Darbības ar dokumentu

Saeimas paziņojums

Deklarācija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu

Daru zināmu, ka Saeima šā gada 16. oktobra sēdē,

uzsverot, ka līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu abu dzimumu - sievietes un vīrieša - līdztiesība tika atzīta par pamatprincipu turpmākai valsts un sabiedrības attīstībai un Latvijas valsts kopš pirmajām dienām ir bijusi paraugs citām Eiropas un pasaules valstīm attiecībā uz sieviešu tiesību atzīšanu un līdzdalību sabiedrības un valsts attīstībā;

novērtējot un lepojoties ar Latvijas sieviešu augsto izglītības līmeni un viņu darba ieguldījumu tautsaimniecībā, ko apliecina fakti, ka Latvijā vairāk nekā 40 procenti sieviešu iegūst augstāko izglītību un Eiropas valstu vidū tieši Latvijā visvairāk sieviešu ir uzņēmumu vadošajos amatos;

apliecinot un apzinoties neatliekamo vajadzību Latvijas valstī, saistībā ar cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu novērst sabiedrībā apstākļus, ietekmes un cēloņus, kas aizskar un ievaino cilvēka personas cieņu un var kavēt, ierobežot vai pat nomākt personas tiesības un iespējas īstenot cilvēkam doto intelekta un gribas, brīvības un mīlestības potenciālu, lai veidotu labu, cilvēka cienīgu dzīvi un sniegtu ieguldījumu sabiedrībai un tās kopīgajam labumam;

ievērojot Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 93., 95. un 110. pantā noteikto;

pamatojoties uz saistošām Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (1948) vispāratzītām cilvēka pamattiesību aizsardzības normām;

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām (1966), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW, 1979) un tās fakultatīvo protokolu (1999), Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu (1984), Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām (1989) un tās fakultatīvos protokolus (2000), kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006);

atsaucoties uz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ELS Nr. 5, 1950) un tās protokoliem, Eiropas Sociālo hartu (ELS Nr. 35, 1961, pārskatīta 1996. gadā, ELS Nr. 163), Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (1987), Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (EPLS Nr. 197, 2005) un Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (EPLS Nr. 201, 2007);

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses attīstību, nosakot būtiskas vadlīnijas lietās, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm un bērniem;

ievērojot Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (EPLS Nr. 210, 2011) tvērumu attiecībā uz sieviešu aizsardzību no jebkādas vardarbības, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu, sodīšanu un izskaušanu;

nosodot jebkādu vardarbību pret sievietēm, bērniem un vardarbību ģimenē;

atzīstot, ka būtisks veids, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības de iure un de facto īstenošana;

uzsverot, ka vardarbība pret sievietēm, kas ir vardarbība saistībā ar dzimumu, ir strukturāla, un to, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no prevalējošiem sociālajiem mehānismiem, ar kuru sievietes nokļūst pakārtotā stāvoklī, salīdzinot ar vīriešiem;

atzīstot, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas tādiem nopietniem vardarbības veidiem kā vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās, izvarošana, piespiedu laulības, Latvijai svešu kultūru pārstāvju izdarīti noziegumi pret sievietēm un meitenēm, aizstāvot tā saukto godu, kā arī to, ka šāda vardarbība, ja valsts nesniedz palīdzību, ir sieviešu un meiteņu cilvēktiesību būtisks pārkāpums un būtisks šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai;

ievērojot latviešu tautas un citu valstu un tautu vēsturisko pieredzi, kas rāda, ka bruņotu konfliktu laikā joprojām notiek cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar civiliedzīvotājus, īpaši sievietes un bērnus, proti, plaši izplatīta vai sistemātiska izvarošana un seksuālā vardarbība, kā arī to, ka gan konfliktu laikā, gan pēc tiem ir iespējama plaša apjoma vardarbība, kas saistīta ar dzimumu;

atzīstot, ka sievietes un bērni ir pakļauti lielākam vardarbības riskam;

uzsverot, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi bieži skar sievietes un ka arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē;

atzīstot, ka bērni bieži ir vardarbības ģimenē upuri, tostarp liecinieki tai;

īstenojot Ministru kabineta 2024. gada 19. decembra rīkojumu Nr. 1221 "Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns 2024.-2029. gadam";

ņemot vērā Bērnu tiesību aizsardzības likumu;

tiecoties veidot tādu Latviju, kurā nebūtu vietas vardarbībai pret sievietēm, bērniem un vardarbībai ģimenē,

deklarē, ka Latvijas kā sociāli labklājīgas valsts pienākums ir:

aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm, bērniem un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust;

sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu;

izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu tos, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm, bērniem un vardarbības ģimenē, kā arī palīdzētu šādas vardarbības upuriem;

veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;

nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām, lai, efektīvi sadarbojoties, tiktu ieviesta un realizēta vienota pieeja vardarbības pret sievietēm, bērniem un vardarbības ģimenē izskaušanai, tostarp radot pilnvērtīgu ieviesto pasākumu efektivitātes uzraudzības un vardarbības cēloņu vērtēšanas mehānismu;

uzdod Ministru kabinetam:

- izstrādāt visaptverošu Vardarbības pret sievietēm, bērniem un vardarbības ģimenē, kā arī vispārējas vardarbības novēršanas un izskaušanas likumu, kas attiektos uz jebkādu vardarbību pret sievietēm un bērniem, tostarp vardarbību ģimenē, kura nesamērīgi skar sievietes, un būtu attiecināts uz visiem upuriem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē vai vardarbības vispār, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, kuras kļuvušas par vardarbības upuriem, un līdz 2026. gada 1. martam iesniegt to Saeimai,

šajā likumā ietverot:

1. šādu terminu definīcijas:

1.1. vardarbība pret sievietēm - cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, ar ko saprot visus ar dzimumu saistītos vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē,

1.2. vardarbība ģimenē - visi fiziski, seksuāli, psiholoģiski vai ekonomiski vardarbības akti, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri,

1.3. ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm - vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kas nesamērīgi skar sievietes,

1.4. vardarbības upuris - fiziskā persona, kas pakļauta 1.1. un 1.2. apakšpunktā minētajām darbībām,

1.5. termins "sieviete" attiecas arī uz meitenēm, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu;

2. pamattiesību, līdztiesības un diskriminācijas aizlieguma nodrošināšanu:

2.1. pieņemot normatīvos aktus un veicot citus pasākumus, kas nepieciešami, lai veicinātu un aizsargātu ikviena, īpaši sieviešu, tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē,

2.2. nosodot jebkādu sieviešu diskrimināciju un nekavējoties pieņemot normatīvos aktus, kā arī veicot citus pasākumus, kas nepieciešami, lai to novērstu, jo īpaši:

a) iekļaujot atbilstošā tiesību aktā sieviešu un vīriešu līdztiesības principu un nodrošinot šā principa faktisku īstenošanu,

b) aizliedzot sieviešu diskrimināciju, tostarp, ja nepieciešams, piemērojot noteiktu tiesisko atbildību,

c) atceļot tiesību aktus un vispārpieņemto praksi, kas diskriminē sievietes,

2.3. garantējot, ka, īstenojot visu veidu aizsardzības pasākumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda veida diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss,

2.4. nosakot, ka par diskrimināciju netiek uzskatīti īpašie pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šāda veida vardarbības;

3. valsts rūpības pienākumus un dzimumu līdztiesības principam atbilstošu politiku:

3.1. atturēšanos iesaistīties jebkādos pret sievietēm vērstas vardarbības aktos, nodrošinot, ka valsts iestādes, amatpersonas, pārstāvji, institūcijas un citas atbildīgās personas, kas darbojas valsts vārdā, ievēro šo pienākumu,

3.2. normatīvo aktu pieņemšanu un citu nepieciešamo pasākumu realizēšanu, lai īstenotu rūpības pienākumu nolūkā novērst un izmeklēt vardarbības aktus, kuri attiecas uz šā likuma darbības jomu un kuru izdarītāji nav valsts varas pārstāvji, un sodītu par šiem vardarbības aktiem un atlīdzinātu upuriem nodarīto kaitējumu,

3.3. ievērot dzimumu līdztiesības principu, īstenojot šā likuma normas un novērtējot to ietekmi uz sabiedrību, lai veicinātu un efektīvi īstenotu sieviešu un vīriešu līdztiesības, kā arī sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanas politiku;

4. tiesību normas, kas detalizēti nosaka principus, darbības mehānismus, priekšnoteikumus, uzstādījumus, pienākumus un pasākumus attiecībā uz:

4.1. vispusīgas un saskaņotas valsts politikas izveidi jebkādas vardarbības novēršanai un izskaušanai, kā arī attiecīgo datu vākšanu, apstrādi, analīzi, izmantošanu un uzglabāšanu, tostarp nodrošinot personas datu aizsardzību un nepieciešamo datu apmaiņu starptautiskā līmenī,

4.2. nepieciešamo finanšu un cilvēkresursu piešķiršanu, lai efektīvi īstenotu valsts politiku jebkādas vardarbības novēršanai un apkarošanai,

4.3. nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības, kā arī plašsaziņas līdzekļu iesaisti iepriekš minētās valsts politikas visaptverošā realizācijā,

4.4. visaptveroša pasākumu kopuma izveidi un realizāciju, kura mērķis ir veicināt izmaiņas sociālās vides un kultūras izveidotajos sabiedrības uzvedības modeļos, nodrošinot jebkādas vardarbības novēršanu un apkarošanu visos sabiedrības slāņos, tostarp ietverot:

a) preventīvo darbu, kas veicina izpratnes veidošanu par vardarbību, tās dažādajām izpausmēm un sekām, vardarbības novēršanas nepieciešamību, kā arī sabiedrības, tostarp attiecīgo profesiju pārstāvju, iesaistes nozīmību attiecībā uz kompetento iestāžu informēšanu saistībā ar jau izdarītajiem vardarbības aktiem vai pamatotu to izdarīšanas iespējamību,

b) atbilstošas mācību vielas iekļaušanu visu izglītības līmeņu programmās, veicinot izpratni par līdztiesību, savstarpējo cieņu, nevardarbīgu konfliktu risināšanu savstarpējās attiecībās un visu veidu vardarbības nepieļaujamību,

c) to profesiju pārstāvju sagatavošanu, kuri strādā ar vardarbības upuriem vai vardarbības izdarītājiem,

d) preventīvo pasākumu realizāciju nolūkā novērst turpmāku vardarbību un mainīt vardarbīgu uzvedību, kā arī atbilstošu rehabilitācijas programmu izveidi;

5. efektīvas sadarbības nodrošināšanu starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un citām attiecīgām organizācijām un subjektiem nolūkā aizsargāt un atbalstīt vardarbības upurus un lieciniekus no jebkādas vardarbības;

6. visaptverošu informatīvu pasākumu un materiālu nodrošināšanu vardarbības upuriem, lai viņiem būtu iespējas laikus un brīvi saņemt informāciju par pieejamo atbalstu un tiesiskajiem līdzekļiem, tostarp nodrošinot valsts mēroga diennakts (24/7) bezmaksas palīdzības tālruņa līnijas un informāciju par spēkā esošajiem sūdzību mehānismiem;

7. vispārēju valsts atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu vardarbības upuriem, tostarp bērniem, kas bijuši vardarbības liecinieki, nodrošinot:

7.1. juridiskās un psiholoģiskās konsultācijas,

7.2. nepieciešamo finansiālo palīdzību,

7.3. rehabilitācijas pakalpojumus,

7.4. veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus;

8. nepieciešamo īstermiņa un ilgtermiņa specializēto atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu vardarbības upuriem, tostarp piemērotu un viegli pieejamu patversmju izveidi, lai nodrošinātu upuriem drošu patvērumu, kā arī medicīniskās apskates un tiesu ekspertīzes iespējas izvarošanas un seksuālās vardarbības upuriem;

9. vardarbības upuru nodrošināšanu ar atbilstošiem civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret vardarbības izdarītāju, kā arī valsts iestādēm, kas nav pildījušas pienākumu veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus saskaņā ar savām pilnvarām, tostarp nodrošinot vardarbības upuriem tiesības saņemt kompensāciju no vardarbības izdarītājiem, kā arī visiem, kam radīts kaitējums veselībai, piešķirot valsts kompensāciju tādā apmērā, ko nesedz kaitējuma atlīdzība, kas saņemta no citiem avotiem;

10. pasākumu kopuma izveidi, nodrošinot:

10.1. vardarbības gadījumu esības izvērtēšanu, lemjot par bērna aizgādību un saskarsmes tiesībām,

10.2. psiholoģiskās vardarbības, vajāšanas un tīšas fiziskās vardarbības, tostarp visu veidu seksuālu darbību veikšanas ar personu bez tās piekrišanas, kā arī piespiedu abortu vai piespiedu sterilizācijas kriminalizēšanu, turklāt atzīstot par noziedzīgu nodarījumu tīšu palīdzību vai atbalstīšanu šādu nodarījumu izdarīšanā,

10.3. sodīšanu seksuālas uzmākšanās gadījumos, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana,

10.4. iespējamo atbildību pastiprinošo apstākļu vardarbības gadījumā saraksta izvērtēšanu, papildinot tos ar dažādiem apstākļiem, piemēram, kad nodarījums izdarīts pret bērnu vai bērna klātbūtnē, to izdarījis ģimenes loceklis vai esošais/bijušais laulātais utt.;

11. nepieņemamu noziegumu attaisnošanu, kas tiek pamatoti ar kultūru, paražām, reliģiju, tradīcijām vai tā saukto godu;

12. efektīvu un operatīvu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, procesuālo tiesību un aizsardzības pasākumu kopuma izveidi, nodrošinot riska novērtēšanu un vadību, tūlītēju reaģēšanu uz jebkādu vardarbību, nodrošinot tās novēršanu, nepieciešamības gadījumā nodrošinot arī izmeklēšanu un tiesvedību bez vilcināšanās, īstenojot ierobežojošus vai aizsardzības rīkojumus, tostarp aizliegumu tuvoties tūlīt pēc vardarbības akta, kā arī sniedzot vardarbības upuriem atbilstošu un tūlītēju aizsardzību;

13. efektīvu vardarbības upuru, viņu ģimenes locekļu un liecinieku aizsardzību visos izmeklēšanas un tiesvedības posmos;

14. Latvijas Republikas starptautisko sadarbību visu veidu vardarbības novēršanā un apkarošanā, tostarp:

14.1. novēršot un apkarojot jebkādu vardarbību, uzsākot kriminālvajāšanu par šādu vardarbību, aizsargājot vardarbības upurus un sniedzot viņiem nepieciešamo palīdzību, kā arī izpildot atbilstošus citu valstu tiesībaizsardzības iestāžu pasludinātos spriedumus civillietās un krimināllietās, tostarp aizsardzības rīkojumus,

14.2. nodrošinot operatīvu informācijas apmaiņu ar citām valstīm,

14.3. nepieciešamības gadījumā noslēdzot divpusējus un daudzpusējus nolīgumus ar citām valstīm, lai veicinātu vardarbības upuru aizsardzību un sadarbību visu veidu vardarbības novēršanā un apkarošanā starptautiskā līmenī;

- līdz 2026. gada 1. janvārim iesniegt Saeimai pārskatu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 14. maija direktīvas (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu satura atbilstības izvērtējumu jau esošajos Latvijas Republikas nacionālajos tiesību aktos un tiesību normās un plānu šajā direktīvā paredzētā regulējuma pārņemšanai.

Saeimas priekšsēdētāja D. Mieriņa

Rīgā 2025. gada 16. oktobrī