Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: spēkā esošs

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Fakultatīvo protokolu

1. pants. 2002. gada 18. decembra Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Fakultatīvais protokols (turpmāk - Protokols) ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts.

2. pants. Protokolā paredzēto saistību izpildi koordinē Tieslietu ministrija.

3. pants. Protokola 3., kā arī 17.-23. pantā minētos nacionālā spīdzināšanas novēršanas preventīvā mehānisma uzdevumus Latvijas Republikā veic tiesībsargs.

Šā panta pirmajā daļā minēto uzdevumu izpildei tiesībsargam ir Protokola 20. pantā noteiktās tiesības.

4. pants. Protokola 4. pantā minētajām brīvības atņemšanas vietām ir pienākums nodrošināt Protokola 2. pantā minētās Spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanas apakškomitejas ekspertiem to pienākumu izpildei nepieciešamās tiesības, kas minētas Protokola 12. un 14. pantā.

5. pants. Protokols stājas spēkā tā 28. pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Līdz ar likumu izsludināms Protokols angļu valodā un tā tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2021. gada 11. novembrī.

Valsts prezidents E. Levits

Rīgā 2021. gada 24. novembrī

Optional Protocol to the Convention against Torture and other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment

Adopted on 18 December 2002 at the fifty-seventh session of the General Assembly of the United Nations by resolution A/RES/57/199
entered into force on 22 June 2006

PREAMBLE

The States Parties to the present Protocol,

Reaffirming that torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment are prohibited and constitute serious violations of human rights,

Convinced that further measures are necessary to achieve the purposes of the Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (hereinafter referred to as the Convention) and to strengthen the protection of persons deprived of their liberty against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment,

Recalling that articles 2 and 16 of the Convention oblige each State Party to take effective measures to prevent acts of torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment in any territory under its jurisdiction,

Recognizing that States have the primary responsibility for implementing those articles, that strengthening the protection of people deprived of their liberty and the full respect for their human rights is a common responsibility shared by all and that international implementing bodies complement and strengthen national measures,

Recalling that the effective prevention of torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment requires education and a combination of various legislative, administrative, judicial and other measures,

Recalling also that the World Conference on Human Rights firmly declared that efforts to eradicate torture should first and foremost be concentrated on prevention and called for the adoption of an optional protocol to the Convention, intended to establish a preventive system of regular visits to places of detention,

Convinced that the protection of persons deprived of their liberty against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment can be strengthened by non-judicial means of a preventive nature, based on regular visits to places of detention, Have agreed as follows:

PART I
General principles

Article 1

The objective of the present Protocol is to establish a system of regular visits undertaken by independent international and national bodies to places where people are deprived of their liberty, in order to prevent torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment.

Article 2

1. A Subcommittee on Prevention of Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment of the Committee against Torture (hereinafter referred to as the Subcommittee on Prevention) shall be established and shall carry out the functions laid down in the present Protocol.

2. The Subcommittee on Prevention shall carry out its work within the framework of the Charter of the United Nations and shall be guided by the purposes and principles thereof, as well as the norms of the United Nations concerning the treatment of people deprived of their liberty.

3. Equally, the Subcommittee on Prevention shall be guided by the principles of confidentiality, impartiality, non-selectivity, universality and objectivity.

4. The Subcommittee on Prevention and the States Parties shall cooperate in the implementation of the present Protocol.

Article 3

Each State Party shall set up, designate or maintain at the domestic level one or several visiting bodies for the prevention of torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment (hereinafter referred to as the national preventive mechanism).

Article 4

1. Each State Party shall allow visits, in accordance with the present Protocol, by the mechanisms referred to in articles 2 and 3 to any place under its jurisdiction and control where persons are or may be deprived of their liberty, either by virtue of an order given by a public authority or at its instigation or with its consent or acquiescence (hereinafter referred to as places of detention). These visits shall be undertaken with a view to strengthening, if necessary, the protection of these persons against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment.

2. For the purposes of the present Protocol, deprivation of liberty means any form of detention or imprisonment or the placement of a person in a public or private custodial setting which that person is not permitted to leave at will by order of any judicial, administrative or other authority.

PART II
Subcommittee on Prevention

Article 5

1. The Subcommittee on Prevention shall consist of ten members. After the fiftieth ratification of or accession to the present Protocol, the number of the members of the Subcommittee on Prevention shall increase to twenty-five.

2. The members of the Subcommittee on Prevention shall be chosen from among persons of high moral character, having proven professional experience in the field of the administration of justice, in particular criminal law, prison or police administration, or in the various fields relevant to the treatment of persons deprived of their liberty.

3. In the composition of the Subcommittee on Prevention due consideration shall be given to equitable geographic distribution and to the representation of different forms of civilization and legal systems of the States Parties.

4. In this composition consideration shall also be given to balanced gender representation on the basis of the principles of equality and non-discrimination.

5. No two members of the Subcommittee on Prevention may be nationals of the same State.

6. The members of the Subcommittee on Prevention shall serve in their individual capacity, shall be independent and impartial and shall be available to serve the Subcommittee on Prevention efficiently.

Article 6

1. Each State Party may nominate, in accordance with paragraph 2 of the present article, up to two candidates possessing the qualifications and meeting the requirements set out in article 5, and in doing so shall provide detailed information on the qualifications of the nominees.

(a) The nominees shall have the nationality of a State Party to the present Protocol;

(b) At least one of the two candidates shall have the nationality of the nominating State Party;

(d) Before a State Party nominates a national of another State Party, it shall seek and obtain the consent of that State Party.

3. At least five months before the date of the meeting of the States Parties during which the elections will be held, the Secretary-General of the United Nations shall address a letter to the States Parties inviting them to submit their nominations within three months. The Secretary-General shall submit a list, in alphabetical order, of all persons thus nominated, indicating the States Parties that have nominated them.

Article 7

1. The members of the Subcommittee on Prevention shall be elected in the following manner:

(a) Primary consideration shall be given to the fulfilment of the requirements and criteria of article 5 of the present Protocol;

(b) The initial election shall be held no later than six months after the entry into force of the present Protocol;

(d) Elections of the members of the Subcommittee on Prevention shall be held at biennial meetings of the States Parties convened by the Secretary-General of the United Nations. At those meetings, for which two thirds of the States Parties shall constitute a quorum, the persons elected to the Subcommittee on Prevention shall be those who obtain the largest number of votes and an absolute majority of the votes of the representatives of the States Parties present and voting.

2. If during the election process two nationals of a State Party have become eligible to serve as members of the Subcommittee on Prevention, the candidate receiving the higher number of votes shall serve as the member of the Subcommittee on Prevention. Where nationals have received the same number of votes, the following procedure applies:

(a) Where only one has been nominated by the State Party of which he or she is a national, that national shall serve as the member of the Subcommittee on Prevention;

(b) Where both candidates have been nominated by the State Party of which they are nationals, a separate vote by secret ballot shall be held to determine which national shall become the member;

(c) Where neither candidate has been nominated by the State Party of which he or she is a national, a separate vote by secret ballot shall be held to determine which candidate shall be the member.

Article 8

If a member of the Subcommittee on Prevention dies or resigns, or for any cause can no longer perform his or her duties, the State Party that nominated the member shall nominate another eligible person possessing the qualifications and meeting the requirements set out in article 5, taking into account the need for a proper balance among the various fields of competence, to serve until the next meeting of the States Parties, subject to the approval of the majority of the States Parties. The approval shall be considered given unless half or more of the States Parties respond negatively within six weeks after having been informed by the Secretary-General of the United Nations of the proposed appointment.

Article 9

The members of the Subcommittee on Prevention shall be elected for a term of four years. They shall be eligible for re-election once if renominated. The term of half the members elected at the first election shall expire at the end of two years; immediately after the first election the names of those members shall be chosen by lot by the Chairman of the meeting referred to in article 7, paragraph 1 ( d).

Article 10

1. The Subcommittee on Prevention shall elect its officers for a term of two years. They may be re-elected.

2. The Subcommittee on Prevention shall establish its own rules of procedure. These rules shall provide, inter alia, that:

(a) Half the members plus one shall constitute a quorum;

(b) Decisions of the Subcommittee on Prevention shall be made by a majority vote of the members present;

3. The Secretary-General of the United Nations shall convene the initial meeting of the Subcommittee on Prevention. After its initial meeting, the Subcommittee on Prevention shall meet at such times as shall be provided by its rules of procedure. The Subcommittee on Prevention and the Committee against Torture shall hold their sessions simultaneously at least once a year.

PART III
Mandate of the Subcommittee on Prevention

Article 11

1. The Subcommittee on Prevention shall:

(a) Visit the places referred to in article 4 and make recommendations to States Parties concerning the protection of persons deprived of their liberty against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(b) In regard to the national preventive mechanisms:

(i) Advise and assist States Parties, when necessary, in their establishment;

(ii) Maintain direct, and if necessary confidential, contact with the national preventive mechanisms and offer them training and technical assistance with a view to strengthening their capacities;

(iii) Advise and assist them in the evaluation of the needs and the means necessary to strengthen the protection of persons deprived of their liberty against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(iv) Make recommendations and observations to the States Parties with a view to strengthening the capacity and the mandate of the national preventive mechanisms for the prevention of torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(c) Cooperate, for the prevention of torture in general, with the relevant United Nations organs and mechanisms as well as with the international, regional and national institutions or organizations working towards the strengthening of the protection of all persons against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment.

Article 12

In order to enable the Subcommittee on Prevention to comply with its mandate as laid down in article 11, the States Parties undertake:

(a) To receive the Subcommittee on Prevention in their territory and grant it access to the places of detention as defined in article 4 of the present Protocol;

(b) To provide all relevant information the Subcommittee on Prevention may request to evaluate the needs and measures that should be adopted to strengthen the protection of persons deprived of their liberty against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(d) To examine the recommendations of the Subcommittee on Prevention and enter into dialogue with it on possible implementation measures.

Article 13

1. The Subcommittee on Prevention shall establish, at first by lot, a programme of regular visits to the States Parties in order to fulfil its mandate as established in article 11.

2. After consultations, the Subcommittee on Prevention shall notify the States Parties of its programme in order that they may, without delay, make the necessary practical arrangements for the visits to be conducted.

3. The visits shall be conducted by at least two members of the Subcommittee on Prevention. These members may be accompanied, if needed, by experts of demonstrated professional experience and knowledge in the fields covered by the present Protocol who shall be selected from a roster of experts prepared on the basis of proposals made by the States Parties, the Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights and the United Nations Centre for International Crime Prevention. In preparing the roster, the States Parties concerned shall propose no more than five national experts. The State Party concerned may oppose the inclusion of a specific expert in the visit, whereupon the Subcommittee on Prevention shall propose another expert.

4. If the Subcommittee on Prevention considers it appropriate, it may propose a short follow-up visit after a regular visit.

Article 14

1. In order to enable the Subcommittee on Prevention to fulfil its mandate, the States Parties to the present Protocol undertake to grant it:

(a) Unrestricted access to all information concerning the number of persons deprived of their liberty in places of detention as defined in article 4, as well as the number of places and their location;

(b) Unrestricted access to all information referring to the treatment of those persons as well as their conditions of detention;

(d) The opportunity to have private interviews with the persons deprived of their liberty without witnesses, either personally or with a translator if deemed necessary, as well as with any other person who the Subcommittee on Prevention believes may supply relevant information;

(e) The liberty to choose the places it wants to visit and the persons it wants to interview.

2. Objection to a visit to a particular place of detention may be made only on urgent and compelling grounds of national defence, public safety, natural disaster or serious disorder in the place to be visited that temporarily prevent the carrying out of such a visit. The existence of a declared state of emergency as such shall not be invoked by a State Party as a reason to object to a visit.

Article 15

No authority or official shall order, apply, permit or tolerate any sanction against any person or organization for having communicated to the Subcommittee on Prevention or to its delegates any information, whether true or false, and no such person or organization shall be otherwise prejudiced in any way.

Article 16

1. The Subcommittee on Prevention shall communicate its recommendations and observations confidentially to the State Party and, if relevant, to the national preventive mechanism.

2. The Subcommittee on Prevention shall publish its report, together with any comments of the State Party concerned, whenever requested to do so by that State Party. If the State Party makes part of the report public, the Subcommittee on Prevention may publish the report in whole or in part. However, no personal data shall be published without the express consent of the person concerned.

3. The Subcommittee on Prevention shall present a public annual report on its activities to the Committee against Torture.

4. If the State Party refuses to cooperate with the Subcommittee on Prevention according to articles 12 and 14, or to take steps to improve the situation in the light of the recommendations of the Subcommittee on Prevention, the Committee against Torture may, at the request of the Subcommittee on Prevention, decide, by a majority of its members, after the State Party has had an opportunity to make its views known, to make a public statement on the matter or to publish the report of the Subcommittee on Prevention.

PART IV
National preventive mechanisms

Article 17

Each State Party shall maintain, designate or establish, at the latest one year after the entry into force of the present Protocol or of its ratification or accession, one or several independent national preventive mechanisms for the prevention of torture at the domestic level. Mechanisms established by decentralized units may be designated as national preventive mechanisms for the purposes of the present Protocol if they are in conformity with its provisions.

Article 18

1. The States Parties shall guarantee the functional independence of the national preventive mechanisms as well as the independence of their personnel.

2. The States Parties shall take the necessary measures to ens ure that the experts of the national preventive mechanism have the required capabilities and professional knowledge. They shall strive for a gender balance and the adequate representation of ethnic and minority groups in the country.

3. The States Parties undertake to make available the necessary resources for the functioning of the national preventive mechanisms.

4. When establishing national preventive mechanisms, States Parties shall give due consideration to the Principles relating to the status of national institutions for the promotion and protection of human rights.

Article 19

The national preventive mechanisms shall be granted at a minimum the power:

(a) To regularly examine the treatment of the persons deprived of their liberty in places of detention as defined in article 4, with a view to strengthening, if necessary, their protection against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(b) To make recommendations to the relevant authorities with the aim of improving the treatment and the conditions of the persons deprived of their liberty and to prevent torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment, taking into consideration the relevant norms of the United Nations;

Article 20

In order to enable the national preventive mechanisms to fulfil their mandate, the States Parties to the present Protocol undertake to grant them:

(a) Access to all information concerning the number of persons deprived of their liberty in places of detention as defined in article 4, as well as the number of places and their location;

(b) Access to all information referring to the treatment of those persons as well as their conditions of detention;

(d) The opportunity to have private interviews with the persons deprived of their liberty without witnesses, either personally or with a translator if deemed necessary, as well as with any other person who the national preventive mechanism believes may supply relevant information;

(e) The liberty to choose the places they want to visit and the persons they want to interview;

(f) The right to have contacts with the Subcommittee on Prevention, to send it information and to meet with it.

Article 21

1. No authority or official shall order, apply, permit or tolerate any sanction against any person or organization for having communicated to the national preventive mechanism any information, whether true or false, and no such person or organization shall be otherwise prejudiced in any way.

2. Confidential information collected by the national preventive mechanism shall be privileged. No personal data shall be published without the express consent of the person concerned.

Article 22

The competent authorities of the State Party concerned shall examine the recommendations of the national preventive mechanism and enter into a dialogue with it on possible implementation measures.

Article 23

The States Parties to the present Protocol undertake to publish and disseminate the annual reports of the national preventive mechanisms.

PART V
Declaration

Article 24

1. Upon ratification, States Parties may make a declaration postponing the implementation of their obligations under either part III or part IV of the present Protocol.

2. This postponement shall be valid for a maximum of three years. After due representations made by the State Party and after consultation with the Subcommittee on Pre vention, the Committee against Torture may extend that period for an additional two years.

PART VI
Financial provisions

Article 25

1. The expenditure incurred by the Subcommittee on Prevention in the implementation of the present Protocol shall be borne by the United Nations.

2. The Secretary-General of the United Nations shall provide the necessary staff and facilities for the effective performance of the functions of the Subcommittee on Prevention under the present Protocol.

Article 26

1. A Special Fund shall be set up in accordance with the relevant procedures of the General Assembly, to be administered in accordance with the financial regulations and rules of the United Nations, to help finance the implementation of the recommendations made by the Subcommittee on Prevention after a visit to a State Party, as well as education programmes of the national preventive mechanisms.

2. The Special Fund may be financed through voluntary contributions made by Governments, intergovernmental and non-governmental organizations and other private or public entities.

PART VII
Final provisions

Article 27

1. The present Protocol is open for signature by any State that has signed the Convention.

2. The present Protocol is subject to ratification by any State that has ratified or acceded to the Convention. Instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

3. The present Protocol shall be open to accession by any State that has ratified or acceded to the Convention.

4. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations.

5. The Secretary-General of the United Nations shall inform all States that have signed the present Protocol or acceded to it of the deposit of each instrument of ratification or accession.

Article 28

1. The present Protocol shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit with the Secretary-General of the United Nations of the twentieth instrument of ratification or accession.

2. For each State ratifying the present Protocol or acceding to it after the deposit with the Secretary-General of the United Nations of the twentieth instrument of ratification or accession, the present Protocol shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit of its own instrument of ratification or accession.

Article 29

The provisions of the present Protocol shall extend to all parts of federal States without any limitations or exceptions.

Article 30

No reservations shall be made to the present Protocol.

Article 31

The provisions of the present Protocol shall not affect the obligations of States Parties under any regional convention instituting a system of visits to places of detention. The Subcommittee on Prevention and the bodies established under such regional conventions are encouraged to consult and cooperate with a view to avoiding duplication and promoting effectively the objectives of the present Protocol.

Article 32

The provisions of the present Protocol shall not affect the obligations of States Parties to the four Geneva Conventions of 12 August 1949 and the Additional Protocols thereto of 8 June 1977, nor the opportunity available to any State Party to authorize the International Committee of the Red Cross to visit places of detention in situations not covered by international humanitarian law.

Article 33

1. Any State Party may denounce the present Protocol at any time by written notification addressed to the Secretary-General of the United Nations, who shall thereafter inform the other States Parties to the present Protocol and the Convention. Denunciation shall take effect one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General.

2. Such a denunciation shall not have the effect of releasing the St ate Party from its obligations under the present Protocol in regard to any act or situation that may occur prior to the date on which the denunciation becomes effective, or to the actions that the Subcommittee on Prevention has decided or may decide to take with respect to the State Party concerned, nor shall denunciation prejudice in any way the continued consideration of any matter already under consideration by the Subcommittee on Prevention prior to the date on which the denunciation becomes effective.

3. Following the date on which the denunciation of the State Party becomes effective, the Subcommittee on Prevention shall not commence consideration of any new matter regarding that State.

Article 34

1. Any State Party to the present Protocol may propose an amendment and file it with the Secretary-General of the United Nations. The Secretary-General shall thereupon communicate the proposed amendment to the States Parties to the present Protocol with a request that they notify him whether they favour a conference of States Parties for the purpose of considering and voting upon the proposal. In the event that within four months from the date of such communication at least one third of the States Parties favour such a conference, the Secretary-General shall convene the conference under the auspices of the United Nations. Any amendment adopted by a majority of two thirds of the States Parties present and voting at the conference shall be submitted by the Secretary-General of the United Nations to all States Parties for acceptance.

2. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of the present article shall come into force when it has been accepted by a two -thirds majority of the States Parties to the present Protocol in accordance with their respective constitutional processes.

3. When amendments come into force, they shall be binding on those States Parties that have accepted them, other States Parties still being bound by the provisions of the present Protocol and any earlier amendment that they have accepted.

Article 35

Members of the Subcommittee on Prevention and of the national preventive mechanisms shall be accorded such privileges and immunities as are necessary for the independent exercise of their functions. Members of the Subcommittee on Prevention shall be accorded the privileges and immunities specified in section 22 of the Convention on the Privileges and Immunities of the United Nations of 13 February 1946, subject to the provisions of section 23 of that Convention.

Article 36

When visiting a State Party, the members of the Subcommittee on Prevention shall, without prejudice to the provisions and purposes of the present Protocol and such privileges and immunities as they may enjoy:

(a) Respect the laws and regulations of the visited State;

(b) Refrain from any action or activity incompatible with the impartial and international nature of their duties.

Article 37

1. The present Protocol, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

2. The Secretary-General of the United Nations shall transmit certified copies of the present Protocol to all States.

Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Fakultatīvais protokols

Pieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas piecdesmit septītajā sesijā 2002. gada 18. decembrī ar Rezolūciju A/RES/57/199.

Protokols ir pieejams parakstīšanas, ratificēšanas un pievienošanās procedūrai no 2003. gada 4. februāra (t. i., no dienas, kad izstrādāts protokola oriģināls) Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.

PREAMBULA

Protokola dalībvalstis,

atkārtoti apstiprinot, ka spīdzināšana un citi nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidi ir aizliegti un ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums,

būdamas pārliecinātas, ka ir jāveic papildu pasākumi, lai sasniegtu Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (turpmāk tekstā - "Konvencija") mērķus un stiprinātu personu, kam atņemta brīvība, aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

atgādinot, ka Konvencijas 2. un 16. pants nosaka pienākumu visām dalībvalstīm veikt efektīvus pasākumus, lai novērstu spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidus visās teritorijās, kas ir to jurisdikcijā,

atzīstot, ka valstīm ir galvenā atbildība par šo pantu ieviešanu, ka par to cilvēku aizsardzību, kuriem atņemta brīvība, un viņu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu ir kopīgi atbildīgi visi un ka starptautiskās īstenošanas struktūras papildina un stiprina valstu pasākumus,

atgādinot, ka efektīvai spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai ir nepieciešama izglītība un dažādu likumdošanas, administratīvo, tiesas un citu pasākumu apvienojums,

atgādinot arī to, ka Pasaules Cilvēktiesību konference skaidri paziņoja, ka, veicot spīdzināšanas izskaušanas pasākumus, pirmkārt, ir jākoncentrējas uz novēršanu, un aicināja pieņemt Konvencijas fakultatīvo protokolu ar mērķi izveidot preventīvu sistēmu brīvības atņemšanas vietu regulāriem apmeklējumiem,

pārliecinātas par to, ka personu, kurām atņemta brīvība, aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem var stiprināt, izmantojot preventīvus ārpustiesas līdzekļus, kuru pamatā ir regulāri apmeklējumi brīvības atņemšanas vietās, ir vienojušās par turpmāko.

I DAĻA
Vispārējie principi

1. pants

Šā protokola mērķis ir spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanas nolūkā izveidot sistēmu regulāriem neatkarīgu starptautisko un valsts organizāciju apmeklējumiem vietās, kur cilvēkiem atņemta brīvība.

2. pants

1. Tiek izveidota Spīdzināšanas aizlieguma komitejas Spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanas apakškomiteja (turpmāk tekstā - "Apakškomiteja"), kas pilda šajā protokolā noteiktās funkcijas.

2. Apakškomiteja savu darbu veic saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, un tā darbojas saskaņā ar tajos noteiktajiem mērķiem un principiem, kā arī saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas normām attiecībā uz izturēšanos pret cilvēkiem, kam atņemta brīvība.

3. Tāpat Apakškomiteja ievēro konfidencialitātes, objektivitātes, neselektivitātes, universāluma un objektivitātes principu.

4. Apakškomiteja un dalībvalstis sadarbojas, lai īstenotu šo protokolu.

3. pants

Katra dalībvalsts vietējā līmenī izveido, norīko vai uztur vienu vai vairākas apmeklējumu struktūras spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai (turpmāk tekstā - "valsts preventīvais mehānisms").

4. pants

1. Saskaņā ar šo protokolu ikviena dalībvalsts atļauj 2. un 3. pantā minētā mehānisma pārstāvjiem apmeklēt visas tās savā jurisdikcijā un kontrolē esošās vietas, kurās personām tiek vai var tikt atņemta brīvība, vai nu pamatojoties uz valsts iestādes rīkojumu vai pēc tās iniciatīvas, vai ar tās piekrišanu (turpmāk tekstā - "brīvības atņemšanas vietas"). Šos apmeklējumus veic, lai vajadzības gadījumā stiprinātu šo personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem.

2. Šajā protokolā brīvības atņemšana nozīmē jebkādu uz tiesas, valsts pārvaldes iestādes vai citas iestādes rīkojuma pamatotu personas aizturēšanu vai ieslodzīšanu, vai ievietošanu valsts vai privāta ieslodzījuma vietā, kuru šai personai nav atļauts pēc savas vēlēšanās atstāt.

II DAĻA
Apakškomiteja

5. pants

1. Apakškomiteja sastāv no desmit locekļiem. Pēc tam, kad šo protokolu ratificējusi vai tam pievienojusies piecdesmitā valsts, Apakškomitejas locekļu skaits palielinās līdz divdesmit pieciem.

2. Apakškomitejas locekļus izvēlas no tādu personu vidus, kam piemīt augsta morālā stāja un kam ir pierādīta darba pieredze tieslietu jomā, jo īpaši krimināltiesībās vai cietumu vai policijas pārvaldē, vai citās jomās, kas attiecas uz darbu ar personām, kurām atņemta brīvība.

3. Veidojot Apakškomiteju, pienācīgu uzmanību pievērš taisnīgam ģeogrāfiskajam sadalījumam un dažādu dalībvalstu sabiedrības kultūras formu un tiesību sistēmu pārstāvībai.

4. Veidojot šo apakškomiteju, pievērš uzmanību arī līdzsvarotai dzimumu pārstāvībai, pamatojoties uz vienlīdzības un nediskriminācijas principu.

5. Apakškomitejas locekļu vidū nedrīkst būt divi vienas un tās pašas valsts valstspiederīgie.

6. Apakškomitejas locekļi darbojas katrs atbilstoši savām pilnvarām, ir neatkarīgi un objektīvi, un ir pieejami efektīvai darbībai Apakškomitejā.

6. pants

1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šā panta 2. punktu var izvirzīt ne vairāk kā divus pretendentus, kuriem ir 5. pantā noteiktā kvalifikācija un kuri atbilst tajā minētajām prasībām, un, to darot, dalībvalsts sniedz sīku informāciju par pretendentu kvalifikāciju:

a) pretendenti ir kādas šā protokola dalībvalsts valstspiederīgie;

b) vismaz viens no abiem pretendentiem ir tās dalībvalsts valstspiederīgais, kas viņu izvirza;

c) neizvirza vairāk kā divus katras dalībvalsts valstspiederīgos;

d) pirms dalībvalsts izvirza kādas citas dalībvalsts valstspiederīgo, tā lūdz un saņem šīs dalībvalsts piekrišanu.

3. Vismaz piecus mēnešus pirms dalībvalstu sanāksmes, kurā notiks vēlēšanas, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs dalībvalstīm nosūta vēstuli, aicinot tās trīs mēnešu laikā izvirzīt savus pretendentus. Ģenerālsekretārs iesniedz visu šādi izvirzīto personu sarakstu alfabēta secībā, attiecībā uz katru personu norādot dalībvalsti, kas viņu izvirzījusi.

7. pants

1. Apakškomitejas locekļus ievēl šādi:

a) galvenā uzmanība tiek pievērsta šā protokola 5. panta prasību un kritēriju izpildei;

b) pirmās vēlēšanas notiek ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šā protokola stāšanās spēkā;

c) dalībvalstis aizklātā balsošanā ievēl Apakškomitejas locekļus;

d) Apakškomitejas locekļu vēlēšanas notiek reizi divos gados dalībvalstu sanāksmēs, kuras sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs. Šajās sanāksmēs, kurās kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, Apakškomitejā ievēl tās personas, kuras iegūst lielāko balsu skaitu un absolūto klātesošo un balsojošo dalībvalstu pārstāvju balsu vairākumu.

2. Ja vēlēšanu laikā divi vienas dalībvalsts valstspiederīgie ir ieguvuši tiesības pildīt Apakškomitejas locekļu pienākumus, par Apakškomitejas locekli kļūst tas pretendents, kas saņēmis lielāku balsu skaitu. Ja valstspiederīgie ir saņēmuši vienādu balsu skaitu, piemēro šādu procedūru:

a) ja dalībvalsts ir izvirzījusi tikai vienu no šiem saviem valstspiederīgajiem, par Apakškomitejas locekli kļūst šis pretendents;

b) ja dalībvalsts ir izvirzījusi abus pretendentus, kas ir tās valstspiederīgie, aizklāti notiek atsevišķa balsošana, lai noteiktu, kurš valstspiederīgais kļūs par locekli;

c) ja dalībvalsts, kuras valstspiederīgie ir šie pretendenti, nav izvirzījusi nevienu no viņiem, aizklāti notiek atsevišķa balsošana, lai noteiktu, kurš valstspiederīgais kļūs par locekli.

8. pants

Ja Apakškomitejas loceklis nomirst vai atkāpjas no amata, vai kādu iemeslu dēļ vairs nevar pildīt savus pienākumus, dalībvalsts, kas bija izvirzījusi šo locekli, ņemot vērā vajadzību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp dažādām kompetences jomām, izvirza citu personu, kurai ir atbilstoša kvalifikācija un kura atbilst 5. pantā noteiktajām prasībām, lai tā pildītu pienākumus līdz nākamajai dalībvalstu sanāksmei, ja viņu apstiprina dalībvalstu vairākums. Uzskata, ka apstiprinājums ir piešķirts, ja puse vai vairāk dalībvalstu nav atbildējušas negatīvi sešu nedēļu laikā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tās ir informējis par ierosinātā pretendenta iecelšanu.

9. pants

Apakškomitejas locekļus ievēl uz četriem gadiem. Ja viņus izvirza atkārtoti, viņus var ievēlēt atkārtoti. Pusei no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem pilnvaru pildīšanas termiņš beidzas pēc diviem gadiem; tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām šo locekļu vārdus izlozes kārtībā izvēlas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētās sanāksmes priekšsēdētājs.

10. pants

1. Apakškomiteja savu prezidiju ievēl uz diviem gadiem. Prezidija locekļus var ievēlēt atkārtoti.

2. Apakškomiteja izstrādā savu reglamentu. Šajā reglamentā cita starpā paredz, ka:

a) kvorums ir puse no locekļu skaita, kam pieskaita vienu locekli;

b) Apakškomitejas lēmumus pieņem ar klātesošo locekļu balsu vairākumu;

c) Apakškomitejas sanāksmes notiek aiz slēgtām durvīm.

3. Apakškomitejas pirmo sanāksmi sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs. Pēc pirmās sanāksmes Apakškomiteja sanāk laikos, kas paredzēti tās reglamentā. Apakškomiteja un Spīdzināšanas aizlieguma komiteja vienlaicīgi rīko sesijas vismaz vienreiz gadā.

III DAĻA
Apakškomitejas pilnvaras

11. pants

1. Apakškomiteja:

a) apmeklē 4. pantā minētās vietas un sniedz ieteikumus dalībvalstīm par to, kā personas, kurām atņemta brīvība, aizsargāt pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

b) attiecībā uz valstu preventīvajiem mehānismiem:

i) vajadzības gadījumā konsultē dalībvalstis un palīdz tām šo mehānismu izveidē;

ii) uztur tiešu un vajadzības gadījumā konfidenciālu saziņu ar valstu preventīvajiem mehānismiem un piedāvā tiem apmācību un tehnisko palīdzību, lai stiprinātu to spējas;

iii) konsultē un palīdz izvērtēt vajadzības un līdzekļus, kas nepieciešami, lai stiprinātu to personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

iv) sagatavo ieteikumus un secinājumus dalībvalstīm, lai stiprinātu valstu preventīvo mehānismu spējas un pilnvaras spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai;

c) spīdzināšanas novēršanai kopumā sadarbojas ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām un mehānismiem, kā arī ar starptautiskajām, reģionālajām un valstu iestādēm vai organizācijām, kas strādā, lai stiprinātu visu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem.

12. pants

Lai Apakškomiteja varētu ievērot savas pilnvaras saskaņā ar 11. pantu, dalībvalstis apņemas:

a) uzņemt savā teritorijā Apakškomitejas locekļus un nodrošināt viņiem piekļuvi brīvības atņemšanas vietām, kas definētas šā protokola 4. pantā;

b) sniegt visu būtisko informāciju, ko Apakškomiteja var lūgt, lai izvērtētu vajadzības un pasākumus, kas būtu jāveic, lai stiprinātu to personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

c) veicināt un atvieglot saziņu starp Apakškomiteju un valstu preventīvajiem mehānismiem;

d) izskatīt Apakškomitejas ieteikumus un sākt ar to dialogu par iespējamiem pasākumiem šo ieteikumu īstenošanai.

13. pants

1. Apakškomiteja, sākotnēji izlozes kārtībā, izveido regulāru dalībvalstu apmeklējumu programmu, lai īstenotu savas pilnvaras, kas noteiktas 11. pantā.

2. Pēc apspriedēm Apakškomiteja par savām programmām paziņo dalībvalstīm, lai tās nekavējoties varētu veikt saistībā ar apmeklējumiem vajadzīgos praktiskos pasākumus.

3. Apmeklējumus veic vismaz divi Apakškomitejas locekļi. Vajadzības gadījumā šos locekļus var pavadīt eksperti, kuri sevi pierādījuši kā profesionāļi ar darba pieredzi un zināšanām jomās, uz ko attiecas šis protokols, un kurus izraugās no ekspertu saraksta, kas sagatavots, pamatojoties uz dalībvalstu, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā cilvēktiesību komisāra un Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās noziedzības novēršanas centra priekšlikumiem. Sagatavojot sarakstu, katra attiecīgā dalībvalsts izvirza ne vairāk kā piecus valsts ekspertus. Attiecīgā dalībvalsts var iebilst pret kāda noteikta eksperta līdzdalību apmeklējumā, un tādā gadījumā Apakškomiteja ierosina citu ekspertu.

4. Ja Apakškomiteja uzskata, ka tas ir nepieciešams, tā pēc kārtējā apmeklējuma var ierosināt veikt īsu papildu apmeklējumu.

14. pants

1. Lai Apakškomiteja varētu īstenot savas pilnvaras, šā protokola dalībvalstis apņemas tai piešķirt:

a) neierobežotu pieeju visai informācijai par to personu skaitu, kurām ir atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, kā arī par šādu vietu skaitu un atrašanās vietu;

b) neierobežotu pieeju visai informācijai, kas attiecas uz izturēšanos pret šīm personām, kā arī par viņu ieslodzījuma apstākļiem;

c) saskaņā ar 2. punktu neierobežotu pieeju visām brīvības atņemšanas vietām un to iekārtām un telpām;

d) iespēju privāti, bez lieciniekiem, vai nu personīgi, vai ar tulka palīdzību intervēt personas, kam atņemta brīvība, ja Apakškomiteja uzskata, ka tas ir nepieciešams, kā arī visas pārējās personas, par kurām Apakškomiteja uzskata, ka tās var sniegt būtisku informāciju;

e) brīvību izvēlēties vietas, kuras tā vēlas apmeklēt, un personas, kuras tā vēlas intervēt.

2. Iebildumus pret apmeklējumu noteiktā brīvības atņemšanas vietā var izteikt tikai tādu steidzamu un pārliecinošu valsts aizsardzības, sabiedrības drošības, dabas katastrofas vai apmeklējamā vietā radušos smagu traucējumu gadījumā, kuru dēļ šāds apmeklējums uz laiku nav iespējams. Dalībvalsts neizmanto izsludinātā ārkārtas stāvokļa esamību kā iemeslu iebilst pret apmeklējumu.

15. pants

Neviena iestāde vai amatpersona neizdod rīkojumu par sankcijām pret personu vai organizāciju par to, ka tā ir paziņojusi Apakškomitejai vai tās pārstāvjiem patiesu vai nepatiesu informāciju, un nepiemēro, neatļauj un nepieļauj šādas sankcijas, un nevienu šādu personu vai organizāciju nedrīkst citādi ietekmēt.

16. pants

1. Apakškomiteja savus ieteikumus un secinājumus konfidenciāli paziņo dalībvalstij un vajadzības gadījumā valsts preventīvajam mehānismam.

2. Apakškomiteja publicē savu ziņojumu, kurā iekļauj arī visas attiecīgās dalībvalsts piezīmes, kad vien šī dalībvalsts to pieprasa. Ja dalībvalsts publisko daļu ziņojuma, Apakškomiteja ziņojumu var publicēt pilnībā vai daļēji. Tomēr personas datus nepublisko bez attiecīgās personas skaidri paustas piekrišanas.

3. Apakškomiteja sniedz Spīdzināšanas aizlieguma komitejai publisku gada pārskatu par savu darbību.

4. Ja dalībvalsts atsakās sadarboties ar Apakškomiteju saskaņā ar 12. un 14. pantu vai veikt pasākumus situācijas uzlabošanai, ņemot vērā Apakškomitejas ieteikumus, Spīdzināšanas aizlieguma komiteja pēc tam, kad šai dalībvalstij ir bijusi iespēja paust savu viedokli, pēc Apakškomitejas lūguma var ar locekļu balsu vairākumu nolemt vai nu izdarīt publisku paziņojumu par šo jautājumu, vai arī publicēt Apakškomitejas ziņojumu.

IV DAĻA
Valsts preventīvie mehānismi

17. pants

Ne vēlāk kā vienu gadu no dienas, kad šis protokols ir stājies spēkā vai kad dalībvalsts ir ratificējusi šo protokolu vai pievienojusies tam, attiecīgā dalībvalsts uztur, izraugās vai izveido vienu vai vairākus neatkarīgus valsts preventīvos mehānismus spīdzināšanas novēršanai valsts līmenī. Decentralizētu struktūrvienību izveidotus mehānismus var izraudzīties par valsts preventīvajiem mehānismiem šā protokola vajadzībām, ja tie ir saskaņā ar tā noteikumiem.

18. pants

1. Dalībvalstis garantē gan valsts preventīvo mehānismu funkcionālo neatkarību, gan to personāla neatkarību.

2. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valsts preventīvā mehānisma ekspertiem ir nepieciešamās spējas un profesionālās zināšanas. Tās cenšas panākt dzimumu līdzsvaru un pienācīgu etnisko un minoritāšu grupu pārstāvību valstī.

3. Dalībvalstis apņemas nodrošināt, lai ir pieejami valsts preventīvo mehānismu darbībai nepieciešamie resursi.

4. Izveidojot valsts preventīvos mehānismus, dalībvalstis pienācīgi ņem vērā Principus, kuri attiecas uz valsts cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas iestāžu statusu.

19. pants

Valsts preventīvo mehānismu personālam piešķir vismaz šādas pilnvaras:

a) regulāri pārbaudīt izturēšanos pret personām, kurām atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, lai vajadzības gadījumā stiprinātu viņu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

b) sniegt ieteikumus attiecīgajām iestādēm, lai uzlabotu izturēšanos pret personām, kurām atņemta brīvība, uzlabotu šādu personu apstākļus un novērstu spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidus, ņemot vērā attiecīgās Apvienoto Nāciju Organizācijas normas;

c) iesniegt priekšlikumus un secinājumus par spēkā esošajiem tiesību aktiem vai tiesību aktu projektiem.

20. pants

Lai valsts preventīvo mehānismu personāls varētu īstenot savas pilnvaras, šā protokola dalībvalstis apņemas tam piešķirt:

a) pieeju visai informācijai gan par to personu skaitu, kurām ir atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, gan par šo vietu skaitu un atrašanās vietu;

b) pieeju visai informācijai, kas attiecas uz izturēšanos pret šīm personām, kā arī par viņu ieslodzījuma apstākļiem;

c) pieeju visām brīvības atņemšanas vietām un to iekārtām un telpām;

d) iespēju privāti, bez lieciniekiem, vai nu personīgi, vai ar tulka palīdzību intervēt gan personas, kam atņemta brīvība, ja valsts preventīvo mehānismu personāls uzskata, ka tas ir nepieciešams, gan arī visas pārējās personas, par kurām tas uzskata, ka tās var sniegt būtisku informāciju;

e) brīvību izvēlēties vietas, kuras tie vēlas apmeklēt, un personas, kuras tie vēlas intervēt;

f) tiesības sazināties ar Apakškomiteju, nosūtīt tai informāciju un tikties ar to.

21. pants

1. Neviena iestāde vai amatpersona neizdod rīkojumu par sankcijām pret personu vai organizāciju par to, ka tā ir paziņojusi valsts preventīvajam mehānismam patiesu vai nepatiesu informāciju, un nepiemēro, neatļauj un nepieļauj šādas sankcijas, un nevienai šādai personai vai organizācijai nedrīkst radīt citādu kaitējumu.

2. Konfidenciālā informācija, ko savāc valsts preventīvais mehānisms, ir paredzēta iekšējai lietošanai. Personas datus nepublicē bez attiecīgās personas skaidri paustas piekrišanas.

22. pants

Attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes izskata valsts preventīvā mehānisma ieteikumus un uzsāk ar to dialogu par iespējamiem pasākumiem šo ieteikumu īstenošanai.

23. pants

Protokola dalībvalstis apņemas publicēt un izplatīt valstu preventīvo mehānismu gada pārskatus.

V DAĻA
Deklarācija

24. pants

1. Ratificējot šo protokolu, dalībvalstis var izdot deklarāciju, ar kuru tās atliek savu saistību izpildi saskaņā ar šā protokola III vai IV daļu.

2. Šādi saistību izpildi var atlikt uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus. Pēc tam, kad dalībvalsts ir pienācīgi paudusi iebildumus, un pēc apspriešanās ar Apakškomiteju Spīdzināšanas aizlieguma komiteja šo periodu var pagarināt vēl par diviem gadiem.

VI DAĻA
Finanšu noteikumi

25. pants

1. Izdevumus, kas radušies Apakškomitejai, īstenojot šo protokolu, sedz Apvienoto Nāciju Organizācija.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nodrošina nepieciešamo personālu un materiāli tehnisko bāzi, lai Apakškomiteja varētu efektīvi pildīt savas funkcijas saskaņā ar šo protokolu.

26. pants

1. Atbilstoši attiecīgajām Ģenerālās asamblejas procedūrām tiek izveidots īpašs fonds, kuru pārvalda saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas finanšu reglamentu un noteikumiem, lai palīdzētu finansēt gan to ieteikumu īstenošanu, kurus Apakškomiteja sagatavo pēc dalībvalsts apmeklējuma, gan arī valsts preventīvo mehānismu izglītības programmas.

2. Īpašo fondu var finansēt no valdību, starpvaldību un nevalstisko organizāciju un citu privātu vai publisku organizāciju brīvprātīgām iemaksām.

VII DAĻA
Nobeiguma noteikumi

27. pants

1. Šis protokols ir atvērts parakstīšanai visām tām valstīm, kas ir parakstījušas Konvenciju.

2. Šo protokolu jāratificē visām valstīm, kas ir ratificējušas Konvenciju vai pievienojušās tai. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

3. Šim protokolam var pievienoties ikviena valsts, kas ir ratificējusi Konvenciju vai pievienojusies tai.

4. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

5. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs par katra ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanu informē visas valstis, kas ir parakstījušas šo protokolu vai tam pievienojušās.

28. pants

1. Šis protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir deponēts divdesmitais ratifikācijas vai pievienošanās instruments.

2. Attiecībā uz katru valsti, kas ratificē šo protokolu vai pievienojas tam pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir deponēts divdesmitais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šis protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc attiecīgās valsts ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas.

29. pants

Šā protokola noteikumi attiecas uz visām federatīvo valstu daļām bez jebkādiem ierobežojumiem vai izņēmumiem.

30. pants

Attiecībā uz šā protokola noteikumiem nedrīkst izdarīt nekādas atrunas.

31. pants

Šā protokola noteikumi neietekmē dalībvalstu saistības saskaņā ar jebkuru reģionālo konvenciju, ar kuru izveidota kāda brīvības atņemšanas vietu apmeklējumu sistēma. Apakškomiteja un struktūras, kas izveidotas saskaņā ar šādām reģionālajām konvencijām, tiek mudinātas savā starpā apspriesties un sadarboties, lai izvairītos no dublēšanās un efektīvi veicinātu šā protokola mērķu sasniegšanu.

32. pants

Šā protokola noteikumi neietekmē ne to valstu saistības, kas ir četru 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju un 1977. gada 8. jūnija papildprotokola dalībvalstis, ne arī ikvienai dalībvalstij pieejamo iespēju pilnvarot Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju apmeklēt brīvības atņemšanas vietas situācijās, uz kurām neattiecas starptautiskie tiesību akti humāno tiesību jomā.

33. pants

1. Ikviena dalībvalsts var šo protokolu denonsēt jebkurā laikā, par to rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš pēc tam par to informē pārējās šā protokola un Konvencijas dalībvalstis. Denonsācija stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo paziņojumu.

2. Šāda denonsācija neatbrīvo dalībvalsti no šajā protokolā paredzētajām saistībām attiecībā uz darbībām, kas var tikt veiktas, vai situāciju, kas var rasties līdz denonsācijas spēkā stāšanās dienai, vai darbībām, kuras Apakškomiteja ir nolēmusi vai var nolemt veikt saistībā ar attiecīgo dalībvalsti, un denonsācija nekādā veidā neierobežo jebkura tāda jautājuma turpmāku skatīšanu, ko Apakškomiteja jau ir sākusi izskatīt pirms dienas, kurā denonsācija stājas spēkā.

3. Pēc datuma, kurā kādas valsts veikta denonsācija stājas spēkā, Apakškomiteja nesāk skatīt nevienu jaunu jautājumu, kas attiecas uz šo valsti.

34. pants

1. Ikviena šā protokola dalībvalsts var ierosināt grozījumus un tos iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Pēc tam ģenerālsekretārs ierosinātos grozījumus nosūta šā protokola dalībvalstīm ar lūgumu paziņot viņam, vai tās atbalsta dalībvalstu konferences rīkošanu, lai attiecīgo priekšlikumu izskatītu un balsotu par to. Ja četru mēnešu laikā no šādas paziņojuma nosūtīšanas dienas vismaz viena trešdaļa dalībvalstu atbalsta šādas konferences rīkošanu, ģenerālsekretārs sasauc konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas aizbildnībā. Visus grozījumus, kas pieņemti ar divu trešdaļu konferencē klātesošo un balsojošo dalībvalstu vairākumu, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta visām dalībvalstīm apstiprināšanai.

2. Saskaņā ar šā panta 1. punktu pieņemtie grozījumi stājas spēkā pēc tam, kad šā protokola dalībvalstis ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir tos apstiprinājušas saskaņā ar savu konstitucionālo procedūru.

3. Kad grozījumi stājas spēkā, tie ir saistoši tām dalībvalstīm, kuras tos ir pieņēmušas, bet citām dalībvalstīm joprojām ir saistoši šā protokola noteikumi un visi iepriekšējie grozījumi, kurus tās ir pieņēmušas.

35. pants

Apakškomitejas un valstu preventīvo mehānismu locekļiem piešķir tādas privilēģijas un imunitātes, kādas viņiem ir nepieciešamas savu funkciju neatkarīgai pildīšanai. Apakškomitejas locekļiem piešķir privilēģijas un imunitātes, kas norādītas 1946. gada 13. februāra Konvencijas par Apvienoto Nāciju organizācijas privilēģijām un imunitātēm 22. punktā, ievērojot šīs konvencijas 23. punkta noteikumus.

36. pants

Apmeklējot dalībvalsti, Apakškomitejas locekļi, neierobežojot ne šā protokola noteikumus un mērķus, ne savas privilēģijas un imunitātes,

a) ievēro apmeklētās valsts normatīvos aktus;

b) neveic nekādas darbības vai pasākumus, kas nav savienojami ar savu pienākumu objektīvo un starptautisko raksturu.

37. pants

1. Šo protokolu, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visām valstīm nosūta šā protokola apstiprinātas kopijas.