Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Tiesību akts: spēkā esošs
Ministru kabineta rīkojums Nr. 401

Rīgā 2019. gada 14. augustā (prot. Nr. 34 43. §)
Par konceptuālo ziņojumu "Par līdzšinējā regulējuma izvērtējumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitas jomā"

1. Atbalstīt konceptuālā ziņojuma "Par līdzšinējā regulējuma izvērtējumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitas jomā" (turpmāk – konceptuālais ziņojums) III sadaļā ietverto 2. risinājumu.

2. Atbalstīt konceptuālā ziņojuma IV sadaļā ietvertos pasākumus, lai nodrošinātu konceptuālā ziņojuma III sadaļā ietvertā 2. risinājuma ieviešanu. Par pasākumu īstenošanu ir atbildīga Finanšu ministrija. Pasākumu izpildes termiņš ir 2020. gada 1. decembris.

3. Konceptuālā ziņojuma III sadaļā ietvertā 2. risinājuma un IV sadaļā ietverto pasākumu īstenošanu atbildīgajai iestādei nodrošināt no tai piešķirtajiem budžeta līdzekļiem.

Ministru prezidents A. K. Kariņš

Finanšu ministrs J. Reirs
(Ministru kabineta
2019. gada 14. augusta
rīkojums Nr. 401)
Konceptuāls ziņojums
"Par līdzšinējā regulējuma izvērtējumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitas jomā"

Satura rādītājs

I. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums

II. Esošās situācijas raksturojums un problemātikas izklāsts

III. Piedāvātie situācijas risinājumi un to ietekmes izvērtējums

Pirmais risinājuma variants un tā ietekmes izvērtējums

Otrais risinājuma variants un tā ietekmes izvērtējums

IV. Pasākumi esošās prakses daļējai maiņai un līdzšinējā regulējuma, ka attiecībā uz muitas kontrolei pakļautajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā vai administratīvo procesu, pilnveidošanai

4.1. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, pilnvarojot Valsts ieņēmumu dienestu noteiktos gadījumos konstatēt, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības

4.2. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, nosakot, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks noteiktos gadījumos vēršas tiesā, lai konstatētu, ka ar preci, kas aizturēta muitā, tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības

4.3. Veikt atbilstošus grozījumus Muitas likumā, izslēdzot normas par administratīvo atbildību par viltotu preču deklarēšanu muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā

4.4. Veikt izmaiņas normatīvajā regulējumā attiecībā uz informācijas par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu un lēmuma par preču nodošanu iznīcināšanai paziņošanas adresi

4.5. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, lai nodrošinātu regulas Nr. 608/2013 25.panta 1.punkta "a" apakšpunkta piemērošanu

4.6. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, lai nodrošinātu regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta piemērošanu

I. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums

Sabiedrības aizsardzības, drošības un drošuma nodrošināšana ir viens no nozīmīgākajiem Valsts ieņēmumu dienesta uzdevumiem muitas politikas jomā, "kura mērķis ir pasargāt ikvienu sabiedrības pārstāvi no dzīvībai un veselībai bīstamu, viltotu, atbilstoši starptautisko un nacionālo tiesību aktu prasībām pārvietošanai aizliegtu un kaitīgu preču nonākšanas apritē."1 Lai nodrošinātu minētā uzdevuma izpildi, muitas iestādes amatpersonām ir tiesības apturēt tādu preču izlaišanu, par kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tādējādi norādot uz to apšaubāmo izcelsmi un iespējamo drošuma apdraudējumu. Šobrīd, intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakta konstatēšanai muitas iestādes amatpersonas pieaicina konkrēto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku vai tā pilnvaroto pārstāvi, lūdzot tam sniegt atzinumu. Ja tiek saņemts atzinums, kas apstiprina, ka ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests veic normatīvajos aktos noteiktos pasākumus, kas vērsti uz šādu preču iznīcināšanu.

Praksē ir konstatēti atšķirīgi viedokļi saistībā ar to, kādas procedūras ietvaros – administratīvās procedūras ar Valsts ieņēmumu dienesta iesaisti vai civiltiesiskā kārtībā strīdā ar intelektuālā īpašuma tiesību aizskārēju – risināt strīdus par preču, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (turpmāk – viltotas preces) ievešanu un intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu konstatēšanu. Norādāms, ka 2016.gada decembrī veiktajā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu muitas ekspertu aptaujā, kurā tika saņemtas atbildes no 21 valsts, tika noskaidrots, ka 18 valstīs tiesa nosaka to, vai ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums. Bulgārijā to var noteikt tiesa vai Patentu valde, Ungārijā nelieliem pārkāpumiem – muita, pārējiem tiesa, savukārt Rumānijā – muita.

Jāatzīmē, ka Igaunijā kopš 2017.gada 1.jūnija, stājoties spēkā jaunajam Muitas likumam, tika mainīta intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības procedūra, ciktāl tas skar muitas iestāžu kompetenci, nosakot, ka tiesību subjekts (intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vai tā pārstāvis) (turpmāk – intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks) vēršas tiesā, lai noteiktu, vai ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.

Vairākās valstīs ne tikai intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki, bet arī muita vai cita valsts iestāde var ierosināt uzsākt tiesas procedūru intelektuālā īpašuma pārkāpumu noteikšanai.

Ņemot vērā minēto, kā arī pamatojoties uz Ministru kabineta 2018.gada 27.marta sēdes protokollēmumā (prot. Nr.17 13.§) "Par Ministru kabineta 2017.gada 8.augusta sēdes protokollēmuma (prot. Nr.38 63.§) "Noteikumu projekts "Noteikumi par atsevišķiem muitas kontroles veidiem"" 2.punktā doto uzdevumu izpildi" doto uzdevumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Satiksmes ministriju līdz 2018.gada 1.jūlijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā attiecīgu ziņojumu par turpmāko rīcību, ir izstrādāts konceptuālais ziņojums "Par līdzšinējā regulējuma izvērtējumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitas jomā".

Saskaņā ar Ministru kabineta komitejas 2018.gada 10.septembra sēdes protokollēmumā (prot. Nr.31 1.§) "Konceptuālais ziņojums "Par līdzšinējā regulējuma attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitā izvērtējumu"" doto uzdevumu Finanšu ministrijai līdz 2019.gada 31.martam kopīgi ar Tieslietu ministriju, Satiksmes ministriju un Iekšlietu ministriju jāturpina darbs konceptuālā ziņojuma izstrādē, izvērtējot iespēju atsevišķos gadījumos (piemēram, lielās kravas) strīdus par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu risināt civilprocesuālā kārtībā, savukārt gadījumos, kad prece saņemta pastā (piemēram, privātpersonu sūtījumi) – saglabāt esošo kārtību, un Finanšu ministrijai precizētais konceptuālais ziņojums jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā.

II. Esošās situācijas raksturojums un problemātikas izklāsts

ES līmenī muitas iestādes darbības intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 12.jūnija regulā (ES) Nr. 608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003 (turpmāk – regula Nr. 608/2013). Latvijā īstenojamā kārtība, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai, ir noteikta Ministru kabineta 2017.gada 8.augusta noteikumos Nr.468 "Noteikumi par atsevišķiem muitas kontroles veidiem" (turpmāk – MK noteikumi Nr.468), un par šīs kārtības īstenošanu atbildīgs ir Valsts ieņēmumu dienests.

Finanšu ministrijas ieskatā Regulas Nr. 608/2013 normas ir attiecināmas uz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci tikai tiktāl, ciktāl tas saistīts ar aizliegumu laist brīvā apgrozībā Latvijas Republikā viltotas preces. Saskaņā ar minētās regulas preambulas 10.apsvērumu regulā Nr. 608/2013 ir iekļauti tikai procesuālie noteikumi, kā muitas iestādēm rīkoties gadījumā, ja muitas iestāde identificē preci, par kuru rodas aizdomas, ka tā ir viltota. Ar regulu netiek paredzēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tātad, procedūra un nosacījumi, kā un pēc kādiem nosacījumiem konstatē, ka prece tik tiešām ir viltota, būtu jāregulē nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Savukārt, saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 preambulas 15.apsvērumu, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību savlaicīgu īstenošanu, būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad muitas iestādei saskaņā ar pamatotām norādēm ir aizdomas, ka ar to uzraudzībā esošajām precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, muitas iestāde gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc pieprasījuma var pārtraukt minēto preču laišanu apgrozībā vai aizturēt tās, lai ļautu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam2 uzsākt tiesvedību ar mērķi noteikt, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Ņemot vērā minēto, nacionālajos normatīvajos aktos būtu jābūt noteiktai nākamajai secīgajai procedūrai, kādā veidā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks attiecīgos gadījumos uzsāk minēto tiesvedības procedūru un kura ir tā kompetentā iestāde, kas konstatē intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu. Arī regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts noteiktos gadījumos paredz intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Muitas iestādes kompetencē ir attiecīgi rīkoties gadījumos, ja tai rodas aizdomas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu, vienlaikus regulas Nr. 608/2013 normas nenosaka konkrētu iestādi, kuras kompetencē būtu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakta konstatēšana vai apliecināšana. Atbilstoši procesuālās autonomijas principam šādas kompetences īstenošana ir katras ES dalībvalsts tiesību sistēmas ziņā.

Šobrīd saskaņā ar MK noteikumiem Nr.468, kā arī regulas Nr. 608/2013 nosacījumiem, ja Valsts ieņēmumu dienests konstatē, ka attiecībā uz muitas kontrolei pakļautām precēm iespējams ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tad Valsts ieņēmumu dienests aptur šādu preču izlaišanu, ja preces ir deklarētas muitas procedūrai3 (piemēram, lielās kravas) vai arī minētās preces tiek aizturētas4, ja preces nav deklarētas muitas procedūrai (piemēram, preces pagaidu uzglabāšanā5).

Par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu Valsts ieņēmumu dienests vienas darbdienas laikā paziņo preču deklarētājam vai valdītājam (turpmāk – preču deklarētājs), kā arī sazinās ar intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku6, lai noteiktu, vai ar aizturētajām precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības.

Ja preču deklarētājs paziņo Valsts ieņēmumu dienestam, ka piekrīt, vai nepaziņo, ka iebilst preču iznīcināšanai, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks ir iesniedzis pieteikumu muitas iestādēm rīkoties attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras tiek pārkāptas7, un 10 darbdienu laikā pēc Valsts ieņēmumu dienesta informācijas saņemšanas par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu rakstiski apliecina, ka ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu8, Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai un preces muitas uzraudzībā tiek iznīcinātas.

Valsts ieņēmumu dienests atļauj izlaist preces muitas procedūrā vai izbeidz to aizturēšanu tūlīt pēc visu muitas formalitāšu nokārtošanas, ja no intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka nav saņemts pieteikums muitas iestādēm rīkoties attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras, iespējams, tiek pārkāptas, kā arī, ja 10 darbdienu laikā, kopš ir ticis paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu, no intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka nav saņemts ne rakstisks apstiprinājums, ka viņš ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, ne viņa piekrišanu preču iznīcināšanai, ja vien Valsts ieņēmumu dienests nav informēts par to, ka ir uzsākta tiesvedība, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības9.

Šobrīd atšķirīgi viedokļi Tieslietu ministrijai, Satiksmes ministrijai, kā arī Finanšu ministrijai ir tieši par regulas Nr.2013/608 23.panta 3.punkta piemērošanu, kā arī par tālākajām no šīs normas izrietošajām darbībām.

Regulas Nr.2013/608 23.panta 3.punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja preču deklarētājs nepiekrīt preču iznīcināšanai, muitas iestāde par to informē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku, kurš uzsāk tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā noteiktais pienākums intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam vai pārstāvim uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, ir ieviests ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu, kas paredz, ka, ja preču deklarētājs Valsts ieņēmumu dienestā ir iesniedzis rakstiskus iebildumus pret preču iznīcināšanu (respektīvi, nepiekrīt preču iznīcināšanai), intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, lūdzot Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību (respektīvi, uzsākot regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā noteikto tiesvedības procedūru), lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras ir pārkāptas, apstākļiem un pazīmēm, kas liecina, ka izlaišanai apturētās vai aizturētās preces ir tādas, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības10, kā arī ziņas par atbilstošu oriģinālo preču vērtību11.

Finanšu ministrijas ieskatā tieši šajā posmā iztrūkst tiesību normas, iespējams Muitas likumā vai kādā citā normatīvajā aktā, kas pilnvarotu Valsts ieņēmumu dienestu izvērtēt visus pierādījumus (tajā skaitā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto atzinumu) un konstatēt, ka ar attiecīgajām precēm tik tiešām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. Regulas Nr. 608/2013 normas regulē Valsts ieņēmumu dienesta darbību tikai līdz brīdim, kad Valsts ieņēmumu dienestam rodas aizdomas, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības un par to saskaņā ar minētās regulas nosacījumiem tiek attiecīgi informēts deklarētājs un intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktu, ja deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci, par kuru ir aizdomas, ka ar to pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks uzsāk tiesvedību, lai noteiktu, vai ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Tālākās darbības, kā jau tika minēts iepriekš, ir noregulētas nacionālajā līmeni ar MK noteikumiem Nr.468, kuru 9.punkts nosaka, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks (gadījumā, ja deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci, par kuru ir aizdomas, ka ar to tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības) lūdz Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības un vienlaicīgi arī sniedz savu atzinumu par šo preci, apliecinot, ka ar to tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības un norādot pazīmes, saskaņā ar kurām konstatējams, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Tālāk Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto informāciju (atzinumu) un citiem lietā esošiem pierādījumiem, pieņem lēmumu12 par to preču konfiskāciju, ar kurām pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (piemēram, pasta sūtījumu gadījumā), vai rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā (piemēram, lielās kravas).

Respektīvi, ja preču deklarētājs nepiekrīt preču iznīcināšanai un intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks atzinumā norāda, ka intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā (ja ir saskatāmas Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa (turpmāk – LAPK) 201.10 panta trešajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma pazīmes13, t.i, precēm ir piemērota muitas procedūra, preču deklarētājs ir iesniedzis iebildumus preču iznīcināšanai un ir saņemta MK noteikumu Nr.468 9.punktā minētā informācija). Savukārt, ja nav saskatāmas administratīvā pārkāpuma pazīmes (tie būs gadījumi, kad precei nav tikusi piemērota muitas procedūra) t.i. persona ir iesniegusi iebildumus preču iznīcināšanai un ir saņemta MK noteikumu Nr.468 9.punktā minētā informācija, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk administratīvo procesu. Administratīvajā procesā, ja, vērtējot lietā iegūto informāciju, Valsts ieņēmumu dienests konstatē, ka ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tiek pieņemts lēmums par preču konfiskāciju. Būtiski uzsvērt, ka praktiski Valsts ieņēmumu dienests konstatēt, ka ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, var tikai un vienīgi ņemot vērā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto atzinumu par preci saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu. Lai preces atzītu par tādām, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības regulas Nr. 608/2013 izpratnē, jākonstatē, ka preces ir ražotas bez intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atļaujas. Šāds fakts ir zināms vienīgi intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam. Valsts ieņēmumu dienests patstāvīgi var konstatēt, ka uz precēm attiecas intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības pasākumi, proti, konkrētās intelektuālā īpašuma tiesības aizsargā to reģistrācija nacionālā vai starptautiskā līmenī attiecīgos reģistros (šāds apstāklis kopsakarā ar citiem konkrētajā lietā konstatētajiem apstākļiem ir pamats apturēt preču izlaišanu vai aizturēt tās un vērsties pie intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka ar lūgumu sniegt informāciju par konkrētajām precēm), bet nevar konstatēt attiecīgas atļaujas esību vai neesību. Tāpat arī uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā Valsts ieņēmumu dienests var tikai tad, ja intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks atzinumā apliecina, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības.

Ja tiek piemērots naudas sods, piemēro arī preču konfiskāciju atbilstoši LAPK 201.10 panta trešajā daļā noteiktajai sankcijai. Ja tiek uzsākts administratīvais process, tad Valsts ieņēmumu dienests lemj par preču konfiskāciju, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 198.pantu14.

Preču deklarētājs Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu par administratīvo sodu var pārsūdzēt vai lēmumu par preču konfiskāciju var apstrīdēt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram, savukārt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmumu var pārsūdzēt attiecīgi LAPK noteiktajā kārtībā rajona tiesā vai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā Administratīvajā rajona tiesā.

Faktiski MK noteikumi Nr.468 šobrīd ir vienīgais nacionālais normatīvais akts, kas reglamentē Valsts ieņēmumu dienesta darbības ar regulā Nr. 608/2013 minētām precēm un tie paredz Valsts ieņēmumu dienestam atsevišķos gadījumos uzsākt lietvedību (saskaņā ar intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka lūgumu), lai noteiktu, vai ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī pieņemt lēmumu par šādu preču konfiskāciju. Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta tiesības (pienākums) uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā un piemērot administratīvo sodu, noteiktas LAPK. Nacionālajā regulējumā iztrūkst tieša pilnvarojuma Valsts ieņēmumu dienestam atzīt, ka ar attiecīgo preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī nosacījumi, balstoties uz kādiem kritērijiem Valsts ieņēmumu dienests atzīst, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Finanšu ministrija uzskata, ka šādam regulējumam būtu jābūt noteiktam likuma līmeņa normatīvajā aktā. Piemēram, likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 28.pantā ir noteikts, ka prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vai tā tiesību pārņēmējs iesniedz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Minētā likuma normas gan attiecināmas tikai uz preču zīmes nelikumīgas izmantošanas gadījumiem iekšzemē, tas ir, Latvijas Republikas teritorijā, tomēr šeit ir skaidri likuma līmenī definēts, kura ir tā iestāde, kas ir kompetenta izlemt, vai ir noticis preču zīmes nelikumīgas izmantošanas fakts. Pēc analoģijas būtu jārīkojas arī ar regulā Nr. 608/2013 minētām precēm, respektīvi, saskaņā ar šīs regulas 23.panta 3.punkta nosacījumiem, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam šajā pantā norādītā tiesvedība, lai noteiktu, vai ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, būtu jāuzsāk, vēršoties ar likumu noteiktā kompetentā institūcijā.

Norādāms, ka 2013.gadā Valsts ieņēmumu dienestā ir pieņemti 325 lēmumi par precēm, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, administratīvā procesa ietvaros un 15 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, 2014.gadā – 230 lēmumi administratīvā procesa ietvaros (144 lēmumi par nodošanu iznīcināšanai un 86 lēmumi par konfiskāciju) un 11 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, 2015.gadā tika pieņemti 472 lēmumi administratīvā procesa ietvaros (407 lēmumi par nodošanu iznīcināšanai un 65 lēmumi par konfiskāciju) un 8 lēmumi administratīvā pārkāpuma lietās, 2016.gadā tika pieņemti 682 lēmumi administratīvā procesa ietvaros (382 lēmumi par nodošanu iznīcināšanai un 300 lēmumi par konfiskāciju) un 7 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, 2017.gadā tika pieņemti 323 lēmumi administratīvā procesa ietvaros (208 lēmumi par nodošanu iznīcināšanai un 115 lēmumi par konfiskāciju), no kuriem tika apstrīdēti 5 lēmumi, bet tiesā tie netika pārsūdzēti. Savukārt 9 lēmumi tika pieņemti administratīvo pārkāpumu lietās (neviens netika pārsūdzēts tiesā). 2018.gadā tika pieņemti 192 lēmumi administratīvā procesa ietvaros (164 lēmumi par nodošanu iznīcināšanai (viens lēmums tika apstrīdēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram) un 28 lēmumi par konfiskāciju (trīs lēmumi tika apstrīdēti Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram) un 3 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, no kuriem viens tika pārsūdzēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram. Lielākā daļa lēmumu administratīvā procesa ietvaros attiecas uz pasta sūtījumos aizturētajām viltotām precēm. 2019.gadā tika pieņemti 40 lēmumi par preču nodošanu iznīcināšanai, no tiem viens lēmums tika apstrīdēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram; 28 lēmumi par preču konfiskāciju, no kuriem 3 tika apstrīdēti Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram, kā arī trīs lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās par LAPK 201.10 panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu, no kuriem viens tika pārsūdzēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram.

MK noteikumu Nr.468 izstrādē tika iesaistīta arī Satiksmes ministrija un nevalstiskais sektors – biedrība "Latvijas Tranzīta biznesa asociācija" (turpmāk – LTBA), kura sniedza atzinumu par MK noteikumos Nr.468 iekļautajām normām attiecībā uz muitas kontroles pasākumu īstenošanu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā. MK noteikumu Nr.468 izstrādes procesā LTBA norādīja, ka, lai korekti piemērotu regulas Nr. 608/2013 normas attiecībā uz darbībām ar precēm, attiecībā uz kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, būtu jāmaina līdzšinējā prakse, nosakot, ka, ja attiecībā uz muitas kontrolei pakļautām precēm iespējams ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kurš pēc tam, kad ir saņēmis deklarētāja iebildumus par preču iznīcināšanu, iesniedz tiesā civilprasību, lai tādējādi konstatētu – ir vai nav pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, nevis Valsts ieņēmumu dienests uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā vai administratīvo procesu. LTBA uzskata, ka regulas Nr. 608/2013 ietvarā tikai tiesa (vai kāda cita līdzvērtīga neatkarīga institūcija), nevis Valsts ieņēmumu dienests, var lemt, vai attiecībā uz muitas kontrolei pakļautām precēm ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Regulas Nr. 608/2013 preambulas 4.punktā norādīts, ka attiecībā uz šādām precēm būtu vajadzīga tikai viena tiesvedības procedūra. Tāpat, saskaņā ar Eiropas Komisijas paziņojumu par muitas veiktu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu attiecībā uz Savienības muitas teritorijā ievestām precēm, kuras netiek laistas brīvā apgrozībā, tostarp tranzīta precēm (2016/C 244/03)15 (turpmāk – IPR vadlīnijas) ir precīzi nodefinēta muitas iestāžu kompetence un procesuālās tiesības intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu jautājumos, un proti, "Regulā (ES) Nr. 608/2013 ir izklāstīti nosacījumi un procedūras muitas dienestu rīcībai attiecībā uz precēm, kuras vieš aizdomas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu un kuras ir vai būtu bijis jāuzrauga vai jākontrolē (1.panta 1.punkts), jo muitas dienestu procesuālās tiesības aprobežojas ar to, ka tie pārliecinās par to, ka attiecīgās preces ir "preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpi intelektuālā īpašuma tiesības", kā definēts 2.panta 7.punktā.". Savukārt jautājums par to, vai intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas vai nav pārkāptas, ir jautājums par intelektuālā īpašuma tiesību materiālo tiesību normām, kā tās tiek interpretētas piekritīgajās valstu tiesās un Eiropas Savienības Tiesā16.

III. Piedāvātie situācijas risinājumi un to ietekmes izvērtējums

MK noteikumu Nr.468 izstrādes laikā Satiksmes ministrija un LTBA piedāvāja normatīvajos aktos noteikt, ka, lai tiktu konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pēc preču deklarētāja iebilduma par preču iznīcināšanu saņemšanas ir jāiesniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasība par savu tiesību aizsardzību. Tas būtu attiecināms uz visiem gadījumiem, kad preču deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, respektīvi uz gadījumiem, ja prece ir pieteikta muitas procedūrai (šobrīd Valsts ieņēmumu dienests minētajā gadījumā uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā), gan arī uz gadījumiem, kad prece nav pieteikta muitas procedūrai (šobrīd Valsts ieņēmumu dienests minētajā gadījumā uzsāk administratīvo procesu).

Savukārt Tieslietu ministrija, kā arī biedrība "Latvijas Profesionālo patentpilnvarnieku asociācija" (turpmāk – LPPA) piedāvāja saglabāt līdzšinējo praksi, ka attiecībā uz muitas kontrolei pakļautajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā vai administratīvo procesu, vienlaikus veicot atsevišķus uzlabojumus normatīvajā regulējumā.

2019.gada 21.martā Tieslietu ministrijas Civilprocesa likuma grozījumu darba grupas ietvaros, kurā piedalījās cita starpā arī Finanšu ministrijas, Satiksmes ministrijas un LTBA pārstāvji, tika panākta vienošanās paredzēt nepieciešamo mehānismu, kādā varētu tikt īstenota strīdu par intelektuālo īpašumu tiesību pārkāpumu risināšana atsevišķos muitā konstatēto viltoto preču gadījumos, proti, nodalot gadījumus attiecībā uz preču apjomu (piemēram, "lielās kravas"17 un preces pasta, tajā skaitā kurjerpasta, sūtījumos18).

Tādejādi gadījumā, ja attiecībā uz muitas kontrolei pakļautām precēm, kas ir deklarētas muitas procedūrai vai novietotas pagaidu uzglabāšanā (lielās kravas), iespējams ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kurš pēc tam, kad ir saņēmis deklarētāja iebildumus par preču iznīcināšanu, vēršas tiesā civilprocesuālā kārtībā, lai tādējādi konstatētu – ir vai nav pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Savukārt gadījumā, ja attiecībā uz muitas kontrolei pakļautām precēm – pasta sūtījumi, kurjerpasts, iespējams ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests uzsāks administratīvo procesu.

1. RISINĀJUMA VARIANTS un tā ietekmes izvērtējums

Lai tiktu konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks pēc preču deklarētāja iebilduma par preču iznīcināšanu saņemšanas sniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasību par savu tiesību aizsardzību.

LTBA ir norādījusi, ka līdz ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu Valsts ieņēmumu dienestam, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka iesniegto informāciju, tiek deleģētas tiesības atzīt, ka konkrētās preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, tiešām šīs tiesības pārkāpj. Finanšu ministrija piekrīt šādam LTBA viedoklim, jo, kā jau tika minēts iepriekš, Valsts ieņēmumu dienesta darbību reglamentējošie normatīvie akti, piemēram, ne likums "Par Valsts ieņēmumu dienestu", ne Muitas likums tieši un nepārprotami nenosaka, ka Valsts ieņēmumu dienests ir tā institūcija, kas apliecina, ka ar preci pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. MK noteikumi Nr.468 paredz pienākumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā atzinumu par preci, vienlaikus lūgt Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Savukārt tālākās, ar MK noteikumiem Nr.468 Valsts ieņēmumu dienestam deleģētās darbības paredz jau pieņemt lēmumu par preces konfiskāciju vai ierosināt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Šīs abas minētās Valsts ieņēmumu dienesta darbības var tikt izpildītas vienīgi tādā gadījumā, ja ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, kurā ir norādītas intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas, taču normatīvie akti šobrīd tieši un nepārprotami nedeleģē nevienu institūciju šādu lēmumu pieņemt. Līdz ar to praktiski Valsts ieņēmumu dienests netieši ir tas, kas atzīst intelektuālā īpašuma pārkāpuma faktu un jau tālāk attiecīgi rīkojas saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 12.punktā noteikto kārtību.

Minētais LTBA ieskatā pārkāpj IPR vadlīnijās minētās muitas dienestu procesuālās tiesības, jo līdz ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu Valsts ieņēmumu dienestam ir deleģētas arī tiesības pieņemt lēmumu rīcībai ar precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības (tostarp, šādu preču konfiskācija un administratīvās atbildības piemērošana par intelektuālā īpašuma pārkāpumiem muitas jomā). Tā kā LTBA uzskata, ka šāds regulējums jeb pilnvarojums muitas iestādei faktiski pārsniedz to, kas ir paredzēts saskaņā ar regulu Nr. 608/2013, risinājums minētajā situācijā būtu paredzēt, ka muitas dienesta lēmums par preču iznīcināšanu ir atkarīgs no intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka veiktās tiesvedības uzsākšanas, kuras mērķis, kā iepriekš norādīts, ir noteikt, ir vai nav vai pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Praksē tas nozīmētu, ka, lai tiktu konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pēc preču deklarētāja iebildumu par preču iznīcināšanu saņemšanas ir jāiesniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasība par savu tiesību aizsardzību.

Kā jau minēts, LTBA ieskatā intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums būtu jānoteic kompetentai institūcijai, kura, pamatojoties uz objektīvu pazīmju kopumu, tostarp, strīdā iesaistīto pušu iesniegtajiem pierādījumiem (minētie pierādījumi ir iesniedzami pēc sacīkstes principa, kas ir civilo tiesību princips, nevis administratīvo pārkāpumu vai administratīvā procesa princips), spēj konstatēt un pierādīt fakta – preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības – esamību.

LTBA ir pārliecināta, ka Latvijā pašreiz esošā kārtība, kad intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums tiek pierādīts ar "lēmuma saņēmēja", t.i., intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka, atzinumu, nenodrošina un neatbilst sacīkstes principam, jo šādā gadījumā vienai procesuālai pusei, tās iesniegtajiem pierādījumiem, automātiski un bez pamata tiek piešķirta lielāka ticamība, nekā otras puses sniegtajiem pierādījumiem par faktu. Turklāt, jānorāda, ka no Regulas Nr. 608/2013 23.panta l.punkta skaidri un nepārprotami izriet, ka lēmuma saņēmējs muitas dienestiem, kuri uz aizdomu pamata atlikuši preču izlaišanu vai aizturējuši preces, sniedz tikai un vienīgi savu pārliecību par to, ka preces pārkāpj viņa tiesības, bet ne atzinumu (pierādījumus). Pārliecība, pavisam noteikti, nav tas pats, kas – atzinums. Par atzinumu tiesību sistēma galvenokārt atzīst informāciju, kura satur precīzus, pamatotus secinājums (atsevišķos gadījumos satur arī veikto pētījumu aprakstu). Pārliecība, par ko runā Regula Nr. 608/2013, ir tikai aplēse, kuru pamatot ir iespējams un pienākums civilajā procedūrā, kura ir uzsākama tikai tad, ja saskaņā ar minētās regulas prasībām un nosacījumiem ir saņemts deklarētāja iebildums par preču iznīcināšanu.

Papildus LTBA vērš uzmanību, ka analizējot citu ES dalībvalstu tiesisko kārtību, kādā tiek īstenoti muitas pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību kontroles jomā, kā arī izvērtējot atzītu ES intelektuālā īpašuma tiesību interešu pārstāvju organizāciju publicēto informāciju par šiem jautājumiem19 jāsecina, ka prasības par vienveidīgu intelektuālā īpašuma strīdu skatīšanu ES dalībvalstīs (kā iekšzemē, tā arī uz robežām) izriet no 2004.gada 29.aprīļa ES Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (turpmāk – IPR direktīva) nosacījumiem un prasībām, kura bija jāpārņem līdz 2006.gada 29.aprīlim. Lai arī IPR direktīvas normas jau ir iekļautas vairākos Latvijas Republikas normatīvajos aktos un tās tiek piemērotas attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem iekšzemē (piemēram, Civilprocesa likums, kas reglamentē procesuālo kārtību, kāda tiek organizēta intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka tiesību aizskārumu aizsardzība iekšzemē), tomēr līdz pat šai dienai neviena no atbildīgajām institūcijām nav saskatījusi to, ko ir spējušas saskatīt citas ES dalībvalstis un eksperti intelektuālā īpašuma tiesību jomā, proti, ka šajā direktīvā paredzētie instrumenti ir vienlīdz attiecināmi arī uz tiesību aizsardzību tajos gadījumos, ja tiek pārkāpti starptautiskie tiesību akti, tostarp arī, ja tiek pārkāpta Regula Nr. 608/2013.

ES intelektuālā īpašuma tiesību eksperts Olivers Vrins (Beļģija) savā grāmatā "Regulation (EU) No 608/2013 Concerning Customs Enforcement of Intellectual Property Rights" (2018.g., 56.–57.lp), vērtējot Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā noteikto "tiesvedības" uzsākšanas prasību, norāda uz šādu tiesību normu piemērošanas kārtību:

– ja muitas dienests veic darbības saskaņā ar Regulu Nr. 608/2013, šī regula neparedz tiesiskos instrumentus, kas pieejami intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam ("lēmumu saņēmējiem") savu tiesību aizstāvēšanai, izņemot, ja tiek piemērota vienkāršotā iznīcināšana, kas paredzēta regulas 23. un 26.pantā – kura ļauj intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, ja deklarētājs vai preču valdītājs neiebilst pret preču iznīcināšanu, – iznīcināt preces muitas uzraudzībā, un neprasīt tiesvedības uzsākšanu;

– savukārt, ja deklarētājs vai preču valdītājs iebilst pret iznīcināšanu, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, lai nepieļautu preču turpmāku izlaišanu, ir pienākums uzsākt tiesvedības procedūru;

– Regula Nr. 608/2013 nenosaka šādas tiesvedības nosacījumus. Tāpat Regula Nr. 608/2013 neparedz pasākumus, kas būtu jāveic iestādēm, kuras ir kompetentas, lai konstatētu šādu pārkāpumu;

– šādi pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jānosaka ar dalībvalsts nacionāliem normatīviem aktiem, pamatojoties uz ES Direktīvu 2004/48/EK.

IPR direktīva nosaka vienotas prasības dalībvalstīm nodrošināt efektīvus un samērīgus tiesiskās aizsardzības instrumentus intelektuālo tiesību pārkāpumu gadījumos (civiltiesiskās procedūras ietvaros). Tāpat IPR direktīva paredz, ka "šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3.pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos" (2.panta 1.punkts).

Eiropas Komisija savā 2010.gada 22.decembra ziņojumā Parlamentam un Padomei "Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu piemērošana"20 atzīmēja, ka IPR direktīva radīja vienkāršu sistēmu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanai, kas kopumā nodrošina salīdzināmu aizsardzību pāri valstu robežām.

Vienlaikus IPR direktīvas 9.punktā ir paredzēti "Pagaidu un piesardzības pasākumi" (angļ. Provisional and precautionary measures), kuru izmantošana ir noteikti nepieciešama, lai īstenotu ES Regulas Nr. 608/2013 24.pantā paredzēto "Agrīno preču izlaišanu", par ko LTBA ir informējusi savos iepriekšējos atzinumos.

Diemžēl ir jāsecina, ka, lai arī IPR direktīvas normas ir iekļautas vairākos Latvijas Republikas normatīvajos aktos un tās tiek piemērotas attiecībā uz IPR pārkāpumiem iekšzemē (piemēram, Civilprocesa likums), tomēr IPR direktīvā paredzētie instrumenti nav tikuši savlaicīgi attiecināti arī uz pārkāpumiem starptautiskajā tirdzniecībā, kas tiek regulēti ar Regulas Nr. 608/2013 nosacījumiem un prasībām, un kas ir paredzēts citās ES dalībvalstīs.

Lai arī LTBA ieskatā 1.risinājuma variants būtu atbalstāms, pret to iebilst gan Tieslietu ministrija, gan LPPA, kas arī iesaistījās MK noteikumu Nr.468 izstrādē. Pirmkārt, Tieslietu ministrijas ieskatā, norādāms, ka regula Nr. 608/2013 neparedz, kāda veida procedūra – tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā vai administratīvā procedūra muitā – aizskarto intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam būtu jāuzsāk, lai noteiktu to, vai ar attiecīgajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, patiešām šīs tiesības pārkāpj. Respektīvi, regulas Nr. 608/2013 noteikumi tiešā veidā neparedz obligātu "tiesvedību" starp intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku un preču deklarētāju civiltiesiskajā kārtībā. Lai gan regulas Nr. 608/2013 tekstā 2.iedaļas virsraksts latviešu valodā ir "Preču iznīcināšana, tiesvedības uzsākšana un agrīna preču izlaišana", angļu valodas tekstā termina "tiesvedība" vietā tiek lietots termins ar daudz plašāku saturu – "initiation of proceedings". Arī tālākā regulas Nr. 608/2013 23.panta tekstā un visā pārējā tekstā latviešu valodas versijā angļu valodā lietotās frāzes "initiation of proceedings" vietā tiek lietots vārds "tiesvedība", lai gan šī frāze angļu valodā nebūtu tulkojama tik šauri, kā tikai "tiesvedība", ko apliecina arī Regulas Nr. 608/2013 tulkojumi citās valodās, kurās šī frāze ir "procedūru uzsākšana". Piemēram, Regulas Nr. 608/2013 angļu valodas versijā tiek lietots termins "proceedings", kas nozīmē "process" un pēc satura un tvēruma ir plašāks nekā termins "tiesvedība". Praksē muitas jomā šis termins būtu interpretējams kā "lietas izskatīšana". Regulas Nr. 608/2013 vācu valodas versijā lietots termins "Verfahren" un franču valodas versijā – "une procédure", kas pēc būtības nozīmē "process". Ņemot vērā minēto jāsecina, ka MK noteikumu Nr.468 9.punktā Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts ir ieviests korekti, ko apliecina arī Regulas Nr. 608/2013 preambulas 4.apsvērums, kas noteic, ka: "Muitas dienestiem vajadzētu būt kompetentiem īstenot intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz precēm, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem muitas jomā ir pakļautas muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, un pienācīgi pārbaudīt šādas preces, lai novērstu darbības, ar ko tiek pārkāpti tiesību akti intelektuālā īpašuma tiesību jomā. Intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana uz robežām, kur attiecīgās preces tiek pakļautas vai kur tām vajadzētu būt pakļautām muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, ir efektīvs veids, kā ātri un iedarbīgi nodrošināt tiesisku aizsardzību tiesību subjektam, kā arī lietotājiem un ražotāju grupām. Ja muitas dienesti uz robežas aptur preču izlaišanu vai aiztur preces, būtu vajadzīga tikai viena tiesvedības procedūra, savukārt vairākas atsevišķas procedūras būtu nepieciešamas, lai tādā pašā līmenī nodrošinātu tiesību īstenošanu attiecībā uz precēm, kuras ir nonākušas tirgū un kuru sūtījumi ir sadalīti un piegādāti mazumtirgotājiem".

Savukārt, LTBA vērš uzmanību uz to, ka minētie Tieslietu ministrijas apsvērumi saistībā ar terminu tulkojumiem būtu vērtējami kritiski, jo IPR direktīvas tekstā latviešu, angļu un vācu valodās minētie jēdzieni tiek lietoti identiski tam, kā tie tiek lietoti Regulas Nr. 608/2013 tekstā. Proti, IPR direktīvas teksta latviešu valodā lietotais jēdziens "tiesvedība" citās valodās tiek apzīmēts: angļu – "proceeding", vācu – "Verfahren", utt.

Jānorāda, ka 2015.gada 21.–22.maijā Eiropas Komisija veica pārbaudi par to, kā Latvijas Republika ir ieviesusi un piemēro regulu Nr. 608/2013. Eiropas Komisijas 2016.gada 22.februāra ziņojumā par minētās pārbaudes rezultātiem ir norādīts, ka Latvijas Republikas izvēlētā procedūra darbojas labi un netika konstatēts, ka Regula Nr. 608/2013 būtu ieviesta nepareizi. Ziņojumā ir norādīts, ka saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegto informāciju regulā Nr. 608/2013 lietotais termins "initiation of proceedings" ticis iztulkots nepareizi, uz ko Eiropas Komisija norādījusi, ka par šo faktu būtu jāziņo Eiropas Padomei.

Tomēr attiecībā uz minēto norādāms, ka Eiropas Komisija nevērtē, kā dalībvalstī tiek konstatēts, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, bet vērtē tikai regulas ieviešanu tiktāl, lai pārliecinātos, vai muitas iestāde atbilstoši regulas nosacījumiem aiztur vai aptur tādu preču izlaišanu, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, tādejādi nepieļaujot Savienības muitas teritorijā laist brīvā apgrozībā šādas preces. Līdz ar to Eiropas Komisija nevērtē, kādā veidā nacionālajā likumdošanā vai praksē ir ieviesta Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta norma, kas nosaka pienākumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

LPPA ir vērsusi uzmanību uz to, ka arī IPR vadlīnijās ir norādīts, ka jautājums par to, vai intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas, ir jautājums par intelektuālā īpašuma tiesību materiālo tiesību normām, kā tās tiek interpretētas piekritīgajās valstu tiesās un Eiropas Savienības Tiesā. Regulas Nr. 608/2013 preambulas 10.apsvērums paredz, ka šajā regulā ir iekļauti tikai procesuālie noteikumi muitas dienestiem un netiek paredzēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, kas tādējādi tiek atstāts dalībvalstu nacionālo normatīvo aktu ziņā. Taču minētais nebūt nenozīmē, ka muitas iestāžu tiesības ir aprobežotas vienīgi ar procesuālām darbībām ar mērķi konstatēt aizdomas, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības un ka regulas Nr. 608/2013 normas ierobežo dalībvalstu tiesības savos nacionālajos normatīvajos aktos brīvi noteikti attiecīgu procedūru, kādā tiek pārbaudītas muitas iestāžu aizdomas, ka ar konkrētajām precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības.

Finanšu ministrija vērš uzmanību uz to, ka šobrīd kārtība, kādā tiek risināts strīds par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, pilnībā nav noteikta. MK noteikumu Nr.468 9.punkts paredz tiesības intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam (ja preču deklarētājs ir iebildis pret preču iznīcināšanu) lūgt Valsts ieņēmumu dienestam uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, cita starpā jau pievienojot informāciju par intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras ir pārkāptas. Savukārt, MK noteikumu Nr.468 12.punktā ir noteikta Valsts ieņēmumu dienesta rīcība jau pēc tam, kad ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šajā gadījumā, atkarībā no tā, vai precei ir vai nav bijusi piemērota muitas procedūra, Valsts ieņēmumu dienests vai nu uzsāk administratīvo procesu vai administratīvā pārkāpuma lietvedību. Minētās darbības Valsts ieņēmumu dienests var veikt tikai gadījumā, ja ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, kurā ir norādītas intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas, tomēr nacionālajos normatīvajos aktos nav tieši un nepārprotami noteikts, kura ir tā institūcija – Valsts ieņēmumu dienests, tiesa vai kāda cita kompetenta, neatkarīga institūcija ir pilnvarota lemt par to, vai ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Minētajai LPPA regulas Nr. 608/2013 normu interpretācijai piekrīt arī Tieslietu ministrija, vēršot uzmanību, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatēšana attiecībā uz muitā aizturētām precēm var tikt īstenota jebkādā procedūrā pēc konkrētās Eiropas Savienības dalībvalsts ieskatiem, kamēr vien tiek nodrošināts tas, ka iespējamais intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakts tiek vērtēts pēc būtības. Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa 2014.gada 9.aprīļa lēmumā lietā Nr. C-583/12 Sintax Trading OÜ pret Maksu- ja Tolliamet arī administratīvajai iestādei, tostarp, muitai var tikt uzticēts uzdevums noteikt, vai nav noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums ar nosacījumu, ka lēmumi, ko šīs iestādes pieņem šajā jautājumā, var tikt pārsūdzēti, lai nodrošinātu attiecīgajām personām ES tiesībās paredzēto tiesību saglabāšanu.21 Lemjot par to, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, piemēro tos tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī.22 Jānorāda, ka minētais spriedums attiecas uz Padomes 2003.gada 22.jūlija Regulas (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (kura tika atcelta ar regulu Nr. 608/2013) nevis uz regulas Nr. 608/2013 interpretāciju, vienlaikus, kā atzīts arī tiesu praksē23, tā kā regulā Nr. 608/2013 paredzētais regulējums attiecībā uz procedūru uzsākšanu, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, atbilst regulā Nr. 1383/2003 paredzētajam, konstatējams, ka Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Nr. C-583/12 sniegtā regulas Nr. 1383/2003 13.panta 1.punkta interpretācija attiecībā uz muitas iestāžu kompetenci ir attiecināma arī uz regulu Nr. 608/2013.

Ņemot vērā to, ka gan regula Nr. 608/2013, gan MK noteikumi Nr.468 un LAPK 201.10 pants un 215.1 pants paredz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos, un ka Valsts ieņēmumu dienesta pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās vai administratīvā procesa ietvaros ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā, turklāt administratīvās tiesas jau iepriekš ir vairākkārt vērtējušas, vai ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības24, jāsecina, ka Latvijā pastāvošā procedūra konceptuāli atbilst Eiropas Savienības Tiesas interpretācijai par to, kā būtu nodrošināma intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana uz robežām. Minēto apstiprina arī Latvijas tiesu judikatūra, ka pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, VID kompetencē ietilpst jautājuma, vai ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, risināšana.25

Finanšu ministrija piekrīt Tieslietu ministrijas norādītajam, ka gan regula Nr. 608/2013, gan MK noteikumi Nr.468 un LAPK paredz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos, un ka Valsts ieņēmumu dienesta pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās vai administratīvā procesa ietvaros ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā, taču atkārtoti vērš uzmanību uz to, ka nacionālie normatīvie akti nedeleģē Valsts ieņēmumu dienestam tiesības konstatēt pašu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu, bet nosaka tikai Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties gadījumos, kad normatīvajos aktos noteiktā kārtībā ir ticis konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums vai tad, kad intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums ir konstatējams pirmsšķietami jeb prima facie gadījumos. Tāpat arī Tieslietu ministrijas ieskatā, ja turpmāk tiktu paredzēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatēšanu attiecībā uz muitā aizturētām precēm nodot vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē, tas varētu padarīt par praktiski neiespējamu vai pārspīlēti grūtu regulā Nr. 608/2013 paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku tiesību īstenošanu, būtiski ietekmējot izskatāmo lietu skaitu civiltiesiskā kārtībā, palielinot izskatāmo lietu termiņus un tiesvedības procesa izmaksas, kā arī negatīvi ietekmējot intelektuālā īpašuma īpašnieku tiesību aizstāvību. Tāpat nav skaidrs, kā tiktu nodrošināta to preču, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, glabāšana tiesvedības procesa gaitā, un kurš segtu glabāšanas izmaksas pēc tiesvedības procesa beigām. Ņemot vērā tiesvedību civillietās ilgumu, glabāšanas izmaksu apmērs varētu būt salīdzinoši liels, un Tieslietu ministrijas ieskatā pastāv bažas par to, ka pašam intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pēc tam labvēlīga tiesvedības procesa beigām būtu jāsedz izveidojušās glabāšanas izmaksas, ja preču deklarētājs, it īpaši juridisko personu gadījumā, būtu pārtraucis savu saimniecisko darbību.

Papildus jānorāda, ka pēc tam, kad tiesa būs atzinusi, ka preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, būs nepieciešams pieņemt lēmumu, ar ko preces nodod iznīcināšanai kā ārpussavienības preces, proti, jāpieņem lēmums saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198.pantu. Saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 44.pantu šādi lēmumi arī ir pārsūdzami. Ja noteiktu, ka tiesā lietu izskata tikai vienā instancē, kas atbilstu regulas Nr. 952/2013 44.panta 2.punktam, tāpat būtu vēl nepieciešams laiks, līdz tiktu pieņemts galīgais lēmums lietā.

2. RISINĀJUMA VARIANTS un tā ietekmes izvērtējums

Atsevišķos gadījumos saglabāt līdzšinējo praksi, ka attiecībā uz muitas kontrolei pakļautajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk administratīvo procesu, savukārt noteiktos gadījumos strīdu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu risināt civilprocesuālā kārtā, vienlaikus veicot atsevišķus uzlabojumus normatīvajā regulējumā

Kā jau minēts iepriekš, līdzšinējā prakse attiecībā uz muitas kontrolei pakļautajām precēm paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto informāciju, pieņem lēmumu par to preču konfiskāciju, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, (uzsākot administratīvo procesu), vai rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā (uzsākot lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā). Būtiski norādīt, ka Valsts ieņēmumu dienesta pieņemtais lēmums tiek balstīts uz attiecīgā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto informāciju par aizturētajām precēm26, un šāda atzinuma lūgšana intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pamatojas atziņā, ka vienīgi intelektuālā īpašuma īpašnieks, piemēram, preču zīmes īpašnieks varēs apstiprināt to, vai konkrētās preces ir izgatavotas ar viņa piekrišanu un atļauju un norādīt apstākļus un pazīmes, kas liecina, ka ar preci pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. Tā kā Valsts ieņēmumu dienesta pieņemto lēmumu ir iespējams apstrīdēt un pēcāk arī attiecīgā procesa ietvaros pārsūdzēt tiesā, kur intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums arī tiek vērtēts pēc būtības, piemēram, preču zīmes nelikumīgas lietošanas fakts tiek izvērtēts atbilstoši likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 27.panta pirmajai un otrajai daļai, muitas iestāžu darbību procesuālais raksturs, kā tas ir nostiprināts arī regulas Nr. 608/2013 preambulas 10.apsvērumā un 23.panta pirmajā daļā, tādējādi netiek pārkāpts.

Turklāt, ņemot vērā to, ka atbilstoši Eiropas Komisijas 2017.gada 15.maija ziņojumam Eiropas Parlamentam un Padomei par Padomes Regulas (ES) Nr. 608/2013 īstenošanu kopumā Eiropas Savienībā no visiem preču aizturēšanas gadījumiem 2016.gadā tikai 6,1% gadījumos tika uzsāka tiesvedība, lai noteiktu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, secināms, ka pārējos gadījumos vai nu preces tika iznīcinātas, jo intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegtā informācija apstiprināja muitas aizdomas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu un preču deklarētājs pret to neiebilda, vai arī preces tika atzītas par oriģinālām un atbrīvotas. Latvijā 2015.gadā 13,6% no aizturēšanas gadījumiem, par precēm, kuras atzītas par viltotām, tika saņemts preču deklarētāja iebildums pret preču iznīcināšanu, savukārt 2016.gadā 16,1% gadījumos. 2016.gadā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram nav iesniegta neviena sūdzība par Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes amatpersonas lēmumiem administratīvā pārkāpuma lietā, kurā piemērota viltotu preču konfiskācija saskaņā ar LAPK 201.10 panta trešo daļu. Savukārt attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes direktora lēmumu par viltotu preču nodošanu iznīcināšanai vai konfiskāciju, Valsts ieņēmumu dienests ir saņēmis un izskatījis vienu apstrīdēšanas iesniegumu par preču iznīcināšanu, bet Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmums tiesā nav pārsūdzēts. 2017.gadā tika pieņemti 9 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās (neviens netika pārsūdzēts tiesā). 2018.gadā tika pieņemti 3 lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, no kuriem viens tika pārsūdzēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram. 2019.gadā tika pieņemti trīs lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās par LAPK 201.10 panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu, no kuriem viens tika pārsūdzēts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram.

Tomēr, neskatoties uz minēto, kā arī ņemot vērā Satiksmes ministrijas un LTBA aicinājumu izvērtēt un pilnveidot esošo praksi un normatīvo regulējumu, jautājums par muitā konstatēto viltoto preču, par kurām ir strīds, vai tās pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, jautājuma risināšanu civilprocesuālajā kārtībā tika izskatīts Tieslietu ministrijas darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2018.gada 6.decembrī, kā arī 2019.gada 21.martā. Minētās darba grupas ietvarā tika konceptuāli atbalstīts risinājums esošo praksi mainīt daļēji, proti, noteikt, ka jautājumu par atsevišķu muitā konstatēto viltoto preču, par kurām ir strīds, vai tās pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, risināt civilprocesuālā kārtībā. Tas būtu attiecināms, piemēram, uz lielām, apjomīgām kravām, uz kurām neattiecas Komisijas 2015.gada 28.jūlija Deleģētās regulas (ES) 2015/2446, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (turpmāk – regula Nr. 2015/2446) 144.panta27 noteikumi.

Kā jau minēts, nepieciešamība paredzēt strīdu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu izskatīšanu civilprocesuālajā kārtībā attiektos uz noteiktiem gadījumiem, piemēram, lieliem kravu pārvadājumiem, kuros, iespējams, atrodas preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības un to nonākšana ES tirgū intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam radītu ievērojamus zaudējumus. Strīdā iesaistītās puses būtu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks un fiziskās vai juridiskās personas, kas veic muitošanas darbības (piemēram, preču deklarētājs vai pārvadātājs). Procesuāli strīda risināšana civilprocesuālajā kārtībā būtu uzsākama pēc tam, kad Valsts ieņēmumu dienestā ir saņemti gan preču deklarētāja iebildumi par preču iznīcināšanu, gan intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka rakstveida apliecinājums, ka tas ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Minētajā situācijā Valsts ieņēmumu dienestam būtu jāpaziņo intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam par saņemtajiem preču deklarētāja iebildumiem pret preču iznīcināšanu, un intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam attiecīgi būtu jāiesniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasība par savu tiesību aizsardzību.

IV. Pasākumi esošās prakses daļējai maiņai un līdzšinējā regulējuma, ka attiecībā uz muitas kontrolei pakļautajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, Valsts ieņēmumu dienests uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā vai administratīvo procesu, pilnveidošanai.

Saglabājot līdzšinējo praksi attiecībā uz atsevišķām muitas kontrolei pakļautajām precēm, būtu izvērtējamas iespējas veikt atsevišķus uzlabojumus Valsts ieņēmumu dienesta īstenotajā procedūrā intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakta konstatēšanai, lai tādējādi veicinātu arī tranzīta nozares interešu īstenošanu. Līdzšinējā prakse būtu saglabājama attiecībā uz šādām precēm:

– nekomerciāli un nelielas vērtības komerciāli sūtījumi, kas saņemti pa pastu vai izmantojot kurjerpasta pakalpojumus un uz kuriem attiecas Regulas Nr. 2015/2446 144.panta nosacījumi, proti, preces vērtība nepārsniedz 1 000 euro; attiecībā uz preci nav iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam, kā arī uz preci neattiecas aizliegumi vai ierobežojumi. To piegādi nodrošina VAS "Latvijas Pasts", kas ir universālā pasta pakalpojuma sniedzējs, un eksprespasta vai kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji, piemēram, SIA "TNT Latvia", SIA "DHL Latvia", SIA "EKL/LS" ("UPS" pilnvarotais pārstāvis Latvijā), "FedEx Express" ("Federal Express Corporation" filiāle Latvijā) u.c.;

– preces, kas tiek deklarētas mutiski28.

Savukārt, prakse būtu pilnveidojama attiecībā uz precēm, uz kurām neattiecas regulas Nr. 2015/2446 144.pantā minētais, proti, kuru vērtība pārsniedz 1000 euro vai kuru neto svars pārsniedz 1000 kg (par šādām precēm tiks iesniegta standarta muitas deklarācija laišanai brīvā apgrozībā). Attiecībā uz šādām precēm strīdi par intelektuālā īpašuma tiesību iespējamiem pārkāpumiem jārisina civilprocesuālā kārtībā, vienlaikus veicot atbilstošus grozījumus normatīvajā regulējumā, paredzot Valsts ieņēmumu dienesta rīcību, saņemot gan preču deklarētāja iebildumus par preču iznīcināšanu, gan intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka rakstveida apliecinājumu, ka tas ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Tāpat būtu regulējama procedūra Valsts ieņēmumu dienestā pēc tam, kad civiltiesisks strīds ir izskatīts un attiecīgā strīda noregulējums ir rasts vienā vai otrā veidā. Turklāt, minētajā regulējumā būtu jāparedz Valsts ieņēmumu dienesta pienākums informēt intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku par iespējamo pārkāpumu, aicinot izmantot tā rīcībā esošos civiltiesiskos instrumentus strīda risināšanai. Nepieciešamības gadījumā būtu jāveic grozījumi, piemēram Muitas likumā, paredzot, ka strīda gadījumā (proti, iespējamā pārkāpuma gadījumā) intelektuālā īpašuma īpašnieks vēršas tiesā, uzsākot tiesvedību savu tiesību aizsardzībai regulas Nr. 608/2013 noteiktajos termiņos29. Gadījumā, ja intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks nav iesniedzis prasības pieteikumu tiesā savu tiesību aizsardzībai, saskaņā ar Regulas Nr. 608/2013 nosacījumiem preces ir atlaižamas.

4.1. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, pilnvarojot Valsts ieņēmumu dienestu noteiktos gadījumos konstatēt, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības

Esošā situācija.

Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts nosaka, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks uzsāk tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka ar regulu noteiktais pienākums attiecas uz tiem gadījumiem, kad muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar preci (neatkarīgi no tā, vai ir piemērota muitas procedūra vai nav) varētu būt pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, līdz ar to muitas iestāde aptur preces izlaišanu vai aiztur to un attiecīgi par šo faktu paziņo preces deklarētājam un intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, vienlaikus arī aicinot sniegt viedokli, vai minētās personas piekristu iznīcināt preci. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta nosacījumiem gadījumā, ja preces deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci (par kuru muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar to tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības), muitas iestādei par to nekavējoties jāinformē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kuram tad arī ir pienākums uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Finanšu ministrijas ieskatā iepriekš minētajā posmā Valsts ieņēmumu dienestam būtu jārīkojas saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu30 tikai pēc tam, kad ir konstatēts intelektuālā īpašuma pārkāpuma fakts (tas būtu jākonstatē tiesai, kādai kompetentai, neatkarīgai institūcijai vai Valsts ieņēmumu dienestam, ja vien tam būtu likuma līmenī tieši un nepārprotami deleģētas šādas tiesības). Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienests attiecīgi uzsāktu lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā vai ierosinātu administratīvo lietu, ņemot vērā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka uzsāktās tiesvedības rezultātu.

Šobrīd praksē regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā minētā tiesvedība ir interpretēta ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja preces deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci, par kuru muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar to pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks sniedz savu atzinumu par to, ka ar preci pārkāpj šīs tiesības31. Vienlaikus minētājam intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks reizē ar savu atzinumu, kurā viņš ir konstatējis, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, lūdz Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ar preci tiek pārkāptas šīs tiesības. Finanšu ministrija ir vērsusi uzmanību uz to, ka nevienā nacionālajā normatīvajā aktā tieši un nepārprotami šobrīd nav noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienests ir pilnvarots noteikt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu. Kā jau minēts iepriekš, Valsts ieņēmumu dienests pēc tam, kad saņēmis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinumu un lūgumu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, attiecīgi pieņem lēmumu par preču, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, konfiskāciju32, vai rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā (LAPK 201.10 panta trešā daļa).

Tieslietu ministrija ir vērtējusi, vai ir samērīgi un atbilstoši tas, ka regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā minētā tiesvedība praksē ir ieviesta ar MK noteikumu 9.punktu un 12.punktu un secinājusi, ka minētais ir atbilstošs un nav pretrunā normatīvajiem aktiem un tiesību sistēmai kopumā, jo lēmumi, ko Valsts ieņēmumu dienests pieņem attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu fakta konstatēšanu, var tikt pārsūdzēti tiesā, kas nodrošina attiecīgajām personām ES tiesībās un it īpaši regulā Nr. 608/2013 paredzēto tiesību saglabāšanu. Tāpat, kā jau minēts iepriekš, ir ticis vērtēts termina "tiesvedība" lietojums regulas Nr. 608/2013 ietvarā un secināts, ka šis termins saprotams kā procedūras uzsākšana vispār nevis skatāms tikai ar tiesas procesa tiesā uzsākšanu.

Izvērtējot šobrīd spēkā esošo kārtību un normatīvo regulējumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību muitā, jāsecina, ka MK noteikumi Nr.468 ir vienīgais instruments, uz kā pamata Valsts ieņēmumu dienests, gadījumā, ja preču deklarētājs ir iesniedzis rakstiskus iebildumus pret preču iznīcināšanu, pieņem lēmumu saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198.panta 1.punkta "b" apakšpunkta "iv" apakšpunktu par to preču konfiskāciju, ar kurām pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (ja prece nav deklarēta muitas procedūrai). Tāpat minētie noteikumi paredz Valsts ieņēmumu dienestam rīkoties saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā (ja prece ir deklarēta muitas procedūrai). Valsts ieņēmumu dienests šos lēmumus pieņem pamatojoties uz MK noteikumu Nr.468 9.punktā minēto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka sniegto informāciju un citiem lietā esošiem pierādījumiem.

Problēma.

Minētajā kārtībā iztrūkst posms, kurā Valsts ieņēmumu dienests, tiesa vai kāda cita neatkarīga, kompetenta institūcija atzīst, ka ar preci tik tiešām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šobrīd intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks ir tas, kurš savā atzinumā par preci norāda, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības un lūdz Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt atbilstošas procedūras, lai šāda prece nenonāktu tirgū. Valsts ieņēmumu dienests MK noteikumu Nr.468 12.punktā minētos lēmumus pieņem uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka konstatēta intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakta pamata, respektīvi intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks faktiski ir tas, kurš atzīst pārkāpuma faktu, savukārt Valsts ieņēmumu dienests tālāk rīkojas saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198.panta 1.punkta "b" apakšpunkta "iv" apakšpunktu un konfiscē preci, ar kuru pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (ja prece nav deklarēta muitas procedūrai) vai arī uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā (ja prece ir deklarēta muitas procedūrai), jo LAPK 201.10 panta trešā daļa paredz administratīvo atbildību par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm vai par šo preču pagaidu uzglabāšanu.

Priekšlikumi esošā regulējuma pilnveidošanai.

Finanšu ministrijai nepieciešams iniciēt atbilstošu grozījumu veikšanu normatīvajos aktos, piemēram, Muitas likumā vai MK noteikumos Nr.468, pilnvarojot Valsts ieņēmumu dienestu, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinumu, kurā apstiprināts, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, konstatēt, ka šīs tiesības ir pārkāptas.

Minētais regulējums būtu attiecināms uz nekomerciāliem un nelielas vērtības komerciāliem sūtījumiem, kas saņemti pa pastu vai izmantojot kurjerpasta pakalpojumus un uz kuriem attiecas regulas Nr. 2015/2446 144.panta33 nosacījumi, kā arī uz precēm, kas tiek deklarētas mutiski34.

4.2. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, nosakot, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks noteiktos gadījumos vēršas tiesā, lai konstatētu, ka ar preci, kas aizturēta muitā, tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Esošā situācija un problēma.

Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts nosaka, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks uzsāk tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka ar regulu noteiktais pienākums attiecas uz tiem gadījumiem, kad muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar preci (neatkarīgi no tā, vai ir piemērota muitas procedūra vai nav) varētu būt pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, līdz ar to muitas iestāde aptur preces izlaišanu vai aiztur to un attiecīgi par šo faktu paziņo preces deklarētājam un intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, vienlaikus arī aicinot sniegt viedokli, vai minētās personas piekristu iznīcināt preci. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta nosacījumiem gadījumā, ja preces deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci (par kuru muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar to tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības), muitas iestādei par to nekavējoties jāinformē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kuram tad arī ir pienākums uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

Šobrīd praksē regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā minētā tiesvedība ir interpretēta ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja preces deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci, par kuru muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar to pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks sniedz savu atzinumu par to, ka ar preci pārkāpj šīs tiesības35. Vienlaikus minētājam intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks reizē ar savu atzinumu, kurā viņš ir konstatējis, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, lūdz Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ar preci tiek pārkāptas šīs tiesības. Kā jau minēts iepriekš, Valsts ieņēmumu dienests pēc tam, kad saņēmis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinumu un lūgumu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, attiecīgi pieņem lēmumu par preču, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, konfiskāciju36, vai rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā (LAPK 201.10 panta trešā daļa).

Neskatoties uz to, ka normatīvie akti jau šobrīd neliedz personām, kuru intelektuālā īpašuma tiesības ir aizskartas, vērsties tiesā (proti, paredz personas tiesības), esošā prakse liecina par pretējo. Normatīvajā regulējumā iztrūkst posma, kurā tiesa vai kāda cita neatkarīga, kompetenta institūcija atzīst, ka ar preci tik tiešām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šobrīd intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks ir tas, kurš savā atzinumā par preci norāda, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības un lūdz Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt atbilstošas procedūras, lai šāda prece nenonāktu tirgū. Kā jau minēts iepriekš, attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vislabāk zina, vai preces ir viltotas vai nē, līdz ar to tā sniegtais atzinums būtu uzskatāms par pietiekamu. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienests MK noteikumu Nr.468 12.punktā minētos lēmumus pieņem uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka konstatēta intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakta pamata, respektīvi intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks faktiski ir tas, kurš atzīst pārkāpuma faktu, savukārt Valsts ieņēmumu dienests tālāk rīkojas saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198. panta 1.punkta "b" apakšpunkta "iv" punktu un konfiscē preci, ar kuru pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (ja prece nav deklarēta muitas procedūrai) vai arī uzsāk lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā (ja prece ir deklarēta muitas procedūrai), jo LAPK 201.10panta trešā daļa paredz administratīvo atbildību par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm vai par šo preču pagaidu uzglabāšanu.

Jautājums par strīda, vai muitā konstatētās preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, risināšanu civilprocesuālajā kārtībā tika izskatīts Tieslietu ministrijas darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2018.gada 6.decembrī, kā arī 2019.gada 21.martā. Minētās darba grupas ietvarā tika konceptuāli atbalstīts risinājums esošo praksi mainīt daļēji, proti, noteikt, ka jautājumu par atsevišķu muitā konstatēto viltoto preču, par kurām ir strīds, vai tās pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, risināt civilprocesuālā kārtībā. Tas būtu attiecināms, piemēram, uz lielām kravām, kas ir deklarētas muitas procedūrai un uz kurām neattiecas regulas Nr. 2015/2446 144.panta nosacījumi (preču vērtība pārsniedz 1000 euro). Vienlaikus jāmin, normatīvie akti jau šobrīd neliedz personām, kuru intelektuālā īpašuma tiesības ir aizskartas, vērsties tiesā, līdz ar to normatīvajā regulējumā intelektuālā īpašuma īpašniekam nevar noteikt pienākumu vērsties tiesā savu tiesību aizsardzībai (jo normatīvajā regulējumā nevar tikt paredzēts imperatīvs regulējums personisko tiesību realizācijai, jo šis ir ļoti vērtējams tiesību realizācijas veids, kas arī prasa zināmus resursus, līdz ar to, no intelektuālā īpašuma īpašnieka puses vienmēr būs arī izvērtējams no ieguldījuma lietderības viedokļa), tomēr normatīvajā regulējumā tas nav skaidri un nepārprotami noregulēts, kas ļauj tiesību aizsardzības procesu dažādi interpretēt.

Piemēram, likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 28.pantā ir noteikts, ka prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vai tā tiesību pārņēmējs iesniedz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Minētā likuma normas gan attiecināmas tikai uz preču zīmes nelikumīgas izmantošanas gadījumiem iekšzemē, tas ir, Latvijas Republikas teritorijā, tomēr šeit ir skaidri likuma līmenī definēts, kura ir tā iestāde, kas ir kompetenta izlemt, vai ir noticis preču zīmes nelikumīgas izmantošanas fakts. Pēc analoģijas būtu jārīkojas arī ar regulā Nr. 608/2013 minētām precēm (šajā gadījumā, ar muitas procedūrai deklarētām precēm, uz kurām neattiecas regulas Nr. 2015/2446 144.panta nosacījumi), respektīvi, saskaņā ar šīs regulas 23.panta 3.punkta nosacījumiem, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pantā norādīta tiesvedība, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības būtu jāuzsāk, vēršoties kādā ar likumu noteiktā kompetentā institūcijā.

Priekšlikumi esošā regulējuma pilnveidošanai.

Esošā prakse būtu maināma attiecībā uz precēm, kas ir deklarētas muitas procedūrai un uz kurām neattiecas regulas Nr. 2015/2446 144.panta nosacījumi, proti, tās būs preces, kas tiek pārvadātas lielos apjomos, retāk pasta sūtījumos, un kuru vērtība ir lielāka par 1000 euro.

Normatīvajā regulējumā jānosaka, ka saskaņā ar šīs regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta nosacījumiem, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam minētajā pantā norādītā tiesvedība, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, būtu jāuzsāk, vēršoties kādā ar likumu (piemēram, Muitas likumu) noteiktā kompetentā institūcijā – tiesā. Kā jau minēts, nepieciešamība paredzēt strīdu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu izskatīšanu civilprocesuālajā kārtībā attiektos uz atsevišķiem gadījumiem, piemēram, lieliem kravu pārvadājumiem, kuros, iespējams, atrodas preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības un to nonākšana ES tirgū intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam radītu ievērojamus zaudējumus. Strīdā iesaistītās puses būtu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks un fiziskās vai juridiskās personas, kas veic muitošanas darbības (piemēram, preču deklarētājs vai pārvadātājs). Procesuāli strīda risināšana civilprocesuālajā kārtībā būtu uzsākama pēc tam, kad Valsts ieņēmumu dienestā ir saņemti gan preču deklarētāja iebildumi par preču iznīcināšanu, gan intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka rakstveida apliecinājums, ka tas ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Minētajā situācijā Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktu informē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku par saņemtajiem preču deklarētāja iebildumiem pret preču iznīcināšanu, savukārt intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks pēc tam, kad tam paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu, 10 darba dienu laikā37 sniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasība par savu tiesību aizsardzību.

Paredzot normatīvajā regulējumā normas, ka attiecībā uz tādām precēm, kuras ir deklarētas muitas procedūrai (piemēram, lielās kravas), intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu konstatē tiesa, nozīmētu, ka šajos gadījumos intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks atbilstoši regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā noteiktajam uzsāks tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Piemēram, muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā tiek deklarēta krava ar sporta apaviem un muitas iestādei rodas aizdomas, ka ar šo preci varētu būt pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Muitas iestāde aptur preces izlaišanu un par šo faktu paziņo preces deklarētājam un intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, vienlaikus arī aicinot sniegt viedokli, vai minētās personas piekristu iznīcināt preci. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta nosacījumiem gadījumā, ja preces deklarētājs nepiekrīt iznīcināt preci (par kuru muitas iestādei radušās aizdomas, ka ar to tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības), muitas iestādei par to nekavējoties jāinformē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kuram tad arī ir pienākums uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, proti, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks sniegs prasības pieteikumu tiesā. Normatīvajā regulējumā būtu jāparedz kārtība vai forma, kādā veidā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks muitas iestādei sniegs informāciju vai pierādījumus par to, ka ir vērsies tiesā.

Papildus nepieciešams veikt atbilstošus grozījumus normatīvajā regulējumā, piemēram Muitas likumā nosakot, ka Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198.pantu konfiscē preces, attiecībā uz kurām ir spēkā stājies tiesas spriedums, ka ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

4.3. Veikt atbilstošus grozījumus Muitas likumā, izslēdzot normas par administratīvo atbildību par viltotu preču deklarēšanu muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā.

Esošā situācija un problēma.

Šobrīd LAPK 201.10 panta trešajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm vai šo preču pagaidu uzglabāšanu. Par minēto pārkāpumu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajām personām — no septiņsimt līdz septiņtūkstoš simt euro, konfiscējot šīs preces.

LAPK 201.10 panta trešajā daļā ietvertais administratīvā pārkāpuma sastāvs un tā saglabāšana administratīvo pārkāpumu sistēmā tika izvērtēta arī Ministru kabineta 2013.gada rīkojuma Nr.38 "Par Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepciju" ietvarā, kā rezultātā tika izstrādāts likumprojekts "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13), kas paredz papildināt Muitas likumu ar jaunām normām ar administratīvo atbildību par pārkāpumiem muitas jomā un kompetenci sodu piemērošanā, precizējot LAPK paredzēto administratīvo pārkāpumu muitas jomā sastāvus atbilstoši regulai Nr. 952/2013. Cita starpā tika izvērtēta arī LAPK 201.10 panta trešā daļa, ņemot vērā nodarījuma bīstamību, sekas, aktualitāti un attiecināmību uz publiski tiesiskajām attiecībām, kā arī sabiedrisko kaitīgumu, tāpat tika ņemta vērā arī līdzšinējā Valsts ieņēmumu dienesta prakse administratīvo sodu piemērošanā. Rezultātā tika precizēts administratīvā pārkāpuma sastāvs, paredzot administratīvo atbildību tikai par viltotu preču deklarēšanu muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā.

Tomēr, izvērtējot minēto normu šī ziņojuma ietvarā kopsakarā ar citām normām un esošo praksi, secināms, ka administratīvā pārkāpuma – muitas režīma piemērošana kontrafaktām un pirātiskām precēm vai šo preču pagaidu uzglabāšana, tāpat arī likumprojektā "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13) ietvertā administratīvā pārkāpuma – viltotu preču deklarēšana muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā sastāva objektīvo pusi raksturojošās darbības nav uzskatāmas par muitas tiesību pārkāpumu un līdz ar to šo pārkāpumu sastāvu objekts neattiecas uz muitas jomu. Faktiski, ar šo normu tiek aizsargātas intelektuālā īpašuma tiesības un netieši arī patērētāju tiesības. Līdz ar to šāda veida administratīvo atbildību nebūtu jāparedz muitas jomu reglamentējošos normatīvajos aktos.

Piemēram, šobrīd likumprojektā "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13) paredzētā administratīva atbildība par viltotu preču deklarēšanu muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā, nozīmē noteikt administratīvo atbildību par preces deklarēšanu (deklarācijas iesniegšanu). Regulas Nr. 952/2013 5.panta 12.punkts nosaka, ka muitas deklarācija ir darbība, ar ko persona noteiktā veidā un kārtībā paziņo par savu vēlmi precēm piemērot noteiktu muitas procedūru. Vērtējot šobrīd spēkā esošo 201.10panta trešajā daļā, kā arī likumprojektā "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13) ietverto normu, jāsecina, ka administratīvā atbildība paredzēta par personas vēlmi izlaist preces attiecīgā procedūrā, proti, par lūgumu iestādei pieņemt konkrētu lēmumu. Finanšu ministrijas ieskatā minētais neatbilst administratīvo sodu mērķim.

Minētajā kontekstā administratīvā atbildība būtu jāparedz par darbībām, ar kurām persona pārkāpj kādas aizsargātās interese (piemēram, preču laišana tirgū vai piedāvāšana laišanai tirgū), taču minētā joma nav muitas joma, proti, netiek pārkāptas muitas tiesības.

Attiecīgās normas likumprojektā "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13) būtu izslēdzamas, atkārtoti izvērtējot to atbilstību Ministru kabineta 2013.gada 4.februāra rīkojuma Nr.38 "Par Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepciju" 3.punktā noteiktajiem kritērijiem. Piemēram:

– nodarījuma bīstamība (proti, vai kodeksā noteiktie administratīvie pārkāpumi ir uzskatāmi par bīstamiem un līdz ar to saglabājama administratīvā atbildība; vai kodeksā noteiktie administratīvie pārkāpumi nav uzskatāmi par bīstamiem un līdz ar to nav saglabājama administratīvā atbildība) – šajā gadījumā lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā tiek uzsākta pēc attiecīgās preces deklarēšanas muitas procedūrai, tiek apturēta preces izlaišana un vienlaicīgi ar administratīvā soda piemērošanu tiek pieņemts lēmums preci iznīcināt. Tāpat arī, ja prece nav bijusi deklarēta muitas procedūrai, Valsts ieņēmumu dienests aiztur preces un pieņem lēmumu par preču iznīcināšanu. Abos minētajos gadījumos prece, ar kuru tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, nenonāk apritē, jo tiek iznīcināta un vairs nav bīstama sabiedrībai.

– sabiedriskais kaitīgums (proti, vai kodeksā noteiktie administratīvie pārkāpumi aizskar sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams saglabāt kodeksā esošos administratīvos sodus par tiem; vai kodeksā noteiktie administratīvie pārkāpumi neaizskar sabiedriskās intereses tādā mērā, ka būtu nepieciešams saglabāt kodeksā esošos administratīvos sodus par tiem) – ja prece tiek iznīcināta un nenonāk apritē, sabiedriskās intereses netiek aizskartas;

– nodarījuma sekas (proti, vai nodarījuma sekas ir uzskatāmas par būtiskām un līdz ar to nepieciešams saglabāt kodeksā paredzēto administratīvo atbildību; vai nodarījuma sekas ir uzskatāmas par nebūtiskām un līdz ar to nav nepieciešams saglabāt kodeksā paredzēto administratīvo atbildību) – sekas šajā gadījumā ir tikai preču zīmes īpašniekam un deklarētājam, jo pārkāpuma ietvaros tiek nodarīti finansiāli zaudējumi, proti, par preci ir samaksāts, bet tā tiek iznīcināta.

Līdz ar to, izvērtējot minēto secināms, ka mērķis – neatļaut nonākt Latvijas Republikas muitas teritorijā precēm, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tiek sasniegts ar citiem instrumentiem un nav nepieciešams muitas jomu reglamentējošos normatīvajos aktos paredzēt administratīvo atbildību. Finanšu ministrijas ieskatā gadījumos, kad precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, ir piemērota muitas procedūra vai pagaidu uzglabāšana, aizsargāto interešu aizsardzība ir pietiekama ar administratīvajā procesā pieņemtu lēmumu par preču konfiskāciju, līdz ar to apdraudējums aizsargātajām publiskajām interesēm vairs nav tāds, ka par minētajām darbībām būtu jāparedz administratīvā atbildība.. Ja tiktu konstatēts, ka administratīvā atbildība par darbībām, ar kurām tiek aizskartas intelektuālā īpašuma tiesības vai patērētāju tiesības, ir nepieciešama attiecīgo interešu aizsardzībai, administratīvo atbildību par intelektuālā īpašumu tiesību pārkāpumu varētu paredzēt vai nu normatīvajos aktos, kuri aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, vai arī normatīvajos aktos, kuri aizsargā patērētāju tiesības.

Vienlaikus norādāms, ka gadījumos, kad intelektuālā īpašuma tiesību strīds tiktu risināts vispārīgās jurisdikcijas tiesā, personas, kura piemērojusi muitas režīmu vai pagaidu glabāšanu, saukšanu pie administratīvās atbildības ietekmēs civiltiesiskā strīda risināšanas ilgums – ja strīds tiesā tiks atrisināts pietiekami ātri, tad, iespējams, nebūs pagājuši termiņi saukšanai pie administratīvās atbildības. Savukārt, ja strīds netiek atrisināts termiņā, kamēr iespējama personas saukšana pie administratīvās atbildības, ir iespējams izvairīties no administratīvā soda, un šāda situācija nebūtu uzskatāma par taisnīgu.

Priekšlikums esošā regulējuma pilnveidošanai.

Nepieciešams veikt atbilstošus precizējumus Muitas likumā (šobrīd likumprojektā "Grozījums Muitas likumā" (Nr.145/Lp13)) izslēdzot no tā normu, kas paredz administratīvo atbildību par viltotu preču deklarēšanu muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā.

4.4. Veikt izmaiņas normatīvajā regulējumā attiecībā uz informācijas par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu un lēmuma par preču nodošanu iznīcināšanai paziņošanas adresi.

Esošā situācija.

Nenoliedzami katra preču, par kurām pastāv aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, aizturēšana var ietekmēt preču deklarētāja vai citu iesaistīto personu, piemēram, preču pārvadātāja vai muitošanas pakalpojumu sniedzēja saistības – pienākumu izpildīt līgumu noteiktajā laikā, maksājuma saistības, utt. Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā ir jābūt pienācīgi izvērstai informācijai, ka ar konkrētajā sūtījumā iekļautajām precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, pretējā gadījumā nepamatota preču aizturēšana rada zaudējumus darījumā iesaistītajām pusēm, kā arī kopumā kavē tranzīta nozares attīstību, jo kravas sūtītājs var atkārtoti neizvēlēties Latviju kā tranzīta valsti savas kravas pārvadāšanai. Nedrīkst aizmirst, ka tieši pretējas tranzīta nozares pārstāvju interesēm ir intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku intereses, jo priekšnoteikums finansiālam ieguvumam no aizsargātājām intelektuālajām īpašuma tiesībām ir preču pārdošanas iespējamība tirgū, līdz ar to būtu jāveicina pēc iespējas plašāka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 17.panta 1.punktu, ja muitas dienesti atklāj preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, attiecībā uz kurām ir pieņemts lēmums par pieprasījuma apstiprināšanu, muitas dienesti aptur minēto preču izlaišanu vai aiztur tās. Saskaņā ar šā panta 3.punktu muitas dienesti preču deklarētājam par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu paziņo vienas darbdienas laikā pēc apturēšanas vai aizturēšanas.

Atbilstoši Paziņošanas likuma 4.panta pirmajai daļai fiziskajai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi.

Problēma.

Praksē šo Paziņošanas likuma 4.panta pirmās daļas normu nereti nav iespējams izpildīt, jo uz pasta vai kurjerpasta sūtījuma norādīts saņēmēja vārds un uzvārds, bet persona ar šādu vārdu nav identificējama tāpēc, ka Latvijā ir reģistrētas vairākas personas ar šādu vārdu un uzvārdu. Tāpat vārds un uzvārds var nebūt norādīts latviešu valodā, līdz ar ko var rasties interpretācija par faktisko personas vārdu un/vai uzvārdu. Saņēmējs var nebūt Iedzīvotāju reģistrā reģistrēta fiziska persona vai arī norādīts tikai sūtījuma saņēmēja vārds (uzvārds nav norādīts vispār) un vienlaikus sūtījuma saņemšanas adrese nav nevienas no personu ar atbilstošu vārdu un uzvārdu deklarētajām adresēm.

MK noteikumu Nr.468 11.punktā noteikts, ja preču deklarētājs nav iesniedzis Valsts ieņēmumu dienestā rakstiskus iebildumus pret preču iznīcināšanu, uzskatāms, ka tas ir piekritis preču iznīcināšanai saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 23. panta 1.punkta "c" apakšpunktu vai 26.panta 6.punktu, un Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai. Šādā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests izdod attiecīga satura administratīvo aktu. Administratīvā procesa likuma 70.panta otrajā daļā ir noteikts, ka administratīvo aktu paziņo adresātam atbilstoši Paziņošanas likumam. Ja iestāde izvēlas sūtīt nelabvēlīgu administratīvo aktu pa pastu, to noformē kā ierakstītu pasta sūtījumu.

Paziņošanas likuma 2.pantā noteikts, ka likums reglamentē dokumenta paziņošanu, ciktāl tieši piemērojamos Eiropas Savienības tiesību aktos, Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos vai citos likumos nav noteikts citādi. No minētā konstatējams, ka iespējams citā likumā noteikt dokumenta paziņošanas kārtību, kas atšķiras no Paziņošanas likumā noteiktās kārtības.

Lēmuma par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu un lēmuma par preču nodošanu iznīcināšanai paziņošana uz pasta vai kurjerpasta sūtījumā norādīto sūtījuma saņemšanas adresi būtu visatbilstošākā paziņošanas mērķim, proti, informēt personu par konkrētā sūtījuma izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu un attiecīgajā gadījumā par preču nodošanu iznīcināšanai, jo tieši adresē, kura norādīta kā sūtījuma saņemšanas adrese, personai būtu jābūt sasniedzamai, jo sūtījuma saņemšanas adresi izvēlas un attiecīgi pasūtījumā norāda persona, kurai ir zināms, ka konkrētajā adresē piegādāts sūtījums sasniegs adresātu.

Priekšlikums esošā regulējuma pilnveidošanai.

Ņemot vērā minēto, Finanšu ministrijai būtu lietderīgi iniciēt grozījumus normatīvajā regulējumā, piemēram, Muitas likumā, nosakot, ka informāciju par preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu un lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai paziņo uz pasta vai kurjerpasta sūtījumā norādīto sūtījuma saņemšanas adresi personai, kura norādīta kā pasta vai kurjerpasta sūtījuma saņēmējs.

4.5. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, lai nodrošinātu regulas Nr. 608/2013 25.panta 1.punkta "a" apakšpunkta piemērošanu.

Esošā situācija un problēma.

Izvērtējot nacionālo tiesisko regulējumu, kas attiecas uz Regulas Nr. 608/2013 nosacījumu piemērošanu, konstatēts, ka Latvijas Republikas nacionālajā tiesiskajā regulējumā nav atrunāti nosacījumi, saskaņā ar kuriem preces var izlaist brīvā apgrozībā, lai tās varētu izmantot izpratnes veicināšanas, apmācības un izglītošanas nolūkā.

Saskaņā ar Regulas Nr. 608/2013 23.panta 2.punktu pirms preču iznīcināšanas kompetentās iestādes var ņemt paraugus, ko var izmantot izglītošanas nolūkā. Savukārt Regulas Nr. 608/2013 25.panta 1.punkta "a" apakšpunkts paredz, ka preces, kas saskaņā ar 23. vai 26.pantu jāiznīcina, netiek izlaistas brīvā apgrozībā, ja vien muitas dienesti ar intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka piekrišanu nenolemj, ka tas ir jādara, gadījumā, ja paredzēts preces pārstrādāt vai atbrīvoties no tām nekomerciālā veidā, tostarp izmantot tās izpratnes veicināšanas, apmācības un izglītošanas nolūkā. Nosacījumus, saskaņā ar kuriem preces var izlaist brīvā apgrozībā, nosaka muitas dienesti.

Priekšlikums esošā regulējuma pilnveidošanai.

Finanšu ministrijai būtu lietderīgi iniciēt grozījumus nacionālo normatīvo aktu regulējumā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā, paredzot, ka preču paraugi, kas izņemti saskaņā ar Regulas Nr. 608/2013 23.panta 2.punktu, tiek uzskatīti par laistiem brīvā apgrozībā Savienībā.

4.6. Veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, lai nodrošinātu regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta piemērošanu.

Esošā situācija un problēma.

Regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17.panta 1.punktu, 18.panta 1.punktu un 19.panta 2. un 3.punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26.pantu. Muitas dienesti lēmuma saņēmēju, kam paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu, pēc pieprasījuma informē par to, kur un kā minētās preces tiek uzglabātas, un par lēstajām izmaksām saistībā ar šajā panta daļā minēto uzglabāšanu. Informāciju par lēstajām izmaksām var izteikt laika, izstrādājumu, tilpuma, svara vai pakalpojumu vienībās – atbilstīgi preču uzglabāšanas apstākļiem un preču veidam.

MK noteikumu Nr.468 18.punktā ir noteikts, ja lēmuma saņēmējs nav pārņēmis preces atbildīgā glabāšanā atbilstoši šo noteikumu 7.punktam, tas sedz izdevumus, kas Valsts ieņēmumu dienestam radušies saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu. Glabāšanas izdevumu apmēru nosaka saskaņā ar šo noteikumu 19.punktu. MK noteikumu Nr.468 19.punktā ir noteikts, ka glabāšanas izmaksas par 1 m2 aizņemtās platības ir 6,78 euro mēnesī. Izmaksas aprēķina pēc faktiski aizņemtās platības. Taču konkrētajam gadījumam faktisko izmaksu pēc faktiski aizņemtās platības aprēķināšana, uzskaite, samaksas kontrole Valsts ieņēmumu dienestam rada nesamērīgu administratīvo resursu patēriņu. Līdz ar to būtu nepieciešams noteikt fiksētu minimālo glabāšanas maksu, tādējādi novēršot administratīvo slogu tās aprēķināšanā, uzskaitē, samaksas kontrolē, īpaši attiecībā uz kurjerpasta un pasta sūtījumiem.

Piemērojot šīs tiesību normas praksē, konstatēts, ka ir samērā sarežģīta maksājumu apmēra noteikšana, kā arī attiecībā uz tādu preču uzglabāšanu, kuras aizņem salīdzinoši nelielu platību, faktiski aprēķinātie glabāšanas izdevumi nav adekvāti izdevumu aprēķināšanā patērētajiem resursiem un tie nesedz faktiskos glabāšanas izdevumus. No MK noteikumu Nr.468 19.punkta izriet, ka faktiski lēmuma saņēmējs sedz tikai preču uzglabāšanas izmaksas, kas ir tikai daļa no Regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmajā un otrajā daļā paredzētajām uz lēmuma saņēmēju attiecināmajām izmaksām (izmaksas, kas ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām).

Piemēram, tiek uzglabāta prece, kuras dažādas dimensijas ir atšķirīgas, līdz ar to laukums (platība), ko aizņem prece, ir atkarīgs no tā, kurā no preces laukuma virsmām tiek mērīta. Turklāt neliela izmēra preces, piemēram, mobilā telefona, aizņemtā platība ir no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem kvadrātcentimetru, un rezultātā uzglabāšanas izmaksas tiek noteiktas 1 –20 centu apmērā. Šādas summas neatsver pat amatpersonas darbu attiecīgā rēķina sagatavošanā, nemaz nerunājot par darba izmaksām, kas saistītas ar preču pārvietošanu no muitas kontroles vietas līdz to uzglabāšanas vietai, uzglabājamo preču uzraudzību, izsniegšanu lēmuma saņēmējam iznīcināšanai, informācijas sniegšanu lēmuma saņēmējam un preču deklarētājam.

Papildus izmaksām, kuras Valsts ieņēmumu dienestam rodas, uzglabājot preces, Valsts ieņēmumu dienestam rodas izmaksas par izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, kā arī izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas. Atbilstoši regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmajai daļai šādas izmaksas būtu pienākums segt lēmuma saņēmējam, tomēr šo izmaksu segšanas pienākums MK noteikumos Nr.468 nav paredzēts.

Priekšlikums esošā regulējuma pilnveidošanai.

Finanšu ministrijai būtu lietderīgi iniciēt grozījumus MK noteikumu Nr.468 19.punktā, paredzot, ka glabāšanas izmaksas attiecībā uz precēm, kuras aizņem mazāk kā vienu kvadrātmetru platības, aprēķina par vienu kvadrātmetru aizņemtās platības. Kā alternatīvu varētu paredzēt izmaksās iekļaut visas administratīvās izmaksas, kas rodas muitas iestādei par darbībām, kuras seko preču izlaišanas apturēšanai vai aizturēšanai. Tāpat būtu nepieciešams noteikt fiksētu minimālo glabāšanas maksu, tādējādi novēršot administratīvo slogu tās aprēķināšanā, uzskaitē, samaksas kontrolē, īpaši attiecībā uz kurjerpasta un pasta sūtījumiem.

Papildus, lai precizētu lēmuma saņēmēja pienākumus segt izmaksas atbilstoši regulas Nr.  608/2013 29.panta 1.punkta pirmajā daļā noteiktajam pilnā apjomā, MK noteikumu Nr.468 18.punktā papildus būtu ietverams pienākums lēmuma saņēmējam segt izmaksas, kas Valsts ieņēmumu dienestam radušās saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, kā arī izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas.

 

1 Valsts ieņēmumu dienests. Valsts ieņēmumu dienesta darbības stratēģija 2014.−2016.gadam, 6.lpp. Pieejams šeit:https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/vid%20strategija%202014-2016_ar%2029.02.2016_grozijumiem_konsolideta%20versija.pdf. [aplūkots 2017.gada 7.aprīlī]

2 Regulas Nr. 608/2013 preambulas 15.apsvērumā tiek lietots termins persona vai vienība, kura ir tiesīga iesniegt pieprasījumu. Minētās personas vai vienības ir noteiktas šīs pašas regulas 3.pantā. Konceptuālā ziņojuma kontekstā tiek lietots termins – intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, ar to saprotot regulas Nr. 608/2013 3.panta 1.punkta "a" apakšpunktā norādīto tiesību subjektu, kas ir persona, kam ir intelektuālā īpašuma tiesības, tātad – intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vai valdītājs.

3 Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (turpmāk – regula Nr. 952/2013), 5.panta 16.apakšpunkts

4 Regulas Nr. 608/2013 17.panta 1.punkts; 18.panta 1.punkts

5 Pagaidu uzglabāšana ir ārpussavienības preču pagaidu uzglabāšana muitas uzraudzībā laikposmā starp to uzrādīšanu muitai un muitas procedūras piemērošanu tām vai reeksportu

6 Regulas Nr. 608/2013 17.panta 3.punkts, 18.panta 3.punkts.

7 MK noteikumu Nr.468 2.punkts

8 Regulas Nr. 608/2013 23.panta 1.punkts; MK noteikumu Nr.468 11.punkts

9 Regulas Nr.2013/608 23.panta 1.punkta otrais ievilkums

10 Regulas Nr. 608/2013 2. panta 7.punkts

11 MK noteikumu Nr.468 9.punkts.

12 MK noteikumu 12.punkts

13 Administratīvā atbildība tiek piemērota par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm vai šo preču pagaidu uzglabāšanu.

14 Muitas dienesti veic visus vajadzīgos pasākumus – tostarp konfiskāciju un pārdošanu vai arī iznīcināšanu -, lai atsavinātu preces cita starpā arī tādos gadījumos, ja preces nevar izlaist brīvā apgrozībā tāpēc, ka uz tām attiecas aizliegumi vai ierobežojumi (Regulas Nr. 952/2013 198.panta 1.punkta "b" apakšpunkta iv apakšpunkts).

15 Publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2016.gada 5.jūlijā http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52016XC0705(02)&from=LV

16 IRP vadlīniju 2.punkts.

17 Preces, uz kurām neattiecas Komisijas 2015.gada 28.jūlija Deleģētās regulas (ES) 2015/2446, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (turpmāk – regula Nr. 2015/2446) 144.panta nosacījumi, proti, preces vērtība pārsniedz 1 000 euro; attiecībā uz preci iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam, kā arī uz preci attiecas aizliegumi vai ierobežojumi

18 Preces vērtība nepārsniedz 1 000 euro; attiecībā uz preci nav iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam, kā arī uz preci neattiecas aizliegumi vai ierobežojumi

19 Olivier Vrins, "Regulation (EU) No 608/2013 Concerning Customs Enforcement of Intelectual Property Rights", 2018, Kluwer Law International BV, 56. – 67. lpp (44.punkts); "Enforcement of Intellectual Property Rights Through Border Measures – Law and Practice in the EU", 2nd Edition, Olivier Vrins and Marius Schneider, Oxford University Press, 2012, 87. – 95.lpp (4.36. – 4.69.punkti)

20 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32004L0048&from=LV

21 Eiropas Savienības tiesas 2014. gada 9. aprīļa spriedums lietā Nr. C-583/12 Sintax Trading OÜ pret Maksu- ja Tolliamet, 53.punkts. Pieejams šeit: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:62012CJ0583 [aplūkots 2017.gada 11.oktobrī]

22 Turpat, 35.punkts.

23 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2017.gada 21.aprīļa spriedums lietā Nr.132025815, 16.lpp.

24 Skat., piemēram, Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 2.novembra spriedumu lietā Nr.142036710, Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 10.decembra spriedumu lietā Nr. A42283906, Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 19.marta spriedumu lietā Nr. 42338505, Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 20.oktobra spriedumu lietā Nr. 142005609.

25 Skatīt Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 3.septembra sprieduma lietā Nr.A420674510 AA43-0352-14/6 15.punktu un atsauces šī sprieduma 6.8.punktā uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta skaidrojumu un Administratīvo tiesu spriedumiem.

26 MK noteikumu Nr.468 9.punkts.

27 Preces vērtība nepārsniedz 1 000 euro; attiecībā uz preci nav iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam, kā arī uz preci neattiecas aizliegumi vai ierobežojumi

28 Mutisku deklarāciju var iesniegt par nekomerciālām precēm; komerciālām precēm ceļotāja personīgajā bagāžā, kuru vērtība nepārsniedz 1000 euro  vai kuru neto svars nepārsniedz 1000 kg.

29 Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts

30 Saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu, ja preču deklarētājs vai valdītājs ir iesniedzis Valsts ieņēmumu dienestā rakstiskus iebildumus pret preču iznīcināšanu, Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz šo noteikumu 9. punktā minēto lēmuma saņēmēja sniegto informāciju un citiem lietā esošiem pierādījumiem, pieņem lēmumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (turpmāk – regula Nr. 952/2013), 198. panta 1. punkta "b" apakšpunkta "iv" apakšpunktu par to preču konfiskāciju, ar kurām pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, vai rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka personas atbildību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem muitas jomā.

31 Saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu, preču zīmes īpašnieks vai pārstāvis savā atzinumā norāda intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas; apstākļus un pazīmes, kas liecina, ka izlaišanai apturētās vai aizturētās preces atbilst regulas Nr. 608/2013 2. panta 7. punktā noteiktajai definīcijai, kā arī atbilstošu preču vērtību.

32 Lēmumu pieņem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (turpmāk – regula Nr. 952/2013), 198. panta 1. punkta "b" apakšpunkta "iv" apakšpunktu.

33 Preces vērtība nepārsniedz 1 000 euro; attiecībā uz preci nav iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam, kā arī uz preci neattiecas aizliegumi vai ierobežojumi

34 Mutisku deklarāciju var iesniegt par nekomerciālām precēm; komerciālām precēm ceļotāja personīgajā bagāžā, kuru vērtība nepārsniedz 1000 euro  vai kuru neto svars nepārsniedz 1000 kg.

35 Saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 9.punktu, preču zīmes īpašnieks vai pārstāvis savā atzinumā norāda intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas; apstākļus un pazīmes, kas liecina, ka izlaišanai apturētās vai aizturētās preces atbilst regulas Nr. 608/2013 2. panta 7. punktā noteiktajai definīcijai, kā arī atbilstošu preču vērtību.

36 Lēmumu pieņem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (turpmāk – regula Nr. 952/2013), 198. panta 1. punkta "b" apakšpunkta "iv" apakšpunktu.

37 Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts

Finanšu ministrs J. Reirs