Darbības ar dokumentu
prezidents izsludina šādu likumu:
1.pants. 1972. gada Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.
2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.
3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 33. pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un par to Ārlietu ministrija paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".
The General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization meeting in Paris from 17 October to 21 November 1972, at its seventeenth session,
Noting that the cultural heritage and the natural heritage are increasingly threatened with destruction not only by the traditional causes of decay, but also by changing social and economic conditions which aggravate the situation with even more formidable phenomena of damage or destruction,
Considering that deterioration or disappearance of any item of the cultural or natural heritage constitutes a Harmful impoverishment of the heritage of all the nations of the world,
Considering that protection of this heritage at the national level often' remains incomplete because of the scale of the resources which it requires and of the insufficient economic, scientific and technical resources of the country where the property to be protected is situated,
Recalling that the Constitution of the Organization provides that it will maintain, increase and diffuse knowledge, by assuring the conservation and protection of the world's heritage, and recommending to the nations concerned the necessary international conventions,
Considering that the existing international conventions, recommendations and resolutions concerning cultural and natural property demonstrate the importance, for all the peoples of the world, of safeguarding this unique and irreplaceable property, to whatever people it may belong,
Considering that parts of the cultural or natural heritage are of outstanding interest and therefore need to be preserved as part of the world heritage of mankind as a whole,
Considering that, in view of the magnitude and gravity of the new dangers threatening them, it is incumbent on the international community as a whole to participate in the protection of the cultural and natural heritage of outstanding universal value, by the granting of collective assistance which, although not taking the place of action by the State concerned, will serve as an effective complement thereto,
Considering that it is essential for this purpose to adopt new provisions in the form of a convention establishing an effective system of collective protection of the cultural and natural heritage of outstanding universal value, organized on a permanent basis and in accordance with modern scientific methods, .
Having decided, at its sixteenth session, that this question should be made the subject of an international convention,
Adopts this sixteenth day of November 1972 this Convention.
I. DEFINITIONS OF THE CULTURAL AND THE NATURAL HERITAGE
Article 1
For the purposes of this Convention, the following shall be considered as "cultural heritage":
monuments: architectural works, works of monumental sculpture and painting, elements or structures of an archaeological nature, inscriptions, cave dwellings and combinations of features, which are of outstanding universal value from the point of view of history, art or science;
groups of buildings: groups of separate or connected buildings which, because of their architecture, their homogeneity or their place in the landscape, are of outstanding universal value from the point of view of history, art or science;
sites: works of man or the combined works of nature and of man, and areas including archaeological sites which are of outstanding universal value from the historical, aesthetic, ethnological or anthropological points of view.
Article 2
For the purposes of this Convention, the following shall be considered as "natural heritage":
natural features consisting of physical and biological formations or groups of such formations, which are of outstanding universal value from the aesthetic or scientific point of view;
geological and physiographical formations and precisely delineated areas which constitute the habitat of threatened species of animals and plants of outstanding universal value from the point of view of science or conservation;
natural sites or precisely delineated natural areas of outstanding universal value from the point of view of science, conservation or natural beauty.
Article 3
It is for each State Party to this Convention to identify and delineate the different properties situated on its territory mentioned in Articles 1 and 2 above.
II. NATIONAL PROTECTION AND INTERNATIONAL PROTECTION OF THE CULTURAL AND NATURAL HERITAGE
Article 4
Each State Party to this Convention recognizes that the duty of ensuring the identification, protection, conservation, presentation and transmission to future generations of the cultural and natural heritage referred to in Articles 1 and 2 and situated on its territory, belongs primarily to that State. It will do all it can to this end, to the utmost of its own resources and, where appropriate, with any international assistance and co-operation, in particular, financial, artistic, scientific and technical, which it may be able to obtain.
Article 5
To ensure that effective and active measures are taken for the protection, conservation and presentation of the cultural and natural heritage situated on its territory, each State Party to this Convention shall endeavour, in so far as possible, and as appropriate for each country:
(a) to adopt a general policy which aims to give the cultural and natural heritage a function in the life of the community and to integrate the protection of that heritage into comprehensive planning programmes;
(b) to set up within its territories, where such services do not exist, one or more services for the protection, conservation and presentation of the cultural and natural heritage with an appropriate staff and possessing the means to discharge their functions;
(c) to develop scientific and technical studies and research and to work out such operating methods as will make the State capable of counteracting the dangers that threaten its cultural or natural heritage;
(d) to take the appropriate legal, scientific, technical, administrative and financial measures necessary for the identification, protection, conservation, presentation and rehabilitation of this heritage; and
(e) to foster the establishment or development of national or regional centres for training in the protection, conservation and presentation of the cultural and natural heritage and to encourage scientific research in this field.
Article 6
1. Whilst fully respecting the sovereignty of the States on whose territory the cultural and natural heritage mentioned in Articles 1 and 2 is situated, and without prejudice to property rights provided by national legislation, the States Parties to this Convention recognize that such heritage constitutes a world heritage for whose protection it is the duty of the international community as a whole to co-operate.
2. The States Parties undertake, in accordance with the provisions of this Convention, to give their help in the identification, protection, conservation and preservation of the cultural and natural heritage referred to in paragraphs 2 and 4 of Article 11 if the States on whose territory it is situated so request.
3. Each State Party to this Convention undertakes not to take any deliberate measures which might damage directly or indirectly the cultural and natural heritage referred to in Articles 1 and 2 situated on the territory of other States Parties to this Convention.
Article 7
For the purpose of this Convention, international protection of the world cultural and natural heritage shall be understood to mean the establishment of a system of international co-operation and assistance designed to support States Parties to the Convention in their efforts to conserve and identify that heritage.
III. INTERGOVERNMENTAL COMMITTEE FOR THE PROTECTION OF THE WORLD CULTURAL AND NATURAL HERITAGE
Article 8
1. An Intergovernmental Committee for the Protection of the Cultural and Natural Heritage of Outstanding Universal Value, called "the World Heritage Committee", is hereby established within the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. It shall be composed of 15 States Parties to the Convention, elected by States Parties to the Convention meeting in general assembly during the ordinary session of the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. The number of States members of the Committee shall be increased to 21 as from the date of the ordinary session of the General Conference following the entry into force of this Convention for at least 40 States.
2. Election of members of the Committee shall ensure an equitable representation of the different regions and cultures of the world.
3. A representative of the International Centre for the Study of the Preservation and Restoration of Cultural Property (Rome Centre), a representative of the International Council of Monuments and Sites (ICOMOS) and a representative of the International Union for Conservation of Nature and Natural Resources (IUCN), to whom may be added, at the request of States Parties to the Convention meeting in general assembly during the ordinary sessions of the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, representatives of other intergovernmental or non-governmental organizations, with similar objectives, may attend the meetings of the Committee in an advisory capacity.
Article 9
1. The term of office of States members of the World Heritage Committee shall extend from the end of the ordinary session of the General Conference during which they are elected until the end of its third subsequent ordinary session.
2. The term of office of one-third of the members designated at the time of the first election shall, however, cease at the end of the first ordinary session of the General Conference following that at which they were elected; and the term of office of a further third of the members designated at the same time shall cease at the end of the second ordinary session of the General Conference following that at which they were elected. The names of these members shall be chosen by lot by the President of the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization after the first election.
3. States members of the Committee shall choose as their representatives persons qualified in the field of the cultural or natural heritage.
Article 10
1. The World Heritage Committee shall adopt its Rules of Procedure.
2. The Committee may at any time invite public or private organizations or individuals to participate in. its meetings for consultation on particular problems.
3. The Committee may create such consultative bodies as it deems necessary for the performance of its functions.
Article 11
1. Every State Party to this Convention shall, in so far as possible, submit to the World Heritage Committee an inventory of property forming part of the cultural and natural heritage, situated in its territory and suitable for inclusion in the list provided for in paragraph 2 of this Article. This inventory, which shall not be considered exhaustive, shall include documentation about the location of the property in question and its significance.
2. On the basis of the inventories submitted by States in accordance with paragraph 1, the Committee shall establish, keep up to date and publish, under the title of "World Heritage List, a list of properties forming part of the cultural heritage and natural heritage, as defined in Articles 1 and 2 of this Convention, which it considers as having outstanding universal value in terms of such criteria as it shall have established. An updated list shall be distributed at least every two years.
3. The inclusion of a property in the World Heritage List requires the consent of the State concerned. The inclusion of a property situated in a territory, sovereignty or jurisdiction over which is claimed by more than one State shall in no way prejudice the rights of the parties to the dispute.
4. The Committee shall establish, keep up to date and publish, whenever circumstances shall so require, under the title of "List of World Heritage in Danger", a list of the property appearing in the World Heritage List for the conservation of which major operations are necessary and for which assistance has been requested under this Convention. This list shall contain an estimate of the cost of such operations. The list may include only such property forming part of the cultural and natural heritage as is threatened by serious and specific dangers, such as the threat of disappearance caused by accelerated deterioration, large-scale public or private projects or rapid urban or tourist development projects; destruction caused by changes in the use or ownership of the land; major alterations due to unknown causes; abandonment for any reason whatsoever; the outbreak or the threat of an armed conflict; calamities and cataclysms; serious fires, earth quakes, landslides; volcanic eruptions; changes in water level, floods, and tidal waves. The Committee may at any time, in case of urgent need make a new entry in the List of World Heritage in Danger and publicize such entry immediately.
5. The Committee shall define the criteria on the basis of which a property belonging to the cultural or natural heritage may be included in either of the lists mentioned in paragraphs 2 and 4 of this article.
6. Before refusing a request for inclusion in one of the two lists mentioned in paragraphs 2 and 4 of this article, the Committee shall consult the State Party in whose territory the cultural or natural property in question is situated.
7. The Committee shall, with the agreement of the States concerned, co-ordinate and encourage the studies and research needed for the drawing up of the lists referred to in paragraphs 2 and 4 of this article.
Article 12
The fact that a property belonging to the cultural or natural heritage has not been included in either of the two lists mentioned in paragraphs 2 and 4 of Article 11 shall in no way be construed to mean that it does not have an outstanding universal value for purposes other than those resulting from inclusion in these lists.
Article 13
1. The World Heritage Committee shall receive and study requests for international assistance formulated by States Parties to this Convention with respect to property forming part of the cultural or natural heritage, situated in their territories, and included or potentially suitable for inclusion in the lists referred to in paragraphs 2 and 4 of Article 11. The purpose of such requests may be to secure the protection, conservation, presentation or rehabilitation of such property.
2. Requests for international assistance under paragraph 1 of this article may also be concerned with identification of cultural or natural property defined in Articles 1 and 2, when preliminary investigations have shown that further inquiries would be justified.
3. The Committee shall decide on the action to be taken with regard to these requests, determine where appropriate, the nature and extent of its assistance, and authorize the conclusion, on its behalf, of the necessary arrangements with the government concerned.
4. The Committee shall determine an order of priorities for its operations. It shall in so doing bear in mind the respective importance for the world cultural and natural heritage of the property requiring protection, the need to give international assistance to the property most representative of a natural environment or of the genius and the history of the peoples of the world, the urgency of the work to be done, the resources available to the States on whose territory the threatened property is situated and in particular the extent to which they are able to safeguard such property by their own means.
5. The Committee shall draw up, keep up to date and publicize a list of property for which international assistance has been granted.
6. The Committee shall decide on the use of the resources of the Fund established under Article 15 of this Convention. It shall seek ways of increasing these resources and shall take all useful steps to this end.
7. The Committee shall co-operate with international and national governmental and non-governmental organizations having objectives similar to those of this Convention. For the implementation of its programmes and projects, the Committee may call on such organizations, particularly the International Centre for the Study of the Preservation and Restoration of Cultural Property (the Rome Centre), the International Council of Monuments and Sites (ICOMOS) and the International Union for Conservation of Nature and Natural resources (IUCN), as well as on public and private bodies and individuals.
8. Decisions of the Committee shall be taken by a majority of two-thirds of its members present and voting. A majority of the members of the Committee shall constitute a quorum.
Article 14
1. The World Heritage Committee shall be assisted by a Secretariat appointed by the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation.
2. The Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation, utilizing to the fullest extent possible the services of the International Centre for the Study of the Preservation and the Restoration of Cultural Property (the Rome Centre), the International Council of Monuments and Sites (ICOMOS) and the International Union for Conservation of Nature and Natural Resources (IUCN) in their respective areas of competence and capability, sha1 prepare the Committee's documentation and the agenda of its meetings and shall have the responsibility for the implementation of its decisions.
IV. FUND FOR THE PROTECTION OF THE WORLD CULTURAL AND NATURAL HERITAGE
Article 15
1. A Fund for the Protection of the World Cultural and Natural Heritage of Outstanding Universal Value, called "the World Heritage Fund", is hereby established.
2. The Fund shall constitute a trust fund, in conformity with the provisions of the Financial Regulations of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
3. The resources of the Fund shall consist of:
(a) compulsory and voluntary contributions made by the States Parties to this Convention,
(b) contributions, gifts or bequests which may be made by:
(i) other States:
(ii) the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, other organizations of the United Nations system, particularly the United Nations Development Programme or other intergovernmental organizations;
(iii) public or private bodies or individuals;
(c) any interest due on the resources of the Fund;
(d) funds raised by collections and receipts from events organized for the benefit of the Fund; and
(e) all other resources authorized by the Fund's regulations, as drawn up by the World Heritage Committee.
4. Contributions to the Fund and other forms of assistance made available to the Committee may be used only for such purposes as the Committee shall define. The Committee may accept contributions to be used only for a certain programme or project, provided that the Committee shall have decided on the implementation of such programme or project. No political conditions may be attached to contributions made to the Fund.
Article 16
1. Without prejudice to any supplementary voluntary contribution, the States Parties to this Convention undertake to pay regularly, every two years, to the World Heritage Fund, contributions, the amount of which, in the form of a uniform percentage applicable to all States, shall be determined by the General Assembly of States Parties to the Convention, meeting during the sessions of the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. This decision of the General Assembly requires the majority of the States Parties present and voting, which have not made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article. In no case shall the compulsory contribution of States Parties to the Convention exceed 1% of the contribution to the Regular budget of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
2. However, each State referred to in Article 31 or in Article 32 of this Convention may declare, at the time of the deposit of its instruments of ratification, acceptance or accession, that it shall not be bound by the provisions of paragraph 1 of this Article.
3. A State Party to the Convention which has made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article may at any time withdraw, the said declaration by notifying the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. However, the withdrawal of the declaration shall not take effect in regard to the compulsory contribution due by the State until the date of the subsequent General Assembly of States Parties to the Convention.
4. In order that the Committee may be able to plan its operations effectively, the contributions of States Parties to this Convention which have made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article, shall be paid on a regular basis, at least every two years, and should not be less than the contributions which they should have paid if they had been bound by the provisions of paragraph 1 of this Article.
5. Any State Party to the Convention which is in arrears with the payment of its compulsory or voluntary contribution for the current year and the calendar year immediately preceding it shall not be eligible as a Member of the World Heritage Committee, although this provision shall not apply to the first election.
The terms of office of any such State which is already a member of the Committee shall terminate at the time of the elections provided for in Article 8, paragraph 1 of this Convention.
Article 17
The States Parties to this Convention shall consider or encourage the establishment of national, public and private foundations or associations whose purpose is to invite donations for the protection of the cultural and natural heritage as defined in Articles 1 and 2 of this Convention.
Article 18
The States Parties to this Convention shall give their assistance to international fund-raising campaigns organized for the World Heritage Fund under the auspices of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. They shall facilitate collections made by the bodies mentioned in paragraph 3 of Article 15 for this purpose.
V. CONDITIONS AND ARRANGEMENTS FOR INTERNATIONAL ASSISTANCE
Article 19
Any State Party to this Convention may request international assistance for property forming part of the cultural or natural heritage of outstanding universal value situated within its territory. It shall submit with its request such information and documentation provided for in Article 21 as it has in its possession and as will enable the Committee to come to a decision.
Article 20
Subject to the provisions of paragraph 2 of Article 13, sub-paragraph (c) of Article 22 and Article 23, international assistance provided for by this Convention may be granted only to property forming part of the cultural and natural heritage which the World Heritage Committee has decided, or may decide, to enter in one of the lists mentioned in paragraphs 2 and 4 of Article 11.
Article 21
1. The World Heritage Committee shall define the procedure by which requests to it for international assistance shall be considered and shall specify the content of the request, which should define the operation contemplated, the work that is necessary, the expected cost thereof, the degree of urgency and the reasons why the resources of the State requesting assistance do not allow it to meet all the expenses. Such requests must be supported by experts' reports whenever possible.
2. Requests based upon disasters or natural calamities should, by reasons of the urgent work which they may involve, be given immediate, priority consideration by the Committee, which should have a reserve fund at its disposal against such contingencies.
3. Before coming to a decision, the Committee shall carry out such studies and consultations as it deems necessary.
Article 22
Assistance granted by the World Heritage Committee may take the following forms:
(a) studies concerning the artistic, scientific and technical problems raised by the protection, conservation, presentation and rehabilitation of the cultural and natural heritage, as defined in paragraphs 2 and 4 of Article 11 of this Convention;
(b) provision of experts, technicians and skilled labour to ensure that the approved work is correctly carried out;
(c) training of staff and specialists at all levels in the field of identification, protection, conservation, presentation and rehabilitation of the cultural and natural heritage;
(d) supply of equipment which the State concerned does not possess or is not in a position to acquire;
(e) low-interest or interest-free loans which might be repayable on a long-term basis;
(f) the granting, in exceptional cases and for special reasons, of non-repayable subsidies.
Article 23
The World Heritage Committee may also provide international assistance to national or regional centres for the training of staff and specialists at all levels in the field of identification, protection, conservation; presentation and rehabilitation of the cultural and natural heritage.
Article 24
International assistance on a large scale shall be preceded by detailed scientific, economic and technical studies. These studies shall draw upon the most advanced techniques for the protection, conservation, presentation and rehabilitation of the natural and cultural heritage and shall be consistent with the objectives of this Convention. The studies shall also seek means of making rational use of the resources available in the State concerned.
Article 25
As a general rule, only part of the cost of work necessary shall be borne by the international community. The contribution of the State benefiting from international assistance shall constitute a substantial share of the resources devoted to each programme or project, unless its resources do not permit this.
Article 26
The World Heritage Committee and the recipient State shall define in the agreement they conclude the conditions in which a programme or project for which international assistance under the terms of this Convention is provided, shall be carried out. It shall be the responsibility of the State receiving such international assistance to continue to protect, conserve and present the property so safeguarded, in observance of the conditions laid down by the agreement.
VI. EDUCATIONAL PROGRAMMES
Article 27
1. The States Parties to this Convention shall endeavour by all appropriate means, and in particular by educational and information programmes, to strengthen appreciation and respect by their peoples of the cultural and natural heritage defined in Articles 1 and 2 of the Convention.
2. They shall undertake to keep the public broadly informed of the dangers threatening this heritage and of activities carried on in pursuance of this Convention.
Article 28
States Parties to this Convention which receive international assistance under the Convention shall take appropriate measures to make known the importance of the property for which assistance has been received and the role played by such assistance.
VII. REPORTS
Article 29
1. The States Parties to this Convention shall, in the reports which they submit to the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization on dates and in a manner to be determined by it, give information on the legislative and administrative provisions which they have adopted and other action which they have taken for the application of this Convention, together with details of the experience acquired in this field.
2. These reports shall be brought to the attention of the World Heritage Committee.
3. The Committee shall submit a report on its activities at each of the ordinary sessions of the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
VIII. FINAL CLAUSES
Article 30
This Convention is drawn up in Arabic, English, French, Russian and Spanish, the five texts being equally authoritative.
Article 31
1. This Convention shall be subject to ratification or acceptance by States members of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization in accordance with their respective constitutional procedures.
2. The instruments of ratification or acceptance shall be deposited with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
Article 32
1. This Convention shall be open to accession by all States not members of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization which are invited by the General Conference of the Organization to accede to it.
2. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
Article 33
This Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the twentieth instrument of ratification, acceptance or accession, but only with respect to those States which have deposited their respective instruments of ratification, acceptance or accession on or before that date. It shall enter into force with respect to any other State three months after the deposit of its instrument of ratification, acceptance or accession.
Article 34
The following provisions shall apply to those States Parties to this Convention which have a federal or non-unitary constitutional system:
(a) with regard to the provisions of this Convention, the implementation of which comes under the legal jurisdiction of the federal or central legislative power, the obligations of the federal or central government shall be the same as for those States Parties which are not federal States;
(b) with regard to the provisions of this Convention, the implementation of which comes under the legal jurisdiction of individual constituent States, countries, provinces or cantons that are not obliged by the constitutional system of the federation to take legislative measures, the federal government shall inform the competent authorities of such States, countries, provinces or cantons of the said provisions, with its recommendation for their adoption.
Article 35
1. Each State Party to this Convention may denounce the Convention.
2. The denunciation shall be notified by an instrument in writing, deposited with the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
3. The denunciation shall take effect twelve months after the receipt of the instrument of denunciation. It shall not affect the financial obligations of the denouncing State until the date on which the withdrawal takes effect.
Article 36
The Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization shall inform the States members of the Organization, the States not members of the Organization which are referred to in Article 32, as well as the United Nations, of the deposit of all the instruments of ratification, acceptance, or accession provided for in Articles 31 and 32, and of the denunciations provided for in Article 35.
Article 37
1. This Convention may be revised by the General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation. Any such revision shall, however, bind only the States which shall become Parties to the revising convention.
2. If the General Conference should adopt a new convention revising this Convention in whole or in part, then, unless the new convention otherwise provides, this Convention shall cease to be open to ratification, acceptance or accession, as from the date on which the new revising convention enters into force.
Article 38
In conformity with Article 102 of the Charter of the United Nations, this Convention shall be registered with the Secretariat of the United Nations at the request of the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization.
Done in Paris, this twenty-third day, of November 1972, in two authentic copies bearing the signature of the President of the seventeenth session of the General Conference and of the Director-General of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, which shall be deposited in the archives of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, and certified true copies of which shall be delivered to all the States referred to in Articles 31 and 32 as well as to the United Nations.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference, sanākusi Parīzē, no 1972. gada 17. oktobra līdz 21. novembrim uz savu septiņpadsmito sesiju,
konstatējot, ka kultūras un dabas mantojumam arvien vairāk draud izzušana, ko izsauc ne tikai tradicionāli bojājumi, bet arī sociālās un ekonomiskās dzīves attīstība, kas tos vēl padziļina ar bīstamākām un graujošākām parādībām,
ņemot vērā, ka jebkuras kultūras vērtības vai dabas objekta bojāšanās vai izzušana ir kaitīgs zaudējums visām pasaules tautām,
ņemot vērā, ka šī mantojuma aizsardzība valstiskā līmenī bieži vien ir nepietiekama sakarā ar to līdzekļu apjomu, ko tā prasa, un valsts, kuras teritorijā šī aizsargājamā vērtība atrodas, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko resursu nepietiekamību,
atgādinot, ka Organizācijas Statūti nosaka, ka tā palīdz saglabāt, attīstīt un izplatīt zināšanas, rūpējoties par visas cilvēces mantojuma aizsardzību un saglabāšanu, kā arī rekomendējot ieinteresētajām valstīm noslēgt atbilstošas starptautiskas konvencijas,
uzskatot, ka pastāvošās starptautiskās konvencijas, rekomendācijas un rezolūcijas kultūras un dabas vērtību interesēs liecina par to, kāda nozīme visām pasaules tautām ir pasaules unikālo un neaizvietojamo vērtību saglabāšanai, neatkarīgi no tā, kādai tautai tās pieder,
ņemot vērā, ka dažas kultūras un dabas mantojuma vērtības izraisa ārkārtēju interesi, un tādēļ ir nepieciešama to kā visas cilvēces mantojuma daļas saglabāšana,
ņemot vērā, ka sakarā ar jauno briesmu mērogiem un nopietnību, kas to apdraud, visai starptautiskajai sabiedrībai kopīgi jāpiedalās īpašas nozīmes universālas vērtības dabas un kultūras mantojuma aizsardzībā, kas neizslēdz ieinteresētās valsts, kuras teritorijā atrodas šī vērtība, darbību, kas to efektīvi papildinās,
ņemot vērā, ka šim nolūkam nepieciešams pieņemt jaunu vienošanos, kas nodrošinātu efektīvu īpašas nozīmes universālas, kultūras un dabas pieminekļu kolektīvās aizsardzības sistēmu, kas būtu organizēta uz pastāvīga pamata un saskaņā ar mūsdienīgām zinātniskām metodēm,
nolemjot savā sešpadsmitajā sesijā, ka šim jautājumam jākļūst par starptautiskas konvencijas objektu,
pieņem šajā 1972. gada sešpadsmitā novembra dienā šo Konvenciju.
I. KULTŪRAS UN DABAS MANTOJUMA DEFINĪCIJA
Šajā Konvencijā ar "kultūras mantojumu" tiek saprasts:
pieminekļi: arhitektūra, monumentālās skulptūras un glezniecības darbi, arheoloģiski elementi vai struktūras, uzraksti, alas vai elementu grupas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa;
ansambļi: atsevišķu vai apvienotu ēku grupas, kam dēļ to arhitektūras, vienotības vai to vietas ainavā ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa;
ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa.
Šajā konvencijā ar "dabas mantojumu" tiek saprasts:
dabas pieminekļi, kas radušies no fizikāliem vai bioloģiskiem veidojumiem vai šādu veidojumu grupām, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no estētikas vai zinātnes viedokļa;
ģeoloģiski vai fizioģeogrāfiski veidojumi un stingri noteiktas zonas, kas ir kādas apdraudētas dzīvnieku vai augu sugas dzīves vieta, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no zinātnes vai saglabāšanas viedokļa;
ievērojamas dabas vietas vai ierobežotas dabas teritorijas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no zinātnes, saglabāšanas vai dabas skaistuma viedokļa.
Katrai šīs Konvencijas dalībvalstij ir jānosaka dažādas iepriekš 1. un 2. pantā minētās vērtības, kas atrodas tās teritorijā .
II. KULTŪRAS UN DABAS MANTOJUMA NACIONĀLĀ UN STARPTAUTISKĀ AIZSARDZĪBA
Katra šīs Konvencijas dalībvalsts atzīst, ka pienākums nodrošināt kultūras un dabas mantojuma, kas minēts 1. un 2. pantā un, kas atrodas tās teritorijā, identifikācija, aizsardzība, konservācija, popularizācija un nodošana nākošajām paaudzēm vispirmām kārtām gulstas uz šo valsti. Tādēļ tā darīs visu, kas ir tās spēkos, gan maksimāli izmantojot esošos resursus, gan arī nepieciešamības gadījumā izmantojot starptautisko, tajā skaitā jebkuru tai pieejamo finansiālo, māksliniecisko, zinātnisko un tehnisko palīdzību un sadarbību.
Lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku kultūras un dabas mantojuma, kas atrodas to teritorijā, aizsardzību, konservāciju un popularizāciju, šīs Konvencijas dalībvalstis iespēju robežās un atbilstoši katras valsts apstākļiem centīsies:
(a) īstenot atbilstošu politiku, kuras mērķis būtu piešķirt kultūras un dabas mantojumam zināmas funkcijas sabiedrības dzīvē, kā arī iekļaut šī mantojuma aizsardzību aptverošas plānošanas programmās;
(b) nodibināt, ja tādu vēl nav, savā teritorijā vienu vai vairākus kultūras un dabas mantojuma aizsardzības, konservācijas un popularizācijas dienestus, kam būtu atbilstošs personāls un līdzekļi, kas ļautu izpildīt tiem uzliktos pienākumus;
(c) attīstīt zinātnes un tehnikas studijas un pētījumus un pilnveidot darba metodes, kas ļauj valstij novērst briesmas, kas draud tās kultūras un dabas mantojumam;
(d) veikt atbilstošus juridiskus, zinātniskus, tehniskus, administratīvus un finansu pasākumus, lai atklātu, aizsargātu, konservētu, popularizētu un atjaunotu šo mantojumu;
(e) atbalstīt tādu nacionālu vai reģionālu centru izveidošanu vai attīstību, kas sagatavo speciālistus kultūras un dabas mantojuma aizsardzībai, konservācijai vai popularizācijai, kā arī lai veicinātu zinātniskos pētījumus šajā jomā.
1. Pilnībā respektējot valstu suverenitāti, kuru teritorijā atrodas kultūras un dabas mantojums, kas minēts 1. un 2. pantā, un neierobežojot tiesības, ko paredz valsts likumdošana attiecībā uz minēto mantojumu, šīs Konvencijas dalībvalstis atzīst, ka tas ir visas pasaules mantojums, kura aizsardzībā jāsadarbojas visai starptautiskajai sabiedrībai.
2. Tādēļ dalībvalstis apņemas, saskaņā ar šīs Konvencijas nosacījumiem, palīdzēt identificēt, aizsargāt, konservēt un saglabāt kultūras un dabas mantojumu, kas minēti 11. panta 2. un 4. punktā, ja to lūdz valstis, kuru teritorijā tas atrodas.
3. Dalībvalstis apņemas, saskaņā ar šīs Konvencijas nosacījumiem, neveikt nekādas apzinātas darbības, kas varētu tieši vai netieši nodarīt zaudējumus citu šīs Konvencijas dalībvalstu teritorijā esošajam kultūras un dabas mantojumam, kas minēts 1. un 2. pantā.
Šajā Konvencijā ar starptautisku pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsargāšanu tiek domāta starptautiskas sadarbības un palīdzības sistēmas radīšana, lai palīdzētu Konvencijas dalībvalstīm to centienos saglabāt un atklāt šo mantojumu.
III. PASAULES KULTŪRAS UN DABAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBAS STARPVALDĪBU KOMITEJA
1. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ietvaros tiek nodibināta īpašas nozīmes universālas vērtības pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības starpvaldību "Pasaules mantojuma komiteja". Tā sastāv no piecpadsmit Konvencijas dalībvalstīm, ko ievēl Konvencijas dalībvalstis, kas sapulcējas uz Ģenerālo asambleju Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālās konferences laikā. Valstu skaits, kas ietilpst komitejā tiks papildināts līdz 21 valstij, sākot no kārtējās Ģenerālās konferences sesijas, kas notiks pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā ne mazāk kā 40 valstīs.
2. Komitejas locekļu vēlēšanās ir jānodrošina taisnīga dažādu pasaules reģionu un kultūru pārstāvniecība.
3. Komitejas sēdēs ar padomdevēja tiesībām var piedalīties pārstāvji no Starptautiskā kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centra (Romas centra), Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu aizsardzības padomes (ICOMOS) un no Starptautiskās dabas un dabas bagātību aizsardzības savienības (IUNC), kam pēc Konvencijas dalībvalstu, kas sapulcējas uz Ģenerālo asambleju kārtējās Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālās konferences laikā, lūguma var pievienoties citu starpvaldību vai nevalstisku organizāciju, kam ir tādi paši mērķi, pārstāvji.
1. Pasaules mantojuma komitejas dalībvalstu pilnvaras stājas spēkā sākot no Ģenerālās konferences kārtējās sesijas, kurā tās tika ievēlētas, beigām līdz trešās tai sekojošās kārtējās sesijas beigām.
2. Pilnvaru termiņš vienai trešdaļai dalībvalstu, kas tika noteiktas pirmo vēlēšanu laikā, beidzas Ģenerālās konferences pirmās kārtējās sesijas beigās, kas seko tai, kurā tās tika ievēlētas, bet otrās dalībvalstu trešdaļas, kas tika noteiktas tajā pat laikā, pilnvaru termiņš beidzas Ģenerālās konferences otrās kārtējās sesijas beigās, kas seko tai, kurā tās tika ievēlētas. Šīs dalībvalstis izlozes kārtībā nosaka Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālās konferences priekšsēdētājs pēc pirmajām vēlēšanām.
3. Komitejas dalībvalstis izvēlas par saviem pārstāvjiem personas, kuras ir kompetentas kultūras vai dabas mantojuma jomā.
1. Pasaules mantojuma komiteja pieņem savus procedūras noteikumus.
2. Komiteja jebkurā laikā uz savām sēdēm konsultācijām atsevišķos jautājumos var uzaicināt sabiedrisko vai privāto organizāciju pārstāvjus, kā arī privātpersonas.
3. Komiteja var veidot konsultatīvas institūcijas, kuras tā uzskata par nepieciešamām savu uzdevumu veikšanai.
11. pants
1. Katra šīs Konvencijas dalībvalsts savu iespēju robežās iesniedz Pasaules mantojuma komitejai sarakstu, kurā iekļautas kultūras un dabas mantojuma vērtības, kas atrodas tās teritorijā, kā paredzēts šī panta 2. punktā. Šim uzskaitījumam, ko nevajag uzskatīt par izsmeļošu, jāsatur dokumentācija par minēto vērtību atrašanās vietu un to nozīmi.
2. Uz šo sarakstu pamata, kas dalībvalstīm jāiesniedz saskaņā ar 1. punktu, Komiteja sastāda, papildina un publicē sarakstu ar nosaukumu "Pasaules mantojuma saraksts", kurā iekļautas kultūras un dabas mantojuma vērtības, kas noteiktas šīs Konvencijas 1. un 2. pantā, un kurām, pēc Komitejas domām, ir īpašas nozīmes universāla vērtība saskaņā ar tās noteiktajiem kritērijiem. Papildinātais saraksts tiek izsūtīts ne retāk kā reizi divos gados.
3. Vērtību iekļaušana Pasaules mantojuma sarakstā nevar tikt izdarīta bez ieinteresētās dalībvalsts piekrišanas. Tādu vērtību iekļaušana sarakstā, kuras atrodas teritorijās, par kuru suverenitāti vai jurisdikciju apstrīd vairāk nekā viena valsts, nekādā gadījumā neietekmē strīda pušu intereses.
4. Nepieciešamības gadījumā, Komiteja sastāda, atjauno un publicē "Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstu", par tiem Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajām kultūras un dabas mantojuma objektiem, kuru glābšanai nepieciešams ievērojams darbs un kam šīs Konvencijas ietvaros tika lūgta palīdzība. Šajā sarakstā tiek norādītas aptuvenas izmaksas šādas operācijas veikšanai. Šajā sarakstā var tikt iekļauti tikai tie kultūras un dabas mantojuma objekti, kam draud nopietnas un konkrētas briesmas, piemēram, izzušanas draudi progresējošu postījumu rezultātā, no apjomīgu sabiedrisku vai privātu darbu veikšanas, straujas pilsētu un tūrisma attīstības, postījumiem, kas saistīti ar zemes lietošanas vai īpašumtiesību izmaiņām, nopietni, nenoskaidrotu cēloņu radīti postījumi, pamešana jebkuru iemeslu dēļ, stihiskas nelaimes un kataklizmas, bruņotu konfliktu draudi, lieli ugunsgrēki, zemestrīces, nobrukumi, vulkāna izvirdumi, ūdens līmeņa izmaiņas, plūdi, plūdmaiņas. Ārkārtējas situācijas gadījumā Komiteja jebkurā laikā var iekļaut Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā jaunu objektu un par to nekavējoties paziņot.
5. Komiteja nosaka kritērijus, uz kuru pamata kultūras un dabas mantojuma objektus var iekļaut abos sarakstos, kas minēti šī panta 2. un 4. punktā.
6. Pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par vērtības neiekļaušanu vienā no abiem sarakstiem, kas minēti šī panta 2. un 4. punktā, Komiteja konsultējas ar dalībvalstīm, kuru teritorijā atrodas augstākminētā kultūras un dabas mantojuma objekts.
7. Komiteja, vienojoties ar ieinteresētajām valstīm, koordinē un veicina pētījumu veikšanu, kas nepieciešami, lai sastādītu sarakstus, kas minēti šī panta 2. un 4. punktā.
Tas fakts, ka kāds kultūras vai dabas mantojuma objekts nav iekļauts vienā no abiem sarakstiem, kas minēti 11. panta 2. un 4. punktā, nekādā ziņā nenozīmē, ka tam nepiemīt īpašas nozīmes universāla vērtība vai citi mērķi kā tie, kas izriet no iekļaušanas šajos sarakstos.
1. Pasaules mantojuma komiteja saņem un izskata pieprasījumus starptautiskās palīdzības piešķiršanai, ko formulējušas šīs Konvencijas dalībvalstis attiecībā uz to teritorijā esošajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, kas ir iekļauti vai kuri var tikt iekļauti sarakstos, kas minēti 11. panta 2. un 4. punktā. Šādu pieteikumu priekšmets var būt šo objektu aizsardzība, konservācija, popularizācija vai atjaunošana.
2. Pieprasījumi starptautiskajai palīdzībai, atbilstoši šī panta 1. punktam, var būt saistīti arī ar kultūras un dabas mantojuma, kas noteikts 1. un 2. pantā, identifikāciju, gadījumos, kad iepriekšējie pētījumi ir pierādījuši, ka tas attaisnosies.
3. Komiteja izlemj par šiem pieprasījumiem, vajadzības gadījumā nosaka savas palīdzības raksturu un apjomu un atļauj savā vārdā noslēgt ar ieinteresētajām valdībām nepieciešamās vienošanās.
4. Komiteja nosaka savu operāciju secību. Tā to dara, ņemot vērā aizsargājamā kultūras un dabas mantojuma objekta nozīmīgumu, nepieciešamību nodrošināt visraksturīgāko dabas, pasaules tautu ģēnija un vēstures objektu starptautisko aizsardzību un nepieciešamo darbu steidzamību, valstu resursus, kuru teritorijā atrodas šie objekti un kādā mērā tās varētu nodrošināt šo objektu aizsardzību ar saviem līdzekļiem.
5. Komiteja sastāda, atjauno un papildina sarakstu, kurā iekļauti objekti, kam tiek piešķirta starptautiskā palīdzība.
6. Komiteja pieņem lēmumu par fonda, kas dibināts saskaņā ar šīs Konvencijas 15. pantu, līdzekļu izmantošanu. Tā meklē iespējas palielināt šos resursus un darīs visu iespējamo, lai to paveiktu.
7. Komiteja sadarbojas ar starptautiskām un nacionālām, valstiskām un nevalstiskām organizācijām, kuru mērķis ir līdzīgs šīs Konvencijas mērķiem. Savu programmu un projektu veikšanai Komiteja var griezties pēc palīdzības pie Starptautiskā kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centra (Romas centra), Starptautiskās pieminekļu un vēsturisko vietu padomes (ICOMOS) un Starptautiskās dabas un dabas bagātību konservācijas savienības (IUNC), kā arī pie valstiskām un privātām organizācijām un privātpersonām.
8. Komitejas lēmumus pieņem ar divu trešdaļu klātesošo vairākumu, kas piedalās balsošanā. Kvorumu sastāda Komitejas locekļu vairākums.
1. Pasaules mantojuma komitejai palīdz Sekretariāts, ko nozīmē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektors.
2. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektors, maksimāli izmantojot Starptautiskā kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centra (Romas centra), Starptautiskās pieminekļu un vēsturisko vietu padomes (ICOMOS) un Starptautiskās dabas un dabas bagātību konservācijas savienības (IUNC) pakalpojumus, kas ir to kompetencē un atbilst to iespējām, gatavo Komitejas dokumentāciju, tās sēžu dienaskārtību un nodrošina tās lēmumu izpildi.
IV. PASAULES KULTŪRAS UN DABAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBAS FONDS
1. Ar šo tiek nodibināts "Pasaules mantojuma fonds" — pasaules īpašas nozīmes universālas vērtības kultūras un dabas mantojuma fonds.
2. Šis Fonds, saskaņā ar Nolikumu par Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas finansēm, ir mērķfonds.
3. Fonda līdzekļus veido:
(a) šīs Konvencijas dalībvalstu labprātīgas un obligātas iemaksas;
(b) naudas ieguldījumi, dāvinājumi un novēlējumi, ko var izdarīt:
(i) citas valstis;
(ii) Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija vai citas Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas organizācijas, tai skaitā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma vai citas starpvaldību organizācijas;
(iii) valstiskas vai privātas organizācijas vai fiziskas personas;
(c) procenti no naudas, ko Fonds aizdod;
(d) summas, kas savāktas vai ienākušas no pasākumiem, kas rīkoti Starptautiskā fonda labā,
(e) jebkuri citi līdzekļi, kas ir apstiprināti saskaņā ar Pasaules mantojuma komitejas izstrādātajiem fonda noteikumiem.
4. Iemaksas fondā un citi palīdzības veidi Komitejai, var tikt izmantoti tikai Komitejas noteiktiem mērķiem. Komiteja var pieņemt iemaksas, kas paredzētas tikai noteiktai programmai vai projektam ar noteikumu, ka Komiteja nolems realizēt šo programmu vai projektu. Iemaksām Fondā nav nekādu politisku saistību.
1. Nekaitējot nekādiem brīvprātīgiem ziedojumiem, šīs Konvencijas dalībvalstis apņemas regulāri, katru otro gadu, Pasaules mantojuma fondā veikt iemaksas, kuru summu, procentuāli vienādu visām valstīm, noteiks Konvencijas dalībvalstu Ģenerālā asambleja, kas sanāk uz Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālās konferences sesiju. Lai Ģenerālā asambleja šo lēmumu pieņemtu, ir nepieciešams to klātesošo un balsojošo dalībvalstu balsu vairākums, kas nav izdarījušas paziņojumu, kas minēts šī panta 2. punktā. Nekādā gadījumā šīs Konvencijas dalībvalstu obligātā iemaksa nedrīkst pārsniegt 1% no viņu iemaksas Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas parastajā budžetā.
2. Taču kā noteikts šīs Konvencijas 31. pantā vai 32. pantā, katra valsts, nododot savus ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus, var paziņot, ka tā nebūs saistīta ar šī panta 1. punkta noteikumiem.
3. Konvencijas dalībvalsts, kas izdarījusi šo paziņojumu, kas noteikts šī panta 2. punktā, jebkurā laikā var atsaukt augstākminēto paziņojumu, par to informējot Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektoru. Taču iesnieguma atsaukšana ietekmēs šīs valsts obligāto iemaksu tikai no kārtējās dalībvalstu Ģenerālās asamblejas dienas.
4. Lai Komiteja varētu efektīvi plānot savu darbību, tām šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas iesniegušas paziņojumu, kas noteikts šī panta 2. punktā, iemaksas jāveic regulāri, vismaz reizi divos gados, un tās nevar būt mazākas par tām iemaksu summām, ko tām jāmaksā gadījumā, ja tās būtu saistītas ar šī panta 1. punkta noteikumiem.
5. Jebkura Konvencijas dalībvalsts, kam ir obligāto vai brīvprātīgo iemaksu parādi par tekošo gadu un kalendāro gadu, kurš bija tieši pirms tā, nevar tikt ievēlēta Pasaules mantojuma fonda komitejā, taču šis noteikums netiek pielietots pirmajās vēlēšanās.
Tādas valsts, kas jau ir Komitejas loceklis, pilnvaras beidzas vēlēšanu brīdī, kas noteikts šīs Konvencijas 8. panta 1. punktā.
Šīs Konvencijas dalībvalstis veicina valstisku vai privātu fondu vai asociāciju rašanos, kuru mērķis ir atbalstīt ziedojumus kultūras un dabas mantojuma aizsardzībai, kā tas ir noteikts šīs Konvencijas 1. un 2. pantā.
Šīs Konvencijas dalībvalstīm jāatbalsta starptautiskas līdzekļu vākšanas kampaņas, ko organizē Pasaules mantojuma fonds Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas aizsardzībā. Tās veicina līdzekļu vākšanu, ko veic šim mērķim paredzētas organizācijas, kas minētas 15. panta 3. punktā.
V. STARPTAUTISKĀS PALĪDZĪBAS PIEŠĶIRŠANAS NOTEIKUMI UN VEIDS
Jebkura šīs Konvencijas dalībvalsts var griezties ar lūgumu piešķirt starptautisku palīdzību par labu to teritorijā esošām kultūras vērtībām un dabas mantojumam, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība. Tai kopā ar lūgumu ir jāiesniedz tāda 21. pantā noteiktā informācija un dokumenti, kas ir tās rīcībā un, kas Komitejai ļautu pieņemt lēmumu.
Atbilstoši 13. panta 2. punkta, 22. panta (c) apakšpunkta un 23. panta noteikumiem, starptautiskā palīdzība, ko paredz šī Konvencija var tikt piešķirta tikai objektam, kas ir kultūras un dabas mantojuma daļa, ko Pasaules mantojuma komiteja ir nolēmusi, vai var nolemt, iekļaut vienā no sarakstiem, kas minēti 11. panta 2. un 4. punktā.
1. Pasaules mantojuma komiteja nosaka kārtību kādā tā izskata iesniegtos lūgumus piešķirt starptautisko palīdzību, kas tai būtu jāsniedz, un norāda, kam jābūt iesniegumā, kurā jābūt paredzamās darbības, nepieciešamo darbu, to aptuveno izmaksu, steidzamības aprakstam un iemeslu izklāstam, kuru dēļ valsts, kura griežas ar lūgumu, līdzekļi neļauj tai pilnībā segt nepieciešamos izdevumus. Katru reizi, kad tas ir iespējams lūgumiem jāpievieno ekspertu slēdziens.
2. Lūgumus, kas iesniegti sakarā ar katastrofām vai stihiskām nelaimēm, ņemot vērā darbu steidzīgumu, kas var būt būs jāveic, Komitejai, kam tādiem gadījumiem jābūt rezerves fondam, ir jāizskata pirmām kārtām.
3. Pirms lēmuma pieņemšanas Komiteja var veikt izpēti vai konsultācijas, kādas tā uzskatīs par nepieciešamu.
Pasaules mantojuma komitejas palīdzībai var būt sekojošas formas:
(a) šīs Konvencijas 11. panta 2. un 4. punktā noteiktā kultūras un dabas mantojuma aizsardzības, konservācijas, popularizācijas un atjaunošanas gaitā atklāto māksliniecisko, zinātnisko un tehnisko problēmu pētīšana;
(b) ekspertu, tehniķu un kvalificētu strādnieku nosūtīšana, lai pārliecinātos, ka apstiprinātais darbs tiek veikts pareizi;
(c) darbinieku un speciālistu apmācība visos līmeņos kultūras un dabas mantojuma noteikšanai, aizsardzībai, konservācijai, popularizācijai un atjaunošanai;
(d) tādu iekārtu piegāde, kas nav valsts īpašumā vai arī tā nav spējīga tādas iegādāties;
(e) zemu procentu vai bezprocentu ilgtermiņa aizdevumi;
(f) izņēmuma kārtā un īpašos gadījumos neatmaksājamu subsīdiju piešķiršana.
Pasaules mantojuma komiteja var arī nodrošināt starptautisku palīdzību nacionāliem vai reģionāliem centriem to darbinieku un speciālistu apmācībai visos līmeņos kultūras un dabas mantojuma noteikšanai, aizsardzībai, konservācijai, popularizācijai un atjaunošanai.
Liela mēroga starptautiskai palīdzībai jāseko pēc detalizētas zinātniskas, ekonomiskas un tehniskas izpētes. Šajos pētījumos jāizmanto vismodernākā kultūras un dabas mantojuma noteikšanas, aizsardzības, konservācijas, popularizācijas un atjaunošanas tehnoloģija un tiem ir jāatbilst šīs Konvencijas mērķiem. Pētījumiem arī jāmeklē iespējas racionāli izmantot minētās valsts rīcībā esošos līdzekļus.
Galvenais noteikums ir, ka tikai daļa nepieciešamo darbu izmaksas var tikt uzlikta starptautiskajai kopienai. Starptautisko palīdzību izmantojošās valsts finansiālajam ieguldījumam ir jābūt būtiskai līdzekļu daļai, kas tiek paredzēti katrai programmai vai projektam, ja vien to neaizliedz līdzekļi.
26. pants
Pasaules mantojuma komitejai un saņēmējai valstij ir jānoslēdz vienošanās par noteikumiem, ka programma vai projekts, kam atbilstoši šai Konvencijai piešķirta starptautiskā palīdzība, tiks pildīts. Šādas starptautiskas palīdzības saņēmējai valstij atbilstoši vienošanās noteikumiem ir jāturpina saglabājamā objekta aizsardzība, konservācija un popularizācija.
VI. IZGLĪTOJOŠĀS PROGRAMMAS
27. pants
1. Šīs Konvencijas dalībvalstis cenšas, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, sevišķi izglītojošas un informatīvas programmas, nostiprināt viņu tautu atzīšanu un cieņu kultūras un dabas mantojumam, kas noteikts šīs Konvencijas 1. un 2. pantā.
2. Tās uzņemas plaši informēt sabiedrību par briesmām, kas draud šim mantojumam un par to, kas veicams, izpildot šo Konvenciju.
Šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas saņem starptautisku palīdzību saskaņā ar šo Konvenciju, ir jādara viss nepieciešamais, lai darītu zināmu to objektu, kuriem saņemta palīdzība, nozīmi un kāda loma ir šai palīdzībai.
VII. ZIŅOJUMI
1. Šīs Konvencijas dalībvalstis savos ziņojumos, kurus tās iesniedz Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālajai konferencei tās noteiktajos termiņos un formā, sniedz informāciju par likumdošanas un normatīvajiem aktiem, ko tās ir pieņēmušas un citām darbībām, ko tās ir veikušas, lai izpildītu šo Konvenciju, kā arī informāciju par iegūto pieredzi šajā jomā.
2. Šos ziņojumus nodod zināšanai Pasaules mantojuma komitejai.
3. Komiteja iesniedz ziņojumu par savu darbību katrā kārtējā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālās konferences sesijā.
VIII. NOSLĒGUMA NOTEIKUMI
Šī Konvencija ir sastādīta angļu, arābu, franču, krievu un spāņu valodā, visi teksti ir ar vienādu juridisku spēku.
Šo Konvenciju Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalstis ratificē vai pieņem to konstitūcijās noteiktajā kārtībā.
Ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus nodod Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektoram.
1. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas nav Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas locekle, kas saņēmusi Organizācijas Ģenerālās konferences uzaicinājumu tai pievienoties.
2. Pievienošanos veic nododot pievienošanās dokumentu glabāšanā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektoram.
Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc divdesmitā ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanas dienas, bet tikai attiecībā uz tām valstīm, kas savus ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentus nodevušas glabāšanā noteiktajā dienā vai agrāk. Attiecībā uz jebkuru citu valsti, tā stājas spēkā trīs mēnešus pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā.
Sekojošie noteikumi attiecas uz šīs Konvencijas dalībvalstīm, kam ir federāla vai nav centralizēta konstitucionālā sistēma:
(a) attiecībā uz šīs Konvencijas noteikumiem, kuru realizācija ir centrālās vai federālās likumdevējas varas jurisdikcijā, federālās vai centrālās valdības pienākumi būs tādi paši kā tām dalībvalstīm, kuras nav federālas valstis;
(b) attiecībā uz šīs Konvencijas noteikumiem, kuru realizācija ir katra štata, zemes, provinces vai kantona jurisdikcijā, kam saskaņā ar federācijas sistēmu nav jāpieņem likumdošanas akti, federālā valdība minētos noteikumus dara zināmus štatu, zemju, provinču un kantonu kompetentām varas institūcijām, ar rekomendāciju tos pieņemt.
35. pants
1. Katra šīs Konvencijas dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju.
2. Par denonsāciju paziņo ar rakstisku dokumentu, ko nodod Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektoram.
3. Denonsācija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc denonsācijas dokumenta saņemšanas. Tā nekādā mērā nemaina finansiālās saistības, ko uzņēmusies denonsējošā valsts līdz brīdim, kad denonsācija stājas spēkā.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektors paziņo Organizācijas dalībvalstīm, valstīm, kas nav Organizācijas dalībvalstis, kuras minētas 32. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai par ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, kas minēti 31. un 32. pantā, kā arī denonsācijas dokumentu, kas minēti 35. pantā, nodošanu glabāšanā.
1. Šī Konvencija var tikt pārskatīta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālajā konferencē. Taču pārskatītais teksts būs saistošs tikai tām valstīm, kas pievienosies pārskatītajai Konvencijai.
2. Gadījumā, ja šīs Konvencijas pilnīgas vai daļējas pārskatīšanas rezultātā Ģenerālajā konferencē tiks pieņemta jauna Konvencija un, ja jaunajā Konvencijā nebūs citu norādījumu, šī Konvencija tiks slēgta ratifikācijai, pieņemšanai un pievienošanai, kopš dienas, kad stāsies spēkā jaunā Konvencija ar pārskatīto tekstu.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu, šī Konvencija pēc Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektora lūguma jāreģistrē Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.
Sastādīts Parīzē 1972. gada divdesmit trešā novembra dienā un apstiprināts ar Ģenerālās konferences septiņpadsmitās sesijas Prezidenta un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerāldirektora parakstiem divos autentiskos eksemplāros, kas tiks nodoti Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas arhīvā, un kuru apstiprinātas kopijas tiks nosūtītas visām valstīm, kas minētas 31. un 32. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.
 |
 |
 |
 |