Darbības ar dokumentu

1982. gada Darba attiecību izbeigšanas konvencija (C158)

Starptautiskās Darba organizācijas ģenerālkonference,

ko Ženēvā sasaukusi Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome un kas 1982. gada 2. jūnijā sanākusi uz savu sešdesmit astoto sesiju;

ņemot vērā 1963. gada Darba attiecību izbeigšanas ieteikumā ietvertās spēkā esošās starptautisko tiesību normas;

ņemot vērā to, ka kopš 1963. gada Darba attiecību izbeigšanas ieteikuma pieņemšanas notikušas būtiskas izmaiņas daudzu dalībvalstu tiesību aktos un praksē attiecībā uz jautājumiem, kas ietverti iepriekšminētajā ieteikumā;

uzskatīdama, ka šo pārmaiņu dēļ ir lietderīgi šajā jomā pieņemt jaunas starptautisko tiesību normas, jo īpaši ņemot vērā nopietnās problēmas, kas ekonomisko un tehnoloģisko pārmaiņu dēļ šajā jomā radušās daudzās valstīs;

nolēmusi pieņemt konkrētus priekšlikumus attiecībā uz darba attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas, kas ir sesijas darba kārtības piektais jautājums;

noteikusi, ka šie priekšlikumi ir jāpieņem starptautiskas konvencijas formā,

tūkstoš deviņi simti astoņdesmit otrā gada divdesmit otrajā jūnijā pieņem šo konvenciju, kas pazīstama kā 1982. gada Darba attiecību izbeigšanas konvencija.

I DAĻA
ĪSTENOŠANAS METODES, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Šīs konvencijas noteikumus īsteno ar normatīvo aktu palīdzību, ciktāl tie nav īstenoti ar koplīgumu, šķīrējtiesas nolēmumu vai tiesas nolēmumu palīdzību, vai kādā citā veidā atbilstoši valsts praksei.

2. pants

1. Šī konvencija attiecas uz visām saimnieciskās darbības nozarēm un uz visiem darba ņēmējiem.

2. Dalībvalsts var nepiemērot šo konvenciju vai atsevišķus tās noteikumus šādu kategoriju darba ņēmējiem:

a) darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai noteikta darba izpildīšanas laiku;

b) darba ņēmējiem, kam iepriekš uz saprātīgu termiņu noteikts pārbaudes laiks vai kvalifikācijas periods;

c) darba ņēmējiem, kas iesaistīti gadījuma darbos uz īsu laika posmu.

3. Jānodrošina atbilstoši aizsardzības pasākumi, lai novērstu to, ka darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku, netiktu izmantoti, lai izvairītos no tās aizsardzības nodrošināšanas, kura paredzēta šajā konvencijā.

4. Ciktāl tas vajadzīgs, kompetentā iestāde vai cits atbilstošs mehānisms valstī var veikt pasākumus pēc konsultēšanās ar ieinteresētajām darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, ja tādas pastāv, lai nepiemērotu Konvenciju vai atsevišķus tās noteikumus tādu kategoriju darba ņēmējiem, kuru nodarbinātības noteikumus reglamentē īpašas vienošanās, kas kopumā nodrošina aizsardzību, kura ir vismaz līdzvērtīga aizsardzībai, kas paredzēta šajā konvencijā.

5. Ciktāl tas vajadzīgs, kompetentā iestāde vai cits atbilstošs mehānisms valstī var veikt pasākumus pēc konsultēšanās ar ieinteresētajām darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, ja tādas pastāv, lai nepiemērotu Konvenciju vai atsevišķus tās noteikumus tādu kategoriju darba ņēmējiem, attiecībā uz kuriem rodas īpašas, būtiskas problēmas, ņemot vērā attiecīgo darba ņēmēju īpašos nodarbinātības nosacījumus vai tā uzņēmuma lielumu vai veidu, kur nodarbināti šie darba ņēmēji.

6. Visas dalībvalstis, kas ratificējušas šo konvenciju, ziņojot par tās piemērošanu, savā pirmajā ziņojumā, kuru iesniedz saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 22. pantu, norāda visu to kategoriju darba ņēmējus, kam nepiemēro šo konvenciju vai atsevišķus tās noteikumus saskaņā ar šā panta 4. un 5. punktu, kā arī norāda nepiemērošanas iemeslus, un turpmākajos ziņojumos norāda tiesību aktos un praksē pastāvošo nostāju attiecībā uz minētajām kategorijām un apjomu, kādā Konvencija īstenota attiecībā uz šīm kategorijām vai kādā paredzēts to īstenot attiecībā uz tām.

3. pants

Šajā konvencijā termins izbeigšana un darba attiecību izbeigšana nozīmē darba attiecību izbeigšanu pēc darba devēja uzteikuma.

II DAĻA
VISPĀRĒJAS PIEMĒROŠANAS NOTEIKUMI

A NODAĻA
DARBA ATTIECĪBU IZBEIGŠANAS PAMATOJUMS

4. pants

Darba attiecības ar darba ņēmēju izbeidz tikai tad, ja ir pamatots iemesls šādai attiecību izbeigšanai saistībā ar darba ņēmēja spējām vai uzvedību vai, pamatojoties uz attiecīgā uzņēmuma, iestādes vai dienesta darba prasībām.

5. pants

Par darba attiecību izbeigšanas pamatotiem iemesliem inter alia neuzskata:

a) piederību arodbiedrībai vai piedalīšanos arodbiedrības darbībās ārpus darba laika vai ar darba devēja piekrišanu darba laikā;

b) vēlmi kļūt par darba ņēmēju pārstāvi vai darba ņēmēju pārstāvja pienākumu pildīšanu attiecīgajā laika posmā vai agrāk;

c) sūdzības iesniegšanu vai piedalīšanos tiesvedībā pret darba devēju saistībā ar normatīvo aktu iespējamu pārkāpšanu vai vēršanos pēc palīdzības kompetentās administratīvās iestādēs;

d) rasi, ādas krāsu, dzimumu, ģimenes stāvokli, ģimenes saistības, grūtniecību, reliģisko pārliecību, politiskos uzskatus, nacionālo vai sociālo izcelsmi;

e) prombūtni no darba grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā.

6. pants

1. Tādu pagaidu prombūtni no darba, kas saistīta ar slimību vai traumu, neuzskata par darba attiecību izbeigšanas pamatotu iemeslu.

2. Pagaidu prombūtnes no darba definīciju, gadījumus, kad vajadzīga medicīniska izziņa, un iespējamos ierobežojumus šā panta pirmā punkta piemērošanai nosaka saskaņā ar šīs konvencijas 1. pantā minētajām īstenošanas metodēm.

B. NODAĻA
PROCEDŪRA PIRMS DARBA ATTIECĪBU IZBEIGŠANAS UN TĀS LAIKĀ

7. pants

Darba attiecības ar darba ņēmēju nedrīkst izbeigt, pamatojoties uz darba ņēmēja uzvedību vai darba kvalitāti, pirms viņam tiek dota iespēja aizstāvēties pret izteiktajām sūdzībām, ja vien nav pamatota iemesla tam, lai darba devējs nenodrošinātu šo iespēju.

C. NODAĻA
PROCEDŪRA DARBA ATTIECĪBU IZBEIGŠANAS PĀRSŪDZĪBAI

8. pants

1. Darba ņēmējam, kurš uzskata, ka darba attiecības ar viņu izbeigtas nepamatoti, ir tiesības pārsūdzēt uzteikumu neatkarīgai iestādei, tādai kā tiesa, darba tiesa, šķīrējtiesa vai šķīrējtiesnesis.

2. Ja darba attiecību izbeigšanu sankcionējusi kompetenta iestāde, šā panta pirmās daļas piemērošanu var mainīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi.

3. Var uzskatīt, ka darba ņēmējs atteicies no savām tiesībām pārsūdzēt darba attiecību izbeigšanu, ja viņš šīs tiesības nav izmantojis saprātīgā laika posmā pēc darba attiecību izbeigšanas.

9. pants

1. Šīs konvencijas 8. pantā minētās iestādes ir pilnvarotas pārbaudīt iemeslus, kas norādīti kā darba attiecību izbeigšanas pamats, un visus apstākļus, kuri saistīti ar attiecīgo lietu, un pieņemt lēmumu par to, vai darba attiecību izbeigšana bijusi pamatota.

2. Lai pierādīšanas pienākums attiecībā uz izbeigšanas nepamatotību nebūtu tikai darba ņēmējam, ar šīs konvencijas 1. pantā minētajām īstenošanas metodēm jānodrošina abas minētās iespējas vai viena no tām:

a) darba devējam ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, ka darba attiecību izbeigšanas iemesls ir pamatots, kā tas noteikts šīs konvencijas 4. pantā;

b) iestādes, kas minētas šīs konvencijas 8. pantā, ir pilnvarotas sniegt atzinumu par darba attiecību izbeigšanas iemeslu, ņemot vērā pierādījumus, kurus sniegušas puses, un atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta valsts tiesību aktos un praksē.

3. Gadījumos, kad apgalvo, ka darba attiecības izbeigtas uzņēmuma, iestādes vai dienesta darba prasību dēļ, šīs konvencijas 8. pantā minētās iestādes ir pilnvarotas izlemt jautājumu par to, vai šī darba attiecību izbeigšana patiešām notikusi minētā iemeslu dēļ, bet šo iestāžu pilnvaru apjomu attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par to, vai šis iemesls ir pietiekams, lai attaisnotu darba attiecību izbeigšanu, nosaka, izmantojot šīs konvencijas 1. pantā minētās īstenošanas metodes.

10. pants

Ja šīs konvencijas 8. pantā minētās iestādes atzīst, ka darba attiecību izbeigšana nav pamatota, un ja tās saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi nav pilnvarotas atzīt darba attiecību izbeigšanu par nelikumīgu un/vai noteikt par pienākumu atjaunot darba ņēmēju darbā vai uzskata, ka tas nav izpildāms, tām ir jābūt pilnvarotām noteikt pienācīgu kompensāciju vai citu atbilstošu apmierinājumu.

D NODAĻA
UZTEIKUMA TERMIŅŠ

11. pants

Darba ņēmējam, kura darba attiecības tiek izbeigtas, ir jābūt tiesībām uz saprātīgu uzteikuma termiņu vai kompensāciju tā vietā, ja vien viņš nav vainīgs smagā pārkāpumā, tas ir, tāda veida pārkāpumā, ka būtu nepamatoti prasīt, lai darba devējs turpina darba attiecības ar šo darba ņēmēju uzteikuma termiņā.

E NODAĻA
ATLAIŠANAS PABALSTS UN CITA VEIDA IENĀKUMU AIZSARDZĪBA

12. pants

1. Darba ņēmējam, ar kuru izbeigtas darba attiecībās, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi ir tiesības uz:

a) atlaišanas pabalstu vai citu darba uzteikuma pabalstu, kura apmērs ir inter alia atkarīgs no darba stāža un algu līmeņa, un to izmaksā tieši darba devējs vai to izmaksā no fonda, kas izveidots no darba devēju iemaksām, vai

b) pabalstu no bezdarba apdrošināšanas fonda vai palīdzības vai citām sociālā nodrošinājuma formām, piemēram, vecuma vai invaliditātes pabalstus, kas izmaksājami parastajā kārtībā, vai

c) šādu pabalstu kombināciju.

2. Darba ņēmējam, kas neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu bezdarba apdrošināšanu vai palīdzību saskaņā ar vispārējo shēmu, nav jāizmaksā nekādi pabalsti, kuri minēti šā panta pirmā punkta a) apakšpunktā, tikai tāpēc, ka viņš nesaņem bezdarbnieka pabalstu saskaņā ar pirmā punkta b) apakšpunktu.

3. Izmantojot šīs konvencijas 1. pantā minētās īstenošanas metodes, var paredzēt noteikumus par tiesību uz tiem pabalstiem zaudēšanu, kas minēti šā panta pirmā punkta a) apakšpunktā, ja darba attiecības tiek izbeigtas smaga pārkāpuma dēļ.

III DAĻA
PAPILDU NOTEIKUMI PAR DARBA ATTIECĪBU IZBEIGŠANU EKONOMISKU, TEHNOLOĢISKU, STRUKTURĀLU VAI CITU LĪDZĪGU IEMESLU DĒĻ

A NODAĻA
KONSULTĒŠANĀS AR DARBA ŅĒMĒJU PĀRSTĀVJIEM

13. pants

1. Gadījumos, kad darba devējs plāno darba attiecību izbeigšanu ekonomisku, tehnoloģisku, strukturālu vai līdzīgu iemeslu dēļ, darba devēja pienākums ir:

a) laikus sniegt attiecīgajiem darba ņēmēju pārstāvjiem atbilstošu informāciju, tostarp informāciju par iemesliem, kādēļ tiek plānota darba attiecību izbeigšana, darba ņēmēju skaitu un kategorijām, kurus tā varētu skart, un termiņu, kurā paredzēts izbeigt darba attiecības;

b) saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi attiecīgajiem darba ņēmēju pārstāvjiem pēc iespējas drīzāk nodrošināt iespēju konsultēties par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu darba attiecību izbeigšanu vai mazinātu to darba ņēmēju skaitu, ar kuriem tiks izbeigtas darba attiecības, un pasākumiem, ko var veikt, lai mazinātu katra iesaistītā darba ņēmēja darba attiecību izbeigšanas nelabvēlīgās sekas, piemēram, atrodot citu darba vietu.

2. Izmantojot šīs konvencijas 1. pantā noteiktās īstenošanas metodes, šā panta 1. punktu var piemērot tikai attiecībā uz gadījumiem, kad to darba ņēmēju skaits, ar kuriem tiek plānots izbeigt darba attiecības, ir vismaz konkrēts skaitlis vai procenti no darba ņēmēju skaita.

3. Šajā pantā termins attiecīgie darba ņēmēju pārstāvji nozīmē darba ņēmēju pārstāvjus, kuri par tādiem atzīti valsts tiesību aktos vai praksē saskaņā ar 1971. gada Darba ņēmēju pārstāvju konvenciju.

B NODAĻA
PAZIŅOJUMS KOMPETENTAJAI IESTĀDEI

14. pants

1. Ja darba devējs plāno izbeigt darba attiecības ekonomisku, tehnoloģisku, strukturālu vai līdzīgu iemeslu dēļ, viņam saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi jāpaziņo par to kompetentajai iestādei, cik vien drīz iespējams, un jāsniedz attiecīga informāciju, tostarp rakstisks ziņojums par darba attiecību izbeigšanas iemesliem, to darba ņēmēju skaitu un kategorijām, kurus tā varētu skart, un termiņu, kurā paredzēts izbeigt darba attiecības.

2. Valsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka šā panta pirmais punkts tiks piemērots tikai gadījumos, kad to darba ņēmēju skaits, ar kuriem plānots izbeigt darba attiecības, ir vismaz konkrēts skaitlis vai procenti no darba ņēmēju skaita.

3. Darba devējs paziņo kompetentajai iestādei par darba attiecību izbeigšanu, kas minēta šā panta pirmajā punktā, minimālā laika posmā pirms darba attiecību izbeigšanas. Šādu laika posmu precizē valsts normatīvajos aktos.

IV DAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI

15. pants

Šīs konvencijas oficiālie ratifikācijas raksti tiek nosūtīti Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram, kas tos reģistrē.

16. pants

1. Šī konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrējis ģenerāldirektors.

2. Tā stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus.

3. Vēlāk attiecībā uz jebkuru dalībvalsti šī konvencija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ir reģistrēts attiecīgās valsts ratifikācijas raksts.

17. pants

1. Dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, var to denonsēt desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmoreiz stājusies spēkā, denonsēšanas aktu nosūtot Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc tās reģistrēšanas datuma.

2. Ikvienai dalībvalstij, kas ratificējusi šo konvenciju un gada laikā pēc iepriekšējā punktā minētā desmit gadu posma beigām nav izmantojusi šajā pantā paredzētās denonsēšanas tiesības, tā paliek saistoša nākamos desmit gadus, un turpmāk dalībvalstij ir tiesības denonsēt šo konvenciju pēc katra desmit gadu posma beigām, ievērojot šajā pantā paredzētos noteikumus.

18. pants

1. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstis par visu viņam iesniegto organizācijas dalībvalstu ratifikācijas rakstu un denonsēšanas aktu reģistrāciju.

2. Paziņojot organizācijas dalībvalstīm par otrā saņemtā ratifikācijas raksta reģistrāciju, ģenerāldirektors informē dalībvalstis par datumu, kurā šī konvencija stāsies spēkā.

19. pants

Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 102. pantu nosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram precīzu informāciju par visiem ratifikācijas rakstiem un denonsēšanas aktiem, kas reģistrēti saskaņā ar iepriekšējiem pantiem.

20. pants

Ja Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome uzskata par vajadzīgu, tā iesniedz ģenerālkonferencei ziņojumu par šīs konvencijas īstenošanu un apsver, vai konferences darba kārtībā būtu jāiekļauj jautājums par tās pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu.

21. pants

1. Ja konferencē tiek pieņemta jauna konvencija, kurā pilnīgi vai daļēji pārskatīti pašreizējās konvencijas noteikumi, tad, ja vien jaunajā konvencijā nav noteikts citādi:

a) jaunās konvencijas ratifikācija neatkarīgi no 17. panta noteikumiem attiecībā uz konkrēto dalībvalsti ipso jure nozīmē tūlītēju pašreizējās konvencijas denonsēšanu, tiklīdz jaunā konvencija ir stājusies spēkā;

b) no dienas, kad stājas spēkā jaunā konvencija, pašreizējā konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai.

2. Šī konvencija paliek spēkā pašreizējā formā un ar pašreizējo saturu attiecībā uz dalībvalstīm, kas to ir ratificējušas, bet nav ratificējušas jauno konvenciju.

22. pants

Šīs konvencijas teksts angļu un franču valodā ir vienlīdz autentisks.