Darbības ar dokumentu

Ministru kabineta noteikumi Nr. 269

Rīgā 1999. gada 3. augustā (prot. Nr. 39, 2.§)

Noteikumi  par vides kvalitātes normatīviem  degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm  un pārvietojamajām cisternām

Izdoti saskaņā ar likuma "Par vides aizsardzību" 18.panta otro daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumos lietotie termini:

1.1. apjoms - pēdējos trijos gados lielākais kopējais degvielas daudzums, kas gada laikā uzpildīts degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes cisternās;

1.2. cisterna - stacionāra virszemes vai pazemes degvielas glabātava degvielas uzpildes stacijā vai naftas bāzē;

1.3. degvielas uzpildes stacija - autotransporta degvielas tvertņu uzpildes vieta, kurā darbojas degvielas uzpildes iekārta;

1.4. naftas bāze - ierobežota teritorija, kuru izmanto degvielas (arī naftas produktu) uzglabāšanai, pārstrādei un iepildīšanai cisternās un pārvietojamajās cisternās;

1.5. otrās pakāpes tvaiku atsūknēšana - tvaiku savākšana no autotransporta degvielas tvertnes un novadīšana degvielas uzpildes stacijas cisternā autotransporta degvielas tvertnes uzpildes laikā;

1.6. pārsūknēšanas iekārta - autocisternu uzpildes iekārta naftas bāzē;

1.7. pārvietojamā cisterna - speciāli aprīkota tvertne, ko transportē pa autoceļu, dzelzceļu vai ūdeni un kuru izmanto degvielas pārvadāšanai no vienas naftas bāzes uz otru vai no naftas bāzes uz degvielas uzpildes staciju;

1.8. pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšana - tvaiku savākšana no degvielas uzpildes stacijas cisternas tās uzpildes laikā un novadīšana pārvietojamajā cisternā, ar kuru tvaiki tiek nogādāti uz naftas bāzi pagaidu uzglabāšanai, pārstrādei vai sadedzināšanai;

1.9. tvaiki - gāzveida savienojumi, ko izdala degviela;

1.10. tvaiku atsūknēšanas sistēma - aprīkojuma komplekts, ar kuru savāc un uzglabā tvaikus, ja ar degvielu tiek uzpildītas autotransporta degvielas tvertnes, cisternas degvielas uzpildes stacijā vai pārvietojamās cisternas naftas bāzē;

1.11. tvaiku pagaidu uzglabāšana - tālākai transportēšanai uz pārstrādi paredzēto tvaiku pagaidu uzglabāšana naftas bāzes cisternā ar slēgtu jumtu. Tvaiku transportēšana no vienas naftas bāzes cisternas uz otru nav uzskatāma par tvaiku pagaidu uzglabāšanu;

1.12. tvaiku pārstrādes iekārta - iekārta tvaiku (arī tvaiku no jebkuras naftas bāzes bufera rezervuāru sistēmas) pārstrādei degvielā;

1.13. uzpildes iekārta - jebkura iekārta degvielas uzpildes stacijā vai naftas bāzē, ar kuru degviela tiek iepildīta pārvietojamās cisternās un autotransporta degvielas tvertnēs; naftas bāzes autocisternu uzpildes iekārtā var būt viena vai vairākas pārsūknēšanas iekārtas.

2. Šie noteikumi nosaka vides kvalitātes normatīvus un vides aizsardzības prasības, ekspluatējot degvielas uzpildes stacijas, naftas bāzes un pārvietojamās cisternas, kā arī valsts institūciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) pienākumus šo noteikumu izpildei.

II. Degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes pazemes ūdeņu aizsardzība

3. Pirms degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes projektēšanas uzsākšanas saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumiem Nr.112 "Vispārīgie būvnoteikumi" uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas veic projektēšanu, nodrošina pazemes ūdeņu piesārņojuma un hidroloģisko apstākļu izpēti (1.pielikums), lai novērtētu pazemes ūdeņu sākotnējo stāvokli. Pārskatu par pazemes ūdeņu sākotnējo stāvokli kopā ar degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes projektu uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) iesniedz reģionālajā vides pārvaldē. Uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) pazemes ūdeņu piesārņojuma un hidroloģisko apstākļu izpētei nepieciešama Valsts ģeoloģijas dienestā izsniegta attiecīga licence.

4. Pirms degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes darbības uzsākšanas degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina pazemes ūdeņu un, ja nepieciešams, artēzisko ūdeņu novērošanas urbumu tīkla izveidošanu saskaņā ar šo noteikumu 1.pielikumu.

5. Pazemes ūdeņu novērošanu veic ne retāk kā divas reizes gadā. Ja gruntsūdens līmenis ir dziļāks par 10 metriem vai gruntsūdens horizonta filtrācijas koeficients ir zemāks par 1x10^-3 cm/s, atļauts izmantot alternatīvu gruntsūdens un pazemes ūdeņu piesārņojuma novērošanas sistēmu, ja norāda, ka ar alternatīvo sistēmu iegūtie dati ir līdzvērtīgi vai precīzāki par tiem, kas iegūti, izmantojot pazemes ūdeņu novērošanas urbumus. Uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) pazemes ūdeņu novērošanas rezultātus reizi gadā iesniedz Valsts ģeoloģijas dienestā.

6. Ja ir noplūdusi degviela un degvielas uzpildes stacija vai naftas bāze tiek slēgta vai no tās tiek aizvāktas cisternas, degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina pazemes ūdeņu novērtēšanu saskaņā ar šo noteikumu 1.pielikumu.

7. Novērtējot pazemes ūdeņus, analizē naftas produktu kopsummu paraugos un, ja nepieciešams, pēc reģionālās vides pārvaldes pieprasījuma - arī benzolu, toluolu, etilbenzolu un ksilolu saskaņā ar šo noteikumu 8.punktu un 1.pielikumu.

8. Pazemes ūdeņu un grunts kvalitātes analīzes drīkst veikt tikai akreditētas un attiecīgi pilnvarotas laboratorijas, kuras nodrošina šādu nosacījumu izpildi:

8.1. analizējot grunts paraugus, izmanto metodiku, pēc kuras naftas produktu kopsummas mazākā kvantitatīvi nosakāmā koncentrācija ir 100 mg/kg. Veicot benzola, toluola, etilbenzola un ksilola analīzes, izmanto metodiku, pēc kuras mazākā kvantitatīvi nosakāmā koncentrācija ir 0,1 mg/kg;

8.2. analizējot pazemes ūdeņu paraugus, izmanto metodiku, pēc kuras naftas produktu kopsummas mazākā kvantitatīvi nosakāmā koncentrācija ir 0,1 mg/l. Veicot benzola, toluola, etilbenzola un ksilola analīzes, izmanto metodiku, pēc kuras mazākā kvantitatīvi nosakāmā koncentrācija ir 0,005 mg/l.

9. Ja pazemes ūdeņu kvalitātes analīzes norāda, ka piesārņotājvielu koncentrācija pārsniedz šo noteikumu 1.pielikumā noteikto robežvērtību C vai pazemes ūdeņu sākotnējā stāvokļa novērtējumā minēto piesārņotājvielu koncentrāciju, degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nekavējoties nodrošina atkārtotas pazemes ūdeņu kvalitātes analīzes. Ja atkārtotās analīzes apstiprina, ka piesārņotājvielu koncentrācija ir paaugstināta, degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina šo noteikumu 10. un 11.punktā noteikto prasību izpildi.

10. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nekavējoties ziņo reģionālajai vides pārvaldei par degvielas noplūdi, ja cisternā būtiski zudusi degviela, parādījies ūdens vai ja pazemes ūdeņu novērošanas akās parādījušies peldoši naftas produkti, pazemes ūdeņos parādījusies naftas produktu plēvīte vai, izmantojot attiecīgu metodi (sistēmu), ir konstatēta degvielas noplūde cisternā vai cauruļvadā.

11. Pēc degvielas noplūdes atklāšanas degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina:

11.1. bojāto cisternu un cauruļvadu ekspluatācijas pārtraukšanu līdz noplūdes cēloņa atklāšanai un novēršanai;

11.2. bojāto cisternu un cauruļvadu iztukšošanu, lai novērstu naftas produktu turpmāku noplūdi;

11.3. cisternu un cauruļvadu hermētiskuma un izturības pārbaudes veikšanu. Ja pārbaudē netiek konstatēta degvielas noplūde, attiecīgo cisternu un cauruļvadu ekspluatāciju var turpināt;

11.4. pazemes ūdeņu novērtēšanu, ja pārbaudē tiek konstatēts, ka attiecīgo cisternu un cauruļvadu hermētiskums un izturība nav pietiekama vai ja cisternu un cauruļvadu hermētiskums un izturība ir pietiekama, bet vide tiek piesārņota ar naftas produktiem;

11.5. nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai pārtrauktu turpmāko degvielas noplūdi un izplatīšanos vidē, ja pazemes ūdeņu novērtējumā tiek atklāts degvielas noplūdes avots. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nekavējoties noskaidro piesārņojuma izplatību pazemes ūdeņos, lai noteiktu videi radītos zaudējumus;

11.6. cisternu un cauruļvadu turpmāku ekspluatāciju un detalizētāku pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēti, ja pazemes ūdeņu novērtējums neatklāj bīstamu naftas produktu radīto piesārņojumu.

12. Ja pēc noplūdes vidē nonāk vairāk nekā 300 litru naftas produktu, degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs četru nedēļu laikā pēc noplūdes konstatēšanas iesniedz reģionālajā vides pārvaldē rakstisku ziņojumu par veiktajiem noplūdes seku likvidēšanas pasākumiem un degvielas noplūdes vietas un pazemes ūdeņu piesārņojuma novērtējumu, kā arī piesārņojuma seku likvidēšanas plānu (pēc saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi).

13. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina:

13.1. ūdens un degvielas necaurlaidīga pretinfiltrācijas seguma noklāšanu darba zonā (darba zona - vieta degvielas uzpildes stacijā vai naftas bāzē, kur notiek degvielas uzpildes stacijai vai naftas bāzei raksturīgās darbības, piemēram, cisternu, autotransporta degvielas tvertņu un pārnēsājamo degvielas tvertņu uzpilde ar degvielu, kā arī autotransporta tehniskā apkope);

13.2. virszemes pretinfiltrācijas seguma noklāšanu ap uzpildes iekārtām (2.pielikums);

13.3. pretinfiltrācijas uztvērēja noklāšanu ap cisternu uzpildes iekārtām (2.pielikums);

13.4. iedziļināto pretinfiltrācijas ekrānu izmantošanu līdz to ražotāja garantijas termiņa beigām - ekspluatācijā esošajām degvielas uzpildes stacijām un naftas bāzēm, kuras saņēmušas būvatļauju vai atļauju darboties līdz 2000.gada 1.martam. Pēc minētā termiņa attiecīgās degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes aprīko ar virszemes pretinfiltrācijas segumu;

13.5. degvielas noplūdes aizsardzības un konstatēšanas metožu (sistēmu) lietošanu virszemes un pazemes cisternām un cauruļvadiem (3.pielikums).

III. Pirmās un otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmas degvielas uzpildes stacijās

14. Degvielas uzpildes stacijās, kurās uzglabā degvielu ar piesātinātu tvaiku spiedienu 27,6 kilopaskāli un vairāk (izņemot sašķidrināto gāzi, ko paredzēts izmantot par degvielu autotransporta iekšdedzes dzinējos), degvielas uzpildes stacijas valdītājs nodrošina pirmās un otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas un kontroles sistēmu iebūvēšanu un darbību atbilstoši šo noteikumu 4.pielikumā noteiktajām prasībām un ražotāja norādījumiem. Attiecīgajās sistēmās jāievēro šādi nosacījumi:

14.1. pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmās kopējie degvielas zudumi, kas rodas, uzpildot degvielas uzpildes stacijas cisternas, gada laikā nepārsniedz 0,01 svara procentu no apjoma;

14.2. otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmai jāatsūknē vismaz 90 svara procenti degvielas tvaiku.

15. Degvielas uzpildes stacijas valdītājs nodrošina otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmas dinamiskā pretspiediena, šķidruma aizsprosta un noplūdes pārbaužu veikšanu vismaz reizi trijos gados, ievērojot šādus nosacījumus:

15.1. pārbaudes veic kompetentas un akreditētas atbilstības novērtēšanas institūcijas;

15.2. pārbaudes datumu, rezultātus un pārbaudītāja nosaukumu ieraksta degvielas uzpildes stacijas ekspluatācijas žurnālā;

15.3. ja attiecīgās sistēmas darbības pārbaudē tiek konstatēti trūkumi, degvielas uzpildes stacijas valdītājs veic nepieciešamos pasākumus to novēršanai.

16. Ja degvielas uzpildes stacijā apjoms ir mazāks par 100 m³ gadā, attiecīgo staciju var neaprīkot ar tvaiku atsūknēšanas sistēmām.

17. Ja degvielas uzpildes stacijā apjoms ir mazāks par 500 m³ gadā, pēc saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi un teritoriālo vides veselības centru attiecīgo staciju var neaprīkot ar tvaiku atsūknēšanas sistēmām, ja tā atrodas vietā, kur tvaiku noplūde nevar radīt ievērojamu kaitējumu videi vai cilvēku veselībai.

IV. Tvaiku savākšana un pārstrādāšana, kā arī uzglabāšana naftas bāzēs un transportējot degvielu no degvielas uzpildes stacijas uz naftas bāzi

18. Naftas bāzes valdītājs nodrošina, lai degvielas (izņemot sašķidrināto gāzi, ko paredzēts izmantot par degvielu autotransporta iekšdedzes dzinējos) tvaiku ar piesātinātu tvaiku spiedienu 27,6 kilopaskāli un vairāk uzglabāšana naftas bāzes cisternās, kā arī tvaiku savākšanas un pārstrādes iekārtas atbilstu šo noteikumu 5.pielikumā noteiktajām prasībām. Pēc saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi degvielas zudumu samazināšanai var izmantot citus tehniskos risinājumus, ja tie ir tikpat efektīvi vai efektīvāki nekā šo noteikumu 5.pielikumā minētie. Pieļaujamie degvielas zudumi gada laikā ir:

18.1. uzpildot un uzglabājot degvielu naftas bāzes cisternās, - līdz 0,01 svara procentam no apjoma;

18.2. uzpildot un iztukšojot pārvietojamās cisternas naftas bāzē, - līdz 0,005 svara procentiem no apjoma.

19. Ja naftas bāzē ir autocisternu uzpildīšanas iekārtas, naftas bāzes valdītājs nodrošina, lai tās būtu apgādātas ar vismaz vienu pārsūknēšanas iekārtu, kura atbilst tādu autocisternu tehniskajām prasībām, kuras uzpilda no apakšas (6.pielikums).

20. Naftas bāzēs, kur tiek uzpildīti kuģi, tvaiku pārstrādes iekārtu var aizstāt ar tvaiku sadedzināšanas iekārtu, ja tvaiku pārstrāde ir bīstama vai tehniski neiespējama atgriezenisko tvaiku dēļ.

21. Ja naftas bāzē apjoms ir mazāks par 25000 tonnu gadā, tvaiku tūlītēju pārstrādi naftas bāzē var aizstāt ar tvaiku pagaidu uzglabāšanu, ja ar reģionālo vides pārvaldi ir saskaņoti tvaiku pārstrādes tehniskie risinājumi.

22. Pārvietojamo cisternu valdītājs nodrošina, lai tvaiki, kas tiek iepildīti degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes cisternās ar nekustīgo jumtu pagaidu uzglabāšanai, pa hermētisku vadu tiek novadīti atpakaļ pārvietojamajā cisternā, kas pievedusi degvielu. Degvielas uzpildīšana ir aizliegta, ja nav ievēroti visi iekārtu darbināšanas noteikumi vai iekārtas nedarbojas atbilstoši tehnoloģiskajiem noteikumiem.

23. Pārvietojamo cisternu valdītājs nodrošina, lai pārvietojamās cisternas, kas piegādā degvielu degvielas uzpildes stacijām un naftas bāzēm, būtu projektētas un darbinātas atbilstoši šo noteikumu 7.pielikumā noteiktajām prasībām.

V. Degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes cisternu un cauruļvadu darbināšana

24. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina, lai stacijā un naftas bāzē tiktu lietotas tikai tādas cisternas, kuru atbilstība spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ir apliecināta ar atbilstības sertifikātu saskaņā ar standarta LVS EN 45011 "Produktu sertifikācijas institūciju vispārējie kritēriji" prasībām un kurām ekspluatācijas laikā tiek veiktas periodiskas pārbaudes saskaņā ar standarta LVS EN 45004 "Galvenie kritēriji dažāda veida institūcijām, kas veic inspekciju" prasībām.

25. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina, lai cisternas tiktu uzpildītas saskaņā ar šo noteikumu 8.pielikumā noteiktajām prasībām.

26. Ja viena vai vairākas cisternas īslaicīgi (no trim mēnešiem līdz diviem gadiem) netiek izmantotas (netiek uzpildītas ar degvielu vai no tām netiek atsūknēta degviela), degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina šo noteikumu 8.pielikumā noteikto prasību izpildi.

27. Ja cisterna netiek izmantota vairāk kā divus gadus, degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs nodrošina, lai tā kopā ar cauruļvadiem tiktu pārvērsta nelietojamā stāvoklī un aizvākta atbilstoši šo noteikumu 8.pielikumā noteiktajām prasībām, kā arī nodrošina gruntsūdens novērtēšanu.

28. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs divas nedēļas pirms attiecīgo darbu uzsākšanas rakstiski ziņo reģionālajai vides pārvaldei par cisternu attīrīšanu, pārvēršanu nelietojamā stāvoklī un aizvākšanu.

29. Četras nedēļas pēc šo noteikumu 27.punktā minēto darbu pabeigšanas degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs iesniedz reģionālajā vides pārvaldē rakstisku ziņojumu, kurā norāda:

29.1. aizvākto cisternu bijušo izvietojumu;

29.2. cisternās uzglabātās degvielas markas;

29.3. cisternu materiālu un tilpumu;

29.4. cisternu tehnisko stāvokli;

29.5. cisternu likvidēšanas veidu un vietu;

29.6. grunts un gruntsūdens novērtējuma rezultātus.

VI. Degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes būvniecības un darbināšanas vispārīgās prasības

30. Degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes projektē un būvē juridiskās personas, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir saņēmušas licenci uzņēmējdarbībai būvniecībā.

31. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā jāsaņem ūdens lietošanas atļauja un atļauja maksimāli pieļaujamajai piesārņojošo vielu emisijai gaisā.

32. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājam nepieciešami šādi dokumenti:

32.1. grunts un gruntsūdens sākotnējā stāvokļa novērtējuma rezultāti;

32.2. gruntsūdens novērošanas rezultāti;

32.3. grunts un gruntsūdens novērtējuma rezultāti šādos gadījumos:

32.3.1. degvielas noplūde;

32.3.2. degvielas uzpildes stacijas slēgšana;

32.3.3. cisternu aizvākšana;

32.3.4. degvielas uzpildes stacijas slēgšana un cisternu aizvākšana;

32.4. dati par notekūdeņu attīrīšanas iekārtu attīrīšanu no nogulsnēm un naftas produktiem;

32.5. par rīcību pēc degvielas noplūdes;

32.6. par rīcību avārijas situācijā;

32.7. kontroles dati cisternu īslaicīgas neizmantošanas laikā;

32.8. par cisternu aizvākšanu un pārvēršanu nelietojamā stāvoklī.

33. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs ir atbildīgs par to, lai šo noteikumu 32.punktā minētie dokumenti tiktu glabāti ne mazāk kā piecus gadus vai atbilstoši Valsts arhīva nosacījumiem. Attiecīgajai informācijai jābūt brīvi pieejamai valsts un pašvaldības kontroles institūcijām.

VII. Atbildība par šo noteikumu neievērošanu

34. Ja netiek ievērotas šajos noteikumos noteiktās prasības, uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) darbības ar naftas produktiem var apturēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

35. Par šo noteikumu neievērošanu vainīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

VIII. Noslēguma jautājumi

36. Degvielas uzpildes stacijas vai naftas bāzes valdītājs ir atbildīgs par to, lai attiecīgā degvielas uzpildes stacija vai naftas bāze atbilstu šo noteikumu prasībām saskaņā ar šo noteikumu 9.pielikumu.

37. Ekspluatācijā esošajām naftas bāzēm, kas ir saņēmušas būvatļauju vai atļauju darboties līdz 2000.gada 1.martam, šo noteikumu IV nodaļa piemērojama saskaņā ar šādu laika grafiku:

37.1. naftas bāzēm, kurām šo noteikumu 18.punktā minētās degvielas apjoms ir lielāks par 150000 tonnu gadā, - ar 2002.gada 1.janvāri;

37.2. naftas bāzēm, kurām šo noteikumu 18.punktā minētās degvielas apjoms ir lielāks par 25000 tonnu gadā, - ar 2004.gada 1.janvāri;

37.3. pārējām naftas bāzēm, kurām šo noteikumu 18.punktā minētās degvielas apjoms ir mazāks par 25000 tonnu gadā, - ar 2009.gada 1.janvāri.

38. Noteikumi stājas spēkā ar 2000.gada 1.martu.

Ministru prezidents A.Šķēle

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

1.pielikums
Ministru kabineta
1999.gada 3.augusta
noteikumiem Nr. 269

Metodiskie norādījumi  pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētei

1. Pazemes ūdeņu piesārņojuma kritēriji

Pazemes ūdeņu piesārņojums šo noteikumu izpratnē ir to dabiskās kvalitātes negatīvās izmaiņas, kas radušās cilvēku darbības rezultātā. Piesārņojuma izpausmes ir gan pazemes ūdenim tipisko komponentu koncentrācijas palielināšanās (hlorīdi u.c. joni), gan specifisko tehnogēno vielu parādīšanās (benzols, pesticīdi u.c.).

Novērtējot pazemes ūdeņu piesārņojumu, izmanto 1.tabulā sniegtās robežvērtības A, B un C:

A - salīdzinošā koncentrācija - gruntsūdeņu reģionālais fons;

B - maksimālā dabiskā koncentrācija/lielums vai specifisko vielu analīzes jutīgums;

C - stipra piesārņojuma robeža.

1. tabula

Pazemes ūdeņu piesārņojuma kritēriji

Komponenti/parametri		Robežvērtības
		A	B	C
1	2	3	4	5
Galvenie joni un piesārņojuma rādītāji
Sausne		500	900*	3 000
Na+		40	70*	1 000
K+		7	12*	30
Ca2+		100	180*	600
Mg2+		40	80*	200
Cl-	mg/l	50	100*	1 000
SO42-		60	140*	1 000
N/NH4+		0.5	3*	20
N/NO2-		0.03	0.4	1
N/NO3-		1	4	20
Nkop.		3	10*	50
P/PO43-		0.2	0.5*	2
ĶSP		40	100*	500
BSP5	µg O2/l	3	10*	20
Smagie metāli
Zn		100	200	800
Cu		10	50	200
As		10	50	100
Cr	µg/l	10	50	200
Ni		10	50	200
Pb		2	30	100
Cd		0.3	3	10
Hg		0.01	0.5	2
Naftas produkti un eļļas
Ekstrahējamas ar hloroformu vielas			2 000	10 000
Kopējie naftas produkti (ISS metode)	µg/l		200	1 000
Aromātiskie ogļūdeņraži			Analīžu jutīgums	200
Citi savienojumi
SVAV		-	20	200
Fenols	µg/l	2	10*	50
Kopējie hlorogļūdeņraži		-	Analīžu jutīgums	70
Kopējie pesticīdi				5

Piezīmes.

Robežvērtības A, B un C izmantojamas tikai gruntsūdeņu un aktīvās ūdens apmaiņas zonas artēzisko ūdeņu (līdz 100 m dziļumam) piesārņojuma novērtējumam.

Hidroģeoķīmisko anomāliju iecirkņos attiecībā uz iezīmētiem komponentiem robežvērtības B noteikšanai jāizmanto 2.tabulas dati.

2. tabula

Dabiskās hidroģeoķīmiskās anomālijas

Anomālijas izcelsme	Iespējamā izplatība	Parametri		Maksimālā koncentrācija (robežvērtība B)
Jūras ūdeņu intrūzija	Līdz 100-300 m plašā joslā gar jūras krastu un upju grīvām	Sausne	mg/l	10 000
		Na+		3 000
		Mg2+		200
		Cl-		6 000
		u.c. komponenti proporcionāli jūras ūdens atšķaidīšanas pakāpei
Dziļo minerālūdeņu inžekcija tektonisko lūzumu zonās	Daugavgrīvā, Carnikavā, Ādažos, Ķīšezera, Baltezera un Juglas ezera apkaimē, Lielās Juglas un Mazās Juglas grīvās	Sausne	mg/l	2 200
		Na+		300
		K+		23
		Ca2+		280
		Mg2+		130
		Cl-		900
		SO42-		500
Ģipšu šķīdināšana karbonātiskos nogulumos Kūdras un dūņu sadalīšanās	Centrālajā un dienvidrietumu Latvijā, joslā Ieriķi-Dzērbene, Alūksnē Purvos, vecupju lokālos iecirkņos, mūsdienu jūras nogulumu izplatības teritorijās (Jūrmalā, Rīgas rajonā un Jelgavas rajonā u.c. piejūras zemienēs)	Sausne	mg/l	3 000
		Ca2+		700
		SO42-		1 800
		Nkop.		15
		N/NH4+	mg/l	10
		P/PO43-		3
		Fenols		0.03
		ĶSP	mg O2/l	150
		BSP5		20

Piezīme.

Lai pareizi interpretētu hidroķīmiskos datus sarežģītos hidroģeoķīmiskajos apstākļos, nepieciešams hidroģeologa eksperta atzinums.

Robežvērtību A, B un C noteikšanas principi, ņemot vērā pazemes ūdeņu dabisko ķīmisko sastāvu un tehnogēnās izmaiņas, doti šī pielikuma 2.punktā. Ievērojot šos principus, salīdzinājumā ar dzeramā ūdens standarta piemērošanu piesārņojuma novērtējums ir objektīvāks, jo ļauj:

1) izvairīties no kļūdām, kas saistītas ar dabisko ķīmiskā sastāva izmaiņu pieskaitīšanu piesārņojumam;

2) konstatēt vājas piesārņojuma pazīmes, ja komponentu koncentrācijas ir mazākas nekā to maksimāli pieļaujamās koncentrācijas (MPK) dzeramajam ūdenim.

Pamatojoties uz noteiktajām robežvērtībām (A, B, C), tiek piedāvāta praksē izmantojama pazemes ūdeņu piesārņotības klasifikācija, sniedzot rekomendācijas vides aizsardzības pasākumu veikšanai (3.tabula).

3. tabula

Pazemes ūdeņu piesārņojuma kategorijas

Robežvērtības	Ūdens kvalitātes kategorija	Vides aizsardzības pasākumi
		papildu pētījumi	monitorings	sankcijas	sanācija vai lokalizācija
< A	Nepiesārņots, laba dabiskā kvalitāte	Nav nepieciešami
A-B	Vāji piesārņots vai zema dabiskā kvalitāte	Jānoskaidro zemās kvalitātes iemesls	Nav nepieciešams	Pamatotas1	Nav nepieciešama
B-C	Piesārņots	Jāprecizē piesārņojuma spektrs un izplatība	Jāveic2	Pamatotas3	Jāveic2
> C	Stipri piesārņots		Jāveic piesārņojuma attīstības noskaidrošanai un prognozēšanai	Pamatotas	Jāveic

Nosacījumi:

1. Pēc piesārņojuma un tā avota identifikācijas un fona koncentrācijas noteikšanas.

2. Ja ir reāli draudi ūdensgūtnēm un aizsargājamām virszemes ūdenstilpēm.

3. Pēc fona koncentrācijas noteikšanas.

 

2. Robežvērtību A, B un C noteikšanas principi

Robežvērtības A un B dabiskas izcelsmes komponentiem noteiktas, veicot vairāk nekā 2000 gruntsūdeņu analīžu matemātisko apstrādi. Paraugus ir ņēmis Valsts ģeoloģijas dienests, realizējot hidroģeoloģisko kartēšanu un pazemes ūdeņu monitoringu rajonos, kam raksturīga neliela tehnogēnā slodze. No tiem tika izvēlēta gruntsūdeņu ķīmisko analīžu kopa, kas neietver hidroģeoķīmisko anomāliju zonas un kurām nav izteiktu piesārņojuma pazīmju.

Veicot hidroģeoķīmisko datu matemātisko apstrādi, tika konstatēta gruntsūdeņu ķīmiskā sastāva atkarība no ūdeni saturošo iežu litoloģiskā sastāva un reljefa. Pārsvarā ūdens mineralizācija un atsevišķu ingredientu saturs smilšainos nogulumos ir mazāks nekā mālainos nogulumos. Paugurainās teritorijās gruntsūdeņi, savukārt, ir mazāk mineralizēti nekā zemienēs. Minētās likumsakarības nosaka intensīvāka ūdens apmaiņa labāk filtrējošos iežos un labi drenētos iecirkņos.

Tomēr atšķirība starp šīm gruntsūdeņu grupām nav tik liela, lai katrai no tām noteiktu atsevišķus kvalitātes kritērijus. Tāpēc robežvērtības tika noteiktas, izmantojot vienu apvienotu kopu.

Robežvērtība A tika noteikta kā 95 % nodrošināta gruntsūdeņu dabiskā koncentrācija. Robežvērtība B tika noteikta kā 99,9 % nodrošināta gruntsūdeņu dabiskā koncentrācija. Tā aptver visas gruntsūdeņu ķīmiskā sastāva dabiskās izmaiņas, izņemot hidroģeoķīmisko anomāliju iecirkņus. Robežvērtība B hidroķīmiskajām anomālijām (2.tabulā) ir maksimālā, kas atklāta Latvijā zināmajos anomālajos iecirkņos.

Nav pietiekama faktiskā materiāla daudzuma, lai droši noteiktu robežvērtību B smagajiem metāliem. Vērtēšanai bija tikai apmēram 100 kvalitatīvu analīžu rezultātu, kas iegūti, izmantojot mūsdienīgas, jutīgas instrumentālās metodes (atomu adsorbcijas spektrofotometrijas un neitronu aktivācijas metodi). Tāpēc papildus tika izmantota pasaulē publicētā informācija par starptautiski pieņemtajām robežvērtībām.

Specifiskie tehnogēnie komponenti nav raksturīgi dabiskajiem pazemes ūdeņiem, tāpēc tiem nav noteikta robežvērtība A. Kā robežvērtība B pieņemts analītisko metožu jutīgums, jo minēto vielu konstatēšana pazemes ūdeņos viennozīmīgi liecina par to piesārņojumu.

Robežvērtība C noteikta, apkopojot datus par zināmajām bīstami piesārņotajām vietām un nosakot korelāciju starp dažiem parametriem, ņemot vērā, ka parasti piesārņotos pazemes ūdeņos lielas koncentrācijas novērotas attiecīgu komponentu kopai. Stipri piesārņotam pazemes ūdenim, kur robežvērtību C pārsniedz vairāku ingredientu koncentrācijas, raksturīgi arī krasi izteikti slikti ūdens organoleptiskie rādītāji (smaka, krāsa, plēve utt.). Papildus iepriekš minētajai datu analīzei nosakot robežvērtību C, tika ņemti vērā analogi Holandes un Kanādas standarti.

 

3. Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēte

Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēte ietver vairākus, savstarpēji saistītus, pakāpeniski veicamus darbu veidus. Izmantojamās metodes, to spektrs un pētījumu apjoms ir atšķirīgi dažādos izpētes posmos (4.tabula).

4. tabula

Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes metodes un posmi

Posms		Mērķis	Izmantojamās metodes
1	2	3	4
I	Sagatavošanās	* objekta bīstamības orientējoša novērtēšana * izpētes metodikas noteikšana	* esošās informācijas par objektu un tā apkārtni vākšana un apkopošana * objekta apsekošana * objekta topogrāfiskā plāna sastādīšana un atsevišķu elementu precizēšana
II	Orientējošā izpēte	* pazemes ūdeņu piesārņojuma esamības un pakāpes novērtēšana * turpmāko pētījumu nepieciešamības noteikšana	* novērošanas urbumu ierīkošana * pazemes ūdeņu paraugošana * laboratorijas ķīmiskie pētījumi
III	Detālā izpēte	* pazemes ūdeņu piesārņojuma izplatības un sastāva noteikšana * pazemes ūdeņu piesārņojuma bīstamības noteikšana un attīstības prognozēšana * esošās situācijas uzlabošanas pasākumu noteikšana (arī sanācijas pasākumu nepieciešamības noteikšana)	* virszemes ģeofizikālie pētījumi u augsnes un aerācijas zonas grunts piesārņojuma izpēte * gruntsūdeņu emanācijas izpēte u novērošanas urbumu ierīkošana * urbumu karotāža * pazemes ūdeņu paraugošana * laboratorijas ķīmiskie un inženierģeoloģiskie pētījumi * pazemes ūdeņu monitorings
IVa	Izpēte sanācijai	* priekšlikumu izstrādāšana sanācijai * sanācijas efektivitātes pārbaudīšanas un tās procesa vadīšanas nodrošināšana	* visas iepriekšējo posmu metodes * hidroģeoloģiskā un migrācijas matemātiskā datormodelēšana * laboratorijas fizikāli ķīmiskā modelēšana *trasera eksperimenti
IVb	Zinātniskie pētījumi	teorētisko un metodisko pamatu in situ nodrošināšana	* pastāvīgi darbojošās datu bāzes izveide, metodisko materiālu izstrāde u.c.

Turpmāk apskatītas galvenās pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes darbu sastāvdaļas un biežāk izmantojamās metodes. Tā kā nav vispārīgas un jebkurā gadījumā izmantojamas izpētes metodikas, apskatīti tikai pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes pamatprincipi. Atkarībā no konkrētiem apstākļiem darbu metodika var mainīties plašos ietvaros, līdz ar to pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēte ir radošs process, kas īpaši attiecināms uz IV posma darbiem.

 

3.1. Informācijas apkopošana un objekta apsekošana

Izpētes darbu metodikas un apjoma noteikšanai jāapkopo šāda informācija:

1) objekta nosaukums, tā atrašanās vieta un platība;

2) objekta izmantošanas veids, vēsture, agrākā un pašreizējā piederība;

3) saražotā un uzglabājamā produkcija, ražošanas process un tā atkritumi, sniegtie pakalpojumi;

4) ražošanas procesa jauda un piesārņotājvielu apjomi, to glabāšanas veids, spektrs un ķīmiskais sastāvs;

5) potenciālie pazemes ūdeņu piesārņošanas avoti un iespējamie piesārņojuma infiltrācijas ceļi, attīrīšanas un kanalizācijas iekārtu esamība un stāvoklis;

6) avārijas un citi potenciāli bīstami notikumi un to sekas;

7) agrāk veiktie pētījumi un to rezultāti;

8) teritorijas ģeoloģiskā uzbūve un hidroģeoloģiskie apstākļi, gruntsūdeņu plūsmas virziens;

9) urbumu un aku esamība teritorijā, ūdens kvalitāte tajās;

10) tuvākās ūdenstilpes un ūdens ņemšanas vietas, citi aizsargājamie vides objekti;

11) cita nepieciešamā informācija (meteoroloģiskā, hidroloģiskā u.c.).

Iespējamie informācijas avoti:

1) objekta administrācija;

2) pašvaldības un to arhīvi;

3) reģionālās vides aizsardzības pārvaldes;

4) Valsts ģeoloģijas fonds;

5) Valsts hidrometeoroloģijas pārvalde;

6) dažādas institūcijas un uzņēmējsabiedrības, kas veikušas pētījumus aplūkojamajā teritorijā;

7) topogrāfiskās kartes, uzņēmuma plāni, aerofotouzņēmumi.

Svarīga nozīme ir objekta apsekošanai. Teritorijas vizuālā izpēte, kā arī uzņēmuma darbinieku un apkārtējo iedzīvotāju aptauja ļauj būtiski papildināt arhīvos esošo informāciju. Apsekošanas gaitā īpaša uzmanība jāpievērš:

1) arhīvu u.c. informācijas pārbaudīšanai;

2) zemes virsmas stāvoklim, tās segumam (asfalts u.c.), vizuāli konstatējamam augsnes piesārņojumam, atkritumu klātbūtnei u.c.;

3) esošo karjeru, grāvju u.c. izstrādņu apsekošanai, lai novērtētu aerācijas zonu veidojošās gruntis, gruntsūdens līmeņa dziļumu, virszemes ūdeņu piesārņojuma pakāpi;

4) esošo urbumu un aku apsekošanai, to sanitārtehniskā stāvokļa noteikšanai un ūdens kvalitātei tajās un tamlīdzīgi.

 

3.2. Novērošanas urbumu ierīkošana

Novērošanas urbumus piesārņotā objektā ierīko, lai nodrošinātu:

1) pazemes ūdeņu piesārņojuma identifikāciju un izpēti;

2) pazemes ūdeņu ķīmiskā sastāva fona koncentrāciju noteikšanu;

3) pazemes ūdeņu plūsmas virziena noteikšanu;

4) iecirkņa ģeoloģiskās uzbūves un hidroģeoloģisko īpašību apzināšanu;

5) piesārņojuma dinamikas izpēti laikā, t.i., piesārņojuma izplatības virziena un pārvietošanās ātruma noteikšanu;

6) piesārņojuma izplatības prognozes korekciju un sanācijas pasākumu nepieciešamības vērtējumu, ņemot vērā in situ novērojumus;

7) pamatotu piesārņojošo vielu daudzuma novērtējumu ūdens horizontā, lai varētu korekti aprēķināt videi nodarītos zaudējumus.

Novērošanas urbumu izvietojums, to konstrukcijas un skaits jānosaka, ņemot vērā šādus faktorus:

1) objekta izpētes pakāpe un posms;

2) piesārņojuma veids objektā. Jādiferencē divi galvenie piesārņojuma veidi:

a) punktveida piesārņojums - ar vienu piesārņojuma avotu, kurā veidojas piesārņojuma oreols (piemēram, stacija vai neliela izgāztuve ar vienu atkritumu veidu);

b) izkliedētais piesārņojums - ar dažādiem piesārņojuma avotiem, kuri kopumā veido piesārņojuma areālu (piemēram, rūpnīca, kurā ir atsevišķi dažāda profila cehi);

3) piesārņojuma avotu apmēri un izmantošanas ilgums, piesārņotājvielu daudzums/jauda;

4) pazemes ūdeņu plūsmas virziens un to filtrācijas ātrums;

5) potenciāli piesārņotā ūdens horizonta uzbūve (biezums, griezuma neviendabīgums);

6) esošie dati par piesārņojuma izplatību pazemes ūdeņos;

7) tuvākās ūdens ņemšanas vietas un drenas (upes, grāvji u.c.);

8) novērošanas un citu urbumu esamība (lai samazinātu pētījumu izmaksas).

Punktveida piesārņojuma objektā orientējošās izpētes posmā ierīko četrus novērošanas urbumus. Visoptimālākā urbumu izvietojuma shēma ir vienādmalu trijstūris ap potenciālā piesārņojuma avotu, jo šajā gadījumā droši tiek noteikts pazemes ūdeņu plūsmas virziens. 4.urbums jāierīko pazemes ūdeņu plūsmas virzienā piesārņojuma avota tiešā tuvumā (1.zīmējums).

Veicot punktveida piesārņojuma objektā detālo izpēti , jāierīko urbumu profili pazemes ūdeņu plūsmas virzienā. Urbumu skaitam jānodrošina piesārņojuma izplatības kartēšana. Jāierīko viens līdz divi urbumi gruntsūdeņu plūsmai pretējā (pacēluma) virzienā, lai noteiktu pazemes ūdeņu ķīmiskā sastāva fonu.

Izkliedētā piesārņojuma objektā orientējošās izpētes posmā novērošanas urbumus lietderīgāk izvietot "konverta" veidā, nosedzot visu piesārņoto teritoriju.

3.3. Novērošanas urbumu tīkla paplašināšana pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes gaitāā

Veicot izkliedēta piesārņojuma objektā detālo izpēti , papildu urbumi jāierīko gan pazemes ūdeņu plūsmas virzienā piesārņojuma izplatības kartēšanai, gan objekta teritorijā tuvu atsevišķiem piesārņojuma avotiem, lai noskaidrotu to ieguldījumu kopējā piesārņojuma areāla veidošanā.

Lielākajā daļā pētāmo objektu reprezentatīvu novērošanas urbumu tīklu var plānot, pamatojoties uz elektriskās zondēšanas datiem, ierīkojot urbumus gar zemas iežu elektriskās pretestības anomālo zonu.

Izpētes posmā sanācijai vai zinātniskajiem pētījumiem novērošanas urbumu tīklam jāaptver piesārņojuma avota iecirkņi un viss piesārņojuma areāls, kā arī jānodrošina pazemes ūdeņu monitorings nākotnē (1.zīmējums).

Urbumu filtra vai produktīvā intervāla dziļums nosakāms, ņemot vērā ģeoloģisko griezumu, izpētes posmu un piesārņojošo vielu potenciālo spektru (5.tabula).

5. tabula

Optimālais filtru izvietojums urbumos orientējošās izpētes posmā

Iežu litoloģiskais sastāvs	Horizonta biezums (m)	Galvenās piesārņotājvielas
		Minerālvielas un citas vielas ar īpatnējo svaru > 1 g/cm3	Naftas produkti un citas vielas  ar īpatnējo svaru < 1 g/cm3
	< 10	Horizonta apakšējā daļā	Horizonta augšējā daļā
Viendabīgs	> 10	Piesārņojuma avota tuvumā - horizonta augšējā un apakšējā daļā, attālinoties no piesārņojuma avota - horizonta apakšējā daļā
Neviendabīgs		Ūdenscaurlaidīgo slāņu izplatības intervālā	Horizonta augšējā daļā un ūdenscaurlaidīgo slāņu izplatības intervālā

Ja no zemes virsmas pirmā ūdens horizonta biezums nepārsniedz 10 m un tā litoloģiskais sastāvs ir viendabīgs, orientējošās izpētes posmā filtru ierīko:

1) ūdens horizonta augšējā daļā, ja galvenās piesārņojošās vielas ir naftas produkti, kuru blīvums ir mazāks nekā ūdenim. Filtra garums nevar būt mazāks par diviem metriem, lai aptvertu visu gruntsūdens līmeņa sezonālās svārstības zonu;

2) ūdens horizonta apakšējā daļā, ja tiek veikta piesārņojuma izpēte izgāztuvēs, rūpniecības objektos u.c., kur būtiski palielinās ūdens mineralizācija un attiecīgi piesārņoto ūdeņu blīvums. Piesārņojuma koncentrāciju horizonta apakšējā daļā nosaka arī augšējo gruntsūdeņu atšķaidīšanās ar virszemes ūdeņiem un atmosfēras nokrišņiem.

Dažos nozīmīgākajos punktos ir lietderīgi ierīkot urbumus ar garu filtru, kas aptver visu griezumu. Šādos urbumos iespējams kontrolēt piesārņojumu diferenciāciju griezumā, izmantojot ūdens elektrovadītspējas/elektriskās pretestības zondi. Ja griezumā atrodas relatīvi ūdensnecaurlaidīgi vai vāji caurlaidīgi slāņi, garu filtru izmantošana nav ieteicama, jo atsevišķu griezuma daļu savienošana rada priekšnoteikumus tālākai piesārņojuma izplatībai.

Horizontos, kuriem griezumā raksturīgs neviendabīgs litoloģiskais sastāvs, filtra daļa ierīkojama intervālā, kur konstatēti ūdenscaurlaidīgākie slāņi.

Detālās izpētes posmā neatkarīgi no piesārņojuma veida obligāti jāierīko urbumu kopas, kas atsedz visu ūdens horizonta griezumu. Tas nepieciešams, lai noskaidrotu piesārņojuma izplatības īpašības.

Izvēloties urbuma dziļumu, jānodrošina:

1) optimāls filtra ierīkošanas dziļums;

2) hidroģeoloģisko apstākļu izpēte tādā mērā, kas ļauj prognozēt piesārņojuma izplatību.

Jebkurā gadījumā jānosaka, vai pētāmā iecirkņa ģeoloģiskajā griezumā ir ūdens-necaurlaidīgie nogulumi, kas izolē artēziskos ūdeņus no gruntsūdeņiem. Tāpēc pat tajos objektos, kur piesārņojums lokalizējas ūdens horizonta augšējā daļā, viens urbums jāierīko līdz pirmajam ūdensnecaurlaidīgajam sprosthorizontam (parasti to veido morēnas smilšmāls vai limnoglaciālie māli). Ja ūdensnecaurlaidīgo nogulumu nav, šis urbums jāierīko līdz pamatiežu virsmai. Minētā urbuma ierīkošana nav nepieciešama, ja iecirkņa ģeoloģiskā izpēte ir pietiekama, lai viennozīmīgi raksturotu ģeoloģisko griezumu, izmantojot fondu materiālus.

Veicot artēzisko ūdeņu piesārņojuma izpēti, īpaša uzmanība jāvelta ūdens horizonta izolācijai no gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu pieteces. Kopumā ņemot, nav ieteicama dziļu urbumu ierīkošana stipra gruntsūdeņu piesārņojuma zonā. Ja šāds urbums tomēr nepieciešams, tā konstrukcijai pilnīgi jāgarantē artēzisko ūdeņu izolācija. Aizliegts ierīkot dziļurbumu ar vienu apvalkcauruli un bez aizcaurules cementācijas visā apvalkcaurules garumā.

Apvalkcauruļu materiālu, kas izmantojams urbuma ierīkošanai, lielā mērā nosaka iežu filtrācijas spējas. Labi filtrējošos nogulumos, kur ūdens pietece urbumā ir pietiekama, lai nodrošinātu pastāvīgu atsūknēšanu un paraugošanu no "nepārtrauktās strūklas", var tikt izmantotas dažāda materiāla apvalkcaurules. Mālainos nogulumos rekomendējamas tikai polivinilhlorīda vai nerūsējošā tērauda apvalkcaurules, jo urbuma attīrīšana un reprezentatīva parauga ņemšana nelielas ūdens pieteces dēļ nevar tikt nodrošināta vienas dienas laikā. Tērauda caurules oksidējas un līdz ar to mainās ūdens ķīmiskais sastāvs.

Jāizmanto urbumu filtri, kuru caurumu diametrs ir lielāks nekā iežu poru apmērs, lai neradītu papildu pretestību ūdens apmaiņai starp urbumu un ūdens horizontu. It īpaši tas ir svarīgi, nosakot flotējošo ogļūdeņražu slāņa biezumu.

Pēc urbšanas un apvalkcauruļu iegremdēšanas ir obligātas šādas darbības:

1) cementācija ap urbuma atveri (apvalkcaurules daļu, kas atrodas virs zemes virsmas), lai nepieļautu virszemes ūdeņu pieteci;

2) urbuma attīrīšana no urbšanas duļķes un suspendētajām vielām, t.i., vismaz vienreiz urbums jāatsūknē, līdz tas kļūst sauss vai ūdens kļūst dzidrs;

3) ūdens pieteces noteikšana (veicot urbuma attīrīšanu), kas rāda, vai ir iespējama nepārtraukta urbuma atsūknēšana. Ja ūdens pietece urbumā ir pietiekami liela un tas netiek izsūknēts pilnībā, tad urbuma ražību novērtē tradicionāli, t.i., ņemot vērā urbuma īpatnējo debitu. Ja ūdens pietece ir maza un urbums tiek pilnībā izsūknēts, tad urbuma ražību nosaka, novērojot ūdens līmeņa atjaunošanās ātrumu urbumā.

 

3.4. Pazemes ūdeņu paraugošana

Pazemes ūdeņu piesārņojuma novērtējuma korektums ir atkarīgs no paraugošanas veida ne mazāk kā no laboratorijas pētījumu kvalitātes. Atkarībā no piesārņojošo vielu rakstura un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem jāizmanto dažādas standarta metodikas, lai nodrošinātu paraugu reprezentativitāti.

Lai izvēlētos atbilstošo metodiku, jāņem vērā:

1) piesārņojuma fāžu stāvoklis, jāizšķir labi šķīstošas vielas un tās, kas peld uz gruntsūdeņu virsmas, piemēram, ogļūdeņražu eļļainās frakcijas;

2) urbuma ūdens atdeves spēja.

Veicot pazemes ūdeņu paraugošanu degvielas uzpildes stacijās, naftas bāzēs, termoelektrostacijās un citos līdzīgos objektos, obligāti jāpārbauda, vai virs gruntsūdens līmeņa ir peldošo naftas produktu slānis (lēca). Tāpēc ūdens paraugošana šajos urbumos jāveic divos posmos:

a) peldošo ogļūdeņražu slāņa biezuma izmērīšana . Šim nolūkam jāizmanto speciāla ierīce vai paraugošanas caurules, kas piepildās ar ūdeni no apakšas un ļauj ņemt gruntsūdens paraugu no horizonta augšējās daļas, neizjaucot tā dabisko stāvokli. Mērījumus veic dažas dienas pēc urbuma ierīkošanas, lai urbumā notiktu dažāda blīvuma šķidrumu noslāņošanās. Nepieciešamais laika intervāls mainās no trim dienām smilšainos nogulumos līdz dažām nedēļām mālainos nogulumos.

Ar minētās ierīces palīdzību var noņemt paraugu no brīvi peldošā naftas produktu slāņa, kas nepieciešams "eļļainās" fāzes ogļūdeņražu spektra analīzei.

b) pazemes ūdeņu paraugošana . Veicot šo procedūru, nedrīkst pieļaut pieplūdi no brīvi peldošā naftas produktu slāņa, jo tad naftas produktu saturs paraugā var būt ārkārtīgi dažāds atkarībā no urbuma debita un sūkņa iegremdēšanas dziļuma. Reprezentatīva gruntsūdens paraugošana var tikt nodrošināta, veicot vienlaikus atsūknēšanu ar diviem dziļsūkņiem. Augšējais no tiem pārtver brīvi peldošo naftas produktu slāni. Ja ūdens pietece urbumā ir laba, var izmantot vienu sūkni, kas jāiegremdē ievērojami dziļāk par ūdens dinamisko līmeni.

Ja ūdens pietece urbumā ir laba, ikviena piesārņojuma gadījumā reprezentatīvākais pazemes ūdeņu paraugs var tikt noņemts atsūknēšanas gaitā "no nepārtrauktās ūdens strūklas". Turklāt jāņem vērā, ka, pieaugot atsūknēšanas debitam, palielinās parauga reprezentativitāte attiecībā pret visu ūdens horizontu, jo pieaug urbuma aptveres zona.

Atsūknēšanai jāizmanto sūkņi, kas garantē ūdens parauga dabiskā stāvokļa saglabāšanos attiecībā uz nosakāmajiem komponentiem.

Vispiemērotākais pazemes ūdeņu paraugošanai ir dziļsūknis. Mazāk piemēroti ir virszemes centrbēdzes sūkņi vai virzuļsūkņi, jo tie izraisa daļēju atsūknējamā ūdens degazāciju. Šie sūkņi nedrīkst tikt izmantoti paraugošanai, ja paredzēts noteikt šādus komponentus:

1) gāzes;

2) gaistošos savienojumus (piemēram, aromātiskos ogļūdeņražus);

3) savienojumus, kuru šķīdība ir atkarīga no ūdens piesātinājuma ar gāzi (piemēram, hidrogēnkarbonāti);

4) komponentus, kam piemīt mainīga vērtība (piemēram, slāpekļa savienojumi, dzelzs, mangāns).

Erlifts var tikt izmantots tikai hlorīdu un sulfātu jonu analīzei, jo aerācijas rezultātā būtiski mainās ūdens ķīmiskais sastāvs. Tajā pašā laikā erlifts ir praktiski neaizstājams, veicot dziļo urbumu attīrīšanu.

Pazemes ūdeņus nevar paraugot uzreiz pēc urbuma atsūknēšanas sākšanas, jo jāizsūknē apvalkcaurulēs sastāvējies ūdens, kura ķīmiskais sastāvs ir ļoti atšķirīgs no tā ūdens, ko satur ūdens horizonts. Atšķirību nosaka ūdens elektroķīmiskā mijiedarbība ar apvalkcaurules dzelzi un ūdens degazācija. Pārsvarā sastāvējies ūdens, it īpaši dziļurbumos, raksturojas ar pazeminātu mineralizāciju un Eh, paaugstinātu pH un dzelzs daudzumu. Valsts ģeoloģijas dienesta pieredze rāda, ka pirms paraugošanas jāizsūknē no 1,5 līdz 3 (5) apvalkcaurulē ietilpstošā ūdens apjomi.

Ūdeni ieteicams paraugot pēc:

1) no 1,5 līdz 3 apvalkcaurulē ietilpstošā ūdens apjomu izsūknēšanas;

2) ūdens atdzidrināšanās (atbrīvošanās no suspendētajām daļiņām);

3) dinamiskā līmeņa stabilizācijas, lai pārliecinātos, ka viss ūdens nāk no filtra;

4) atsūknējamā ūdens pH un elektrovadītspējas stabilizācijas vai neliela trenda novērošanas.

Ja ūdens pietece ir vāja, piemēram, no mālainiem nogulumiem, paraugošana veicama divos posmos.

Vispirms urbumu atsūknē līdz tā pilnīgai nosusināšanai, un, ievērojot ūdens līmeņa atjaunošanās ātrumu, nosaka urbuma atkārtotas piepildīšanās laiku. Paraugošana pēc iespējas jāveic nekavējoties pēc urbuma piepildīšanās ar svaigu ūdeni (jo mazāks ir laika intervāls starp urbuma piepildīšanos un paraugošanu, jo vairāk ūdens paraugs atbilst ūdens ķīmiskajam sastāvam ūdens horizontā). Urbuma piepildīšanās ar svaigu ūdeni - atkarībā no tā dziļuma, filtra garuma un ūdeni saturošo iežu filtrācijas īpašībām - var ilgt no dažām stundām līdz dažām nedēļām.

Ūdens paraugošana urbumos, kur ūdens pietece ir vāja, veicama ar mazjaudīgu sūkni (kas nosusina urbumu ne ātrāk, kā tiek noņemts paraugs) vai ar paraugošanas cauruli, kas piepildās ar ūdeni no apakšas. Veicot piesārņojuma ar naftas produktiem izpēti, nav pieļaujama paraugošanas caurules izmantošana, kas piepildās no augšas. Šajā gadījumā paraugā nonāk brīvi peldošie naftas produkti, un to koncentrācija ūdenī mākslīgi palielinās desmitām reižu. Pirms un pēc paraugošanas jānosaka ūdens pH un elektrovadītspēja, lai novērtētu ūdens sastāva stabilitāti.

Pirms atsūknēšanas urbumā jāveic ūdens līmeņa mērījumi, lai noteiktu pazemes ūdeņu plūsmas virzienu. Jāveic visu seklo urbumu un pēc iespējas dziļurbumu dziļuma mērījumi, lai novērtētu urbumu tehnisko stāvokli (noteiktu, vai filtra daļa ir atklāta vai aizplūdusi).

Ūdens paraugošanas metodika obligāti jānorāda pārskatā par veiktajiem darbiem, jo citādi nevar novērtēt izpildīto darbu kvalitāti un noņemto paraugu reprezentativitāti. Jāsniedz arī paraugu organoleptiskais raksturojums.

Jāievēro prasības attiecībā uz parauga sagatavošanu un glabāšanu pirms ķīmiskās analīzes veikšanas, izmantojot attiecīgas rokasgrāmatas, kā arī konsultējoties ar ķīmiķiem (var izmantot dažādas konservācijas metodes, bet jebkurā gadījumā tas jāatspoguļo pārskatā). Ja minētās prasības nevar tikt ievērotas, jāatsakās no tā vai cita komponenta analīzes, jo jau iepriekš ir zināms, ka iegūtais rezultāts būs nekvalitatīvs. Tā, piemēram, nav jānosaka bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP), ja paraugs laboratorijā ir nogādāts vairākas dienas pēc tā noņemšanas.

Pirms paraugu konservēšanas metālu noteikšanai tie obligāti jāfiltrē caur 0,45 mm filtru, lai izvairītos no metālu koncentrācijas neīstas palielināšanās sakarā ar metālu desorbciju no suspendētajām daļiņām pēc ūdens paskābināšanas (ikviens pazemes ūdeņu paraugs - vairāk vai mazāk - satur mālainās un citas suspendētās daļiņas).

Traukiem, kuros tiek iepildīts ūdens paraugs, jābūt rūpīgi izmazgātiem (šim mērķim parasti lieto sālsskābi).

Iepildot ūdens paraugu traukā, caur to jāizlaiž ūdens daudzums, kas nav mazāks par diviem trauka tilpumiem, lai atbrīvotos no gaisa burbulīšiem uz trauka sienām un mazgāšanas šķīduma atliekām. Ūdens parauga iepildīšanai jābūt vienmērīgai, bez "raustīšanās", lai nepieļautu ūdens parauga aerāciju.

 

3.5. Nosakāmo parametru spektrs

Plānojot pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēti, jāparedz analizējamie parametri, kas raksturo ūdens kvalitāti. To spektram jābūt pietiekami plašam, lai droši noteiktu un kartētu pazemes ūdeņu piesārņojuma areālu. Tomēr ne vienmēr lietderīga ir detāla ūdens ķīmiskā sastāva izpēte, jo tas stipri sadārdzina darbu izmaksas.

Analizējamo parametru spektrā jāiekļauj:

1) vispārējie parametri, kas raksturo ūdeņu piesārņojumu neatkarīgi no tā avota;

2) specifiskās vielas - atkarībā no objekta ražošanas vai saimnieciskā profila;

3) toksiskās vielas ar zemām MPK;

4) stabilas vielas, kuru destrukcija dabīgos apstākļos ir ļoti lēna.

Orientējošās izpētes posmā parasti jānosaka galvenā piesārņojošā viela un šādi vispārīgie parametri:

Nosakāms paraugošanas vietā:	Nosakāms laboratorijā:
* krāsainība, smaka, plēves klātbūtne	* Cl-, SO42
* elektrovadītspēja, pH	* ĶSP, Nkop, ekstrahējamās vielas

Gandrīz visos piesārņojuma areālos neatkarīgi no piesārņojuma avota vismaz viens no minētajiem vispārīgajiem parametriem jūtami atšķiras no dabiskā fona. Minēto parametru kopa parasti ir pietiekama pazemes ūdeņu piesārņojuma areālu kartēšanai.

Detālās izpētes posmā nosakāmo parametru spektrs ir atkarīgs no uzņēmuma (objekta) profila. Piesārņojuma parametru spektrs, kas raksturīgs tipiskākajiem objektiem un jānoteic reprezentatīvākajos urbumos, ir dots 6.tabulā.

6. tabula

Nosakāmo parametru spektrs

Parametrs	Stacija	Naftas bāze	Parametrs	Stacija	Naftas
Krāsainība	O	O	ĶSP	O	O
Smaka	O	O	BSP	L	L
pH	O	O	N/NH4	L	L
Elektrovadītspēja	O	O	Ekstrahējamas vielas	L	O
Na	L	L	Kopējie naftas produkti	O	O
K	L	L	Aromātiskie ogļūdeņraži	O	O
Ca	L	L	Fenoli	L	L
Mg	L	L	SVAV	L	L
Cl	O	O	Zn	L	L
SO4	O	O	Cu
Sārmainība	L	L	Pb	L	L

Apzīmējumi:

O - parametra noteikšana obligāta.

L - parametra noteikšana lietderīga.

 

3.6. Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes speciālās metodes

Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētei tiek izmantota virkne specifisku metožu. Biežāk izmantojamās raksturotas 7.tabulā.

Pazemes ūdeņu piesārņojums pārsvarā ir apkārtējās vides piesārņojuma sekas. Līdz ar to pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēte ir komplekss uzdevums, kuru risinot jāveic arī citas procedūras, piemēram, atkritumu, notekūdeņu un virszemes ūdeņu ķīmiskā analīze, augsnes un aerācijas zonas grunts piesārņojuma kartēšana un tamlīdzīgi.

Turpmāk raksturotas tikai populārākās ģeofiziskās un hidroģeoloģiskās metodes.

Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētei bieži lieto elektroizpēti ar pretestības metodi (vertikālā elektriskā zondēšana un elektroprofilēšana). Pretestības metodes lietošanas priekšnosacījums ir piesārņoto pazemes ūdeņu mineralizācijas un attiecīgi arī elektrovadītspējas paaugstināšanās. Šī metode ļauj ar minimālu urbumu skaitu noteikt stipra piesārņojuma areālu, objektīvi izvēlēties novērošanas urbumu izvietojumu, kā arī kontrolēt piesārņojuma attīstību. Elektroizpēte galvenajos bīstami piesārņotajos objektos Latvijā (Olainē, Inčukalnā, Getliņos) tiek veiksmīgi izmantota kopš septiņdesmitajiem gadiem.

Otra populārākā virszemes ģeofizikālās izpētes metode ir radiolokācijas zondēšana . Šī metode ļauj kartēt gruntsūdeņu līmeni. Reprezentatīvākos rezultātus parasti var iegūt smilšainos iežos, interpolējot līmeņa dziļumu starp urbumiem. Radiolokācijas zondēšanas metode lietojama arī vāji ūdenscaurlaidīgo slāņu un pamatiežu virsmas kartēšanai, smilšaino lēcu konturēšanai morēnu nogulumu griezumā, peldošā ogļūdeņražu slāņa biezuma novērtēšanai u.c. gadījumos.

Svarīga nozīme ir ģeoloģiskā griezuma neviendabīguma izpētei piesārņojuma areāla robežās. Ūdeni saturošo iežu filtrācijas īpašību izmaiņu rezultātā piesārņojums bieži izplatās tikai ierobežotās zonās, nevis visa slāņa biezumā. Līdz ar to paraugi no urbumiem, kuros filtri izvietoti ārpus dominējošās piesārņojuma zonas vai aptver visu slāņa biezumu, nav pilnīgi reprezentatīvi. It īpaši tas attiecas uz plaisainiem pamatiežiem un morēnu nogulumiem ar sporādiski izplatītiem pazemes ūdeņiem.

Lai noteiktu ģeoloģiskā griezuma īpatnības un piesārņojuma diferenciāciju griezumā, urbumos parasti izmanto ģeofizikālo pētījumu kompleksu - karotāžu (7.tabula).

Veicot pētījumus pamatiežos, ieteicams kompleksā izmantot gamma (g)-karotāžu un elektrokarotāžu ar kavernometriju un debitometriju, kas ļauj griezumā identificēt piesārņotos ūdens slāņus un ūdenscaurlaidīgās zonas (porainos un plaisainos iežos), kā arī noteikt ūdens pieteces intervālus bezfiltra urbumos.

7. tabula

Pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes speciālās metodes

Metode		Risināmie uzdevumi
1	2	3
* elektriskā profilēšana		=> piesārņojuma izplatības kartēšana horizontos ar pastāvīgu biezumu
* vertikālā elektriskā zondēšana	virszemes lauku darbu metodes	=> piesārņojuma izplatības kartēšana horizontos ar nepastāvīgu biezumu => piesārņojuma izplatības trīsdimensiju kartēšana
* radiolokācijas zondēšana		=> gruntsūdeņu līmeņa kartēšana
* mikroseismiskā zondēšana		=> slāņa virsmas kartēšana => peldošo ogļūdeņražu slāņa biezuma noteikšana
* gruntsūdeņu emanācijas (zemaugsnes gāzu) izpēte		=> peldošo ogļūdeņražu slāņa kartēšana u.c.
* ūdens ieliešana šurfos		=> iežu filtrācijas īpašību novērtēšana => aerācijas zonas migrācijas īpašības un gruntsūdeņu aizsargātības novērtēšana
* g-karotāža		=> ģeoloģiskā griezuma precizēšana u.c.
* elektrokarotāža		=> ģeoloģiskā griezuma precizēšana => piesārņoto slāņu identifikācija
* termokarotāža		=> vertikālās ūdens apmaiņas ātruma un vāji ūdenscaurlaidīgo slāņu filtrācijas īpašību novērtēšana => notekūdeņu infiltrācijas novērtēšana
* kavernometrija (kalibrometrija)		=> plaisaino un kavernozo slāņu noteikšana => novērošanas urbumu pārbaude u.c.
* debitometrija urbumos ar garu filtru/produktīvo intervālu	lauku darbu metodes urbumos	=> griezuma filtrācijas neviendabīguma novērtēšana => novērošanas urbumu pārbaudīšana un pieteces intervāla precizēšana
* rezistivmetrija/EC mērījumi urbumos ar garu filtru		=> piesārņojuma diferenciācijas noteikšana griezumā
* izpētes atsūknēšana urbumu kopā		=> iežu filtrācijas koeficienta un horizonta caurplūdes koeficienta noteikšana u.c.
* trasera eksperiments		=> horizonta migrācijas parametru noteikšana (aktīvā porainība u.c.) un pazemes ūdeņu pašattīrīšanās spēju novērtēšana u.c.
* ilglaicīgi ūdens līmeņa novērojumi urbumu profilos		=> pazemes ūdeņu bilances elementu noteikšana (infiltrācijas daudzums u.c.)
* novērojumi lizimetros		=> infiltrācijas daudzuma noteikšana => aerācijas zonas īpašību izpēte u.c.
* iežu granulometriskā analīze		=> smilšaino horizontu filtrācijas un migrācijas neviendabīguma novērtēšana
* monolītu filtrācijas izpēte		=> vāji ūdenscaurlaidīgo iežu filtrācijas īpašību noteikšana
* piesārņojuma sastāvdaļu izotopu pētījumi		=> piesārņojuma novērtēšana => piesārņojuma avota identifikācija u.c.
* piesārņotā ūdens, mijiedarbības fizikālā modelēšana	laboratorijas metodes	=> pazemes ūdeņu pašattīrīšanās elementu novērtēšana piesārņojuma migrācijas prognozēšanai un sanācijas priekšnoteikumu izstrādāšanai
* urbumu serdes paraugu izpēte (ūdens izvilkumu un poru šķīduma analīze u.c.)		=> piesārņojuma sadalījuma novērtēšana (starp brīvu pazemes ūdeni un iežos saistīto ūdeni) => piesārņojuma difūzijas izpēte mālainos iežos => pazemes ūdeņu pašattīrīšanās elementu novērtēšana
* šķīdumu un iežu mijiedarbības modelēšana		=> pazemes ūdeņu pašattīrīšanās elementu novērtēšana
* hidrodinamiskā un masas pārneses modelēšana	matemātiskā modelēšana	=> piesārņojuma attīstības prognozēšana => piesārņojuma bīstamības novērtēšana ūdensgūtnēm => sanācijas priekšnoteikumu izstrādāšana u.c.

Kvartāra ūdens horizontos ieteicams izmantot debitometrijas metodi urbumā ar garu filtru kompleksā ar ūdens elektrovadītspējas (EC) mērījumiem. Urbumu debitometrija ir ļoti jutīga metode griezuma filtrācijas neviendabīguma novērtēšanai un ļauj izdalīt paaugstinātas ūdenscaurlaidības zonas vizuāli līdzīgos nogulumos. Turklāt ar debitometriju var noteikt ūdens pieteces intervālu un reālo pazemes ūdeņu paraugu ņemšanas dziļumu.

EC mērījumi urbuma griezumā ļauj novērtēt piesārņojuma diferenciāciju griezumā. Ja piesārņotajam pazemes ūdenim raksturīgs liels blīvums, tad, veicot EC mērījumus, urbumu profilā var noteikt piesārņoto un tīro ūdeņu atdalošās robežas slīpuma leņķi un, pamatojoties uz iegūtajiem datiem, novērtēt piesārņojuma pārneses ātrumu, ko nosaka blīvuma konvekcija.

Lai prognozētu piesārņojuma izplatību un nodrošinātu hidroģeoloģisko modelēšanu ar pamatinformāciju, ir nepieciešams veikt izpētes atsūknēšanas urbumu kopā, kura ļauj noteikt iežu filtrācijas koeficientu un horizonta caurplūdes koeficientu.

Masas pārneses modelēšanai nepieciešamos papildu parametrus, kas raksturo vielu migrāciju horizontā, var iegūt, kompleksi veicot atsūknēšanu un trasera pētījumus (kontrolvielas ievadīšanu vienā novērošanas urbumā un tā "pienākšanas" laika kontroli citā urbumā). Kā trasera viela visbiežāk izmantojams sālsūdens, un tā izplatības kontrolēšanai EC mērījumi, kas ļauj noteikt iežu efektīvo porainību, šķērsdispersijas koeficientu u.c.

Neaizvietojama pazemes ūdeņu piesārņojuma izpētes sastāvdaļa ir pazemes ūdeņu monitorings , jo iegūtie in situ dati visdrošāk raksturo gan ūdens horizontu, gan konkrēto piesārņotājvielu migrācijas īpašības.

Monitorings ļauj pamatoti noteikt piesārņojuma intensitāti, ievērojot tā sezonālās svārstības, prognozēt piesārņojuma attīstību, ekstrapolējot novērotās piesārņojuma izplatības tendences, noteikt filtrācijas un migrācijas parametrus un tamlīdzīgi.

Izmantojot monitoringa datus, iespējams novērtēt atsevišķu procesu ieguldījumu pazemes ūdeņu pašattīrīšanās gaitā. Salīdzinot, piemēram, konservatīvo jonu (hlorīdi, bromīdi) un citu piesārņotājvielu izplatīšanās tendences, var novērtēt sakarību starp divām galvenajām procesu grupām (atšķaidīšana, dispersija un difūzija, no vienas puses, un destrukcija, nogulsnēšanās un sorbcija, no otras puses).

Pazemes ūdeņu monitorings obligāti jāveic pirms sanācijas un tās gaitā, lai noteiktu sanācijas darbu efektivitāti, nodalot tās izraisītās izmaiņas no dabiskajiem procesiem, kas ļauj laikus izmainīt sanācijas tehnoloģiju un tamlīdzīgi.

 

3.7. Pamatprasības pārskata sastādīšanai

Pārskatā par pazemes ūdeņu piesārņojuma izpēti jāietver šādas galvenās sastāvdaļas:

1) piesārņojuma avots;

2) ģeoloģiskā uzbūve un hidroģeoloģiskie apstākļi;

3) agrāk veiktie pētījumi;

4) pētījumu metodika;

5) pazemes ūdeņu piesārņojums;

6) rekomendācijas situācijas uzlabošanai un monitoringa veikšanai.

Pārskatā obligāti jāatspoguļo:

1) objekta atrašanās vieta topogrāfiskajā kartē;

2) piesārņojuma avotu un novērošanas urbumu izvietojums objekta plānā;

3) pazemes ūdeņu plūsmas virziens;

4) ūdens paraugošanas procedūra un izmantoto ķīmisko analīžu metodes.

Pazemes ūdeņu piesārņojuma raksturojumā jāiekļauj šādi elementi:

1) piesārņojuma sastāvs un intensitāte;

2) piesārņojuma izplatība griezumā un vērsumā;

3) piesārņoto pazemes ūdeņu apjoma un piesārņotājvielu daudzuma novērtējums pazemes ūdeņos;

4) piesārņojuma dinamika laikā;

5) piesārņojuma attīstības prognoze un tā bīstamības novērtējums.

Raksturojot piesārņojuma intensitāti , maksimālās piesārņotājvielu koncentrācijas jāsalīdzina ar:

1) atbilstošo parametru dabiskajiem lielumiem, izmantojot fona novērošanas urbumus vai 1.tabulā dotos datus;

2) ja ir piesārņoti artēziskie saldūdeņi vai ūdensapgādē izmantotie gruntsūdeņi (ūdensgūtnes aizsargjoslā, esošo un perspektīvo ūdens ņemšanas vietu tuvumā), - arī ar dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām;

3) ja pazemes ūdeņu piesārņojums ir potenciāli bīstams upēm u.c. virszemes ūdenstilpēm, - arī ar ūdens kvalitātes mērķos noteiktajām prasībām attiecīgajai ūdenstilpei.

Raksturojot piesārņojuma izplatību jāsastāda:

1) dažādu ūdens horizontu piesārņojuma izplatības kartes, norādot galveno piesārņotājvielu koncentrācijas un hidroizohipsas;

2) reprezentatīvs ģeoloģiskais griezums, kurā norādīts piesārņojuma iekļūšanas dziļums.

Piesārņojuma bīstamība jāvērtē attiecīgi:

3) cilvēka veselībai (ūdensapgādes objekti, peldvietas u.c. objekti);

4) perspektīvajiem pazemes ūdeņu krājumiem un artēziskajiem ūdeņiem;

5) likumā noteiktajām aizsargājamajām teritorijām vai ekosistēmām (rezervāti u.c.);

6) teritorijas izmantošanas plāniem.

 

3.8. Piesārņoto pazemes ūdeņu apjoma un piesārņotājvielu daudzuma novērtēšana

Piesārņoto pazemes ūdeņu apjoms un tajos esošo piesārņotājvielu daudzums ir galvenie elementi, kas jānosaka, lai aprēķinātu kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies pazemes ūdeņu piesārņojuma rezultātā, vai nodokļa lielumu par nesaskaņotiem vielu izmešiem vidē. Nenovērtējot šos skaitļus, nevar arī korekti noteikt objekta bīstamību un plānot sanācijas pasākumus.

Aprēķinus ir pamatoti veikt, ja kādas vielas koncentrācija ievērojami pārsniedz tās dabisko koncentrāciju, t.i., robežvērtību B (šī pielikuma 1. un 2.punkts).

Piesārņotā ūdens apjoms tiek noteikts šādi:

V = S * h * n,

kur: V - piesārņotā pazemes ūdens apjoms (m³);

S - piesārņojuma areāla laukums (m2), t.i., teritorija ap piesārņojuma avotu, kur piesārņotājvielas koncentrācija pārsniedz robežvērtību B;

h - piesārņotā slāņa biezums (visu urbumu vidējais aritmētiskais) (m);

n - nogulumu aktīvā porainība/plaisainība (raksturo poru daļu, ko aizņem brīvais ūdens, jāizmanto izpētes gaitā iegūtie dati vai 8.tabulā dotie  vidējie skaitļi).

8. tabula

Iežu aktīvā porainība/plaisainība

Ūdeni saturošie ieži	Aktīvā porainība
Kūdra	0.10
Rupjgraudaina smilts, grants	0.40
Vidēji graudaina smilts	0.30
Smalkgraudaina smilts	0.20
Mālaina/aleirītiska smilts, mālsmilts	0.10
Smilšmāls	0.01
Smilšakmens	0.05
Dolomīts, kaļķakmens, merģelis	0.01

Piesārņojošās vielas daudzums tiek noteikts, izmantojot šādu formulu:

Ai = V * Cp_i / 1 000 000,

kur:

Ai - konkrētas piesārņojošās i-vielas daudzums (t);

V - piesārņotā pazemes ūdens apjoms (m³);

Cp_i - vidējā i-vielas koncentrācija (mg/l).

Vidējā piesārņojošās vielas koncentrācija (Cp_i) tiek noteikta urbumiem, kas atrodas piesārņojuma areāla robežās, izmantojot šādu formulu:

Cp_i = Ʃ(C_ij - C_if) * h_j / Ʃh_j,

kur:

C_ij - i-vielas koncentrācija j-urbumā;

C_if - i-vielas fona koncentrācija, kas tiek noteikta kā vidējais aritmētiskais lielums visiem fona urbumiem (vietās, kur pazemes ūdeņu plūsma virzīta uz piesārņojuma avotu). Ja vietējo fonu nav iespējams noteikt (piemēram, augšpus piesārņojuma avota atrodas necaurejams purvs), tad C_if tiek pielīdzināts A vērtībai (1.tabula);

h_j - piesārņotās zonas biezums j-urbumā.

Ja piesārņoti ir vairāki ūdens horizonti, aprēķins tiek veikts atsevišķi katram horizontam, un iegūtie skaitļi jāsummē.

Kā atsevišķs horizonts jāapskata peldošo naftas produktu slānis. Piesārņotā ūdens apjoms šim slānim netiek noteikts. Veicot aprēķinu par naftas produktu daudzumu šajā slānī, jāņem vērā ogļūdeņražu frakcionālais sastāvs un peldošo naftas produktu slāņa biezums urbumos.

Jāpieņem, ka naftas produktu saturs minētajā slānī līdzinās 100 % vai ir 800000 līdz 930000 mg/l (atkarībā no ogļūdeņražu frakcionālā sastāva).

Turklāt jāņem vērā, ka peldošo ogļūdeņražu slāņa biezums urbumos ir lielāks nekā īstais, t.i., ūdens horizontā. Līdz ar to skaitlis, kas raksturo urbumos noteikto slāņa biezumu, jādala ar divi. Ja flotējošo ogļūdeņražu slāņa biezums urbumos ir mazāks par 0,5 m, naftas produktu daudzums tajā netiek aprēķināts.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

2.pielikums
Ministru kabineta
1999.gada 3.augusta
noteikumiem Nr. 269

Pretinfiltrācijas segums ap degvielas uzpildes iekārtām un pretinfiltrācijas uztvērējs ap cisternu uzpildes iekārtām

1. Grunti un gruntsūdeni no virszemes degvielas noplūdēm aizsargā ar virszemes pretinfiltrācijas segumiem, kas noklāti vietās, kur notiek autotransporta un degvielas cisternu uzpildīšana ar degvielu.

2. Virszemes pretinfiltrācijas segumu vietās, kur autotransportu uzpilda ar degvielu no degvielas uzpildes iekārtām, izveido šādi:

2.1. platums - uzpildes cauruļvada garumā (autotransporta piebraukšanas pusē) plus viens metrs, bet ne mazāk kā 5 m no katras uzpildes iekārtas saliņas;

2.2. garums - vismaz 10 metru;

2.3. segumu noklāj uz grunts zem degvielas uzpildes iekārtas un tās saliņām.

3. Ap cisternu uzpildes vietām pretinfiltrācijas seguma platums ir 7,5 m no uzpildes cauruļvadiem autocisternas piebraukšanas pusē un garums ne mazāk kā 15 metru.

4. Lai laikus konstatētu plaisas un citus bojājumus, kas izjauc virszemes pretinfiltrācijas seguma hermētiskumu, virszemes pretinfiltrācijas segumu pārbauda, ja ir nepieciešams, bet ne retāk kā reizi gadā.

5. Pretinfiltrācijas uztvērējs ap cisternu uzpildes punktiem atbilst šādiem parametriem:

5.1. uztvērēja tilpums ir vismaz 60 litru;

5.2. uztvērēja malu augstums ir ne mazāks kā 10 cm; uzpildes punkts nedrīkst atrasties tuvāk par 25 cm no uztvērējierīces malas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

3.pielikums
Ministru kabineta
1999.gada 3.augusta
noteikumiem Nr.269

Degvielas noplūdes aizsardzības  un konstatēšanas metodes (sistēmas), ko izmanto pazemes un virszemes cisternu un cauruļvadu pārbaudei

I. Pazemes cisternu un cauruļvadu pārbaude

1. Lai konstatētu pazemes un virszemes cisternās esošās degvielas noplūdi, atļauts izmantot vienu vai vairākas no šādām metodēm (sistēmām):

1.1. ja ir cisternas ar dubultsienām, - izmanto starpsienas novērošanas sistēmu;

1.2. reizi divos gados cisternas hermētiskuma pārbaudi;

1.3. automātisko degvielas bilances kontroles sistēmu;

1.4. mehānisko degvielas bilances kontroles metodi;

1.5. citu degvielas noplūdes konstatēšanas metodi, ja tā ir saskaņota ar reģionālo vides pārvaldi.

2. Degvielas noplūdes konstatēšanas sistēmu ierīko, darbina un uztur saskaņā ar ražotāja norādījumiem.

II. Virszemes cisternu un cauruļvadu pārbaude

3. Vismaz reizi mēnesī vizuāli pārbauda visas cisternu un cauruļvadu virsmas, lai konstatētu degvielas sūces pazīmes (degvielas mitrums, plankumi), kā arī degvielas noplūdes pazīmes uz betona seguma, augsnē un tamlīdzīgi.

4. Lai no virszemes degvielas cisternām, cauruļvadiem un to aprīkojuma nepieļautu degvielas noplūdi vidē, var izmantot degvielas noplūdes uztvērēju kā alternatīvu degvielas noplūdes aizsardzības un konstatēšanas metodei (sistēmai):

4.1. degvielas noplūdes uztvērējam jābūt pietiekami apjomīgam, lai uztvertu ne mazāk kā pilnu tilpumu no vislielākās cisternas, kas izvietota uztvērējā;

4.2. degvielas noplūdes uztvērējam jābūt izgatavotam no necaurlaidīga materiāla, kas aiztur ūdeni un degvielu;

4.3. cisternu cauruļvadu sistēmu izveido pāri degvielas noplūdes uztvērēja malām, lai nodrošinātu uztvērēja sienu un dibena hermētiskumu;

4.4. noteci degvielas noplūdes uztvērējā izvieto virzienā no cisternām uz notekas aku;

4.5. notekas akā izvieto degvielas konstatēšanas sistēmu, kas signalizē par degvielas noplūdi;

4.6. notekūdeņus no notekas atsūknē vai ar sifona palīdzību novada pāri degvielas noplūdes uztvērēja malai uz naftas bāzes vai stacijas lietus notekūdeņu attīrīšanas iekārtām.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

4. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

Degvielas uzpildes stacijas  pirmās un otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmas

I. Pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēma

1. Pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēma sastāv no:

1.1. hermētiska degvielas tvaiku atgriešanas cauruļvada, kas ierīkots no degvielas uzpildes stacijas cisternas vai cisternas vārsta līdz autocisternai;

1.2. lai novērstu spiediena bīstamu paaugstināšanos cisternās, izveido kontroles sistēmu; izmantojot spiediena/vakuuma vārstu, nodrošina iekārtas darba spiediena nepārsniegšanu;

1.3. citas tvaiku atsūknēšanas un kontroles sistēmas, kas spēj nodrošināt vismaz līdzīgu rezultātu.

2. Cisternas degvielas uzpildes cauruļvada un tvaiku atsūknēšanas cauruļvada uzgaļus izgatavo tā, lai cisternas uzpildes laikā nebūtu iespējams degvielas uzpildes cauruļvadu samainīt vietām ar tvaiku atsūknēšanas cauruļvadu.

3. Pieslēdzot pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmu pirms cisternas uzpildīšanas, ievēro šādu kārtību:

3.1. vispirms pieslēdz tvaiku atsūknēšanas cauruļvadu pie degvielas cisternas tvaiku atsūknēšanas cauruļvada un pēc tam degvielas cauruļvadu pieslēdz pie degvielas cisternas uzpildes cauruļvada;

3.2. atvienojot pirmās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmu, vispirms atvieno degvielas cauruļvadu un tikai pēc tam atvieno tvaiku atsūknēšanas cauruļvadu.

II. Otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēma un tās elementi

4. Degvielas uzpildes stacijā izveido visas nepieciešamās otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas un kontroles sistēmas un veic visas izmaiņas, kas nepieciešamas, lai minētās sistēmas uzturētu saskaņā ar ražotāja norādījumiem.

5. Otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmu un tās elementus ierīko un uztur tā, lai novērstu jebkādu šķidrumu uzkrāšanos, kas varētu radīt aizsprostus tvaiku atgriešanas cauruļvados:

5.1. pazemes tvaiku atsūknēšanas cauruļvadus ierīko tā, lai būtu kritums no uzpildes iekārtām uz pazemes cisternām, vai aprīko ar kondensāta pretvārstu, kas ļauj degvielai uzkrāties, neaizsprostojot tvaiku atgriešanas cauruļvadus;

5.2. visi tvaiku atgriešanas cauruļvadu kondensāta pretvārsti ir viegli pieejami, lai tos varētu periodiski iztukšot.

6. Lai nodrošinātu otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmas hermētiskumu un efektivitāti, to vismaz reizi dienā vizuāli pārbauda. Sabojātās otrās pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmas elementus atslēdz uz laiku, kamēr sistēmu salabo.  

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

5. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

Tvaiku uzglabāšana cisternās  un tvaiku savākšanas un pārstrādes iekārtas naftas bāzēs

I. Tvaiku uzglabāšana

1. Virszemē esošo cisternas ārējo virsmu un jumtu nokrāso tādā krāsā, lai kopējā siltuma atstarošanas pakāpe būtu 70 % un vairāk.

2. Šī pielikuma 1.punkta prasība neattiecas uz cisternām, kuras pievienotas tvaiku pārstrādes iekārtai.

3. Cisternas ārējie peldošie jumti aprīkoti ar pirmās kārtas noslēdzošo blīvslēgu, lai noslēgtu saskares virsmu starp cisternas sienu un peldošā jumta ārējo apmali, un ar otrās kārtas noslēdzošo blīvslēgu, kas izvietota virs pirmās kārtas. Blīvslēgus iebūvē tā, lai tie ierobežotu tvaiku izplūšanas iespēju par 95 % vai vairāk salīdzinājumā ar līdzīgu cisternu ar nekustīgo jumtu, kurai ir tikai vakuuma/spiediena regulēšanas vārsts.

4. Cisternām, uz kurām saskaņā ar šiem noteikumiem attiecas tvaiku savākšanas un pārstrādes prasības, jāatbilst vienai no šādām prasībām un jābūt:

4.1. cisternām ar nekustīgo jumtu, kas savienotas ar tvaiku pārstrādes iekārtu;

4.2. cisternām ar iekšējo vai ārējo peldošo jumtu, ar pirmās kārtas un otrās kārtas noslēdzošajiem blīvslēgiem, kuri atbilst šī pielikuma 3.punkta prasībām.

5. Cisternām ar nekustīgo jumtu, kuras tiek ekspluatētas pašreiz vai par kurām ir saņemta būvatļauja vai atļauja cisternu darbībai līdz 2000.gada 1.martam, jāatbilst vienai no šādām prasībām un jābūt:

5.1. savienotām ar tvaiku pārstrādes iekārtu saskaņā ar šī pielikuma prasībām;

5.2. cisternām ar iekšējo peldošo jumtu, aprīkotu ar pirmās kārtas noslēdzošo blīvslēgu, kas projektēts tā, lai tas ierobežotu tvaiku izplūšanas iespēju par 90 % vai vairāk.

6. Šī pielikuma 4. un 5.punktā minētās prasības tvaiku noplūdes ierobežošanai neattiecas uz cisternām ar nekustīgo jumtu naftas bāzēs, kur tvaiku pagaidu uzglabāšana ir atļauta saskaņā ar šo noteikumu 21.punktā noteiktajām prasībām.

II. Tvaiku savākšanas un pārstrādes iekārtas

7. Tvaikus no pārvietojamās cisternas, ko uzpilda naftas bāzē, izmantojot hermētiski noslēgtu cauruļvadu, novada uz tvaiku pārstrādes iekārtu. Šī prasība neattiecas uz autocisternām, kuras pilda no augšas.

8. Tvaiku noplūdes no tvaiku pārstrādes iekārtām ierobežošanai noteiktās prasības attiecas arī uz tvaiku sadedzināšanas iekārtām.

9. Tvaiku vidējā stundas koncentrācija emisijām gaisā no tvaiku pārstrādes iekārtas - ar korekciju atšķaidīšanai apstrādes procesā - nedrīkst pārsniegt 35 g uz normālu (273 K, 101,3 kPa) kubikmetru (Nm³) un:

9.1. mērījumus izdara vienas pilnas darbadienas laikā (vismaz septiņas stundas);

9.2. mērījumus var izdarīt nepārtraukti vai ar pārtraukumiem;

9.3. ja mērījumus izdara ar pārtraukumiem, katru stundu veic vismaz četrus mērījumus;

9.4. pieļaujamā mērījumu kļūda iekārtu neprecizitātes, kalibrācijas gāzes un procedūras dēļ nedrīkst pārsniegt 10 % no mērītās vērtības;

9.5. mērīšanas iekārtai vismaz 95 % gadījumos jānodrošina jutība 3 g/Nm³.

10. Lai izvairītos no tvaiku noplūdēm, savienojumus un cauruļvadus pārbauda reizi gadā atbilstoši ražotāja norādījumiem.

11. Ja konstatē tvaiku noplūdi, nekavējoties pārtrauc degvielas uzpildīšanu. Iekārta degvielas uzpildes pārtraukšanai ir uzstādīta pie pārsūknēšanas iekārtas.

12. Ja pārvietojamo cisternu uzpilda no augšas, degvielas uzpildes cauruļvada galu tur tuvu pie autocisternas dibena, lai izvairītos no degvielas izlaistīšanas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

6. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

Autocisternu uzpildīšana no apakšas,  tvaiku savākšana un pārplūdes novēršana

I. Savienojumi

1. Degvielas padeves cauruļvada savienojumam jābūt uzmavai, kura sader ar autocisternas 4-collu API (101,6 mm) iemavas (adaptera) uzgali, kā noteikts instrukcijā: API ieteikums 1004, septītā redakcija, 1988.gada novembris, "Uzpildīšana no apakšas un tvaiku savākšana MC-306 autocisternām" (2.1.1.1.nodaļa "Adaptera veids, kas tiek izmantots, lai uzpildītu no apakšas").

2. Tvaiku savākšanas cauruļvada savienojumam jābūt izciļņa-rievas ('cam-and-groove') uzmavai, kura sader ar 4-collu (101,6 mm) izciļņa-rievas ('cam-and-groove') iemavu (adapteru) uz autocisternas, kā noteikts instrukcijā: API ieteikums 1004, septītā redakcija, 1988.gada novembris, "Uzpildīšana no apakšas un tvaiku savākšana MC-306 autocisternām" (4.1.1.2.nodaļa "Tvaiku savākšanas adapters").

II. Uzpildīšanas nosacījumi

3. No katra degvielas padeves cauruļvada normāla degvielas padeve ir 2300 litru minūtē, maksimālā - 2500 litru minūtē.

4. Naftas bāzei strādājot ar maksimālo degvielas padevi, tvaiku savākšanas sistēmai, ieskaitot tvaiku pārstrādes iekārtas, maksimāli pieļaujamais pretspiediens tvaiku savākšanas adapterā pie autocisternas - 55 milibāri.

5. Visām autocisternām, kas ir uzpildāmas no apakšas, jābūt zīmei, kurā norādīts vienlaikus pielietojamais maksimālais degvielas padeves cauruļvadu skaits, lai nodrošinātu, ka tvaiki nenoplūst caur P un V vārstiem, un nepārsniegtu maksimālo pretspiedienu - 55 milibāri.

III. Autocisternas sazemējuma/pārplūdes noteikšanas sistēmu pievienošana

6. Pārsūknēšanas iekārta apgādāta ar pārplūdes brīdināšanas kontroles sistēmu, kura pēc tam, kad tā savienota ar autocisternu, dod drošas uzpildes signālu ar nosacījumu, ka neviens no nodalījuma pārplūdes sensoriem nerāda "augstu" līmeni.

7. Autocisterna savienota ar pārsūknēšanas iekārtas kontroles sistēmu, izmantojot tipveida 10-kontaktu elektrisko savienotāju. Uz autocisternas izvieto iemavas veida savienojumu.

8. Pārplūdes sensori autocisternā ir vai nu 2-vadu siltuma pretestības sensors, 2-vadu optiskais sensors, 5-vadu optiskais sensors, vai arī kāds līdzvērtīgs sensors, lai garantētu iekārtas drošu darbību (siltuma pretestības sensoram jābūt ar negatīvu temperatūras koeficientu).

9. Pārsūknēšanas iekārtas kontroles sistēma piemērota autocisternu 2-vadu vai 5-vadu sistēmām.

10. Autocisterna savienota ar pārsūknēšanas iekārtu ar kopēju sazemējuma vadu. Uz autocisternas izvietotās iemavas desmitais kontakts savienots ar autocisternas šasiju. Uzmavas desmitais kontakts (adata) savienota ar kontroles sistēmas korpusu, kas savukārt savienots ar pārsūknēšanas iekārtas sazemējumu.

11. Visām autocisternām, kuras uzpilda no apakšas, uzstādīta zīme ar norādi, kāda veida pārplūdes sensors ierīkots (2-vadu vai 5-vadu).

IV. Savienojumu izvietojums

12. Degvielas uzpildīšanas un tvaiku atsūknēšanas iekārtu sistēmu savienojumus uz autocisternām izvieto, ievērojot ka:

12.1. degvielas adapteru centrālās līnijas augstums - ne vairāk par 1,4 metriem (nenoslogots) un ne zemāks par 0,5 metriem (noslogots); ieteicamais augstums no 0,7 līdz vienam metram;

12.2. horizontālās atstarpes starp adapteriem - ne mazākas par 0,25 metriem (ieteicamā mazākā atstarpe - 0,3 metri);

12.3. visi degvielas padeves vada savienojumi novietoti vienā laukumā, kas nav garāks par 2,5 metriem;

12.4. ieteicamais tvaiku savākšanas adaptera novietojums ir degvielas padeves vadu savienojumu labajā pusē - ne augstāk par 1,5 metriem (nenoslogots) un ne zemāk par 0,5 metriem (noslogots).

13. Sazemējuma/pārplūdes savienojums izveidots tikai vienā mašīnas pusē - degvielas un tvaiku savākšanas adapteru labajā pusē - ne augstāk par 1,5 metriem (nenoslogots) un ne zemāk par 0,5 metriem (noslogots).

V. Sazemējuma/pārplūdes kontroles sistēmas darbība

14. Aizliegts sākt degvielas uzpildīšanu, kamēr apvienotā sazemējuma/pārplūdes kontroles sistēma nedod atļaujas signālu.

15. Ja ir degvielas pārpilde vai ja autocisternas sazemējums tiek zaudēts, sazemējuma/ pārplūdes kontroles sistēmai jānoslēdz degvielas padeve.

VI. Tvaiku savākšana

16. Aizliegts sākt degvielas uzpildīšanu, kamēr tvaiku savākšanas cauruļvads nav savienots ar autocisternu un tvaiki var brīvi plūst no autocisternas uz naftas bāzes tvaiku savākšanas sistēmu.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

7. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

Tvaiku noplūdes  ierobežošana no pārvietojamajām cisternām

1. Pārvietojamās cisternas, kurās piegādā degvielu degvielas uzpildes stacijām un naftas bāzēm, projektē un darbina tā, lai tvaiki pēc degvielas izliešanas paliktu pārvietojamajā cisternā un lai tā uzņemtu un paturētu atgriezeniskos tvaikus no degvielas uzpildes stacijām un naftas bāzes cisternām līdz tās atkārtotai uzpildei naftas bāzē.

2. Šī pielikuma 1.punkta prasības attiecas tikai uz tām dzelzceļa cisternām, kurās piegādā degvielu degvielas uzpildes stacijām vai naftas bāzēm, kur notiek tvaiku pagaidu uzglabāšana.

3. Šī pielikuma 1.punkts neattiecas uz tvaiku noplūdēm caur pārvietojamās cisternas spiediena samazināšanas vārstiem un uz tvaiku zudumiem mērīšanas procesā, izmantojot mērstieni, kā arī uz pārvietojamajām cisternām, kuras pašreiz tiek ekspluatētas vai kuru darbībai ir saņemta atļauja līdz 2000.gada 1.martam.

4. Šī pielikuma 1.punkts attiecas uz esošajām autocisternām, ja tās saskaņā ar šī pielikuma prasībām pārbūvētas uzpildīšanai no apakšas.

5. Ja pārvietojamā cisterna pēc degvielas izliešanas tiek lietota citu vielu, nevis degvielas uzglabāšanai un tvaiku pārstrādāšana vai to pagaidu uzglabāšana nav iespējama, ir pieļaujama tvaiku ventilācija vietās, kur tvaiku noplūde nevar radīt nozīmīgu kaitējumu videi vai cilvēka veselībai.

6. Reizi gadā pārbauda pārvietojamo cisternu hermētiskumu un regulāri pārbauda vakuuma/spiediena vārsta darbības pareizību.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

8. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

 

Degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes cisternu un cauruļvadu darbināšana

I. Cisternu uzpildīšana

1. Pazemes un virszemes cisternas apgādātas ar ierīci, kura aizsargā cisternas pret pārpildīšanu. Ierīce signalizē un pārtrauc degvielas padevi, kad cisterna ir piepildīta vairāk par 90 procentiem.

2. Ja autocisternas uzpildes cauruļvadu pievieno autocisternai un cisternas uzpildes cauruļvadam (vai to atvieno), autocisternas dzinējam jābūt izslēgtam.

3. Pirms degvielas uzpildes pirmās pakāpes tvaiku savākšanas sistēmas cauruļvadiem jābūt pieslēgtiem saskaņā ar šo noteikumu 3.pielikuma prasībām.

4. Uzpildot degvielas cisternas no autocisternas, statiskās elektrības novadīšanu nodrošina šādi:

4.1. pirms degvielas uzpildes cauruļvada pievienošanas autocisternu sazemē;

4.2. sazemēšanu atvieno pēc degvielas uzpildes cauruļvada atvienošanas.

5. Cisternu degvielas cauruļvadu savienojumi ar autocisternas uzpildes cauruļvadu ir hermētiski noslēgti, lai nepieļautu degvielas vai tvaiku noplūdi.

II. Degvielas cisternas īslaicīga neizmantošana

6. Ja viena vai vairākas cisternas ar degvielu trīs vai vairāk mēnešu netiek izmantotas, neuzpildot tās vai neatsūknējot degvielu, tad:

6.1. pazemes un virszemes cisternām un cauruļvadiem turpina pielietot degvielas noplūdes konstatēšanas metodes (sistēmas);

6.2. novēro gruntsūdeni;

6.3. reizi mēnesī mēra ūdens līmeni cisternās;

6.4. reizi mēnesī virszemes cisternām un cauruļvadiem vizuāli pārbauda sūces pazīmes;

6.5. ja ir aizdomas par degvielas noplūdi, veic gruntsūdens novērtējumu.

7. Ja cisternas ir iztukšotas, t.i., cisternas dibenā ir ne vairāk kā 2,5 cm degvielas vai 0,3 % svara no kopējā cisternas tilpuma, tad:

7.1. nepielieto degvielas noplūdes konstatēšanas metodes (sistēmas);

7.2. nenovēro gruntsūdeni;

7.3. reizi mēnesī mēra ūdens līmeni cisternās;

7.4. reizi mēnesī virszemes cisternām un cauruļvadiem vizuāli pārbauda sūces pazīmes.

8. Ja cisternas netiek izmantotas vairāk nekā sešus mēnešus, tad:

8.1. iztukšo cisternas, ja tas jau iepriekš nav izdarīts;

8.2. aizvāko un aizslēdz visas cisternas degvielas uzpildes mērīšanas un novērošanas atveres un atslēdz visus cauruļvadus un uzpildes iekārtas, kas savienotas ar neizmantoto cisternu;

8.3. reizi mēnesī mēra ūdens līmeni cisternās;

8.4. reizi mēnesī virszemes cisternām un cauruļvadiem vizuāli pārbauda sūces pazīmes.

9. Ja cisternu, kuru nelieto vairāk nekā sešus mēnešus, gatavojas atkal izmantot, tad:

9.1. cisternām un cauruļvadiem atsāk pielietot degvielas noplūdes konstatēšanas metodes (sistēmas);

9.2. atsāk gruntsūdens novērošanu;

9.3. pirms izmantošanas veic hermētiskuma pārbaudi cisternām un to cauruļvadiem;

9.4. ja pazemes cisternas un/vai cauruļvadi neiztur spiediena pārbaudi vai virszemes cisternām un cauruļvadiem ir redzamas sūces un nepieciešamie labojumi netiek veikti, cisternas un cauruļvadus nekavējoties pārveido tā, lai tie nebūtu izmantojami, un aizvāc tos saskaņā ar šī pielikuma prasībām un veic gruntsūdens novērtējumu.

III. Cisternu atbrīvošana no tvaikiem

10. Cisternas atbrīvo no viegli uzliesmojošiem tvaikiem. Pirms darbu sākšanas cisternas apkārtnē vai tieši uz tās novieto mērinstrumentu, lai novērtētu tvaiku koncentrāciju cisternā un ap to.

11. Tvaikus no cisternas izvada vismaz 3-5 m virs zemes vai vismaz vienu metru virs jebkuras no virszemes konstrukcijām, kas atrodas mazāk nekā 50 metru attālumā. Darba teritorijai jābūt atbrīvotai no aizdegšanās avotiem.

12. Kad cisterna atbrīvota no tvaikiem, no tās izsūknē uzkrājušos šķidrumu, kuru nogādā uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām.

IV. Pārbaude

13. Līdz cisternas izrakšanai un aizvākšanai no teritorijas, cisternā un tās apkārtnē regulāri pārbauda viegli uzliesmojošo un ugunsnedrošo tvaiku koncentrāciju.

14. Cisternā esošo tvaiku koncentrāciju pārbauda, uzpildes atverē ievietojot sprāgstošo gāzu mērinstrumenta zondi. Mērījumus veic cisternas apakšā, vidus daļā un augšējā daļā. Ja cisterna aprīkota ar nenoņemamu uzpildes cauruli, mērījumus veic caur citu cisternas atveri.

15. Lai noteiktu skābekļa koncentrāciju cisternā, lieto skābekļa koncentrācijas mērinstrumentu. Pirms cisternas izcelšanas tajā izmēra skābekļa koncentrāciju, lai pārliecinātos, ka rezervuārā nav tādas skābekļa koncentrācijas, kas varētu radīt ugunsnedrošus apstākļus.

V. Lietotu cisternu glabāšana

16. Pirms cisternas novietošanas glabāšanas vietā to attīra no tvaikiem, kā arī no šķidrumiem un nogulsnēm. Lietotās cisternas glabā speciāli paredzētās un norobežotās teritorijās atbildīgo personu uzraudzībā, kuras pārzina iespējamos riskus. šīs cisternas nedrīkst būt brīvi pieejamas trešajām personām.

VI. Lietotu cisternu likvidēšana

17. Cisternas likvidē, ja tajās vairs nevar glabāt viegli uzliesmojošas vai ugunsnedrošas vielas, kā arī ja tās nevar izmantot citiem mērķiem. Jebkurā gadījumā (vai cisternas tiek nodotas metāllūžņos, vai izvietotas pieļaujamā vietā) tās, sagriežot vai izurbjot tajās caurumus, pārveido tā, lai cisternas turpmākai lietošanai būtu nederīgas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

9. pielikums
Ministru kabineta
1999. gada 3. augusta
noteikumiem Nr. 269

Noteikumu ieviešanas grafiks naftas bāzēm, degvielas uzpildes stacijām un pārvietojamajām cisternām

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis