšanās.

Problēmsituācijas rada Civillikuma 651.panta otrais teikums – atraidīt mantojumu līgumiskais mantinieks drīkst tikai tad, ja viņam tāda tiesība līgumā paredzēta. Pašlaik Civillikums neparedz mantojuma pieņemšanas prezumpciju. Civillikuma 689.pants paredz, ka neviens nav spiests pieņemt viņam piekritušo mantojumu, bet katrs var pēc savas patikas to pieņemt vai atraidīt. Nav risinājumu situācijai, ja līgumā ieceltais mantinieks mantojumu nepieņem.

8. Mantojuma apsardzība un aizgādnība

Mantojuma aizgādnības būtība ir radīt efektīvu mehānismu, kas nodrošinātu pilnvērtīgu mantojuma darbību līdz brīdim, kamēr to pārņem mantinieki.

Nepieciešams pilnveidot tiesisko regulējumu mantojuma aizgādņa darbībai. Spēkā esošais regulējums izvirza prasību jebkuru aizgādņa darbību saskaņot ar bāriņtiesu, tai skaitā pēc būtības mazsvarīgos jautājumos, kur šāda bāriņtiesas kontroles uzraudzība no lietderības apsvērumiem nebūtu nepieciešama.

9. Mantojuma pieņemšana, dalīšana un atraidīšana; transmisija

Mantojuma pieņemšana

Mantojuma pieņemšanā nepieciešama vairāku procesuāla regulējuma būtisku aspektu sakārtošana, piemēram, mantojuma pieņemšanas ar faktisko valdījumu nošķiršana no atsevišķu lietu pārņemšanas valdījumā.

Novēršama pretruna starp Civillikuma 694.pantu, kas paredz mantojuma pieņemšanas prezumpciju attiecībā uz "klusējošo" mantinieku, un Civillikuma 416.pantu, kas izvirza prasību mantot aicinātajam veikt aktīvu rīcību savu mantojuma tiesību pierādīšanai, pretējā gadījumā pakļaujot sevi riskam pazaudēt mantojumu kā bezmantinieka mantu.

Ieteicama preklūzijas atjaunošana, lai radītu noteiktību tiesiskajās attiecībās starp mantiniekiem, kreditoriem, neatraidāmajiem mantiniekiem un legatārijiem.

Mantojuma dalīšana

Ņemot vērā, ka Civillikums pieturas pie mantojuma pieņemšanas sistēmas, nav pamatoti attiecināt Civillikuma 413.pantā ietverto nosacījumu, ka pēc mantojuma atklāšanās laika nosakāma arī mantojuma dalīšanas kārtība starp vairākiem līdzmantiniekiem.

Mantojuma atraidīšana

Sludinājums par mantojuma atklāšanos nenodrošina mantiniekam pilnīgu skaidrību par legatāra attieksmi pret tam piešķirtā legāta pieņemšanu (Civillikuma 530.pants saistībā ar Civillikuma 522.panta otro daļu) un par to personu attieksmi, kas ieguvušas tiesības mantot pēc notikuša atraidījuma (Civillikuma 782.pants).

Vienlaikus būtu nepieciešams regulējums gadījumiem, kad kreditoru prasījumi ir lielāki par aktīviem (Civillikuma 277.pants). Neviens normatīvais akts nenosaka, ka tādā gadījumā prasījumi būtu dzēšami, tādēļ apsverama nepieciešamība noteikt Civillikumā atsevišķu regulējumu.

Inventāra tiesība

Nav viennozīmīgi noteikta kārtība, kādā zvērināts tiesu izpildītājs saņem lūgumu veikt mantojuma inventāra saraksta sastādīšanu.

Trūkst regulējuma, vai mantojuma inventāra sarakstā iekļaujama tikai mantojuma atstājējam piederējusī manta (aktīvi), vai arī tā parādsaistības (pasīvi).

Normatīvajos aktos nav noteikts, kādas darbības zvērinātam tiesu izpildītājam jāveic, sastādot mantojuma inventāra sarakstu.

Nav regulējuma, kā kontrolēt, lai par vienu un to pašu mantojumu tiktu sastādīts tikai viens mantojuma inventāra saraksts, kā arī to, lai mantojuma inventāra saraksta pielikumus, papildinājumus vai labojumus izdarītu tikai tas zvērināts tiesu izpildītājs, kurš sastādījis sākotnējo inventāra sarakstu.

Trūkst regulējuma par mantojuma atstājēja mantas daļas laulāto kopmantā iekļaušanu mantojuma inventāra sarakstā.

Piedāvātie risinājuma varianti

Lai novērstu koncepcijā minētās problēmas, tiek piedāvāti šādi risinājuma varianti:

1.variants

Izdarīt grozījumus un papildinājumus Civillikuma Mantojuma tiesību daļā, novēršot pašus būtiskākos trūkumus un samierinoties ar sīkākām nepilnībām, neprecīzām normām, formulējumu divdomībām, kā arī arhaisko valodu, kuru interpretācija tiesu praksē jau ieguvusi noteiktu veidu. Tādējādi būtu grozāmi panti, kas uzskatāmi par neatbilstošiem pašreizējai situācijai. Piemēram, adoptēto mantošana, mantojuma pieņemšana, legatārā mantošana. Šādi grozījumi būtu attiecināmi uz Civillikuma Mantojuma tiesību daļas 2.nodaļas 3. un 10.apakšnodaļu, 3.nodaļas 5.apakšnodaļu un 6.nodaļu.

Neietekmē valsts budžetu un pašvaldību budžetus.

2.variants

Izdarīt apjomīgus grozījumus Civillikuma Mantojuma tiesību daļā, novēršot ne tikai pašus būtiskākos praksē konstatētos trūkumus (kā 1.variantā), bet arī sīkākas nepilnības, neprecīzas normas, formulējumu divdomības, kā arī arhaisko valodu un neatbilstošu tiesību normu (terminu) lietošanu Civillikumā, taču vienlaikus saglabājot esošo Civillikuma Mantojuma tiesību daļas struktūru. Grozījumu varētu būt attiecīgi vairāk, un tie būtu attiecināmi uz visām Civillikuma Mantojuma tiesību daļas nodaļām.

Neietekmē pašvaldību budžetus, bet pozitīvi ietekmē valsts budžetu, jo, nododot vispārējās jurisdikcijas tiesas funkciju aizgādnības nodibināšanā zvērinātiem notāriem, tiks ekonomēts vispārējās jurisdikcijas tiesas resursu izlietojums. Paredzot iespēju tiešajām pārvaldes iestādēm, kuru funkcijās ietilpst valstij piekrītošās mantas uzskaite, un pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas bezmantinieka nekustamais īpašums, bez maksas iegūt informāciju no valsts informācijas sistēmām (piemēram, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas, komercreģistra, Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra), nepieciešami finanšu līdzekļi attiecīgo sistēmu uzturēšanai un pielāgošanai, kā arī programmatūras izmaiņām, taču vienlaikus paredzams budžeta līdzekļu ietaupījums, jo valsts un pašvaldību iestādēm nav jāmaksā zvērinātam notāram, kurš pieprasa informāciju no šīm valsts uzturētajām datubāzēm.

3.variants

Jaunas Civillikuma Mantojuma tiesību daļas izstrāde. Jāņem vērā ne tikai iepriekšējos risinājuma variantos norādītie Civillikuma trūkumi, bet arī plašāk jāizskata identificētās problēmas, iespējams, ieviešot jaunus tiesību institūtus, kā arī izvērtējot iespēju ieviest citu procedūru regulējumu. Minētais risinājuma variants paredz pastāvošā mantojuma tiesību normatīvā regulējuma modernizēšanu, vienlaikus zaudējot spēku šobrīd spēkā esošajai Civillikuma Mantojuma tiesību daļai.

Ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem ir iespējama, ja tiktu izvēlēta iespēja būtiski mainīt esošās procedūras, ieviešot jaunus tiesību institūtus un citu procedūru regulējumu.