Darbības ar dokumentu
1. pants. Atzīt par spēkā neesošiem:
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 28. oktobra dekrētu "Par lielo namu nacionalizāciju" un visus uz šā dekrēta pamata izdotos normatīvos aktus;
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1941. gada 14. marta dekrētu "Par muižnieku, lielsaimnieku un kulaku lauksaimniecību ieskaitīšanu valsts fondā", Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 14. marta lēmumu Nr. 359 "Par valsts fondā ieskaitāmo muižnieku, lielsaimnieku un kulaku lauksaimniecību saraksta apstiprināšanu" un visus uz šā dekrēta pamata izdotos normatīvos aktus;
visus Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētus, ar kuriem nacionalizēti atsevišķām fiziskajām personām piederošie namīpašumi.
2. pants. Tie namīpašumi, kuri nacionalizēti vai atsavināti, pamatojoties uz minētajiem aktiem, atdodami bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot namīpašumus, kuri pret atlīdzību pārgājuši labticīgu fizisko personu īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu pamata.
Par labticīgu ieguvēju nevar atzīt personu:
— kura namīpašumu ieguvusi pēc tam, kad bijušais īpašnieks (mantinieks) valsts varas vai pārvaldes iestādei, pašreizējam namīpašuma valdītājam vai arī tiesībaizsardzības iestādēm iesniedzis pieteikumu par namīpašuma atgūšanu;
— kura, ņemot dalību represijās, sekmējusi namīpašuma nodošanu tās īpašumā.
Ja laikā no nacionalizācijas brīža līdz 1991. gada 30. oktobrim namīpašums ir pārbūvēts tādā mērā, ka lielāko tā substances dalu (vairāk par 65 procentiem) veido vēlākā laika izbūve, un patlaban namīpašums visā pilnībā tiek izmantots valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, tas nav atdodams natūrā, bet bijušajam īpašniekam izmaksājama kompensācija naudā, pamatojoties uz īpašuma novērtējumu pirms 1940. gada 17. jūnija. Lēmumu par kompensācijas izmaksu divu mēnešu laikā pēc tam, kad pilsētas dome vai rajona padome pieņēmusi lēmumu par atteikumu atdot namīpašumu natūrā, pēc ieinteresētās ministrijas vai pašvaldības priekšlikuma pieņem Ministru kabinets. Ja Ministru kabinets nepieņem lēmumu par kompensācijas izmaksu, namīpašums atdodams natūrā šajā likumā noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.1994. un 28.07.1994. likumu, kas stājas spēkā 04.08.1994.)
3. pants. Pamats izskatīt jautājumu par namīpašuma denacionalizāciju ir bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku pieteikums.
Pieteikumam jāpievieno īpašuma tiesības apliecinošs dokuments vai valsts arhīva izziņa par īpašuma tiesībām namīpašuma nacionalizācijas brīdī, bet bijušo īpašnieku mantiniekiem — arī dokuments, kas apliecina īpašnieka miršanas faktu (miršanas apliecība), un citi dokumenti, kas dod pamatu atzīt tiesības uz mantojumu (dzimšanas apliecība, laulības apliecība, testaments un citi dokumenti).
Pieteikums jāiesniedz pilsētas domei vai rajona padomei pēc namīpašuma atrašanās vietas līdz 1994. gada 1. jūnijam, bet pārējie dokumenti — ne vēlāk kā līdz 1996. gada 31. decembrim.
Ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki nav iesnieguši pieteikumu par namīpašuma denacionalizāciju, bet viņam, pamatojoties uz pieprasījumu, kas iesniegts līdz 1994.gada 1.jūnijam, atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi zem strīdus namīpašuma, namīpašums atdodams, ja tas neskar trešo personu likumīgās intereses (nams pakļauts privatizācijai, pēc 1994.gada 1.jūnija uzsākta pārbūve vai kapitālremonts utt.).
(23.08.1995. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1996. likumu, kas stājas spēkā 27.12.1996.)
4. pants. Pieteikumu par namīpašuma denacionalizāciju izskata pilsētas domes vai rajona padomes izveidotā komisija. Rīgā šādas komisijas var izveidot arī priekšpilsētās (rajonos).
Komisija sastāda aktu, kurā sniedz atzinumu par namīpašuma atdošanu natūrā vai tā vērtības kompensāciju.
Pilsētas dome vai rajona padome mēneša laikā pēc minētās komisijas akta sastādīšanas, pamatojoties uz šo aktu un citiem
materiāliem, pieņem lēmumu par namīpašuma atdošanu natūra vai tā vērtības kompensāciju.
Īpašuma tiesības apliecinošs dokuments ir namīpašuma denacionalizācijas apliecība par tiesībām uz namīpašumu, kura izsniedzama trīs dienu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par namīpašuma atdošanu natūrā vai arī likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums par īpašuma tiesību atjaunošanu.
Apliecību var atzīt par spēkā neesošu tikai tiesa.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.1994., 28.07.1994. un 23.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 22.09.1995.)
5. pants. Atdodamā namīpašuma sastāvu, tā vērtību un īpašuma tiesības komisija nosaka, pamatojoties uz dokumentiem par nacionalizēto namīpašumu.
Ja dokumentu nav vai tie nav saglabājušies pilnībā, namīpašuma sastāvu, kā arī īpašuma tiesības nosaka tiesa.
6. pants. Ja pilsētas dome vai rajona padome trīs mēnešu laikā no dienas, kad saņemti visi nepieciešamie dokumenti, nav pēc būtības izskatījusi bijušā īpašnieka vai viņa mantinieku pieprasījumu atjaunot īpašuma tiesības uz namīpašumu, viņiem ir tiesības prasīt īpašuma tiesību atjaunošanu tiesas ceļā.
Ja īpašuma tiesību atjaunošanai nepieciešamie dokumenti nav iesniegti līdz 1996.gada 1.martam, šā likuma 4.panta pirmajā daļā paredzētā pilsētas domes vai rajona padomes komisija nosūta personām, kuras pieprasījušas atjaunot īpašuma tiesības, brīdinājumu par to, ka triju mēnešu laikā jāiesniedz nepieciešamie dokumenti, šajā brīdinājumā norādot, kādu dokumentu trūkst, lai varētu atjaunot īpašuma tiesības. Ja trūkstošie dokumenti netiek iesniegti šā likuma 3.panta trešajā daļā norādītajā termiņā, pilsētas dome vai rajona padome pieteikumu noraida.
Sūdzības par pilsētu domju un rajonu padomju lēmumiem namīpašumu atdošanas jautājumos, kā arī par to vērtības atlīdzināšanu vai cita veida kompensāciju izskata tiesa.
Īpašnieki vai viņu mantinieki atbrīvojami no tiesas izdevumu samaksas attiecībā uz prasījumiem par namīpašumu atdošanu un ar to saistīto prasību par zaudējumu atlīdzību.
Pilsētu domes un rajonu padomes atbrīvojamas no tiesas izdevumu segšanas lietās par namīpašumu atdošanu un ar to saistīto zaudējumu atlīdzināšanu, ja tiesa nekonstatē attiecīgās pilsētas domes vai rajona padomes vainu.
(31.03.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.07.1994. un 23.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 22.09.1995.)
6.1 pants. Ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki sešu mēnešu laikā pēc tam, kad pilsētas dome vai rajona padome ir pieņēmusi lēmumu par namīpašuma atdošanu natūrā, nav to pārņēmuši vai ierakstījuši zemesgrāmatā (izņemot gadījumus, kad namīpašums nav pārņemts pašvaldības vainas dēļ), attiecīgā pašvaldība turpina namīpašumu pārvaldīt un var tajā iemitināt jaunus īrniekus (nomniekus), kā arī izdarīt namīpašuma uzturēšanai nepieciešamos remontus, un tai ir tiesības prasīt izdevumu atlīdzību no personas, kurai atjaunotas īpašuma tiesības.
(23.08.1995. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.09.1995.)
7. pants. Strīdus starp fiziskajām personām par atdodamo namīpašumu vai tā vērtības sadalīšanu, kā arī strīdus starp fiziskajām un juridiskajām personām, kurām jāatdod pilsoņiem namīpašums vai jāatlīdzina tā vērtība, izšķir tiesa.
8. pants. Kompensācija bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem nodrošināma šā likuma 2. pantā minētajos gadījumos, kā arī gadījumos, kad īpašnieks (mantinieks), kura īpašuma tiesības ir atzītas likumā noteiktajā kārtībā, to nevēlas saņemt.
9. pants. Ja nacionalizētais namīpašums nav saglabājies, bijušajam īpašniekam (mantiniekam) ir tiesības uz kompensāciju likumā noteiktajā kārtībā.
10. pants. Namīpašuma līdzšinējā valdītāja un īpašnieka savstarpējās mantiskās pretenzijas izskatāmas Civillikumā noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.1994. likumu, kas stājas spēkā 07.04.1994.)
11. pants. Īpašniekam (mantiniekam) ir tiesības vienoties ar namīpašuma pašreizējo valdītāju par citu kompensācijas kārtību un veidu.
Uz šādas vienošanās pamata tiek atzītas pašreizējā valdītāja īpašuma tiesības uz namīpašumu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1996. likumu, kas stājas spēkā 27.12.1996.)
12. pants. Īpašniekam ir obligāti denacionalizētā nama līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līgumu termiņi, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus.
(31.03.1994. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.04.1994.)
13. pants. Īrniekiem, ar kuriem īres līgumu bija noslēguši atdotā nama līdzšinējie valdītāji, īres maksa bez šo īrnieku piekrišanas nedrīkst pārsniegt Ministru kabineta noteikto īres maksas līmeni.
(31.03.1994. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.04.1994.)
14. pants. Pašvaldība ir tiesīga piešķirt nama īpašniekam nama kapitālā remonta un ekspluatācijas izdevumu kompensācijai subsīdijas, aizdevumus vai sniegt cita veida palīdzību, kāda noteikta pašvaldības dzīvokļu fondam.
15. pants. Izlikšana no denacionalizētajiem namiem pieļaujama tikai likuma "Par dzīvojamo telpu īri" noteiktajā kārtībā, bet pirmajos septiņos gados pēc īpašuma tiesību atjaunošanas — tikai ierādot citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, ja īpašnieks prasa īrnieku izlikšanu, pamatojoties uz likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 29. panta 4. un 5. punktu.
Valsts un pašvaldību izglītības, kultūras un zinātnes iestādes pirmajos septiņos gados pēc īpašumtiesību atjaunošanas bijušajiem īpašniekiem saglabā telpu nomas tiesības. Šīs normas attiecināšanu uz konkrēto izglītības, kultūras un zinātnes iestādi apstiprina Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija.
Šā panta pirmās un otrās daļas noteikumi par septiņu gadu termiņu neattiecas uz politiski represētajām personām, kuru īpašumi ir lauku viensētas un vienģimeņu vajadzībām celtās mājas pilsētās un citās apdzīvotajās vietās.
Ja denacionalizētais nams ir tādā stāvoklī, ka tas draud sagrūt (avārijas stāvoklis), pašvaldībai ir pienākums gada laikā no īpašnieka iesnieguma saņemšanas brīža nodrošināt īrniekus ar līdzvērtīgām dzīvojamām telpām un tiesības sniegt materiālu palīdzību nama defektu novēršanai.
(31.03.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.08.1995. likumu, kas stājas spēkā 22.09.1995.)
16. pants. Ja nama īpašnieks un viņa ģimenes locekļi vēlas atgriezties savā namīpašumā un aizņemt dzīvokli, viņam jāiesniedz iesniegums attiecīgajai pašvaldībai. Pamatojoties uz šo iesniegumu, pašvaldība gada laikā nodrošina īpašnieka vajadzībām atbilstoša dzīvokļa atbrīvošanu, ierādot īrniekam līdzvērtīgu dzīvojamo telpu.
Ja īpašnieks denacionalizētajā namā saņēmis dzīvokli, viņam kopā ar laulāto un nepilngadīgajiem bērniem jāatbrīvo dzīvojamā telpa, ko viņš vai viņa laulātais īrējis līdz šim, tajos gadījumos, kad dzīvoklis un atgūstamais namīpašums atrodas tās pašas republikas pilsētas, novada pilsētas vai novada pagasta robežās, bet, ja novadam nav teritoriālo vienību, — attiecīgā novada robežās.
(31.03.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1996. un 19.02.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
17. pants. Likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 29. panta 5. punkta nosacījumi (dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšana un īrnieka izlikšana pēc izīrētāja iniciatīvas, ja dzīvojamā telpa nepieciešama izīrētājam un viņa ģimenes locekļiem dzīvošanai) nav attiecināmi uz denacionalizētajos namos dzīvojošām vientuļām darba nespējīgām personām, vientuļiem pensionāriem un politiski represētajiem, izņemot gadījumus, kad īpašnieks viņus nodrošina ar līdzvērtīgām dzīvojamām telpām.
Ja šā panta pirmajā daļā minētie īrnieki piekrīt atbrīvot dzīvojamo telpu īpašnieka ģimenei, pašvaldībai uz šo personu iesnieguma pamata gada laikā jāpiešķir viņu veselības stāvoklim atbilstošs dzīvoklis.
(31.03.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1996. likumu, kas stājas spēkā 27.12.1996.)
1. Ministru kabinets nodrošina, ka valsts arhīvi līdz 1996.gada 1.jūnijam izsniedz nepieciešamās izziņas personām, kuras iesniegušas pieteikumu par namīpašumu denacionalizāciju un līdz 1996.gada 1.aprīlim pieprasījušas arhīvam izziņas.
(25.11.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 27.12.1996.)
2. Rīgas pilsētā visus lēmumus, kas saistīti ar namīpašumu denacionalizāciju, pieņem priekšpilsētu (rajonu) valdes, ja Rīgas Dome šo lēmumu pieņemšanu neiekļauj savā kompetencē.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS
 |
 |
 |
 |