Darbības ar dokumentu
(Likuma nosaukums 08.05.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2014.)
1. pants
Noteikt, ka atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma (turpmāk — Civillikums) mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa, ievada 1.—10., 16.—18., 22.—25. pants un Civillikuma I, II un III pielikums un šis likums stājas spēkā ar 1992. gada 1. septembri.
Mantojuma tiesiskās attiecības, ja mantojums atklājies pirms 1992. gada 1. septembra, kā arī īpašuma un citu lietu tiesību iegūšana un realizēšana laikā līdz 1992. gada 1. septembrim apspriežama uz to likumu pamata, kas bija spēkā līdz 1992. gada 1. septembrim, ciktāl šis likums nenosaka citādi.
2. pants
Mantojuma pieņemšana un atteikšanās no mantojuma notiek, kā arī mantojuma iegūšanas sekas (Civillikuma 701.—714. pants) iestājas pēc Civillikuma noteikumiem, ja 1992. gada 1. septembrī vēl nav notecējis Civillikuma 693. pantā norādītais mantojuma pieņemšanas termiņš, izņemot gadījumus, kad mantiniekam saskaņā ar Latvijas civilkodeksa noteikumiem jau izsniegta apliecība par tiesībām uz mantojumu vai pabeigta mantojuma sadale starp mantiniekiem.
Civillikuma mantojuma tiesības šajos gadījumos piemēro arī attiecībā uz bijušās kolhoznieku sētas mantu jebkura kolhoznieku sētas locekļa nāves gadījumā.
3. pants
Ja mantojuma masā ir manta, kura laika posmā pēc 1940. gada 17. jūnija nacionalizēta vai citādi bez taisnīgas un samērīgas atlīdzības ekspropriēta, pamatojoties uz aktiem par nacionalizāciju vai citiem valsts varas vai pārvaldes iestāžu aktiem, mantojuma tiesību realizēšana notiek speciālos Latvijas Republikas likumos noteiktajos termiņos un kārtībā, piemērojot Civillikuma normas tajās mantošanas attiecībās, kas nav reglamentētas minētajos speciālajos likumos.
4. pants
Rakstisks testaments, kas taisīts līdz 1992. gada 1. septembrim, ja mantojuma sadale līdz šim datumam nav pabeigta, ir spēkā, ciktāl tā saturs nav pretrunā ar Civillikumu un citiem Latvijas Republikas likumiem. Tā izpildīšana, atcelšana vai grozīšana Latvijas Republikā turpmāk notiek saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.
5. pants
Mantojumu, kas atklājies pirms 1992. gada 1. septembra, sadala starp līdzmantiniekiem saskaņā ar Civillikuma noteikumiem, ievērojot arī līdzmantinieku priekšrocības tiesības, ja vien mantojuma sadale nav pabeigta pirms minētā datuma.
6. pants
Civillikuma 401. panta noteikumi par mantošanas tiesībām adopcijas gadījumā attiecas arī uz adopciju, kas notikusi pirms 1992. gada 1. septembra.
7. pants
Civillikuma 614. panta otrajā daļā norādītās liecinieku liecības pieļaujamas, ievērojot Latvijas civilprocesa kodeksa 172. panta noteikumus.
8. pants
Civillikuma 731. un 738. pantā paredzētie bāriņtiesas lēmumi līdz lata ieviešanai un apgabaltiesu izveidošanai apstiprināmi tiesā gadījumos, kad aizbildnībā vai aizgādnībā esošas personas mantojuma daļa pārsniedz desmit minimālās algas.
9. pants
Civillikuma 741. panta otrās daļas noteikumi par lauksaimnieciska rakstura zemes dalīšanu starp mantiniekiem piemērojami, ja līdzmantiniekam vai viņa laulātajam pieder lauksaimnieciska rakstura zeme, kuras apmērs pārsniedz desmit hektārus.
10. pants
Par mantojuma atklāšanās vietu uzskatāma mantojuma atstājēja pēdējā dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, — mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vieta.
11. pants
Lietas, kuras 1992. gada 1. septembrī ir nedalītā kopīpašuma priekšmets (kolhoznieku sētas, zemnieku viensētas īpašums, laulāto kopmanta), atzīstamas par nedalāmām Civillikuma 847., 1067.—1075. panta nozīmē.
Lietas, kuras bija kolhoznieku sētas īpašums, atzīstamas par sētas galvas īpašumu, ņemot vērā laulātā mantiskās tiesības. Ja kolhoznieku sētas īpašums (tā daļa) iegūts ar citu sētas locekļu līdzekļiem vai ar viņu darbības palīdzību, šiem sētas locekļiem ir tiesības saņemt savu daļu pēc vienošanās ar bijušās kolhoznieku sētas galvu. Ja tiek dalīts nekustamais īpašums, vienošanās apliecināma notariālā kārtībā.
Ja vienošanās nav panākta, sētas loceklim ir tiesības tiesas ceļā prasīt savas daļas izdalīšanu Latvijas civilkodeksā paredzētā noilguma termiņa ietvaros, bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā. Izšķirot strīdu, tiesa vadās pēc Civillikuma 1075. panta noteikumiem.
12. pants
Valdījums, kas nodibinājies pirms 1992. gada 1. septembra atbilstoši tajā laikā spēkā esošajiem likumiem, aizsargājams saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.
13. pants
Civillikuma 969. panta noteikumi piemērojami neatkarīgi no ēkas vai būves celšanas laika, ja ēka vai būve uzcelta uz zemes, kas nav piešķirta tajā laikā spēkā esošajā likumā noteiktajā kārtībā, un šajā jautājumā nav pieņemts tiesas spriedums.
Civillikuma 979. panta noteikumi piemērojami neatkarīgi no augļu dārza (koku) stādīšanas laika zemes gabalā, kas nav bijis piešķirts tajā laikā spēkā esošajā likumā noteiktajā kārtībā.
14. pants
Civillikuma 968. un 973.panta noteikumi nav piemērojami un ēkas (būves) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ir viens no šādiem nosacījumiem:
1) ēkas uzceltas uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma rezultātā vai uz cita tiesiska pamata pirms Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas (1992.gada 1.septembra), bet zemes īpašuma tiesības atjaunotas vai atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam) vai arī zeme piekrīt vai pieder valstij vai pašvaldībai;
2) ēkas iegūtas, privatizējot valsts vai pašvaldību uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības) vai atsevišķus valstij vai pašvaldībai piederošus nekustamā īpašuma objektus;
3) ēkas uzceltas uz valstij vai pašvaldībai piederošas vai piekrītošas zemes, kas atbilstoši likumam piešķirta pastāvīgā lietošanā zemes reformas laikā;
4) ēkas (būves), izmantojot būvlietojuma tiesības, uzceltas kā privatizēto uzņēmumu blakus lietas [šīs ēkas (būves) uzskatāmas par patstāvīgu īpašuma objektu kopā ar privatizētajām ēkām];
5) (izslēgts no 01.01.2017. ar 05.03.2015. likumu. Sk. 32.pantu).
Ja ēkas (būves) ir patstāvīgs īpašuma objekts, tā pirmpirkuma vai izpirkuma tiesības ir zemes īpašniekam. Tādas pašas pirmpirkuma vai izpirkuma tiesības ir ēku (būvju) īpašniekam, ja atsavina zemes gabalu.
Bijušajam īpašniekam un viņa mantiniekiem ir zemes un ēku (būvju) pirmpirkuma tiesības atbilstoši likumiem, kas regulē īpašuma tiesību atjaunošanu un privatizāciju.
Ēkas (būves), kuras Zemesgrāmatu nodaļā, Valsts zemes dienestā vai pašvaldībā nav reģistrētas kā patstāvīgi īpašuma objekti, uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu atbilstoši Civillikuma 968.pantam. Citas personas īpašuma tiesības uz šādām ēkām (būvēm) var iegūt, ja tiesa apmierinājusi šo personu prasību atzīt īpašuma tiesības uz attiecīgajiem objektiem.
Ēkas (būves), kas ir bezmantinieku manta vai bezīpašnieka lieta, piekrīt pašvaldībai, ja ēkas (būves) ir patstāvīgs īpašuma objekts un ēkas (būves) uzceltas uz zemes, kas piekrīt vai pieder pašvaldībai. Zemes gabals, kas ir bezmantinieku manta vai bezīpašnieka lieta, piekrīt pašvaldībai, ja uz tā ir pašvaldībai piederošas vai piekrītošas ēkas (būves), kas ir patstāvīgs īpašuma objekts.
(24.04.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.03.2015. un 13.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2023.)
15. pants
Noteikumi par lietas nodošanu (Civillikuma 987.—997. pants) piemērojami arī darījumiem, kas noslēgti pirms Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanās spēkā, ja lietas nodošana notiek pēc Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanās spēkā.
16. pants
Īpašuma iegūšanai ar ieilgumu (Civillikuma 998.—1031. pants) ieilguma termiņš (1023.—1024. pants) sāk tecēt ar 1992. gada 1. septembri neatkarīgi no tā, kad fiziskā vai juridiskā persona, kura pretendē lietu iegūt īpašumā uz ieilguma pamata, ieguvusi to savā valdījumā.
17. pants
Civillikuma 1067.—1129. pants attiecas uz visiem īpašumiem neatkarīgi no īpašuma tiesību rašanās laika.
18. pants
Civillikuma 1235. panta noteikumi piemērojami attiecībām, kas radušās līdz 1992. gada 1. septembrim:
— uz Latvijas PSR 1979. gada zemes kodeksa 56. panta pamata;
— uz Latvijas civilkodeksa 561. panta otrās daļas pamata, kad pēc testamenta radušās mājas vai mājas daļas lietošanas tiesības;
— kad uz mājas atsavināšanas līguma pamata radušās mājas vai mājas daļas lietošanas tiesības;
— kad, sadalot mājīpašumu likumā paredzētajā kārtībā, noteikta mājīpašuma un zemes lietošanas kārtība.
Līdz šo tiesību ierakstīšanai zemes grāmatā pastāv tikai personiska saistība, nevis lietu tiesība.
Šāds noteikums attiecas uz ķīlu, hipotēku un reālnastu (Civillikuma 1270.—1380. pants), ja īpašuma apgrūtinājumi radušies pirms 1992. gada 1. septembra.
19. pants
Ja Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienā Latvijas civilkodeksā noteiktais noilguma termiņš nav notecējis, bet
1) Civillikums nosaka ilgāku termiņu, piemērojams ilgākais termiņš, ieskaitot notecējušo laiku;
2) Civillikums nosaka īsāku termiņu, piemērojams jaunais noilguma termiņš, kurš skaitāms no Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas. Ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis pēc līdzšinējā likuma.
Ja Latvijas civilkodekss kādu tiesisku attiecību noilgumam nepakļauj, noilgums skaitāms no Latvijas Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas.
20. pants
Civillikumā noteiktās bāriņtiesu funkcijas izpilda pagastu un pilsētu pašvaldības.
Civillikumā noteiktās pagasttiesu funkcijas izpilda pagastu pašvaldības un to rajona pilsētu pašvaldības, kur nav notariāta kantoru.
Civillikumā noteiktās dzimtsarakstu nodaļu funkcijas izpilda rajonu un pilsētu pašvaldību dzimtsarakstu nodaļas, bet pagastos un rajona pilsētās — arī to pašvaldības.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.01.1995.)
21. pants
Testamentu apliecināšanu un glabāšanu, ko Civillikums uzliek veikt notāriem un pagasttiesām, Civillikumā noteiktajā kārtībā izpilda notāri, bet pagastos un rajona pilsētās, kur nav notariāta kantoru, — arī to pašvaldības.
Mantojuma apsardzību steidzamos gadījumos, kā arī mantojuma saraksta sastādīšanu tiesas uzdevumā veic pagasta vai rajona pilsētas pašvaldība atbilstoši likumam par notariātu.
Citas Civillikumā noteiktās funkcijas mantošanas procesā izpilda tiesas.
22. pants
Mantojuma lietas tiesa izskata sevišķās tiesāšanas kārtībā, bet, ja rodas strīds, — prasības kārtībā.
Iesniedzot tiesā pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtībā, maksājama attiecīga valsts nodeva, bet tiesas sprieduma noraksts par mantojuma tiesībām izsniedzams tikai pēc tam, kad samaksāta valsts nodeva tādā apmērā, kāds paredzēts par apliecības izsniegšanu par tiesībām uz mantojumu.
Mantojuma lietās, kuras 1992. gada 31. augustā atrodas valsts notariāta kantoru lietvedībā, apliecības par tiesībām uz mantojumu izsniedzamas līdz 1992. gada 31. decembrim.
23. pants
Civillikuma 1321. pantā paredzētajos gadījumos tiesa veic izsoli tādā kārtībā, kāda civilprocesuālās likumdošanas aktos paredzēta tiesas spriedumu piespiedu izpildes gadījumos.
24. pants
Gadījumos, kad Civillikumā paredzēta lietu tiesību ierakstīšana zemes grāmatās (1369., 1370., 1379. pants un citi panti), piemērojami spēkā esošie noteikumi par nekustamo īpašumu reģistrāciju.
25. pants
Civillikuma 1112. pants un 862., 878., 1073., 1082., 1111., 1128., 1279. un 1375. panta piezīmes piemērojamas, ja īpaši noteikumi paredzēti Latvijas Republikas likumos.
27. pants
Līdz brīdim, kad likumdošanas akti par zemes, zemes dzīļu, ūdeņu, mežu un citu dabas objektu izmantošanu un aizsardzību tiks saskaņoti ar Civillikumu, tie piemērojami, ja nav pretrunā ar Civillikumu.
28. pants
Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1992. gada 1. oktobrim izstrādāt un iesniegt Augstākajai Padomei šādus likumprojektus:
1) par papildinājumiem Latvijas civilprocesa kodeksā (nodaļa, kurā noteiktas tiesu funkcijas mantojuma lietās);
2) par aizbildnību un aizgādnību (atbilstoši pagasttiesu un bāriņtiesu funkcijām);
3) par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumos sakarā ar Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēka atjaunošanu.
Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei, saskaņojot ar Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju, līdz 1992. gada 1. decembrim iesniegt priekšlikumus par Civillikumam pievienoto publisko upju un ezeru saraksta precizēšanu.
29. pants
Atzīt par spēku zaudējušu Latvijas civilkodeksa otro sadaļu «Īpašuma tiesības» (92.—159. pants), septīto sadaļu «Mantošanas tiesības» (550.—584. pants), 80. panta ceturto daļu un 91. panta 2. punktu, kā arī Latvijas PSR 1974.gada 28. jūnija likuma «Par valsts notariātu» (Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1974, 27.nr.) 37. un 38. pantu.
30.pants
Privāts testaments, kas taisīts Civillikuma 446., 447., 448., 449. un 450.pantā noteiktajā kārtībā, tiek atzīts par stājušos likumīgā spēkā, ja tas atbilst tiem Civillikuma noteikumiem, kuri bija spēkā tā taisīšanas laikā.
(08.05.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2014.)
31.pants
Grozījumi Civillikumā par tā otrās daļas trešās nodaļas piektās apakšnodaļas III nodaļas "Privilēģēti testamenti" izslēgšanu stājas spēkā 2015.gada 17.augustā.
(08.05.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2014.)
32.pants
Civillikuma lietu tiesību daļas trešā A nodaļa "Apbūves tiesība" un šā likuma 14.panta pirmās daļas 5.punkta izslēgšana stājas spēkā 2017.gada 1.janvārī.
(05.03.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.04.2015.)
33.pants
Līdz 2017.gada 1.janvārim noslēgtie līgumi par zemes nomu, kuros ir paredzētas nomnieka tiesības celt uz iznomātās zemes ēku (būvi) kā patstāvīgu īpašuma objektu un uz kuru pamata ir saņemta būvatļauja būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir spēkā un ir apspriežami saskaņā ar noteikumiem, kas bija spēkā līdz 2017.gada 1.janvārim.
Ja šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos ir izveidots patstāvīgs būvju nekustamais īpašums, uz kuru īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, un nomas līgums to pieļauj, nomnieks var celt jaunas nedzīvojamās ēkas vai inženierbūves pēc 2017. gada 1. janvāra. Šīs tiesības attiecas tikai uz tādiem nomas līgumiem, kuri ir ierakstīti zemesgrāmatā. Būves, kas uzceltas pēc 2017. gada 1. janvāra, ir ierakstāmas esošā būvju nekustamā īpašuma sastāvā.
Ja tiek izmantotas šā panta otrajā daļā minētās tiesības, zemes nomas līguma termiņu nevar pagarināt.
Spēkā esošus zemes nomas līgumus, kuri ir ierakstīti zemesgrāmatā un kuros ir paredzētas nomnieka tiesības celt uz iznomātās zemes nedzīvojamās ēkas vai inženierbūves kā patstāvīgus īpašuma objektus, var pārjaunot, nodibinot apbūves tiesību. Uz šādu nomas līgumu pamata uzceltas nedzīvojamās ēkas un inženierbūves ieraksta nodibinātās apbūves tiesības zemesgrāmatas nodalījumā kā apbūves tiesības būtisku daļu. Visām uz nomas pamata uzceltajām patstāvīgajām nedzīvojamām ēkām un inženierbūvēm nostiprinātās tiesības, tiesību nodrošinājumi un aprobežojumi pāriet uz apbūves tiesību, saglabājot to pirmtiesību. Pārjaunojot zemes nomas līgumu uz apbūves tiesību, zemes nomas līgums zaudē spēku līdz ar apbūves tiesības ierakstīšanu zemesgrāmatā.
Izmantojot šā panta ceturtajā daļā minētās tiesības, ja nodibināmās apbūves tiesības termiņa iestāšanās ir paredzēta pirms pārjaunojamā nomas līguma termiņa iestāšanās, pārjaunojums var notikt tikai ar to trešo personu piekrišanu, kurām par labu nostiprinātas lietu tiesības uz patstāvīgām būvēm.
(05.03.2015. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.09.2021. likumu, kas stājas spēkā 29.10.2021.)
34.pants
Ja līdz 2017.gada 1.janvārim noslēgtajos līgumos par zemes nomu, kuros ir paredzētas nomnieka tiesības celt uz iznomātās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus, nav ietverts noteikums par ēkas (būves) piederību pēc nomas līguma termiņa notecējuma, piemērojams Civillikuma 1129.9 pants.
(05.03.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.04.2015.)
35.pants
Šā likuma 33. un 34.panta noteikumi piemērojami arī attiecībā uz patapinājuma līgumiem.
(05.03.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.04.2015.)
36. pants
Privāts testaments, kas taisīts līdz 2014. gada 30. jūnijam un atbilst šā likuma 30. panta nosacījumiem, tiek atzīts par stājušos likumīgā spēkā, ja tas līdz 2020. gada 31. decembrim iesniegts zvērinātam notāram, kurš ved mantojuma lietu.
(02.05.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.05.2019.)
37. pants
Privāts testaments, kas taisīts līdz 2014. gada 30. jūnijam un atbilst šā likuma 30. panta nosacījumiem, tiek atzīts par stājušos likumīgā spēkā, ja testators to iesniedz glabāšanā zvērinātam notāram.
(02.05.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.05.2019.)
38. pants.
Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu, līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi. Šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.
Būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām, kā arī segt maksāšanas paziņojuma izmaksas. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 euro gadā. Maksāšanas paziņojuma sagatavošanas un nosūtīšanas izmaksas gadā katrs būves īpašnieks (kopīpašnieks, dzīvokļa īpašuma īpašnieks) sedz 15 euro apmērā. Ja dzīvojamā mājā lietošanas maksas samaksa tiek veikta ar pārvaldnieka starpniecību, maksāšanas paziņojums nosūtāms pārvaldniekam — viens paziņojums attiecībā uz visiem būves īpašniekiem (kopīpašniekiem, dzīvokļa īpašuma īpašniekiem). Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas un maksāšanas paziņojuma izmaksu apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam.
Lietošanas maksa ir maksājama par katru ceturksni uz priekšu, ja būves īpašnieks un zemes īpašnieks nevienojas citādi. Pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par attiecīgo laiku atkrīt, ja zemes lietošanas tiesības nav bijis iespējams izmantot nepārvaramas varas dēļ. Maksāšanas paziņojuma izmaksas pēc tā saņemšanas sedz kopā ar nākamo lietošanas maksas maksājumu.
Ja ir iestājies lietošanas maksas samaksas nokavējums, parādnieks zemes īpašniekam atlīdzina katra kavēta maksājuma atgūšanas izdevumus 30 euro apmērā, ja vien zemes īpašnieks pats nav vainojams nokavējumā. Izdevumu atlīdzināšana neatbrīvo parādnieku no pienākuma atlīdzināt zemes īpašniekam radušos zaudējumus, ciktāl tie pārsniedz minētos izdevumus.
Ja normatīvie akti neparedz kārtību, kādā nosakāma lietošanā esošās zemes platība un robežas, to nosaka būves īpašnieks un zemes īpašnieks, rakstveidā vienojoties. Nosakot būves īpašnieka lietošanā esošās zemes platību un robežas, ņem vērā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas principus privatizējamām dzīvojamām mājām. Strīdus par lietošanā esošās zemes platību un robežām izšķir tiesa.
Ja normatīvie akti neparedz kārtību, kādā nosakāma lietošanā esošās zemes platība un robežas, un būves īpašnieks un zemes īpašnieks par to nav vienojušies, līdz prasības celšanai tiesā uzskatāms, ka būves īpašnieks lieto visu zemes vienību, uz kuras atrodas būve. Šāds pieņēmums nav piemērojams, ja ir acīmredzami skaidrs, ka visa zemes vienība nevar būt nepieciešama būves ekspluatācijai.
Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā publiska persona īsteno zemes likumiskās lietošanas attiecības, un gadījumus, kuros publiska persona kā zemes īpašnieks vienojas par mazāku maksu, nekā likumā paredzēta, ar noteiktām būvju īpašnieku grupām vai dažādas klasifikācijas būvju īpašniekiem saskaņā ar šā panta otro daļu.
Prasījumi par likumiskās zemes lietošanas maksas samaksu un ar to saistītajiem blakus prasījumiem noilgst triju gadu laikā.
(30.09.2021. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Satversmes tiesas 02.05.2023. spriedumu un 13.06.2024. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2024.)
39. pants.
Ja būves īpašniekam ir likumiskās zemes lietošanas tiesības, zemes īpašnieks, nezaudējot tiesības visās pārējās attiecībās rīkoties ar savu īpašumu, nevar ierobežot būves īpašnieka iespējas lietot zemi atbilstoši būves īpašniekam ar likumu piešķirtajām lietošanas tiesībām vai kā citādi viņam kaitēt saistībā ar zemes lietošanas tiesību izmantošanu, tostarp:
1) izlietot likumiskajās zemes lietošanas tiesībās ietilpstošās tiesības vai piešķirt tās citai personai;
2) likumiskā lietošanā esošajā zemē neko pārgrozīt pret būves īpašnieka gribu (piemēram, uz lietošanā esošās zemes celt kādu būvi);
3) bez būves īpašnieka piekrišanas apgrūtināt likumiskā lietošanā esošo zemi lietotājam par ļaunu (piemēram, nodibinot servitūtu) vai atteikties no zemesgabalam piederoša servitūta.
(30.09.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.10.2021.)
40. pants.
Likumiskās zemes lietošanas tiesības aptver arī zemes būtiskas daļas un servitūtus.
Likumiskajās zemes lietošanas tiesībās būves īpašniekam ir pienākums:
1) rūpēties par lietošanā esošo zemi kā krietnam un rūpīgam saimniekam un atbildēt par lietošanā esošās zemes uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām;
2) uzņemties nastas un apgrūtinājumus, kas gulstas uz zemi, izņemot reālnastas, ķīlas tiesības un parādus, kas guļ uz zemi, kā arī to blakus prasījumus.
Būves īpašniekam uz tā lietošanā esošās zemes bez zemes īpašnieka piekrišanas ir tiesības būvēt palīgēkas un inženierbūves, kas nepieciešamas būves ekspluatācijai, kā arī ceļus, laukumus un ārtelpas elementus. Šādas būves ir uzskatāmas par patstāvīgas būves blakus lietām. Šīs tiesības neattiecas uz tādu būvniecību, kas prasītu mainīt būves īpašnieka lietošanā esošās zemes platību vai robežas vai radītu nekustamā īpašuma apgrūtinājumus ārpus lietošanā esošās zemes platības.
(30.09.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.10.2021.)
41. pants.
Likumiskās zemes lietošanas tiesības izbeidzas tikai šādos gadījumos:
1) ja būve un zeme tiek apvienota vienā nekustamā īpašumā;
2) ja būve, kas ir patstāvīgs nekustamā īpašuma objekts, tiek nojaukta.
Šā panta pirmās daļas 2. punktā minētajā gadījumā būves īpašniekam ir pienākums atbrīvot lietošanā esošo zemi no būves blakus lietām, ja vien būves īpašnieks un zemes īpašnieks nevienojas citādi.
(30.09.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.10.2021.)
42. pants.
(Pirmā daļa atzīta par spēkā neesošu no 01.07.2024. ar Satversmes tiesas 02.05.2023. spriedumu)
Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu un zemes un būves īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību saturu jau nosaka vienošanās vai tiesas nolēmums, šā likuma 38., 39., 40. un 41. pantu šādām attiecībām piemēro ar 2023. gada 1. janvāri.
Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos vienošanās vai tiesas nolēmumā noteiktā nomas maksa nav spēkā ar 2023. gada 1. janvāri.
Ja šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lietošanā esošās zemes platību un robežas nosaka normatīvie akti, šī platība turpmāk atzīstama par lietošanā esošo zemi. Ja normatīvie akti lietošanā esošās zemes platību un robežas nenosaka, bet būves īpašnieks un zemes īpašnieks par to ir vienojušies vai to ir noteikusi tiesa, šī zemes platība turpmāk atzīstama par lietošanā esošo zemi saskaņā ar šā likuma 38. panta piekto daļu.
Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu un zemes īpašnieks ir publiska persona, šā likuma 38., 39., 40. un 41. panta prasības piemēro ar 2024. gada 1. janvāri.
Ministru kabinets līdz 2023. gada 1. oktobrim izstrādā šā likuma 38. panta septītajā daļā paredzētos noteikumus.
Ja zemes likumiskās lietošanas tiesības attiecas uz dzīvojamās ēkas īpašniekiem un lietošanā esošās zemes kadastrālā vērtība 2025. gada 1. janvārī ir lielāka par tās 2024. gadā spēkā esošo kadastrālo vērtību, tai atbilstošais maksājums par zemes likumisko lietošanu no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim katru gadu palielinās par 30 procentiem pret iepriekšējā gada maksājumu, līdz tiek sasniegts atbilstošais zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs no aktuālās kadastrālās vērtības.
(30.09.2021. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Satversmes tiesas 02.05.2023. spriedumu un 13.06.2024. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2024.)
43. pants.
Kopīpašuma dalīšanas lietās, kuras nav izskatītas tiesā pēc būtības līdz 2022. gada 30. aprīlim, piemērojami Civillikuma 1075. panta pirmās, otrās un trešās daļas noteikumi, kas stājas spēkā 2022. gada 1. maijā. Pirms tam tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 8. pantu noskaidro lietas dalībnieku viedokli par to dalīšanas veidu piemērošanu, kas izriet no minētajām normām.
Civillikuma 1074.1 panta otrā un trešā daļa, ciktāl tās paredz pārdošanu izsolē kopīpašnieku starpā (slēgtā izsolē), un 1075. panta ceturtā daļa stājas spēkā vienlaikus ar grozījumiem Civilprocesa likumā par izsolēm kopīpašnieku starpā.
(07.04.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2022.)
Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS
"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,
mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību"
pielikums
kuri piemērojami vienlaikus ar Civillikuma mantojuma tiesību
un lietu tiesību daļas spēkā stāšanos
70. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais ir pārkāpis laulību.
Laulību nevar šķirt, ja laulātais pārkāpis laulību ar prasītajā piekrišanu vai tā pamudināts, vai arī ja prasītājs piedevis.
Prasība ceļama viena gada laikā no tās dienas, kad laulības pārkāpums ticis zināms prasītājam. Prasība nav vairs pielaižama, ja no laulības pārkāpuma izdarīšanas pagājuši desmit gadi.
71. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību, vai sit vai spīdzina viņu. Laulību nevar šķirt, ja prasītājs piedevis. Prasība noilgst viena gada laikā kopš attiecīgā nodarījuma.
72. Kad viens laulātais ļaunprātīgi atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne ilgst ne mazāk par vienu gadu.
74. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai arī tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu.
76. Laulātam ir tiesība prasīt laulības šķiršanu, ja laulības dzīve ir tik izārdīta, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu.
Tādā gadījumā laulība šķirama arī neatkarīgi no laulāto vainas.
Ja laulības kopdzīves izārdīšanā ir vainīgs tikai viens laulātais, tad prasību var celt tikai otrs laulātais. Ja vainojamas abas puses vai nav vainojama neviena, tad prasību var celt katrs laulātais.
77. Trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls.
146. Laulības bērni ir tie bērni, kas dzimuši laulībā, vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai šķiršanu.
152. Laulības bērniem pieskaitāmi:
1) ārlaulības bērni no tā laika, kad viņu vecāki savā starpā iedevušies laulībā;
3) bērni, kas dzimuši tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai arī ne vēlāk kā 306. dienā no tādas laulības izbeigšanās.
179. (1) Vecāku pienākums ir rūpēties, samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli, par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt tiem uzturu, t. i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, tos kopt, audzināt un skolot.
(4) Ja bērniem ir pašiem sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnu nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, var izlietot dalu no bērnu mantas, bet vienīgi ar attiecīgas bāriņtiesas atļauju.
191. Vecāki pārvalda bērnu mantu ar aizbildņu tiesībām un pienākumiem, bet viņi ir atsvabināti no pienākuma sniegt norēķinos sīkas ziņas par izdevumiem bērnu uzturam, norādot tikai šo izdevumu kopsummu.
195. Par bērnu brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu, jāatzīst:
1) viss, ko bērni ieguvuši ar savu personīgo darbu vai ar vecāku piekrišanu un bāriņtiesas atļauju patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā;
2) viss, ko vecāki no bērniem piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā;
3) visa manta, kuru bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi.
202. Ja vecākais grib iedoties jaunā laulībā, tad viņam ir pienākums pirms tam par nodomāto laulību paziņot bāriņtiesai, pie kam par šā pienākuma neizpildīšanu viņam draud vecāku varas atņemšana. Bāriņtiesa, ja bērnu intereses to prasa, sper vajadzīgos uzraudzības soļus un visnepieciešamākā gadījumā ieceļ bērniem aizbildni. Bērnu mantas pārvaldība vecākais, kas iedodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību.
206. Par radniecību sauc divu vai vairāk personu starpā ar dzimšanu radušos attiecību.
Radniecības tuvumu noteic pēc līnijām un pakāpēm.
Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada pakāpi. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinošos pakāpju sakaru sauc par līniju. Līnijas ir taisnas un sāņu.
207. Radnieki taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu un kurus sauc vai nu par augšupējiem vai lejupējiem radniekiem, raugoties pēc tam, vai skaita no bērniem uz vecākiem, vai otrādi. Saskaņā ar to arī pašu līniju sadala augšupejā un lejupējā. Pie pirmās pieder tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un vecmāmuļas vecāki u.t.t., bet pie otrās — dēli, meitas, bērnu bērni, šo pēdējo bērni u.t.t.
208. Radnieki sāņu līnijā ir tie, kas cēlušies no vienas kopējas trešās personas — ciltstēva vai ciltsmātes. Tādi radinieki ir brāļi un māsas, to bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem u.t.t.
209. No vienas kopējas trešās personas cēlušos radnieku kopību sauc par cilti.
210. Radniecības tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t. i. dzimšanu skaita. Dēls attiecībā pret tēvu stāv pirmā radniecības pakāpē, bērna bērns pret vectēvu — otrā, bērna bērna bērns pret vectēva tēvu — trešā u.t.t.
211. Radniecības tuvuma noteikšanai sāņu līnijā starp divām personām ievēro tikai pakāpju jeb dzimšanu skaitu, un no vienas no šīm personām, neieskaitot viņu pašu, skaita augšup taisnā līnijā uz viņu kopējo trešo personu un no šās pēdējās lejup uz otru no šīm personām, īsti brāļi un māsas atrodas otrā radniecības pakāpē, tēva vai mātes brālis ar brāļa vai māsas meitu un tēva vai mātes māsa ar brāļa vai māsas dēlu trešā, brālēni un māsīcas ceturtā u.t.t.
212. Radniecību, kas saista personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par divkāršu vai vairākkārtēju radniecību.
213. Radniecība brāļu un māsu starpā ir vai nu pilnīga vai nepilnīga. Tā uzskatāma par pilnīgu, kad brāļi un māsas cēlušies no vieniem un tiem pašiem vecākiem, un par nepilnīgu, kad viņi cēlušies no viena tēva, bet no dažādām mātēm, vai otrādi, no vienas mātes, bet no dažādiem tēviem; pirmā gadījumā brāļus un māsas sauc par īstiem brāļiem un īstām māsām, bet otrā — par pusbrāļiem un, pusmāsām.
Piezīme. Divu laulāto bērnus, ko katrs no viņiem piedzīvojis agrākās laulībās, neskaita savā starpā par radniekiem.
215. Viena laulātā attiecību ar otra radniekiem sauc par svainību.
Ar laulību nodibinātā svainība paliek spēkā ari pēc laulības izbeigšanās.
Svainības pakāpe ar vienu no laulātiem ir tāda pati kā radniecības pakāpe ar otru.
224. Ja pēc tiesas sprieduma vai aiz kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla viens no vecākiem vai abi zaudē vecāku varu par saviem bērniem, tad viņi nevar būt ari to aizbildņi, un par tiem nodibināma cita aizbildnība.
Tas pats attiecas ari uz nepilngadīga mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu, lai to nepārvaldītu vecāki.
226. Kad viens no vecākiem mirst un otrs iedodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā vecāka mantu, saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā ari izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana izdarāma piedaloties attiecīgai bāriņtiesai, kura šajā gadījumā bērnu interešu aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus, kas, izdalīšanu nobeidzot, tūliņ atsvabināmi.
307. Bāriņtiesa noteic aizbildnim taisnīgu un aizbilstamā mantai piemērīgu atlīdzību, bet ne augstāku par pieciem procentiem no tīra ienākuma pēc ikgadēja norēķina apstiprināšanas.
Raugoties pēc apstākļiem, bāriņtiesa ikgadējas atlīdzības vietā var noteikt aizbildnim vienreizēju atlīdzību pēc aizbildnības nobeigšanas, aizbildņa pārskatu caurlūkošanas, pieņemšanas un galīgas norēķināšanās ar aizbildni. Šī atlīdzība nevar pārsniegt pieci tūkstoši latus.
Atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.
1502. Likums aizsargā promesošo tikai tad, ja viņš atrodas prombūtnē (1500. p.) aiz svarīga iemesla un nav iecēlis sev vietnieku aiz svarīga iemesla, vai ari ir to iecēlis, bet tas atkritis bez viņa ziņas vai līdzdalības.
Jautājumu par to, vai iemesls ir svarīgs, izšķir tiesa pēc sava ieskata.
1765. Procentu apmērs cieši jānoteic aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā ari tajos gadījumos, kad likums noteic aprēķināt likumiskos procentus, tas nolikts pa seši no simta gadā. Procenti aprēķināmi tikai no paša kapitāla. Bet ja noliktā termiņā nesamaksā procentus par ne mazāk kā gadu, tad pēc kreditora pieprasījuma par viņam pienākošos procentu summu aprēķina no minētā termiņa likumiskos procentus.
1896. Noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem — lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem — lai termiņš jau būtu notecējis.
Piezīme. Gadījumi, kuros noilguma tecējumam nolikts sevišķs iesākuma termiņš, norādīti attiecīgā vietā.
1898. Dažos gadījumos noilgumu aprēķinot var atskaitīt zināmu laiku vai nu tā sākuma atlikšanai vai tecējuma apturēšanai, tā tad vispār tā termiņa pagarināšanai. Pie tādiem gadījumiem pieder sekojošie:
1) kad tiesu darbība kara apstākļu dēļ pagaidām pilnīgi pārtraukta; šeit noilguma tecējums apturēts pa visu šā pārtraukuma laiku.
2060. Ar pirmpirkuma tiesību pārdevējs pielīgst sev priekšrocību pirkt lietu, ja pircējs to pārdotu tālāk.
Pirmpirkuma tiesība nav izlietojama, kad pircējs lietu atsavina nevis pārdodot, bet citādi.
2062. Ja pirmpirkuma tiesīgais vēlas savu tiesību izlietot, tad viņam, ja nav citādi norunāts, jāizpilda tie paši nosacījumi, ko piedāvā jaunais pircējs.
 |
 |
 |
 |