Darbības ar dokumentu

Ministru kabineta noteikumi Nr. 24

Rīgā 2000.gada 18.janvārī (prot. Nr. 4, 6.§)

Vakcinācijas noteikumi

Izdoti saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma
30.panta pirmo, otro un trešo daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumos lietotie termini:

1.1. arodinfekcija - infekcijas slimība, ar kuru cilvēks var inficēties, ja, pildot darba pienākumus, viņš nonāk saskarē ar bioloģiskas izcelsmes materiāliem, kuri satur vai var saturēt infekcijas slimību izraisītājus, kā arī ar slimības izraisītāju pārnēsātājiem, infekciozām personām vai dzīvniekiem;

1.2. kontrindikācija vakcinācijai - stāvoklis, kad medicīnisku apsvērumu dēļ nav pieļaujama personas vakcinācija;

1.3. medicīniskā dokumentācija - dokumenti, kas apstiprina personas vakcinācijas faktu un glabājas iestādē, kurā veikta vakcinācija, vai pie ārstniecības personas;

1.4. vakcinācijas iestādes - ārstniecības iestādes, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un kurās ir īpaši iekārtotas telpas (procedūru kabinets un/vai pacientu pieņemšanas telpa) vakcinēšanai, kā arī izglītības iestādes, citi uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un iestādes, kurās ir speciāli iekārtotas telpas vakcinēšanai.

2. Šie noteikumi nosaka infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama vakcinācija, vakcinējamo personu loku (tai skaitā atsevišķās profesijās nodarbinātās vai paaugstināta riska grupās ietilpstošās personas) un vakcinācijas kārtību.

3. Vakcināciju organizē un īsteno vakcinācijas iestādes, bet valsts uzraudzību un kontroli nodrošina Labklājības ministrija un tās institūcijas.

4. Imunizācijas valsts programmas ietvaros obligāti vakcinējami ir:

4.1. bērni - pret tuberkulozi, difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, Pfeifera nūjiņas (influences baktērijas) izraisīto b tipa infekciju, B hepatītu;

4.2. pieaugušie - pret difteriju, stinguma krampjiem;

4.3. bērni un pieaugušie - pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu.

5. Imunizācijas valsts programmu apstiprina labklājības ministrs.

6. No obligātās vakcinācijas atbrīvojamas personas, kurām ir kontrindikācija vakcinācijai, ja to medicīniskajā dokumentācijā norādījis un ar parakstu apliecinājis ārsts.

7. Visus izdevumus, kas saistīti ar Imunizācijas valsts programmu un šo noteikumu 4.punktā minēto vakcināciju, tās organizēšanu, pārraudzību un kontroli, arī ar vakcīnu iegādi, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, vakcīnu ievadīšanu, kā arī ar vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) ārstēšanu, kas ietilpst Ministru kabineta noteiktajā iedzīvotājiem sniedzamo ārstniecisko pakalpojumu minimumā, finansē no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā veselības aprūpes budžeta.

8. Vakcinācijas iestādēm ir tiesības veikt vakcināciju par maksu, izmantojot vakcīnas, kas iegādātas ārpus valsts pasūtījuma Imunizācijas valsts programmas realizēšanai, ja vakcinējamā persona vai viņas likumīgais pārstāvis tam piekrīt. Šādos gadījumos ārstniecības personu pienākums ir informēt pacientus par iespēju vakcinēties bez maksas ar citām vakcīnām, ja pastāv šāda iespēja.

9. Epidēmijas vai tās draudu gadījumā labklājības ministrs ir tiesīgs izdot rīkojumu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju Imunizācijas valsts programmā neparedzētos gadījumos un papildu vakcīnu iegādi Labklājības ministrijai budžetā iedalīto līdzekļu ietvaros. Ja epidēmijas vai tās draudu gadījumā ir nepieciešama papildu obligāta vakcinācija, kas pārsniedz Labklājības ministrijai iedalītos līdzekļus, lēmumu par papildu obligāto vakcināciju pēc labklājības ministra priekšlikuma pieņem Ministru kabinets.

10. Lai profesionāli izvērtētu jautājumus, kas saistīti ar vakcināciju un Imunizācijas valsts programmu, un sniegtu priekšlikumus to risināšanai, kā arī lai izvērtētu un apstiprinātu vakcīnu pasūtījumus, labklājības ministrs izveido konsultatīvu Imunizācijas valsts padomi un apstiprina tās nolikumu. Padomes locekļi atalgojumu par darbu padomē nesaņem.

II. Vakcinācijas plānošana un organizēšana Imunizācijas valsts programmas ietvaros

11. Ārstniecības iestādes labklājības ministra noteiktajā kārtībā:

11.1. gatavo nepieciešamo vakcīnu pasūtījumu slimokasei, ņemot vērā to pārziņā esošajā teritorijā un/vai vakcinācijas iestādēs vakcinējamo personu skaitu;

11.2. iesniedz Sabiedrības veselības dienesta teritoriālajā institūcijā pārskatu par vakcinācijas rezultātiem un vakcīnu izlietojumu, bet slimokasē - pārskatu par vakcinācijas rezultātiem.

12. Slimokase:

12.1. pēc pasūtāmo vakcīnu daudzuma saskaņošanas ar attiecīgo Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju pasūta vakcīnas Sabiedrības veselības dienesta teritoriālajā institūcijā;

12.2. periodiski izvērtē līdzekļu un vakcīnu izlietojumu un vienojas ar Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju par vakcinācijas efektivitātes uzlabošanu to pārziņā esošajā teritorijā.

13. Sabiedrības veselības dienesta teritoriālās institūcijas:

13.1. pasūta vakcīnas Sabiedrības veselības dienesta centrālajā institūcijā;

13.2. nodrošina vakcīnu saņemšanu no Sabiedrības veselības dienesta centrālās institūcijas, to uzglabāšanu, uzskaiti un izsniegšanu ārstniecības iestādēm atbilstoši to pasūtījumam;

13.3. analizē iedzīvotāju imunizācijas un saslimstības rādītājus un kopīgi ar slimokasēm un ārstniecības iestādēm organizē pasākumus, lai nodrošinātu maksimāla iedzīvotāju skaita vakcināciju.

14. Sabiedrības veselības dienesta centrālā institūcija:

14.1. organizē konkursu (pieaicinot attiecīgos speciālistus un Labklājības ministrijas pārstāvi) par vakcīnu iegādi Imunizācijas valsts programmas realizācijai un atbilstoši konkursa rezultātiem slēdz līgumus par vakcīnu iegādi;

14.2. uzglabā iegādātās vakcīnas un organizē vakcīnu sadali Sabiedrības veselības dienesta teritoriālajām institūcijām un vakcinācijas iestādēm un norīko par vakcīnu iegādi, uzglabāšanu, pārvadāšanu un sadali atbildīgo personu (ārstu vai farmaceitu);

14.3. nodrošina Imunizācijas valsts programmas izpildes pārraudzību un, ja nepieciešams, organizē pasākumus vakcinācijas uzlabošanai.

III. Vakcinācijas veikšana

15. Vakcināciju drīkst veikt tikai sertificētas ārstniecības personas.

16. Ārstniecības personas un/vai vakcinācijas iestādes laikus informē aprūpē esošos pacientus par vakcinācijas nepieciešamību.

17. Iedzīvotājiem ir tiesības izvēlēties vakcinācijas iestādi vai ārstniecības personu, kura veiks vakcināciju, kā arī atteikties no vakcinācijas, arī no aizbildnībā esošas personas vakcinācijas.

18. Vakcināciju pret dzelteno drudzi drīkst veikt vakcinācijas iestādēs, kuras ir tam pilnvarotas ar labklājības ministra rīkojumu.

19. Pirms vakcinācijas ārstniecības persona informē vakcinējamo personu vai tās likumīgo pārstāvi par:

19.1. vakcīnas efektivitāti infekcijas slimības profilaksē, aizsardzības efekta ilgumu un ieteicamo vakcinācijas atkārtošanu;

19.2. organisma reakciju, kas var rasties vakcinējoties vai pēc vakcinācijas;

19.3. profilakses pasākumiem, lai samazinātu iespējamo blakusparādību smagumu, un gadījumiem, kad nepieciešama ārstniecības personas palīdzība.

20. Ārstniecības persona pirms katras vakcinācijas (gan pirmreizējas, gan atkārtotas) veic vai organizē primārās veselības aprūpes ārsta apskati vakcinējamai personai (ja nepieciešams, - arī viņas vecāku vai citu likumīgu pārstāvju aptauju), lai noskaidrotu vakcinējamās personas veselības stāvokli un iespējamās kontrindikācijas. Iegūtās ziņas ieraksta medicīniskajā dokumentācijā.

21. Ārstniecības persona ir atbildīga:

21.1. par vakcinācijas kontrindikāciju noteikšanu. Ja vakcinējamai personai konstatētas kontrindikācijas vakcinācijai, attiecīgā persona vai viņas likumīgie pārstāvji tiek informēti par laiku, kad nepieciešams ierasties uz atkārtotu apskati un/vai vakcināciju;

21.2. par vakcinācijas higiēniskās un epidēmiskās drošības prasību ievērošanu, arī par vakcīnas pareizu ievadīšanu, vakcinējamās personas medicīnisko novērošanu pēcvakcinācijas periodā atbilstoši vakcīnas lietošanas instrukcijai un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu noteiktajā laikposmā;

21.3. par to, lai vizītes laikā pacientam saskaņā ar Imunizācijas valsts programmas vakcinācijas kalendāru veiktu visas nepieciešamās un atbilstoši veselības stāvoklim iespējamās vakcinācijas.

22. Veicot vakcināciju, ārstniecības personas pienākums ir:

22.1. aizpildīt medicīnisko dokumentāciju un ierakstīt potēšanas pasē vakcīnas nosaukumu, vakcinēšanas datumu, ievadīto vakcīnas daudzumu un sēriju, ievadīšanas veidu, kā arī apliecināt minētos ierakstus ar parakstu. Vakcinējot pret dzelteno drudzi, izsniedz starptautisku sertifikātu par vakcināciju vai revakcināciju pret dzelteno drudzi (pielikums);

22.2. rakstiski informēt personu par laiku, kad nepieciešams atkārtoti vakcinēties vai veikt citas vakcinācijas.

23. Ja vakcinējamā persona atsakās no vakcinācijas, ārstniecības personas pienākums ir izskaidrot minētajai personai attiecīgā profilakses pasākuma nozīmi individuālās un sabiedrības veselības aizsardzībā, un, ja vakcinējamā persona nemaina savu lēmumu, ārstniecības persona divu ārstniecības personu vai citu personu klātbūtnē rakstiski noformē atteikumu, kuru minētās personas, kā arī vakcinējamā persona apstiprina ar parakstiem. Par šādiem gadījumiem ārstniecības persona ziņo attiecīgajai Sabiedrības veselības dienesta teritoriālajai institūcijai.

24. Līdz jaunu potēšanas pasu izdošanai ir atļauts izmantot esošās potēšanas pases. Potēšanas pasēs, kas tiks izdotas pēc šo noteikumu stāšanās spēkā, obligāti jānorāda šāda informācija:

24.1. personas vārds, uzvārds, personas kods, vecums vakcinācijas un imunitātes pārbaudes dienā;

24.2. vakcinācijas datums, vakcīnas nosaukums, ievadītās vakcīnas daudzums, ievadīšanas veids, sērija, vakcīnas ražotājs, atzīme par reakciju uz vakcīnu, ārstniecības personas uzvārds, paraksts un zīmogs;

24.3. imunitātes pārbaudes datums, rezultāts, ārstniecības personas uzvārds, paraksts un zīmogs.

IV. Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija

25. Arodinfekcijas novēršanai darbiniekus obligāti vakcinē pret šādām infekcijas slimībām: B hepatītu, trakumsērgu, ērču encefalītu un dzelteno drudzi.

26. Darba devēju un izglītības iestāžu vadītāju (turpmāk - darba devējs) pienākums ir:

26.1. novērtēt katra darbinieka, studenta un audzēkņa (turpmāk - darbinieks) inficēšanās risku, ņemot vērā viņa konkrētos funkcionālos pienākumus un darba vai prakses apstākļus;

26.2. pilnīgi, objektīvi un skaidri informēt darbiniekus par inficēšanās risku, slimības sekām, vakcinācijas drošību un efektivitāti, kā arī darbinieku tiesībām un pienākumiem jautājumos, kas saistīti ar vakcināciju;

26.3. atbilstoši inficēšanās riskam nodrošināt darbiniekiem bezmaksas vakcīnu un vakcināciju pret šo noteikumu 25.punktā minētajām infekcijas slimībām un, ja nepieciešams, - atkārtotu vakcināciju (informējot par to saskaņā ar šo noteikumu 26.2.apakšpunktu), kā arī nodrošināt iespēju tās veikšanai;

26.4. kontrolēt darbinieku vakcināciju atbilstoši vakcīnas lietošanas instrukcijā norādītajai shēmai un pārbaudīt potēšanas pases;

26.5. ne mazāk kā 10 gadus glabāt arodinficēšanās riskam pakļauto darbinieku sarakstus un dokumentus par attiecīgo darbinieku vakcināciju un laboratoriskajām pārbaudēm. B hepatīta arodinficēšanās riska gadījumos dokumentu glabāšanas laiks ir 40 gadu;

26.6. ja nepieciešams, par šo noteikumu 26.1. un 26.2.apakšpunktā minēto pasākumu pilnīgu vai daļēju izpildi vienoties ar ārstniecības personu vai epidemiologu.

27. Pret B hepatītu obligāti vakcinējami darbinieki, kuri regulāri (vismaz reizi mēnesī), pildot darba pienākumus vai mācībās, nonāk tiešā saskarē ar pacientiem vai cilvēku bioloģiskajiem materiāliem, kas var saturēt vai pārnest B hepatīta vīrusu, vai ar šiem materiāliem piesārņotiem objektiem:

27.1. ārstniecības personas, kuras sniedz medicīnisko palīdzību vai veic šādas diagnostiskas vai ārstnieciskas procedūras:

27.1.1. asins ņemšanu;

27.1.2. ķirurģiskas un līdzīgas invazīvas iejaukšanās;

27.1.3. injekcijas;

27.1.4. brūču apstrādi un pārsiešanu;

27.1.5. aprūpi dzemdību laikā;

27.1.6. zobārstniecības procedūras;

27.1.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

27.1.8. patoloģiski anatomisko izmeklēšanu;

27.1.9. laboratoriskas pārbaudes;

27.1.10. asins pārliešanu;

27.1.11. akupunktūru;

27.1.12. reanimācijas un anestēzijas ierīču apkalpošanu;

27.1.13. mikrobioloģiskus eksperimentus ar aktīvu B hepatīta izraisītāju;

27.1.14. B hepatīta slimnieku fizikālo izmeklēšanu;

27.2. ārstniecības, rehabilitācijas un profilakses iestāžu palīgpersonāls, arī personas, kuras mazgā un sterilizē medicīniskos instrumentus, apkopēji un veļas mazgātavu darbinieki;

27.3. medicīnas studenti un medicīnas skolu audzēkņi, kuri ir medicīniskajā praksē ārstniecības iestādē;

27.4. personas, kuras sniedz manikīra un pedikīra pakalpojumus, kā arī saistītas ar tetovēšanas un ādas caurduršanas procedūrām.

28. Darbiniekiem, kuri ir obligāti vakcinējami pret B hepatītu, pirms šo noteikumu 27.punktā minēto darbu un nodarbību uzsākšanas un vakcinācijas ir tiesības uz vienreizēju laboratorisko pārbaudi pārnestas vai esošas B hepatīta infekcijas noteikšanai. Izdevumus, kas saistīti ar attiecīgajām pārbaudēm, darbiniekiem sedz darba devējs, bet studentiem un medicīnas skolu audzēkņiem - mācību iestāde. Personas, kurām ir konstatēta pārnesta vai esoša B hepatīta infekcija, nav jāvakcinē.

29. Pret trakumsērgu obligāti vakcinējami veterinārmedicīnas speciālisti un apmācībā esošas personas, kuras nodarbojas ar dzīvnieku ārstēšanu un aprūpi, virusoloģisko laboratoriju darbinieki, kuri strādā ar aktīvu trakumsērgas vīrusu, patoloģiskās morfoloģijas laboratoriju darbinieki, kuri strādā ar dzīvnieku audiem, un klaiņojošu dzīvnieku ķērāji.

30. Pret dzelteno drudzi obligāti vakcinējami jūras kuģu un lidmašīnu apkalpes locekļi, kuri veic reisus uz minētās infekcijas skartajām valstīm, un mikrobioloģijas laboratoriju darbinieki, kuri strādā ar aktīviem slimības izraisītājiem. Dzeltenā drudža skarto valstu sarakstu nosaka Pasaules veselības organizācija.

31. Pret ērču encefalītu obligāti vakcinējami mežstrādnieki, mežsargi, mežziņi, virsmežziņi, vides valsts inspektori, Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvs, Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieki ar speciālajām dienesta pakāpēm, mikrobioloģijas laboratoriju darbinieki, kuri strādā ar aktīvu ērču encefalīta vīrusu, un citas personas, kuras tiešā saskarē ar ērču encefalīta pārnēsātājiem nonāk, pildot darba pienākumus vai mācību laikā.

32. Lai saņemtu šo noteikumu 25.punktā minēto vakcīnu, darba devējs vai darbinieks informē vakcinācijas iestādi par nepieciešamo vakcināciju. Vakcinācijas iestāde saskaņā ar šo noteikumu 11., 13. un 14.punktu plāno, pasūta un saņem vakcīnas, norādot vakcinācijas mērķi, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos iegādājas vakcīnas tieši no licencētām zāļu lieltirgotavām, ja lieltirgotava nodrošina vakcīnu uzglabāšanu un transportēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

33. Ja darbinieks atsakās no vakcinācijas pret šo noteikumu 25.punktā minētajām slimībām, darba devēja pienākums ir noformēt atteikšanos rakstiski. Dokumentu paraksta darbinieks, darba devējs vai viņa pārstāvis un divi liecinieki.

34. Ja ārstniecības persona, kura veic ķirurģiskas procedūras, ginekoloģiskas apskates, sniedz stomatoloģisko palīdzību un pieņem dzemdības, nav vakcinēta pret B hepatītu, tā katru gadu laboratoriski pārbaudāma B hepatīta izraisītāju klātbūtnes noteikšanai.

35. Ja darbinieks, kurš nav pakļauts obligātai vakcinācijai pret B hepatītu, pildot darba pienākumus, cieš nelaimes gadījumā, kurā tam tiek ievadīts vīrusu saturošs bioloģisks materiāls, vai darbinieka gļotāda vai bojātā āda nonāk saskarē ar minēto materiālu, darba devēja pienākums ir nekavējoties nodrošināt darbinieka bezmaksas vakcināciju pret B hepatītu.

36. Ja darbinieks pieder pie obligāti vakcinējamo personu grupas, viņa pienākums ir pēc darba devēja, Valsts sanitārās inspekcijas un Valsts darba inspekcijas amatpersonu, kā arī Sabiedrības veselības dienesta epidemiologu pieprasījuma uzrādīt potēšanas pasi.

37. Studenti un medicīnas skolu audzēkņi, kuri nav vakcinēti pret šo noteikumu 25.punktā minētajām infekcijas slimībām, nedrīkst piedalīties nodarbībās, ja to laikā viņi var tikt pakļauti inficēšanās riskam ar B hepatītu, trakumsērgu, dzelteno drudzi vai ērču encefalītu.

38. Nevakcinēts darbinieks, ja darba devējs nav nodrošinājis vakcināciju, ir tiesīgs atteikties no tādu darba pienākumu pildīšanas, kas viņu pakļauj inficēšanās riskam ar šo noteikumu 25.punktā minētajām infekcijas slimībām.

V. Vakcinācijas valsts uzraudzība un kontrole

39. Valsts sanitārā inspekcija kontrolē:

39.1. telpas, kur tiek veikta vakcinācija, kā arī vakcīnu uzglabāšanas un lietošanas higiēnisko un epidēmiskās drošības prasību ievērošanu un nepieciešamo atbilstības novērtēšanas apliecinājumu esamību;

39.2. vakcinācijas un vakcinācijas komplikāciju (blakusparādību) reģistrāciju;

39.3. sertifikātu esamību ārstniecības personām, kuras veic vakcināciju;

39.4. vai lietojamā vakcīna ir iekļauta Latvijas Zāļu reģistrā un vai tai ir Labklājības ministrijas izsniegta izplatīšanas atļauja;

39.5. medicīnisko dokumentāciju.

40. Ja netiek ievērotas vakcinācijas higiēnas un epidēmiskās drošības prasības, Valsts sanitārās inspekcijas amatpersonām ir tiesības pieņemt lēmumu par vakcinācijas apturēšanu attiecīgajā vakcinācijas iestādē. Par pieņemto lēmumu tās nekavējoties informē attiecīgo Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju un teritoriālo slimokasi.

41. Vakcīnu ražošanu, uzglabāšanu, pārvadāšanu, izplatīšanu un lietošanu savas kompetences ietvaros kontrolē Valsts farmācijas inspekcija.

VI. Noslēguma jautājumi

42. Šo noteikumu 31.punkts stājas spēkā ar 2001.gada 1.janvāri, 27.punkts - ar 2002.gada 1.janvāri, izņemot 27.2., 27.3. un 27.4.apakšpunktu, kuri stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri, un 29.punkts - ar 2003.gada 1.janvāri.

43. Līdz Sabiedrības veselības dienesta izveidošanai tā centrālās institūcijas funkcijas pilda Nacionālais vides veselības centrs, bet Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju funkcijas pilda teritoriālie vides veselības centri. 

Ministru prezidents A.Šķēle 

Labklājības ministrs R.Jurdžs

 

Pielikums
Ministru kabineta
2000.gada 18.janvāra
noteikumiem Nr.24

Starptautiskais sertifikāts par vakcināciju vai revakcināciju pret dzelteno drudzi International certificate of vaccination or revaccination against yellow fever
Certificat international de vaccination ou de revaccination contre la fiēvre jaune

Šis sertifikāts apliecina, ka		dzimšanas datums		dzimums
This is to certify that		date of birth		sex
Je soussignē (e) certifie que		né (e) la		sexe

kurš (-a) šeit parakstījies (-usies)		norādītajā datumā ir vakcinēts (-a) vai revakcinēts (-a) pret dzelteno drudzi
whose signature follows		has on the date indicated been vaccinated or revaccinated against yellow fever
dont la signature suis		a été vacciné (e) ou revacciné (e) contre la fièvre jaune ą la date indiquée

Datums	Vakcināciju veikušās ārstniecības personas paraksts un amats	Vakcīnas ražotājs un vakcīnas sērijas numurs	Vakcinācijas iestādes oficiālais zīmogs
Date	Signature and professional status of vaccinator	Manufacturer and batch No. of vaccine	Official stamp of  vaccinating centre
	Signature et titre du vaccinateur	Fabricant du vaccin et numéro du lot	Cachet officiel du centre de vaccination

Sertifikāts derīgs tikai tādā gadījumā, ja konkrēto vakcīnu atzinusi Pasaules veselības organizācija un valsts veselības pārvaldes institūcija apstiprinājusi attiecīgo vakcinācijas iestādi.

Sertifikāts ir derīgs 10 gadus, sākot ar desmito dienu pēc vakcinācijas; revakcinācijas gadījumā - 10 gadus pēc revakcinācijas, ja tā veikta 10 gadu laikā pēc vakcinācijas.

Sertifikātu apstiprina ar personīgo parakstu ārstniecības persona vai cita persona, kuru pilnvarojusi valsts veselības pārvaldes institūcija; personas oficiālais zīmogs neaizstāj tās parakstu.

Sertifikāts ir nederīgs, ja tajā ir labojumi, dzēsumi vai nav aizpildīta kāda daļa.

 

This certificate is valid only if the vaccine used has been approved by the World Health Organisation and if the vaccinating centre has been designated by the health administration for the territory in which that centre is situated.

The validity of this certificate shall extend for a period of ten years, beginning ten days after the day of vaccination or, in the event of a revaccination within such period of ten years, from the date of that revaccination.

This certificate must be signed in his own hand by a medical practitioner or other person authorized by the national health administration; his official stamp is not an accepted substitute for his signature.

Any amendment of this certificate, or erasure, or failure to complete any part of it, may render it invalid.

 

Ce certificat n'est valble que si le vaccin employé a été approuvē par l'Organisation mondiale de la Santé et si le centre de vaccination a été habilité par l'administration sanitaire du territoire dans lequel ce centre est situé.

La validitē de ce certificat couvre une pēriode de dix ans commencant dix jours après la date de la vaccination ou, dans le cas d'une revaccination au cours de cette période de dix ans, le jour de cette revaccination.

Ce certificat doit ètre signé de sa propre main par un médicin ou une autre personne habilitée par l'administration sanitaire nationale, un cachet officiel ne pouvant źtre considéré comme tenant lieu de signature.

Toute correction ou rature sur le certificat ou l'omission d'une quelconque des mentions qu'il comporte peut affecter sa validité.

Labklājības ministrs R.Jurdžs