Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Tiesību akts: zaudējis spēku
Attēlotā redakcija: 01.02.2004. - 30.04.2004. / Vēsturiskā
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Skatīt 2004. gada 18. marta likumu: Muitas likums.
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Muitas likums
A sadaļa
Vispārīgie noteikumi
I nodaļa. Likumā lietotie termini

1.pants. Terminu skaidrojums

Likumā ir lietoti šādi termini:

(1) (Izslēgta no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

(2) Ārvalstu preces — preces, kas nav Latvijas preces.

(3) (Izslēgta no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

(4) Deklarētājs — persona, kura uz tiesiska pamata deklarē preces vai kuras vārdā preces tiek deklarētas.

(5) Izlaišana — lēmums, ar kuru muitas iestāde atļauj preču izmantošanu mērķiem, kas atbilst noteiktai muitas procedūrai.

(6) Komerciālie transportlīdzekļi — jebkuri pasažieru vai preču starptautiskajiem pārvadājumiem izmantojami transportlīdzekļi, arī konteineri un cita veida transporta aprīkojums.

(7) Latvijas preces:

1) preces, kuru izcelsmes valsts atbilstoši šā likuma 172.panta otrajai daļai ir Latvijas Republika;

2) preces, kuras izlaistas brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;

3) preces, kuras ir izgatavotas no šīs daļas 1. un 2.punktā vai arī 1. vai 2.punktā minētajām precēm.

(8) Latvijas Republikas personas — fiziskās un juridiskās personas, kas reģistrētas Latvijas Republikā.

(9) Muitas kontrole — pasākumu kopums, kurus realizē muitas iestādes, lai nodrošinātu starpvalstu līgumu, šā likuma un citu muitas lietas regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, un kuru izpilde ir muitas iestāžu kompetencē.

(10) Muitas kontroles zona — Latvijas Republikas muitas teritorijas sastāvdaļa, kurā preču pārvietošana izdarāma tikai ar muitas iestāžu atļauju un to kontrolē.

(11) Muitas deklarācija — paziņojums, ar kuru persona izsaka vēlēšanos piemērot precēm noteiktu muitas procedūru.

(12) Muitas maksājumi — šā likuma izpratnē: nodokļi un nodevas, ko likumos noteiktajā kārtībā iekasē muitas iestādes.

(13) Muitas parāds — personas saistības samaksāt muitas maksājumus.

(14) Muitas procedūra — pasākumu un saistību kopums, kas nosaka pāri Latvijas Republikas muitas robežai pārvietojamo preču statusu (Latvijas preces vai ārvalstu preces).

(15) Muitošana — šajā likumā noteiktā kārtība, kādā precēm tiek piemērota noteikta muitas procedūra vai cits muitas režīms.

(16) Pārvadātājs — persona, kura faktiski pārvieto preces, vai persona, kas ir atbildīga par transportlīdzekļa izmantošanu.

(17) Pārvietošana pāri muitas robežai — darbības, kas veicamas preču ievešanai Latvijas Republikas muitas teritorijā vai izvešanai no šīs teritorijas jebkurā veidā.

(18) Pirmsmuitošanas darbības — darbības, kas veicamas ar precēm pirms šo preču muitošanas.

(19) Preces — jebkura kustama manta, arī valūta, vērtslietas, jebkuri enerģijas veidi un transportlīdzekļi, izņemot komerciālos transportlīdzekļus.

(20) Preču valdītāji — personas, kuras uz tiesiska pamata rīkojas ar precēm savā vārdā neatkarīgi no tā, vai preces ir to īpašums.

(21) Tirdzniecības politikas pasākumi — ierobežojumi un atvieglojumi attiecībā uz preču pārvietošanu pāri muitas robežai, kas noteikti, ņemot vērā starptautiskos līgumus vai valsts ekonomisko politiku.

(22) Principāls — persona, kura pati vai ar pilnvarotā pārstāvja starpniecību, iesniedzot muitas deklarāciju, uzņemas atbildību par tranzīta procedūras veikšanu.

(23) Muitas režīms — pasākumu un saistību kopums, kas nosaka rīcību ar precēm, kuras pārvietojamas pāri muitas robežai.

(24) Muitas maksājumu atmaksāšana — pilnīga vai daļēja samaksāto muitas maksājumu atmaksāšana, ko veic Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz tā pieņemto lēmumu.

(25) Atbrīvojums no muitas maksājumiem — Valsts ieņēmumu dienesta vai — šajā likumā paredzētos gadījumos — muitas iestādes lēmums par pilnīgu vai daļēju muitas parāda summas neiekasēšanu vai attiecīgo muitas maksājumu visas summas vai nesamaksātās daļas iegrāmatojuma anulēšanu.

(26) Brīvā zona vai brīvā noliktava — attiecīgi Latvijas Republikas teritorijas daļa vai Latvijas Republikā norobežota telpa, kurā novietotās ārvalstu preces, ja tām nepiemēro muitas procedūras, attiecībā uz muitas maksājumu un tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanu tiek pielīdzinātas ārpus Latvijas Republikas muitas teritorijas esošām precēm, bet Latvijas preces var pretendēt uz to, ka tām piemērojami ar preču izvešanu saistītie pasākumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 22.10.1998., 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5., 8. un 9. punktu)

II nodaļa. Muitas lietas

2.pants. Muitas lietu joma

Kārtība, kādā preces tiek pārvietotas pāri muitas robežai, to aplikšana ar muitas maksājumiem, muitošana, muitas kontrole, kā arī citi līdzekļi un darbības, ar kuru palīdzību tiek realizēta muitas politika, ir muitas lietas.

3.pants. Muitas teritorija un muitas robeža

(1) Latvijas Republikas muitas teritorija (turpmāk — muitas teritorija) ir visa Latvijas Republikas valsts teritorija, ko veido sauszeme, teritoriālie un iekšējie ūdeņi un gaisa telpa, kā arī mākslīgo salu un būvju teritorijas.

(2) Muitas teritorijas robeža (turpmāk — muitas robeža) ir muitas robeža.

4.pants. Normatīvie akti par muitas lietām

(1) Latvijas Republikas normatīvie akti par muitas lietām ir šis likums, kā arī citi muitas lietas regulējoši normatīvie akti.

(2) Muitas lietās tiek piemērotas tās normatīvo aktu normas, kas ir spēkā dienā, kad muitas deklarācija pieņemta muitas iestādē.

5.pants. Starptautiskie līgumi

Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

6.pants. Muitas lietu vadība

Muitas lietu tiešo vadību veic muitas iestādes — Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienības, kas pilda Valsts ieņēmumu dienesta uzdevumus muitas politikas īstenošanai.

7.pants. Valsts ieņēmumu dienesta normatīvie akti

(1) Šajā likumā un citos muitas lietas regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā Valsts ieņēmumu dienests savas kompetences ietvaros izdod normatīvos aktus par muitas lietām, kuri ir obligāti visām muitas iestādēm un muitas amatpersonām.

(2) Valsts ieņēmumu dienesta normatīvie akti, kas attiecas uz preču pārvietošanu pāri muitas robežai vai muitas procedūru vai citu muitas režīmu piemērošanu, stājas spēkā tajos norādītajā datumā, bet ne ātrāk kā nākamajā dienā pēc to publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2002. Grozījumi otrajā daļā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

8.pants. Konfidencialitāte

Muitas amatpersonām dienesta pienākumu pildīšanas laikā un pēc tam, kad izbeigtas dienesta attiecības, ir aizliegts publiski vai kādā citā veidā izpaust informāciju, ko muitas iestādēm sniedz personas saskaņā ar šo likumu un citiem muitas lietas regulējošiem normatīvajiem aktiem, izņemot normatīvajos aktos paredzētos gadījumus.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

9.pants. Muitas iestāžu emblēma, pazīšanas zīme un karogs

(1) Latvijas muitas iestāžu emblēmu veido divi dzelteni diagonāli krustoti Merkura zižļi, virs kuriem ir Latvijas Republikas valsts mazais ģerbonis. Latvijas muitas iestāžu vienkāršoto emblēmu veido divi dzelteni diagonāli krustoti Merkura zižļi. Vienkāršoto emblēmu izmanto kopā ar Latvijas Republikas valsts karogu vai uzrakstu “LATVIJAS MUITA”.

(2) Muitas iestāžu rīcībā esošo sauszemes un gaisa transportlīdzekļu pazīšanas zīmi veido uz melna pamata izvietota apaļa Latvijas muitas iestāžu emblēma, zem kuras ir uzraksts “LATVIJAS MUITA”.

(3) Muitas iestādēm un to rīcībā esošajiem jūras un upju kuģiem ir karogs, bet sauszemes un gaisa transportlīdzekļiem ir pazīšanas zīme. Muitas iestāžu un to rīcībā esošo jūras un upju kuģu karogs ir Latvijas Republikas valsts karogs, kura augšējā sarkanā svītra pie kāta 1/3 garumā ir pārtraukta. Uz balta pamata sarkanās svītras platumā izvietota muitas iestāžu vienkāršotā emblēma.

III nodaļa. Muitas amatpersonas, to pieņemtie lēmumi un atbildība

10.pants. Muitas amatpersonu pienākumi

(1) Muitas amatpersonas savā darbībā ievēro noteikumus un kārtību, kāda paredzēta šajā likumā un citos normatīvajos aktos.

(2) Stājoties muitas dienestā, šīs amatpersonas zvēr uzticību Latvijas Republikai.

(3) Zvēresta teksts: “Stājoties Latvijas Republikas muitas dienestā, apzinos savu atbildību Latvijas Republikas likumu priekšā, apsolos nelokāmi sargāt Latvijas valsts suverenitāti un aizstāvēt tās likumīgās intereses, pēc labākās sirdsapziņas veikt savus dienesta pienākumus un pakļauties muitas darba disciplīnai.”

(4) Zvēresta ceremonijas kārtību nosaka Valsts ieņēmumu dienesta instrukcija.

11.pants. Muitas amatpersonu likumīgie rīkojumi un prasības

(1) Šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros muitas amatpersonu pieņemtie lēmumi, dotie rīkojumi vai izvirzītās prasības ir obligāti jāizpilda visām muitas kontrolei pakļautajām personām.

(2) Muitas amatpersonas goda aizskaršana, pret to vērsti draudi vai vardarbība, tās dzīvības vai veselības apdraudējums dienesta pildīšanas laikā, kā arī rīcība, kas kavē pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā.

(3) Policijas, robežsardzes, Zemessardzes un citu valsts iestāžu amatpersonām ir jāsniedz muitas amatpersonām nepieciešamā palīdzība.

12.pants. Muitas amatpersonu lēmumi

(1) Lai piemērotu šajā likumā un citos muitas lietas regulējošos normatīvajos aktos noteikto kārtību, muitas amatpersonas pieņem lēmumus.

(2) Lēmumu pieņem uz personas iesniegtās informācijas pamata.

(3) Lēmums ir jāpieņem nekavējoties, un tas ir jāpaziņo iesniedzējai personai. Ja lēmumu nevar pieņemt nekavējoties, par to ir jāpaziņo iesniedzējai personai un jānorāda lēmuma pieņemšanas galīgais termiņš.

(4) Muitas iestāžu amatpersonu lēmumos par lūgumu noraidīšanu vai par citu adresāta interešu ierobežošanu rakstveidā norāda šāda lēmuma pieņemšanas pamatojumu un lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

(5) (Izslēgta no 01.02.2004. ar 06.11.2003. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 10. punktu)

(6) Muitas amatpersonu lēmuma atcelšana ir spēkā ar atceltā lēmuma paziņošanas dienu, bet lēmuma grozījums ir spēkā ar grozītā lēmuma paziņošanas dienu, ja muitas amatpersonas lēmumā vai lēmuma grozījumos nav noteikts citādi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 05.12.2003. Grozījumi sestajā daļā stājas spēkā 01.02.2004. Sk. Pārejas noteikumu 10. punktu)

13.pants. Informācija par muitas lietām

(1) Muitas iestādes sniedz valsts institūcijām un ieinteresētajām personām pēc to rakstveida vai mutvārdos izteikta pieprasījuma informāciju par šā likuma un citu muitas lietas regulējošo normatīvo aktu piemērošanas kārtību, kā arī par Valsts ieņēmumu dienesta izdotajiem normatīvajiem aktiem.

(2) Informācija tiek sniegta bez maksas. Ja muitas iestādēm rodas izdevumi sakarā ar informācijas sagatavošanu, šie izdevumi ir jāsedz informācijas prasītājam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

13.1 pants. Atzinums par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam

(1) Pamatojoties uz personas rakstveida iesniegumu, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenā muitas pārvalde vai Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā rakstveidā sniedz atzinumu par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam.

(2) Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes vai Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes sniegto atzinumu par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam izmanto tikai preces izcelsmes noteikšanai vai preču identificēšanai saskaņā ar Latvijas kombinēto nomenklatūru. Muitas iestādes minētos atzinumus izmanto tikai attiecībā uz precēm, kuru muitošana ir pabeigta.

(3) Personai, kurai izsniegts atzinums par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam, ir pienākums pierādīt preces atbilstību šā panta pirmajā daļā minētajā iesniegumā aprakstītajām precēm, ja to pieprasa muitas iestāde.

(4) Atzinums par preces izcelsmi ir spēkā trīs gadus no tā izsniegšanas dienas, bet atzinums par preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam ir spēkā sešus gadus no tā izsniegšanas dienas. Valsts ieņēmumu dienesta Galvenā muitas pārvalde vai Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes anulē izsniegto atzinumu, ja konstatē, ka tā pieprasītājs ir sniedzis neprecīzu vai nepilnīgu informāciju. Par atzinuma anulēšanu rakstveidā paziņo muitas iestādēm un atzinuma pieprasītājam.

(5) Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes vai Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes izsniegtais atzinums zaudē spēku, ja spēku zaudē vai tiek grozīti normatīvie akti, uz kuru pamata tas izsniegts, kā arī tad, ja atzinumu atsauc tā izsniedzējs. Par atzinuma spēkā neesamību, norādot iemeslu, rakstveidā paziņo muitas iestādēm un atzinuma pieprasītājam.

(6) Atzinums par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam ir izmantojams vēl sešus mēnešus pēc tam, kad saņemts Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes vai Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes rakstveida paziņojums par atzinuma spēkā neesamību, ja persona, kurai izsniegts atzinums, ir noslēgusi līgumu par preču iegādi, pamatojoties uz atzinumā sniegto informāciju.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. un 9. punktu)

14.pants. Muitas amatpersonu kompetence

Kompetences sadalījumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par muitas lietām nosaka attiecīgie normatīvie akti un Valsts ieņēmumu dienesta izdotie normatīvie akti.

15.pants. Lēmumu pārsūdzēšanas kārtība

(1) Ikvienai personai ir tiesības pārsūdzēt muitas iestādes lēmumu, kas attiecas uz šo personu.

(2) Muitas amatpersonu pieņemtos lēmumus personām ir tiesības pārsūdzēt likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu" noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

16.pants. Lēmuma izpildes pārtraukšana

(1) Ar preču muitošanu saistītā muitas iestādes lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.

(2) Muitas iestāde, kuras amatpersona ir pieņēmusi lēmumu, var pārtraukt tā izpildi, ja rodas pamatotas aizdomas par lēmuma neatbilstību normatīvo aktu normām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

17.pants. Muitas amatpersonu atbildība

Muitas amatpersonas atbild par prettiesiskiem lēmumiem, kā arī prettiesisku darbību vai bezdarbību saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

IV nodaļa. Personu tiesības un atbildība

18.pants. Personu pārstāvības tiesības

(1) Jebkura persona var iecelt pārstāvi, kas ir tiesīgs veikt un kārtot muitas normatīvajos aktos paredzētās darbības un formalitātes muitas iestādēs.

(2) Šāda pārstāvība var būt:

1) tieša, ja pārstāvis rīkojas citas personas vārdā un uzdevumā,

2) netieša, ja pārstāvis rīkojas savā vārdā, bet citas personas uzdevumā;

3) neuzdota lietvedība saskaņā ar Civillikuma 2325. — 2342.pantu.

(3) Pārstāvim ir jābūt Latvijas Republikas personai, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 136. panta trešajā daļā.

(4) Pārstāvja pienākums ir paziņot muitas iestādei, ka viņš rīkojas pārstāvētās personas uzdevumā, norādīt, vai pārstāvība ir tieša vai netieša un to, ka viņš ir pilnvarots rīkoties kā pārstāvis. Persona, kura nepaziņo, ka tā rīkojas citas personas vārdā vai uzdevumā, un kurai nav attiecīga pilnvarojuma, ir uzskatāma par tādu, kas rīkojas savā vārdā un uzdevumā.

(5) Muitas iestādes var pieprasīt jebkurai personai, kas paziņo, ka tā rīkojas citas personas vārdā vai uzdevumā, iesniegt savas pārstāvja pilnvaras apliecinošu dokumentu.

19.pants. Atbildība par muitas noteikumu pārkāpumiem un muitas maksājumu veikšanai noteiktās kārtības neievērošanu

(1) Fizisko un juridisko personu atbildība par muitas noteikumu pārkāpumiem iestājas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, ja par šiem pārkāpumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem nav paredzēta kriminālatbildība un persona nav saukta pie kriminālatbildības.

(2) Fizisko un juridisko personu atbildība par muitas maksājumu pareizu un savlaicīgu nesamaksāšanu, par darbībām, kuru rezultātā muitas maksājumi nav samaksāti pilnā apjomā, kā arī par izvairīšanos no muitas maksājumu veikšanas iestājas saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām" un citiem normatīvajiem aktiem.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

B sadaļa.
Muitas režīmi

(Sadaļas nosaukums 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Sadaļas nosaukuma jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

V nodaļa. Muitas režīmu vispārējie noteikumi

(Nodaļas nosaukums 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Nodaļas nosaukuma jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

20.pants. Kārtība, kādā preces tiek pārvietotas pāri muitas robežai

(1) Pāri Latvijas Republikas muitas robežai var pārvietot jebkuras preces, izņemot tādas preces, kuru pārvietošana pāri Latvijas Republikas muitas robežai ir aizliegta.

(2) Preču pārvietošana pāri muitas robežai ietver:

1) faktisko muitas robežas šķērsošanu, ievedot preces muitas teritorijā, arī ievedot preces no brīvās zonas teritorijas muitas teritorijā;

2) muitas deklarācijas iesniegšanu vai arī citu darbību, kas nepārprotami norāda, ka preces tiek izvestas no muitas teritorijas, arī uz brīvās zonas teritoriju.

(3) Preces tiek pārvietotas pāri muitas robežai starptautiskajos līgumos un Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktajās vietās un muitas iestāžu darba laikā.

(4) Preču pārvietošanu pāri muitas robežai citās vietās un ārpus muitas iestāžu darba laika drīkst veikt tikai ar muitas iestāžu atļauju un, ja nepieciešams, Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvja klātbūtnē.

(5) Preču pārvietošana pāri muitas robežai veicama šajā likumā noteiktajā kārtībā saskaņā ar piemērotajām muitas procedūrām vai citiem muitas režīmiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Grozījumi piektajā daļā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

21.pants. Komerciālo transportlīdzekļu pārvietošana pāri muitas robežai

(1) Komerciālo transportlīdzekļu pārvietošana pāri muitas robežai nav jādeklarē muitas iestādē.

(2) Komerciālo transportlīdzekļu stāvēšanas vietu un stāvēšanas laiku uz muitas robežas nosaka muitas iestāde, ievērojot muitas kontrolei un muitošanai nepieciešamo laiku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

22.pants. Preces, kuras pāri muitas robežai pārvieto fiziskās personas

Kārtību, kādā fiziskās personas pāri muitas robežai pārvieto preces, arī personiskai lietošanai paredzētās preces, un preču pārvietošanas ierobežojumus un atvieglojumus nosaka Ministru kabinets.

23.pants. Ierobežojumi attiecībā uz preču pārvietošanu pāri muitas robežai

Atsevišķu preču pārvietošanu pāri muitas robežai aizliedz vai ierobežo starptautiskie līgumi un citi normatīvie akti, kas reglamentē tādus aizliegumus un ierobežojumus, kuru nepieciešamību nosaka sabiedrības morāle, valsts politika un sabiedrības drošība, cilvēku veselības un dzīvības aizsardzība, dzīvnieku vai augu, nacionālo bagātību, mākslas, vēsturisku vai arheoloģisku vērtību aizsardzība vai rūpnieciskā īpašuma aizsardzība.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

24.pants. Muitas režīmu veidi

(1) Lai realizētu muitas lietas, tiek noteikti šādi muitas režīmi:

1) muitas procedūras:

a) izlaišana brīvam apgrozījumam,

b) ievešana uz laiku,

c) ievešana muitas noliktavā,

d) ievešana pārstrādei,

e) ievešana pārstrādei muitas kontrolē,

f) izvešana (eksports),

g) izvešana pārstrādei,

h) tranzīts;

2) citi muitas režīmi:

a) preču ievešana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā,

b) preču atpakaļizvešana,

c) preču iznīcināšana,

d) atteikšanās no precēm par labu valstij.

(2) Ministru kabinetam ir tiesības noteikt muitas režīmu izpildes kārtību.

(3) Muitas režīms jāpabeidz termiņā, kas pilnībā nodrošina šā režīma noteikumu izpildi.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. un 9. punktu)

25.pants. Muitas režīmu izvēle un maiņa

(1) Persona ir tiesīga izvēlēties noteiktu muitas režīmu vai arī mainīt to pret citu muitas režīmu neatkarīgi no preču veida, daudzuma vai izcelsmes valsts.

(2) Persona piesaka noteiktu muitas režīmu, noteiktajā kārtībā noformējot un iesniedzot muitas iestādē muitas deklarāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)  

26.pants. Rīcība ar precēm, kuras pārvieto pāri muitas robežai

Rīcība ar precēm, kuras pārvieto pāri muitas robežai, atbilst šīm precēm piemērotajiem muitas režīmiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

27.pants. Rīcība ar precēm, kurām ir piešķirts atbrīvojums no muitas maksājumiem

Preces, kurām ir piešķirts atbrīvojums no muitas maksājumiem, drīkst izmantot tikai tiem mērķiem, attiecībā uz kuriem paredzēti šādi atbrīvojumi.

28.pants. Rīcība ar bezīpašnieka, bojātām, kā arī nepieprasītām precēm

(1) Kārtību, kādā notiek rīcība ar bezīpašnieka precēm, bojātām precēm, kā arī ar precēm, kuras glabājas muitas kontrolē un kuras līdz noteiktā termiņa izbeigšanās dienai nav pieprasījis to valdītājs, nosaka Ministru kabinets.

(2) Preču iznīcināšanas, bojājumu vai zuduma faktu apstiprina Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iesniegts kompetentu institūciju dokuments.

29.pants. Galvojuma veidi un nodrošinājums

(1) (Izslēgta ar 02.09.1999.)

(2) Galvojuma veidi ir šādi:

1) vienreizējs galvojums — par vienreizēju preču pagaidu uzglabāšanu, par vienas muitas procedūras izpildi vai citu muitas režīmu vienreizēju piemērošanu. Šis galvojums var būt:

a) pilnas likmes galvojums,

b) fiksētas likmes galvojums;

2) vispārējs galvojums — paredzēts noteiktam laika periodam un noteiktam iespējamā muitas parāda apjomam.

(3) Galvojums tiek nodrošināts:

1) iemaksājot drošības naudu;

2) iesniedzot atbildības apdrošināšanas polisi;

3) iesniedzot bankas garantiju;

4) iesniedzot tajos starptautiskajos līgumos paredzētos galvojumu apliecinošos dokumentus, kuriem pievienojusies Latvijas Republika.

(4) Personai ir tiesības izvēlēties galvojuma veidu un tā nodrošinājumu, ja Ministru kabinets nav noteicis citādi.

(5) Galvojumu nodrošina persona, kas ir vai arī var būt atbildīga par preču pagaidu uzglabāšanu, muitas procedūru vai citu muitas režīmu izpildi.

(6) Iespējamā muitas parāda apjomu nosaka pēc muitas maksājumiem, kas būtu jāmaksā, ārvalstu preces izlaižot brīvam apgrozījumam, bet Latvijas preces izvedot.

(7) Galvojuma apjomu, tā iesniegšanas, pieņemšanas, piemērošanas, samazināšanas kārtību, kā arī kārtību atbrīvošanai no galvojuma nosaka Ministru kabinets.

(14.05.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.09.1999. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

VI nodaļa. Izlaišana brīvam apgrozījumam

30.pants. Procedūras (izlaišana brīvam apgrozījumam) darbības joma

(1) Izlaišana brīvam apgrozījumam ir muitas procedūra, kas atļauj muitas teritorijā ievestajām precēm palikt pastāvīgi šajā teritorijā bez saistībām izvest tās no šīs teritorijas.

(2) Ja brīvam apgrozījumam tiek izlaistas ārvalstu preces, tās iegūst Latvijas preču statusu.

31.pants. Procedūras (izlaišana brīvam apgrozījumam) piemērošanas noteikumi

(1) Izlaišana brīvam apgrozījumam paredz muitas maksājumu samaksu un tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanu.

(2) Procedūra tiek pabeigta līdz ar preču izlaišanas brīdi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

32.pants. Muitas maksājumu piemērošanas īpaši gadījumi

(1) Ja pēc muitas deklarācijas pieņemšanas preču izlaišanai brīvam apgrozījumam tiek samazināta kāda no muitas maksājumu likmēm, kas piemērojama attiecīgajām precēm, tad pirms preču izlaišanas deklarētājam ir tiesības pieprasīt zemākas muitas maksājuma likmes piemērošanu.

(2) Ja muitojamā krava sastāv no precēm, kurām jāpiemēro dažādas muitas nodokļa likmes un šo preču klasifikācija ir darbietilpīga un prasa lielas izmaksas, muitas iestāde pēc deklarētāja lūguma var aprēķināt muitas nodokli visai kravai atbilstoši tās preces klasifikācijai, kurai noteikta visaugstākā muitas nodokļa likme.

33.pants. Muitas kontrole pēc preču izlaišanas

(1) Ja preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam, atbrīvojot tās no muitas maksājumiem sakarā ar to izmantošanas mērķiem, tās atrodas muitas kontrolē pēc to izlaišanas.

(2) Muitas kontrole beidzas brīdī, kad:

1) nosacījumi, kas piešķir atbrīvojumu no muitas maksājumiem, zaudē spēku;

2) preces tiek izvestas vai iznīcinātas;

3) preces tiek izmantotas citiem mērķiem, kas nosaka likumīgo muitas maksājumu samaksu.

34.pants. Preču statusa maiņa

Brīvam apgrozījumam izlaistās preces kļūst par ārvalstu precēm, ja:

1) muitas deklarācija izlaišanai brīvam apgrozījumam tiek anulēta pēc preču izlaišanas;

2) par precēm samaksātie muitas maksājumi tiek atmaksāti vai netiek iekasēti.

VII nodaļa. Ievešana uz laiku

(Nodaļa 02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Nodaļas jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

35.pants. Procedūras (ievešana uz laiku) darbības joma

Ievešana uz laiku ir muitas procedūra, kas atļauj izmantot preces muitas teritorijā, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot tās no muitas maksājumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un nepiemērojot attiecībā uz tām tirdzniecības politikas pasākumus. 

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

36.pants. Procedūras (ievešana uz laiku) piemērošanas noteikumi

(1) Uz laiku ievestās preces jānosūta atpakaļ nemainītā veidā, izņemot to dabisko nolietojumu vai zudumus, kas radušies pārvadāšanas vai uzglabāšanas rezultātā.

(2) Gadījumus, kuros ievešana uz laiku pieļaujama, vienīgi iesniedzot galvojumu par procedūras izpildi, nosaka Ministru kabinets.

(3) Procedūru nevar piemērot, ja nav nodrošināta preču identificēšana, kuras rezultātā var mainīties muitas maksājumi.

(4) Procedūra tiek pabeigta līdz ar preču atpakaļizvešanas brīdi. 

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

37.pants. Termiņš preču ievešanai uz laiku

Termiņu preču ievešanai uz laiku nosaka muitas iestādes, ievērojot šādas ievešanas mērķi un apstākļus, taču šis termiņš nedrīkst pārsniegt divus gadus. 

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

38.pants. Rīcība ar precēm, ja ir izbeidzies termiņš šo preču ievešanai uz laiku

Izbeidzoties muitas iestādes noteiktajam termiņam preču ievešanai uz laiku, preces attiecīgi jānosūta atpakaļ vai arī tām jāpiemēro jauna muitas procedūra. 

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

39.pants. Uz laiku ievestu preču iznīcināšana vai zudums

(1) Ja preces, kuras ievestas uz laiku, nav nosūtītas atpakaļ noteiktajā termiņā, saskaņā ar šo likumu atbildība neiestājas, ja šīs preces ir iznīcinātas vai arī neatgriezeniski zudušas avārijas vai nepārvaramas varas darbības rezultātā, dabiskās nolietošanās, pārvadāšanas un uzglabāšanas rezultātā.

(2) Uz laiku ievestu preču iznīcināšanas vai zuduma faktu apstiprina muitas iestāde.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

VIII nodaļa. Atpakaļievestās preces

(Nodaļa 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Nodaļas jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

40.pants. Preču atpakaļievešanas noteikumi

(1) Latvijas precēm, kas ir bijušas izvestas no muitas teritorijas un triju gadu laikā no preču izvešanas dienas tiek ievestas atpakaļ šajā teritorijā un izlaistas brīvam apgrozījumam, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā piešķir atbrīvojumu no muitas maksājumiem.

(2) Atbrīvojumu no muitas maksājumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā piemēro arī tad, ja vienlaikus ir ievēroti šādi nosacījumi:

1) triju gadu termiņš pārsniegts attaisnojošu iemeslu dēļ;

2) pirms izvešanas no muitas teritorijas preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam, nepiemērojot vai samazinot muitas maksājumus uz lietošanas nosacījuma pamata, un, preces atpakaļievedot, to lietošanas nosacījums nav mainījies.

(3) Ja, preces atpakaļievedot, to lietošanas nosacījums ir mainījies, no tām piemērojamo muitas maksājumu summas atskaita muitas maksājumus, kas precēm tika aprēķināti, kad tās pirms izvešanas bija izlaistas brīvam apgrozījumam. Ja pirms preču izvešanas aprēķinātie muitas maksājumi pārsniedz to summu, kas aprēķināta, preces atpakaļievedot, muitas maksājumu starpību atmaksā.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

41.pants. Atbrīvojuma no muitas maksājumiem piemērošana

Atbrīvojumu no muitas maksājumiem atpakaļievedamajām precēm piemēro, ja preces tiek atpakaļievestas tādas pašas, kādas tās bija izvešanas brīdī, ievērojot to dabisko nolietojumu un zudumus, kas radušies pārvadāšanas un uzglabāšanas laikā.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

42.pants. Atbrīvojuma no muitas maksājumiem nepiemērošana

Atbrīvojumu no muitas maksājumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nepiemēro precēm, kuras izvestas no muitas teritorijas un kurām bija piemērota muitas procedūra — izvešana pārstrādei, izņemot gadījumus, kad šīs preces tiek atpakaļievestas tādas pašas, kādas tās bija izvešanas pārstrādei brīdī, ievērojot to dabisko nolietojumu un zudumus, kas radušies pārvadāšanas un uzglabāšanas laikā.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

IX nodaļa. Ievešana muitas noliktavā

43.pants. Procedūras (ievešana muitas noliktavā) darbības joma

(1) Ievešana muitas noliktavā ir muitas procedūra, kas paredz preču uzglabāšanu muitas noliktavā, un šo procedūru piemēro:

1) ārvalstu precēm, neapliekot tās ar muitas maksājumiem, kas piemērojami, preces ievedot, un nepiemērojot attiecībā uz tām tirdzniecības politikas pasākumus;

2) Latvijas precēm, ja atbilstoši Latvijas Republikas likumiem ir noteikts, ka šī procedūra paredz tādas pašas darbības, kādas veicamas, izvedot preces.

(2) Muitas noliktava ir Valsts ieņēmumu dienesta apstiprināta vieta, kur var uzglabāt preces atbilstoši muitas normatīvajiem aktiem.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā atverama muitas noliktava, izsniedzama un anulējama muitas noliktavas izmantošanas atļauja, kā arī gadījumus, kad šā panta pirmajā daļā minētajām precēm var piemērot muitas procedūru — ievešana muitas noliktavā —, neuzglabājot šīs preces muitas noliktavā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 05.12.2003.)

44.pants. Muitas noliktavas un to veidi

(1) Muitas noliktavas var būt publiskās muitas noliktavas un privātās muitas noliktavas.

(2) Publiskā muitas noliktava ir noliktava, kuru preču uzglabāšanai var izmantot jebkura persona. Publiskās muitas noliktavas iedala šādi:

1) A tipa muitas noliktava, kurā par rīcību ar precēm ir atbildīgs muitas noliktavas turētājs (turpmāk — noliktavas turētājs);

2) B tipa muitas noliktava, kurā par rīcību ar precēm ir atbildīgs preču valdītājs, kas preces novieto uzglabāšanai minētajā noliktavā;

3) F tipa muitas noliktava, kuras turētājs un kurā uzglabājamo preču valdītājs ir Valsts ieņēmumu dienests. Valsts ieņēmumu dienests var atļaut uzglabāt F tipa muitas noliktavā preces, kuru valdītājs nav Valsts ieņēmumu dienests.

(3) Privātā muitas noliktava ir noliktava, kurā preces uzglabā noliktavas turētājs. Privātās muitas noliktavas iedala šādi:

1) C tipa muitas noliktava, kas paredzēta noliktavas turētāja valdījumā esošo preču uzglabāšanai vai tādu preču uzglabāšanai, ar kurām noliktavas turētājs ir pilnvarots rīkoties. Noliktavas turētājs var nebūt noliktavā novietoto preču īpašnieks;

2) D tipa muitas noliktava, kura paredzēta noliktavas turētāja valdījumā esošo preču uzglabāšanai vai tādu preču uzglabāšanai, ar kurām noliktavas turētājs ir pilnvarots rīkoties, un kurā muitas maksājumus pēc preču valdītāja izvēles aprēķina preču ievešanas dienā vai dienā, kad preces tiek izlaistas brīvam apgrozījumam;

3) E tipa muitas noliktava vai Valsts ieņēmumu dienesta atzīta vieta, kas paredzēta noliktavas turētāja valdījumā esošo preču uzglabāšanai vai tādu preču uzglabāšanai, ar kurām noliktavas turētājs ir pilnvarots rīkoties. E tipa muitas noliktavas izmantošanas atļaujā var paredzēt, ka tai piemērojama D tipa muitas noliktavai noteiktā kārtība, kā arī to, ka preces novietotas dažādās vietās.

(4) Muitas noliktavas turētājs ir tiesīgs pārvaldīt muitas noliktavu.

(5) Preču valdītājs ir persona, kura atbild par preču novietošanu muitas noliktavā atbilstoši preču deklarācijai vai kurai piešķirtas preču valdītāja tiesības un saistības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 05.12.2003.)

45.pants. Muitas noliktavas darbības nosacījumi

(1) Muitas noliktavas darbībai nepieciešama Valsts ieņēmumu dienesta atļauja, ja vien pats Valsts ieņēmumu dienests nav muitas noliktavas turētājs.

(2) Jebkurai personai, kas vēlas turēt muitas noliktavu, ir jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam rakstveida pieteikums ar nepieciešamo informāciju, īpaši pamatojot muitas noliktavas turēšanas ekonomisko nepieciešamību. Atļaujā tiek norādīti muitas noliktavas izmantošanas noteikumi.

(3) Atļauja izsniedzama tikai Latvijas Republikas personām.

46.pants. Muitas noliktavas turētāja un preču valdītāja atbildība

(1) Muitas noliktavas turētājs ir atbildīgs par to, lai tiktu:

1) nodrošināta visu to preču muitas kontrole, kuras atrodas muitas noliktavā;

2) izpildītas saistības, kas rodas, uzglabājot preces, kā to paredz muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā;

3) izpildīti visi šā likuma 45.pantā paredzētajā atļaujā minētie nosacījumi.

(2) Ja atļauja attiecas uz publisko muitas noliktavu, šā panta pirmās daļas 1. vai 2.punktā vai arī 1. un 2.punktā noteikto atbildību pilnībā uzņemas muitas noliktavas turētājs un preču valdītājs.

(3) Preču valdītājs ir pilnībā atbildīgs par to, lai attiecībā uz precēm tiktu izpildītas saistības, ko nosaka muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā.

47.pants. Muitas noliktavas turētāja tiesību un saistību nodošana

Muitas noliktavas turētāja tiesības un saistības ar Valsts ieņēmumu dienesta piekrišanu var nodot citai personai.

48.pants. Preču uzskaites nosacījumi

(1) Personai, kuru norīkojis Valsts ieņēmumu dienests, tā noteiktajā kārtībā ir jāveic visa to preču uzskaite, uz kurām attiecas muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā. Uzskaite nav nepieciešama, ja publiskās muitas noliktavas turētājs ir Valsts ieņēmumu dienests.

(2) Muitas iestāde var iztikt bez preču uzskaites, ja visu atbildību uzņemas preču valdītājs un precēm tiek piešķirta šī procedūra uz rakstveida deklarācijas pamata parastajā kārtībā.

49.pants. Muitas noliktavas izmantošanas īpašie gadījumi

(1) Ja ir ekonomisks pamats un netiek traucēta muitas kontrole, muitas iestāde var atļaut:

1) uzglabāt muitas noliktavas telpās Latvijas preces, kas nav minētas 43.panta pirmās daļas 2.punktā;

2) pārstrādāt ārvalstu preces muitas noliktavas telpās, kā to paredz muitas procedūra — ievešana pārstrādei, ievērojot minētās procedūras noteikumus;

3) pārstrādāt ārvalstu preces muitas noliktavas telpās, kā to paredz muitas procedūra — ievešana pārstrādei muitas kontrolē.

(2) Šā panta pirmās daļas 2. un 3.punktā minētajos gadījumos precēm nav piemērojama muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā.

(3) Muitas iestāde var pieprasīt, lai šā panta pirmajā daļā minētās preces tiktu reģistrētas un uzskaitītas.

50.pants. Preču uzskaites un reģistrācijas termiņi muitas noliktavā

Preces, kurām noteikta muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā, jāreģistrē un jāuzskaita pēc ievešanas muitas noliktavā.

51.pants. Preču uzglabāšanas termiņi, piemērojot muitas procedūru — ievešana muitas noliktavā

(1) Piemērojot muitas procedūru — ievešana muitas noliktavā, preču uzglabāšanas termiņi nav ierobežoti. Normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos muitas iestāde var noteikt termiņu, līdz kuram preču valdītājam jāpiesaka preces jaunai muitas procedūrai.

(2) Valsts ieņēmumu dienests var noteikt īpašus termiņus konkrētām precēm, atbilstoši Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmai.

52.pants. Muitas noliktavā ievesto preču saglabāšana un apstrāde

(1) Ievestās preces var pakļaut saglabāšanas un apstrādes metodēm, lai uzlabotu to izskatu vai tirdzniecisko kvalitāti vai sagatavotu tās izplatīšanai vai tālākai pārdošanai. Ministru kabinets atbilstoši Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmai var noteikt tās apstrādes metodes, kuras aizliegts piemērot lauksaimniecības precēm.

(2) Šā likuma 43. panta pirmās daļas 2.punktā minētajām Latvijas precēm, kurām piemērota muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā un kuras minētas Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmā, var piemērot tikai tādas apstrādes metodes, kas paredzētas šajā programmā.

(3) Ministru kabinets apstiprina minēto apstrādes metožu sarakstu.

(4) Apstrādes metodes, kuras noteiktas šā panta pirmās daļas pirmajā teikumā un otrajā daļā, ir iepriekš jāpiesaka muitas iestādei, kas sniedz atļauju apstrādei, un, ja nepieciešams, Pārtikas un veterinārajam dienestam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

53.pants. Preču izvešana no muitas noliktavas

Ja ir pamatots iemesls, preces, kurām tiek piemērota muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā, var uz laiku izvest no muitas noliktavas. Šādu preču izvešanai ir nepieciešama iepriekš izsniegta muitas iestādes atļauja, kurā paredzēti preču izvešanas noteikumi. Kad preces atrodas ārpus muitas noliktavas, tās var pakļaut šā likuma 52.pantā minētajām apstrādes metodēm atbilstoši paredzētajiem noteikumiem.

54.pants. Preču pārvešana uz citu muitas noliktavu

Muitas iestādes var atļaut pārvest no vienas noliktavas uz otru noliktavu preces, nepārtraucot muitas procedūru — ievešanu muitas noliktavā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.09.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

55.pants. Muitas maksājumu noteikšana, piemērojot procedūru — ievešana muitas noliktavā

(1) Ja muitas parāds ir radies sakarā ar ievestajām precēm un šo preču muitas vērtība ir aprēķināma, ņemot vērā faktiski samaksāto vai maksājamo cenu, kas ietver muitas noliktavas un preču saglabāšanas izmaksas, kas radušās laikā, kamēr šīs preces atradās noliktavā, šīs izmaksas netiek ieskaitītas muitas vērtībā, ja tās uzrādītas atsevišķi no faktiski samaksātās vai maksājamās preču cenas.

(2) Ja minētās preces tikušas pakļautas apstrādes metodēm, kā tas paredzēts šā likuma 52.pantā, tad preču veidam, muitas vērtībai un daudzumam, kas jāņem vērā, nosakot preces ievešanai piemērojamo muitas maksājumu summu, pēc deklarētāja lūguma jābūt tādiem, kas tiktu ņemti vērā tad, kad radies muitas parāds, ja preces nebūtu apstrādātas.

X nodaļa. Ievešana beznodokļu tirdzniecības veikalā

(Nodaļa 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Nodaļas jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

56.pants. Ievešanas beznodokļu tirdzniecības veikalā darbības joma

Ievešana beznodokļu tirdzniecības veikalā ir muitas procedūras — ievešana muitas noliktavā — piemērošanas veids, kas atļauj ievest preces starptautiskajai satiksmei atvērtās lidostās vai ostās, neapliekot šīs preces ar muitas maksājumiem un nepiemērojot attiecībā uz tām tirdzniecības politikas pasākumus, kā arī atļauj realizēt šīs preces tikai tām fiziskajām personām, kuras izbrauc no muitas teritorijas uz ārvalstīm.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

57.pants. Ievešanas beznodokļu tirdzniecības veikalā piemērošana

(1) Beznodokļu tirdzniecības veikalā var realizēt visas preces, izņemot tās, kuru pārvietošana pāri muitas robežai vai realizācija muitas teritorijā ir aizliegta saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

(2) Ievešana beznodokļu tirdzniecības veikalā kā muitas procedūras — ievešana muitas noliktavā — veids tiek pabeigta ar preces realizācijas brīdi.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

58.pants. Atļauja beznodokļu tirdzniecības veikala turēšanai

(1) Beznodokļu tirdzniecības veikala turētājs saņem muitas noliktavas turēšanas atļauju. Beznodokļu tirdzniecības veikala turētājs var būt tikai Latvijas Republikas persona.

(2) Beznodokļu tirdzniecības veikala darbības kārtību nosaka Ministru kabinets.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

XI nodaļa. Ievešana pārstrādei

59.pants. Procedūras (ievešana pārstrādei) darbības joma

(1) Ievešana pārstrādei ir muitas procedūra, kas noteiktā kārtībā atļauj Latvijas muitas teritorijā izmantot šādas preces, veicot vienu vai vairākas pārstrādes operācijas:

1) ārvalstu preces, kas paredzētas atpakaļizvešanai no muitas teritorijas kompensācijas produktu veidā, neapliekot šādas preces ar muitas maksājumiem vai nepiemērojot attiecībā uz tām tirdzniecības politikas pasākumus;

2) preces, kuras izlaistas brīvam apgrozījumam un par kurām tiek atmaksāti preces ievedot piemērojamie muitas maksājumi vai kuras tiek atbrīvotas no preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu samaksas, ja tās izved no muitas teritorijas kompensācijas produktu veidā.

(2) Turpmāk minētie jēdzieni ir lietoti šādā nozīmē:

1) atlikšanas sistēma — atvieglojumu piešķiršana, ievedot preces pārstrādei, kā paredzēts šā panta pirmās daļas 1.punktā;

2) atmaksāšanas kārtība — atvieglojumu piešķiršana, ievedot preces pārstrādei, kā paredzēts šā panta pirmās daļas 2.punktā;

3) pārstrādes operācijas:

a) preču izmantošana, arī to uzstādīšana vai montāža,

b) preču pārstrāde,

c) preču remontēšana, arī to restaurācija un regulēšana,

d) konkrēta preču lietošana, kuras, kā to noteicis Ministru kabinets, nedrīkst būt kompensācijas produktu sastāvā, bet kuras pieļauj vai sekmē šo kompensācijas produktu ražošanu pat tad, ja tās tiek pilnīgi vai daļēji izlietotas šajā procesā;

4) kompensācijas produkti — visi produkti, kas iegūti, pārstrādājot ievestās preces;

5) līdzvērtīgas preces — Latvijas preces, kuras izmanto ievesto preču vietā kompensācijas produktu ražošanai;

6) ieguves norma — kompensācijas produkta daudzums vai procentuālā attiecība, kuru iegūst, apstrādājot noteiktu daudzumu ievesto preču.

60.pants. Procedūras (ievešana pārstrādei) piemērošanas noteikumi

(1) Ja noteikumi, kas minēti šā panta otrajā daļā, tiek izpildīti un tiek ievērotas šā panta ceturtās daļas prasības, muitas iestāde atļauj:

1) kompensācijas produktu izgatavošanu no līdzvērtīgām precēm;

2) no līdzvērtīgām precēm iegūto kompensācijas produktu izvešanu no Latvijas Republikas pirms preču ievešanas pārstrādei.

(2) Līdzvērtīgām precēm ir jābūt tādā pašā kvalitātē un ar tādām pašām īpašībām kā ievestajām precēm. Tomēr, kā to nosaka Valsts ieņēmumu dienests, atsevišķos gadījumos var pieļaut, ka līdzvērtīgām precēm piemīt augstāka pārstrādes pakāpe nekā ievestajām precēm.

(3) Gadījumos, kad piemērojama šā panta pirmā daļa, ievestās preces var uzskatīt par līdzvērtīgām precēm.

(4) Ministru kabinets var noteikt aizliegumus vai ierobežot šā panta pirmās daļas darbību.

(5) Ja tiek piemērota šā panta pirmā daļa un kompensācijas produkti būtu apliekami ar preces izvedot piemērojamiem muitas maksājumiem, tad, ja šie produkti netiek izvesti vai atpakaļizvesti atbilstoši muitas procedūrai — ievešana pārstrādei, atļaujas turētājs iemaksā drošības naudu, lai garantētu muitas maksājumu samaksu gadījumā, ja preces netiek ievestas noteiktajā laikā.

61.pants. Atļauja pārstrādes operāciju veikšanai

(1) Atļauja izsniedzama pēc tās personas lūguma, kura veic pārstrādes operācijas vai kura tās organizē.

(2) Atļauja tiek izsniegta tikai:

1) Latvijas Republikas personām. Atļauja nav nepieciešama, ievedot pārstrādei preces, kurām nav komerciālās vērtības;

2) ja tas nav pretrunā ar to preču izmantošanu, kuras minētas šā likuma 59.panta otrās daļas 3.punkta “d” apakšpunktā, un preces var identificēt kā kompensācijas produktus; bet attiecībā uz šā likuma 60.pantā paredzētajiem gadījumiem atļauja tiek izsniegta, ja iespējams pārbaudīt, vai ir izpildīti visi noteikumi par līdzvērtīgām precēm;

3) ja muitas procedūra — ievešana pārstrādei var palīdzēt radīt vislabvēlīgākos apstākļus kompensācijas produktu izvešanai vai atpakaļizvešanai, ar nosacījumu, ka tādējādi netiek būtiski skartas Latvijas Republikas ražotāju ekonomiskās intereses.

62.pants. Procedūras (ievešana pārstrādei) piemērošanas termiņi

(1) Muitas iestāde nosaka termiņu, kurā kompensācijas produkti ir jāizved vai atpakaļ jāizved vai tiem jāpiemēro cita muitas procedūra; šo termiņu nosakot, jāņem vērā pārstrādes operāciju izpildei un kompensācijas produktu izvešanai nepieciešamais laiks.

(2) Šis termiņš sākas ar dienu, kurā ārvalstu precēm tika piemērota muitas procedūra — ievešana pārstrādei. Muitas iestāde var piešķirt šā termiņa pagarinājumu, ja atļaujas turētājs ir iesniedzis pamatotu lūgumu. Procedūras vienkāršošanai var pieņemt lēmumu, ka laika periods, kas sākas kādā konkrētā kalendārā mēneša vai ceturkšņa dienā, attiecīgi beidzas nākamā kalendārā mēneša vai ceturkšņa pēdējā dienā.

(3) Piemērojot šā likuma 60.panta pirmās daļas 2.punktu, muitas iestāde nosaka termiņu, kurā ārvalstu preces jādeklarē attiecīgai procedūrai. Termiņš tiek skaitīts no dienas, kurā pieņemta muitas deklarācija par kompensācijas produktiem, kas iegūti no līdzvērtīgām precēm.

(4) Ministru kabinets var noteikt attiecīgu laika ierobežojumu konkrētām pārstrādes operācijām vai konkrētām precēm.

63.pants. Ieguves normas, veicot pārstrādes operācijas

(1) Valsts ieņēmumu dienests nosaka gan ieguves normu pārstrādes operāciju veikšanā, gan, ja tas ir nepieciešams, šādas normas noteikšanas metodi. Ieguves normu nosaka, ņemot vērā apstākļus, kādos veikta vai būtu veicama pārstrādes operācija.

(2) Ja pārstrādes operāciju veic noteiktos tehniskos apstākļos un rezultātā iegūst vienādas kvalitātes kompensācijas produktus, Valsts ieņēmumu dienests var noteikt standarta ieguves normas, pamatojoties uz iepriekš sniegto informāciju.

(3) Ministru kabinets nosaka gadījumus, kuros preces nemainītā veidā vai kompensācijas produktus var uzskatīt par tādiem, kas izlaisti brīvam apgrozījumam.

64.pants. Muitas maksājumu noteikšana, piemērojot muitas procedūru — ievešana pārstrādei

(1) Ja radies muitas parāds, tā summa ir nosakāma atbilstoši muitas maksājumiem, kas piemērojami ievestajām precēm, pieņemot muitas deklarāciju un piemērojot muitas procedūru — ievešana pārstrādei.

(2) Ja ievestās preces atbilst kvalitātei, kāda ir nepieciešama, lai precēm piešķirtu muitas tarifu kvotu atvieglojumus, tām var piemērot jebkurus spēkā esošos muitas maksājumu atvieglojumus, kas tiek piemēroti identiskām precēm, kad tiek pieņemta deklarācija preču izlaišanai brīvam apgrozījumam.

65.pants. Muitas maksājumu noteikšana kompensācijas produktiem

Kompensācijas produkti:

1) ir apliekami ar preces ievedot piemērojamiem muitas maksājumiem, ja:

a) tie ir izlaisti brīvam apgrozījumam un tiek iekļauti Valsts ieņēmumu dienesta apstiprinātā sarakstā — ar nosacījumu, ka tie ir noteiktā proporcijā ar kompensācijas produktu izvesto daļu, kas nav iekļauta šajā sarakstā. Tomēr atļaujas turētājs var lūgt, lai muitas maksājumi šiem produktiem tiek noteikti, kā paredzēts šā likuma 64.pantā,

b) uz tiem attiecas maksājumi, kas noteikti atbilstoši Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmai, un ja to paredz Ministru kabineta noteikumi;

2) ir apliekami ar preces ievedot piemērojamiem muitas maksājumiem, kurus aprēķina atbilstoši noteikumiem, ko paredz minētā muitas procedūra, ja šīm precēm piemērojama atlikšanas sistēma, tomēr:

a) deklarētājs var lūgt, lai muitas maksājumus aprēķina šā likuma 64.pantā noteiktajā kārtībā,

b) gadījumos, kad kompensācijas produktiem ir noteikta cita muitas procedūra, izņemot ievešanu pārstrādei muitas kontrolē, preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summai ir jābūt vienādai ar summu, kas aprēķināta atbilstoši šā likuma 64.pantā noteiktajai kārtībai;

3) var tikt pakļauti noteikumiem, kas nosaka tā muitas maksājuma piemērošanu, kuru paredz muitas procedūra — ievešana pārstrādei muitas kontrolē, ja ievestās preces var pakļaut šai procedūrai;

4) iegūst muitas maksājumu atvieglojumus, ja šādi atvieglojumi ir paredzēti, ievedot identiskas preces;

5) ir atbrīvojami no muitas maksājumiem atbilstoši likumos paredzētajiem atvieglojumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

66.pants. Kompensācijas produktu pagaidu izvešana pārstrādei

(1) Dažus vai visus kompensācijas produktus vai preces nemainītā veidā var uz laiku izvest nolūkā tās tālāk pārstrādāt ārpus muitas teritorijas, ja muitas iestāde ir to atļāvusi atbilstoši noteikumiem par preču izvešanu pārstrādei.

(2) Ja par atpakaļ ievestajiem produktiem ir radies muitas parāds, tad piemēro:

1) muitas maksājumus, kas piemērojami, preces ievedot, un kas ir aprēķināti šā likuma 64. un 65.pantā noteiktajā kārtībā šā panta pirmajā daļā minētajiem kompensācijas produktiem vai precēm nemainītā veidā,

2) muitas maksājumus, kas, preces ievedot, piemērojami produktiem, kurus atpakaļ ieved pēc pārstrādes ārpus muitas teritorijas un kuru apjomu aprēķina atbilstoši noteikumiem, ko paredz muitas procedūra — izvešana pārstrādei ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tiktu piemēroti, ja izvestie produkti šajā procedūrā būtu izlaisti brīvam apgrozījumam pirms šo produktu izvešanas.

(3) Kompensācijas produktu pagaidu izvešanu, kas notiek atbilstoši šā panta pirmajai daļai, nevar uzskatīt par izvešanu, kā tas noteikts šā likuma 70.pantā, izņemot gadījumus, kad šādi produkti netiek atpakaļ ievesti Latvijas Republikā noteiktajā laikā.

67.pants. Atmaksāšanas kārtības piemērošanas nosacījumi

(1) Atmaksāšanas kārtību var attiecināt uz visām precēm, izņemot tās, kuras brīdī, kad tiek pieņemta muitas deklarācija par preču izlaišanu brīvam apgrozījumam:

1) pakļautas kvantitatīviem ievedamo preču ierobežojumiem;

2) pakļautas muitas tarifu kvotu ietvaros piemērojamiem muitas maksājumu atvieglojumiem;

3) ir apliekamas ar Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmā noteiktajiem maksājumiem.

(2) Atmaksāšanas kārtību var izmantot tikai tad, ja kompensācijas produktiem nav noteikta muitas maksājumu atmaksāšana brīdī, kad tiek pieņemta muitas deklarācija par ievedamo preču izlaišanu brīvam apgrozījumam.

(3) Atļauja piemērot atmaksāšanas kārtību tiek piešķirta tikai tad, ja brīdī, kad tiek pieņemta deklarācija kompensācijas produktu izvešanai:

1) ievedamās preces netiek apliktas ar kādu no maksājumiem, kas minēts šā panta pirmās daļas 3.punktā;

2) kompensācijas produktiem nav noteikta muitas maksājumu atmaksāšana.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

68.pants. Muitas deklarācijas noformēšana preču izlaišanai brīvam apgrozījumam

(1) Muitas deklarācijā, kas noformēta par ievedamo preču izlaišanu brīvam apgrozījumam, jānorāda, ka ir izmantota attiecīgā atmaksāšanas kārtība, un jāsniedz nepieciešamā informācija atļaujas saņemšanai.

(2) Pēc muitas iestādes pieprasījuma minētā atļauja ir jāpievieno deklarācijai, kas noformēta par ievedamo preču izlaišanu brīvam apgrozījumam.

69.pants. Izņēmumi atmaksāšanas kārtības piemērošanas nosacījumos

Atmaksāšanas kārtībai nav piemērojams šā likuma 60.panta pirmās daļas 2.punkts, trešā un piektā daļa, 62.panta trešā daļa, 63. un 64.pants, kā arī 65.panta 1.punkta “b” apakšpunkts un 3.punkts.

70.pants. Muitas maksājumu atmaksāšanas nosacījumi, piemērojot muitas procedūru — ievešana pārstrādei

(1) Atļaujas turētājs var lūgt, lai muitas maksājumi, kas piemērojami, preces ievedot pārstrādei, tiktu atmaksāti vai netiktu piemēroti, ja viņš var sniegt muitas iestādei pamatotu apstiprinājumu tam, ka kompensācijas produkti, kas iegūti no ievestajām precēm, kuras izlaistas brīvam apgrozījumam, piemērojot atmaksas kārtību, ir vai nu:

1) izvesti, vai

2) nolūkā tos pēc tam atpakaļizvest pakļauti tādām procedūrām kā ievešana muitas noliktavā, ievešana uz laiku vai ievešana pārstrādei (atlikšanas sistēma), vai tiek ievesti brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā ar nosacījumu, ka tiek izpildīti visi procedūras piemērošanas noteikumi.

(2) Lai piemērotu šā panta pirmās daļas 2.punktā minēto muitas procedūru, kompensācijas produkti tiek uzskatīti par ārvalstu precēm.

(3) Laiku, kurā jāiesniedz pieteikums par atmaksāšanas piešķiršanu, nosaka Valsts ieņēmumu dienests.

(4) Kompensācijas produktus, attiecībā uz kuriem piemērota kāda muitas procedūra vai kuri tiek ievesti brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā atbilstoši šā panta pirmajā daļā paredzētajai kārtībai, izlaiž brīvam apgrozījumam tikai ar muitas iestādes atļauju; šādu atļauju izsniedz, ja tās nepieciešamība tiek attiecīgi pamatota. Šajā gadījumā, ja tas nav pretrunā ar šā likuma 65.panta 2.punktu, uzskata, ka preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summa, kas tiek atmaksāta vai netiek iekasēta, veido muitas parāda summu.

(5) Lai noteiktu preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summu, kas jāatmaksā, vai maksājumus, kas nav piemērojami pēc nepieciešamā pamatojuma iesniegšanas, piemēro šā likuma 65.panta 1.punkta “a” apakšpunktu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

71.pants. Muitas procedūra — ievešana pārstrādei, izmantojot atlikšanas sistēmu

Muitas procedūra — ievešana pārstrādei, izmantojot atlikšanas sistēmu, ir piemērojama arī gadījumos, ja kompensācijas produkti var pretendēt uz preces izvedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumiem, kuri būtu piemērojami identiskiem produktiem, kas iegūti no Latvijas precēm, nevis no ievestajām precēm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

XII nodaļa. Ievešana pārstrādei muitas kontrolē

72.pants. Procedūras (ievešana pārstrādei muitas kontrolē) darbības joma

Muitas procedūra — ievešana pārstrādei muitas kontrolē atļauj izmantot ārvalstu preces muitas teritorijā un veikt ar tām darbības, kuru rezultātā tiek pārveidots ārvalstu preču veids un stāvoklis, neapliekot šīs preces ar muitas maksājumiem, kas piemērojami, preces izlaižot brīvam apgrozījumam, un nepiemērojot attiecībā uz tām citus tirdzniecības politikas pasākumus, kā arī atļauj šādu operāciju rezultātā iegūto ražojumu izlaišanu brīvam apgrozījumam, nosakot attiecīgos muitas maksājumus, kas piemērojami, preces izlaižot brīvam apgrozījumam. Šādi ražojumi uzskatāmi par pārstrādātiem produktiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

73.pants. Atļauja procedūras (ievešana pārstrādei muitas kontrolē) veikšanai

(1) Atļauju piemērot muitas procedūru — ievešana pārstrādei muitas kontrolē izsniedz muitas iestāde.

(2) Atļauja piemērot muitas procedūru — ievešana pārstrādei muitas kontrolē izsniedzama pēc tās personas lūguma, kura veic pārstrādi vai atbild par tās izpildi.

(3) Atļauja izsniedzama tikai:

1) Latvijas Republikas personām;

2) gadījumā, kad pārstrādāto produktu sastāvā iespējams identificēt ievestās preces;

3) gadījumā, kad nav ekonomiski lietderīgi pēc pārstrādes atjaunot preces atbilstoši to aprakstam vai veidam, kādā tās bija pirms to pakļaušanas attiecīgajai procedūrai;

4) gadījumā, kad procedūra nodrošina likuma ievērošanu attiecībā uz ievesto preču izcelsmi un pieļaujamo daudzumu;

5) gadījumos, kad tiek izpildīti visi nepieciešamie nosacījumi, lai procedūra sekmētu tādu ražotņu izveidošanu vai attīstību Latvijas Republikā, kas nekaitētu līdzīgu preču ražotāju interesēm Latvijā.

74.pants. Procedūras (ievešana pārstrādei muitas kontrolē) piemērošanas nosacījumi

Attiecībā uz muitas procedūru — ievešana pārstrādei muitas kontrolē piemērojami šā likuma 62. panta pirmajā, otrajā un ceturtajā daļā un 63. pantā paredzētie nosacījumi.

75.pants. Muitas parāda noteikšana, ievedot preces pārstrādei muitas kontrolē

Ja muitas parāds ir radies par precēm nemainītā veidā vai par starppārstrādes posma produktiem salīdzinājumā ar to, kāds tas noteikts atļaujā, tad šāda parāda summa ir nosakāma, pamatojoties uz muitas maksājumiem, kas piemērojami ievedamajām precēm, kad tiek pieņemta deklarācija un piemērota muitas procedūra — preču ievešana pārstrādei muitas kontrolē.

XIII nodaļa. Preču izvešana

76.pants. Procedūras (preču izvešana) darbības joma

(1) Preču izvešanas procedūra atļauj izvest Latvijas preces no muitas teritorijas. Preču izvešanas procedūra nosaka preču izvešanas formalitātes, arī tirdzniecības politikas pasākumus un, ja nepieciešams, muitas maksājumus, kas piemērojami, preces izvedot.

(2) Visas izvešanai paredzētās Latvijas preces, izņemot tās preces, kurām piemērota muitas procedūra — izvešana pārstrādei, ir jāpakļauj preču izvešanas procedūrai.

(3) Ministru kabinets nosaka tos gadījumus un nosacījumus, kad preces, kuras izved no Latvijas Republikas muitas teritorijas, nav jādeklarē.

(4) Izvedamo preču deklarācija jāiesniedz muitas iestādē, kuras teritoriālajā uzraudzībā atrodas preču izvedējs vai kur notiek preču iepakošana vai iekraušana izvešanai.

77.pants. Procedūras (preču izvešana) piemērošanas nosacījumi

(1) Preču izvešanas atļauja izsniedzama ar nosacījumu, ka preces izved no muitas teritorijas nemainītā veidā — tādā pašā, kādā tās bija brīdī, kad tika pieņemta muitas deklarācija par preču izvešanu.

(2) Preču izvešanas procedūra ir pabeigta ar brīdi, kad preces tiek izvestas no muitas teritorijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

XIV nodaļa. Izvešana pārstrādei

78.pants. Procedūras (izvešana pārstrādei) darbības joma

(1) Muitas procedūra — izvešana pārstrādei, ja tā nav pretrunā ar šā likuma 85.—89.pantā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz kādu vispārpieņemtās preču apmaiņas sistēmas konkrētu jomu, ļauj izvest Latvijas preces uz laiku ārpus muitas teritorijas, lai pakļautu tās pārstrādes operācijām, un produktus, kas radušies šo operāciju rezultātā, izlaist brīvam apgrozījumam ar preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumiem.

(2) Latvijas preču izvešana pārstrādei paredz preces izvedot piemērojamo muitas maksājumu iekasēšanu, tirdzniecības politikas pasākumu veikšanu un citu formalitāšu kārtošanu pirms preču izvešanas ārpus muitas teritorijas.

(3) Turpmākminētie jēdzieni ir lietoti šādā nozīmē:

1) uz laiku pārstrādei izvestās preces — preces, kurām piemērota muitas procedūra — izvešana pārstrādei;

2) pārstrādes operācijas — operācijas, kas minētas šā likuma 59.panta otrās daļas 3.punkta “a”, “b” un “c” apakšpunktā;

3) ieguves norma — to kompensācijas produktu daudzums un procentuālā attiecība, kuri iegūti, pārstrādājot uz laiku izvestās preces.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

79.pants. Gadījumi, kad procedūra (izvešana pārstrādei) netiek piemērota

Muitas procedūra — izvešana pārstrādei nav piemērojama Latvijas precēm, kuru izvešana ir saistīta ar preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu:

1) atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tiem;

2) atlīdzinājuma summas piešķiršanu vai kurām tiek piešķirtas citas finansiālas priekšrocības, nevis minētās atlīdzinājuma summas, kas par šādu preču izvešanu paredzētas atbilstoši Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

80.pants. Atļauja procedūras (izvešana pārstrādei) piemērošanai

(1) Atļauja piemērot muitas procedūru — izvešana pārstrādei izsniedzama pēc tās personas lūguma, kura uzņemas atbildību par pārstrādes operāciju veikšanu.

(2) Neatkarīgi no šā panta pirmajā daļā minētā atļauju Latvijas precēm piemērot muitas procedūru — izvešana pārstrādei var izsniegt citai personai, ja pārstrādes operācijas laikā šīs preces kļūst par to ārpus Latvijas Republikas iegūto preču sastāvdaļu, kuras tiek ievestas kā kompensācijas produkti, un ja šīs procedūras izmantošana veicina uz laiku izvesto preču pārdošanu, būtiski nekaitējot to Latvijas ražotāju interesēm, kuri ražo ievestajiem kompensācijas produktiem identiskas vai līdzīgas preces.

(3) Atļauja izsniedzama tikai:

1) Latvijas Republikas personām;

2) gadījumos, kad ir iespējams noteikt, ka kompensācijas produkti iegūti, pārstrādājot uz laiku izvestās preces;

3) gadījumos, kad muitas procedūra — izvešana pārstrādei nevar būtiski kaitēt Latvijas ražotāju ekonomiskajām interesēm.

81.pants. Procedūras (izvešana pārstrādei) piemērošanas termiņi

(1) Muitas iestāde nosaka termiņu, kurā kompensācijas produkti ir jāieved atpakaļ Latvijas Republikas muitas teritorijā. Tā var pagarināt šo termiņu, ja atļaujas turētājs iesniedz pamatotu pieteikumu.

(2) Valsts ieņēmumu dienests nosaka attiecīgās operācijas ieguves normu vai, ja nepieciešams, — šīs normas noteikšanas metodi.

82.pants. Nosacījumi muitas maksājumu atvieglojumu piemērošanai muitas procedūrā — izvešana pārstrādei

(1) Šā likuma 83.panta pirmajā daļā paredzētie preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumi piešķirami tikai tad, ja muitas deklarāciju par kompensācijas produktu izlaišanu brīvam apgrozījumam ir iesniedzis:

1) atļaujas turētājs vai kāda cita persona viņa uzdevumā;

2) kāda cita Latvijas Republikas persona, ja tā ir saņēmusi atļaujas turētāja piekrišanu un ir izpildīti atļaujā ietvertie nosacījumi.

(2) Šā likuma 83.pantā minētie preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumi netiek piemēroti, ja nav izpildīts kāds no nosacījumiem vai kāda no saistībām, ko nosaka muitas procedūra — izvešana pārstrādei, vai tiek būtiski kavēta attiecīgās procedūras izpilde šo nosacījumu neievērošanas gadījumā.

83.pants. Muitas maksājumu atvieglojumu noteikšana muitas procedūrā — izvešana pārstrādei

(1) Preces ievedot piemērojamie muitas maksājumu atvieglojumi, kas minēti šā likuma 78.pantā, nosakāmi, atskaitot no preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summas, kuru piemēro kompensācijas produktiem, ko izlaiž brīvam apgrozījumam, to preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summu, kura tiktu piemērota tajā pašā dienā uz laiku pārstrādei izvestām precēm, ja tās ievestas Latvijas Republikas muitas teritorijā no valsts, kurā tās tika pārstrādātas vai pakļautas pēdējai pārstrādes operācijai.

(2) Atskaitāmā summa atbilstoši šā panta pirmajai daļai tiek aprēķināta, ņemot vērā attiecīgo preču daudzumu un veidu laikā, kad tiek pieņemta muitas deklarācija par šādu preču izvešanu pārstrādei, un citus tām piemērojamos maksājumus laikā, kad tika pieņemta muitas deklarācija par kompensācijas produktu izlaišanu brīvam apgrozījumam. Uz laiku pārstrādei izvesto preču vērtība jāņem vērā tām precēm, kurām noteikta kompensācijas produktu muitas vērtība atbilstoši šā likuma 168.panta pirmās daļas 2.punkta “a” apakšpunktam, vai, ja to vērtība nav nosakāma tādā veidā, attiecīgi jānosaka kompensācijas produktu muitas vērtības un pārstrādes izmaksu starpība. Tomēr:

1) atsevišķu maksājumu, kuru noteicis Ministru kabinets, var neņemt vērā, aprēķinot atskaitāmo summu;

2) ja pirms tam, kad kā muitas procedūra tika noteikta izvešana pārstrādei, uz laiku pārstrādei izvestās preces bija izlaistas brīvam apgrozījumam ar samazinātu muitas maksājumu likmi, pamatojoties uz to realizāciju valstī, un kamēr pastāv apstākļi atvieglotas muitas maksājumu likmes piemērošanai, atskaitāmā summa ir faktiski iekasējamā preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summa, kad preces tiek izlaistas brīvam apgrozījumam.

(3) Gadījumos, kad uz laiku pārstrādei izvestās preces tiek pieteiktas izlaišanai brīvam apgrozījumam ar samazinātu vai nulles muitas maksājumu likmi, pamatojoties uz to realizāciju konkrētajā valstī, šo likmi ņem vērā, ja attiecīgās preces ir pārstrādātas atbilstoši to realizācijai tajā valstī, kurā veikta pārstrāde.

(4) Gadījumos, kad kompensācijas produkti tiek pieteikti muitas maksājumu atvieglojumiem, preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summa, kas jāņem vērā, nosakot atskaitāmo summu, kā paredzēts šā panta pirmajā daļā, ir tā summa, kas būtu jānosaka, ja uz laiku pārstrādei izvestās preces atbilstu visiem muitas maksājumu atvieglojumu piešķiršanas noteikumiem.

84.pants. Izvešana pārstrādei sakarā ar preču remontu

(1) Ja pārstrādes operācijas mērķis ir uz laiku pārstrādei izvesto preču remonts, tās izlaiž brīvam apgrozījumam, pilnīgi atbrīvojot no preces ievedot piemērojamiem muitas maksājumiem gadījumos, kad muitas iestāde ir saņēmusi apstiprinājumu tam, ka preces ir remontētas bez maksas atbilstoši līgumā vai likumā noteiktajām garantiju saistībām vai arī ražošanas defekta dēļ.

(2) Šā panta pirmā daļa netiek piemērota, ja preces defekts ir konstatēts pēc tam, kad attiecīgā prece izlaista brīvam apgrozījumam.

(3) Ja pārstrādes operācijas mērķis ir uz laiku pārstrādei izvesto preču remonts un ja šādu remontu veic par maksu, preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumi, kurus paredz šā likuma 86.pants, tiek piešķirti, nosakot maksājumu summu atbilstoši kompensācijas produktiem paredzētajām muitas maksājumu likmēm dienā, kad tiek pieņemta muitas deklarācija par šādu produktu izlaišanu brīvam apgrozījumam, pieņemot par muitas vērtību remonta izmaksām līdzvērtīgu summu ar nosacījumu, ka šīs izmaksas ir atļaujas turētāja vienīgā atlīdzība un tās neietekmē personu savstarpējā saistība.

85.pants. Kompensācijas produktu aizstāšana ar aizstājējproduktiem muitas procedūrā — izvešana pārstrādei

(1) Atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti šā likuma 85. — 89.pantā, papildinot iepriekš noteikto preču apmaiņas kārtību, noteikumi atļauj aizstāt kompensācijas produktus ar ievestajiem produktiem (turpmāk — aizstājējprodukti).

(2) Muitas iestāde atļauj izmantot preču apmaiņas kārtību, ja pārstrādes operācija ir saistīta ar Latvijas preču remontu un citām precēm, izņemot tās, kas pakļautas Latvijas Republikas lauksaimniecības attīstības gada programmai vai kādai citai noteiktai kārtībai, kura piemērojama ar lauksaimniecības produktu pārstrādi saistītām precēm.

(3) Ja tas nav pretrunā ar šā likuma 89.pantu, šajā likumā paredzētie noteikumi, kas piemērojami kompensācijas produktiem, attiecas arī uz aizstājējproduktiem.

(4) Muitas iestāde atbilstoši pieņemtajiem noteikumiem ļauj ievest aizstājējproduktus pirms preču izvešanas uz laiku (iepriekšējā ievešana). Aizstājējproduktu ievešanas gadījumā jāsniedz garantijas preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu summas segšanai.

86.pants. Aizstājējproduktiem izvirzāmās prasības

(1) Aizstājējproduktiem ir jāatbilst tai pašai preču klasifikācijai, tiem ir jābūt tādas pašas kvalitātes un ar tādu pašu tehnisko raksturojumu kā uz laiku pārstrādei izvedamajām precēm, ja tās tika pakļautas remontam.

(2) Ja uz laiku pārstrādei izvedamās preces pirms izvešanas ir lietotas, aizstājējproduktiem arī ir jābūt lietotiem un tie nedrīkst būt jauni produkti. Muitas iestāde tomēr var atkāpties no šā noteikuma, ja aizstājējprodukts ir piegādāts bez maksas atbilstoši līgumā vai likumā noteiktajām garantiju saistībām vai arī ražošanas defekta dēļ.

(3) Ja šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto aizstājējproduktiem izvirzāmo prasību ievērošanu preču pārbaudē nav iespējams nodrošināt, muitas iestāde preču apmaiņu var neatļaut.

87.pants. Termiņš, kādā preces izvedamas muitas procedūrā — izvešana pārstrādei

(1) Iepriekšējās ievešanas gadījumā uz laiku izvedamās preces ir uz laiku jāizved divu mēnešu laikā no brīža, kad muitas iestāde ir pieņēmusi deklarāciju par aizstājējproduktu izlaišanu brīvam apgrozījumam.

(2) Izņēmuma gadījumos muitas iestāde var pēc ieinteresētās personas lūguma saprātīgi pagarināt termiņu, kas noteikts šā panta pirmajā daļā.

88.pants. Atskaitāmās summas noteikšana muitas procedūrā — izvešana pārstrādei

Iepriekšējās ievešanas gadījumā un gadījumos, kad tiek piemērots šā likuma 83.pants, atskaitāmo summu nosaka, pamatojoties uz maksājumiem, kas piemērojami uz laiku izvestajām precēm, kad pieņemta deklarācija attiecīgās muitas procedūras piešķiršanai.

89.pants. Procedūras (izvešana pārstrādei) piemērošanas ierobežojumi

Šā likuma 80.panta trešās daļas 2. punkts un 82.panta otrā daļa neattiecas uz preču apmaiņu.

XV nodaļa. Tranzīts

90.pants. Tranzīta procedūras darbības joma

(1) Tranzīta procedūra atļauj muitas kontrolē pārvietot no Latvijas muitas teritorijas vienas muitas iestādes uz otru iestādi:

1) ārvalstu preces, nepakļaujot tās muitas maksājumiem, kas piemērojami, preces ievedot, un citiem maksājumiem vai tirdzniecības politikas pasākumiem;

2) Latvijas preces, kurām tiek piemērotas preču izvešanas formalitātes.

(2) Preču pārvietošana, kas minēta šā panta pirmajā daļā, notiek:

1) tranzīta procedūras ietvaros

2) izmantojot TIR grāmatiņu (karneti) (atbilstoši TIR konvencijai) ar nosacījumu, ka pārvietošana:

a) sākas vai beidzas ārpus Latvijas Republikas robežām vai

b) attiecas uz jauktiem preču sūtījumiem, kas paredzēti izkraušanai muitas teritorijā un ārpus tās;

3) izmantojot kā tranzītdokumentu ATA karneti (atbilstoši 1990.gada 26.jūnija Stambulas konvencijai par pagaidu ievešanu);

4) pa pastu (ieskaitot pasta paku sūtījumus).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Pirmās daļas 2. punkta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

91.pants. Tranzīta procedūras piemērošanas noteikumi

(1) Piemērojot precēm tranzīta procedūru:

1) komerciālajiem transportlīdzekļiem jāatbilst attiecīgajiem starptautiskajiem preču pārvadāšanas noteikumiem;

2) precēm ir jāpaliek nemainītā veidā, izņemot šo preču dabisko nolietojumu, zudumus, kas radušies pārvadāšanas un uzglabāšanas rezultātā; tās aizliegts izmantot citiem mērķiem, izņemot tranzītu;

3) preces ir jānogādā saņēmējā muitas iestādē nosūtītājas muitas iestādes noteiktajā termiņā, ņemot vērā transportlīdzekļa iespējas, paredzēto maršrutu un citus pārvadājuma noteikumus.

(2) Muitas iestādes var atļaut tranzīta procedūru vienīgi gadījumos, ja pārvadātājs:

1) iesniedz galvojumu par muitas procedūras izpildi;

2) izmanto muitas brokera pakalpojumus;

3) (izslēgts no 01.10.1999. ar 02.09.1999. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 3. punktu).

(3) Procedūra tiek pabeigta preču nogādāšanas brīdī saņēmējā muitas iestādē (muitas punktā).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. un 02.09.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

92.pants. Pasākumi, kas veicami avārijas vai nepārvaramas varas darbības gadījumā

(1) Avārijas vai nepārvaramas varas darbības gadījumā ir pieļaujama preču izkraušana. Šajā gadījumā pārvadātājs ir atbildīgs par:

1) visu nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu preču saglabāšanu un izslēgtu jebkādu neatļautu rīcību ar tām;

2) iespējami ātru paziņošanu muitas iestādei un, ja nepieciešams, Pārtikas un veterinārajam dienestam par radušos situāciju un preču atrašanās vietu;

3) preču iespējami ātru nogādāšanu muitas iestādes norādītajā vietā vai arī muitas amatpersonu nogādāšanu uz preču atrašanās vietu.

(2) (Izslēgta ar 29.03.2001. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

93.pants. Galvojums tranzīta procedūras izpildei

(1) Principāls šajā pantā paredzētajā kārtībā iesniedz galvojumu par muitas parāda vai citu maksājumu samaksu, kas varētu rasties par precēm.

(2) Izņemot Ministru kabineta īpaši noteiktos gadījumus, galvojums nav jāiesniedz par:

1) jūras un gaisa pārvadājumiem;

2) transportēšanu pa cauruļvadiem;

3) dzelzceļa pārvadājumiem.

(3) Ar muitas iestāžu atļauju personas var atbrīvot no galvojuma sniegšanas, ja tās atbilst visiem šādiem nosacījumiem:

1) ir reģistrētas Latvijas Republikā;

2) regulāri izmanto tranzīta procedūru;

3) to finansiālais stāvoklis nodrošina saistību izpildi;

4) nav izdarījušas muitas vai finanšu pārkāpumus un

5) apņemas pēc muitas iestādes pirmā rakstveida pieprasījuma, izmantojot īpaša parauga veidlapu, samaksāt visas par tranzīta operācijām pieprasītās summas.

(4) (Izslēgta ar 02.05.2002. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.10.1998., 02.09.1999., 29.03.2001., 02.05.2002. un 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2003.)

94.pants. Par tranzīta procedūras noteikumu ievērošanu atbildīgās personas

(1) Principāls, atbild par:

1) preču uzrādīšanu noteiktā termiņā un neskartā veidā saņēmēja muitas iestādē, ievērojot muitas iestādes noteiktās prasības preču identificēšanai,

2) tranzīta procedūras noteikumu ievērošanu.

(2) Neietekmējot principāla atbildību, kas noteikta šā panta pirmajā daļā, preču pārvadātājs vai saņēmējs, kas pieņem preces, zinot, ka tās ir pakļautas tranzīta procedūrai, arī ir atbildīgs par preču uzrādīšanu galamērķa muitas iestādei, ievērojot noteiktās prasības preču identificēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 22.10.1998., 02.09.1999. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

XVI nodaļa. Komerciālo transportlīdzekļu apgādāšana

(Nodaļa izslēgta no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Sk. Pārejas noteikumu 6. punktu)

95.pants. Procedūras (komerciālo transportlīdzekļu apgādāšana) darbības joma

(Izslēgts no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Sk. Pārejas noteikumu 6. punktu)

96.pants. Procedūras (komerciālo transportlīdzekļu apgādāšana) piemērošanas noteikumi

(Izslēgts no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Sk. Pārejas noteikumu 6. punktu)

XVII nodaļa. Citi muitas režīmi

(Nodaļas nosaukums 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Nodaļas nosaukuma jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

97.pants. Brīvā zona un brīvā noliktava

(1) Preču ievešanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā un izvešanu no tās kontrolē muitas iestāde.

(2) Ministru kabinets nosaka muitas kontroles kārtību brīvajās zonās un brīvajās noliktavās, kārtību tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanai brīvajās zonās un brīvajās noliktavās, kārtību darbību veikšanai ar precēm brīvajās zonās un brīvajās noliktavās, kārtību preču ievešanai brīvajās zonās un brīvajās noliktavās, kārtību preču izvešanai no brīvajām zonām un brīvajām noliktavām, preču uzskaites kārtību brīvajās zonās un brīvajās noliktavās, kā arī nosacījumus muitas procedūru un citu muitas režīmu piemērošanai brīvajās zonās un brīvajās noliktavās.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

98.pants. Brīvās zonas vai brīvās noliktavas teritorija un caurlaides punkti

(1) Brīvā zona un brīvā noliktava tiek izveidota speciālajos likumos noteiktajā kārtībā.

(2) Brīvās zonas vai brīvās noliktavas teritorijai ir jābūt norobežotai (iežogotai), kompetentām iestādēm jānosaka katras brīvās zonas vai brīvās noliktavas caurlaides punkti.

(3) Visu veidu celtniecība brīvajā zonā ir iepriekš jāsaskaņo ar muitas iestādēm, to kompetences ietvaros.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

99.pants. Preču pārbaude brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

(1) Brīvās zonas vai brīvās noliktavas caurlaides punktus iebraukšanai vai izbraukšanai nosaka brīvās zonas vai brīvās noliktavas administrācija, saskaņojot to ar Valsts ieņēmumu dienestu. Brīvās zonas vai brīvās noliktavas perimetrs un caurlaides punkti atrodas muitas iestāžu kontrolē.

(2) Brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā iebraucošās vai no tās izbraucošās personas un transportlīdzekļus var pakļaut muitas kontrolei.

(3) Muitas iestādes drīkst pārbaudīt brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā ievestās preces, kā arī izvedamās un tajā esošās preces. Lai nodrošinātu šādu pārbaudi, ikvienai personai ir jāiesniedz vai jāatstāj muitas iestādei vai tās pilnvarotai personai transporta pavaddokumenta kopija par ievedamajām un izvedamajām precēm. Ja šādas pārbaudes nepieciešamas, ir jānodrošina brīva piekļūšana precēm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

100.pants. Preču uzrādīšanas noteikumi brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

(1) Ja tas nav pretrunā ar šā likuma 99.panta trešo daļu, brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā ievedamās preces var neuzrādīt muitas iestādei un par tām var neiesniegt muitas deklarāciju.

(2) Preces ir jāuzrāda muitas iestādei un tās jāpakļauj paredzētajām muitas formalitātēm tikai tad, ja:

1) tās ir pakļautas muitas procedūrai, kas tiek atcelta līdz ar šo preču ievešanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā; tomēr, ja attiecīgā muitas procedūra ļauj preces neuzrādīt, to uzrādīšana netiek prasīta;

2) tās ir novietotas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā pēc muitas iestādes lēmuma piešķirt tām preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tiem.

(3) Muitas iestāde var pieprasīt, lai tai paziņo par precēm, kurām noteikti muitas maksājumi, kas piemērojami, preces izvedot, vai kurām paredzēti citi preču izvešanas nosacījumi.

(4) Pēc ieinteresētās personas lūguma muitas iestāde apstiprina brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā novietoto Latvijas vai ārvalstu preču statusu, izsniedzot preču statusu apstiprinošu dokumentu. Preču statusu apstiprinošā dokumenta veidlapu, preču statusa apliecināšanas kārtību un nepieciešamos dokumentus nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

101.pants. Preču atrašanās laiks brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

Brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā preču atrašanās laiks netiek ierobežots.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

102.pants. Dažādu preču novietošana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

(1) Brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā var novietot gan Latvijas, gan ārvalstu preces.

(2) Muitas iestāde drīkst pieprasīt, lai bīstamās preces vai preces, kas var sabojāt citas preces, tiktu novietotas īpaši šim nolūkam ierīkotās vietās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

103.pants. Darbības ar precēm brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

(1) Brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā ir atļauta jebkura rūpnieciska un tirdznieciska darbība, kā arī visādu veidu pakalpojumu sniegšana atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai. Par darbību veikšanu ir iepriekš jāpaziņo muitas iestādei.

(2) Muitas iestāde var noteikt īpašus aizliegumus vai ierobežojumus šā panta pirmajā daļā minētajām darbībām, ņemot vērā konkrēto preču veidu vai muitas kontroles prasības.

(3) Muitas iestāde personām, kas neievēro šo likumu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var aizliegt darboties brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

104.pants. Muitas procedūru un citu muitas režīmu piemērošana precēm brīvajā zonā un brīvajā noliktavā

(1) Brīvajā zonā vai brīvajā noliktava novietotās ārvalstu preces var:

1) izlaist brīvam apgrozījumam atbilstoši attiecīgajai muitas procedūrai;

2) pakļaut muitas procedūrai — ievešana pārstrādei atbilstoši šīs procedūras nosacījumiem;

3) pakļaut muitas procedūrai — ievešana pārstrādei muitas kontrolē atbilstoši šīs procedūras nosacījumiem;

4) pakļaut muitas procedūrai — ievešana uz laiku atbilstoši šīs procedūras nosacījumiem;

5) atteikties par labu valstij;

6) iznīcināt ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona sniedz muitas iestādei visu nepieciešamo informāciju;

7) bez īpašas atļaujas pakļaut saglabāšanas un apstrādes metodēm, lai uzlabotu to izskatu vai tirdzniecisko kvalitāti vai sagatavotu tās izplatīšanai vai tālākpārdošanai.

(2) (Izslēgta no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

(3) Piemērojot precēm muitas procedūras vai citus muitas režīmus brīvajā zonā un brīvajā noliktavā, nav jāsniedz galvojums muitas parāda vai iespējamā muitas parāda segšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

105. pants. Preču uzskaite un reģistrācija brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā

(1) Visām personām, kuras veic darbības, kas saistītas ar preču uzglabāšanu, apstrādi, pārdošanu vai pirkšanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, ir jāveic preču uzskaite muitas iestāžu apstiprinātā veidā. Preces ir jāreģistrē, tiklīdz tās ieved brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā. Preču uzskaitei ir jābūt tādai, lai tā atspoguļotu preču kustību un nodrošinātu muitas iestādē iespēju identificēt preces.

(2) Ja preces tiek pārkrautas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, dokumentiem par šādu operāciju jāatrodas muitas iestādes rīcībā. Īslaicīga šādu preču uzglabāšana, ja tā saistīta ar pārkraušanu, uzskatāma par operācijas neatņemamu sastāvdaļu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

105.1 pants. Preču izvešana no brīvās zonas vai brīvās noliktavas

(1) Preces, kuras izved no brīvās zonas vai brīvās noliktavas, var:

1) izvest vai atpakaļizvest no muitas teritorijas;

2) ievest pārējā muitas teritorijas daļā.

(2) Muitas kontroles vispārīgos noteikumus piemēro precēm, kuras ieved pārējā muitas teritorijas daļā, izņemot gadījumus, kad preces izved no brīvās zonas vai brīvās noliktavas pa jūras vai gaisa ceļiem, nepiemērojot tranzīta vai citu muitas procedūru.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

106.pants. Preces muitas vērtībā neiekļaujamās izmaksas

(1) Ja rodas muitas parāds par ārvalstu precēm un šādu preču muitas vērtība aprēķināma, pamatojoties uz faktiski samaksāto vai maksājamo cenu, kurā ieskaitītas izmaksas, kas saistītas ar preču uzglabāšanu muitas noliktavā vai saglabāšanu laikā, kamēr tās atrodas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, šādas izmaksas nav ieskaitāmas muitas vērtībā, ja tās ir uzrādītas atsevišķi no faktiski samaksātās vai maksājamās preču cenas.

(2) Ja preces brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā pakļauj saglabāšanas un apstrādes metodēm, lai uzlabotu to izskatu vai tirdzniecisko kvalitāti vai sagatavotu tās izplatīšanai vai tālākpārdošanai, preču veidu, muitas vērtību un preču daudzumu, kas radies saglabāšanas un apstrādes metožu piemērošanas laikā, pēc deklarētāja rakstveida lūguma muitas iestāde neņem vērā, nosakot muitas maksājumu summu muitas parāda aprēķināšanai atbilstoši šā likuma 184.panta noteikumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

106.1 pants. Preču statusa apstiprinājums

(1) Ja preces ir ievestas vai atpakaļievestas pārējā muitas teritorijas daļā vai tām piemēro muitas procedūru, šā likuma 100.panta ceturtajā daļā minēto dokumentu var izmantot Latvijas vai ārvalstu preču statusa apstiprinājumam.

(2) Ja Latvijas vai ārvalstu preču statuss netiek apstiprināts ar šo dokumentu, preces uzskata par:

1) Latvijas precēm, ja, preces izvedot, tām piemēro muitas maksājumus un tirdzniecības politikas pasākumus;

2) ārvalstu precēm — pārējos gadījumos.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

106.2 pants. Izvedamo preču muitas kontrole

Muitas iestāde veic muitas kontroles pasākumus, lai pārliecinātos, ka, preces izvedot vai atpakaļizvedot no brīvās zonas vai brīvās noliktavas, tiek ievēroti preču izvešanas un atpakaļizvešanas noteikumi.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

107.pants. Preču atpakaļizvešana, iznīcināšana un atteikšanās no precēm par labu valstij

(1) Preču atpakaļizvešana ir muitas režīms, kas atļauj izvest no Latvijas Republikas muitas teritorijas ārvalstu preces, ja nepieciešams, attiecinot uz tām likumā paredzēto izvedamo preču formalitāšu kārtošanu, arī tirdzniecības politikas pasākumus. Par preču atpakaļizvešanu paziņo attiecīgajai muitas iestādei.

(2) Preču iznīcināšana ir muitas režīms, kas atļauj ārvalstu preces iznīcināt muitas kontrolē, neapliekot tās ar muitas maksājumiem un nepiemērojot tām tirdzniecības politikas pasākumus.

(3) Atteikšanās no precēm par labu valstij ir muitas režīms, kas atļauj personai atteikties no ārvalstu precēm par labu valstij, neapliekot tās ar muitas maksājumiem un nepiemērojot tām tirdzniecības politikas pasākumus.

(4) Ja preces, kurām piemēro muitas procedūras — ievešana muitas noliktavā, ievešana pārstrādei, ievešana pārstrādei muitas kontrolē, ievešana uz laiku, ir paredzētas atpakaļizvešanai, par šīm precēm iesniedz muitas deklarāciju. Šādos gadījumos piemēro šā likuma 76.panta trešās un ceturtās daļas noteikumus.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 9. punktu)

108.pants. Muitas režīma — preču iznīcināšana un atteikšanās no precēm par labu valstij — piemērošanas noteikumi

(1) Par preču iznīcināšanu jāpaziņo attiecīgajai muitas iestādei.

(2) Preču iznīcināšanu aizliegts veikt gadījumos, kad preču iznīcināšana ir saistīta ar papildu izdevumiem no valsts budžeta vai tiek nodarīts kaitējums apkārtējai videi.

(3) Jebkuriem atkritumiem un lūžņiem, kas radušies preču iznīcināšanas rezultātā, piemēro ārvalstu precēm noteikto attiecīgo muitas režīmu. Tiem jāatrodas muitas iestādes uzraudzībā tik ilgi, cik nepieciešams attiecīga muitas režīma piemērošanai.

(4) Kārtību, kādā veicama preču iznīcināšana vai atteikšanās no precēm par labu valstij, reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. un 9. punktu)

C sadaļa
Muitas kontrole
XVIII nodaļa. Muitas kontroles vispārīgie noteikumi

109.pants. Muitas kontrole un tās formas

(1) Muitas teritorijā ievestās preces tiek pakļautas muitas kontrolei no šo preču ievešanas brīža. Muitas iestādes ir tiesīgas veikt visu veidu kontroli, kuru tās uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu muitas lietas regulējošu normatīvo aktu ievērošanu un pareizu piemērošanu."

(2) Veicot muitas kontroli, var lietot tehniskos līdzekļus, kas nekaitē cilvēka dzīvībai un veselībai, dzīvniekiem un augiem, nebojā preces un nenodara zaudējumus personām.

(3) Muitas kontroles metodiku nosaka Valsts ieņēmumu dienests.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

110.pants. Muitas kontroles zonas

(1) Lai realizētu muitas kontroli, Galvenā muitas pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nosaka muitas kontroles zonas.

(2) Preču, personu un komerciālo transportlīdzekļu pārvietošana pāri muitas kontroles zonu robežām notiek tikai ar muitas iestāžu atļauju un to kontrolē.

(3) Citu valsts kontroles dienestu atrašanās un darbība muitas kontroles zonā ir jāsaskaņo ar Valsts ieņēmumu dienestu.

(4) Uzņēmējdarbības veikšanai muitas kontroles zonā nepieciešama Valsts ieņēmumu dienesta atļauja, ja spēkā esošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

111.pants. Muitas nodrošinājumi

(1) Precēm, komerciālajiem transportlīdzekļiem, telpām un citām vietām, kurās atrodas preces, kas pakļautas muitas kontrolei, muitas iestādes var uzlikt plombas, zīmogus un citus muitas nodrošinājumus.

(2) Muitas nodrošinājumus drīkst noņemt, mainīt vai iznīcināt tikai muitas iestādes vai ar to atļauju.

(3) Muitas nodrošinājumu izmantošanas kārtību nosaka Valsts ieņēmumu dienests.

111.1 pants. Muitas kontroles pasākumi

(1) Muitas iestādes var veikt visus vai tikai atsevišķus muitas kontroles pasākumus gadījumos, kas paredzēti šajā likumā un citos normatīvajos aktos par muitas lietām.

(2) Muitas kontroles pasākumu neveikšana nenozīmē to, ka personas ir atbrīvotas no pienākuma ievērot starpvalstu līgumos, šajā likumā un citos normatīvajos aktos par muitas lietām noteikto kārtību.

(14.05.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

112.pants. Atbrīvojums no muitas kontroles

(Izslēgts ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

113.pants. Personas apskate

(1) Personas apskati kā muitas kontroles izņēmuma formu var izdarīt ar muitas iestādes vadītāja vai viņa pilnvarotās amatpersonas rakstveida lēmumu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona, kas šķērso muitas robežu, atrodoties muitas kontroles zonā, slēpj pie sevis preces, kuru pārvietošana pāri muitas robežai ir aizliegta vai kuras tiek ievestas komerciāliem nolūkiem.

(2) Pirms personas apskates muitas amatpersonai jāiepazīstina attiecīgā persona ar tās tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar šādas apskates izdarīšanu, un jāpiedāvā labprātīgi uzrādīt noslēptās preces.

(3) Personas apskati var izdarīt tam pilnvarota ar apskatāmo personu viena dzimuma muitas amatpersona divu tā paša dzimuma pieaicināto klātbūtnē. Apskate izdarāma izolētā telpā, kas atbilst sanitārajām un higiēniskajām prasībām. Personām, kas nepiedalās personas apskatē, nav atļauts ieiet šajā telpā, kā arī novērot apskates veikšanu. Personas ķermeņa izmeklēšanu var izdarīt tikai medicīnas darbinieks.

(4) Personas apskates izdarīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

XIX nodaļa. Muitas kontroles noteikumi attiecībā uz precēm

114.pants. Preces, kas pakļautas muitas kontrolei

(1) Muitas kontrolei ir pakļautas visas preces un komerciālie transportlīdzekļi, kas tiek pārvietoti pāri muitas robežai, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus.

(2) (Izslēgta ar 02.05.2002. likumu)

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma aizsardzībai, aizliedzot kontrafaktu un pirātisku preču pagaidu uzglabāšanu, izlaišanu brīvam apgrozījumam, izvešanu (eksportu), atpakaļizvešanu, ievešanu muitas noliktavā, ievešanu pārstrādei, ievešanu pārstrādei muitas kontrolē, ievešanu uz laiku, preču atpakaļievešanu, ievešanu beznodokļu tirdzniecības veikalā, ievešanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, izvešanu pārstrādei, tranzītu un atteikšanos no precēm par labu valstij.

(4) Kontrafakta prece šā likuma izpratnē ir prece [ieskaitot tās iesaiņojumu, pavaddokumentus, lietošanas instrukciju, garantijas dokumentus un reklāmas materiālus (kopā ar preci vai atsevišķi)], kas bez likumīgā preču zīmes īpašnieka atļaujas marķēta ar tām pašām vai līdzīgām precēm reģistrētu preču zīmi vai ar plaši pazīstamu preču zīmi. Par kontrafakta preci atzīstama arī prece, kas marķēta ar preču zīmi, kura ir tik līdzīga reģistrētai vai plaši pazīstamai preču zīmei, ka iespējama to sajaukšana, kā arī jebkura veidne vai sagatave, kas izgatavota vai pielāgota kontrafaktu preču zīmju vai ar šādām preču zīmēm marķētu preču izgatavošanai.

(5) Pirātiska prece šā likuma izpratnē ir darba (arī dizaina darba) vai dizainparauga kopija (eksemplārs), kuru izgatavo un izplata bez autortiesību, blakustiesību, dizainparauga tiesību vai patenta tiesību subjekta atļaujas, kā arī jebkura veidne vai sagatave, kas izgatavota vai pielāgota pirātisku preču ražošanai. Attiecībā uz dizaina darbu vai dizainparaugu pirātiska prece atzīstama par to subjekta tiesību pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai minētais darbs vai dizainparaugs ir reģistrēts. Dizaina darba vai dizainparauga tiesību subjektam pielīdzināmas arī personas, kurām nodotas šīs tiesības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.10.1998., 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Trešās un piektās daļas jaunā redakcija  stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)  

115.pants. Muitas kontrole pēc preču izlaišanas

Pēc preču izlaišanas muitas kontroli var veikt jebkurā laikā, ja ir pamats uzskatīt, ka netiek ievērotas starptautisko līgumu un citu normatīvo aktu normas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

116.pants. Muitas deklarācijas un citu dokumentu pārbaude un preču apskate

Muitas iestādes veic muitas deklarācijas un preču pavaddokumentu pārbaudi, kā arī preču apskati pēc muitas deklarācijas un visu muitas kontrolei nepieciešamo dokumentu un ziņu iesniegšanas, bet attiecībā uz precēm, kas minētas šā likuma 132.pantā, — prioritārā kārtībā.

117.pants. Preču paraugu ņemšana

(1) Muitas iestādēm ir tiesības ņemt muitas kontrolē esošo preču paraugus tādos daudzumos, kādi nepieciešami analīžu veikšanai.

(2) Kārtību, kādā izdarāma preču paraugu ņemšana, nosaka Valsts ieņēmumu dienests.

118.pants. Deklarētāja klātbūtne preču apskatē

(1) Deklarētājam ir tiesības būt klāt preču apskatē.

(2) Muitas iestāde ir tiesīga veikt preču apskati bez deklarētāja klātbūtnes šādos gadījumos:

1) ja attiecīgā persona neierodas muitas iestādes norādītajā vietā un laikā;

2) ja apskate veicama valsts drošības, sabiedriskās kārtības, cilvēku dzīvības un veselības nodrošināšanai;

3) ja veicama starptautisko pasta sūtījumu apskate.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos preču apskate izdarāma pieaicināto personu klātbūtnē.

119.pants. Kontrolējamie pārvadājumi

(1) Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem vai vienošanos ar ārvalstu muitas un citām kompetentām iestādēm atsevišķos gadījumos muitas kontroli veic, izmantojot kontrolējamā pārvadājuma metodi, tas ir, muitas kontrolē pieļauj starptautiskajā nelikumīgajā apgrozījumā iekļautu narkotisko un psihotropo vielu, prekursoru, kā arī citu konvencionāli aizliegtu preču ievešanu vai izvešanu, kā arī to tranzītu cauri muitas teritorijai.

(2) Lēmumu par kontrolējamā pārvadājuma metodes izmantošanu pieņem Valsts ieņēmumu dienests kopīgi ar Iekšlietu ministriju.

D sadaļa
Pirmsmuitošanas darbības
XX nodaļa. Pirmsmuitošanas darbību vispārīgie noteikumi

120.pants. Pirmsmuitošanas darbību joma

Pirmsmuitošanas darbības attiecībā uz muitas teritorijā ievestajām precēm tiek veiktas līdz muitas procedūras vai cita muitas režīma piemērošanai, un to laikā muitas iestādes veic kontroli, kas paredzēta, lai nepieļautu aizliegtu preču pārvietošanu pāri muitas robežai, kā arī lai veiktu preču identificēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

121.pants. Preču un dokumentu uzrādīšana muitas iestādē (muitas punktā) un paziņošana par transportlīdzekļa avāriju vai nepārvaramas varas apstākļiem

(1) Šķērsojot muitas robežu, pārvadātājs ir atbildīgs par preču un to dokumentu nogādāšanu muitas iestādē (muitas punktā) nemainītā veidā un daudzumā. Tiklīdz preces tiek uzrādītas, ar muitas iestāžu atļauju attiecīgās personas tās var pārbaudīt vai ņemt šo preču paraugus, lai varētu piemērot muitas procedūru vai citu režīmu.

(2) Ja transportlīdzekļa avārijas vai nepārvaramas varas darbības rezultātā pārvadātājs nevar izpildīt pienākumus, kas paredzēti šā panta pirmajā daļā, viņš ir atbildīgs par visu nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu preču vai pierādījumu saglabāšanu un nepieļautu neatļautu rīcību ar tām, kā arī par tūlītēju paziņošanu tuvākajai muitas iestādei un, ja nepieciešams, Pārtikas un veterinārajam dienestam par notikuma būtību un preču atrašanās vietu. Muitas iestāde nosaka, kādi muitas kontroles pasākumi veicami šajā gadījumā.

(3) Ja nepārvaramas varas dēļ kuģis vai gaisakuģis uz laiku nokļūst lidostā vai ostā, kas atrodas muitas teritorijā, persona, kura ieved šo kuģi vai gaisakuģi muitas teritorijā, vai tās pilnvarota persona par šiem apstākļiem nekavējoties paziņo attiecīgajai muitas iestādei, kas veic normatīvajos aktos noteiktos muitas kontroles pasākumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

122.pants. Pirmsmuitošanas dokuments un rīcība ar precēm

(1) Pirmsmuitošanas dokumentu iesniedz muitas iestādei, tiklīdz preces ir tai uzrādītas pirms muitas procedūras vai cita muitas režīma uzsākšanas. Muitas iestādei ir tiesības pagarināt pirmsmuitošanas dokumenta iesniegšanas termiņu, bet ne ilgāk kā par vienu darbadienu pēc preču uzrādīšanas muitas iestādei. Pirmsmuitošanas dokumentā iekļauj informāciju par muitas iestādei uzrādītajām precēm. Pirmsmuitošanas dokumentā ir tikai pašas nepieciešamākās ziņas, kas nodrošina preču identificēšanu turpmākajā muitošanā.

(2) Pirmsmuitošanas dokumenta piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Par pirmsmuitošanas dokumentu var izmantot Ministru kabineta apstiprinātu noteikta parauga veidlapu, Ministru kabineta noteiktus transporta, tirdzniecības vai cita veida dokumentus, ja šajos dokumentos ir ietvertas pirmsmuitošanas dokumentam nepieciešamās ziņas.

(3) Pirmsmuitošanas dokumentu iesniedz persona:

1) kas ievedusi preces muitas teritorijā, vai jebkura persona, kas uzņemas atbildību par preču pārvadāšanu pēc to ievešanas;

2) kuras vārdā rīkojušās šīs daļas 1.punktā minētās personas.

(4) Ja tas nav pretrunā ar šo likumu attiecībā uz fizisko personu ievestajām precēm un vēstuļu vai paku pasta sūtījumiem, muitas iestādes nepieprasa iesniegt pirmsmuitošanas dokumentu ar nosacījumu, ka tas netraucē veikt preču muitas kontroli gadījumos, kad pirms muitas iestādes noteiktā termiņa beigām tiek veiktas formalitātes, kas nepieciešamas, lai precēm piemērotu muitas procedūru vai citu muitas režīmu.

(5) Preces izkrauj vai pārkrauj no tās pārvadājošā transportlīdzekļa vienīgi ar muitas iestāžu atļauju muitas iestāžu noteiktajās vietās. Tomēr šāda atļauja nav vajadzīga, ja preces ir tieši apdraudētas un ir nepieciešams izkraut visas preces vai to daļu. Par to preču valdītājs informē muitas iestādi nekavējoties (tiklīdz tas iespējams).

(6) Lai veiktu preču un tās pārvadājošā transportlīdzekļa apskati, muitas iestādes jebkurā laikā var pieprasīt, lai preces tiek izkrautas un izpakotas.

(7) Preces nedrīkst pārvietot no to sākotnējās atrašanās vietas bez muitas iestāžu atļaujas.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

XXI nodaļa. Pagaidu uzglabāšana

123.pants. Pagaidu uzglabāšanas vispārīgie noteikumi

(1) No brīža, kad preces tiek uzrādītas muitas iestādei, līdz muitas procedūras vai cita muitas režīma piemērošanas brīdim preces atrodas pagaidu uzglabāšanā muitas kontrolē.

(2) Pagaidu uzglabāšanas laiks nedrīkst pārsniegt 45 dienas, ja preces pārvieto ar jūras transportu, un 20 dienas, ja tās pārvieto ar citiem transporta veidiem, skaitot no dienas, kad ir iesniegts pirmsmuitošanas dokuments.

(3) Muitas iestādes normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic visus nepieciešamos pasākumus, lai precēm šā panta otrajā daļā minētajos termiņos piemērotu muitas procedūru vai citu muitas režīmu.

(4) Ja šā panta otrajā daļā minētie termiņi pārsniegti, muitas iestādes drīkst pārvietot preces uz Valsts ieņēmumu dienesta noteiktu vietu, kas atrodas muitas kontrolē, līdz tam brīdim, kad tiek nokārtotas attiecīgās formalitātes, lai precēm piemērotu muitas procedūru vai citu muitas režīmu. Preču valdītājs ir atbildīgs par preču pārvietošanu un sedz visus ar pārvietošanu un uzglabāšanu saistītos izdevumus, ja termiņš ir pārsniegts preču valdītāja vainas dēļ.

(5) Kārtību, kādā muitas teritorijā ievestās preces uzrādāmas un piesakāmas muitas iestādē, kā arī preču pagaidu uzglabāšanas vietas un pagaidu uzglabāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 02.09.1999. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

124.pants. Atbildība par preču saglabāšanu

Preču pagaidu uzglabāšanas laikā par preču saglabāšanu atbild preču valdītājs vai persona, kura pieņēmusi preces pagaidu uzglabāšanā, vai solidāri — abas personas.

125.pants. Darbības ar precēm pagaidu uzglabāšanas laikā

Ar pagaidu uzglabāšanā esošajām precēm veic tikai tādas darbības, kas nodrošina šo preču saglabāšanu nemainītā veidā, nemainot to ārējo izskatu vai raksturojumu, to skaitā:

1) preču izkraušanu;

2) preču apskati un izmērīšanu;

3) preču paraugu ņemšanu.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

E sadaļa
Muitošana
XXII nodaļa. Muitošanas vispārīgie noteikumi

126.pants. Muitošanai nepieciešamie dokumenti un ziņas

(1) Pārvietojot preces pāri muitas robežai un veicot darbības, ko kontrolē muitas iestādes, preču deklarētājs vai viņa pārstāvis līdz muitas iestādes noteiktajam termiņam uzrāda vai iesniedz bez maksas muitas iestādēm visus muitošanai nepieciešamos dokumentus un ziņas, kas var būt arī svešvalodā.

(2) Ārvalstu un Latvijas Republikas uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kuri veic preču un pasažieru starptautiskos gaisa, jūras un sauszemes pārvadājumus, sniedz bez maksas muitas iestādēm informāciju par šo pārvadājumu maršrutu un galamērķi, kā arī citu ar preču un pasažieru pārvadājumiem saistītu muitas kontrolei nepieciešamo informāciju, kuru pieprasījušas muitas iestādes.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

127.pants. Muitošanas vieta un laiks

(1) Muitošana izdarāma muitas iestādēs (muitas punktos) to darba laikā, bet pēc personas lūguma un uz tās rēķina muitošanu var izdarīt arī citā vietā un citā laikā.

(2) Ministru kabinetam ir tiesības noteikt, ka atsevišķu veidu preču muitošana izdarāma vienīgi noteiktās muitas iestādēs.

128.pants. Deklarētāja klātbūtne muitošanā

Deklarētājam ir tiesības būt klāt pie preču muitošanas.

129.pants. Muitas dokumentu noformēšanas valoda

Visu veidu muitas deklarācijas muitas iestāde noformē latviešu valodā.

130.pants. Muitošana pēc citu valsts iestāžu kontroles

Normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos pāri muitas robežai pārvietojamo preču muitošanu var pabeigt tikai pēc to obligātās veterinārās, fitosanitārās un cita veida kontroles.

131.pants. Rīcība ar nemuitotām precēm

Nevienam nav tiesību rīkoties ar nemuitotām precēm, izņemot gadījumus, kas paredzēti šajā likumā un citos normatīvajos aktos.

132.pants. Vienkāršotā muitošanas kārtība

(1) Vienkāršotās muitošanas kārtības veidi ir šādi:

1) vienkāršotā deklarēšana;

2) nepilnā deklarēšana — tādas muitas deklarācijas pieņemšana muitas iestādē, kurā trūkst atsevišķu ziņu vai kurai nav pievienoti atsevišķi pavaddokumenti;

3) vietējā muitošana — preču pieteikšana muitas procedūrai deklarētāja telpās vai citā muitas iestādes apstiprinātā vietā;

4) atzītais nosūtītājs vai atzītais saņēmējs — Valsts ieņēmumu dienesta atzīta persona, kurai ir tiesības vienkāršot muitas formalitātes, uzsākot vai pabeidzot tranzīta procedūru atļaujā norādītajās telpās, neuzrādot preces vai attiecīgos dokumentus muitas iestādē.

(2) Vienkāršotā deklarēšanas kārtība noteikta šā likuma XXXIII1 nodaļā.

(3) Vienkāršotās muitošanas piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Pārvietojot pāri muitas robežai preces, kas paredzētas stihiskas nelaimes, avārijas vai katastrofas seku likvidēšanai, to muitošana izdarāma vienkāršotā un prioritārā kārtībā, kuru nosaka Ministru kabinets.

(29.03.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

XXIII nodaļa. Deklarēšana

133.pants. Deklarēšanas vispārīgie noteikumi

(1) Visas preces, kuras paredzēts pakļaut muitas procedūrai, ir jādeklarē. Ministru kabinets nosaka preču deklarēšanas veidus, to piemērošanas kārtību, kā arī muitas deklarācijas — vienotā administratīvā dokumenta — veidlapas paraugu.

(2) Latvijas preces, kuras deklarētas kādai no šādām muitas procedūrām — izvešanai, izvešanai pārstrādei, tranzītam vai ievešanai muitas noliktavā, tiek pakļautas muitas kontrolei no muitas deklarācijas saņemšanas brīža līdz brīdim, kad tās izved no muitas teritorijas vai iznīcina vai kad tiek anulēta muitas deklarācija.

(3) Ārvalstu preces atrodas muitas kontrolē no brīža, kad tās ievestas muitas teritorijā, līdz brīdim, kad tās kļūst par Latvijas precēm, tiek ievestas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, tiek atpakaļizvestas no muitas teritorijas, tiek iznīcinātas vai arī persona atsakās no tām par labu valstij.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Grozījumi pirmajā daļā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

134.pants. Muitas deklarācijas noformēšanas kārtība

(1) Muitas deklarāciju noformē:

1) rakstveidā;

2) izmantojot elektroniskos datu apstrādes un pārraides līdzekļus, ja tas paredzēts Valsts ieņēmumu dienesta noteikumos;

3) mutvārdos deklarējot preces;

4) citos veidos, kas noteikti normatīvajos aktos.

(2) Rakstveidā muitas deklarāciju izpilda uz šim nolūkam normatīvajos aktos paredzētas oficiāla parauga veidlapas. Muitas deklarācijā jābūt visām ziņām, kas nepieciešamas, lai izpildītu visus tās muitas procedūras noteikumus, kurai šīs preces ir deklarētas. Deklarācijai jābūt parakstītai.

(3) Muitas deklarācijai pievienojami visi dokumenti, kas nepieciešami, lai izpildītu visus tās muitas procedūras noteikumus, kurai šīs preces ir deklarētas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. un 8. punktu)

135.pants. Muitas deklarācijas pieņemšana

Muitas iestādēm nekavējoties jāpieņem deklarācija atbilstoši šā likuma 134.pantā paredzētajiem noteikumiem, ja preces, par kurām tā izpildīta, ir uzrādītas muitas iestādei.

136.pants. Deklarētājs

(1) Atbilstoši šā likuma 18.pantam muitas deklarāciju var izpildīt jebkura persona, kura var uzrādīt vai ir uzrādījusi muitas iestādei attiecīgās preces kopā ar nepieciešamajiem dokumentiem, lai deklarētajām precēm piemērotu muitas procedūru noteikumus.

(2) Ja muitas deklarācijas noformēšana ietilpst kādas personas pienākumos, deklarēšanu veic šī persona vai kāda cita persona šīs personas uzdevumā. Deklarētājam jābūt Latvijas Republikas personai.

(3) Tomēr noteikums par Latvijas Republikas personām neattiecas uz personām, kuras:

1) deklarē preces tranzītam vai pagaidu ievešanai vai

2) veic preču neregulāru pārvadājumu deklarēšanu, ja Valsts ieņēmumu dienests uzskata to par pieņemamu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

137.pants. Labojumi muitas deklarācijā

(1) Pēc deklarētāja lūguma muitas iestāde var atļaut vienā vai vairākās muitas deklarācijas pozīcijās izdarīt labojumus pēc deklarācijas pieņemšanas muitas iestādē. Labojumi nedrīkst būt tādi, ka deklarāciju varētu piemērot citām precēm, nevis tām, par kurām deklarācija sākotnēji izpildīta. Nekādus labojumus muitas deklarācijā nedrīkst izdarīt pēc tam, kad muitas iestāde veikusi vismaz vienu no šādām darbībām:

1) paziņojusi deklarētājam, ka paredzēts veikt preču pārbaudi;

2) atklājusi, ka sniegtā informācija ir nepareiza;

3) izlaidusi preces.

(2) Šā panta pirmās daļas nosacījumi neattiecas uz gadījumiem, kurus regulē šā likuma 147.3 pants.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

138.pants. Muitas deklarācijas anulēšana

(1) Pēc deklarētāja lūguma muitas iestāde anulē jau pieņemtu deklarāciju, ja deklarētājs pierāda, ka attiecīgai muitas procedūrai preces deklarētas kļūdaini vai ka radušies īpaši apstākļi, kuru dēļ preču pakļaušana tai muitas procedūrai, kurai tās bija deklarētas, vairs nav pamatota. Tomēr, ja muitas iestāde ir paziņojusi deklarētājam par nodomu veikt preču apskati, deklarāciju anulē tikai pēc preču pārbaudes.

(2) Muitas deklarāciju nedrīkst anulēt pēc preču izlaišanas, izņemot gadījumus, kad to noteicis Valsts ieņēmumu dienests.

(3) Muitas deklarācijas anulēšana neietekmē spēkā esošo soda sankciju piemērošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 05.12.2003.)

139.pants. Muitas deklarācijas pieņemšanas datums

Muitas deklarācijas pieņemšana muitas iestādē datējama ar dienu, ar kuru piemērojama attiecīgā muitas procedūra.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.09.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

140.pants. Muitas deklarācijas pārbaude

Lai pārbaudītu pieņemtās deklarācijas pareizību, muitas iestāde drīkst:

1) pārbaudīt dokumentus, uz kuru pamata izpildīta deklarācija, un attiecīgos preču pavaddokumentus, kā arī pieprasīt deklarētājam uzrādīt citus dokumentus;

2) pārbaudīt preces un ņemt paraugus analīzei vai detalizētai izmeklēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.09.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

141.pants. Deklarētāja atbildība un tiesības

(1) Deklarētājs ir atbildīgs par preču transportēšanu uz pārbaudes un paraugu ņemšanas vietu, kā arī par visām citām darbībām, kas nepieciešamas, lai veiktu pārbaudi vai ņemtu paraugus. Deklarētājs sedz visus ar to saistītos izdevumus.

(2) Deklarētājam ir tiesības būt klāt preču pārbaudē un paraugu ņemšanā. Ja muitas iestāde uzskata par nepieciešamu, tā var pieprasīt deklarētāja vai viņa pārstāvja klātbūtni preču pārbaudē vai paraugu ņemšanā, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību un sekmētu minēto pārbaudi un paraugu ņemšanu.

(3) Ja paraugu ņemšana notiek atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, muitas iestāde nemaksā kompensāciju par paraugiem, bet visus ar analīzi vai pārbaudi saistītos izdevumus sedz muitas iestāde.

142.pants. Muitas deklarācijā uzrādīto preču pārbaude

(1) Ja tiek pārbaudīta tikai daļa no muitas deklarācijā uzrādītajām precēm, šīs daļējās pārbaudes rezultāti attiecināmi uz visām precēm, par kurām izpildīta deklarācija. Tomēr deklarētājs var lūgt turpināt preču pārbaudi, ja viņš uzskata, ka daļējas pārbaudes rezultātus nevar attiecināt uz pārējām deklarētajām precēm.

(2) Ja muitas deklarācija attiecas uz diviem vai vairākiem preču veidiem, tad informācija, kas attiecas uz katru no tiem, tiek uzskatīta par atsevišķu deklarāciju.

143.pants. Muitas deklarācijā ietvertās informācijas pārbaudes rezultātu izmantošana

(1) Muitas deklarācijā ietvertās informācijas pārbaudes rezultāti tiek izmantoti, lai piemērotu tās muitas procedūras noteikumus, kurai preces deklarētas.

(2) Ja muitas deklarācija netiek pārbaudīta, šā panta pirmajā daļā minētie noteikumi ir jāpiemēro, pamatojoties uz deklarācijā sniegto informāciju.

144.pants. Deklarēto preču identificēšana

(1) Muitas iestādei jāveic nepieciešamās darbības, lai identificētu preces, kad tas ir nepieciešams, un lai nodrošinātu tās muitas procedūras noteikumu ievērošanu, kurai preces deklarētas.

(2) Precēm vai transportlīdzeklim izmantoto muitas nodrošinājumu drīkst noņemt tikai muitas iestādes amatpersonas klātbūtnē vai ar muitas iestādes atļauju, izņemot gadījumus, kad nepārvaramas varas darbības dēļ to noņemšana vai iznīcināšana ir nepieciešama preču vai transportlīdzekļa drošībai.

145.pants. Preču izlaišana bez pārbaudes, pieņemot muitas deklarāciju

(1) Ja tas nav pretrunā ar šā likuma 146.pantu un ja ir izpildīti visi noteikumi, lai preces deklarētu attiecīgajai muitas procedūrai, kā arī uz precēm neattiecas nekādi aizliegumi vai ierobežojumi, muitas iestāde izlaiž preces bez pārbaudes, tiklīdz ir pārbaudīta vai pieņemta muitas deklarācijā sniegtā informācija. Šāda kārtība piemērojama arī gadījumos, kad pārbaudi nevar pabeigt kādā noteiktā laikā un preces vairs nav nepieciešamas pārbaudes nolūkam.

(2) Visas preces, kas ietvertas vienā muitas deklarācijā, ir jāizlaiž vienlaicīgi.

146.pants. Gadījumi, kad preces netiek izlaistas, pieņemot muitas deklarāciju

(1) Ja muitas deklarācijas pieņemšana rada muitas parādu, preces, par kurām ir izpildīta muitas deklarācija, netiek izlaistas, kamēr nav samaksāts muitas parāds vai iesniegts galvojums. Tomēr, ja tas nav pretrunā ar šā panta otro daļu, šis nosacījums nav attiecināms uz pagaidu ievešanas procedūru ar preces ievedot piemērojamo muitas maksājumu atvieglojumiem.

(2) Ja atbilstoši tās muitas procedūras noteikumiem, kurai preces tiek deklarētas, muitas iestāde pieprasa galvojumu, minētajām precēm nedrīkst piemērot attiecīgo muitas procedūru, kamēr šis galvojums nav saņemts.

147.pants. Īpašie gadījumi rīcībai ar deklarētajām precēm

Visas nepieciešamās darbības, arī preču konfiskācija un pārdošana, jāveic ar precēm, ja:

1) tās nevar izlaist, jo:

a) nav bijis iespējams veikt vai turpināt preču pārbaudi muitas iestāžu noteiktajā laikā deklarētāja vainas dēļ vai

b) netiek uzrādīti dokumenti, kas jāuzrāda pirms attiecīgās muitas procedūras piemērošanas precēm,

c) nav izdarīti muitas maksājumi vai sniegti galvojumi sakarā ar muitas maksājumiem,

d) preces ir pakļautas aizliegumiem vai ierobežojumiem;

2) preces nav pārvietotas noteiktā laikā pēc to izlaišanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

XXIII1 nodaļa. Vienkāršotā deklarēšanas kārtība un deklarācijas pēcmuitošanas pārbaude

(Nodaļa 14.05.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.06.1998.; nodaļas nosaukums 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

147.1 pants. Vienkāršotās muitas deklarācijas forma un saturs

(1) Lai vienkāršotu preču muitošanas kārtību, muitas iestādes var atļaut:

1) neuzrādīt muitas deklarācijā atsevišķas ziņas vai arī nepievienot tai atsevišķus dokumentus, kas ir nepieciešami konkrētas muitas procedūras izpildei;

2) muitas deklarācijas vietā iesniegt tirdzniecības dokumentu kopā ar iesniegumu par konkrētas muitas procedūras izpildi;

3) izpildīt muitas procedūru, reģistrējot nepieciešamās ziņas elektroniskā veidā. Šajā gadījumā preču pieteikšana muitai nav obligāta.

(2) Piemērojot vienkāršoto muitas deklarāciju, tajā norādāmas ziņas, kas nodrošina preču identificēšanu.

(14.05.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

147.2 pants. Papildu muitas deklarācija

(Izslēgts ar 02.05.2002. likumu, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

147.3 pants. Pēcmuitošanas pārbaudes kārtība

(1) Muitas iestādes pēc savas iniciatīvas vai arī pēc deklarētāja lūguma var izdarīt labojumus muitas deklarācijā pēc preču izlaišanas.

(2) Pēcmuitošanas pārbaudes laikā muitas iestāde ir tiesīga pārliecināties par deklarācijā sniegtās informācijas precizitāti un pārbaudīt darījuma dokumentus un informāciju par attiecīgo preču pārvietošanu. Tādu pārbaudi var veikt deklarētāja vai jebkuras citas tieši vai netieši darījumos ar minētajām precēm iesaistītas personas telpās vai arī tās personas telpās, kuras valdījumā ir darījuma dokumenti un informācija. Muitas iestādei ir tiesības pārbaudīt preces, ja to uzrādīšana ir iespējama.

(3) Ja deklarācijas pārbaude vai papildpārbaude pēc muitas formalitāšu nokārtošanas parāda, ka muitas procedūras noteikumi ir piemēroti, pamatojoties uz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, muitas iestāde atbilstoši normatīvajiem aktiem izdara labojumus muitas deklarācijā, ņemot vērā pārbaudē iegūto informāciju.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

XXIV nodaļa. Muitas brokers

148.pants. Muitas brokera statuss

Muitas brokers ir Latvijas Republikas persona, kura savā vārdā pēc preču valdītāja pilnvarojuma izpilda preču valdītāja un muitas iestāžu starpnieka funkcijas, nodrošinot visas šajā likumā paredzētās muitošanas darbības, un samaksā normatīvajos aktos noteiktos muitas un citus maksājumus.

149.pants. Atļauja muitas brokera darbībai

(1) Muitas brokera darbību, atļaujas saņemšanas kārtību un tās derīguma termiņu nosaka Ministru kabinets.

(2) Atļauju muitas brokera darbībai izsniedz, anulē vai atsauc Valsts ieņēmumu dienests.

(3) Atļauja tiek anulēta, ja tā izsniegta, pamatojoties uz nepilnīgām vai nepatiesām ziņām, kurām ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanā par atļaujas izsniegšanu. Lēmums par atļaujas anulēšanu ir spēkā ar tā paziņošanas dienu.

(4) Atļauja tiek atsaukta, ja muitas brokers neievēro šajā likumā noteikto kārtību, kā arī gadījumos, kad muitas brokers tiek atzīts par maksātnespējīgu. Lēmums par atļaujas atsaukšanu ir spēkā ar tā paziņošanas dienu.

(5) Atļauju aptur uz laiku līdz trim mēnešiem tā muitas iestāde, kura pārrauga muitas brokera darbību, ja tai ir pamatotas aizdomas, ka muitas brokers neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 05.12.2003. Grozījumi trešajā un ceturtajā daļā stājās spēkā 01.02.2004. Sk. Pārejas noteikumu 10. punktu)

150.pants. Muitas brokeru uzskaite

Valsts ieņēmumu dienests veic muitas brokeru uzskaiti un nodrošina to saraksta regulāru publicēšanu oficiālos izdevumos.

F sadaļa
Muitas atvieglojumi atsevišķām ārvalstu personu kategorijām

(Sadaļa izslēgta ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

XXV nodaļa. Muitas atvieglojumi ārvalstu pārstāvniecībām un to darbiniekiem

(Nodaļa izslēgta ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

151.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

152.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības vadītājam un pārstāvniecības diplomātiskā personāla locekļiem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

153.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu diplomātisko pārstāvniecību administratīvā un tehniskā personāla darbiniekiem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

154.pants. Ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības diplomātiskā personāla locekļiem piešķirto muitas atvieglojumu attiecināšana uz šo pārstāvniecību administratīvā, tehniskā un apkalpojošā personāla darbiniekiem, ja ir speciāls līgums ar attiecīgo ārvalsti

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

155.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu konsulārajām pārstāvniecībām, konsulārajām amatpersonām, konsulārajiem kalpotājiem un viņu ģimenes locekļiem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

156.pants. Ārvalstu diplomātiskā pasta sūtījumu un konsulāro valīžu pārvietošana pāri muitas robežai

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

157.pants. Muitas atvieglojumi atsevišķām ārvalstu personām

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

XXVI nodaļa. Muitas atvieglojumi citām ārvalstu personām

(Nodaļa izslēgta ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

158.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu diplomātiskajiem un konsulārajiem kurjeriem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

159.pants. Muitas atvieglojumi ārvalstu delegāciju locekļiem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

160.pants. Muitas atvieglojumi starptautiskajām organizācijām un to ārvalstu pārstāvniecībām, kā arī to personāla locekļiem

(Izslēgts ar 22.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.11.1998.)

G sadaļa
Muitas maksājumu piemērošanas nosacījumi
XXVII nodaļa. Preču muitas vērtība

161.pants. Preču muitas vērtības noteikšana

Muitas maksājumu aprēķināšanā par pamatu tiek ņemta preču muitas vērtība. Preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

162.pants. Līdzīgas preces

(1) Par līdzīgām precēm šā likuma izpratnē uzskatāmas preces, kuras attiecībā pret novērtējamām precēm:

1) pēc uzbūves un īpašībām ir ļoti līdzīgas;

2) spēj pildīt vienus un tos pašus uzdevumus un kuras tirdzniecībā ir savstarpēji aizstājamas;

3) ir ražotas vienā un tajā pašā valstī.

(2) Nosakot, vai preces ir aplūkojamas kā līdzīgas, ir jāņem vērā preču kvalitāte, to reputācija tirgū un preču zīmes esamība.

(3) Citas personas ražotas preces novērtēšanas nolūkā jāņem vērā tikai tad, ja nav citu līdzīgu preču, kuras būtu ražojusi tā pati persona, kas ražojusi novērtējamo preci.

163.pants. Vienādas preces

(1) Par vienādām precēm šā likuma izpratnē uzskatāmas preces, kuras attiecībā pret novērtējamām precēm:

1) visos aspektos ir vienādas, ieskaitot to:

a) fiziskās īpašības,

b) kvalitāti,

c) reputāciju tirgū;

2) ir ražotas vienā un tajā pašā valstī.

(2) Mazsvarīgas atšķirības netiek ņemtas vērā.

164.pants. Savstarpēji saistītas personas

(1) Personas šā likuma izpratnē uzskatāmas par savstarpēji saistītām personām, ja:

1) viena no personām piedalās tā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vadībā, kurš pieder otrai personai;

2) abas personas ir viena un tā paša uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) līdzīpašnieki;

3) tās viena ar otru atrodas darba devēja un darbinieka attiecībās;

4) vienai no personām ir balsstiesības otras personas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) un tieši vai netieši ir īpašumā vai kontrolē vismaz 5 procenti šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) kapitāla daļu vai akciju;

5) viena no personām tieši vai netieši kontrolē otru;

6) abas personas tieši vai netieši kontrolē kāda trešā persona;

7) abas personas kontrolē kādu trešo personu;

8) personas ir laulībā vai arī radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei.

(2) Personas, kuras darbojas vienā uzņēmumā un no kurām viena ir otras vienīgais aģents, vienīgais izplatītājs vai vienīgais koncesionārs, uzskatāmas par savstarpēji saistītām tikai tad, ja tās atbilst šā panta pirmās daļas nosacījumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

165.pants. Preču novērtēšana pēc darījuma vērtības

(1) Ievesto preču muitas vērtība ir preces darījuma vērtība, tas ir, cena, kas faktiski ir samaksāta vai maksājama par precēm, kad tās pārdod eksportam un ieved Latvijas Republikas muitas teritorijā, un tā, ja nepieciešams, tiek saskaņota ar šā likuma 168. un 169.pantā noteikto kārtību, taču ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šā panta otrajā daļā minētie noteikumi.

(2) Novērtējamās preces muitas vērtība tiek noteikta pēc darījuma vērtības, ja:

1) nav noteikti pircēja tiesību ierobežojumi attiecībā uz preču izmantošanu, izņemot:

a) ierobežojumus, kurus nosaka Latvijas Republikas normatīvie akti,

b) teritoriālus ierobežojumus preču tālākai pārdošanai,

c) ierobežojumus, kas būtiski neietekmē novērtējamās preces vērtību;

2) darījuma vērtība nav atkarīga no tādiem noteikumiem, kuru ietekmi uz novērtējamām precēm var neņemt vērā;

3) pārdevējs tieši vai netieši nevar saņemt pircēja peļņas daļu no jebkuras novērtējamo preču tālākas pārdošanas vai cita veida izmantošanas, izņemot šā likuma 168.pantā noteiktos izdevumus;

4) pircējs un pārdevējs nav savstarpēji saistītas personas, izņemot gadījumus, kad viņu savstarpējā saistība neietekmē darījuma vērtību saskaņā ar šo pantu.

(3) Muitas vērtība tiek noteikta pēc darījuma vērtības savstarpēji saistītu personu darījumā, ja novērtējamo preču muitas vērtība ļoti tuvu līdzinās kādai no šādām pašreizējā brīdī esošām vai nesenā pagātnē pastāvējušām muitas vērtībām, ievērojot tirgus cenu svārstību:

1) vienādu vai līdzīgu preču darījuma vērtībai;

2) vienādu vai līdzīgu preču muitas vērtībai, ko nosaka saskaņā ar šā likuma 166.panta otrās daļas 3.punktu;

3) vienādu vai līdzīgu preču muitas vērtībai, ko nosaka saskaņā ar šā likuma 166.panta otrās daļas 4.punktu.

(4) Nosakot muitas vērtību saskaņā ar šā panta trešo daļu, jāņem vērā noskaidrotās preču tirdzniecības noteikumu un daudzuma atšķirības, kā arī šā likuma 168.pantā minētie izdevumi, kurus sedz pārdevējs, ja pārdevējs un pircējs nav savstarpēji saistītas personas.

(5) Novērtējamo preču muitas vērtību nosaka pats deklarētājs saskaņā ar šā panta trešo daļu, un tā paredzēta vienīgi salīdzināšanas nolūkiem. Nosakot muitas vērtību pēc minētās kārtības, aizliegts izmantot citas muitas vērtības noteikšanas metodes.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

166.pants. Vienādu vai līdzīgu preču novērtēšanas metode

(1) Ja novērtējamo preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar šā likuma 165.pantu, secīgi tiek izmantotas šā panta otrās daļas 1. — 4.punktā minētās metodes, turklāt pēc deklarētāja pieprasījuma 3. un 4.punktā minētās metodes tiek izmantotas apgrieztā secībā.

(2) Novērtējamo preču muitas vērtība saskaņā ar šā panta pirmo daļu tiek pielīdzināta:

1) vienādu preču darījuma vērtībai, kuras pārdotas izvešanai uz Latvijas Republikas muitas teritoriju un izvestas vienlaikus ar novērtējamām precēm;

2) līdzīgu preču darījuma vērtībai, kuras pārdotas izvešanai uz Latvijas Republikas muitas teritoriju un izvestas vienlaikus ar novērtējamām precēm;

3) vērtībai, kas pamatota uz vienas vienības cenu, par kādu Latvijas Republikas muitas teritorijā ar vislielāko noietu tiek pārdotas ievestās vienādās vai līdzīgās preces ar pārdevēju savstarpēji nesaistītām personām;

4) saliktai vērtībai, kas sastāv no šādu elementu summas:

a) novērtējamo preču ražošanā izmantoto izejvielu, materiālu, detaļu, pusfabrikātu un citu komplektējamo izstrādājumu vērtība,

b) peļņa un vispārīgie izdevumi, kas atbilst tādas kvalitātes vai tāda veida precēm, kas, tāpat kā novērtējamās preces, ir saražotas izvešanai uz Latvijas Republikas muitas teritoriju,

c) preču izmaksas vai vērtība, kā tas norādīts šā likuma 168.panta pirmās daļas 5.punktā.

167.pants. Īpašo gadījumu novērtēšanas metode

(1) Ja novērtējamo preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar šā likuma 165. un 166.pantu, tā ir jānosaka pēc Latvijas Republikas muitas teritorijā esošajām ziņām, ievērojot:

1) Vispārīgās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII panta piemērošanas līgumu;

2) Vispārīgās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII pantu;

3) šajā nodaļā noteikto kārtību.

(2) Novērtējamo preču muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar šā panta pirmo daļu nedrīkst piemērot:

1) Latvijas Republikas muitas teritorijā ražoto preču pārdošanas cenu šajā teritorijā;

2) muitas vērtības pielīdzināšanu augstākai no divām alternatīvām vērtībām;

3) izvedamo preču valsts iekšzemes tirgus cenu;

4) tādas ražošanas izmaksas, kuras, nosakot vienādu vai līdzīgu preču vērtību, nav minētas šā likuma 166.panta otrās daļas 4.punktā;

5) izvedējas valsts preču cenu izvešanai uz trešo valsti.

6) preču viszemāko muitas vērtību;

7) patvaļīgi noteiktas vai neesošas vērtības.

(3) (Izslēgta ar 14.05.1998. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

168.pants. Muitas vērtībai pieskaitāmie izdevumi

(1) Nosakot preču muitas vērtību saskaņā ar šā likuma 165.pantu, pie faktiski samaksātās cenas jāpieskaita:

1) šādi pārdošanas izdevumi, ja tie nav jau agrāk ietverti minētajā cenā:

a) izdevumi par starpniecību, izņemot pirkšanas starpniecības naudu,

b) taras vērtība, ja tiek uzskatīts, ka tara kopā ar novērtējamām precēm veido vienotu veselumu,

c) iepakojuma vērtība, ieskaitot iepakojuma materiāla un iepakošanas darbu vērtību;

2) tādu preču un pakalpojumu vērtības attiecīga daļa, kuras tieši vai netieši piegādājis pircējs bez maksas vai par pazeminātu samaksu ar mērķi tās izmantot ievesto preču ražošanai vai pārdošanai, ja attiecīgā daļa nav jau agrāk ietverta minētajā cenā. Pie šajā punktā minētajām precēm un pakalpojumiem pieder:

a) izejvielas, materiāli, detaļas, pusfabrikāti un citi komplektējamie izstrādājumi, no kuriem sastāv novērtējamās preces,

b) instrumenti, preses, liešanas formas un citas līdzīgas iekārtas, kuras izmanto novērtējamo preču ražošanai,

c) palīgmateriāli (smērmateriāli, degviela utt.), kuri izlietoti novērtējamo preču ražošanai,

d) inženierizstrādnes un konstruktorizstrādnes, uzmetumi, skices un rasējumi, kuri ir izstrādāti ārpus Latvijas Republikas muitas teritorijas un tieši nepieciešami novērtējamo preču ražošanai;

3) licencētie un cita veida maksājumi par intelektuālā īpašuma objektu izmantošanu, kuri pircējam tieši vai netieši jārealizē saskaņā ar novērtējamo preču pārdošanas noteikumiem, ja tie nav jau agrāk ietverti minētajā cenā;

4) peļņas daļa no jebkuras novērtējamo preču tālākas pārdošanas vai izmantošanas, ko tieši vai netieši saņem pārdevējs;

5) izdevumi par ievedamo preču nogādāšanu līdz Latvijas Republikas muitas robežai, ieskaitot:

a) apdrošināšanas izdevumus,

b) izdevumus par preču kravas operācijām.

(2) Nosakot maksājumus saskaņā ar šā panta pirmās daļas 3.punktu, faktiski samaksātajā cenā netiek iekļauti maksājumi par tiesībām:

1) pavairot (reproducēt) ievestās preces;

2) izplatīt vai tālāk pārdot ievestās preces, ja šādi maksājumi nav paredzēti pārdošanas līgumā preču izvešanai uz Latvijas Republikas muitas teritoriju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 11.06.1998.)

169.pants. Izdevumi, kas netiek iekļauti muitas vērtībā

Muitas vērtībā netiek iekļauti šādi izdevumi, kas ir atsevišķi jāuzrāda faktiski samaksātajā cenā:

1) izdevumi par preču pārvadāšanu Latvijas Republikas muitas teritorijā;

2) izdevumi par ievesto ražošanas iekārtu, tehnikas vai ekipējuma montāžu, uzstādīšanu, uzturēšanu vai garantijas apkopi;

3) procenti saskaņā ar vienošanos, ko ir noslēdzis pircējs un kas attiecas uz izvedamo preču pirkšanu, neatkarīgi no tā, vai šos procentus maksā pārdevējs vai kāda cita persona, ja šī vienošanās ir noslēgta rakstveidā un pircējs var pierādīt, ka:

a) šādas preces tiešām ir pārdotas par cenu, kas deklarēta kā cena, kura ir faktiski samaksāta vai arī būtu jāmaksā,

b) izdevumi, kas saistīti ar procentu maksām, nepārsniedz šādu darījumu vidējās izmaksas attiecīgajā valstī un laikposmā;

4) izdevumi par tiesībām ražot preces Latvijas Republikas muitas teritorijā;

5) pirkšanas starpniecības nauda;

6) muitas maksājumi attiecībā uz preču ievešanu un pārdošanu Latvijas Republikas muitas teritorijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

170.pants. Valūtas pārrēķins

(1) Ja muitas vērtības noteikšanai izmantojamās cenas izteiktas ārvalstu valūtā, aprēķiniem tiek izmantots Latvijas Bankas katra mēneša priekšpēdējā trešdienā noteiktais valūtas kurss, kuru Valsts ieņēmumu dienests reģistrē un publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

(2) Valūtas kurss, kuru Valsts ieņēmumu dienests reģistrējis attiecīgā mēneša priekšpēdējā trešdienā, tiek izmantots visu nākamo kalendāra mēnesi, izņemot gadījumus, kad to aizstāj ar kursu, kas noteikts saskaņā ar šā panta trešo daļu.

(3) Valsts ieņēmumu dienests katru trešdienu reģistrē Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu. Ja kārtējās nedēļas trešdienā Valsts ieņēmumu dienesta reģistrētais valūtas kurss par 5 procentiem vai vairāk atšķiras no valūtas kursa, kas noteikts saskaņā ar šā panta pirmo daļu, jaunais valūtas kurss aizstāj iepriekšējo kursu, un aprēķiniem to sāk izmantot ar nākamo trešdienu. Aizstājējkurss tiek izmantots visu mēnesi, ja šis kurss savukārt netiek aizstāts atbilstoši šīs daļas otrajā teikumā minētajiem nosacījumiem. Paziņojumu par aizstājējkursa noteikšanu Valsts ieņēmumu dienests publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

(4) Tās ārvalstu valūtas apmaiņas kursu pret nacionālo naudas vienību, kurai Latvijas Banka nenosaka oficiālo apmaiņas kursu, Valsts ieņēmumu dienests piemēro saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

(5) Ja deklarācija tiek iesniegta par noteiktu laikposmu, valūtas pārrēķinam piemēro valūtas kursu, kas ir spēkā attiecīgā laikposma pirmajā dienā.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 8. punktu)

XXVIII nodaļa. Muitas nodoklis (tarifi)

(Nodaļa izslēgta ar 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2003.)

171.pants. Muitas nodoklis (tarifi)

(Izslēgts ar 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2003.)

XXIX nodaļa. Preču izcelsme

172.pants. Parastā (nepreferenciālā) preču izcelsme

(1) Parastā (nepreferenciālā) preču izcelsme Latvijas Republikā iegūtām vai ražotām precēm tiek noteikta saskaņā ar šā panta otro un trešo daļu, bet Latvijas Republikā ievestām precēm — pamatojoties uz preču izcelsmi apliecinošiem dokumentiem, kas noteikti attiecīgajos starpvalstu līgumos un normatīvajos aktos, lai:

1) piemērotu 171.panta piektās daļas 1. un 2.punktā minētās muitas nodokļa likmes;

2) piemērotu citus normatīvajos aktos par muitas lietām noteiktos tirdzniecības politikas pasākumus;

3) sagatavotu un izdotu nepreferenciālos preču izcelsmes sertifikātus.

(2) Preču izcelsmes valsts ir valsts, kurā preces ir pilnībā iegūtas vai ražotas. Preces tiek uzskatītas par pilnībā iegūtām vai ražotām attiecīgā valstī, ja tās ir:

1) derīgie izrakteņi, kuri iegūti tās teritorijā;

2) augu valsts produkcija, kura izaudzēta tās teritorijā;

3) dzīvi dzīvnieki, kuri izaudzēti tās teritorijā;

4) produkcija, kura iegūta no dzīviem dzīvniekiem tās teritorijā;

5) medību un zivju produkcija, kura iegūta tās teritorijā;

6) jūras nozvejas produkcija un citi jūras produkti, kurus iegūst šajā valstī reģistrēti un ar šīs valsts karogu peldoši kuģi ārpus šīs valsts teritoriālajiem ūdeņiem;

7) preces, kas tiek ražotas uz pārstrādes kuģiem, kuri ir reģistrēti šajā valstī un peld ar šīs valsts karogu, no šā panta otrās daļas 6.punktā minētajiem un šajā valstī iegūtajiem produktiem;

8) produkti, ko iegūst ārpus šīs valsts piekrastes ūdeņiem jūras dzīlēs, attiecībā uz kurām šai valstij ir lietošanas tiesības;

9) otrreizējās izejvielas un atkritumi, kuri šajā valstī radušies ražošanas procesā, kā arī lietoti izstrādājumi, ja tie tiek savākti šajā valstī un izmantoti vienīgi izejvielu iegūšanai;

10) preces, kuras šajā valstī tiek ražotas no šā panta otrās daļas 1.— 9.punktā minētās produkcijas.

(3) Ja preces ražošanā piedalās vairākas valstis, šīs preces izcelsmes valsts ir tā, kur prece ir pakļauta pēdējai būtiskai, saimnieciski pamatotai apstrādes vai pārstrādes operācijai, kuras rezultātā rodas jauna prece, vai kur šī apstrāde vai pārstrāde ir nozīmīgs preces ražošanas posms. Preču izcelsmes sertifikātu izsniegšanas un pārbaudes institūcijas nosaka operācijas, kuras uzskatāmas par nozīmīgu preces ražošanas posmu vai pēdējām būtiskām, saimnieciski pamatotām apstrādes vai pārstrādes operācijām.

(4) Parastā preču izcelsme ir jāpierāda dokumentāri, uzrādot muitas iestādēm preču izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi apliecinošus dokumentus, kas noteikti attiecīgajos starpvalstu līgumos un normatīvajos aktos. Preču izcelsmes sertifikāts iesniedzams muitas iestādei četru mēnešu laikā no dienas, kad precei piemērota attiecīgā muitas procedūra.

(5) Preču izcelsmes sertifikātu izsniegšanas un pārbaudes institūcijas, sertifikātu veidlapas un to izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 02.09.1999. un 29.03.2001.  likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

173.pants. Priekšrocību piešķirošā (preferenciālā) preču izcelsme

(1) Priekšrocību piešķirošā (preferenciālā) preču izcelsme tiek noteikta, lai piemērotu muitas nodokļa likmes saskaņā ar šā likuma 171.panta piektās daļas 3. un 4.punktu vai izmantotu Latvijas Republikai sniegtos tirdzniecības atvieglojumus — Vispārējo priekšrocību sistēmu un Vispārējo priekšrocību tarifu sistēmu. Ministru kabinets apstiprina kārtību, kas nodrošina minēto tirdzniecības atvieglojumu izmantošanu.

(2) Priekšrocību piešķirošās (preferenciālās) preču izcelsmes noteikšana tiek veikta starpvalstu preču tirdzniecības līgumos noteiktajā kārtībā.

(3) Priekšrocību piešķirošā (preferenciālā) izcelsme ir jāpierāda dokumentāri, iesniedzot muitas iestādēm preču izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi apliecinošus dokumentus, kas noteikti attiecīgajos starptautiskajos līgumos un normatīvajos aktos. Muitas iestādes var pieprasīt arī citus preču izcelsmes pierādījumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998. un 02.09.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

XXX nodaļa. Muitas maksājumu atmaksāšana un atbrīvojums no saistības veikt muitas maksājumus

(Nodaļas nosaukums 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Nodaļas nosaukuma jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

174.pants. Muitas maksājumu atmaksāšanas vispārīgie noteikumi

(1) Muitas maksājumi tiek atmaksāti, ja muitas iestādēm dokumentāri pierāda, ka tie nav bijuši pamatoti.

(2) Pieprasījums par atmaksāšanu iesniedzams ne vēlāk kā triju gadu laikā pēc attiecīgā muitas maksājuma veikšanas. Šo termiņu muitas iestāde var pagarināt, ja attiecīgā persona sniedz pierādījumus, ka neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ tā nevarēja iesniegt pieprasījumu minētajā termiņā.

(3) Ja muitas iestāde pati atklāj, ka muitas maksājumi samaksāti nepamatoti, tā pēc savas iniciatīvas atmaksā attiecīgo summu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

175.pants. Atmaksāšana muitas deklarācijas anulēšanas gadījumā

Muitas deklarācijas anulēšanas gadījumā samaksātie muitas maksājumi tiek atmaksāti.

175.1 pants. Atbrīvojums no saistības veikt muitas maksājumus

(1) Personu atbrīvo no saistības veikt muitas maksājumus, ja muitas iestādei tiek dokumentāri pierādīts, ka muitas parāda iegrāmatošanai vai muitas maksājuma iekasēšanai nav bijis likumīga pamata.

(2) Pieprasījumu par atbrīvojumu no saistības veikt muitas maksājumus iesniedz ne vēlāk kā triju gadu laikā pēc attiecīgā muitas parāda iegrāmatošanas. Šo termiņu muitas iestāde var pagarināt, ja attiecīgā persona sniedz pierādījumus, ka neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ tā nevarēja iesniegt pieprasījumu minētajā termiņā.

(3) Ja muitas iestāde pati atklāj, ka minētajā laikā bija iespējama viena no šā panta pirmajā un otrajā daļā norādītajām situācijām, tā pēc savas iniciatīvas atbrīvo no saistības veikt attiecīgos muitas maksājumus.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

175.2 pants. Atbrīvojums no muitas maksājumiem un to atmaksāšana, ja preces ir bojātas

(1) Atbrīvojums no muitas maksājumiem un to atmaksāšana ir iespējama, ja konstatē, ka brīdī, kad muitas maksājumu summas tika iegrāmatotas, no precēm, kas pakļautas attiecīgajai muitas procedūrai, ir atteicies šo preču valdītājs, jo laikā pirms muitas procedūras uzsākšanas tās atbilstoši šā likuma 28.panta otrajā daļā minētajam dokumentam tika uzskatītas par bojātām vai arī vairs neatbilda tā līguma saistībām, uz kura pamata bija ievestas. Bojātās preces šā panta izpratnē ir tādas preces, kas ir bojātas pirms to izlaišanas.

(2) Atbrīvojumu no muitas maksājumiem piešķir un tos atmaksā, ja:

1) preces nav izmantotas, izņemot tādu attiecīgo preču izmantošanu, kas nepieciešama, lai noteiktu, vai tās ir bojātas vai neatbilst līguma saistībām;

2) preces ir izvestas no muitas teritorijas. Pēc ieinteresētās personas lūguma tā vietā, lai preces izvestu, muitas iestāde var atļaut iznīcināt preces vai arī atpakaļizvešanas nolūkā piemērot tām tranzīta procedūru vai procedūru — ievešana muitas noliktavā, vai citu muitas režīmu — ievešana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā. Lai precēm piemērotu vienu no muitas procedūrām vai citiem muitas režīmiem, tās uzskatāmas par ārvalstu precēm.

(3) Atbrīvojumu no muitas maksājumiem un to atmaksāšanu nepiemēro precēm, kas pirms deklarēšanas tika ievestas uz laiku pārbaudei, ja vien nav konstatēts, ka preču bojājumus vai neatbilstību līguma saistībām nebija iespējams noskaidrot tādā pārbaudē.

(4) Atbrīvojumu no muitas maksājumiem un to atmaksāšanu piemēro šā panta pirmajā daļā paredzētajos gadījumos, ja pieteikums attiecīgajai muitas iestādei iesniegts 12 mēnešu laikā no dienas, kad par šo maksājumu apmēru tika paziņots parādniekam. Normatīvajos aktos paredzētos gadījumos muitas iestāde ir tiesīga lemt par šā termiņa pagarināšanu.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

175.3 pants. Citi gadījumi, kad piemērojams atbrīvojums no muitas maksājumiem un muitas maksājumu atmaksāšana

(1) Muitas maksājumus atmaksā vai no tiem atbrīvo gadījumos, kurus izraisījuši apstākļi, kas nevar tikt saistīti ar faktu, ka attiecīgā persona izdarījusi krāpšanu vai pieļāvusi nolaidību.

(2) Atbrīvojumu no muitas maksājumiem vai to atmaksāšanu piemēro šā panta pirmajā daļā paredzētajos gadījumos, ja pieteikums attiecīgajai muitas iestādei iesniegts 12 mēnešu laikā no dienas, kad par šo maksājumu apmēru tika paziņots parādniekam. Normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos muitas iestāde ir tiesīga lemt par šā termiņa pagarināšanu.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. un 9. punktu)

H sadaļa
Muitas parāds
XXXI nodaļa. Muitas parāda veidi

176.pants. Muitas parāds, ja preces izlaistas brīvam apgrozījumam vai ievestas uz laiku

(1) Muitas parāds rodas, ja:

1) preces, par kurām veicami muitas maksājumi, izlaistas brīvam apgrozījumam;

2) precēm piemēro ievešanu uz laiku un tās daļēji atbrīvo no muitas maksājumiem.

(2) Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.

(3) Parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija. Ja muitas deklarācija sastādīta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ netiek iekasēti visi noteiktie muitas maksājumi vai to daļa, personas, kuras sniedza nepieciešamo informāciju un kuras zināja vai kurām vajadzēja zināt, ka šī informācija ir nepareiza, uzskatāmas par parādniekiem.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

177.pants. Muitas parāds, ja veikta preču izvešana

(1) Muitas parāds, izvedot preces, rodas, ja:

1) preces, par kurām veicami muitas maksājumi, izvestas no muitas teritorijas, neveicot muitas maksājumus. Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī;

2) netiek ievēroti noteikumi, kas reglamentē kārtību, kādā preces atļauts izvest no muitas teritorijas, neapliekot tās ar muitas maksājumiem. Parāds rodas brīdī, kad preces nonāk citā galapunktā, nevis tajā, uz kuru muitas iestāde bija atļāvusi attiecīgās preces izvest no muitas teritorijas, neapliekot tās ar muitas maksājumiem, vai, ja muitas iestādei nav iespējams noteikt šo brīdi, datumā, kad izbeidzas iesniegšanas termiņš dokumentiem, kas pierāda faktu, ka ir izpildīti attiecīgie noteikumi, kuri preces ļauj neaplikt ar muitas maksājumiem.

(2) Parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

178.pants. Muitas parāds, ja veikta preču nelikumīga pārvietošana

(1) Muitas parāds, ievedot preces, rodas, ja nelikumīgi ieved:

1) muitas teritorijā preces, kas apliekamas ar muitas maksājumiem;

2) pārējā muitas teritorijā preces no brīvās zonas vai brīvās noliktavas.

(2) Muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek nelikumīgi ievestas.

(3) Parādnieki ir personas, kuras:

1) nelikumīgi pārvietojušas preces;

2) piedalījušās šajā preču pārvietošanā un zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka šāda pārvietošana ir nelikumīga;

3) iegādājušās attiecīgās preces vai kuru valdījumā tās ir atradušās un kuras iegādāšanās vai valdījuma rašanās brīdī zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka preces ir pārvietotas nelikumīgi.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

179.pants. Muitas parāds, kas rodas, ja notikusi izvairīšanās no muitas kontroles

(1) Muitas parāds, ja notikusi izvairīšanās no muitas kontroles, rodas brīdī, kad persona izvairās pakļaut preces par kurām veicami muitas maksājumi muitas kontrolei.

(2) Parādnieki ir personas, kuras:

1) izvairījušās pakļaut preces muitas kontrolei;

2) piedalījušās šādā procesā un kuras zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka tās izvairās pakļaut preces muitas kontrolei;

3) iegādājušās attiecīgās preces vai kuru valdījumā tās atradušās un kuras iegādāšanās brīdī zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka tās izvairās pakļaut preces muitas kontrolei;

4) pienākums ir saistību izpilde, kas rodas, precēm piemērojot pagaidu uzglabāšanu vai attiecīgu muitas procedūru.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

180.pants. Muitas parāds, kas rodas, ja netiek ievēroti pienākumi vai noteikumi

(1) Muitas parāds, ja netiek ievēroti pienākumi un noteikumi, rodas, ja:

1) netiek izpildīts kāds no pienākumiem attiecībā uz muitas maksājumiem pakļautu preču pagaidu uzglabāšanu vai muitas procedūras piemērošanu attiecīgajām precēm;

2) netiek izpildīti noteikumi attiecībā uz preču atbrīvojumu no muitas maksājumiem, kas piešķirts, pamatojoties uz preču izmantošanas mērķi, gadījumos, kas nav minēti šā likuma 179.pantā, ja vien pārkāpumi nav būtiski ietekmējuši preču pagaidu uzglabāšanas vai attiecīgās muitas procedūras izpildi.

(2) Muitas parāds rodas brīdī, kad netiek izpildīts kāds no pienākumiem, vai brīdī, kad netiek ievēroti muitas procedūras piemērošanas noteikumi vai nosacījumi attiecībā uz atbrīvojumu no muitas maksājumiem, kas piešķirts, pamatojoties uz preču izmantošanas mērķi.

(3) Parādnieks ir persona, kura ir atbildīga par šajā pantā minēto saistību izpildi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

180.1 pants. Apstākļi, kas nerada muitas parādu

(1) Apstākļi, kas nav uzskatāmi par tādiem, kas būtiski ietekmējuši preču pagaidu uzglabāšanu vai attiecīgās muitas procedūras izpildi un nerada muitas parādu šā likuma 180.panta pirmās daļas izpratnē, ir šādi:

1) tā termiņa pārsniegšana, kurš noteikts precēm, piemērojot pagaidu uzglabāšanu vai muitas režīmu, kuru muitas iestāde būtu pagarinājusi, ja pagarinājums būtu pieprasīts savlaicīgi;

2) tā termiņa pārsniegšana, kurš, piemērojot precēm tranzīta procedūru, noteikts preču uzrādīšanai saņēmējā muitas iestādē, ja šīs preces uzrādītas termiņā, kas vairāk nekā vienu reizi nepārsniedz termiņu, kurš noteikts preču uzrādīšanai saņēmējā muitas iestādē;

3) tādu preču apstrādāšana bez muitas iestādes iepriekšējas atļaujas, kurām piemērota pagaidu uzglabāšana vai muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā, ja apstrādes atļauja būtu pieprasīta un muitas iestāde to būtu izsniegusi;

4) tādu preču izmantošana citādi, nekā norādīts procedūras piemērošanas atļaujā, kurām piemērota muitas procedūra — ievešana uz laiku, ja atļauja preces izmantot citādi būtu pieprasīta un muitas iestāde to būtu izsniegusi;

5) tādu preču, kurām piemērota pagaidu uzglabāšana vai muitas procedūra, neatļauta pārvietošana ar nosacījumu, ka preces pēc muitas iestāžu pirmā pieprasījuma tām tiek uzrādītas;

6) tādu preču, kurām piemērota pagaidu uzglabāšana vai muitas procedūra, izvešana no muitas teritorijas vai ievešana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, neveicot nepieciešamās formalitātes;

7) tādu preču, kurām piešķirts atbrīvojums no muitas maksājumiem, pamatojoties uz izmantošanas mērķi, nosūtīšana, pirms tās izmantotas atbilstoši mērķim, par to nepaziņojot muitas iestādei, ar nosacījumu, ka ir ievēroti abi šādi nosacījumi:

a) ziņas par preču nodošanu tiek ierakstītas preču nosūtītāja uzskaites reģistros,

b) preču saņēmējs ir tādas atļaujas turētājs, saskaņā ar kuru minētajām precēm piešķirts atbrīvojums no muitas maksājumiem, pamatojoties uz to izmantošanas mērķi.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi nav uzskatāmi par būtiskiem un nerada muitas parādu, ja persona pierāda, ka šie apstākļi iestājušies un ka:

1) tie nav saistīti ar mēģinājumu nelikumīgi pārvietot preces, kas atrodas muitas kontrolē;

2) tie nav saistīti ar attiecīgās personas apzinātu rīcību vai nolaidību;

3) pēc tam tiek veiktas visas nepieciešamās formalitātes.

(3) Šajā pantā minētie apstākļi, kas neietekmē muitas parāda rašanos, neizslēdz normatīvajos aktos paredzēto personas atbildību par muitas noteikumu pārkāpumiem.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

181.pants. Muitas parāds, kas rodas, ja tiek veiktas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā neatļautas darbības ar precēm

(1) Muitas parāds rodas, ja brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā preces, par kurām veicami muitas maksājumi, patērē vai izmanto citādi, nekā to paredz šis likums un citi normatīvie akti par muitas lietām.

(2) Muitas parāds rodas, ja preces pazūd un par to pazušanu muitas iestādes nav saņēmušas dokumentāri pamatotu paskaidrojumu. Šādā gadījumā muitas iestāde ir tiesīga uzskatīt, ka attiecīgās preces brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā ir patērētas vai izlietotas.

(3) Muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek patērētas vai tiek pirmoreiz lietotas citādi, nekā to paredz spēkā esošie normatīvie akti.

(4) Parādnieki ir personas, kuras:

1) veikušas darbības ar precēm;

2) piedalījušās šajās darbībās un zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka preces izmantotas tādiem mērķiem, kas nav paredzēti šajā likumā un citos normatīvajos aktos par muitas lietām.

(5) Ja muitas parāds rodas par pazudušām precēm, parādnieks ir persona, kura pēdējā bija šo preču valdītājs.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

182.pants. Muitas parāds, kas rodas, ja preces tiek izvestas bez muitas deklarācijas

(1) Ja muitas maksājumiem pakļautās preces tiek izvestas no muitas teritorijas, neiesniedzot muitas deklarāciju, muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek izvestas no muitas teritorijas.

(2) Parādnieki ir personas, kuras:

1) izvedušas preces no muitas teritorijas;

2) piedalījušās šajā izvešanā un zināja vai arī tām vajadzēja zināt, ka muitas deklarācija ir nepieciešama, tomēr tā nav iesniegta.

183.pants. Muitas parāda īpašie noteikumi

(1) Muitas parāds nerodas, ja muitas procedūru, kas tika piemērota precēm, nevarēja izpildīt nepārvaramas varas darbības rezultātā vai arī preces ar muitas iestāžu atļauju ir iznīcinātas vai neatgūstami zudušas.

(2) Muitas parādu, ja veikta preču ievešana, nevar uzskatīt par radušos attiecībā uz precēm, kas saskaņā ar preču izmantošanas mērķi izlaistas brīvam apgrozījumam, atbrīvojot tās no muitas maksājumiem, un kas pirms tam ir izvestas vai atpakaļizvestas ar muitas iestāžu atļauju.

(3) Ja atbilstoši šajā pantā noteiktajai kārtībai tiek uzskatīts, ka muitas parāds nerodas attiecībā uz precēm, kas saskaņā ar to izmantošanas mērķi izlaistas brīvam apgrozījumam, atbrīvojot tās no muitas maksājumiem, jebkuri lūžņi vai atkritumi, kas rodas šo preču iznīcināšanas rezultātā, tiek uzskatīti par ārvalstu precēm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

183.1 pants. Muitas parāds, kas radies par precēm, kuras pakļautas ierobežojumiem un aizliegumiem

Muitas parāds, kā noteikts šā likuma 176., 177., 178., 179., 180., 181. un 182.pantā, rodas arī tad, ja tas attiecas uz precēm, kuru jebkāda veida ievešana vai izvešana saistīta ar aizliegumiem vai ierobežojumiem.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

XXXII nodaļa. Muitas parāda aprēķināšana

184.pants. Aprēķināšanas pamats

(1) Ja šā likuma noteikumi neparedz citu kārtību, muitas parādu aprēķina saskaņā ar tām normatīvajos aktos noteiktajām normām, kuras ir spēkā muitas parāda rašanās brīdī.

(2) Ja nav iespējams precīzi noteikt, kad tieši muitas parāds radies, par muitas parāda rašanās brīdi tiek uzskatīts brīdis, kad muitas iestāde konstatējusi, ka par precēm ir radies muitas parāds.

(3) Ja muitas iestādes rīcībā ir informācija, kas apstiprina to, ka muitas parāds radies jau pirms tam, kad muitas iestāde konstatējusi muitas parāda rašanos, muitas maksājumu apjomu par attiecīgajām precēm nosaka ar visagrāko muitas parāda rašanās brīdi, kuru iespējams konstatēt pēc tās rīcībā esošās informācijas.

(4) Lai nepieļautu nepamatotu finansiālu priekšrocību iegūšanu, nosakot vēlāku muitas parāda rašanās brīdi vai vēlāku tā uzrādīšanu uzskaites dokumentos, piemēro normatīvajos aktos noteikto nokavējuma naudu.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

185.pants. Muitas parāda aprēķināšana un uzskaite

(1) Muitas iestādes aprēķina un uzskaita muitas parāda rezultātā radušos muitas maksājumu un paziņo par to parādniekam.

(2) Ja parādnieks muitas deklarācijā pats ir aprēķinājis muitas maksājumu, saskaņā ar šā panta pirmo daļu paziņojums tiek sūtīts tikai tad, ja muitas maksājums nesaskan ar muitas iestāžu aprēķināto maksājumu.

(3) Ja normatīvie akti paredz atbrīvojumu no muitas maksājumiem, šāds atbrīvojums ņemams vērā, aprēķinot muitas parādu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi pantā stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

186.pants. Kopīgie parādnieki

Ja parādnieki ir vairākas personas, tās kopīgi (solidāri) sedz muitas parādu.

187.pants. Muitas parāda nomaksāšana

(1) Muitas iestāžu paziņotais muitas maksājums parādniekam jānomaksā muitas iestāžu noteiktajā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt 10 dienas, skaitot no paziņošanas dienas. Termiņa pagarināšana pieļaujama tikai tad, ja muitas iestādēm tiek pamatoti pierādīts, ka parādnieks paziņojumu saņēmis par vēlu, lai varētu ievērot noteikto maksāšanas termiņu.

(2) Ikvienu muitas parādu parādnieka vietā var nomaksāt trešā persona.

188.pants. Galvojums muitas parāda segšanai

(1) Ja saskaņā ar šo likumu muitas iestādes pieprasa galvojumu muitas parāda segšanai, tas jānodrošina personai, kas ir vai arī var būt atbildīga par šo parādu. Ja parādnieks ir valsts iestāde, galvojums netiek pieprasīts. Muitas iestādēm galvojumu var iesniegt arī trešā persona. Muitas iestādes par vienu un to pašu muitas parādu drīkst pieprasīt tikai vienu galvojumu.

(2) Galvojums atbilst muitas parāda apjomam, bet gadījumā, ja muitas parāds vēl nav stājies spēkā, — aptuvenam, iespējami augstākam muitas parāda apjomam.

(3) No galvojuma atbrīvo, tiklīdz muitas parāds, par kuru tas pieprasīts, ir dzēsts vai arī vairs nevar rasties. Ja muitas parāds ir daļēji dzēsts vai var rasties no jauna tikai attiecībā uz daļu no parāda summas, par kuru iesniegts galvojums, pēc ieinteresētās personas lūguma izbeidzas daļa no galvojuma saistībām, ja attiecīgā summa to nodrošina.

(4) (Izslēgta ar 02.09.1999. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.05.1998., 02.09.1999. un 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Grozījumi trešajā daļā par tās papildināšanu ar teikumu stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)  

189.pants. Atbrīvošana no saistības samaksāt muitas maksājumus

(Izslēgts no 01.07.2002. ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

190.pants. Muitas parāda dzēšana

(1) Muitas parādu dzēš:

1) samaksājot muitas maksājumu;

2) atbrīvojot no saistības samaksāt muitas maksājumu;

3) anulējot muitas deklarāciju;

4) preces aizturot un konfiscējot, iznīcinot vai personai atsakoties no tām par labu valstij, ja preces pirms to izlaišanas tiek sabojātas vai tās ir neglābjami sabojājušās nepārvaramas varas darbības rezultātā;

5) preces, par kurām radies muitas parāds šā likuma 178.pantā noteiktajā kārtībā, aizturot to nelikumīgas ievešanas brīdī un nekavējoties vai vēlāk konfiscējot.

(2) Preču aizturēšanas un konfiscēšanas gadījumā muitas parāds netiek uzskatīts par dzēstu, ja saskaņā ar normatīvajiem aktiem soda apmēru nosaka, pamatojoties uz nodokļa lielumu, vai attiecīgā muitas parāda apjoms var būt par iemeslu krimināllietas vai administratīvā pārkāpuma lietas ierosināšanai.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2002. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

191.pants. Muitas parāda atjaunošana

Ja atbrīvošana no saistības samaksāt muitas maksājumu vai attiecīgā muitas maksājuma atmaksāšana ir nelikumīga, atjaunojas sākotnējais muitas parāds.

XXXII1 nodaļa. Nodokļu samaksas termiņa atlikšana

(Nodaļa 29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

191.1 Nodokļu samaksas termiņa atlikšanas piemērošana

(1) Pēc deklarētāja lūguma Valsts ieņēmumu dienests piešķir attiecīgo muitas maksājumos ietilpstošo nodokļu samaksas termiņa atlikšanu uz laiku līdz 30 dienām ar nosacījumu, ka uz nodokļu samaksas termiņa atlikšanas laiku tiek iesniegts galvojums.

(2) Pēc deklarētāja lūguma Valsts ieņēmumu dienests apkopo par kalendāro nedēļu vai kalendāro mēnesi nodokļu summas, attiecībā uz kurām piešķirta samaksas termiņa atlikšana.

(3) Ja nodokļu summas, attiecībā uz kurām piešķirta samaksas termiņa atlikšana, tiek apkopotas par kalendāro nedēļu, šo nodokļu samaksas termiņš ir ceturtās nedēļas piektdiena pēc šīs kalendārās nedēļas.

(4) Ja nodokļu summas, attiecībā uz kurām piešķirta samaksas termiņa atlikšana, tiek apkopotas par kalendāro mēnesi, šo nodokļu samaksas termiņš ir nākamā mēneša 15.datums.

(5) Ja, samaksas termiņam beidzoties, persona, kurai piešķirta nodokļu samaksas termiņa atlikšana, nav samaksājusi atlikto nodokļu maksājumu šajā pantā noteiktajā kārtībā, pamatparāda palielinājuma un nokavējuma nauda par nesamaksāto daļu tiek aprēķināta likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktajā kārtībā.

(6) Kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests piešķir muitas maksājumos ietilpstošo nodokļu samaksas termiņa atlikšanu, un kārtību, kādā šīs nodokļu summas tiek apkopotas par kalendāro nedēļu vai kalendāro mēnesi, nosaka Ministru kabinets.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001. Pants stājas spēkā 01.01.2003. Sk. Pārejas noteikumu 5. punktu)

I sadaļa
Muitas statistika un Latvijas kombinētā nomenklatūra
XXXIII nodaļa. Muitas statistika

192.pants. Ārējās tirdzniecības muitas statistika

Lai nodrošinātu valsts pārvaldes un citas institūcijas ar informāciju par ārējo tirdzniecību un muitas maksājumiem, Galvenā muitas pārvalde apkopo un apstrādā ziņas par preču pārvietošanu pāri muitas robežai, kā arī saskaņā ar normatīvo aktu normām sniedz un publicē muitas statistikas datus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

XXXIV nodaļa. Latvijas kombinētā nomenklatūra

193.pants. Latvijas kombinētās nomenklatūras kārtošana

(1) Finanšu ministrija nodrošina Latvijas kombinētās nomenklatūras kārtošanu:

1) sekojot kombinētās nomenklatūras grozījumiem;

2) nodrošinot Latvijas kombinētās nomenklatūras atbilstību Eiropas savienības kombinētajai nomenklatūrai;

3) pārstāvot Latvijas Republiku starptautiskajās organizācijās, kas veic kombinētās nomenklatūras un harmonizētās sistēmas preču klasifikatoru izstrādāšanu, grozīšanu un skaidrošanu.

(2) Finanšu ministrs apstiprina Latvijas kombinētās nomenklatūras ikgadējo versiju.

(3) Valsts ieņēmumu dienests, piemērojot normatīvos aktus, izmanto finanšu ministra apstiprināto Latvijas kombinētās nomenklatūras jaunāko versiju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.05.2002. un 12.06.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2003.)

194.pants. Preču identificēšana

Muitas iestādes Valsts ieņēmumu dienesta noteiktajā kārtībā identificē preces saskaņā ar Latvijas kombinēto nomenklatūru.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

195.pants. TARIC klasifikatora kārtošana

(1) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiek izveidots 22 zīmju vienotais TARIC klasifikators, kura pirmie 18 kodu cipari atbilst Eiropas Savienības vienotā TARIC klasifikatora kodu cipariem. Kodu ciparus no 19 līdz 22 izmanto, lai klasificētu Latvijas nodokļu administrēšanai nepieciešamās ziņas (piemēram, klasificējot informāciju par tirdzniecības politikas pasākumiem, pievienotās vērtības nodokļa likmēm, akcīzes nodokļa likmēm, statistisko informāciju).

(2) Ministru kabinets nosaka TARIC klasifikatora piemērošanas kārtību atbilstoši Eiropas Savienības TARIC klasifikatoram un ņemot vērā informatīvās sistēmas ieviešanas pakāpi. Valsts ieņēmumu dienests nodrošina TARIC klasifikatora elektroniskās datu bāzes uzturēšanu un aktualizēšanu atbilstoši grozījumiem normatīvajos aktos.

(02.09.1999. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.03.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē:

a) likums “Par Latvijas Republikas Muitas kodeksa apstiprināšanu” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 41. nr.);

b) Latvijas Republikas Muitas kodekss (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 41. nr.; 1992, 42. nr.; 1993, 34. nr.; 1995, 17. nr.; 1996, 22. nr.);

c) Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr. 113 “Grozījumi Latvijas Republikas Muitas kodeksā” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 10. nr.).

2. Šā likuma G sadaļas XXVII nodaļa “Preču muitas vērtība” stājas spēkā ar 1997.gada 1.septembri. Līdz šīs nodaļas spēkā stāšanās dienai preču muitas vērtību nosaka sakaņā ar likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)” ceturto nodaļu.

3. Grozījums likuma 91.pantā (attiecībā uz otrās daļas 3.punkta izslēgšanu), kā arī grozījums likuma 93.panta otrajā daļā (attiecībā uz Ministru kabineta tiesībām noteikt īpašus gadījumus, kad galvojums tranzīta procedūrai ir jāiesniedz) stājas spēkā 1999.gada 1.oktobrī.

(02.09.1999. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.09.1999.)

4. Grozījumi likuma 132.pantā stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

5. Grozījumi likuma 1., 7. un 13.1 pantā, B sadaļas un V nodaļas nosaukumā, 20., 24., 25., 26., 29. un 70.pantā, VIII, X un XVII nodaļā, 120., 122., 123., 125., 134., 137. un 147.pantā, 147.3 pants, grozījumi XXX nodaļā un H sadaļā, izņemot 191.1 pantu, stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā. 191.1 pants (2001.gada 29.marta likuma “Grozījumi Muitas likumā” redakcijās) stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

6. Likuma XVI nodaļa zaudē spēku 2002.gada 1.jūlijā.

(29.03.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

7. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.janvārim ir piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 1997.gada 17.decembra noteikumi nr.428 “Preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtība”;

2) Ministru kabineta 1998.gada 31.marta noteikumi nr.114 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — ievešana muitas noliktavā”;

3) Ministru kabineta 1998.gada 30.jūnija noteikumi nr.237 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — ievešana pārstrādei”;

4) Ministru kabineta 1998.gada 14.jūlija noteikumi nr.254 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — ievešana pārstrādei muitas kontrolē”;

5) Ministru kabineta 1998.gada 28.jūlija noteikumi nr.272 “Noteikumi par muitas brokeriem”;

6) Ministru kabineta 1998.gada 18.augusta noteikumi nr.312 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — izvešana pārstrādei”;

7) Ministru kabineta 1999.gada 21.decembra noteikumi nr.414 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — izvešana (eksports)”;

8) Ministru kabineta 2000.gada 21.marta noteikumi nr.112 “Kārtība, kādā izpildāma muitas procedūra — izlaišana brīvam apgrozījumam”;

9) Ministru kabineta 2000.gada 10.oktobra noteikumi nr.349 “Muitas procedūras — ievešana uz laiku — izpildes kārtība”;

10) Ministru kabineta 2002.gada 5.marta noteikumi nr.94 “Preču deklarēšanas un vienkāršotās muitošanas kārtība”;

11) Ministru kabineta 2001.gada 24.jūlija noteikumi nr.325 “Kārtība, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma aizsardzībai”;

12) Ministru kabineta 1997.gada 19.novembra noteikumi nr.380 “Noteikumi par beznodokļu tirdzniecības veikaliem”.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

8. Grozījumi Muitas likuma 1.panta vienpadsmitajā daļā, VII nodaļā, 90., 114.panta trešajā un piektajā daļā, 133., 134. un 170.pantā stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

9. Grozījumi Muitas likuma 1.panta divdesmit sestajā daļā, 13.1, 24., 107., 108. un 175.3 pantā (kas aizstāj šo pantu normu 2001.gada 29.marta likuma “Grozījumi Muitas likumā” redakcijas) stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

(02.05.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.06.2002.)

10. Grozījums likuma 12.pantā attiecībā uz piektās daļas izslēgšanu, kā arī grozījums 12.panta sestajā daļā un 149.panta trešajā un ceturtajā daļā attiecībā uz vārda “pieņemšanas” aizstāšanu ar vārdu “paziņošanas” stājas spēkā 2004.gada 1.februārī.

(06.11.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.12.2003.)

Likums stājas spēkā 1997.gada 1.jūlijā.

Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 11.jūnijā.
Valsts prezidenta vietā
Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis
Rīgā 1997.gada 27.jūnijā
01.02.2004