Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: spēkā esošs

Ministru kabineta rīkojums Nr.80

Rīgā 1995.gada 21. februārī (prot. nr.11, 1.§)

 

Par Latvijas Republikas pievienošanos Hāgas 1970.gada 18.marta konvencijai par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un komerciālajos jautājumos un Hāgas 1965.gada 15.novembra konvencijai par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos

1. Akceptēt pievienošanos Hāgas 1970.gada 18.marta konvencijai par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un komerciālajos jautājumos, pamatojoties uz minētās konvencijas 39.pantu.

2. Akceptēt pievienošanos Hāgas 1965. gada 15.novembra konvencijai par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos, pamatojoties uz minētās konvencijas 28.pantu.

3. Saskaņā ar šī rīkojuma 1. un 2. punktā minēto konvenciju 2.pantu noteikt, ka Centrālā institūcija Latvijas Republikā ir Tieslietu ministrija.

4. Ārlietu ministrijai iesniegt attiecīgos pievienošanās dokumentus Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijā.

Ministru prezidents M. Gailis

Ārlietu ministrs, Ministru prezidenta biedrs V.Birkavs

Konvencija par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un komerciālajos jautājumos

Valstis, kas paraksta šo Konvenciju,

Vēloties atvieglot Lūgumu vēstuļu nosūtīšanu un to izpildi, kā arī veicināt dažādu metožu piemērošanu, ko valstis lieto šim nolūkam,

Vēloties uzlabot savstarpēju juridisku sadarbību civilajos un komerciālajos jautājumos,

Lai to izpildītu, ir nolēmušas noslēgt Konvenciju un ir vienojušās par sekojošiem noteikumiem.

1. nodaļa. Lūgumu vēstules

1. pants

Civilajos vai komerciālajos jautājumos līgumslēdzējvalsts tiesas institūcijas, saskaņā ar šīs valsts likumā paredzētiem noteikumiem, var lūgt kompetentu citas līgumslēdzējas valsts institūciju, izmantojot Lūguma vēstuli, lai iegūtu pierādījumus vai izpildītu kādu citu juridisku darbību.

Vēstuli nevar izmantot, lai iegūtu pierādījumus, kas nav domāti jau iesākta vai paredzēta tiesas procesa vajadzībām.

Termins "cita juridiska darbība" neietver juridisko dokumentu izmantošanu vai jebkuru citu procesu, ar kuru spriedums vai rīkojums tiek izpildīti, vai rīkojumu par pagaidu vai drošības pasākumiem.

2. pants

Līgumslēdzēja valsts izveido Centrālo institūciju, kas apņemas saņemt Lūgumu vēstules no tiesu institūcijām citās līgumslēdzējās valstīs un nosūtīt vēstules kompetentai institūcijai šo lūgumu izpildei. Katra valsts organizēs Centrālo institūciju saskaņā ar šīs valsts nacionālajiem likumiem.

Vēstules tiks sūtītas izpildvalsts Centrālajai institūcijai tieši, bez nosūtīšanas caur jebkuru citu šīs valsts institūciju.

3. pants

Lūguma vēstulē jāuzrāda:

a) institūcija, kas lūdz šīs vēstules izpildi, un institūcija, kas ir lūgta to izpildīt, ja tas ir zināms lūgumu izteikušajai valstij,

b) uzvārdi un adreses pusēm tiesas procesā un to pārstāvjiem, ja tādi ir,

c) procesa, kam tiek prasīti pierādījumi, būtība, sniedzot visu nepieciešamo informāciju attiecībā uz to,

d) pierādījumi, kas ir jāiegūst, vai citas juridiskas darbības, kas ir jāizpilda.

Kur nepieciešams, vēstulē cita starpā ir jānorāda:

e) to personu uzvārdi un adreses, kas tiks pakļautas izmeklēšanai,

f) jautājumi, kas jāuzdod personām, kas tiks pakļautas izmeklēšanai, kā arī šo jautājumu būtības izklāsts,

g) dokumenti un cits īpašums (nekustamais vai personiskais), kas tiks apskatīts,

h) prasības par to, ka pierādījumi tiek sniegti pret parakstu, vai par to, ka ir jāizmanto kāda cita īpaša forma,

i) jebkura speciālā metode vai procedūra, kas jāizmanto, pamatojoties uz 9. pantu.

Vēstulē var arī tikt minēta informācija, kas nepieciešama 11. panta piemērošanai.

Nekāda legalizācija vai citas formalitātes netiek prasītas.

4. pants

Lūguma vēstulei ir jābūt tādā valodā, kā prasa institūcija, kurai šī vēstule ir jāizpilda, vai arī ir jābūt pievienotam tulkojumam šajā valodā.

Tomēr līgumslēdzējai valstij ir jāpieņem vēstule arī angļu vai franču valodā vai tulkojumus kādā no šīm valodām, izņemot gadījumus, kad valsts ir izteikusi iebildumus saskaņā ar 33. pantu.

Līgumslēdzējai valstij, kam ir vairāk nekā viena oficiālā valoda un kas nevar, pamatojoties uz nacionālo likumdošanu, pieņemt vēstuli vienā no šīm valodām attiecībā uz visu tās teritoriju, savā paziņojumā ir jānorāda valoda, kādā jābūt vēstulei vai tās tulkojumam atsevišķās valsts teritorijas daļās. Gadījumā, ja šie Konvencijas noteikumi netiek ievēroti bez tiesiska iemesla, tulkojuma maksa par prasīto valodu ir jāmaksā valstij, kas dokumentu sastādījusi.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot par noteiktu valodu vai valodām, citām nekā tām, kas ir minētas iepriekšējos paragrāfos, kurās vēstule var tikt nosūtīta Centrālajai institūcijai.

Jebkurš tulkojums, kas ir pievienots vēstulei, ir jāapliecina kā pareizs, ko izdara diplomātiskās vai konsulārās amatpersonas vai zvērināts tulks, vai kāda cita persona, kas ir pilnvarota veikt šādus pienākumus kādā no valstīm.

5. pants

Ja Centrālā institūcija uzskata, ka lūgums neatbilst šīs Konvencijas noteikumiem, tai ir nekavējoties jāinformē valsts institūcija, kas ir nosūtījusi Lūguma vēstuli, norādot iebildumus attiecībā uz šo lūgumu.

6. pants

Ja institūcija, kam ir nosūtīta Lūguma vēstule, nav kompetenta to izpildīt, vēstule nekavējoties jānosūta institūcijai tajā pašā valstī, kas ir kompetenta to izpildīt saskaņā ar šīs valsts likumiem.

7. pants

Ja institūcija, kas izsaka lūgumu, vēlas, tā ir jāinformē par tiesas procesa norises vietu un laiku, lai puses, kas ir ieinteresētas šajā procesā, un to pārstāvji varētu piedalīties. Šī informācija ir jānosūta tieši pusēm vai to pārstāvjiem, ja dokumenta sastādītājas valsts institūcija to prasa.

8. pants

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka lūgumu izteikušās līgumslēdzējas valsts institūcijas juridiskais personāls var piedalīsies Lūguma vēstules izpildē.

Var tikt prasīts iepriekšējs pilnvarojums no kompetentas institūcijas, ko izveidojusi paziņojumu izteikusī valsts.

9. pants

Tiesas institūcija, kas izpilda Lūguma vēstuli, piemēro valsts nacionālo likumdošanu attiecībā uz metodēm un procedūru, kas jāizmanto.

Tomēr šī institūcija sekos lūguma izpildei, ko izteikusi attiecīgā institūcija, nolūkā nodrošināt speciālas metodes un procedūras ievērošanu, izņemot gadījumus, kad tas ir nesavienojami ar valsts nacionālo likumdošanu vai šo lūgumu ir neiespējams izpildīt valsts iekšējas prakses rezultātā vai procedūras, vai praktisku grūtību dēļ.

Lūguma vēstule ir jāizpilda ātri.

10. pants

Izpildot Lūguma vēstuli, institūcija, kurai šis lūgums ir adresēts, attiecībā uz dažādām instancēm var piemērot atbilstošus piespiedu līdzekļus, bet valsts iekšējos tiesas procesos tā var piemērot šos piespiedu līdzekļus tādā apjomā, kā tas ir noteikts šīs valsts nacionālajā likumdošanā par valsts institūciju izdoto rīkojumu izpildi, vai arī pušu izteiktajos lūgumos paredzētajā apjomā.

11. pants

Izpildot Lūguma vēstuli, persona, kas ir iesaistīta, var atteikties sniegt pierādījumus tik tālu, cik tai ir tiesības vai pienākumi atteikties dot pierādījumus:

a) pamatojoties uz valsts, kurā lūgums tiek izpildīts, likumiem vai

b) pamatojoties uz lūgumu izteikušās valsts likumiem un tām tiesībām vai pienākumiem, kas ir precizēti vēstulē, vai arī pēc tās puses, kurai lūgums ir adresēts, valsts iestādes prasības to šai valsts iestādei citādi apstiprinājusi lūgumu izteikušās valsts iestāde.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka papildus tā respektēs tiesības un pienākumus, ko nosaka citas valsts likumdošana un kas atšķiras no tiesībām un pienākumiem, kas pastāv Lūguma vēstules nosūtītājā valstī un izpildes valstī, tādā apjomā, kā noteikts šajā paziņojumā.

12. pants

Lūguma vēstules izpilde var tikt atteikta tikai tādā apjomā, ka:

a) izpildes valstī vēstules izpilde nesaskan ar šīs valsts tiesu sistēmas funkcijām; vai

b) valsts, kam lūgums adresēts, uzskata, ka, izpildot šo lūgumu, tiks ierobežota tās suverenitāte vai radīti draudi tās drošībai.

Lūguma vēstules izpilde nevar tikt pilnībā atteikta, pamatojoties tikai uz to, ka valsts nacionālā likumdošana prasa īpašu jurisdikciju konkrētajā jautājumā, vai arī pamatojoties uz to, ka šīs valsts nacionālā likumdošana neatzīst tiesības veikt jebkādas darbības šajā jautājumā.

13. pants

Lūgumu izpildes institūcijai ir jānosūta lūgumu izteikušajai valstij dokumenti, kas konstatē Lūguma vēstules izpildes faktu, pa tiem pašiem kanāliem, kādi tika izmantoti Lūguma vēstules nosūtīšanai.

Jebkurā gadījumā, ja vēstule netiek izpildīta pilnīgi vai arī tiek izpildīta tikai daļēji, lūgumu izteikusī valsts ir nekavējoties par to jāinformē, paziņojot neizpildes iemeslus.

14. pants

Lūguma vēstules izpilde nevar paaugstināt nodokļus vai jebkurus cita veida maksājumus.

Tomēr valstij, kas Lūguma vēstuli izpilda, ir tiesības prasīt lūgumu izteikušai valstij atlīdzināt maksājumus par ekspertu, tulku izmantošanu, kā arī maksājumus, kas radušies, izmantojot speciālu procedūru, ko prasījusi lūgumu izteikusī valsts, pamatojoties uz 9. panta 2. paragrāfu.

Lūguma izpildes institūcijai, kur likums nosaka pienākumu pusēm pašām nodrošināt pierādījumus un kas nevar pati izpildīt lūgumu, var, saņemot piekrišanu no lūguma izteikušās valsts, iecelt personu, kas izpildīs šo lūgumu.

Lūdzot šo piekrišanu, lūguma izpildes institūcijai ir jānorāda aptuvenie maksājumi, kas varētu rasties, izmantojot šo procedūru.

Ja lūgumu izteikusī valsts dod piekrišanu, tai ir jāatlīdzina jebkuri maksājumi, kas radušies, bet bez šādas piekrišanas lūgumu izteikusī valsts nav atbildīga par maksājumu atlīdzināšanu.

2. nodaļa. Pierādījumu pieprasīšana, ko realizē diplomātiskās amatpersonas, konsulārās amatpersonas un pilnvarotās personas

15. pants

Civilajos vai komerciālajos jautājumos līgumslēdzējas valsts diplomātiskā amatpersona vai konsulārā amatpersona citas līgumslēdzējas valsts teritorijā vai teritorijā, kur šī persona realizē savas funkcijas, var pieprasīt pierādījumus, nelietojot piespiešanas metodes pret tās valsts pilsoņiem, ko šī persona pārstāv, lai sniegtu palīdzību iesāktā tiesas procesā valstī, kuru šī persona pārstāv.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka pierādījumus diplomātiskās vai konsulārās amatpersonas var pieprasīt tikai tad, ja ir šīs valsts izveidotas institūcijas izdota atļauja.

16. pants

Līgumslēdzējvalsts diplomātiskā amatpersona vai konsulārā amatpersona otras līgumslēdzējvalsts teritorijā, kurā šī persona realizē savas funkcijas, bez piespiedu līdzekļu piemērošanas, var pieprasīt pierādījumus no šīs valsts vai arī trešās valsts pilsoņiem, palīdzot jau iesāktā tiesas procesā valstī, kuru šī persona pārstāv, ja:

a) kompetenta institūcija, ko izveidojusi valsts, kurā šī persona realizē savas funkcijas, ir devusi atļauju vai nu vispārīgi, vai arī atsevišķā lietā,

b) šī persona atbilst nosacījumiem, ko kompetenta institūcija ir noteikusi šajā atļaujā.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka pierādījumus var pieprasīt, pamatojoties uz šo pantu, bez iepriekšējas atļaujas.

17. pants

Civilajos vai komerciālajos jautājumos persona, kas ir iecelta kā pilnvarotā, var bez piespiedu līdzekļu piemērošanas pieprasīt pierādījumus līgumslēdzējā valstī, lai palīdzētu jau iesāktā tiesas procesā citā līgumslēdzējā valstī, ja

a) kompetenta institūcija, ko izveidojusi valsts, kurā ir jāizmanto pierādījums, ir devusi atļauju vai nu vispārīgi, vai arī atsevišķā lietā, un

b) šī persona atbilst nosacījumiem, ko kompetentā institūcija ir noteikusi šajā atļaujā.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka pierādījumus var pieprasīt, pamatojoties uz šo pantu, bez kompetentās institūcijas iepriekšējas atļaujas.

18. pants

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka diplomātiskās amatpersonas, konsulārās amatpersonas vai personas, kas ir pilnvarotas pieprasīt pierādījumus saskaņā ar 15., 16., 17. pantu, var griezties pie šīs valsts izveidotām kompetentām institūcijām pēc nepieciešamās palīdzības, lai iegūtu pierādījumus piespiedu kārtā.

Paziņojums var saturēt tādus nosacījumus, ko paziņotāja valsts uzskata par piemērotiem.

Ja institūcija iesniedz iesniegumus, tā var izmantot jebkurus piespiedu līdzekļus, kas ir piemēroti un kas ir paredzēti likumā, lai tos izmantotu valsts iekšējos tiesas procesos.

19. pants

Kompetenta institūcija, dodot atļauju, kas minēta 15., 16. vai 17. panta, vai iesniedzot iesniegumu, kas minēts 18. pantā, var noteikt prasības, ko tā uzskata par nepieciešamām, tai skaitā arī attiecībā uz laiku un vietu pierādījumu pieprasīšanai.

Līdzīgi tā var prasīt, lai tai tiktu paziņots pieņemams laika periods, datums un vieta pierādījumu pieprasīšanai; šādos gadījumos institūcijas pārstāvim ir tiesības būt klāt pierādījumu pieprasīšanā.

20. pants

Pieprasot pierādījumus saskaņā ar jebkuru šīs nodaļas pantu, personas, kas ir ieinteresētas šajā lietā, var būt likumīgi pārstāvētas.

21. pants

Ja diplomātiskai amatpersonai, konsulārai amatpersonai vai pilnvarotai personai ir piešķirtas tiesības saskaņā ar 15., 16. vai 17. pantu pieprasīt pierādījumus

a) tās var pieprasīt visa veida pierādījumus, ja tas nav pretrunā ar tās valsts likumiem, kurā šie pierādījumi tiek pieprasīti, kā arī ja tas nav pretrunā jebkurai atļaujai, kas ir piešķirta saskaņā ar iepriekšējiem pantiem, un šīm personām ir tiesības, ievērojot iepriekšminētos ierobežojumus, dot zvērestu vai sniegt apstiprinājumu,

b) lūgumam personām ierasties vai sniegt pierādījumus, izņemot gadījumus, ja saņēmējs ir valsts, kurā notiek darbība, pilsonis, ir jābūt tās valsts oficiālajā valodā, kurā šis pierādījums tiks pieprasīts, vai jābūt kopā ar tulkojumu šajā valodā,

c) lūgumam ir jāinformē persona, ka tā var būt likumīgi pārstāvēta, un valstij, kas nav izpildījusi paziņojumu saskaņā ar 18. pantu, šī persona ir jāinformē arī par to, ka tai nav piespiedu kārtā jāierodas un jāsniedz pierādījumi,

d) pierādījumi var tikt pieprasīti tādā veidā, kā nosaka likums, kuru piemēro tiesā, ja šāds veids nav aizliegts ar tās valsts likumu, kur pierādījums tiek pieprasīts,

e) persona, kurai lūdz sniegt pierādījumus, var lūgt tiesības un pienākumus atteikties sniegt pierādījumus, kā tas minēts 11. pantā.

22. pants

Tas fakts, ka mēģinājums pieprasīt pierādījumus saskaņā ar šajā nodaļā noteikto procedūru, ir bijis neveiksmīgs, jo persona ir atteikusies sniegt pierādījumus, neizslēdz iespēju lūgumu par pierādījumu pieprasīšanu izmantot saskaņā ar 1. nodaļas noteikumiem.

3. nodaļa. Vispārējie noteikumi

23. pants

Līgumslēdzēja valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot, ka tā neizpildīs Lūguma vēstules, kas izdotas nolūkā panākt pirmstiesas izmeklēšanas dokumentu atklāšanu, kas zināma vispārējo tiesību sistēmas valstīs.

24. pants

Līgumslēdzēja valsts var izveidot citas institūcijas papildus Centrālajai institūcijai, nosakot tās kompetences apjomu. Tomēr visos gadījumos Lūguma vēstule var tikt adresēta Centrālajai institūcijai.

Federālās valstis ir tiesīgas izveidot vairāk nekā vienu Centrālo institūciju.

25. pants

Līgumslēdzēja valsts, kam ir vairāk nekā viena tiesību sistēma, var izveidot institūciju vienai no šīm sistēmām, kam būs ekskluzīva kompetence izpildīt Lūguma vēstuli saskaņā ar šo Konvenciju.

26. pants

Līgumslēdzēja valsts, ja tai tiek prasīts šādi rīkoties saskaņā ar Konstitūcijā noteiktiem ierobežojumiem, var prasīt valstij, kura izsaka lūgumu, atlīdzību par maksājumiem un izdevumiem, kas nepieciešami Lūguma vēstules izpildei, lai piespiestu personu ierasties sniegt pierādījumus, un par jebkuru pierādījumu kopiju.

Ja valsts ir izteikusi prasību saskaņā ar iepriekšējo paragrāfu, jebkura cita līgumslēdzēja puse var prasīt no šīs valsts atlīdzību par līdzīgiem maksājumiem un izdevumiem.

27. pants

Šīs Konvencijas noteikumi nekādi neierobežos līgumslēdzēju valsti:

a) izteikt paziņojumus, ka Lūguma vēstule var tikt nosūtīta tās juridiskajām institūcijām caur kanāliem atšķirīgiem no 2. pantā paredzētajiem,

b) ar nacionālo likumdošanu vai praksē pieļaut jebkuras darbības ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem, nekā tas ir noteikts šajā Konvencijā,

c) ar nacionālo likumdošanu vai praksē pieļaut pierādījumu pieprasīšanas metodes, kas ir atšķirīgas no Konvencijā noteiktajām.

28. pants

Šī Konvencija nekādi neierobežos vienošanos starp jebkurām divām vai vairākām līgumslēdzējām valstīm, ja šāda vienošanās ļauj ierobežot:

a) 2. panta noteikumus attiecībā uz metodēm Lūguma vēstules nosūtīšanai,

b) 4. panta noteikumus attiecībā uz valodu, kas var tikt lietota,

c) 8. panta noteikumus attiecībā uz juridiskā personāla klātbūtni vēstuļu izpildē,

d) 11. panta noteikumus attiecībā uz tiesībām un pienākumiem atteikties sniegt pierādījumus,

e) 13. panta noteikumus attiecībā uz metodēm, nododot izpildītās vēstules lūgumu izteikušajai institūcijai,

f) 14. panta noteikumus attiecībā uz maksājumiem,

g) 2. nodaļas noteikumiem.

29. pants

Ja šīs Konvencijas līgumslēdzējvalstis ir arī līgumslēdzējvalstis vienai vai abām Konvencijām par civilprocesu, kas parakstītas Hāgā 1905. gada 17. jūlijā un 1954. gada 1. martā, tad šī Konvencija aizstās 8.-16. pantu iepriekšējās Konvencijās.

30. pants

Šī Konvencija neietekmēs 1905. gada Konvencijas 23. panta piemērošanu un 1954. gada Konvencijas 24. panta piemērošanu.

31. pants

Papildu vienošanās starp līgumslēdzējvalstīm attiecībā uz 1905. gada un 1954. gada Konvencijām tiks uzskatītas par piemērojamām arī attiecībā uz šo Konvenciju, izņemot gadījumus, kad līgumslēdzējvalstis ir vienojušās citādi.

32. pants

Nepārkāpjot 29. un 31. panta noteikumus, šī Konvencija neietekmēs citu konvenciju noteikumus par jautājumiem, ko regulē šī Konvencija, kuras Puses līgumslēdzējvalstis ir vai par kuras Pusēm līgumslēdzējvalstis kļūs.

33. pants

Valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā izslēgt pilnīgi vai daļēji no piemērošanas 4. panta 2. paragrāfa un 2. nodaļas noteikumus.

Nekāda cita veida ierobežojumi netiek atļauti.

Jebkura līgumslēdzēja valsts var katrā laikā atkāpties no ierobežojumiem, ko tā ir izteikusi; ierobežojumi zaudē savu spēku 60. dienā pēc paziņojuma par atkāpšanos no tiem.

Ja valsts ir izteikusi ierobežojumus, jebkura cita valsts, ko tie iespaido, var piemērot šos pašus ierobežojumus attiecībā pret ierobežojumus izteikušo valsti.

34. pants

Valsts var katrā laikā atkāpties no paziņojuma vai pārveidot paziņojumu.

35. pants

Katrai līgumslēdzējvalstij ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā vai vēlākā laikā ir jāinformē Nīderlandes Ārlietu ministrija par institūciju izveidošanu saskaņā ar 2., 8. un 25. pantu.

Kur tas ir nepieciešams, katra līgumslēdzējvalsts var informēt ministriju par:

a) institūciju izveidošanu, kuras ir jāinformē, kuru atļauja vai kuru palīdzība var tikt lūgta, pieprasot pierādījumus, ja to veic diplomātiskās amatpersonas un konsulārās amatpersonas saskaņā ar 15., 16. un 18. pantu,

b) institūciju izveidošanu, kuru atļauja var tikt prasīta, pieprasot pierādījums, ja to veic pilnvarotas personas saskaņā ar 17. pantu, un par institūciju izveidošanu, kuras var sniegt paredzēto palīdzību,

c) paziņojumiem saskaņā ar 4., 8., 11., 15., 16., 17., 18., 23. un 27. pantu,

d) jebkuru atkāpšanos vai izmaiņām iepriekš minēto institūciju izveidošanā un paziņojumos,

e) atkāpšanos no jebkuriem ierobežojumiem.

36. pants

Jebkuras grūtības, kas varētu rasties sakarā ar šīs Konvencijas izpildīšanu, tiks novērstas diplomātiskā ceļā.

37. pants

Šī Konvencija tiks atvērta parakstīšanai valstīm, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 11. sesijā.

Tā ir jāratificē un ratifikācijas instrumenti ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

38. pants

Šī Konvencija stāsies spēkā sešdesmitajā dienā pēc tam, kad trešais ratifikācijas instruments saskaņā ar 37. panta 2. paragrāfu tiks deponēts Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz katru valsti, kas to ratificēs vēlākā laikā, 60. dienā pēc tās ratifikācijas instrumenta deponēšanas.

39. pants

Jebkura valsts, kas nav pārstāvēta Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 11. sesijā, bet kas ir šīs konferences dalībvalsts vai ANO dalībvalsts, vai specializētas institūcijas dalībvalsts, vai Starptautiskās Tiesas Statūtu dalībvalsts, var pievienoties šai Konvencijai pēc tam, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38. panta 1. paragrāfu.

Pievienošanās instruments ir deponējams Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz valsti, kas tai pievienojas vēlākā laikā, sešdesmitajā dienā pēc pievienošanās instrumenta deponēšanas.

Pievienošanās iespaidos attiecības tikai starp tām valstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai, un tām līgumslēdzējvalstīm, kas ir paziņojušas, ka pieņem šo pievienošanos.

Šāds paziņojums ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijai, un ministrija nosūta pa diplomātiskiem kanāliem apliecinātu kopiju katrai līgumslēdzējai valstij.

40. pants

Jebkura valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot, ka šī Konvencija tiks piemērota visās teritorijās, par kurām valsts ir atbildīga starptautiskajās attiecībās, vai attiecībā uz vienu vai vairākām no tām. Šāds paziņojums stāsies spēkā datumā, kad Konvencija stāsies spēkā attiecīgajā valstī.

Jebkurā vēlākā laikā par šīs Konvencijas piemērošanas paplašināšanu ir jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz paziņojumā minētajām teritorijām 60. dienā pēc iepriekšējā paragrāfā paredzētā paziņojuma.

41. pants

Šī Konvencija būs spēkā 5 gadus no datuma, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38. panta 1. paragrāfu pat attiecībā uz valstīm, kas to ir ratificējušas vai pievienojušās vēlākā laikā.

Neesot denonsācijai, Konvencija ir jāatjauno ik pēc 5 gadiem.

Par jebkuru denonsāciju ir jāpaziņo Nīderlandes ĀM vismaz 6 mēnešus pirms 5 gadu perioda beigām.

Denonsācija var tikt ierobežota attiecībā uz noteiktām teritorijām, kurās šī Konvencija ir spēkā.

Denonsācija attieksies tikai uz valsti, kas par to ir paziņojusi.

Konvencija paliks spēkā attiecībā uz citām līgumslēdzējām valstīm.

42. pants

Nīderlandes ĀM paziņos valstīm, kas ir norādītas 37. pantā, un valstīm, kas ir pievienojušās saskaņā ar 39. pantu, par:

a) parakstīšanu un ratifikāciju, kas norādīta 37. pantā,

b) datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 38. panta 1. paragrāfu,

c) pievienošanos saskaņā ar 39. pantu un datumu, kad tā stājas spēkā,

d) piemērošanas paplašināšanu, kas norādīta 40. pantā, un datumu, kad tā stājas spēkā,

e) izveidošanu, ierobežojumiem un paziņojumiem, kas norādīti 33. un 35. pantā,

f) denonsāciju, kas norādīta 41. panta 3. paragrāfā.

To apliecinot, būdami pienācīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo Konvenciju.

Parakstīta Hāgā 1970. gada 18. martā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā kopijā, kas tiks deponēta Nīderlandes valdības arhīvos un no kuras apliecināta kopija tiks izsūtīta pa diplomātiskiem kanāliem katrai valstij, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 11. sesijā.

 

Konvencija par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos

Hāgā 1965. gada 15. novembrī

Valstis, kas paraksta šo Konvenciju,

Vēloties radīt atbilstošus apstākļus tiesas un ārpustiesas dokumentu, kas ir jāizmanto ārvalstī, nosūtīšanas nodrošināšanai adresātam nepieciešamajā laikā,

Vēloties uzlabot savstarpējās juridiskās palīdzības organizāciju, šajā nolūkā vienkāršojot un paātrinot procedūru,

Lai to izpildītu, ir nolēmušas noslēgt Konvenciju un ir vienojušās par sekojošiem noteikumiem:

1. pants

Šī Konvencija ir jāpiemēro visās lietās civilajos un komerciālajos jautājumos, kurās tiesas un ārpustiesas dokumenti ir jānosūta izmantošanai ārvalstīs.

Šī Konvencija nav jāpiemēro tajos gadījumos, kad nav zināma personas adrese, kurai ir nepieciešams dokuments.

1. nodaļa. Tiesas dokumenti

2. pants

Katrai Līgumslēdzējai valstij ir jānozīmē Centrālā institūcija, kas apņemas saņemt lūgumus par dokumentu izmantošanu no citas Līgumslēdzējas valsts un rīkoties atbilstoši 3.-6. panta noteikumiem.

Katra valsts izveido Centrālo institūciju atbilstoši savas valsts nacionālajiem likumiem.

3. pants

Institūcijai vai tiesas ierēdnim, kas kompetenti saskaņā ar tās valsts likumu, kurā dokuments ir sastādīts, ir jāiesniedz lūgums saskaņā ar šai Konvencijai pievienoto paraugu tās valsts Centrālajai institūcijai, kurai šis dokuments ir adresēts, bez jebkādām legalizācijas vai citām līdzīgām formalitātēm.

Izmantojamais dokuments vai tā kopija ir jāpievieno lūgumam. Lūgumam un dokumentam ir jābūt kopijām.

4. pants

Ja Centrālā institūcija uzskata, ka lūgums neatbilst šīs Konvencijas noteikumiem, tai ir nekavējoties jāinformē iesniedzējs un jāizklāsta tās iebildumi attiecībā uz lūgumu.

5. pants

Valsts Centrālajai institūcijai, kam lūgums ir adresēts, pašai ir jāizmanto dokuments vai jāvienojas, ka atbilstoša institūcija to izmantos:

a) saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti šīs valsts likumdošanā par dokumentu izmantošanu valsts iekšējā darbībā attiecībā uz personām, kas atrodas tās teritorijā, vai

b) saskaņā ar noteikumiem, kuru ievērošanu lūdz dokumenta iesniedzējs, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi ir pretrunā ar tās valsts likumiem, kuras Centrālajai institūcijai lūgums ir adresēts.

Šī panta 1(b) paragrāfā minētajos gadījumos dokumentu vienmēr var izmantot, ja šī dokumenta adresāts to pieņem brīvprātīgi.

Ja dokuments ir jāizmanto saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, Centrālā institūcija var prasīt, lai dokuments būtu rakstīts vai tulkots oficiālajā valodā vai kādā no tās valsts oficiālajām valodām, kurai lūgums adresēts.

Tā lūguma daļa, kas ir izteikta šajā Konvencijas noteiktajā formā un kas satur izmantojamā dokumenta īsu satura izklāstu, ir jāpievieno šim dokumentam.

6. pants

Valsts Centrālajai institūcijai, kam ir adresēts dokuments, vai jebkurai citai institūcijai, kas var tikt izveidota šim nolūkam, ir jāsastāda apliecība saskaņā ar šai Konvencijai pievienoto paraugu.

Apliecībā ir jābūt apstiprinājumam par to, ka dokuments ticis izmantots, un šajā apliecībā jāuzrāda arī izmantošanas metode, vieta, datums un persona, kam dokuments ticis nosūtīts. Ja dokuments nav izmantots, apliecībā ir jānorāda iemesli, kas ir aizkavējuši to izmantot.

Ja apliecību nav izdevusi Centrālā institūcija vai tiesas institūcija, tad iesniedzējs var prasīt, lai to apstiprina viena no šīm institūcijām.

Apliecība jānosūta tieši iesniedzējam.

7. pants

Standarta termini, kas noteikti Konvencijai pievienotajā paraugā, visos gadījumos rakstāmi franču vai angļu valodā. Tie var tikt rakstīti arī oficiālajā vai vienā no oficiālajām tās valsts valodām, kurā dokuments ir sastādīts.

Atbilstošās veidlapas ir jāaizpilda vai nu tās valsts oficiālajā valodā, kurai šis dokuments ir adresēts, vai arī franču vai angļu valodā.

8. pants

Jebkura Līgumslēdzēja valsts var brīvi izmantot tiesas dokumentus attiecībā uz personām ārvalstīs, bez jebkādiem piespiedu līdzekļiem, tieši ar tās diplomātisko vai konsulāro amatpersonu starpniecību.

Jebkura valsts var paziņot, ka tā ir pret šādu dokumentu izmantošanu savas valsts teritorijā, ja vien šāds dokuments nav jāizmanto attiecībā uz valsts, kurā dokuments sastādīts, pilsoni.

9. pants

Papildus pārējam katrai Līgumslēdzējai valstij ir tiesības brīvi lietot konsulāros kanālus, lai nosūtītu dokumentus izmantošanai tām citu Līgumslēdzējvalstu institūcijām, kuras ir izveidotas šim nolūkam.

Katra Līgumslēdzēja puse, ja īpaši apstākļi to prasa, var lietot diplomātiskos kanālus šim pašam nolūkam.

10. pants

Ar nosacījumu, ka valstij, kurai ir nosūtīts dokuments, nav iebildumu, šai Konvencijai jāietekmē:

a) rīcības brīvību, nosūtot dokumentus pa pastu tieši personām ārvalstīs,

b) tiesas ierēdņu, ierēdņu vai citu valsts amatpersonu, kas ir kompetentas valstī, kurā dokuments ir sastādīts, rīcības brīvību, izmantojot tiesas dokumentus tieši ar tiesas ierēdņu, ierēdņu vai citu dokumentu saņēmējvalsts kompetentu amatpersonu starpniecību.

c) jebkuras procesā ieinteresētās personas rīcības brīvību, izmantojot juridiskos dokumentus ar tiesas ierēdņu vai citu dokumentu saņēmējvalsts kompetentu amatpersonu starpniecību.

11. pants

Šī Konvencija nekādi neierobežos divu vai vairāku Līgumslēdzēju pušu vienošanās nolūkā atļaut izmantot citādus tiesas dokumentu nosūtīšanas kanālus, kā ir noteikts iepriekšējos pantos, un īpaši tiešu sazināšanos starp šo Pušu attiecīgajām institūcijām.

12. pants

Sakarā ar no vienas Līgumslēdzējas valsts sūtīto tiesas dokumentu izmantošanu nav jāpaaugstina jebkādi maksājumi vai nodokļu atmaksāšana, vai maksa par pakalpojumiem, kurus sniegusi dokumentu saņēmējvalsts.

Iesniedzējam ir jāatmaksā vai jāatlīdzina izdevumi, kas radušies:

a) izmantojot tiesas ierēdņu pakalpojumus vai tādu personu pakalpojumus, kas ir kompetentas saskaņā ar dokumentu saņēmējvalsts likumiem,

b) par īpašas dokumentu izmantošanas metodes lietošanu.

13. pants

Ja lūgums atbilst šīs Konvencijas prasībām, valsts, kam tas ir adresēts, var atteikties izpildīt šo lūgumu vienīgi, ja tā uzskata, ka lūguma izpilde varētu apdraudēt tās suverenitāti vai drošību.

Valsts nevar atteikties no lūguma izpildes, pamatojoties vienīgi uz to, ka saskaņā ar tās nacionālo likumdošanu šajā jautājumā ir nepieciešama īpaša likumdošana vai ka tās nacionālā likumdošana nepieļauj darbību, kas ir par pamatu lūgumam.

Atteikšanās gadījumā Centrālajai institūcijai ir nekavējoties jāinformē iesniedzējs un valsts par atteikšanās iemesliem.

14. pants

Sarežģījumi, kas varētu rasties sakarā ar tiesas dokumentu nosūtīšanu izmantošanai ārvalstīs, ir jānovērš diplomātiskā ceļā.

15. pants

Kad pavēste vai līdzvērtīgs dokuments, lai ierastos tiesā, ir bijis jānosūta uz citu valsti nolūkā to izmantot saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un atbildētājs nav ieradies, tiesas lēmums nav jāpasludina, pirms nav noskaidrots, ka:

a) dokuments tika izmantots saskaņā ar dokumenta saņēmējvalsts nacionālo likumdošanu par dokumentu izmantošanu attiecībā uz personām, kas atrodas šīs valsts teritorijā,

b) dokuments faktiski tika nodots atbildētajam vai nosūtīts uz tā dzīvesvietu kādā citā veidā, kas paredzēts šajā Konvencijā,

un ka katrā no šiem gadījumiem dokumentu izmantošana vai nodošana tika veikta laikā, kas ir bijis pietiekams, lai dotu atbildētājam iespēju aizstāvībai.

Katrai Līgumslēdzējai valstij ir tiesības paziņot, ka tiesnesis, neskatoties uz šī panta 1. punkta noteikumiem, var pasludināt spriedumu, pat ja nav saņemta izmantošanas apliecība vai dokuments nav nodots, ja ir ievēroti šādi noteikumi:

a) dokuments tika nosūtīts, izmantojot vienu no šajā Konvencijā paredzētiem veidiem,

b) no dokumenta nosūtīšanas datuma ir notecējis termiņš, ko tiesnesis atzīst par atbilstošu konkrētajā lietā, bet šis termiņš nevar būt mazāks par 6 mēnešiem,

c) nekāda apliecība nav saņemta, kaut arī tikuši izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai to saņemtu ar kompetentu institūciju starpniecību, kam lūgums adresēts.

Tomēr, neskatoties uz iepriekšējā punkta noteikumiem, nepieciešamības gadījumā tiesnesis var prasīt, lai tiktu veikti pagaidu vai drošības pasākumi.

16. pants

Kad pavēste vai līdzvērtīgs dokuments, lai ierastos tiesā, ir bijis jānosūta uz citu valsti nolūkā to izmantot saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un tiesas lēmums ir stājies spēkā attiecībā uz atbildētāju, kas tiesā nav ieradies, tiesnesim ir tiesības atlikt apelācijas termiņa beigas, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

a) atbildētājs nav zinājis par dokumentu nepieciešamajā laikā, lai aizstāvētos, vai arī nav zinājis par spriedumu nepieciešamajā laikā, lai iesniegtu apelāciju, pie tam atbildētājs šajā nezināšanā nav vainojams,

b) ja atbildētājs pēc būtības ir sācis prima facie aizstāvību.

Iesniegums par apelācijas termiņa beigu atlikšanu var tikt pieņemts saprātīga termiņa laikā pēc tam, kad atbildētājs ir uzzinājis par spriedumu.

Katra Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka iesniegums netiks pieņemts, ja tas ir iesniegts pēc paziņojumā noteiktā termiņa izbeigšanās, bet šis termiņš nekādā gadījumā nevar būt mazāks par gadu, skaitot no dienas, kad stājas spēkā tiesas lēmums.

Šis pants neattiecas uz tiesas lēmumiem, kas nosaka personas statusu un rīcībspēju.

2. nodaļa. Ārpustiesas dokumenti

17. pants

Ārpustiesas dokumenti, ko sastādījušas institūcijas vai sastādījuši Līgumslēdzējas valsts tiesu ierēdņi, var tikt nosūtīti nolūkā tos izmantot citās valstīs tādos veidos, kādi paredzēti šajā Konvencijā, un saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem.

3. nodaļa. Vispārējie noteikumi

18. pants

Katra Līgumslēdzēja valsts var izveidot citas institūcijas papildus Centrālajai institūcijai, nosakot šo institūciju kompetences apjomu.

Lūguma iesniedzējam tomēr ir tiesības visos gadījumos adresēt lūgumu tieši Centrālajai institūcijai.

Federālām valstīm ir tiesības izveidot vairāk nekā vienu Centrālo institūciju.

19. pants

Apmērā, kādā Līgumslēdzējas valsts nacionālā likumdošana paredz dokumentu nosūtīšanas veidus, kas ir atšķirīgi no iepriekšējos pantos noteiktajiem veidiem dokumentu nosūtīšanai izmantošanai ārvalstīs, tad šai Konvencijai nekādi nav jāiespaido tādu veidu izmantošana, ko paredz nacionālā likumdošana.

20. pants

Šī Konvencija nekādi neierobežos vienošanās starp jebkurām divām vai vairākām Līgumslēdzējām valstīm, ja šāda vienošanās novērš:

a) nepieciešamību pēc nosūtīto dokumentu kopijām, kā tiek prasīts 3. panta 2. punktā,

b) nepieciešamību pēc valodas prasības, kas paredzētas 5. pantā, ievērošanas,

c) nepieciešamību ievērot 5. panta 4. punkta noteikumus,

d) nepieciešamību ievērot 12. panta 2. punkta noteikumus.

21. pants

Katrai Līgumslēdzējvalstij ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā vai vēlākā laikā ir jāinformē Nīderlandes Ārlietu ministrija par :

a) institūciju izveidošanu saskaņā ar 2. un 18. panta noteikumiem,

b) institūciju izveidošanu, kas ir kompetentas izdot apliecības saskaņā ar 6. pantu,

c) institūciju izveidošanu, kas ir kompetentas saņemt dokumentus, kas nosūtīti pa konsulārajiem kanāliem saskaņā ar 9. pantu.

Kur tas ir nepieciešams,katrai Līgumslēdzējai valstij līdzīgi ir jāinformē Ārlietu ministrija par:

a) atteikšanos lietot dokumentu nosūtīšanas metodes saskaņā ar 8. un 10. pantu,

b) paziņojumiem saskaņā ar 15. panta 2. paragrāfu un 16. panta 3. paragrāfu,

c) par visām izmaiņām augstāk minēto institūciju izveidošanā, atteikumos un paziņojumos.

22. pants

Ja šīs Konvencijas Līgumslēdzējvalstis ir arī līgumslēdzējvalstis vienai vai abām Konvencijām par civilprocesu, kas parakstītas Hāgā 1905. gada 17. jūlijā un 1954. gada 1. martā, tad šī Konvencija aizstās 1.-7. pantu agrākajās Konvencijās.

23. pants

Šī Konvencija neietekmēs Konvencijas par civilprocesu, kas parakstīta Hāgā 1905. gada 17. jūlijā, 23. panta piemērošanu un Hāgas 1954. gada 1. marta Konvencijas par civilprocesu 24. panta piemērošanu.

Šie panti tomēr tiks piemēroti, bet tikai tad, ja tiks lietotas sazināšanās metodes, kas ir identiskas šajās Konvencijās noteiktajām.

24. pants

Papildu vienošanās starp 1905. gada un 1954. gada Konvenciju līgumslēdzējvalstīm tiks uzskatītas par piemērojamām arī šai Konvencijai, ja vien līgumslēdzējas valstis nav vienojušās citādi.

25. pants

Nepārkāpjot 22. un 24. panta noteikumus, šī Konvencija neietekmēs citu konvenciju noteikumus par jautājumiem, ko regulē šī Konvencija, kuras Puses līgumslēdzējvalstis ir vai par kuras Pusēm līgumslēdzējvalstis kļūs.

26. pants

Šī Konvencija tiks atvērta parakstīšanai valstīm, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 10. sesijā.

Šī Konvencija ir jāratificē un ratifikācijas instrumenti ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

27. pants

Šī Konvencija stāsies spēkā sešdesmitajā dienā pēc trīs ratifikācijas instrumentu deponēšanas saskaņā ar 26. panta 2. punktu.

Attiecībā uz katru parakstītāju valsti, kas to ratificēs vēlākā laikā, Konvencija stāsies spēkā sešdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas instrumenta deponēšanas.

28. pants

Jebkura valsts, kas nav pārstāvēta Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 10. sesijā, var pievienoties šai Konvencijai pēc tās spēkā stāšanās saskaņā ar 27. panta 1. punktu.

Pievienošanās instruments ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz šādu valsti, ja nebūs iebildumu no to valstu puses, kas Konvenciju ir ratificējušas pirms šāda deponējuma, par iebildumiem paziņojot Nīderlandes Ārlietu ministrijai sešu mēnešu laikā no datuma, kad ministrija ir paziņojusi par šo pievienošanos.

Iebildumu neesamības gadījumā Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz valsti, kas pievienojas tai, pirmajā mēneša dienā pēc mēneša, kas seko iepriekšējā paragrāfā noteiktajam termiņam.

29. pants

Jebkura valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot, ka šī Konvencija tiks piemērota visās teritorijās, par kurām šī valsts ir atbildīga starptautiskajās attiecībās, vai arī uz vienu vai vairākām no šīm teritorijām.

Šāds paziņojums stāsies spēkā datumā, kad šī Konvencija stāsies spēkā attiecīgajā valstī.

Jebkurā laikā pēc tam par Konvencijas piemērošanas paplašināšanu ir jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz paziņojumā minētajām teritorijām sešdesmitajā dienā pēc iepriekšējā punktā paredzētā paziņojuma.

30. pants

Šī Konvencija būs spēkā piecus gadus, skaitot no datuma, kad tā stājās spēkā saskaņā ar 27. panta 1. punktu, arī attiecībā uz valstīm, kas to ratificēja vai pievienojās tai vēlākā laikā.

Neesot denonsācijai, Konvencija ir jāatjauno ik pēc pieciem gadiem.

Par jebkuru denonsāciju ir jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai vismaz sešus mēnešus pirms piecu gadu perioda beigām.

Denonsācija var tikt ierobežota attiecībā uz noteiktām teritorijām, kurās Konvencija ir spēkā.

Denonsācija attieksies tikai uz valstīm, kas par to ir paziņojušas.

Attiecībā uz pārējām Līgumslēdzējām valstīm Konvencija paliks spēkā.

31. pants

Nīderlandes Ārlietu ministrija paziņos valstīm, kas minētas 26. pantā, un valstīm, kas ir pievienojušās saskaņā ar 28. pantu, par:

a) parakstīšanu un ratifikāciju saskaņā ar 26. pantu,

b) datumu, kad šī Konvencija stāsies spēkā saskaņā ar 27. panta 1. paragrāfu,

c) pievienošanos saskaņā ar 28. pantu un datumu, kad šī pievienošanās stājas spēkā,

d) piemērošanas paplašināšanu saskaņā ar 29. pantu un datumu, kad tā stājas spēkā,

e) izveidošanu, atteikšanos un paziņojumiem saskaņā ar 21. pantu,

f) denonsāciju saskaņā ar 30. panta 3. paragrāfu.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, būdami pienācīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo Konvenciju.

Parakstīta Hāgā 1965. gada 15. novembrī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā kopijā, kas tiks deponēta Nīderlandes valdības arhīvos un no kuras apliecināta kopija tiks izsūtīta pa diplomātiskiem kanāliem katrai valstij, kas ir pārstāvēta Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 10. sesijā.

 

21.02.1995