Precizēts 27.06.2006., Latvijas Vēstnesis Nr.98 (3466)
Par likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta trešās daļas 5. punkta, 2. panta otrās daļas 2. punkta, 7. panta pirmās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 2. un 3. pantam, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantam un 1961. gada 30. augusta Konvencijas par apatrīdu skaita samazināšanu 8. panta 1. punktam
Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2005. gada 7. martā Lietā Nr. 2004-15-0106
Latvijas Republikas Satversmes
  tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
  tiesneši Aija Branta, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris
  Jelāgins, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse,
  pēc 20 Latvijas Republikas Saeimas deputātu - Valērija Agešina,
  Borisa Cileviča, Andreja Klementjeva, Jāņa Urbanoviča, Vitālija
  Orlova, Ivana Ribakova, Jāņa Jurkāna, Aleksandra Bartaševiča,
  Oļega Deņisova, Igora Solovjova, Aleksandra Golubova, Sergeja
  Fjodorova, Martijana Bekasova, Alekseja Vidavska, Jakova Plinera,
  Andreja Aleksejeva, Jura Sokolovska, Nikolaja Kabanova, Andra
  Tolmačova un Vladimira Buzajeva - pieteikuma,
  pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un
  Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 6. punktu,
  17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1
  pantu,
  rakstveida procesā 2005. gada 8. februārī tiesas sēdē
  izskatīja lietu
  "Par likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav
  Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta trešās daļas
  5. punkta, 2. panta otrās daļas 2. punkta,
  7. panta pirmās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas
  Republikas Satversmes 98. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un
  pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola
  2. un 3. pantam, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām
  un politiskajām tiesībām 12. pantam un 1961. gada
  30. augusta Konvencijas par apatrīdu skaita samazināšanu
  8. panta 1. punktam".
Konstatējošā daļa
1. 1995. gada
  12. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Par to bijušās PSRS
  pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"
  (turpmāk - Nepilsoņu likums).
  Lietas ietvaros tiek vērtēta šādu Nepilsoņu likuma normu
  atbilstība Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk - Satversme)
  un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām:
  1) Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkts,
  kas noteic, ka Nepilsoņu likums neattiecas uz "personām, kuras
  pēc 1992. gada 1. jūlija ir bez termiņa ierobežojuma
  reģistrētas (pierakstītas) dzīvesvietā Neatkarīgo Valstu
  Sadraudzības [turpmāk - NVS] dalībvalstī vai kuras ir
  saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī". Vārdi "vai
  kuras ir saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī" normā
  tika ietverti ar 2004. gada 20. maija grozījumiem
  likumā;
  2) Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts, kas
  noteic, ka nepilsonim ir tiesības "netikt izraidītam no Latvijas,
  izņemot gadījumu, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā
  kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo
  personu; izraidīšana uz valsti, kurā šī persona tiek vajāta
  rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ, kā arī kolektīva
  izraidīšana nav pieļaujama";
  3) Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts,
  kas noteic, ka personai var atņemt nepilsoņa statusu, ja "persona
  pieder pie kādas no šā likuma 1. panta trešajā daļā
  minētajām personu kategorijām. Šā likuma 1. panta trešās
  daļas 5. punktā minētajām personām, kuras saņēmušas
  pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī, nepilsoņa statusu atņem,
  ja pastāvīgās uzturēšanās atļauja saņemta pēc 2004. gada
  1. jūnija." Citētais pēdējais teikums normā tika ietverts ar
  2004. gada 20. maija grozījumiem Nepilsoņu
  likumā.
  
  2. Pieteikuma iesniedzēji - Saeimas deputāti - lūdz
  izvērtēt Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas
  5. punkta, 2. panta otrās daļas 2. punkta,
  7. panta pirmās daļas 2. punkta (turpmāk - apstrīdētās
  normas) atbilstību Satversmes 98. pantam, Eiropas Cilvēka
  tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk -
  Cilvēktiesību konvencija) Ceturtā protokola 2. un
  3. pantam, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un
  politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 12. pantam un
  1961. gada 30. augusta Konvencijas par apatrīdu skaita
  samazināšanu (turpmāk - Bezvalstnieku konvencija) 8. panta
  1. punktam.
  2.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Nepilsoņu likuma uzdevums
  esot bijis, pirmkārt, nošķirt Latvijas nepilsoņus no
  ārvalstniekiem, otrkārt, noteikt šo personu īpašo statusu
  Latvijā, treškārt, izsniegt nepilsoņiem personu apliecinošu
  dokumentu - nepilsoņa pasi.
  Laikā, kad tika pieņemts Nepilsoņu likums, potenciālajiem
  Latvijas nepilsoņiem esot pastāvējusi iespēja iegūt Krievijas vai
  citu bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk
  - PSRS) republiku pilsonību, saņemot vienīgi pastāvīgo pierakstu
  šo valstu teritorijā. Savukārt pašreiz pastāvīgā reģistrācija
  (pieraksts) Krievijā un citās NVS valstīs vairs nedodot personai
  automātiskas tiesības uz šo valstu pilsonību vai uz kādu citu
  noteiktu statusu.
  Šobrīd, kad pagājuši desmit gadi kopš Nepilsoņu likuma
  pieņemšanas, esot nepieciešams pārskatīt nepilsoņa statusu
  Latvijā, jo nostiprinājusies tāda izpratne, ka nepilsoņi ir
  Latvijas valstspiederīgie. Turklāt ar 2004. gada
  20. maija grozījumiem Nepilsoņu likumā Saeima nevis
  nostiprinājusi nepilsoņu statusu, bet to pasliktinājusi un
  papildus ierobežojusi nepilsoņu tiesības, nosakot, ka personai ir
  atņemams nepilsoņa statuss ne vien tad, ja tā ir bez termiņa
  ierobežojumiem reģistrēta (pierakstīta) dzīvesvietā NVS, bet arī
  tad, ja saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī.
  2.2. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilstot
  Satversmei un pārkāpjot saistības, ko Latvija uzņēmusies,
  pievienojoties ANO un Eiropas Padomes ietvaros pieņemtajiem
  starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā.
  Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot
  personas pārvietošanās brīvību. Šo tiesību ierobežojumam neesot
  leģitīma mērķa un tas neesot samērīgs.
  Pieteikumā norādīts, ka esot nepamatoti un nesamērīgi atņemt
  personai nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka tā saņēmusi pastāvīgās
  uzturēšanās atļauju ārvalstī. Pastāvīgās uzturēšanās atļauja
  ārvalstī negarantējot personai nekādu ar konkrētās valsts
  pilsonību vai pavalstniecību saistītu statusu.
  Likumdevēja mērķis - ar administratīvām piespiedu metodēm
  samazināt Latvijas nepilsoņu skaitu - neesot pietiekami leģitīms.
  Pat ja likumdevēja mērķis tiek atzīts par leģitīmu, to varot
  sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem
  līdzekļiem.
  Nepilsoņu likuma normas, kas attiecas uz nepilsoņa statusa
  atņemšanu, varot radīt ārvalstu negatīvu attieksmi pret Latvijas
  valstspiederīgajiem, jo nepilsoņa statusa atņemšana varot padarīt
  ārvalstīs dzīvojošos nepilsoņus par bezvalstniekiem. Arī norma,
  kas attiecas uz nepilsoņu izraidīšanu, varot padarīt šīs personas
  par bezvalstniekiem, jo izraidīšana uz citu valsti nedod tiesības
  uz šīs valsts pilsonību.
  Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka tiekot ierobežotas nepilsoņu
  tiesības netikt izraidītiem Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā
  protokola 3. panta kontekstā, jo šis pants būtu attiecināms
  ne tikai uz Latvijas pilsoņiem, bet arī uz tās valsts
  piederīgajiem, proti, nepilsoņiem.
3.  Institūcija, kas
  izdevusi apstrīdētās normas - Latvijas Republikas Saeima
  (turpmāk - Saeima) - nepiekrīt pieteikumā paustajiem
  argumentiem.
  3.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka Nepilsoņu likuma
  pieņemšanas nepieciešamība bijusi pamatota ar Latvijas Padomju
  Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes (turpmāk - Augstākā
  padome) 1991. gada 15. oktobrī pieņemto lēmumu "Par
  Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un
  naturalizācijas pamatnoteikumiem", kura uzdevums bijis apzināt
  Latvijas pilsoņu kopumu līdz Pilsonības likuma spēkā stāšanās
  brīdim. To pašu prasīja Augstākās padomes 1992 .gada
  9. jūnijā pieņemtais likums "Par ārvalstnieku un
  bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", kā
  arī apstāklis, ka 1994. gada 22. jūlijā pieņemtajā
  Pilsonības likumā nereglamentēts palicis jautājums par tiem
  ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri līdz likuma "Par
  ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas
  Republikā" spēkā stāšanās brīdim (1992. gada
  1. jūlijam) bija ieguvuši pastāvīgu pierakstu Latvijas
  Republikā un reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā atbilstoši spēkā
  esošajiem normatīvajiem aktiem.
  Tādējādi 1994. gadā Latvijā bija izveidojusies tāda
  situācija, ka tās teritorijā uzturējās personas, kuras šeit bija
  ieceļojušas no PSRS Latvijas okupācijas laikā, sākot ar
  1940. gadu, un kuras pēc PSRS sabrukuma bija zaudējušas savu
  padomju pilsonību.
  3.2. Ņemot vērā Latvijas vēsturisko situāciju, Nepilsoņu likums
  bijis nepieciešams, lai noteiktu sevišķu statusu tām personām,
  kuras neatbilda starptautiskajos dokumentos noteiktajam
  bezvalstnieka vai ārvalstnieka statusam.
  Saeima atgādina, ka jau sākotnēji būtisks bijis jautājums par to,
  pie kādas starptautiski atpazīstamas personu kategorijas
  pieskaitāmi bijušās PSRS pilsoņi. Deputāti pauduši dažādus
  viedokļus, salīdzinot šīs personas ar ārvalstniekiem,
  bezvalstniekiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā arī ierosinājuši
  noteikt tām citu - īpašu statusu.
  Tai pašā laikā nepārprotams esot bijis deputātu viedoklis, ka
  Nepilsoņu likuma regulējums attiecināms tikai uz tām personām,
  kurām izveidojusies ilgstoša saikne ar Latvijas valsti, un tieši
  šis viedoklis arī tika nostiprināts Nepilsoņu likuma 1. pantā.
  Definējot to personu loku, uz kurām attiecināmas apstrīdētās
  normas, esot noteiktas vairākas prasības, proti - persona ir
  bijušās PSRS pilsonis un dzīvoja Latvijā pirms 1992. gada
  1. jūlija, tās pasē ir atzīme par pierakstu Latvijas
  teritorijā bez termiņa ierobežojuma, un šī persona dzīvo Latvijas
  Republikā. Šādām personām nolemts noteikt tādu tiesību apjomu,
  kādu bauda ikviena persona valstī.
  Saeima norāda, ka, nosakot konkrētai personu grupai nepilsoņa
  statusu, Latvija uzņēmusies garantēt šīm personām īpašu statusu
  un noteikusi tām īpašas tiesības un pienākumus, taču ar
  nosacījumu, ka šīs personas saglabās saikni ar Latvijas
  Republiku. No otras puses, šīm personām tika radīta iespēja iegūt
  Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā saskaņā ar Pilsonības
  likuma noteikumiem.
  Saeima uzsver, ka likumdevējam esot absolūtas tiesības noteikt
  Latvijas pilsonības subjektu loku, savukārt persona var
  izvēlēties - iegūt Latvijas pilsonību un ar to saistītās
  garantijas vai ne. Saeima norāda, ka Latvijas nepilsonis neesot
  uzskatāms par Latvijas valstspiederīgo, jo valstspiederība izriet
  vienīgi no pilsonības institūta. Tas esot nostiprināts Pilsonības
  likuma 1. panta pirmajā daļā, kas noteic, ka Latvijas
  pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas
  valsti. Atbildes rakstā norādīts, ka Latvijas nepilsonis esot
  uzskatāms par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju - ilgtermiņa
  rezidentu, jo šis statuss paredz noturīgu tiesisku saikni ar
  Latvijas valsti un vērsts uz to, ka šādas personas, pastāvīgi
  dzīvojot Latvijā, var iegūt pilsonību naturalizācijas
  kārtībā.
  Saeima īpaši uzsver, ka kopš 1998. gada, kad tika atcelti
  nepilsoņiem noteiktie naturalizācijas ierobežojumi, viņiem esot
  tiesības jebkurā brīdī naturalizēties, iegūt Latvijas pilsonību
  un baudīt Latvijas pilsoņa tiesības. Ja nepilsonis vēlas
  pastāvīgi dzīvot ārvalstī, bet saglabāt arī tiesiskās saiknes ar
  Latviju, nepastāv ne tiesiski, ne administratīvi šķēršļi
  naturalizācijai un to tiesību izmantošanai, kuras garantē
  Latvijas Republikas pilsoņa statuss, arī tiesības bez termiņa
  ierobežojuma uzturēties ārpus Latvijas teritorijas.
  3.3. Atbildes rakstā norādīts, ka 2004. gada 20. maija
  grozījumu mērķis bija juridiski korekti atrisināt situāciju, kad
  nepilsoņi ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī un
  atbilstoši 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieku statusu
  šīm personām tiek izsniegti ceļošanas dokumenti. Pārceļoties uz
  dzīvi citā valstī, nepilsoņi zaudējot saikni ar Latviju. Kā
  arguments, kas pamato šīs saiknes zaudēšanu, tiek minēta valstu
  prakse, atbilstoši kurai personām, lai tās varētu saņemt
  pastāvīgās uzturēšanās atļauju, parasti ir jānodzīvo attiecīgajā
  valstī vairāki gadi.
  Saeima norāda, ka starptautiskajā praksē personas, kuras no
  Latvijas izceļojušas ar nepilsoņa pasi un saņēmušas pastāvīgās
  uzturēšanās atļauju ārvalstī, tiek uzskatītas nevis par Latvijas
  nepilsoņiem Nepilsoņu likuma izpratnē, bet gan par
  bezvalstniekiem 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieku
  statusu izpratnē. Līdz ar to šādām personām tiek piemērotas
  iepriekšminētās konvencijas normas par bezvalstnieka statusu, arī
  27. pantā noteiktais par mītnes valsts pienākumu izsniegt
  ceļošanas dokumentus personām, kuras likumīgi uzturas šīs valsts
  teritorijā.
  To apstiprinot Iekšlietu ministrijas apkopotā informācija.
  Valstis, kurās Latvijas nepilsoņi likumīgi uzturas ar pastāvīgās
  uzturēšanās atļauju, izsniedzot šīm personām bezvalstnieku
  ceļošanas dokumentus. Turklāt šajās valstīs dzīvojošie Latvijas
  nepilsoņi jaunas pases saņemšanai vēršoties nevis attiecīgajā
  ārvalstī esošajās Latvijas iestādēs, bet gan attiecīgās valsts
  iekšlietu iestādēs. Tādējādi personas apliecinot savu izvēli
  uzturēties šajā valstī kā tās piederīgie, nevis kā Latvijas
  nepilsoņi.
  Nepilsoņu likuma mērķis neesot bijis saglabāt nepilsoņu statusu
  pilnīgi visiem nenoteiktu laiku, bet gan tikai noteiktu periodu,
  lai persona, kurai ir šāds statuss, ja tā vēlas, varētu iegūt
  Latvijas pilsonību vai arī izvēlēties kādu citu valsti, kur
  ilgstoši dzīvot, tādējādi apstiprinot saikni ar šo valsti, nevis
  ar Latviju. Likuma uzdevums esot bijis noteikt šo Latvijā
  dzīvojošo vai terminētā prombūtnē esošo personu statusu Latvijas
  Republikā un reglamentēt to tiesības un pienākumus līdz brīdim,
  kad šīs personas iegūst Latvijas vai citas valsts
  pilsonību.
  Saeima norāda - ja Latvijas nepilsonis pastāvīgi uzturas citā
  valstī, viņam nav objektīvas nepieciešamības baudīt īpašās
  nepilsoņa tiesības, kas tam garantētas vienīgi Latvijas
  Republikā.
  Atbildes rakstā argumentēts, ka Nepilsoņu likumā noteiktajai
  nepilsoņu izraidīšanas kārtībai netrūkst leģitimitātes. Personu
  var izraidīt tikai likumā noteiktajā kārtībā un tikai tad, ja ir
  saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu.
  Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 3. pants neesot
  attiecināms uz Latvijas nepilsoņiem, jo tas piemērojams tikai
  valsts pilsoņiem.
  Saeima uzskata, ka Bezvalstnieku konvencija neesot attiecināma uz
  Latvijas nepilsoņiem, jo tā noteic tikai aizliegumu atņemt
  personai pilsonību.
4. Lietas sagatavošanas laikā tika pieprasīta informācija no Ārlietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta, kā arī lūgti atzinumi no Rīgas Juridiskās augstskolas profesores Dr. iur. Inetas Ziemeles, Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingas Reines un Valsts cilvēktiesību biroja.
5. Ārlietu ministrija atbildē norāda, ka pilsonības jautājumi tiek uzskatīti par katras valsts kompetences sfēru. Lai gan saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem nepilsoņus nav iespējams uzskatīt par Latvijas Republikas pilsoņiem, tomēr viņu faktisko tiesību apjoms ir tuvs pilsoņa tiesību apjomam.
6. Iekšlietu ministrija atbildē uzsver, ka nepilsoņiem ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un personas šīs tiesības izmanto. Tomēr ne visas šīs personas pilda likuma prasību informēt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi par izceļošanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Šīs ziņas fragmentāri tiek saņemtas no Latvijas Republikas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs vai ārvalstu iestādēm.
7. Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts atbildē norādīja, ka nepilsoņa statuss personai var tikt atņemts tādēļ, ka tai zūd saikne ar Latvijas Republiku, kas nospraudusi mērķi integrēt nepilsoņus Latvijas sabiedrībā, veicot naturalizāciju un īstenojot virkni pasākumu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai. Latvijas valstij faktiski nav iespējas samazināt nepilsoņu skaitu ar naturalizāciju veicinošu pasākumu palīdzību, ja šo pasākumu mērķauditorija neatrodas Latvijā.
8. Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine analizējusi apstrīdēto normu atbilstību Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām un aplūkojusi nepilsoņa statusu starptautisko tiesību kontekstā, īpašu uzmanību vēršot uz to, kā Latvijas pārstāvji starptautiskajām institūcijām adresētajos ziņojumos ir vērtējuši Latvijas nepilsoņa statusu. Atbildē norādīts, ka nepilsoņa statuss nav pilnībā pielīdzināms nevienam starptautiskajās tiesībās noteiktajam fiziskās personas statusam. Atbildes autore uzsver, ka cilvēktiesību ierobežošanas gadījumā ir jābūt skaidri norādītam ierobežojumu leģitīmajam mērķim.
9. Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - Cilvēktiesību birojs), atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, vērtē apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un starptautiskajām tiesību normām, kā arī nepilsoņa statusu starptautisko tiesību kontekstā. Cilvēktiesību birojs norāda, ka Latvijas nepilsoņa statuss ir īpašs tiesiskais statuss, kas atšķiras gan no pilsoņa, gan ārvalstnieka, gan bēgļa, gan arī bezvalstnieka statusa. Cilvēktiesību birojs vērš uzmanību uz Latvijas pienākumu pildīt starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies.
10. Rīgas Juridiskās
  augstskolas profesore Dr. iur. Ineta Ziemele atbildē,
  vērtējot nepilsoņa statusu starptautiskajās tiesībās un tā saikni
  ar Latviju, uzsver, ka Latvijas okupācijas fakts deva tiesības
  Saeimai regulēt okupācijas sekas tādā veidā, ka personām, kuras
  Latvijas teritorijā ieceļojušas padomju laikā, netika automātiski
  piešķirts pilsoņa statuss. Piešķirot šīm personām nepilsoņa
  statusu, tika radīta jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās
  nezināma personu kategorija - Latvijas Republikas nepilsoņi ar
  nepilsoņa pasi.
  Atbildes autore analizējusi arī pieteikuma iesniedzēju uzskaitīto
  starptautisko saistību saturu un sekas attiecībā uz nepilsoņiem,
  norādot, ka Pakta 12. pants citastarp paredz tiesības ikvienam
  atgriezties savā valstī, arī valstī, kas nav pilsonības
  valsts.
  Atbildē uzsvērts, ka Cilvēktiesību konvencijas Ceturtais
  protokols attiecas uz personām ar likumīgu statusu valsts
  teritorijā, ko nosaka atbilstoši nacionālajiem likumiem, taču
  Cilvēktiesību konvencija neiejaucas jautājumā par kritērijiem,
  pēc kādiem valsts nosaka tiesības uzturēties tās teritorijā, tajā
  iebraukt un izbraukt no tās.
  Atbildes autore norāda, ka Latvijas Republikas pienākums ir
  nepieņemt tādus likumus un procedūras, kas varētu radīt
  bezvalstnieku skaita pieaugumu, uzsverot, ka valsts nevar atņemt
  nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka persona pastāvīgi uzturas ārpus
  valsts teritorijas.
Secinājumu daļa
11. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, ir jāanalizē nepilsoņa statusa noteikšanas vēsturiskie un politiskie apstākļi, kā arī nepilsoņa statusa noteikšanas tiesiskās sekas. Lai secinātu, kādas ir Latvijas starptautiskās saistības pret Latvijas nepilsoņiem, ir jāvērtē nepilsoņa statuss un tas, cik lielā mērā starptautiskā sabiedrība (ārvalstis un starptautiskās organizācijas) to ir atzinusi.
12. Nepilsoņu likuma
  pieņemšanu Latvijā noteica vēsturiskā un politiskā situācija pēc
  PSRS sabrukuma.
  Bijušās PSRS republikas izvēlējās dažādu pilsoņu kopuma
  noteikšanas kārtību. Pilsoņu kopums tika noteikts, gan balstoties
  uz teritoriālo izcelsmi, gan pastāvīgu uzturēšanos attiecīgā
  teritorijā pirms neatkarības atgūšanas brīža. Dažās bijušajās
  PSRS republikās pieraksts dzīvesvietā bija pietiekams pamats
  automātiskai jaunās valsts pilsonības iegūšanai. Citās par
  galveno kritēriju pilsonības noteikšanā tika izvirzīts zināms
  pastāvīgās uzturēšanās gadu skaits (sk.: Ziemele I. Pilsonība
  un cilvēktiesības valstu pēctecības kontekstā.// Likums un
  Tiesības, 2002, Nr. 8, 234. lpp.). Salīdzinot ar
  citām bijušajām padomju republikām, Latvijā un Igaunijā pilsoņu
  kopuma noteikšanas pamatprincipi bija atšķirīgi.
  Neatkarības atgūšana pēc Latvijas okupācijas perioda deva
  likumdevējam iespēju noteikt Latvijas pilsoņu kopumu. Latvijas kā
  starptautisko tiesību subjekta kontinuitāte radīja tiesisku
  pamatu tam, lai noteiktai personu grupai netiktu automātiski
  piešķirts pilsoņa statuss.
  Latvijas kontinuitātes juridiskais pamats ir nostiprināts
  Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijā par
  Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (turpmāk -
  Neatkarības deklarācija). Tā regulē gan Latvijas tiesisko statusu
  starptautisko tiesību izpratnē, gan valststiesiskus
  pamatjautājumus.
  Neatkarības deklarācijas preambula, kas ietver vēsturisko faktu
  izklāstu un to juridisko novērtējumu, citastarp noteic: "[…]
  Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko
  tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām pastāv
  kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk kā 50
  pasaules valstis." Pamatots ir tiesību doktrīnā izteiktais
  viedoklis, ka par Neatkarības deklarācijas preambulas galveno
  funkciju ir uzskatāma tieši Latvijas valsts nepārtrauktības
  doktrīnas nostiprināšana Latvijas tiesību sistēmā (sk.: Levits
  E. 4. maija deklarācija Latvijas tiesību sistēmā.//
  4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par
  Neatkarības deklarāciju, Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla
  "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 57. lpp.).
13. Latvijas valsts pilsoņu
  kopums tika noteikts ar Augstākās padomes 1991. gada
  15. oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību
  atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem". Lēmumā
  norādīts: kaut gan Latvijas Republika 1940. gada
  17. jūnijā tika okupēta un valsts zaudēja suverēno varu, tās
  pilsoņu kopums saskaņā ar Latvijas Republikas
  1919. gada 23. augusta "Likumu par pavalstniecību"
  turpina pastāvēt. Lēmums paredzēja gan Latvijas Republikas
  pilsoņu kopuma noteikšanas kārtību, gan arī naturalizācijas
  pamatnoteikumus.
  Ņemot vērā Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta
  kontinuitāti, bija pamats atjaunot Latvijas pilsoņu kopumu tādu,
  kāds tas bija noteikts ar 1919. gada "Likumu par
  pavalstniecību". Tādējādi Latvija nevis piešķīra pilsonību
  personām, kurām tā jau bija pirms Latvijas okupācijas, bet gan
  atjaunoja šo personu tiesības de facto (sk.: Ziemele I.
  Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības Latvijā: abstrakcija
  vai realitāte. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005,
  103. lpp.).
  Gan no 1991. gada Augstākās padomes lēmuma "Par Latvijas
  Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas
  pamatnoteikumiem", gan no 1994. gadā pieņemtā Pilsonības likuma
  izriet, ka pilsoņu kopums tika atjaunots, nevis noteikts no
  jauna.
  Līdz ar to nav pamatots viedoklis, ka Latvijai bijis pienākums
  automātiski garantēt pilsonību tiem indivīdiem un viņu pēctečiem,
  kuri nekad nav bijuši Latvijas pilsoņi un Latvijā ieceļojuši
  okupācijas laikā. Turklāt šīm personām tika dotas tiesības iegūt
  Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.
14. Atbildes rakstā Saeima
  pamatoti norāda, ka nepieciešamību pieņemt Nepilsoņu likumu
  noteica gan 1991. gada Augstākās padomes lēmums "Par
  Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un
  naturalizācijas pamatnoteikumiem", gan 1992. gada
  9. jūnija likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku
  ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", gan arī
  1994. gadā 22. jūlijā pieņemtais Pilsonības
  likums.
  1994. gada Pilsonības likumā nereglamentēts palika jautājums
  par tiem ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri līdz likuma "Par
  ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas
  Republikā" spēkā stāšanās brīdim (1992. gada
  1. jūlijam) bija ieguvuši pastāvīgu pierakstu Latvijas
  Republikā un reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā atbilstoši spēkā
  esošajiem normatīvajiem aktiem. Līdz ar to bija nepieciešams
  noteikt īpašu tiesisko statusu tām personām, kuras Latvijas
  teritorijā bija ieceļojušas okupācijas laikā un pēc PSRS
  sabrukuma zaudējušas PSRS pilsonību, neiegūstot nekādu citu
  pilsonību.
  Nepilsoņa statusa piešķiršana noteiktai personu grupai bija
  sarežģīta politiskā kompromisa rezultāts. Turklāt, pieņemot
  Nepilsoņu likumu, Latvijai bija jāievēro arī starptautiskie
  cilvēktiesību standarti, kas aizliedz palielināt bezvalstnieku
  skaitu valstu kontinuitātes gadījumos.
15. Līdz ar Nepilsoņu
  likuma pieņemšanu radās jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās
  nezināma personu kategorija - Latvijas nepilsoņi. Latvijas
  nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam,
  kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem
  noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam
  statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne
  ārvalstniekam, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar "īpašu
  tiesisko statusu".
  Latvija ir skaidri norādījusi, ka nepilsoņi nav uzskatāmi par
  bezvalstniekiem, jo Bezvalstnieku likuma 3. panta otrā daļa
  noteic, ka personu, kura ir likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu
  statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"
  subjekts, nevar atzīt par bezvalstnieku. Arī Latvijas pārstāvji
  starptautiskajās institūcijās konsekventi aizstāvējuši pozīciju,
  ka nepilsoņa statuss nevar tikt pielīdzināts bezvalstnieka
  statusam.
  Nepilsoņi nav uzskatāmi par ārvalstniekiem, jo saskaņā ar
  Imigrācijas likuma 1. pantu ārvalstnieks ir persona, kura nav
  Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.
  Arī Eiropas Savienības neatkarīgo ekspertu grupa pamattiesību
  jautājumos (EU Network of Independent Experts on Fundamental
  Rights) pārskatā par pamattiesību jautājumiem Eiropas
  Savienībā un tās dalībvalstīs 2003. gadā norāda, ka likumā "Par
  to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas
  valsts pilsonības" noteiktie nepilsoņi nav nedz pilsoņi, nedz
  ārvalstnieki, nedz arī bezvalstnieki. Ekspertu grupa norāda, ka
  Latvijas nepilsoņi pieder pie līdz šim starptautiskajās
  publiskajās tiesībās nezināmas personu kategorijas (Synthesis
  Report: Conclusions and Recommendations on the Situation of
  Fundamnental Rights in the European Union and its Member States
  in 2003, 4 February 2004, p. 90).
16. Saeima pauž viedokli,
  ka Nepilsoņu likuma mērķis neesot bijis saglabāt nepilsoņa
  statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku. Šis statuss esot bijis
  noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas
  pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu
  tiesisko saikni.
  Šāds likumdevēja mērķis tomēr nebija skaidri izteikts
  1995. gadā pieņemtajā Nepilsoņu likumā, bet tas netieši
  izpaužas Latvijā noteiktajā naturalizācijas procesa kārtībā, kas
  nepilsoņiem dod tiesības iegūt noteiktu statusu, proti - Latvijas
  pilsonību.
  Jāuzsver, ka kopš 1998. gada, kad tika atcelti nepilsoņiem
  noteiktie naturalizācijas ierobežojumi, viņiem ir tiesības
  jebkurā brīdī naturalizēties, iegūt Latvijas pilsonību un baudīt
  Latvijas pilsoņa tiesības. Līdz ar to Latvija ir radījusi
  priekšnoteikumus, lai personas, kurām ar Nepilsoņu likumu tika
  noteikts nepilsoņa statuss, varētu iegūt Latvijas pilsonību.
  Tomēr tā ir katras personas brīva izvēle - izmantot šīs tiesības
  vai ne.
17. Nepilsoņa statuss nav
  un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu. Tomēr
  nepilsoņiem noteiktās tiesības un starptautiskās saistības, ko
  Latvija uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka nepilsoņu
  tiesiskā saikne ar Latviju tiek zināmā mērā atzīta un uz tās
  pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Tas izriet
  no Satversmes 98. panta, kas citastarp noteic, ka ikvienam,
  kam ir Latvijas pase, ir tiesības uz valsts aizsardzību un
  tiesības brīvi atgriezties Latvijā.
  Tiesības, ko Latvija noteikusi tās nepilsoņiem, var ietekmēt citu
  valstu imigrācijas politiku attiecībā uz šīm personām, jo citas
  valstis rēķinās ar to, ka Latvija attiecībā uz šīm personām
  uzņemas noteiktas saistības, piemēram, garantē nepilsoņiem
  diplomātisko aizsardzību ārvalstīs, kā arī tiesības atgriezties
  Latvijā.
  Tādējādi Saeimai, izdarot grozījumus Nepilsoņu likumā, bija
  jāapsver to potenciālās starptautiskās sekas. Līdz ar to
  nepieciešams analizēt apstrīdēto normu atbilstību tiesībām, kas
  izriet no Satversmes 98. panta, proti - ikviena tiesībām
  brīvi izbraukt no Latvijas, kā arī ikviena, kam ir Latvijas pase,
  tiesībām uz valsts aizsardzību, atrodoties ārpus Latvijas, un
  tiesībām atgriezties Latvijā. Tāpat jāizvērtē, vai apstrīdētās
  normas atbilst saistībām, ko Latvijai noteic Cilvēktiesību
  konvencijas Ceturtā protokola 2. un 3. pants, Pakta
  12. pants, kā arī Bezvalstnieku konvencijas 8. panta
  1. punkts.
18. No pieteikuma izriet,
  ka jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība tikai Satversmes
  98. panta pirmajiem diviem teikumiem, kas noteic: "Ikvienam
  ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas
  pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir
  tiesības brīvi atgriezties Latvijā."
  Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka gadījumos, kad ir
  šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās
  tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek
  lietota starptautisko cilvēktiesību normu praksē
  (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta
  sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas
  5. punktu). Turklāt no Satversmes 89. panta, kas
  noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības
  saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem
  starptautiskajiem līgumiem", izriet, ka likumdevēja mērķis bija
  panākt Satversmē ietverto tiesību normu un starptautisko
  cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram,
  Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā
  Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un
  2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā
  Nr. 2004-10-01 7. 1. punktu). Tādēļ
  noskaidrojams, cik lielā mērā Paktā un Cilvēktiesību konvencijā
  noteiktās tiesības un to īstenošanas prakse ir piemērojama,
  interpretējot Satversmes 98. pantā ietverto tiesību saturu.
  Pakta 12. panta 2. punktā ietvertās tiesības izbraukt
  no valsts, arī savas valsts, attiecas uz jebkuru personu, ne
  tikai uz attiecīgās valsts pilsoni. Līdz ar to šīs normas saturs
  ir piemērojams, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  98. pantam.
  Pakta 12. panta 4. punktā ir noteiktas tiesības
  atgriezties savā valstī. Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka
  šajā normā ietvertās tiesības ir interpretējamas, ņemot vērā
  personas īpašo saikni ar valsti. Šajā pantā noteikto tiesību
  piemērošana nav ierobežota ar pilsonības valsti tās formālajā
  izpratnē. Tiesības atgriezties savā valstī attiecas arī uz
  valsti, ar kuru personai ir īpaša saikne [sk.: Joseph S.,
  Schultz J., Castan M. (ed.) The International Covenant in Civil
  and Political Rights. Cases, materials and commentary,
  2nd ed., Oxford University Press, 2004,
  p. 366]. Līdz ar to arī Pakta 12. panta
  4. punktā ietverto tiesību saturs ir piemērojams, vērtējot
  apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 98. pantam.
  Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 2. panta
  2. punkts noteic ikviena tiesības brīvi atstāt jebkuru
  valsti, arī savu valsti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdz šim nav
  norādījusi, ka šajā pantā ietvertās tiesības būtu attiecināmas
  tikai uz attiecīgās valsts pilsoņiem. Līdz ar to šī norma ir
  piemērojama, interpretējot Satversmes 98. pantā ikvienam
  nostiprinātās tiesības izbraukt no valsts.
  Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 3. panta
  2. punkts noteic, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt
  tiesības atgriezties tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš
  ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka "Konvencija
  negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras
  pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt
  izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar
  starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības
  kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu,
  kuras nav tās pilsoņi (non-nationaux)" (Cour europeénne des
  Droits de l'Homme, Décision finale sur la recevabilité de la
  requ?te no 50183/99 présentée par Aleksandr
  Kolosovskiy contre la Lettonie, le point B.c). Tātad šī
  Cilvēktiesību konvencijas norma garantē tiesības tikai attiecīgās
  valsts pilsoņiem un nav piemērojama attiecībā uz Latvijas
  nepilsoņiem, interpretējot Satversmes 98. pantā noteiktās
  tiesības atgriezties Latvijā.
  No iepriekšminētā izriet, ka Paktā un Konvencijā noteikto tiesību
  apjoms ir atšķirīgs, bet no Latvijas tiesību viedokļa Latvijai ir
  saistošs plašākais starptautiskais cilvēktiesību standarts.
19. Satversmes
  98. pants noteic ikviena tiesības brīvi izbraukt no
  Latvijas. Šīs tiesības sevī ietver vairākus aspektus.
  Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt ierobežotas, prasot
  iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti. Tāpat šīs tiesības
  nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu laiku indivīds drīkst
  atrasties ārpus valsts (sk.: Joseph S., Schultz J., Castan M.,
  p. 355).
  Tās sevī ietver arī indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu
  valsti pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts šo personu
  uzņem (sk. Eiropas cilvēktiesību tiesas 2004. gada 13.
  februāra sprieduma lietā "Napijalo v. Croatia"
  68.§).
Satversmes 98. pants noteic arī ikviena,
  kam ir Latvijas pase, tiesības brīvi atgriezties Latvijā. To
  personu loks, kurām ir konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi
  atgriezties Latvijā, nosakāms Personu apliecinošo dokumentu
  likuma kontekstā. Šā likuma 4. pants paredz, kāda veida
  pases izsniedzamas Latvijā. Atbilstoši šim pantam Latvijas pase
  tiek izsniegta ne tikai pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem. Līdz ar
  to tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir attiecināmas arī uz
  Latvijas nepilsoņiem.
  Satversmes 98. pants noteic, ka ikviens, kam ir Latvijas
  pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā. Tas nozīmē,
  ka Latvija īsteno diplomātisko aizsardzību attiecībā uz personām,
  kam ir Latvijas pase. Diplomātiskā aizsardzība nepieder pie
  pamattiesībām, bet ir uzskatāma par cilvēktiesību īstenošanas
  mehānismu un var izpausties, piemēram, tādējādi, ka personai tiek
  nodrošināta pieeja konsulārajām institūcijām. Tā ir valsts
  rīcības brīvība - īstenot diplomātisko aizsardzību attiecībā uz
  indivīdu vai ne. Tomēr valstij var būt pienākums īstenot
  diplomātisko aizsardzību, ja attiecībā uz indivīdu ir pārkāptas
  ius cogens normas.
  Pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai diplomātiskā aizsardzība
  īstenojama tikai attiecībā uz personām, kuras starptautisko
  tiesību kontekstā tiek uzskatītas par attiecīgās valsts
  valstspiederīgajiem Notebohma lietas [Nottebohm judgement
  (Liechtenstein v. Guatemala), Second Phase, [1955] ICJ
  Reports] izpratnē, vai arī tikpat nozīmīgs apstāklis var būt
  pastāvīgā uzturēšanās attiecīgajā valstī [sk.: Report of the
  International Law Commission on the work of its fifty-second
  session, 1 May to 9 June and 10 July to 18 August 2000 (A/55/10),
  Chapter V;
  http://www.un.org/law/ilc/reports/2000/english/chp5e.pdf].
  Satversmes 98. panta formulējums norāda uz to, ka Latvija
  diplomātisko aizsardzību noteic arī attiecībā uz Latvijas
  nepilsoņiem.
20. Apstrīdētās normas pēc
  satura ir atšķirīgas, tādēļ noskaidrojams, vai to saturs
  uzskatāms par Satversmes 98. pantā noteikto tiesību
  ierobežojumu.
  Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkts noteic
  to personu loku, kuras nevar pretendēt uz nepilsoņa statusu. Šī
  norma, it īpaši tad, ja tiek vērtēta kopsakarā ar tā paša likuma
  7. panta pirmās daļas 2. punktu, var ietekmēt citu valstu
  imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem. Ņemot
  vērā, ka ar 2004. gada 20. maija grozījumiem Nepilsoņu
  likuma 1. panta trešās daļas 5. punktā tika paplašināts
  to personu loks, uz kurām neattiecas Nepilsoņu likums, šīs normas
  saturs uzskatāms par tādu, kas var ierobežot Satversmes
  98. pantā noteikto pārvietošanās brīvību, kā arī valsts
  garantēto aizsardzību, kas ir noteikta ikvienam, kam ir Latvijas
  pase.
  Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic
  nepilsoņu izraidīšanas kārtību. Šīs normas atbilstība Satversmes
  98. pantam nav vērtējama, jo šis pants vispār neskar
  izraidīšanu.
  Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts paredz
  iespēju atņemt nepilsoņa statusu un līdz ar to arī īpašo valsts
  aizsardzību personām, kam ir izveidojusies ilgstoša un noturīga
  saikne ar Latviju. Tādējādi var tikt ierobežotas Satversmes
  98. pantā noteiktās tiesības. Tāpat apstrīdētā norma var
  ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas
  nepilsoņiem.
  Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas
  2. punkts, kas vērtējams saistībā ar Nepilsoņu likuma
  1. panta trešās daļas 5. punktu, ir uzskatāms par
  Satversmes 98. pantā noteikto tiesību ierobežojumu.
21. Lielākā daļa Satversmē
  noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem
  nosacījumiem, valsts var tās ierobežot. Atbilstoši Satversmes
  116. pantam personas tiesības, kas noteiktas Satversmes
  98. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai
  aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,
  sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
  Arī Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola
  2. panta 3. punkts paredz, ka tiesībām brīvi atstāt
  jebkuru valsti, arī savu valsti nedrīkst noteikt nekādus
  ierobežojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā
  sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības
  interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu
  noziegumus, aizsargātu veselību un morāli vai arī citu cilvēku
  tiesības un brīvības.
  Līdzīgi Pakta 12. panta 3. punkts noteic, ka ikviena
  tiesībām atstāt jebkuru, arī savu, valsti nedrīkst būt nekādu
  ierobežojumu, izņemot tos, kas paredzēti likumā, ir nepieciešami
  valsts drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības,
  tikumības vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir
  savienojami ar citām Paktā atzītajām tiesībām.
  Attiecībā uz tiesībām iebraukt savā valstī Pakta 12. panta
  4. punkts noteic, ka šīs tiesības nevienam nedrīkst atņemt
  patvaļīgi.
Tātad Satversmes 98. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, atbilstošs leģitīmam mērķim un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.
22. Satversmes 98. pantā ietverto tiesību ierobežošana noteikta ar likumu, proti - ar Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punktu un 7. panta pirmās daļas 2. punktu. Šis likums ir, pirmkārt, izsludināts likumā noteiktajā kārtībā, ir spēkā un ir publiski pieejams. Otrkārt, tiesību norma ir pietiekami skaidra, lai indivīds varētu paredzēt tās piemērošanas sekas.
Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.
23. Ministru kabineta
  iesniegtajā Nepilsoņu likuma grozījumu projekta anotācijā
  norādīts, ka grozījumi bijuši nepieciešami, pirmkārt, lai atceltu
  priekšrocības tiem nepilsoņiem, kuri pārceļas uz pastāvīgu dzīvi
  valstīs, kas nav NVS dalībvalstis, un, otrkārt, lai paredzētu
  iespēju personai atteikties no nepilsoņa statusa, ja tā pastāvīgi
  dzīvo citā valstī un ir saņēmusi tajā ceļošanas dokumentus
  (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par to bijušās PSRS
  pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts
  pilsonības"" anotāciju, IEMAnot_190503; lietas materiālu
  1. sējuma 49. lpp.).
Izdarot grozījumus
  Nepilsoņu likumā, likumdevējs nav norādījis citu šo grozījumu
  mērķi.
  Arī Valsts prezidente, nosūtot likumprojektu otrreizējai
  caurlūkošanai, minējusi, ka ir nepamatoti un nesamērīgi atņemt
  personai nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka tā ārvalstī saņēmusi
  pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas personai negarantē nekādu ar
  konkrētās ārvalsts pilsonību vai pavalstniecību saistītu statusu.
  Prezidente uzsvērusi, ka, likumdevējs nolemjot attiecināt šādu
  nepilsoņa statusa atņemšanas priekšnoteikumu uz personām, kuras
  pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņēmušas pirms 2004. gada likuma
  grozījumu pieņemšanas, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu
  [sk.: Prasot otrreiz caurlūkot likumu "Grozījumi likumā "Par
  to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas
  valsts pilsonības"". Latvijas Vēstnesis,
  2004. 25. marts, Nr. 47 (2995)].
  Tomēr likumdevējs, izskatot Nepilsoņu likuma grozījumus
  otrreizējās caurlūkošanas kārtībā, tikai daļēji ņēma vērā Valsts
  prezidentes iebildumus un, grozot 7. panta pirmās daļas 2.
  punktu, noteica, ka nepilsoņa statuss tiek atņemts tikai tām
  personām, kuras pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī saņēmušas
  pēc 2004. gada 1. jūnija. Tādējādi šie grozījumi saglabāja
  pieeju, ka nepilsoņa statusa atņemšana var tikt saistīta ar
  pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanu ārvalstī vai
  reģistrāciju (pierakstu) dzīvesvietā NVS dalībvalstī bez termiņa
  ierobežojuma.
  Ne Saeimas Juridiskā komisija, ne deputāti Saeimas sēdē pirms
  grozījumu pieņemšanas otrreizējās caurlūkošanas kārtībā
  nenorādīja to leģitīmo mērķi. Līdz ar to likumdevējs neizmantoja
  tam doto iespēju pieņemt Nepilsoņu likuma grozījumus tādā
  redakcijā, kas atbilstu Satversmei un Latvijai saistošajām
  starptautisko tiesību normām.
  Grozījumu leģitīmais mērķis nav norādīts arī Saeimas atbildes
  rakstā.
  Ņemot vērā to, ka pamattiesību ierobežojumam, kas izriet no
  Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkta un 7. panta
  pirmās daļas 2. punkta, trūkst leģitīmā mērķa, nav nepieciešams
  izvērtēt šo ierobežojumu nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā,
  kā arī atbilstību samērīguma principam.
24. No pieteikuma izriet,
  ka tiek apstrīdēta Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas
  2. punkta atbilstība Cilvēktiesību konvencijas
  Ceturtā protokola 3. panta 1. punktam, kas noteic,
  ka nevienu nedrīkst izraidīt nedz individuāli, nedz kolektīvi no
  tās valsts teritorijas, kuras pilsonis viņš ir.
  Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka šis pants nodrošina
  vienīgi tādu personu absolūtas un neapstrīdamas tiesības netikt
  izraidītām, kuras ir uzskatāmas par attiecīgās valsts
  nationals (angļu val.). Taču šā jēdziena saturs ir
  nosakāms nacionālajos likumos (sk. Eiropas Cilvēktiesību
  tiesas lēmuma par sūdzības Nr. 48321/99 "Sļivenko un citi pret
  Latviju" pieņemšanu izskatīšanai 77.§ un 78.§).
  Tas, vai Latvijas nepilsoņi būtu uzskatāmi par nationals
  (angļu val.) starptautisko tiesību izpratnē, ir ne tikai
  juridisks, bet galvenokārt politisks jautājums, kas būtu
  jāizskata valstī pastāvošā demokrātiski politiskā procesa
  ietvaros.
  Tomēr, vērtējot šajā konvencijas pantā ietverto izraidīšanas
  aizlieguma principu attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, secināms,
  ka Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība nerada
  cilvēktiesību aizskārumu.
  Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic,
  ka nepilsonim ir tiesības netikt izraidītam no Latvijas, izņemot
  gadījumus, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir
  saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu.
  Nepilsoņa izraidīšana uz valsti, kurā šī persona tiek vajāta
  rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ, kā arī kolektīva
  izraidīšana nav pieļaujama.
  Tātad Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība ir stingri
  regulēta un nepieļauj patvaļīgu izraidīšanas aizlieguma principa
  pārkāpšanu. Analizējot apstrīdētajā normā lietoto jēdzienu
  "likumā noteiktajā kārtībā", norādāms, ka Latvijā personu
  izraidīšana var notikt vai nu Imigrācijas likumā, vai arī
  Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.
  Imigrācijas likumā paredzētā personu izraidīšanas kārtība
  neattiecas uz Latvijas nepilsoņiem. Pirmkārt, Imigrācijas likuma
  mērķis ir noteikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta,
  izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā
  ārzemniekus tur apsardzībā Latvijas Republikā un izraida no tās,
  lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un Latvijas
  valsts interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu
  (Imigrācijas likuma 2. pants). Otrkārt, Imigrācijas likuma
  izpratnē ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai
  Latvijas nepilsonis.
  Krimināllikums ļauj notiesātā izraidīšanu no Latvijas Republikas
  piemērot kā papildsodu (Krimināllikuma 36. pants).
  Krimināllikuma 43. pants savukārt noteic, ka citas valsts
  pilsoni vai personu, kurai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja citā
  valstī, var izraidīt no Latvijas Republikas, ja tiesa atzīst, ka,
  ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama
  viņa atrašanās Latvijas Republikā. Tādējādi šis pants var
  attiekties vienīgi uz tiem nepilsoņiem, kam ir pastāvīgās
  uzturēšanās atļauja citā valstī. Būtiski, ka tiesnesim,
  piemērojot izraidīšanu kā papildsodu, ir noteikts pienākums
  izvērtēt attiecīgās lietas apstākļus un vainīgā personību. Līdz
  ar to tiesnesim katrā konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai
  izraidīšana no Latvijas kā papildsods nerada nepamatotu
  cilvēktiesību ierobežojumu.
  Līdz ar to secināms, ka Nepilsoņu likuma 2. panta otrās
  daļas 2. punkts atbilst personas izraidīšanas aizlieguma
  principam.
25. Pieteikuma iesniedzēji
  norāda, ka nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī
  Bezvalstnieku konvencijas 8. panta 1. punktam.
  Bezvalstnieku konvencijai Latvija pievienojusies ar
  1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas
  Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem
  cilvēktiesību jautājumos". Šī konvencija Latvijā ir spēkā no
  1992. gada 13. jūlija. Lai arī Bezvalstnieku konvencija
  Latvijas valstij ir saistoša, tās oficiālais tulkojums latviešu
  valodā nav publicēts. Tādējādi konvencijas neoficiālais tulkojums
  latviešu valodā atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par
  starptautisko līgumu tiesībām 33. pantam ir izmantojams
  tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šīs konvencijas autentisko
  tekstu.
  Konvencijas autentiskie teksti - konkrēti, angļu un franču
  valodā - norāda , ka šīs konvencijas 8. panta
  1. punkts attiecas uz aizliegumu atņemt nationality
  (angļu val.) jeb nationalité (franču val.). Jautājums par
  to, kāds būs nepilsoņa statuss Bezvalstnieku konvencijas un
  starptautisko tiesību izpratnē, ir lemjams šā sprieduma
  24. punktā norādītajā kārtībā.
  Tomēr jāņem vērā, ka Bezvalstnieku konvencijā ir ietverts
  vispārējs bezvalstnieku skaita palielināšanas aizlieguma
  princips. Šī konvencija ir starptautisks līgums, kas pieņemts,
  lai īstenotu valstu pienākumu samazināt bezvalstnieku
  skaitu.
  Izvērtējot apstrīdēto normu saturu, secināms, ka Nepilsoņu likuma
  7. panta pirmās daļas 2. punkts tā pašreizējā redakcijā
  potenciāli pieļauj bezvalstnieku skaita palielināšanos. Šī norma
  nepilsoņa statusa atņemšanu saista ar pastāvīgās uzturēšanās
  atļaujas saņemšanu ārvalstī vai ar pastāvīgu pierakstu NVS
  dalībvalstī. Kā šajā spriedumā iepriekš norādīts, ne pastāvīgās
  uzturēšanās atļaujas iegūšana ārvalstī, ne arī pastāvīgs
  pieraksts NVS dalībvalstī personai nenoteic tādu statusu, ko
  nodrošinātu pilsonības (pavalstniecības) iegūšana.
  Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas
  2. punkts uzskatāms par neatbilstošu bezvalstnieku skaita
  palielināšanas aizlieguma principam.
26. Nepilsoņu likuma
  1. panta trešās daļas 5. punkts un 7. panta pirmās
  daļas 2. punkts nepamatoti ierobežo Satversmē, kā arī Latvijai
  saistošajās starptautisko tiesību normās noteiktās
  cilvēktiesības.
  Apstrīdēto normu atcelšana ar sprieduma pasludināšanas brīdi, kā
  to lūdz pieteikuma iesniedzēji, radītu tādu situāciju, ka zustu
  jebkāds konkrēto attiecību tiesiskais regulējums.
  Tādēļ, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudēs spēku,
  Satversmes tiesa ņem vērā, ka ir nepieciešams noteikts laika
  periods, lai izteiktu šīs normas tādā redakcijā, kas atbilst
  Satversmē noteiktajiem un Latvijai saistošajiem cilvēktiesību
  standartiem.
Nolēmumu daļa
  Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,
  Satversmes tiesa nosprieda:
  1. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav
  Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta trešās daļas
  5. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
  98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada
  1. septembra.
  2. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav
  Latvijas vai citas valsts pilsonības" 7. panta pirmās daļas
  2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
  98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada
  1. septembra.
  3. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav
  Latvijas vai citas valsts pilsonības" 2. panta otrās daļas
  2. punktu par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
  aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 3. panta
  1. punktam.
Spriedums ir galīgs un
  nepārsūdzams.
  Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš