Tiesību akts: spēkā esošs
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos/ zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā

1.pants. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 36.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 26.septembrī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2002.gada 9.oktobrī
United Nations Convention to Combat Desertification in Countries Experiencing Serious Drought and/or Desertification, Particularly in Africa

The Parties to this Convention,

Affirming that human beings in affected or threatened areas are at the centre of concerns to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Reflecting the urgent concern of the international community, including States and international organizations, about the adverse impacts of desertification and drought,

Aware that arid, semi-arid and dry sub-humid areas together account for a significant proportion of the Earth's land area and are the habitat and source of livelihood for a large segment of its population,

Acknowledging that desertification and drought are problems of global dimension in that they affect all regions of the world and that joint action of the international community is needed to combat desertification and/or mitigate the effects of drought,

Noting the high concentration of developing countries, notably the least developed countries, among those experiencing serious drought and/or desertification, and the particularly tragic consequences of these phenomena in Africa,

Noting also that desertification is caused by complex interactions among physical, biological, political, social, cultural and economic factors,

Considering the impact of trade and relevant aspects of international economic relations on the ability of affected countries to combat desertification adequately,

Conscious that sustainable economic growth, social development and poverty eradication are priorities of affected developing countries, particularly in Africa, and are essential to meeting sustainability objectives,

Mindful that desertification and drought affect sustainable development through their interrelationships with important social problems such as poverty, poor health and nutrition, lack of food security, and those arising from migration, displacement of persons and demographic dynamics,

Appreciating the significance of the past efforts and experience of States and international organizations in combating desertification and mitigating the effects of drought, particularly in implementing the Plan of Action to Combat Desertification which was adopted at the United Nations Conference on Desertification in 1977,

Realizing that, despite efforts in the past, progress in combating desertification and mitigating the effects of drought has not met expectations and that a new and more effective approach is needed at all levels within the framework of sustainable development,

Recognizing the validity and relevance of decisions adopted at the United Nations Conference on Environment and Development, particularly of Agenda 21 and its chapter 12, which provide a basis for combating desertification,

Reaffirming in this light the commitments of developed countries as contained in paragraph 13 of chapter 33 of Agenda 21,

Recalling General Assembly resolution 47/188, particularly the priority in it prescribed for Africa, and all other relevant United Nations resolutions, decisions and programmes on desertification and drought, as well as relevant declarations by African countries and those from other regions,

Reaffirming the Rio Declaration on Environment and Development which states, in its Principle 2, that States have, in accordance with the Charter of the United Nations and the principles of international law, the sovereign right to exploit their own resources pursuant to their own environmental and developmental policies, and the responsibility to ensure that activities within their jurisdiction or control do not cause damage to the environment of other States or of areas beyond the limits of national jurisdiction,

Recognizing that national Governments play a critical role in combating desertification and mitigating the effects of drought and that progress in that respect depends on local implementation of action programmes in affected areas,

Recognizing also the importance and necessity of international cooperation and partnership in combating desertification and mitigating the effects of drought,

Recognizing further the importance of the provision to affected developing countries, particularly in Africa, of effective means, inter alia substantial financial resources, including new and additional funding, and access to technology, without which it will be difficult for them to implement fully their commitments under this Convention,

Expressing concern over the impact of desertification and drought on affected countries in Central Asia and the Transcaucasus,

Stressing the important role played by women in regions affected by desertification and/or drought, particularly in rural areas of developing countries, and the importance of ensuring the full participation of both men and women at all levels in programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Emphasizing the special role of non-governmental organizations and other major groups in programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Bearing in mind the relationship between desertification and other environmental problems of global dimension facing the international and national communities,

Bearing also in mind the contribution that combating desertification can make to achieving the objectives of the United Nations Framework Convention on Climate Change, the Convention on Biological Diversity and other related environmental conventions,

Believing that strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought will be most effective if they are based on sound systematic observation and rigorous scientific knowledge and if they are continuously re-evaluated,

Recognizing the urgent need to improve the effectiveness and coordination of international cooperation to facilitate the implementation of national plans and priorities,

Determined to take appropriate action in combating desertification and mitigating the effects of drought for the benefit of present and future generations,

Have agreed as follows:

Part I

INTRODUCTION

Article 1

Use of terms

For the purposes of this Convention:

(a) "desertification" means land degradation in arid, semi-arid and dry sub-humid areas resulting from various factors, including climatic variations and human activities;

(b) "combating desertification" includes activities which are part of the integrated development of land in arid, semi-arid and dry sub-humid areas for sustainable development which are aimed at:

(i) prevention and/or reduction of land degradation;

(ii) rehabilitation of partly degraded land; and

(iii) reclamation of desertified land;

(c) "drought" means the naturally occurring phenomenon that exists when precipitation has been significantly below normal recorded levels, causing serious hydrological imbalances that adversely affect land resource production systems;

(d) "mitigating the effects of drought" means activities related to the prediction of drought and intended to reduce the vulnerability of society and natural systems to drought as it relates to combating desertification;

(e) "land" means the terrestrial bio-productive system that comprises soil, vegetation, other biota, and the ecological and hydrological processes that operate within the system;

(f) "land degradation" means reduction or loss, in arid, semi-arid and dry sub-humid areas, of the biological or economic productivity and complexity of rainfed cropland, irrigated cropland, or range, pasture, forest and woodlands resulting from land uses or from a process or combination of processes, including processes arising from human activities and habitation patterns, such as:

(i) soil erosion caused by wind and/or water;

(ii) deterioration of the physical, chemical and biological or economic properties of soil; and

(iii) long-term loss of natural vegetation;

(g) "arid, semi-arid and dry sub-humid areas" means areas, other than polar and sub-polar regions, in which the ratio of annual precipitation to potential evapotranspiration falls within the range from 0.05 to 0.65;

(h) "affected areas" means arid, semi-arid and/or dry sub-humid areas affected or threatened by desertification;

(i) "affected countries" means countries whose lands include, in whole or in part, affected areas;

(j) "regional economic integration organization" means an organization constituted by sovereign States of a given region which has competence in respect of matters governed by this Convention and has been duly authorized, in accordance with its internal procedures, to sign, ratify, accept, approve or accede to this Convention;

(k) "developed country Parties" means developed country Parties and regional economic integration organizations constituted by developed countries.

Article 2

Objective

1. The objective of this Convention is to combat desertification and mitigate the effects of drought in countries experiencing serious drought and/or desertification, particularly in Africa, through effective action at all levels, supported by international cooperation and partnership arrangements, in the framework of an integrated approach which is consistent with Agenda 21, with a view to contributing to the achievement of sustainable development in affected areas.

2. Achieving this objective will involve long-term integrated strategies that focus simultaneously, in affected areas, on improved productivity of land, and the rehabilitation, conservation and sustainable management of land and water resources, leading to improved living conditions, in particular at the community level.

Article 3

Principles

In order to achieve the objective of this Convention and to implement its provisions, the Parties shall be guided, inter alia, by the following:

(a) the Parties should ensure that decisions on the design and implementation of programmes to combat desertification and/or mitigate the effects of drought are taken with the participation of populations and local communities and that an enabling environment is created at higher levels to facilitate action at national and local levels;

(b) the Parties should, in a spirit of international solidarity and partnership, improve cooperation and coordination at subregional, regional and international levels, and better focus financial, human, organizational and technical resources where they are needed;

(c) the Parties should develop, in a spirit of partnership, cooperation among all levels of government, communities, non-governmental organizations and landholders to establish a better understanding of the nature and value of land and scarce water resources in affected areas and to work towards their sustainable use; and

(d) the Parties should take into full consideration the special needs and circumstances of affected developing country Parties, particularly the least developed among them.

Part II

GENERAL PROVISIONS

Article 4

General obligations

1. The Parties shall implement their obligations under this Convention, individually or jointly, either through existing or prospective bilateral and multilateral arrangements or a combination thereof, as appropriate, emphasizing the need to coordinate efforts and develop a coherent long-term strategy at all levels.

2. In pursuing the objective of this Convention, the Parties shall:

(a) adopt an integrated approach addressing the physical, biological and socio-economic aspects of the processes of desertification and drought;

(b) give due attention, within the relevant international and regional bodies, to the situation of affected developing country Parties with regard to international trade, marketing arrangements and debt with a view to establishing an enabling international economic environment conducive to the promotion of sustainable development;

(c) integrate strategies for poverty eradication into efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(d) promote cooperation among affected country Parties in the fields of environmental protection and the conservation of land and water resources, as they relate to desertification and drought;

(e) strengthen subregional, regional and international cooperation;

(f) cooperate within relevant intergovernmental organizations;

(g) determine institutional mechanisms, if appropriate, keeping in mind the need to avoid duplication; and

(h) promote the use of existing bilateral and multilateral financial mechanisms and arrangements that mobilize and channel substantial financial resources to affected developing country Parties in combating desertification and mitigating the effects of drought.

3. Affected developing country Parties are eligible for assistance in the implementation of the Convention.

Article 5

Obligations of affected country Parties

In addition to their obligations pursuant to article 4, affected country Parties undertake to:

(a) give due priority to combating desertification and mitigating the effects of drought, and allocate adequate resources in accordance with their circumstances and capabilities;

(b) establish strategies and priorities, within the framework of sustainable development plans and/or policies, to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(c) address the underlying causes of desertification and pay special attention to the socio-economic factors contributing to desertification processes;

(d) promote awareness and facilitate the participation of local populations, particularly women and youth, with the support of non-governmental organizations, in efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought; and

(e) provide an enabling environment by strengthening, as appropriate, relevant existing legislation and, where they do not exist, enacting new laws and establishing long-term policies and action programmes.

Article 6

Obligations of developed country Parties

In addition to their general obligations pursuant to article 4, developed country Parties undertake to:

(a) actively support, as agreed, individually or jointly, the efforts of affected developing country Parties, particularly those in Africa, and the least developed countries, to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) provide substantial financial resources and other forms of support to assist affected developing country Parties, particularly those in Africa, effectively to develop and implement their own long-term plans and strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(c) promote the mobilization of new and additional funding pursuant to article 20, paragraph 2 (b);

(d) encourage the mobilization of funding from the private sector and other non-governmental sources; and

(e) promote and facilitate access by affected country Parties, particularly affected developing country Parties, to appropriate technology, knowledge and know-how.

Article 7

Priority for Africa

In implementing this Convention, the Parties shall give priority to affected African country Parties, in the light of the particular situation prevailing in that region, while not neglecting affected developing country Parties in other regions.

Article 8

Relationship with other conventions

1. The Parties shall encourage the coordination of activities carried out under this Convention and, if they are Parties to them, under other relevant international agreements, particularly the United Nations Framework Convention on Climate Change and the Convention on Biological Diversity, in order to derive maximum benefit from activities under each agreement while avoiding duplication of effort. The Parties shall encourage the conduct of joint programmes, particularly in the fields of research, training, systematic observation and information collection and exchange, to the extent that such activities may contribute to achieving the objectives of the agreements concerned.

2. The provisions of this Convention shall not affect the rights and obligations of any Party deriving from a bilateral, regional or international agreement into which it has entered prior to the entry into force of this Convention for it.

Part III

ACTION PROGRAMMES, SCIENTIFIC AND TECHNICAL COOPERATION AND SUPPORTING MEASURES

Section 1: Action programmes

Article 9

Basic approach

1. In carrying out their obligations pursuant to article 5, affected developing country Parties and any other affected country Party in the framework of its regional implementation annex or, otherwise, that has notified the Permanent Secretariat in writing of its intention to prepare a national action programme, shall, as appropriate, prepare, make public and implement national action programmes, utilizing and building, to the extent possible, on existing relevant successful plans and programmes, and subregional and regional action programmes, as the central element of the strategy to combat desertification and mitigate the effects of drought. Such programmes shall be updated through a continuing participatory process on the basis of lessons from field action, as well as the results of research. The preparation of national action programmes shall be closely interlinked with other efforts to formulate national policies for sustainable development.

2. In the provision by developed country Parties of different forms of assistance under the terms of article 6, priority shall be given to supporting, as agreed, national, subregional and regional action programmes of affected developing country Parties, particularly those in Africa, either directly or through relevant multilateral organizations or both.

3. The Parties shall encourage organs, funds and programmes of the United Nations system and other relevant intergovernmental organizations, academic institutions, the scientific community and non-governmental organizations in a position to cooperate, in accordance with their mandates and capabilities, to support the elaboration, implementation and follow-up of action programmes.

Article 10

National action programmes

1. The purpose of national action programmes is to identify the factors contributing to desertification and practical measures necessary to combat desertification and mitigate the effects of drought.

2. National action programmes shall specify the respective roles of government, local communities and land users and the resources available and needed. They shall, inter alia:

(a) incorporate long-term strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought, emphasize implementation and be integrated with national policies for sustainable development;

(b) allow for modifications to be made in response to changing circumstances and be sufficiently flexible at the local level to cope with different socio-economic, biological and geo-physical conditions;

(c) give particular attention to the implementation of preventive measures for lands that are not yet degraded or which are only slightly degraded;

(d) enhance national climatological, meteorological and hydrological capabilities and the means to provide for drought early warning;

(e) promote policies and strengthen institutional frameworks which develop cooperation and coordination, in a spirit of partnership, between the donor community, governments at all levels, local populations and community groups, and facilitate access by local populations to appropriate information and technology;

(f) provide for effective participation at the local, national and regional levels of non- governmental organizations and local populations, both women and men, particularly resource users, including farmers and pastoralists and their representative organizations, in policy planning, decision-making, and implementation and review of national action programmes; and

(g) require regular review of, and progress reports on, their implementation.

3. National action programmes may include, inter alia, some or all of the following measures to prepare for and mitigate the effects of drought:

(a) establishment and/or strengthening, as appropriate, of early warning systems, including local and national facilities and joint systems at the subregional and regional levels, and mechanisms for assisting environmentally displaced persons;

(b) strengthening of drought preparedness and management, including drought contingency plans at the local, national, subregional and regional levels, which take into consideration seasonal to interannual climate predictions;

(c) establishment and/or strengthening, as appropriate, of food security systems, including storage and marketing facilities, particularly in rural areas;

(d) establishment of alternative livelihood projects that could provide incomes in drought prone areas; and

(e) development of sustainable irrigation programmes for both crops and livestock.

4. Taking into account the circumstances and requirements specific to each affected country Party, national action programmes include, as appropriate, inter alia, measures in some or all of the following priority fields as they relate to combating desertification and mitigating the effects of drought in affected areas and to their populations: promotion of alternative livelihoods and improvement of national economic environments with a view to strengthening programmes aimed at the eradication of poverty and at ensuring food security; demographic dynamics; sustainable management of natural resources; sustainable agricultural practices; development and efficient use of various energy sources; institutional and legal frameworks; strengthening of capabilities for assessment and systematic observation, including hydrological and meteorological services, and capacity building, education and public awareness.

Article 11

Subregional and regional action programmes

Affected country Parties shall consult and cooperate to prepare, as appropriate, in accordance with relevant regional implementation annexes, subregional and/or regional action programmes to harmonize, complement and increase the efficiency of national programmes. The provisions of article 10 shall apply mutatis mutandis to subregional and regional programmes. Such cooperation may include agreed joint programmes for the sustainable management of transboundary natural resources, scientific and technical cooperation, and strengthening of relevant institutions.

Article 12

International cooperation

Affected country Parties, in collaboration with other Parties and the international community, should cooperate to ensure the promotion of an enabling international environment in the implementation of the Convention. Such cooperation should also cover fields of technology transfer as well as scientific research and development, information collection and dissemination and financial resources.

Article 13

Support for the elaboration and implementation of action programmes

1. Measures to support action programmes pursuant to article 9 include, inter alia:

(a) financial cooperation to provide predictability for action programmes, allowing for necessary long-term planning;

(b) elaboration and use of cooperation mechanisms which better enable support at the local level, including action through non-governmental organizations, in order to promote the replicability of successful pilot programme activities where relevant;

(c) increased flexibility in project design, funding and implementation in keeping with the experimental, iterative approach indicated for participatory action at the local community level; and

(d) as appropriate, administrative and budgetary procedures that increase the efficiency of cooperation and of support programmes.

2. In providing such support to affected developing country Parties, priority shall be given to African country Parties and to least developed country Parties.

Article 14

Coordination in the elaboration and implementation of action programmes

1. The Parties shall work closely together, directly and through relevant intergovernmental organizations, in the elaboration and implementation of action programmes.

2. The Parties shall develop operational mechanisms, particularly at the national and field levels, to ensure the fullest possible coordination among developed country Parties, developing country Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations, in order to avoid duplication, harmonize interventions and approaches, and maximize the impact of assistance. In affected developing country Parties, priority will be given to coordinating activities related to international cooperation in order to maximize the efficient use of resources, to ensure responsive assistance, and to facilitate the implementation of national action programmes and priorities under this Convention.

Article 15

Regional implementation annexes

Elements for incorporation in action programmes shall be selected and adapted to the socio- economic, geographical and climatic factors applicable to affected country Parties or regions, as well as to their level of development. Guidelines for the preparation of action programmes and their exact focus and content for particular subregions and regions are set out in the regional implementation annexes.

Section 2: Scientific and technical cooperation

Article 16

Information collection, analysis and exchange

The Parties agree, according to their respective capabilities, to integrate and coordinate the collection, analysis and exchange of relevant short term and long term data and information to ensure systematic observation of land degradation in affected areas and to understand better and assess the processes and effects of drought and desertification. This would help accomplish, inter alia, early warning and advance planning for periods of adverse climatic variation in a form suited for practical application by users at all levels, including especially local populations. To this end, they shall, as appropriate:

(a) facilitate and strengthen the functioning of the global network of institutions and facilities for the collection, analysis and exchange of information, as well as for systematic observation at all levels, which shall, inter alia:

(i) aim to use compatible standards and systems;

(ii) encompass relevant data and stations, including in remote areas;

(iii) use and disseminate modern technology for data collection, transmission and assessment on land degradation; and

(iv) link national, subregional and regional data and information centres more closely with global information sources;

(b) ensure that the collection, analysis and exchange of information address the needs of local communities and those of decision makers, with a view to resolving specific problems, and that local communities are involved in these activities;

(c) support and further develop bilateral and multilateral programmes and projects aimed at defining, conducting, assessing and financing the collection, analysis and exchange of data and information, including, inter alia, integrated sets of physical, biological, social and economic indicators;

(d) make full use of the expertise of competent intergovernmental and non-governmental organizations, particularly to disseminate relevant information and experiences among target groups in different regions;

(e) give full weight to the collection, analysis and exchange of socio-economic data, and their integration with physical and biological data;

(f) exchange and make fully, openly and promptly available information from all publicly available sources relevant to combating desertification and mitigating the effects of drought; and

(g) subject to their respective national legislation and/or policies, exchange information on local and traditional knowledge, ensuring adequate protection for it and providing appropriate return from the benefits derived from it, on an equitable basis and on mutually agreed terms, to the local populations concerned.

Article 17

Research and development

1. The Parties undertake, according to their respective capabilities, to promote technical and scientific cooperation in the fields of combating desertification and mitigating the effects of drought through appropriate national, subregional, regional and international institutions. To this end, they shall support research activities that:

(a) contribute to increased knowledge of the processes leading to desertification and drought and the impact of, and distinction between, causal factors, both natural and human, with a view to combating desertification and mitigating the effects of drought, and achieving improved productivity as well as sustainable use and management of resources;

(b) respond to well defined objectives, address the specific needs of local populations and lead to the identification and implementation of solutions that improve the living standards of people in affected areas;

(c) protect, integrate, enhance and validate traditional and local knowledge, know-how and practices, ensuring, subject to their respective national legislation and/or policies, that the owners of that knowledge will directly benefit on an equitable basis and on mutually agreed terms from any commercial utilization of it or from any technological development derived from that knowledge;

(d) develop and strengthen national, subregional and regional research capabilities in affected developing country Parties, particularly in Africa, including the development of local skills and the strengthening of appropriate capacities, especially in countries with a weak research base, giving particular attention to multidisciplinary and participative socio- economic research;

(e) take into account, where relevant, the relationship between poverty, migration caused by environmental factors, and desertification;

(f) promote the conduct of joint research programmes between national, subregional, regional and international research organizations, in both the public and private sectors, for the development of improved, affordable and accessible technologies for sustainable development through effective participation of local populations and communities; and

(g) enhance the availability of water resources in affected areas, by means of, inter alia, cloud-seeding.

2. Research priorities for particular regions and subregions, reflecting different local conditions, should be included in action programmes. The Conference of the Parties shall review research priorities periodically on the advice of the Committee on Science and Technology.

Article 18

Transfer, acquisition, adaptation and development of technology

1. The Parties undertake, as mutually agreed and in accordance with their respective national legislation and/or policies, to promote, finance and/or facilitate the financing of the transfer, acquisition, adaptation and development of environmentally sound, economically viable and socially acceptable technologies relevant to combating desertification and/or mitigating the effects of drought, with a view to contributing to the achievement of sustainable development in affected areas. Such cooperation shall be conducted bilaterally or multilaterally, as appropriate, making full use of the expertise of intergovernmental and non-governmental organizations. The Parties shall, in particular:

(a) fully utilize relevant existing national, subregional, regional and international information systems and clearing-houses for the dissemination of information on available technologies, their sources, their environmental risks and the broad terms under which they may be acquired;

(b) facilitate access, in particular by affected developing country Parties, on favourable terms, including on concessional and preferential terms, as mutually agreed, taking into account the need to protect intellectual property rights, to technologies most suitable to practical application for specific needs of local populations, paying special attention to the social, cultural, economic and environmental impact of such technology;

(c) facilitate technology cooperation among affected country Parties through financial assistance or other appropriate means;

(d) extend technology cooperation with affected developing country Parties, including, where relevant, joint ventures, especially to sectors which foster alternative livelihoods; and

(e) take appropriate measures to create domestic market conditions and incentives, fiscal or otherwise, conducive to the development, transfer, acquisition and adaptation of suitable technology, knowledge, know-how and practices, including measures to ensure adequate and effective protection of intellectual property rights.

2. The Parties shall, according to their respective capabilities, and subject to their respective national legislation and/or policies, protect, promote and use in particular relevant traditional and local technology, knowledge, know-how and practices and, to that end, they undertake to:

(a) make inventories of such technology, knowledge, know-how and practices and their potential uses with the participation of local populations, and disseminate such information, where appropriate, in cooperation with relevant intergovernmental and non-governmental organizations;

(b) ensure that such technology, knowledge, know-how and practices are adequately protected and that local populations benefit directly, on an equitable basis and as mutually agreed, from any commercial utilization of them or from any technological development derived therefrom;

(c) encourage and actively support the improvement and dissemination of such technology, knowledge, know-how and practices or of the development of new technology based on them; and

(d) facilitate, as appropriate, the adaptation of such technology, knowledge, know-how and practices to wide use and integrate them with modern technology, as appropriate.

Section 3: Supporting measures

Article 19

Capacity building, education and public awareness

1. The Parties recognize the significance of capacity building - that is to say, institution building, training and development of relevant local and national capacities — in efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought. They shall promote, as appropriate, capacity-building:

(a) through the full participation at all levels of local people, particularly at the local level, especially women and youth, with the cooperation of non-governmental and local organizations;

(b) by strengthening training and research capacity at the national level in the field of desertification and drought;

(c) by establishing and/or strengthening support and extension services to disseminate relevant technology methods and techniques more effectively, and by training field agents and members of rural organizations in participatory approaches for the conservation and sustainable use of natural resources;

(d) by fostering the use and dissemination of the knowledge, know-how and practices of local people in technical cooperation programmes, wherever possible;

(e) by adapting, where necessary, relevant environmentally sound technology and traditional methods of agriculture and pastoralism to modern socio-economic conditions;

(f) by providing appropriate training and technology in the use of alternative energy sources, particularly renewable energy resources, aimed particularly at reducing dependence on wood for fuel;

(g) through cooperation, as mutually agreed, to strengthen the capacity of affected developing country Parties to develop and implement programmes in the field of collection, analysis and exchange of information pursuant to article 16;

(h) through innovative ways of promoting alternative livelihoods, including training in new skills;

(i) by training of decision makers, managers, and personnel who are responsible for the collection and analysis of data for the dissemination and use of early warning information on drought conditions and for food production;

(j) through more effective operation of existing national institutions and legal frameworks and, where necessary, creation of new ones, along with strengthening of strategic planning and management; and

(k) by means of exchange visitor programmes to enhance capacity building in affected country Parties through a long-term, interactive process of learning and study.

2. Affected developing country Parties shall conduct, in cooperation with other Parties and competent intergovernmental and non-governmental organizations, as appropriate, an interdisciplinary review of available capacity and facilities at the local and national levels, and the potential for strengthening them.

3. The Parties shall cooperate with each other and through competent intergovernmental organizations, as well as with non-governmental organizations, in undertaking and supporting public awareness and educational programmes in both affected and, where relevant, unaffected country Parties to promote understanding of the causes and effects of desertification and drought and of the importance of meeting the objective of this Convention. To that end, they shall:

(a) organize awareness campaigns for the general public;

(b) promote, on a permanent basis, access by the public to relevant information, and wide public participation in education and awareness activities;

(c) encourage the establishment of associations that contribute to public awareness;

(d) develop and exchange educational and public awareness material, where possible in local languages, exchange and second experts to train personnel of affected developing country Parties in carrying out relevant education and awareness programmes, and fully utilize relevant educational material available in competent international bodies;

(e) assess educational needs in affected areas, elaborate appropriate school curricula and expand, as needed, educational and adult literacy programmes and opportunities for all, in particular for girls and women, on the identification, conservation and sustainable use and management of the natural resources of affected areas; and

(f) develop interdisciplinary participatory programmes integrating desertification and drought awareness into educational systems and in non-formal, adult, distance and practical educational programmes.

4. The Conference of the Parties shall establish and/or strengthen networks of regional education and training centres to combat desertification and mitigate the effects of drought. These networks shall be coordinated by an institution created or designated for that purpose, in order to train scientific, technical and management personnel and to strengthen existing institutions responsible for education and training in affected country Parties, where appropriate, with a view to harmonizing programmes and to organizing exchanges of experience among them. These networks shall cooperate closely with relevant intergovernmental and non-governmental organizations to avoid duplication of effort.

Article 20

Financial resources

1. Given the central importance of financing to the achievement of the objective of the Convention, the Parties, taking into account their capabilities, shall make every effort to ensure that adequate financial resources are available for programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought.

2. In this connection, developed country Parties, while giving priority to affected African country Parties without neglecting affected developing country Parties in other regions, in accordance with article 7, undertake to:

(a) mobilize substantial financial resources, including grants and concessional loans, in order to support the implementation of programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) promote the mobilization of adequate, timely and predictable financial resources, including new and additional funding from the Global Environment Facility of the agreed incremental costs of those activities concerning desertification that relate to its four focal areas, in conformity with the relevant provisions of the Instrument establishing the Global Environment Facility;

(c) facilitate through international cooperation the transfer of technology, knowledge and know-how; and

(d) explore, in cooperation with affected developing country Parties, innovative methods and incentives for mobilizing and channelling resources, including those of foundations, non- governmental organizations and other private sector entities, particularly debt swaps and other innovative means which increase financing by reducing the external debt burden of affected developing country Parties, particularly those in Africa.

3. Affected developing country Parties, taking into account their capabilities, undertake to mobilize adequate financial resources for the implementation of their national action programmes.

4. In mobilizing financial resources, the Parties shall seek full use and continued qualitative improvement of all national, bilateral and multilateral funding sources and mechanisms, using consortia, joint programmes and parallel financing, and shall seek to involve private sector funding sources and mechanisms, including those of non-governmental organizations. To this end, the Parties shall fully utilize the operational mechanisms developed pursuant to article 14.

5. In order to mobilize the financial resources necessary for affected developing country Parties to combat desertification and mitigate the effects of drought, the Parties shall:

(a) rationalize and strengthen the management of resources already allocated for combating desertification and mitigating the effects of drought by using them more effectively and efficiently, assessing their successes and shortcomings, removing hindrances to their effective use and, where necessary, reorienting programmes in light of the integrated long- term approach adopted pursuant to this Convention;

(b) give due priority and attention within the governing bodies of multilateral financial institutions, facilities and funds, including regional development banks and funds, to supporting affected developing country Parties, particularly those in Africa, in activities which advance implementation of the Convention, notably action programmes they undertake in the framework of regional implementation annexes; and

(c) examine ways in which regional and subregional cooperation can be strengthened to support efforts undertaken at the national level.

6. Other Parties are encouraged to provide, on a voluntary basis, knowledge, know-how and techniques related to desertification and/or financial resources to affected developing country Parties.

7. The full implementation by affected developing country Parties, particularly those in Africa, of their obligations under the Convention will be greatly assisted by the fulfilment by developed country Parties of their obligations under the Convention, including in particular those regarding financial resources and transfer of technology. In fulfilling their obligations, developed country Parties should take fully into account that economic and social development and poverty eradication are the first priorities of affected developing country Parties, particularly those in Africa.

Article 21

Financial mechanisms

1. The Conference of the Parties shall promote the availability of financial mechanisms and shall encourage such mechanisms to seek to maximize the availability of funding for affected developing country Parties, particularly those in Africa, to implement the Convention. To this end, the Conference of the Parties shall consider for adoption inter alia approaches and policies that:

(a) facilitate the provision of necessary funding at the national, subregional, regional and global levels for activities pursuant to relevant provisions of the Convention;

(b) promote multiple-source funding approaches, mechanisms and arrangements and their assessment, consistent with article 20;

(c) provide on a regular basis, to interested Parties and relevant intergovernmental and non- governmental organizations, information on available sources of funds and on funding patterns in order to facilitate coordination among them;

(d) facilitate the establishment, as appropriate, of mechanisms, such as national desertification funds, including those involving the participation of non-governmental organizations, to channel financial resources rapidly and efficiently to the local level in affected developing country Parties; and

(e) strengthen existing funds and financial mechanisms at the subregional and regional levels, particularly in Africa, to support more effectively the implementation of the Convention.

2. The Conference of the Parties shall also encourage the provision, through various mechanisms within the United Nations system and through multilateral financial institutions, of support at the national, subregional and regional levels to activities that enable developing country Parties to meet their obligations under the Convention.

3. Affected developing country Parties shall utilize, and where necessary, establish and/or strengthen, national coordinating mechanisms, integrated in national development programmes, that would ensure the efficient use of all available financial resources. They shall also utilize participatory processes involving non-governmental organizations, local groups and the private sector, in raising funds, in elaborating as well as implementing programmes and in assuring access to funding by groups at the local level. These actions can be enhanced by improved coordination and flexible programming on the part of those providing assistance.

4. In order to increase the effectiveness and efficiency of existing financial mechanisms, a Global Mechanism to promote actions leading to the mobilization and channelling of substantial financial resources, including for the transfer of technology, on a grant basis, and/or on concessional or other terms, to affected developing country Parties, is hereby established. This Global Mechanism shall function under the authority and guidance of the Conference of the Parties and be accountable to it.

5. The Conference of the Parties shall identify, at its first ordinary session, an organization to house the Global Mechanism. The Conference of the Parties and the organization it has identified shall agree upon modalities for this Global Mechanism to ensure inter alia that such Mechanism:

(a) identifies and draws up an inventory of relevant bilateral and multilateral cooperation programmes that are available to implement the Convention;

(b) provides advice, on request, to Parties on innovative methods of financing and sources of financial assistance and on improving the coordination of cooperation activities at the national level;

(c) provides interested Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations with information on available sources of funds and on funding patterns in order to facilitate coordination among them; and

(d) reports to the Conference of the Parties, beginning at its second ordinary session, on its activities.

6. The Conference of the Parties shall, at its first session, make appropriate arrangements with the organization it has identified to house the Global Mechanism for the administrative operations of such Mechanism, drawing to the extent possible on existing budgetary and human resources.

7. The Conference of the Parties shall, at its third ordinary session, review the policies, operational modalities and activities of the Global Mechanism accountable to it pursuant to paragraph 4, taking into account the provisions of article 7. On the basis of this review, it shall consider and take appropriate action.

Part IV

INSTITUTIONS

Article 22

Conference of the Parties

1. A Conference of the Parties is hereby established.

2. The Conference of the Parties is the supreme body of the Convention. It shall make, within its mandate, the decisions necessary to promote its effective implementation. In particular, it shall:

(a) regularly review the implementation of the Convention and the functioning of its institutional arrangements in the light of the experience gained at the national, subregional, regional and international levels and on the basis of the evolution of scientific and technological knowledge;

(b) promote and facilitate the exchange of information on measures adopted by the Parties, and determine the form and timetable for transmitting the information to be submitted pursuant to article 26, review the reports and make recommendations on them;

(c) establish such subsidiary bodies as are deemed necessary for the implementation of the Convention;

(d) review reports submitted by its subsidiary bodies and provide guidance to them;

(e) agree upon and adopt, by consensus, rules of procedure and financial rules for itself and any subsidiary bodies;

(f) adopt amendments to the Convention pursuant to articles 30 and 31;

(g) approve a programme and budget for its activities, including those of its subsidiary bodies, and undertake necessary arrangements for their financing;

(h) as appropriate, seek the cooperation of, and utilize the services of and information provided by, competent bodies or agencies, whether national or international, intergovernmental or non-governmental;

(i) promote and strengthen the relationship with other relevant conventions while avoiding duplication of effort; and

(j) exercise such other functions as may be necessary for the achievement of the objective of the Convention.

3. The Conference of the Parties shall, at its first session, adopt its own rules of procedure, by consensus, which shall include decision-making procedures for matters not already covered by decision-making procedures stipulated in the Convention. Such procedures may include specified majorities required for the adoption of particular decisions.

4. The first session of the Conference of the Parties shall be convened by the interim secretariat referred to in article 35 and shall take place not later than one year after the date of entry into force of the Convention. Unless otherwise decided by the Conference of the Parties, the second, third and fourth ordinary sessions shall be held yearly, and thereafter, ordinary sessions shall be held every two years.

5. Extraordinary sessions of the Conference of the Parties shall be held at such other times as may be decided either by the Conference of the Parties in ordinary session or at the written request of any Party, provided that, within three months of the request being communicated to the Parties by the Permanent Secretariat, it is supported by at least one third of the Parties.

6. At each ordinary session, the Conference of the Parties shall elect a Bureau. The structure and functions of the Bureau shall be determined in the rules of procedure. In appointing the Bureau, due regard shall be paid to the need to ensure equitable geographical distribution and adequate representation of affected country Parties, particularly those in Africa.

7. The United Nations, its specialized agencies and any State member thereof or observers thereto not Party to the Convention, may be represented at sessions of the Conference of the Parties as observers. Any body or agency, whether national or international, governmental or non-governmental, which is qualified in matters covered by the Convention, and which has informed the Permanent Secretariat of its wish to be represented at a session of the Conference of the Parties as an observer, may be so admitted unless at least one third of the Parties present object. The admission and participation of observers shall be subject to the rules of procedure adopted by the Conference of the Parties.

8. The Conference of the Parties may request competent national and international organizations which have relevant expertise to provide it with information relevant to article 16, paragraph (g), article 17, paragraph 1 (c) and article 18, paragraph 2(b).

Article 23

Permanent Secretariat

1. A Permanent Secretariat is hereby established.

2. The functions of the Permanent Secretariat shall be:

(a) to make arrangements for sessions of the Conference of the Parties and its subsidiary bodies established under the Convention and to provide them with services as required;

(b) to compile and transmit reports submitted to it;

(c) to facilitate assistance to affected developing country Parties, on request, particularly those in Africa, in the compilation and communication of information required under the Convention;

(d) to coordinate its activities with the secretariats of other relevant international bodies and conventions;

(e) to enter, under the guidance of the Conference of the Parties, into such administrative and contractual arrangements as may be required for the effective discharge of its functions;

(f) to prepare reports on the execution of its functions under this Convention and present them to the Conference of the Parties; and

(g) to perform such other secretariat functions as may be determined by the Conference of the Parties.

3. The Conference of the Parties, at its first session, shall designate a Permanent Secretariat and make arrangements for its functioning.

Article 24

Committee on Science and Technology

1. A Committee on Science and Technology is hereby established as a subsidiary body of the Conference of the Parties to provide it with information and advice on scientific and technological matters relating to combating desertification and mitigating the effects of drought. The Committee shall meet in conjunction with the ordinary sessions of the Conference of the Parties and shall be multidisciplinary and open to the participation of all Parties. It shall be composed of government representatives competent in the relevant fields of expertise. The Conference of the Parties shall decide, at its first session, on the terms of reference of the Committee.

2. The Conference of the Parties shall establish and maintain a roster of independent experts with expertise and experience in the relevant fields. The roster shall be based on nominations received in writing from the Parties, taking into account the need for a multidisciplinary approach and broad geographical representation.

3. The Conference of the Parties may, as necessary, appoint ad hoc panels to provide it, through the Committee, with information and advice on specific issues regarding the state of the art in fields of science and technology relevant to combating desertification and mitigating the effects of drought. These panels shall be composed of experts whose names are taken from the roster, taking into account the need for a multidisciplinary approach and broad geographical representation. These experts shall have scientific backgrounds and field experience and shall be appointed by the Conference of the Parties on the recommendation of the Committee. The Conference of the Parties shall decide on the terms of reference and the modalities of work of these panels.

Article 25

Networking of institutions, agencies and bodies

1. The Committee on Science and Technology shall, under the supervision of the Conference of the Parties, make provision for the undertaking of a survey and evaluation of the relevant existing networks, institutions, agencies and bodies willing to become units of a network. Such a network shall support the implementation of the Convention.

2. On the basis of the results of the survey and evaluation referred to in paragraph 1, the Committee on Science and Technology shall make recommendations to the Conference of the Parties on ways and means to facilitate and strengthen networking of the units at the local, national and other levels, with a view to ensuring that the thematic needs set out in articles 16 to 19 are addressed.

3. Taking into account these recommendations, the Conference of the Parties shall:

(a) identify those national, subregional, regional and international units that are most appropriate for networking, and recommend operational procedures, and a time frame, for them; and

(b) identify the units best suited to facilitating and strengthening such networking at all levels.

Part V

PROCEDURES

Article 26

Communication of information

1. Each Party shall communicate to the Conference of the Parties for consideration at its ordinary sessions, through the Permanent Secretariat, reports on the measures which it has taken for the implementation of the Convention. The Conference of the Parties shall determine the timetable for submission and the format of such reports.

2. Affected country Parties shall provide a description of the strategies established pursuant to article 5 and of any relevant information on their implementation.

3. Affected country Parties which implement action programmes pursuant to articles 9 to 15 shall provide a detailed description of the programmes and of their implementation.

4. Any group of affected country Parties may make a joint communication on measures taken at the subregional and/or regional levels in the framework of action programmes.

5. Developed country Parties shall report on measures taken to assist in the preparation and implementation of action programmes, including information on the financial resources they have provided, or are providing, under the Convention.

6. Information communicated pursuant to paragraphs 1 to 4 shall be transmitted by the Permanent Secretariat as soon as possible to the Conference of the Parties and to any relevant subsidiary body.

7. The Conference of the Parties shall facilitate the provision to affected developing countries, particularly those in Africa, on request, of technical and financial support in compiling and communicating information in accordance with this article, as well as identifying the technical and financial needs associated with action programmes.

Article 27

Measures to resolve questions on implementation

The Conference of the Parties shall consider and adopt procedures and institutional mechanisms for the resolution of questions that may arise with regard to the implementation of the Convention.

Article 28

Settlement of disputes

1. Parties shall settle any dispute between them concerning the interpretation or application of the Convention through negotiation or other peaceful means of their own choice.

2. When ratifying, accepting, approving, or acceding to the Convention, or at any time thereafter, a Party which is not a regional economic integration organization may declare in a written instrument submitted to the Depositary that, in respect of any dispute concerning the interpretation or application of the Convention, it recognizes one or both of the following means of dispute settlement as compulsory in relation to any Party accepting the same obligation:

(a) arbitration in accordance with procedures adopted by the Conference of the Parties in an annex as soon as practicable;

(b) submission of the dispute to the International Court of Justice.

3. A Party which is a regional economic integration organization may make a declaration with like effect in relation to arbitration in accordance with the procedure referred to in paragraph 2 (a).

4. A declaration made pursuant to paragraph 2 shall remain in force until it expires in accordance with its terms or until three months after written notice of its revocation has been deposited with the Depositary.

5. The expiry of a declaration, a notice of revocation or a new declaration shall not in any way affect proceedings pending before an arbitral tribunal or the International Court of Justice unless the Parties to the dispute otherwise agree.

6. If the Parties to a dispute have not accepted the same or any procedure pursuant to paragraph 2 and if they have not been able to settle their dispute within twelve months following notification by one Party to another that a dispute exists between them, the dispute shall be submitted to conciliation at the request of any Party to the dispute, in accordance with procedures adopted by the Conference of the Parties in an annex as soon as practicable.

Article 29

Status of annexes

1. Annexes form an integral part of the Convention and, unless expressly provided otherwise, a reference to the Convention also constitutes a reference to its annexes.

2. The Parties shall interpret the provisions of the annexes in a manner that is in conformity with their rights and obligations under the articles of this Convention.

Article 30

Amendments to the Convention

1. Any Party may propose amendments to the Convention.

2. Amendments to the Convention shall be adopted at an ordinary session of the Conference of the Parties. The text of any proposed amendment shall be communicated to the Parties by the Permanent Secretariat at least six months before the meeting at which it is proposed for adoption. The Permanent Secretariat shall also communicate proposed amendments to the signatories to the Convention.

3. The Parties shall make every effort to reach agreement on any proposed amendment to the Convention by consensus. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement reached, the amendment shall, as a last resort, be adopted by a two-thirds majority vote of the Parties present and voting at the meeting. The adopted amendment shall be communicated by the Permanent Secretariat to the Depositary, who shall circulate it to all Parties for their ratification, acceptance, approval or accession.

4. Instruments of ratification, acceptance, approval or accession in respect of an amendment shall be deposited with the Depositary. An amendment adopted pursuant to paragraph 3 shall enter into force for those Parties having accepted it on the ninetieth day after the date of receipt by the Depositary of an instrument of ratification, acceptance, approval or accession by at least two thirds of the Parties to the Convention which were Parties at the time of the adoption of the amendment.

5. The amendment shall enter into force for any other Party on the ninetieth day after the date on which that Party deposits with the Depositary its instrument of ratification, acceptance or approval of, or accession to the said amendment.

6. For the purposes of this article and article 31, "Parties present and voting" means Parties present and casting an affirmative or negative vote.

Article 31

Adoption and amendment of annexes

1. Any additional annex to the Convention and any amendment to an annex shall be proposed and adopted in accordance with the procedure for amendment of the Convention set forth in article 30, provided that, in adopting an additional regional implementation annex or amendment to any regional implementation annex, the majority provided for in that article shall include a two-thirds majority vote of the Parties of the region concerned present and voting. The adoption or amendment of an annex shall be communicated by the Depositary to all Parties.

2. An annex, other than an additional regional implementation annex, or an amendment to an annex, other than an amendment to any regional implementation annex, that has been adopted in accordance with paragraph 1, shall enter into force for all Parties to the Convention six months after the date of communication by the Depositary to such Parties of the adoption of such annex or amendment, except for those Parties that have notified the Depositary in writing within that period of their non- acceptance of such annex or amendment. Such annex or amendment shall enter into force for Parties which withdraw their notification of non-acceptance on the ninetieth day after the date on which withdrawal of such notification has been received by the Depositary.

3. An additional regional implementation annex or amendment to any regional implementation annex that has been adopted in accordance with paragraph 1, shall enter into force for all Parties to the Convention six months after the date of the communication by the Depositary to such Parties of the adoption of such annex or amendment, except with respect to:

(a) any Party that has notified the Depositary in writing, within such six month period, of its non-acceptance of that additional regional implementation annex or of the amendment to the regional implementation annex, in which case such annex or amendment shall enter into force for Parties which withdraw their notification of non-acceptance on the ninetieth day after the date on which withdrawal of such notification has been received by the Depositary; and

(b) any Party that has made a declaration with respect to additional regional implementation annexes or amendments to regional implementation annexes in accordance with article 34, paragraph 4, in which case any such annex or amendment shall enter into force for such a Party on the ninetieth day after the date of deposit with the Depositary of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession with respect to such annex or amendment.

4. If the adoption of an annex or an amendment to an annex involves an amendment to the Convention, that annex or amendment to an annex shall not enter into force until such time as the amendment to the Convention enters into force.

Article 32

Right to vote

1. Except as provided for in paragraph 2, each Party to the Convention shall have one vote.

2. Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to the Convention. Such an organization shall not exercise its right to vote if any of its member States exercises its right, and vice versa.

Part VI

FINAL PROVISIONS

Article 33

Signature

This Convention shall be opened for signature at Paris, on 14-15 October 1994, by States Members of the United Nations or any of its specialized agencies or that are Parties to the Statute of the International Court of Justice and by regional economic integration organizations. It shall remain open for signature, thereafter, at the United Nations Headquarters in New York until 13 October 1995.

Article 34

Ratification, acceptance, approval and accession

1. The Convention shall be subject to ratification, acceptance, approval or accession by States and by regional economic integration organizations. It shall be open for accession from the day after the date on which the Convention is closed for signature. Instruments of ratification, acceptance, approval or accession shall be deposited with the Depositary.

2. Any regional economic integration organization which becomes a Party to the Convention without any of its member States being a Party to the Convention shall be bound by all the obligations under the Convention. Where one or more member States of such an organization are also Party to the Convention, the organization and its member States shall decide on their respective responsibilities for the performance of their obligations under the Convention. In such cases, the organization and the member States shall not be entitled to exercise rights under the Convention concurrently.

3. In their instruments of ratification, acceptance, approval or accession, regional economic integration organizations shall declare the extent of their competence with respect to the matters governed by the Convention. They shall also promptly inform the Depositary, who shall in turn inform the Parties, of any substantial modification in the extent of their competence.

4. In its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, any Party may declare that, with respect to it, any additional regional implementation annex or any amendment to any regional implementation annex shall enter into force only upon the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession with respect thereto.

Article 35

Interim arrangements

The secretariat functions referred to in article 23 will be carried out on an interim basis by the secretariat established by the General Assembly of the United Nations in its resolution 47/188 of 22 December 1992, until the completion of the first session of the Conference of the Parties.

Article 36

Entry into force

1. The Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the fiftieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

2. For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to the Convention after the deposit of the fiftieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, the Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit by such State or regional economic integration organization of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

3. For the purposes of paragraphs 1 and 2, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by States members of the organization.

Article 37

Reservations

No reservations may be made to this Convention.

Article 38

Withdrawal

1. At any time after three years from the date on which the Convention has entered into force for a Party, that Party may withdraw from the Convention by giving written notification to the Depositary.

2. Any such withdrawal shall take effect upon expiry of one year from the date of receipt by the Depositary of the notification of withdrawal, or on such later date as may be specified in the notification of withdrawal.

Article 39

Depositary

The Secretary-General of the United Nations shall be the Depositary of the Convention.

Article 40

Authentic texts

The original of the present Convention, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

IN WITNESS WHEREOF the undersigned, being duly authorized to that effect, have signed the present Convention.

DONE AT Paris, this 17th day of June one thousand nine hundred and ninety-four.

Annex I

Regional Implementation Annex for Africa

Article 1

Scope

This Annex applies to Africa, in relation to each Party and in conformity with the Convention, in particular its article 7, for the purpose of combating desertification and/or mitigating the effects of drought in its arid, semi-arid and dry sub-humid areas.

Article 2

Purpose

The purpose of this Annex, at the national, subregional and regional levels in Africa and in the light of its particular conditions, is to:

(a) identify measures and arrangements, including the nature and processes of assistance provided by developed country Parties, in accordance with the relevant provisions of the Convention;

(b) provide for the efficient and practical implementation of the Convention to address conditions specific to Africa; and

(c) promote processes and activities relating to combating desertification and/or mitigating the effects of drought within the arid, semi-arid and dry sub-humid areas of Africa.

Article 3

Particular conditions of the African region

In carrying out their obligations under the Convention, the Parties shall, in the implementation of this Annex, adopt a basic approach that takes into consideration the following particular conditions of Africa:

(a) the high proportion of arid, semi-arid and dry sub-humid areas;

(b) the substantial number of countries and populations adversely affected by desertification and by the frequent recurrence of severe drought;

(c) the large number of affected countries that are landlocked;

(d) the widespread poverty prevalent in most affected countries, the large number of least developed countries among them, and their need for significant amounts of external assistance, in the form of grants and loans on concessional terms, to pursue their development objectives;

(e) the difficult socio-economic conditions, exacerbated by deteriorating and fluctuating terms of trade, external indebtedness and political instability, which induce internal, regional and international migrations;

(f) the heavy reliance of populations on natural resources for subsistence which, compounded by the effects of demographic trends and factors, a weak technological base and unsustainable production practices, contributes to serious resource degradation;

(g) the insufficient institutional and legal frameworks, the weak infrastructural base and the insufficient scientific, technical and educational capacity, leading to substantial capacity building requirements; and

(h) the central role of actions to combat desertification and/or mitigate the effects of drought in the national development priorities of affected African countries.

Article 4

Commitments and obligations of African country Parties

1. In accordance with their respective capabilities, African country Parties undertake to:

(a) adopt the combating of desertification and/or the mitigation of the effects of drought as a central strategy in their efforts to eradicate poverty;

(b) promote regional cooperation and integration, in a spirit of solidarity and partnership based on mutual interest, in programmes and activities to combat desertification and/or mitigate the effects of drought;

(c) rationalize and strengthen existing institutions concerned with desertification and drought and involve other existing institutions, as appropriate, in order to make them more effective and to ensure more efficient use of resources;

(d) promote the exchange of information on appropriate technology, knowledge, know-how and practices between and among them; and

(e) develop contingency plans for mitigating the effects of drought in areas degraded by desertification and/or drought.

2. Pursuant to the general and specific obligations set out in articles 4 and 5 of the Convention, affected African country Parties shall aim to:

(a) make appropriate financial allocations from their national budgets consistent with national conditions and capabilities and reflecting the new priority Africa has accorded to the phenomenon of desertification and/or drought;

(b) sustain and strengthen reforms currently in progress toward greater decentralization and resource tenure as well as reinforce participation of local populations and communities; and

(c) identify and mobilize new and additional national financial resources, and expand, as a matter of priority, existing national capabilities and facilities to mobilize domestic financial resources.

Article 5

Commitments and obligations of developed country Parties

1. In fulfilling their obligations pursuant to articles 4, 6 and 7 of the Convention, developed country Parties shall give priority to affected African country Parties and, in this context, shall:

(a) assist them to combat desertification and/or mitigate the effects of drought by, inter alia, providing and/or facilitating access to financial and/or other resources, and promoting, financing and/or facilitating the financing of the transfer, adaptation and access to appropriate environmental technologies and know-how, as mutually agreed and in accordance with national policies, taking into account their adoption of poverty eradication as a central strategy;

(b) continue to allocate significant resources and/or increase resources to combat desertification and/or mitigate the effects of drought; and

(c) assist them in strengthening capacities to enable them to improve their institutional frameworks, as well as their scientific and technical capabilities, information collection and analysis, and research and development for the purpose of combating desertification and/or mitigating the effects of drought.

2. Other country Parties may provide, on a voluntary basis, technology, knowledge and know-how relating to desertification and/or financial resources, to affected African country Parties. The transfer of such knowledge, know-how and techniques is facilitated by international cooperation.

Article 6

Strategic planning framework for sustainable development

1. National action programmes shall be a central and integral part of a broader process of formulating national policies for the sustainable development of affected African country Parties.

2. A consultative and participatory process involving appropriate levels of government, local populations, communities and non-governmental organizations shall be undertaken to provide guidance on a strategy with flexible planning to allow maximum participation from local populations and communities. As appropriate, bilateral and multilateral assistance agencies may be involved in this process at the request of an affected African country Party.

Article 7

Timetable for preparation of action programmes

Pending entry into force of this Convention, the African country Parties, in cooperation with other members of the international community, as appropriate, shall, to the extent possible, provisionally apply those provisions of the Convention relating to the preparation of national, subregional and regional action programmes.

Article 8

Content of national action programmes

1. Consistent with article 10 of the Convention, the overall strategy of national action programmes shall emphasize integrated local development programmes for affected areas, based on participatory mechanisms and on integration of strategies for poverty eradication into efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought. The programmes shall aim at strengthening the capacity of local authorities and ensuring the active involvement of local populations, communities and groups, with emphasis on education and training, mobilization of non-governmental organizations with proven expertise and strengthening of decentralized governmental structures.

2. National action programmes shall, as appropriate, include the following general features:

(a) the use, in developing and implementing national action programmes, of past experiences in combating desertification and/or mitigating the effects of drought, taking into account social, economic and ecological conditions;

(b) the identification of factors contributing to desertification and/or drought and the resources and capacities available and required, and the setting up of appropriate policies and institutional and other responses and measures necessary to combat those phenomena and/or mitigate their effects; and

(c) the increase in participation of local populations and communities, including women, farmers and pastoralists, and delegation to them of more responsibility for management.

3. National action programmes shall also, as appropriate, include the following:

(a) measures to improve the economic environment with a view to eradicating poverty:

    (i) increasing incomes and employment opportunities, especially for the poorest members of the community, by:

— developing markets for farm and livestock products;

— creating financial instruments suited to local needs;

— encouraging diversification in agriculture and the setting-up of agricultural enterprises; and

— developing economic activities of a para-agricultural or non-agricultural type;

    (ii) improving the long-term prospects of rural economies by the creation of:

— incentives for productive investment and access to the means of production; and

— price and tax policies and commercial practices that promote growth;

    (iii) defining and applying population and migration policies to reduce population pressure on land; and

    (iv) promoting the use of drought resistant crops and the application of integrated dry-land farming systems for food security purposes;

(b) measures to conserve natural resources:

    (i) ensuring integrated and sustainable management of natural resources, including:

— agricultural land and pastoral land;

— vegetation cover and wildlife;

— forests;

— water resources; and

— biological diversity;

    (ii) training with regard to, and strengthening, public awareness and environmental education campaigns and disseminating knowledge of techniques relating to the sustainable management of natural resources; and

    (iii) ensuring the development and efficient use of diverse energy sources, the promotion of alternative sources of energy, particularly solar energy, wind energy and bio-gas, and specific arrangements for the transfer, acquisition and adaptation of relevant technology to alleviate the pressure on fragile natural resources;

(c) measures to improve institutional organization:

    (i) defining the roles and responsibilities of central government and local authorities within the framework of a land use planning policy;

    (ii) encouraging a policy of active decentralization, devolving responsibility for management and decision-making to local authorities, and encouraging initiatives and the assumption of responsibility by local communities and the establishment of local structures; and

    (iii) adjusting, as appropriate, the institutional and regulatory framework of natural resource management to provide security of land tenure for local populations;

(d) measures to improve knowledge of desertification:

    (i) promoting research and the collection, processing and exchange of information on the scientific, technical and socio-economic aspects of desertification;

    (ii) improving national capabilities in research and in the collection, processing, exchange and analysis of information so as to increase understanding and to translate the results of the analysis into operational terms; and

    (iii) encouraging the medium and long term study of:

— socio-economic and cultural trends in affected areas;

— qualitative and quantitative trends in natural resources; and

— the interaction between climate and desertification; and

(e) measures to monitor and assess the effects of drought:

    (i) developing strategies to evaluate the impacts of natural climate variability on regional drought and desertification and/or to utilize predictions of climate variability on seasonal to interannual time scales in efforts to mitigate the effects of drought;

    (ii) improving early warning and response capacity, efficiently managing emergency relief and food aid, and improving food stocking and distribution systems, cattle protection schemes and public works and alternative livelihoods for drought prone areas; and

    (iii) monitoring and assessing ecological degradation to provide reliable and timely information on the process and dynamics of resource degradation in order to facilitate better policy formulations and responses.

Article 9

Preparation of national action programmes and implementation and evaluation indicators

Each affected African country Party shall designate an appropriate national coordinating body to function as a catalyst in the preparation, implementation and evaluation of its national action programme. This coordinating body shall, in the light of article 3 and as appropriate:

(a) undertake an identification and review of actions, beginning with a locally driven consultation process, involving local populations and communities and with the cooperation of local administrative authorities, developed country Parties and intergovernmental and non-governmental organizations, on the basis of initial consultations of those concerned at the national level;

(b) identify and analyze the constraints, needs and gaps affecting development and sustainable land use and recommend practical measures to avoid duplication by making full use of relevant ongoing efforts and promote implementation of results;

(c) facilitate, design and formulate project activities based on interactive, flexible approaches in order to ensure active participation of the population in affected areas, to minimize the negative impact of such activities, and to identify and prioritize requirements for financial assistance and technical cooperation;

(d) establish pertinent, quantifiable and readily verifiable indicators to ensure the assessment and evaluation of national action programmes, which encompass actions in the short, medium and long terms, and of the implementation of such programmes; and

(e) prepare progress reports on the implementation of the national action programmes.

Article 10

Organizational framework of subregional action programmes

1. Pursuant to article 4 of the Convention, African country Parties shall cooperate in the preparation and implementation of subregional action programmes for central, eastern, northern, southern and western Africa and, in that regard, may delegate the following responsibilities to relevant subregional intergovernmental organizations:

(a) acting as focal points for preparatory activities and coordinating the implementation of the subregional action programmes;

(b) assisting in the preparation and implementation of national action programmes;

(c) facilitating the exchange of information, experience and know-how as well as providing advice on the review of national legislation; and

(d) any other responsibilities relating to the implementation of subregional action programmes.

2. Specialized subregional institutions may provide support, upon request, and/or be entrusted with the responsibility to coordinate activities in their respective fields of competence.

Article 11

Content and preparation of subregional action programmes

Subregional action programmes shall focus on issues that are better addressed at the subregional level. They shall establish, where necessary, mechanisms for the management of shared natural resources. Such mechanisms shall effectively handle transboundary problems associated with desertification and/or drought and shall provide support for the harmonious implementation of national action programmes. Priority areas for subregional action programmes shall, as appropriate, focus on:

(a) joint programmes for the sustainable management of transboundary natural resources through bilateral and multilateral mechanisms, as appropriate;

(b) coordination of programmes to develop alternative energy sources;

(c) cooperation in the management and control of pests as well as of plant and animal diseases;

(d) capacity building, education and public awareness activities that are better carried out or supported at the subregional level;

(e) scientific and technical cooperation, particularly in the climatological, meteorological and hydrological fields, including networking for data collection and assessment, information sharing and project monitoring, and coordination and prioritization of research and development activities;

(f) early warning systems and joint planning for mitigating the effects of drought, including measures to address the problems resulting from environmentally induced migrations;

(g) exploration of ways of sharing experiences, particularly regarding participation of local populations and communities, and creation of an enabling environment for improved land use management and for use of appropriate technologies;

(h) strengthening of the capacity of subregional organizations to coordinate and provide technical services, as well as establishment, reorientation and strengthening of subregional centres and institutions; and

(i) development of policies in fields, such as trade, which have impact upon affected areas and populations, including policies for the coordination of regional marketing regimes and for common infrastructure.

Article 12

Organizational framework of the regional action programme

1. Pursuant to article 11 of the Convention, African country Parties shall jointly determine the procedures for preparing and implementing the regional action programme.

2. The Parties may provide appropriate support to relevant African regional institutions and organizations to enable them to assist African country Parties to fulfil their responsibilities under the Convention.

Article 13

Content of the regional action programme

The regional action programme includes measures relating to combating desertification and/or mitigating the effects of drought in the following priority areas, as appropriate:

(a) development of regional cooperation and coordination of sub-regional action programmes for building regional consensus on key policy areas, including through regular consultations of sub-regional organizations;

(b) promotion of capacity building in activities which are better implemented at the regional level;

(c) the seeking of solutions with the international community to global economic and social issues that have an impact on affected areas taking into account article 4, paragraph 2 (b) of the Convention;

(d) promotion among the affected country Parties of Africa and its subregions, as well as with other affected regions, of exchange of information and appropriate techniques, technical know-how and relevant experience; promotion of scientific and technological cooperation particularly in the fields of climatology, meteorology, hydrology, water resource development and alternative energy sources; coordination of sub-regional and regional research activities; and identification of regional priorities for research and development;

(e) coordination of networks for systematic observation and assessment and information exchange, as well as their integration into world wide networks; and

(f) coordination of and reinforcement of sub-regional and regional early warning systems and drought contingency plans.

Article 14

Financial resources

1. Pursuant to article 20 of the Convention and article 4, paragraph 2, affected African country Parties shall endeavour to provide a macroeconomic framework conducive to the mobilization of financial resources and shall develop policies and establish procedures to channel resources more effectively to local development programmes, including through non-governmental organizations, as appropriate.

2. Pursuant to article 21, paragraphs 4 and 5 of the Convention, the Parties agree to establish an inventory of sources of funding at the national, subregional, regional and international levels to ensure the rational use of existing resources and to identify gaps in resource allocation, to facilitate implementation of the action programmes. The inventory shall be regularly reviewed and updated.

3. Consistent with article 7 of the Convention, the developed country Parties shall continue to allocate significant resources and/or increased resources as well as other forms of assistance to affected African country Parties on the basis of partnership agreements and arrangements referred to in article 18, giving, inter alia, due attention to matters related to debt, international trade and marketing arrangements in accordance with article 4, paragraph 2 (b) of the Convention.

Article 15

Financial Mechanisms

1. Consistent with article 7 of the Convention underscoring the priority to affected African country Parties and considering the particular situation prevailing in this region, the Parties shall pay special attention to the implementation in Africa of the provisions of article 21, paragraph 1 (d) and (e) of the Convention, notably by:

(a) facilitating the establishment of mechanisms, such as national desertification funds, to channel financial resources to the local level; and

(b) strengthening existing funds and financial mechanisms at the subregional and regional levels.

2. Consistent with articles 20 and 21 of the Convention, the Parties which are also members of the governing bodies of relevant regional and subregional financial institutions, including the African Development Bank and the African Development Fund, shall promote efforts to give due priority and attention to the activities of those institutions that advance the implementation of this Annex.

3. The Parties shall streamline, to the extent possible, procedures for channelling funds to affected African country Parties.

Article 16

Technical assistance and cooperation

The Parties undertake, in accordance with their respective capabilities, to rationalize technical assistance to, and cooperation with, African country Parties with a view to increasing project and programme effectiveness by, inter alia:

(a) limiting the costs of support measures and backstopping, especially overhead costs; in any case, such costs shall only represent an appropriately low percentage of the total cost of the project so as to maximize project efficiency;

(b) giving preference to the utilization of competent national experts or, where necessary, competent experts from within the subregion and/or region, in project design, preparation and implementation, and to the building of local expertise where it does not exist; and

(c) effectively managing and coordinating, as well as efficiently utilizing, technical assistance to be provided.

Article 17

Transfer, acquisition, adaptation and access to environmentally sound technology

In implementing article 18 of the Convention relating to transfer, acquisition, adaptation and development of technology, the Parties undertake to give priority to African country Parties and, as necessary, to develop with them new models of partnership and cooperation with a view to strengthening capacity building in the fields of scientific research and development and information collection and dissemination to enable them to implement their strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought.

Article 18

Coordination and partnership agreements

1. African country Parties shall coordinate the preparation, negotiation and implementation of national, subregional and regional action programmes. They may involve, as appropriate, other Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations in this process.

2. The objectives of such coordination shall be to ensure that financial and technical cooperation is consistent with the Convention and to provide the necessary continuity in the use and administration of resources.

3. African country Parties shall organize consultative processes at the national, subregional and regional levels. These consultative processes may:

(a) serve as a forum to negotiate and conclude partnership agreements based on national, subregional and regional action programmes; and

(b) specify the contribution of African country Parties and other members of the consultative groups to the programmes and identify priorities and agreements on implementation and evaluation indicators, as well as funding arrangements for implementation.

4. The Permanent Secretariat may, at the request of African country Parties, pursuant to article 23 of the Convention, facilitate the convocation of such consultative processes by:

(a) providing advice on the organization of effective consultative arrangements, drawing on experiences from other such arrangements;

(b) providing information to relevant bilateral and multilateral agencies concerning consultative meetings or processes, and encouraging their active involvement; and

(c) providing other information that may be relevant in establishing or improving consultative arrangements.

5. The subregional and regional coordinating bodies shall, inter alia:

(a) recommend appropriate adjustments to partnership agreements;

(b) monitor, assess and report on the implementation of the agreed subregional and regional programmes; and

(c) aim to ensure efficient communication and cooperation among African country Parties.

6. Participation in the consultative groups shall, as appropriate, be open to Governments, interested groups and donors, relevant organs, funds and programmes of the United Nations system, relevant subregional and regional organizations, and representatives of relevant non-governmental organizations. Participants of each consultative group shall determine the modalities of its management and operation.

7. Pursuant to article 14 of the Convention, developed country Parties are encouraged to develop, on their own initiative, an informal process of consultation and coordination among themselves, at the national, subregional and regional levels, and, at the request of an affected African country Party or of an appropriate subregional or regional organization, to participate in a national, subregional or regional consultative process that would evaluate and respond to assistance needs in order to facilitate implementation.

Article 19

Follow-up arrangements

Follow-up of this Annex shall be carried out by African country Parties in accordance with the Convention as follows:

(a) at the national level, by a mechanism the composition of which should be determined by each affected African country Party and which shall include representatives of local communities and shall function under the supervision of the national coordinating body referred to in article 9;

(b) at the subregional level, by a multidisciplinary scientific and technical consultative committee, the composition and modalities of operation of which shall be determined by the African country Parties of the subregion concerned; and

(c) at the regional level, by mechanisms defined in accordance with the relevant provisions of the Treaty establishing the African Economic Community, and by an African Scientific and Technical Advisory Committee. 

 

Annex II

Regional Implementation Annex for Asia

Article 1

Purpose

The purpose of this Annex is to provide guidelines and arrangements for the effective implementation of the Convention in the affected country Parties of the Asian region in the light of its particular conditions.

Article 2

Particular conditions of the Asian region

In carrying out their obligations under the Convention, the Parties shall, as appropriate, take into consideration the following particular conditions which apply in varying degrees to the affected country Parties of the region:

(a) the high proportion of areas in their territories affected by, or vulnerable to, desertification and drought and the broad diversity of these areas with regard to climate, topography, land use and socio-economic systems;

(b) the heavy pressure on natural resources for livelihoods;

(c) the existence of production systems, directly related to widespread poverty, leading to land degradation and to pressure on scarce water resources;

(d) the significant impact of conditions in the world economy and social problems such as poverty, poor health and nutrition, lack of food security, migration, displaced persons and demographic dynamics;

(e) their expanding, but still insufficient, capacity and institutional frameworks to deal with national desertification and drought problems; and

(f) their need for international cooperation to pursue sustainable development objectives relating to combating desertification and mitigating the effects of drought.

Article 3

Framework for national action programmes

1. National action programmes shall be an integral part of broader national policies for sustainable development of the affected country Parties of the region.

2. The affected country Parties shall, as appropriate, develop national action programmes pursuant to articles 9 to 11 of the Convention, paying special attention to article 10, paragraph 2 (f). As appropriate, bilateral and multilateral cooperation agencies may be involved in this process at the request of the affected country Party concerned.

Article 4

National action programmes

1. In preparing and implementing national action programmes, the affected country Parties of the region, consistent with their respective circumstances and policies, may, inter alia, as appropriate:

(a) designate appropriate bodies responsible for the preparation, coordination and implementation of their action programmes;

(b) involve affected populations, including local communities, in the elaboration, coordination and implementation of their action programmes through a locally driven consultative process, with the cooperation of local authorities and relevant national and non- governmental organizations;

(c) survey the state of the environment in affected areas to assess the causes and consequences of desertification and to determine priority areas for action;

(d) evaluate, with the participation of affected populations, past and current programmes for combating desertification and mitigating the effects of drought, in order to design a strategy and elaborate activities in their action programmes;

(e) prepare technical and financial programmes based on the information derived from the activities in subparagraphs (a) to (d);

(f) develop and utilize procedures and benchmarks for evaluating implementation of their action programmes;

(g) promote the integrated management of drainage basins, the conservation of soil resources, and the enhancement and efficient use of water resources;

(h) strengthen and/or establish information, evaluation and follow up and early warning systems in regions prone to desertification and drought, taking account of climatological, meteorological, hydrological, biological and other relevant factors; and

(i) formulate in a spirit of partnership, where international cooperation, including financial and technical resources, is involved, appropriate arrangements supporting their action programmes.

2. Consistent with article 10 of the Convention, the overall strategy of national action programmes shall emphasize integrated local development programmes for affected areas, based on participatory mechanisms and on the integration of strategies for poverty eradication into efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought. Sectoral measures in the action programmes shall be grouped in priority fields which take account of the broad diversity of affected areas in the region referred to in article 2 (a).

Article 5

Subregional and joint action programmes

1. Pursuant to article 11 of the Convention, affected country Parties in Asia may mutually agree to consult and cooperate with other Parties, as appropriate, to prepare and implement subregional or joint action programmes, as appropriate, in order to complement, and increase effectiveness in the implementation of, national action programmes. In either case, the relevant Parties may jointly agree to entrust subregional, including bilateral or national organizations, or specialized institutions, with responsibilities relating to the preparation, coordination and implementation of programmes. Such organizations or institutions may also act as focal points for the promotion and coordination of actions pursuant to articles 16 to 18 of the Convention.

2. In preparing and implementing subregional or joint action programmes, the affected country Parties of the region shall, inter alia, as appropriate:

(a) identify, in cooperation with national institutions, priorities relating to combating desertification and mitigating the effects of drought which can better be met by such programmes, as well as relevant activities which could be effectively carried out through them;

(b) evaluate the operational capacities and activities of relevant regional, subregional and national institutions;

(c) assess existing programmes relating to desertification and drought among all or some parties of the region or subregion and their relationship with national action programmes; and

(d) formulate in a spirit of partnership, where international cooperation, including financial and technical resources, is involved, appropriate bilateral and/or multilateral arrangements supporting the programmes.

3. Subregional or joint action programmes may include agreed joint programmes for the sustainable management of transboundary natural resources relating to desertification, priorities for coordination and other activities in the fields of capacity building, scientific and technical cooperation, particularly drought early warning systems and information sharing, and means of strengthening the relevant subregional and other organizations or institutions.

Article 6

Regional activities

Regional activities for the enhancement of subregional or joint action programmes may include, inter alia, measures to strengthen institutions and mechanisms for coordination and cooperation at the national, subregional and regional levels, and to promote the implementation of articles 16 to 19 of the Convention. These activities may also include:

(a) promoting and strengthening technical cooperation networks;

(b) preparing inventories of technologies, knowledge, know-how and practices, as well as traditional and local technologies and know-how, and promoting their dissemination and use;

(c) evaluating the requirements for technology transfer and promoting the adaptation and use of such technologies; and

(d) encouraging public awareness programmes and promoting capacity building at all levels, strengthening training, research and development and building systems for human resource development.

Article 7

Financial resources and mechanisms

1. The Parties shall, in view of the importance of combating desertification and mitigating the effects of drought in the Asian region, promote the mobilization of substantial financial resources and the availability of financial mechanisms, pursuant to articles 20 and 21 of the Convention.

2. In conformity with the Convention and on the basis of the coordinating mechanism provided for in article 8 and in accordance with their national development policies, affected country Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) adopt measures to rationalize and strengthen mechanisms to supply funds through public and private investment with a view to achieving specific results in action to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) identify international cooperation requirements in support of national efforts, particularly financial, technical and technological; and

(c) promote the participation of bilateral and/or multilateral financial cooperation institutions with a view to ensuring implementation of the Convention.

3. The Parties shall streamline, to the extent possible, procedures for channelling funds to affected country Parties in the region.

Article 8

Cooperation and coordination mechanisms

1. Affected country Parties, through the appropriate bodies designated pursuant to article 4, paragraph 1 (a), and other Parties in the region, may, as appropriate, set up a mechanism for, inter alia, the following purposes:

(a) exchange of information, experience, knowledge and know-how;

(b) cooperation and coordination of actions, including bilateral and multilateral arrangements, at the subregional and regional levels;

(c) promotion of scientific, technical, technological and financial cooperation pursuant to articles 5 to 7;

(d) identification of external cooperation requirements; and

(e) follow-up and evaluation of the implementation of action programmes.

2. Affected country Parties, through the appropriate bodies designated pursuant to article 4, paragraph 1 (a), and other Parties in the region, may also, as appropriate, consult and coordinate as regards the national, subregional and joint action programmes. They may involve, as appropriate, other Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations in this process. Such coordination shall, inter alia, seek to secure agreement on opportunities for international cooperation in accordance with articles 20 and 21 of the Convention, enhance technical cooperation and channel resources so that they are used effectively.

3. Affected country Parties of the region shall hold periodic coordination meetings, and the Permanent Secretariat may, at their request, pursuant to article 23 of the Convention, facilitate the convocation of such coordination meetings by:

(a) providing advice on the organization of effective coordination arrangements, drawing on experience from other such arrangements;

(b) providing information to relevant bilateral and multilateral agencies concerning coordination meetings, and encouraging their active involvement; and

(c) providing other information that may be relevant in establishing or improving coordination processes. 

 

Annex III

Regional Implementation Annex for Latin America and the Caribbean

Article 1

Purpose

The purpose of this Annex is to provide general guidelines for the implementation of the Convention in the Latin American and Caribbean region, in light of its particular conditions.

Article 2

Particular conditions of the Latin American and Caribbean region

The Parties shall, in accordance with the provisions of the Convention, take into consideration the following particular conditions of the region:

(a) the existence of broad expanses which are vulnerable and have been severely affected by desertification and/or drought and in which diverse characteristics may be observed, depending on the area in which they occur; this cumulative and intensifying process has negative social, cultural, economic and environmental effects which are all the more serious in that the region contains one of the largest resources of biological diversity in the world;

(b) the frequent use of unsustainable development practices in affected areas as a result of complex interactions among physical, biological, political, social, cultural and economic factors, including international economic factors such as external indebtedness, deteriorating terms of trade and trade practices which affect markets for agricultural, fishery and forestry products; and

(c) a sharp drop in the productivity of ecosystems being the main consequence of desertification and drought, taking the form of a decline in agricultural, livestock and forestry yields and a loss of biological diversity; from the social point of view, the results are impoverishment, migration, internal population movements, and the deterioration of the quality of life; the region will therefore have to adopt an integrated approach to problems of desertification and drought by promoting sustainable development models that are in keeping with the environmental, economic and social situation in each country.

Article 3

Action programmes

1. In conformity with the Convention, in particular its articles 9 to 11, and in accordance with their national development policies, affected country Parties of the region shall, as appropriate, prepare and implement national action programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought as an integral part of their national policies for sustainable development. Subregional and regional programmes may be prepared and implemented in accordance with the requirements of the region.

2. In the preparation of their national action programmes, affected country Parties of the region shall pay particular attention to article 10, paragraph 2 (f) of the Convention.

Article 4

Content of national action programmes

In the light of their respective situations, the affected country Parties of the region may take account, inter alia, of the following thematic issues in developing their national strategies for action to combat desertification and/or mitigate the effects of drought, pursuant to article 5 of the Convention:

(a) increasing capacities, education and public awareness, technical, scientific and technological cooperation and financial resources and mechanisms;

(b) eradicating poverty and improving the quality of human life;

(c) achieving food security and sustainable development and management of agricultural, livestock-rearing, forestry and multipurpose activities;

(d) sustainable management of natural resources, especially the rational management of drainage basins;

(e) sustainable management of natural resources in high-altitude areas;

(f) rational management and conservation of soil resources and exploitation and efficient use of water resources;

(g) formulation and application of emergency plans to mitigate the effects of drought;

(h) strengthening and/or establishing information, evaluation and follow-up and early warning systems in areas prone to desertification and drought, taking account of climatological, meteorological, hydrological, biological, soil, economic and social factors;

(i) developing, managing and efficiently using diverse sources of energy, including the promotion of alternative sources;

(j) conservation and sustainable use of biodiversity in accordance with the provisions of the Convention on Biological Diversity;

(k) consideration of demographic aspects related to desertification and drought; and

(l) establishing or strengthening institutional and legal frameworks permitting application of the Convention and aimed, inter alia, at decentralizing administrative structures and functions relating to desertification and drought, with the participation of affected communities and society in general.

Article 5

Technical, scientific and technological cooperation

In conformity with the Convention, in particular its articles 16 to 18, and on the basis of the coordinating mechanism provided for in article 7, affected country Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) promote the strengthening of technical cooperation networks and national, subregional and regional information systems, as well as their integration, as appropriate, in worldwide sources of information;

(b) prepare an inventory of available technologies and know-how and promote their dissemination and use;

(c) promote the use of traditional technology, knowledge, know-how and practices pursuant to article 18, paragraph 2 (b), of the Convention;

(d) identify transfer of technology requirements; and

(e) promote the development, adaptation, adoption and transfer of relevant existing and new environmentally sound technologies.

Article 6

Financial resources and mechanisms

In conformity with the Convention, in particular its articles 20 and 21, on the basis of the coordinating mechanism provided for in article 7 and in accordance with their national development policies, affected country Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) adopt measures to rationalize and strengthen mechanisms to supply funds through public and private investment with a view to achieving specific results in action to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) identify international cooperation requirements in support of national efforts; and

(c) promote the participation of bilateral and/or multilateral financial cooperation institutions with a view to ensuring implementation of the Convention.

Article 7

Institutional framework

1. In order to give effect to this Annex, affected country Parties of the region shall:

(a) establish and/or strengthen national focal points to coordinate action to combat desertification and/or mitigate the effects of drought; and

(b) set up a mechanism to coordinate the national focal points for the following purposes:

    (i) exchanges of information and experience;

    (ii) coordination of activities at the subregional and regional levels;

    (iii) promotion of technical, scientific, technological and financial cooperation;

    (iv) identification of external cooperation requirements; and

    (v) follow-up and evaluation of the implementation of action programmes.

2. Affected country Parties of the region shall hold periodic coordination meetings and the Permanent Secretariat may, at their request, pursuant to article 23 of the Convention, facilitate the convocation of such coordination meetings, by:

(a) providing advice on the organization of effective coordination arrangements, drawing on experience from other such arrangements;

(b) providing information to relevant bilateral and multilateral agencies concerning coordination meetings, and encouraging their active involvement; and

(c) providing other information that may be relevant in establishing or improving coordination processes. 

 

Annex IV

Regional Implementation Annex for the Northern Mediterranean

Article 1

Purpose

The purpose of this Annex is to provide guidelines and arrangements necessary for the effective implementation of the Convention in affected country Parties of the northern Mediterranean region in the light of its particular conditions.

Article 2

Particular conditions of the northern Mediterranean region

The particular conditions of the northern Mediterranean region referred to in article 1 include:

(a) semi-arid climatic conditions affecting large areas, seasonal droughts, very high rainfall variability and sudden and high-intensity rainfall;

(b) poor and highly erodible soils, prone to develop surface crusts;

(c) uneven relief with steep slopes and very diversified landscapes;

(d) extensive forest coverage losses due to frequent wildfires;

(e) crisis conditions in traditional agriculture with associated land abandonment and deterioration of soil and water conservation structures;

(f) unsustainable exploitation of water resources leading to serious environmental damage, including chemical pollution, salinization and exhaustion of aquifers; and

(g) concentration of economic activity in coastal areas as a result of urban growth, industrial activities, tourism and irrigated agriculture.

Article 3

Strategic planning framework for sustainable development

1. National action programmes shall be a central and integral part of the strategic planning framework for sustainable development of the affected country Parties of the northern Mediterranean.

2. A consultative and participatory process, involving appropriate levels of government, local communities and non-governmental organizations, shall be undertaken to provide guidance on a strategy with flexible planning to allow maximum local participation, pursuant to article 10, paragraph 2 (f) of the Convention.

Article 4

Obligation to prepare national action programmes and timetable

Affected country Parties of the northern Mediterranean region shall prepare national action programmes and, as appropriate, subregional, regional or joint action programmes. The preparation of such programmes shall be finalized as soon as practicable.

Article 5

Preparation and implementation of national action programmes

In preparing and implementing national action programmes pursuant to articles 9 and 10 of the Convention, each affected country Party of the region shall, as appropriate:

(a) designate appropriate bodies responsible for the preparation, coordination and implementation of its programme;

(b) involve affected populations, including local communities, in the elaboration, coordination and implementation of the programme through a locally driven consultative process, with the cooperation of local authorities and relevant non-governmental organizations;

(c) survey the state of the environment in affected areas to assess the causes and consequences of desertification and to determine priority areas for action;

(d) evaluate, with the participation of affected populations, past and current programmes in order to design a strategy and elaborate activities in the action programme;

(e) prepare technical and financial programmes based on the information gained through the activities in subparagraphs (a) to (d); and

(f) develop and utilize procedures and benchmarks for monitoring and evaluating the implementation of the programme.

Article 6

Content of national action programmes

Affected country Parties of the region may include, in their national action programmes, measures relating to:

(a) legislative, institutional and administrative areas;

(b) land use patterns, management of water resources, soil conservation, forestry, agricultural activities and pasture and range management;

(c) management and conservation of wildlife and other forms of biological diversity;

(d) protection against forest fires;

(e) promotion of alternative livelihoods; and

(f) research, training and public awareness.

Article 7

Subregional, regional and joint action programmes

1. Affected country Parties of the region may, in accordance with article 11 of the Convention, prepare and implement subregional and/or regional action programmes in order to complement and increase the efficiency of national action programmes. Two or more affected country Parties of the region, may similarly agree to prepare a joint action programme between or among them.

2. The provisions of articles 5 and 6 shall apply mutatis mutandis to the preparation and implementation of subregional, regional and joint action programmes. In addition, such programmes may include the conduct of research and development activities concerning selected ecosystems in affected areas.

3. In preparing and implementing subregional, regional or joint action programmes, affected country Parties of the region shall, as appropriate:

(a) identify, in cooperation with national institutions, national objectives relating to desertification which can better be met by such programmes and relevant activities which could be effectively carried out through them;

(b) evaluate the operational capacities and activities of relevant regional, subregional and national institutions; and

(c) assess existing programmes relating to desertification among Parties of the region and their relationship with national action programmes.

Article 8

Coordination of subregional, regional and joint action programmes

Affected country Parties preparing a subregional, regional or joint action programme may establish a coordination committee composed of representatives of each affected country Party concerned to review progress in combating desertification, harmonize national action programmes, make recommendations at the various stages of preparation and implementation of the subregional, regional or joint action programme, and act as a focal point for the promotion and coordination of technical cooperation pursuant to articles 16 to 19 of the Convention.

Article 9

Non-eligibility for financial assistance

In implementing national, subregional, regional and joint action programmes, affected developed country Parties of the region are not eligible to receive financial assistance under this Convention.

Article 10

Coordination with other subregions and regions

Subregional, regional and joint action programmes in the northern Mediterranean region may be prepared and implemented in collaboration with those of other subregions or regions, particularly with those of the subregion of northern Africa. 

 

Annex V

Regional Implementation Annex for Central and Eastern Europe

Article 1

PURPOSE

The purpose of this Annex is to provide guidelines and arrangements for the effective implementation of the Convention in affected country Parties of the Central and Eastern European region, in the light of its particular conditions.

Article 2

PARTICULAR CONDITIONS OF THE CENTRAL AND EASTERN EUROPEAN REGION

The particular conditions of the Central and Eastern European region referred to in article 1, which apply in varying degrees to the affected country Parties of the region, include:

(a) specific problems and challenges related to the current process of economic transition, including macroeconomic and financial problems and the need for strengthening the social and political framework for economic and market reforms;

(b) the variety of forms of land degradation in the different ecosystems of the region, including the effects of drought and the risks of desertification in regions prone to soil erosion caused by water and wind;

(c) crisis conditions in agriculture due, inter alia, to depletion of arable land, problems related to inappropriate irrigation systems and gradual deterioration of soil and water conservation structures;

(d) unsustainable exploitation of water resources leading to serious environmental damage, including chemical pollution, salinisation and exhaustion of aquifers;

(e) forest coverage losses due to climatic factors, consequences of air pollution and frequent wildfires;

(f) the use of unsustainable development practices in affected areas as a result of complex interactions among physical, biological, political, social and economic factors;

(g) the risks of growing economic hardships and deteriorating social conditions in areas affected by land degradation, desertification and drought;

(h) the need to review research objectives and the policy and legislative framework for the sustainable management of natural resources; and

(i) the opening up of the region to wider international cooperation and the pursuit of broad objectives of sustainable development.

Article 3

ACTION PROGRAMMES

1. National action programmes shall be an integral part of the policy framework for sustainable development and address in an appropriate manner the various forms of land degradation, desertification and drought affecting the Parties of the region.

2. A consultative and participatory process, involving appropriate levels of government, local communities and non-governmental organizations, shall be undertaken to provide guidance on a strategy with flexible planning to allow maximum local participation, pursuant to article 10, paragraph 2(f), of the Convention. As appropriate, bilateral and multilateral cooperation agencies may be involved in this process at the request of the affected country Party concerned.

Article 4

PREPARATION AND IMPLEMENTATION OF NATIONAL ACTION PROGRAMMES

In preparing and implementing national action programmes pursuant to articles 9 and 10 of the Convention, each affected country Party of the region shall, as appropriate:

(a) designate appropriate bodies responsible for the preparation, coordination and implementation of its programme;

(b) involve affected populations, including local communities, in the elaboration, coordination and implementation of the programme through a locally driven consultative process, with the cooperation of local authorities and relevant non-governmental organizations;

(c) survey the state of the environment in affected areas to assess the causes and consequences of desertification and to determine priority areas for action;

(d) evaluate, with the participation of affected populations, past and current programmes in order to design a strategy and elaborate actions in the action programme;

(e) prepare technical and financial programmes based on the information gained through the activities in subparagraphs (a) to (d); and

(f) develop and utilize procedures and benchmarks for monitoring and evaluating the implementation of the programme.

Article 5

SUBREGIONAL, REGIONAL AND JOINT ACTION PROGRAMMES

1. Affected country Parties of the region, in accordance with articles 11 and 12 of the Convention, may prepare and implement subregional and/or regional action programmes in order to complement and increase the effectiveness and efficiency of national action programmes. Two or more affected country Parties of the region may similarly agree to prepare a joint action programme between or among them.

2. Such programmes may be prepared and implemented in collaboration with other Parties or regions. The objective of such collaboration would be to secure an enabling international environment and to facilitate financial and/or technical support or other forms of assistance to address more effectively desertification and drought issues at different levels.

3. The provisions of articles 3 and 4 shall apply, mutatis mutandis, to the preparation and implementation of subregional, regional and joint action programmes. In addition, such programmes may include the conduct of research and development activities concerning selected ecosystems in affected areas.

4. In preparing and implementing subregional, regional or joint action programmes, affected country Parties of the region shall, as appropriate:

(a) identify, in cooperation with national institutions, national objectives relating to desertification which can better be met by such programmes, and relevant activities, which could be effectively carried out through them;

(b) evaluate the operational capacities and activities of relevant regional, subregional and national institutions;

(c) assess existing programmes relating to desertification among Parties of the region and their relationship with national action programmes; and

(d) consider action for the coordination of subregional, regional and joint action programmes, including, as appropriate, the establishment of coordination committees composed of representatives of each affected country Party concerned to review progress in combating desertification, harmonize national action programmes, make recommendations at the various stages of preparation and implementation of the subregional, regional or joint action programmes, and act as focal points for the promotion and coordination of technical cooperation pursuant to articles 16 to 19 of the Convention.

Article 6

TECHNICAL, SCIENTIFIC AND TECHNOLOGICAL COOPERATION

In conformity with the objective and principles of the Convention, Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) promote the strengthening of scientific and technical cooperation networks, of monitoring indicators and of information systems at all levels, as well as their integration, as appropriate, in worldwide systems of information; and

(b) promote the development, adaptation and transfer of relevant existing and new environmentally sound technologies within and outside the region.

Article 7

FINANCIAL RESOURCES AND MECHANISMS

In conformity with the objective and principles of the Convention, affected country Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) adopt measures to rationalize and strengthen mechanisms to supply funds through public and private investment with a view to achieving concrete results in action to combat land degradation and desertification and mitigate the effects of drought;

(b) identify international cooperation requirements in support of national efforts, thereby creating, in particular, an enabling environment for investments and encouraging active investment policies and an integrated approach to effectively combating desertification, including early identification of the problems caused by this process;

(c) seek the participation of bilateral and/or multilateral partners and financial cooperation institutions with a view to ensuring implementation of the Convention, including programme activities which take into account the specific needs of affected country Parties of the region; and

(d) assess the possible impact of article 2(a) on the implementation of articles 6, 13 and 20 and other related provisions of the Convention.

Article 8

INSTITUTIONAL FRAMEWORK

1. In order to give effect to this Annex, Parties of the region shall:

(a) establish and/or strengthen national focal points to coordinate action to combat desertification and/or mitigate the effects of drought; and

(b) consider mechanisms to strengthen regional cooperation, as appropriate.

2. The Permanent Secretariat may, at the request of Parties of the region and pursuant to article 23 of the Convention, facilitate the convocation of coordination meetings in the region by:

(a) providing advice on the organization of effective coordination arrangements, drawing on experience from other such arrangements; and

(b) providing other information that may be relevant in establishing or improving coordination processes.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos / zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā

Konvencijas Līgumslēdzējas Puses,

Apstiprinot, ka dzīvās būtnes pārtuksnešošanās vai sausuma ietekmētajās, vai apdraudētajās vietās ir centrālais rūpju iemesls,

Atspoguļojot starptautiskās sabiedrības, ieskaitot valstis un starptautiskās organizācijas, aktuālās bažas par pārtuksnešošanās un sausuma izraisītajām negatīvajām sekām,

Apzinoties, ka arīdās, semiarīdās un sausas daļēji-humīdas platības aizņem ievērojamu zemeslodes daļu, kā arī ir vienīgā dzīves un saimniekošanas vieta lielam iedzīvotāju skaitam,

Atzīstot, ka pārtuksnešošanās un sausums ir globālas dimensijas problēmas, kas ietekmē visus pasaules reģionus, un, lai novērstu pārtuksnešošanos vai samazinātu sausumu, ir nepieciešami tāda mēroga pasākumi, kuros iesaistīta visa starptautiskā sabiedrība,

Atzīmējot, ka arī starp attīstītajām valstīm, it īpaši mazāk attīstītajām valstīm daudzas, bet jo sevišķi Āfrikas reģiona valstis, regulāri sastopas ar pārtuksnešošanās vai sausumu radītajām problēmām, kurām bieži ir pat traģiskas sekas,

Atzīmējot arī, ka pārtuksnešošanos izraisa kompleksa fizikālo, bioloģisko, politisko, sociālo, kultūras un ekonomisko faktoru mijiedarbība,

Ņemot vērā lielo tirdzniecības un starptautisko ekonomisko kontaktu ietekmi uz daudzu valstu iespējām efektīvi cīnīties pret pārtuksnešošanos,

Apzinoties, ka ilgtspējīga ekonomiskā attīstība, sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir prioritātes pārtuksnešošanās ietekmētajās attīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, un ir ļoti nozīmīgi faktori uzstādot ilgtspējīgas attīstības mērķus,

Ievērojot, ka pārtuksnešošanās un sausuma efekti ietekmē ilgtspējīgu attīstību caur to mijiedarbību ar sociālajām problēmām, kā nabadzība, slikta veselības aprūpe, nepietiekama barība, nepietiekamas kvalitātes barība, un ka šīs problēmas lielā mērā rodas no demogrāfiskās dinamikas, migrācijas un personu pārvietošanas,

Novērtējot jau veikto pasākumu lielo nozīmi un uzsverot starptautiskās sabiedrības un starptautisko organizāciju lielo pieredzi cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanu, it īpaši realizējot Rīcības Plānu cīņai ar pārtuksnešošanos, kurš tika pieņemts ANO konferencē Par cīņu pret pārtuksnešošanos 1977. gadā,

Izprotot, ka, neskatoties uz visiem pagātnē realizētajiem pasākumiem, joprojām nav sasniegts cerētais progress cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem, kādēļ nepieciešama jauna un efektīvāka pieeja visos līmeņos, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības pieejas,

Atzīstot, ka ANO Konferences Par Vidi un Attīstību lēmumi, it īpaši Agenda 21 un tās 12. nodaļa, norāda ceļus un paņēmienus cīņai ar pārtuksnešošanos,

No jauna apstiprinot šajā sakarībā saistības, kuras devušas attīstītās valstis un, kuri ietverti Agenda 21 33. nodaļas 13. daļā,

Atceroties ANO Ģenerālās Asamblejas Lēmumu 47/188, jo īpaši tā lielo nozīmi attiecībā uz Āfrikas valstīm, un citus svarīgus ANO Lēmumus un Programmas attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu, kā arī svarīgus lēmumus attiecībā gan uz Āfrikas valstīm, gan citiem reģioniem,

No jauna apstiprinot Riodežaneiro Deklarācijas Par vidi un attīstību 2. principu, kurš uzsver, ka atbilstoši ANO Hartai un starptautiskajiem likumdošanas principiem, dalībvalstīm ir suverēnas tiesības savu resursu ekspluatāciju atbilstoši to vides un attīstības politikām, kā arī pilna atbildība par to, ka šo tiesību realizācija nenodara zaudējumus citām valstīm, kā arī neiziet no nacionālās likumdošanas kontroles robežām,

Atzīstot, ka tieši nacionālās valdības spēlē galveno lomu cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanā, kādēļ panākumi ir atkarīgi no ietekmētiem apgabaliem izstrādāto kopējo rīcības programmu ieviešanas vietējā līmenī,

Atzīstot arī, ka cīņā pret pārtuksnešošanos un sausumu samazināšanā, liela nozīme ir starptautiskajai sadarbībai un partnerībai,

Atzīstot, ka daudzām attīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, nepieciešami papildus līdzekļi, inter alia ievērojams finansiāls atbalsts, ietverot jaunus kā arī papildinātus esošos fondus, kā arī pieeja pie tehnoloģijām, bez kurām tās nevarēs pilnībā ieviest šo Konvenciju,

Izsakot bažas par pārtuksnešošanās un sausuma tālāku attīstību Centrālajā Āzijā un Transkaukāzā,

Akcentējot lielo sieviešu lomu jaunattīstības valstu saimniecībā pārtuksnešošanās un sausumu ietekmētajos reģionos, jo īpaši lauku rajonos, un nepieciešamību nodrošināt programmās pārtuksnešošanās un sausumu novēršanai gan vīriešu, gan sieviešu līdzdalību,

Uzsverot nevalstisko organizāciju un dažādu interešu grupu līdzdalības lielo nozīmi programmās cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektiem,

Paturot prātā, ka sakarības starp pārtuksnešošanos un citām globālajām vides problēmām skar ne tikai nacionālās sabiedrības, bet visu starptautisko sabiedrību pilnībā,

Paturot arī prātā, ka jebkurš ieguldījums cīņā pret pārtuksnešošanos palīdz sasniegt arī mērķus, kuri nosprausti ANO Vispārējā Klimata pārmaiņu novēršanas Konvencijā, Konvencijā par Bioloģisko daudzveidību un citās ar vidi saistītās Konvencijās,

Ticot, ka pārtuksnešošanās novēršanas sausuma efektu samazināšanas stratēģijas tiks īstenotas visefektīvāk, ja tās balstīsies uz atbilstošu zinātnisko pieredzi, kvalitatīviem sistemātiskiem novērojumiem un to rezultātu regulāru izvērtēšanu,

Atzīstot, ka steidzīgi jāuzlabo starptautiskās sadarbības efektivitāte un koordinācija, lai varētu realizēt dažādus nacionālas nozīmes plānus un noteikt tajos prioritātes,

Apņemoties, veikt atbilstošu darbību, lai cīnītos ar pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma izraisītos efektus gan šodienas sabiedrības, gan arī nākamo paaudžu vārdā,

Vienojās par sekojošo:

I sadaļa

IEVADS

1. pants

Lietotie termini

Šis Konvencijas izpratnē tālāk tekstā:

(a) "pārtuksnešošanās" nozīmē zemes degradāciju arīdos, semiarīdos un sausos daļēji-humīdos apgabalos dažādu faktoru, tai skaitā klimata un cilvēka darbības rezultātu, ietekmē;

(b) "cīņa pret pārtuksnešošanos" ietver aktivitātes, kuras ir daļa no integrētās zemes lietošanas prakses arīdajos, semiarīdajos un sausajos daļēji-humīdajos apgabalos, un kuras vērstas uz:

(i) zemes degradācijas novēršanu un/vai tās samazināšanu;

(ii) daļēji degradēto zemju rehabilitāciju; un

(iii) pārtuksnešoto zemju meliorāciju;

(c) "sausums" nozīmē dabīgu dabas parādību, kas izpaužas, ja nokrišņu daudzums ievērojami atpaliek no normālajiem novērotajiem daudzumiem, radot nopietnas hidroloģiskās bilances izmaiņas un izsaucot negatīvus efektus attiecībā uz zemes kā resursa produktivitāti;

(d) "sausuma efektu samazināšana" nozīmē pasākumus, kas palīdz paredzēt sausuma iestāšanos, kā arī samazināt tā radīto efektu ietekmi uz sabiedrību un dabīgajām sistēmām, ja tiem ir tiešs sakars ar cīņu pret pārtuksnešošanos;

(e) "zeme" nozīmē zemes bioproduktīvo sistēmu, kas sastāv no augsnes, veģetācijas, citām biotām, kā arī ekoloģiskajiem un hidroloģiskajiem procesiem, kuri norisinās šīs sistēmas ietvaros;

(f) "zemes degradācija" arīdos, semiarīdos un sausos humīdos apgabalos nozīmē tās ekonomiskās vai bioloģiskās produktivitātes samazināšanos vai izzušanu, vai arī izmaiņas attiecībās starp dabīgi mitrām un apūdeņotām aramzemēm vai to platībām, starp ganībām un mežiem, kā arī citām zemes ierīcības izmaiņu kombinācijām, ieskaitot to arī antropogēnās darbības un sugu attiecību izmaiņas, kā:

(i) augsnes erozija vēja un/vai ūdens darbības rezultātā;

(ii) augsnes fizisko, ķīmisko, bioloģisko un ekonomisko kategoriju samazināšana, un

(iii) dabīgās veģetācijas zaudēšana uz ilgāku laiku;

(g) "arīdie, semiarīdie un sausie daļēji-humīdie apgabali" nozīmē apgabalus, izņemot polāros un daļēji-polāros reģionus, kuros gada nokrišņu daudzums attiecībā pret iespējamo iztvaikošanu atrodas robežās no 0,05 līdz 0,65;

(h) "ietekmētie apgabali" nozīmē arīdos, semiarīdos un/vai sausos daļēji-humīdos apgabalus, kurus ietekmē vai skar pārtuksnešošanās;

(i) "ietekmētās valstis" nozīmē valstis, kuru teritorijās daļēji vai pilnīgi atrodas ietekmētās teritorijas;

(j) "reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija" nozīmē attiecīgā reģiona suverēnu valstu izveidotu organizāciju, kuras kompetencē ir šīs Konvencijas pārraudzībā esošie jautājumi un kurai ir nodotas attiecīgās pilnvaras atbilstoši starptautiskajām procedūrām, parakstīt, ratificēt, pieņemt, atzīt vai pievienoties šai Konvencijai;

(k) "attīstītās dalībvalstis" nozīmē attīstītās valstis kā Konvencijas Līgumslēdzējas Puses un šo valstu izveidotas reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas.

2. pants

Mērķi

1. Šīs Konvencijas mērķis ir cīnīties pret pārtuksnešošanos un samazināt sausuma efektus valstīs, kuras sastopas ar nopietnām sausuma un/vai pārtuksnešošanās izraisītajām problēmām, jo īpaši Āfrikā, ar efektīvām akcijām visos līmeņos, ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un pielietojot partnerības programmas, atbilstoši Agenda 21 pieņemtajām pamatnostādnēm attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību ietekmētajās zonās.

2. Šī mērķa sasniegšana prasa ilglaicīgu integrālu stratēģiju ieviešanu ietekmētajās teritorijās, vienlaicīgi veicot augsnes aizsardzības pasākumus, veicinot augšņu produktivitātes pieaugumu, ieviešot ilgtspējīgu zemes un ūdens resursu apsaimniekošanu, kā arī uzlabojot sadzīves apstākļus, jo īpaši pašvaldību līmenī.

3. pants

Principi

Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķi un ieviestu tās paņēmienus, Līgumslēdzējas Puses vadās, inter alia, no sekojošā:

(a) Puses nodrošina, ka lēmumi par programmu izstrādi cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma radīto efektu samazināšanu un to ieviešanu, tiek pieņemti ar sabiedrības un vietējo pašvaldību līdzdalību, kā arī tiek veidota laba saikne starp vietējā līmeņa un nacionālā līmeņa akcijām;

(b) Puses veido savstarpējo sadarbību solidaritātes un partnerības ceļā, uzlabojot savstarpējo sadarbību un koordināciju apakšreģionu, reģionu un starptautiskajā līmenī, labāk izmantojot finansiālos, cilvēku, organizacionālos un tehniskos resursus, kur tie vajadzīgi;

(c) Puses izveido sadarbību visos līmeņos starp valdību, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un zemes īpašniekiem, kas balstīta uz labu partnerību un kooperācijas, lai izveidotu labāku un vienotu sapratni jautājumos par dabu un zemes un ūdens resursu vērtību ietekmētajās teritorijās, lai varētu sekmīgāk darboties to ilgtspējīgas izmantošanas virzienā, un

(d) Puses ņem vērā pilnībā speciālos apstākļus un problēmas ietekmētajās jaunattīstības valstīs, jo īpaši attiecībā uz visvājāk attīstītajām valstīm.

II sadaļa

VISPĀRĪGIE NOSACĪJUMI

4. pants

Vispārīgās prasības

1. Puses var ieviest šīs Konvencijas noteiktās prasības individuāli vai kopējā sadarbībā, vai caur esošiem vai jauniem divpusējiem vai daudzpusējiem sagatavošanās darbiem vai to kombinācijām, tomēr uzsverama koordinācijas ilgtermiņa stratēģijas nepieciešamība visos sadarbības līmeņos.

2. Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķi, Puses:

(a) izmanto integrētu pieeju attiecībā uz pārtuksnešošanās un sausuma procesa fiziskajiem, bioloģiskajiem un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(b) starptautiskajās un reģionālajās institūcijās pienācīgi novērtē situāciju, kādā atrodas jaunattīstības valstis attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, tirgus attiecībām un parādiem, lai izveidotu ekonomiskos instrumentus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

(c) integrē nabadzības novēršanas stratēģiju pasākumos cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem;

(d) veicina sadarbību starp ietekmētajā Pusēm vides aizsardzības un zemes un ūdens resursu aizsardzības jomās, tā kā tie ir saistoši attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu;

(e) stiprina subreģionālo, reģionālo un starptautisko sadarbību;

(f) sadarbojas ar atbilstošajām starpvaldību organizācijām;

(g) izveido dažādus institucionālos mehānismus, ja tādi nepieciešami, paturot prātā nepieciešamību novērst funkciju dubultošanos; un

(h) veicina jau esošo divpusējos un daudzpusējos finansiālos mehānismus un sagatavošanās darbus, kas mobilizētu un novadītu ievērojamus finansiālos resursus ietekmētajām jaunattīstības valstīm (Pusēm), lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis (Puses) tiek novērtētas kā palīdzības saņemšanas objekts šīs Konvencijas ieviešanai.

5. pants

Prasības ietekmētajām valstīm, Konvencijas Pusēm

Papildus prasībām, kuras ietvertas Konvencijas 5. pantā, ietekmētās Puses:

(a) cīņu pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem definē kā prioritāti un atvēl šiem pasākumiem nepieciešamos resursus atbilstoši to apstākļiem un reālajām iespējām;

(b) izveido stratēģijas un nosaka prioritātes saistībā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un plāniem un/vai politikām, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus;

(c) pievēršas pārtuksnešošanās gadījumiem un pievērš speciālu uzmanību sociāli-ekonomisko faktoru ietekmei pārtuksnešošanās procesā;

(d) veido sabiedrības apziņu un veicina vietējās sabiedrības iesaistīšanos, jo īpaši jaunatnes un sieviešu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem, kā arī izmanto nevalstisko organizāciju atbalstu; un

(e) nodrošina tam nepieciešamos apstākļus, stiprinot, ja tas nepieciešams, atbilstošo esošo likumdošanu, bet kur tāda nav pietiekama, sagatavojot jaunus likumdošanas aktus un izstrādājot ilgtermiņa politikas un rīcības programmas.

6. pants

Prasības attīstītajām valstīm, Konvencijas Pusēm

Papildus vispārīgajām prasībām, kuras izriet no Konvencijas 4. panta, attīstītās valstis, Konvencijas Puses:

(a) pēc vienošanās aktīvi atbalsta, individuāli vai kopā, ietekmēto jaunattīstības valstu Konvencijas Pušu centienus, jo sevišķi Āfrikas valstu, un sevišķi mazāk attīstītu valstu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem;

(b) nodrošina pietiekamus finansiālos resursus un citas atbalsta formas, lai palīdzētu ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo sevišķi Āfrikā, izstrādāt un ieviest viņu pašu ilgtermiņa plānus un stratēģijas cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma izraisītos efektus;

(c) veicina jaunu un papildus finansējumu avotu izveidi atbilstoši 20. panta 2. daļas (b) punktam;

(d) iedrošina privātā sektora un citu nevaldību avotu piedalīšanos finansējumā; un

(e) ierosina un veicinātu ietekmēto jaunattīstības valstu iepazīstināšanu ar nepieciešamajām zināšanām, tehnoloģijām un know-how.

7. pants

Prioritātes Āfrikai

Lai ieviestu šo Konvenciju, Puses dod priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm, pamatojoties uz īpašo situāciju šajā reģionā, vienlaicīgi neatstumjot arī jaunattīstības valstis citos reģionos.

8. pants

Attiecības ar citām Konvencijām

1. 1. Puses saskaņo darbības, kuras tiek veiktas šīs Konvencijas ietvaros, un ja tās ir Puses citām Konvencijām vai starptautiskajiem līgumiem, jo sevišķi ANO Vispārīgajai klimata izmaiņu Konvencijai vai Konvencijai Par bioloģisko daudzveidību, ar šo Konvenciju pasākumiem, lai gūtu maksimālu pozitīvu efektu no katras Konvencijas un novērstu pasākumu pārklāšanos un dubultošanos.

Puses nodrošina kopēju programmu vadīšanu, jo sevišķi tādās jomās kā izpēte, apmācības, sistemātiski novērojumi un informācijas savākšana un apmaiņa, tādā veidā un līmenī, lai tās dotu ieguldījumu attiecīgo līgumu mērķu sasniegšanā.

2. Šīs Konvencijas nosacījumi nedrīkst ietekmēt nevienas Puses tiesības un pienākumus, kuri izriet no divpusējiem, reģionāliem vai starptautiskajiem līgumiem, kurus Puses parakstījušas pirms šī Konvencija stājas spēkā.

III sadaļa

RĪCĪBAS PROGRAMMAS, ZINĀTNISKĀ UN TEHNISKĀ SADARBĪBA UN ATBALSTOŠIE PASĀKUMI

1. apakšnodaļa: Rīcības programmas

9. pants

Pamata nosacījumi

1. Lai izpildītu Konvencijas 5. panta nosacījumus, ietekmētās jaunattīstības valstis/Puses un jebkura cita ietekmētā valsts/ Puse, vadoties no atbilstošā reģionālās ieviešanas pielikuma vai, citādā veidā, kā to nosacījis Konvencijas Pastāvīgais Sekretariāts, izsakot rakstiski ierosinājumu sagatavot nacionālo rīcības programmu, sagatavo, publiski apspriež un realizē nacionālo rīcības programmu, vai iespēju robežās, vai, eksistējot citiem plāniem vai programmā, subreģionālajām un reģionālajām rīcības programmām, kuru centrālais elements ir cīņa pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu novēršana, piedalās tajās. Šādas programmas ir jāatjauno un jāprecizē, balstoties uz reālajiem laika novērojumiem, kā arī pētījumu rezultātiem. Nacionālajām rīcības programmām jābūt cieši saistītām ar citiem nacionālajiem politikas pasākumiem ilgtspējīgas attīstības veidošanai.

2. Atbilstoši 6. pantā noteiktajiem nosacījumiem attiecībā uz attīstīto valstu atbalstu un tā dažādajām formām, priekšroka jādod, kā tas noteikts, nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu ieviešanai ietekmētajās jaunattīstības valstīs/Pusēs, it īpaši Āfrikā, gan tiešā ceļā, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, vai abējādi.

3. Puses izmanto ANO vai citu attiecīgu starptautisku organizāciju, akadēmisko institūtu, zinātnisko organizāciju un nevalstisko organizāciju izveidotos pārvaldes orgānus, fondus un programmas, lai sadarbojoties, atbilstoši to mandātiem un iespējām, atbalstītu rīcības programmu izstrādāšanu, ieviešanu un to pārraudzību.

10. pants

Nacionālās rīcības programmas

1. Nacionālo rīcības programmu mērķis ir identificēt faktorus, kuri ir noteicošie pārtuksnešošanās procesā un atrast paņēmienus un to pielietojumu cīņā pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma radītos negatīvos efektus.

2. Nacionālās rīcības programmas uzsver un nosaka valdību lomu, vietējo pašvaldību un zemes īpašnieku atbildību, kā arī pieejamos un nepieciešamos resursus. Tie, inter alia:

(a) pievienojas ilgtermiņa stratēģijai cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, uzsver to ieviešanu un integrāciju nacionālajās ilgtspējīgas attīstības politikās;

(b) atļauj dažādas modifikācijas atbilstoši mainīgajiem apstākļiem, kā arī pieļauj ievērojamu brīvību vietējā līmenī, lai varētu ietvert dažādus sociāli ekonomiskos, bioloģiskos un ģeofizikālos apstākļus;

(c) pievērš īpašu uzmanību dažādu preventīvo pasākumu ieviešanai attiecībā uz zemēm, kuras vēl nav degradētas, vai kuras ir tikai viegli degradētas;

(d) atbalsta nacionālās klimatoloģiskās, meteoroloģiskās un hidroloģiskās kapacitātes un to līdzekļus sausuma agrās brīdināšanas veikšanai;

(e) attīsta politikas un stiprina institucionālo struktūru, lai varētu uzlabot sadarbību un koordināciju labas partnerības garā starp visu līmeņu valdībām, vietējo sabiedrību un sabiedrības interešu grupām, un veicina vietējās sabiedrības pieeju informāciju un nepieciešamajām tehnoloģijām;

(f) nodrošina sabiedrības un nevalstisko organizāciju efektīvu līdzdarbošanos vietējā, nacionālajā un reģionālajā līmenī, arī atbilstošu sieviešu un vīriešu, dabas resursu lietotāju, lauksaimnieku un lopkopju, un to pārstāvju, pārstāvniecību politikas veidošanā, lēmumu pieņemšanā, rīcību īstenošanā un paveiktā izvērtēšanā attiecībā uz nacionālajām programmām; un

(g) pieprasa regulāru izvērtēšanu un progresa ziņojumu sagatavošanu par to ieviešanu.

3. Nacionālās rīcības programmas var ietvert, inter alia, visus vai dažus no sekojošajiem pasākumiem, lai sagatavotos sausuma radīto efektu samazināšanai vai tos novērstu:

(a) izveidotu un/vai stiprinātu, ja nepieciešams, agrās brīdināšanas sistēmas, ietverot vietējās un nacionālās struktūras, kā arī apvienotās sistēmas subreģionālā un reģionālā līmenī, un mehānismus, lai atbalstītu vides apstākļu dēļ pārvietotās personas;

(b) stiprinātu sausuma gatavības un vadības sistēmas, sagatavojot sausuma periodu rīcības plānus vietējā, nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, kuri ietver gan sezonālās, gan ilggadīgās klimata varbūtības;

(c) izveido un/vai stiprina kā nepieciešams, pārtikas drošības sistēmas, ieskaitot uzglabāšanas un tirgus regulēšanas mehānismus, it īpaši lauku apdzīvotajās vietās;

(d) izveido alternatīvos saimniekošanas projektus, kas nodrošina citus ienākumus sausuma skartajās teritorijās; un

(e) izveido ilgtspējīgas irigācijas sistēmas gan graudaugiem, gan lopkopībai.

4. Ņemot vērā katras ietekmētās valsts/Puses apstākļus un specifiskās prasības, nacionālā rīcības programmas ietver, ja nepieciešams, inter alia, pasākumus dažās sekojošajās prioritātēs, ja tie saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma radītos efektus ietekmētajās zonās vai to iedzīvotājiem: veicina alternatīvu saimniecības veidu attīstību un uzlabo nacionālo ekonomisko vidi ar mērķi stiprināt programmas, attiecībā uz nabadzības novēršanu, barības drošības nodrošināšanu, demogrāfisko dinamiku, dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses ieviešanu; enerģijas resursu efektīvāku izmantošanu un jaunu enerģijas avotu izmantošanu; institucionālo un juridisko sakārtotību; regulāru novērojumu un novērtējumu veicošo struktūru stiprināšanu, ietverot hidroloģiskos un meteoroloģiskos dienestus, un vispārēju sabiedrības izglītošanu, attīstīšanu un iesaistīšanu.

11. pants

Subreģionālās un reģionālās rīcības programmas

Ietekmētās valstis Puses konsultējas, lai sagatavotu, kā nepieciešams saskaņā ar attiecīgo reģionālās ieviešanas pielikumu, subreģionālu un/vai reģionālu rīcības programmu, lai harmonizētu, papildinātu un palielinātu nacionālo programmu efektivitāti. Šis jautājums atrunāts 10. pantā un attiecas mutatis mutandis uz subreģionālajām un reģionālajām programmām. Šāda sadarbība var ietvert saskaņotas kopējas programmas pārrobežu dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, zinātnisko un tehnisko sadarbību, kā arī atbilstošo institūciju stiprināšanu.

12. pants

Starptautiskā sadarbība

Ietekmētās valstis Puses, sadarbībā ar citām valstīm pusēm un starptautisko sabiedrību sadarbojas, lai nodrošinātu Konvencijas ieviešanai nepieciešamo vidi un apstākļus. Šādai sadarbībai jāaptver arī zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas ieviešanas jomas, kā arī informācijas savākšana un apmaiņa, un finansiālie resursi.

13. pants

Atbalsts rīcības programmu izstrādāšanai un ieviešanai

1. Pasākumi lai atbalstītu rīcības programmas, kā tas noteikts 9. pantā ietver, inter alia:

(a) finansiālu sadarbību lai nodrošinātu ilglaicīgu finansējumu rīcības programmu izstrādāšanai;

(b) dažādu sadarbības mehānismu izveidi, lai labāk atbalstītu programmu atbalstu un ieviešanu vietējā līmenī, ietverot nevalstiskās organizācijas un lai iegūtu atsaucību un atbalstu dažādu pilot programmu veikšanai;

(c) palielinātu projektu pielāgošanu, arī attiecībā uz to finansējumu un ieviešanu eksperimenta ceļā, lai varētu tajos iesaistīt vietējo sabiedrību; un

(d) ja nepieciešams, administratīvās un finansu procedūras, kas atļauj efektīvi iesaistīt dažādas atbalsta programmas.

2. Sniedzot atbalstu ietekmētajai jaunattīstības valstu Pusēm, priekšroka jādod Āfrikas valstu Pusēm, kā arī vismazāk attīstīto valstu pusēm.

14. pants

Koordinācija rīcības programmu izstrādē un ieviešanā

1. Puses strādā cieši kopā, gan tieši, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, lai izstrādātu un īstenotu rīcības programmas.

2. Puses izveido operatīvus mehānismus, jo īpaši nacionālajā un lauka līmenī, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo koordināciju starp attīstīto valstu Pusēm, jaunattīstības valstu Pusēm un atbilstošajām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai izvairītos no dubultošanās un harmonizētu iejaukšanos un pieeju, un maksimāli izmantotu palīdzības pozitīvo efektu. Ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs, priekšroka jādod ar starptautisko sadarbību saistīto akciju koordinācijai, lai palielinātu resursu izmantošanas efektivitāti, nodrošinātu atbilstošu lūdz dalību, un atbalstītu nacionālo rīcības programmu un šīs Konvencijas prioritāšu ieviešanu.

15. pants

Reģionālās ieviešanas pielikumi

Rīcības programmās iestrādājamie elementi ir jāizvēlas un jāpiemēro atbilstoši sociāli ekonomiskajiem, ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem faktoriem, kuri noderīgi konkrētajās ietekmētajās valstīs Pusēs vai reģionos, kā arī pēc to attīstības līmeņiem. Vadlīnijas rīcību programmu sagatavošanai un to galvenie fokusējošie mērķi ir izstrādāti un ietverti reģionālās ieviešanas pielikumos.

2. apakšnodaļa: Zinātniskā un tehniskā sadarbība

16. pants

Informācijas savākšana, analīze un apmaiņa

Puses nolemj, saskaņā ar to reālajām iespējām, integrēt un koordinēt datu ievākšanu, analīzi un apmaiņu attiecībā uz visiem īslaicīgajiem un ilglaicīgajiem datiem un informāciju, lai nodrošinātu sistemātiskus novērojumus par zemes degradāciju ietekmētajās zonās un lai labāk saprastu pārtuksnešošanās un sausuma izraisīto efektu procesus. Tas varētu palīdzēt pilnveidot, inter alia, agrās brīdināšanas un iepriekšējās plānošanas procesus attiecībā uz tādu periodu paredzēšanu, kuros varētu tikt sagaidītas klimata atšķirības no vidējā, sniedzot praktiskus padomus lietotājiem visos līmeņos, jo sevišķi informējot par tiem vietējos iedzīvotājus. Lai to sasniegtu, tiem:

(a) jāatbalsta un jāstiprina globālo tīklu un institūciju funkcionēšana un datu ievākšanas, analīzes un apmaiņas mehānismi, kā arī sistemātiskie novērojumi visos līmeņos, kuriem jāveic, inter alia:

(i) jāīsteno mērķis lietot savietojamus standartus un sistēmas;

(ii) jānodrošina nepieciešamie dati un staciju tīkls, ietverot tālus mazapdzīvotus rajonus;

(iii) jālieto moderna tehnoloģija datu savākšanai, pārraidīšanai un izvērtēšanai, kā arī zemes degradācijas novērtēšanai; un

(iv) ciešāk jāsasaista nacionālie, subreģionālie un reģionālie datu un informācijas apstrādes centri ciešāk ar globālajiem informācijas avotiem;

(b) jānodrošina, ka informācijas savākšana, analīze un apmaiņa vērsta uz vietējo iedzīvotāju un to lēmumu pieņēmēju nodrošināšanu ar informāciju, kuri risina šīs specifiskās problēmas, un ka vietējie iedzīvotāji ir iesaistīti šajos pasākumos;

(c) jāatbalsta un tālāk jāattīsta divpusējās un daudzpusējās programmas un projekti, kuru uzdevums ir definēt, vadīt, izvērtēt un finansēt datu savākšanu, analīzi un apmaiņu, ietverot, inter alia, integrālu fizisko, bioloģisko un sociālo un ekonomisko indikatoru pielietošanu;

(d) jāizmanto pilnībā kompetentu starpvaldību un nevalstisko organizāciju un to ekspertu pieredze, it īpaši, lai izplatītu nepieciešamo informāciju un pieredzi starp dažādām mērķa grupām dažādos reģionos;

(e) jāievērtē pilnībā datu savākšanas, analīzes un apmaiņas nozīme attiecībā uz sociāli-ekonomiskajiem datiem, kā arī to integrācija ar fiziskajiem un bioloģiskajiem datiem;

(f) jāpanāk pilna informācijas apmaiņa un tās atklāta un pilna publiskošana no visiem pieejamajiem avotiem attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu; un

(g) atbilstoši attiecīgajai nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, jāizplata informācija par vietējas nozīmes un tradicionālajām zināšanām, lai nodrošinātu to saglabāšanos un apriti, kā arī iegūtu no tām maksimālo atdevi, attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem.

17. pants

Izpēte un attīstība

1. Puses, atbilstoši savām iespējām pieņem mērus, lai attīstītu tehnisko un zinātnisko sadarbību cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisīto efektu samazināšanā gan starp nacionālajām, subreģionālajām, reģionālajām, gan starptautiskajām institūcijām. Lai to sasniegtu, tās atbalsta zinātniskās aktivitātes, kas:

(a) palielina zināšanas par procesiem, kas izsauc pārtuksnešošanos vai sausumu, kā arī to ietekmi, un saistību starp tiem, par atsevišķiem raksturīgiem gadījumiem, gan dabiskiem un antropogēniem, attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, un sasniegtu palielinātu produktivitāti vai arī uzlabotu ilgtspējīgu dabas resursu lietošanu un apsaimniekošanu;

(b) atbilst labi definētiem mērķiem, nodrošina vietējo iedzīvotāju specifiskās vajadzības un ved uz paņēmienu identificēšanu un pasākumu ieviešanu, kuri ved uz iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos ietekmētajās zonās;

(c) aizsargā, integrē, nodrošina un izvērtē tradicionālās un vietējās zināšanas, know-how un praksi, nodrošina to aizsardzību attiecīgajā nacionālajā likumdošanā un/vai politikā, lai šo zināšanu īpašnieki no tām vai no tehnoloģijas attīstības saistībā ar šīm zināšanām iegūtu tiešu komerciālu labumu;

(d) attīsta un stiprina nacionālās, subreģionālās un reģionālās zinātniskās potences ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs, it īpaši Āfrikā, ietverot vietējo zināšanu un iemaņu attīstību un stiprināšanu līdz nepieciešamajam līmenim, it īpaši valstīs ar neattīstītu pētniecisko bāzi, pievēršot īpašu nozīmi starp disciplinārajiem un sociāli-ekonomiskajiem pētījumiem;

(e) ņem vērā, kur tas nozīmīgi, attiecības starp nabadzību, migrāciju, ko izsauc vides faktori, un pārtuksnešošanos;

(f) atbalsta un vada kopīgas pētnieciskās programmas starp nacionālajām, subreģionālajām un starptautiskajām pētnieciskajām institūcijām, gan publiskajā, gan privātajā sektorā, lai attīstītu un uzlabotu tehnoloģijas ilgtspējīgas attīstības virzienā, padarītu tās pieejamas un sasniedzamas vietējai sabiedrībai; un

(g) palielinātu ūdens resursu pieejamību ietekmētajās zonās, inter alia, no mākslīgajiem lietus līdzekļiem.

2. Pētījumu prioritātes atsevišķiem reģioniem un subreģioniem, kas atspoguļo dažādus vietējos apstākļus, un kas ietver rīcības programmas. Pušu konference periodiski izvērtē pētījumu prioritātes pēc Zinātnes un Tehnoloģijas Komitejas ieteikuma.

18. pants

Tehnoloģiju tālāka nodošana, iepazīstināšana, adaptācija un attīstība

1. Puses veic darbības, kā tas nolemts un atbilstoši to nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, lai veicinātu, finansētu un/vai atbalstītu šādu transfertu finansēšanu, iepazīstināšanu, adaptāciju un attīstību attiecībā uz videi draudzīgām, ekonomiski pielietojamām un sociāli pieņemamām tehnoloģijām, kas noderīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus, vienlaicīgi veicinot arī ilgtspējīgas attīstības sasniegšanu ietekmētajās zonās. Tāda sadarbība var tikt realizēta divpusēji vai daudzpusēji, kā tas nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu starpvaldību un nevalstisko organizāciju ekspertīzi un praksi. Puses nodrošina, ka:

(a) pilnīgi tiek izmantotas nozīmīgas eksistējošas nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās informācijas sistēmas un "clearing-houses" priekš informācijas izvērtēšanas par pieejamajām tehnoloģijām, to avotiem, to vides riskiem un plaša mēroga informācija par to pielietošanu;

(b) tiek veicināta pieeja, jo īpaši attiecībā pret ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, uz izdevīgiem noteikumiem, iekļaujot koncesijas un dažādas norunas, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī to, ka tehnoloģijām jābūt praktiski pielietojamām vietējo iedzīvotāju specifisko vajadzību apmierināšanai, pievēršot speciālu uzmanību šādu tehnoloģiju ietekmei uz sociālo sfēru, kultūru, ekonomiku un vidi;

(c) veicināt sadarbību starp ietekmētajām valstīm tehnoloģiju ziņā, izmantojot finansiālo palīdzību vai citus pielietojamus paņēmienus;

(d) paplašināt sadarbību tehnoloģijas jomā starp ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, ietverot, kur svarīgi, kopējus uzņēmumus, speciāli tajos sektoros, kuri piedāvā alternatīvus saimniecības veidus; un

(e) pieņem atbilstošus mērus lai radītu vietējā tirgus apstākļus un iniciatīvas, finansu vai citādus, kas vada uz piemērotu tehnoloģiju attīstību, transfertu, izpazīstināšanu un adaptāciju, zināšanām, know-how un praksi, ietverot pasākumus lai nodrošinātu adekvātu un efektīvu intelektuālā īpašuma aizsardzību.

2. Puses, saistībā ar to iespējām, un to nacionālās likumdošanas tiesību normām un/vai politiku, aizsargā, veicina un lieto īpašas vietējās tradīcijas un vietējās tehnoloģijas, zināšanas, know-how un prakses un, tādā veidā, tās dara sekojošo:

(a) sagatavo šādu tehnoloģiju inventarizācijas, zināšanas, know-how un pielietošanas prakses par to iespējamo lietošanu plašā vietējā sabiedrībā, un veic šādas informācijas izplatīšanu, kur nepieciešams, sadarbībā ar nozīmīgām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām;

(b) nodrošina šādām tehnoloģijām, zināšanām, know-how un pielietošanas praksei adekvātu aizsardzību un ka vietējie iedzīvotāji iegūst no tā tiešu labumu, uz līdzīgām iespējām un kā vienojušies, no visām iespējamām komerciālām pielietojuma reizēm vai no visām tālākām attīstībām, kuras bāzējas uz šīm tehnoloģijām vēlāk;

(c) nodrošina un aktīvi atbalsta šādu tehnoloģiju tālāku attīstību un to izplatību, zināšanas, know-how un pielietošanas praksi, kā arī jaunu tehnoloģiju attīstību uz minēto bāzes; un

(d) veicina, ja nepieciešams, šādu tehnoloģiju adaptāciju, zināšanas, know-how un pielietošanas praksi plašai lietošanai un integrē tās ar modernajām tehnoloģijām, kā tas iespējams.

3. apakšnodaļa: Atbalsta pasākumi

19. pants

Rīcības spējas palielināšana, izglītība un sabiedrības iesaistīšana

1. Puses atzīst rīcības spējas palielināšanas izšķirošo nozīmi — ar šo jēdzienu saprotot atbilstošu vietējo un nacionālo institūciju izveidošanu, apmācību un attīstību — pasākumiem par cīņu pret pārtuksnešošanos un, lai samazinātu sausuma nelabvēlīgos efektus. Tie atbalsta, cik nepieciešams, kapacitātes celšanu:

(a) ar vietējo cilvēku, sevišķi sieviešu un jaunatnes līdzdalību visos līmeņos, jo īpaši vietējā līmenī, un sadarbojoties ar vietējām un nevalstiskajām organizācijām;

(b) stiprinot apmācību un pētījumu kapacitāti nacionālajā līmenī pārtuksnešošanās un sausuma jomās;

(c) izveidojot un/vai stiprinot un paplašinot pakalpojumus, kuru rezultātā atbilstošas tehnoloģiskās metodes un tehnikas efektīvāk caur lauka apmācībām un lauku organizāciju biedriem tiek izplatītas plašai sabiedrībai un noder dabas resursu aizsardzībai un to ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

(d) atbalstot vietējo iedzīvotāju zināšanu un know-how izplatīšanu un lietošanu un veicinot to izplatīšanu, kur tas iespējams;

(e) adaptējot, kur nepieciešams, atbilstošas videi draudzīgas tehnoloģijas un tradicionālās lauksaimniecības un nomadu metodes ar moderniem sociāli-ekonomiskajiem apstākļiem;

(f) nodrošinot atbilstošas apmācības un tehnoloģiju alternatīvo enerģijas resursu izmantošanā, it īpaši atjaunojamo resursu izmantošanā, kas vērsti, lai samazinātu atkarību koksnes izmantošanā kurināmajam;

(g) caur sadarbību, kā savstarpēji nolemts, stiprinot ietekmētās jaunattīstības valsts-Puses kapacitāti, lai varētu izstrādāt un īstenot programmas datu savākšanas, analīzes un informācijas apmaiņas jomā atbilstoši 16. pantam;

(h) ar novatoriskiem paņēmieniem attīstot alternatīvus saimniecības veidus, kā arī apgūstot jaunas iemaņas;

(i) apmācot lēmumu pieņēmējus, menedžerus un personālu, kas atbildīgs par datu savākšanu un analīzi, kā arī to izplatīšanu un izmantošanu, agri sniegt brīdinošu informāciju par sagaidāmajiem sausuma apstākļiem un gaidāmo ražu;

(j) ar efektīvāku nacionālo institūciju darbību un tās likumdošanas bāzi, kur nepieciešams, veidojot jaunas institūcijas, vienlaicīgi ar stratēģiskās plānošanas un menedžmenta jautājumu risināšanu; un

(k) izmantojot speciālistu apmaiņas programmas, lai palielinātu ietekmēto valstu pušu kapacitātes ar ilgtermiņa interaktīvu mācību un studiju procesu.

2. Ietekmētās jaunattīstības valstu Puses izstrādā, sadarbībā ar citām Pusēm un kompetentām starp valdību un nevalstiskajām organizācijām, kur nepieciešams, starpdisciplināru pārskatu par pieejamo kapacitāti un iestādēm vietējā un nacionālā līmenī, un par to stiprināšanas iespējām.

3. Puses sadarbojas viena ar otru un caur kompetentām starpvaldību organizācijām, kā arī ar nevalstiskajām organizācijām, izveidojot un atbalstot programmas sabiedrības iesaistīšanā un apmācībā, gan ietekmētajās, gan, kur tas nepieciešams, neietekmētajās valstu Pusēs, lai veicinātu sapratni par cēloņiem un sekām, kas izraisa pārtuksnešošanos un sausumu, un par Konvencijas mērķu sasniegšanas lielo nozīmi šajā jomā. Lai to sasniegtu:

(a) organizē plašas sabiedrības iesaistīšanās kampaņas;

(b) atbalsta, regulārā veidā, piekļūšanu pie sabiedrībai nozīmīgas informācijas, kā arī plašas sabiedrības piedalīšanos izglītības un līdzdalības pasākumos;

(c) iedrošina dažādas asociācijas un iestādes iesaistīties sabiedrības līdzdalības procesā;

(d) attīsta un izplata izglītojošus un sabiedrību iesaistošus materiālus, kur tas iespējams arī vietējās valodās, apmainās ar ekspertiem un nodrošina ilglaicīgu ekspertu piedalīšanos ietekmētajās valstīs Pusēs, lai apmācītu personālu un realizētu atbilstošas izglītības un apziņas veidošanas programmas, kā arī pilnībā izmantotu visu kompetentajās starptautiskajās institūcijās iegūstamo mācību materiālu;

(e) izvērtē izglītošanas nepieciešamību ietekmētajās zonās, izstrādā atbilstošas skolu programmas un palielina, ja nepieciešams, izglītības un pieaugušo izglītošanas programmas un šādas iespējamības visiem, it īpaši meitenēm un sievietēm, par dabas resursu izvērtējumu, aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ietekmētajās zonās; un

(f) attīsta starpdisciplināras līdzdalības programmas, kas integrē pārtuksnešošanās un sausuma jautājumus izglītības sistēmās, ietverot šos jautājumus arī neformālās, pieaugušo, neklātienes un distances un praktiskās izglītības programmās.

4. Pušu Konference nodrošina un/vai stiprina kontaktus starp reģionālajiem izglītības un apmācības centriem, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus. Šie kontakti tiek izveidoti starp institūcijām, kas izveidotas ar šādiem mērķiem, lai apmācītu zinātnisko un tehnisko personālu un menedžerus, un lai stiprinātu eksistējošās institūcijas, kuras atbild par izglītību un apmācībām ietekmētajās valstīs Pusēs, kur nepieciešams, harmonizējot programmas un organizējot pieredzes apmaiņu par to realizāciju. Šie kontakti cieši sadarbojas ar atbilstošām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai novērstu pārklāšanos un dubultošanos.

20. pants

Finansiālie līdzekļi

1. Izvirzot priekšplānā finansējuma nodrošināšanu Konvencijas mērķu sasniegšanai, Puses, ņemot vērā to reālās iespējas, dara visu iespējamo, lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu programmu cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai realizācijai.

2. Šajā sakarībā, attīstītās valstis Puses, dodot priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm un neizslēdzot arī palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm citos reģionos, saskaņā ar 7. pantu, nodrošina:

(a) ievērojamu finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitot grantus un koncesionālos aizdevumus, lai atbalstītu programmu realizāciju cīņai pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu;

(b) veicina atbilstošu apjoma un izmantošanas laika ziņā finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitos jaunus un papildus finansējuma veidus no Globālā Vides Fonda aktivitātēm, kuras saistās ar pārtuksnešošanos četrās fokālajā zonās, kuras noteicis Globālais Vides Fonds atbilstoši savām procedūrām;

(c) veicina, caur starptautisko sadarbību, tehnoloģijas, zināšanu un know-how nodošanu, un

(d) attīsta, sadarbībā ar ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, novatoriskas metodes un iniciatīvas, lai mobilizētu un piegādātu resursus, tai skaitā no dažādiem fondiem, nevalstiskajām organizācijām un privātā sektora, īpaši parādu samazināšanai un citiem novatoriskiem līdzekļiem, kuri palielina iekšējās finansēšanas iespējas caur starptautiskā parāda samazināšanu vai dzēšanu ietekmētajās jaunattīstības valstīm pusēm, it īpaši Āfrikā.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstīs Pusēs, ņemot vērā viņu reālās iespējas, mobilizē atbilstošus finansiālos resursus, lai īstenotu nacionālās rīcības programmas.

4. Mobilizējot finansiālos resursus, Puses izskata visas iespējas kā izmantot un turpināt dažādus kvalitatīvus uzlabojumus nacionālajos, divpusējos un daudzpusējos finansu avotos un mehānismos, veidojot konsorcijus, kopējas programmas un paralēlos finansējumus, un iesaistot privātā sektora finansēšanas avotus un mehānismus, ieskaitot nevalstisko organizāciju līdzekļus. Lai to sasniegtu, Puses pilnībā izmanto operatīvos mehānismus, kuri doti Konvencijas 14. pantā.

5. Lai mobilizētu finansiālos līdzekļus, kuri nepieciešami ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, Puses:

(a) racionalizē un stiprina to resursu, kurus jau izmanto cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, apsaimniekošanu, pielietojot tos efektīvāk un efektīgāk, izvērtējot to pielietošanas veiksmes un vājās vietas, novēršot šķēršļus to efektīvai lietošanai un, pārorientējot programmas uz integrētu ilglaicīgu pieeju atbilstoši šīs Konvencijas garam;

(b) valdības struktūrās piešķir prioritāti starptautiskajām finansiālajām institūcijām, struktūrām un fondiem, ieskaitot reģionālās attīstības bankas un fondus, kas atbalsta ietekmētās jaunattīstības valstu Puses, jo īpaši Āfrikā, pasākumos, kuri veicina Konvencijas ieviešanu, to attiecinot uz rīcības programmām, kuras tiek īstenotas saistībā ar reģionālajiem ieviešanas pielikumiem; un

(c) izvērtē ceļus, kā stiprināt reģionālo un subreģionālo sadarbību, lai atbalstītu pasākumus, kurus realizē nacionālajā līmenī.

6. Citas Puses tiek uzaicinātas uz brīvprātības principiem, dalīties ar zināšanām, know-how un tehnikām, kuras saistītas ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai finansiālajiem resursiem ar ietekmētajām jaunattīstības valstīm.

7. Lai ietekmētās jaunattīstības valstis Puses varētu Konvenciju īstenot pilnā mērā, it īpaši Āfrikas valstis, tām jāsaņem atbilstoša palīdzība no attīstītajām valstīm Pusēm, it īpaši attiecībā uz finansiālajiem resursiem un tehnoloģijas nodošanu. Izpildot savas saistības, attīstītās valstis ņem vērā, ka ekonomiskā un sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir pirmās prioritātes attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, jo īpaši Āfrikā.

21. pants

Finansiālie mehānismi

1. Pušu Konference atbalsta pieejamību finansiālajiem mehānismiem un iedrošina šos mehānismus maksimāli iespējamā finansējuma sniegšanā ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, it īpaši Āfrikā, lai īstenotu šo Konvenciju. Šajā sakarā, Pušu Konference apsver un izvirza pieņemšanai inter alia dažādas pieejas un politikas, lai:

(a) apmierinātu nepieciešamā finansējuma vajadzības nacionālajā, subreģionālajā, reģionālajā un globālajā līmenī attiecībā uz aktivitātēm, kuras atbilst Konvencijas mērķiem;

(b) atbalstītu dažādu avotu finansēšanas pieeju, tai atbilstošus mehānismus un kārtību, un to novērtējumu saskaņā ar 20. pantu;

(c) nodrošinātu ieinteresētās Puses un starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar regulāru informāciju par pieejamajiem resursiem un fondiem un to lietošanas prasībām, lai veicinātu labāku sadarbību šo organizāciju starpā;

(d) atbalstītu tādu mehānismu izveidošanu, ja nepieciešams, kā nacionālais fonds cīņai pret pārtuksnešošanos, ietverot un uzaicinot kā dalībniekus nevalstiskās organizācijas, lai piegādātu finansiālos resursus ātri un efektīvi līdz vietējam līmenim ietekmētajās jaunattīstības valstu Pusēs; un

(e) stiprinātu esošos fondus un finansiālos mehānismus subreģionālā un reģionālā līmenī, it īpaši Āfrikā, tādējādi vēl efektīvāk atbalstot šīs Konvencijas īstenošanu.

2. Pušu Konference atbalsta Konvencijas īstenošanu arī caur daudzējādiem mehānismiem ANO sistēmas ietvaros un caur starptautiskajām finansiālajām institūcijām, atbalstot nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmeņa aktivitātes kuras ļauj jaunattīstības valstu Pusēm īstenot savus pienākumus, kurus nosaka Konvencija.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis Puses izmanto, un kur nepieciešams, izveido un/vai stiprina nacionālos koordinācijas mehānismus, integrē tos nacionālajās attīstības programmās, lai nodrošinātu efektīvu pieejamo finansiālo resursu izmantošanu. Tās nodrošina nevalstisko organizāciju, vietējo interešu grupu un privātā sektora līdzdalību finansējuma atrašanā, tā pieejamības sagatavošanā, programmu īstenošanas līdzdalībā un kontrolē vietējā līmenī. Šīs darbības var tikt nodrošinātas tikai ar uzlabotu koordināciju un ātri reaģēt spējīgām programmām no tām Pusēm, kuras sagādā finansējumu un nodrošina palīdzību.

4. Lai palielinātu esošo finansiālo mehānismu efektivitāti un produktivitāti, Globālie mehānismi tiek izveidoti, lai attīstītu finansiālo resursu mobilizāciju un novadītu tos tādiem pasākumiem kā tehnoloģijas transferts granta formā un/vai koncesija vai citi noteikumi, kas pieņemami ietekmētajai jaunattīstības valstij Pusei. Šāds globāls mehānisms darbojas Konvencijas Pušu Konferences pārziņā un vadībā un ir atbildīgs Konvencijas Pušu Konferencei.

5. Pušu konference pirmajā sesijā identificē organizāciju, kurā atradīsies globālais mehānisms. Pušu Konference un tās identificētā organizācija vienojas par šā Globālā mehānisma veidu un formu, lai tas varētu nodrošināt inter alia šādus darbus:

(a) identificēt esošās divpusējās un daudzpusējās sadarbības programmas un sagatavot to inventarizāciju, kuri ir noderīgi Konvencijas īstenošanai;

(b) dot padomu, ja tāds tiek pieprasīts no Pusēm, par novatoriskām finansējuma metodēm un finansu avotiem un par sadarbības uzlabošanas iespējām starp Pusi un tiem, vai par pasākumu koordinācijas uzlabošanu nacionālajā līmenī;

(c) nodrošināt ieinteresētās Puses un nozīmīgas starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar informāciju par pieejamajiem finansu resursiem un to izmantošanas noteikumiem, lai veicinātu starp tiem sadarbību; un

(d) sākot ar tās otro sesiju atskaitīties Pušu Konferencei, par tās aktivitātēm.

6. Pušu Konference tās pirmajā sesijā izveido nepieciešamos sakarus un saites ar organizāciju, ko tā identificējusi kā Globālā Mehānisma mājvietu, administratīviem sakariem ar šo mehānismu, nosakot šim nolūkam iespējamos budžeta un cilvēku resursus.

7. Pušu Konference tās trešajā kārtējā sesijā pārskata un atjauno globālā mehānisma politiku, operacionālos instrumentus un pasākumus, kā arī izvērtē tā atskaiti atbilstoši šī panta 4.daļai un ņemot vērā 7. pantu. Balstoties uz šo izvērtējumu, tā var pieņemt lēmumus par attiecīgām rīcībām.

IV sadaļa

INSTITŪCIJAS

22. pants

Pušu Konference

1. Pušu Konference ir ar šo nodibināta.

2. Pušu Konference ir Konvencijas augstākā instance. Tā, atbilstoši savam mandātam, pieņem lēmumus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai. Pušu Konference:

(a) regulāri pārskata Konvencijas īstenošanas gaitu tās institucionālos lēmumus atbilstoši pieredzei, kas iegūta nacionālā, subreģionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, kā arī atbilstoši pēdējām atziņām zinātnē un tehnikā;

(b) atbalsta un veicina informācijas apmaiņu un citus Pušu pieņemtos mērus, un nosaka formu un laiku informācijas iesniegšanai atbilstoši Konvencijas 26. panta prasībām, izvērtē atskaites un sagatavo par tām slēdzienu;

(c) izveido tādas papildu institūcijas, kādas ir nepieciešamas Konvencijas īstenošanai;

(d) izskata ziņojumus, kuri iesniegti papildu institūcijām un veic to izvērtēšanu;

(e) lemj par un pieņem, panākot kompromisu, procedūras noteikumus un finansiālo procedūru noteikumus gan sev, gan papildu institūcijām;

(f) pieņem pielikumus Konvencijai saskaņā ar 30. un 31. pantu;

(g) pieņem programmas un budžetu to izpildei, ietverot arī papildu institūcijas, un veic attiecīgos pasākumus to finansēšanas nodrošināšanai;

(h) ja nepieciešams, veidojot sadarbību, izmanto pakalpojumus un kompetento institūciju un aģentūru sagatavoto informāciju, gan nacionālo vai starptautisko, gan starpvaldību vai nevalstisko;

(i) veicina un stiprina sadarbību ar citām nozīmīgām Konvencijām, izvairoties no pasākumu dubultošanās; un

(j) veic jebkuras tādas darbības, kuras ir nepieciešamas Konvencijas mērķu sasniegšanai.

3. Pušu Konference tās pirmajā sesijā, vienojoties pieņem tās procedūras noteikumus, ietverot tajā skaitā lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz jautājumiem, kuri nav nostiprināti Konvencijā. Šādas procedūras var ietvert speciālus noteikumus par balsu pārsvaru, kas nepieciešams, pieņemot īpašus lēmumus.

4. Pirmo Pušu Konferenci noorganizē Konvencijas Pagaidu sekretariāts atbilstoši 35. panta prasībām, ne vēlāk kā gadu pēc Konvencijas spēkā stāšanās. Ja Pušu Konference nelemj savādāk, otrā konference, trešā un ceturtā kārtējā sesija tiek rīkotas ikgadēji, bet tālākajā Konvencijas realizēšanas gaitā parastās sesijas var tikt noturētas reizi divos gados.

5. Konferences Pušu Ārkārtas sesijas var notikt tādā laikā un kārtībā, kā par to lemj Pušu Konference kārtējā sesijā, vai pēc rakstiska jebkuras Puses ierosinājuma, kas iesniegts Pastāvīgajam Sekretariātam, trīs mēnešu laikā pēc šī iesnieguma izsūtīšanas Pusēm, ja šādu ierosinājumu atbalsta vismaz viena trešā daļa no Pusēm.

6. Katrā kārtējā sesijā, Pušu Konference ievēl Biroju. Biroja struktūra un funkcijas jānosaka procedūras noteikumos. Apstiprinot biroja sastāvu, liela uzmanība jāpievērš ekvivalentai valstu Pušu pārstāvniecībai pēc ģeogrāfiskajiem un ietekmes faktoriem, jo īpaši pievēršot uzmanību Āfrikas valstu pārstāvniecībai.

7. ANO, tās specializētās aģentūras un katra dalībvalsts kā arī novērotāj valsts, kas nav Konvencijas Puse, var tikt pārstāvēta kā novērotājs Pušu Konferences sesijā. Katra institūcija vai aģentūra, gan nacionālā gan starptautiskā, valstiskā vai nevalstiskā, kura ir kompetenta un kvalificēta ar Konvenciju saistītos jautājumos, un kura ir informējusi Pastāvīgo Sekretariātu par savu vēlēšanos tikt pārstāvētai Pušu Konferences sesijā kā novērotājam, var tikt pielaista, ja pret to nav vismaz viena trešdaļa no Pusēm. Novērotāju pielaišana un līdzdalība ir pakļauta procedūras noteikumiem, kurus pieņem Pušu Konference.

8. Pušu Konference var lūgt kompetentas nacionālās un starptautiskās organizācijas, kurām ir atbilstoša pieredze šajā jomā, sagatavot informāciju saistībā ar Konvencijas 16. panta (g) punktu, 17. panta 1. daļas (c) punktu un 18. panta 2. daļas (b) punktu.

23. pants

Pastāvīgais Sekretariāts

1. Ar šo tiek nodibināts pastāvīgais Sekretariāts.

2. Patstāvīgā Sekretariāta funkcijās ietilpst:

(a) sagatavot Pušu Konferences sesijas un sniegt visus nepieciešamos pakalpojumus Konvencijas izveidotajām papildu institūcijām;

(b) sakārtot un izplatīt tam iesniegtos ziņojumus;

(c) atbalstīt palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm pēc to lūguma, īpaši Āfrikas valstīm, Konvencijas īstenošanai nepieciešamās informācijas sakārtošanā un izplatīšanā;

(d) koordinēt tā aktivitātes ar citiem sekretariātiem un citām nozīmīgām starptautiskajām institūcijām un Konvencijām;

(e) iesaistītie, atbilstoši Pušu Konferences norādījumiem, administratīvos pasākumos un slēgt kontraktus, kādus prasa funkciju efektīva izpilde;

(f) sagatavot ziņojumus par savu funkciju izpildi atbilstoši Konvencijas prasībām un iesniegt to Pušu Konferencei; un

(g) veikt citas sekretariāta funkcijas, kuras nosaka Pušu Konference.

3. Pušu Konference, tās pirmajā sesijā, izveido Pastāvīgo Sekretariātu un veic nepieciešamos pasākumus tā funkciju nodrošināšanai.

24. pants

Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja

1. Zinātnes un Tehnoloģijas komiteja tiek izveidota kā Pušu Konferences apakšinstitūcija lai nodrošinātu nepieciešamo informāciju un sniegtu padomus zinātniskos un tehnoloģijas jautājumos attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus. Komiteja rīko savas sanāksmes saistībā ar kārtējām Pušu Konferencēm un ir multidisciplināra un atvērta visu Pušu līdzdalībai. To veido valdību pārstāvji, kuri ir kompetenti un pieredzējuši attiecīgajos jautājumos. Pušu Konference savā pirmajā kārtējā sesijā dod darba uzdevumu Komitejai.

2. Pušu Konference sagatavo un atjauno neatkarīgu ekspertu sarakstu, kuriem ir prasme un pieredze svarīgajās jomās. Saraksts tiek veidots, pamatojoties uz Pušu nominācijām, kas iesniegtas rakstiskā formā, ņemot vērā nepieciešamību pēc multidisciplināras analīzes un ievērot ģeogrāfisko pārstāvniecību.

3. Pušu Konference var, ja nepieciešams, izveidot "ad hoc" darba grupas, lai nodrošinātu caur Komiteju nepieciešamo informāciju un padomu par attiecīgajiem specifiskiem zinātnes jautājumiem un tehnoloģijas jomām, kas nozīmīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma efektus. Šīs darba grupas sastāda no ekspertiem, kuru vardi ietverti sarakstā, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt multidisciplināru pieeju un plašu ģeogrāfisko pārstāvību. Šiem ekspertiem jābūt pietiekamai zinātniskajai pieredzei, tai skaitā lauku darbos, un to saraksts jāapstiprina Pušu Konferencei uz Komitejas iesnieguma pamata. Pušu Konference pieņem lēmumu attiecība uz darba uzdevumiem un šo darba grupu darba noteikumiem.

25. pants

Institūciju, aģentūru un organizāciju sadarbības tīkls

1. Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja Pušu Konferences pārraudzībā veic pētījumu par esošo iestāžu tīklu un izvērtējumu attiecībā uz nozīmīgiem esošiem tīkliem, institūcijām, aģentūrām un organizācijām, kuri vēlas tikt ietverti šajā tīklā. Šāds sadarbības tīkls atbalsta Konvencijas īstenošanu.

2. Pamatojoties uz pētījumu un 1. daļā atrunāto izvērtējumu, Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja iesaka Pušu Konferencei ceļus un līdzekļus, lai attīstītu un stiprinātu saskarsmes uzlabošanu vietējā un citos līmeņos, vērtējot to tādējādi, lai tiktu nodrošinātas ar adresātu tematiskās nepieciešamības, kas atrunātas 16. pantā un 19. pantā.

3. Ņemot vērā šīs rekomendācijas, Pušu konference:

(a) identificē tās nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās vienības, kuras ir visnozīmīgākās ieslēgšanai tīklā, un rekomendē tām operatīvas procedūras un laika grafikus; un

(b) identificē tās vienības, kuras visvairāk noderīgas šāda tīkla atbalstīšanai un stiprināšanai visos līmeņos.

V sadaļa

PROCEDŪRAS

26. pants

Informācijas aprite

1. Katra Puse iesniedz Pušu Konferencei izvērtēšanai regulārajā sesijā, caur Pastāvīgo Sekretariātu, ziņojumus par pieņemtajiem mēriem Konvencijas īstenošanai. Pušu Konference nosaka šādu ziņojumu saturu, formātu un iesniegšanas grafiku.

2. Ietekmētās valstis Puses sagatavo stratēģiju aprakstu, kas paredzētas

5. panta īstenošanai, kā arī nepieciešamo par to īstenošanu.

3. Ietekmētās valstis Puses, kuras īsteno rīcības programmas atbilstoši pantiem no 9. līdz 15., iesniedz detalizētu šo programmu un to izpildes aprakstu.

4. Jebkura ietekmēto valstu — Pušu grupa var sagatavot kopēju ziņojumu par pasākumiem, kuri veikti subreģionālajā un/vai reģionālajā līmenī saskaņā ar rīcības programmu.

5. Attīstītās valstis ziņo par pasākumiem, palīdzot rīcības programmu sagatavošanā un īstenošanā, ieskaitot informāciju par finansiālajiem resursiem kurus tās nodevušas rīcībā, vai gatavojas to darīt, šis Konvencijas īstenošanai.

6. Izplatāmā informācija atbilstoši atrunātajam no 1. līdz 4. daļai, tiek iesniegta Pastāvīgajam Sekretariātam iespējami īsākajā laikā Pušu konferences vajadzībām, kā arī atbilstošajām padotajām organizācijām.

7. Pušu Konference atbalsta, attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, pēc to lūguma, tehniskās un finansiālās palīdzības sniegšanu informācijas savākšanā un izplatīšanā saistībā ar pantu, kā arī identificē tehniskās un finansiālās vajadzības saistībā ar rīcības programmām.

27. pants

Pasākumi saistībā ar īstenošanas jautājumiem

Pušu Konference apsver un pieņem procedūras un institucionālos mehānismus, lai pieņemtu rezolūcijas, kas var būt nepieciešamas saistībā ar Konvencijas īstenošanu.

28. pants

Strīdu novēršanas kārtība

1. Puses novērš jebkurus strīdus attiecībā uz Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu caur sarunām vai ar citiem miermīlīgiem paņēmieniem pēc to izvēles.

2. Ratificējot, pieņemot, apstiprinot, vai pievienojoties Konvencijai, vai jebkurā laikā pēc tam, Puse, kas nav reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, var iesniegt deklarāciju rakstiskā veidā Depozitārijam, ka attiecībā uz jebkuru strīdu par Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu, tā atzīst vienu vai abus sekojošos līdzekļus strīdu novēršanai kā saistošus attiecībā uz katru Pusi, kura pieņem tās pašas saistības:

(a) arbitrāžu saistībā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference kā pielikumu pie Konvencijas cik ātri vien iespējams;

(b) strīdu iesniegšanas kārtību Starptautiskajā Tiesā.

3. Puse, kas ir reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, deklarē par arbitrāžas piemērošanu atbilstoši 2. daļas (a) punktam.

4. Deklarācija, kura iesniegta atbilstoši 2. daļai, paliek spēkā līdz tās termiņa beigām vai trīs mēnešus pēc laika, kad rakstisks paziņojums par tās atsaukšanu tiek fiksēts Depozitārijā.

5. Deklarācijas laika izbeigšanās, paziņojums par tās pārtraukšanu vai jauna deklarācija nedrīkst nekādā veidā ietekmēt procedūras, kuras iesāktas pirms arbitru tribunāla vai Starptautiskās Tiesas, ja strīda Puses neizlemj citādi.

6. Ja strīda Puses nav pieņēmušas to pašu vai kādu no strīda risināšanas procedūrām atbilstoši 2. daļai, un tās nav varējušas vienoties 12 mēnešu laikā, skaitot no laika, kad viena no Pusēm ir informējusi otru par strīdu abu starpā, strīds jānodod strīda izskatīšanā pēc jebkuras strīda Puses lūguma, saskaņā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference cik ātri vien iespējams.

29. pants

Pielikumu juridiskais statuss

1. Pielikumi veido Konvencijas neatņemamu sastāvdaļu un, ja tiek veikta atsauce uz Konvenciju, tā automātiski nozīmē arī atsauci uz pielikumiem.

2. Puses tulko saistības, kuras atrunātas pielikumos atbilstoši tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Konvencijas pantiem.

30. pants

Konvencijas grozījumi

1. Katra Puse var ierosināt grozījumus pie Konvencijas.

2. Grozījumus pieņem kārtējā Konvencijas Pušu Konferences sesija. Pastāvīgais Sekretariāts izsūta ierosinātā grozījuma tekstu Pusēm vismaz sešus mēnešus pirms sanāksmes, kurā teksts tiek piedāvāts izskatīšanai un pieņemšanai. Pastāvīgais sekretariāts piedāvātos grozījumus izplata arī Konvencijas parakstītājiem.

3. Puses pieliek visas pūles, lai panākot kompromisu un vienojoties pieņemtu jebkurus iesniegtos Konvencijas grozījumus. Ja visi līdzekļi kompromisa rašanai tiek izlietoti, bet vienošanās nav panākta, grozījumus, izmantojot pēdējo līdzekli, var pieņemt ar divu trešdaļu balsu vairākumu, balsojot Pusēm, kuras piedalās sanāksmē. Pieņemtos grozījumus Pastāvīgais Sekretariāts nosūtīta Depozitārijam, kurš to izsūta Pusēm ratifikācijai, pieņemšanai, atzīšanai vai pievienošanai.

4. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenti attiecībā uz pielikumiem, jāiesniedz Depozitārijam. Grozījumi, kas pieņemti atbilstoši 3. daļai, stājas spēkā attiecībā uz valstīm, kas to pieņēmušas, 90 dienā pēc tam, kad Depozitārijs ir saņēmis ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus no vismaz divām trešdaļām Pušu, kuras bija Puses uz šī Pielikuma pieņemšanas laiku.

5. Grozījumi stājas spēkā attiecībā uz jebkuru Pusi deviņdesmitajā dienā pēc šīs Puses ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta attiecībā uz noteikto pielikumu noguldīšanas Depozitārijā.

6. Šī panta un 31. panta izpratnē "Puses piedalās un balso" nozīmē, ka Puses piedalās un iesniedz pozitīvu vai negatīvu balsojumu.

31. pants

Pielikumu pieņemšana un grozīšana

1. Katrs Pielikums Konvencijai un jebkuri grozījumi Pielikumiem tiek ieteikti un pieņemti saskaņā ar procedūru par Konvencijas pielikumiem, kas noteikta 30. pantā, kas nosaka, ka, pieņemot papildus reģionālās īstenošanas pielikumus vai grozījumus jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, balsu vairākumam šī atbilstoši šim pantam jānodrošina vismaz divas trešdaļas balsu no attiecīgā reģiona Pusēm, kuras piedalījušās un balsojušas. Depozitārijs informē visas Puses par Pielikumu pieņemšanu vai grozīšanu.

2. Pielikumi, kuri nav reģionālās īstenošanas pielikumi, vai grozījumi šiem pielikumiem, kuri nav grozījumi pie kādiem no reģionālās īstenošanas pielikumiem, un, kas pieņemti saskaņā ar 1. daļu, stājas spēkā attiecībā uz visām Konvencijas Līgumslēdzēj Pusēm pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad Depozitārijs ir paziņojis šīm Līgumslēdzēj Pusēm par šāda pielikuma vai grozījumu pieņemšanu, izņemot tās Puses, kuras šajā laikā rakstiski brīdinājušas Depozitāriju par dotā pielikuma vai grozījuma nepieņemšanu. Šāds pielikums stājas spēkā Pusēm, kuras brīdinājušas par pielikuma vai grozījuma nepieņemšanu, deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad tās informējušas Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu.

3. Reģionālās īstenošanas pielikums vai grozījums jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, kas pieņemti saskaņā ar 1. daļu, stājas spēkā attiecībā uz visām Konvencijas Līgumslēdzēj Pusēm pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad Depozitārijs ir paziņojis šīm Līgumslēdzēj Pusēm par šāda pielikuma vai grozījumu pieņemšanu, izņemot:

(a) jebkuru Pusi, kura brīdinājusi Depozitāriju rakstiskā veidā, sešu mēnešu laikā, par reģionālās īstenošanas Pielikuma vai tā grozījuma nepieņemšanu, šādā gadījumā pielikums vai grozījums stājas spēkā attiecībā uz šo Pusi deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad tā informējusi Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu; un

(b) uz jebkuru Pusi, kas ir iesniegusi deklarāciju attiecībā uz papildus reģionālās īstenošanas pielikumiem vai grozījumiem pie reģionālās īstenošanas pielikumiem saskaņā ar 34. panta 4. daļu, attiecas prasības par šāda pielikuma vai grozījuma stāšanos spēkā deviņdesmitajā dienā kopš iesniegums par attiecīgā pievienošanās instrumenta — ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas, vai pievienošanās realizēšanu, attiecībā uz šo pielikumu vai grozījumu, iesniegts Depozitārijā.

4. Ja pielikuma vai grozījumu pieņemšanai nepieciešama grozījumu pieņemšana pie Konvencijas, minētais pielikums vai grozījums nevar stāties spēkā pirms nav stājušies spēkā grozījumi pie Konvencijas.

32. pants

Tiesības balsot

1. Izņemot 2. daļā atrunāto, katrai Konvencijas Pusei ir viena balss.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, to kompetences jautājumos, var izmantot balsu skaitu atbilstoši ietvertajam dalībvalstu - Konvencijas Pušu skaitam. Tomēr šāda organizācija nevar izmantot savas tiesības balsot, ja kāda no dalībvalstīm izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

VI sadaļa

NOSLĒGUMA JAUTĀJUMI

33. pants

Parakstīšana

Šī Konvencija atvērta parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm vai jebkurai no tās specializētajām aģentūrām kuras, ja tās atzīst kā Puses Starptautiskā Tiesa, kā arī reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām Parīzē, 1994. gada 14.-15. oktobrī. Tā ir atvērta parakstīšanai, pēc šī laika beigām, Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 1995. gada 13. oktobrim.

34. pants

Ratifikācija, pieņemšana, atzīšana un pievienošanās tai

1. Konvencija ir subjekts, kuru valstis un reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas ratificē, pieņem, apstiprina vai tai pievienojas. Pievienoties Konvencijas var arī pēc dienas, kad tās parakstīšana ir pārtraukta. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus iesniedz Depozitārijā.

2. Jebkura reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, kura kļūst par Konvencijas Pusi, pirms kāda no tās dalībvalstīm kļūst par Konvencijas Pusi, uzņemas pilnas saistības attiecībā uz Konvenciju. Kad viena vai vairākas šādas organizācijas dalībvalstis kļūst par Konvencijas Pusēm, organizācija un tās dalībvalstis izlemj par atbildības sadalījumu attiecībā uz Konvencijas īstenošanu. Šādos gadījumos organizācija un tās dalībvalstis nevar vienlaicīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz Konvenciju.

3. Savos instrumentos par Konvencijas ratificēšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos tai, reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas deklarē savas kompetences jomu attiecībā uz Konvencijas pārziņā esošajiem jautājumiem. Tām arī skaidri jānorāda Depozitārijam, kuram savukārt jāinformē Puses, par jebkuru nozīmīgu šo organizāciju kompetences izmaiņu vai palielināšanu.

4. Savos ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentos katra Puse var deklarēt, ka, uz jebkurš reģionālās īstenošanas pielikums vai tā grozījums, stāsies spēkā šajā valstī tikai tad, kad tā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments ir nogādāts Depozitārijā.

35. pants

Pagaidu kārtība

Sekretariāta funkcijas atbilstoši 23. pantam veiks ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1992. gada 22. decembra lēmumu 47/188 izveidotais pagaidu sekretariāts, līdz tam laikam, kad notiks Pušu Konferences pirmā sesija.

36. pants

Stāšanās spēkā

1. Konvencija stāsies spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās piecdesmitā instrumenta iesniegšanas Depozitārijā.

2. Jebkurai valstij vai reģionālajai ekonomiskās integrācijas organizācijai, kura ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas Konvencijai pēc piecdesmitā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas Depozitārijā, Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts vai reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija iesniedz Depozitārijā savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus.

3. Saskaņā ar 1. un 2. daļu, jebkurš iesniegtais instruments, kuru iesniedz reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek uzskatīts par papildinājums pie tiem instrumentiem, kurus iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

37. pants

Atrunas

Nekādas atrunas nevar tikt veiktas attiecībā uz šo Konvenciju.

38. pants

Atsaukšana

1. Jebkurā laikā trīs gadus pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto Pusi, tā var atsaukt savu līdzdalību Konvencijā, iesniedzot Depozitārijā rakstisku iesniegumu.

2. Jebkurš šāds atsaukums stājas spēkā pēc viena gada, kad Depozitārijs saņēmis šādu iesniegumu, vai arī vēlāk, ja tā norādīts iesniegumā par atsaukšanu.

39. pants

Depozitārijs

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālais Sekretariāts ir šīs Konvencijas Depozitārijs.

40. pants

Autentiski teksti

Šīs Konvencijas oriģinālie teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir pilnīgi autentiski un ir deponēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies, būdami tam atbilstoši pilnvaroti, ir parakstījuši Konvenciju.

Parīzē, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit ceturtā gada jūnija septiņpadsmitajā dienā.

I pielikums

Reģionālās ieviešanas pielikums Āfrikai

1. pants

Saturs

Šis pielikums attiecas uz Āfriku, attiecībā uz katru Pusi un atbilstoši Konvencijai, it īpaši tās 7. pantam, attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un/ vai, lai samazinātu sausuma efektus tās arīdajos, semi-arīdajos un sausajos daļēji-humīdajos apgabalos.

2. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī Āfrikā, atbilstoši tās īpašajiem apstākļiem:

(a) identificēt pasākumus un sagatavošanās darbus, ieskaitot to palīdzības procesu pasākumus un sagatavošanas darbus, kurus attīstītās valstis Puses tai sniedz, saistībā ar nozīmīgiem Konvencijas mehānismiem;

(b) Nodrošināt praktiskas iespējas Konvencijas efektīvai īstenošanai Āfrikā, atbilstoši tās specifiskajiem apstākļiem, un

(c) atbalstīt procesus un pasākumus, kas saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus arīdajos, semiarīdajoss un sausajos daļēji-humīdajos Āfrikas apgabalos.

3. pants

Īpaši apstākļi dažādos Āfrikas reģionos

Izpildot savas saistības attiecībā uz šo Konvenciju, Puses, attiecībā uz pielikumu īstenošanu, izmanto vienotu pieeju, kura balstās uz sekojošu Āfrikai raksturīgu apstākļu ņemšanu vērā:

(a) augsts arīdo, semiarīdo un sauso daļēji-humīdo platību īpatsvars;

(b) ievērojams valstu un to iedzīvotāju skaits tiek būtiski iespaidots no pārtuksnešošanās un sausuma periodu regulāras atkārtošanās izsauktajiem negatīvajiem efektiem;

(c) daudzas no ietekmētajām valstīm apjož kaimiņvalstis;

(d) vispārēja nabadzība ir raksturīga daudzām no ietekmētajām valstīm, starp tām ir daudzas jaunattīstības valstis, kuras prasa ievērojamu ārējās palīdzības apjomu, gan grantu un aizdevumu, gan koncesiju formā, lai nodrošinātu to attīstību;

(e) grūtie sociālie un ekonomiskie apstākļi, kurus pastiprina tirdzniecības apstākļu nenoteiktība, ārējie parādi un politiskā nestabilitāte, kas izraisa iekšēju, reģionālu un starptautisku migrāciju;

(f) iedzīvotāju eksistences pārāk lielā tiešā atkarība dabas resursiem, kas, saistībā ar demogrāfiskajiem faktoriem un efektiem un to tendencēm, vāju tehnoloģisko bāzi un nestabilu ražošanas praksi, veicina nopietnu resursu degradāciju;

(g) nepietiekamā likumdošanas bāze un vājās institūcijas kas to īsteno, vāji attīstīta infrastruktūra un nepietiekama zinātniskā, tehniskā un izglītības kapacitāte, kas noved pie ievērojamām kapacitātes attīstīšanas nepieciešamības prasībām visās jomās; un

(h) pasākumiem attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus jātiek izdalītiem kā vadošajiem pasākumiem visu ietekmēto Āfrikas valstu attīstības prioritātēs.

4. pants

Āfrikas valstu Pušu tiesības un pienākumi

1. Atbilstoši savām reālajām iespējām, Āfrikas valstis Puses:

(a) atzīst cīņu pret pārtuksnešošanos un /vai par sausuma efektu samazināšanu kā centrālo stratēģiju attiecībā uz pasākumiem nabadzības novēršanai;

(b) atbalsta reģionālu sadarbību un integrāciju, solidaritātes un labu partnerattiecību garā un balstoties uz kopējām interesēm, programmās un pasākumos cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektiem;

(c) racionalizē un stiprina esošās ar pārtuksnešošanos vai sausuma jautājumiem saistītās institūcijas, un iesaista citas darbojošās institūcijas, ja tas nepieciešams, lai tās izveidotu vēl efektīvākas un nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu;

(d) veicina informācijas apmaiņu par attiecīgām tehnoloģijām, zināšanām, know-how un praksi iekšēji un starp tām; un

(e) izstrādā iespējamības plānus degradētajiem apgabaliem attiecībā uz sausuma efektu samazināšanu un pārtuksnešošanos.

2. Atbilstoši vispārējiem un specifiskajiem nosacījumiem, kas izriet no Konvencijas 4. un 5. panta, ietekmētās Āfrikas valstis Puses:

(a) izdala atbilstošus finansiālos resursus no to nacionālajiem budžetiem un atbilstoši nacionālajām iespējām, un atspoguļojot atziņu, ka Āfrika ir atzinusi pārtuksnešošanos un/vai sausumu par prioritārām ietekmēm;

(b) īsteno un veicina reformas attiecībā uz lielāku centralizāciju, labāku pārraudzību attiecībā uz resursiem, kā arī nodrošina vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību; un

(c) identificē un iesaista jaunus un papildus nacionālos finansiālos resursus, un paplašina, kā prioritāru pasākumu, esošās nacionālās jaudas un iestādes, kas mobilizē vietējos finansiālos resursus.

5. pants

Attīstīto valstu-Pušu tiesības un pienākumi

1. Izpildot savas saistības, kas izriet no Konvencijas 4., 6. un 7. pantiem, attīstītās valstis-Puses dod priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm, un, šajā sakarā:

(a) palīdz tām cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu samazināšanu, inter alia, nodrošinot un/vai veicinot pieeju pie finansiālajiem un/vai citiem resursiem, un veicinot, finansējot un/vai atbalstot attiecīgu vides tehnoloģiju un know-how nodošanu, adaptāciju, pieejamību, kā savstarpēji nolemts saistībā ar to nacionālajām politikām, ņemot vērā, ka tās atzīst nabadzības novēršanu par savu centrālo stratēģiju;

(b) turpina ievērojamu resursu izvietošanu cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektiem; un

(c) palīdz tām kapacitātes stiprināšanā un nodrošina to institucionālo atbilstību, kā arī to zinātnisko un tehnisko kapacitāti, informācija savākšanu un analīzi, kā arī pētījumus par attīstību, kas nepieciešami cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu samazināšanai.

2. Citas valstis Puses var apgādāt, uz brīvas iniciatīvas bāzes, tehnoloģijas, zināšanas un know-how saistībā ar pārtuksnešošanos un/vai finansiālos resursus, ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm. Šādu zināšanu, know-how un tehnikas nodošanu atbalsta vispārējā starptautiskā sadarbība.

6. pants

Stratēģiskā plānošana ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai

1. Nacionālā Rīcības programma ir centrālā un integrālā nacionālās politikas sastāvdaļa plašākā procesā, kurā formulēta nacionālā politika ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai ietekmētajās Āfrikas valstīs-Pusēs.

2. Konsultatīvajā un līdzdalības procesā pienācīgi jāiesaista valdība, vietējie iedzīvotāji, sabiedrība un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu vadlīnijas un stratēģijas, kuras ietver ātri reaģējošu plānošanas procesu un pieļauj maksimālu vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību. Ja nepieciešams, divpusējās un daudzpusējās palīdzības aģentūras var tikt iesaistītas šajā procesā pēc ietekmētās Āfrikas valsts-Puses lūguma.

7. pants

Rīcības programmu izstrādāšanas laiks

Šai Konvencijai stājoties spēkā, Āfrikas valstis Puses, sadarbībā ar citiem starptautiskās sadarbības partneriem, ja nepieciešams, iespēju robežās, nodrošina ar nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu izstrādi saistīto konvencijas punktu izpildi.

8. pants

Nacionālo Rīcības programmu saturs

1. Atbilstoši Konvencijas 10. pantam, Nacionālās Rīcības programmas stratēģija uzsver ietekmētajiem apgabaliem izstrādāto programmu integrāciju vietējās attīstības programmās, bāzējoties uz līdzdalības mehānismiem un integrējot nabadzības samazināšanas stratēģiju pasākumos, kas saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu novēršanu. Programmas ietver nepieciešamos pasākumus vietējās varas kapacitātes stiprināšanai un nodrošina aktīvu vietējās sabiedrības grupu un iedzīvotāju līdzdalību attiecībā uz izglītību un apmācībām, nevalstisko organizāciju mobilizāciju, izmantojot to pieredzi un stiprinot decentralizētās valdības struktūras.

2. Nacionālā Rīcības programma, ja tas nepieciešams, ietver sekojošus jautājumus:

(a) iepriekšējo pieredzi, kura iegūta, izstrādājot un īstenojot rīcības programmas cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai samazinot sausuma efektus, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos apstākļus;

(b) to faktoru identifikāciju, kuri nosaka pārtuksnešošanos un/vai sausumu, un pieejamos resursus un kapacitātes, kas vajadzīgi, un nepieciešamās politikas apveidus un institūcijas, kās arī pasākumus cīņā ar šīm dabas parādībām un/vai samazinot to efektus; un

(c) pasākumus vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalības pastiprināšanai, ieskaitot sieviešu, fermeru un ganu iesaistīšanu, un uzdodot tiem lielāku atbildību par savu saimniekošanu.

3. Nacionālās Rīcības programmas, ja nepieciešams, ietver:

(a) pasākumus ekonomiskās vides uzlabošanai, ar mērķi samazināt nabadzību:

(i) palielinātas nodarbinātības un līdz ar to lielāku ieņēmumu nodrošināšanas iespējas, it īpaši attiecībā uz sabiedrības nabadzīgākajiem pārstāvjiem, caur:

— tirgu attīstīšanu fermu un ganāmpulku produkcijai;

— vietējām vajadzībām piemērotu finansiālo instrumentu radīšanu;

— lauksaimniecības pārveidošanu un jaunu lauksaimniecības uzņēmumu veidošanu; un

— para-lauksaimnieciskām un nelauksaimnieciskām ekonomiskām aktivitātēm;

(ii) uzlabojot ilgtermiņa attīstības iespējas lauksaimnieciskos rajonos, caur:

— iniciatīvām produktīvu ieguldījumu jomā un pieejamību ražošanas līdzekļiem; un

— cenu un nodokļu politiku un komerciālo praksi, kas veicina izaugsmi;

(iii) definējot un īstenojot iedzīvotāju pieauguma un migrācijas politikas, kas samazina iedzīvotāju slodzi uz zemes vienību; un

(iv) veicinot sausumu izturīgu augu audzēšanu, kā arī atbalstot integrētu sauso zemju zemkopības sistēmu ieviešanu barības nodrošināšanas nolūkos;

(b) pasākumus dabas resursu saglabāšanai:

(i) nodrošinot integrētu un ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, ieskaitot:

— lauksaimniecības zemes un ganības;

— veģetācijas segu un dabīgos dzīves procesus;

— mežus;

— ūdens resursus; un

— bioloģisko daudzveidību;

(ii) apmācības attiecībā uz augšminēto, un sabiedrības līdzdalības stiprināšanu, veidojot vides izglītības kampaņas, un izplatot zināšanas par tehnikām saistībā ar ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu; un

(iii) nodrošinot enerģijas resursu dažādošanu un to efektīvu izmantošanu, veicinot alternatīvu enerģijas veidu izmantošanu, it īpaši saules, vēja un biogāzes enerģijas, kā arī īstenojot pasākumus šo tehnoloģiju transfertam, iepazīšanai, adaptācijai, lai samazinātu slodzi uz jūtīgiem dabas resursiem;

(c) pasākumus institucionālajiem uzlabojumiem:

(i) definējot pienākumu un atbildības sadali starp centrālo valdību un vietējo varu attiecībā uz zemes ierīcības politiku un plānošanu;

(ii) veicinot decentralizēšanas politiku, sadalot atbildību par apsaimniekošanu un vietējas nozīmes lēmumu pieņemšanu, un veicinot vietējās varas iniciatīvas attiecībā uz atbildības uzņemšanos un attiecīgu pārvaldes struktūru izveidi; un

(iii) piemērojot, ja nepieciešams, dabas resursu pārraudzības un apsaimniekošanas kontroles institūcijas un likumdošanas normatīvos aktus vietējās pārraudzības līmenim;

(d) pasākumus, lai uzlabotu zināšanas par pārtuksnešošanos:

(i) veicinātu pētījumus un datu savākšanu, to apstrādi un informācijas apmaiņu par pārtuksnešošanās zinātniskajiem, tehniskajiem un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(ii) uzlabojot nacionālo kapacitāti zinātnisko pētījumu jomā un datu savākšanā, apstrādē un informācijas apmaiņā, tās analīzē, lai palielinātu rezultātu izpratni un tos varētu izmantot priekšlikumu rīcībai izstrādāšanai; un

(iii) atbalsta vidēja un gara termiņa studijas par:

— sociālajām un ekonomiskajām un kulturālajām izmaiņām ietekmētajās zonās;

— dabas resursu kvalitatīvajām un kvantitatīvajām izmaiņām; un

— mijiedarbību starp klimatu un pārtuksnešošanos; un

(e) pasākumiem sausuma efektu monitoringa un novērtēšanas uzlabošanai:

(i) attīsta stratēģijas, lai novērtētu klimata dabisko svārstību ietekmi uz sausuma un pārtuksnešošanās reģionālajām izpausmēm un/vai nosacījumiem, kuri nosaka klimata sezonālās un gada izmaiņas, lai samazinātu sausuma efektus;

(ii) uzlabo agrās brīdināšanas sistēmas un reaģēšanas mehānismus, lai efektīvi varētu vadīt ārkārtas pasākumus un nodrošināt pārtikas piegādi, un uzlabo pārtikas rezervju uzkrāšanas un sadales sistēmas, lopu aizsardzības shēmas un sabiedrisko darbu sistēmas, un veido alternatīvās saimniecības sistēmas sausuma skartajos apgabalos; un

(iii) monitorē un novērtē ekoloģisko degradāciju, lai nodrošinātu precīzu un savlaicīgu informāciju par procesiem un resursu dinamiku, lai veicinātu precīzāku politisko lēmumu pieņemšanu un veiktu atbildes pasākumus.

9. pants

Nacionālo Rīcības programmu izstrādāšana un īstenošana, izmantojot indikatorus

Jebkura ietekmētā Āfrikas valsts Puse nozīmē atbilstošu nacionālo institūciju, kas darbojas kā koordinators izstrādājot, īstenojot un izvērtējot šīs programmas īstenošanu. Šī koordinējošā institūcija saskaņā ar šā pielikuma 3. pantu:

(a) izvēlas pasākumus un tos nepieciešamības gadījumos pārvērtē, sākot ar vietēja rakstura konsultācijām, iesaistot tajās vietējos iedzīvotājus un sabiedrību, sadarbībā ar vietējo administrāciju, attīstītajām valstīm un starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, balstoties uz sākotnējām konsultācijām nacionālajā līmenī;

(b) identificē un analizē apstākļus, nepieciešamību un nepietiekamību, kas ietekmē ilgtspējīgu zemes lietošanu, un iesaka praktiskus pasākumus, lai izvairītos no dubultošanās attiecībā uz īstenojamiem pasākumiem un to rezultātu novērtēšanu;

(c) attīsta, piedāvā un formulē dažādus pasākumus, pamatojoties uz interaktīvu un mainīgu pieeju, lai nodrošinātu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību ietekmētajos apgabalos, samazinātu šo pasākumu iespējamo negatīvo ietekmi, identificētu un noteiktu prioritāti finansiālās un tehniskās palīdzības nepieciešamībai;

(d) izvēlētos tiešus, salīdzināmus un skaidri novērtējamus indikatorus, lai vērtētu un novērtētu nacionālās rīcības programmas, kurās ietverti īstermiņa, vidēja un ilga termiņa pasākumi, un šo programmu īstenošanu; un

(e) sagatavotu progresa ziņojumus par nacionālās rīcības programmas īstenošanu.

10. pants

Subreģionālo rīcības programmu organizacionālā struktūra

1. Saskaņā ar Konvencijas 4. pantu, Āfrikas valstis Puses sadarbojas šādu subreģionālu programmu sagatavošanā un īstenošanā priekš centrālās, austrumu, ziemeļu, dienvidu un rietumu Āfrikas, un šajā sakarībā, var deleģēt šādām atbilstošām starpvaldību subreģionālajām organizācijām savu atbildību šādos jautājumos

(a) darboties kā fokālajam punktam attiecībā uz subreģionālo rīcības programmu īstenošanas koordināciju;

(b) līdzdalību nacionālās rīcības programmas izstrādē un īstenošanā;

(c) līdzdalību informācijas apmaiņas veicināšanā, pieredzes un know-how ieviešanā, kā arī nacionālās likumdošanas izvērtēšanā; un

(d) jebkuru citu atbildību attiecībā uz subreģionālās rīcības programmas īstenošanu.

2. Specializēta subreģionālā institūcija var nodrošināt palīdzību, ja tāda tiek prasīta, un/vai tāda izriet no deleģētajām funkcijām attiecībā uz pasākumu koordinēšanu savas kompetences ietvaros.

11. pants

Subreģionālo rīcības programmu sagatavošana un to saturs

Subreģionālās rīcības programmas fokusējas uz tādiem jautājumiem, kuru labāka risināšana iespējama subreģionālā līmenī. Tās iedibina, kur tas nepieciešams, mehānismus koplietošanas dabas resursu apsaimniekošanai. Tādi mehānismi var efektīvāk atrisināt robežšķērsojošos jautājumus, kas saistīti ar pārtuksnešošanos un/vai veicināt saskaņotu nacionālo rīcības programmu īstenošanu. Prioritārās jomas šādām subreģionālām rīcības programmām, ja nepieciešams, ir:

(a) kopīgas programmas dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai pārrobežu aspektā, nodrošinot to ar divpusējiem un daudzpusējiem mehānismiem, kādi nepieciešami;

(b) programmu koordinācija attiecībā uz alternatīvo enerģijas veidu attīstīšanu;

(c) kooperācija un sadarbība parazītu un augu un dzīvnieku slimību kontrolē un apkarošanā;

(d) kapacitātes celšana, izglītība un sabiedrības līdzdalība, kas efektīvāk īstenojama subreģionālā līmenī;

(e) zinātniskā un tehniskā sadarbība, jo īpaši klimatoloģjā, meteoroloģijā un hidroloģijā, ieskaitot datu savākšanas tīklu un datu izvērtēšanu, informācijas pieejamību un projektu izvērtēšanu, un zinātnes un attīstības jautājumu koordinēšanu;

(f) agrās brīdināšanas sistēmu izmantošanu un kopīgu sausuma efektu samazināšanas pasākumu plānošanu, ieskaitot problēmas, kuras izriet no vides apstākļu izraisītas migrācijas;

(g) pieredzes apmaiņas iespēju paplašināšana, īpaši attiecībā uz vietējo iedzīvotāju un sabiedrības līdzdalību, un atbilstošas vides veidošana labākas zemes izmantošanas īstenošanai un attiecīgo tehnoloģiju pielietošanai;

(h) stiprina subreģionālo organizāciju kapacitāti un koordinē un nodrošina tehnisko apkopi, kā arī sagatavošanās darbus un pārkārtojumus attiecībā uz subreģionālajiem centriem un institūcijām; un

(i) attīsta politiku tādās jomās, kā tirdzniecība, kurām ir liela ietekme uz ietekmētajiem apgabaliem un to iedzīvotājiem, ieskaitot politiku reģionālo tirgu režīmu un infrastruktūras koordinācijai.

12. pants

Reģionālo rīcības programmu sagatavošana un to saturs

1. Saistībā ar Konvencijas 11. pantu, Āfrikas valstis Puses kopēji nosaka procedūras reģionālo rīcības programmu sagatavošanai un īstenošanai.

2. Puses var nodrošināt pienākošos atbalstu attiecīgajām Āfrikas reģionālajām institūcijām un organizācijām, lai palielinātu to iespējas palīdzības sniegšanā Āfrikas valstīm to saistību izpildīšanā attiecībā uz šo Konvenciju.

13. pants

Reģionālo rīcības programmu saturs

Reģionālā rīcības programma ietver pasākumus, kas saistīt ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu novēršanai sekojošās prioritārajās jomās, kā nepieciešams:

(a) reģionālās kooperācijas attīstīšanu un subreģionālo rīcības programmu koordinācija, lai izveidotu vienotu sapratni attiecībā uz noteicošajām politikas jomām reģionā, to panākot ar regulāru konsultāciju palīdzību starp reģionālajām un subreģionālajām organizācijām;

(b) kapacitātes palielināšanas veicināšanu attiecībā uz pasākumiem, kuru īstenošana efektīvāka reģionālā līmenī;

(c) risinājumu meklēšanā saistībā ar starptautisko sabiedrību attiecībā uz globālajiem ekonomikas un sociālajiem jautājumiem, kuriem ir tieša ietekme uz ietekmētajiem apgabaliem, ņemot vērā Konvencijas 4. panta, 2 daļas (b) punkta nosacījumus;

(d) atbalstot starp ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm un tās subreģioniem, kā arī citiem ietekmētajiem apgabaliem, informācijas apmaiņu par nepieciešamajām tehnikām, tehnisko know-how un atbilstošu pieredzi; veicinot zinātnes un tehnoloģijas sadarbību jo īpaši klimatoloģijā, meteoroloģijā, hidroloģijā, ūdenssaimniecībā un alternatīvo enerģijas avotu izmantošanā; subreģionāla un reģionāla apjoma pētījumos; un nosakot reģionālās prioritātes pētniecībai un attīstībai;

(e) koordinējot sistemātisko novērojumu tīklu un izvērtējot informācijas apmaiņu, kā arī integrējot šis tīklus globālajos tīklos; un

(f) subreģionālo un reģionālo agrās brīdināšanas sistēmu un sausuma periodu plānu koordinācija.

14. pants

Finansiālie līdzekļi

1. Atbilstoši Konvencijas 20. pantam un 4. panta 2. daļai, ietekmētās Āfrikas valstis Puses nodrošina nepieciešamos makroekonomiskos pārkārtojumus, lai varētu mobilizēt finansu resursus, un izstrādā tādu politiku un izveido procedūras, kas atļauj resursus efektīvāk novadīt uz vietēja līmeņa programmām, izmantojot nevalstiskās organizācijas, kur nepieciešams.

2. Atbilstoši Konvencijas 21. panta 4. un 5. daļai, Puses vienojas par pieejamo resursu inventarizāciju nacionālā, subreģinālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu pieejamo resursu racionālu pielietojumu un identificētu trūkumus to izvietojumā, veicinot rīcības programmu īstenošanu. Šīs inventarizācijas ir regulāri jāpārskata un jāatjauno.

3. Saistībā ar Konvencijas 7. pantu, attīstītās valstis Puses turpina izvietot ievērojamus resursus un/vai palielina šos resursus, kā arī citas palīdzības formas attiecībā uz ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm, balstoties uz sadarbības līgumiem un sagatavošanas darbiem kādi minēti Konvencijas 18. pantā, pievēršot, inter alia, pietiekamu uzmanību ar šo valstu parādiem saistītajiem jautājumiem, starptautiskajai tirdzniecībai un mārketingam, saistībā ar konvencijas 4. panta 2. daļas (b) punkta nosacījumiem.

15. pants

Finansiālie mehānismi

1. Saistībā ar Konvencijas 7. pantu, izvērtējot ietekmēto Āfrikas valstu Pušu prioritātes un apsverot īpašo stāvokli šajā reģionā, Puses pievērš īpašu uzmanību Konvencijas 21. panta 1. daļas (d) un (e) punktu nosacījumu īstenošanai Āfrikā, atzīmējot:

(a) tādu mehānismu izveidošanu, kā nacionālais fonds cīņai pret pārtuksnešošanos, lai novadītu finansiālos resursus līdz vietējam līmenim; un

(b) esošo fondu un finansiālo mehānismu stiprināšana subreģionālā un reģionālā līmenī.

2. Saistībā ar Konvencijas 20. un 21. pantu, Puses, kuras vienlaicīgi ir arī dalībnieces attiecīgā reģiona vai subreģionālo finansiālo institūciju pārvaldes iekārtās, ieskaitot Āfrikas Attīstības Banku un Āfrikas attīstības Fondu, veicina tādus šo institūciju centienus un aktivitātes, kuri veicina šī Pielikuma īstenošanu.

3. Puses iespēju robežās vienkāršo procedūras, lai novadītu fondus līdz ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm.

16. pants

Tehniskā palīdzība un sadarbība

Puses veic, atbilstoši to iespējām, Āfrikas valstīm Pusēm sniedzamās tehniskās palīdzības un sadarbības ar šīm valstīm racionalizēšanu, lai palielinātu projektu un programmu efektivitāti, inter alia:

(a) limitējot saistītos un atbalsta pasākumus un to izmaksas, jo īpaši uzraudzības izmaksas; katrā gadījumā šādas izmaksas var sastādīt tikai nelielu daļu no projekta kopējām izmaksām, lai nepieļautu projekta efektivitātes krišanos;

(b) dodot priekšroku pieredzējušu nacionālo ekspertu iesaistīšanai, vai, kur tas nepieciešams, kompetentu ekspertu iesaistīšanai no subreģiona un/vai reģiona, projektu plānošanā un īstenošanā, un veidojot vietējo ekspertu pieredzi, kur tādu vēl nav, un

(c) efektīvi vadot un koordinējot, kā arī īstenojot sniegto tehnisko palīdzību.

17. pants

Transferts, iepazīstināšana, adaptācija un pieejamība pie videi draudzīgām tehnoloģijām

Īstenojot Konvencijas 18. pantu, attiecībā uz tehnoloģijas transfertu, iepazīstināšanu, adaptāciju un attīstību, Puses dod prioritāti Āfrikas valstīm Pusēm, un, ja nepieciešams, veido ar tām jaunus sadarbības un kooperācijas modeļus, lai stiprinātu to kapacitātes zinātnisko pētījumu un informācijas savākšanas un izmantošanas jomās, kas ļautu tām īstenot stratēģijas cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai.

18. pants

Koordinācija un sadarbības līgumi

1. Āfrikas valstis Puses koordinē nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu izstrādāšanu, pieņemšanu un īstenošanu. Tās var iesaistīt, ja nepieciešams, iesaistīt citas Puses un atbilstošas starpvaldību vai nevalstiskās organizācijas šajā procesā.

2.Šādas koordinācijas mērķis ir nodrošināt finansiālo un tehnisko sadarbību atbilstoši Konvencijai un nodrošināt nepieciešamo kontinuitāti adiministratīvo resursu izmantošanā.

3. Āfrikas valstis Puses organizē konsultācijas nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī. Šādas konsultācijas var:

(a) kalpot kā forums, lai izskatītu un noslēgtu sadarbības līgumus, balstoties uz nacionālajām, subreģionālajām un reģionālajām rīcības programmām, un

(b) specificē Āfrikas valstu Pušu un citu konsultatīvās grupas dalībnieku ieguldījumu šādās programmās un nosaka prioritātes un vienojas par dažādu indikatoru izvēli un pielietošanu, kā arī par īstenošanas pasākumu finansēšanu.

4. Pastāvīgais Sekretariāts, atbildot uz Āfrikas valsts Puses lūgumu, atbilstoši konvencijas 23. pantam, veicina šāda konsultatīvā procesa norisi:

(a) sniedzot padomus, kā organizējamas efektīvas konsultācijas, nodod pieredzi šādu pasākumu organizēšanā;

(b) sniedzot informāciju par nozīmīgām divpusējām un daudzpusējām aģentūrām, kuras nodrošina šādu pasākumu norisi, un veicot to aktīvu iesaistīšanu; un

(c) sniedzot citu nozīmīgu informāciju, kas var būt svarīga sagatavojot vai noturot konsultācijas.

5. Subreģionālās un reģionālās koordinējošās institūcijas, inter alia:

(a) rekomendē izdarīt attiecīgus papildinājumus pie sadarbības līgumiem;

(b) monitorē, novērtē un ziņo par subreģionālo un reģionālo programmu izpildi; un

(c) cenšas nodrošināt efektīvu komunikāciju un sadarbību Āfrikas valstu- Pušu starpā.

6. Līdzdalība konsultatīvās grupās, ja nepieciešams, jānodrošina valdību, interešu grupu un donoru, nozīmīgu sagatavošanas darbu, fondu un ANO sistēmas programmu, nozīmīgu subreģionālo un reģionālo organizāciju, un nozīmīgu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Katrs šādas konsultatīvās grupas pārstāvis izklāsta savas darbības sfēras atbildību un veicamo operāciju kārtību.

7. Atbilstoši konvencijas 14. pantam, attīstītās valstis Puses tiek uzaicinātas attīstīt, pēc to pašu iniciatīvas, neformālu konsultāciju un koordinācijas procesu savā starpā, nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, un, pēc ietekmēto Āfrikas valstu Pušu vai atbilstošu subreģionālo vai reģionālo organizāciju lūguma, piedalīties nacionālajā, subreģionālajā vai reģionālajā konsultatīvajā procesā, lai izvērtētu nepieciešamos palīdzības apjomus un atbildētu par savām iespējām atbalstīt īstenošanu.

19. pants

Uzraudzības veikšana

Uzraudzību par šī Pielikuma īstenošanu veic Āfrikas valstis Puses saistībā ar Konvenciju un sekojošā veidā:

(a) nacionālā līmenī, ar mehānismu, kura izveide ir jānosaka katrai ietekmētajai Āfrikas valstij Pusei, un kurš ietver vietējās sabiedrības pārstāvjus un funkcionē Konvencijas 9. pantā pieminētās nacionālās koordinācijas institūcijas virsuzraudzībā;

(b) subreģionālajā līmenī, ar multidisciplināru zinātniskās un tehniskās sadarbības konsultatīvo komiteju, kuru izveido Āfrikas valstis Puses subreģionālā līmenī; un

(c) reģionālajā līmenī, ar mehānismiem, kuri pieminēti attiecīgos lēmumos, ar kuriem izveidota Āfrikas Ekonomiskā Kopiena un Āfrikas Zinātnes un Tehnikas Pārraudzības Komiteja.

II pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Āzijai

1. pants

Mērķis

Šī Pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanas darbus Konvencijas efektīvai īstenošanai ietekmētajās Āzijas valstīs Pusēs, /ņemot vērā to īpašos apstākļus.

2. pants

Āzijas reģiona īpašie apstākļi

Izpildot savas saistības attiecībā pret Konvenciju, Puses ņem vērā, ja nepieciešams, sekojošus īpašus apstākļus, kuri līdz zināmam līmenim attiecas uz ietekmētajām valstīm Pusēm šajā reģionā:

(a) liels pārtuksnešošanās vai sausuma ietekmēto, vai pret šīm parādībām jūtīgo apgabalu īpatsvars, kā arī liela šādu apgabalu dažādība no klimatiskajiem, topogrāfiskajiem, zemes lietošanas un sociāli-ekonomiskajiem aspektiem;

(b) saimniecības lielā slodze uz dabas resursiem;

(c) tādu ražošanas sistēmu izplatība, kas tieši saistītas ar nabadzības plašo izplatību, novedot pie zemes degradācijas un lielas slodzes uz ierobežotajiem ūdens resursiem;

(d) ievērojama tādu nozīmīgu faktoru kā pasaules ekonomikas stāvoklis un sociālās problēmas, kā nabadzība, slikta veselība un nepietiekama barība, nepietiekams barības nodrošinājums, migrācija, pārvietotās personas un demogrāfiskā dinamika ietekme;

(e) nemitīgi palielinošās, bet joprojām nepietiekamas institucionālās struktūras un to kapacitāte, attiecībā uz pārtuksnešošanās un sausuma problēmu risināšanas nacionālajām spējām; un

(f) valstu nepieciešamība pēc starptautiskas sadarbības, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus saistībā ar cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus.

3. pants

Nosacījumi nacionālajām rīcības programmām

1. Nacionālās rīcības programmas ir plašākas ilgtspējīgas attīstības īstenošanas nacionālo politiku integrāla daļa attiecībā uz reģiona ietekmētajām valstīm Pusēm.

2. Ietekmētās valstis-Puses, ja nepieciešams, izstrādā nacionālās rīcības programmas atbilstoši Konvencijas 9. līdz 11. pantam, pievēršot īpašu uzmanību 10. panta 2. daļas (f) punkta nosacījumiem. Ja nepieciešams, divpusējās un daudzpusējās starptautiskās sadarbības aģentūras var tikt iesaistītas šajā procesā pēc ietekmēto valstu Pušu ierosinājuma.

4. pants

Nacionālās rīcības programmas

1. izstrādājot un īstenojot nacionālās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses, atbilstoši to apstākļiem un politikai, var, inter alia, ja nepieciešams:

(a) nozīmēt atbilstošas institūcijas, kas atbild par nacionālo rīcības programmu sagatavošanu, koordināciju un īstenošanu;

(b) iesaistīt ietekmēto apgabalu iedzīvotājus, ieskaitot vietējo sabiedrību, to rīcības programmu izstrādāšanā, koordinācijā un īstenošanā, izmantojot vietēja rakstura konsultācijas, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām un ievērojamām nacionālajām un nevalstiskajām organizācijām;

(c) izpētīt ietekmēto apgabalu vides stāvokli, lai novērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas, un ieteiktu prioritāros pasākumus

(d) kopā ar ietekmēto apgabalu iedzīvotājiem, izvērtēt agrākās un tagadējās programmas cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, lai sagatavotu stratēģijas un iestrādātu tās rīcības programmās;

(e) balstoties uz pasākumiem, kas izriet no punktiem (a) līdz (d), sagatavo tehniskās un finansiālās programmas;

(f) izveido un pielieto procedūras un nosaka kritērijus, lai izvērtētu programmās paredzēto pasākumu īstenošanu;

(g) atbalsta sateces baseinu integrētu apsaimniekošanu, augsnes resursu aizsardzību, un ūdens resursu efektīvas izmantošanas programmu ieviešanu;

(h) uzlabo un/vai nodrošina informāciju, izvērtējumu un tālāko lēmumu pieņemšanu, kā arī agrās brīdināšanas sistēmas reģionos, kas cieš no pārtuksnešošanās vai sausuma, ņemot vērā to klimatoloģiskos, meteoroloģiskos, hidroloģiskos, bioloģiskos un citus nozīmīgus faktorus; un

(i) formulē labas sadarbības garā, kur tāda starptautiskā sadarbība, ieskaitot finansiālos un tehniskos resursus, ir iedibināta, nepieciešamos pasākumus šādu programmu atbalstīšanai.

2. Atbilstoši Konvencijas 10. pantam, vispārējā stratēģija attiecībā uz nacionālajām rīcības programmām uzsver ietekmēto apgabalu vietējo attīstības programmu integrāciju tajās, izmantojot līdzdalības mehānismus, kā arī integrējot nabadzības samazināšanas stratēģijas centienos cīņai pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanu. Sektoriālie pasākumi rīcības programmās tiek sagrupēti pēc prioritātes jomām, ņemot vērā ietekmēto apgabalu lielo dažādību šajā reģionā, atbilstoši 2. panta (a) punktam.

5. pants

Subreģionālās un kopējās rīcības programmas

1. Atbilstoši Konvencijas 11. pantam, ietekmētās Āzijas valstis Puses var vienoties par sadarbību un konsultācijām ar citām Pusēm, ja nepieciešams, lai sagatavotu un īstenotu subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, ja nepieciešams, lai papildinātu, palielinātu to nacionālo rīcības programmu īstenošanas efektivitāti. Tādā gadījumā, atbilstošās Puses var kopēji vienoties par subreģionālas, ieskaitot divpusējas vai nacionālas organizācijas, vai specializētas institūcijas, nozīmēšanu par atbildīgo attiecībā uz šādu programmu sagatavošanu, koordināciju un īstenošanu. Šādas organizācijas vai institūcijas var arī darboties kā fokālie punkti Konvencijas 16. līdz 18. pantā noteikto darbību atbalstīšanai un koordinācijai.

2. sagatavojot un īstenojot subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses, inter alia, ja nepieciešams:

(a) identificē, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, prioritātes attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos vai sausuma efektu samazināšanai, kuras var labāk tikt sasniegtas, izpildot šādu programmu, kā arī nozīmīgas aktivitātes, kuras var īstenot caur šīm programmām;

(b) izvērtē nozīmīgas reģionālās, subreģionālās un nacionālās institūcijas, un novērtē to operatīvās rīcības spējas;

(c) izvērtē esošās programmas saistībā ar pārtuksnešošanos un sausumu, starp visām vai dažām reģiona vai subreģiona Pusēm, un to saistību ar nacionālajām rīcības programmām; un

(d) formulē labas sadarbības garā, kur pastāv starptautiskā sadarbība, ieskaitot finansiālos un tehniskos resursus, atbilstošos divpusējos un/vai daudzpusējos līgumus, kuri atbalsta programmas.

3. Subreģionālās kopējās rīcības programmas var ietvert kopējās programmas attiecībā uz robežšķērsojošo dabas resursu apsaimniekošanu, saistībā ar pārtuksnešošanos, prioritātes attiecībā uz to koordināciju un citām aktivitātēm attiecībā uz kapacitātes palielināšanu, zinātnisko un tehnisko sadarbību, jo īpaši attiecībā uz sausuma agro brīdināšanas sistēmu izveidi un informācijas pieejamību, kā arī nozīmīgu subreģionālo un reģionālo institūciju un organizāciju stiprināšanu.

6. pants

Reģionālie pasākumi

Reģionālie pasākumi, kas atbalsta subreģionālās vai kopējās rīcības programmas, var ietvert, inter alia, pasākumus institūciju stiprināšanai un mehānismus koordinācijas un kooperācijas uzlabošanai nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, lai veicinātu konvencijas 16. līdz 19. pantu īstenošanu. Šie pasākumi var ietvert:

(a) tehniskās sadarbības tīklu izveidi un stiprināšanu;

(b) tehnoloģiju inventarizāciju sastādīšanu, zināšanu, know-how un prakses, kā arī tradicionālo un vietējo tehnoloģiju un know-how inventarizāciju, un šīs informācijas sadali un pielietošanu;

(c) tehnoloģijas transferta nepieciešamības izvērtēšanu un šādu tehnoloģiju adaptācijas un pielietošanas veicināšanu; un

(d) sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas programmu atbalstīšanu un kapacitātes palielināšanas veicināšanu visos līmeņos, uzlabojot apmācības, pētījumus un attīstību, un veidojot sistēmas cilvēku resursu palielināšanai.

7. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

1. Puses, pārliecībā par cīņas pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, nozīmību Āzijas reģionā, atbalsta ievērojamu finansiālo resursu mobilizāciju un tādu finansiālo mehānismu sagatavošanu, kādi paredzēti Konvencijas 20. un 21. pantos.

2. Atbilstoši konvencijai un balstoties uz koordinācijas mehānismiem, kuri atrunāti konvencijas 8. pantā, un saistībā ar to nacionālās attīstības politikām, ietekmētās reģiona valstis Puses, individuāli vai kopēji:

(a) veic pasākumus, lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus līdzekļu apgādei caur publiskajām un privātajām investīcijām, ar mērķi sasniegt specifiskos rezultātus cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus;

(b) identificē nepieciešamību pēc starptautiskās sadarbības, lai atbalstītu nacionālos centienus, it īpaši attiecībā uz sadarbību finansiālajā, tehniskajā un tehnoloģiskajās jomās; un

(c) veicina divpusējās un daudzpusējās finansiālās sadarbības institūciju iesaistīšanos, ar mērķi nodrošināt Konvencijas īstenošanu.

3. Puses vienkāršo, reālo iespēju robežās, procedūras fondu nogādei līdz ietekmētajai valstij Pusei šajā reģionā.

8. pants

Kooperācijas un koordinācijas mehānismi

1. Ietekmētās valstis Puses, izmantojot atbilstošus sagatavošanas darbus, kas nozīmēti saskaņā ar konvencijas 4. panta 1. daļas (a) punktu, kā arī citas Puses šajā reģionā, var, ja nepieciešams, izveido mehānismus, inter alia, sekojošiem mērķiem:

(a) informācijas, pieredzes, zināšanu un know-how apmaiņai;

(b) pasākumu kooperācijai un koordinācijai, ieskaitot divpusējos un daudzpusējos sagatavošanas darbus, subreģionālā un reģionālā līmenī;

(c) zinātniskās, tehniskās, tehnoloģiskās un finansiālās kooperācijas atbalstīšanai saistībā ar 5. līdz 7. pantu;

(d) ārējās sadarbības nepieciešamības identificēšanai; un

(e) rīcības programmu īstenošanas pasākumu izvērtēšanai.

2. ietekmētās valstis Puses, izmantojot atbilstošus sagatavošanās darbus, kas nozīmēti saskaņā ar Konvencijas 4. panta 1. daļas (a) punktu, un citas Puses reģionā, var arī, ja nepieciešams, konsultēt un koordinēt attiecībā uz nacionālajām, subreģionālajām un kopējām rīcības programmām. Tās var iesaistīt, ja nepieciešams, cita Puses un nozīmīgas starpvaldību un nevalstiskās organizācijas šajā procesā. Šāda koordinācija var, inter alia, meklēt iespējas līgumu noslēgšanai par starptautisko sadarbību saistībā ar Konvencijas 20. un 21. pantu, atbalstot tehnisko kooperāciju un līdzekļus un resursus tās efektīvai izmantošanai.

3. ietekmētās valstis Puses šajā reģionā var noturēt periodiskas koordinācijas sanāksmes, un Pastāvīgais Sekretariāts var, pēc to lūguma, atbilstoši Konvencijas 23. pantam, veicināt šādu koordinācijas sanāksmju noturēšanu:

(a) dodot padomus par efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi;

(b) sagādājot informāciju par nozīmīgiem divpusējām un daudzpusējām nozīmīgām aģentūrām, kuras nodarbojas ar sanāksmju koordinēšanu, un nodrošinot to aktīvu iesaistīšanos; un

(c) sagādājot citu informāciju, kas var būt nozīmīga, veidojot vai uzlabojot koordinācijas procesu.

III pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstīm

1. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir noteikt galvenās vadlīnijas Konvencijas īstenošanai Latīņamerikā un Karību jūras baseina valstīs, ņemot vērā šī reģiona īpašos apstākļus.

2. pants

Latīņamerikas un Karību jūras valstu īpašie apstākļi

Puses, saskaņā ar Konvencijas nosacījumiem, ņem vērā sekojošus īpašus reģiona apstākļus:

(a) lielu atklātu, jūtīgumu pret pārtuksnešošanos un/vai sausumu, kā arī jau vietumis šo parādību ietekmētu platību izplatību, kuras ir ļoti dažādas, atkarībā no to atrašanās vietām; kā arī kumulatīvo efektu un intensifikācijas procesa izsauktie negatīvie sociālie, kulturālie, ekonomiskie un vides efekti, kuri izvērtējami ļoti nopietni, ņemot vērā, ka šajā reģionā ir joprojām saglabājušies pasaules lielākie bioloģiskās daudzveidības resursi;

(b) biežu nelīdzsvarotas attīstības prakses izplatību ietekmētajos apgabalos, ko izsauc kompleksa fizisko, bioloģisko, politisko, sociālo, kultūras un ekonomisko faktoru mijiedarbība, ieskaitot starptautiskās ekonomikas faktoru ietekmi, kā ārējie parādi, tirdzniecības noteikumu un tirdzniecības prakses pārkāpumi, kuri ietekmē lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības preču tirgus; un

(c) strauju ekosistēmu ražības samazināšanos kā tiešas pārtuksnešošanās un sausuma sekas, kas izsauc produkcijas samazināšanos lauksaimniecībā, lopkopībā un mežsaimniecībā, kā arī bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; vērtējot no sociālā viedokļa, šo parādību rezultātā notiek dzīves apstākļu pasliktināšanā, sākas migrācija, iekšējā iedzīvotāju pārvietošanās, un dzīves kvalitātes degradācija; tādēļ reģionam jāpieņem integrēta pieeja šo pārtuksnešošanās un sausuma problēmu s risināšanā, veicinot ilgtspējīgas attīstības modeļu īstenošanu, ietverot tajos vides, ekonomikas un sociālos apstākļus atbilstoši katrai valstij.

3. pants

Rīcības programmas

1. Saskaņā ar Konvenciju, jo īpaši tās 9. līdz 11. pantu, un saistībā ar nacionālajām attīstības politikām, reģiona ietekmētās valstis Puses, ja nepieciešams, izstrādā un īsteno nacionālās rīcības programmas cīņai pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus kā integrālu to nacionālās ilgtspējīgas attīstības politikas daļu. Subreģionālās un reģionālās rīcības programmas var tikt izstrādātas un īstenotas atbilstoši reģiona prasībām.

2. Izstrādājot savas nacionālās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses pievērš īpašu uzmanību Konvencijas 10. panta 2. daļas (f) punkta nosacījumiem.

4. pants

Nacionālo rīcības programmu sastāvs

Atbilstoši savai situācijai, reģiona ietekmētās valstis, izstrādājot savas nacionālās stratēģijas cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus, atbilstoši konvencijas 5. pantam, ietekmētās valstis Puses var ņemt vērā, inter alia, sekojošus jautājumus:

(a) izglītības un sabiedrības līdzdalības, tehniskās, zinātniskās un tehnoloģiskās kapacitātes palielināšanu un finansiālo resursu un mehānismu attīstīšanu;

(b) nabadzības novēršanu un cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu;

(c) barības daudzuma nodrošināšanu un ilgtspējīgas attīstības īstenošanu un apsaimniekošanu lauksaimniecībā, lopkopībā, mežsaimniecībā un daudznozaru pasākumos;

(d) ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, speciāli pievēršot uzmanību sateces baseinu racionālai apsaimniekošanai;

(e) dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu augstieņu apgabalos;

(f) augsnes aizsardzību un racionālu tās apsaimniekošanu, kā arī ūdens resursu efektīvu izmantošanu;

(g) ārkārtas pasākumu plānu izstrādāšanu un izmantošanu, lai samazinātu sausuma efektus;

(h) informācijas apgādes sistēmu un agrās brīdināšanas sistēmu stiprināšanu un/vai izveidi apgabalos, kuri pakļauti pārtuksnešošanās vai sausuma draudiem, ņemot vērā klimatiskos, meteoroloģiskos, hidroloģiskos, bioloģiskos, augsnes, ekonomiskos un sociālos faktorus;

(i) dažādu enerģijas avotu attīstīšanu, pielietošanu un efektīvu izmantošanu, atbalstot alternatīvo resursu izmantošanu;

(j) bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu atbilstoši Konvencijas par bioloģisko daudzveidību prasībām;

(k) ietverot demogrāfisko izmaiņu ietekmi uz pārtuksnešošanos un sausumu; un

(l) izveidojot un stiprinot institucionālās un likumdošanas struktūras Konvencijas īstenošanai, un veicot pasākumus, inter alia, kuri vērsti uz administratīvās sistēmas decentralizāciju attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar pārtuksnešošanos un sausumu, ar ietekmēto apgabalu iedzīvotāju un vispār sabiedrības piedalīšanos.

5. pants

Tehniskā, zinātniskā un tehnoloģiskā sadarbība

Saskaņā ar Konvencijas 16. līdz 18. pantu, un uz tās 7. pantā noteiktā koordinācijas mehānisma bāzes, reģiona ietekmētās valstis Puses, individuāli vai kopā:

(a) atbalsta tehniskās sadarbības tīklu stiprināšanu un nacionālās, subreģionālās un reģionālās informācijas sistēmas, kā arī to integrāciju, ja nepieciešams, vispasaules informācijas avotos;

(b) sastāda pielietojamo tehnoloģiju un know-how inventarizāciju un veicina to izplatīšanu un pielietošanu;

(c) veicina tradicionālo tehnoloģiju, zināšanu, know-how un prakses pielietošanu atbilstoši Konvencijas 18. panta 2. daļas (b) punkta nosacījumiem;

(d) identificē nepieciešamību pēc tehnoloģijas transferta, un

(e) veicina svarīgu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību, adaptāciju, pieņemšanu un transfertu.

6. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

Saskaņā ar Konvenciju, jo īpaši tās 20. un 21. pantu, un saistībā ar koordinācijas mehānismiem kuri noteikti 7. pantā, kā arī saskaņā ar to nacionālās attīstības politikām, reģiona ietekmētās valstis Puses, individuāli vai kopā:

(a) izvēlas pasākumus lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus, kuri apgādā fondus ar publiskajām un privātajām investīcijām, lai sasniegtu specifiskus rezultātus cīņā pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus;

(b) identificē starptautiskās sadarbības nepieciešamību, lai atbalstītu vietējos centienus; un

(c) veicina divpusējās un/vai daudzpusējās sadarbības institūciju iesaistīšanos, lai nodrošinātu Konvencijas īstenošanu.

7. pants

Institucionālie veidojumi

1.Lai īstenotu šo Pielikumu, reģiona ietekmētās valstis Puses:

(a) izveido un/vai stiprina nacionālos fokālos punktus, lai koordinētu pasākumus cīņa pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma efektu novēršanai; un

(b) izveido mehānismus, lai koordinētu nacionālos fokālos punktus sekojošiem mērķiem:

(i) informācijas un pieredzes apmaiņai;

(ii) subreģionālo un reģionālo pasākumu koordinēšanai;

(iii) tehniskās, zinātniskās, tehnoloģiskās un finansiālās sadarbības veicināšanai;

(iv) ārējā sadarbības nepieciešamības identificēšanai, un

(v) sekošanai rīcības programmu izpildei un to īstenošanas izvērtēšanai.

2. reģiona ietekmētās valstis periodiski rīko koordinācijas sanāksmes un Pastāvīgais Sekretariāts var pēc to lūguma, saistībā ar Konvencijas 23. pantu, var veicināt šādu koordinācijas sanāksmju norisi, caur:

(a) padomu sniegšanu attiecībā uz efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi;

(b) nogādājot informāciju nozīmīgām divpusējām un daudzpusējām sadarbības aģentūrām, attiecībā uz šādām koordinācijas sanāksmēm, un veicinot to aktīvu iesaistīšanos; un

(c) apgādājot ar citu nozīmīgu informāciju, kas var būt noderīga izveidojot vai stiprinot šādus koordinācijas procesus.

IV pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Vidusjūras ziemeļu daļas valstīm

1. pants

Mērķis

Šī Pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanās darbus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai Vidusjūras ziemeļu daļas valstīs saistībā ar to īpašajiem apstākļiem.

2. pants

Vidusjūras ziemeļu daļas īpašie apstākļi

Pie Vidusjūras ziemeļu daļas īpašajiem apstākļiem pieder:

(a) semiarīdie klimatiskie apstākļi, kuri ietekmē lielus apgabalus, sezonāls sausums, ļoti lielas nokrišņu svārstības un pēkšņas lielas intensitātes lietusgāzes;

(b) vāji attīstītas un stipri erodētas augsnes, nespējīgas pretoties pret plaisu veidošanos virskārtā;

(c) mainīgs reljefs ar stāvām nogāzēm un ļoti dažādas ainavas;

(d) lieli dabīgās mežu segas zudumi biežu mežu ugunsgrēku laikā;

(e) tradicionālās lauksaimniecības krīze, tās rezultātā pamesta zeme un degradēta augsne un tās ūdeni aizsargājošās struktūras;

(f) nelīdzsvarota ūdens resursu izmantošana, kas novedusi pie ievērojamiem vides postījumiem, ieskaitot ķīmisko piesārņojumu, pārsāļošanos un ūdens nesējslāņu izsīkšanu; un

(g) ekonomisko pasākumu koncentrācija piekrastē urbanizācijas rezultātā, industrijas attīstība, tūrisms un irigācija lauksaimniecībā.

3. pants

Stratēģiskās plānošanas nosacījumi ilgtspējīgai attīstībai

1. Nacionālās rīcības programmas ir centrālā un integrāla ilgtspējīgās attīstības plānošanas sastāvdaļa ietekmētajās Vidusjūras ziemeļdaļas valstīs Konvencijas Pusēs.

2. Jānodrošina konsultatīvs līdzdalības process, iesaistot tajā atbilstošus valdības līmeņus, vietējās pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu stratēģiju, kura ļautu iesaistīties maksimālam vietējo iedzīvotāju skaitam un kura būtu ātri reaģēt spējīga, atbilstoši Konvencijas 10. panta 2. daļas (f) punktam.

4. pants

Prasības nacionālo rīcības plānu sagatavošanā un to izpildes laiki

Vidusjūras reģiona ietekmētās valstis izstrādā nacionālās rīcības programmas, un, ja nepieciešams, subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas. Šādu programmu izstrāde jāveic maksimāli īsā laikā.

5. pants

Nacionālo rīcības programmu izstrādāšana un īstenošana

Izstrādājot un īstenojot nacionālās rīcības programmas saskaņā ar Konvencijas 9. un 10. pantu, katra ietekmētā valsts -Puse veic, ja nepieciešams:

(a) nozīmē attiecīgus iestādījumus, kas atbild par programmu izstrādāšanu, koordinēšanu un īstenošanu;

(b) iesaista ietekmēto apgabalu iedzīvotājus, ieskaitot vietējās pašvaldības, šo programmu izstrādāšanā, koordinēšanā un īstenošanā, īstenojot vietējas iniciatīvas iesāktu konsultāciju procesu, ar vietējo pašvaldību un atbilstošu nevalstisko organizāciju iesaistīšanos;

(c) veic vides stāvokļa izpēti ietekmētajos apgabalos, lai izvērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas un noteiktu nepieciešamos pretpasākumus;

(d) izvērtētu ar ietekmēto apgabalu iedzīvotāju līdzdalību, agrākās un tagad veicamās programmas, lai izstrādātu stratēģiju un nepieļautu agrāko kļūdu turpināšanu rīcības programmās;

(e) sagatavo tehniskās un finansiālās programmas, kas balstās uz informāciju, kas iegūta pasākumos, kas minēti no (a) līdz (d) punktos; un

(f) attīsta un izmanto procedūras un pielieto robežlielumus monitoringam un programmas īstenošanas izvērtēšanai.

6. pants

Nacionālo rīcības programmu sastāvs

Ietekmētās reģiona valstis Puses var iekļaut to nacionālajās rīcības programmās sekojošus pasākumus:

(a) likumdošanu, institucionālo stiprināšanu un administratīvos pasākumus;

(b) zemes lietošanas veidus, ūdens resursu apsaimniekošanu, augsnes aizsardzību, mežsaimniecību, lauksaimniecības pasākumus un ganību saimniecību;

(c) dzīvās dabas aizsardzību un apsaimniekošanu un citas bioloģiskās daudzveidības formas;

d) meža ugunsgrēku novēršanu;

(e) alternatīvo saimniekošanas veidu veicināšanu; un

(f) pētījumus, apmācības un sabiedrības apziņas attīstīšanu.

7. pants

Subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas

1. Reģiona ietekmētās valstis var, saskaņā ar Konvencijas 11. pantu, izstrādāt un īstenot subreģionālās un/vai reģionālās rīcības programmas, lai papildinātu un uzlabotu nacionālo programmu efektivitāti. Divas vai vairākas reģiona valstis Puses var vienlaicīgi vienoties par kopīgas rīcības programmas īstenošanu.

2. Pielikuma 5. un 6. panta nosacījumi darbojas mutatis mutandis arī attiecībā uz subreģionālo, reģionālo vai kopīgo programmu izstrādāšanu un īstenošanu. Šādas programmas var papildus ietvert zinātniskos pētījumus un attīstības jautājumus attiecībā uz izvēlētām ekosistēmām ietekmētajos apgabalos.

3. Izstrādājot un īstenojot subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas, reģiona ietekmētās valstis Puses var, ja nepieciešams:

(a) identificēt, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, nacionālos mērķus attiecībā uz pārtuksnešošanos, kuri var labāk atbilsts programmas mērķiem un nozīmīgus pasākumus, kuri var tikt efektīgi veikti;

(b) izvērtē reģiona, subreģionālo un nacionālo nozīmīgo institūciju operatīvās rīcības spējas; un

(c) izvērtē reģionā esošās programmas cīņai ar pārtuksnešošanos, kuras šobrīd ir saskaņotas starp Pusēm, lai noteiktu to atbilstību nacionālajām rīcības programmām.

8. pants

Subreģionālo, reģionālo un kopīgo rīcības programmu koordinācija

Ietekmētās valstis Puses, kuras sagatavo subreģionālo, reģionālo vai kopīgo rīcības programmu, var izveidot koordinācijas komiteju, kuru veido katras pārstāvētās Puses nominēti pārstāvji, kuri pārrauga cīņu pret pārtuksnešošanos, harmonizē nacionālās rīcības programmas, sagatavo priekšlikumus dažādos līmeņos attiecībā uz subreģionālo, reģionālo vai kopīgo rīcības programmu īstenošanu, kā arī darbojas kā fokālais punkts tehniskās sadarbības veicināšanā un koordinēšanā atbilstoši Konvencijas 16. līdz 19. pantiem.

9. pants

Nosacījumi, ka valstis nedrīkst saņemt finansiālo palīdzību

Šīs Konvencijas īstenošanas sakarā, lai īstenotu nacionālās, subreģionālās, reģionālās vai kopīgās rīcības programmas, šī reģiona ietekmētās valstis Puses nav tiesīgas saņemt jebkādu finansiālo palīdzību.

10. pants

Koordinācija ar citiem subreģioniem un reģioniem

Subreģionālās, reģionālās un kopīgās rīcības programmas var tikt sagatavotas un īstenotas sadarbībā ar citiem subreģioniem vai reģioniem, it īpaši ar Ziemeļāfrikas subreģionu.

V pielikums

Reģionālās īstenošanas pielikums Centrālajai un Austrumeiropai

1. pants

Mērķis

Šī pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un sagatavošanās darbus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai Centrālās un Austrumeiropas reģiona valstīs saistībā ar to īpašajiem apstākļiem.

2. pants

Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašie apstākļi

Pie pirmā pantā minētā Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašiem apstākļiem, kuri dažādā mērā ietekmē reģiona valstis Puses, pieder:

(a) specifiskās problēmas un iespējas, kuras saistās ar patreizējo ekonomisko pārkārtojumu procesu, ieskaitot makroekonomiku, finansu problēmas un nepieciešamību stiprināt sociālās un politiskās struktūras, veicot tirgus ekonomikas reformas;

(b) zemju degradācijas dažādās formas reģiona atšķirīgajās ekosistēmās, ieskaitot sausuma ietekmi un pārtuksnešošanos risku saistībā ar vējā un ūdens izsaukto augsnes eroziju.

(c) krīzes apstākļi lauksaimniecībā, tai skaitā aramzemes noplicināšana sakarā ar problēmām nepiemērotās apūdeņošanas sistēmās un augsnes un ūdens aizsargbūvju daļēju nolietošanos;

(d) ilgtspējības principu neievērošana, izmantojot ūdens resursus, kas noved pie vides postījumiem, ieskaitot ķīmisko piesārņošanu, sasāļošanos un ūdens horizontu izsīkšanu;

(e) mežu segas zudumi klimatisko faktoru, gaisa piesārņojuma un biežu meža ugunsgrēku ietekmē;

(f) kompleksa fizisko, bioloģisko, politisko, sociālo un ekonomisko faktoru mijiedarbība, kas ietekmētajās platībās noved pie ilgtspējīgas attīstības prakses neievērošanas;

(g) pieaugošs ekonomisko grūtību risks un sociālo apstākļu pasliktināšanās teritorijās, kuras ietekmē zemju degradācija, pārtuksnešošanās un sausums;

(h) nepieciešamība pārskatīt zinātnisko pētījumu mērķus, politisko un likumdošanas struktūru, lai panāktu ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, un

(i) reģionā pavērtu iespējas plašākai starptautiskai sadarbībai un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības visaptverošos mērķus.

3. pants

Rīcības programmas

1. Nacionālās Rīcības programmām jābūt ilgtspējīgas attīstības politikas integrētai daļai, pareizā veidā vērstai pret zemju degradācijas dažādām izpausmēm, pārtuksnešošanos un sausumu, kas ietekmē Puses šajā reģionā.

2. Jānodrošina konsultatīvs līdzdalības process, iesaistot atbilstošus valdības līmeņus, vietējās pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu vadlīnijas elastīgi plānotai stratēģijai, kura ļautu iesaistīties maksimālām vietējo iedzīvotāju skaitam atbilstoši Konvencijas 10. panta 2. daļas (f) punktam. Ja nepieciešams divpusējas un daudzpusējas sadarbības aģentūras var iekļauties šajā procesā pēc ietekmētās valsts Puses pieprasījuma.

4. pants

Nacionālo Rīcības programmu sagatavošana un izpilde

Sagatavojot un izpildot nacionālās Rīcības programmas atbilstoši Konvencijas 9. un 10. pantam, katra reģionā ietekmētā valsts

Puse veic, ja nepieciešams:

(a) nozīmē attiecīgas struktūras atbildīgas par programmu sagatavošanu, koordinēšanu un izpildi;

(b) iesaista ietekmēto teritoriju iedzīvotājus, ieskaitot vietējās pašvaldības, šo programmu izstrādāšanā, koordinēšanā un izpildē, īstenojot pēc vietējās iniciatīvas uzsāktus konsultāciju procesus, ar vietējo pašvaldību un atbilstošo nevalstisko organizāciju iesaistīšanos;

(c) veic vides stāvokļa izpēti ietekmētajās teritorijās, lai novērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas un noteiktu rīcības prioritātes;

(d) novērtē, ar ietekmēto teritoriju iedzīvotāju līdzdalību, agrākās un patreiz izpildāmās programmas ar mērķi izstrādāt Rīcības programmu stratēģiju un noteikt Rīcības programmas pasākumus;

(e) sagatavo tehniskās un finansiālās programmas, kas balstās uz informāciju, kas iegūta no (a) līdz (d) punktiem minētajos pasākumos, un

(f) attīsta un izmanto procedūras un pielieto robežlielumus monitoringam un īstenoto programmu novērtēšanai.

5. pants

Subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas

1. Reģiona ietekmētās valstis puses var, saskaņā ar Konvencijas 11. un 12. pantu, sagatavot un īstenot subreģionālās un/vai reģionālās rīcības programmas, lai papildinātu un palielinātu nacionālo rīcības programmu efektu un efektivitāti. Divas vai vairākas valstis Puses var vienlaicīgi vienoties par kopīgas rīcības programmas īstenošanu.

2. Šādas programmas var sagatavot un īstenot sadarbojoties ar citām Pusēm vai reģioniem. Šādas sadarbības mērķis var būt nodrošināt starptautiskas vides veidošanos un veicināt finansiālo un/vai tehnisko atbalstu vai citas palīdzības formas, lai vērstos pret pārtuksnešošanos un sausuma problēmām dažādos līmeņos.

3. 3. un 4. pantu nosacījumi darbojas, mutatis mutandis, lai sagatavotu un izpildītu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas. Papildus tam, šādas programmas var ietvert zinātniskos pētījumus un attīstības jautājumus attiecībā uz izvēlētām ekosistēmām ietekmētajos rajonos.

4. Izstrādājot un realizējot subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas reģiona ietekmētās valstis Puses var, ja nepieciešams:

(a) identificēt, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, nacionālos mērķus attiecībā uz pārtuksnešošanos, kuri var labāk atbilst programmas mērķiem un nozīmīgus pasākumus, kuri var tikt efektīvi izpildīti;

(b) novērtēt reģiona, subreģionālo un nacionālo atbilstošo institūtu darbības kapacitāti;

(c) noteikt esošo, starp Pusēm noslēgto, programmu cīņai pret pārtuksnešošanos atbilstību nacionālajām rīcības programmām, un

(d) apsvērt rīcību, lai koordinētu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas, paredzot, ja nepieciešams, koordinācijas komitejas izveidošanu, kuru veido katras ietekmētās valsts Puses pārstāvji, lai novērtētu sasniegto cīņā ar pārtuksnešošanos, harmonizētu nacionālās rīcības programmas, izstrādātu rekomendācijas dažādā sagatavošanas un izpildes pakāpē esošām subreģionālām, reģionālām un kopīgi īstenojamām rīcības programmām, un darbotos kā fokālie (mezgla) punkti, lai veicinātu koordināciju un tehnisko sadarbību atbilstoši Konvencijas 16. līdz 19. pantiem.

6. pants

Tehniskā, zinātniskā un tehnoloģiskā sadarbība

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem Puses reģionā katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) veicina zinātniskās un tehniskās sadarbības struktūras, monitoringa indikatoru un visu līmeņu informācijas sistēmu stiprināšanu, tāpat to integrāciju, ja nepieciešams, vispasaules informācijas sistēmās, un

(b) veicina atbilstošu esošu vai jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību, adaptāciju un tālāku nodošanu reģiona ietvaros un ārpus tā.

7. pants

Finansiālie resursi un mehānismi

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem reģionā ietekmētās valstis Puses katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) izvēlas pasākumus lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus, kuri apgādā fondus ar sabiedriskām un privātām investīcijām, lai sasniegtu konkrētus rīcības rezultātus apkarojot zemju degradāciju un pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma ietekmes;

(b) nosaka starptautiskas sadarbības nepieciešamību lai atbalstītu nacionālos centienus, tādā veidā radot, un it sevišķi veicinot vidi investīcijām un atbalstot aktīvu investīciju politiku, kā arī integrētu pieeju efektīvai pārtuksnešošanos apkarošanai, ietverot arī agru brīdināšanu par problēmām, kādas šai procesā rodas;

(c) meklē sadarbību ar divpusējiem un/vai daudzpusējiem partneriem un finansu sadarbības institūcijām, cenšoties nodrošināt Konvencijas izpildi, ieskaitot programmās paredzētās rīcības, kuras ņem vērā ietekmēto reģiona valstu Pušu specifiskās vajadzības; un

(d) izvērtē 2. panta (a) punkta iespējamo ietekmi uz 6., 13. un 20. pantu un citu attiecīgo Konvencijas nosacījumu izpildi.

8. pants

Institucionālie veidojumi

1. Lai īstenotu šo pielikumu reģiona ietekmētās valstis Puses:

(a) izveido un/vai stiprina nacionālos fokālos (mezglu) punktus, lai koordinētu pasākumus cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai novērstu sausuma sekas; un

(b) rada mehānismu, lai stiprinātu reģionālo sadarbību, ja nepieciešams.

2. Pastāvīgs Sekretariāts var, pēc reģiona Pušu lūguma, saistībā ar Konvencijas 23. pantu, veicināt šādu koordinācijas sanāksmju norisi, ar:

(a) padomu sniegšanu attiecībā uz efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi, un

(b) apgādājot ar citu nozīmīgu informāciju, kas var būt derīga izveidojot vai stiprinot koordinācijas procesus.

09.10.2002