Darbības ar dokumentu

Eiropas Padome

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmais departaments

Lēmums

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.57823/00, kuru iesniedza Marija Kāns un citi pret Latviju

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2003.gada 9.oktobra sēdē, kas sastāvēja no:

 

C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, F.Tulkens, N.Vajic, E.Levits, S.Botoucharova, A.Kovler, V.Zagrebelsky, tiesnešiem, un no E.Fribergh, departamenta sekretāra,

ņemot vērā augstāk minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000.gada 5.februārī,

ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēju atbildes uz tiem,

pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

 

Fakti

Pirmā iesniedzēja, Marija Kāns, ir Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja, nepilsone, kas dzimusi 1926.gadā. Otrā un trešais iesniedzējs, Jeļena Latiša un Jurijs Kāns, ir Latvijas pilsoņi, kas dzimuši attiecīgi 1947.gadā un 1954.gadā. Visi iesniedzēji ir vienas un tās pašas ģimenes sastāvā un dzīvo vienā un tajā pašā adresē Jūrmalā (Latvijā). Otro iesniedzēju Tiesā pārstāv M.Kļaviņš, Rīgā (Latvijā) praktizējošs advokāts. Valdību pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

 

A. Lietas īpašie apstākļi

1987.gadā katrs no iesniedzējiem mantoja nozīmīgu naudas summu ASV dolāros, kuras sākotnējais testators dzīvoja Dienvidāfrikā. Saskaņā ar tajā laikā pastāvošo padomju likumdošanu šie aktīvi tika ievietoti trijos kontos, kas tika atvērti Vņešekonombankā, kredītiestādē, kura atradās Maskavā un kura specializējās finanšu darījumos ar ārzemēm.

1991.gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti.

Ar 1991.gada 3.septembra lēmumu Latvijas Republikas Augstākā Padome uzdeva Latvijas Bankai pārņemt īpašumā visas bijušās PSRS specializēto banku nodaļas, tās pārveidojot par Latvijas Bankas nodaļām. Vņešekonombankas Latvijas nodaļa tika pārvaidota par Latvijas Bankas Ārzemju operāciju nodaļu, kura sākotnēji turpināja veikt parastos darījumus, izmantojot Vņešekonombankas kontus Maskavā.

Tūlīt pēc tam iesniedzēji lūdza savu aktīvu pārvedumu uz Latvijas Banku. Saskaņā ar iesniedzēju teikto 1991.gada decembrī Vņešekonombanka pārskaitīja attiecīgo naudas summu uz trīs kontiem, kurus iesniedzēji bija atvēruši Latvijas Bankā, un ar 1991.gada 6.decembra vēstuli apstiprināja šo pārvedumu. Saskaņā ar valdības teikto šis pārskaitījums nekad nebija noticis.

Ar 1992.gada 10.novembra lēmumu Latvijas Bankas padome izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija vest sarunas, lai atgūtu indivīdu ieguldīto naudu Vņešekonombankas kontos. Ar šo pašu lēmumu Banka pārņēma Ārzemju operāciju nodaļas klientu prasības pret Vņešekonombanku un uzņēmās viņiem samaksāt 50 ASV dolārus vienai personai mēnesī, līdz jautājums par aktīvu atgūšanu tiks atrisināts. 1995.gadā šī summa pieauga līdz 60 ASV dolāriem.

1993.gada 8.decembrī Ārzemju operāciju nodaļa tika pārvaidota par atsevišķu komercbanku a/s "Multibanka", kas paziņoja sevi par Nodaļas tiesību pārņēmēju.

1997.gadā iesniedzēji iesūdzēja a/s "Multibanka" un Latvijas Banku Rīgas apgabaltiesā, pieprasot atmaksāt visu naudu, kas atrodas viņu kontos.

Ar 1997.gada 7.oktobra spriedumu Rīgas apgabaltiesa apmierināja iesniedzēju prasību un uzlika par pienākumu a/s "Multibanka" atdot naudas summas, ko viņi pieprasīja.

Apstrīdot šo spriedumu, bankas atbildētājas iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā, kas ar 1998.gada 12.janvāra spriedumu atcēla iepriekš pieņemto spriedumu un neapmierināja iesniedzēju prasību.

Iesniedzēji iesniedza kasācijas sūdzību pret šo spriedumu Augstākās tiesas Senātā, kas ar 1998.gada 25.marta spriedumu noraidīja sūdzību, pamatojoties uz to, ka zemāko instanču tiesas nebija pieļāvušas nekādu materiālo vai procesuālo tiesību pārkāpumu. Saskaņā ar valdības sniegto informāciju, kuru iesniedzēji nav apstrīdējuši, sprieduma rezolutīvās daļas pasludināšanas laikā Senāts paziņoja, ka sprieduma pilns un motivēts teksts būs pieejams 1998.gada 1.aprīlī.

Neviens no iesniedzējiem nebija klāt 1998.gada 25.marta tiesas sēdē, kuras laikā sprieduma rezolutīvā daļa tika pasludināta. Pirmās un otrās iesniedzēju advokāts U.G. iesniedza savus rakstiskos paskaidrojumus, bet neieradās Senātā. Pretēji cits advokāts A.S., kas bija uzņēmies pārstāvēt trešo iesniedzēju, piedalījās tiesas sēdē un izklāstīja savus paskaidrojumus mutiski. Sprieduma pilns teksts, kas saturēja sūdzības noraidīšanas motīvus, nekad netika paziņots iesniedzējiem. Lietas materiālos ir vēstule, kuru parakstījusi A.E. un kura ir nosūtīta iesniedzējiem 1999.gada 25.oktobrī (saskaņā ar pasta zīmogu), kurā ir rakstīts, ka A.E. ir nejauši atradusi 1998.gada 25.marta sprieduma parakstītu kopiju plastikāta maisā, kas bija izmests atkritumu izgāztuvē. Saskaņā ar iesniedzēju teikto tikai no šī brīža viņi varēja uzzināt par sprieduma motīviem.

Pa to laiku, 1998.gada februārī, iesniedzēji lūdza Maskavā atrodošās Vņešekonombankas vadībai izziņas par veiktajām operācijām viņu kontos. Ar trīs vēstulēm, datētām ar 1998.gada 3.aprīli, Vņešekonombanka viņiem apstiprināja, ka 1991.gada 9.decembrī viņu aktīvi patiešām tika pārvesti uz Latvijas Banku.

2000.gada janvārī iesniedzēji vērsās Senātā, prasot pārskatīt 1998.gada 25.marta spriedumu, atsaucoties uz augstāk minētajām vēstulēm kā pārskatīšanas pamatojumu. Ar 2000.gada 29.marta lēmumu Senāts noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka šīs vēstules tikai konstatēja jau iesniedzējiem zināmu faktu viņu prasības iesniegšanas brīdī, bet nevis jaunu apstākli, kas attaisnotu lietas pārskatīšanu.

 

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

Pirms 1999.gada 1.marta spēkā esošā Civilprocesa kodeksa attiecīgās tiesību normas noteica sekojošo:

 

Otrā sadaļa - "Tiesvedība pirmās instances tiesā"

1. Prasības tiesvedība

Sešpadsmitā nodaļa - "Iztiesāšana"

192.pants

"Pēc sprieduma parakstīšanas tiesa atgriežas tiesas sēžu zālē, kur sēdes priekšsēdētājs vai tiesas piesēdētājs pasludina tiesas spriedumu. Pēc tam tiesas sēdes priekšsēdētājs vai tiesas piesēdētājs izskaidro sprieduma saturu, tā pārsūdzēšanas kārtību un termiņu."

 

Septiņpadsmitā nodaļa - "Tiesas spriedums"

215.pants

"Pusēm un trešajām personām, kas nav ieradušās tiesas sēdē, (..) sprieduma norakstu vai lēmuma norakstu par tiesvedības izbeigšanu vai apturēšanu lietā, par lietas atstāšanu bez izskatīšanas vai lietas nodošanu pēc piekritības nosūta ne vēlāk kā trīs dienas pēc tam, kad taisīts spriedums vai lēmums."

 

Trešā-A sadaļa - "Tiesas spriedumu un lēmumu pārsūdzēšana"

Trīsdesmit ceturtā-A nodaļa - "Tiesvedība apelācijas instancē"

304.1.pants

"Apelācijas instances tiesa pasludina spriedumu šā kodeksa 192.pantā noteiktajā kārtībā.

Sprieduma rezolutīvā daļa jāpasludina tajā pašā tiesas sēdē, kurā pabeigta lietas izskatīšana.

Pēc sprieduma rezolutīvās daļas pasludināšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs paziņo, kad lietas dalībnieki var iepazīties ar motivētu spriedumu."

 

Trešā-B sadaļa - "Likumīgā spēkā stājušos spriedumu pārsūdzēšana un lietu jauna izskatīšana"

Trīsdesmit sestā-A nodaļa - "Tiesvedība kasācijas instancē"

341.1.panta 4., 5. un 6. daļa

"Pēc senatoru apspriedes tiesa atgriežas sēžu zālē un tiesas priekšsēdētājs nolasa sprieduma rezolutīvo daļu.

Pēc tam Senāts paziņo, kad lietas dalībnieki var iepazīties ar motivētu spriedumu. Motivētu spriedumu paraksta viss tiesas sastāvs.

Ja senatori nāk pie atzinuma, ka šajā tiesas sēdē nav iespējams taisīt sprieduma rezolutīvo daļu, Senāts pieņem lēmumu, ar kuru nosaka nākamo tiesas sēdi, kas tās lietas dalībniekiem paziņos sprieduma rezolutīvo daļu."

 

Sūdzība

Atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, iesniedzēji sūdzas, ka neiespējamība atgūt savu naudu, kura saskaņā ar viņu teikto ir noguldīta a/s "Multibanka" kontos, pārkāpj viņu tiesības uz īpašumu. Šajā sakarā viņi jo īpaši uzsver, ka, pilnībā pārņemot klientu prasības pret Vņešekonombanku, Latvijas Bankai vajadzētu tāpat uzņemties savas saistības pret noguldītājiem.

 

Juridiskais aspekts

Iesniedzēji uzskata, ka neiespējamība atgūt savu naudu, par kuru valsts ir skaidri uzņēmusies atbildību, pārkāpj 1.protokola 1.pantu, kas nosaka sekojošo:

 

A.Pušu argumenti

1. Valdība

Valdība uzsver sūdzības pieņemšanas izskatīšanai izņēmuma - sešu mēnešu termiņa - neievērošanu no iesniedzēju puses, ko paredz Konvencijas 35.panta 1.daļa. Valdība uzskata, ka nav nepieciešams noskaidrot, vai iesniedzēji patiešām uzzināja par galīgā lēmuma pilnu tekstu apstākļos, kurus viņi piesauc, un vai šie apstākļi ir nepārvaramas varas fakts, kas aptur sešu mēnešu termiņa tecējumu. Šajā sakarā valdība atgādina Konvencijas institūciju prakses iedibinātos sešu mēnešu termiņa aprēķināšanas principus, un jo īpaši noteikumu, kas nosaka, ka gadījumā, ja galīgā lēmuma paziņošana nav paredzēta nacionālajās tiesībās, jāņem vērā datums, sākot ar kuru puses varēja iepazīties ar tā saturu un motīviem.

Valdība iesniedz "izziņas" kopiju, kuru izsniegusi Augstākās tiesas kanceleja un kas apliecina, ka 1998.gada 1.aprīlī Senāta 1998.gada 25.marta spriedums tika nosūtīts pusēm pa pastu. Tomēr, un pat pieņemot, ka šāds sūtījums nekad netika veikts, valdība norāda, ka tajā laikā Senātam nebija tieši uzlikts pienākums nosūtīt savus lēmumus. Saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 341.1.panta piekto daļu Senātam bija "[jā]paziņo [datums], kurā puses varēs saņemt motivētu spriedumu". Citiem vārdiem, sākot ar iepriekš minēto datumu, puses varēja piekļūt sprieduma pilnam tekstam, kas atradās kasācijas instances tiesas kancelejā, un tur saņemot kopijas. Papildus šajā lietā no augstāk minētās "izziņas" izriet, ka 1998.gada 1.aprīlī apstrīdētā sprieduma teksts bija jau pieejams Augstākās tiesas kancelejā.

Valdība atzīst, ka šī paša kodeksa 215.pants paredzēja spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nebija klāt tiesas sēdē. Tomēr šis noteikums bija piemērojams tikai attiecībā uz procesu pirmās instances tiesā un nevis uz kasācijas instances tiesas procesu, kura ievēroja īpašus noteikumus; neviens cits iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa pants neatļāva nonākt pie atšķirīga secinājuma. Tādējādi, ņemot vērā, ka kodekss ir pietiekami skaidrs šajā jautājumā, iesniedzējiem vajadzēja paredzēt, ka viņi nesaņems sprieduma pilnu tekstu savā dzīvesvietā; viņiem tāpēc vajadzēja izrādīt minimālu uzcītību, pašiem vēršoties Augstākās tiesas kancelejā.

Valdība jo īpaši uzsver, ka A.S., trešā iesniedzēja advokāts, piedalījās 1998.gada 25.marta Senāta sēdē un ka spriedums tika pieņemts viņa klātbūtnē. Atzīstot, ka šis advokāts pārstāvēja tikai vienu no iesniedzējiem, valdība, pamatojot to ar dokumentiem, uzsver, ka A.S. un U.G. nāca no viena un tā paša advokāta biroja, viņi pārstāvēja trīs iesniedzējus uz maiņām. Tādējādi fakts, ka viens no šiem diviem advokātiem bija klāt, nav noteicošais lietas iznākumam.

Visbeidzot, valdība noraida iesniedzēju papildu argumentu, saskaņā ar kuru iespējamais pārkāpums varētu radīt "turpinošu situāciju". Saskaņā ar valdības teikto situācija, attiecībā uz kuru nacinālajās tiesībās pastāv efektīvas iespējas sūdzēties, nevar tikt nosaukta par "turpinošu", vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēji ir efektīvi izmantojuši visas šīs iespējas.

Kopumā valdība uzskata, ka šajā lietā sešu mēnešu termiņš sāka tecēt 1998.gada 1.aprīlī, datumā, kad nacionālajās tiesībās pieņemts nepārsūdzams lēmums kļuva pieejams, un ka iesniegums ir novēlots.

 

 

2. Iesniedzēji

Iesniedzēji atzīst, ka iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 215.pants, paredzot spriedumu nosūtīšanu, attiecas tikai uz procesu pirmajā instancē. Tomēr viņi uzskata, ka princips, saskaņā ar kuru tiesas lēmums nevar tikt nosūtīts pusēm, pats par sevi pārkāpj pušu likumīgās tiesības; tādējādi problēma ir iepriekš minētā kodeksa 341.1.panta tekstā. Papildus, neviena nacionālajās tiesībās ietverta tiesību norma neuzliek pusēm par pienākumu vērsties tiesas kancelejā, lai uzzinātu par lēmumu, kuru tā ir pieņēmusi; tas norāda, ka attiecīgajai tiesai ir jānosūta pusēm sprieduma pilns teksts. Saskaņā ar iesniedzēju teikto kā nodokļu maksātāji viņi nodrošina Latvijas tiesu finansēšanu, un tādējādi viņiem ir tiesības, ka viņiem tiek nosūtīts uz viņiem attiecināms lēmums.

Bez tam iesniedzēji norāda, ka 1998.gada 1.aprīlī apstrīdētā sprieduma teksts tika patiešām nosūtīts, lai arī neviena tiesību norma neuzlika Senātam par pienākumu to darīt. Augstākā tiesa tādējādi nolēma pati pēc savas iniciatīvas aizpildīt tukšo vietu, kas pastāvēja Civilprocesa kodeksā. Patiesībā runa ir par iedibinātu praksi un iesniedzēji nevarēja saprātīgi paredzēt, ka spriedumu saturošs konverts nekad viņus nesasniegs.

Iesniedzēji neapstrīd, ka trešā iesniedzēja advokāts A.S. bija klāt sprieduma pasludināšanas brīdī. Tomēr viņi norāda, ka tajā laikā neviens nacionālo tiesību pants tieši neuzlika pienākumu advokātam informēt savu klientu par tiesas lēmumu. Tāpat iesniedzēji uzskata par nepierādītu un nepārliecinošu valdības argumentu par A.S. profesionālajām saitēm ar sava amata pārstāvi U.G.

Kopumā, saskaņā ar iesniedzēju teikto, sešu mēnešu termiņš ir jāaprēķina, sākot ar 1999.gada 26.oktobri, datumu, kurā viņi patiešām saņēma sprieduma pilnu tekstu.

Pretēji valdības apgalvotajam iesniedzēji uzskata, ka 1.protokola 1.pantā garantētais viņu tiesību iespējamais pārkāpums var ļoti labi radīt turpinošu situāciju. Šajā sakarā viņi piestāda divus argumentus. Pirmkārt, viņi atkārto savu argumentu, saskaņā ar kuru 341.1.pants, neparedzot spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nav klāt tiesas sēdē, pārkāpj viņu pamattiesības. Otrkārt, viņi atgādina, ka vairāk nekā divpadsmit gadu laikā viņi atrodas situācijā, kurā viņiem ir atņemta iespēja brīvi rīkoties ar savu naudu, un tas viss sakarā ar iemesliem, par kuriem viņi nekādi nav atbildīgi.

Tādējādi iesniedzēji aicina Tiesu noraidīt valdības iebildumu.

 

B. Tiesas novērtējums

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas 1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et autres c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et rapports (DR) 85, 134.lpp.).

Tiesa atzīmē, ka "valstī pieņemtais galīgais lēmums" šajā lietā ir Augstākās tiesas Senāta spriedums, kas pasludināts 1998.gada 25.martā un attiecībā pret kuru nepastāv nekādas parastās juridiska rakstura pārsūdzēšanas iespējas. Kas attiecas uz pārskatīšanas iespēju Senātā, Tiesa uzskata, ka runa ir par īpašu procesu, mēģinot apstrīdēt likumīgā spēkā stājušos spriedumu; šis process tādējādi neatbilst "efektivitātes" kritērijam un netiek ņemts vērā, skaitot sešu mēnešu termiņa aprēķina beigas (skat. Komisijas 1994.gada 18.maija lēmumu lietā Pufler c. France, Nr.23949/94, DR 77, 140.lpp., un Komisijas 1998.gada 2.jūlija lēmumu lietā Durante c. Italie, Nr.39693/98, DR 94, 155.lpp.).

Tiesa sekojoši atgādina tās konstanto praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir paredzētas tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju, 35.panta 1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat. 1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche, Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp., § 33). No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var reāli iepazīties ar tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu Papachelas c. Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un 2001.gada 29.martā izskatīto lietu Haralambidis et autres c. Gr¸ce, Nr.36706/97, § 38), un nevis tikai ar tā rezolutīvo daļu (skat. Komisijas 1988.gada 11.maija lēmumu lietā C. c. Italie, Nr.10889/84, DR 56, 40.lpp.). Kas attiecas uz precīzu datumu, kurā personai ir bijusi iespēja vai tā ir varējusi iepazīties ar lēmuma tekstu, šis datums ir jānorāda valstij atbildētājai (skat. lietu Baghli c. France, Nr.34374/97, 31.punkts, CEDH 1999-VIII).

Tiesa konstatē, ka saskaņā ar iepriekšējā Civilprocesa kodeksa 215.pantu, kas bija spēkā notikumu laikā, pusēm, kuras nebija ieradušās uz tiesas sēdi, bija paredzēts nosūtīt lēmuma tekstu trīs dienu laikā pēc tā parakstīšanas. Lai arī šis pants pats par sevi nekonkretizēja procesa stadiju, uz kuru tas atsaucās, šis pants bija iekļauts kodeksa otrajā sadaļā ar nosaukumu "Tiesvedība pirmās instances tiesā". Pretēji, 304.1. un 341.1.panti, kas attiecās uz tiesvedību attiecīgi apelācijas un kasācijas instancēs, pēc sprieduma rezolutīvās daļas nolasīšanas tiesai uzlika par pienākumu paziņot datumu, kurā puses varēs piekļūt tā pilnam tekstam. Tādējādi šis ir datums, kas principā ir jāņem vērā, sākot skaitīt sešu mēnešu termiņu.

No lietas materiāliem izriet, ka, lai arī neviena tiesību norma neuzlika tiešu pienākumu, Augstākā tiesa nosūtīja apstrīdētā sprieduma pilnu tekstu iesniedzējiem; viņi uzskata, ka runa ir par iedibinātu praksi. Tomēr Tiesa atklāj, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar vienu faktu, ne ar konkrētiem dokumentiem, piemēram, instrukciju vai publicētu valsts tiesu praksi. Tādējādi Tiesa uzskata, ka tiesību noteiktība prasa, lai Tiesa pieturas pie likuma teksta, kas ir pietiekami skaidrs un precīzs šajā jautājumā. Papildus Tiesa atgādina, ka valstī pastāvošo procesuālo noteikumu interpretācija vispirms ir nacionālo tiesu un nevis Tiesas uzdevums (skat., starp citiem, 1997.gada 16.decembra spriedumu lietā Tejedor Garcia c. Espagne, Recueil 1997-VIII, 2796.lpp., 31.punkts).

Saskaņā ar valdības paskaidrojumiem, kurus iesniedzēji nav apstrīdējuši, 1998.gada 25.marta tiesas sēdei beidzoties, Senāts paziņoja klātesošajiem, starp kuriem bija A.S., ka tā pieņemtā sprieduma pilns teksts un motīvi būs pieejams, sākot ar 1998.gada 1.aprīli. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka principā sešu mēnešu termiņš iesākas, sākot ar datumu, kurā iesniedzēja advokāts objektīvi varēja iepazīties ar valstī pieņemto galīgo lēmumu, pat ja iesniedzējs pats iepazinās tikai vēlāk (skat. Komisijas 1997.gada 20.oktobra lēmumu lietā West c. Royaume-Uni, Nr.34728/97, DR 91, 85.lpp.). Tiesa nevar pieņemt iesniedzēju argumentu par tieša pienākuma trūkumu advokātam informēt savu klientu par lietas iznākumu, jo šāds pienākums izriet no juridiskās pārstāvības paša jēdziena. Papildus Tiesa atzīmē, ka iesniedzēji nekad nav iesnieguši nevienu sūdzību par A.S. rīcību.

Tāpat Tiesa neuzskata par būtisku faktu, ka A.S. oficiāli pārstāvēja tikai trešo iesniedzēju. Lai arī kādas būtu viņa profesionālās saites ar U.G., pirmās un otrās iesniedzējas advokātu, Tiesa uzskata par neiespējamu, ka personas, kuras pieder vienai un tai pašai ģimenei, dzīvo vienā adresē un ir līdzprasītāji vienā un tajā pašā civillietā, neapmainās ar informāciju par viņu skaroša procesa norisi.

Tiesa visbeidzot konstatē, ka laikā no 1998.gada 1.aprīļa līdz 1999.gada 26.oktobrim, tas ir, viena ar pusi gada laikā, iesniedzēji paši nav neko darījuši, lai interesētos Augstākās tiesas kancelejā par viņu lietas iznākumu. Taisnība, ka lietā Papageorgiou c. Gr¸ce Tiesa nolēma, ka "nevar prasīt, ka persona nāk noskaidrot dienu pēc dienas par sprieduma esamību, kas viņai nekad nav bijis paziņots" (1997.gada 22.oktobra spriedums, Recueil 1997-VI, 2287.lpp., 32.punkts). Tomēr Tiesa uzskata, ka tas ir savādāk gadījumā, kad sprieduma rezolutīvā daļa ir tikusi pasludināta advokāta klātbūtnē un ka šī sprieduma pieejamības datums ir zināms. Tādējādi iesniedzēji nav izrādījuši minimālu uzcītību, ko prasa no jebkuras tiesas priekšā stājušās personas.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka sešu mēnešu termiņa dies a quo ir 1998.gada 1.aprīlis, datums, sākot ar kuru Senāta sprieduma pilns un motivēts teksts bija pieejams Augstākās tiesas kancelejā, un ka tādējādi šis termiņš izbeidzās 1998.gada 1.oktobrī. Tā kā iesniegums tika iesniegts 2000.gada 5.februārī, sešu mēnešu termiņš tika pārsniegts.

Visbeidzot un attiecībā uz to, ka iesniedzēji vēl uzskata, ka iespējamais pārkāpums attiecas uz "turpinošu situāciju", Tiesa atklāj, ka Augstākās tiesas Senāta 1998.gada 25.marta spriedums nostādīja iesniedzējus situācijā, kas viņiem ļāva iesniegt sūdzību Tiesai. Šis spriedums, lai arī radot ilglaicīgas sekas, ir lēmums, kas noslēdz Latvijas tiesībās pieejamās jautājuma atrisināšanas procesu un kas galīgi apstiprina iesniedzēju pieprasīto tiesību trūkumu šajā lietā. Tādējādi viņu situācija nevar tikt uzskatīta par "turpinošu situāciju" Tiesas konstantās prakses izpratnē.

 

Ņemot to vērā, valdības iebildums ir pamatots. Iesniegums tādējādi ir novēlots un ir noraidāms, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu.

Pamatojoties uz šiem motīviem, Tiesa vienbalsīgi

 

Paziņo iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai.

Erik Fribergh	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs