Darbības ar dokumentu
1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu
Apakšā parakstījušies to valdību pilnvarotie pārstāvji, kuras piedalījās diplomātiskajā konferencē, kas notika Ženēvā no 1949.gada 21.aprīļa līdz 12.augustam ar nolūku revidēt 1907.gada 18.oktobra X Hāgas konvenciju par 1906.gada Ženēvas konvencijas principu piemērošanu karadarbībai jūrā, vienojās par sekojošo:
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi
1. pants
Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot un likt ievērot šo Konvenciju.
2. pants
Līdzās noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā miera laikā, šī Konvencija jāievēro visos pieteikta kara gadījumos vai jebkura cita militāra konflikta gadījumā, kurš var rasties starp divām vai vairākām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm pat tajā gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli.
Šī Konvencija jāievēro arī visos kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijas daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumos, pat tad, ja minētā okupācija nesastop nekādu bruņotu pretestību.
Pat tad, ja viena no karojošām valstīm nav šīs Konvencijas dalībniece, pārējās dalībvalstis to savstarpējās attiecībās paliek saistītas ar šo Konvenciju. Bez tam tās paliek saistītas ar šo Konvenciju attiecībās pret augstāk minēto valsti, ja pēdējā akceptē un pielieto Konvencijas noteikumus.
3. pants
Lokāla rakstura konflikti
Militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:
(1) Pret personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu, jebkuros apstākļos izturēsies humāni, bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, reliģijas vai ticības, dzimuma, izcelsmes vai materiālā stāvokļa vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem.
Šai nolūkā attiecībā pret augstāk minētajām personām ir aizliegtas un vienmēr būs aizliegtas sekojošas darbības:
(a) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana;
(b) ķīlnieku ņemšana;
(c) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši apvainojoša un pazemojoša attieksme;
(d) sodīšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja tiesas lēmuma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā konstituēta tiesa, ievērojot visas juridiskās garantijas, kuru nepieciešamību atzinušas civilizētas tautas;
(2) Ievainotie un slimie jāsavāc un tiem jāsniedz palīdzība.
Karojošām pusēm savu palīdzību var piedāvāt nesavtīgas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.
Karojošās puses centīsies ar speciālu līgumu palīdzību panākt visu pārējo šīs Konvencijas noteikumu vai to daļas ievērošanu.
Iepriekšējo noteikumu pielietošana neietekmēs karojošo pušu juridisko statusu.
4. pants
Pielietošanas sfēra
Ja karadarbība notiek starp karojošo pušu sauszemes un jūras bruņotajiem spēkiem, šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz spēkiem, kas atrodas uz kuģiem.
Tikko šie spēki tiek izsēdināti krastā, uz tiem attiecas 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu.
5. pants
Konvencijas pielietošana neitrālajās valstīs
Neitrālās valstis analogi pielietos šīs Konvencijas noteikumus attiecībā pret karojošo pušu bruņoto spēku ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, un pret medicīnas personālu un kapelāniem, kas uzņemti vai internēti to teritorijā, kā arī pret atrastajiem mirušajiem.
6. pants
Speciālie līgumi
Bez līgumiem, kuri speciāli paredzēti 10., 18., 31., 38., 39., 40., 43.un 53.pantā, Augstās Līgumslēdzējas valstis var noslēgt citus speciālus līgumus par jebkuru lietu, kuru tās var uzskatīt par lietderīgu paredzēt atsevišķi. Neviens speciāls līgums nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo, medicīnas personāla un kapelānu stāvokli, kuru nosaka šī Konvencija, ne arī ierobežot tiesības, kuras tā viņiem piešķir.
Ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, medicīnas personāls un kapelāni turpina izmantot šo līgumu priekšrocības tik ilgi, kamēr uz viņiem attiecas Konvencija, izņemot gadījumus, kad augstāk minētajos vai tiem sekojošos līgumos ir paredzēti citi noteikumi vai, izņemot gadījumus, kad viena vai otra no karojošām pusēm viņiem ir piedāvājusi labvēlīgākus apstākļus.
7. pants
Neatteikšanās no tiesībām
Ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, kā arī medicīnas personāls un kapelāni nekādā gadījumā nedrīkst daļēji vai pilnīgi atteikties no tiesībām, kuras nodrošina šī Konvencija un iepriekšējā pantā minētie speciālie līgumi, ja tādi pastāv.
8. pants
Aizbildņvalstis
Šī Konvencija jāpielieto sadarbībā ar aizbildņvalstīm, kuru pienākums ir aizsargāt karojošo pušu intereses, un to kontrolē. Šai nolūkā aizbildņvalstis drīkst ārpus sava diplomātiskā vai konsulārā personāla iecelt delegātus no savu pilsoņu vai citu neitrālu valstu pilsoņu vidus. Minētie delegāti jāapstiprina valstīm, kurās viņiem būs jāpilda savi pienākumi.
Karojošām pusēm maksimālo iespēju robežās jāveicina aizbildņvalstu pārstāvju vai delegātu darbs.
Aizbildņvalstu pārstāvji vai delegāti nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt pilnvaru robežas, kuras nosaka šī Konvencija. It sevišķi viņiem jāņem vērā tās valsts, kurā viņi pilda savus pienākumus, drošībai nozīmīgas vajadzības. Tikai neatliekamas militāras nepieciešamības gadījumā izņēmuma kārtā un uz laiku var tikt ierobežota viņu darbība.
9. pants
Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas darbība
Šīs Konvencijas noteikumi nerada nekādus šķēršļus humanitārām darbībām, kuras drīkst veikt Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita objektīva humanitāra organizācija ar ieinteresēto karojošo pušu piekrišanu, lai aizstāvētu ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos, medicīnas personālu un kapelānus, un lai palīdzētu tiem.
10. pants
Aizbildņvalstu aizvietotāji
Augstās Līgumslēdzējas valstis jebkurā laikā drīkst vienoties uzticēt kādai organizācijai, kas piedāvā visas darbības objektivitātes un efektivitātes garantijas, izpildīt pienākumus, kurus šī Konvencija uztic aizbildņvalstīm.
Ja ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, kā arī medicīnas personāls un kapelāni, neatkarīgi no iemesliem, neizmanto vai pārtrauc izmantot aizsardzību, ko sniedz aizbildņvalstu vai organizāciju, kuras minētas iepriekšējā rindkopā, darbība, gūstā turētājai valstij jāgriežas ar lūgumu pie kādas neitrālas valsts vai organizācijas, lai tā uzņemtos veikt funkcijas, kuras saskaņā ar šo Konvenciju jāveic aizbildņvalstij, kuru bija nozīmējušas karojošās puses.
Ja šādā veidā nevar nodrošināt aizsardzību, gūstā turētājai valstij saskaņā ar šī panta noteikumiem jālūdz palīdzība vai jāakceptē humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, palīdzības piedāvājumi veikt humanitāras funkcijas, kādas pēc šīs Konvencijas jāveic aizbildņvalstij.
Jebkurai neitrālai valstij vai jebkurai organizācijai, kuru uzaicina ieinteresātā valsts vai kura pati piedāvā savus pakalpojumus šim mērķim, jādarbojas, apzinoties savu atbildību attiecībā pret karojošo pusi, kurai pakļaujas personas, kuras aizsargā šī Konvencija, un jāsniedz pietiekošas garantijas, ka tā spēs uzņemties atbilstošās funkcijas un tās taisnīgi izpildīt.
Iepriekš minētos noteikumus nedrīkst pārkāpt ar speciāliem līgumiem starp valstīm, no kurām viena kaut uz laiku ir ierobežota savās iespējās vest sarunas ar citu valsti vai tās sabiedrotajiem sakarā ar kara situāciju, sevišķi tajā gadījumā, ja visa vai ievērojama šīs valsts teritorija ir okupēta.
Viss, kas šajā Konvencijā attiecas uz aizbildņvalstīm, attiecas arī uz organizācijām, kas tās aizvieto saskaņā ar šo pantu.
11. pants
Samierināšanas procedūra
Aizbildņvalstīm visos gadījumos, kad tās uzskata par lietderīgu aizsargājamo personu interesēs, bet it sevišķi gadījumos, kad rodas nesaskaņas starp karojošām pusēm par šīs Konvencijas noteikumu pielietošanu vai interpretēšanu, jāsniedz savi pakalpojumi ar mērķi noregulēt nesaskaņas.
Šai nolūkā katra no aizbildņvalstīm drīkst vai nu pēc vienas no karojošo pušu iniciatīvas vai pēc savas iniciatīvas ierosināt karojošām pusēm sasaukt to pārstāvju tikšanos, īpaši pārstāvju no tām varas iestādēm, kas atbild par ievainotajiem, slimajiem, kuģu avārijās cietušajiem, kā arī medicīnas personālu un kapelāniem, iespējams pienācīgi izvēlētā neitrālā teritorijā. Karojošām pusēm jāizpilda priekšlikumi, kurus tā izdara šai nolūkā. Aizbildņvalstis drīkst, ja nepieciešams, ierosināt karojošām pusēm apstiprināt personu no neitrālas valsts vai delegātu no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, kuru jāielūdz piedalīties šādā sanāksmē.
II nodaļa
Ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie
12. pants
Aizsardzība un aprūpe
Nākošā pantā minētie bruņoto spēku locekļi un citas personas, kuras atrodas jūrā un kuras ir ievainotas, slimas vai kuģu avārijās cietušas, jārespektē un jāaizsargā jebkuros apstākļos, saprotot, ka termins "kuģu avārija" nozīmē jebkura iemesla kuģa avāriju, ieskaitot lidmašīnu piespiedu nosēšanos jūrā vai piespiedu nosēšanos jūrā no lidmašīnas.
Karojošām pusēm, kuru varā nonākušas šīs personas, jāizturas humāni un jārūpējas par tām bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc dzimuma, rases, tautības, ticības, politiskās pārliecības vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem. Stingri aizliegti jebkuri draudi to dzīvībai, vardarbība pret personību; īpaši aizliegts nogalināt vai sakropļot, pakļaut spīdzināšanai vai bioloģiskiem eksperimentiem; apzināti atstāt bez medicīniskās palīdzības un aprūpes, radīt apstākļus, kas var izsaukt infekcijas slimības vai saindēšanos.
Vienīgi steidzamas medicīniskas palīdzības nepieciešamība pieļauj prioritāti medicīniskās aprūpes rindas kārtībā.
Pret sievietēm jāizturas ar visu to dzimumam pienākošos uzmanību.
13. pants
Aizsargājamās personas
Ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos, kurus aizsargā šī Konvencija, var iedalīt šādās kategorijās:
(1) Karojošās valsts bruņoto spēku personāls, kā arī zemessardzes un brīvprātīgo vienību personāls, kas ieiet bruņoto spēku sastāvā.
(2) Citu zemessardzes un brīvprātīgo vienību personāls, ieskaitot organizētu pretošanās kustību personālu, kas pieder karojošai valstij un kas darbojas tās teritorijā vai ārpus tās, pat ja tās teritorija ir okupēta, ja šādas zemessardzes vai brīvprātīgās vienības, ieskaitot organizētu pretošanās kustību, atbilst zemāk minētiem nosacījumiem:
(a) tās komandē persona, kas ir atbildīga par saviem pakļautajiem;
(b) tām ir noteikta un no attāluma redzama atšķirības zīme;
(c) atklāti nēsā ieročus;
(d) savā darbībā ievēro kara laika likumus un tradīcijas.
(3) Regulāro bruņoto spēku sastāvs, kas atzīst lojalitāti valdībai vai varai, kuru neatzīst gūstā turētāja valsts.
(4) Personas, kas pavada bruņotos spēkus, bet nav to sastāvā, tādas kā kara lidmašīnu civilie ekipāžu locekļi, kara korespondenti, sagādes darbinieki, darba vienību locekļi vai bruņotos spēkus apkalpojošo dienestu locekļi, ja tos pilnvarojuši bruņotie spēki, kurus tie pavada.
(5) Neokupēto teritoriju iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, stihiski ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrucējiem, nepaspējuši noformēt regulāras bruņotas vienības, ja tie atklāti nēsā ieročus un ievēro kara laika likumus un tradīcijas.
14. pants
Nodošana karojošai pusei
Jebkuram karotājvalsts karakuģim ir tiesības pieprasīt ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo personu, kas atrodas uz kara hospitāļkuģiem un hospitāļkuģiem, kas pieder palīdzības biedrībām vai privātām personām, kā arī uz tirdzniecības kuģiem, jahtām un citiem kuģiem, atdošanu, neatkarīgi no to tautības, ja ievainotie un slimie ir tādā stāvoklī, ka tos var pārvietot un ja karakuģis var nodrošināt piemērotus apstākļus nepieciešamajai medicīniskajai aprūpei.
15. pants
Ievainotie, kas uzņemti uz neitrāla karakuģa
Ja ievainotie, slimie vai kuģu avārijās cietušie ir uzņemti uz neitrāla karakuģa vai neitrālā kara lidmašīnā, jānodrošina, ka, ja to prasa starptautiskās tiesības, tie nevarētu vairs piedalīties karadarbībā.
16. pants
Ievainotie, kas nonākuši ienaidnieka varā
Atbilstoši 12.panta noteikumiem ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie karotāji, kas nonākuši ienaidnieka varā, tiek uzskatīti par karagūstekņiem un viņiem piemērojamas gūstekņu starptautisko tiesību normas. Atkarībā no apstākļiem sagūstītājs var izlemt, vai ir mērķtiecīgi tos paturēt, vai nogādāt tos savas valsts ostā, neitrālas valsts ostā vai pat ienaidnieka teritorijas ostā. Pēdējā gadījumā karagūstekņi, kas šādi nogādāti dzimtenē, nevar turpināt dienestu visā kara laikā.
17. pants
Ievainotie, kas nogādāti neitrālā ostā
Neitrālai valstij, kuras ostā ar vietējo varas iestāžu piekrišanu nogādāti ievainotie un slimie un kuģu avārijās cietušie, jānodrošina, lai tie nevarētu atkal piedalīties karadarbībā, ja nav pretēja rakstura vienošanās starp neitrālo un karojošo valsti un ja starptautiskie likumi to prasa.
Izdevumi par hospitalizēšanu un internēšanu jāsedz valstij, kuras varā atrodas ievainotie, slimie vai kuģu avārijās cietušās personas.
18. pants
Kritušo, ievainoto un bez vēsts
pazudušo meklēšana pēc kaujas
Pēc katras kaujas karojošām pusēm nekavējoties jāveic visi iespējamie pasākumi, lai meklētu un savāktu kuģu avārijās cietušos, ievainotos un slimos, aizsargātu tos pret aplaupīšanu un sliktu apiešanos, nodrošinātu tiem nepieciešamo aprūpi un lai meklētu mirušos un novērstu to aplaupīšanu.
Visos gadījumos, kad apstākļi to atļauj, karojošām pusēm jānoslēdz vienošanās par ievainoto un slimo evakuāciju pa jūru no aplenktās teritorijas, un par medicīnas un reliģiskā personāla un aprīkojuma ievešanu šajā zonā.
19. pants
Informācijas reģistrēšana un nosūtīšana
Karojošām pusēm jāreģistrē, cik ātri vien iespējams, par katru pretējās puses kuģu avārijās cietušo, ievainoto, slimo vai mirušo personu, kas nonākusi tās rokās, visas ziņas, kuras var palīdzēt to identificēšanā.
Ziņām, ja iespējams, jābūt šādām:
(a) valsts apzīmējums, kuras pilsonis viņš ir;
(b) armijas, pulka, personas vai sērijas numurs;
(c) uzvārds;
(d) vārds vai vārdi;
(e) dzimšanas datums;
(f) visas citas ziņas, kādas ir viņa personības apliecībā vai pazīšanas medaljonā;
(g) gūstā saņemšanas vai nāves datums un vieta;
(h) ziņas par ievainojumiem vai slimību, vai nāves cēloņiem.
Augstāk minētā informācija, cik ātri iespējams, jāpaziņo Informācijas birojam, kas paredzēts 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 122.pantā, birojam jānodod šī informācija valstij, pie kuras šīs personas pieder, ar aizbildņvalsts un Centrālās karagūstekņu aģentūras starpniecību.
Karojošām valstīm jāsagatavo un savstarpēji jānosūta ar šī biroja starpniecību mirušo miršanas apliecības vai attiecīgā veidā apstiprinātus mirušo sarakstus. Tāpat tām jāsavāc un ar biroja starpniecību jānodod vienu pusi no dubultā personības medaljona, testamentu vai citus tuvākiem radiniekiem svarīgus dokumentus, naudu un visas citas lietas ar objektīvu vai subjektīvu vērtību, kādas ir atrastas pie mirušā. Šīs lietas kopā ar neidentificētām lietām jānosūta aizzīmogotā iesaiņojumā, kuram pievienots paziņojums, kas satur visas bojāgājušā personības noskaidrošanai nepieciešamās ziņas, un iesaiņojuma satura pilns saraksts.
20. pants
Norādījumi par mirušajiem
Karojošām valstīm jānodrošina, lai mirušo apbedīšana jūrā pēc iespējas būtu individuāla un lai pirms tās notiktu rūpīga, ja iespējams, medicīniska mirušā ķermeņa pārbaude, noskaidrojot nāves cēloni, mirušā personību, sastādot ziņojumu par pārbaudi. Pusei no dubultā personības medaljona jāpaliek pie mirušā, ja tāds ir.
Ja mirušos nogādā uz zemes, tiem tiks piemēroti 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu noteikumi.
21. pants
Aicinājumi neitrāliem kuģiem
Karojošās puses var aicināt uz labdarību neitrālo tirdzniecības kuģu, jahtu vai citu kuģu kapteiņus, uzņemt uz kuģa un rūpēties par ievainotajiem, slimajiem vai kuģu avārijās cietušajām personām, un savākt mirušos.
Visa veida kuģi, kas atsaucas uz šo aicinājumu, kā arī tie, kas brīvprātīgi vāc ievainotos, slimos vai kuģu avārijās cietušās personas, saņems īpašu aizsardzību un atvieglojumus, lai varētu realizēt šo palīdzību.
Nekādā gadījumā tos nevar saņemt gūstā šādas transportēšanas dēļ; bet, ja nav bijis kāds pretējs solījums, tie paliek pakļauti gūstā saņemšanai par jebkuru neitralitātes pārkāpšanu, ko tie varētu izdarīt.
III nodaļa
Hospitāļkuģi
22. pants
Paziņošana par militāriem hospitāļkuģiem un to aizsardzība
Militāros hospitāļkuģus, tas ir, kuģus, kurus valstis būvējušas vai aprīkojušas speciāli un vienīgi ar mērķi palīdzēt ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, ārstēt tos un pārvietot tos, nedrīkst nekādos apstākļos pakļaut uzbrukumiem vai saņemt tos gūstā, bet tos vienmēr jārespektē un jāaizsargā ar noteikumu, ka to nosaukumi un apraksti tiks paziņoti karojošām pusēm desmit dienas pirms šo kuģu izmantošanas.
Paziņojumā jābūt ietvertiem datiem par reģistrēto bruto tonnāžu, kuģa garumu un mastu, un dūmeņu skaitu.
23. pants
Krasta medicīnas iestāžu aizsardzība
Krastā esošās medicīnas iestādes, kas atrodas 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu aizsardzībā, nedrīkst tikt pakļautas bombardēšanai vai uzbrukumiem no jūras.
24. pants
Palīdzības biedrību un privātpersonu hospitāļkuģi,
kas piederoši karojošām pusēm
Nacionālo Sarkanā Krusta biedrību, oficiāli atzīto palīdzības biedrību vai privātpersonu hospitāļkuģi jāaizsargā tāpat kā militārie hospitāļkuģi, un tos nevar saņemt gūstā, ja karojošā puse, kurai tie pieder, ir pilnvarojusi tos un ja ir izpildīti 22.panta noteikumi par paziņošanu.
Šiem kuģiem jābūt atbildīgo varas iestāžu sertifikātiem, kas apliecina, ka tie ir pārbaudīti iekārtošanas laikā un atstājot ostu.
25. pants
Neitrālām valstīm
Nacionālo Sarkanā Krusta biedrību, oficiāli atzīto palīdzības biedrību vai privātpersonu hospitāļkuģi, kas pieder neitrālām valstīm, jāaizsargā tāpat kā militārie hospitāļkuģi, un tos nevar saņemt gūstā ar noteikumu, ka tie atrodas vienas no karojošām pusēm kontrolē ar neitrālās valsts valdības iepriekšēju piekrišanu un ar ieinteresētās karojošās puses atļauju, ja tiek izpildīti 22.panta noteikumi par paziņošanu.
26. pants
Tonnāža
22., 24.un 25.pantā minētā aizsardzība attiecas uz jebkuras tonnāžas hospitāļkuģiem un uz to glābšanas laivām jebkurā vietā, kur tie darbojas. Turklāt, lai nodrošinātu maksimālās ērtības un drošību, karojošām pusēm jācenšas ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo pārvadāšanai lielos attālumos un atklātā jūrā izmantot tikai hospitāļkuģus ar bruto tonnāžu virs 2000.
27. pants
Piekrastes glābšanas kuģi
Ar tiem pašiem noteikumiem, kādi minēti 22.un 24.pantā, mazi kuģi, kurus valsts vai oficiāli atzītas glābšanas laivu institūcijas izmanto piekrastes glābšanas operācijām, jārespektē un jāaizsargā, ciktāl to atļauj operatīvās prasības.
Tas pats, cik iespējams, attiecas uz pastāvīgām piekrastes būvēm, kuras izmanto vienīgi šie kuģi, izpildot savu humanitāro misiju.
28. pants
Kuģa lazarešu aizsardzība
Ja kauja notiek uz karakuģa klāja, kuģa lazaretes, cik iespējams, jāaizsargā un jāsaudzē. Kuģa lazaretes un to iekārtas paliek kara likumu pakļautībā, bet tās nevar izmantot citiem mērķiem, kamēr tās vajadzīgas ievainotajiem un slimajiem. Turklāt, komandieris, kura varā tās atrodas, var izmantot tās citiem mērķiem neatliekamas militāras nepieciešamības gadījumā, ja ir nodrošināta pienācīga tajās ārstējošos ievainoto un slimo aprūpe.
29. pants
Hospitāļkuģi okupētās ostās
Katram hospitāļkuģim, kas atrodas ostā, kura nonāk ienaidnieka varā, jāatļauj atstāt šo ostu.
30. pants
Hospitāļkuģu un mazu kuģu izmantošana
22., 24., 25. un 27.pantā aprakstītie kuģi sniedz palīdzību un atbalstu ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, nešķirojot tos pēc tautības.
Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas atbildību neizmantot šos kuģus nekādiem militāriem mērķiem.
Šādi kuģi nedrīkst nekādā veidā kavēt kaujinieku kustību.
Kaujas laikā vai pēc kaujas tie darbojas uz savu risku.
31. pants
Kontroles un pārmeklēšanas tiesības
Karojošām pusēm ir tiesības kontrolēt un pārmeklēt 22., 24., 25. un 27.pantā minētos kuģus. Tās var atteikties no to palīdzības, pavēlēt tiem doties prom, likt tiem ieturēt noteiktu kursu, kontrolēt to radiosakarus un citu sakaru līdzekļu izmantošanu, un pat aizturēt tos uz laiku, kas nepārsniedz septiņas dienas no aizturēšanas brīža, ja to prasa situācijas nopietnība.
Tās var uz laiku nozīmēt kuģa komisāru, kura vienīgais uzdevums būs uzraudzīt, lai tiktu izpildīti rīkojumi, kurus prasa iepriekšējā rindkopā minētie noteikumi.
Cik iespējams, karojošām pusēm jāieraksta hospitāļkuģa žurnālā pavēles, kādas tās devušas kuģa kapteinim, valodā, kuru tas saprot.
Karojošās valstis var vienpusīgi vai īpaši vienojoties turēt uz saviem kuģiem neitrālus novērotājus, kuri apliecinās, ka tiek ievēroti šīs Konvencijas noteikumi.
32. pants
Uzturēšanās neitrālā ostā
22., 24., 25.un 27.pantā minētie kuģi netiek klasificēti kā karakuģi attiecībā uz to atrašanos neitrālā ostā.
33. pants
Pārveidoti tirdzniecības kuģi
Tirdzniecības kuģus, kas pārveidoti par hospitāļkuģiem, nevar izmantot citām vajadzībām visas karadarbības laikā.
34. pants
Aizsardzības pārtraukšana
Hospitāļkuģiem un kuģu lazaretēm piešķirtās tiesības uz aizsardzību nevar atņemt tikmēr, kamēr tie ārpus saviem humanitāriem pienākumiem nesāk veikt ienaidniekam kaitējošas darbības. Aizsardzību tomēr var pārtraukt tikai pēc pienācīga brīdinājuma un visos attiecīgajos gadījumos nosakot saprātīgus laika periodus, un tikai pēc tam, ja brīdinājums palicis neievērots.
It īpaši hospitāļkuģiem nedrīkst būt un tie nedrīkst izmantot radioraidītāja vai citu sakaru līdzekļu slepenu kodu.
35. pants
Apstākļi, kuros hospitāļkuģiem nevar atņemt aizsardzību
Zemāk minētie apstākļi nav uzskatāmi par iemeslu, lai atņemtu aizsardzību hospitāļkuģiem un kuģu lazaretēm:
(1) Fakts, ka kuģu vai kuģu lazarešu apkalpe ir bruņota, lai uzturētu kārtību, lai aizstāvētu sevi vai lai aizstāvētu slimos un ievainotos.
(2) Aparātu esamība uz kuģa, kas domāti vienīgi, lai sekmētu navigāciju vai sakarus.
(3) Rokas ieroču un munīcijas atklāšana uz hospitāļkuģiem vai kuģu lazaretēs, kas iegūta no ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, un vēl nav nodota attiecīgajam dienestam.
(4) Fakts, ka hospitāļkuģu un kuģu lazarešu vai to apkalpju humanitārā darbība izvēršas rūpēs par ievainotām, slimām un kuģu avārijās cietušām civilpersonām.
(5) Iekārtu un personāla, kas paredzēts vienīgi medicīnas vajadzībām, transports lielākā vairumā nekā normāli nepieciešams.
IV nodaļa
Personāls
36. pants
Hospitāļkuģu personāla aizsardzība
Hospitāļkuģu reliģiskais, medicīnas un sanitārais personāls un to apkalpes jārespektē un jāaizsargā; tos nedrīkst saņemt gūstā laikā, kad tie pilda dienesta pienākumus, neatkarīgi no tā, vai uz kuģa ir vai nav ievainotie un slimie.
37. pants
Citu kuģu medicīnas un reliģiskais personāls
Reliģiskais, medicīnas un sanitārais personāls, kam uzdota 12. un 13.pantā minēto personu medicīniskā vai garīgā aprūpe, jārespektē un jāaizsargā, ja tas nonāk ienaidnieka varā; tas var turpināt pildīt savus pienākumus tik ilgi, cik tas nepieciešams ievainoto un slimo aprūpei. Pēc tam tas jāsūta atpakaļ, tikko flotes komandieris, kura varā tie atrodas, uzskata to par iespējamu. Atstājot kuģi, tie var ņemt līdzi savas personīgās mantas. Ja tomēr izrādās, ka nepieciešams aizturēt daļu personāla sakarā ar karagūstekņu medicīniskām vai garīgām vajadzībām, jādara viss iespējamais, lai viņus ātrāk nogādātu krastā.
Aizturētais personāls pēc izsēdināšanas krastā nonāk 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainotajiem un slimajiem aizsardzībā.
V nodaļa
Sanitārais transports
38. pants
Kuģi, kurus lieto medicīnas iekārtu transportēšanai
Kuģi, kas nofraktēti šim mērķim, ir pilnvaroti pārvadāt iekārtas, kas paredzētas vienīgi ievainoto un slimo bruņoto spēku locekļu ārstēšanai vai lai novērstu saslimšanu, ar noteikumu, ka to reisa koordinātes tiks paziņotas pretinieka valstij un tā dos piekrišanu. Pretinieka valstij ir tiesības pārbaudīt transportkuģus, bet tai nav tiesību sagūstīt tos vai konfiscēt transportējamās iekārtas.
Pēc karojošo valstu savstarpējas vienošanās uz šādiem kuģiem var atrasties neitrāli novērotāji, lai pārbaudītu transportējamās iekārtas. Šim nolūkam jānodrošina brīva piekļūšana iekārtām.
39. pants
Sanitārās lidmašīnas
Sanitārās lidmašīnas, tas ir, lidmašīnas, kuras izmanto vienīgi ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo pārvietošanai un medicīnas personāla un iekārtu transportam, nedrīkst tikt pakļautas uzbrukumiem, bet karotāji respektēs tās, ja tās lidos tādā augstumā, laikā un pa maršrutiem, kas saskaņoti starp karojošām pusēm.
Uz tām jābūt skaidri redzamām atšķirības zīmēm, kādas aprakstītas 41.pantā, kopā ar nacionālajām krāsām uz apakšējās, augšējās un sānu virsmām. Uz tām jābūt jebkurai citai zīmei vai emblēmai, par kuru vienojušās karojošās puses karadarbības sākumā vai karadarbības laikā.
Ja nav citas vienošanās, lidojumi virs ienaidnieka teritorijas vai virs ienaidnieka okupētās teritorijas ir aizliegti.
Sanitārajām lidmašīnām jāklausa katram uzaicinājumam nosēsties uz zemes vai uz ūdens. Uzaicinātas nosēšanās gadījumā lidmašīna ar pasažieriem var turpināt lidojumu pēc pārbaudes, ja tāda notiek.
Ja notiek piespiedu nosēšanās uz zemes vai uz ūdens ienaidnieka teritorijā vai ienaidnieka okupētajā teritorijā, ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, kā arī lidmašīnas ekipāža kļūst par karagūstekņiem. Pret medicīnisko personālu jāizturas atbilstoši 36.un 37.panta noteikumiem.
40. pants
Lidojumi virs neitrālām valstīm.
Ievainoto nogādāšana uz zemes
Karojošo valstu sanitārās lidmašīnas, kas pakļaujas otrās rindkopas noteikumiem, var lidot virs neitrālu valstu teritorijām, nosēsties tajās nepieciešamības gadījumā vai izmantot tās kā starplidostas. Lidmašīnām iepriekš jāpaziņo neitrālajām valstīm par lidojumu virs tām un jāpakļaujas jebkuram uzaicinājumam nolaisties uz zemes vai uz ūdens. Tās tiks aizsargātas no uzbrukuma tikai tad, ja lidos pa maršrutiem, augstumā un laikā, kādi īpaši saskaņoti starp karojošām valstīm un ieinteresētajām neitrālajām valstīm.
Tomēr neitrālās valstis var izvirzīt noteikumus vai ierobežojumus sanitāro lidmašīnu lidojumiem virs to teritorijas vai lidmašīnu nosēdināšanai to teritorijā. Šos iespējamos noteikumus vai ierobežojumus piemēros vienādi attiecībā uz visām karojošām valstīm.
Ja nav citas vienošanās starp neitrālo valsti un karojošām valstīm, neitrālajai valstij jārūpējas par to, lai ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, kas ar vietējo varas institūciju piekrišanu izsēdināti no sanitārajām lidmašīnām, gadījumos, kad starptautiskās tiesības to prasa, nevarētu atkal piedalīties karadarbībā. Izdevumi par viņu nometināšanu un internēšanu jāsedz valstij, kurai tie pieder.
VI nodaļa
Atšķirības emblēma
41. pants
Emblēmas lietošana
Pēc kompetentas militāras varas norādījuma emblēmai - sarkans krusts uz balta pamata - jābūt uz karogiem, piedurkņu apsējiem un uz visa veida iekārtām, kuras izmanto medicīnas dienests.
Turklāt valstīs, kuras Sarkanā Krusta vietā kā emblēmu jau lieto Sarkanu Pusmēnesi vai Sarkanu Lauvu un Sauli uz balta pamata, konvencija pieļauj arī šo emblēmu lietošanu.
42. pants
Medicīnas un reliģiskā personāla apzīmējumi
36. un 37.pantā minētajam personālam uz kreisās piedurknes jānēsā ūdens izturīga lente ar atšķirības emblēmu, kuru izsniedz un apzīmogo militārā vara.
Šim personālam papildus 19.pantā minētajam personības medaljonam jābūt apgādātam arī ar personības apliecību, kas apzīmēta ar atšķirības emblēmu.
Apliecībai jābūt ūdensizturīgai un tāda lieluma, lai to varētu ielikt kabatā. Tai jābūt nacionālajā valodā un tajā jābūt norādītiem nēsātāja uzvārdam, vārdiem, dzimšanas datumam, dienesta pakāpei un karaspēka daļas numuram, kā arī jābūt norādījumam par to, kāds statuss viņam dod tiesības uz šīs Konvencijas aizsardzību. Uz apliecības jābūt īpašnieka fotouzņēmumam un arī viņa parakstam vai pirksta nospiedumam vai abiem. Uz tās jābūt militārās varas zīmogam.
Personības apliecībām jābūt vienādām vienos un tajos pašos bruņotajos spēkos un, cik iespējams, vienveidīgām visos Augsto Līgumslēdzēju valstu bruņotajos spēkos. Karojošās puses var vadīties pēc parauga, kas kā piemērs pievienots šai Konvencijai. Karadarbības sākumā tām savstarpēji jāpaziņo par to, kādu paraugu tās lieto. Personības apliecībai jābūt izgatavotai, ja iespējams, vismaz divos eksemplāros, un vienu eksemplāru jāglabā valstī, no kuras nāk tās īpašnieks.
Nekādos apstākļos minētajam personālam nedrīkst atņemt tā zīmotnes vai personības apliecības, ne arī tiesības nēsāt piedurkņu lentes. To pazaudēšanas gadījumā tiem ir tiesības saņemt apliecību dublikātus un citas zīmotnes.
43. pants
Hospitāļkuģu un mazu kuģu apzīmēšana
22., 24., 25. un 27.pantā minēto kuģu pazīšanai tie atšķirīgi jāapzīmē sekojošā veidā:
(a) visām ārējām virsmām jābūt baltām;
(b) vienam vai vairākiem pēc iespējas lielākiem tumši sarkaniem krustiem jābūt uzkrāsotiem korpusa katrā pusē uz horizontālajām virsmām tā, lai nodrošinātu pēc iespējas labāku redzamību no jūras un no gaisa;
Visiem hospitāļkuģiem kā pazīšanas zīme jāpaceļ savs nacionālais karogs un turklāt, ja tie pieder neitrālai valstij, jāpaceļ arī tās karojošās valsts karogs, kuras rīkojumus tie izpilda. Balts karogs ar sarkanu krustu jāpaceļ grotmastā cik iespējami augstu.
Hospitāļkuģu glābšanas laivām, piekrastes glābšanas laivām un visiem maziem kuģiem, kurus izmanto medicīnas dienests, jābūt krāsotiem baltā krāsā ar labi saredzamiem tumši sarkaniem krustiem un vispār atbilstošiem augstāk aprakstītajai hospitāļkuģu pazīšanas sistēmai.
Augstāk minētiem kuģiem, kuri grib nodrošināt naktī un sliktas redzamības laikā tiem pienākošos aizsardzību, ar karojošās puses, kuras pakļautībā tie atrodas, piekrišanu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai padarītu to krāsojumu un atšķirības emblēmas pietiekoši labi saredzamas.
Hospitāļkuģiem, kurus pretinieks atbilstoši 31.pantam uz laiku ir aizturējis, jānolaiž karojošās puses karogs, kuras dienestā tie atrodas vai kuras rīkojumu tie pilda.
Piekrastes glābšanas laivām, ja tās turpina darboties ar okupētājvalsts piekrišanu no okupētās bāzes, var atļaut turpināt pacelt to nacionālo karogu kopā ar karogu, uz kura ir sarkans krusts uz balta pamata, kad tās ir ārpus bāzes, ar noteikumu, ka iepriekš tiks paziņots visām ieinteresētām karojošām pusēm.
Visi šī panta noteikumi, kas attiecas uz Sarkanā Krusta emblēmu, attiecas arī uz citām emblēmām, kas minētas 41.pantā.
Karojošām pusēm vienmēr jācenšas noslēgt daudzpusīgus līgumus, lai izmantotu pieejamās modernākās metodes, kas veicina hospitāļkuģu pazīšanu.
44. pants
Ierobežojumi apzīmēšanas lietošanā
43.pantā minētās atšķirības zīmes var lietot gan miera, gan kara laikā vienīgi lai pazītu vai aizsargātu šajā pantā minētos kuģus; izņēmumus var noteikt kāda cita starptautiska konvencija vai vienošanās starp visām karojošām valstīm.
45. pants
Nepareizas lietošanas novēršana
Augstajām Līgumslēdzējām valstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu un sodītu jebkurus 43.pantā minētās atšķirības emblēmas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, ja to neparedz valstīs esošā likumdošana.
VII nodaļa
Konvencijas izpildīšana
46. pants
Precīza izpildīšana. Neparedzēti gadījumi
Armijas virspavēlnieka vadībā katrai karojošai pusei jānodrošina precīza iepriekšējo pantu izpildīšana un jāparedz neparedzēti gadījumi atbilstoši šīs Konvencijas pamatprincipiem.
47. pants
Atriebības aizliegums
Atriebība pret Konvencijas aizsardzībā esošajiem ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem, personālu, celtnēm vai aprīkojumu ir aizliegta.
48. pants
Konvencijas izplatīšana
Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas pienākumu miera laikā tāpat kā kara laikā izplatīt šīs Konvencijas tekstu, cik plaši iespējams, savās valstīs un it īpaši ieslēgt tās mācīšanu militāro un, ja iespējams, civilo apmācību programmās, lai ar tās principiem iepazīstinātu visus iedzīvotājus, it īpaši, karojošos bruņotos spēkus, medicīnas personālu un kapelānus.
49. pants
Tulkojumi. Pielietošanas noteikumi
Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ar Šveices Federālās padomes starpniecību un karadarbības laikā ar Aizbildņvalstu starpniecību savstarpēji jāpaziņo šīs Konvencijas oficiāli tulkojumi, kā arī likumi un noteikumi, kādus tās var pieņemt, lai nodrošinātu to pielietošanu.
VIII nodaļa
Ļaunprātīgas izmantošanas un pārkāpumu novēršana
50. pants
Soda sankcijas
I.Vispārīgas piezīmes
Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas pienākumu radīt likumdošanas normas, kādas nepieciešamas, lai sodītu personas, kas izdara vai pavēl izdarīt jebkuru smagu konvencijas pārkāpumu, kuri definēti nākošajā pantā.
Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt obligātam pienākumam meklēt personas, par kurām zināms, ka tās izdarījušas vai pavēlējušas izdarīt šādus smagus pārkāpumus, un neatkarīgi no to pilsonības nodot tās savai tiesai.
Tā var arī, ja vēlas, un atbilstoši tās likumdošanas noteikumiem, nodot šīs personas citas ieinteresētas Augstās Līgumslēdzējas valsts tiesai, ja šai valstij ir pierādījumi, kas dod pamatu šo personu apvainošanai.
Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāveic pasākumi, kādi nepieciešami, lai novērstu visas darbības, kas ir pretrunā ar šīs Konvencijas noteikumiem, neskaitot smagos pārkāpumus, kas definēti nākošajā pantā.
Visos gadījumos apvainotās personas varēs izmantot taisnīgas tiesas procedūras garantijas un aizstāvību, kas nebūs mazāk labvēlīga kā tās, kas paredzētas 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 105. un sekojošos pantos.
51. pants
II. Smagi pārkāpumi
Par iepriekšējā pantā minētiem smagiem pārkāpumiem tiek uzskatīti pārkāpumi, kas saistīti ar jebkuru no sekojošām darbībām, ja tās ir vērstas pret personām vai īpašumu, ko aizsargā Konvencija: apzināta slepkavība, spīdzināšana vai necilvēcīga apiešanās, ieskaitot bioloģiskus eksperimentus, apzināta lielu ciešanu izraisīšana vai nopietnu miesas vai veselības bojājumu izraisīšana, nelikumīga un nepamatota plaša mēroga īpašuma izpostīšana un piesavināšanās, ko nav noteikusi militāra nepieciešamība.
52. pants
III. Karojošo pušu atbildība
Nevienai Augstajai Līgumslēdzējai valstij nav atļauts atbrīvot sevi vai kādu citu Augsto Līgumslēdzēju valsti no atbildības, kādu uzliek tai vai citai Augstajai Līgumslēdzējai valstij iepriekšējā pantā minētie pārkāpumi.
53. pants
Izmeklēšanas procedūra
Pēc karojošās puses pieprasījuma jāuzsāk izmeklēšana pēc procedūras, kādu noteikušas ieinteresātās puses, par jebkuru apgalvojumu par Konvencijas smagu pārkāpumu.
Ja nav panākta vienošanās par izmeklēšanas procedūru, karojošās puses var vienoties par starpnieka izvēli, kas izlemj procedūras jautājumu.
Kad pārkāpums ir noskaidrots, karojošajām pusēm tas jāpārtrauc un jālikvidē, pēc iespējas mazāk vilcinoties.
Noslēguma noteikumi
54. pants
Valodas
Šī Konvencija ir sastādīta angļu un franču valodās Abi teksti ir vienādi autentiski.
Šveices Federālajai padomei jānodrošina Konvencijas oficiālie tulkojumi krievu un spāņu valodā.
55. pants
Parakstīšana
Šo Konvenciju, kurai ir šodienas datums, līdz 1950.gada 12.februārim var parakstīt to valstu vārdā, kas ir pārstāvētas 1949.gada 12.aprīlī Ženēvā atklātajā konferencē; turklāt to var parakstīt arī to valstu vārdā, kuras nav pārstāvētas šajā konferencē, bet kuras ir 1907.gada 18.oktobra X Hāgas konvencijas par 1906.gada Ženēvas konvencijas principu piemērošanu karadarbībai jūrā vai 1864.,1906. vai 1929.gada Ženēvas konvenciju par palīdzību sauszemes armijas ievainotajiem un slimajiem dalībnieces.
56. pants
Ratificēšana
Šī Konvencija jāratificē pēc iespējas ātrāk, un ratifikācijas rakstiem jāglabājas Bernē.
Par katra ratifikācijas raksta iesniegšanu jāsastāda protokols, tā apliecināta kopija Šveices Federālajai padomei jānosūta visām valstīm, kuru vārdā šī Konvencija ir parakstīta vai kuras ir paziņojušas par savu pievienošanos.
57. pants
Stāšanās spēkā
Šī Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad vismaz divi ratifikācijas raksti ir iesniegti glabāšanā.
Pēc tam tā stāsies spēkā katrā Augstajā Līgumslēdzējā valstī sešus mēnešus pēc tās ratifikācijas raksta iesniegšanas.
58. pants
Attiecības ar 1907.gada konvencijām
Attiecībās starp Augstajām Līgumslēdzējām valstīm šī Konvencija aizvieto 1907.gada 18.oktobra X Hāgas konvenciju par 1906.gada Ženēvas konvenciju principu piemērošanu karadarbībai jūrā.
59. pants
Pievienošanās
Šai Konvencijai kopš tās spēkā stāšanās brīža var pievienoties jebkura valsts, kuras vārdā Konvencija nav bijusi parakstīta.
60. pants
Paziņošana par pievienošanos
Par katru pievienošanos rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, un tai jāstājas spēkā sešus mēnešus pēc paziņojuma saņemšanas.
Šveices Federālajai padomei par katru pievienošanos jāpaziņo visām valstīm, kuru vārdā Konvencija ir parakstīta vai kuru pievienošanās ir tikusi paziņota.
61. pants
Tūlītēja stāšanās spēkā
Gadījumos, kurus paredz 2. un 3. pants, glabāšanā nodotajiem ratifikācijas rakstiem un paziņojumiem par pievienošanos, kurus iesniegušas karojošās puses pirms vai pēc karadarbības vai okupācijas sākuma, jāstājas spēkā nekavējoties. Šveices Federālajai padomei jāpaziņo visātrākā veidā par jebkuru ratifikācijas vai pievienošanās rakstu, kas saņemts no karojošām pusēm.
62. pants
Denonsēšana
Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt iespējai denonsēt šo Konvenciju.
Denonsēšana rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, kura par to paziņo tālāk visu Augsto Līgumslēdzēju valstu valdībām.
Denonsēšanai jāstājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad par to ir paziņots Šveices Federālajai padomei. Tomēr denonsēšana, par kuru ir paziņots laikā, kad denonsējošā valsts piedalās karadarbībā, nestājas spēkā līdz miera noslēgšanai un līdz brīdim, kamēr nebūs pabeigtas operācijas, kas saistītas ar šīs Konvencijas aizsargāto personu atbrīvošanu un repatriāciju.
Denonsēšana stājas spēkā tikai attiecībā pret denonsējošo valsti. Tai nekādā ziņā nav jāietekmē saistības, kuras karojošām pusēm jāturpina pildīt saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, kuri izriet no tradīcijām, kas izveidojušās starp civilizētām tautām, no cilvēcības likumiem un no sabiedrības sirdsapziņas balss.
63. pants
Reģistrēšana Apvienoto Nāciju Organizācijā
Šveices Federālajai padomei šī Konvencija jāreģistrē Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātā. Šveices Federālajai padomei arī jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāts par visiem ratifikācijas, pievienošanās un denonsēšanas rakstiem, ko tā saņem sakarā ar šo konvenciju.
TO APLIECINOT apakšā parakstījušies, kuriem piešķirtas attiecīgas pilnvaras, ir parakstījuši šo Konvenciju.
SASTĀDĪTS Ženēvā 1949.gada 12.augustā angļu un franču valodā. Konvencijas oriģināltekstam jāglabājas Šveices Konfederācijas arhīvos. Šveices Federālajai padomei jānosūta apliecinātas teksta kopijas katrai valstij, kas parakstījusi vai pievienojusies šai Konvencijai.
Pielikums
Priekšpuse
(Vieta valsts un apliecību izdevušās
militārās varas nosaukumam)
PERSONĪBAS APLIECĪBA
jūras bruņotajiem spēkiem
piesaistītā medicīnas
un reliģiskā personāla locekļiem
Uzvārds ____________________________________________________________
Vārds ______________________________________________________________
Dzimšanas datums ___________________________________________________
Dienesta pakāpe ____________________________________________________
Militārās daļas numurs _______________________________________________
Šīs apliecības īpašnieks atrodas 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu aizsardzībā kā _____________________________________________
Izdošanas datums Apliecības numurs
--------------- ----------------
Mugurpuse
Īpašnieka foto Īpašnieka paraksts vai pirksta
nospiedums, vai abi
Apliecību izdevušās
militārās varas
reljefais zīmogs
Augums Acis Mati
Citas atšķirības pazīmes
----------------------------------
----------------------------------
Konvencija stājās spēkā 1992.gada 24.jūnijā. Ārlietu ministrijas informācija par spēkā stāšanos publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 1999.gada 30.jūlijā, Nr.243 (1703).
 |
 |
 |
 |