Darbības ar dokumentu

1. "Normatīvie noteikumi par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām" (turpmāk – noteikumi) ir saistoši šādām sabiedrībām (turpmāk – sabiedrība), sniedzot ieguldījumu pakalpojumus un ieguldījumu blakuspakalpojumus:

1.1. ieguldījumu brokeru sabiedrībām un kredītiestādēm, kas sniedz klientiem ieguldījumu pakalpojumus un ieguldījumu blakuspakalpojumus Finanšu instrumentu tirgus likuma (turpmāk – Likums) 3. panta ceturtās un piektās daļas izpratnē;

1.2. ieguldījumu brokeru sabiedrībām un kredītiestādēm, kas pārdod strukturētos noguldījumus vai konsultē klientus par tiem;

1.3. ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likuma izpratnē, ja tās sniedz portfeļa pārvaldības pakalpojumu Likuma izpratnē vai pakalpojumus saskaņā ar Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likuma 5. panta trešo daļu, un ārējiem licencētiem alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma izpratnē, ja tie sniedz portfeļa pārvaldības pakalpojumu Likuma izpratnē vai pakalpojumus saskaņā ar Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma 5. panta astoto daļu.

2. Noteikumi nosaka prasības produktu pārvaldībai, lai stiprinātu ieguldītāju aizsardzību un veicinātu konsekventu pieeju produktu pārvaldībā.

3. Noteikumos lietoto terminu skaidrojums:

3.1. ieguldījumu produkts vai produkts – finanšu instruments Likuma 3. panta otrās daļas izpratnē vai strukturēts noguldījums Likuma 1. panta pirmās daļas 85. punkta izpratnē;

3.2. izstrādātājs – sabiedrība, kas saskaņā ar Likuma 133.¹⁶ panta pirmo daļu izstrādā ieguldījumu produktu, tai skaitā gadījumos, kad tā konsultē emitentus par jaunu ieguldījumu produktu laišanu tirgū;

3.3. izplatītājs – sabiedrība, kas saskaņā ar Likuma 133.¹⁷ panta pirmo daļu piedāvā vai iesaka ieguldījumu produktu un pakalpojumu klientam, t.i., veic vienu vai vairākas šādas darbības:

3.3.1. pārdod ieguldījumu produktu neatkarīgi no sniegtā ieguldījumu pakalpojuma vai blakuspakalpojuma veida;

3.3.2. noslēdz līgumu par produkta izplatīšanu;

3.3.3. izstrādā vai izplata mārketinga materiālus par ieguldījumu produktu;

3.3.4. sniedz ieguldījumu konsultācijas par ieguldījumu produktu;

3.3.5. maksā vai saņem maksu vai komisijas naudu vai sniedz vai saņem nefinansiālu labumu (turpmāk – pamudinājums) par ieguldījumu produktu pārdošanu Likuma XII⁶ nodaļas izpratnē;

3.3.6. citā veidā aktīvi veicina ieguldījumu produkta pārdošanu;

3.3.7. vienlaikus izstrādā ieguldījumu produktu;

3.4. gala klients – tāda fiziskā vai juridiskā persona, kas iegādājas ieguldījumu produktu savā īpašumā bez mērķa pārdot to tālāk citiem klientiem. Gala klients var nebūt sabiedrības klients;

3.5. mērķa klients – tāds gala klients, kuram ieguldījumu produkts ir paredzēts;

3.6. MiFID II subjekts – tāda iestāde, kurai ir saistoši nacionālie tiesību akti, kuros ir ieviestas Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvas 2014/65/ES prasības;

3.7. MiFID II produktu pārvaldības prasības – tādas produktu pārvaldības prasības, kas ir noteiktas nacionālajos tiesību aktos, kuros ir ieviestas Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvas 2014/65/ES prasības.

4. Citu terminu lietojums noteikumos atbilst Likumā lietotajai terminoloģijai.

5. Noteikumus piemēro atbilstoši un samērīgi, ņemot vērā ieguldījumu produkta, ieguldījumu pakalpojuma un produkta mērķtirgus būtību.

6. Ja sabiedrība ir gan ieguldījumu produktu izstrādātājs, gan izplatītājs, noteikumi ir piemērojami, ciktāl tā pilda visus piemērojamos izstrādātāja un izplatītāja pienākumus.

7. Nosakot mērķtirgu atbilstoši Likuma 128. panta 1.¹ daļas prasībām un ievērojot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2012. gada 1. novembra normatīvo noteikumu Nr. 233 "Iekšējās kontroles sistēmas izveides normatīvie noteikumi" (turpmāk – IKS noteikumi) 59.13. un 60.12. punkta prasības, izstrādātājs balstās ne tikai uz kvantitatīvajiem kritērijiem, bet arī uz kvalitatīvajiem apsvērumiem, īpaši gadījumos, kad ir nepieciešama procesu automatizācija, jo ieguldījumu produkts paredzēts plašam klientu lokam un automatizācijas pamatā ir formulas vai algoritmiskas metodes, kuras izmanto, lai apstrādātu kvantitatīvus datus attiecībā uz produktiem un klientiem. Sabiedrība, izmantojot vērtēšanas sistēmu, kas ģenerē šādus skaitliskos datus (piemēram, izmantojot tādas produktu pazīmes kā finanšu instrumentu cenu svārstīgums vai emitentu novērtējums vai transformējot faktiskos datus skaitliskās sistēmās), attiecībā uz mērķtirgus identificēšanu nepaļaujas tikai uz šādiem kvantitatīvajiem kritērijiem, bet izsver arī kvalitatīvos apsvērumus.

8. Identificējot savu ieguldījumu produktu mērķtirgu, izstrādātājs balstās uz šo noteikumu 11. punktā noteikto kategoriju sarakstu. Minētais kategoriju saraksts ir kumulatīvs – novērtējot katra produkta mērķtirgu, izstrādātājs izmanto visas šīs kategorijas. To darot, izstrādātājs vienmēr analizē katras kategorijas atbilstību konkrētam produktam un proporcionāli pielāgo identifikāciju produkta tipam, būtībai un citām pazīmēm (sk. šo noteikumu 11.–17. punktu). Aprakstot katru no šīm kategorijām, izstrādātājs ņem vērā saikni starp dažādām kategorijām, jo tās visas ietekmē konkrētā produkta mērķtirgus identificēšanu.

9. Izstrādātājs izmanto visas šo noteikumu 11. punktā minētās kategorijas. Ja izstrādātājs uzskata, ka šo noteikumu 11. punktā minētās kategorijas ir pārāk ierobežojošas, lai identificētu atbilstošu vai piemērotu mērķtirgu, izstrādātājs ir tiesīgs pievienot papildu kategorijas. Pieņemot lēmumu par papildu kategoriju izmantošanu, izstrādātājs ņem vērā īpašības, kas raksturo kanālus informācijas apmaiņai ar produktu izplatītājiem. Piemēram, lai atvieglotu informācijas apmaiņu ar izplatītājiem, izstrādātājs var ierobežot papildu kategoriju izmantošanu gadījumos, kad tas ir būtiski, lai definētu piemērotu produkta mērķtirgu.

10. Identificējot ieguldījumu produkta potenciālo mērķtirgu saskaņā ar Likuma 133.¹⁶ panta devītās daļas prasībām, gadījumos, kad izstrādātājam nav tiešas saiknes ar gala klientiem, kas iegādājas produktu, izstrādātājs produkta mērķtirgus noteikšanai izmanto arī savas teorētiskās zināšanas un pieredzi saistībā ar šo vai līdzīgu ieguldījumu produktu.

11. Mērķtirgus identificēšanai izstrādātājs izmanto šādas piecas kategorijas:

11.1. gala klienti, kuriem ieguldījumu produkts ir paredzēts: sabiedrība definē, kāda statusa klientiem ieguldījumu produkts ir paredzēts, ņemot vērā statusu, kas ir piešķirts saskaņā ar Likuma 124.¹ un 124.² panta prasībām – "privāts klients", "profesionāls klients" vai "tiesīgais darījumu partneris";

11.2. zināšanas un pieredze: sabiedrība nosaka, kādām ir jābūt mērķa klientu zināšanām par tādiem elementiem kā attiecīgā produkta veids un produkta īpašības vai zināšanām tematiski saistītās jomās, kas palīdz izprast ieguldījumu produktu, tai skaitā:

11.2.1. attiecībā uz strukturētiem produktiem ar sarežģītu ienesīguma profilu sabiedrība norāda, ka mērķa ieguldītājiem jābūt zināšanām par to, kā darbojas šis produkta veids un kādi ir produkta paredzamie rezultāti;

11.2.2. attiecībā uz pieredzi sabiedrība apraksta, cik lielai jābūt mērķa klientu praktiskajai pieredzei saistībā ar tādiem elementiem kā attiecīgais produkta veids un attiecīgās produkta pazīmes vai pieredzei tematiski saistītās jomās. Sabiedrība norāda, piemēram, laikposmu, cik ilgai jābūt klientu pieredzei finanšu tirgos;

11.2.3. zināšanas un pieredze dažos gadījumos ir savstarpēji kompensējošas, piemēram, ieguldītājs, kuram ir ierobežota pieredze vai pieredzes nav, var tikt atzīts par mērķa tirgum piemērotu klientu, ja trūkstošo pieredzi kompensē plašas zināšanas par produkta īpatnībām un ar to saistītajiem riskiem;

11.3. finanšu stāvoklis, īpaši izvērtējot klientu spēju uzņemties zaudējumus: sabiedrība norāda zaudējumu procentuālo attiecību, ar kādu mērķa klientam ir jārēķinās un kāda jāspēj atļauties (piemēram, no maziem zaudējumiem līdz pilnīgam zaudējumam), un to, vai pastāv kādas iespējamās papildu maksājumu saistības, kas pārsniedz ieguldīto summu (piemēram, papildu nodrošinājuma pieprasījums). Izstrādātājs ir tiesīgs to izteikt arī kā ieguldāmo aktīvu maksimālo proporciju no mērķa klienta aktīviem;

11.4. pieļaujamā riska līmeņa un produkta riska un ienesīguma attiecības atbilstība mērķtirgum: sabiedrība definē, kādai jābūt mērķa klientu vispārīgajai attieksmei pret ieguldījumu riskiem. Pieļaujamā riska un ienesīguma līmeni klasificē (piemēram, "uz risku orientēts vai spekulatīvs", "sabalansēts", "konservatīvs") un precīzi apraksta. Tā kā dažādām produktu izplatīšanas ķēdē esošām sabiedrībām var būt atšķirīga pieeja attiecībā uz riska definēšanu, izstrādātājs precīzi formulē, kādi kritēriji ir jāievēro klientu riska līmeņa noteikšanai. Lai izpildītu šo prasību, sabiedrība izmanto riska rādītājus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regulā (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (turpmāk – PRIIP) vai Eiropas Komisijas 2010. gada 1. jūlija Regulā (ES) Nr. 583/2010, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK attiecībā uz ieguldītājiem paredzēto pamatinformāciju un nosacījumiem, kuri jāievēro, nodrošinot ieguldītājiem pamatinformāciju vai prospektu pastāvīgā informācijas nesējā, kas nav papīrs, vai tīmekļa vietnē;

11.5. klientu mērķi un vajadzības: sabiedrība definē mērķa klientu ieguldījumu mērķus un vajadzības, kuru sasniegšanai ieguldījumu produkts ir izstrādāts, tostarp plašākus finanšu mērķus vai ievēroto kopējo ieguldījumu stratēģiju, piemēram, dod atsauci uz sagaidāmo ieguldījumu periodu (kādu laiku ieguldījums tiks turēts). Šos mērķus (konkrētus vai vispārīgus) sīkāk apraksta, precizējot konkrētus ieguldījuma aspektus un rezultātus, ko sagaida mērķa klienti. Piemēram, ieguldījumu produkts izveidots tādēļ, lai atbilstu konkrēta vecuma cilvēku demogrāfiskajām vajadzībām, lai sasniegtu nodokļu efektivitāti, pamatojoties uz klienta rezidences valsts nodokļu prasībām, vai izveidots, lai sasniegtu konkrētus ieguldījumu mērķus, piemēram, "valūtas riska samazināšana", "zaļais ieguldījums", "ētiskais ieguldījums".

12. Atkarībā no konkrētā izstrādātā produkta īpašībām, izmantojot vienas vai vairāku šo noteikumu 11. punktā minēto kategoriju aprakstu, izstrādātājs ir tiesīgs identificēt plašu mērķa klientu grupu, kas ietver ierobežotāku grupu. Piemēram, ja tiek uzskatīts, ka ieguldījumu produkts atbilst mērķa klientiem, kuriem ir vispārīgas attiecīgās zināšanas un pieredze, tas atbildīs arī klientiem, kuriem ir augsta līmeņa zināšanas un pieredze.

13. Lai izvairītos no nepareizas interpretācijas un pārpratumiem riska mērķtirgu noteikšanā, izmantojot šo noteikumu 11. punktā noteikās piecas kategorijas, izstrādātājs skaidri definē izmantotos jēdzienus un terminus.

14. Potenciālais mērķtirgus tiek identificēts atbilstoši un samērīgi, ņemot vērā ieguldījumu produkta būtību, tai skaitā produkta raksturīgās īpašības, tā sarežģītību (arī izdevumu un izmaksu struktūru), riska un ienesīguma profilu, likviditāti vai tā inovatīvo raksturu.

15. Sarežģītākiem produktiem, piemēram, strukturētiem produktiem ar sarežģītu ienesīguma struktūru, mērķtirgu identificē detalizētāk. Vienkāršākiem un izplatītākiem produktiem mērķtirgus detalizācijas pakāpe ir zemāka, piemēram, attiecībā uz dažiem ieguldījumu produktu veidiem izstrādātājs var identificēt šo noteikumu 11. punktā minētās mērķtirgus kategorijas, izmantojot kopēju pieeju viena veida finanšu instrumentiem ar pietiekami salīdzināmām produkta pazīmēm (piemēram, pamatojoties uz kādu ārēju etalonu vai tāpēc, ka tie pieder regulētā tirgus segmentam ar konkrētām prasībām). Attiecībā uz vienkāršiem produktiem šo kategoriju apraksts ir vispārīgs.

16. Mērķtirgus tiek identificēts pietiekami detalizētā līmenī, lai izvairītos no tādu ieguldītāju grupu iekļaušanas, kuru vajadzībām, īpašībām un mērķiem ieguldījumu produkts neatbilst.

17. Produktiem, kas ir izveidoti pēc individuāla klienta pieprasījuma vai ir pielāgoti konkrētam klientam, produkta mērķtirgus ir klients, kurš pasūtījis konkrēto produktu, ja vien nav paredzēta produkta izplatīšana arī citiem klientiem.

18. Ievērojot Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasības par paredzētās izplatīšanas stratēģijas atbilstību identificētajam mērķim un Likuma 128. panta 1.¹ daļas prasības par finanšu produkta izplatīšanu konkrētā mērķtirgū, izstrādātājs definē savu izplatīšanas stratēģiju, lai tā veicinātu katra produkta pārdošanu attiecīgā produkta mērķtirgū, tostarp izvēlas tādus izplatītājus, kuru klienti un piedāvāto pakalpojumu veidi atbilst produkta mērķtirgum.

19. Definējot izplatīšanas stratēģiju, izstrādātājs nosaka, kādā apjomā izplatītājam ir nepieciešama informācija par klientiem, lai tas spētu pienācīgi novērtēt tā produkta mērķtirgu. Izstrādātājs rekomendē ieguldījumu pakalpojumu veidu un izplatīšanas kanālu, kuru ieteicams izmantot, lai ieguldījumu produkts sasniegtu mērķa klientus.

20. Ievērojot Likuma 133.¹⁷ panta pirmās daļas prasības, izplatītājs vispārējā lēmumu pieņemšanas procesā identificē mērķtirgu attiecībā uz pakalpojumu un produktu klāstu, ko tas plāno piedāvāt vai ieteikt klientiem (t.i., attiecīgā produkta faktisko mērķtirgu). Izplatīto produktu faktiskā mērķtirgus identificēšana tiek veikta agrīnā posmā uz ex-ante pamata (t.i., pirms produkta izplatīšanas sākšanas), pieņemot vadības līmenī sabiedrības politiku attiecībā uz ieguldījumu produktu izplatīšanu un to izplatīšanas stratēģiju, lai nodrošinātu, ka produkti, kurus ir plānots piedāvāt, un ar tiem saistītie pakalpojumi, kas tiks sniegti, vispārēji atbilst mērķa klientu vajadzībām, īpašībām un mērķiem.

21. Ievērojot IKS noteikumu 59.13. un 60.12. punktu par sabiedrības padomes un valdes atbildību un funkcijām saistībā ar jaunu finanšu pakalpojumu ieviešanas politiku, izplatītājs nodrošina, ka pieņemtais lēmums par produktu izplatīšanu un mērķtirgus identificēšanu tieši ietekmē sabiedrības ikdienas darbību attiecībā uz piedāvāto produktu un pakalpojumu atbilstību, ņemot vērā sabiedrības organizatorisko struktūru un hierarhiju, īpaši attiecībā uz budžeta līdzekļu sadalīšanu un personāla atalgojuma politiku.

22. Izplatītājs izvērtē ieguldījumu pakalpojumus, ar kuru starpniecību produkti tiks piedāvāti to attiecīgajos mērķtirgos, īpaši attiecībā uz sarežģītiem un riskantiem produktiem vai produktiem ar citām īpašām pazīmēm (piemēram, nelikvīdiem vai inovatīviem produktiem). Ja izplatītājam ir zināma detalizēta informācija par atsevišķiem klientiem, ņemot vērā iepriekšējo sadarbību, izplatītājs ir tiesīgs nolemt, ka šīs klientu grupas intereses tiktu vislabāk nodrošinātas tad, ja tiem rīkojumu izpildes pakalpojumi attiecībā uz augsta riska produktiem bez ieguldījumu konsultācijas netiktu piedāvāti. Līdzīgi izplatītājs ir tiesīgs izlemt, ka atsevišķi vienkāršie produkti, kuri potenciāli ir pieejami tikai rīkojumu izpildes režīmā (execution only), tiks piedāvāti tikai tad, ja būs izpildītas piemērotības vai atbilstības prasības, lai nodrošinātu klientiem augstāka līmeņa aizsardzību.

23. Izplatītājs pieņem lēmumu, kuri produkti tiks ieteikti (arī sniedzot portfeļa pārvaldības pakalpojumu) vai kuri aktīvi pārdoti atsevišķām klientu grupām (kuras raksturo kopīgas iezīmes zināšanu, pieredzes, finanšu stāvokļa u.c. aspektos). Izplatītājs atsevišķi nolemj, kuri produkti tiks darīti pieejami (pārdoti) esošajiem vai iespējamajiem klientiem pēc to iniciatīvas, sniedzot rīkojumu izpildes pakalpojumus bez ieguldījumu konsultācijas vai aktīvas pārdošanas, ņemot vērā, ka šādās situācijās pieejamās informācijas par klientu līmenis ir ļoti ierobežots.

24. Ja, pamatojoties uz visu informāciju un datiem, kas ir izplatītāja rīcībā un kas ir apkopoti, izmantojot ieguldījumu pakalpojumus vai blakuspakalpojumus, vai iegūti no izstrādātāja vai citiem avotiem (t.i., kādi produkti tiks piedāvāti, kam tie tiks piedāvāti un ar kādu ieguldījumu pakalpojumu starpniecību tie tiks piedāvāti), izplatītājs secina, ka konkrētais ieguldījumu produkts nekad neatbildīs esošo vai iespējamo klientu vajadzībām un īpašībām, tas netiek iekļauts izplatāmo produktu klāstā.

25. Izplatītāja pienākums identificēt faktisko mērķtirgu un nodrošināt, ka ieguldījumu produkts tiek izplatīts saskaņā ar faktisko mērķtirgu, neietekmē izplatītāja pienākumu vērtēt produkta piemērotību vai atbilstību konkrētam klientam. Produkta mērķtirgus identificēšana tiek veikta papildus šādai novērtēšanai un pirms tās. Produkta mērķtirgus un saistītās izplatīšanas stratēģijas identificēšanas mērķis ir nodrošināt, lai ieguldījumu produkts nonāktu pie tādiem klientiem, kuru vajadzībām, īpašībām un mērķiem tas tika veidots, nevis pie citas klientu grupas, kurai ieguldījumu produkts neatbilst.

26. Izplatītājs izmanto šo noteikumu 11. punktā noteikto kategoriju sarakstu kā pamatu savu produktu mērķtirgus identificēšanai. Izplatītājs mērķtirgu definē daudz konkrētāk nekā produkta izstrādātājs, ņemot vērā to klientu veidu, kuriem tas sniedz ieguldījumu pakalpojumus, ieguldījumu produkta būtību un sniegtā ieguldījumu pakalpojuma veidu.

27. Izplatītājs identificē faktisko mērķtirgu, ņemot vērā izstrādātāja noteiktā potenciālā mērķtirgus robežvērtības un pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju un zināšanām par saviem klientiem vai iespējamajiem klientiem un uz citu no izstrādātāja saņemto informāciju (ja tāda ir) vai informāciju, kuru izplatītājs ir ieguvis pats, veicot dokumentu izpēti (īpaši gadījumos, kad izplatītājs ir jauna sabiedrība, kurai vēl nav pietiekami daudz faktiskās informācijas par saviem klientiem). Izplatītājs izmanto izstrādātāja vispārīgā mērķtirgus novērtējumu kopā ar esošo informāciju par saviem klientiem vai iespējamajiem klientiem, lai identificētu produkta mērķtirgu, kas ir tādu klientu grupa, kuriem tas faktiski plāno piedāvāt produktu, sniedzot savus pakalpojumus.

28. Lai precizētu faktisko mērķtirgu, izplatītājs rūpīgi analizē savu klientu vai iespējamo klientu īpašības. Izplatītājs izmanto jebkuru informāciju un datus, kuri ir saprātīgi noderīgi un šim mērķim pieejami, kuri ir izplatītāja rīcībā (piemēram, izplatītājam, kas ir kredītiestāde, ir klienti – noguldītāji, kuriem kredītiestāde plāno piedāvāt ieguldījumu pakalpojumus) vai kuri ir iegūti no citiem avotiem, tai skaitā (bet ne tikai) saistībā ar ieguldījumu pakalpojumu vai blakuspakalpojumu sniegšanu.

29. Pārskatot izstrādātāja definēto mērķtirgu, izplatītājs nenovirzās no tā pamatlēmumiem attiecībā uz mērķtirgu. Izplatītājs izvērtē, kā izstrādātāja definētais mērķtirgus atbilst izplatītāja klientu bāzei. Šajā nolūkā izplatītājs paredz īpašu procesu, kuram piemēro proporcionalitātes principu: izplatītājs detalizētāk vērtē un vajadzības gadījumā precizē izstrādātāja mērķtirgu attiecībā uz sarežģītākiem un riskantākiem produktiem un mazāk detalizēti – attiecībā uz vienkāršākiem, izplatītākiem produktiem. Ja šā procesa rezultātā izplatītājs nonāk pie slēdziena, ka izstrādātāja mērķtirgus nav jāprecizē, izplatītājs izmanto izstrādātāja mērķtirgu bez izmaiņām.

30. Izplatītājs veic mērķtirgus novērtējumu pēc tam, kad izstrādātājs to ir informējis par savu mērķtirgu. Atsevišķos gadījumos, piemēram, situācijās, kad izstrādātājs un izplatītājs izstrādā kopīgu mērķtirgus standartu produktiem, pieļaujams, ka gan izstrādātājs, gan izplatītājs definē mērķtirgu vienlaikus, iekļaujot iespējamos pārbaudes un precizēšanas procesus. Visos gadījumos gan izstrādātājs, gan izplatītājs ir atbildīgs par savu pienākumu izpildi mērķtirgu identificēšanā.

31. Definējot savu izplatāmo produktu klāstu, izplatītājs pievērš īpašu uzmanību situācijām, kurās tas nespēj veikt rūpīgu mērķtirgus novērtējumu, pamatojoties uz sniegto pakalpojumu veidu (piemēram, sniedzot rīkojumu izpildes pakalpojumu bez ieguldījumu konsultācijas (ar atbilstības testu) vai tikai rīkojumu izpildes režīmā (execution only)). Izplatītājs pievērš lielāku uzmanību sarežģītiem vai riskantiem produktiem vai produktiem ar citām būtiskām pazīmēm (piemēram, nelikvīdiem vai inovatīviem produktiem), kā arī situācijām, kad iespējams interešu konflikts (piemēram, produktiem, kurus emitējusi pati sabiedrība vai sabiedrības grupas uzņēmums). Minētajos apstākļos izplatītājs ņem vērā visu būtisko informāciju, ko sniedzis produkta izstrādātājs, gan attiecībā uz mērķtirgu, gan uz izplatīšanas stratēģiju.

32. Izplatītājs veic mērķtirgus novērtējumu pareizi un samērīgi, ņemot vērā ieguldījumu produkta būtību saskaņā ar šo noteikumu 14.–17. punktā izklāstīto un ieguldījumu pakalpojumu veidus, kurus sabiedrība piedāvā.

33. Identificējot mērķtirgu, izplatītājs ņem vērā šādus faktorus:

33.1. faktiskā mērķtirgus ex-ante novērtējumu ietekmē sniegtie pakalpojumi, jo tā detalizācija ir atkarīga no informācijas pieejamības par klientu, sniegtā pakalpojuma un ar to saistītajām prasībām (piemēram, ieguldījumu konsultācijas un portfeļa pārvaldības pakalpojuma laikā par klientiem pieejamā informācija ir plašāka, nekā sniedzot citus pakalpojumus);

33.2. mērķtirgus novērtējums ietekmē lēmumu par klientam piedāvāto pakalpojumu, ņemot vērā produkta būtību un identificēto mērķa klientu apstākļus un vajadzības, kā arī atšķirīgu ieguldītāju aizsardzības līmeni dažādiem ieguldījumu pakalpojumiem atkarībā no noteikumiem, kas piemērojami pārdošanas vietā. Piemēram, ieguldījumu konsultāciju un portfeļa pārvaldības pakalpojumi ļauj nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni ieguldītājiem, salīdzinot ar citiem pakalpojumiem, kurus sniedz, novērtējot tikai produkta atbilstību klientam vai tikai rīkojumu izpildes režīmā (execution only).

34. Definējot izplatāmo produktu klāstu, izplatītājs pievērš īpašu uzmanību situācijām, kurās tas nespēj veikt rūpīgu mērķtirgu novērtējumu, pamatojoties uz sniegto pakalpojumu veidu. Kad izplatītājs sniedz tikai rīkojumu izpildes pakalpojumus ar atbilstības novērtējumu (piemēram, izmantojot brokeru pakalpojumu platformu), tas ņem vērā, ka faktiskā mērķtirgus novērtējums var aprobežoties tikai ar vienu kategoriju – klienta zināšanām un pieredzi (sk. šo noteikumu 11.2. punktu). Savukārt, ja tas sniedz rīkojumu izpildes pakalpojumus attiecībā uz vienkāršiem finanšu instrumentiem tikai rīkojumu izpildes režīmā (execution only), klienta zināšanu un pieredzes novērtējums nav jāveic. Šajos gadījumos izplatītājs lielāku uzmanību pievērš izstrādātāja ieteiktajai izplatīšanas stratēģijai vai citai saistošai informācijai no citiem avotiem.

35. Šo noteikumu 34. punktā minētais ir īpaši jāievēro attiecībā uz sarežģītiem un riskantiem produktiem vai produktiem ar citām specifiskām pazīmēm (piemēram, inovatīviem produktiem), kā arī iespējama interešu konflikta gadījumā (piemēram, saistībā ar produktiem, kurus emitējusi sabiedrība vai tās grupas uzņēmums, vai gadījumā, kad izplatītājs saņem pamudinājumu no trešajām personām par produkta izplatīšanu). Šādos apstākļos ir svarīgi, lai izplatītājs ņemtu vērā visu būtisko produkta izstrādātāja sniegto informāciju gan attiecībā uz potenciālo mērķtirgu, gan uz izplatīšanas stratēģiju. Piemēram, ja produkta izstrādātāja mērķtirgus aprakstā norādītas īpašas pazīmes, ka klientam jābūt ne tikai ar specifiskām zināšanām un pieredzi, bet arī ar noteiktu finanšu stāvokli, kā arī norādīti specifiski mērķi vai vajadzības, izplatītājam, kurš piedāvā tikai rīkojumu izpildes pakalpojumu bez piemērotības vērtēšanas, jāīsteno piesardzīga pieeja, neiekļaujot šo ieguldījumu produktu savā izplatāmo produktu klāstā.

36. Ja par klientu pieejamā informācija nav pietiekama, lai nodrošinātu pilnīgu mērķtirgus novērtējumu (piemēram, ja izplatītājs veic tikai šo noteikumu 3.3.1. punktā minētās darbības, izmantojot trešo pušu tirdzniecības platformas), izplatītājs ir tiesīgs pieņemt lēmumu ļaut klientam rīkoties, ja tas nav saņēmis ieguldījumu konsultāciju, iepriekš brīdinot klientu, ka sabiedrība nevar novērtēt, vai šādi produkti ir pilnībā piemēroti klientam.

37. Ja sabiedrība plāno veikt ieguldījumu produktu aktīvu izplatīšanu (veikt šo noteikumu 3.3.2.–3.3.7. punktā minētās darbības) vai apsver iespēju iekļaut tos klientu individuālajos portfeļos, ko tā pārvalda, sabiedrība vienmēr veic produkta mērķtirgus novērtējumu.

38. Izplatītājs izstrādā savu ieguldījumu produkta izplatīšanas stratēģiju, ņemot vērā izstrādātāja definēto izplatīšanas stratēģiju, savu klientu bāzi un sniegto pakalpojumu veidu, ieskaitot gadījumus, kad produkta izstrādātājs nav MiFID II subjekts, kuram tādējādi nav pienākuma noteikt izplatīšanas stratēģiju.

39. Ņemot vērā izstrādātāja ieteikto izplatīšanas stratēģiju, izplatītājs ievēro piesardzīgu pieeju, sniedzot tādus ieguldījumu pakalpojumus, kas nodrošina ieguldītājiem augstāku aizsardzības līmeni. Ja izstrādātājs uzskata, ka konkrētā produkta pazīmes ir atbilstošas izplatīšanas stratēģijai, izmantojot pakalpojumus bez ieguldījumu konsultāciju sniegšanas, izplatītājs ir tiesīgs nolemt, ka tā esošo vai iespējamo klientu īpašības (piemēram, ļoti ierobežotas zināšanas un pieredzes trūkums par ieguldījumiem šāda veida produktos, nestabils finanšu stāvoklis un ļoti īsa termiņa mērķi) ir tādas, lai piemērotākā izvēle klientu interešu nodrošināšanai būtu ieguldījumu konsultācijas.

40. Noteiktos apstākļos izplatītājs ir tiesīgs īstenot arī mazāk piesardzīgu pieeju attiecībā uz izstrādātāja definēto izplatīšanas stratēģiju, tostarp, ja izstrādātājs uzskata, ka konkrētais ieguldījumu produkts tā specifisko pazīmju dēļ ir jāpiedāvā, sniedzot tikai ieguldījumu konsultācijas, izplatītājs tomēr var darīt minēto produktu pieejamu kā rīkojumu izpildes pakalpojumu īpašam klientu segmentam. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas izplatītājs veic produktu pazīmju un mērķa klientu rūpīgu analīzi. Turklāt izplatītājam par šo lēmumu ir jāpaziņo izstrādātājam tad, kad izplatītājs izpilda savu pienākumu sniegt izstrādātājam pārdošanas datus izstrādātāja produkta pārvaldības procesa ietvaros, tostarp, lai izvēlētos piemērotus izplatītājus (kā aprakstīts šo noteikumu 14. un 15. punktā).

41. Sniedzot klientiem portfeļa pārvaldības pakalpojumu vai ieguldījumu konsultācijas portfeļa stratēģijas ietvaros, izplatītājs ir tiesīgs izmantot ieguldījumu produktu klienta portfeļa diversifikācijai un riska ierobežošanai. Šajā gadījumā izplatītājs ir tiesīgs pārdot ieguldījumu produktu ārpus produkta mērķtirgus, ja portfelis kopumā vai finanšu instruments kopā ar risku ierobežojošo finanšu instrumentu ir piemērots klienta interesēm.

42. Izplatītāja veiktā mērķtirgus identificēšana neietekmē piemērotības novērtēšanas procesu. Atsevišķos gadījumos izplatītājs ir tiesīgs pieļaut novirzes attiecībā uz konkrēta klienta piemērotību identificētajam mērķtirgum, ja ieteiktais vai pārdotais produkts atzīts par klientam piemērotu, ņemot vērā portfeli kopumā, un ja tiek ievērotas visas citas piemērojamās tiesību aktu prasības (tostarp attiecībā uz informācijas atklāšanu, interešu konfliktu identificēšanu un pārvaldīšanu, darbinieku atalgojumu un pamudinājumiem).

43. Izplatītājam nav pienākums ziņot izstrādātājam par produkta pārdošanu ārpus izstrādātāja identificētā mērķtirgus (turpmāk – ārpus mērķtirgus), ja klients iegādājas produktu diversifikācijas un riska ierobežošanas nolūkā un ja pārdotais produkts ir klientam piemērots, ņemot vērā klienta kopējo portfeli vai ierobežoto risku.

44. Izplatītājam vienmēr ir pienākums ziņot izstrādātājam par produkta izplatīšanu tādiem klientiem, kurus izstrādātājs definējis kā neatbilstīgus gala klientus (turpmāk – pārdošana negatīvajā mērķtirgū), pat ja klients iegādājas produktu diversifikācijas vai riska ierobežošanas nolūkā. Līdzīga informācija ir jāatklāj arī attiecīgajam klientam. Pārdošana negatīvajā mērķtirgū, tostarp diversifikācijas nolūkā, ir pieļaujama tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos (sk. arī šo noteikumu 52.–59. punktu).

45. Ievērojot Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas un 133.¹⁶ un 133.¹⁷ panta prasības, izstrādātājs un izplatītājs regulāri izvērtē, vai produkti joprojām atbilst identificētā mērķtirgus vajadzībām, īpašībām un mērķiem un vai paredzētā izplatīšanas stratēģija joprojām ir piemērota, un apsver vajadzīgās informācijas apkopošanu nepieciešamajā apjomā un veidā, ievērojot samērīguma principu. Attiecīgā informācija ietver, piemēram, datus par izmantotajiem izplatīšanas kanāliem, par ārpus mērķtirgus veiktās pārdošanas proporciju, kopsavilkuma informāciju par klientu veidiem, kopsavilkumu par saņemtajām sūdzībām un izstrādātāja ierosinātajām klientu aptaujām. Šāda informācija tiek sniegta apkopotā veidā bez pārlieku lielas detalizācijas (piemēram, par katru instrumentu vai par katru pārdošanu).

46. Lai veicinātu produktu pārskatīšanas procesu, izplatītāji sniedz produktu izstrādātājiem datus par pārdošanu un citu būtisku informāciju. Šī informācija ietver datus par, iespējams, nepareizi identificētu konkrēta produkta mērķtirgu vai informāciju, ka šis ieguldījumu produkts vai pakalpojums vairs neatbilst identificētā mērķtirgus apstākļiem, piemēram, ja ieguldījumu produkts ir kļuvis nelikvīds vai ļoti svārstīgs saistībā ar izmaiņām tirgū. Uz jebkādu šādu informāciju attiecas proporcionalitātes princips, un tā tiek sniegta apkopotā veidā bez pārlieku lielas detalizācijas (piemēram, par katru instrumentu vai katru pārdošanu). Specifiskā informācija par katru instrumentu ir jāsniedz gadījumos, kad tā ir īpaši būtiska (piemēram, ja izplatītājs secina, ka konkrētā produkta mērķtirgus nebija noteikts pareizi).

47. Izplatītājs saglabā un sniedz izstrādātājam informāciju par produktu pārdošanu ārpus mērķtirgus (tostarp par pārdošanu negatīvajā mērķtirgū), ņemot vērā šo noteikumu 43. punktā minētos izņēmumus, kā arī pēc izstrādātāja pieprasījuma pamato savu lēmumu par produktu pārdošanu ārpus mērķtirgus vai informāciju par izstrādātāja ieteikto izplatīšanas stratēģijas paplašināšanu.

48. Sabiedrība, kas izplata produktus, kurus izstrādājusi iestāde, kas nav MiFID II subjekts, ievēro piesardzību, lai nodrošinātu atbilstošu pakalpojumu un aizsardzības līmeni saviem klientiem, salīdzinot ar situāciju, kad ieguldījumu produkts ir izveidots saskaņā ar MiFID II produktu pārvaldības prasībām.

49. Ja ieguldījumu produkts nav izveidots saskaņā ar MiFID II produktu pārvaldības prasībām:

49.1. attiecībā uz mērķtirgus identificēšanu: izplatītājs nosaka mērķtirgu arī tad, kad izstrādātājs mērķtirgu nav definējis, kā tas noteikts Likuma 133.¹⁷ panta pirmajā daļā (sk. šo noteikumu 26. punktu). Ja izplatītājs nesaņem mērķtirgus aprakstu no izstrādātāja vai informāciju par produkta apstiprināšanas procesu, tas atbilstoši, samērīgi un patstāvīgi definē mērķtirgu (sk. šo noteikumu 14. punktu);

49.2. attiecībā uz informācijas apkopošanas procesu: izplatītājs veic visus saprātīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka produkti, ko tas iegūst no izstrādātāja, tiek izplatīti atbilstoši mērķtirgus īpašībām, mērķiem un vajadzībām saskaņā ar Likuma 133.¹⁷ panta otrās daļas prasībām. Ja visa attiecīgā informācija par produktu nav publiski pieejama (piemēram, izmantojot PRIIP pamatinformāciju ieguldītājiem vai prospektu), saprātīgie pasākumi iekļauj arī vienošanos ar izstrādātāju par visas attiecīgās informācijas, kas ļautu izplatītājam novērtēt savu mērķtirgu, saņemšanu. Izplatītājs ir tiesīgs izmantot publiski pieejamo informāciju par produktu, ja tā ir skaidra, uzticama un sagatavota atbilstoši normatīvajām prasībām, piemēram, informāciju, kas atklāta saskaņā ar tiesību aktiem, kuri ir līdzvērtīgi Prospektu direktīvas 2003/73/EK¹, Pārredzamības direktīvas 2013/50/ES², PVKIU direktīvas 2014/91/ES³ un AIFPD direktīvas 2011/61/ES⁴ prasībām.

50. Šo noteikumu 49. punktā minētais pienākums attiecas uz produktiem, kurus pārdod sākotnējā izvietošanā un otrreizējā tirgū, un tas ir piemērojams samērīgi atkarībā no publiski pieejamās informācijas apjoma un produkta sarežģītības. Tādējādi saistībā ar informācijas par vienkāršākiem un izplatītākiem produktiem, piemēram, parastajām akcijām, iegūšanu nav jāslēdz vienošanās ar izstrādātāju, bet to var iegūt no informācijas, kas tiek publiskota saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, avotiem.

51. Ja sabiedrība nespēj pildīt savus pienākumus kā produktu izplatītājs, jo nekādā veidā nevar iegūt pietiekamu informāciju par produktiem, kurus izstrādājusi iestāde, kas nav MiFID II subjekts, tā neiekļauj šādus produktus savā izplatāmo produktu klāstā.

52. Sabiedrība, ievērojot Likuma 133.¹⁶ panta devītās daļas un 133.¹⁷ panta otrās daļas prasības, izvērtē, kādiem gala klientiem ieguldījumu produkts var neatbilst (nosaka produkta negatīvo mērķtirgu), piemērojot tās pašas kategorijas un principus, kas minēti šo noteikumu 7.–13. punktā un 26.–31. punktā. Izstrādātājs, kuram nav tiešu attiecību ar gala klientiem, identificē negatīvo mērķtirgu uz teorētiska pamata, proti, vispārīgi vērtējot, kā konkrētā produkta specifika varētu neatbilst noteiktām ieguldītāju grupām. Izplatītājs, ņemot vērā izstrādātāja vispārīgo negatīvo mērķtirgu, kā arī informāciju par savu klientu bāzi, precīzi identificē klientu grupu vai pakalpojumu, kam konkrētais ieguldījumu produkts nav paredzēts izplatīšanai.

53. Dažas no īpašībām, kas izmantotas izstrādātāja un izplatītāja veiktajam mērķtirgus novērtējumam, automātiski parāda pretējas īpašības, kas piemīt ieguldītājiem, kuriem ieguldījumu produkts nav atbilstīgs (piemēram, ja ieguldījumu produkts ir paredzēts ieguldījumu mērķim "spekulācija", tas vienlaikus nebūs piemērots mērķim "ar zemu risku"). Šajā gadījumā sabiedrība ir tiesīga definēt negatīvo mērķtirgu, paziņojot, ka ieguldījumu produkts vai pakalpojums neatbilst nevienam klientam, kurš ir ārpus pozitīvā mērķtirgus.

54. Nosakot negatīvo mērķtirgu, sabiedrība piemēro proporcionalitātes principu: informācijas detalizācija ir atkarīga no produkta būtības, tā sarežģītības vai riska un ienesīguma profila. Jāņem vērā, ka vienkāršam un izplatītam produktam, visticamāk, būs mazāka vai pat nulles to iespējamo ieguldītāju grupa, kuriem tas nebūs atbilstīgs, savukārt sarežģītākam produktam to klientu grupa, kuriem finanšu instruments nav atbilstīgs, būs lielāka.

55. Ir iespējama situācija, kad produkts tiek pārdots ārpus mērķtirgus, ja ir izpildītas visas citas tiesību aktu prasības (tostarp par informācijas atklāšanu, piemērotību vai atbilstību, interešu konflikta identificēšanu un pārvaldību). Šajos gadījumos sabiedrība to pienācīgi pamato ar konkrētā gadījuma individuālajiem faktiem, dokumentējot novirzes iemeslu, un, kad nepieciešams, norāda to klientam sniedzamā paziņojumā par produkta piemērotību (ieguldījumu konsultācijas gadījumā).

56. Sabiedrība nodrošina, ka gadījumi, kad produkts tiek pārdots ieguldītājiem no negatīvā mērķtirgus, ir reti un šīs novirzes pamatojums ir nozīmīgs un daudz būtiskāks nekā pamatojums pārdošanai ārpus pozitīvā mērķtirgus.

57. Gadījumos, kad sabiedrības izplatāmo produktu pārdošana ārpus mērķtirgus, piemēram, rīkojumu izpildes platformās, notiek bez ieguldījumu konsultācijas un jebkādas sabiedrības ietekmes uz ieguldītāja lēmumu un sabiedrībai nav pietiekamas informācijas, lai veiktu pilnīgu novērtējumu tam, vai klients iekļaujas mērķtirgū, produkta pārvaldības ietvaros sabiedrība laikus (ex-ante) analizē aprakstīto situāciju un pieņem lēmumu par atbilstošu rīcību, tai skaitā informē darbiniekus par vadības līmenī definēto pieeju un nodrošina tās izpildi, ņemot vērā produktu būtību, sarežģītību, risku, iespējamo interešu konfliktu (piemēram, kad iestāde izvieto savas grupas uzņēmuma izstrādāto produktu), kā arī sabiedrības darbības modeli. Piemēram, sabiedrība ir tiesīga apsvērt iespēju neļaut klientiem rīkoties, ja tie ietilpst izplatāmā produkta negatīvajā mērķtirgū, savukārt ļaut citiem klientiem veikt darījumus ar produktu, kas ir ārpus mērķtirgus, bet neietilpst negatīvajā mērķtirgū.

58. Ja izplatītājam kļūst zināms, ka konkrēta produkta pārdošana ārpus ex-ante identificētā mērķtirgus ir kļuvusi par nozīmīgu parādību, piemēram, analizējot klientu sūdzības vai iesaistīto klientu skaitu, izplatītājs ņem vērā šādu informāciju izplatāmo produktu un saistīto pakalpojumu periodiskās pārskatīšanas laikā. Šādos gadījumos izplatītājs ir tiesīgs izdarīt secinājumu, ka sākotnēji identificētais mērķtirgus vai izplatīšanas stratēģija nav bijusi pareiza un ir jāpārskata.

59. Izplatītājs paziņo izstrādātājam par novirzēm no mērķtirgus (ārpus mērķtirgus vai negatīvajā mērķtirgū), kas ir saistītas ar izstrādātāja veikto produkta pārvaldības procesu (īpaši tām, kas atkārtojas), ņemot vērā šo noteikumu 43. punktā minētos izņēmumus.

Profesionāli klienti un tiesīgie darījumu partneri kā daļa no starpniecības ķēdes

60. Sabiedrība piemēro Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasības par produktu pārvaldību neatkarīgi no klienta veida (privāts klients, profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris). Savukārt Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas 2. punktā un 128. panta 1.¹ un 1.² daļā ir precizēts, ka vērā ņemamais klients ir gala klients, kas iegādājas ieguldījumu produktu. Sabiedrībai nav jādefinē mērķtirgus attiecībā uz citām sabiedrībām (profesionāliem klientiem un tiesīgajiem darījumu partneriem), kas ir starpnieki produkta izplatīšanas ķēdē. Sabiedrība nosaka produkta mērķtirgu, ņemot vērā gala klientu (kas ir starpniecības ķēdes pēdējais klients), un norāda to šo noteikumu 11.1. punktā minētajā klientu kategorijā.

61. Ja profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris iegādājas produktu, lai to pārdotu citiem klientiem, rīkojoties kā starpnieks produkta izplatīšanas ķēdē, tas nav uzskatāms par gala klientu. Šādā gadījumā profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris tiek uzskatīts par izplatītāju, kam tiek piemērotas atbilstošas produktu pārvaldības prasības. Piemēram, ja sabiedrība pārdod produktu tiesīgajiem darījumu partneriem, kuri to iegādājas, lai izplatītu to tālāk profesionāliem vai privātiem klientiem, tiesīgais darījumu partneris atkārtoti vērtē attiecīgo mērķtirgu kā produkta izplatītājs. Ja tiesīgais darījumu partneris veic izmaiņas ieguldījumu produktā pirms tā tālākas izplatīšanas, tas tiek uzskatīts gan par produkta izstrādātāju, gan par izplatītāju.

Profesionāli klienti un tiesīgie darījumu partneri kā gala klienti

62. Piemērojot Likuma 126.² panta četrpadsmito daļu, ir pieļaujami zināmi pieņēmumi attiecībā uz profesionālu klientu un tiesīgo darījumu partneru zināšanām, pieredzi un spēju uzņemties risku saistībā ar ieguldījumu, jo šai klientu kategorijai Likumā ir paredzēts zemāks aizsardzības līmenis nekā privātiem klientiem. Attiecīgi, novērtējot konkrētam produktam piemēroto mērķtirgu, sabiedrība, kas izstrādā vai izplata ieguldījumu produktu, apsver klientam piemēroto kategoriju un to, vai šis apstāklis ļauj tai izdarīt pieņēmumus par gala klientu zināšanām un pieredzi.

63. Identificējot mērķtirgu attiecībā uz gala klientu zināšanu un pieredzes profilu, sabiedrība apsver atšķirības starp privātiem un profesionāliem klientiem un profesionālu klientu kategorijā – starp profesionāliem klientiem, kuri par tādiem ir atzīti pēc klienta iniciatīvas atbilstoši Likuma 124.¹ panta piektajai daļai, un profesionāliem klientiem, kuriem statuss ir piešķirts saskaņā ar Likuma 124.¹ panta otro daļu (profesionāli per se).

64. Attiecībā uz vienkāršākiem un izplatītākiem produktiem (piemēram, PVKIU ieguldījumu fondu daļas vai regulētajā tirgū kotētas akcijas) mērķtirgus ir plaši definējams, iekļaujot gan privātos, gan profesionālos klientus. Sabiedrība ir tiesīga pēc noklusējuma uzskatīt, ka šādu produktu mērķtirgus ietver visu veidu profesionālos klientus. Savukārt produktiem ar sarežģītu riska profilu mērķtirgus definējams daudz šaurāk. Piemēram, iespējami konvertējamu obligāciju (CoCos) mērķtirgu var veidot profesionāli klienti per se vai profesionāli klienti, kuri par tādiem ir atzīti pēc klienta iniciatīvas un kuri saprot ar šādiem produktiem saistītos specifiskos riskus.

65. Likuma 124.² pants paredz, ka tiesīgie darījumu partneri ir vispieredzējušākā ieguldītāju grupa, kurai ir piemērojams viszemākais aizsardzības līmenis. Tomēr saskaņā ar Likuma 124.² panta 2.¹ daļas prasībām sabiedrībai, izplatot ieguldījumu produktus tiesīgajiem darījumu partneriem, ir pienākums nodrošināt, ka tā rīkojas godīgi, taisnīgi un profesionāli, sniedzot tiem patiesu un skaidru informāciju, kas nav maldinoša. Turklāt Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasības par produktu pārvaldību ir jāievēro neatkarīgi no klientam piešķirtā statusa.

66. Gadījumos, kad gala klientu mērķtirgus aptver tikai tiesīgos darījumu partnerus, sabiedrība ir tiesīga kopējā vērtējumā norādīt ierobežotu informāciju, paļaujoties, ka tiesīgie darījumu partneri precīzi izprot tirgus vidi, komerciālo dzīvotspēju un citus galvenos faktorus un riskus, kas saistīti ar konkrēto ieguldījumu lēmumu.

67. Šo noteikumu prasības neattiecas uz produktiem, kas izstrādāti un izplatīti pirms Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija).

68. Uz produktiem, kas izstrādāti pirms Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija), bet izplatīti ieguldītājiem pēc Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija), attiecas produktu pārvaldības prasības, kas piemērojamas izplatītājiem, īpaši prasība identificēt jebkura ieguldījumu produkta mērķtirgu. Šādā situācijā izplatītājs rīkojas tā, it kā izstrādātājs būtu iestāde, uz kuru neattiecas MiFID II produktu pārvaldības prasības. Ja izstrādātājs brīvprātīgi vai saskaņā ar sadarbības līgumu ar izplatītājiem ir identificējis mērķtirgu atbilstoši šiem noteikumiem, izplatītājs pēc tā kritiskas pārskatīšanas ir tiesīgs paļauties uz šo mērķtirgus identifikāciju.

69. Izstrādātājs pārskata šo noteikumu 68. punktā minēto produktu mērķtirgu ne vēlāk kā pēc nākamā produkta izvērtēšanas procesa cikla, kas tiks veikts saskaņā ar Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasībām.

70. Ar šo noteikumu spēkā stāšanos spēku zaudē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 28. augusta normatīvie noteikumi Nr. 139 "Normatīvie noteikumi par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām".

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2018. gada 5. februāra pamatnostādnēm Nr. ESMA35-43-620 "Pamatnostādnes par FITD II produktu pārvaldības prasībām".

Noteikumu piemērošanai praksē izmanto Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2017. gada 24. maijā publicētā gala ziņojuma par pamatnostādnēm Nr. ESMA35-43-620 (Final Report on Guidelines on MiFID II product governance requirements, pieejams angļu valodā) V pielikumā norādītos ilustratīvos piemērus par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām. Piemēru saraksts netiek uzskatīts par noteikumu sastāvdaļu un nav pilnīgs.