Darbības ar dokumentu

Apstiprināšanai sagatavojusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļa un Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departaments.

Izstrādājot šo būvnormatīvu, izmantotas un pārstrādātas bijušās PSRS, kā arī ASV un Dānijas ugunsdrošības normas, ņemot vērā konkrētos būvniecības apstākļus Latvijas Republikā un ievērojot nolikumā "Latvijas būvnormatīvi. Būvnormatīvu pamatnolikums LBN 001" noteiktās prasības.

Ugunsdrošības normas izstrādājuši inženieri: M.Glazunovs - 4.nodaļas 4.5.sadaļu, 7.nodaļu un 7.pielikumu; G.Pakalnietis - 1., 2., 3., 4. (izņemot 4.5.sadaļu), 5., 6., 8.nodaļu, 1., 3., 5., 6., 8.pielikumu un 2.pielikuma 1. un 2.1.sadaļu; A.Melnalksnis - 4.pielikumu; A.Portnihs un I.Semjonovs -2.pielikumu (izņemot 1. un 2.1.sadaļu).

Šajā būvnormatīvā noteiktas ugunsdrošības normatīvās prasības un nostādnes visu nozīmju ēkām un būvēm.

Izskatījusi un saskaņojusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta komisija un Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta tehniskā komisija.

1. Vispārīgās nostādnes

1.1. Ugunsdrošības normu darbības joma

1.1.1. Šī būvnormatīva prasības attiecināmas uz visu nozīmju ēkām un būvēm visā to funkcionēšanas ciklā: veicot izpēti, projektēšanu, būvniecību, kapitālo remontu, rekonstrukciju, restaurāciju, paplašināšanu un pārprofilēšanu.

1.1.2. Šī būvnormatīva prasības ir obligātas visām juridiskām un fiziskām personām.

1.1.3. Bez šī būvnormatīva prasībām nepieciešams ievērot citu Latvijas Republikā spēkā esošo projektēšanas un būvniecības normatīvi tehnisko dokumentu, valsts standartu un noteikumu ugunsdrošības prasības, kuras var precizēt un papildināt šīs ugunsdrošības normas, bet nedrīkst būt pretrunā ar tām.

1.1.4. Šajā būvnormatīvā lietotie termini atbilst Latvijas Valsts standarta LVS 38-93 "Ugunsdrošība. Termini un definīcijas" prasībām (1.pielikums).

1.2.Ugunsdrošības pasākumu mērķi un to realizācija

Ugunsdrošības pasākumu galvenais mērķis ir nepieļaut ugunsgrēka izcelšanās iespēju.

1.2.1. Ēkas (būves) pretugunsgrēka aizsardzības mērķi ir:

1) radīt apstākļus to cilvēku drošībai, kuri var atrasties attiecīgajā ēkā (būvē), kā arī ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apakšvienību darba drošībai un efektivitātei;

2) līdz minimumam samazināt ugunsgrēka nodarīto ekonomisko zaudējumu summu (ņemot vērā ugunsgrēka likvidācijas iespējas un ieskaitot netiešos zaudējumus, kas saistīti ar darba pārtraukšanu objektā) un ugunsdrošības pasākumu realizācijas izdevumus: izdevumiem, kas nepieciešami ēkas un tur esošo materiālo vērtību pretugunsgrēka aizsardzībai, objektīvi jāatbilst iespējamā ugunsgrēka radīto tiešo un netiešo zaudējumu summai;

3) nepieļaut katastrofālas ugunsgrēka sekas.

1.2.2. Ēkas (būves) jāprojektē, jābūvē un jāekspluatē tā, lai iespējamā ugunsgrēka gadījumā:

1) nodrošinātu cilvēku evakuāciju (īpašu uzmanību veltot cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām) no ēkas vai arī uz zonām, kas aizsargātas pret ugunsgrēka bīstamības faktoru iedarbību (speciālas telpas, patvertnes, jumts), pirms ugunsgrēka bīstamības faktori pagūst bloķēt evakuācijas izejas vai arī nodrošinātu telpās esošo cilvēku drošību visā ugunsgrēka dzēšanas laikā;

2) ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apakšvienību personālsastāvs brīvi un pietiekami droši varētu piekļūt ugunsgrēka perēkļiem un ugunsgrēka nobloķētām telpām, padot ugunsdzēšanas līdzekļus, evakuēt cilvēkus, veikt glābšanas darbus un, ja nepieciešams, aizsargāt un evakuēt materiālās vērtības;

3) nodrošinātu ugunsgrēka ekonomisko zaudējumu ierobežojošo pasākumu efektivitāti;

4) nepieļautu ugunsgrēka izplatīšanos uz tuvumā esošajiem objektiem, arī tādā gadījumā, ja degošā ēka daļēji vai pilnīgi sagrūst;

5) nepieļautu tādu iekārtu bojājumus, kuru sagrūšana var radīt katastrofālas sekas, cilvēku bojāeju, sprādzienu, kurš izraisītu bojājumus ārpus degošās ēkas, ekoloģiskā līdzsvara traucējumus, indīgu vielu izplūdi atmosfērā u.tml.;

6) nodrošinātu valstiski sevišķi svarīgu materiālo, kultūrvēsturisko un dokumentālo vērtību saglabāšanu.

Šajā punktā noteiktās prasības ir obligātas visām ēkām (būvēm) neatkarīgi no to nozīmes un piederības.

1.2.3. Lai nodrošinātu šī būvnormatīva 1.2.2.apakšpunktā minēto prasību izpildi, jāizmanto šādi pasākumi un līdzekļi:

1) pamatojoties uz ugunsgrēka izcelšanās varbūtību un izplatīšanās intensitātes vērtējumu, jāidentificē ēku un to daļu (ugunsdrošības nodalījumu, ugunsdrošības zonu, telpu) sprādzienbīstamība un ugunsbīstamība;

2) jānosaka ēkas, tās būvkonstrukciju, iekārtu un citu elementu (durvis, vārti, logi, lūkas, vēdināšanas vadi, vārsti un citi konstruktīvie elementi) minimāli nepieciešamā ugunsizturība;

3) jānosaka ēkas būvkonstrukciju un materiālu maksimāli pieļaujamā ugunsbīstamība;

4) jāizmanto ugunsdroši šķēršļi, ierobežojošas konstrukcijas ar normētām ugunsizturības robežām, lai ēku sadalītu ugunsdrošības nodalījumos, zonās, telpās un ierobežotu ugunsgrēka perēkļus un nepieļautu tā izplatīšanos;

5) jānosaka ēku un ugunsdrošības nodalījumu maksimālie izmēri;

6) jānodrošina cilvēku evakuācijas iespējas;

7) jāierīko aizsegi un no ugunsgrēka faktoru iedarbības aizsargātas drošības zonas;

8) jānodrošina pretdūmu aizsardzība;

9) jāizbūvē droši avārijas (ugunsdzēsības) lifti;

10) jānodrošina evakuācijas procesa vadīšana;

11) jāizmanto ugunsdzēsības signalizācijas un ugunsgrēka izziņošanas sistēmas, to skaitā automātiskās (2. un 3.pielikums);

12) jāierīko ugunsdzēsības ūdensapgādes un stacionārās ugunsgrēka dzēšanas sistēmas, to skaitā automātiskās (2.pielikums);

13) jāaizsargā pret ugunsgrēka iedarbību inženiertehniskās sistēmas un komunikācijas;

14) jāizbūvē ārējās ugunsdzēsības kāpnes;

15) jāizveido nepieciešamās ugunsdrošības atstarpes starp ēkām un būvēm;

16) jāizbūvē ugunsdzēsības tehnikai nepieciešamās piebrauktuves un caurbrauktuves;

17) pareizi jāizvieto ugunsdzēsēju komandas un posteņi, jāveic to tehniskais, organizatoriskais un profesionālais nodrošinājums;

18) jānosaka un jārealizē nepieciešamie papildu ugunsdrošības pasākumi ēku (būvju) būvniecības un ekspluatācijas laikā.

Minēto pasākumu un līdzekļu uzskaite nav izsmeļoša.

Attiecīgos līdzekļus un pasākumus konkrētam objektam izraugās atbilstoši pretugunsgrēka aizsardzības mērķiem un saskaņā ar varbūtējā ugunsgrēka seku prognozi un prasībām.

1.2.4. Šī un citu būvnormatīvu, kā arī valsts ugunsdrošības noteikumu un standartu ugunsdrošības prasību ievērošana apstiprina šī būvnormatīva 1.2.2. apakšpunktā noteikto obligāto prasību izpildi. Ja nav iespējams vai nav mērķtiecīgi ievērot kādu no normatīva prasībām, var pieņemt citus risinājumus ar nosacījumu, ka ir pierādīta obligāto prasību izpilde.

1.2.5. Obligāto prasību izpildes pierādījumam ieteicams izmantot attiecību starp laika intervāliem, kuri raksturo ugunsgrēka attīstību, un starp laika intervāliem, kuri raksturo ugunsgrēka dzēšanas gaitu, kā arī ugunsgrēka seku prognožu rezultātu salīdzinājumu dažādos ugunsdrošības pasākumu variantos ar tehniskajos dokumentos noteiktajiem normatīviem.

2. Ēku( būvju) ugunsdrošības tehniskā klasifikācija un ugunsdrošības vērtējums

2.1. Būvmateriāli un būvkonstrukcijas

2.1.1. Būvmateriālus un būvkonstrukcijas pēc to degtspējas (degamības) iedala šādās grupās: nedegoši (degtnespējīgi), grūti degoši (grūti degtspējīgi) un degoši (degtspējīgi) - skat. 2.1.tab. Būvmateriālu degtspējas grupas nosaka atbilstoši bij. Savstarpējās ekonomiskās palīdzības savienības (SEV) standarta ST SEV 382-76 un ST SEV 2437-80 prasībām.

2.1.2. Būvmateriālu un būvkonstrukciju raksturojumu atkarībā no degšanas produktu toksiskuma un spējas degot radīt dūmus nosaka atbilstoši bijušā PSRS valsts standarta GOST 12.1.004.89 prasībām.

2.1. tabula

2.2. Būvkonstrukcijas un izstrādājumi

2.2.1. Būvkonstrukciju un izstrādājumu ugunsdrošību raksturo to ugunsizturības robeža un degtspēja.

2.2.2. Būvkonstrukcijas un izstrādājuma ugunsizturības robežu nosaka laiks (minūtēs) no ugunsizturības pārbaudes sākuma līdz brīdim, kad iestājas viens no šādiem attiecīgās būvkonstrukcijas vai izstrādājuma ugunsizturības robežstāvokļiem:

1) pēc nestspējas vai noturības - R;

2) pēc viengabalainuma (veseluma) - E;

3) pēc siltumizolējošām spējām - I;

4) pēc materiālu kritiskās temperatūras sasniegšanas pārbaudē bez slodzes - W.

Ugunsizturības robežu apzīmē saskaņā ar starptautiski pieņemtajiem robežstāvokļu apzīmējumiem (R, E, I, W) un ar skaitli, kurš norāda laiku, kad iestājas viens no robežstāvokļiem. Piemēram, R 120 - ugunsizturības robeža 120 minūtes pēc būvkonstrukcijas nestspējas vai noturības; REI 60 - ugunsizturības robeža 60 minūtes, kura ir mazākā no trim robežstāvokļiem, pēc kuriem pārbaudīta konstrukcija. Pēc minētās metodes būvkonstrukcijai var noteikt vairākas ugunsizturības robežas. Piemēram, R 120; REI 60 - būvkonstrukcijas ugunsizturības robeža 120 minūtes pēc nestspējas vai noturības un 60 minūtes pēc viengabalainuma (veseluma) vai siltumizolēšanas spējām.

Šāda veida ugunsizturības robežas apzīmējumos burtam R jābūt iekļautam visos gadījumos.

Ja ugunsizturības robežu būvkonstrukcijai apzīmē tikai ar skaitli, tad tas nozīmē minimālo no attiecīgai būvkonstrukcijai piemītošajiem vai nepieciešamajiem ugunsdrošību raksturojošiem robežstāvokļiem.

2.2.3. Būvkonstrukciju ugunsizturības robežas nosaka atbilstoši standartam ST SEV 1000-88.

2.2.4. Ieteicamākā ugunsizturības robežu (minūtēs) skaitliskā rinda ir:

15; 30; 45; 60; 90; 120; 150; 180; 240.

2.2.5. Būvkonstrukciju stiprinājuma un savienojumu mezglu ugunsizturības robežas nedrīkst būt mazākas par normatīvos noteikto būvkonstrukcijas minimālo ugunsizturības robežu.

2.2.6. Latvijas Republikā ražoto būvmateriālu, izstrādājumu un būvkonstrukciju ugunsdrošību raksturojošajiem parametriem līdz ar citiem tehniskajiem rādītājiem jābūt uzrādītiem attiecīgajā standartā, tehniskajos noteikumos, pasē vai sertifikātā.

Importēto būvmateriālu, izstrādājumu vai būvkonstrukciju ugunsdrošību raksturojošie parametri nosakāmi pēc importētājvalsts standartiem, tehniskajiem noteikumiem, sertifikātiem u.tml., piemērojot Latvijas Republikā noteiktajam vērtējumam. Ja minēto datu nav, tad būvmateriāliem, izstrādājumiem un būvkonstrukcijām pirms to lietošanas attiecīgie parametri jānosaka laboratoriskā izpētē, kuras rezultātus uzrāda sertifikātā.

2.3. Ēkas un būves

2.3.1. Ēkas, būves, kā arī ar 1.tipa ugunsdrošām sienām (sk. 3.1.tabulu) norobežotās ēku un būvju daļas (ugunsdrošības nodalījumus) pēc to ugunsdrošības klasificē ugunsdrošības pakāpēs. Ēku, būvju un ugunsdrošības nodalījumu ugunsdrošības pakāpi nosaka galveno konstrukciju minimālās ugunsizturības robežas un degtspējas grupas. Ēku, būvju un ugunsdrošības nodalījumu klasificējumu skat.2.2.tab.

2.3.2. Ja konstrukcijas minimālā ugunsizturības robeža noteikta 15 minūtes (izņemot ugunsdrošos šķēršļus), drīkst izmantot neaizsargātas tērauda (dzelzs) konstrukcijas neatkarīgi no to faktiskās ugunsizturības robežas.

2.3.3. Pašnesošām sienām, kuras jāiekļauj ēku un būvju stingrības un stabilitātes aprēķinos, ugunsizturības robežas jānosaka pēc 2.2.tab. otrās ailes.

2.3.4. Ēkas minimālo ugunsdrošības pakāpi nosaka tās nozīmei atbilstoša būvnormatīva prasības vai arī šī normatīva 1.2.2. apakšpunktā noteikto prasību izpilde.

Būvkonstrukciju ugunsizturības robežas un būvkonstrukciju un būvmateriālu degtspējas grupas norādītas šī būvnormatīva 4.pielikumā.

Ēku aptuveni konstruktīvie raksturojumi atkarībā no to ugunsdrošības pakāpes sniegti šī būvnormatīva 5.pielikumā.

Būvkonstrukciju pretuguns aizsargapstrādes materiāli norādīti šī būvnormatīva 6.pielikumā.

2.2.tabula

Paskaidrojums 2.2.tabulai: savietotais jumts - ēkas (būves) nosedzošā konstrukcija, kas vienlaicīgi izpilda augšējā stāva pārseguma un jumta funkcijas.

2.4. Ēku, būvju un telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības klasifikācija

2.4.1. Šajā sadaļā noteiktās prasības neattiecas uz ēkām un telpām, kurās tiek ražotas un uzglabātas sprāgstvielas, sprāgstvielu eksploziju izraisošas vielas, munīcija un pirotehniskie izstrādājumi (prasības, kas attiecas uz minētajām ēkām un telpām, noteiktas tehniskās uzraudzības izstrādātos normatīvajos aktos).

Atbilstoši šo ugunsdrošības normu prasībām noteiktās ēku, būvju un telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategorijas izmanto ēku, būvju un telpu ugunsdrošības sistēmām nosakāmo prasību izstrādāšanai.

2.4.2. Ražošanas ēku, būvju un telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategorijas nosaka attiecīgo ministriju, resoru, projektēšanas organizāciju un uzņēmumu speciālisti ēku, būvju un telpu projektēšanas vai ekspluatācijas stadijā, kā arī rekonstrukcijas un tehnoloģiskā procesa izmaiņu gadījumos atbilstoši šī būvnormatīva un resoros izstrādāto tehnoloģijas projektēšanas normu prasībām, vai arī pēc speciāliem sarakstiem, kuri izstrādāti, pamatojoties uz attiecīgajām normām, un apstiprināti noteiktā kārtībā.

2.4.3. Pēc sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības ēkas, būves un telpas (ugunsdrošības nodalījumus) iedala A, B, C, D, E kategorijā.

2.4.4. Ēku, būvju un telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategorijas nosaka, izvērtējot iespējamos visnelabvēlīgākos ugunsdrošības, ugunsgrēka, avārijas vai sprādziena attīstības variantus.

Telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategoriju pamatpazīmes noteiktas 2.3.tabulā.

2.4.5. Telpu un ēku sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategorijas noteikšanai nepieciešamos vielu un materiālu ugunsbīstamības un sprādzienbīstamības rādītājus nosaka pēc aprēķina vai veicot atbilstošus mērījumus akreditētās laboratorijās.

Atļauts izmantot datus, kas publicēti speciālajā uzziņu literatūrā vai norādīti attiecīgo vielu un materiālu pasēs, tehniskajos noteikumos u.c.

Vielu un materiālu maisījumiem ir atļauts pieņemt sprādzienbīstamākā un ugunsbīstamākā komponenta rādītājus.

2.4.6. Pēc aprēķina (analītiskās) metodes ēku, būvju un telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategoriju nosaka pakāpeniski, sākot no augstākās A kategorijas.

2.4.7. Ja ar aprēķina metodi nav iespējams noteikt telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kritēriju rādītājus, to noteikšanai var izmantot atbilstošus izpētes darbus (Telpu sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kritēriju aprēķina metodi skat. 7.pielikumā).

2.3.tabula

2.4.8. Ēka pieskaitāma A kategorijai, ja A kategorijas telpu summārais laukums tajā pārsniedz 5 % no visu telpu summārā laukuma, vai ir lielāks par 200 kv.m.

Atļauts ēku nepieskaitīt A kategorijai, ja A kategorijas telpu summārais laukums tajā nepārsniedz 25 % no visu telpu summārā laukuma (bet nav lielāks par 1000 kv.m) un minētās telpas aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

2.4.9. Ēka pieskaitāma B kategorijai, ja:

1) ēka nav pieskaitāma A kategorijai;

2) A un B kategorijas telpu summārais laukums tajā pārsniedz 5 % no visu telpu summārā laukuma, vai ir lielāks par 200 kv.m.

Atļauts ēku nepieskaitīt B kategorijai, ja A un B kategorijas telpu summārais laukums tajā nepārsniedz 25 % no visu telpu summārā laukuma (bet nav lielāks par 1000 kv.m) un attiecīgās telpas aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

2.4.10. Ēka pieskaitāma C kategorijai, ja:

1) ēka nav pieskaitāma A un B kategorijai;

2) A, B un C kategorijas telpu summārais laukums tajā pārsniedz 5 % (10 %, ja ēkā nav A un B kategorijas telpu) no visu telpu summārā laukuma.

Atļauts ēku nepieskaitīt C kategorijai, ja A, B un C kategorijas telpu summārais laukums tajā nepārsniedz 25 % no visu telpu summārā laukuma, bet nav lielāks par 3500 kv.m, un minētās telpas aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

2.4.11. Ēka pieskaitāma D kategorijai, ja:

1) ēka nav pieskaitāma A, B un C kategorijai;

2) A, B, C un D kategorijas telpu summārais laukums tajā pārsniedz 5 % no visu telpu summārā laukuma.

Atļauts ēku nepieskaitīt D kategorijai, ja A, B, C un D kategorijas telpu summārais laukums tajā nepārsniedz 25 % no visu telpu summārā laukuma, bet nav lielāks par 5000 kv.m, un A, B un C kategorijas telpas, aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

2.4.12. Ēka pieskaitāma E kategorijai, ja tā nav pieskaitāma A, B, C un D kategorijai.

2.4.13. Pēc ugunsslodzes lieluma (pastāvīgās un mainīgās ugunsslodzes summas) ēkas, būves un telpas iedala šādi:

UD - ugunsdrošās, kurās ugunsslodze nepārsniedz 60 MJ x m^-2;

MUB - mazas ugunsbīstamības, kurās ugunsslodze ir lielāka par 60 MJ x m^-2, bet nepārsniedz 180 MJ x m ^-2;

UB - ugunsbīstamās, kurās ugunsslodze ir lielāka par 180 MJ x m ^-2, bet nepārsniedz 900 MJ x m ^-2;

LUB - lielas ugunsbīstamības, kurās ugunsslodze ir lielāka par 900 MJ x m ^-2, bet nepārsniedz 2000 MJ x m ^-2;

SLUB - sevišķi lielas ugunsbīstamības, kurās ugunsslodze ir lielāka par 2000 MJ x m ^-2.

2.4.14. Ēkas, būves vai telpas ugunsslodzi nosaka pēc aprēķina, un to veido pastāvīgās ugunsslodzes (konstrukcijas, iekārtas, komunikācijas u.tml.) un mainīgās ugunsslodzes (izejvielas, pusfabrikāti, gatavā produkcija u.tml.) elementu summa.

3. Ugunsdrošības prasības ēku un būvju būvkonstrukcijām

3.1. Vispārīgās prasības

3.1.1. Ja lifti (pasažieru un kravas) un pacēlāji šķērso ēku pārsegumus, kuriem ir normēta ugunsizturības robeža, tie jāievieto liftu šahtās. Konstrukcijām, kuras norobežo liftu šahtas un liftu mašīnu nodaļu, jāatbilst prasībām, kādas noteiktas 1.tipa ugunsdrošām starpsienām un 3.tipa ugunsdrošiem pārsegumiem, izņemot gadījumus, kad speciāli būvnormatīvi pieļauj citādus risinājumus.

3.1.2. Ja konstrukcijās, kuras norobežo lifta šahtu, nav iespējams ierīkot ugunsdrošas durvis, pie izejām no liftiem jāizbūvē vējtveri vai halles ar 1.tipa ugunsdrošām starpsienām un 3.tipa ugunsdrošiem pārsegumiem.

3.1.3. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās grīdas, durvis, vārtus, logu un virsgaismas logu rāmjus atļauts izgatavot no degošiem materiāliem.

3.1.4. Ēku sienās, starpsienās, pārsegumos un savietotajos jumtos nav atļauts izbūvēt ar degošiem materiāliem norobežotus tukšumus, izņemot šādos gadījumos:

1) koka konstrukciju pārsegumos un savietotajos jumtos, ja tie sadalīti ar bezailu diafragmām, kā arī pa iekšējo sienu kontūrām posmos, kuru laukums nav lielāks par 54 kv.m;

2) starp tērauda vai alumīnija profilētām loksnēm un tvaiku izolāciju, ja aiz tvaiku izolācijas ieklāta nedegoša materiāla siltumizolācija. Ja ieklāta degoša materiāla siltumizolācija (t.sk. bez tvaiku izolācijas), minētie tukšumi gar lokšņu malām ne mazāk kā 25 cm dziļi jāaizpilda ar nedegošiem vai grūti degošiem materiāliem;

3) starp konstrukciju, kas neizplata degšanu, un attiecīgās konstrukcijas apšuvumu no degoša materiāla, ja minētos tukšumus sadala ar bezailu diafragmām posmos, kuru laukums nepārsniedz 3 kv.m;

4) vienstāva ēkās, kuru augstums nepārsniedz 6 m un apbūves laukums - 300 kv.m, starp degošu apšuvumu un sienu ārējām virsmām, ja minētos tukšumus ar bezailu diafragmām sadala posmos, kuru laukums nepārsniedz 7,2 kv.m.

Piezīme. Minētajos gadījumos bezailu diafragmas atļauts iebūvēt no degošiem materiāliem.

3.1.5. Lai ēkas un būves pasargātu no sagrūšanas sprādziena rezultātā, A un B kategorijas telpās jāizbūvē viegli atdalāmas ārējās norobežojošās konstrukcijas.

Kā viegli atdalāmas ārējās norobežojošās konstrukcijas parasti izmanto logu un virsgaismas logu stiklojumu. Ja stiklojuma laukums nav pietiekami liels, atļauts kā viegli atdalāmas izmantot savietotā jumta tērauda, alumīnija vai azbestcementa lokšņu (ar efektīvu siltumizolāciju) konstrukcijas. Viegli atdalāmu konstrukciju laukumu nosaka pēc aprēķina. Ja nav aprēķinam nepieciešamo datu, viegli atdalāmu konstrukciju laukumam jābūt ne mazāk par 0,05 kv.m uz 1 kub.m A kategorijas telpas tilpuma un ne mazāk par 0,03 kv.m uz 1 kub.m - B kategorijas telpai.

Piezīmes:

1. Logu stiklojums pieskaitāms pie viegli atdalāmas konstrukcijas, ja tā biezums nepārsniedz 3 mm, 4 mm un 5 mm un ja rūts laukums nav mazāks attiecīgi par 0,8,kv.m, 1 kv.m un 1,5 kv.m. Stiegrotais stikls, stikla bloki un profilīts nav pieskaitāms pie viegli atdalāmām konstrukcijām.

2. Viegli atdalāmu jumta konstrukciju lokšņu segumu ar griezšuvēm jādala kartos. Viena karta laukums nedrīkst pārsniegt 180 kv.m.

3. Savietoto jumtu viegli atdalāmo konstrukciju masas aplēses slodze nedrīkst pārsniegt 0,7 kPa (70 kgxm ^-2).

3.1.6. Neatkarīgi no ēkas (būves) nozīmes un ugunsdrošības pakāpes jāizpilda citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, lai to aizsargātu pret zibens primāro un sekundāro izpausmju iedarbību (RD 34.21.122-87 "Ēku un būvju zibensaizsardzības instrukcija").

3.1.7. Ēkās ar jumta slīpumu līdz 12 % ieskaitot, kuru augstums no zemes līmeņa līdz dzegai ir lielāks par 10 m, kā arī ēkās ar jumta slīpumu, lielāku par 12 %, kuru augstums no zemes līmeņa līdz dzegai ir lielāks par 7 m, uz jumta jāizbūvē nožogojums atbilstoši GOST 25772-83 noteiktajām prasībām. Neatkarīgi no ēku augstuma minētajām prasībām atbilstoši nožogojumi nepieciešami lēzeniem ekspluatējamiem jumtiem, balkoniem, lodžijām, galerijām, vaļējām ārējām kāpnēm, kāpņu laidiem un laukumiem.

3.2. Ugunsdrošie šķēršļi

3.2.1. Ugunsdrošie šķēršļi ir: ugunsdrošās sienas, ugunsdrošās starpsienas, ugunsdrošie pārsegumi, ugunsdrošības zonas, ugunsdrošās durvis, ugunsdrošie vārti, ugunsdrošie logi, ugunsdrošās lūkas, ugunsdrošie vārsti, ugunsdrošības vējtveri.

Ugunsdrošo šķēršļu pielietošanas jomas nosaka šis būvnormatīvs un citi spēkā esošie būvnormatīvi.

Ugunsdrošo šķēršļu tipi un minimālās ugunsizturības robežas noteiktas 3.1.tabulā.

3.2.2. Ugunsdrošajām sienām, starpsienām, pārsegumiem, ugunsdrošības zonu un ugunsdrošības vējtveru konstrukcijām, kā arī apgaismojuma ailu pildmateriāliem ugunsdrošajos šķēršļos izmantojami tikai nedegoši materiāli.

1. un 2.tipa ugunsdrošās durvis un lūkas atļauts izgatavot no koka, kas no visām pusēm pārklāts ar nedegošu materiālu aizsargslāni, kā arī no koksnes, kas piesūcināta ar antipirēniem vai apstrādāta ar citu paņēmienu, ja tā rezultātā koksne atbilst prasībām, kas tiek izvirzītas grūti degošiem materiāliem. To konstrukcijai jānodrošina nepieciešamā ugunsizturības robeža.

3.1.tabula

3.2.3. Ugunsdrošo durvju un vārtu ugunsizturības robežas nosaka atbilstoši ST SEV 3974-85 noteiktajām prasībām, bet ugunsdrošo logu, lūku un vārstu ugunsizturības robežas - atbilstoši ST SEV 1000-78 noteiktajām prasībām. Pie tam ugunsizturības robežstāvokli logiem raksturo tikai sagrūšana vai blīvuma zudums, bet liftu šahtu ugunsdrošajām durvīm - tikai durvju vērtnes siltumizolējošās spējas vai blīvuma zudums.

3.2.4. Ugunsdrošajām sienām jābalstās uz pamatiem vai pamatu sijām, tām jābūt izbūvētām visas ēkas augstumā un jāšķērso visas konstrukcijas un stāvi.

Ugunsdrošās sienas var balstīt tieši uz ēkas vai būves nedegoša karkasa konstrukcijām. Šajā gadījumā karkasa (kopā ar pildījumu un stiprinājuma mezgliem) ugunsizturības robeža nedrīkst būt mazāka par atbilstoša tipa ugunsdrošās sienas ugunsizturības robežu.

3.2.5. Ugunsdrošajām sienām jābūt augstākām par jumta segumu vismaz par 60 cm, ja kaut viens no savietotā jumta vai jumta elementiem (izņemot jumta segumu) būvēts no degošiem materiāliem, un vismaz par 30 cm, ja jumta vai savietotā jumta elementi (izņemot jumta segumu) būvēti no grūti degošiem materiāliem. Ugunsdrošās sienas var nebūt augstākas par jumta segumu, ja visi jumta vai savietotā jumta elementi (izņemot jumta segumu) būvēti no nedegošiem materiāliem.

3.2.6. Ja ēkas ārējās sienas būvētas no degošiem vai grūti degošiem materiāliem, no profilētām loksnēm vai azbestcementa paneļiem, ugunsdrošajām sienām jāšķērso minētās sienas un jābūt izvirzītām ārpus sienu ārējām plaknēm ne mazāk kā par 30 cm. Ja ārējās sienas ar lentveida logiem būvētas no nedegošiem materiāliem, ugunsdrošajai sienai pa vertikāli jāsadala logu aila un ugunsdrošā siena var nebūt izvirzīta ārpus sienu ārējām plaknēm.

3.2.7. Ja sadala ēku ugunsdrošības nodalījumos, ugunsdrošai jābūt augstākā un platākā nodalījuma sienai. Atļauts ugunsdrošās sienas atklātajā ārējā daļā ne zemāk par 8 m (pa vertikāli) virs piegulošā ugunsdrošības nodalījuma jumta un ne tuvāk par 4 m (pa horizontāli) no tā sienas iebūvēt durvis, vārtus un logus ar nenormētu ugunsizturības robežu.

3.2.8. Ugunsdrošajās sienās atļauts iebūvēt vēdināšanas un dūmu kanālus tā, lai šajās vietās ugunsdrošās sienas ugunsizturības robeža no vienas vai no otras puses nebūtu mazāka par 150 minūtēm.

3.2.9. Telpās ar piekargriestiem ugunsdrošajām starpsienām jāšķērso arī telpas daļa virs tiem.

3.2.10. Būvējot ugunsdrošās sienas vai ugunsdrošās starpsienas vietās, kurās ēkas viena daļa piekļaujas otrai leņķī, horizontālajam attālumam starp ailām ārējās sienās jābūt ne mazākam par 4 m, bet sienu, dzegu un jumtu nokaru 4 m garie posmi, kas piekļaujas ugunsdrošajai sienai vai starpsienai leņķī, būvējami no nedegošiem materiāliem. Ja attālums starp minētajām ailām ir mazāks par 4 m, ailās jāiebūvē 2.tipa ugunsdrošās durvis un logi.

3.2.11. Ugunsdrošajiem pārsegumiem pie ārējām sienām, kas būvētas no nedegošiem materiāliem, jāpiekļaujas bez atstarpēm. Ugunsdrošajiem pārsegumiem ēkās ar ārējām sienām, pa kurām var izplatīties degšana, vai arī ar iestiklotām ailām pārseguma līmenī jāšķērso attiecīgās sienas un ailas.

3.2.12. Ēku sadalīšanai ugunsdrošības nodalījumos ugunsdrošo sienu vietā atļauts izbūvēt ugunsdrošības zonas, ja tas nav pretrunā ar citu būvnormatīvu prasībām.

Ugunsdrošības zona izpildāma iebūves veidā, kas sadala ēku visā tās platumā (garumā) un augstumā, atdalot ugunsdrošības zonu no ugunsdrošības nodalījumiem ar 2.tipa ugunsdrošajām sienām. Ugunsdrošības zonas platums nedrīkst būt mazāks par 12 m.

Telpās, kas atrodas ugunsdrošības zonā, nav atļauts izmantot vai uzglabāt degošas gāzes, šķidrumus un materiālus, kā arī nedrīkst norisināties procesi, kuros rodas degoši putekļi.

Savietotajam jumtam, kas atrodas ugunsdrošības zonā, atļauts izmantot grūti degošu materiālu siltumizolāciju un degošu materiālu jumta segumu saskaņā ar šī būvnormatīva 3.2.5.apakšpunkta prasībām.

3.2.13. Ugunsdrošajām sienām un ugunsdrošības zonām ir jāizpilda savas funkcijas arī tad, ja no vienas puses sagrūst tām piegulošās konstrukcijas.

3.2.14. Ugunsdrošajos šķēršļos (sienās, starpsienās, pārsegumos) atļauts ierīkot ailas ar ugunsdrošajām durvīm, vārtiem, logiem, lūkām, vārstiem vai ugunsdrošības vējtveriem. Ailu kopējais laukums ugunsdrošajos šķēršļos (izņemot liftu šahtu sienas) nedrīkst pārsniegt 25 % no šķēršļu laukuma. Starp ugunsdrošajām durvīm vai vārtiem un piedurlīstēm ugunsdrošajās sienās un starpsienās jāieliek noblīvējošās starplikas, bet durvīm un vārtiem jāpieliek pašaizvēršanās ierīces. Ugunsdrošie logi nav atverami.

3.2.15. 1. un 2.tipa ugunsdrošajās sienās jāiebūvē attiecīgi 1. un 2.tipa ugunsdrošās durvis, vārti, logi, vārsti.

3.2.16. 1.tipa ugunsdrošajās starpsienās jāiebūvē 2.tipa ugunsdrošās durvis, vārti, logi, vārsti, bet 2.tipa ugunsdrošajās starpsienās - 3.tipa ugunsdrošās durvis un vārti.

3.2.17. 1.tipa ugunsdrošajos pārsegumos jāiebūvē 1.tipa ugunsdrošās lūkas un vārsti, bet 2. un 3.tipa ugunsdrošajos pārsegumos - 2.tipa ugunsdrošās lūkas un vārsti.

3.2.18. No to telpu puses, kurās neizmanto un neuzglabā degošas gāzes, šķidrumus un materiālus un kurās nenorit procesi, kas rada degošus putekļus, ugunsdrošības vējtveru durvis atļauts izgatavot no degošiem materiāliem, bet ne plānākas par 4 cm un bez tukšumiem un ailām.

Ugunsdrošības vējtveros jāuztur paaugstināts gaisa spiediens (ne mazāks par 20 Pa) atbilstoši būvnormatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86) noteiktajām prasībām.

3.2.19. Ugunsdrošības vējtveru sienām, pārsegumiem un durvīm jābūt ugunsdrošām, izņemot gadījumus, ja speciālo normatīvu prasības ir citādas. Ugunsdrošības vējtveru durvīm no D un E kategoriju telpas puses 1., 2. un 3. ugunsdrošības pakāpes ēkās jābūt dūmu necaurlaidīgām.

3.2.20. Ugunsdrošās sienas, ugunsdrošības zonas un 1.tipa ugunsdrošos pārsegumus nedrīkst šķērsot šahtas, kanāli un cauruļvadi, pa kuriem transportē degošus šķidrumus, gāzes, materiālus, kā arī gaisa un degošu putekļu, tvaiku, gāzu maisījumus.

3.2.21. Vietās, kur ugunsdrošās sienas, ugunsdrošības zonas un 1.tipa ugunsdrošos pārsegumus šķērso kanāli, šahtas vai cauruļvadi (izņemot ūdensapgādes, kanalizācijas, tvaika un ūdens apkures cauruļvadus), pa kuriem transportē materiālus un vielas, kas atšķiras no šī būvnormatīva 3.2.20.apakšpunktā minētajām, jāuzstāda automātiskās ierīces, kuras ugunsgrēka gadījumā nepieļauj ugunsgrēka un degšanas produktu izplatīšanos pa kanāliem, šahtām vai cauruļvadiem.

3.2.22. Vietās, kur ugunsdrošos šķēršļus šķērso komunikācijas, spraugas starp konstrukcijām un komunikācijām visā ugunsdrošās konstrukcijas biezumā jāaizpilda ar nedegošu hermetizējošu materiālu (piemēram, javu).

3.2.23. Ja ugunsdrošos šķēršļus šķērso vēdināšanas vadi, jāizpilda normatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86) noteiktās prasības.

3.2.24. Gaiteņus, kā arī iebūvētas administrācijas un sadzīves telpas no ražošanas ēku sprādzienbīstamām un ugunsbīstamām telpām jāatdala ar 1.tipa ugunsdrošajām starpsienām un 3.tipa pārsegumiem.

3.2.25. Pie liftu šahtu ieeju ailām cokola stāvā un pagraba stāvā jāizbūvē ugunsdrošības vējtveri ar dūmus necaurlaidīgām durvīm, kas aprīkotas ar pašaizveres ierīcēm.

3.3. Kāpnes un kāpņu telpas

3.3.1. Cilvēku evakuācijai un ugunsgrēka dzēšanai izmanto šādus kāpņu veidus:

pirmais veids - iekšējās kāpnes, kas izvietotas kāpņu telpās;

otrais veids - iekšējās atklātās kāpnes (bez norobežojošām sienām);

trešais veids - ārējās atklātās kāpnes;

ceturtais veids - ugunsdzēsības ārējās kāpnes.

Minēto kāpņu un kāpņu telpu izmantošanas jomas noteiktas attiecīgo ēku un būvju nozīmei atbilstošos būvnormatīvos.

3.3.2. Pirmā veida kāpnes iedala divās grupās:

1.grupa - kāpnes parastajās kāpņu telpās; attiecīgajām kāpnēm ir šādi tipi:

pirmais tips - kāpnes kāpņu telpās ar dabisko apgaismojumu caur logiem ārējās sienās (t.sk. caur atklātām ailām);

otrais tips - kāpnes kāpņu telpās bez dabiskā apgaismojuma caur logiem ārējās sienās (t.sk. ar apgaismojumu caur virsgaismas logiem);

2.grupa - kāpnes nepiedūmojamās kāpņu telpās; attiecīgajām kāpnēm ir šādi tipi:

pirmais tips - kāpnes kāpņu telpās ar izejām no ēkas stāviem uz kāpņu telpu caur atklātu ārējo zonu pa balkoniem, lodžijām, atklātām pārejām vai galerijām;

otrais tips - kāpnes kāpņu telpās, kurās ugunsgrēka gadījumā vai pastāvīgi tiek radīts un uzturēts paaugstināts nepiedūmota gaisa spiediens;

trešais tips - kāpnes kāpņu telpās ar izejām no ēkas stāviem uz kāpņu telpu caur ugunsdrošības vējtveri, kurā ugunsgrēka gadījumā vai pastāvīgi tiek radīts un uzturēts paaugstināts nepiedūmota gaisa spiediens (saskaņā ar normatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86) noteiktajām prasībām).

3.3.3. Otrā veida kāpnes uz ēku stāviem kā evakuācijas ejas jābūvē no nedegošiem materiāliem, izņemot gadījumus, ja to pieļauj ēku nozīmei atbilstošu būvnormatīvu prasības. Evakuācijai no ēku stāvos iebūvētiem antresoliem, laukumiem un etažerēm atļauts būvēt otrā veida kāpnes. Tās jābūvē no nedegošiem materiāliem ar margām uz laidiem un laukumiem. Šo kāpņu slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:1 un platums nedrīkst būt mazāks par 0,7 m.

Piezīme. Etažere - daudzlīmeņu karkasa būve (bez norobežojošām sienām) brīvi izvietota ēkā vai ārpus tās iekārtu izvietošanai un apkalpošanai.

3.3.4. Trešā veida kāpnes cilvēku evakuācijai no ārējām būvēm (laukumi, etažeres, galerijas, virszemes estakādes u.c.) un ēku stāviem jābūvē no nedegošām konstrukcijām, to slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:1 (ja speciālie būvnormatīvi nepieļauj citu), bet platums nedrīkst būt mazāks par 0,7 m. Ja šī veida kāpnes izbūvē kā otro (rezerves) evakuācijas izeju no ēkas stāviem, tās jāsavieno ar telpām pa balkoniem, lodžijām vai laukumiem evakuācijas izeju līmenī. Šo kāpņu lodžijām, balkoniem, laukumiem un kāpņu laidiem jābūt ar margām. Izeju durvīs uz trešā veida kāpnēm nav atļauts ierīkot aizbīdņus un slēdzenes, kuras no iekšpuses nevarētu atvērt bez atslēgas.

3.3.5. Ceturtā veida kāpnēm ir šādi tipi:

pirmais tips - 0,7 m platas vertikālas tērauda kāpnes ar laukumiņiem izejai uz jumtu, kuras sākas 2,5 m augstumā no zemes.

Sākot no 10 m augstuma, uz minētajām kāpnēm ik pēc 0,7 m jābūt piestiprinātiem lokiem, kuru rādiuss ir 0,35 m un loka centrs atrodas 0,45 m no kāpnēm. Laukumiņiem, kas iziet uz jumtu, jābūt ar 0,6 m augstu nožogojumu;

otrais tips - tērauda laidu kāpnes, kuras sākas 2,5 m no zemes un kuru slīpums nav lielāks par 6:1, 0,7 m platas, ar laukumiņiem, kas izvietoti ne retāk kā ik pēc 8 m, un ar rokturiem.

3.3.6. Izejas no kāpņu telpām pirmā stāva līmenī atļauts ierīkot tieši uz āru, caur vējtveri vai arī caur vestibilu. Ja izeju no kāpņu telpām uz āru ierīko caur vestibilu, tad vestibilu no gaiteņiem jāatdala ar starpsienām un durvīm.

3.3.7. Ierīkojot evakuācijas izejas no divām kāpņu telpām caur kopēju vestibilu, vismaz no vienas kāpņu telpas (bez izejas uz vestibilu) jāizbūvē arī izeja tieši uz āru.

3.3.8. Lokveida kāpnes un kāpnes ar ķīļveida pakāpieniem atļauts izbūvēt uz evakuācijas ceļiem viena dzīvokļa robežās un no dienesta telpām, ja tajās ir līdz 5 darba vietām (izņemot ārstniecības ambulatorās un poliklīniskās iestādes), pie kam pakāpiena platums tā šaurākajā galā nedrīkst būt mazāks par 12 cm. Atļauts arī izbūvēt lokveida parādes kāpnes ar pakāpiena platumu tā šaurākajā galā ne mazāku par 22 cm, neiekļaujot tās evakuācijas laika aprēķinā. Visos minētajos gadījumos pakāpiens nedrīkst būt augstāks par 18 cm. Citos gadījumos šādas kāpnes evakuācijas ceļos izbūvēt nedrīkst.

3.3.9. Kāpņu telpās nav atļauts ierīkot jebkuras citas nozīmes telpas, izvietot rūpnieciskos gāzes vadus un tvaika vadus, cauruļvadus ar degošiem šķidrumiem, elektriskos kabeļus un vadus (izņemot kāpņu telpu un gaiteņu apgaismes elektrotīklus), ierīkot izejas no pacēlājiem un kravas liftiem, kā arī zemāk par 2,2 m no kāpņu pakāpieniem un laukumiņiem nedrīkst izvietot iekārtas, kas izvirzītas ārpus sienu plaknēm.

Kāpņu telpās (izņemot nepiedūmojamās) atļauts izvietot ne vairāk par diviem pasažieru liftiem, kurus var nolaist ne zemāk par pirmo stāvu. Minēto liftu nožogojumam atļauts izmantot tikai nedegošus materiālus (arī sietu).

3.3.10. Kāpņu laida platums nedrīkst būt mazāks par evakuācijas izejas (durvju) uz kāpņu telpu platumu. Kāpņu laukuma platums nedrīkst būt mazāks par kāpņu laida platumu, bet pie ieejām liftos ar atveramām durvīm - ne mazāks par kāpņu laida platuma un durvju puses platuma summu, bet ne mazāks par 1,6 m. Starp kāpņu laidiem jābūt vismaz 50 mm platai atstarpei.

3.3.11. Ierīkot ailas (izņemot durvju) kāpņu telpu iekšējās sienās nav atļauts.

Kāpņu telpu ārējo sienu logu ailās, kas aizpildītas ar stikla blokiem, stikla profilītu vai citu neatveramu stiklojumu, jāierīko atveramas vēdailas, kuru laukums nedrīkst būt mazāks par 1,2 kv.m uz katru stāvu.

3.3.12. Kāpņu telpu durvis, kas iziet uz kopējas lietošanas gaiteņiem, liftu hallēm, ugunsdrošības vējtveriem, jāaprīko ar pašaizvēršanās mehānismiem un noblīvētām piedurlīstēm. Minētajām durvīm nedrīkst būt aizbīdņu, kas traucē to atvēršanu no telpas puses bez atslēgas.

Ja ēka ir augstāka par 4 stāviem, durvīm kāpņu telpu iekšējās sienās jābūt bez stiklojuma ailām vai iestiklotām ar stiegrotu stiklu.

Kāpņu telpu ārdurvis un durvis uz vestibilu nedrīkst būt šaurākas par kāpņu laidu aprēķina platumu.

Kāpņu telpu durvis atvērtā stāvoklī nedrīkst samazināt kāpņu laukumu un laidu aprēķina platumu.

3.3.13. Eskalatorus jāprojektē atbilstoši kāpņu projektēšanas normām saskaņā ar šī normatīva 3.3.14.apakšpunktā noteiktajām prasībām.

3.3.14. 1. un 2. ugunsdrošības pakāpes ēkās atļauts būvēt 2.veida kāpnes no vestibila līdz otrajam stāvam. Šajā gadījumā vestibils no gaiteņiem un blakustelpām jāatdala ar 1.tipa ugunsdrošām starpsienām.

3.3.15. No nepiedūmojamām kāpņu telpām pirmā stāva robežās izejas drīkst būt tikai tieši uz āru vai arī caur vējtveri. Pirmā tipa nepiedūmojamo kāpņu telpu saistība ar ēkas pirmo stāvu pieļaujama tikai caur ārējo zonu.

3.3.16. Lodžijas, balkoni vai galerijas uz pirmā tipa nepiedūmojamām kāpņu telpām nedrīkst būt šaurākas par 1,2 m un to nožogojums - zemāks par 1,2 m. Attālums starp durvju asīm ārējā zonā nedrīkst būt mazāks par 2,2 m.

3.4. Nesošās konstrukcijas

3.4.1. 2.ugunsdrošības pakāpes ražošanas un noliktavu ēkās atļauts izmantot nedegoša materiāla kolonnas ar ugunsizturības robežu, ne mazāku par 45 minūtēm.

3.4.2. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās metāla konstrukciju pretuguns aizsargpārklājumiem ugunsizturības robežas paaugstināšanas nolūkā atļauts izmantot ģipškartona loksnes.

3.5. Starpsienas

3.5.1. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās iekšējās starpsienās atļauts ierīkot durvis ar stiklojumu.

3.5.2. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās darba vietu norobežošanai telpas robežās atļauts izmantot starpsienas (stacionāras, saliekamas un nojaucamas vai izvēršamas, ar iestiklotu, nosegtu ar sietu vai atklātu augšējo daļu, ja paneļu apakšējās daļas augstums nepārsniedz 1,2 m) ar nenormētu ugunsizturības robežu.

3.6. Grīdas

3.6.1. Telpās, kurās izgatavo, izmanto vai uzglabā degošus šķidrumus, grīdas jāiesedz no nedegošiem materiāliem, bet sprādzienbīstamās telpās grīdām jābūt arī dzirksteļdrošām.

3.6.2. Visu ugunsdrošības pakāpju ēku ( izņemot 5.ugunsdrošības pakāpes ēkas) vestibilos, kāpņu telpās un liftu hallēs, kuras atbilstoši normatīvo aktu prasībām no citām telpām (ieskaitot gaiteņus, stāvu halles, foajē u.tml.) ugunsdroši jāatdala, grīdas nav atļauts ieklāt no degošiem materiāliem.

3.6.3. Sabiedrisko ēku evakuācijas ceļos slīpo grīdu nesošo konstrukciju ugunsizturības robeža nedrīkst būt mazāka par ēkas pārsegumu nesošo konstrukciju minimālo ugunsizturības robežu.

3.7. Jumtu segumi

3.7.1. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās jumtu segumam atļauts izmantot degošus materiālus.

3.7.2. Ja ēkās ar bēniņiem (izņemot 5. ugunsdrošības pakāpes ēkas) izbūvētas degošu materiālu spāres un latojums, jumtu segumiem nav atļauts izmantot degošus materiālus.

3.7.3. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās spārēm, latojumam un jumtu segumam atļauts izmantot degošus materiālus. Šajā gadījumā jumta spārēm un latojumam (izņemot 5. ugunsdrošības pakāpes ēkas) nepieciešama pretuguns apstrāde, kuras kvalitātei jābūt tādai, lai pārbaudē pēc ST SEV 4686-85 prasībām masas zudums nepārsniedz 25%.

3.8. Piekargriesti

3.8.1. Piekargriestu karkasus jābūvē no nedegošiem vai grūti degošiem materiāliem, izņemot 5. ugunsdrošības pakāpes ēkas.

3.8.2. Piekargriestu pildījumiem drīkst izmantot degošus materiālus, izņemot, ja piekargriesti atrodas 1. līdz 4.a ugunsdrošības pakāpes ēkās koplietošanas gaiteņos, virs kāpnēm, kāpņu telpās, vestibilos, hallēs un foajē.

3.8.3. Telpā virs piekargriestiem nav atļauts izvietot kanālus un cauruļvadus degošu gāzu, šķidrumu, putekļu un gaisa maisījumu un materiālu transportam.

Ja piekargriestus lieto, lai palielinātu starpstāvu pārsegumu un savietoto jumtu ugunsizturības robežu, tad starpstāvu pārseguma vai savietotā jumta un piekargriestu ugunsizturības robeža nosakāma kā kopējai konstrukcijai, bet degtspējas grupa - atsevišķi starpstāvu pārsegumam vai savietotajam jumtam un piekargriestiem. Minētajā gadījumā piekargriestu degtspējas grupa nedrīkst būt zemāka par pārsegumam nepieciešamo. Attiecīgajos piekargriestos nav atļauts ierīkot ailas, bet virs piekargriestiem izvietotajām komunikācijām jāizmanto nedegoši materiāli.

3.9. Būvkonstrukciju apdare

3.9.1. Ēkas sienu, starpsienu, grīdu un griestu būvkonstrukciju pārklājumi un apdare nedrīkst veicināt ugunsgrēka izplatīšanos ārpus telpas, kurā tas izcēlies.

3.9.2. Visu ugunsdrošības pakāpju ēkās, izņemot 5.ugunsdrošības pakāpes ēkas, sienas un griestus kopējas lietošanas gaiteņos, kāpņu telpās, vestibilos, hallēs un foajē nav atļauts apšūt ar degošiem materiāliem, aplīmēt ar degošiem plēvveida materiāliem.

3.9.3. 1., 2. un 3. ugunsdrošības pakāpes ēkās ārsienu ārējās virsmas nav atļauts apšūt ar degošiem vai grūti degošiem materiāliem.

3.9.4. Ugunsdzēsības ūdensvada iekšējo krānu skapjiem un konstrukcijās iebūvētām attiecīgo skapju durvīm atļauts izmantot degošus materiālus.

3.9.5. Slimnīcās, hospitāļos, pansionātos, pirmsskolas bērnu iestādēs, kā arī citās ēkās, kurās uzturas cilvēki, kas ugunsgrēka gadījumā nespēj patstāvīgi atstāt telpas, nav atļauts lietot apdares materiālus, kam piemīt augsta dūmus veidotspēja un kas degot izdala toksiski bīstamus produktus. Pārējās sabiedriskajās ēkās nav atļauts izmantot apdares materiālus, kuru degšanas produkti pieskaitāmi pie sevišķi toksiskiem.

3.9.6. Gaiteņu koka sienas vai starpsienas un griestus 5. un 3.b ugunsdrošības pakāpes ēkās jāapmet vai jāpārklāj ar pretuguns aizsargkrāsām vai aizsarglakām. 4.a ugunsdrošības pakāpes ēkās gaiteņi nav pieļaujami.

3.10. Komunikāciju konstrukcijas

3.10.1. Konstrukcijām, kas norobežo komunikāciju šahtas un nišas, jāatbilst prasībām, kas noteiktas 1.tipa ugunsdrošajām starpsienām un 3.tipa pārsegumiem.

3.10.2. Izvadot kabeļus un cauruļvadus caur norobežojošām konstrukcijām ar normētu ugunsizturības robežu, spraugas starp tiem un attiecīgajām konstrukcijām visā konstrukciju biezumā rūpīgi jāpiepilda ar būvjavu.

3.11. Virsgaismas logi

Rūpnieciskās ražošanas ēkās

3.11.1. Ar kvarca vai silikātstikla stiklojumu iestiklota virsgaismas loga garums nedrīkst pārsniegt 120 m. Attālums starp loga galiem, kā arī starp logu un ēkas ugunsdrošo sienu nedrīkst būt mazāks par 6 m. Virsgaismas logu atvēršanai jābūt mehanizētai un manuālai, un ierīces, kas iedarbina atvēršanas mehānismu, jāizvieto pie izejām no telpām.

Atveramos virsgaismas logus, kurus ietver pretdūmu aizsardzības aprēķinā, jāizvieto vienmērīgi pa visu ēkas savietotā jumta laukumu.

3.11.2. Zem zenīta virsgaismas logiem, kuri iestikloti ar slokšņu silikāta stiklu, stikla paketēm, profilēto stiklu, kā arī zem taisnstūra virsgaismas aerācijas logu iestiklojuma jāierīko metāla aizsargrežģi (režģa acu izmēri - ne lielāki par 50 x 50 mm).

3.11.3. Zenīta virsgaismas logus ar gaismu caurlaidīgiem elementiem no polimēru materiāliem atļauts izbūvēt tikai 1. un 2. ugunsdrošības pakāpes ēku D un E kategorijas telpu savietotajos jumtos, ja tie izbūvēti no nedegošiem materiāliem. Uz jumta degoša seguma jāuzklāj grants aizsargslānis. Tādu virsgaismas logu kopējais laukums nedrīkst pārsniegt 15% no jumta laukuma. Viena loga ailas laukums nedrīkst būt lielāks par 10 kv.m, bet caurspīdīgā elementa īpatnējais svars nedrīkst būt lielāks par 20 kg/kv.m.

Attālums starp zenīta virsgaismas logiem ar gaismu caurlaidīgiem elementiem no polimēru materiāliem nedrīkst būt mazāks par 4 m, ja gaismas ailas laukums nepārsniedz 5 kv.m, un ne mazāks par 5 m, ja gaismas ailas laukums ir 5-10 kv.m. Ja minētos logus izvieto grupās, grupa uzskatāma par vienu logu.

Starp zenīta virsgaismas logiem ar gaismu caurlaidīgiem elementiem no polimēru materiāliem ēkas savietotajos jumtos gareniskā virzienā un šķērsvirzienā ik pēc katriem 54 m jāizbūvē vismaz 6 m platas ugunsdrošās joslas. Attālums no attiecīgajiem virsgaismas logiem līdz ugunsdrošajām sienām nedrīkst būt mazāks par 5 m.

Sabiedriskajās ēkās

3.11.4. Izbūvējot kvarca vai silikāta stikla virsgaismas logus dzīvojamās, sabiedriskajās vai administratīvajās un sadzīves ēkās, jāievēro šī normatīva 3.11.1. un 3.11.2.apakšpunktā noteiktās prasības.

3.11.5. Organiskā stikla virsgaismas logus telpu dabiskai apgaismošanai atļauts lietot šādās ēkās un telpās: slēgtajos peldbaseinos, sporta, treniņu zālēs, vispārizglītojošo skolu, tehnikumu un arodskolu sporta un aktu zālēs, auditorijās, bibliotēku lasītavās, mācību ražošanas darbnīcās, muzejos, izstāžu un konferenču zālēs (līdz 600 vietām), ēdamzālēs, kafejnīcās, ēdnīcās un restorānos, projektēšanas organizācijās, pirtīs, dušu paviljonos, autoostās, lidostās, dzelzceļa, upju un jūras stacijās.

3.11.6. Organiskā stikla zenīta virsgaismas logus atļauts izmantot, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

1) šī normatīva 3.11.5.apakšpunktā minēto ēku ugunsdrošības pakāpe nedrīkst būt zemāka par otro;

2) logu rāmji jāizgatavo no nedegošiem materiāliem;

3) organiskā stikla kupoliem no telpas puses jābūt aprīkotiem ar metāla aizvariem (aizvara biezums ne mazāks par 1 mm; aizvariem automātiski jāaizveras) vai ar stiegroto stiklu;

4) logu ailu kopējais laukums nedrīkst pārsniegt 10% no savietotā jumta laukuma;

5) katra loga laukums plānā nedrīkst pārsniegt 2,5 kv.m;

6) attālums starp logiem nedrīkst būt mazāks par 1,5 m;

7) attālums no loga līdz ugunsdrošajai sienai nedrīkst būt mazāka par 5 m;

8) apkārt logam uz degoša jumta seguma jāizveido nedegoša materiāla pārklājs (no jumta skārda vai līdzīga materiāla), kuru nostiprina zem kupola rāmja. Pārklāja platums nedrīkst būt šaurāks par 20 cm;

9) savietotajos jumtos, kuros ierīko organiskā stikla virsgaismas zenīta logus, nav atļauts ieklāt degošu vai grūti degošu materiālu siltumizolāciju.

4. Ēku un būvju telpiskie un plānojuma risinājumi

4.1. Vispārīgās prasības

4.1.1. Telpas, kurās izgatavo, izmanto vai uzglabā degošas gāzes un šķidrumus, viegli uzliesmojošus materiālus vai kurās norisinās procesi, kuros izdalās degoši putekļi, nedrīkst atrasties cokola (puspagraba) stāvā vai pagraba stāvā, kā arī tieši zem telpām, kurās vienlaikus var atrasties vairāk par 50 cilvēkiem.

4.1.2. Sprādzienbīstamas un ugunsbīstamas A un B kategorijas telpas jāizvieto:

vienstāva ēkās - pie ārējām sienām;

daudzstāvu ēkās - augšējā stāvā.

4.2. Pagraba stāvs un cokola stāvs

4.2.1. Katra ar ugunsdrošām sienām vai ugunsdrošām starpsienām norobežotā pagraba nodalījuma (t.sk. gaiteņa) ārsienās, kur uzglabā vai izmanto degošas vielas un materiālus, jāierīko vismaz 2 logi (ne mazāki par 0,9x1,2 m) ar padziļinājumu ārpusē. Šo logu stiklojuma laukumu pretdūmu aizsardzības mērķiem jānosaka pēc attiecīgajiem aprēķiniem, un tas nedrīkst būt mazāks par 0,2% no nodalījuma laukuma.

4.2.2. No pagraba stāva un cokola stāva izejas jāizbūvē tieši uz āru, izņemot gadījumus, ja speciālie būvnormatīvi pieļauj citādu risinājumu.

4.2.3. Pagraba stāva telpas, kurās izvietotas inženiertehniskās iekārtas un komunikācijas, no pārējām telpām jāatdala ar 1.tipa ugunsdrošām starpsienām.

4.3. Tehniskie stāvi un pagrīdes

4.3.1. Ja tehniskajās pagrīdēs atrodas inženiertīkli, tās jānodrošina ar atsevišķām izejām uz āru:

a) caur durvīm, kuru minimālais izmērs ir 0,75x1,5 m;

b) caur lūkām, uz kurām ved vertikālas kāpnes un kuru minimālais izmērs ir 0,6x0,8 m.

4.3.2. Ja tehniskās pagrīdes laukums nav lielāks par 300 kv.m, pietiek ar vienām durvīm vai vienu lūku, bet uz katriem nākamajiem pilniem vai nepilniem 2000 kv.m tehniskās pagrīdes laukuma jāierīko vēl pa vienām durvīm vai lūkai.

4.3.3. Tehniskajos stāvos (ieskaitot arī tehniskās pagrīdes) ejas brīvais augstums nedrīkst būt mazāks par 1,8 m.

4.4. Ēku bēniņi un izejas uz jumtu

4.4.1. Ja ēkas augstums no zemes planējuma atzīmes līdz dzegai vai ārsienas (parapeta) augšai ir 10 m un lielāks, jāizbūvē izejas uz jumtu no kāpņu telpām (tieši vai caur bēniņiem, izņemot siltos bēniņus) vai arī pa ārējām kāpnēm.

4.4.2. Ražošanas un noliktavu ēkām, kuru augstums no zemes planējuma atzīmes līdz dzegai vai ārsienas augšai ir 10 m un lielāks, jāizbūvē ugunsdzēsības ārējās kāpnes ar izeju uz jumtu (ne retāk kā ik pēc katriem perimetra 200 m). Atļauts ugunsdzēsības ārējās kāpnes neizbūvēt pie ēkas galvenās fasādes, ja ēkas platums nav lielāks par 150 m un ēkas galvenajai fasādei pretējā pusē atrodas ugunsdzēsības ūdensvads.

4.4.3. Dzīvojamām, sabiedriskajām, administrācijas un sadzīves ēkām ar bēniņiem izejas uz jumtu jāizbūvē ik pēc katriem pilniem vai nepilniem ēkas garuma 100 m, bet ēkām ar savietoto jumtu - vienu izeju uz katriem pilniem vai nepilniem 1000 kv.m seguma platības.

4.4.4. No ēku bēniņtelpām jāizbūvē izejas uz jumtiem caur durvīm, lūkām vai logiem (to izmēri nedrīkst būt mazāki par 0,6x0,8 m) pa piebūvētām stacionārām kāpnēm.

4.4.5. Dažādas nozīmes ēkās ar bēniņiem izejas uz tiem jāizbūvē jebkurā gadījumā.

4.4.6. No kāpņu telpām uz bēniņiem vai jumtiem jāizbūvē izejas caur 2.tipa ugunsdrošajām durvīm pa kāpņu laidiem ar kāpņu laukumiem pirms izejām uz bēniņiem.

4.4.7. Dzīvojamās, sabiedriskajās, administrācijas un sadzīves ēkās, kuras nav augstākas par 5 stāviem, atļauts izbūvēt izejas uz bēniņiem vai jumtu no kāpņu telpām caur 2.tipa ugunsdrošajām lūkām (ar izmēru 0,6x0,8 m) pa stacionāri piestiprinātām vertikālām metāla kāpnēm.

4.4.8. Bēniņu telpā visas ēkas garumā jāizbūvē vismaz 1,6 m augsta eja.

4.4.9. Ēkās ar mansardiem konstrukcijās, kas norobežo bēniņu kabatas, jāizbūvē lūkas (parasti ne mazākas par 0,6x0,8 m).

4.4.10. Nosakot nepieciešamo izeju skaitu uz jumtu, atļauts to skaitā iekļaut arī ārējās kāpnes ar izejām uz jumtu.

4.4.11. Ja vienstāva ēkas jumta platība nepārsniedz 100 kv.m, izeju uz jumtu var neierīkot.

4.4.12. Ēku jumtu līmeņu kritumvietās (t.sk. uzkāpšanai uz aerācijas un virsgaismas logu jumtiem), ja kritums lielāks par 1 m, jāizbūvē ugunsdzēsības ārējās kāpnes neatkarīgi no ēkas augstuma.

4.4.13. Uzkāpšanai uz 10 - 20 m augstu ēku jumtiem un 1 - 20 m augstās jumtu līmeņu kritumvietās jāizmanto pirmā tipa ugunsdzēsības ārējās kāpnes, bet ēkās, kas augstākas par 20 m, un jumtu līmeņu kritumvietās, kas augstākas par 20 m, jāizmanto otrā tipa ugunsdzēsības kāpnes.

4.5. Ugunsdrošības papildprasības, projektējot un būvējot ēkas ar iekšējo pagalmu (ātriju)

Piezīme. Pie ēkām ar iekšējo pagalmu (ātriju) pieder dažādas nozīmes daudzstāvu ēkas, kuru stāvu pārsegumu iekšējās daļās izbūvētas nepārsegtas ailas, kuras pa vertikāli apvieno secībā izvietotus stāvus un visā ēkas augstumā vai tās daļā veido ar vertikālām konstrukcijām norobežotu un ar savietoto jumtu (ar virsgaismas logiem vai bez tiem) nosegtu telpu - iekšējo pagalmu.

4.5.1. Šī būvnormatīva prasības jāievēro, ja projektē trīs un vairāk stāvu ēkas ar iekšējo pagalmu;

4.5.2. Ēkas ar iekšējo pagalmu jāprojektē un jābūvē kā 1. vai 2.ugunsdrošības pakāpes ēkas.

4.5.3. Konstrukcijām, kas atdala iekšējo pagalmu no citām telpām (t.sk. gaiteņiem un ejām), jābūt nedegošām un ar šādu ugunsizturības robežu:

1) no jauna projektējamās un jaunbūvējamās četru un vairāk stāvu ēkās ar iekšējo pagalmu vertikālajām konstrukcijām, kas norobežo iekšējo pagalmu, - vismaz 120 min.;

2) no jauna projektējamās un jaunbūvējamās ēkās citām konstrukcijām, kas norobežo iekšējo pagalmu, - vismaz 60 min.;

3) funkcionējošās ēkās konstrukcijām, kas norobežo iekšējo pagalmu, - 90 min.

4.5.4. Ēkās ar iekšējo pagalmu telpas, kas atrodas blakus iekšējam pagalmam (darba kabinetus, kantoru telpas, viesnīcu numurus u.tml.), atļauts projektēt kā telpas ar parastu ugunsbīstamību (kā telpas, kurās ugunsslodze nepārsniedz 900 MJ x m^-2).

4.5.5. Atļauts veidot iekšējos pagalmus, kuru kopējā apjomā ietverta arī daļa no ēkas stāvu laukumiem (bez atdalošām vertikālām un/vai horizontālām konstrukcijām), apvienojot ne vairāk par trim stāviem ar nosacījumu, ka tiek izpildītas šādas prasības:

1) savstarpēji savienotā apjoma laukumiem ir maza ugunsbīstamība (līdz 180 MJ x m^-2) vai normāla ugunsbīstamība (līdz 900 MJ x m^-2) un visi iekšējā pagalmā apvienotie laukumi ar mazu vai normālu ugunsbīstamību ir aprīkoti ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām;

2) pašam zemākajam vai zem tā sekojošam iecirknim (stāvam) ir nulles atzīme;

3) viss nenorobežotais iecirknis (stāvs) ir atklāts, un ir radītas iespējas pamanīt uguni vai citus ugunsgrēka bīstamības faktorus jebkurā savienotās platības daļā;

4) evakuācijas ceļu un izeju platums ir pietiekams, lai cilvēki vienlaikus varētu atstāt visus ēkas stāvus;

5) no katra stāva ir evakuācijas izeja tieši uz āru, turklāt 50 % no stāva evakuācijas ceļiem ir atdalīti no atklātās telpas (iekšējā pagalma). Šim nolūkam ieteicams evakuācijas ceļus norobežot ar nedegošām starpsienām un pārsegumiem (veidojot gaiteņus u.tml.), kuru ugunsizturības robeža ir vismaz 60 min.

4.5.6. Atļauts iekšējo pagalmu izbūvēt visas ēkas augstumā, ja tiek ievērotas šādas prasības:

1) horizontālie attālumi starp ailu pretējām malām stāvu pārsegumos nedrīkst būt mazāki par 6,0 m, bet ailas laukums - mazāks par 90 kv.m;

2) stāvu evakuācijas izejas no iekšējā pagalma atdalītas atbilstoši šī būvnormatīva 4.5.3.apakšpunktā noteiktajām prasībām. Piekļūšana izejām var atrasties iekšējā pagalma robežās;

3) iekšējais pagalms ir atklāts un pārskatāms tā, ka uguns vai dūmi tiks pamanīti pirms izveidosies cilvēku dzīvībai bīstami apstākļi;

4) visas ēkas telpas ir aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

Ja iekšējā pagalma griesti atrodas augstāk par 17 m virs grīdas, sprinkleri (automātiskie ūdens izsmidzinātāji) zem tiem nav nepieciešami;

5) ēkai jābūt aprīkotai ar dūmu atsūknēšanas automātisko sistēmu;

6) jaunās ēkās iekšējos pagalmus no blakus telpām jāatdala ar ugunsdrošām starpsienām, kuru ugunsizturības robeža ir vismaz 60 min. (1 st.), bet ailu aizpildījumu ugunsizturības robeža - vismaz 36 min. (0,6 st.);

Piezīmes:

1. Jebkuras trīs atzīmes (stāvi) var savienoties ar iekšējo pagalmu bez norobežojošām konstrukcijām.

2. Lai iekšējo pagalmu nodalītu no citām telpām, atļauts izmantot stiklotas starpsienas (ar ugunsizturības robežu 60 min.) ar nosacījumu, ka tās ir aprīkotas ar sprinkleru iekārtām. Sprinklerus jāsamontē starpsienas abās pusēs 30 cm attālumā no starpsienas ar maksimālo soli 180 cm tā, lai stikla aplaistīšanas intensitāte no katras puses būtu ne mazāka par 0,6 l x m^-1 x s^-1.

Minētajām starpsienām atļauts izmantot rūdīto, stiegroto vai lokšņu līmēto stiklu. Stiklu stiprinājumu sistēmai, kad sāk iedarboties augsta temperatūra, jāļauj stiklam izplesties bez bojājumiem līdz sprinkleru darbības sākumam. Durvis starpsienās var būt no stikla, dūmus un degšanas produktus necaurlaidīgas.

4.5.7. Mehānisko dūmu atsūknēšanas sistēmu iemontē iekšējā pagalma augšējā daļā.

4.5.8. Iekšējos pagalmos, kuru augstums nepārsniedz 17 m un tilpums ir līdz 17000 kub.m, dūmu atsūknēšanas sistēmas jauda nedrīkst būt mazāka par 29 m³ x s^-1 vai arī jānodrošina iekšējā pagalmā seškārtīga gaisa apmaiņa stundā. Gaisa dabiskās pieplūdes ailām jāatrodas apakšējā līmenī un jānodrošina 75% no atsūknēšanas jaudas.

4.5.9. Iekšējos pagalmos, kuru augstums nepārsniedz 17 m un tilpums ir lielāks par 17000 kub.m, dūmu atsūknēšanas sistēmai jānodrošina vismaz četrkārtīga gaisa apmaiņa stundā. Gaisa pieplūdes jautājums risināms saskaņā ar šī normatīva 4.5.8.apakšpunktā noteiktajām prasībām.

4.5.10. Iekšējos pagalmos, kuru augstums pārsniedz 17 m (neatkarīgi no iekšējā pagalma tilpuma), dūmu atsūknēšanas sistēmai jānodrošina vismaz četrkārtīga gaisa apmaiņa stundā. Šajā gadījumā gaisa pieplūdei jābūt mehāniskai (to padod pagalma apakšējā zonā vertikāli uz augšu) un kompensējošai 75% no atsūknēšanas jaudas.

4.5.11.Iekšējā pagalma tilpumu aprēķina kā vertikālās šahtas un visu ar to saistīto telpu summu.

4.5.12. Dūmu atsūknēšanas sistēmas iedarbina automātiski, ar distancvadību un pogvadību (no ventilatoru telpas) no telpas, kas pieejama ugunsdzēsējiem.

5. Evakuācijas ceļi un izejas

5.1. Vispārīgās prasības

5.1.1. Evakuācijas ceļu uzdevums ir nodrošināt visās ēkas (būves) telpās esošo cilvēku drošu evakuāciju caur evakuācijas izejām ugunsgrēka gadījumā.

5.1.2. Izejas ir pieskaitāmas pie evakuācijas izejām, ja pa tām var izkļūt no telpām:

1) pirmajā stāvā - tieši uz āru vai caur vējtveri, gaiteni, vestibilu, kāpņu telpu;

2) jebkurā stāvā, izņemot pirmo, - uz gaiteni, kurš ved uz kāpņu telpu, vai arī tieši kāpņu telpā (t.sk. caur halli). Šajā gadījumā no kāpņu telpas jābūt izejai uz āru tieši vai arī caur vestibilu, ko no gaiteņiem atdala starpsienas ar durvīm;

3) tā paša stāva blakustelpā, no kuras ir šī apakšpunkta "a" vai "b" prasībām atbilstošas izejas, izņemot gadījumus, ja tas ir pretrunā ar citu speciālo būvnormatīvu prasībām.

5.1.3. Evakuācijas ceļi var būt aizsargāti vai neaizsargāti pret ugunsgrēka bīstamības faktoru iedarbību. Neaizsargātus ceļus telpas robežās pieskaita pie evakuācijas ceļiem, ja cilvēku evakuācijas aprēķina laiks pa šiem ceļiem līdz evakuācijas izejai no šīs telpas vai ēkas ir vienlīdzīgs vai mazāks par cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku.

5.1.4. Jebkurā gadījumā cilvēku evakuācijas aprēķina laikam no telpas vai ēkas jābūt vienlīdzīgam vai mazākam par cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku no šīs telpas vai ēkas.

Šī nosacījuma izpildes pārbaudes veicamas atbilstoši GOST 12.1.004-89 "Ugunsdrošība. Vispārējās prasības" noteiktajām prasībām. Cilvēku evakuācijas aprēķina laika un nepieciešamā laika noteikšanas metodi skat. 8.pielikumā.

5.1.5. Evakuācijas ceļiem atļauts pieskaitīt:

1) atklātās ejas telpas robežās, kuras no tās ved līdz evakuācijas izejai un atbilst šī būvnormatīva prasībām;

2) cilvēku evakuācijai paredzētās atklātās ejas caur blakustelpu tā paša stāva līmenī, kā arī caur blakustelpu jebkura stāva līmenī, izņemot ejas caur sprādzienbīstamām un ugunsbīstamām blakustelpām un caur blakustelpām 3.b, 4., 4.a un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkās, ja speciālajā būvnormatīvā nav citādu prasību. Minētajā gadījumā cilvēku evakuācijai nepieciešamais laiks pa evakuācijas izejām no blakustelpām jānosaka pēc sprādzienbīstamākās un ugunsbīstamākās telpas, caur kuru iet evakuācijas ceļš;

3) atklātās ejas 1., 2. vai 3.a ugunsdrošības pakāpes vienstāva ražošanas ēkās caur D vai E kategorijas telpu uz āru no 1., 2. vai 3.a ugunsdrošības pakāpes (līdz 4 stāviem augstu ar D vai E kategorijas telpām) iebūvju kāpņu telpām (vai izejām);

4) gaiteņus, vestibilus, halles, galerijas;

5) pirmā veida kāpnes;

6) otrā veida kāpnes uz vienstāva ēkās iebūvētiem laukumiņiem vai etažerēm;

7) otrā veida kāpnes uz telpām vai ēkās izbūvētiem antresoliem.

Šajā gadījumā cilvēku evakuācijas aprēķina laiks no telpām vai ēkām ar antresoliem nedrīkst pārsniegt cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku;

8) trešā veida kāpnes.

5.1.6. Uz evakuācijas ceļiem grīdu līmeņu izmaiņas vietās, izņemot sliekšņus durvju ailēs, nepieciešams izbūvēt slīpas grīdas ar slīpumu ne lielāku kā 1:6 vai arī ne mazāk par 3 pakāpieniem, kuru ģeometrija atbilst būvnormatīvu prasībām. Ja pakāpienu skaits ir lielāks par 3, jāuzstāda margas.

5.1.7. Ejas pagraba stāvā vai cokola stāvā pieskaitāmas pie evakuācijas ceļiem, ja tās ved uz trešā veida kāpnēm loga šahtā ārpusē pie ēkas ārsienas vai arī uz atsevišķu kāpņu telpu ar tiešu izeju uz āru, vai arī uz kopējās nozīmes kāpņu telpu, ja šis ceļš kāpņu telpas robežās nodalīts ar 1.tipa bezailu ugunsdrošu starpsienu (divu blakus esošu kāpņu laidu augstumā) ar pāreju no vienas kāpņu telpas daļas otrā caur ārējo zonu.

Piezīme. Tehnoloģiskiem sakariem atļauts ierīkot izejas no pagraba stāva vai cokola stāva uz ēkas pirmo stāvu. Ja pagraba vai cokola stāvā izvietotas ugunsbīstamas telpas, kāpnes izejai uz pirmo stāvu jānorobežo ar 1.tipa ugunsdrošajām starpsienām, bet ieeju kāpņu telpā jāizbūvē caur vējtveri.

5.1.8. Cilvēku evakuācijas aprēķina laiku no telpām aplēš pēc evakuācijas ceļu garuma un pēc telpas un evakuācijas izeju caurlaides spējas atkarībā no cilvēku kustības parametriem: plūsmas blīvuma, kustības ātruma, kustības intensitātes.

5.1.9. Cilvēku plūsmas blīvumu evakuācijas ceļos jānosaka kā kopējā cilvēku skaita (kuri evakuējas pa telpu ejām, kopējas lietošanas gaiteņiem un kāpņu telpām) attiecību pret evakuācijas ceļu laukumu. Evakuācijas ceļu sašaurinātās vietās un pie evakuācijas izejām, kur veidojas cilvēku drūzma, pieņem maksimālo cilvēku plūsmas blīvumu (9-10 cilv./kv.m).

5.1.10. Kopējo cilvēku evakuācijas aprēķina laiku no daudzstāvu ēkām jāpieņem pēc cilvēku evakuācijas aprēķina laika telpai, kura atrodas augstākajā stāvā, kurai ir vislielākais tilpums un kura atrodas vistālāk no telpas evakuācijas izejas līdz kāpņu telpai.

5.1.11. Gaiteņa garumu un platumu, kāpņu telpu augstumu un kāpņu laidu platumu, kā arī kāpņu telpu skaitu jānosaka pēc aprēķina atkarībā no to ietilpības un cilvēku caurlaides spējas, ņemot vērā ēkas nozīmei atbilstošu speciālo būvnormatīvu prasības.

5.1.12. 1.-3.b ugunsdrošības pakāpes ēkās cilvēku evakuācijai paredzētie gaiteņi no sprādzienbīstamām un ugunsbīstamām telpām, kā arī no telpām, kurās vienlaikus var atrasties vairāk par 50 cilvēkiem, jānorobežo ar 1. tipa ugunsdrošajām starpsienām un 3. tipa ugunsdrošiem pārsegumiem. 4. un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkās šādu gaiteņu konstrukcijām jābūt grūti degošām ar ugunsizturības robežu, ne mazāku par 15 min.

Piezīme. Cilvēku drošības obligāto prasību un nosacījumu izpildei atļauts ierobežot ēku (būvju) augstumu un garumu.

5.2. Evakuācijas izeju skaits

5.2.1. No ēkas, katra tās stāva un atsevišķas telpas jāierīko divas evakuācijas izejas, izņemot gadījumus, kuri noteikti šajās normās un citos speciālajos būvnormatīvos.

5.2.2. Evakuācijas izejas no telpām jāizvieto izklaidus. Minimālos attālumus starp tuvākajām evakuācijas izejām jāaprēķina ar formulu:

L - attālums starp evakuācijas izejām (m);

P - telpas perimetrs (m).

5.2.3. Ja telpā, ēkas stāvā vai ēkā vienlaikus var atrasties ne vairāk par 50 cilvēkiem (bet sprādzienbīstamā un ugunsbīstamā telpā, ēkas stāvā vai ēkā - ne vairāk par 5 cilvēkiem) un ja attālums no visattālākās cilvēku iespējamās atrašanās vietas līdz evakuācijas izejai nepārsniedz 25 m, telpai, ēkas stāvam vai ēkai drīkst būt tikai viena evakuācijas izeja šādos gadījumos:

1) atsevišķai telpai jebkurā ēkas stāvā;

2) vienstāva vai divstāvu ēkām (arī no ēkas otrā stāva), ja speciālie būvnormatīvi nenosaka citādi;

3) trīs un vairāk stāvu ēkām - no jebkura stāva uz 1.tipa nepiedūmojamo kāpņu telpu;

4) trīs un vairāk stāvu ēkām (kurās attālums no augšējā stāva grīdas atzīmes līdz zemes planējuma atzīmei nepārsniedz 30 m) - jebkurā stāvā uz 1.veida parasto kāpņu telpu (ar dabisko apgaismojumu caur logiem ārējā sienā), ja tiek ierīkota rezerves izeja uz 3.veida kāpnēm, kas atbilst šī būvnormatīva 3.3.4. apakšpunktā noteiktajām prasībām. Izejas uz atklātām evakuācijas kāpnēm atļauts ierīkot pa ēku plakaniem savietotajiem jumtiem (arī neekspluatējamiem) vai arī pa atklātām galerijām. Pārsegumu vai galeriju nesošām konstrukcijām jāizmanto nedegoši vai grūti degoši materiāli.

5.2.4. No pagraba stāva vai cokola stāva un tehniskās pagrīdes (ar laukumu līdz 300 kv.m), kā arī no atsevišķām telpām (ar laukumu līdz 300 kv.m) pagraba stāvā, cokola stāvā un tehniskajā pagrīdēs atļauts izbūvēt vienu evakuācijas izeju, ja evakuējamo skaits no šīm telpām nepārsniedz 5 cilvēkus.

Ja evakuējamo skaits ir no 6 līdz 15 cilvēkiem, nepieciešamas divas evakuācijas izejas. Minētajā gadījumā otra evakuācijas izeja var būt lūka pārsegumā ar minimālo izmēru 0,6x0,8 m vai 700 mm diametrā (ar vertikālām kāpnēm uz to) vai 1,2 m augsts un 0,9 m plats logs (ar aprīkojumu izejai uz āru).

5.3. Durvis

5.3.1. Durvis uz evakuācijas ceļiem drīkst būt atveramas tikai virzienā uz izeju.

5.3.2. Uz telpu iekšpusi drīkst būt veramas šādas durvis: uz balkoniem, lodžijām (izņemot durvis uz 1.tipa nepiedūmojamo kāpņu telpu atklātām ārējām zonām), uz atklāto ārējo evakuācijas kāpņu laukumiņiem, uz telpām, kurās vienlaikus var uzturēties ne vairāk par 15 cilvēkiem, uz noliktavu telpām (līdz 200 kv.m), uz sanitārajiem mezgliem.

5.3.3. Ēku evakuācijas izeju ārējās durvis aizliegts aprīkot ar aizvariem un aizbīdņiem, kurus nav iespējams atvērt no ēkas iekšpuses bez atslēgas.

5.3.4. Kāpņu telpu, gaiteņu, liftu haļļu, vējtveru un ugunsdrošības vējtveru durvis jāaprīko ar pašaizveres ierīcēm un noblīvētām piedurlīstēm, bet nav atļauts izmantot aizvarus vai aizbīdņus, kurus nevar atvērt bez atslēgas. Šīm durvīm ēkās, kas augstākas par 4 stāviem, jābūt bez ailām un stiklojuma vai iestiklotām ar stiegroto stiklu.

5.3.5. Durvju platums no kāpņu telpas uz āru vai vestibilu nedrīkst būt mazāks par kāpņu laida cilvēku evakuācijas aprēķina platumu.

5.3.6. Kāpņu telpu durvis atvērtā stāvoklī nedrīkst samazināt kāpņu laidu un laukumu cilvēku evakuācijai nepieciešamo platumu.

5.3.7. Ēkās ar nepiedūmojamām kāpņu telpām un telpās ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas vai ugunsdzēsības automātiskās signalizācijas iekārtām, kur saskaņā ar tehnoloģijas prasībām ugunsdrošo sienu vai starpsienu ugunsdrošajām durvīm jābūt atvērtām, jāuzstāda ierīces, kas ugunsgrēka izcelšanās gadījumā šīs durvis automātiski aizver.

5.3.8. Manuālos vārtus un tajos iebūvētās durvis atļauts pieskaitīt evakuācijas izejām, ja tie atbilst prasībām, kas tiek uzstādītas durvīm evakuācijas ceļos.

Atveramos un bīdāmos vārtos iebūvētajām durvīm jābūt vismaz 2 m augstām un 0,8 m platām, bet sliekšņa augstums nedrīkst pārsniegt 0,15 m.

5.3.9. Evakuācijas ceļos nav atļauts ierīkot bīdāmas, paceļamas nolaižamas durvis un vārtus, kā arī rotējošās durvis un turniketus. Vārtus, pa kuriem dzelzceļa ritošais sastāvs iebrauc ēkā vai būvē, nav atļauts pieskaitīt evakuācijas izejām.

5.4. Gabarītu izmēri

5.4.1. Evakuācijas eju brīvais platums nedrīkst būt mazāks par 1 m, bet durvju platums - mazāks par 0,8 m.

5.4.2. Lai izvērtētu cilvēku evakuāciju, ejas platumu kopējas lietošanas gaiteņos pie durvīm, kas veras no telpas uz gaiteni, jāaprēķina, samazinot gaiteņa platumu par:

1) pusi no durvju vērtnes platuma, ja durvis izvietotas gaiteņa vienā pusē;

2) durvju vērtnes platumu, ja durvis izvietotas abās gaiteņa pusēs posmā, īsākā par divkāršotu gaiteņa platumu.

5.4.3. Durvju un eju augstums evakuācijas ceļos nedrīkst būt mazāks par 2 m. To durvju un eju augstumu, kas ved laukā no telpām, kurās nav pastāvīgu darba vietu, kā arī no pagraba stāva un cokola stāva, atļauts samazināt līdz 1,9 m, bet durvis izejās uz bēniņiem vai jumtu - līdz 1,5 m.

5.4.4. Tehniskajos stāvos (ieskaitot tehniskās pagrīdes un tehniskos bēniņus), kuros cilvēki apkalpo inženiertīklus un komunikācijas, eju un durvju brīvais augstums nedrīkst būt mazāks par 1,8 m. Tehniskajās pagrīdēs, kurās cilvēkiem nav jāapkalpo inženiertīkli un komunikācijas, pārsegumos jāizbūvē lūkas ne mazākas par 0,6x0,8 m vai ar diametru 700 mm.

5.5. Evakuācijas ceļu garums

5.5.1. Pieļaujamo maksimālo evakuācijas ceļu garumu no izejas (no telpas) līdz izejai uz tuvāko kāpņu telpu vai uz āru nosaka pēc 5.1.tabulas un attiecīgu speciālo būvnormatīvu prasībām.

5.5.2. Faktisko evakuācijas ceļu garumu aplēš:

1) telpas robežās - no visattālākās darba vietas vai arī iespējamās cilvēku atrašanās vietas telpā, kurā nav pastāvīgu darba vietu, pa ejas brīvo līniju līdz tuvākajai evakuācijas izejai no šīs telpas. Ja telpā ir vairākas evakuācijas ejas ar dažādu garumu, tad aprēķinam ņem garāko;

2) pa gaiteni - no visattālākās telpas durvīm pa gaiteņa asi līdz tuvākajai izejai uz kāpņu telpu vai tieši uz āru;

3) pa kāpnēm - no izejas uz kāpņu laukumu pa kāpņu laidu un kāpņu laukumu asīm līdz izejai no kāpnēm vai no kāpņu telpas;

4) no izejas no kāpnēm vai no kāpņu telpas - pa taisni caur vestibilu un/vai vējtveri līdz izejai uz āru;

5) kopējo - kā atsevišķu posmu garumu summu.

5.6. Lifti un eskalatori

5.6.1. Liftus un citus mehanizētus cilvēku pārvietošanās līdzekļus ēkās nav atļauts iekļaut ēku evakuācijas ceļu aprēķinos.

5.6.2. Kāpņu telpās iebūvētos pasažieru liftus atļauts nožogot ar metāla sietu, ar konstrukcijām, kas iestiklotas ar stiegroto stiklu vai ar nedegošu materiālu sienām, kurām ir nenormēta ugunsizturības robeža. Liftus, kas atrodas ārpus ēkas, atļauts nožogot tikai ar nedegošu materiālu konstrukcijām, kurām ir nenormēta ugunsizturības robeža.

5.6.3. 10 līdz 16 stāvu (vai līdz 50 m) augstās ēkās atļauts ugunsgrēka gadījumā vienu no ēkas liftiem pielāgot ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apakšvienību vajadzībām (ja tas nav pretrunā ar citu būvnormatīvu prasībām).

5.6.4. Ēkās, kas augstākas par 16 stāviem (vai par 50 m, skaitot no planējuma atzīmes līdz dzegai), nepieciešami ugunsdzēsības lifti.

5.6.5. Ugunsdzēsības liftiem jāatbilst šādām prasībām:

1) galvenais iekāpšanas stāvs ugunsdzēsības liftos ir ēkas galvenās ieejas stāvs;

2) galvenajā iekāpšanas stāvā izejai no ugunsdzēsības liftiem jābūt galvenajā vestibilā, no kura izeja ved tieši uz āru, bet pēdējā stāvā - uz gaiteni vai halli, no kuras nodrošināta izeja caur kāpņu telpu vai pa trešā veida kāpnēm uz jumtu;

3) ēkās, kas augstākas par 16 stāviem, ugunsdzēsības liftus izvietot citas nozīmes liftu grupā nav atļauts;

4) ēkās, kas augstākas par 16 stāviem, jābūt vismaz diviem ugunsdzēsības liftiem, kas paredzēti virszemes stāviem, un vismaz vienam ugunsdzēsības liftam katrā divu un vairāk stāvu apakšzemes ugunsdrošības nodalījumā;

5) ugunsdzēsības liftu kabīnēm jābūt izgatavotām no nedegošiem materiāliem un aprīkotām ar divpusīgu sakaru sistēmu (starp kabīni un galveno iekāpšanas stāvu). Skaļruņus un mikrofonus vai arī telefonus galvenajā iekāpšanas stāvā jāuzstāda ugunsdzēsības lifta ieejas tuvumā un pretugunsgrēka aizsardzības centrālās vadības pults telpā;

6) liftu celtspējai jābūt ne mazākai par 10 kW (1000 kgf), un ēkās, kas augstākas par 16 stāviem, bez normālas gaitas režīma nepieciešams vēl arī paātrinātas pacelšanās (nolaišanās) režīms;

7) vadības sistēmai jānodrošina liftu darbs normālā ekspluatācijas režīmā, kā arī režīmā "ugunsgrēka bīstamība". Ugunsdzēsības liftu kabīnes, iedarbinot signālu "Ugunsgrēka bīstamība", pēc pasažieru izkāpšanas automātiski jānolaiž galvenajā iekāpšanas stāvā, un to tālākā vadība iespējama tikai tieši no šīm kabīnēm. Autonomās vadības sistēmai no kabīnēm jānodrošina jebkurš iespējamo pieturu skaits. Ugunsdzēsības liftu kabīņu durvīs nedrīkst būt gaismas kontroles ierīces;

8) ēkās, kas augstākas par 16 stāviem, ugunsdzēsības liftu elektrostrāvas patērētāji pieskaitāmi pirmajai drošības kategorijai. Elektroierīcēm caur automātisko rezerves ieslēdzēju jābūt pieslēgtām pie diviem savstarpēji neatkarīgiem transformatoriem un pie rezerves barotāja - dīzeļģeneratora;

9) ugunsdzēsības liftu šahtu pretdūmu pieplūdes vēdināšanas sistēmām jādarbojas no autonomiem ventilatoriem, kas ierīkoti virszemes stāvā (ar gaisa padevi parasti galvenā iekāpšanas stāva līmenī);

10) atļauts izmantot ugunsdzēsības liftus visā ēkas augstumā apakšzemes un virszemes stāvu kopējai apkalpošanai. Ugunsdzēsības liftu šahtu durvīm virszemes stāvos jābūt ugunsdrošām (ar ugunsizturības robežu ne mazāku par 60 minūtēm, un noblīvētām piedurlīstēm); ieejas ugunsdzēsības liftos no katra pazemes stāva jāizbūvē caur ugunsdrošības vējtveriem, kurus apkalpo autonomā pretdūmu pieplūdes vēdināšanas sistēma, kas automātiski ieslēdzama un distanciāli vadāma no ugunsdzēsības lifta kabīnes, liftam darbojoties "ugunsgrēka bīstamības" režīmā;

11) parastos apstākļos ēkā ugunsdzēsības liftus atļauts izmantot kā pasažieru liftus.

5.6.6. Ēkās ar nepiedūmojamām kāpņu telpām izejas no liftu šahtām jāierīko caur liftu hallēm, norobežojot tās no blakustelpām ar 1.tipa ugunsdrošām starpsienām. Šajā gadījumā lifta šahtu sienās ugunsdrošās durvis nav nepieciešamas.

5.7. Avārijas un evakuācijas apgaismojums

5.7.1. Avārijas apgaismojums (telpās un ārējo darbu izpildes vietās) nepieciešams gadījumos, kad darba apgaismojuma pārtraukumi un ar tiem saistītie ražošanas iekārtu un mehānismu normālas apkalpes pārkāpumi var izraisīt sprādzienu, ugunsgrēku, darba pārtraukumu objektā.

5.7.2. Evakuācijas apgaismojums jāierīko:

1) evakuācijas ceļos cilvēku kustībai bīstamās vietās;

2) ejās, gaiteņos un uz kāpnēm, kas kalpo cilvēku evakuācijai, ja evakuējamo skaits ir 50 un vairāk cilvēku;

3) ražošanas telpu galvenās ejās, ja telpā strādā vairāk par 50 cilvēkiem;

4) 6 un vairāk stāvu dzīvojamo namu kāpņu telpās;

5) ražošanas telpās, kurās ir pastāvīgas darba vietas, un darba apgaismojuma pēkšņas atslēgšanas gadījumā iedarbinātās tehnoloģiskās iekārtas var traumēt cilvēkus;

6) sabiedrisko, administrācijas un sadzīves ēku telpās, ja tajās vienlaikus atrodas vairāk par 100 cilvēkiem.

5.7.3. Evakuācijas apgaismojums evakuācijas ceļos grīdas līmenī un uz kāpņu pakāpieniem telpās nedrīkst būt vājāks par 0,5 lx, atklātā teritorijā - par 0,2 lx.

Telpās avārijas apgaismojuma sistēmas var izmantot arī kā evakuācijas apgaismojumu.

5.7.4. Avārijas un evakuācijas apgaismojumam lieto kvēlspuldzes un luminiscences spuldzes.

5.7.5. Sabiedriskās, administrācijas un sadzīves ēkās izejas no telpām, kurās vienlaikus var atrasties vairāk par 50 cilvēkiem, kā arī izejas no ražošanas telpām (bez dabiskā apgaismojuma, kurās atrodas vairāk par 50 cilvēkiem), jāaprīko ar izgaismotiem izeju norādītājiem, kas pieslēgti avārijas vai evakuācijas apgaismojuma tīklam.

5.7.6. Avārijas un evakuācijas apgaismojuma tīkliem jābūt pieslēgtiem diviem neatkarīgiem elektroapgādes avotiem (ja speciālajos būvnormatīvos nav citādu prasību).

5.1.tabula

6. Ēku, būvju un telpu pretdūmu aizsardzība

6.1. Pretdūmu aizsargpasākumi ēkās un būvēs nepieciešami cilvēku un materiālo vērtību pasargāšanai no degšanas un no termiskās sadalīšanās toksisko produktu un to komponentu, no dūmu un augstas temperatūras iedarbības.

6.2. Vilkmes pretdūmu vēdināšanas sistēmas dūmu izvadīšanai no telpām ugunsgrēka gadījumā jāierīko:

1) no dzīvojamo, sabiedrisko, administrācijas un sadzīves, kā arī no ražošanas ēku visu stāvu gaiteņiem, hallēm u.tml. (kas ved uz evakuācijas izejām), ja šīs ēkas ir augstākas par 30 m (no vidējās teritorijas planējuma atzīmes līdz augšstāva grīdas līmeņa atzīmei);

2) no katras ražošanas un noliktavu telpas (ar pastāvīgām darba vietām), kurā nav dabiskā apgaismojuma vai arī, ja telpā ir dabiskais apgaismojums, no tās telpas daļas, kura atrodas attālumā L m un tālāk no ārsienas ar logiem, ja šī telpa pieskaitāma A, B vai C sprādzienbīstamības un ugunsbīstamības kategorijai, kā arī D un E kategorijai 4.a ugunsdrošības pakāpes vienstāva ēkās.

Attālums L jānosaka pēc 6.1.tabulas (atkarībā no tā, cik liela logu platība A, (kv.m), kas izvietota 0,2 m un vairāk virs evakuācijas izejām, atbilst telpas ārsienas garuma 1 metram).

6.1.tabula

3) no katras telpas (lielākas par 50 kv.m un bez dabiskā apgaismojuma), kas paredzēta degošu materiālu uzglabāšanai vai apstrādei, dzīvojamās, sabiedriskās, administrācijas un sadzīves ēkās.

Šī punkta prasības neattiecas uz:

C kategorijas telpas daļu, kura atrodas L m attālumā un tālāk no ārsienas ar logiem, ja šīs telpas daļas laukums nepārsniedz 200 kv.m;

C kategorijas telpām ar laukumu līdz 200 kv.m un telpām, kuras minētas 3)apakšpunktā, ja tās aprīkotas ar stacionārām ūdens vai putu automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām;

C kategorijas telpām līdz 50 kv.m, kas nav aprīkotas ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām, bet kurās ir ierīkota dūmu izvade no gaiteņiem vai hallēm;

neierobežotas platības telpām, ja tās aprīkotas ar stacionārām gāzes automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

6.3. Ēkās, kurās ir nepiedūmojamās kāpņu telpas, jāierīko nepiedūmojamās liftu šahtas, kurās ugunsgrēka gadījumā jārada paaugstināts nepiedūmota gaisa spiediens atbilstoši prasībām, kas noteiktas normatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86).

6.4. Ēkās ar nepiedūmojamām kāpņu telpām nepieciešamas dūmu atsūknēšanas sistēmas atbilstoši normatīva "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86) prasībām.

6.5. Koplietošanas gaiteņus ar 2.tipa ugunsdrošām starpsienām jāsadala posmos, kas ir ne garāki par 60 m, - ražošanas, sabiedriskajās, administrācijas un sadzīves ēkās, 30 m - dzīvojamās ēkās.

6.6. Telpās, kur materiālo vērtību (t.sk. sakaru iekārtu) un nepārtrauktā režīmā funkcionējošu tehnoloģisko procesu vadības sistēmu drošības dēļ (jo darbības pārtraukšana var izraisīt avāriju) pastāvīgi atrodas apkalpojošais personāls, visā varbūtējā ugunsgrēka laikā nepieciešama nepārtraukta pretdūmu aizsardzība.

6.7. Daudzstāvu ēkās evakuācijas ceļu (gaiteņu, kāpņu telpu, tuneļu u.tml.) pretdūmu aizsardzības darbības ilgums nedrīkst būt mazāks par kopējo cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku, ko nosaka pēc tās telpas aprēķina evakuācijas laika, kura atrodas visaugstākajā stāvā, vistālāk no evakuācijas kāpnēm, kurai ir vislielākā platība (vai tilpums) un kurā var atrasties visvairāk cilvēku.

6.8. Pretdūmu aizsardzības sistēmas vadībai jābūt automātiskai un saistītai ar ugunsdzēsības signalizācijas sistēmu, kas ieslēdz izpildmehānismu un iekārtu. Distancvadības ierīci parasti novieto evakuācijas ceļos un pie izejām no telpām vai arī vadības pulšu telpās (atkarībā no attiecīgās iekārtas uzbūves).

6.9. Pretdūmu aizsardzības un avārijas vēdināšanas sistēmai jāatbilst normatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP2.04.05-86) noteiktajām prasībām.

Pretdūmu aizsardzībai jāizmanto pieplūdes un atsūknēšanas vēdināšanas sistēmas vai tikai atsūknēšana. Nedrīkst izmantot pretdūmu aizsardzībai tikai pieplūdes vēdināšanas sistēmu bez atsūknēšanas sistēmas (neatkarīgi no tā, vai tā ir ar pašplūsmas vai ar mehānisko pievadu).

6.10. Pretdūmu aizsardzības vēdināšanas sistēmu parametrus aplēš ar tādu aprēķinu, lai ugunsgrēka gadījumā tiktu bloķēta degšanas produktu izplatīšanās uz evakuācijas ceļiem un/vai uz ugunsdrošības zonām, kā arī uz telpām, kurās atrodas materiālās vērtības. Aplēšot pretdūmu aizsardzības vēdināšanas sistēmu parametrus, jāņem vērā, ka vienlaikus ar tām darbojas arī citas projektā paredzētās pretugunsgrēka aizsardzības kompleksa sistēmas vai ierīces.

6.11. Pretdūmu aizsardzības atsūknēšanas vēdināšanas sistēmas parasti ir ar mehānisku pievadu. Virszemes telpām, kurās vienlaikus var atrasties līdz 300 cilvēkiem, dūmu izvadīšanai atļauts ierīkot vēdlogus, kurus var atvērt automātiski no attāluma vai manuāli.

6.12. Pretdūmu aizsardzības atsūknēšanas vēdināšanas sistēmās ar mehānisko piedziņu jāizmanto iekārtas, kas spēj pārsūknēt līdz 800° C sakarsētas gāzes. Pirms ventilatoriem atļauts uzstādīt ierīces, kas pazemina temperatūru.

6.13. Pretdūmu un ugunsdrošos vārstus ugunsizturības ziņā jāpielāgo konstrukcijai, kurā tos uzstāda.

6.14. Pretdūmu aizsardzības vārstu un izbūvējamo atsūknēšanas šahtu šķērsgriezuma laukumu attiecība jāizraugās ar tādu aprēķinu, lai nepieļautu ēku un būvju augšstāvu piedūmošanu. Ēku virszemes un apakšzemes daļās kopējas vēdināšanas šahtas nav pieļaujamas.

6.15. Pretdūmu aizsardzības pieplūdes vēdināšanas sistēmās jāizmanto radiālie vai ass ventilatori, kuri saglabā darbaspējas arī pie negatīvām temperatūrām ziemas apstākļos. Ventilatorus atļauts novietot virszemes norobežojošo konstrukciju ailas vai arī zemes līmenī.

6.16. Otrā un trešā tipa nepiedūmojamās kāpņu telpas augstuma zonās norobežojamas atbilstoši speciālo būvnormatīvu prasībām, ņemot vērā ēku un būvju tipus un īpatnības.

6.17. Trešā tipa nepiedūmojamo kāpņu telpu ugunsdrošības vējtveros, liftu šahtu (kas savieno ēkas virszemes un apakšzemes daļas) hallēs gaisa padeve jānodrošina tajā stāvā, kurā notiek ugunsgrēks, minētajam nolūkam izmantojot liftu šahtas un attiecīgus gaisa atzarojumus no šahtas caur pretdūmu vārstiem. Tādā gadījumā ugunsdrošības vējtveru un liftu haļļu durvīm jābūt dūmus necaurlaidīgām.

6.18. Pretdūmu aizsardzības atsūknēšanas un pieplūdes vēdināšanai atļauts izmantot gaisa kondicionēšanas sistēmas, ja to parametri atbilst normatīvā "Apkure, vēdināšana un kondicionēšana" (SNiP 2.04.05-86) noteiktajām prasībām.

6.19. Gaiteņus, kuros ir pretdūmu aizsardzības atsūknēšanas vēdināšanas iekārtas, ar pirmā tipa ugunsdrošajām starpsienām jāsadala posmos tā, lai attālums no apkalpojamās zonas visattālākā punkta līdz atsūknēšanas vēdināšanas vārstam nepārsniegtu 30 m.

6.20. Telpu virs gaiteņu piekargriestiem no hallēm, vējtveriem un kāpņu telpām jāatdala ar dūmus necaurlaidīgām nedegošu materiālu starpsienām .

6.21. Lai vietas, kurās caur norobežojošām konstrukcijām (ar normētu ugunsizturības robežu) tiek izvadīti kabeļi, gaisvadi un cauruļvadi, būtu dūmus necaurlaidīgas, jāizmanto atbilstoši mezglu risinājumi.

6.22. Evakuācijas ceļu (parasto un nepiedūmojamo kāpņu telpu, gaiteņu) nepieciešamais pretdūmu aizsardzības laiks visos gadījumos nedrīkst būt mazāks par visai ēkai aprēķināto evakuācijas laiku.

Atkarībā no ēkas stāva augstuma un stāvu skaita evakuācijas ceļu nepieciešamais pretdūmu aizsardzības laiks nedrīkst būt mazāks par:

1) 10 stāvu ēkām - 15 min.;

2) 16 stāvu ēkām - 20 min.;

3) 26 stāvu ēkām - 28 min.;

4) 31 stāva ēkām - 33 min..

Minētie laiki noteikti ēkām ar stāva augstumu 4,2 m. Ja stāva augstums ir cits, evakuācijas ceļu pretdūmu aizsardzības nepieciešamais laiks mainās tieši proporcionāli stāva augstuma izmaiņām.

Ja 10 - 31 stāva ēkām stāvu skaits nesakrīt ar iepriekš minēto, nepieciešamais pretdūmu aizsardzības laiks jānosaka interpolējot.

7. Glābšanas un ugunsgrēka dzēšanas darbu nodrošinājums

7.1. Uzņēmumos, kuru teritorija pārsniedz 5 ha, jāizbūvē vismaz divas automašīnu iebrauktuves

Ja iežogotās teritorijas vienas malas garums pārsniedz 1 km, šajā malā jāierīko ne mazāk par divām iebrauktuvēm. Attālums starp automašīnu iebrauktuvēm uzņēmumu teritorijā nedrīkst pārsniegt 1,5 km.

7.2. Automašīnu iebrauktuvju vārtu un caurbrauktuvju (starp ēkām vai arī zem tām) platums nedrīkst būt mazāks par 3,5 m. Ierīkojot iebrauktuvēs bīdāmos, paceļamos u.tml. vārtus ar elektrisko piedziņu un automatizētu vai distances vadību, jāierīko dublējošu rokas piedziņu vai arī atveramos vārtus.

Vārtu un caurbrauktuvju brīvais augstums (no brauktuves virsmas atzīmes līdz pārseguma vai vārtu pārliktņa apakšējai atzīmei) nedrīkst būt mazāks par 4,25 m.

7.3. Pie ēkām un būvēm un gar tām jāizbūvē vismaz 4.kategorijas piebrauktuves un caurbrauktuves ugunsdzēsības automašīnām (atbilstoši LBN 100).

7.4. Attālumam no ēkām un būvēm līdz brauktuves tuvākajai malai jābūt:

1) ne mazākam par 5 m un ne lielākam par 25 m - ēkām un būvēm līdz 3 stāviem (bet ne augstākām par 6 m no brauktuves planējuma atzīmes līdz augšējā stāva grīdas atzīmei vai līdz 12 m augstām - ražošanas un noliktavu ēkām);

2) no 5 m līdz 10 m - ēkām un būvēm līdz 9 stāviem ieskaitot (bet ne augstākām par 26 m no brauktuves planējuma atzīmes līdz augšējā stāva grīdas atzīmei, vai līdz 28 m augstām - ražošanas un noliktavu ēkām);

3) ne mazākam par 8 m un ne lielākam par 12 m - ēkām un būvēm, augstākām par 9 stāviem (augstākām par 26 m no brauktuves planējuma atzīmes līdz augšējā stāva grīdas atzīmei vai augstākām par 28 m - ražošanas un noliktavu ēkām).

7.5. Brauktuves jāizbūvē gar ēkas priekšējo un aizmugures fasādi visā ēkas garumā. Pie tam, ierīkojot brauktuves pie sabiedriskajām, administrācijas un sadzīves ēkām, jārada iespējas piekļūt no ugunsdzēsības autokāpnēm katrai telpai, bet pie dzīvojamām ēkām - katram dzīvoklim ēkas augšējos stāvos. Atļauts izbūvēt brauktuvi gar vienu fasādi, ja ēka nav augstāka par 3 stāviem (bet ne augstāka par 6 m no zemes planējuma atzīmes līdz augšējā stāva grīdas atzīmei, izņemot ražošanas un noliktavu ēkas) un platāka par 18 m. Ja ēkas vai būves platums ir 100 m un lielāks, piebrauktuves tai jāizbūvē no visām pusēm.

7.6. Ūdensvada ugunsdzēsības hidrantus gar autoceļiem jāizbūvē ne tālāk par 2,5 m no brauktuves malas, bet ne tuvāk par 5 m no ēku un būvju sienām. Ugunsdzēsības hidrantus atļauts ierīkot uz ceļa braucamās daļas.

7.7. Ja brauktuves platums pārsniedz 20 m, atļauts izbūvēt dublējošas ūdensvada līnijas, lai ūdensvada ievadi ēkās nešķērsotu brauktuves. Šādos gadījumos ugunsdzēsības hidrantus jāuzstāda arī dublējošās ūdensvada līnijās.

Ja ielas platums sarkano līniju robežās ir 60 m un lielāks, ūdensvadu ar ugunsdzēsības hidrantiem parasti jāizbūvē ielas abās pusēs.

7.8. Ugunsdzēsības hidranti ūdensvada tīklos izvietojami tā, lai jebkurām ēkām vai būvēm (to daļām), ko apkalpo šie tīkli, ugunsgrēka gadījumā varētu piegādāt ūdeni vismaz no 2 hidrantiem - , ja ugunsgrēka dzēšanas normatīvā ūdens padeves intensitāte no ārējiem tīkliem ir 15 l/s un lielāka, un no 1 hidranta, ja normatīvā ūdens padeves intensitāte ir mazāka par 15 l/s, turklāt jāņem vērā, ka pieļaujamais ugunsdzēsības šļūteņu līniju garums nedrīkst pārsniegt 200 m, ja izmanto autosūkņus, un 100-150 m, ja izmanto ugunsdzēsības motorsūkņus (attiecīgi - pārnēsājamos vai uzkabināmos).

Attālumus starp ugunsdzēsības hidrantiem aprēķina, ņemot vērā kopējo ūdens patēriņa intensitāti ugunsgrēka dzēšanai un uzstādāmā hidranta tipa ūdens padeves spēju.

7.9. Ugunsdzēsības ūdens rezervuārus vai ūdenskrātuves jāizvieto saskaņā ar šī būvnormatīva 7.8.apakšpunktā noteiktajām prasībām.

Lai palielinātu rezervuāra vai baseina apkalpes rādiusu, kā arī gadījumos, kad autosūkņi vai motorsūkņi nav spējīgi tieši no tiem ņemt ūdeni, atļauts izbūvēt pret aizsalšanu nodrošinātas ūdensņemšanas akas, kuru attālums no rezervuāra vai baseina nedrīkst pārsniegt 200 m. Diametru cauruļvadam, kurš savieno ūdens rezervuāru vai baseinu ar ūdensņemšanas aku, nosaka ar tādu aprēķinu, lai tas būtu spējīgs nodrošināt ugunsgrēka dzēšanai nepieciešamo ūdens padeves intensitāti, bet ne mazāku par 200 mm. Ja nepieciešams, savienojošajā cauruļvadā pirms ūdensņemšanas akas jāiemontē aizvarvārsts "sausajā" akā, kura pievadratu novieto zem akas vāka.

7.10. Pie ūdens rezervuāriem, baseiniem, kurus var izmantot ugunsgrēku dzēšanai, kā arī pie rezervuāru ūdens ņemšanas akām jāizbūvē laukumus (12,0x12,0 m) un ugunsdzēsības automašīnu piebrauktuves.

Attālums no 3., 3.b, 4., 4.a un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkām un degošu materiālu atklātām noliktavām līdz ūdens ņemšanas vietām no rezervuāriem un ūdenskrātuvēm nedrīkst būt mazāks par 30 m, bet no 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes ēkām - ne mazāks par 10 m. Pie ceļiem un piebrauktuvēm redzamās vietās jābūt izvietotiem ūdensņemšanas vietu norādītājiem.

7.11. Lai ugunsgrēku varētu savlaicīgi atklāt un veiksmīgi nodzēst, ēkas, būves un telpas jāaprīko ar stacionārajām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām vai automātiskajām ugunsdzēsības signalizācijas iekārtām un sistēmām atbilstoši šī būvnormatīva 2.pielikuma prasībām.

7.12. Lai savlaicīgi sāktu cilvēku evakuāciju, ēkās, būvēs un telpās jāuzstāda ugunsgrēka izziņošanas iekārtas un sistēmas, kuru līmenis nedrīkst būt zemāks par šī būvnormatīva 3.pielikumā norādīto.

7.13. Ugunsdzēsības depo atrodas pie kopējas lietošanas ceļiem — parasti uz valsts vai pašvaldības zemes. Depo atrašanās vietu iekārto tā, lai ugunsdzēsēju vienība varētu sekmīgi dzēst ugunsgrēkus un veikt glābšanas darbus vairākos objektos un pēc iespējas lielākās apdzīvoto vietu teritorijās, kā arī lai ugunsdzēsēju vienība var ierasties ugunsgrēka vietā ne vēlāk kā 5 minūtes pēc ugunsgrēka pieteikuma — republikas pilsētās, ne vēlāk kā 15 minūtes pēc pieteikuma — pārējās pilsētās un lauku teritorijās, kurās iedzīvotāju blīvums ir 10 un vairāk cilvēku uz kvadrātkilometru, un ne vēlāk kā 25 minūtes pēc pieteikuma — lauku teritorijās, kurās iedzīvotāju blīvums ir mazāks nekā 10 cilvēku uz kvadrātkilometru. Minēto kritēriju aprēķinā ņem vērā ceļu stāvokli, izvietojumu un tipu, iespējamo kustības ātrumu, ugunsdzēsēju vienības tehnisko un organizatorisko nodrošinājumu, objekta sprādzienbīstamību un ugunsbīstamību, kā arī dzīvojamo un publisko ēku konstrukcijas īpatnības.
(Grozīts ar MK 24.02.2004. noteikumiem Nr.104)

8. Kārtība, kādā izskatāms būvprojekts un saskaņojamas atkāpes no normatīvo aktu ugunsdrošības prasībām

8.1. Par spēkā esošo normatīvo aktu ugunsdrošības prasību ievērošanu būvprojektā likumdošanā noteiktajā kārtībā atbild par attiecīgo būvprojektu atbildīgā amatpersona vai būvprojekta autors.

8.2. Būvprojekta atbilstību spēkā esošo normatīvo aktu ugunsdrošības prasībām apliecina atbilstošs ieraksts paskaidrojuma raksta titullapā, ko ar savu parakstu apstiprina par projektu atbildīgā amatpersona vai būvprojekta autors.

8.3. Projekta atbildīgās amatpersonas apstiprinātais ieraksts par normatīvo aktu ugunsdrošības prasību ievērošanu vai pieļauto atkāpju (no normatīvu prasībām) uzskaitījums, kā arī ieraksts par atkāpju saskaņošanu jāizdara projekta kopējā paskaidrojuma rakstā un uz darba zīmējumu pamatkomplekta vispārējo datu pirmās lapas.

8.4. Ja jāizstrādā ugunsdrošības pasākumi, kas normatīvos nav paredzēti vai arī ir alternatīvi normatīvos paredzētajiem, ja jāizstrādā risinājumi, par kuriem nav normatīvu, kā arī ja risinājumi izstrādāti atbilstoši ārvalstu normatīvo aktu prasībām, atkāpes būvprojektā no spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām jāsaskaņo ar valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādi. Atkāpes no normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām attiecībā uz objektiem, kurus būvē vairākās pilsētās, rajonos vai pagastos pēc tipa projektiem vai saskaņā ar kontraktiem ar ārvalstu firmām, jāsaskaņo ar valsts ugunsdrošības uzraudzības centrālo iestādi, bet citos gadījumos - ar valsts ugunsdrošības uzraudzības vietējām iestādēm.

8.5. Pirms uzsākt objektu būvniecības, rekonstrukcijas, pārprofilēšanas, restaurācijas, paplašināšanas, kapitālā remonta un tehniskās modernizācijas darbu projektēšanu, no attiecīgas valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādes jāsaņem ugunsdrošības tehniskie noteikumi (rakstiskā veidā) būvvietas (laukuma, trases) izvēlei.

8.6. Projekta (tehniski ekonomiskā pamatojuma, tehniski ekonomiskā aprēķina) saskaņošana ar attiecīgajām valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādēm jāveic pirms tā apstiprināšanas, bet, ja tas attiecas uz objektiem, ko saskaņā ar kontraktu būvēs ārvalstu firmas, - pirms kontrakta parakstīšanas.

8.7. Valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādei ne vēlāk kā 15 dienas pēc tam, kad attiecīgais pieprasījums un būvprojekts iesniegts saskaņošanai, jāsniedz rakstisks atzinums.

Projektiem, par kuriem nav būvnormatīvu, vai darbā jāiesaista eksperti, saskaņošanas ilgums nedrīkst pārsniegt 30 dienas.

8.8. Atbilstoši spēkā esošo normatīvo aktu ugunsdrošības prasībām izstrādātais būvprojekts (atbilstība apstiprināta ar ierakstu, ko izdarījusi atbildīgā persona) nav jāsaskaņo ar valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādēm.

Pēc pasūtītāja vai projekta autora pieprasījuma valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādes veic attiecīgā būvprojekta ugunsdrošības tehnisko ekspertīzi un 30 dienu laikā sniedz rakstisku atzinumu.

8.9. Ja projektētājs vai objekta īpašnieks nepiekrīt vietējās valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādes lēmumam, viņam ir tiesības sūdzēties Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamentā, kura pieņemtais lēmums ir galīgs.

8.10. Valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādei, kas apstiprinājusi būvnormatīvu, ir tiesības dot tā nosacījumu un prasību skaidrojumus, atzinumus par būvprojekta vai objekta atbilstību normatīvos noteiktajām prasībām. Minētajos gadījumos, iesniedzot saskaņošanai būvprojektu, tam jāpievieno attiecīgie dokumenti.

(Šis pielikums ir obligāts)

1.Vispārīgie norādījumi

1.1. Šajā pielikumā norādīts, kādos gadījumos ēkās, būvēs un telpās jāierīko stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas un kādos - automātiskas ugunsdzēsības signalizācijas ierīces.

1.2. Stacionārajām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām vienlaikus jāpilda arī automātiskas ugunsdzēsības signalizācijas funkcijas.

1.3. Jautājums par ēku, būvju vai telpu, kurās atrodas degoši materiāli vai pastāv ugunsgrēka izcelšanās iespējas, aprīkošanu ar stacionārajām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām vai automātiskajām ugunsdzēsības signalizācijas ierīcēm jārisina attiecīgā projekta darba stadijā, vienlaikus nosakot optimālās iekārtas, uguns dzēšanai lietojamās vielas un signalizācijas tipus.

1.4. Pēc pasūtītāja, projektētāja vai objekta īpašnieka argumentēta ieteikuma (argumentēta pieprasījuma) saņemšanas valsts ugunsdrošības uzraudzības iestādes ir tiesīgas izskatīt jautājumu par stacionāro automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtu un automātisko ugunsdzēsības signalizācijas ierīču pielietošanu un pieņemt lēmumu, kas atšķiras no šī pielikuma prasībām ar nosacījumu, ja tiek izpildītas obligātās ugunsdrošības prasības (Būvnormatīva LBN 201-96 "Ugunsdrošības normas" 1.2.2.apakšpunkts).

2. Stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas

2.1. Stacionāro automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtu nepieciešamība rūpnieciskās ražošanas (t.sk. noliktavu, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes u.tml.) ēkās, telpās un būvēs nosakāma saskaņā ar šī pielikuma 1.tabulā noteiktajām prasībām.

1.tabula

Stacionāro ugunsgrēka automātiskas dzēšanas iekārtu nepieciešamības noteikšana
rūpnieciskās ražošanas (t.sk. noliktavu, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes u.tml.)
ēkās, būvēs un telpās

Paskaidrojums. Zīme + tabulā norāda, ka stacionāras automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas ir nepieciešamas.

1. Ugunsslodzi telpā (ēkā, būvē) aplēš saskaņā ar būvnor matīva LBN 201-96 "Ugunsdrošības normas" 2.4.13. un 2.4.14.apakšpunktā un 7.pielikuma 2.punktā noteiktajām prasībām.

2. Mainīgās ugunsslodzes komponentu kvantitatīvos rādītājus nosaka saskaņā ar būvnormatīva LBN 201-96 "Ugunsdrošības normas" 2.4.4.apakšpunktā un 7. pielikuma 2.punktā noteiktajām prasībām.

3. Siltuma enerģijas daudzums, kas var izdalīties, vielai (materiālam, izstrādājumam, konstrukcijai u.c.) sadegot, aprēķināms kā tās siltumradītspējas un masas reizinājums.

4. Vielu (materiālu, izstrādājumu, konstrukciju u.c.) siltumradītspēja jānosaka pēc uzziņu literatūras datiem, analītiskā ceļā vai laboratoriskā izpētē.

5. Šī pielikuma 1.tabulā norādīti telpu (nodalījumu, telpu grupu) ugunsslodzes diapazoni un minimālās platības robežas. Visos gadījumos, kad abu noteicošo parametru rādītāji ir lielāki par noteiktajiem minimālajiem, telpa (nodalījums, telpu grupa) jāaprīko ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

6. Ja telpā (nodalījumā, telpu grupā) saskaņā ar šī pielikuma 1.tabulas 2.aili vienlaikus atrodas dažādu grupu vielas (materiāli, produkcija u.tml.), tad par noteicošo jāpieņem tā sprādzienbīstamā un ugunsbīstamā viela, kuras parametri (t.sk. kvantitatīvie) nosaka telpas piederību A, B vai C kategorijai (augstākajai).

7. Ja stacionāro automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtu uz stādīšanu prasa speciālie būvnormatīvi, tad rīkojas saskaņā ar tiem.

8. Šis pielikums neattiecas uz viegli uzliesmojošu un degošu šķidrumu rezervuāriem, sprāgtsvielu un pirotehnikas noliktavām u.c.; prasības, kas attiecas uz minētajiem objektiem, noteiktas speciālajos normatīvos.

9. Telpas (ēkas, būves) aprīkojamas ar stacionārajām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām, ņemot vērā ekonomisko lietderību un cilvēku drošību.

10. Saskaņā ar ēkas vai būves īpašnieka pasūtījumu telpas (nodalījumus, telpu grupas), kuru raksturojošie parametri ir mazāki par šī pielikuma 1.tabulā norādītājiem minimālajiem parametriem, atļauts aprīkot ar stacionārajām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

11. Šī pielikuma 1.sadaļas prasības nav obligātas lauksaimnieciskās ražošanas viensētas tipa ēkām un būvēm zemnieku saimniecībās.

2.2. Otrajā tabulā noteikts, kādās sabiedrisko, administrācijas un sadzīves ēku telpās nepieciešamas stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas.

2.tabula

Piezīme 2.tabulai.

Stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas neierīko:

1) telpās, kurās norisinās slapji procesi, ūdenssūkņu stacijās, boileru un citās ēkas inženiertehnisko iekārtu telpās, kurās nav degošu materiālu;

2) telpās, kurās uzglabā un sagatavo pārdošanai (nedegošā iesaiņojumā) gaļu, zivis, augļus un dārzeņus, kā arī metāla, māla, porcelāna traukus un izstrādājumus un nedegošus būvmateriālus.

Piezīmes 2.sadaļai:

1. C kategorijas pagraba stāvos izvietotās ražošanas telpas ar izejām tieši uz āru, ja to platība ir lielāka par 700 kv.m, jāaprīko ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām. Ja ražošanas telpu platība ir lielāka par 50 - 700 kv.m, tās aprīko ar ugunsdzēsības automātiskās signalizācijas ierīcēm.

2. C kategorijas pagraba stāvos izvietotās ražošanas telpas, no kurām nav izejas tieši uz āru un kuru platība ir lielāka par 300 kv.m, jāaprīko ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām. Ja to ražošanas telpu platība ir lielāka par 50 - 300 kv.m, tās aprīko ar ugunsdzēsības automātiskās signalizācijas ierīcēm.

3. Ja virs piekargriestiem atrodas spēka elektrisko kabeļu trases ar degošu vai grūti degošu materiālu kabeļu apvalkiem un ja trasē ir vairāk par 12 kabeļiem, tad telpa virs piekargriestiem jāaprīko ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām.

4. Ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām nav jāaprīko tualetes, mazgāšanās, vannu, dušu un sieviešu higiēnas telpas, baseinu, ūdenssūkņu un boileru telpas, vēdināšanas kameras, ēku inženieraprīkojuma telpas, kurās nav sprādzienbīstamu un ugunsbīstamu materiālu.

5. Tabulā noteiktā objektu aprīkošana ar stacionārām automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtām ir obligāta šādos gadījumos:

5.1. ja ugunsgrēka, tā attīstības un degšanas procesu īpatnības apdraud cilvēku dzīvību (ugunsgrēka bīstamības faktoru iedarbības rezultātā) agrāk, nekā ugunsdzēsības un glābšanas dienesti spēj sniegt efektīvu palīdzību, vai arī tie nav spējīgi tādu sniegt;

5.2. ja ugunsgrēka izcelšanās gadījumā rodas tieši uguns izplatīšanās draudi uz kaimiņos esošo fizisko vai juridisko personu īpašumiem.

3. Automātiskās ugunsdzēsības signalizācijas ierīces

3.1. Savrupās ražošanas ēkās (ugunsdrošības nodalījumos, telpās), kurās atbilstoši šī pielikuma 2.sadaļas prasībām netiek uzstādītas stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas, jāierīko automātiskās ugunsdzēsības signalizācijas ierīces atbilstoši šī pielikuma 3.tabulas prasībām.

3.tabula

Piezīmes 3.tabulai:

1. Tabulā lietotie apzīmējumi:

x - variants, kas būvniecībā nav pieļaujams;

n.at. - neatkarīgi no platības;

n.p. - nav prasīta.

2. Telpās, kas atbilstoši būvnormatīvu prasībam iebūvētas sabiedriskajās, administratīvajās un dzīvojamās ēkās, ja tajās tiek organizēts ražošanas process, kurā izmanto degošas vielas vai materiālus, jāierīko automātiskā ugunsdzēsības signalizācija.

3.2. Telpās, kurās tiek glabāti automobiļi, jāierīko stacionārās automātiskās ugunsdzēsības signalizācijas ierīces šādos gadījumos:

3.2.1. 3., 4., 4.a un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkās ar kopējo platību no 100 līdz 2000 kv.m;

3.2.2. telpās ar kopējo platību no 100 līdz 3600 kv.m:

- ja tajās tiek glabāti 1. un 2.kategorijas autobusi (autobusa garums pārniedz 6 m un platums - 2, 1 m vai to ir vairāk par 50% no kopējā autobusu skaita;

- 3.a un 3.b ugunsdrošības pakāpes ēkās;

3.2.3. 1. un 2. ugunsdrošības pakāpes ēkas ar platību no 300 līdz 7000 kv.m.

3.3. Noliktavu ēkās un būvēs:

3.3.1. ugunsbīstamās telpas, kurās atbilstoši šī pielikuma 2.sadaļas prasībām netiek uzstādītas stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas un kuru platība ir lielāka par 50 kv.m, jāaprīko ar automātiskajām ugunsdzēsības signalizācijas ierīcēm;

3.3.2. atklātos laukumos, kur uzglabā kokmateriālus, zāģmateriālus, kravas degošā iesaiņojumā, krautnēs, kuru platība pārsniedz 1000 kv.m, jāierīko ugunsdzēsības manuālā (ar roku darbināma) signalizācija.

3.4. Savrupās sabiedriskajās ēkās:

3.4.1. savrupas sabiedriskās ēkas, kurās nav paredzētas stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas iekārtas, atkarībā no to ugunsdrošības pakāpes, cilvēku skaita tajās un kopējās platības jāaprīko ar automātiskajām ugusnsdzēsības signalizācijas ierīcēm atbilstoši šī pielikuma 4. un 5. tabulā noteiktajām prasībām.

4.tabula

Piezīme. Ēkas izmantošana:

1 - bērnu pirmsskolas iestādes;

2 - skolas, internātskolas un skolu internāti;

3 - arodskolas, vidējās speciālās un augstākās mācību iestādes;

4 - viesnīcas, moteļi, kempingi;

5 - teātri, kinoteātri, klubi;

6 - sanatorijas, sanatorijas profilaktoriji un dziedniecības iestādes ar stacionāriem.

5.tabula

Piezīme. Ēkas izmantošana:

1 - zinātniskās pētniecības institūti;

2 - administrācijas ēkas;

3 - ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni, veikali;

4 - visu veidu transporta stacijas, transporta aģentūras;

5 - slēgtas fizkultūras un dziedniecības iestādes, sporta ēkas un būves;

6 - pirtis.

4. un 5.tabulā pieņemti apzīmējumi:

x - nav pieņemams būvniecībā;

n.at. - neatkarīgi no platības.

3.4.2. Ēkas un telpas, kas jāaprīko ar stacionārajām automātiskajām ugunsdzēsības signalizācijas ierīcēm, ja tajās netiek ierīkotas stacionārās automātiskas ugunsgrēka dzēšanas sistēmas:

1) valsts, ministriju un resoru arhīvi ar ietilpību mazāku par 150 tūkst. uzglabājamo vienību;

2) bibliotēkas ar fondu apjomu 10000 - 500000 uzglabājamās vienības;

3) muzeji, gleznu galerijas, izstāžu zāles;

4) skaitļošanas centri;

5) pasta nodaļas, telefona un telegrāfa sakaru mezgli, pilsētu un zonu televīzijas un radio centri, pastiprināšanas un radioreleju stacijas, pasta sūtījumu apstrādes, uzglabāšanas, šķirošanas un piegādes telpas;

6) bankas;

7) bērnu novietnes 10 un vairāk bērniem (līdz 2 gadu vecumam);

8) poliklīnikas, dziednīcas, ātrās medicīniskās palīdzības ēkas, medicīniskās laboratorijas, aptiekas, rentgena kabineti;

9) 10 un vairāk stāvu dzīvojamās ēkas, kurās paredzēts ierīkot dūmu atsūknēšanas sistēmas (automātiskos ugunsgrēka signāldevējus jāierīko gaiteņos).

Piezīmes 3.sadaļai:

1. Ja telpā virs piekargriestiem izvieto atklāti no 3 līdz 12 elektriskos kabeļus vai spēka vadus ar grūti degošu vai degošu materiālu apvalku, tad tā jāaprīko ar ugunsdzēsības automātiskām signalizācijas ierīcēm.

2. Ēkās, kuras norādītas 4. un 5.tabulā, kā arī Būvnormatīva LBN 201-96 "Ugunsdzēsības normas" 7.11.apakšpunktā, ugunsdzēsības automātiskā signalizācija jāierīko visās telpās, izņemot telpas, kurās uzglabā un sagatavo pārdošanai (bez degoša iesaiņojuma) gaļu, zivis, augļus un dārzeņus, telpas, kurās norisinās slapji procesi, vēdināšanas kameras, kāpņu telpas, sanitāri tehnisko iekārtu un tīklu telpas ēkās ar ugunsdrošības pakāpi, augstāku par 5, (ūdenssūkņu staciju, boileru un citas inženiertehnisko tīklu telpas, kurās nav degošu materiālu, kā arī telpas ar ugunsdzēšanas aparatūru, nedegošiem būvmateriāliem un citām nedegošām precēm).

3. Mācību iestāžu ēkās (4.tab. 2. un 3.punkts) neatkarīgi no vietu skaita attiecīgajā telpā ugunsdzēsības automātiskās signalizācijas ierīces ir obligātas:

1) laboratorijās un kabinetos (ķīmijas, fizikas, elektrotehnikas, siltumtehnikas, hidraulikas, elektronikas, radiotehnikas, skaitļošanas tehnikas u.tml.);

2) darbnīcās (mehāniskajās, galdniecības, radio un elektromontāžas, termiskās atslēdznieku, šūšanas u.tml.).

4. Automātisko ugunsdzēsības signalizāciju var neierīkot 1. un 2. ugunsdrošības pakāpes viena un divu stāvu skolu ēku vispārizglītojošo priekšmetu mācību kabinetu, klašu un rekreācijas telpās.

5. Telpās jāierīko automātiskā ugunsdzēsības signalizācija (uzrādītas 4. un 5.tabulās), ja tās tiek iebūvētas dzīvojamās, ražošanas un citas nozīmes sabiedriskajās ēkās, izņemot telpas ar slapjiem procesiem un telpas ēku inženiertehniskām iekārtām, kurās nav degošu materiālu.

6. Šī pielikuma 3.sadaļas prasības nav obligātas lauksaimnieciskās ražošanas viensētu tipa ēkām un būvēm zemnieku saimniecībās laukos.

(Šis pielikums ir obligāts)

  Piezīmes:

1. Ja sabiedriskās ēkas aprīko ar jebkura tipa ugunsgrēka izziņošanas sistēmām, virs izejām no kopējas lietošanas evakuācijas ceļiem (gaiteņi, halles, vestibili u.tml.) jāierīko izgaismoti rādītāji "Izeja" (balts uzraksts uz zaļa fona). Ja no kāda kopēja evakuācijas ceļa posma šis uzraksts nav redzams, šajā posmā jāierīko izgaismoti evakuācijas kustības virziena rādītāji. Rādītāju izgaismojumam jāieslēdzas automātiski no ugunsdzēsības signalizācijas vai ugunsgrēka izziņošanas sistēmas iedarbināšanas ierīcēm.

2. Sabiedriskajās ēkās ugunsgrēka izziņošanas skaņas signāla intensitātei un signalizatoru izvietojumam jābūt tādam, lai signālu dzirdētu visās iespējamās cilvēku atrašanās vietās. Skaņas intensitāte signalizatora tuvumā pieļaujama līdz 120 dB.

3. No ugunsgrēka mutiskas izziņošanas vadības pults un cilvēku evakuācijas vadības telpas ar telpām, kurās iespējama daudzu cilvēku atrašanās, jāierīko divvirziena sakaru sistēma. Šim nolūkam var izmantot vietējo ATC, operatīvo sakaru komutatorus u.tml.

1.1. Atkarībā no degtspējas būvmateriālus iedala trīs grupās: nedegoši, grūti degoši un degoši.

1.2. Par būvkonstrukciju ugunsizturības robežu tiek pieņemts laiks (stundās vai minūtēs), kurā (sākot no standarta uguns izmēģinājuma sākuma) iestājas viens no ugunsizturības robežstāvokļiem.

1.3. Izšķir četru veidu ugunsizturības robežstāvokļus:

1) pēc konstrukciju un mezglu nestspējas zaudēšanas (atkarībā no konstrukcijas tipa - sabrukšana vai izliekšanās) - R;

2) pēc siltumizolējošām spējām - temperatūras paaugstināšanās uz neapsildītās virsmas vidēji par 160°C vai jebkurā virsmas punktā par 190°C salīdzinājumā ar konstrukciju temperatūru līdz uguns izmēģinājuma sākumam, vai augstāk par 220°C neatkarīgi no konstrukciju temperatūras līdz uguns izmēģinājuma sākumam - I;

3) pēc viengabalainuma - plaisu vai caurumu veidošanās konstrukcijās, caur kuriem var iekļūt degšanas produkti vai liesmas, - E;

4) pēc kritiskās temperatūras sasniegšanas materiāliem, no kuriem veidotās konstrukcijas aizsargātas ar pretuguns aizsargsegumu un izmēģināts bez slodzes, - W.

Ārējām sienām, pārsegumiem, sijām, kāpnēm, kolonnām un stabiem robežstāvoklis ir tikai konstrukciju un mezglu nestspējas zudums.

1.4. Konstrukciju ugunsizturības robežstāvokļi, kas minēti šī pielikuma 1.3.punktā, turpmāk tekstā doti attiecīgi kā konstrukciju R, I, E un W ugunsizturības robežstāvokļi.

1.5. Konstrukciju ugunsizturības robežas var noteikt pēc aprēķina. Šajā gadījumā laboratoriski izmēģinājumi nav nepieciešami.

1.6. Lai aptuveni novērtētu konstrukciju ugunsizturības robežas, konstrukciju izstrādes vai projektēšanas gaitā ieteicams iegaumēt sekojošus nosacījumus:

1) pēc siltumizolējošām spējām slāņainu norobežojošo konstrukciju ugunsizturības robeža vienāda vai parasti lielāka nekā atsevišķu slāņu ugunsizturības robežu summa. Norobežojošo konstrukciju slāņu skaita palielināšana (apmetums u.c.) nesamazina konstrukcijas siltumizolējošo spēju ugunsizturības robežu;

2) norobežojošo konstrukciju ar gaisa starpslāni ugunsizturības robeža ir vidēji par 10% lielāka par tādu pašu konstrukciju ugunsizturības robežu variantos bez gaisa starpslāņa. Gaisa starpslāņa efektivitāte ir jo lielāka, jo tālāk tas atrodas no apsildāmās virsmas. Noslēgta gaisa starpslāņa biezums neietekmē ugunsizturības robežu;

3) ja norobežojošajās konstrukcijās slāņi izvietoti nesimetriski, ugunsizturības robeža ir atkarīga no siltuma plūsmas virziena. Tajā pusē, kur ugunsgrēka izcelšanās varbūtība ir lielāka, ieteicams izmantot nedegošus materiālus ar mazu siltumvadītspēju;

4) mitruma paaugstināšanās konstrukcijās samazina caursilšanas ātrumu un palielina ugunsizturību, izņemot gadījumus, kad mitruma paaugstināšanās palielina materiālu nejaušu trauslās sabrukšanas iespēju vai izrāvumu parādīšanos. Īpaši bīstamas šīs parādības ir betona un azbestbetona konstrukcijām;

5) noslogotu konstrukciju ugunsizturības robeža samazinās, ja palielina slodzi. Visvairāk nospriegotais konstrukciju šķēlums, uz kuru iedarbojas uguns un augstā temperatūra, nosaka ugunsizturības robežas lielumu;

6) konstrukciju ugunsizturības robeža ir lielāka par tik, par cik mazāka ir to apsildāmā elementa šķērsgriezuma perimetra attiecība pret laukumu;

7) statiski nenoteiktu konstrukciju ugunsizturības robeža parasti ir lielāka nekā analogām statiski noteiktām konstrukcijām, jo slodze sadalās uz mazāk saspiestiem un lēnāk sasilstošiem elementiem. Šajā gadījumā jāņem vērā papildu slodze, kas rodas temperatūras ietekmē deformāciju rezultātā;

8) to materiālu degtspēja, no kuriem veidota konstrukcija, nenosaka ugunsizturības robežu. Taču jāņem vērā, ka degošu materiālu izmantošana nedegošu vai grūti degošu vietā var samazināt konstrukciju ugunsizturības robežu, ja to izdegšanas ātrums būs lielāks par caursilšanas ātrumu.

1.7. Konstruktīvo elementu ugunsizturības robežas dotas šī pielikuma 2.-14. tabulā. Ja pielietotās konstrukcijas izmēri atšķiras no tabulās norādītajiem, tad ugunsizturības robežu nosaka ar interpolācijas metodi (tas attiecināms arī uz attālumiem līdz stiegrojuma asīm).

2.1. Galvenie parametri, kuri ietekmē betona un dzelzsbetona konstrukciju ugunsizturības robežu, ir: betona veids (saistviela un pildviela), stiegrojuma klase, konstrukcijas tips, šķērsgriezuma forma, elementu izmēri, sasilšanas apstākļi, slodzes lielums, betona mitrums.

2.2. Temperatūras paaugstināšanās betona elementu šķēlumā ugunsgrēka laikā ir atkarīga no betona veida (saistvielas un pildvielas), no virsmas laukuma (uz kuru iedarbojas liesmas) attiecības pret šķērsgriezuma laukumu. Smagie betoni ar silikātu pildvielām sasilst ātrāk nekā smagie betoni ar karbonātu pildvielām. Polimēru saistviela, kā arī karbonātu pildviela samazina betona sasilšanas ātrumu un ietekmē betonā notiekošās sadalīšanās reakcijas, kurām tiek patērēts siltums.

Konstrukciju masīvie elementi labāk iztur uguns iedarbību: to kolonnu, kuras karsē no četrām pusēm, ugunsizturības robeža ir mazāka nekā tām kolonnām, kuras karsē no vienas puses; to siju ugunsizturības robeža, uz kurām iedarbojas uguns no trim pusēm, ir mazāka nekā tām sijām, kuras karsē no vienas puses.

2.3. Elementu minimālie izmēri un attālumi no to virsmām līdz stiegrojumu asīm nosakāmi pēc šīs nodaļas tabulām, bet tie nedrīkst būt mazāki par būvnormatīvā LBN 203 "Betona un dzelzsbetona konstrukcijas" noteiktajiem.

2.4. Lai nodrošinātu konstrukciju nepieciešamo ugunsizturības robežu, jāņem vērā, ka elementu minimālie izmēri un attālumi līdz stiegrojumu asīm dažādiem betona veidiem ir dažādi. Viegliem betoniem siltumvadāmības spēja ir par 10-20% un betoniem ar rupjām karbonātu pildvielām par 5-10% mazāka nekā smagiem betoniem ar silikātu pildvielām. Sakarā ar to konstrukcijās no viegliem betoniem vai smagiem betoniem ar karbonātu pildvielām attālumi līdz stiegrojumu asīm var būt mazāki nekā konstrukcijās no smagiem betoniem ar silikātu pildvielām, ar vienādu konstrukciju ugunsizturības robežu.

2.- 6. un 8. tabulā norādītie ugunsizturības robežas lielumi attiecas uz betoniem ar rupjām silikātu pildvielām, kā arī uz blīviem silikātbetoniem. Izmantojot karbonātu pildvielu, šķērsgriezumu minimālos izmērus, kā arī attālumus no liekta elementa virsmas līdz stiegrojuma asij var samazināt par 10%. Viegliem betoniem ar blīvumu 1200 kg/kb.m attiecīgais samazinājums var būt 20% un liektiem elementiem (skat. 3., 5., 6. un 8.tabulu), samazinājums var būt 0% ja betona blīvums ir 800 kg/kb.m vai keramzītperlītbetona blīvums - 1200 kg/kb.m.

2.5. Ugunsgrēka laikā betona aizsargkārta pasargā stiegrojumu no ātras sasilšanas un kritiskās temperatūras sasniegšanas, kas vienlaikus ir arī konstrukcijas ugunsizturības robeža. Ja projektā pieņemtie attālumi līdz stiegrojumu asīm ir mazāki par vajadzīgiem un lai nodrošinātu konstrukciju nepieciešamo ugunsizturības robežu, šos attālumus jāpalielina vai ugunij pakļauto elementu virsmas jāpārklāj ar papildu siltumizolācijas segumiem. Siltumizolācijas segums no kaļķu- cementa (biezums 15 mm), ģipša (biezums 10 mm), vermikulīta apmetuma vai minerālšķiedrām (biezums 5 mm) ir ekvivalents smagā betona slāņa palielināšanai par 10 mm.

Ja betona aizsargkārta biezāka par 40 mm - smagiem betoniem vai par 60 mm - viegliem betoniem, aizsargkārtai jābūt papildus stiegrotai ar stiegru sietu (diametrā 2,5 - 3 mm, acu izmēri 150x150 mm) no ugunij pakļautās virsmas puses. Siltumizolācijas aizsargsegumam biezumā virs 40 mm arī nepieciešams papildu stiegrojums.

2. un 4.- 8. tabulā doti attālumi no apsildāmās virsmas līdz stiegrojuma asīm (1.zīm).

3. Akmens konstrukcijas

3.1. Akmens konstrukciju ugunsizturības robežas dotas 10. un 12.tabulā.

3.2. Ja 10. un 12.tabulas 6.ailē norādīts, ka akmens konstrukciju ugunsizturības robeža noteikta pēc I robežstāvokļa, tad jāpieņem, ka šo konstrukciju R robežstāvoklis neiestājas ātrāk kā I.

4. Nesošās metāla konstrukcijas

4.1. Nesošo metāla konstrukciju ugunsizturības robežas dotas 11. un 12.tabulā.

4.2. Nesošo metāla konstrukciju ugunsizturības robeža ir atkarīga no metāla nosacītā biezuma t, kuru nosaka pēc formulas:

A - šķērsgriezuma laukums (kv.cm);

u - apsildāmās daļas šķēluma perimetrs (cm).

Metāla konstrukciju apsildāmās virsmas perimetru nosaka, neņemot vērā plātnes, pārseguma klājumus un sienas skarošās virsmas, ja šo konstrukciju ugunsizturības robeža nav mazāka kā apsildāmām konstrukcijām. Kāpnēm un citām statiski noteiktām konstrukcijām, kas sastāv no dažādu šķēlumu elementiem, metāla nosacīto biezumu nosaka no visu noslogoto elementu mazākā lieluma.

4.3. Lai noteiktu ugunsizturības robežu tērauda konstrukcijām ar pretuguns aizsargsegumu pēc W robežstāvokļa (skat. šī pielikuma 1.4.apakšpunktu), par kritisko temperatūru pieņem 500^oC.

4.4. Neaizsargātiem tērauda stiprinājumiem, kuri tiek ierīkoti pēc konstruktīviem risinājumiem bez aprēķina, ugunsizturības robežu pieņem 0,5 stundas.

4.5. Neaizsargātām tērauda konstrukcijām (ar nosacīto metāla biezumu līdz 1 cm) ugunsizturības robežu pieņem 15 minūtes.

5. Nesošās koka konstrukcijas

5.1. Nesošo koka konstrukciju ugunsizturības robežas dotas 10., 11. un 12.tabulā.

5.2. Lai projektēšanas stadijā ievērotu ugunsdrošības prasības, koka konstrukciju ugunsizturības robežu var noteikt orientējoši atkarībā no konstrukciju elementu pārogļošanās ātruma. Elementiem ar izmēriem virs 120x120 mm pārogļošanās ātrums tiek pieņemts 0,07 mm/min. un elementiem ar izmēriem zem 120x120 mm - 0,1 mm/min.

Pretuguns aizsargsegums nesamazina koka pārogļošanās ātrumu.

5.3. Koka konstrukciju metāla savienotājdetaļām jābūt aizsargātām pret uguns iedarbību, lai nodrošinātu nepieciešamo ugunsizturības robežu.

5.4. Nesošo koka konstrukciju saitēm, kas nodrošina noturību, ugunsizturības robeža nedrīkst būt mazāka kā pašām konstrukcijām (11.tabulas 6.- 9.pozīcija).

6. Pārsegumi ar piekargriestiem

6.1. Ugunsizturības robeža pārsegumiem ar piekargriestiem tiek noteikta kā vienotai konstrukcijai.

6.2. Ugunsizturības robežas pārsegumiem ar piekargriestiem dotas 11.tabulā.

7. Metāla, koka, plastmasas un citu materiālu norobežojošās konstrukcijas

7.1. Metāla, koka, plastmasas un citu materiālu norobežojošo konstrukciju ugunsizturības robežas dotas 10. un 11.tabulā.

7.2. Nosakot ugunsizturības robežas ārējām sienām ar piekārtiem paneļiem, jāņem vērā, ka ārējo sienu ugunsizturības robežstāvoklis iestājas ne tikai tad, kad iestājas ugunsizturības robežstāvoklis pašiem paneļiem, bet arī tad, kad konstrukcijas (rīģeļi, pārsegumi, režģoti statņu elementi), pie kurām stiprinās paneļi, zaudē savu nestspēju. Ārējām sienām no piekārtiem paneļiem ar metāla apšuvumu, kas parasti tiek pielietotas kopā ar metāla karkasu bez pretuguns aizsargseguma, ugunsizturības robeža tiek pieņemta 15 minūtes, izņemot gadījumus, kad paneļu sabrukšana notiek ātrāk (10.tabulas 32.- 36.pozīcija).

Ja piekārtie paneļi piestiprināti citām konstrukcijām (t.sk. metāla, ar pretuguns aizsargsegumu) un stiprinājumu mezgli ir aizsargāti pret uguns iedarbību, tādu sienu ugunsizturības robeža jānosaka eksperimentālā veidā. Nosakot ugunsizturības robežu sienām no piekārtiem paneļiem, var uzskatīt, ka no uguns iedarbības neaizsargāto tērauda stiprinājumu elementi (to izmēri tiek pieņemti atkarībā no izturības aprēķinu rezultātiem) sabrūk pēc 15 minūtēm, bet elementi, kuru izmēri tiek pieņemti pēc konstruktīviem risinājumiem (bez aprēķina), sabrūk pēc 30 minūtēm.

10.tabula

11.tabula

13.tabula

14.tabula

Celtniecības materiālu degtspējas grupas
(pēc SEV ST 382-76 un SEV ST 2437-80)