Darbības ar dokumentu

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas

Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2022-28-03 "Par Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 244. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam"

Satversmes tiesa 2023. gada 21. decembrī taisīja spriedumu lietā Nr. 2022‑28‑03 un atzina Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 244. punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 24. decembra līdz 2022. gada 16. decembrim, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

1. Satversmes tiesa sprieduma 12. punktā secināja sekojošo:

"no lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim vaislas ūdeles ūdeļu pavairošanai un ūdeļu mazuļus audzēšanai iepirkušas un ievedušas Latvijā no ārvalstīm un ka ūdeļu ievešana ietilpst Pieteikuma iesniedzēju komercdarbībā, kuru tās līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim veikušas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju ekonomiskās intereses, kas saistītas ar noteikta veida komercdarbību - ūdeļu ievešanu no ārvalstīm -, ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā.

Pieteikuma iesniedzējas norādījušas, ka ūdeles tika ievestas no ārvalstīm tāpēc, ka Latvijā neesot iespējams iegādāties vaislas dzīvniekus vai ūdeļu mazuļus nepieciešamajā apjomā un kvalitātē. Tādējādi apstrīdētā norma ietekmēja Pieteikuma iesniedzēju tiesības Latvijā veikt noteikta veida komercdarbību, kuru tās iepriekš bija veikušas, jo šī norma samazināja Pieteikuma iesniedzēju iespējas iegūt atbilstoša daudzuma un kvalitātes dzīvniekus savas komercdarbības nodrošināšanai. Tātad apstrīdētā norma ietiecās Pieteikuma iesniedzēju tiesībās veikt noteikta veida komercdarbību."

2. Nepiekrītu tiesas secinājumiem, ka apstrīdētā norma radīja Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. pantā noteikto tiesību uz īpašumu aizskārumu, jo uzskatu, ka apstrīdētā norma vispārīgi aizskar Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības uz nodarbošanos. Tomēr Pieteikuma iesniedzējām netika radīts arī pat šāds aizskārums. Citiem vārdiem sakot, Satversmes tiesā tika iesniegta un izskatīta populārsūdzība.

Atsevišķajās domās turpmāk izmantošu spriedumā lietotos saīsinājumus.

3. 2020., 2021. un 2022. gads Latvijā pagāja Covid-19 vīrusa radīto satricinājumu zīmē. Tā ietekmēja ne tikai cilvēku dzīvi, bet arī komersantu darbību. Vīrusa pārneses samazināšanai domātie ierobežojumi tika attiecināti ne tikai uz cilvēku ikdienu. Tie skāra arī komercdarbības brīvību, jo tika ierobežota preču pārdošana, pakalpojumu sniegšana.

Covid-19 infekcijas uzliesmojumi un infekcijas pārneses gadījumi no dzīvniekiem uz cilvēkiem un no cilvēkiem uz dzīvniekiem ietekmēja arī valdības noteikto ierobežojumu ūdeļu ievešanai un turēšanai apjomu. Ūdeļu ievešanas aizliegums Latvijā bija spēkā no 2020. gada 17. novembra līdz 2021. gada 11. oktobrim un atkārtoti tika noteikts no 2021. gada 24. decembra. Laikā no 2021. gada 11. oktobra līdz 23. decembrim ūdeles varēja ievest Latvijā, ja tika ievēroti vairāki nosacījumi.

4. Pieteikumu iesniedza divas Latvijā reģistrētas juridiskas personas - SIA "Proud City Enterprises Latvia" un SIA "European Fur Elite Latvia", kuras konstitucionālajā sūdzībā norādīja sekojošus faktus. Abas sabiedrības ietilpst vienā uzņēmumu grupā. Abām sabiedrībām Latvijā ir reģistrētas dzīvnieku novietnes, kurās turētas ūdeles. Tās iepriekš uzņēmumu grupas ietvaros ievedušas ūdeles no Dānijas. Ārkārtas situācijas laikā abas Pieteikuma iesniedzējas esot pārcēlušas savu darbību uz Lietuvu. Tur uzņēmumu grupā ietilpstošā Lietuvas sabiedrība esot izaudzējusi 52 000 ūdeļu, kuras domāts eksportēt uz Latviju. 2020. gada decembrī SIA "European Fur Elite Latvia" esot iegādājusies šos ūdeļu vaislas dzīvniekus Lietuvā, domājusi, ka aizliegumu atcelšot, tomēr tas neesot noticis un dzīvnieki turēti nomātās fermās Lietuvā. Ūdeļu ievešana atkārtoti plānota 2021. gada jūnijā. No 2020. gada novembra Pieteikuma iesniedzēju darbība Latvijā faktiski apturēta, jo pārcelta uz Lietuvu (nodoti darbinieki). Šāda darbība radot Pieteikuma iesniedzējām papildu izdevumus, tāpat arī apgrūtināta ūdeļu audzēšana, jo vaislas dzīvniekus nevarot iegādāties Latvijā vajadzīgajā apjomā un vispār konkurenti Latvijā noteikšot nepamatoti augstas cenas.

Šie fakti tikai daļēji atspoguļoti sprieduma konstatējošā daļā. Tāpat tie attiecas uz laiku līdz 2021. gada 11. oktobrim, bet, kā jau uzsvēru iepriekš, laikā no 2021. gada 11. oktobra līdz 23. decembrim ūdeles varēja ievest Latvijā, ja tika ievēroti vairāki nosacījumi.

Pieteikuma iesniedzējas nebija norādījušas nevienu faktu par to, ka laikā pēc 2021. gada 23. decembra tām būtu bijis izšķiroši ievest Latvijā ūdeles audzēšanai un nav pamatojušas to, kāpēc laikaposmā, kad tas bija atļauts, tās neieveda vaislas dzīvniekus un mazuļus Latvijā, lai turpinātu savu komercdarbību. Tā vietā bija vispārīgi apsvērumi par to, ka vaislas dzīvniekus Latvijā nevarot iegādāties vajadzīgajā apjomā un ka konkurenti Latvijā noteikšot nepamatoti augstas cenas; rezultātā Pieteikuma iesniedzējas bankrotēšot.

Es uzskatu, ka šāds faktu izklāsts ir nepietiekošs, lai pamatotu pamattiesību aizskārumu.

5. Tomēr būtiskākais ir jautājums par to, vai apstrīdētā norma ierobežoja personai Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu vai citas pamattiesības, proti, Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības uz nodarbošanos.

6. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2022. gada 7. jūlija lēmumā par lietas ierosināšanu pēc Pieteikuma iesniedzēju konstitucionālās sūdzības konstatēts, ka "Pieteikuma iesniedzējas ir komercsabiedrības, kuru komercdarbības veids ir ūdeļu ievešana un audzēšana, ūdeļu kažokādu ieguve, apstrāde un eksportēšana. Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka ūdeles vienmēr ir tikušas iepirktas citās Eiropas Savienības valstīs un no tām ievestas Latvijā, kur notiekot to audzēšana kažokādu iegūšanai. Ņemot vērā apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu ievest Latvijas teritorijā ūdeles, Pieteikuma iesniedzējas esot apturējušas savu saimniecisko darbību Latvijā. Tādējādi esot aizskartas Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības turpināt uzsākto komercdarbību."

Sprieduma 12. punktā tiesa secināja, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējām ierobežoja Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu. Lai nonāktu pie šāda secinājuma tiesa visupirms atzina, ka personas ekonomiskās intereses, kas ir saistītas ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi, ir uzskatāmas par tiesību uz īpašumu objektu un ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. Tālāk tiesa konstatēja, ka Pieteikuma iesniedzējas līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim vaislas ūdeles un ūdeļu mazuļus audzēšanai iepirkušas un ievedušas Latvijā no ārvalstīm un ka ūdeļu ievešana ietilpst Pieteikuma iesniedzēju komercdarbībā, kuru tās līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim veikušas. Tiesa secināja, ka tādējādi Pieteikuma iesniedzēju ekonomiskās intereses, kas saistītas ar noteikta veida komercdarbību - ūdeļu ievešanu no ārvalstīm -, ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. Visbeidzot tiesa atzina, ka apstrīdētā norma esot samazinājusi Pieteikuma iesniedzēju iespējas iegūt atbilstoša daudzuma un kvalitātes dzīvniekus savas komercdarbības nodrošināšanai un tādējādi esot ietiekusies Pieteikuma iesniedzēju tiesībās veikt noteikta veida komercdarbību.

No iepriekš minētā izriet, ka, pēc Satversmes tiesas ieskata, personas ekonomiskās intereses, kas ir saistītas ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi, ir "īpašums" Satversmes 105. panta izpratnē. Ja tiesību norma šādas personas intereses ierobežo, tad tiek ierobežotas personas tiesības veikt noteikta veida komercdarbību. Šādā situācijā esot konstatējams Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojums.

7. Šajā lietā izteiktās atziņas vispārīgi atbilst Satversmes tiesas praksē nostiprinātajām atziņām.

Lietā Nr. 2009-100-03 Satversmes tiesa atzinusi, ka ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tajā skaitā tiesības (uz licences pamata) veikt komercdarbību.¹ Savukārt, piemēram, lietā Nr. 2013-21-03 Satversmes tiesa atzinusi, ka personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā, un iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu.²

Lietā Nr. 2020-33-01 tika apstrīdēta Augstskolu likuma normu, kas paredzēja aizliegumu īstenot studiju programmas svešvalodās, atbilstība Satversmes 1. un 105. pantam. Satversmes tiesa visupirms atzina, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, bet valsts iejaukšanās komercdarbības veikšanā ierobežo tiesības uz īpašumu.³ Turklāt, konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību akti. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp nodarbojoties ar komercdarbību. Tādējādi no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību ES, izriet, ka Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir konkretizējamas kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 16. pantā ietverto darījumdarbības brīvību un Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Hartas 16. pantā ietvertā darījumdarbības brīvība un LESD 49. pantā ietvertā uzņēmējdarbības brīvība var pārklāties ar Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertajām tiesībām uz īpašumu, bet tas nenozīmē, ka sakristu šo normu saturs.

Šajā lietā Satversmes tiesa citstarp atsaucās uz Saeimas pārstāvja tiesas sēdē norādīto, ka LESD 49. panta un Satversmes 105. panta saturs var daļēji sakrist, tomēr tas ir atšķirīgs - arī Satversmes 106. pants ietver darījumdarbības brīvību un tieslietu ministrijas pārstāves norādīto, ka uzņēmējdarbības brīvība var būt ietverta vairākās Satversmes normās⁴ Visbeidzot, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas ierobežoja to privāto augstskolu, kuras jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības veikt uzsākto komercdarbību uz licences pamata, tādējādi ierobežojot Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās privāto augstskolu tiesības uz īpašumu kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.⁵

Lai arī izskatāmajā lietā tiesa nepievērsās Satversmes 105. panta satura analīzei un nekonkretizēja tajā ietvertās tiesības kopsakarā ar LESD un Hartas normām, tā tomēr pieturējās pie ļoti plaša šajā pantā ietverto tiesību tvēruma, īpašuma jēdzienam faktiski aptverot jebkādas personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar konkrēta veida komercdarbību. Līdz ar to arī izskatāmajā lietā ir pamats pievērsties komercdarbības brīvības analīzei un noskaidrot tās vietu Satversmē.

8. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - Konvencija) un tās protokoli nesatur normas, kas paredz uzņēmējdarbības brīvību jeb tiesības veikt saimniecisko vai komercdarbību. Arī Konvencijas Pirmais protokols, kas tā 1. pantā paredz tiesības uz īpašumu, iepriekš minēto uzņēmējdarbības brīvību nepiešķir.⁶

ECT ir atzinusi, ka ekonomiskās intereses, kas saistītas ar restorāna darbību, piemēram, alkohola tirdzniecības licences saglabāšana, ir uzskatāmas par "īpašumu" Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē.⁷ Tāpat ECT atzinusi arī, ka grants izmantošanas atļaujas,⁸ muitas noliktavas darbības atļaujas,⁹ kredītiestādes darbības atļaujas,¹⁰ beznodokļu tirdzniecības veikala darbības atļaujas,¹¹ interneta un telefonsakaru pakalpojumu sniegšanas atļaujas,¹² tabakas tirdzniecības atļaujas,¹³ kā arī televīzijas kanāla apraides atļaujas¹⁴ atcelšana ierobežo tiesības uz īpašumu. Tiesības uz īpašumu tiek aizskartas arī gadījumā, ja atļaujai tiek atņemta tās būtība.¹⁵

Cita starpā lietā O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland vides aizsardzības nolūkā tika noteikts aizliegums zvejot gliemenes vietā, kurā tās zvejoja pieteicēja. ECT atzina, ka šāds zvejas ierobežojums ir uzskatāms par tādu, kas uzlikts komersantam izdotajai atļaujai - gliemeņu zvejas atļaujai - kas saistīta ar tā ierasto komercdarbību. Līdz ar to tas esot ierobežojis komersanta tiesības brīvi izmantot savu īpašumu, tajā skaitā uzņēmuma pamatā esošās ekonomiskās intereses.¹⁶

Noteiktos gadījumos valsts noteiktie ierobežojumi, kas netiešā veidā samazina uzņēmuma vērtību, var tikt uzskatīti par tādiem, kas ierobežo komersanta tiesības uz īpašuma netraucētu izmantošanu.¹⁷

Tai pat laikā ECT atzinusi, ka nākotnes ienākumi atzīstami par "īpašumu" vienīgi tad, ja tie jau ir iegūti vai uz tiem pastāv izpildāms prasījums.¹⁸ Šajā ziņā, piemēram, brīvās profesijas uzņēmējdarbības apjoms ir pakļauts ekonomiskās dzīves apdraudējumiem un līdz ar to nav uzskatāms par īpašumu.¹⁹ Savukārt, piemēram, gadījumā, kad regulējums, saskaņā ar kuru komersants nodarbojas ar konkrēto komercdarbību, jau sākotnēji ir pieņemts kā pārejošs, šī komersanta izveidotā uzņēmuma vērtības samazināšanās saistībā ar regulējuma izmaiņām nav uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu.²⁰

Lietā Malik v. the United Kingdom ECT visupirms atzina, ka gadījumā, kad pieteicējs atsaucas uz gūto peļņu no uzņēmuma kā "nemateriālās vērtības", šāda atsauce pēc būtības jāsaprot kā sūdzība par nākotnes ienākumu zaudējumu, kas neietilpst Konvencijas Pirmā protokola 1. panta tvērumā.²¹ Ārsta prakses kontekstā ECT norādīja: lai atzītu, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā ietvertās tiesības ir ierobežotas, ir jākonstatē, ka pastāv noteiktas vērtības profesionālā prakse, kurai ir privāto tiesību daba un kas tādējādi veido aktīvu un līdz ar to arī "īpašumu".²² Tomēr ECT norādīja, ka tiesību uz īpašumu aizskārums rodas tad, ja līdz šim personai piemītošās tiesības veikt komercdarbību ir tikušas būtiski ierobežotas un šī ierobežojuma dēļ ir kritušies personas ienākumi un uzņēmuma vērtība.²³ Visbeidzot, ECT ņēma vērā to, ka konkrētajā gadījumā pieteicējam bija liegts pārdot savu uzņēmumu (ārsta prakses nemateriālo vērtību) un tāpēc tās tirgus vērtības samazināšanās neradīja pieteicējam tiesību uz īpašumu aizskārumu. ECT secināja, ka tiesības uz īpašumu nav tikušas aizskartas.²⁴

9. LESD 49. pantā nostiprināta uzņēmējdarbības brīvība (angļu: freedom of establishment).²⁵ Šā panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka ir aizliegti brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi. Savukārt saskaņā ar šā panta otro daļu brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus. Saskaņā ar LESD 54. pantu uzņēmējdarbības brīvība aizsargā ne vien ES pilsoņus, bet arī ES dalībvalstīs dibinātas juridiskās personas.

Hartā atsevišķi nostiprinātas tiesības izvēlēties nodarbošanos un strādāt (15. pants), darījumdarbības brīvība (16. pants) un tiesības uz īpašumu (17. pants).

Saskaņā ar Hartas 15. pantu ikvienam ir tiesības strādāt un iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā (1. punkts) un katrs ES pilsonis var brīvi meklēt darbu, strādāt, izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību (angļu: right of establishment) un sniegt dažādus pakalpojumus jebkurā dalībvalstī (2. punkts). Šajā pantā ietvertās tiesības vistuvāk atbilst Satversmes 106. pantā ietvertajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Atbilstoši EST praksei Hartas 15. panta 2. punkts tikai atkārto LESD 45.-62. pantā ietvertās brīvas pārvietošanās tiesības un nekādas papildu tiesības nerada.²⁶ Tas ir cieši saistīts ar abām pārējām pieminētajām normām, kas regulē ekonomisko aktivitāti - 16. un 17. pantu.²⁷

Hartas 16. pants noteic, ka darījumdarbības brīvību (angļu: freedom to conduct a business) atzīst saskaņā ar ES tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Šis pants aizsargā juridisko personu un pašnodarbinātu fizisko personu tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību.²⁸ EST ir atzinusi, ka šis pants ietver tiesības brīvi izmantot uzņēmumam pieejamos ekonomiskos, tehniskos un finanšu resursus,²⁹ kā arī jau iepriekš pieminēto brīvību nodarboties ar saimniecisko un uzņēmējdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvas konkurences tiesības.³⁰

Savukārt Hartas 17. panta 1. punkts noteic, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartas 17. panta nozīme un apjoms ir tāds pats kā Konvencijā garantētajām tiesībām, un ierobežojumi nedrīkst pārsniegt Konvencijā paredzētos.³¹ Attiecīgi secināms, ka šīs normas saturs lielā mērā atbilst Satversmes 105. panta saturam.

No trīs iepriekš minēto Hartas normu satura analīzes redzams, ka tieši 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība vistuvāk atbilst Satversmes tiesas praksē atzītajām tiesībām veikt komercdarbību. Līdz ar to tieši Hartas 16. pants ir ņemams vērā, nosakot Satversmē garantēto tiesību veikt komercdarbību saturu un vietu Satversmes sistēmā. Savukārt Satversmes 106. pantā ietvertās tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ir saistītas ar Hartas 15. pantu un Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir saistītas ar Hartas 17. pantu.

Hartas 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība ir uzskatāma par speciālo tiesību normu iepretim Hartas 15. pantā nostiprinātajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, nevis Hartas 17. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, kas atspoguļotas Konvencijas 1. protokola 1. pantā.³²

EST lietā C-210/03 Swedish Match AB and Swedish Match UK Ltd v Secretary of State for Health atzina, ka orālai lietošanai paredzētās tabakas izstrādājumu tirdzniecības aizliegums var ierobežot šādu izstrādājumu ražotāju brīvību iesaistīties savā arodā vai profesijā, tomēr šāds aizliegums nevar ierobežot šo ražotāju tiesības uz īpašumu. Proti, "neviens ekonomikas dalībnieks nevar pasludināt īpašumtiesības uz kādu tirgus daļu pat tad, ja tā viņam bija brīdī pirms pasākuma, kas ietekmē šo tirgu, ieviešanas, jo šāda tirgus daļa ir tikai ekonomisks stāvoklis noteiktā brīdī, kas ir pakļauts neparedzamām apstākļu maiņām. Tāpat uzņēmēji nevar atsaukties uz iegūtām tiesībām vai pat uz tiesisko paļāvību uz to, ka tiek saglabāta pastāvošā situācija, kuru var grozīt ar Kopienas iestāžu lēmumiem, kas pieņemti izvērtēšanas pilnvaru ietvaros."³³ Pie šāda paša secinājuma EST bija jau iepriekš nonākusi arī citā lietā - par trešo valstu banānu tirgošanas ierobežojumiem.³⁴

Savukārt lietā par aizliegumu tirgot roņu izstrādājumus EST atzina, ka ar Hartas 17. pantu piešķirtā tiesību uz īpašumu aizsardzība attiecas nevis uz tīri komerciālām interesēm vai iespējām, kuru gadījuma raksturs ir raksturīgs pašai saimnieciskās darbības būtībai, bet uz tiesībām, kam ir mantiska vērtība, no kuras, ņemot vērā tiesību sistēmu, izriet iegūts tiesisks stāvoklis, kurš ļauj to īpašniekam tā labā autonomi īstenot šīs tiesības. Atsaucoties uz Konvenciju un ECT judikatūru EST atzina, ka nākotnes ienākumus var uzskatīt par  "īpašumu" tikai tad, ja tie jau ir iegūti, ja tie ir droši pastāvoša parāda priekšmets vai ja pastāv īpaši apstākļi, kas ieinteresētajai personai var radīt tiesisku paļāvību saņemt mantisku vērtību. Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēji bija norādījuši vienīgi uz iespēju tirgot izstrādājumus no roņiem, neizklāstot šādus īpašus apstākļus, EST sūdzību noraidīja.³⁵ Turpretim lietā par ekskluzīvām televīzijas apraides tiesībām EST atzina, ka šādām tiesībām ir mantiska vērtība, tomēr tās nevar uzskatīt par tādām, kas radītu noteiktu tiesisko stāvokli, jo ar līgumu iegūtās tiesības bija pretrunā jau pirms tam pieņemtās direktīvas imperatīvajām normām.³⁶

Ņemot vērā iepriekš minēto, var atzīt, ka Hartas 17. pants aizsargā jau iegūto mantu, savukārt tās 15. un 16. pants aizsargā šādas mantas iegūšanas procesu.³⁷ Tāpat atšķirībā no tiesībām uz īpašumu, kas darbojas materiālo un nemateriālo aktīvu jomā, darījumdarbības brīvība aizsargā ekonomisko iniciatīvu un iespēju piedalīties tirgū, nevis peļņu, kas tiek iegūta šajā tirgū.³⁸ Vienlaikus EST ir atzinusi arī atšķirības starp Hartas 15. un 16. pantu. Proti, lietā par preču marķēšanas pienākumu EST atzina, ka šāds pienākums neierobežo tiesības "iesaistīties brīvi izraudzītā [..] profesijā" Hartas 15. panta izpratnē, taču var ierobežot ar Hartas 16. pantu atzīto darījumdarbības brīvību, ciktāl ar šādu prasību tās adresātam rodas saistība, kas ierobežo tam pieejamo resursu brīvu izmantošanu, jo tam rodas pienākums īstenot pasākumus, kuri var tam radīt izmaksas un ietekmēt tā darbības organizāciju.³⁹ Tomēr Hartas 15. un 16. pants ir vieglāk nošķirams no 17. panta nekā 15. pants no 16. panta, starp kuriem ir ciešāka līdzība.⁴⁰

10. No ECT un EST prakses izriet, ka tiesības uz īpašumu neaizsargā jebkuras personas ekonomiskās intereses, kas ir saistītas ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi. Un ne jebkuras šādas intereses ir uzskatāmas par "īpašumu" arī Satversmes 105. panta izpratnē.

Lai atzītu, ka ir ierobežotas Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, būtu jākonstatē, ka apstrīdētā norma ierobežo rīcību ar konkrētu uzņēmumam piederošu aktīvu vai ka tā samazina tā vērtību. Izskatāmās lietas kontekstā nevar atzīt, ka personai līdz šim piemītošās tiesības no citas valsts ievest Latvijas teritorijā ūdeles būtu uzskatāmas par konkrētu aktīvu, kuru persona būtu ieguvusi savā īpašumā. Šīs tiesības nevar uzskatīt par personas iegūtu tiesisko stāvokli, kurš ļauj tai autonomi tās īstenot, bet gan par tīri komerciālu iespēju, kuras nenoteiktība ir daļa no uzņēmējdarbības būtības. Šādas komercdarbības apjoms ir pakļauts ekonomiskās dzīves apdraudējumiem un līdz ar to nav uzskatāms par īpašumu. Covid-19 izplatība ūdeļu vidū ir attiecīgās komercdarbības risks.

Pieteikumā norādīts, ka līdz ūdeļu ievešanas no citām valstīm Latvijā aizlieguma pieņemšanai vaislas ūdeles ūdeļu pavairošanai un ūdeļu mazuļi audzēšanai uzņēmumu grupai piederošajās fermās tikuši iepirkti un ievesti Latvijā no Dānijas. Pēc Dānijas valdības lēmuma likvidēt visas ūdeles Dānijā, ūdeļu iegāde un ievešana audzēšanai Latvijā uzņēmumu grupai piederošajās fermās tikusi plānota no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tomēr no pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem neizriet, ka ūdeļu ievešanas aizliegums būtu ierobežojis Pieteikuma iesniedzēju rīcību ar tām jau piederošo īpašumu.

Neatkarīgi no tā, vai tikušas ierobežotas tiesības uz īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē, jāņem vērā, ka Konvencijā nav nostiprinātas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Ņemot vērā Hartā atzītās darījumdarbības brīvības līdzību ar Satversmes tiesas praksē atzītajām tiesībām veikt komercdarbību, kā arī Hartas 16. pantā ietvertās darījumdarbības brīvības ciešo saikni ar Hartas 15. pantā un LESD 49. pantā nostiprinātajām tiesībām iesaistīties brīvi izraudzītā profesijā un to līdzību Satversmes 106. pantā nostiprinātajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, secināms, ka tiesības veikt komercdarbību ir nostiprinātas Satversmes 106. pantā. Salīdzinājumā ar Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām, kuras regulē rīcību ar personai piederošu īpašumu, Satversmes 106. pantā ietvertās tiesības regulē īpašuma iegūšanas procesu brīvi izvēlētas nodarbošanās, tajā skaitā komercdarbības, ietvaros.

11. Tādējādi es nonāku pie secinājuma, ka apstrīdētajā normā noteiktais ūdeļu ievešanas aizliegums ierobežo nodarbošanās, konkrēti, komercdarbības brīvību, taču neierobežo ar Satversmes 105. pantu aizsargātās tiesības uz īpašumu. Pieteikuma iesniedzēju interese turpināt ūdeļu importu nav pietiekami konkrēta, nodibināta un izpildāma, lai tiktu atzīta par īpašumu. Šāda interese ir saistīta ar īpašuma iegūšanas procesu, nevis rīcību ar īpašumu.

Ūdeļu ievešanas aizliegums drīzāk ierobežo Pieteikuma iesniedzēju tiesības rūpēties par iesāktās komercdarbības turpināšanu un attīstīšanu un līdz ar to arī nākotnes ienākumu un peļņas gūšanu.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2024. gada 4. janvārī