Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: spēkā esošs

1977.gada 8.jūnija papildu protokols pie 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols)

Preambula

Augstās Līgumslēdzējas valstis,

paziņojot savu dedzīgo vēlēšanos redzēt, ka tautu starpā valda miers,

paturot prātā, ka katrai valstij, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu, ir pienākums attiecībās ar citām valstīm atturēties no draudiem vai spēka lietošanas pret jebkuras citas valsts valstisko suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību un no jebkādas darbības, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem,

tomēr uzskatot par nepieciešamu no jauna apstiprināt un sīkāk izstrādāt noteikumus, kas aizsargā bruņoto konfliktu upurus, un pilnveidot līdzekļus, kas paredzēti, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu,

izsakot savu pārliecību, ka šo Protokolu vai 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvencijas nekādi nevar iztulkot tā, it kā kāds agresijas akts vai jebkura cita veida spēka lietojums, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu, tiktu leģitimizēts vai sankcionēts,

turklāt vēlreiz apstiprinot, ka 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju un šī Protokola noteikumi ir jebkuros apstākļos pilnībā piemērojami visām personām, kuras šie dokumenti aizsargā, bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas, balstoties uz konkrēta bruņota konflikta dabu vai cēloni, vai arī ņemot vērā īpašus iemeslus, kurus veicinājušas pašas karojošās puses vai kurus tām piedēvē,

ir vienojušās par sekojošo:

I daļa

VISPĀRĒJIE NOTEIKUMI

1. pants. Vispārējie principi un piemērošanas apjoms

1. Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot šo Protokolu un nodrošināt respektu arī no citu puses.

2. Gadījumos, kurus šis Protokols vai citi starptautiskie līgumi neparedz, civiliedzīvotājus un kombatantus aizsargā un organizē starptautisko tiesību normas, kuru pamatā ir iesakņojušās paražas, cilvēcības principi un sabiedriskā doma.

3. Šis Protokols, kurš papildina 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par karagūstekņu aizsardzību, piemērojams gadījumos, kādi paredzēti šo Konvenciju 2. pantā, kurš tām ir kopīgs.

4. Iepriekšējā paragrāfā minētie gadījumi ietver bruņotus konfliktus, kuros tautas, izmantojot savas tiesības uz pašnoteikšanos, kas noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas hartā un Starptautisko tiesību normu deklarācijā par draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu cīnās pret koloniālo kundzību un ārzemju okupāciju, un pret rasistiskajiem režīmiem.

2. pants. Definīcijas

Šajā Protokolā:

(a) «Pirmā konvencija», «Otrā konvencija», «Trešā konvencija» nozīmē attiecīgi 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju par ievainoto un slimo bruņoto spēku dalībnieku stāvokļa uzlabošanu kaujas laukā; 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju par ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo bruņoto spēku dalībnieku stāvokļa uzlabošanu jūrā; 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju par izturēšanos pret karagūstekņiem; 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā; «Konvencijas» nozīmē četras 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par kara upuru aizsardzību;

(b) «starptautisko tiesību likumi, kas piemērojami bruņota konflikta gadījumā», nozīmē bruņota konflikta gadījumā piemērojamos likumus, kuri izklāstīti starptautiskajos līgumos, kuros konkrētās karojošās puses ir līgumpartneri, kā arī vispāratzītās starptautisko tiesību normās un noteikumos, kas piemērojami bruņota konflikta gadījumā;

(c) «aizbildņvalsts» nozīmē neitrālu vai tādu citu valsti, kas nav iesaistīta konfliktā un kuru ir izraudzījusies kāda no karojošajām pusēm un akceptējusi naidīgā puse, un kura ir piekritusi veikt pienākumus, kurus aizbildņvalstij uzliek Konvencijas un šis Protokols;

(d) ar «aizvietotāju» domāta kāda organizācija, kas darbojas aizbildņvalsts vietā saskaņā ar 5. pantu.

3. pants. Kad jāuzsāk un kad jābeidz

Konvenciju un šī Protokola piemērošana

Neietekmējot nekādus noteikumus, kuri piemērojami pastāvīgi un vienmēr:

(a) Konvencijas un šis Protokols piemērojami, veidojoties situācijai, kāda minēta šī Protokola 1. pantā;

(b) Konvenciju un šī Protokola piemērošana teritorijā, kuru pārvalda karojošās puses, jāpārtrauc tad, kad galīgi tiek izbeigtas militārās operācijas un gadījumā, kad šīs teritorijas tikušas okupētas, - beidzoties okupācijai; tas neattiecas vienīgi uz personām, kuru galīgā atbrīvošana, repatriēšana vai pilsoņu tiesību atjaunošana notiek vēl pēc tam. Attiecībā uz šīm personām, līdz pat viņu galīgajai atbrīvošanai, repatriēšanai vai pilsoņu tiesību atjaunošanai ir jāturpina piemērot atbilstošus Konvenciju un šī Protokola noteikumus.

4. pants. Karojošo pušu juridiskais statuss

Konvenciju un šī Protokola piemērošana, kā arī tajos paredzēto vienošanos noslēgšana nedrīkst ietekmēt karojošo pušu juridisko statusu. Tāpat ne kādas teritorijas okupēšana, ne arī Konvenciju, ne šī Protokola piemērošana nedrīkst ietekmēt konkrētās teritorijas juridisko statusu.

5. pants. Aizbildņvalstu un to aizvietotāju izraudzīšana

1. Karojošo pušu pienākums ir jau no konflikta sākšanās brīža nodrošināt Konvenciju un šī Protokola pārraudzību un īstenošanu, izmantojot aizbildņvalstu darbības sistēmu, kas, starp citu, ietver šo aizbildņvalstu izraudzīšanu un akceptēšanu saskaņā ar sekojošiem paragrāfiem. Aizbildņvalstīm ir jāuzliek par pienākumu nodrošināt karojošo pušu intereses.

2. Sākoties situācijai, kāda minēta 1. pantā, katrai no karojošajām pusēm ir nekavējoties jāizraugās aizbildņvalsts, lai būtu iespējams īstenot Konvenciju un šī Protokola prasības, kā arī bez vilcināšanās un tādā pašā nolūkā ir jāpieļauj pretējās puses izraudzītās aizbildņvalsts darbība.

3. Ja, sākoties situācijai, kāda minēta 1. pantā, aizbildņvalsts nav tikusi izraudzīta, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, nekādi neskarot jebkuras citas objektīvas humanitāras organizācijas tiesības darīt to pašu, ir jāpiedāvā karojošajām pusēm savi pakalpojumi un jāieplāno bez kavēšanās aizbildņvalsts izraudzīšana, kurai karojošās puses piekrīt. Šajā nolūkā komitejai, cita starpā (inter alia), ir jālūdz katra no pusēm iesniegt vismaz piecu tādu valstu sarakstu, kuras šī puse uzskata par pieņemamām aizbildņvalsts lomas veikšanai šīs puses labā attiecībās ar pretējo pusi, kā arī jālūdz katra no pretējām pusēm iesniegt vismaz piecu tādu valstu sarakstu, kuras šī puse būtu ar mieru akceptēt kā pirmās puses aizbildņvalsti; šie saraksti jādara zināmi komitejai divu nedēļu laikā no tās dienas, kad ticis saņemts lūgums tos iesniegt; komitejai tie jāsalīdzina un jāmēģina panākt kādas abos sarakstos minētās valsts piekrišana.

4. Ja, neraugoties uz iepriekš minēto, aizbildņvalsts nav izraudzīta, karojošajām pusēm no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai no jebkuras citas organizācijas, kura sniegusi visas nepieciešamās garantijas par savu objektivitāti un ietekmīgumu, pēc tam, kad viss ir pietiekami nopietni apspriests ar minētajām pusēm un ievērojot šīs apspriešanās rezultātus, nekavējoties ir jāpieņem piedāvājums darboties kā aizvietotājam. Visām karojošajām pusēm ir jāpiekrīt šāda aizvietotāja darbībai; karojošajām pusēm ir visiem spēkiem jāpūlas atbalstīt šī aizvietotāja darbību, kad tas, saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu, veic savus pienākumus.

5. Saskaņā ar 4. pantu, aizbildņvalsts izraudzīšana un akceptēšana, lai varētu nodrošināt Konvenciju un šī Protokola piemērošanu, nedrīkst skart karojošo pušu vai jebkuras citas teritorijas, ieskaitot okupētu teritoriju, juridisko statusu.

6. Diplomātisku attiecību uzturēšana starp karojošajām pusēm vai kādas puses un šīs valsts pilsoņu interešu aizsardzības uzticēšana trešajai valstij saskaņā ar starptautisko tiesību likumiem attiecībā uz diplomātiskajām attiecībām nav šķērslis aizbildņvalstu izraudzīšanai, lai varētu nodrošināt Konvenciju un šī Protokola piemērošanu.

7. Jebkura turpmākā aizbildņvalsts pieminēšana šajā Protokolā attiecas arī uz aizvietotāju.

6. pants. Lietpratīgas personas

1. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm arī miera laikā ir jācenšas ar nacionālo Sarkanā Krusta, Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules biedrību palīdzību apmācīt lietpratīgu personālu, lai nodrošinātu Konvenciju un šī Protokola piemērošanu un īpaši aizbildņvalstu darbību.

2. Šādu darbinieku nolīgšana un apmācība notiek saskaņā ar katras valsts iekšējo jurisdikciju.

3. Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai ir jānodrošina, lai Augstās Līgumslēdzējas valsts rīcībā būtu apmācīto personu saraksti, kurus Augstās Līgumslēdzējas valstis šim nolūkam sastādījušas un nodevušas komitejai.

4. Ja šādi darbinieki tiek nolīgti ārpus valsts teritorijas, katrā atsevišķā gadījumā iesaistītajām pusēm ir jāslēdz īpaša vienošanās.

7. pants. Sanāksmes

Šī Protokola glabātajam pēc vienas vai vairāku Augsto Līgumslēdzēju valstu minēto pušu lūguma un pēc minēto pušu vairākuma piekrišanas ir jāsasauc sanāksme, lai apspriestu problēmas sakarā ar Konvenciju un šī Protokola piemērošanu.

II daļa

IEVAINOTIE, SLIMIE UN KUĢU AVĀRIJĀS CIETUŠIE

I nodaļa. VISPĀRĒJĀ AIZSARDZĪBA

8. pants. Terminoloģija

Šajā Protokolā:

(a) «ievainotie» un «slimie» nozīmē personas - kā militāras, tā civilas, kurām traumas, slimības vai kāda cita fiziska vai garīga traucējuma dēļ nepieciešama medicīniskā palīdzība vai aprūpe un kas atturas no jebkādas naidīguma izpausmes. Šie termini ietver arī dzemdētājas, jaundzimušos u. c. personas, kam var būt vajadzīga neatliekama medicīniskā palīdzība vai aprūpe, piemēram, novārgušus cilvēkus vai grūtnieces, kas atturas no jebkādas naidīguma izpausmes;

(b) «kuģu avārijās cietušie» nozīmē personas - kā militāras, tā civilas, kas kāda nelaimes gadījuma rezultātā, kurš skāris šīs personas vai kuģi vai lidmašīnu, kas tās vedusi, atrodas briesmās jūrā vai citos ūdeņos un kuras atturas no jebkādas naidīguma izpausmes. Šīs personas ir jāturpina uzskatīt par kuģu avārijās cietušām visu laiku, kamēr notiek viņu glābšana, ar noteikumu, ka tās joprojām atturas no jebkādas naidīguma izpausmes, līdz kamēr tās, saskaņā ar Konvencijām vai šo Protokolu, iegūst citu statusu;

(c) «medicīnas personāls» nozīmē personas, ko kāda no karojošajām pusēm norīkojusi vienīgi medicīniska rakstura uzdevumu veikšanai, kādi uzskaitīti apakšparagrāfā (e), vai arī medicīnas vienību vadīšanai, vai sanitārā transporta vadīšanai, vai organizācijas vajadzībām. Šādi norīkojumi var būt vai nu pastāvīgi, vai arī īslaicīgi. Šis termins ietver:

(I) kādas karojošās puses medicīnas personālu - kā militārās, tā civilpersonas, ietverot arī tos, kuri aprakstīti Pirmajā un Otrajā konvencijā, un tos, kas norīkoti darbam civilās aizsardzības organizācijās;

(II) nacionālā Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) biedrību, kā arī citu nacionālo brīvprātīgo palīdzības biedrību medicīnas personālu, ko atzinusi un pilnvarojusi kāda karojošā puse;

(III) 9. panta 2. paragrāfā aprakstīto medicīnas vienību vai sanitārā transporta medicīnas personālu;

(d) «reliģiskais personāls» nozīmē militārās vai civilpersonas, piemēram, garīdzniekus, kas nodarbojas vienīgi ar savas garīgās misijas veikšanu un ir piesaistīti:

(I) kādas karojošās puses bruņotajiem spēkiem;

(II) kādas karojošās puses medicīnas vienībām vai sanitārajam transportam;

(III) 9. panta 2. paragrāfā aprakstīto medicīnas vienību vai sanitārā transporta medicīnas personālam;

(IV) kādas karojošas puses civilajām aizsardzības organizācijām.

Reliģiskā personāla piesaistījums var būt vai nu pastāvīgs vai īslaicīgs, un tam piemērojami apakšparagrāfā (k) uzskaitītie atbilstošie noteikumi;

(e) «medicīnas vienības» nozīmē dažādas iestādes un citas vienības - kā militāras, tā civilas, kas organizētas medicīnas uzdevumu veikšanai, proti, ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo meklēšanai, savākšanai, transportēšanai, diagnozes noteikšanai vai ārstēšanai - ietverot pirmās palīdzības sniegšanu -, vai profilaksei. Šis termins ietver, piemēram, slimnīcas un citas līdzīgas medicīnas vienības, asins pārliešanas stacijas, profilaktiskos medicīnas centrus un institūtus un šādu vienību medicīnas noliktavas, veikalus un aptiekas. Medicīnas vienības var būt stacionāras vai pārvietojamas, kā arī pastāvīgas vai īslaicīgas;

(f) «sanitārā transportēšana» nozīmē ievainoto, slimo, kuģu avārijās cietušo, medicīnas personāla, reliģiskā personāla, medicīnas aprīkojuma vai medicīnas krājumu, ko aizsargā Konvencijas un šis Protokols, pārvietošanas veidus pa zemi, ūdeni vai gaisu;

(g) «sanitārais transports» nozīmē jebkuru transportēšanas veidu - kā militāru, tā civilu, pastāvīgu vai īslaicīgu, kas norīkots vienīgi sanitārajai transportēšanai un atrodas kādas karojošās puses atbilstošas autoritātes kontrolē;

(h) «sauszemes sanitārais transports» nozīmē jebkuru sanitārā transporta veidu pa sauszemi;

(i) «ūdens sanitārais transports» nozīmē jebkuru sanitārā transporta veidu pa ūdeni;

(j) «gaisa sanitārais transports» nozīmē jebkuru sanitārā transporta veidu pa gaisu;

(k) «ar pastāvīgo medicīnas personālu», «pastāvīgajām medicīnas vienībām» un «pastāvīgo sanitāro transportu» saprot tādus, kas norīkoti vienīgi medicīnas uzdevumu veikšanai uz nenoteiktu laika periodu. «Īslaicīgais medicīnas personāls», «īslaicīgās medicīnas vienības» un «īslaicīgais sanitārais transports» nozīmē tādus, kas paredzēti vienīgi medicīnas uzdevumu veikšanai uz ierobežotu laika periodu visā šī perioda laikā. Ja nav īpašu norādījumu, termini «medicīnas personāls», «medicīnas vienības» un «sanitārais transports» ietver gan pastāvīgo, gan īslaicīgo kategoriju;

(l) «atšķirības emblēma» nozīmē atšķirības emblēmu ar sarkanu krustu, sarkanu pusmēnesi vai sarkanu lauvu un sauli uz balta pamata, ja to lieto, lai aizsargātu medicīnas vienības un sanitāro transportu, vai medicīnas un reliģisko personālu, aprīkojumu vai krājumus;

(m) «atšķirības signāls» nozīmē jebkuru signālu vai ziņu, kas paredzēta vienīgi medicīnas vienību vai sanitārā transporta identificēšanai, kā norādīts šī Protokola I pielikuma III nodaļā.

9. pants. Piemērošanas apjoms

1. Šī daļa, kurā minētie noteikumi paredzēti, lai uzlabotu ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokli, piemērojama visiem tiem, kuri cietuši no kādas 1. pantā aprakstītās situācijas, neizdarot nekādu ļaunprātīgu šķirošanu, balstītu uz rases, krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas apstākļu atšķirībām vai citiem līdzīgiem kritērijiem.

2. Pirmās konvencijas 27. un 32. panta atbilstošie noteikumi piemērojami attiecībā uz pastāvīgajām medicīnas vienībām un sanitāro transportu (izņemot hospitāļkuģus, uz kuriem attiecas Otrās konvencijas 25. pants) un medicīnas personālu, ko humānos nolūkos kādas karojošās puses rīcībā nodevusi:

(a) kāda neitrāla vai cita valsts, kas nav iesaistīta konfliktā;

(b) kāda šādas valsts atzīta un pilnvarota palīdzības biedrība;

10. pants. Aizsardzība un aprūpe

1. Visi ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, vienalga, pie kuras puses viņi pieder, ir jāciena un jāaizsargā.

2. Jebkuros apstākļos pret viņiem ir jāizturas humāni un viņiem iespējami pilnīgāk un ātrāk jāsaņem medicīniskā aprūpe un uzmanība, kādu viņu stāvoklis prasa. Viņus nedrīkst šķirot citādi kā tikai pēc medicīniskiem apsvērumiem.

11. pants. Atsevišķu personu aizsardzība

1. 1. pantā minētās situācijas gadījumā personām, kuras atrodas pretējās puses gūstā vai tiek internētas, vai aizturētas, vai tām kā citādi atņemta brīvība, ne ar kādu neattaisnotu rīcību vai bezdarbību nedrīkst tikt apdraudēta viņu fiziskā vai garīgā veselība un neaizskaramība. Saskaņā ar to ir aizliegts šajā pantā aprakstītās personas pakļaut jebkādai medicīniskai procedūrai, kuru nav nepieciešams veikt konkrētās personas veselības stāvokļa dēļ un kuras neatbilst vispārpieņemtajām medicīnas normām, kas līdzīgos medicīniskos apstākļos tiktu piemērotas tās puses, kura izdara šo procedūru, pilsoņiem, kam brīvība nav laupīta.

2. Īpaši uzsverams, ka šādas personas, pat ar viņu piekrišanu, aizliegts:

(a) fiziski sakropļot;

(b) pakļaut medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem;

(c) izņemt tām audus vai orgānus transplantēšanai, izņemot gadījumus, kad šīs darbības ir attaisnojamas saskaņā ar 1. paragrāfā paredzētajiem nosacījumiem.

3. 2. paragrāfā (c) minētajam aizliegumam izņēmumus var izdarīt vienīgi gadījumos, kad tiek dotas asinis pārliešanai vai āda transplantēšanai ar noteikumu, ka tas tiek darīts brīvprātīgi, bez jebkādas piespiešanas vai pamudināšanas, un tikai ārstnieciskos nolūkos un apstākļos, kas atbilst vispārpieņemtajām medicīnas normām un kontrolē, kas tiek veikta gan donora, gan recipienta labā.

4. Jebkura tīša rīcība vai bezdarbība, kas nopietni apdraud tādas personas fizisko vai garīgo veselību vai neaizskaramību, kas atrodas kādas pretējās puses gūstā, šai pusei pārkāpjot kādu no 1. un 2. paragrāfā minētajiem aizliegumiem, vai arī, ja tās darbība neatbilst 3. paragrāfa prasībām, uzskatāma par smagu šī Protokola pārkāpumu.

5. 1. paragrāfā aprakstītajām personām ir tiesības atteikties no jebkuras ķirurģiskas operācijas. Atteikšanās gadījumā medicīnas personālam ir jācenšas dabūt pacienta parakstītu vai apstiprinātu paziņojumu par to.

6. Katrai karojošajai pusei ir jāreģistrē katrs gadījums, kad kāda no 1. paragrāfā minētām personām devusi asinis pārliešanai vai ādu transplantēšanai, un šie pieraksti ir jāglabā, ja konkrētā puse ir atbildīga par šo devumu. Turklāt arī katrai karojošajai pusei ir jācenšas saglabāt reģistrus par visām medicīniskajām procedūrām, kas izdarītas personām, kuras 1. pantā minētās situācijas rezultātā tiek internētas, turētas gūstā vai tām kā citādi laupīta brīvība. Šiem reģistriem jābūt jebkurā laikā pieejamiem aizbildņvalstij, lai tā tos varētu pārbaudīt.

12. pants. Medicīnas vienību aizsardzība

1. Medicīnas vienības vienmēr ir jāciena un jāaizsargā, tās nedrīkst būt par uzbrukuma objektu.

2.1. paragrāfs ir piemērojams civilajām medicīnas vienībām ar noteikumu, ka tās:

(a) pieder kādai no karojošajām pusēm;

(b) ir atzinusi un pilnvarojusi kādas karojošās puses atbilstoša autoritāte;

3. Karojošās puses tiek aicinātas informēt cita citu par savu stacionāro medicīnas vienību atrašanās vietu. Ja šāda informācija netiek sniegta, tas neatbrīvo nevienu no pusēm no pienākuma pakļauties 1. paragrāfa noteikumiem.

4. Medicīnas vienības nekādos apstākļos nedrīkst izmantot, lai nosegtu un pasargātu kādu militāru objektu pret uzbrukumu. Ja vien iespējams, karojošajām pusēm ir jānodrošina tāds medicīnas vienību izvietojums, lai uzbrukumi militāriem objektiem neapdraud to drošību.

13. pants. Civilo medicīnas vienību aizsardzības pārtraukšana

1. Aizsardzību, uz kuru civilajām medicīnas vienībām ir tiesības, nedrīkst pārtraukt, ja vien tās bez savu humāno funkciju veikšanas neuzsāk darbības, kas nodara kaitējumu ienaidniekam. Aizsardzību tomēr var pārtraukt tikai pēc tam, kad ir bijis izteikts brīdinājums, nosakot, ja vien iespējams, saprātīgu laika ierobežojumu, un šāds brīdinājums ir palicis bez ievērības.

2. Nedrīkst uzskatīt par kaitīgu ienaidniekam sekojošo:

(a) ka medicīnas vienības personāls ir apgādāts ar viegliem personiskajiem ieročiem pašaizsardzībai vai viņu aizgādībā esošo ievainoto un slimo aizsardzībai;

(b) ka vienību apsargā sargkareivju patruļa vai eskorts;

(c) ka vienībā tiek atrasti šaujamieroči un munīcija, kas paņemta no ievainotajiem un slimajiem un vēl nav nodota attiecīgajam dienestam;

(d) ka vienībā medicīnisku iemeslu dēļ atrodas bruņoto spēku dalībnieki vai citi kombatanti.

14. pants. Ierobežojumi civilo medicīnas vienību rekvizīcijai

1. Okupācijas varai ir pienākums nodrošināt, lai okupētajā teritorijā joprojām tiktu apmierinātas civilo iedzīvotāju medicīniskās vajadzības.

2. Līdz ar to okupācijas vara nedrīkst rekvizēt civilās medicīnas vienības, to aprīkojumu, materiālus vai to personāla pakalpojumus tikmēr, kamēr šie līdzekļi ir nepieciešami, lai nodrošinātu civilajiem iedzīvotājiem nepieciešamo medicīnisko apkalpošanu un turpinātu to ievainoto un slimo medicīnisko aprūpi, kuri jau atrodas viņu ārstēšanā.

3. Ar noteikumu, ka 2. paragrāfa vispārējā prasība tiek ievērota, okupācijas vara drīkst rekvizēt minētos līdzekļus šādos īpašos apstākļos:

(a) ja šie līdzekļi ir nepieciešami, lai nodrošinātu pietiekamu un nekavējošu okupācijas varas bruņoto spēku ievainoto un slimo dalībnieku vai karagūstekņu ārstēšanu;

(b) ja rekvizīcija notiek tikai tikmēr, kamēr pastāv šāda nepieciešamība;

(c) ja nekavējoties tiek veikti pasākumi, lai nodrošinātu civilo iedzīvotāju, kā arī jebkuru šīs rekvizīcijas ietekmēto ievainoto un slimo medicīniskās vajadzības.

15. pants. Civilā medicīnas

un reliģiskā personāla aizsardzība

1. Civilais medicīnas personāls ir jāciena un jāaizsargā.

2. Ja nepieciešams, tad teritorijā, kur civilā medicīniskā apkalpošana sakarā ar karadarbību ir traucēta, ir jāpiedāvā civilajam medicīnas personālam jebkura iespējamā palīdzība.

3. Okupācijas varai okupētajās teritorijās ir jāsniedz civilajam medicīnas personālam jebkura palīdzība, kas tam ļautu pilnībā veikt savus humānos pienākumus. Okupācijas vara nedrīkst pieprasīt, lai, veicot šos pienākumus, minētais personāls kādai personai ārstēšanā dotu priekšroku, izņemot vienīgi, ja tas jādara, vadoties no medicīniskiem apsvērumiem. Viņus nedrīkst piespiest veikt uzdevumus, kas nav savienojami ar viņu humāno misiju.

4. Civilajam medicīnas personālam ir jādod pieeja jebkurai vietai, kur viņu pakalpojumi ir nepieciešami, un jāpakļauj tādiem uzraudzības un drošības pasākumiem, kādus attiecīgā karojošā puse uzskata par nepieciešamiem.

5. Civilais reliģiskais personāls ir jāciena un jāaizsargā. Konvenciju un šī Protokola noteikumi, kas attiecas uz medicīnas personāla aizsardzību un identifikāciju, tāpat piemērojami arī šīm personām.

16. pants. Vispārējā medicīnisko pakalpojumu aizsardzība

1. Neviena persona nekādos apstākļos nedrīkst tikt sodīta par tādu medicīnisko pakalpojumu sniegšanu, kuri atbilst medicīnas ētikai, neatkarīgi no tā, kurš gūst no tiem labumu.

2. Personas, kas sniedz medicīniskos pakalpojumus, nedrīkst piespiest uz tādu rīcību vai darbību, kas ir pretrunā medicīnas ētikai vai citiem medicīnas noteikumiem, kas pieņemti ievainoto un slimo labā, vai arī Konvenciju vai šī Protokola noteikumiem, nedz arī atturēties no tādas rīcības vai darbības, kādu minētie noteikumi prasa.

3. Nevienu personu, kas ir iesaistīta medicīniskās palīdzības sniegšanā, nedrīkst piespiest atklāt kādam, kas pieder pie pretējās vai viņa paša puses, izņemot, ja to prasa pēdējās likumdošana, nekādu informāciju par ievainotajiem un slimajiem, kuri atrodas vai ir bijuši šīs personas gādībā, ja šāda informācija, pēc tās domām, konkrētajiem pacientiem vai viņu ģimenēm var izrādīties kaitīga. Tomēr jāievēro arī obligātie priekšraksti, ka ir jāziņo par infekcijas slimībām.

17. pants. Civiliedzīvotāju un palīdzības biedrību loma

1. Civiliedzīvotājiem ir jāciena ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie pat tādā gadījumā, ja viņi pieder pretējai pusei, un pret viņiem nedrīkst vērst nekādu vardarbīgu rīcību. Civiliedzīvotājiem un palīdzības biedrībām, tādām kā nacionālā Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) biedrības, arī tad, ja tas notiek pēc viņu pašu iniciatīvas, ir jāļauj savākt ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos un rūpēties par viņiem arī iekarotajās vai okupētajās teritorijās. Par šādu humānu rīcību nevienam nedrīkst nodarīt pāri, nedrīkst tiesāt, piespriest sodu vai sodīt.

2. Karojošās puses var lūgt civiliedzīvotājus un 1. paragrāfā minētās palīdzības biedrības savākt ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos un rūpēties par viņiem, kā arī meklēt kritušos un ziņot par viņu atrašanās vietu; karojošām pusēm ir jānodrošina aizsardzība, kā arī nepieciešamie apstākļi tiem, kuri atsaucas uz šo lūgumu. Ja pretējā puse iegūst vai atgūst kontroli pār šo teritoriju, arī šai pusei tik ilgi, kamēr tas nepieciešams, jānodrošina tāda pati aizsardzība un apstākļi.

18. pants. Identificēšana

1. Katrai karojošajai pusei jācenšas nodrošināt, lai medicīnas un reliģiskais personāls, medicīnas vienības un sanitārais transports būtu identificējams.

2. Katrai karojošajai pusei ir jācenšas arī izstrādāt un realizēt metodes un paņēmienus, ar kuru palīdzību būtu iespējams identificēt medicīnas vienības un sanitāro transportu, kas izmanto atšķirības emblēmu un atšķirības signālus.

3. Okupētā teritorijā un vietās, kur notiek vai draud notikt kaujas, civilajam medicīnas personālam un civilajam reliģiskajam personālam ir jābūt identificējamam pēc atšķirības emblēmas un personas apliecības, kas apstiprina viņu statusu.

4. Medicīnas vienībām un sanitārajam transportam ar atbilstošas autoritātes piekrišanu ir jābūt iezīmētam ar atšķirības emblēmu. 22. pantā minētajam ūdens sanitārajam transportam jābūt iezīmētam saskaņā ar Otrās konvencijas noteikumiem.

5. Bez atšķirības emblēmas karojošā puse var saskaņā ar šī Protokola I pielikuma III nodaļu akceptēt atšķirības signālu lietojumu, kas palīdzētu identificēt medicīnas vienības un sanitāro transportu. Izņēmuma gadījumos, kādi paredzēti minētajā nodaļā, sanitārajam transportam drīkst lietot atšķirības signālus, neuzrādot atšķirības emblēmu.

6. Šī panta 1. līdz 5. paragrāfa nosacījumu lietojumu pārvalda šī Protokola I pielikuma I-III nodaļa. Pielikuma III nodaļā noteiktos signālus, kas paredzēti izmantošanai vienīgi medicīnas vienībām un sanitārajam transportam, nedrīkst lietot citu mērķu labad kā tikai medicīnas vienību un sanitārā transporta identificēšanai ar šajā nodaļā minētajiem izņēmumiem.

7. Šis pants nesankcionē plašāku atšķirības emblēmas lietojumu miera laikā nekā ir noteikts Pirmās konvencijas 44. pantā.

8. Konvenciju un šī Protokola noteikumi, kas nosaka atšķirības emblēmas lietojumu, kā arī cenšas aizkavēt un novērst to nepareizu lietojumu, attiecināmi arī uz atšķirības signāliem.

19. pants. Neitrālas valstis un citas valstis,

kas nav iesaistītas konfliktā

Neitrālām valstīm un citām valstīm, kas nav iesaistītas konfliktā, šī Protokola atbilstošie noteikumi ir jāpiemēro attiecībā uz personām, kuras aizsargā šī daļa, ja šīs valstis tās uzņem vai internē savā teritorijā, kā arī attiecībā uz karojošo pušu kritušajiem, ja tos atrod.

20. pants. Atriebības aktu aizliegums

Atriebības akti pret personām un objektiem, ko aizsargā šī daļa, ir aizliegti.

II nodaļa. SANITĀRĀ TRANSPORTĒŠANA

21. pants. Sauszemes sanitārais transports

Sauszemes sanitārais transports ir jāciena un jāaizsargā tāpat kā pārvietojamās medicīnas vienības saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu.

22. pants. Hospitaļkuģi un piekrastes glābšanas kuģi

1. Konvenciju noteikumi attiecībā uz:

(a) Otrās konvencijas 22., 24., 25. un 27. pantā aprakstītajiem kuģiem,

(b) to glābšanas laivām un laivām,

(d) ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, kas atrodas uz kuģa,

piemērojami arī gadījumos, kad šie kuģi ved civilos ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos, kuri nepieder ne pie vienas no Otrās konvencijas 13. pantā minētajām kategorijām. Tomēr šādām civilpersonām nedrīkst likt pakļauties kādai no karojošajām pusēm, pie kuras viņas nepieder, nedz arī sagūstīt viņas jūrā. Ja viņiem gadās nokļūt tādas karojošās puses gūstā, pie kuras viņi nepieder, viņus aizsargā Ceturtā konvencija un šis Protokols.

2. Konvencijās paredzētā kuģu aizsardzība, kas aprakstīta Otrās konvencijas 25. pantā, piemērojama attiecībā uz hospitāļkuģiem, kurus kādas karojošās puses rīcībā humānos nolūkos nodevusi:

(a) kāda neitrāla vai cita valsts, kas nav iesaistīta konfliktā;

(b) kāda objektīva starptautiska humanitāra organizācija ar noteikumu, ka jebkurā gadījumā tiks izpildītas šajā pantā minētās prasības.

3. Laivas, par kurām rakstīts Otrās konvencijas 27. pantā, ir jāaizsargā pat tad, ja šajā pantā paredzētais paziņojums nav ticis izdarīts. Karojošās puses tomēr tiek aicinātas sīkāk informēt cita citu par šīm laivām, lai tas varētu palīdzēt to identificēšanā un pazīšanā.

23. pants. Cita veida ūdens sanitārais transports

1. Cita veida ūdens sanitāro transportu bez tā, kas minēts šī Protokola 22. pantā un Otrās konvencijas 38. pantā, ir jāciena un jāaizsargā tāpat kā pārvietojamās medicīnas vienības saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu. Tā kā šāda aizsardzība var būt efektīva vienīgi tad, ja šos kuģus un laivas iespējams identificēt un pazīt kā sanitāros kuģus un laivas, tos ir jāapzīmē ar atšķirības emblēmu un, cik vien iespējams, jārīkojas saskaņā ar Otrās konvencijas 13. pantu.

2. 1. paragrāfā minētajam ūdens sanitārajam transportam jābūt pakļautam kara likumiem. Jebkurš virs ūdens peldošs karakuģis, kas ir spējīgs piespiest paklausīt savu pavēli, var viņiem pavēlēt apstāties, doties prom vai likt viņiem braukt pa konkrētu kursu, un viņiem katrai šādai pavēlei ir jāklausa. Šos kuģus un laivas nekādā citā veidā nedrīkst atturēt no to medicīnas uzdevumu veikšanas, kamēr ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijas cietušajiem, kas atrodas uz klāja, tas ir nepieciešams.

3. 1. paragrāfā paredzētā aizsardzība tiek atcelta vienīgi saskaņā ar Otrās konvencijas 34. un 35. pantā izvirzītajiem noteikumiem. Skaidra atteikšanās paklausīt pavēlei, kas dota saskaņā ar 2. paragrāfu, pēc Otrās konvencijas 34. panta uzskatāma par darbību, kas ir kaitējoša ienaidniekam.

4. Karojošā puse drīkst paziņot jebkurai pretējai pusei, cik ātri vien iespējams pirms brauciena, sanitāro kuģu aprakstu, sagaidāmo braukšanas laiku, kursu un noteikto ātrumu, īpaši tad, ja tie ir vairāk par 2000 tonnu smagi kuģi, kā arī sniegt jebkuru citu informāciju, kas palīdzētu šos kuģus identificēt un pazīt. Pretējai pusei ir jāapstiprina šādas informācijas saņemšana.

5. Otrās konvencijas 37. panta noteikumi attiecināmi uz šāda ūdens sanitārā transporta medicīnas un reliģisko personālu.

6. Otrās konvencijas noteikumi piemērojami attiecībā uz ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, kuri pieder pie Otrās konvencijas 13. pantā un šī Protokola 44. pantā minētajām kategorijām un kuri var atrasties uz šādu sanitāro kuģu un laivu klaja. Ievainotajām, slimajām un kuģu avārijās cietušajām personām, kas nepieder ne pie vienas no Otrās konvencijas 13. pantā minētajām kategorijām, jūrā nedrīkst likt pakļauties nevienai karojošajai pusei, pie kuras tās nepieder, nedz arī aizvest prom no šiem kuģiem vai laivām; ja tām gadās nokļūt kādas karojošās puses gūstā, pie kuras tās nepieder, tad tās aizsargā Ceturtā konvencija un šis Protokols.

24. pants. Gaisa sanitārā transporta aizsardzība

Gaisa sanitārais transports saskaņā ar šīs daļas noteikumiem ir jāciena un jāaizsargā.

25. pants. Gaisa sanitārais transports teritorijās,

kuras nekontrolē pretējā puse

Tādās sauszemes teritorijās, kuras fiziski kontrolē draudzīgie spēki, vai virs tām, vai arī tādās teritorijās jūrā, kuras fiziski nekontrolē pretējā puse, vai virs tām nekādi līgumi ar pretējo pusi nenosaka to, ka gaisa sanitārais transports ir jāciena un jāaizsargā. Tomēr lielākas drošības labad karojošā puse, kas vada savu gaisa sanitāro transportu šajās teritorijās, var paziņot par to pretējai pusei, kā paredzēts 29. pantā, sevišķi tad, ja šie gaisa transporta līdzekļi izdara lidojumus, kuru laikā nokļūst pretējās puses sistēmas zeme-gaiss šaušanas attālumā.

26. pants. Gaisa sanitārais transports saskares zonās

vai citās līdzīgās zonās

1. Tajās saskares zonas daļās, kuras fiziski kontrolē draudzīgie spēki, kā arī tajās teritorijās, kuru kontrolētājs nav skaidri noteikts, un virs tām gaisa sanitārā transporta aizsardzība var būt pilnībā efektīva tikai tad, ja iepriekš ir noslēgta vienošanās starp karojošo pušu atbilstošām militārām autoritātēm, kā tas paredzēts 29. pantā. Lai gan, ja arī šāda vienošanās nav tikusi noslēgta un gaisa sanitārais transports darbojas uz savu atbildību, tad pēc tam, kad viņi tikuši atpazīti, viņi tomēr ir jāciena.

2. «Saskares zona» nozīmē jebkuru teritoriju uz sauszemes, kur pretējo spēku priekšējās pozīcijās esošie nonāk saskarē, īpaši tur, kur viņi ir pakļauti tiešai apšaudei no zemes.

27. pants. Gaisa sanitārais transports teritorijās,

kuras kontrolē pretējā puse

1. Karojošās puses gaisa sanitāro transportu jāturpina aizsargāt, kad tas lido pār zemi vai jūru teritorijās, kuras fiziski kontrolē pretējā puse, ja iepriekš no šīs pretējās puses atbilstošas autoritātes šādiem lidojumiem ir iegūta piekrišana.

2. Sanitārajai lidmašīnai, kas lido pār teritoriju, kuru fiziski kontrolē pretējā puse, bez 1. paragrāfā paredzētās piekrišanas vai pārkāpjot tajā pieņemtos noteikumus, kas noticis vai nu navigācijas kļūdas dēļ vai arī ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, kad tikusi apdraudēta lidojuma drošība, ir visiem spēkiem jācenšas sevi identificēt un informēt pretējo pusi par šiem apstākļiem. Tiklīdz pretējā puse šo sanitāro lidmašīnu ir pazinusi, šai pusei visādā ziņā jācenšas dot pavēli piezemēties vai nolaisties uz ūdens, kā tas norādīts 30. panta 1. paragrāfā, vai arī veikt citādus pasākumus, lai aizsargātu savas intereses, un jebkurā gadījumā šai lidmašīnai ir jādod laiks pakļauties, pirms sākt pret to uzbrukumu.

28. pants. Gaisa sanitārā transporta darbības ierobežojumi

1. Karojošām pusēm ir aizliegts izmantot savu gaisa sanitāro transportu, lai censtos iegūt militāras priekšrocības pār pretējo pusi. Gaisa sanitārā transporta klātbūtni nedrīkst izmantot, lai censtos pasargāt militāros objektus no uzbrukuma.

2. Gaisa sanitāro transportu nedrīkst izmantot, lai savāktu vai nosūtītu izlūkošanas datus, un ar to nedrīkst pārvadāt aprīkojumu, kas paredzēts šādam nolūkam. Ir aizliegts ar to pārvadāt personas vai kravu, kas nav ietverta 8. panta apakšparagrāfa (f) minētajā definīcijā. Braucēju personisko mantu vai tādu iekārtu pārvadāšana, kas paredzētas vienīgi navigācijas, sakaru vai identifikācijas vajadzībām, nav aizliegta.

3. Ar gaisa sanitāro transportu nedrīkst pārvadāt nekādu bruņojumu, izņemot šaujamieročus un munīciju, kas atņemti lidmašīnā esošajiem ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem un vēl nav nodoti attiecīgajam dienestam, kā arī vieglos personiskos ieročus, kas ļauj lidmašīnā esošajam medicīnas personālam aizsargāt sevi un tā aizgādībā nodotos ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos.

4. Izdarot lidojumus, par kādiem rakstīts 26. un 27. pantā, gaisa medicīnisko transportu nedrīkst izmantot ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo meklēšanai, izņemot gadījumus, kad iepriekš ar pretējo pusi noslēgta vienošanās.

29. pants. Paziņojumi un vienošanās

par gaisa sanitāro transportu

1. Izdarot 25. pantā minētos paziņojumus vai iesniedzot lūgumus par iepriekšēju vienošanos saskaņā ar 26., 27. un 28. (4. paragrāfu) vai 31. pantu, ir jāpaziņo gaisa sanitāro transportlīdzekļu paredzamais skaits, lidojuma plāni un identifikācijas līdzekļi; šādi paziņojumi apliecina, ka lidojumi tiks veikti saskaņā ar 28. pantu.

2. Saņemot paziņojumu, kas sniegts saskaņā ar 25. pantu, attiecīgajai pusei šī paziņojuma saņemšana ir jāapstiprina.

3. Pusei, kas saņem lūgumu pēc iepriekšējas vienošanās, saskaņā ar 26., 27., 28. (4. paragrāfu) vai 31. pantu, ir, cik ātri vien iespējams, jāpaziņo pusei, kas lūgumu iesniegusi:

(a) ka lūgums ir pieņemts;

(b) ka lūgums ir noraidīts;

(c) par saprātīgiem alternatīviem priekšlikumiem sakarā ar šo lūgumu. Tā var arī ierosināt aizliegt vai ierobežot citus lidojumus konkrētajā teritorijā tajā laika periodā, par kuru ir runa. Ja puse, kas iesniegusi lūgumu, pieņem alternatīvo priekšlikumu, tai ir jāpaziņo otrai pusei par savu piekrišanu.

4. Pusēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka paziņojumi un vienošanās tiek izdarīti nevilcinoties.

5. Pusēm arī jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nekavējoties informētu attiecīgās militārās vienības par šādiem paziņojumiem un vienošanos un jādod šīm vienībām norādījumi par identifikācijas līdzekļiem, kurus konkrētais gaisa sanitārais transports lietos.

30. pants. Gaisa sanitārā transporta

piezemēšanās un tā pārbaude

1. Gaisa sanitārajam transportam, kas lido pār teritorijām, kuras fiziski kontrolē pretējā puse, vai pār teritorijām, kuru kontrolētājs nav skaidri noteikts, var pavēlēt piezemēties vai nolaisties uz ūdens atbilstoši situācijai un atļaut izdarīt pārbaudi, kuru veic saskaņā ar sekojošajiem paragrāfiem. Gaisa sanitārajam transportam ir jāpakļaujas jebkurai šādai pavēlei.

2. Ja sanitārā lidmašīna piezemējas vai nolaižas uz ūdens vai nu sekojot pavēlei vai citu iemeslu dēļ, to var pakļaut pārbaudei vienīgi ar nolūku noskaidrot 3. un 4. paragrāfā minētos jautājumus. Jebkura šāda pārbaude jāsāk bez kavēšanās un jāizdara ātri. Tā puse, kura veic pārbaudi, nedrīkst pieprasīt, lai no lidmašīnas izvāc ievainotos un slimos, ja vien viņu pārvietošana nav absolūti nepieciešama pārbaudes sekmīgu rezultātu nodrošināšanai. Jebkurā gadījumā šai pusei ir jānodrošina, lai pārbaude vai pārvietošana nekaitētu ievainoto un slimo stāvoklim.

3. Ja pārbaudē atklājas, ka lidmašīna:

(a) ir sanitārā lidmašīna, kas atbilst 8. panta (j) apakšparagrāfa minētajam gaisa sanitārajam transportam;

(b) nepārkāpj 28. pantā minētos nosacījumus;

(c) nav lidojusi bez iepriekšējas vienošanās vai gadījumos, kad šāda vienošanās bijusi pieprasīta, - pārkāpjot tās noteikumus, tad lidmašīnai un pasažieriem, kas tajā atrodas un kas pieder pretējai pusei vai kādai neitrālai valstij vai citai valstij, kas nav iesaistīta konfliktā, bez vilcināšanās ir jāatļauj turpināt lidojumu.

4. Ja pārbaudē atklājas, ka lidmašīna:

(a) nav sanitārā lidmašīna atbilstoši 8. panta (j) apakšparagrāfa minētajam gaisa sanitārajam transportam;

(b) pārkāpj 28. pantā minētos nosacījumus;

lidmašīnu drīkst aizturēt. Pret pasažieriem, kas tajā atrodas, ir jāizturas saskaņā ar attiecīgajiem Konvenciju un šī Protokola noteikumiem. Jebkura aizturētā lidmašīna, kas ir tikusi norīkota par pastāvīgu sanitāro lidmašīnu, pēc tam var tikt izmantota tikai kā sanitārā lidmašīna.

31. pants. Neitrālās valstis vai citas valstis,

kas nav iesaistītas konfliktā

1. Gaisa sanitārais transports nedrīkst lidot pāri neitrālas vai citas konfliktā neiesaistītas valsts teritorijai vai piezemēties tur citādi kā tikai pēc iepriekšējas vienošanās. Ja šāda vienošanās ir tikusi noslēgta, viņus ir jāciena visā lidojuma laikā, kā arī turpmāko šīs valsts apmeklējumu laikā. Tomēr viņiem ir jāpiekrīt uzaicinājumam piezemēties vai nolaisties uz ūdens, atbilstoši situācijai.

2. Ja sanitārā lidmašīna, par kuru nav noslēgta nekāda vienošanās, vai tiek pārkāpti šādas vienošanās noteikumi, vai nu navigācijas kļūdas rezultātā vai kādu ārkārtēju apstākļu dēļ, kas apdraud lidojuma drošību, lido pāri neitrālas valsts vai citas konfliktā neiesaistītas valsts teritorijai, tai ir jācenšas noteikti paziņot par savu lidojumu un sevi identificēt. Tiklīdz šāda sanitārā lidmašīna ir atpazīta, attiecīgajai valstij ir jācenšas dot tai pavēli piezemēties vai nolaisties uz ūdens, kā noradīts 30. panta 1. paragrāfā, vai arī jāveic citi pasākumi, lai aizsargātu savas intereses, un jebkurā gadījumā jādod lidmašīnai laiks paklausīt pavēlei, pirms uzsākt pret to uzbrukumu.

3. Ja sanitārā lidmašīna vai nu pēc vienošanās, vai arī apstākļos, kādi minēti 2. paragrāfā, pēc pavēles vai citu iemeslu dēļ piezemējas vai nolaižas uz ūdens neitrālas valsts vai citas konfliktā neiesaistītas valsts teritorijā, tā ir jāpakļauj pārbaudei, lai noteiktu, vai tā patiešām ir sanitārā lidmašīna. Pārbaude ir jāuzsāk bez vilcināšanās un jāveic ātri. Puse, kas izdara pārbaudi, nedrīkst pieprasīt, lai no lidmašīnas tiktu izvākti ievainotie un slimie, kas pieder pusei, kura šo lidmašīnu izmanto, ja vien viņu izvākšana nav absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu pārbaudes sekmīgus rezultātus. Pusei, kas izdara pārbaudi, jebkurā gadījumā ir jānodrošina, lai šī pārbaude vai pārvietošana nekaitē ievainoto un slimo stāvoklim. Ja pārbaudē atklājas, ka šī lidmašīna patiešām ir sanitārā lidmašīna, tad lidmašīnai ar tās pasažieriem, izņemot tos, kurus saskaņā ar bruņotā konfliktā piemērojamiem starptautisko tiesību likumiem ir jāaiztur, ir jāļauj atsākt lidojumu, un lidojuma turpināšanai viņiem ir jāsagādā iespējami labvēlīgi apstākļi. Ja pārbaudē atklājas, ka šī lidmašīna nav sanitārā lidmašīna, tā tiek aizturēta, un pret tajā esošajām personām jāizturas saskaņā ar 4. paragrāfā minētajiem noteikumiem.

4. Ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos, kas ar neitrālās valsts vai citas konfliktā neiesaistītās valsts piekrišanu ir izsēdināti no lidmašīnas pavisam, nevis tikai uz pārbaudes laiku, šī valsts aiztur tādā vietā, kā to prasa bruņotā konfliktā piemērojamie starptautisko tiesību likumi, ja vien šī valsts un karojošās puses nav vienojušās citādi, un tādā veidā, lai viņi nevarētu no jauna iesaistīties karadarbībā. Maksu par ārstēšanu slimnīcā un internēšanu uzņemas tā valsts, kurai šīs personas pieder.

5. Neitrālām valstīm vai citām valstīm, kas nav iesaistītas konfliktā, jebkuri nosacījumi un ierobežojumi sanitārās lidmašīnas lidojumam virs šīs valsts teritorijas vai nolaišanās gadījumā tās teritorijā ir jāpiemēro visām karojošajām pusēm vienādi.

III nodaļa. BEZVĒSTS PAZUDUŠĀS PERSONAS UN KRITUŠIE

32. pants. Vispārējais princips

Augsto Līgumslēdzēju valstu karojošo pušu un Konvencijās un šajā Protokolā minēto starptautisko humanitāro organizāciju rīcību, īstenojot šīs daļas noteikumus, nosaka galvenokārt ģimeņu tiesības zināt par savu radinieku likteni.

33. pants. Bezvēsts pazudušās personas

1. Tiklīdz apstākļi to atļauj un visvēlākais tad, kad beidzas aktīvā karadarbība, katrai karojošajai pusei ir jāmeklē personas, kuras pretējā puse izziņojusi par bezvēsts pazudušām. Šai pretējai pusei ir jānosūta visa nepieciešamā un atbilstošā informācija par šīm personām, lai šos meklējumus veicinātu.

2. Lai veicinātu informācijas savākšanu, par ko runāts iepriekšējā paragrāfā, katrai karojošajai pusei attiecībā uz personām, kam saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu nepienākas labvēlīgāka attieksme:

(a) jāreģistrē Ceturtās konvencijas 138. pantā precizētā informācija par šādām personām, kuras karadarbības vai okupācijas rezultātā tikušas aizturētas, apcietinātas vai citādi turētas gūstā vairāk nekā divas nedēļas vai kas, gūstā esot, nomirušas;

(b) cik vien iespējams, jāveicina un, ja nepieciešams, jāveic informācijas meklēšana un reģistrēšana par šādām personām, ja tās karadarbības vai okupācijas rezultātā mirušas citos apstākļos.

3. Informācija par personām, kuras saskaņā ar 1. paragrāfu izziņotas par bezvēsts pazudušām, un lūgumi pēc šādas informācijas ir jānosūta vai nu tieši, vai ar aizbildņvalsts starpniecību, vai caur Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas Centrālo meklēšanas aģentūru, vai caur nacionālajām Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) biedrībām. Ja gadījumā informācija netiek nosūtīta caur Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju un tās Centrālo meklēšanas aģentūru, katrai no karojošajām pusēm ir jānodrošina, ka arī Centrālajai meklēšanas aģentūrai šī informācija tiek nodota.

4. Karojošajām pusēm ir jāvienojas par komandu izveidošanu kritušo meklēšanai, identificēšanai un savākšanai no kaujas lauka, kā arī jānoorganizē, ja to prasa situācija, lai šādas komandas, kamēr tās veic šos uzdevumus pretējās puses kontrolētajās teritorijas, pavadītu attiecīgs personāls no pretējās puses. Šo komandu personālu šo pienākumu veikšanas laikā ir jāciena un jāaizsargā.

34. pants. Bojāgājušo mirstīgās atliekas

1. To cilvēku mirstīgās atliekas, kuri ir miruši ar okupāciju saistītu iemeslu dēļ vai būdami gūstā, kur nokļuvuši okupācijas vai karadarbības rezultātā, un kuri nav tās valsts pilsoņi, kurā atrazdamies viņi karadarbības rezultātā nomiruši, ir jāciena, tāpat arī visu šādu personu kapavietas ir jāciena, jāuztur kārtībā un jāiezīmē, kā noteikts Ceturtās konvencijas 130. pantā, ja vien viņu mirstīgās atliekas vai kapavietas saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu nepelna īpaši labvēlīgu attieksmi.

2. Tiklīdz to pieļauj apstākļi un attiecības starp pretējām pusēm, Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, kuru teritorijā atrodas kapavietas vai, iespējams, citas vietas, kur ir karadarbības rezultātā vai okupācijas laikā, vai gūstā mirušo personu mirstīgās atliekas, ir jānoslēdz vienošanās:

(a) lai atbalstītu bojāgājušo personu radinieku un kapavietu oficiālo reģistrēšanas dienesta darbinieku piekļūšanu kapavietām un dotu praktiskus norādījumus, kā tas izdarāms;

(b) pastāvīgi aizsargātu un uzturētu kārtībā šīs kapavietas;

(c) lai veicinātu bojāgājušo mirstīgo atlieku un personisko mantu atgriešanu dzimtenē pēc šīs valsts lūguma vai arī pēc tuva radinieka lūguma, ja vien šī valsts neiebilst.

3. Ja nav noslēgtas 2 (b) vai (c) paredzētās vienošanās un ja valsts, kas ir šo bojāgājušo dzimtene, neizrāda vēlēšanos uz sava rēķina nokārtot šo kapavietu uzturēšanu kārtībā, Augstā Līgumslēdzēja valsts, kuras teritorijā šīs kapavietas atrodas, var piedāvāt savu palīdzību šo bojāgājušo mirstīgo atlieku atgriešanai dzimtenē. Ja šāds piedāvājums nav ticis pieņemts, Augstā Līgumslēdzēja valsts pēc piecu gadu termiņa izbeigšanās, rēķinot no piedāvājuma dienas un iepriekš aizsūtot paziņojumu uz šo bojāgājušo personu dzimteni, var pieņemt tos pašus norādījumus attiecībā uz kapsētām un kapavietām, kādi noteikti minētās Augstās Līgumslēdzējas valsts likumdošanā.

4. Augstajai Līgumslēdzējai valstij, kuras teritorijā atrodas kapavietas, par kādām runāts šajā pantā, mirstīgās atliekas ir atļauts ekshumēt vienīgi:

(a) saskaņā ar 2. (c) un 3. paragrāfu vai

(b) ja ekshumācija izrādās sabiedriski ārkārtīgi nepieciešama, ieskaitot gadījumus, kad tas vajadzīgs medicīnisku iemeslu dēļ vai izmeklēšanas labā, un tādā gadījumā šai Augstajai Līgumslēdzējai valstij, izrādot cieņu šīm mirstīgajām atliekām, ir jāsūta paziņojums uz bojāgājušā dzimteni par savu nodomu šīs mirstīgās atliekas ekshumēt līdz ar detalizētu informāciju par paredzamo pārapbedīšanas vietu.

III daļa

KARA TAKTIKA UN LĪDZEKĻI.

KOMBATANTU UN KARAGŪSTEKŅU STATUSS

I nodaļa. KARA TAKTIKA UN LĪDZEKĻI

35. pants. Pamatlikumi

1. Jebkurā bruņotā konfliktā karojošo pušu tiesības izvēlēties kara taktiku vai līdzekļus nav neierobežotas.

2. Ir aizliegts izmantot tādus ieročus, šāviņus, materiālus un kara taktiku, kas izraisa papildu ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas.

3. Ir aizliegts izmantot tādu kara taktiku vai līdzekļus, kas paredzēti, lai izraisītu plašus, ilgstošus un smagus apkārtējās vides bojājumus, vai arī ir sagaidāms, ka tas notiks.

36. pants. Jauni ieroči

Pētot, izstrādājot, apgūstot vai apstiprinot jaunu kara ieroci, līdzekli vai taktiku, jebkurai Augstajai Līgumslēdzējai valstij ir pienākums noteikt, vai tā izmantošana varētu kādos īpašos vai jebkuros apstākļos būt aizliegta ar šo Protokolu vai kādiem citiem starptautisko tiesību likumiem, kas piemērojami attiecībā uz šo Augsto Līgumslēdzēju valsti.

37. pants. Nodevības aizliegums

1. Ir aizliegts pretinieku nogalināt, ievainot vai sagūstīt, izmantojot nodevību. Darbības, kas izsauc pretinieka uzticēšanos, mudinot viņu noticēt, ka viņam ir tiesības uz bruņotā konfliktā piemērojamo starptautisko tiesību likumu aizsardzību vai arī viņš ir spiests to pieņemt, bet īstenībā tiek veiktas ar nolūku šo uzticēšanos piekrāpt, ir uzskatāmas par nodevību. Nodevības piemērs ir šādas darbības:

(a) zem baltā karoga vai, tēlojot kapitulāciju, tiek simulēta vēlēšanās vest sarunas;

(b) tiek simulēta rīcības nespēja ievainojuma vai slimības dēļ;

(d) tiek simulēta atrašanās aizsargājamā statusā, lietojot Apvienoto Nāciju Organizācijas vai neitrālu valstu, vai citu konfliktā neiesaistītu valstu zīmes, emblēmas vai formas tērpus.

2. Kara viltības nav aizliegtas. Kara viltības var būt tādas darbības, kas tiek veiktas ar nolūku pretinieku maldināt vai pamudināt viņu rīkoties pārdroši, bet kas nepārkāpj nevienu bruņotā konfliktā piemērojamo starptautisko tiesību likumu un kas nav nodevīgas, jo neizsauc pretinieka uzticēšanos, paļaujoties uz šajos noteikumos minēto aizsardzību. Šādu kara viltību piemēri: kamuflāža, lamatas, viltus operācijas un dezinformācija.

38. pants. Pazīšanas emblēmas

1. Ir aizliegts ļaunprātīgi izmantot atšķirības emblēmas ar sarkano krustu, sarkano pusmēnesi vai sarkano lauvu un sauli, vai citas emblēmas, zīmes vai signālus, kuru lietošanu paredz Konvencijas vai šis Protokols. Bruņotā konfliktā ir aizliegts arī tīši un ļaunprātīgi izmantot citas starptautiski atzītas aizsardzības emblēmas, zīmes vai signālus, ieskaitot balto karogu un kultūras īpašuma aizsardzības emblēmu.

2. Ir aizliegts izmantot Apvienoto Nāciju Organizācijas aizsardzības emblēmu, izņemot gadījumus, kad šī organizācija ir šādu izmantošanu sankcionējusi.

39. pants. Nacionālās emblēmas

1. Bruņotā konfliktā ir aizliegts izmantot neitrālu valstu vai citu konfliktā neiesaistītu valstu karogus vai militāras emblēmas, goda zīmes vai formas tērpus.

2. Ir aizliegts, ejot uzbrukumā vai arī lai nosegtu, atbalstītu, aizsargātu vai aizkavētu militārās operācijas, izmantot pretējo pušu karogus vai militāras emblēmas, goda zīmes vai formas tērpus.

3. Šis pants vai 37. panta 1. (d) paragrāfs nekādi nedrīkst ietekmēt tos pastāvošos vispāratzītos starptautisko tiesību likumus, kuri piemērojami attiecībā uz spiegošanu vai karogu izmantošanu bruņota konflikta laikā jūrā.

40. pants. Žēlastība

Ir aizliegts dot tādu pavēli, lai neviens nepaliktu dzīvs, kā arī draudēt ar to pretiniekam vai vadīt karadarbību ar šādu mērķi.

41. pants. Personu,

kas nepiedalās karadarbībā, aizsardzība

1. Personu, kas ir atzīta vai konkrētajos apstākļos būtu jāatzīst par tādu, kas karadarbībā nepiedalās (hors de combat), nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektu.

2. Persona uzskatāma par hors de combat, ja

(a) tā atrodas pretējās puses gūstā;

(b) tā skaidri izrāda nodomu padoties gūstā;

(c) tā ir nonākusi bezsamaņā vai ir kļuvusi rīcības nespējīga ievainojuma vai slimības dēļ un tādēļ nav spējīga sevi aizstāvēt, ar noteikumu, ka jebkurā no šiem gadījumiem šī persona atturas no jebkādas naidīgas darbības un necenšas aizbēgt.

3. Gadījumos, kad personas, kam ir tiesības uz aizsardzību kā karagūstekņiem, ir nonākušas pretējās puses gūstā tādos īpašos apstākļos, kuri neatļauj veikt viņu evakuāciju, kas paredzēta Trešās konvencijas III daļas I nodaļā, tās ir jāatbrīvo un jāveic visi iespējamie pasākumi, lai garantētu viņu drošību.

42. pants. Personas lidmašīnās

1. Nevienu personu, kas no avarējošas lidmašīnas laižas ar izpletni, nolaišanās laikā nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektu.

2. Kad persona, kas laidusies ar izpletni no avarējošas lidmašīnas, ir sasniegusi zemi teritorijā, kuru kontrolē pretējā puse, pirms to padara par uzbrukuma objektu, tai ir jādod iespēja padoties, ja vien šī persona uzreiz neuzsāk nepārprotami naidīgu darbību.

3. Šis pants neaizsargā gaisa desanta vienības.

II nodaļa. KOMBATANTU UN KARAGŪSTEKŅU STATUSS

43. pants. Bruņotie spēki

1. Karojošās puses bruņotie spēki sastāv no organizētiem bruņotajiem spēkiem, bruņotiem grupējumiem un vienībām, kas pakļautas vadībai, kura ir atbildīga par savu padoto rīcību šīs karojošās puses priekšā pat tad, ja šo pusi pārstāv tāda valdība vai vara, kuru pretējā puse neatzīst. Šādi bruņotie spēki ir jāpakļauj iekšējās disciplīnas sistēmai, kurai savukārt jābūt pakārtotai bruņota konflikta gadījumos piemērojamajiem starptautisko tiesību likumiem.

2. Karojošās puses bruņoto spēku dalībnieki (izņemot medicīnas un reliģisko personālu, par ko runāts Trešās konvencijas 33. pantā) ir kombatanti, t. i., viņiem ir tiesības atklāti piedalīties karadarbībā.

3. Ja kāda no karojošajām pusēm iekļauj savos bruņotajos spēkos kādu daļēji militarizētu organizāciju vai bruņotu tiesībaizsardzības organizāciju, tai ir jāinformē par to citas karojošās puses.

44. pants. Kombatanti un karagūstekņi

1. Jebkurš 43. pantā dotajam aprakstam atbilstošs kombatants, kuru sagūsta pretējā puse, jāuzskata par karagūstekni.

2. Lai gan visiem kombatantiem ir pienākums pakļauties bruņotu konfliktu gadījumos piemērojamajiem starptautisko tiesību likumiem, šo likumu pārkāpumi nedrīkst atņemt kombatantam tiesības uz kombatanta statusu, vai, ja viņu sagūsta pretējā puse, tiesības uz karagūstekņa statusu, izņemot gadījumus, kādi paredzēti 3. un 4. paragrāfa.

3. Lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību pret karadarbības sekām, kombatantiem, kamēr viņi iet uzbrukumā vai veic kādu militāru operāciju pirms uzbrukuma, noteikti ir jābūt atšķirības zīmei no civiliedzīvotājiem. Tā kā bruņotos konfliktos ir situācijas, kad karadarbības rakstura dēļ bruņots kombatants nevar nodemonstrēt savu atšķirību, viņš saglabā kombatanta statusu ar noteikumu, ka šādās situācijās viņš atklāti nēsā ieročus:

(a) vienmēr kaujas laikā;

(b) tajā laikā, kad viņš, būdams pretiniekam redzams, pirms uzbrukuma sākšanās, kurā viņš gatavojas piedalīties, ieņem kaujas pozīcijas.

Darbības, kas ir saskaņā ar šī paragrāfa prasībām, nav uzskatāmas par nodevīgām 37. panta 1. (c) paragrāfā aprakstītajā nozīmē.

4. Kombatants, kuru pretējā puse sagūsta situācijā, kad viņš nepilda 3. paragrāfa otrajā teikumā izvirzītās prasības, zaudē tiesības uz karagūstekņa statusu, bet viņam tomēr ir jāsaņem tāda pati aizsardzība, kādu Trešā konvencija un šis Protokols paredz karagūstekņiem. Tā ietver arī aizsardzību, kādu karagūstekņiem paredz Trešā konvencija gadījumā, kad šāda persona tiek tiesāta un sodīta par kādiem pārkāpumiem, kurus tā izdarījusi.

5. Kombatants, kurš nonāk pretējās puses gūstā, tobrīd nebūdams iesaistīts uzbrukumā vai kādā militārā operācijā pirms uzbrukuma, nezaudē tiesības uz kombatanta statusu un karagūstekņa statusu savas iepriekšējās darbības dēļ.

6. Šis pants neskar nevienas personas tiesības uz karagūstekņa statusu saskaņā ar Trešās konvencijas 4. pantu.

7. Šis pants nav domāts, lai mainītu valstīs esošo pieredzi attiecībā uz karojošās puses uniformētajām armijas daļām paredzēto formas tērpu nēsāšanu.

8. Bez tām personu kategorijām, kādas minētas Pirmās un Otrās konvencijas 13. pantā, visiem karojošās puses bruņoto spēku dalībniekiem, kuri atbilst šī Protokola 43. pantā sniegtajai definīcijai, ir tiesības uz aizsardzību saskaņā ar šīm konvencijām, ja viņi ir ievainoti vai slimi, vai, Otrās konvencijas gadījumā, cietuši kuģa avārijā jūrā vai citos ūdeņos.

45. pants. Personu,

kas piedalījušās karadarbībā, aizsardzība

1. Persona, kas piedalās karadarbībā un nokļūst pretējās puses gūstā, jāuzskata par karagūstekni. Līdz ar to, ja tā pieprasa karagūstekņa statusu vai šķiet, ka tai uz šādu statusu ir tiesības, vai arī ja puse, kurai tā pieder, pieprasa šo statusu piešķirt, iesniedzot par to paziņojumu gūstā turētājai valstij vai aizbildņvalstij, tad šo personu aizsargā Trešā konvencija. Ja rodas šaubas, vai šai personai uz karagūstekņa statusu ir tiesības, šis statuss un līdz ar to arī Trešajā konvencijā un šajā Protokolā noteiktā aizsardzība tai tiek saglabāta, līdz kamēr tās statusu ir noteicis lietpratīgs tribunāls.

2. Ja persona, kas nonākusi pretējās puses gūstā, netiek uzskatīta par karagūstekni, un šī puse gatavojas viņu tiesāt par pārkāpumu, ko tā izdarījusi, piedalīdamās karadarbībā, šai personai ir tiesības paziņot par savām tiesībām uz karagūstekņa statusu pirms tribunāla, un šim jautājumam ir jātiek izskatītam. Ja vien to pieļauj tiesāšanas kārtība, šī jautājuma izskatīšana jāizdara pirms lietas iztiesāšanas. Aizbildņvalsts pārstāvjiem ir jādod tiesības piedalīties tiesas sēdē, kur šis jautājums tiek izspriests, ja vien izņēmuma kārtā valsts drošības labad tā netiek noturēta tiesneša kabinetā (in camera). Šajā gadījumā gūstā turētāja valsts par to paziņo aizbildņvalstij.

3. Jebkurai personai, kura piedalījusies karadarbībā, kam nav piešķirtas tiesības uz karagūstekņa statusu un kas nepelna labvēlīgāku attieksmi saskaņā ar Ceturto konvenciju, vienmēr ir tiesības uz šī Protokola 75. panta aizsardzību. Okupētā teritorijā jebkurai šādai personai, ja vien viņu neuzskata par spiegu, neņemot vērā Ceturtās konvencijas 5. pantu, ir jādod tiesības uz sazināšanos saskaņā ar šo konvenciju.

46. pants. Spiegi

1. Neatkarīgi no citiem Konvenciju vai šī Protokola noteikumiem jebkuram karojošās puses bruņoto spēku dalībniekam, kurš nonāk pretējās puses gūstā, būdams iesaistīts spiegošanā, tiek atņemtas tiesības uz karagūstekņa statusu, un pret viņu drīkst izturēties kā pret spiegu.

2. Karojošās puses bruņoto spēku dalībnieks, kas, darbodamies šīs puses labā un pretējās puses teritorijā, vāc vai cenšas vākt informāciju, nav uzskatāms par iesaistītu spiegošanā, ja, šādi rīkojoties, viņam mugurā ir viņa bruņoto spēku formas tērps.

3. Karojošās puses bruņoto spēku dalībnieks, kas ir pretējās puses okupētās teritorijas pastāvīgais iedzīvotājs un kas šajā teritorijā un tās puses laba, kurai pieder, vāc vai cenšas vākt informāciju ar militāru nozīmi, nav uzskatāms par iesaistītu spiegošanā, ja vien viņš to nedara ar viltu vai izlikšanos, vai tīši slepenā veidā. Bez tam šāds iedzīvotājs nezaudē tiesības uz karagūstekņa statusu un pret viņu nedrīkst izturēties kā pret spiegu, ja vien viņš netiek notverts, būdams iesaistīts spiegošanā.

4. Karojošās puses bruņoto spēku dalībnieks, kas nav pretējās puses okupētās teritorijas pastāvīgais iedzīvotājs un kas ir iesaistījies spiegošanā šajā teritorijā, nezaudē savu karagūstekņa statusu, un pret viņu nedrīkst izturēties kā pret spiegu, ja vien viņš nav notverts, pirms paspējis atkal pievienoties saviem bruņotajiem spēkiem.

47. pants. Algotņi

1. Algotnim nav tiesību uz kombatanta vai karagūstekņa statusu.

2. Algotnis ir jebkura persona:

(a) kas ir speciāli nolīgta vai nu pašu valstī vai ārzemēs, lai cīnītos bruņotā konfliktā;

(b) kas ņem faktisku un tiešu dalību karadarbībā;

(c) kuru piedalīties karadarbībā pamudinājusi galvenokārt vēlme iegūt personisko labumu, un karojošā puse vai kāds cits tās labā ir apsolījis tai materiālu kompensāciju, kas būtiski pārsniedz to, kas apsolīta vai tiek maksāta līdzīga ranga kombatantam, kas šīs puses bruņotajos spēkos veic līdzīgus uzdevumus;

(d) kas nav nevienas karojošas puses pilsonis, ne arī kādas karojošās puses kontrolētas teritorijas pastāvīgais iedzīvotājs;

(e) kas nav kādas karojošās puses bruņoto spēku dalībnieks;

(f) kuru nav sūtījusi neviena konfliktā neiesaistīta valsts ar oficiālu uzdevumu kā savu bruņoto spēku dalībnieku.

IV daļa

CIVILIEDZĪVOTĀJI

I nodaļa. VISPĀRĒJĀ AIZSARDZĪBA PRET KARADARBĪBAS SEKĀM

I apakšnodaļa. Pamatlikums

un tā piemērošanas apjoms

48. pants. Pamatlikums

Lai nodrošinātu cieņu pret civiliedzīvotājiem un civilobjektiem un to aizsardzību, karojošajām pusēm ir vienmēr jānošķir civiliedzīvotāji no kombatantiem un civilobjekti no militāriem objektiem; visas operācijas drīkst vērst tikai pret militāriem objektiem.

49. pants. «Uzbrukumu» definīcija

un to piemērošanas apjoms

1. «Uzbrukumi» nozīmē vardarbības aktus pret ienaidnieku vai nu uzbrūkot, vai atkāpjoties.

2. Šī Protokola noteikumi par uzbrukumiem piemērojami attiecībā uz visiem uzbrukumiem, neraugoties uz to, kurā teritorijā tie tiek izdarīti, ietverot arī valsts teritorijas, kas pieder kādai no karojošajām pusēm, bet atrodas pretējās puses kontrolē.

3. Šīs nodaļas noteikumi piemērojami attiecībā uz karadarbību gan uz sauszemes, gan gaisā vai jūrā, kas var skart civiliedzīvotājus, atsevišķas civilpersonas vai civilobjektus uz sauszemes. Bez tam, tie piemērojami attiecībā uz visiem uzbrukumiem no jūras vai no gaisa, kas vērsti pret sauszemes objektiem. Tie nekādā veidā neskar bruņotā konfliktā jūrā vai gaisā piemērojamos starptautisko tiesību likumus.

4. Šīs nodaļas noteikumi papildina likumus par humāno aizsardzību, kas ietverti Ceturtajā konvencijā, konkrēti tās II daļā, kā arī citos starptautiskos līgumos, kurus noslēgušas Augstās Līgumslēdzējas valstis, kā arī citus starptautisko tiesību likumus attiecībā uz civiliedzīvotāju un civilobjektu aizsardzību pret karadarbības sekām uz sauszemes, jūrā vai gaisā.

II apakšnodaļa. Civilpersonas un civiliedzīvotāji

50. pants. Civilpersonu un civiliedzīvotāju definīcija

1. Civilpersona ir jebkura persona, kas nepieder ne pie vienas no Trešās konvencijas 4. A pantā (1), (2), (3) un (6) paragrāfā un šī Protokola 43. pantā minētajām personu kategorijām. Ja par kādu personu rodas šaubas, vai tā ir civilpersona, tā ir jāuzskata par civilpersonu.

2. Civiliedzīvotāji ietver visas personas, kas ir civilpersonas.

3. Atsevišķu cilvēku, uz kuriem nevar attiecināt civilpersonu definīciju, klātesamība civiliedzīvotāju vidū neatņem iedzīvotājiem civilo raksturu.

51. pants. Civiliedzīvotāju aizsardzība

1. Civiliedzīvotājiem un atsevišķām civilpersonām ir jāsaņem vispārēja aizsardzība pret briesmām, kas draud militārās operācijās. Lai šo aizsardzību varētu realizēt, vienmēr un visos apstākļos ir jāievēro noteikumi, kuri papildina citus attiecīgi piemērojamos starptautisko tiesību likumus.

2. Civiliedzīvotājus, tāpat kā atsevišķas civilpersonas, nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektu. Vardarbības akti vai draudi, kuru galvenais mērķis ir radīt bailes iedzīvotāju vidū, ir aizliegti.

3. Civilpersonām pienākas aizsardzība, kāda noteikta šajā nodaļā, ja vien (un tikmēr, kamēr) viņi neņem tiešu dalību karadarbībā.

4. Neorganizēti uzbrukumi ir:

(a) tādi, kas nav vērsti pret kādu konkrētu militāru objektu;

(b) tādi, kuros tiek izmantota cīņas taktika vai līdzekļi, kurus nav iespējams vērst tikai pret kādu konkrētu militāru objektu;

(c) tādi, kuros tiek izmantota cīņas taktika vai līdzekļi, kuru sekas nevar ierobežot tā, kā tas šajā Protokolā prasīts, un līdz ar to katrā šādā gadījumā tie vēršas bez izšķirības gan pret militāriem objektiem, gan pret civilpersonām, gan civilobjektiem.

5. Kā neorganizētu uzbrukumu piemērus var minēt šādus:

(a) uzbrukums ar bombardēšanu, lietojot jebkādu taktiku vai līdzekļus, kur militārais objekts sastāv no daudziem atsevišķiem un atstatu stāvošiem militāriem objektiem, kas izvietoti lielpilsētā, mazpilsētā, ciematā vai citā teritorijā ar līdzīgu civilpersonu vai civilobjektu koncentrāciju;

(b) uzbrukums, kas, domājams, izraisīs nejaušus civiliedzīvotāju upurus, nodarīs bojājumus civilobjektiem, vai arī tā sekas būs visu šo kaitējumu kombinācija, un nodarītais ļaunums, salīdzinājumā ar paredzamajām konkrētajām un tiešajām militārajām priekšrocībām, būtu pārmērīgi liels.

6. Uzbrukumi civiliedzīvotājiem vai atsevišķām civilpersonām atriebības nolūkos ir aizliegti.

7. Civiliedzīvotāju vai atsevišķu civilpersonu klātbūtni vai pārvietošanos nedrīkst izmantot, lai padarītu atsevišķas vietas vai teritorijas neaizskaramas pret militārām operācijām, sevišķi cenšoties pasargāt no uzbrukumiem militārus objektus vai nosegt, atbalstīt vai traucēt militāras operācijas. Karojošās puses nedrīkst virzīt civiliedzīvotāju vai atsevišķu civilpersonu pārvietošanos, cenšoties nosegt militārus mērķus pret uzbrukumiem vai nosegt militāras operācijas.

8. Neviens šo aizliegumu pārkāpums neatbrīvo karojošās puses no to likumīgajiem pienākumiem pret civiliedzīvotājiem un civilpersonām, ietverot pienākumu veikt 57. pantā paredzētos piesardzības pasākumus.

III apakšnodaļa. Civilobjekti

52. pants. Civilobjekta vispārējā aizsardzība

1. Civilobjekti nedrīkst kļūt par uzbrukuma vai atriebības objektiem. Civilobjekti ir visi tie objekti, kuri nav 2. paragrāfā definētie militārie objekti.

2. Uzbrukumus drīkst vērst tikai pret militārajiem objektiem. Militāri objekti ir tādi objekti, kam pēc sava rakstura, atrašanās vietas, mērķa vai izmantošanas ir liela nozīme militāro darbību veikšanā un kuru pilnīga vai daļēja iznīcināšana, sagrābšana vai neitralizēšana konkrētajos apstākļos sniedz noteiktu militāru priekšrocību.

3. Ja rodas šaubas, vai kāds objekts, kas parasti kalpo civiliem mērķiem, piemēram, reliģiskā kulta vieta, dzīvojamais nams vai skola, tiek efektīvi izmantots militārajās darbībās, ir jāpieņem, ka tas netiek šādi izmantots.

53. pants. Kultūras objektu

un reliģiskā kulta vietu aizsardzība

Neatkarīgi no 1954. gada 14. maija Hāgas konvencijas noteikumiem par kultūras īpašuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā, ir aizliegts:

(a) veikt jebkādas naidīgas darbības, vērstas pret vēstures pieminekļiem, mākslas darbiem vai reliģiskā kulta vietām, kas pieder tautu kultūras vai garīgajam mantojumam;

(b) šādus objektus izmantot kāda militāra pasākuma atbalstīšanai;

54. pants. Tādu objektu aizsardzība,

kuri nepieciešami civiliedzīvotāju izdzīvošanai

1. Ir aizliegts civiliedzīvotāju mērdēšanu badā izmantot par kara taktiku.

2. Ir aizliegts padarīt par uzbrukuma objektiem, iznīcināt, aizvākt vai padarīt nelietojamus objektus, kas nepieciešami civiliedzīvotāju izdzīvošanai, piemēram, pārtikas produktus, lauksaimniecības teritorijas, kas paredzētas pārtikas produktu ražošanai, labību, lopus, dzeramā ūdens ierīces un krājumus un apūdeņošanas ierīces konkrētā nolūkā atņemt tiem vērtību, kas nodrošina civiliedzīvotāju vai pretējās puses izdzīvošanu, lai kāds arī būtu motīvs - nomērdēt civiliedzīvotājus badā, panākt viņu aizceļošanu vai jebkāds cits motīvs.

3. 3. paragrāfā minētie aizliegumi nav piemērojami attiecībā uz tajā minētajiem objektiem, ja pretējā puse:

(a) šos objektus lieto kā izdzīvošanas līdzekli vienīgi saviem bruņotajiem spēkiem;

(b) nelieto tos kā izdzīvošanas līdzekļus, bet izmanto tiešam militāras darbības atbalstam, gan ar noteikumu, ka pret šiem objektiem nedrīkst veikt tādus pasākumus, kad ir sagaidāms, ka civiliedzīvotājiem paliks tik nepietiekami pārtikas vai ūdens krājumi, ka viņi nomirs badā vai būs spiesti aizceļot.

4. Šos objektus nedrīkst padarīt par atriebības objektiem.

5. Atzīstot, ka kādai karojošajai pusei, aizsargājot savas valsts teritoriju pret invāziju, var rasties īpašas vitāli svarīgas prasības, šī karojošā puse savā teritorijā un kontrolē, ja to prasa neatliekama militāra nepieciešamība, drīkst atcelt 2. paragrāfa aizliegumus.

55. pants. Apkārtējās vides aizsardzība

1. Kara laikā jārūpējas, lai pasargātu apkārtējo vidi no plašiem, ilgstošiem un smagiem bojājumiem. Šī aizsardzība ietver aizliegumu lietot tādu kara taktiku vai līdzekļus, kas ir paredzēti, lai apkārtējai videi nodarītu šādus bojājumus, vai arī ir sagaidāms, ka tā notiks, un tādā kārtā tiks apdraudēta iedzīvotāju veselība vai izdzīvošana.

2. Uzbrukumi atriebības veidā, vērsti pret apkārtējo vidi, ir aizliegti.

56. pants. Nocietinājumu un iekārtu aizsardzība,

kuri satur bīstamus spēkus

1. Nocietinājumus vai iekārtas, kas satur bīstamus spēkus, proti, dambjus vai aizsprostus un atomelektrostacijas, pat tad, ja šie objekti ir militāri objekti, nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektiem, ja šāds uzbrukums varētu izraisīt bīstamo spēku atbrīvošanu un tai sekojošus smagus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū. Par uzbrukuma objektu nedrīkst padarīt arī citus militārus objektus, kuri izvietoti blakus šādiem nocietinājumiem vai iekārtām vai to tuvākajā apkārtnē, ja šāds uzbrukums varētu izraisīt minēto bīstamo spēku atbrīvošanos un sekojošus smagus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū.

2. 1. paragrāfā noteiktā īpašā aizsardzība pret uzbrukumu tiek atcelta:

(a) attiecībā uz dambi vai aizsprostu gadījumā, ja tas tiek izmantots citos, nevis parastajos nolūkos, un pastāvīgam, nozīmīgam un tiešām militāro operāciju atbalstam, un ja šāds uzbrukums ir vienīgais realizējamais veids, kā šo atbalstu pārtraukt;

(b) attiecībā uz atomelektrostaciju vienīgi gadījumā, ja tā elektroenerģiju ražo pastāvīgam, nozīmīgam un tiešam militāro operāciju atbalstam un ja šāds uzbrukums ir vienīgais realizējamais veids, kā šo atbalstu pārtraukt;

(c) attiecībā uz citiem militāriem objektiem, kas izvietoti blakus šādiem nocietinājumiem vai iekārtām, vai to tuvākajā apkārtnē, vienīgi tad, ja tie tiek izmantoti pastāvīgam, nozīmīgam un tiešam militāro operāciju atbalstam un ja šāds uzbrukums ir vienīgais realizējamais veids, kā šo atbalstu pārtraukt.

3. Jebkurā gadījumā civiliedzīvotājiem un atsevišķām civilpersonām ir jāsaglabā tiesības uz aizsardzību, ko tiem piešķir starptautiskās tiesības, ietverot 57. pantā paredzēto piesardzības pasākumu nodrošināto aizsardzību. Ja aizsardzība tiek pārtraukta un pret kādiem 1. paragrāfā minētajiem nocietinājumiem vai iekārtām, vai militāriem objektiem tiek vērsts uzbrukums, ir jāveic visi iespējamie piesardzības pasākumi, lai izvairītos no šo spēku atbrīvošanas.

4. Ir aizliegts kādu 1. paragrāfā minēto nocietinājumu, iekārtu vai militāro objektu padarīt par atriebības objektu.

5. Karojošajām pusēm ir jācenšas izvairīties izvietot militārus objektus 1. paragrāfā minēto nocietinājumu vai iekārtu tuvumā. Tomēr iekārtas, kas uzbūvētas vienīgi ar mērķi aizsargāt kādus nocietinājumus vai iekārtas no uzbrukuma, ir atļautas, un tās nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektiem ar noteikumu, ka tās netiek izmantotas karadarbībā, izņemot gadījumus, kad tas vajadzīgs aizsardzībai pret uzbrukumiem, kas vērsti pret aizsargājamiem nocietinājumiem vai iekārtām, un ka viņu bruņojums ir ierobežots līdz ieročiem, ar kuriem iespējams vienīgi atvairīt uzbrukumus šiem aizsargājamiem nocietinājumiem vai iekārtām.

6. Augstās Līgumslēdzējas valstis un karojošās puses tiek aicinātas noslēgt turpmākas vienošanās savā starpā, lai nodrošinātu papildu aizsardzību objektiem, kas satur bīstamus spēkus.

7. Lai veicinātu ar šo pantu aizsargāto objektu identifikāciju, karojošās puses var tos iezīmēt ar īpašu zīmi, kas sastāv no trīs spilgti oranžu apļu grupas, kuri novietoti uz vienas ass, kā noteikts šī Protokola I pielikuma 16. pantā. Šādas zīmes trūkums nekādā ziņā neatbrīvo nevienu karojošo pusi no pienākuma ievērot šī panta noteikumus.

IV apakšnodaļa. Piesardzības pasākumi

57. pants. Piesardzības pasākumi uzbrukumā

1. Izdarot militāras operācijas, ir pastāvīgi jārūpējas, lai saudzētu civiliedzīvotājus, atsevišķas civilpersonas un civilobjektus.

2. Attiecībā uz uzbrukumiem ir jāveic šādi piesardzības pasākumi:

(a) tiem, kas plāno uzbrukumu vai lemj par to:

(I) ir jādara viss iespējamais, lai pārliecinātos, ka mērķi, kuriem gatavojas uzbrukt, nav ne civilpersonas, ne civilobjekti un nav pakļauti īpašai aizsardzībai, bet gan ir militāri objekti, kas atbilst 52. panta 2. paragrāfā aprakstītajiem, un ka šī Protokola noteikumi neaizliedz tiem uzbrukt;

(II) ir jāveic visi iespējamie piesardzības pasākumi, izvēloties uzbrukuma līdzekļus un taktiku, plānojot izvairīties un jebkurā gadījumā līdz minimumam samazināt nejaušus civilpersonu dzīvības upurus, civilpersonām nodarītos kaitējumus un bojājumus civilobjektiem;

(III) ir jāatturas izlemt kāda uzbrukuma uzsākšanu, kurš, domājams, izraisīs nejaušus civilpersonu dzīvības upurus, nodarīs kaitējumus civilpersonām, bojājumus civilobjektiem vai arī radīs vairākas minētās sekas uzreiz, un tas būtu pārmērīgi attiecībā pret paredzamo konkrēto un tiešo militāro priekšrocību;

(b) uzbrukums ir jāatceļ vai jāatliek, ja kļūst acīmredzams, ka konkrētais objekts nav militārs objekts vai arī ir pakļauts īpašai aizsardzībai, vai arī ir paredzams, ka uzbrukums izraisīs nejaušus civilpersonu dzīvības upuros, nodarīs viņiem kaitējumu vai bojājumus civilobjektiem, un tas būtu pārmērīgi attiecībā pret konkrēto un tiešo militāro priekšrocību;

3. Ja ir iespējama izvēle starp vairākiem militāriem objektiem, lai iegūtu līdzvērtīgas militāras priekšrocības, ir jāizvēlas tāds, kas izraisītu vismazākās briesmas civilpersonu dzīvībai, kā arī civilobjektiem.

4. Ja militāras operācijas notiek jūrā vai gaisā, katrai karojošajai pusei saskaņā ar tās tiesībām un pienākumiem, kas noteikti bruņotā konfliktā piemērojamos starptautisko tiesību likumos, ir jāveic piesardzības pasākumi, lai izvairītos no civilpersonu dzīvības upuriem un bojājumu nodarīšanas civilobjektiem.

5. Nevienu šī panta noteikumu nedrīkst iztulkot tā, it kā tas sankcionētu kādus pret civiliedzīvotājiem, atsevišķām civilpersonām vai civilobjektiem vērstus uzbrukumus.

58. pants. Piesardzības pasākumi,

lai izvairītos no uzbrukuma sekām

Karojošajām pusēm, cik vien tas reāli iespējams, ir:

(a) neskarot Ceturtās konvencijas 49. panta noteikumus, jācenšas no militāru objektu apkārtnes evakuēt civiliedzīvotājus, atsevišķas civilpersonas un civilobjektus, kas atrodas viņu kontrolē;

(b) jāvairās izvietot militārus objektus biezi apdzīvotās teritorijās vai to tuvumā;

(c) jācenšas veikt citus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai civiliedzīvotājus, atsevišķas civilpersonas un civilobjektus, kuri atrodas viņu kontrolē, aizsargātu pret briesmām, kas draud no militārām operācijām.

V apakšnodaļa. Apvidi un zonas,

kas atrodas īpašā aizsardzībā

59. pants. Neaizsargāti apvidi

1. Karojošajām pusēm ir aizliegts jebkādā veidā uzbrukt neaizsargātiem apvidiem.

2. Karojošās puses atbilstošās autoritātes var paziņot par neaizsargātu apvidu, jebkuru apdzīvotu vietu kādā zonā, kur bruņotie spēki nonāk saskarē un kuru viegli var okupēt pretējā puse, vai arī šīs zonas tuvumā. Šādam apvidum ir jāatbilst sekojošiem nosacījumiem:

(a) visi kombatanti, tāpat arī mobilie ieroči un mobilais militārais aprīkojums ir ticis evakuēts;

(b) nedrīkst naidīgos nolūkos izmantot stacionāras militārās iekārtas vai iestādes;

(d) nedrīkst veikt nekādas darbības militāru operāciju atbalstam.

3. Tādu personu klātbūtne šajā apvidū, kuras Konvencijas un šis Protokols īpaši aizsargā, un policijas spēku klātbūtne, kuri atstāti vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu kārtību un likumu ievērošanu, nav pretrunā ar 2. paragrāfā izvirzītajiem nosacījumiem.

4. Saskaņā ar 2. paragrāfu izdarītais paziņojums ir jāadresē pretējai pusei un tajā ir, cik precīzi iespējams, jānosaka un jāapraksta neaizsargātā apvidus robežas. Karojošajai pusei, kurai šis paziņojums ir adresēts, ir jāapliecina tā saņemšana un jāizturas pret šo apvidu kā pret neaizsargātu apvidu, ja vien 2. paragrāfā izvirzītie nosacījumi netiek faktiski pārkāpti, un šādā gadījumā tai ir nekavējoši jāinformē par to puse, kas iesniegusi paziņojumu. Pat ja 2. paragrāfā izvirzītie nosacījumi nav izpildīti, apvidus ir jāturpina aizsargāt saskaņā ar citiem šī Protokola noteikumiem un bruņotajā konfliktā piemērojamajiem starptautisko tiesību likumiem.

5. Karojošās puses var vienoties par neaizsargātu apvidu noteikšanu pat tad, ja attiecībā uz konkrētajiem apvidiem 2. paragrāfā izvirzītie noteikumi netiek pildīti. Vienojoties, cik vien precīzi iespējams, ir jānosaka un jāapraksta neaizsargāta apvidus robežas; ja nepieciešams, var noteikt arī pārraudzības metodes.

6. Pusei, kas kontrolē apvidu, par kuru ir noslēgta šāda vienošanās, ciktāl vien iespējams, tas ir jāiezīmē ar zīmēm, kuras ir saskaņotas ar otru pusi, un tām jābūt izvietotām redzamās vietās, īpaši pa apvidus perimetru, uz robežām un uz šosejām.

7. Apvidus zaudē savu neaizsargātā apvidus statusu, ja attiecībā uz to pārtrauc ievērot 2. paragrāfā izvirzītos nosacījumus vai 5. paragrāfā minēto vienošanos. Šādā gadījumā apvidus turpina saņemt aizsardzību, ko nodrošina citi šī Protokola noteikumi un citi bruņotā konfliktā piemērojamie starptautisko tiesību likumi.

60. pants. Demilitarizētas zonas

1. Karojošajām pusēm ir aizliegts izvērst militāras operācijas zonās, par kuru statusu tās ir vienojušās kā par demilitarizētas zonas statusu, ja tas ir pretrunā ar šīs vienošanās noteikumiem.

2. Šādai vienošanās ir jābūt skaidrai un nepārprotamai, to var noslēgt mutiski vai rakstveidā, vai nu tieši vai caur aizbildņvalsti, vai jebkuru citu objektīvu humanitāru organizāciju, un tā var sastāvēt no abpusējiem saskanīgiem paziņojumiem. Vienošanos var noslēgt kā miera laikā, tā arī pēc karadarbības sākšanās, un tajā ir, cik vien precīzi iespējams, jānosaka un jāapraksta demilitarizētās zonas robežas un, ja nepieciešams, jānosaka pārraudzības metodes.

3. Šādas vienošanās subjekts parasti ir jebkura zona, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

(a) ir jābūt evakuētiem visiem kombatantiem, tāpat arī pārvietojamajiem ieročiem un pārvietojamajam militārajam aprīkojumam;

(b) stacionārās militārās iekārtas vai iestādes nedrīkst izmantot naidīgos nolūkos;

(d) jābūt pārtrauktai jebkādai darbībai, kas saistīta ar militāriem pasākumiem.

Karojošajām pusēm ir jāvienojas par to, kā interpretēt apakšparagrāfu (d) un par to, kādas 4. paragrāfā neminētas personas drīkstētu ielaist demilitarizētajā zonā.

4. Tādu personu klātbūtne šajā zonā, kam saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu pienākas īpaša aizsardzība, kā arī policijas spēku klātbūtne, kuri atstāti vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu kārtību un likumu ievērošanu, nav pretrunā ar 3. paragrāfā izvirzītajiem nosacījumiem.

5. Pusei, kuras kontrolē šī zona atrodas, tā ir jāiezīmē, ciktāl vien iespējams, ar zīmēm, par kurām tā vienojusies ar otru pusi, un tām jābūt izvietotām redzamās vietās, īpaši pa zonas perimetru, uz robežām un uz šosejām.

6. Ja kara darbība tuvojas demilitarizētajai zonai un ja karojošās puses ir noslēgušas vienošanos, tad neviena no tām nedrīkst šo zonu izmantot nolūkos, kas ir saistīti ar militārām operācijām, vai vienpusēji atcelt tās statusu.

7. Ja kāda no karojošajām pusēm izdara būtisku 3. vai 6. paragrāfa noteikumu pārkāpumu, otra puse tiek atbrīvota no pienākuma saskaņā ar vienošanos uzturēt šai zonai demilitarizētas zonas statusu. Šādā gadījumā zona savu statusu zaudē, bet turpina saņemt aizsardzību, ko nosaka citi šī Protokola noteikumi un citi bruņotā konfliktā piemērojamie starptautisko tiesību likumi.

VI apakšnodaļa. Civilā aizsardzība

61. pants. Definīcijas un to ietilpīgums

Šajā Protokola:

(a) «civilā aizsardzība» nozīmē dažu vai visu tālākminēto humanitāro uzdevumu veikšanu, kuri paredzēti, lai aizsargātu civiliedzīvotājus pret briesmām un palīdzētu viņiem atgūties no karadarbības vai citu nelaimju tiešajām sekām un arī lai nodrošinātu nepieciešamos apstākļus izdzīvošanai. Šie uzdevumi ir:

(I) brīdināšana;

(II) evakuācija;

(III) patvertņu izveidošana;

(IV) aptumšošanas nodrošināšana uzlidojuma gadījumos;

(V) glābšana;

(VI) medicīniskie pakalpojumi, ieskaitot pirmo palīdzību, un garīgā aprūpe;

(VII) ugunsdzēsības darbi;

(VIII) bīstamo teritoriju noteikšana un iezīmēšana;

(IX) degazēšana un līdzīgi aizsardzības pasākumi;

(X) patvēruma un pārtikas krājumu nodrošināšana ārkārtējas nepieciešamības gadījumā;

(XI) neatliekamā palīdzība kārtības atjaunošanai un uzturēšanai teritorijās, kas cietušas no karadarbības;

(XII) neatliekamais nepieciešamo sabiedrisko labierīcību remonts;

(XIII) neatliekamā kritušo aizvākšana;

(XIV) palīdzība izdzīvošanai būtiski nepieciešamo objektu saglabāšanā;

(XV) papildi pasākumi, kas nepieciešami, lai veiktu jebkuru no iepriekš minētajiem uzdevumiem, ieskaitot plānošanu un organizēšanu, lai gan neaprobežojoties tikai ar to;

(b) «civilās aizsardzības organizācijas» nozīmē tādas iestādes un citas vienības, kuras ir organizējušas vai pilnvarojušas kādas karojošās puses atbilstošas autoritātes, lai veiktu kādus no (a) apakšparāgrāfā minētajiem uzdevumiem, un kuras ir norīkotas un nododas vienīgi šādu uzdevumu veikšanai;

(c) civilās aizsardzības organizāciju «personāls» nozīmē personas, ko kāda karojošā puse norīkojusi vienīgi (a) apakšparagrāfā minēto uzdevumu veikšanai, ieskaitot personālu, ko šīs puses atbilstoša autoritāte norīkojusi vienīgi šādu organizāciju pārvaldei;

(d) civilās aizsardzības organizāciju «materiāli» nozīmē aprīkojumu, krājumus un transportu, ko šīs organizācijas lieto (a) paragrāfā minēto uzdevumu veikšanai.

62. pants. Vispārējā aizsardzība

1. Civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijas un to personāls saskaņā ar šo Protokolu un īpaši šīs daļas noteikumiem ir jāciena un jāaizsargā. Tām ir jādod tiesības izpildīt savus civilās aizsardzības uzdevumus, izņemot gadījumus, kad to liedz ārkārtēja militāra nepieciešamība.

2. 1. paragrāfa noteikumi piemērojami arī attiecībā uz civilpersonām, kas, nebūdamas civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizāciju sastāvā, atsaucas uz lietpratīgu autoritāšu aicinājumu un viņu kontrolē veic civilās aizsardzības uzdevumus.

3. Ēkas un materiālus, kas tiek izmantoti civilās aizsardzības vajadzībām, un patvertnes, ar ko tiek nodrošināti civiliedzīvotāji, aizsargā 52. pants. Civilās aizsardzības vajadzībām lietojamos objektus neviens cits nedrīkst iznīcināt vai izmantot citādi nekā paredzēts, kā tikai karojošā puse, kurai tie pieder.

63. pants. Civilā aizsardzība okupētajās teritorijās

1. Okupētajās teritorijās varas orgāniem ir jānodrošina civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijām nepieciešamos apstākļus viņu uzdevumu veikšanai. To personālu nekādā gadījumā nedrīkst piespiest veikt tādas darbības, kas traucētu pienācīgi veikt šos uzdevumus. Okupācijas vara nedrīkst mainīt šādu organizāciju struktūru vai personālu tādā veidā, kas varētu apdraudēt viņu misijas efektīvu izpildi. Nedrīkst pieprasīt, lai šīs organizācijas dotu priekšroku minētās varas pilsoņiem vai interesēm.

2. Okupācijas vara nedrīkst piespiest vai pamudināt civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijas savus uzdevumus veikt tādā veidā, kas skartu civiliedzīvotāju intereses.

3. Okupācijas vara drīkst drošības nolūkos atbruņot aizsardzības personālu.

4. Okupācijas vara nedrīkst izmantot vai rekvizēt civilās aizsardzības organizācijām piederošās ēkas vai šo organizāciju lietotās ēkas vai materiālus citādi, nekā pieņemts, ja šāda izmantošana vai rekvizēšana civiliedzīvotājiem varētu nodarīt ļaunumu.

5. Ar noteikumu, ka 4. paragrāfa vispārējais likums tiek ievērots, okupācijas vara drīkst šos līdzekļus rekvizēt vai citādi izmantot ar šādiem nosacījumiem:

(a) ka ēkas un materiāli ir nepieciešami citām civiliedzīvotāju vajadzībām;

(b) ka šī rekvizīcija vai izmantošana turpinās tikai tik ilgi, kamēr pastāv šāda nepieciešamība.

6. Okupācijas vara nedrīkst nedz citādi izmantot, nedz rekvizēt patvertnes, kas būvētas civiliedzīvotājiem lietošanai vai viņiem ir vajadzīgas.

64. pants. Neitrālu valstu vai citu konfliktā neiesaistītu valstu

civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijas

un starptautiskās koordinēšanas organizācijas

1. 62., 63., 65. un 66. pants piemērojams arī attiecībā uz neitrālu valstu vai citu konfliktā neiesaistītu valstu civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijām, kuras veic 61. pantā minētos civilās aizsardzības uzdevumus kādas karojošās puses teritorijā ar šīs puses piekrišanu un tās kontrolē. Cik drīz vien iespējams, ir jāiesniedz pretējai pusei paziņojums par šo palīdzību. Šo darbību nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par iejaukšanos konfliktā. Jebkurā gadījumā šī darbība ir jāveic, attiecīgi ievērojot konkrēto karojošo pušu drošības intereses.

2. Karojošām pusēm, kas saņem 1. paragrāfā minēto palīdzību, un Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, kas to sniedz, ir jāveicina šādu civilās aizsardzības pasākumu starptautiska koordinēšana, kad tas ir vajadzīgs. Šādos gadījumos uz atbilstošajām starptautiskajām organizācijām attiecināmi šīs apakšnodaļas noteikumi.

3. Okupētajās teritorijās okupācijas vara drīkst aizliegt vai ierobežot neitrālas valsts vai citas konfliktā neiesaistītas valsts civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizāciju un starptautisko koordinēšanas organizāciju darbību vienīgi tādā gadījumā, ja tā pati ar saviem līdzekļiem vai okupētās teritorijas līdzekļiem var nodrošināt pietiekamu civilās aizsardzības uzdevumu veikšanu.

65. pants. Aizsardzības pārtraukšana

1. Aizsardzību, uz kuru civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijām, to personālam, ēkām, patvertnēm un materiāliem ir tiesības, nedrīkst pārtraukt, ja vien šīs organizācijas bez saviem īstajiem uzdevumiem neizdara vai vairākkārt neizdara tādas darbības, kas nodara kaitējumu ienaidniekam. Tomēr aizsardzību var pārtraukt pēc tam, kad ir izteikts brīdinājums, kur noteikts, ja vajadzīgs, saprātīgs laika ierobežojums, un pēc tam, kad šāds brīdinājums ticis atstāts bez ievērības.

2. Sekojošās darbības nav uzskatāmas par kaitējošām ienaidniekam:

(a) ja civilās aizsardzības uzdevumi tiek veikti militārās varas pārstāvju vadībā vai kontrolē;

(b) ja civiliedzīvotāju civilās aizsardzības personāls, veicot civilās aizsardzības uzdevumus, sadarbojas ar militāro personālu, vai arī šāds militārais personāls ir piesaistīts civiliedzīvotāju civilās aizsardzības organizācijām;

(c) ja civilās aizsardzības uzdevumu veikšana reizēm var notikt arī militāro upuru labā, īpaši tādu personu labā, kas nepiedalās karadarbībā (hors de combat).

3. Tas, ka civiliedzīvotāju civilās aizsardzības personāls nēsā vieglos personiskos ieročus, lai nodrošinātu kārtības ievērošanu vai pašaizsardzībai, nav uzskatāms par ienaidniekam kaitējošu darbību. Tomēr vietās, kur notiek vai paredzams, ka notiks kaujas uz sauszemes, karojošajām pusēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai ierobežotu minētos ieročus līdz šaujamieročiem - pistolēm vai revolveriem, lai palīdzētu atšķirt civilās aizsardzības personālu no kombatantiem. Ja arī civilās aizsardzības personāls šādās teritorijās nēsā citus vieglos personiskos ieročus, tiklīdz viņi ir pazīti, viņi ir jāciena un jāaizsargā.

4. Civiliedzīvotāju civilo aizsardzības organizāciju veidošana gar militārajām joslām un obligātais dienests tajās neliedz tām šajā apakšnodaļā noteikto aizsardzību.

66. pants. Identificēšana

1. Katrai karojošajai pusei ir jācenšas nodrošināt, lai tās civilās aizsardzības organizācijas, to personāls, ēkas un materiāli būtu identificējami, kamēr tie pilda vienīgi civilās aizsardzības uzdevumus. Civiliedzīvotājiem paredzētajām patvertnēm ir jābūt tāpat identificējamām.

2. Katrai karojošajai pusei ir arī jācenšas izstrādāt un likt lietā veidus un paņēmienus, ar kuru palīdzību būtu iespējams pazīt civiliedzīvotāju patvertnes, tāpat arī civilās aizsardzības personālu, ēkas un materiālus, uz kuriem ir starptautiskā civilās aizsardzības atšķirības zīme.

3. Okupētajās teritorijās un vietās, kur notiek, vai paredzams, ka notiks kaujas, civiliedzīvotāju civilās aizsardzības personālam ir jābūt atpazīstamam pēc starptautiskās civilās aizsardzības atšķirības zīmes vai pēc personas apliecības, kas apstiprina viņu statusu.

4. Starptautiskā civilās aizsardzības atšķirības zīme ir zils vienādsānu trijstūris uz oranža pamata; to lieto civilās aizsardzības organizāciju, to personāla, ēku un materiālu aizsardzībai, kā arī civiliedzīvotāju patvertņu iezīmēšanai.

5. Civilās aizsardzības objektu identificēšanas nolūkos pēc karojošo pušu vienošanās bez atšķirības zīmes var lietot arī atšķirības signālus.

6. 1.-4. paragrāfa piemērojumu nosaka šī Protokola I pielikuma V apakšnodaļa.

7. Miera laikā 4. paragrāfā aprakstīto zīmi ar lietpratīgu nacionālo autoritāšu piekrišanu var lietot civilās aizsardzības identificēšanas nolūkos.

8. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai uzraudzītu starptautiskās civilās aizsardzības atšķirības zīmes izvietošanu un lai aizkavētu vai novērstu tās nepareizu lietojumu.

9. Civilās aizsardzības medicīnas un reliģiskā personāla, medicīnas vienību un sanitārā transporta identificēšanu regulē arī 18. pants.

67. pants. Civilās aizsardzības organizācijās norīkotie

bruņoto spēku un militāro vienību dalībnieki

1. Civilās aizsardzības organizācijās norīkotie bruņoto spēku un militāro vienību dalībnieki ir jāciena un jāaizsargā ar noteikumu, ka:

(a) šis personāls un šīs vienības ir norīkoti pastāvīgam darbam un nodarbojas vienīgi ar 61. pantā minēto uzdevumu veikšanu;

(b) šādi norīkotais personāls konflikta laikā neveic nekādus citus militārus uzdevumus;

(c) šis personāls ir skaidri atšķirams no citiem bruņoto spēku dalībniekiem ar redzamā vietā nēsātu starptautisko civilās aizsardzības atšķirības zīmi, kurai jābūt noteiktā lielumā, un šim personālam ir izsniegta personas apliecība, kas apliecina tā statusu, par kuru runāts šī Protokola I pielikuma V apakšnodaļā;

(d) šis personāls un šīs vienības ir apgādātas vienīgi ar viegliem personiskajiem ieročiem kārtības uzturēšanai vai pašaizsardzībai. Šādā gadījumā piemērojami 65. panta 3. paragrāfa noteikumi;

(e) šis personāls tieši nepiedalās karadarbībā un ārpus saviem civilās aizsardzības uzdevumiem neveic vai nav veicis pretējai pusei kaitīgas darbības;

(f) šāds personāls un šādas vienības savus civilās aizsardzības uzdevumus veic vienīgi savas puses valsts teritorijā.

Jebkuram bruņoto spēku dalībniekam, kas pakļauts apakšparagrāfos (a) un (b) minētajiem nosacījumiem, ir aizliegts neievērot (e) apakšparagrāfa nosacījumus.

2. Ja militārais personāls, kas strādā civilās aizsardzības organizācijās, nonāk pretējās puses gūstā, tas kļūst par karagūstekņiem. Okupētā teritorijā tas šīs teritorijas iedzīvotāju interesēs var tikt izmantots civilās aizsardzības uzdevumu veikšanai, kamēr šāda nepieciešamība pastāv, taču ar noteikumu, ka, ja šis darbs ir bīstams, militārais personāls piesakās brīvprātīgi.

3. Ēkas un galvenos militāro vienību aprīkojuma un transporta elementus ir skaidri jāiezīmē ar starptautisko civilās aizsardzības atšķirības zīmi. Šai atšķirības zīmei ir jābūt noteiktajā lielumā.

4. Ja ēkas un materiāli, kas pieder civilās aizsardzības organizācijām piesaistītajām militārajām vienībām, kuras nodarbojas vienīgi ar civilās aizsardzības uzdevumu veikšanu, nokļūst pretējās puses gūstā, tie paliek pakļauti kara likumiem. Tikmēr, kamēr tie ir nepieciešami civilās aizsardzības uzdevumu veikšanai, tos nedrīkst izmantot citiem nolūkiem, izņemot gadījumus, kad tas vajadzīgs kādas ārkārtējas militāras nepieciešamības dēļ, ja vien iepriekš nav bijusi noruna par civiliedzīvotāju vajadzību pietiekamu nodrošinājumu.

II nodaļa. PALĪDZĪBA CIVILIEDZĪVOTĀJIEM

68. pants. Piemērošanas apjoms

Šīs nodaļas noteikumi piemērojami civiliedzīvotājiem, kas atbilst šajā Protokolā minētajai definīcijai, un tie papildina Ceturtās konvencijas 23., 55., 59., 60., 61. un 62. pantu un citus atbilstošus noteikumus.

69. pants. Galvenās vajadzības okupētajās teritorijās

1. Papildus Ceturtās konvencijas 55. pantā precizētajiem pienākumiem attiecībā uz pārtikas un medicīnas krājumiem, okupācijas varai ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem iespējami pilnīgākā mērā un bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas ir arī jānodrošina okupētās teritorijas civiliedzīvotājiem izdzīvošanai nepieciešamo apģērbu, guļvietas, patvērumu utt., kā arī reliģisko ceremoniju piekopšanai nepieciešamos objektus.

2. Norādījumi par palīdzības sniegšanas akcijām okupēto teritoriju civiliedzīvotājiem dod Ceturtās konvencijas 59., 60., 61., 62., 108., 109., 110. un 111. pantā, kā arī šī Protokola 71. pantā, un tie ir jāveic bez vilcināšanās.

70. pants. Palīdzības sniegšanas akcijas

1. Ja kādas karojošās puses kontrolētā teritorijā, izņemot okupētu teritoriju, civiliedzīvotāji ir nepietiekami apgādāti ar 69. pantā minētajiem krājumiem, tad ar attiecīgo pušu piekrišanu un bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas ir jāveic humānas un objektīvas palīdzības sniegšanas akcijas. Šādas palīdzības piedāvājumus nedrīkst uzskatīt par iejaukšanos bruņotā konfliktā vai par naidīgu darbību. Sadalot palīdzības kravas, priekšroka ir jādod tādām personām kā bērni, grūtnieces, dzemdētājas un mātes ar nepilngadīgiem apgādājamiem bērniem, kurām saskaņā ar Ceturto konvenciju vai šo Protokolu pienākas privileģēta aprūpe vai īpaša aizsardzība.

2. Karojošajām pusēm un katrai no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ir jāpieļauj un jāatbalsta ātra un netraucēta palīdzības kravu, aprīkojuma un personāla pārvietošana, kas notiek saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem, pat ja šī palīdzība domāta pretējās puses civiliedzīvotājiem.

3. Karojošajām pusēm un katrai no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, kas atļauj palīdzības kravu, aprīkojuma un personāla pārvietošanu saskaņā ar 2. paragrāfu:

(a) ir tiesības dot praktiskus rīkojumus, arī par pārmeklēšanu, kurus izpildot, šī pārvietošana tiek atļauta;

(b) drīkst šo atļauju dot ar nosacījumiem par šīs palīdzības sadali, kas tiek darīts aizbildņvalstu kontrolē uz vietas;

(c) nekādā gadījumā nedrīkst izmantot palīdzības kravas citiem mērķiem nekā paredzēts, nedz arī kavēt šo palīdzības kravu pārsūtīšanu, izņemot īpašus steidzamas nepieciešamības gadījumus šo pašu civiliedzīvotāju labā.

4. Karojošajām pusēm ir jāaizsargā šīs palīdzības kravas un jāveicina to ātra sadale.

5. Karojošajām pusēm un katrai no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ir jāveicina un jāatbalsta efektīva 1. paragrāfā aprakstīto palīdzības sniegšanas akciju koordinācija starptautiskā mērogā.

71. pants. Personāls, kas piedalās

palīdzības sniegšanas akcijās

1. Ja nepieciešams, personāls, kas iesaistīts palīdzības sniegšanā, var tieši piedalīties akcijās, konkrēti palīdzības kravu transportēšanā un sadalē; šāda personāla piedalīšanos ir jāakceptē pusei, kuras teritorijā tas veiks savus pienākumus.

2. Šis personāls ir jāciena un jāaizsargā.

3. Saņemot palīdzības kravas, katrai pusei, cik vien iespējams, ir jāpalīdz 1. paragrāfā minētajam humānās palīdzības personālam, kad tas veic savus humānās palīdzības uzdevumus. Šī personāla darbību drīkst pārtraukt vai tā pārvietošanos īslaicīgi aizkavēt vienīgi ārkārtējas militāras nepieciešamības gadījumā.

4. Humānās palīdzības personāls nekādos apstākļos nedrīkst pārkāpt noteikumus, pēc kuriem tas veic savus pienākumus. Sevišķi tam jāievēro tās puses, kuras teritorijā tas veic savus pienākumus, drošības intereses. Ja kāds no šī personāla darbiniekiem šos nosacījumus neievēro, viņa darbību var pārtraukt.

III nodaļa. ATTIEKSME PRET PERSONĀM,

KAS ATRODAS KĀDAS KAROJOŠĀS PUSES GŪSTĀ

I apakšnodaļa. Piemērošanas apjoms

un personu un objektu aizsardzība

72. pants. Piemērošanas apjoms

Šīs nodaļas noteikumi papildina Ceturtajā konvencijā, īpaši tās I un III daļā, kā arī citos starptautisko tiesību likumos par cilvēku pamattiesību aizsardzību starptautiska bruņota konflikta laikā ietvertos likumus par kādas karojošās puses gūstā esošo civilpersonu un civilobjektu humāno aizsardzību.

73. pants. Bēgļi un bezvalstnieki

Personas, kas pirms karadarbības sākuma, saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem dokumentiem, ko parakstījušas iesaistītās puses, vai saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā tās ieradušās vai mitinās, uzskatītas par bezvalstniekiem vai bēgļiem, jebkuros apstākļos un bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas ir aizsargājamas, kā noradīts Ceturtās konvencijas I un III daļā.

74. pants. Izšķirto ģimeņu atkalapvienošanās

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir visos iespējamos veidos jāveicina bruņotu konfliktu rezultātā izšķirto ģimeņu atkalapvienošanās un īpaši jāatbalsta to humanitāro organizāciju darbība, kuras saskaņa ar šo Protokolu un šo valstu drošības reglamentu iesaistītas šī uzdevuma veikšanā.

75. pants. Galvenās garantijas

1. Pret personām, kas atrodas kādas karojošās puses gūstā un kurām saskaņā ar Konvencijām vai šo protokolu nepienākas īpaši labvēlīga attieksme, kamēr tās skar šī Protokola 1. pantā aprakstītā situācija, jebkuros apstākļos ir jāizturas humāni un tām ir jāsaņem vismaz šajā pantā noteiktā aizsardzība bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas, kas balstīta uz rases, krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās pārliecības vai ticības, politisko vai citu uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantas stāvokļa, dzimšanas apstākļu atšķirībām vai citiem līdzīgiem kritērijiem. Katrai no pusēm ir jāciena visu šādu personu personība, gods, pārliecība un reliģiskās tradīcijas.

2. Šādas darbības vienmēr un visur būs aizliegtas, neraugoties uz to, vai tās izdara civilpersonas vai militārie darbinieki:

(a) vardarbība, kas vērsta pret citas personas dzīvību, veselību vai fizisko vai garīgo labklājību, konkrēti:

(I) slepkavība,

(II) jebkura veida fiziska vai garīga spīdzināšana,

(III) nāvessods,

(IV) sakropļošana;

(b) rupjš personas cieņas aizskārums, īpaši - pazemojoša un apvainojoša izturēšanās, prostitūcijas uzspiešana un jebkura veida neķītrs uzbrukums;

(d) kolektīvie sodi;

(e) draudi izdarīt kādu no iepriekš minētajām darbībām.

3. Jebkura persona, ko arestē, aiztur vai internē par darbībām, kas ir saistītas ar bruņotu konfliktu, tūlīt un tādā valodā, kādu šī persona saprot, ir jāinformē par iemesliem, kādēļ šie pasākumi tiek veikti. Izņemot gadījumus, kad personas tiek arestētas vai aizturētas par kriminālpārkāpumiem, šīs personas, cik iespējams, bez vilcināšanās ir jāatbrīvo, tiklīdz vairs nepastāv apstākļi, kas šo arestu, aizturēšanu vai internēšanu attaisnojuši.

4. Personai, kura atzīta par vainīgu kriminālpārkāpumā, kas saistīts ar bruņotu konfliktu, nedrīkst pasludināt spriedumu vai izpildīt sodu, ja objektīva un likumīga tiesa nav viņu notiesājusi, ievērojot vispāratzītos oficiālās tiesāšanas kārtības principus, to skaitā:

(a) tiesāšanas kārtība paredz, ka apsūdzētais bez vilcināšanās tiek informēts par tā pārkāpuma detaļām, kurā viņu apsūdz, un apsūdzētajam pirms lietas iztiesāšanas un tās laikā nodrošina visas nepieciešamās tiesības un aizsardzības līdzekļus;

(b) nevienu nedrīkst pasludināt par vainīgu kādā pārkāpumā, izņemot vienīgi, ja viņš par to ir individuāli kriminālatbildīgs;

(c) nevienu nedrīkst apsūdzēt vai pasludināt par vainīgu kriminālpārkāpumā sakarā ar kādu darbību vai bezdarbību, kas pēc nacionālajām vai starptautiskajām tiesībām, kurām viņš bijis pakļauts pārkāpuma izdarīšanas laikā, neveido kriminālpārkāpumu; tāpat nedrīkst piespiest smagāku sodu nekā to, kas būtu bijis piemērojams kriminālpārkāpuma izdarīšanas laikā. Ja pēc pārkāpuma izdarīšanas ar likumu tiek noteikts vieglāks sods, tad tas attiecībā uz šo likumpārkāpēju ir jāizmanto;

(d) jebkurš, kas apsūdzēts kādā pārkāpumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina likumīgā kārtā nav pierādīta;

(e) jebkuram, kas apsūdzēts kādā pārkāpumā, ir tiesības būt klāt, kad viņa lieta tiek iztiesāta;

(f) nevienu nedrīkst piespiest liecināt pret sevi vai atzīt savu vainu;

(g) jebkuram, kuru apsūdz kādā pārkāpumā, ir tiesības pārbaudīt vai likt, lai pārbauda lieciniekus, kas liecina pret viņu, un tiesības uz liecinieku, kuri liecina viņa labā, ierašanos un pārbaudi tādos pašos apstākļos kā pretējās puses liecinieki;

(h) nevienu nedrīkst vēlreiz tiesāt vai sodīt par pārkāpumu tā pati puse, kas jau iepriekš, balstoties uz to pašu likumdošanu un ar tādu pašu tiesāšanas kārtību, šajā lietā ir izteikusi galīgo spriedumu, attaisnojot šo personu vai pasludinot to par vainīgu;

(i) katram, kas tiek tiesāts par pārkāpumu, ir tiesības uz sprieduma atklātu pasludināšanu;

(j) persona, kura tikusi atzīta par vainīgu, notiesājot ir jāinformē par tiesas noteiktajiem līdzekļiem tās tiesību realizēšanai un par termiņu, kādā to var īstenot.

5. Sievietes, kurām atņemta brīvība kādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar bruņotu konfliktu, ir jāizvieto telpās, kas nodalītas no vīriešiem paredzētajām telpām. Viņām jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā. Tomēr gadījumos, kad aizturētas vai internētas tiek veselas ģimenes, ja vien iespējams, tās ir jāizvieto vienā un tajā pašā vietā un jānomitina kā ģimenes vienības.

6. Personām, kas ir arestētas, aizturētas vai internētas saistībā ar bruņotu konfliktu, pienākas šajā pantā noteiktā aizsardzība līdz pat viņu galīgajai atbrīvošanai, repatriācijai vai pilsoņu tiesību atjaunošanai, pat ja tas notiek pēc bruņotā konflikta izbeigšanās.

7. Lai izvairītos no jebkādām šaubām par kara noziegumos vai noziegumos pret cilvēci apsūdzēto personu apsūdzību un tiesas procesu, jāievēro šādi principi:

(a) personas, kas tiek apsūdzētas šajos noziegumos, ir jāpakļauj tiesāšanai sakarā ar attiecīgi piemērojamajiem starptautisko tiesību likumiem;

(b) pret personām, kurām saskaņā ar Konvencijām vai šo Protokolu nepienākas labvēlīgāka attieksme, jāizturas šajā pantā noteiktajā kārtībā, neraugoties uz to, vai noziegumi, kuros tās apsūdzētas, ir smagi Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumi.

8. Nevienu šī panta noteikumu nedrīkst tulkot tā, it kā tas ierobežotu vai pārkāptu kādu citu, labvēlīgāku noteikumu, kas saskaņā ar attiecīgi piemērojamajiem starptautisko tiesību likumiem personām, par kurām runāts 1. paragrāfā, piešķir lielāku aizsardzību.

II apakšnodaļa. Pasākumi, kas veicami

sieviešu un bērnu labā

76. pants. Sieviešu aizsardzība

1. Sievietēm jākļūst par īpašas cieņas objektu, un viņas īpaši jāaizsargā pret izvarošanu, uzspiestu prostitūciju un jebkuru cita veida neķītru uzbrukumu.

2. Grūtniecēm un mātēm ar nepilngadīgiem apgādājamiem bērniem, kuras tiek arestētas, aizturētas vai internētas sakarā ar bruņotu konfliktu, viņu lietu izskatīšanā jādod priekšroka.

3. Karojošajām pusēm ir, cik vien iespējams, jācenšas izvairīties no nāvessoda pasludināšanas grūtniecēm vai mātēm ar apgādājamiem nepilngadīgiem bērniem par pārkāpumu, kas saistīts ar bruņotu konfliktu. Nāvessodu par minētajiem pārkāpumiem šīm sievietēm nedrīkst izpildīt.

77. pants. Bērnu aizsardzība

1. Bērniem ir jākļūst par īpašas cieņas objektu, un viņi ir jāaizsargā pret jebkura veida neķītru uzbrukumu. Karojošajām pusēm ir jānodrošina aprūpe un palīdzība, kas viņiem nepieciešama vai nu viņu vecuma vai citu iemeslu dēļ.

2. Karojošajām pusēm ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai bērni, kas vēl nav sasnieguši 15 gadu vecumu, tieši nepiedalītos karadarbībā, it īpaši tām ir jāatturas iekļaut viņus savos bruņotajos spēkos. Uzņemot armijā personas vecumā no 15 līdz 18 gadiem, karojošajām pusēm ir jācenšas dot priekšroka vecākajām.

3. Ja ārkārtas gadījumā, par spīti 2. paragrāfa noteikumiem, bērni, kas vēl nav sasnieguši 15 gadu vecumu, tieši piedalās karadarbībā un nokļūst pretējās puses gūstā, viņiem joprojām pienākas šajā pantā noteiktā īpašā aizsardzība, neraugoties uz to, vai viņi ir karagūstekņi vai nav.

4. Ja bērni tiek arestēti, aizturēti vai internēti saistībā ar bruņotu konfliktu, viņi ir jānomitina telpās, kas ir atdalītas no pieaugušo telpām, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 75. panta 5. paragrāfu nomitinātas tiek veselas ģimenes kā ģimeņu vienības.

5. Nāvessodu par pārkāpumiem, kas saistīti ar bruņotu konfliktu, personām, kas pārkāpuma izdarīšanas brīdi vēl nebija sasniegušas 18 gadu vecumu, nedrīkst izpildīt.

78. pants. Bērnu evakuācija

1. Neviena karojošā puse nedrīkst organizēt bērnu, kuri nav šīs valsts pilsoņi, evakuāciju uz citu valsti, izņemot īslaicīgu evakuāciju, kad tas neatliekami nepieciešams bērnu veselības dēļ vai medicīniskās ārstēšanas labā, vai arī viņu drošības labā (izņemot okupētu teritoriju). Ja ir atrodami vecāki vai likumīgi aizbildņi, nepieciešama šo personu, kas pēc likuma vai tradicionāli ir pirmām kārtām atbildīgi par bērnu aprūpi, rakstiska piekrišana. Šo evakuāciju pārrauga aizbildņvalsts, vienojoties ar iesaistītajām pusēm, proti, ar pusi, kas organizē evakuāciju, ar pusi, kas bērnus uzņem, un ar pusi, kuras valsts pilsoņi tiek evakuēti. Jebkurā gadījumā visām karojošajām pusēm ir jāveic visi nepieciešamie piesardzības pasākumi, lai padarītu evakuāciju mazāk bīstamu.

2. Ja, saskaņā ar 1. paragrāfu, notiek evakuācija, katram bērnam, cik vien iespējams, regulāri ir jānodrošina izglītības iegūšana, ieskaitot reliģisko un morālo izglītību, ja tāda ir viņa vecāku vēlēšanās.

3. Lai veicinātu saskaņā ar šo pantu evakuēto bērnu atgriešanos dzimtenē pie savām ģimenēm, tās puses pārstāvjiem, kura organizē evakuāciju, un, ja nepieciešams, tās puses valsts pārstāvjiem, kura bērnus uzņem, ir katram bērnam jānoformē apliecība ar fotogrāfiju, kura tām ir jānosūta Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas Centrālajai meklēšanas aģentūrai. Ja vien iespējams un ja tas bērnam nerada draudus vai risku, apliecībai ir jāsatur šāda informācija:

(a) bērna uzvārds (-i);

(b) bērna vārds (-i);

(d) dzimšanas vieta un datums (vai arī, ja datums nav zināms, aptuvenais vecums);

(e) tēva pilns vārds un uzvārds;

(f) mātes pilns vārds un viņas meitas uzvārds;

(g) bērna tuvākie radinieki;

(h) bērna tautība;

(i) bērna dzimtā valoda un citas valodas, kādās viņš runā;

(j) bērna ģimenes dzīves vietas adrese;

(k) bērna personas numurs, ja tāds ir;

(l) bērna veselības stāvoklis;

(m) bērna asins grupa;

(n) raksturīgas iezīmes, ja tādas ir;

(o) datums, kad bērns ticis atrasts, un atrašanas vieta;

(p) datums, kad bērns atstājis valsti, un vieta, no kurienes;

(r) reliģiskā konfesija, pie kuras bērns pieder;

(s) bērna tagadējās dzīvesvietas adrese valstī, kas viņu uzņēmusi;

(t) ja bērns pirms atgriešanās nomirst - nāves datums, vieta, apstākļi un apbedīšanas vieta.

III apakšnodaļa. Žurnālisti

79. pants. Pasākumi žurnālista aizsardzībai

1. Žurnālisti, kas teritorijā, kur notiek bruņots konflikts, veic bīstamus profesionālos uzdevumus, uzskatāmi par civiliedzīvotājiem saskaņā ar 50. panta 1. paragrāfa definīciju.

2. Kā tādus viņus aizsargā Konvencijas un šis Protokols ar noteikumu, ka viņi neveic nekādu kaitīgu darbību, kas varētu ietekmēt viņu civiliedzīvotāju statusu; tas neietekmē bruņotajos spēkos iesaistīto kara korespondentu tiesības, kuru statusu nosaka Trešās konvencijas 4. A (4) pants.

3. Viņi var saņemt personas apliecību, līdzīgu šī Protokola 11 pielikumā ievietotajam paraugam. Šī karte, kuru izdod tās valsts varas pārstāvji, kuras pilsonis žurnālists ir vai kuras teritorijā viņš dzīvo, vai arī kurā atrodas ziņu aģentūra, kas viņu nolīgusi, apliecina viņa žurnālista statusu.

V daļa

KONVENCIJU UN ŠĪ PROTOKOLA IZPILDE

I nodaļa. VISPĀRĒJIE NOTEIKUMI

80. pants. Veicamie pasākumi

Konvenciju un šī Protokola izpildei

1. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir bez kavēšanās jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai varētu realizēt savus pienākumus, ko tiem uzliek Konvencijas un šis Protokols.

2. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jādod pavēles un rīkojumi, lai nodrošinātu Konvenciju un šī Protokola ievērošanu, un ir jāpārrauga to izpilde.

81. pants. Sarkanā Krusta

un citu humanitāro organizāciju darbība

1. Karojošajām pusēm to iespēju robežās ir jārada Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai labvēlīgi apstākļi, lai dotu tai iespēju veikt humānos uzdevumus, ko tai uzliek Konvencijas un šis Protokols, nodrošinot aizsardzību un palīdzību konfliktu upuriem; ar iesaistīto karojošo pušu piekrišanu Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja var veikt arī jebkādas citas humānas darbības šo upuru labā.

2. Karojošajām pusēm ir jārada to Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) organizācijām labvēlīgi apstākļi viņu humānās darbības veikšanai konfliktu upuru labā, saskaņā ar Konvenciju un šī Protokola noteikumiem un Sarkanā Krusta starptautiskajās konferencēs formulētajiem Sarkanā Krusta pamatprincipiem.

3. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm, cik vien iespējams, jāatbalsta palīdzība, ko Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) organizācijas un Sarkanā Krusta biedrību līga sniedz konfliktu upuriem, saskaņā ar Konvenciju un šī Protokola noteikumiem un Sarkanā Krusta starptautiskajās konferencēs formulētajiem pamatprincipiem.

4. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm, cik vien iespējams, ir jāsagādā tādi paši labvēlīgi apstākļi, kā 2. un 3. paragrāfā minētie, arī citām humanitārajām organizācijām, kuras minētas Konvencijās un šajā Protokolā un kuras iesaistītās karojošās puses ir oficiāli atzinušas, un kuras savus humānos uzdevumus veic saskaņā ar Konvenciju un šī Protokola noteikumiem.

82. pants. Juriskonsulti bruņotajos spēkos

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm vienmēr un karojošajām pusēm bruņota konflikta laikā ir jānodrošina, lai, ja nepieciešams, būtu pieejami juriskonsulti, kas militārajiem komandieriem atbilstošā līmenī dotu padomus par Konvenciju un šī Protokola piemērošanu un par bruņoto spēku pienācīgu apmācību šajā jautājumā.

83. pants. Popularizēšana

1. Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas gan miera, gan bruņota konflikta laikā savās valstīs, cik plaši vien iespējams, popularizēt Konvencijas un šo Protokolu, un tādēļ, lai bruņotie spēki un civiliedzīvotāji iepazītos ar šiem dokumentiem, īpaši iekļaut savā programmā militāro apmācību un rosināt civiliedzīvotājus to apgūt.

2. Militārās vai civilās varas pārstāvjiem, kas bruņota konflikta laikā uzņemas kādas saistības sakarā ar Konvenciju un šī Protokola piemērošanu, ir pilnībā jāiepazīstas ar to tekstiem.

84. pants. Piemērošanas noteikumi

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, cik drīz vien iespējams, ar [Protokola] glabātājvalsts un, ja nepieciešams, ar aizbildņvalsts starpniecību cits citam jādara zināmi šī Protokola tulkojumi, kā arī likumi un priekšraksti, kurus tie pieņēmuši, lai nodrošinātu tā piemērošanu.

II nodaļa. VĒRŠANĀS PRET KONVENCIJU

UN ŠĪ PROTOKOLA PĀRKĀPUMIEM

85. pants. Vēršanās pret šī Protokola pārkāpumiem

1. Konvenciju noteikumi attiecībā uz pārkāpumu un smagu pārkāpumu sodīšanu, papildināti ar šo nodaļu, piemērojami attiecībā uz protokola pārkāpumu un smagu pārkāpumu novēršanu.

2. Rīcības akti, kas Konvencijās minēti kā smagi pārkāpumi, ir arī šī Protokola smagi pārkāpumi, ja tie tiek vērsti pret personām, kas atrodas pretējās puses gūstā un kurus aizsargā šī Protokola 44., 45. un 73. pants vai arī pret pretējās puses ievainotajiem, slimajiem vai kuģu avārijās cietušajiem, kurus aizsargā šis Protokols, vai pret pretējās puses varā nokļuvušo un šī Protokola aizsargāto medicīnas vai reliģisko personālu, medicīnas vienībām vai sanitāro transportu.

3. Bez 11. pantā minētajiem smagajiem pārkāpumiem, arī šādas darbības uzskatāmas par smagiem šī Protokola pārkāpumiem, ja tās tiek veiktas tīši, pārkāpjot šī Protokola attiecīgos noteikumus un izraisot cilvēka nāvi vai smagus ievainojumus, vai kaitējumus veselībai:

(a) civiliedzīvotāju vai atsevišķu civilpersonu padarīšana par uzbrukuma objektu;

(b) neorganizēta uzbrukuma izdarīšana, kas skar civiliedzīvotājus vai civilobjektus, zinot, ka šāds uzbrukums izraisīs papildu dzīvības zaudējumus vai kaitējumus civiliedzīvotājiem vai bojājumus civilobjektiem, kā norādīts 57. panta 2 (a) (III) paragrāfā;

(c) uzbrukuma izdarīšana, kas vērsts pret nocietinājumiem vai iekārtām, kas satur bīstamus spēkus, zinot, ka šāds uzbrukums izraisīs papildu dzīvības zaudējumus vai kaitējumus civiliedzīvotājiem, vai bojājumus civilobjektiem, kā norādīts 57. panta 2 (a) (III) paragrāfā;

(d) neaizsargātu apvidu un demilitarizētu zonu padarīšana par uzbrukuma objektiem;

(e) kādas personas, par kuru ir zināms, ka tā ir karadarbībā neiesaistīta persona (hors de combat), padarīšana par uzbrukuma objektu;

(f) Sarkanā Krusta, Sarkanā Pusmēness vai Sarkanā Lauvas un Saules atšķirības emblēmas vai citu Konvencijās vai šajā Protokolā atzīto aizsardzības zīmju nodevīga lietošana.

4. Bez iepriekšējos paragrāfos un Konvencijās minētajiem smagiem pārkāpumiem, tālākminētie uzskatāmi par smagiem šī Protokola pārkāpumiem, ja tie tiek izdarīti tīši un pārkāpjot Konvencijas vai šo Protokolu:

(a) okupācijas varas izdarīta daļēja savu civiliedzīvotāju pārvietošana uz teritoriju, ko tā okupējusi, vai arī okupētās teritorijas iedzīvotāju pilnīga vai daļēja deportācija vai pārvietošana šīs teritorijas robežās vai ārpus tām, pārkāpjot Ceturtās konvencijas 49. pantu;

(b) neattaisnojama karagūstekņu vai civilpersonu repatriācijas novilcināšana;

(c) aparteīda izpausmes un cita veida nežēlīga un pazemojoša rīcība, ieskaitot personiskās cieņas aizskaršanu, kas balstīta uz rasu diskrimināciju;

(d) tādu atzītu vēstures pieminekļu, mākslas darbu vai reliģiskā kulta vietu padarīšana par uzbrukuma objektu, kuri veido tautas kultūras vai garīgo mantojumu un kuriem ar speciālu vienošanos ir noteikta īpaša aizsardzība, piemēram, kādas kompetentas starptautiskas organizācijas ietvaros, ja šī uzbrukuma rezultātā rodas lieli bojājumi un ja nav liecību, ka pretējā puse būtu pārkāpusi 53. panta (b) apakšparagrāfu, un ja šie vēstures pieminekļi, mākslas darbi un reliģiskā kulta vietas neatrodas militāro objektu tiešā tuvumā;

(e) tiesību liegšana uz godīgu un oficiālu lietas iztiesāšanu personai, ko aizsargā Konvencijas vai kāda minēta šī panta 2. paragrāfā.

5. Neskarot Konvenciju un šī Protokola piemērošanu, smagi šo dokumentu pārkāpumi uzskatāmi par kara noziegumiem.

86. pants. Tīša bezdarbība

1. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jāvēršas pret smagiem pārkāpumiem un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai vērstos pret visiem citiem Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumiem, kas rodas tīšas bezdarbības rezultātā gadījumos, kad ir pienākums konkrēti rīkoties.

2. Fakts, ka Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumu izdarījis padotais, neatbrīvo viņa priekšniekus no kriminālās vai disciplinārās atbildības, ja viņi zināja vai viņu rīcībā bija informācija, kas konkrētajos apstākļos un konkrētajā brīdī ļāva secināt, ka padotais izdara vai gatavojas izdarīt šādu pārkāpumu, un ja viņi neveica visus iespējamos pasākumus, lai šo pārkāpumu aizkavētu vai vērstos pret to.

87. pants. Komandieru pienākums

1. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jāpieprasa, lai militārie komandieri aizkavē un, ja nepieciešams, piemēro sodus viņu pakļautībā esošo bruņoto spēku dalībniekiem par izdarītajiem Konvenciju un šī Protokola pārkāpumiem un ziņo par tiem atbilstošajiem varas pārstāvjiem.

2. Lai aizkavētu pārkāpumu izdarīšanu un sodītu par tiem, Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jāpieprasa, lai komandieri, atbilstoši savai atbildības pakāpei, nodrošinātu, ka viņu pakļautībā esošie bruņoto spēku dalībnieki zinātu savus pienākumus, kādus tiem uzliek Konvencijas un šis Protokols.

3. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un karojošajām pusēm ir jāpieprasa, lai katrs komandieris, kam ir zināms, ka viņa padotie vai citas personas, kas atrodas viņa pakļautībā, gatavojas izdarīt vai ir izdarījušas Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumu, veiktu nepieciešamos pasākumus, lai šos Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumus aizkavētu un, ja nepieciešams, ierosinātu pret šiem pārkāpējiem disciplināro vai krimināllietu.

88. pants. Savstarpēja palīdzība krimināllietās

1. Augstajām Līgumslēdzējām valstīm jāsniedz savstarpēja maksimāla palīdzība kriminālprocesos, kas notiek sakarā ar smagiem Konvenciju vai šī Protokola pārkāpumiem.

2. Saskaņā ar Konvencijās un šī Protokola 85. panta 1. paragrāfā noteiktajām tiesībām un pienākumiem un ja apstākļi atļauj, Augstajām Līgumslēdzējam valstīm ir jāsadarbojas noziedznieku izdošanas lietās. Tām ir pienācīgi jāapsver tās valsts prasība, kuras teritorijā konkrētais pārkāpums noticis.

3. Likums par prasību Augstajām Līgumslēdzējām valstīm piemērojams visos gadījumos. Tomēr iepriekšējo paragrāfu noteikumi nedrīkst skart pienākumus, kādus nosaka citos divpusējos vai daudzpusējos līgumos ietvertie noteikumi, kuri pilnībā vai daļēji regulē vai regulēs valstu savstarpējo palīdzību krimināllietās.

89. pants. Sadarbība

Konvenciju vai šī Protokola īpaši smagu pārkāpumu gadījumos Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas vai nu kopīgi, vai individuāli rīkoties sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju un saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu.

90. pants. Starptautiskā faktu konstatēšanas komisija

1. (a) Ir jānodibina starptautiskā faktu konstatēšanas komisija (te turpmāk saukta «Komisija») piecpadsmit locekļu sastāvā, kuri pazīstami ar augstām morālajām īpašībām un objektivitāti;

(b) kad ne mazāk kā divdesmit Augstās Līgumslēdzējas valstis ir vienojušās atzīt Komisiju par pilntiesīgu, saskaņā ar 2. paragrāfu, dokumentu glabātājam ir tad un, sākot no šī brīža, ik pēc pieciem gadiem jāsasauc šo Augsto Līgumslēdzēju valstu pārstāvju sanāksme, lai ievēlētu Komisijas locekļus. Sanāksmes laikā šie pārstāvji aizklātās vēlēšanās ievēl Komisijas locekļus no tādu personu saraksta, kuram katrs no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm drīkst nosaukt vienu personu;

(c) Komisijas locekļi darbojas ar savām personiskajām pilnvarām un saglabā savas funkcijas, līdz nākamajā sanāksmē tiek ievēlēti jauni locekļi;

(d) vēlēšanu laikā Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ir jānodrošina, lai katram, kas tiek ievēlēts Komisijā, piemistu nepieciešamās īpašības un lai kopumā Komisijā būtu taisnīga pārstāvniecība ģeogrāfiskā ziņā;

(e) neparedzētas vakances gadījumā Komisijai pašai šī vakance ir jāaizpilda, ievērojot iepriekšējo apakšparagrāfu noteikumus;

(f) dokumentu glabātājam ir jānodrošina Komisijai nepieciešamās administratīvās iespējas tās funkciju veikšanai.

2. (a) Protokola parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā vai pēc tam Augstās Līgumslēdzējas valstis var paziņot, ka tās ar šo aktu (ipso facto) un bez īpašas vienošanās ar citu Augsto Līgumslēdzēju valsti, kura uzņemas tādas pašas saistības, atzīst šajā pantā noteikto Komisijas pilntiesību pārbaudīt šīs otrās puses izteiktos apgalvojumus;

(b) iepriekšminētie paziņojumi ir jānodod dokumentu glabātājam, kurš izsūta citām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm to kopijas;

(I) pārbaudīt faktus, kas saskaņā ar Konvencijām un šo Protokolu veido smagu likumpārkāpumu vai Konvenciju, vai šī Protokola citu nopietnu pārkāpumu;

(II) apzinīgi veicot savus pienākumus, veicināt cieņpilnas attieksmes atjaunošanu pret Konvencijām un šo Protokolu;

(d) dažos gadījumos faktu pārbaude pēc kādas karojošās puses lūguma Komisijai ir jāuzsāk tikai ar otras puses vai citu iesaistīto pušu piekrišanu;

(e) Pirmās konvencijas 52. panta, Otrās konvencijas 53. panta, Trešās konvencijas 132. panta un Ceturtās konvencijas 149. panta noteikumi, saskaņā ar šī paragrāfa iepriekšējiem noteikumiem, ir piemērojami attiecībā uz jebkuru Konvenciju pārkāpumu, par kuru ir izvirzīta apsūdzība, bet kas vēl nav pierādīts, un tie attiecināmi arī uz jebkuru šādu šī Protokola pārkāpumu.

3. (a) Ja vien iesaistītās puses nav vienojušās citādi, visus šādus pētījumus izdara palāta septiņu locekļu sastāvā, kurus norīko šādi:

(I) piecus locekļus no Komisijas, kuri nav nevienas karojošās puses pilsoņi pēc apspriešanās ar karojošajām pusēm norīko Komisijas priekšsēdētājs, ievērojot taisnīgu pārstāvniecību ģeogrāfiskā ziņā;

(II) divus īpašos (ad hoc) locekļus, kas nav nevienas karojošās puses pilsoņi, norīko karojošās puses, katra vienu no viņiem;

(b) saņemot lūgumu pārbaudīt faktus, Komisijas priekšsēdētājam ir jānosaka pieņemams termiņš, kādā jāizveido palāta. Ja laikā nav ticis iecelts kāds no īpašajiem locekļiem, priekšsēdētājam ir nekavējoties jānorīko papildu Komisijas loceklis vai locekļi, kuri nepieciešami, lai pilnībā nokomplektētu palātu.

4. (a) Lai sāktu faktu pārbaudi, palātai, kas izveidota saskaņā ar 3. paragrāfu, ir jālūdz karojošās puses tai palīdzēt un sniegt pierādījumus. Vajadzības gadījumā palāta var arī meklēt citus pierādījumus un izdarīt izmeklēšanu uz vietas;

(b) visi pierādījumi ir pusēm pilnībā jāatklāj, un tām ir jādod tiesības Komisijas priekšā par to izteikties;

5. (a) Komisijai ir jāiesniedz pusēm paziņojums par palātas veiktajiem faktu konstatējumiem līdz ar ieteikumiem, kādi šķiet nepieciešami;

(b) ja palāta nespēj nodrošināt pietiekamus pierādījumus faktu objektīvai konstatācijai, Komisijai ir jānosauc šīs nespējas iemesli;

(c) Komisijai nav atklāti jāziņo par veiktajiem apstiprinājumiem, ja vien visas karojošās puses nav Komisiju lūgušas to darīt.

6. Komisijai ir pašai jāpieņem savi likumi, ieskaitot likumus, kas attiecas uz Komisijas un palātas priekšsēdētājiem. Šiem likumiem ir jānodrošina, ka Komisijas priekšsēdētāja funkcijas tiek veiktas pastāvīgi un faktu pārbaudes gadījumā šīs funkcijas ir jāveic personai, kas nav nevienas karojošās puses pilsonis.

7. Komisijas [darba] administratīvos izdevumus jāsedz ar to Augsto Līgumslēdzēju valstu ziedojumiem, kuri izdarījuši paziņojumus saskaņā ar 2. paragrāfu, un brīvprātīgiem ziedojumiem. Tai pusei vai pusēm, kas lūdz izdarīt faktu pārbaudi, ir jāsedz palātas darba izmaksas, un pusei vai pusēm, pret kurām ir vērsti konkrētie apgalvojumi, tās ir jāatlīdzina 50% apmērā. Ja palātai jāpārbauda lieta, kur puses savstarpēji cita citu apsūdz, katrai pusei ir jāsedz 50% no nepieciešamajiem līdzekļiem.

91. pants. Atbildība

Karojošajai pusei, kas pārkāpj Konvenciju vai šī Protokola noteikumus, ir pienākums vajadzības gadījumā maksāt kompensāciju. Tai ir jābūt atbildīgai par jebkuru tās bruņoto spēku dalībnieku rīcību.

VI daļa

GALĪGIE NOTEIKUMI

92. pants. Parakstīšana

Šis Protokols tiks atklāts parakstīšanai Konvencijas parakstījušām pusēm sešus mēnešus pēc Noslēguma akta parakstīšanas un paliks atklāts 12 mēnešus.

93. pants. Ratificēšana

Šis Protokols ir jāratificē, cik drīz vien iespējams. Ratifikācijas dokumenti ir jānodod glabāšanā Šveices Federālajai padomei, kas ir Konvenciju glabātāja.

94. pants. Pievienošanās

Šim Protokolam ir jābūt atklātam jebkurai Konvencijas parakstījušai pusei, kura nav šo Protokolu parakstījusi un kura grib pievienoties. Dokumenti par šo pievienošanos jānodod glabāšanā dokumentu glabātājam.

95. pants. Stāšanās spēkā

1. Šis Protokols stāsies spēkā 6 mēnešu laikā pēc tam, kad tiks nodoti glabāšanā divi dokumenti par ratifikāciju vai pievienošanos.

2. Attiecībā uz katru no Konvencijas parakstījušām pusēm, kas vēlāk ratificējusi šo Protokolu vai pievienojusies, tas stāsies spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad šī puse būs nodevusi glabāšanā dokumentu par ratifikāciju vai pievienošanos.

96. pants. Līgumattiecības,

šim Protokolam stājoties spēkā

1. Gadījumos, kad puses, kas parakstījušas Konvencijas, ir parakstījušas arī šo Protokolu, Konvencijas jāpiemēro kopā ar šo Protokolu.

2. Gadījumos, kad vienu no karojošajām pusēm šis Protokols nesaista, Protokolu parakstījušās puses viņu savstarpējās attiecībās paliek šim Protokolam pakļautas. Bez tam, šis Protokols tās saista arī attiecībā pret jebkuru no pusēm, kuras tam nav pakļautas, bet atzīst un ievēro tā noteikumus.

3. Bruņotā konfliktā (1. panta 4. paragrāfs) pret kādu Augstāku Līgumslēdzēju valsti iesaistītas tautas pilnvarots pārstāvis var apņemties piemērot šajā konfliktā Konvencijas un šo Protokolu ar vienpusējas deklarācijas palīdzību, kas tiek adresēta dokumentu glabātājam. Kad glabātājs šo deklarāciju saņem, notiek sekojošais:

(a) Konvencijas un šis Protokols nekavējoties stājas spēkā attiecībā uz minēto pilnvaroto pārstāvi kā uz karojošo pusi;

(b) minētais pārstāvis uzņemas tādas pašas tiesības un pienākumus kā tos, ko uzņēmusies jebkura Konvenciju un Protokola Augstā Līgumslēdzēja valsts;

97. pants. Labojumi

1. Jebkura no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm var ierosināt izdarīt šajā Protokolā labojumus. Ieteiktā labojuma teksts ir jādara zināms dokumentu glabātājam, kuram pēc apspriešanās ar visām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju jānolemj, vai būtu jāsasauc konference, lai ierosināto labojumu apspriestu.

2. Dokumentu glabātājam uz šo konferenci ir jāuzaicina visas Augstās Līgumslēdzējas valstis, tāpat arī Konvencijas parakstījušās puses, neraugoties uz to, vai tās ir parakstījušas arī šo Protokolu.

98. pants. I pielikuma caurskatīšana

1. Ne vēlāk kā četrus gadus pēc šī Protokola stāšanās spēkā un turpmāk ne vairāk kā ar četru gadu intervālu Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai ir jāapspriežas ar Augstajām Līgumslēdzējām valstīm par šī Protokola I pielikumu un, ja tā uzskata par vajadzīgu, var ierosināt sasaukt speciālu ekspertu sanāksmi I pielikuma caurskatīšanai, kā arī likt priekšā izdarīt labojumus, kādi šķiet vēlami. Ja sešu mēnešu laikā, kopš Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ir paziņots ierosinājums sasaukt šādu sanāksmi, pret to neiebilst vairāk nekā trešā daļa, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai sanāksme ir jāsasauc, uzaicinot arī novērotājus no atbilstošām starptautiskām organizācijām. Šādu sanāksmi Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai ir jāsasauc arī jebkurā brīdī pēc vienas trešdaļas Augsto Līgumslēdzēju valstu lūguma.

2. Dokumentu glabātājam ir jāsasauc Augsto Līgumslēdzēju valstu un Konvencijas parakstījušo pušu konference, lai apspriestu speciālu ekspertu sanāksmē ierosinātos priekšlikumus, ja pēc šīs sanāksmes Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai viena trešdaļa augsto līgumpartneru to lūdz.

3. Labojumus I pielikumam šādā konferencē var pieņemt, ja tajā piedalās un balso vismaz divas trešdaļas Augsto Līgumslēdzēju valstu.

4. Dokumentu glabātājam šādi pieņemtie labojumi ir jādara zināmi Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un Konvencijas parakstījušām pusēm. Labojums uzskatāms par akceptētu, beidzoties viena gada termiņam kopš tā pasludināšanas brīža, ja vien šī perioda laikā dokumentu glabātajam vismaz viena trešdaļa Augsto Līgumslēdzēju valstu nav iesniegušas paziņojumu par šī labojuma neakceptēšanu.

5. Labojums, kas, saskaņā ar 4. paragrāfu, uzskatāms par akceptētu, stājas spēkā trīs mēnešu laikā pēc tā akceptēšanas attiecībā uz visām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, izņemot tos, kuri saskaņā ar šo paragrāfu iesnieguši paziņojumu par tā neakceptēšanu. Jebkura no pusēm, kas izdarījusi šādu paziņojumu, jebkurā brīdī var to atsaukt, un tādā gadījumā attiecībā uz šo pusi labojums stājas spēkā trīs mēnešu laikā.

6. Dokumentu glabātājam ir jāinformē Augstās Līgumslēdzējas valstis un Konvencijas parakstījušās puses par katra labojuma stāšanos spēkā, par to, kuras puses to akceptējušas, par tā stāšanās spēkā datumu attiecībā uz katru no pusēm, par paziņojumiem neakceptēšanas gadījumā, kas izdarīti saskaņā ar 4. paragrāfu, un par šādu paziņojumu atsaukšanu.

99. pants. Denonsēšana

1. Gadījumā, ja kāda no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm vēlas šo Protokolu denonsēt, šī denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dokumentu saņemšanas par denonsēšanu. Ja, apritot šim gadam, puse, kas vēlas Protokolu denonsēt, izradās iesaistīta kādā 1. pantā aprakstītajā situācijā, denonsēšana nestājas spēkā pirms bruņotā konflikta vai okupācijas izbeigšanas un nekādā gadījumā pirms tiek pabeigtas operācijas, kas saistītas ar Konvenciju vai šī Protokola aizsargāto personu galīgo atbrīvošanu, repatriāciju vai pilsoņu tiesību atjaunošanu.

2. Par denonsēšanu ir rakstveidā jāpaziņo dokumentu glabātājam, kurš par to informē visas pārējās Augstās Līgumslēdzējas valstis.

3. Denonsēšana ir spēkā vienīgi attiecībā uz pusi, kas Protokolu denonsējusi.

4. Denonsēšana, kas izdarīta saskaņā ar 1. paragrāfu, nedrīkst skart saistības, ko sakarā ar bruņotu konfliktu un saskaņā ar šo Protokolu attiecībā uz kādu darbību, kas veikta, pirms šī denonsēšana stājusies spēkā, uzņēmusies puse, kas Protokolu denonsējusi.

100. pants. Paziņojumi

Dokumentu glabātājam ir jāinformē Augstās Līgumslēdzējas valstis un Konvencijas parakstījušās puses, neraugoties uz to, vai tās ir vai nav parakstījušas šo Protokolu, par sekojošo:

(a) par šī Protokola parakstītājiem un saskaņā ar 93. un 94. pantu dokumentu glabātājam iesniegtajiem dokumentiem par ratifikāciju un pievienošanos;

(b) par datumu, kad šis Protokols stājas spēka, saskaņā ar 95. pantu;

(d) par saskaņā ar 96. panta 3. paragrāfu saņemtajiem paziņojumiem, kas ir jādara zināmi iespējami drīzāk;

(e) par saskaņā ar 99. pantu izdarītajiem denonsēšanas gadījumiem.

101. Reģistrēšana

1. Pēc šī Protokola stāšanās spēkā tā glabātājam Protokols ir jānosūta uz Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātu reģistrēšanai un publicēšanai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas 102. pantu.

2. Protokola glabātājam ir jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāts arī par visiem ratificēšanas, pievienošanās un denonsēšanas paziņojumiem, kurus tas ir saņēmis attiecībā uz šo Protokolu.

102. pants. Autentiskie teksti

Šī Protokola oriģināls līdz ar autentisku tā tekstu arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir jānodod glabāšanā dokumentu glabātājam, kuram ir jānosūta apstiprināti un pareizi šo tekstu noraksti visām Konvencijas parakstījušām pusēm.

I protokola I pielikums

Nolikums par identificēšanu

I nodaļa. PERSONAS APLIECĪBAS

1. pants. Personas apliecība pastāvīgajam

civilajam medicīnas un reliģiskajam personālam

1. Personas apliecībai pastāvīgajam civilajam medicīnas un reliģiskajam personālam, kura minēta Protokola 18. panta 3. paragrāfā:

(a) ir jābūt atšķirības emblēmai, un apliecībai jābūt tādos izmēros, lai tā būtu ērti nēsājama kabatā;

(b) ir jābūt pēc iespējas izturīgākai;

(d) ir jāietver īpašnieka vārds, dzimšanas datums (vai, ja to nevar uzzināt, vecums kartes izdošanas laikā) un personas numurs;

(e) ir jāuzrāda īpašnieka statuss un atbilstošā Konvenciju un Protokola noteiktā aizsardzība;

(f) tajā ir jābūt īpašnieka fotogrāfijai, tāpat arī viņa īkšķa nospiedumam, vai arī abiem;

(g) tajā ir jābūt atbilstošas autoritātes zīmogam un parakstam;

(h) ir jāuzrāda izdošanas datums un derīguma termiņš.

2. Katras Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā personas apliecībai ir jābūt vienveidīgai un, cik vien iespējams, visām karojošajām pusēm ir jābūt līdzīga tipa apliecībām. Karojošās puses var vadīties no 1. zīmējumā parādītā vienvalodas parauga. Sākoties karadarbībai, valstis nosūta cita citai sava lietotā apliecības parauga eksemplāru, ja tas atšķiras no 1. zīmējumā parādītā. Ja vien iespējams, personas apliecība ir jāizgatavo divos eksemplāros, no kuriem vienu patur organizācija, kas to izdevusi, un tai ir jāveic arī personas apliecību kontrole.

3. Pastāvīgajam civilajam medicīnas un reliģiskajam personālam viņu personas apliecības nekādos apstākļos nedrīkst atņemt. Ja apliecība tikusi pazaudēta, viņiem ir tiesības iegūt precīzu kopiju.

2. pants. Personas apliecība īslaicīgajam civilajam

medicīnas un reliģiskajam personālam

1. Īslaicīgā civilā medicīnas un reliģiskā personāla apliecībai, ja vien iespējams, jālīdzinās apliecībai, kāda minēta šo Noteikumu 1. pantā. Karojošās puses var vadīties no 1. zīmējumā parādītā parauga.

2. Ja kādu apstākļu dēļ nav iespējams īslaicīgo civilo medicīnas un reliģisko personālu nodrošināt ar personas apliecībām, kas līdzīgas šo Noteikumu 1. pantā aprakstītajām, minēto personālu var apgādāt ar atbilstošas autoritātes parakstītu apliecību, kur apstiprināts, ka persona, kurai tā izdota, ir norīkota darbā kā īslaicīgā personāla loceklis un, ja vien iespējams, noteikts šī norīkojuma termiņš un laiks, kamēr šai personai ir tiesības nēsāt atšķirības emblēmu. Apliecībā jābūt minētam īpašnieka vārdam un dzimšanas datumam (vai, ja to nav iespējams uzzināt, viņa vecumam laikā, kad apliecība tikusi izdota), viņa statusam un personas numuram, ja tāds ir. Tajā jābūt arī viņa parakstam vai īkšķa nospiedumam, vai abiem.

Priekšpuse

(atstāta vieta valsts nosaukumam

un iestādei, kas šo apliecību izdevusi)

Personas apliecība

Pastāvīgajam medicīnas

civilajam personālam

Īslaicīgajam reliģiskajam

Vārds

Dzimšanas datums (vai vecums)

Personas nr. (ja tāds ir)

Šīs apliecības īpašnieku, kura statuss ir

aizsargā 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas un 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvenciju papildprotokols par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību (I protokols).

Izdošanas datums ....................... Apliecības nr. ....................

Izdevēja paraksts Derīguma termiņš

Mugurpuse

Augums Acu krāsa Matu krāsa

Citas raksturīgas pazīmes vai informācija: .............................................

.......................................................................................................

īpašnieka foto

Marka Īpašnieka paraksts vai

īkšķa nospiedums vai abi

1.zīm. Personas apliecības paraugs (formāts: 74 mm x 105 mm)

II nodaļa. ATŠĶIRĪBAS EMBLĒMA

3. pants. Forma un veids

1. Atšķirības emblēmas (sarkana uz balta pamata) lielumam jābūt atbilstošam konkrētajiem apstākļiem. Krusta, pusmēness un lauvas un saules formas ziņā Augstās Līgumslēdzējas valstis var vadīties no 2. zīmējumā parādītajiem paraugiem.

FIG2 COPY.GIF (15415 bytes)

2.zīm. Atšķirības emblēmas sarkanā krāsā uz balta pamata

2. Naktī, kad redzamība ir ierobežota, atšķirības emblēmu var apgaismot; to var arī pagatavot no tādiem materiāliem, kas ļauj to noteikt ar īpašu tehnisku līdzekļu palīdzību.

4. pants. Lietošana

1. Atšķirības emblēmu, ja iespējams, ir jāizvieto uz gludas virsmas vai uz karogiem, kas ir redzami no iespējami daudzām pusēm un liela attāluma.

2. Saskaņā ar atbilstošas autoritātes norādījumiem medicīnas un reliģiskajam personālam, kad tas veic savus pienākumus kaujas laikā, atšķirības emblēmai ir jābūt piestiprinātai pie galvassegas vai pie apģērba.

III nodaļa. ATŠĶIRĪBAS SIGNĀLI

5. pants. Lietošana pēc izvēles

1. Saskaņā ar šo Noteikumu 6. pantu, šajā nodaļā minētos signālus, kas paredzēti vienīgi medicīnas vienību un sanitārā transporta lietošanai, nedrīkst lietot nekādos citos nolūkos. Šajā nodaļā minēto signālu lietošana notiek pēc izvēles.

2. Īslaicīgais gaisa sanitārais transports, kuru vai nu laika trūkuma dēļ vai kādu tā īpatnību dēļ nevar iezīmēt ar atšķirības emblēmu, var lietot šajā nodaļā noteiktos atšķirības signālus. Gaisa sanitārā transporta labākā efektīvas identifikācijas un pazīšanas metode ir optiskie signāli: vai nu atšķirības emblēma, vai 6. pantā aprakstītais gaismas signāls, vai abi kopā, un tos var papildināt ar citiem signāliem, par kuriem rakstīts šī Nolikuma 7. un 8. pantā.

6. pants. Gaismas signāls

1. Gaisa sanitārajam transportam, lai sevi identificētu, ir noteikts zilas mirgojošas gaismas signāls. Nekādi citi lidaparāti šo signālu nedrīkst lietot. Ieteikto zilo krāsu iegūst, lietojot trīskrāsu saskaņu:

zaļo y = 0,065 + 0,805x

balto y = 0,400 - x

purpura x = 0,133 + 0,600y

Ieteiktais zilās gaismas mirgošanas ātrums ir no 60 līdz 100 uzliesmojumu minūtē.

2. Gaisa sanitārajam transportam ir jābūt nodrošinātam ar šādu gaismas signālu tādā mērā, lai gaismas signāls būtu redzams no iespējami daudzām pusēm.

3. Ja starp karojošajām pusēm nav noslēgta īpaša vienošanās par to, ka mirgojošā zilā gaisma lietojama tikai sauszemes un ūdens sanitārajam transportam, tad šādu signālu lietošana citiem sauszemes transportlīdzekļiem vai kuģiem nav aizliegta.

7. pants. Radio signāls

1. Radio signāls sastāv no radiotelefoniska vai radiotelegrāfiska ziņojuma, pirms kura jāskan atšķirīgam prioritātes signālam, kuru nosaka un apstiprina Starptautiskās elektrosakaru savienības Pasaules administratīvā radio konference. Tas ir jānoraida trīs reizes pirms attiecīgā sanitārā transporta izsaukuma signāla. Minētais ziņojums jāraida angļu valodā noteiktajos intervālos, 3. paragrāfā precizētajā frekvencē vai frekvencēs. Prioritātes signāls lietojams vienīgi medicīnas vienībām un sanitārajam transportam.

2. Radio ziņojumā, pirms kura jāskan 1. paragrāfā minētajam prioritātes signālam, ir jāatklāj šādi dati:

(a) konkrētā sanitārā transporta izsaukuma signāls;

(b) sanitārā transporta atrašanās vieta;

(d) paredzētais maršruts;

(e) noteiktais ceļojuma laiks un, ja vajadzīgs, izbraukšanas un ierašanās laiks;

(f) cita informācija, kā, piemēram, lidojuma augstums, izmantojamās radio frekvences, valodas un sekundārās radiolokatīvās atpazīšanas paņēmieni un signāli.

3. Lai veicinātu 1. un 2. paragrāfā minētos sakarus, kā arī Protokola 22., 23., 25., 26., 27., 28., 29., 30. un 31. pantā minētos sakarus, Augstās Līgumslēdzējas valstis, karojošās puses vai viena no karojošajām pusēm, kas darbojas pēc vienošanās vai individuāli, saskaņā ar Starptautiskajai elektrosakaru konvencijai pievienotajos Radio noteikumos ietverto Frekvenču lietošanas tabulu var noteikt un publicēt izvēlētās šajās valstīs lietojamās frekvences, kuras tie paredzējuši izmantot šādiem sakariem. Šīs frekvences saskaņā ar Pasaules administratīvās radio konferences noteikto kārtību ir jādara zināmas Starptautiskajai elektrosakaru savienībai.

8. pants. Elektroniskā identificēšana

1. Lai identificētu gaisa sanitāro transportu un sekotu tā kursam, var lietot sekundārās radiolokatīvās atpazīšanas (SRA) sistēmu, kas aprakstīta 1944. gada 7. decembra Čikāgas Konvencijas par civilo aviāciju 10. pielikumā, kurš regulāri tiek papildināts ar labojumiem. SRA paņēmienus un signālus, kas paredzēti vienīgi gaisa sanitārā transporta lietošanai, ir jānosaka Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, karojošajām pusēm vai vienai no karojošajām pusēm, kas darbojas pēc vienošanās vai individuāli, saskaņā ar Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas noteiktu kartību.

2. Karojošās puses var ar īpašu savstarpēju vienošanos noteikt lietošanai līdzīgu elektronisko sistēmu sauszemes un ūdens sanitārā transporta identificēšanai.

IV nodaļa. SAKARI

9. pants. Radiosakari

Veicot Protokola 22., 23., 25., 26., 27., 28., 29., 30. un 31. pantā noteiktās procedūras, pirms attiecīgajiem medicīnas vienību un sanitārā transporta pārraidītajiem radio ziņojumiem var skanēt šī Nolikuma 7. pantā paredzētais prioritātes signāls.

10. pants. Starptautisko kodu lietošana

Medicīnas vienības un sanitārais transports var lietot arī Starptautiskās elektrosakaru savienības, Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas un Starpvalstu jūras konsultatīvās organizācijas noteiktos kodus un signālus. Šie kodi un signāli lietojami saskaņā ar šo organizāciju noteiktajiem paraugiem, lietošanas veidu un kārtību.

11. pants. Citi sakaru līdzekļi

Ja nav iespējami divpusēji radiosakari, var lietot Starptautiskajā signālu kodeksā noteiktos signālus, ko pieņēmusi Starpvalstu jūras konsultatīvā organizācija vai kas noteikti 1944. gada 7. decembra Čikāgas Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju attiecīgajā pielikumā, kurš regulāri tiek papildināts ar labojumiem.

12. pants. Lidojuma plāni

Protokola 29. pantā paredzētās vienošanās un paziņojumi par lidojuma plāniem pēc iespējas ir jāveic saskaņā ar Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas noteikto kartību.

13. pants. Gaisa sanitārā transporta

aizturēšanas signāli un kārtība

Ja, saskaņā ar Protokola 30. vai 31. pantu nepieciešams pārbaudīt sanitārās lidmašīnas identitāti lidojuma laikā vai likt tai nolaisties, tad gan lidmašīnai, kas veic aizturēšanu, gan sanitārajai lidmašīnai ir jāievēro parastās optiskās un radio aizturēšanas procedūras, kas noteiktas 1944. gada 7. decembra Čikāgas Konvencijas par civilo aviāciju 2. pielikumā, kurš regulāri tiek papildināts ar labojumiem.

V nodaļa. CIVILĀ AIZSARDZĪBA

14. pants. Personas apliecība

1. Uz civilās aizsardzības personas apliecību, kuras lietošanu paredz Protokola 66. panta 3. paragrāfs, attiecas šī Nolikuma 1. panta attiecīgie noteikumi.

2. Civilās aizsardzības personāla personas apliecība var līdzināties 3. zīmējumā attēlotajam paraugam.

3. Ja civilās aizsardzības personālam ir atļauts nēsāt vieglus personiskos ieročus, apliecībā ir jābūt attiecīgam ierakstam par to.

Priekšpuse

(atstāta vieta valsts nosaukumam

un iestādei, kas šo apliecību izdevusi)

Personas apliecība

civilās aviācijas personālam

Vārds

Dzimšanas datums (vai vecums)

Personas nr. (ja tāds ir)

Šīs apliecības īpašnieku, kura statuss ir

aizsargā 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas un 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvenciju papildprotokols par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību (I protokols).

Izdošanas datums ....................... Apliecības nr. ....................

Izdevēja paraksts Derīguma termiņš

Mugurpuse

Augums Acu krāsa Matu krāsa

Citas raksturīgas pazīmes vai informācija: .............................................

.......................................................................................................

Ieroči ...............................................................................................

īpašnieka foto

Marka Īpašnieka paraksts vai

īkšķa nospiedums vai abi

3.zīm. Civilās aizsardzības personāla personas apliecības paraugs

(formāts: 74 mm x 105 mm)

15. pants. Starptautiskā atšķirības zīme

1. Starptautiskā civilās aizsardzības atšķirības zīme, ko paredz Protokola 66. panta 4. paragrāfs, ir zils vienādsānu trīsstūris uz oranža pamata. Paraugs attēlots 4. zīmējumā.

FIG4 COPY.GIF (2394 bytes)

4.zīm. Zils trīsstūris uz oranža pamata

2. Ieteikumi:

(a) ja zilais trīsstūris ir uz karoga vai rokas apsēja, vai apmetņa, šī trijstūra pamatā jābūt attiecīgi oranžam karogam, rokas apsējam vai apmetnim;

(b) vienam no trīsstūra stūriem jābūt pavērstam vertikāli uz augšu;

3. Starptautiskās atšķirības zīmes lielumam jābūt atbilstošam konkrētajiem apstākļiem. Ja vien iespējams, atšķirības zīme ir jāizvieto uz gludām virsmām vai uz karogiem, kuri redzami no iespējami daudzām pusēm un lielāka attāluma. Pēc atbilstošas autoritātes norādījumiem civilās aizsardzības personālam ir, ja iespējams, jānēsā tādas galvassegas un apģērbs, uz kura ir starptautiskā atšķirības zīme. Naktī vai tad, kad redzamība ir ierobežota, zīmi var apgaismot; to var arī pagatavot no tādiem materiāliem, kas ļauj to noteikt ar īpašu tehnisku līdzekļu palīdzību.

VI nodaļa. NOCIETINĀJUMI UN IEKĀRTAS,

KAS SATUR BĪSTAMUS SPĒKUS

16. pants. Starptautiskā speciālā zīme

1. Starptautiskā speciālā zīme nocietinājumiem un iekārtām, kas satur bīstamus spēkus, kā noteikts Protokola 56. panta 7. paragrāfā, ir trīs spilgtu oranžu apļu grupa, kuri ir vienāda lieluma, novietoti uz vienas ass, un attālums no apļa līdz aplim atbilst viena apļa rādiusam (sk. 5. zīmējumu).

FIG5 COPY.GIF (68476 bytes)

5.zīm. Starptautiskā speciālā zīme nocietinājumiem un iekārtām,

kas satur bīstamus spēkus

2. Zīmes lielumam jāatbilst konkrētajiem apstākļiem. Ja tā izvietota uz plašas virsmas, to var atkārtot tik daudz reižu, cik nepieciešams. Ja iespējams, tā ir jāizvieto uz līdzenām virsmām vai uz karogiem, lai tā būtu redzama no iespējami daudzām pusēm un lielāka attāluma.

3. Uz karoga izvietotās zīmes attālumam starp zīmes ārējām robežām un tai tuvākajām karoga malām jālīdzinās viena apļa rādiusam. Karogam ir jābūt taisnstūrveida un baltā krasā.

4. Naktī vai tad, kad redzamība ir ierobežota, zīme var tikt apgaismota. Tā var arī būt pagatavota no tādiem materiāliem, kas ļauj to noteikt ar īpašu tehnisku līdzekļu palīdzību.

I protokola II pielikums

Personas apliecība žurnālistam, kas veic bīstamus profesionālos uzdevumus

Priekšpuse
Piezīme	Valsts nosaukums,
	kura apliecību izdevusi
Šī personas apliecība izdota žurnālistam,
kas veic bīstamus profesionālos uzdevumus
bruņota konflikta teritorijā. Tās īpašniekam
ir tiesības saņemt tādu izturēšanos, kāda
paredzēta 1949.gada 12.augusta Ženēvas	Personas apliecība
konvencijās un toI papildprotokolā attiecībā	Žurnālistam,
uz civilpersonu. Apliecības īpašniekam tā	kas veic bīstamus
pastāvīgi jānēsā līdzi. Aizturēšanas gadījumā	profesionālos
viņam tā nekavējoties jāiesniedz tās varas	uzdevumus
pārstāvjiem, kas viņu sagūstījuši, lai palīdzētu
savas personības identificēšanā.

Mugurpuse
Izdevis (kompetenta iestāde)	Augums (cm)	Acu krāsa
		Svars (kg)	Matu krāsa
Īpašnieka	Vieta	Asins grupa	Rh faktors
foto	Datums	Reliģiskā piederība (fakultatīvi)

Oficiālais zīmogs	Pirkstu nospiedumi (fakultatīvi)
		(Kreisais īkšķis)	(Labais īkšķis)
	(Īpašnieka paraksts)

Uzvārds
Vārds (-i)
Dzimšanas datums un vieta
Korespondents		Īpašas pazīmes
Nodarbošanās veids
Derīguma termiņš

Papildu protokols stājās spēkā 1992.gada 24.jūnijā. Ārlietu ministrijas informācija par spēkā stāšanos publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 1999.gada 30.jūlijā, Nr.243(1703).