Darbības ar dokumentu

1979. GADA KONVENCIJAS PAR ROBEŽŠĶĒRSOJOŠO GAISA PIESĀRŅOJUMU LIELOS ATTĀLUMOS PROTOKOLS PAR NOTURĪGAJIEM ORGANISKAJIEM PIESĀRŅOTĀJIEM

Puses:

apņēmušās īstenot Konvenciju par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos;

atzīdamas, ka daudzu noturīgo organisko piesārņotāju emisija pārvietojas pāri valstu robežām un veido nosēdumus Eiropā, Ziemeļamerikā un Arktikā tālu no to rašanās vietām un ka atmosfēra ir galvenais pārneses ceļš;

apzinoties, ka noturīgie organiskie piesārņotāji dabiskos apstākļos ir noturīgi pret noārdīšanos un ar tiem saistīta nelabvēlīga ietekme uz cilvēku veselību un vidi;

norūpējušās par to, ka noturīgie organiskie piesārņotāji var akumulēties augšējos trofiskajos līmeņos tādās koncentrācijās, kas var ietekmēt savvaļas dzīvnieku un cilvēku veselību;

atzīstot, ka, palielinoties noturīgo organisko piesārņotāju koncentrācijai katrā barības ķēdes posmā, sevišķi apdraudētas ir arktiskās ekosistēmas, jo īpaši to vietējie iedzīvotāji, kuri uzturā lieto Arktikas zivis un zīdītājus;

zinot, ka noturīgo organisko piesārņotāju emisijas ierobežošanas pasākumi dotu ieguldījumu arī vides un cilvēka veselības aizsardzībā apgabalos, kas atrodas ārpus Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas reģiona, arī Arktikā un starptautiskajos ūdeņos;

apņēmušās veikt pasākumus, lai prognozētu, novērstu vai samazinātu noturīgo organisko piesārņotāju emisiju, ņemot vērā Riodežaneiro Deklarācijas par vidi emisijas kvotu tirdzniecības;

vēlreiz apstiprinot, ka valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu un starptautisko tiesību principiem ir suverēnas tiesības izmantot savus resursus saskaņā ar attiecīgo valstu vides un attīstības politiku un ir pienākums nodrošināt, ka darbības to jurisdikcijā vai kontrolē neizraisa postījumus videi citas valsts teritorijā vai platībās, kas atrodas ārpus valsts jurisdikcijas robežām;

ievērojot rīcības nepieciešamību globālā līmenī attiecībā uz noturīgajiem organiskiem piesārņotājiem un atgādinot, kāda nozīme Rīcības programmas 21.gadsimtam 9.nodaļā ir paredzēta reģionālajiem līgumiem robežšķērsojošā gaisa piesārņojuma samazināšanā globālā mērogā un īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas Komisijai, daloties savā reģionālajā pieredzē ar citiem pasaules reģioniem;

atzīdamas, ka darbojas subreģionāli, reģionāli un globāli režīmi, starp tiem arī starptautiskie dokumenti, kas regulē bīstamo atkritumu pārvaldību, to pārrobežu transportu un galīgo apstrādi, it īpaši Bāzeles konvencija par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi;

ievērodamas, ka dominējošie gaisa piesārņojuma avoti, kas veicina noturīgo organisko piesārņotāju uzkrāšanos, ir noteiktu pesticīdu izmantošana, noteiktu ķimikāliju ražošana un izmantošana un neparedzēta noteiktu vielu veidošanās atkritumu sadedzināšanas, degšanas, metālu ražošanas un mobilo avotu darbības procesā;

zinot, ka ir pieejamas metodes un pārvaldības prakse noturīgo organisko piesārņotāju emisijas samazināšanai atmosfērā;

apzinoties rentablas reģionālās pieejas nepieciešamību gaisa piesārņojuma apkarošanā;

ievērojot privātā un nevalstiskā sektora zināšanas par sekām, kas saistītas ar noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, iespējamajām alternatīvām un samazināšanas metodēm, un minēto sektoru nozīmi noturīgo organisko piesārņotāju emisijas samazināšanas veicināšanā;

paturot prātā, ka pasākumi, kas tiek īstenoti, lai samazinātu noturīgo organisko piesārņotāju emisiju, nedrīkst radīt iemeslus patvaļīgai vai neattaisnojamai diskriminācijai vai starptautiskās konkurences un tirdzniecības slēptas formas ierobežojumiem;

ņemot vērā zinātniskos un tehniskos datus par emisiju, atmosfēras procesiem un noturīgo organisko piesārņotāju ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, kā arī datus par emisijas samazināšanas izmaksām un atzīstot nepieciešamību turpināt zinātnisku un tehnisku sadarbību, lai veicinātu izpratni par šīm problēmām;

atzīstot pasākumus attiecībā uz noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, kurus jau īstenojušas dažas dalībvalstis valsts līmenī vai saskaņā ar citām starptautiskajām konvencijām,

ir vienojušās:

1. pants

DEFINĪCIJAS

Šajā Protokolā:

1. "Konvencija" nozīmē Konvenciju par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos, kas pieņemta Ženēvā 1979.gada 13.novembrī.

2. "EMEP" nozīmē Kopējo programmu gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā.

3. "Izpildinstitūcija" nozīmē Konvencijas izpildinstitūciju, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas 10.panta 1.punktu.

4. "Komisija" nozīmē Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomiskā komisiju.

5. "Dalībvalsts", ja konteksts neprasa citādu apzīmējumu, nozīmē šā Protokola parakstītājas dalībvalstis.

6. "EMEP ģeogrāfiskais apgabals" nozīmē apgabalu, kas noteikts 1979.gada Konvencijas par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos Ženēvā 1984.gada 28.septembrī pieņemtā Protokola "Par Kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā (EMEP) ilgtermiņa finansēšanu" 1.panta 4.punktā.

7. "Noturīgie organiskie piesārņotāji" (NOP) nozīmē tās organiskās vielas, kurām: (i) piemīt toksiskas īpašības; (ii) ir stabilas; (iii) akumulējas bioloģiskās sistēmās; (iv) ir pakļautas robežšķērsojošai atmosfēras pārnesei un rada nosēdumus; un (v) var izraisīt nozīmīgas nelabvēlīgas sekas cilvēka veselībai vai videi šo vielu avotu tuvumā un tālāk no tiem.

8. "Viela" nozīmē atsevišķu ķīmisku savienojumu vai ķīmisko savienojumu rindu, kas veido īpašu grupu, tāpēc ka (a) tiem piemīt līdzīgas īpašības un tie kopā ir nokļuvuši vidē; vai (b) tie veido maisījumu, ko parasti pārdod kā atsevišķu izstrādājumu.

9. "Emisija" nozīmē vielu izplūdi atmosfērā no punktveida vai difūza avota.

10. "Stacionārs avots" nozīmē jebkuru stacionāru ēku, būvi, ierīci, ražošanas iekārtu vai iekārtu piederumus, kas tiešā vai netiešā veidā emitē vai var emitēt atmosfērā noturīgos organiskos piesārņotājus.

11. "Galveno stacionāro avota kategorija" nozīmē jebkuru stacionāru avotu kategoriju, kas ir minēta VIII pielikumā.

12. "Jauns stacionārs avots" nozīmē jebkuru stacionāru avotu, kas ir izveidojies vai kura būtiskas modifikācijas ir sākušās divus gadus pēc datuma, kad stājas spēkā: (i) šis Protokols vai (ii) labojums III vai VIII pielikumam, kur stacionārs avots kļūst par šā Protokola noteikumu subjektu, tikai pamatojoties uz šo pielikumu. Jautājums par to, vai kāda no modifikācijām ir vai nav nozīmīga, jāizlemj kompetentām valsts institūcijām, ņemot vērā modifikāciju radītos vidi aizsargājošos faktorus.

2. pants

MĒRĶIS

Šā protokola mērķis ir ierobežot, samazināt vai novērst noturīgo organisko piesārņotāju emisiju, izplūdi vai zudumus.

3. pants

PAMATPIENĀKUMI

1. Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 4.punktu paredzēti izņēmumi, katra no Dalībvalstīm īsteno efektīvus pasākumus:

(a) lai pārtrauktu I pielikumā minēto vielu ražošanu un izmantošanu saskaņā ar minētajā pielikumā norādītajām prasībām attiecībā uz īstenošanu;

(b) (i) lai nodrošinātu, ka, iznīcinot I pielikumā uzskaitītās vielas vai veicot to galīgo apstrādi, šāda iznīcināšana vai galīgā apstrāde ir veikta videi draudzīgā veidā, ievērojot atbilstošus subreģionālus, reģionālus un globālus režīmus, kas regulē darbības ar bīstamajiem atkritumiem un to galīgo apstrādi, it īpaši Bāzeles konvenciju par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi;

(ii) cenšoties nodrošināt, ka I pielikumā uzskaitīto vielu galīgā apstrāde tiek veikta valsts iekšienē, ievērojot atbilstošus ekoloģiskos apsvērumus;

(iii) lai nodrošinātu, ka I pielikumā minēto vielu pārrobežu pārvietošana tiek veikta videi draudzīgā veidā, ievērojot piemērojamus subreģionālus, reģionālus un globālus režīmus, kas regulē bīstamo atkritumu pārrobežu pārvietošanu, it sevišķi Bāzeles konvenciju par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi;

(c) lai ierobežotu II pielikumā minēto vielu izmantošanu pielikumā minētajiem mērķiem saskaņā ar tajā norādītajām prasībām attiecībā uz īstenošanu.

2. Prasības, kas norādītas 1.punkta (b) apakšpunktā, stājas spēkā attiecībā uz katru vielu no datuma, kad tiek pārtraukta konkrētās vielas ražošana vai izmantošana, pie kam no norādītajiem datumiem tiek piemērots vēlākais.

3. Vielām, kas minētas I, II un III pielikumā, katra no dalībvalstīm izstrādā atbilstošas stratēģijas, lai identificētu izstrādājumus, kas joprojām tiek izmantoti, un atkritumus, kas satur šādas vielas, un īsteno atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šādi atkritumi un šādi izstrādājumi, pēc tam, kad tie kļūst par atkritumiem, tiek iznīcinātas vai pakļautas galīgai apstrādei videi draudzīgā veidā.

4. 1. līdz 3.punktā termini "atkritumi", "galīgā apstrāde" un "videi draudzīgs" jāinterpretē atbilstoši šo terminu izmantošanai Bāzeles konvencijā par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi.

5. Katra dalībvalsts:

(a) izmantojot efektīvus pasākumus un atbilstoši katras dalībvalsts īpašajiem apstākļiem, samazina tās kopējās ikgadējās emisijas atmosfērā katrai no vielām, kas minētas III pielikumā, attiecībā pret emisiju bāzes gadā, kas noteikts saskaņā ar šo pielikumu;

(b) ne vēlāk kā tad, kad noteikts grafikos VI pielikumā, izmanto:

(i) labākās pieejamās metodes (ņemot vērā V pielikumu) katram jaunam stacionāram avotam, kas iekļauts galveno stacionāro avotu kategorijā un kam V pielikumā dotas labākās pieejamās metodes;

(ii) vismaz tikpat stingras kā IV pielikumā noteiktās robežvērtības katram jaunam stacionāram avotam, kas iekļauts šajā pielikumā minētajā avotu kategorijā, ievērojot V pielikuma nosacījumus. Dalībvalstis kā alternatīvu var izmantot atšķirīgas emisijas samazināšanas stratēģijas, kuras dod līdzīgu kopējo emisijas līmeni;

(iii) labākās pieejamās metodes (ņemot vērā V pielikumu) katram esošajam stacionāram avotam, kas iekļauts galveno stacionāro avotu kategorijā un kam V pielikumā noteiktas šādas metodes, tiktāl, cik tas ir tehniski un ekonomiski iespējams. Dalībvalstis kā alternatīvu var izmantot atšķirīgas emisijas samazināšanas stratēģijas, kuras dod līdzīgu kopējo emisijas līmeni.

(iv) vismaz tikpat stingras kā IV pielikumā noteiktās robežvērtības katram esošajam stacionāram avotam, kas iekļauts šajā pielikumā minētājā kategorijā, tiktāl, cik tas ir tehniski un ekonomiski iespējams. Dalībvalstis kā alternatīvu var izmantot atšķirīgas emisijas samazināšanas stratēģijas, kuras dod līdzīgu kopējo emisijas līmeni;

(v) efektīvus pasākumus emisijas samazināšanai no mobilajiem avotiem, ņemot vērā VII pielikumu.

6. Gadījumos, kad piesārņojuma avoti ir sadedzināšanas procesi dzīvojamā sektorā, saistības, kas noteiktas 5.punkta (b) apakšpunkta (i) un (iii) daļās, attiecas uz visiem šās kategorijas stacionārajiem avotiem kopā.

7. Ja dalībvalsts pēc 5.punkta (b) apakšpunkta piemērošanas nevar sasniegt 5.punkta (a) apakšpunktā noteiktās prasības attiecībā uz III pielikumā noteikto vielu, dalībvalsts jāatbrīvo no saistībām, kas par šo vielu minētas 5.punkta (a) apakšpunktā.

8. Katra dalībvalsts izstrādā un uztur III pielikumā minēto vielu emisijas kadastrus un apkopo pieejamo informāciju par I un II pielikumā minēto vielu ražošanu un tirdzniecību, pie kam tām dalībvalstīm, kas atrodas EMEP ģeogrāfiskajā apgabalā jālieto vismaz EMEP vadības noteiktās metodoloģijas un vietas un laika ierobežojumi, un dalībvalstīm, kas atrodas ārpus EMEP ģeogrāfiskā apgabala, jālieto Izpildinstitūcijas darba plāna ietvaros izstrādātās metodoloģijas. Dalībvalsts sniedz šo informāciju saskaņā ar prasībām par ziņošanu, kas izklāstītas 9.punktā.

4. pants

ATVIEGLOJUMI

1. 3.panta 1.punktu nepiemēro vielas daudzumiem, kura izmantojama laboratorijas mēroga pētījumos vai kā bāzes standarts.

2. Dalībvalsts var piešķirt atvieglojumu 3.panta 1.panta (a) un (c) apakšpunktu izpildē attiecībā uz noteiktu vielu, nodrošinot, ka atvieglojums netiek piešķirts vai netiek izmantots pretēji šā Protokola mērķiem un tiek izmantots tikai sekojošiem mērķiem, ievērojot sekojošus nosacījumus:

(a) pētījumiem, atskaitot tos, kas iepriekš minēti 1.punktā, ja

(i) paredzētās izmantošanas un sekojošās galīgās apstrādes laikā nav sagaidāma ievērojama vielas daudzuma nonākšana apkārtējā vidē;

(ii) dalībvalsts novērtē un sankcionē šādu pētījumu mērķus un rādītājus, un

(iii) ja notiek vielas ievērojama noplūde apkārtējā vidē, atvieglojumu nekavējoties anulē, veic pasākumus, lai novērstu šādas noplūdes sekas, un veic aizsardzības pasākumu novērtējumu pirms pētījumu atsākšanas;

(b) lai novērstu neparedzētus draudus cilvēku veselībai, ja

(i) dalībvalstij nav iespēju īstenot piemērotus alternatīvus pasākumus situācijas normalizēšanai;

(ii) veiktie pasākumi ir proporcionāli neparedzētās situācijas apjomiem un nopietnībai;

(iii) tiek veikti nepieciešamie piesardzības pasākumi, lai pasargātu cilvēku veselību un apkārtējo vidi un lai minētā viela netiek izmantota ārpus tā ģeogrāfiskā rajona robežām, kurā noticis neparedzēts gadījums;

(iv) atvieglojums tiek piešķirts uz laiku, kas nepārsniedz kritiskā stāvokļa ilgumu;

(v) pēc neparedzētās situācijas novēršanas, attiecībā uz jebkādiem atlikušajiem vielas daudzumiem tiek piemēroti 3.panta 1.punkta (b) apakšpunkta nosacījumi;

(c) izmantošanai mazos apjomos gadījumos, kad dalībvalsts nospriedusi, ka tas ir nepieciešams, ja:

(i) atvieglojums tiek piešķirts uz laiku ne ilgāku par pieciem gadiem;

(ii) tā iepriekš nav piešķīrusi atvieglojumu saskaņā ar šā panta nosacījumiem;

(iii) paredzētajam izmantošanas veidam nav piemērotu alternatīvu;

(iv) dalībvalsts ir aprēķinājusi to šās vielas emisiju, kas veidojas atvieglojuma piešķiršanas rezultātā, un ieguldījumu dalībvalstu kopējā emisijas apjomā, ko dod šī viela;

(v) veikti atbilstoši piesardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka emisija apkārtējā vidē ir minimāla; un

(vi) atvieglojumam beidzoties, attiecībā uz jebkādiem atlikušajiem vielas krājumiem tiek piemēroti 3.panta 1.punkta (b) apakšpunkta nosacījumi.

3. Katra dalībvalsts ne vēlāk kā deviņdesmit dienas pēc tam, kad tā piešķīrusi atvieglojumu atbilstoši 2.punktam, sniedz Sekretariātam vismaz šādu informāciju:

(a) vielas, attiecībā uz kuru piešķirts atvieglojums, ķīmisko nosaukumu;

(b) mērķi, kura dēļ atvieglojums ticis piešķirts;

(c) nosacījumi, ar kādiem atvieglojums ticis piešķirts;

(d) laiks, uz kādu atvieglojums ticis piešķirts;

(e) personas vai organizācijas, uz kurām attiecas atvieglojums; un

(f) attiecībā uz atvieglojumu, kas piešķirts atbilstoši 2.panta (a) un (c) apakšpunktam, vielas emisiju, kas veidojas atvieglojuma piešķiršanas rezultātā, un vielas emisijas ieguldījuma novērtējumu dalībvalstu kopējā emisijas apjomā.

4. Sekretariāts dara zināmu visām dalībvalstīm saskaņā ar 3.punktu saņemto informāciju.

5. pants

INFORMĀCIJAS UN TEHNOLOĢIJU APMAIŅA

1. Dalībvalstis saskaņā ar saviem likumiem, noteikumiem un praksi rada labvēlīgus nosacījumus informācijas un tehnoloģiju apmaiņai, kuras paredzētas noturīgo organisko piesārņotāju rašanās un emisijas samazināšanai un rentablu alternatīvu attīstīšanai, cita starpā veicinot:

(a) kontaktus un sadarbību starp tām organizācijām un personām privātajā un valsts sektorā, kas var piedāvāt tehnoloģijas, plānošanas un inženiertehniskos pakalpojumus, iekārtas vai finanses;

(b) informācijas apmaiņu un pieeju informācijai par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem alternatīvu savienojumu attīstīšanu un lietošanu, kā arī riska novērtējumu, kuru šīs alternatīvas rada cilvēku veselībai un apkārtējai videi, un informāciju par šādu alternatīvu ekonomiskajām un sociālajām izmaksām;

(c) sarakstu, kuros minētas citas starptautiskos forumos līdzīgās darbībās iesaistītas institūcijas, apkopošana un regulāra atjaunošana;

(d) informācijas apmaiņa par darbībām, kas tiek veiktas citos starptautiskos forumos.

6. pants

SABIEDRĪBAS INFORMĒTĪBA

1. Dalībvalstis saskaņā ar saviem likumiem, noteikumiem un praksi sekmē sabiedrības informēšanu, arī privātpersonas, kas ir tiešas noturīgo organisko piesārņotāju lietotājas. Šī informācija var cita starpā saturēt:

(a) informāciju, arī marķēšanu, par riska novērtējumu un bīstamību;

(b) informāciju par riska samazināšanu;

(c) tādu informāciju, kas veicina atteikšanos no noturīgo organisko piesārņotāju lietošanas vai to lietošanas ierobežošanu, ietverot, kur tas ir lietderīgi, informāciju par vienoto kaitēkļu apkarošanu, ražas vienoto pārvaldību un šādas atteikšanās vai lietošanas ierobežošanas ekonomiskajām un sociālajām sekām; un

(d) informāciju par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem alternatīviem savienojumiem un riska novērtējumu, ko šīs alternatīvas rada cilvēku veselībai un apkārtējai videi, kā arī informāciju par šādu alternatīvu ekonomiskajām un sociālajām sekām.

7. pants

STRATĒĢIJAS, POLITIKA, PROGRAMMAS, PASĀKUMI UN INFORMĀCIJA

1. Katra dalībvalsts ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc datuma, kurā Protokols šai dalībvalstij stājas spēkā, izstrādā stratēģijas, politiku un programmas, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar šo Protokolu.

2. Katra dalībvalsts:

(a) veicina ekonomiski izpildāmu, apkārtējai videi drošu pārvaldības metožu izmantošanu, ņemot vērā šajā Protokolā iekļauto vielu un izgatavoto preču, maisījumu vai šķīdumu izmantošanas, ražošanas, noplūdes, apstrādes, sadales, darbību ar tiem, pārvadāšanas un atkārtotas izmantošanas visus aspektus;

(b) veicina citu pārvaldības programmu (arī brīvprātīgu programmu), kuru mērķis ir samazināt noturīgo organisko piesārņotāju emisiju, īstenošanu un ekonomisko līdzekļu piemērošanu;

(c) apsver papildus politikas un pasākumu pieņemšanu, kas atbilst dalībvalsts konkrētajiem apstākļiem un kas var saturēt tādu pieeju, kas nav noteikta ar likumu;

(d) savu ekonomisko iespēju robežās cenšas samazināt šajā Protokolā minēto vielu saturu, kuras kā piemaisījumus satur citas vielas, ķīmiskie produkti vai saražotie izstrādājumi, līdzko konstatēts šādu avotu nozīmīgums;

(e) izstrādātajās programmās vielu izvērtēšanai ņem vērā raksturlielumus, kādi noteikti Izpildinstitūcijas lēmuma 1998/2 1.punktā attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz un kārtību, kādā vielas tiek iekļautas I, II vai III pielikumā, arī to labojumos.

3. Dalībvalstis var veikt stingrākus pasākumus, nekā noteikts šajā Protokolā.

8. pants

PĒTĪJUMI, ATTĪSTĪBA UN MONITORINGS

Dalībvalstis veicina pētījumus, attīstību, monitoringu un sadarbību, kas attiecas uz (bet neaprobežojas):

(a) emisiju, pārnesi lielā attālumā un nosēdumiem un to modelēšanu, esošo saturu biotiskajā un abiotiskajā vidē, noteiktas kārtības izstrādāšanu svarīgu metodoloģiju saskaņošanai;

(b) piesārņotāju pārneses ceļiem un kadastriem esošajās ekosistēmās;

(c) būtiskām ietekmēm uz cilvēka veselību un vidi, ieskaitot šo efektu apjomu;

(d) labākajām pieejamajām metodēm un praksi, arī lauksaimniecības praksi, un emisijas ierobežošanas metodēm un praksi, ko dalībvalstis izmanto vai kas pašlaik tiek izstrādātas;

(e) metodoloģijām, kas ļautu apsvērt sociāli ekonomiskos faktorus alternatīvo ierobežošanas stratēģiju novērtēšanā;

(f) iedarbībā balstītu pieeju, kas apvieno atbilstošu informāciju, arī informāciju, kas ir uzkrāta saskaņā ar (a) līdz (e) apakšpunktu par izmērītiem vai modelētiem līmeņiem apkārtējā vidē, pārneses ceļiem un ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, lai formulētu ierobežošanas stratēģijas nākotnei, kurās tiktu ņemti vērā arī ekonomiskie un tehnoloģiskie faktori;

(g) metodēm atsevišķu noturīgo organisko piesārņotāju emisijas novērtēšanai valstī un emisijas prognozēšanai nākotnē, kā arī, lai novērtētu, kā šādi novērtējumi un prognozes var tikt izmantoti nākotnes saistību formulēšanai;

(h) šajā Protokolā minēto vielu saturu, kuras kā piemaisījumus satur citas vielas, ķīmiskie produkti vai saražotie izstrādājumi, un šā satura nozīmi liela attāluma pārnesē, kā arī metodēm, lai samazinātu šo piemaisījumu saturu un papildus arī to noturīgo organisko piesārņotāju saturu, kuri rodas ar pentahlorfenolu apstrādātas koksnes dzīves cikla laikā.

Prioritāte tiek piešķirta pētījumiem par vielām, kuras, ļoti iespējams, varētu tikt pievienotas saskaņā ar kārtību, kas noteikta 14.panta 6.punktā.

9. pants

ZIŅOŠANA

1. Ievērojot savus likumus, kas nodrošina komerciālas informācijas konfidencialitāti:

(a) laika periodā, kas noteikts, dalībvalstīm tiekoties Izpildinstitūcijas ietvaros, katra dalībvalsts ar Komisijas izpildsekretāra starpniecību sniedz Izpildinstitūcijai informāciju par pasākumiem, ko tā ir veikusi, lai īstenotu šo Protokolu;

(b) katra no EMEP ģeogrāfiskajā apgabalā esošajām dalībvalstīm ziņo ar Komisijas izpildsekretāra starpniecību EMEP, pamatojoties uz EMEP vadības noteiktu un Izpildinstitūcijas sanāksmē dalībvalstu apstiprinātu laika periodu par noturīgo organisko piesārņotāju emisijas līmeņiem, piemērojot vismaz metodoloģiju un laika un vietas ierobežojumus, ko noteikusi EMEP vadība. Dalībvalstis ārpus EMEP ģeogrāfiskā apgabala sagatavo līdzīgu informāciju, ja to pieprasa Izpildinstitūcija. Katra dalībvalsts sniedz arī informāciju par III pielikumā minēto vielu emisiju bāzes gadam, kas precizēts šajā pielikumā.

2. Saskaņā ar 1.panta (a) apakšpunktu sniegtajai informācijai formas un satura ziņā jāatbilst lēmumam, kas dalībvalstīm jāpieņem Izpildinstitūcijas sanāksmē. Šā lēmuma noteikumi, ja nepieciešams, jāpārskata, lai noskaidrotu jebkurus papildinājumus attiecībā uz informācijas formu vai saturu, kuri būtu jāiekļauj ziņojumā.

3. Pirms katras ikgadējas Izpildinstitūcijas sanāksmes EMEP nodrošina savlaicīgu informāciju par noturīgo organisko piesārņotāju nosēdumiem un to pārnesi lielos attālumos.

10. pants

DALĪBVALSTU PĀRSKATI IZPILDINSTITŪCIJAS SANĀKSMĒS

1. Dalībvalstis saskaņā ar Konvencijas 10.panta 2.panta (a) apakšpunktu Izpildinstitūcijas sanāksmēs pārskata dalībvalstu, EMEP un citu palīginstitūciju piegādāto informāciju un Ieviešanas komitejas ziņojumus saskaņā ar šā Protokola 11.pantu.

2. Dalībvalstis Izpildinstitūcijas sanāksmēs analizē progresu, kas sasniegts, izpildot šajā Protokolā noteiktās saistības.

3. Dalībvalstis Izpildinstitūcijas sanāksmēs analizē šajā Protokolā noteikto saistību pietiekamību un efektivitāti. Šādos ziņojumos ņemta vērā labākā pieejamā zinātniskā informācija par noturīgo organisko piesārņotāju nosēdumiem, tehnoloģisko sasniegumu novērtējumi, mainīgie ekonomiskie apstākļi un saistību izpilde attiecībā uz emisijas līmeņiem. Šādu ziņojumu sniegšanas kārtību, metodes un laika grafikus dalībvalstis precizē Izpildinstitūcijas sanāksmē. Pirmais šāda veida ziņojums jāpabeidz ne vēlāk trīs gadus pēc šā Protokola stāšanās spēkā.

11. pants

SAISTĪBU IZPILDE

Regulāri jāpārbauda, kā katra no dalībvalstīm ievēro Protokolā noteiktās saistības. Ieviešanas komiteja, kas izveidota ar Izpildinstitūcijas lēmumu 1997/2 tās piecpadsmitajā sanāksmē, veic šādas pārbaudes un sniedz ziņojumu Izpildinstitūcijas sesijas laikā dalībvalstīm saskaņā ar šā lēmuma pielikuma nosacījumiem, ietverot arī jebkādus labojumus.

12. pants

STRĪDU NOREGULĒŠANA

1. Ja starp jebkurām divām vai vairākām dalībvalstīm izraisās strīds par Protokola interpretāciju vai piemērošanu, iesaistītās dalībvalstis cenšas izšķirt strīdu sarunu ceļā vai kādā citā tām pieņemamā miermīlīgā veidā. Strīdā iesaistītās dalībvalstis par strīdu informē Izpildinstitūciju.

2. Šā Protokola ratificēšanas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās brīdī šim Protokolam vai jebkurā brīdī pēc tam dalībvalsts, kas nav reģionāla ekonomiski vienota organizācija, var iesniegt depozitārijā rakstisku dokumentu, ar kuru tā deklarē savu uzskatu, ka attiecībā uz jebkuru strīdu par Protokola interpretāciju vai piemērošanu tā uzskata vienu vai abus no turpmāk minētajiem strīdu izšķiršanas veidiem par obligātiem ipso facto un bez īpašas vienošanās ar jebkuru no dalībvalstīm, kas pieņem šīs pašas saistības:

(a) strīda izšķiršanu nodot Starptautiskajai tiesai;

(b) arbitrāžu atbilstoši kārtībai, ko nosaka, cik ātri vien iespējams, dalībvalstu Izpildinstitūcijas sanāksmē pielikumā par arbitrāžu. Dalībvalsts, kas ir reģionāla ekonomiski vienota organizācija, var sagatavot deklarāciju ar līdzīgu mērķi attiecībā uz arbitrāžu saskaņā ar (b) apakšpunktā minēto kārtību.

3. Deklarācija, kas sagatavota saskaņā ar 2.punktu, paliek spēkā līdz noteiktā termiņa beigām vai trīs mēnešus pēc tam, kad depozitārijam ir iesniegts rakstveida paziņojums par deklarācijas atcelšanu.

4. Jauna deklarācija, paziņojums par atsaukšanu vai deklarācijas termiņa izbeigšanās nekādā veidā neietekmē lietu izskatīšanu Starptautiskajā tiesā vai arbitrāžas tiesā, ja vien strīdā iesaistītās dalībvalstis nevienojas citādi.

5. Ja divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad viena dalībvalsts informē otru, ka starp tām pastāv strīds, iesaistītās dalībvalstis izšķir strīdu, izmantojot 1.punktā noteiktos strīda regulēšanas līdzekļus, šāds strīds pēc jebkuras strīdā iesaistītās dalībvalsts prasības tiek pakļauts samierināšanas procedūrai, izņemot gadījumus, kad strīdā iesaistītās dalībvalstis ir vienojušās izmantot vienus un tos pašus strīda noregulēšanas līdzekļus saskaņā ar 2.punkta nosacījumiem.

6. 5.punkta noteikumu mērķu īstenošanai ir jāizveido samierināšanas komisija. Komisija sastāvā vienādā skaitā ir katras ieinteresētās dalībvalsts iecelti pārstāvji, vai tajos gadījumos, kad dalībvalstīm samierināšanas procedūrā ir vienas un tās pašas intereses, grupa, kam ir šādas intereses, un priekšsēdētājs, ko kopīgi ievēlē šādi ieceltie locekļi. Komisija pieņem rekomendējošu lēmumu, kuru dalībvalstis godprātīgi ņem vērā.

13. pants

PIELIKUMI

Šā Protokola pielikumi ir Protokola neatņemama sastāvdaļa. V un VII pielikumam ir rekomendējošs raksturs.

14. pants

PROTOKOLA LABOJUMI

1. Jebkura dalībvalsts var ierosināt izdarīt labojumus šajā Protokolā.

2. Ierosinātie labojumi rakstveidā jāiesniedz Komisijas Izpildsekretāram, kas par to informē visas dalībvalstis. Tiekoties Izpildinstitūcijas ietvaros, dalībvalstis izskata ierosinātos labojumus tuvākajā Izpildinstitūcijas sanāksmē ar nosacījumu, ka Izpildsekretārs ir iepazīstinājis dalībvalstis ar šiem ierosinājumiem vismaz deviņdesmit dienas pirms sanāksmes.

3. Labojumi šajā Protokolā un tā I-IV un VI-VIII pielikumā tiek pieņemti, pamatojoties uz Izpildinstitūcijas sanāksmē pārstāvēto dalībvalstu vienprātību, un tie stājas spēkā dalībvalstīm, kuras labojumus ir pieņēmušas, deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad divas trešdaļas no dalībvalstīm ir iesniegušas labojumus akceptējošos aktus glabāšanā Depozitārijam. Labojumi jebkurai citai dalībvalstij stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šī dalībvalsts ir iesniegusi glabāšanā Depozitārijam aktu par labojumu akceptēšanu.

4. Labojumi V un VII pielikumā tiek pieņemti, pamatojoties uz Izpildinstitūcijas sanāksmē pārstāvēto dalībvalstu vienprātību. Beidzoties deviņdesmit dienu termiņam pēc tam, kad Komisijas Izpildsekretārs informējis visas dalībvalstis, labojums jebkuram šādam pielikumam stājas spēkā tām dalībvalstīm, kuras nav iesniegušas Depozitārijam paziņojumu atbilstoši 5.punkta noteikumiem, ar nosacījumu, ka vismaz sešpadsmit dalībvalstis nav iesniegušas šādu paziņojumu.

5. Ikviena dalībvalsts, kas nav spējīga apstiprināt labojumu V vai VII pielikumam, par to paziņo Depozitārijam rakstveidā deviņdesmit dienu laikā no datuma, kad paziņots par labojuma pieņemšanu. Depozitārijs nekavējoties ziņo visām dalībvalstīm par jebkuru šādu saņemtu paziņojumu. Dalībvalsts var jebkurā laikā aizstāt iepriekšējo paziņojumu, pieņemot aktu par labojumiem, un, kad akts par labojumu pieņemšanu tiek nodots glabāšanā Depozitārijam, attiecīgie labojumi stājas spēkā arī šai dalībvalstij.

6. Gadījumā, ja ir priekšlikums izdarīt labojumus I, II, vai III pielikumā, pievienojot vielu šim Protokolam:

(a) labojumu ierosinātājs nodrošina Izpildinstitūciju ar informāciju, kāda norādīta Izpildinstitūcijas lēmumā 1998/1, ieskaitot arī jebkādus labojumus;

(b) dalībvalstis novērtē priekšlikumu saskaņā ar kārtību, kāda izklāstīta Izpildinstitūcijas lēmumā 1998/2, ieskaitot arī jebkādus labojumus.

7. Jebkurš lēmums izdarīt labojumus Izpildinstitūcijas lēmumā 1998/2 tiek pieņemts vienprātīgi, dalībvalstīm tiekoties Izpildinstitūcijas ietvaros, un stājas spēkā pēc sešdesmit dienām no pieņemšanas datuma.

15. pants

PROTOKOLA PARAKSTĪŠANA

1. Šis Protokols Komisijas dalībvalstīm, kā arī valstīm ar padomdevēja statusu Komisijā atbilstoši 1947.gada 28.marta Ekonomikas un sociālo lietu padomes 36. (IV) rezolūcijas 8.punktam, kā arī reģionālajām ekonomiski vienotajām organizācijām, ko izveidojušas suverēnas valstis - Komisijas locekles - ar pilnvarām risināt sarunas, slēgt un pildīt starptautiskos līgumus jautājumos, kas iekļauti šajā Protokolā, ar nosacījumu, ka attiecīgās valstis un organizācijas ir Konvencijas dalībvalstis, ir parakstāms Orhūsā (Dānijā) laikā no 1998.gada 24. līdz 25.jūnijam un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 1998.gada 21.decembrim.

2. Šīs reģionālās ekonomiski vienotās organizācijas savu pilnvaru robežās izmanto tiesības un pilda saistības, ko šis Protokols nosaka to dalībvalstīm. Tādā gadījumā šo organizāciju dalībvalstis nevar izmantot šīs tiesības individuāli.

16. pants

RATIFIKĀCIJA, PIEŅEMŠANA, APSTIPRINĀŠANA UN PIEVIENOŠANĀS

1. Šis Protokols Parakstītājvalstīm ir ratificējams, pieņemams vai apstiprināms.

2. 15.panta 1.punkta prasībām atbilstošās valstis un organizācijas var pievienoties Protokolam, sākot ar 1998.gada 21.decembri.

17. pants

DEPOZITĀRIJS

Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akti nododami glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš veic Depozitārija funkcijas.

18. pants

STĀŠANĀS SPĒKĀ

1. Protokols stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc datuma, kad depozitārijam nodots sešpadsmitais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akts.

2. Katrai 15.panta 1.punktā minētajai valstij vai organizācijai, kas ratificē, pieņem, apstiprina šo Protokolu, vai pievienojas Protokolam pēc tam, kad depozitārijā glabāšanā iesniegts sešpadsmitais akts par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, Protokols stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc datuma, kad šī dalībvalsts nodevusi glabāšanai depozitārijam savu aktu par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos.

19. pants

IZSTĀŠANĀS

Jebkurā laikā pēc pieciem gadiem no dienas, kad Protokols stājies spēkā dalībvalstij, šī dalībvalsts var izstāties no Protokola, rakstveidā par to paziņojot Depozitārijam. Jebkura šāda izstāšanās stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc dienas, kad Depozitārijs saņēmis paziņojumu, vai arī vēlākā datumā, kas norādīts paziņojumā par izstāšanos.

20. pants

TEKSTU AUTENTISKUMS

Šā Protokola oriģināls, kura angļu, franču un krievu valodā rakstītie teksti ir vienlīdz autentiski, tiek nodots glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, būdami tam atbilstoši pilnvaroti, ir parakstījuši šo Protokolu.

Sastādīts Orhūsā (Dānijā), tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada divdesmit ceturtajā jūnijā.

 

I pielikums

VIELAS, KURU RAŽOŠANU UN IZMANTOŠANU PAREDZĒTS PĀRTRAUKT

Ja vien Protokolā nav norādīts citādi, šis pielikums neattiecas uz tālāk minētajām vielām, kas: (i) atrodas ražojumos kā piemaisījumi; vai (ii) atrodas izstrādājumos, kas izgatavoti vai tiek lietoti līdz īstenošanas datumam; vai (iii) tiek izmantotas ierobežotā veidā kā ķīmiski starpprodukti vienas vai vairāku dažādu vielu ražošanā un tādejādi tiek ķīmiski pārveidotas. Ja vien nav noteikts citādi, ikviena no tālāk uzskaitītajām saistībām kļūst saistoša no šā Protokola spēkā stāšanās dienas.

a Dalībvalstis, saskaņā ar Protokolu, vienojas līdz 2004.gada 31.decembrim pārskatīt polihlorēto terfenilu un "ugileca" ražošanu un izmantošanu.

 

II pielikums

VIELAS, KURU IZMANTOŠANAI NOTEIKTI IEROBEŽOJUMI

Ja vien Protokolā nav norādīts citādi, šis pielikums neattiecas uz tālāk uzskaitītajām vielām, kas (i) kā piemaisījums atrodas ražojumos; vai (ii) atrodas izstrādājumos, kuri izgatavoti vai tiek lietoti līdz īstenošanas datumam; vai (iii) tiek izmantotas ierobežotā veidā kā ķīmiski starpprodukti vienas vai vairāku dažādu vielu ražošanā un tādejādi tiek ķīmiski pārveidotas. Ja vien nav noteikts citādi, ikviena no tālāk uzskaitītajām saistībām kļūst saistoša ar šā Protokola spēkā stāšanās datumu.

 

III pielikums

VIELAS, UZ KO ATTIECAS 3.PANTA 5.PUNKTA (a) APAKŠPUNKTS, UN SAISTĪBU IZPILDES BĀZES GADS

a Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO): emisijas kadastru mērķiem tiek izmantoti sekojoši četri indikatorsavienojumi: benzo(a)pirēns, benzo(b)fluorantēns, benzo(k)fluorantēns un indeno(1,2,3-cd)pirēns.

b Dioksīni un furāni PHDD/F: polihlorētie dibenzo-p-dioksīni (PHDD) un polihlorētie dibenzofurāni (PHDF) ir tricikliski aromātiskie savienojumi, kas veidoti no diviem benzola gredzeniem, kas PHDD savienoti ar diviem skābekļa atomiem un PHDF ar vienu skābekļa atomu, un kuros ūdeņraža atomi var tikt aizvietoti ar līdz pat astoņiem hlora atomiem.

 

IV pielikums

PHDD/F ROBEŽVĒRTĪBAS GALVENAJIEM STACIONĀRAJIEM AVOTIEM

I. IEVADS

1. Dioksīnu un furānu (PHDD/F) definīcijas sniegtas Protokola III pielikumā.

2. Robežvērtības izteiktas kā ng/m3 vai mg/m3 standarta nosacījumos (temperatūra 273,15 K, spiediens 101,3 kPa, sausa gāze).

3. Robežvērtības attiecināmas uz normāliem ekspluatācijas apstākļiem, arī operāciju uzsākšanu un pārtraukšanu, ja vien šīm situācijām nav noteiktas konkrētas robežvērtības.

4. Visu piesārņotāju paraugu ņemšana un analīzes jāveic atbilstoši Eiropas Standartizācijas komitejas (Comitē europēen de normalisation, CEN) noteiktajiem normatīviem, Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO), vai attiecīgajām Amerikas Savienoto Valstu vai Kanādas standartu metodoloģijām. Ja CEN vai ISO standarti nav pilnīgi izstrādāti, piemērojami valsts standarti.

5. Pārbaudes nolūkos mērījumu rezultātu interpretēšanā, nosakot robežvērtības, jāņem vērā arī mērījuma metodes kļūda. Robežvērtība skaitās ievērota, ja tā nepārsniedz mērījuma rezultātu, no kura ir atņemta mērījuma metodes kļūda.

6. Dažādu PHDD/F izomēru emisija tiek uzdota toksiskuma ekvivalentos (TE) salīdzinājumā ar 2,3,7,8-tetrahlordibenzodioksīnu (THDD) atbilstoši sistēmai, ko 1998. gadā ieteica organizācija NATO Committee on the Challenges of Modern Society (NATO-CCMS).

II. ROBEŽVĒRTĪBAS GALVENAJIEM STACIONĀRAJIEM AVOTIEM

7. Tālāk minētās robežvērtības, kas attiecas uz 11 % O2 koncentrāciju izplūdes gāzēs, tiek piemērotas sekojošiem sadedzināšanas iekārtu tipiem:

Cieto sadzīves atkritumu sadedzināšana (sadedzinot vairāk kā 3 tonnas stundā)

0,1 ng TE/m3

Cieto medicīnisko atkritumu sadedzināšana (sadedzinot vairāk kā 1 tonnu stundā)

0,5 ng TE/m3

Bīstamo atkritumu sadedzināšana (sadedzinot vairāk kā 1 tonnu stundā)

0,2 ng TE/m3

 

V pielikums

LABĀKĀS PIEEJAMĀS TEHNOLOĢIJAS NOTURĪGO ORGANISKO PIESĀRŅOTĀJU EMISIJAS IEROBEŽOŠANAI NO GALVENAJIEM STACIONĀRAJIEM AVOTIEM

I. IEVADS

1. Šā pielikuma mērķis ir nodrošināt Konvencijas dalībvalstis ar ieteikumiem par labākajām galvenajiem stacionārajiem avotiem pieejamajām metodēm, lai dalībvalstis varētu izpildīt Protokola 3.panta 5.punktā noteiktās prasības.

2. "Labākās pieejamās tehnoloģijas" (LPT) nozīmē efektīvāko un attīstītāko pakāpi darbību un to izmantošanas metožu attīstībā, kuras norāda atsevišķu tehnoloģiju praktisko piemērotību, nosakot emisijas robežvērtības, un kuras izstrādātas, lai novērstu un, ja tas nav praktiski iespējams, samazinātu emisiju un tās ietekmi uz vidi kopumā:

- "tehnoloģijas" ir izmantotā tehnoloģija un arī veids, kā iekārta plānota, uzbūvēta, uzturēta, darbināta un slēgta;

- "pieejamās" tehnoloģijas nozīmē tādas tehnoloģijas, kas attīstītas tādā mērā, ka iespējama to ieviešana konkrētajā rūpniecības nozarē ar ekonomiski un tehniski saprātīgiem nosacījumiem, ņemot vērā attiecīgās izmaksas un priekšrocības, kā arī neatkarīgi no tā, vai šīs tehnoloģijas tiek izmantotas vai ražotas noteiktas dalībvalsts teritorijā, ja vien tās ir pietiekami pieejamas operatoram;

- "labākās" nozīmē visefektīvākās tehnoloģijas augsta vispārējā vides aizsardzības līmeņa sasniegšanai.

Nosakot labākās pieejamās tehnoloģijas kopumā vai katrā gadījumā atsevišķi, jāņem vērā īpaši apsvērumi attiecībā uz turpmākajā tekstā minētajiem faktoriem, paturot prātā iespējamās izmaksas un ieguvumus, kā arī piesardzības un preventīvos principus:

- mazatlikumu tehnoloģiju izmantošana;

- mazāk bīstamu vielu izmantošana;

- procesā radīto un izmantoto vielu un atkritumu otrreizējās pārstrādes veicināšana;

- salīdzināmi procesi, iekārtas un darbības metodes, kas ir veiksmīgi izmēģinātas rūpnieciskā mērogā;

- tehnoloģiskais progress un pārmaiņas zinātniskā līmenī un izpratnē;

- attiecīgās emisijas pamatīpašības, ietekmes un apjoms;

- darbības uzsākšanas datumi jaunām vai esošām iekārtām;

- labāko pieejamo metožu ieviešanai nepieciešamais laiks;

- procesā izmantoto izejvielu (ieskaitot ūdeni) patēriņš un pamatīpašības, to enerģijas lietderības koeficients;

- nepieciešamība novērst vai līdz minimumam samazināt emisijas ietekmi uz vidi un ar minēto ietekmi saistīto risku;

- nepieciešamība novērst nelaimes gadījumus un samazināt to ietekmi uz vidi.

Labāko pieejamo metožu jēdziens neraksturo kādu metodi vai tehnoloģiju, bet ietver sevī attiecīgās iekārtas tehnisko raksturojumu, tās ģeogrāfisko atrašanās vietu un vietējos vides apstākļus.

3. Informācija par emisijas ierobežošanas pasākumu efektivitāti un izmaksām pamatojas uz dokumentiem, ko saņēmusi un izskatījusi Speciālā komisija un NOP sagatavošanas darba grupa. Ja vien nav norādīts citādi, tālāk minētās metodes tiek uzskatītas par labākajām balstoties uz pieredzi, kas gūta to izmantošanā.

4. Pieredze attiecībā uz jaunajām ražotnēm, kurās izmantotas metodes, kas nodrošina zemu emisijas līmeni, kā arī attiecībā uz esošo iekārtu modernizāciju, pakāpeniski uzkrājas. Pielikumam tādejādi būs nepieciešami regulāri papildinājumi un labojumi. Labākās pieejamās tehnoloģijas (LPT), kas noteiktas jaunajām ražotnēm, parasti var tikt piemērotas arī esošajām, nodrošinot to, ka tiek noteikts pārejas periods un ka ražotnes tiek pārveidotas.

5. Pielikumā minēti emisijas ierobežošanas līdzekļi, to dažādās izmaksas un efektivitāte. Līdzekļu izvēle katram atsevišķam gadījumam būs atkarīga no virknes faktoru, piemēram, ekonomiskie apstākļi, tehnoloģiskā infrastruktūra un tehniskā jauda, kā arī jebkuri jau esošie gaisa piesārņojuma ierobežošanas līdzekļi.

6. Svarīgākie NOP, kas tiek emitēti no stacionārajiem avotiem ir:

(a) polihlorētie dibenzo-p-dioksīni/furāni (PHDD/F);

(b) heksahlorbenzols (HHB);

(c) policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO).

Svarīgākās definīcijas ir sniegtas Protokola III pielikumā.

II. GALVENIE STACIONĀRIE NOP EMISIJAS AVOTI

7. PHDD/F tiek emitēti sadegšanas procesu rezultātā, kur iesaistītas organiskās vielas un hlors, kā nepilnīgas sadegšanas vai ķīmisku reakciju rezultāts. Galvenie PHDD/F stacionārie avoti var būt sekojoši:

(a) atkritumu sadedzināšana, ieskaitot kopējo sadedzināšanu;

(b) termiskie metalurģiskie procesi, piemēram, alumīnija un citu krāsaino metālu, dzelzs un tērauda ražošana;

(c) sadedzināšanas iekārtas enerģijas ražošanai;

(d) sadedzināšanas procesi dzīvojamajā sektorā;

(e) atsevišķi ķīmiskās rūpniecības procesi, kuru rezultātā atbrīvojas starpprodukti un blakusprodukti.

8. Galvenie stacionārie PAO emisijas avoti var būt šādi:

(a) ēku apsilde, sadedzinot ogles un koksni;

(b) atklāta sadedzināšana, piemēram, atkritumu sadedzināšana, mežu ugunsgrēki un lauksaimniecības kultūru atlikumu sadedzināšana;

(c) koksa un anodu ražošana;

(d) alumīnija ražošana (izmantojot Soederberg procesu);

(e) koksnes konservēšanas iekārtas, izņemot dalībvalsti, kam šī kategorija nedod nozīmīgu ieguldījumu tās kopējā PAO emisijā (kā tas noteikts III pielikumā).

9. HHB tiek emitēts tāda pat tipa termisko un ķīmisko procesu rezultātā, kādos veidojas PHDD/F, un HHB veidošanās mehānisms ir līdzīgs. Galvenie HHB emisijas avoti var būt šādi:

(a) iekārtas atkritumu sadedzināšanai, tai skaitā, kopējās sadedzināšanas iekārtas;

(b) termiskie avoti metalurģiskajā rūpniecībā;

(c) hloru saturoša kurināmā izmantošana sadedzināšanas iekārtās.

III. VISPĀRĪGI NOP EMISIJAS SAMAZINĀŠANAS PAŅĒMIENI

10. Pastāv vairāki paņēmieni, kā ierobežot vai novērst NOP emisiju no stacionārajiem avotiem. Te jāmin nozīmīgu izejmateriālu nomaiņa, tehnoloģisko procesu modifikācija (arī tehniskā apkalpošana un ekspluatācijas kontrole) un esošo iekārtu modernizēšana. Tālāk sniegti vispārīgi norādījumi par pieejamiem pasākumiem, kurus var īstenot vai nu atsevišķi vai apvienojot ar citiem:

(a) izejmateriālu, kas ir NOP, nomaiņa, vai to nomaiņa tajā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp materiāliem un NOP emisiju no konkrēta avota;

(b) labākās vides aizsardzības prakses izmantošana, piemēram saprātīga saimniekošana, preventīvās tehniskās apkopes programmas, vai tehnoloģisko procesu nomaiņa, piemēram slēgtās sistēmas (piemēram, koksa krāsnīs vai inertu elektrodu izmantošana elektrolīzei);

(c) procesa gaitas modifikācija, izmainot tā parametrus (piemēram, sadedzināšanas temperatūru un uzturēšanās laiku iekārtā) nolūkā nodrošināt pilnīgu sadegšanu, tā novēršot noturīgo organisko piesārņotāju veidošanos;

(d) izplūdes gāzu attīrīšanas metodes, piemēram, termiskā vai katalītiskā sadedzināšana vai oksidēšana, putekļu nogulsnēšana, adsorbcija;

(e) atlikumu, atkritumu un notekūdeņu dūņu apstrāde, piemēram, termiskā apstrāde vai to ķīmiskā inertuma nodrošināšana.

11. Emisijas līmeņi, kas norādīti dažādiem pasākumiem 1., 2., 4., 5., 6., 8. un 9.tabulā, parasti ir raksturīgi katram konkrētam gadījumam. Konkrētie skaitļi vai robežas rāda emisijas līmeņus, kas izteikti kā procenti no emisijas robežvērtībām apstākļos, kad izmantojot parastās metodes.

12. Rentabilitāti var vērtēt, pamatojoties uz gada kopējām izmaksām uz piesārņojuma apjoma samazināšanas vienību (ieskaitot kapitālās un ekspluatācijas izmaksas). NOP emisijas samazināšanas izmaksas jāvērtē arī tehnoloģiskā procesa kopējos ekonomiskajos ietvaros, piemēram, ierobežošanas pasākumu ietekme un produkcijas izmaksas. Ņemot vērā daudzos ietekmējošos faktorus, investīciju un ekspluatācijas izmaksas ir atšķirīgas katrā konkrētā gadījumā.

IV. PHDD/F EMISIJAS IEROBEŽOŠANAS METODES

A. Atkritumu dedzināšana

13. Atkritumu dedzināšana ietver sadzīves atkritumu, bīstamo atkritumu, medicīnisko atkritumu un notekūdeņu dūņu dedzināšanu.

14. Galvenās ierobežošanas metodes PHDD/F emisijai, kas nāk no sadedzināšanas iekārtām, ir šādas:

(a) primārie pasākumi, kas attiecas uz sadedzināmajiem atkritumiem;

(b) primārie pasākumi, kas attiecas uz procesa tehnoloģiju;

(c) pasākumi sadedzināšanas procesa un atgāzu fizikālo parametru kontrolei (piemēram, temperatūras gradienti, atdzesēšanas ātrums, O2 saturs, utt.);

(d) izplūdes gāzu attīrīšana;

(e) attīrīšanas procesā radušos atlikumu apstrāde.

15. Primārie pasākumi attiecībā uz dedzināmajiem atkritumiem, kas paredz izejmateriālu apstrādi, samazinot tajos halogenēto vielu saturu un nomainot tās ar nehalogenētām vielām, nav piemēroti sadzīves vai bīstamo atkritumu sadedzināšanai. Daudz efektīvāks veids ir sadedzināšanas procesa modifikācija un sekundāru pasākumu piemērošana izplūdes gāzu attīrīšanai. Izejmateriālu apstrāde ir noderīgs primārais pasākums atkritumu apjoma samazināšanai, un tas papildus dod iespēju nodrošināt to reciklizācijai. Šāda pasākuma rezultātā, samazinot sadedzināšanai paredzēto atkritumu apjomu, netiešā veidā var tikt samazināta PHDD/F emisija.

16. Tehnoloģisko procesu modifikācija nolūkā optimizēt sadedzināšanas apstākļus ir nozīmīgs un efektīvs pasākums PHDD/F emisijas samazināšanai (parasti 850 °C vai augstākā temperatūrā, skābekļa padeve atkarībā no atkritumu siltumspējas un konsistences, pietiekamais procesa ilgums - apmēram 2 sekundes 850 °C, tāda režīma nodrošināšana sadedzināšanas iekārtā, kura gaitā gāze ir turbulenta un nerodas gāzes aukstās zonas, u.c.). Verdošā slāņa sadedzināšanas iekārtas ļauj uzturēt temperatūru, kas zemāka par 850 °C pie adekvātiem emisijas parametriem. Esošajās atkritumu dedzināšanas iekārtās procesa modifikācija parasti ietver izmaiņas to konstrukcijā un/vai to pārvietošanu - alternatīvu, kas var nebūt ekonomiski izdevīga visās valstīs. Jāsamazina oglekļa saturs pelnos.

17. Pasākumi, kas saistīti ar izplūdes gāzu attīrīšanu. Tālāk minētie pasākumi ļauj pietiekami efektīvi samazināt PHDD/F saturu izplūdes gāzēs. De novo sintēze notiek apmēram 250 °C līdz 450 °C temperatūrā. Šie pasākumi ir priekšnoteikums turpmākai piesārņojuma samazināšanai, lai sasniegtu vēlamo emisijas līmeni sadedzināšanas procesa beigās:

(a) izplūdes gāzu dzesēšana (ļoti efektīva un nosacīti lēta metode);

(b) inhibitoru pievienošana, piemēram, trietanolamīna vai trietilamīna (var arī samazināt slāpekļa oksīdu daudzumu), taču drošības apsvērumu dēļ jāņem vērā blakus reakciju norises iespējas;

(c) putekļu savākšanas sistēmu izmantošana temperatūrā no 800 līdz 1000 °C, piemēram, keramiskie filtri un cikloni;

(d) zemas temperatūras elektriskās izlādes sistēmu izmantošana;

(e) izvairīšanās no lidojošo pelnu nosēdumiem izplūdes gāzu izvades sistēmā.

18. Izplūdes gāzu attīrīšanas metodes ir:

(a) parastie putekļu uztvērēji ar daļiņām saistīto PHDD/F emisijas samazināšanai;

(b) selektīva katalītiskā reducēšana (SKR) vai selektīva nekatalītiskā reducēšana (SNKR);

(c) adsorbcija ar aktīvo kokogli vai koksu nekustīgās vai verdošā slāņa sistēmās;

(d) dažāda veida adsorbcijas metodes un optimizētas skruberu pielietošanas sistēmas ar aktīvās kokogles, krāsns ogļu, kaļķu un kaļķakmens šķīduma maisījumiem nekustīgos, kustīgos un verdošā slāņa reaktoros. Gāzveidīgo PHDD/F savākšanas efektivitāti var palielināt, izmantojot piemērotu aktivēta koksa pamatslāni uz maisa filtra virsmas;

(e) oksidēšanu ar H2O2;

(f) katalītiskās sadedzināšanas metodes izmantojot dažāda veida katalizatorus (tas ir, Pt/Al2O3 vai vara-hromīta katalizatorus ar dažādām piedevām, kas stabilizē virsmu un palēnina katalizatoru novecošanos).

19. Iepriekšminētās metodes ļauj samazināt PHDD/F emisiju līmeni izplūdes gāzēs līdz 0,1 ng TE/m3. Tomēr nepieciešams veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka sistēmās, kurās tiek izmantota aktivētā ogle vai koksa adsorbētāji/filtri, ogļu putekļu difūzā emisija, nepalielinātu PHDD/F emisijas līmeni tehnoloģiskā procesa sekojošajos ciklos. Jāatzīmē arī, ka adsorbētāji un atputekļošanas iekārtas, kas atrodas pirms katalizatora (SKR metode), rada PHDD/F saturošus atlikumus, kurus nepieciešams papildus apstrādāt vai pareizā veidā apglabāt.

20. Salīdzināt dažādus pasākumus PHDD/F emisijas samazināšanai izplūdes gāzēs ir ļoti sarežģīti. Iegūtā matrica ietver virkni ražošanas iekārtu ar atšķirīgu jaudu un izvietojumu. Izmaksās iekļauti pasākumi arī citu piesārņotāju, piemēram, smago metālu (saistītu daļiņu veidā un nesaistītu daļiņu veidā), emisijas samazināšanai. Tāpēc vairumā gadījumu nevar tikt izdalīta tieša sakarība vienīgi ar PHDD/F emisijas samazināšanu. Pieejamās informācijas kopsavilkums par dažādiem emisijas ierobežošanas pasākumiem ir sniegts 1.tabulā.

21. Medicīnisko atkritumu sadedzināšanas iekārtas var būt galvenais PHDD/F emisijas avots daudzās valstīs. Konkrēti medicīniskie atkritumi, piemēram, cilvēka ķermeņa daļas, inficētie atkritumi, adatas, asinis, plazma un citostatika, tiek apstrādāti kā īpaša vaida bīstamie atkritumi, kamēr citi medicīniskie atkritumi bieži tiek sadedzināti sapresētā veidā uz vietas. Iekārtām, kurās tiek sadedzināti presētie atkritumi, jāatbilst tām pašām prasībām par PHDD/F satura samazināšanu, kādas attiecas uz pārējām atkritumu sadedzināšanas krāsnīm.

22. Dalībvalstis var vēlēties apspriest politikas īstenošanu, kas stimulē sadzīves un medicīnisko atkritumu sadedzināšanu veikt labāk lielos reģionālos centros un nevis mazākās iekārtās. Šādas pieejas īstenošana var ļaut paaugstināt LPT piemērošanas rentabilitāti.

23. Izplūdes gāzu attīrīšanas procesa laikā radušos atlikumu apstrāde. Atšķirībā no pelniem, kas veidojas atkritumu sadedzināšanas iekārtās, šie atlikumu produkti satur samērā augstas smago metālu, organisko piesārņotāju (arī PHDD/F), hlorīdu un sulfīdu koncentrācijas Tāpēc to galīgās apstrādes metodes stingri jākontrolē. It sevišķi mitro skruberu sistēmas rada lielus apjomus skābu, piesārņotu šķidro atkritumu. To attīrīšanai tiek izmantota virkne speciālu metožu. Tās ir:

(a) auduma filtros esošo putekļu katalītiskā attīrīšana zemas temperatūras un skābekļa trūkuma apstākļos;

(b) auduma filtros esošo putekļu attīrīšana skruberī, izmantojot 3-R procesu (smago metālu ekstrakcija ar skābēm un destruktīva organiskās vielas sadedzināšana);

(c) auduma filtros esošu putekļu saķepināšana;

(d) citas imobilizācijas metodes;

(e) plazmas tehnoloģijas pielietošana.

B. Termiskie procesi metalurģiskajā rūpniecībā

24. Atsevišķi procesi metalurģiskajā rūpniecībā var būt nozīmīgi paliekoši PHDD/F emisijas avoti. Pie tādiem pieder:

(a) primārā dzelzs un tērauda ražošana (piemēram, domnu krāsnis, rūdas aglomerāta ražošanas iekārtas, dzelzs granulēšana);

(b) otrreizējā dzelzs un tērauda ražošana;

(c) primārā un otrreizējā krāsaino metālu ražošana (vara ražošana).

2.tabulā ir apkopota informācija par PHDD/F emisijas ierobežošanas pasākumiem metalurģiskajā rūpniecībā.

2.tabula. PHDD/F emisijas samazināšana metalurģiskajā rūpniecībā

 

25. Metālu ražošanas un apstrādes iekārtās, izmantojot atbilstošus emisijas ierobežošanas pasākumus, iespējams nodrošināt maksimālo PHDD/F emisijas koncentrāciju 1 ng TE/m3 (ja atgāzes plūsmas intensitāte > 5000 m3/h).

Aglomerāta ražošanas iekārtas

26. Kā liecina mērījumu rezultāti aglomerāta ražošanas iekārtās tērauda un dzelzs rūpniecībā, PHDD/F emisija ir robežās no 0,4 līdz 4 ng TE/m3. Vienreizējs mērījums vienā iekārtā, kurā netika veikti emisijas ierobežošanas pasākumi, uzrādīja 43 ng TE/m3 lielu PHDD/F koncentrāciju.

27. Halogenētie savienojumi var būt par iemeslu tam, ka veidojas PHDD/F, ja šie savienojumi ir izejmateriālā, kas nonāk aglomerāta ražošanas iekārtā (koksa putekļos, sāļos, ko satur rūdas) un pievienotajos reciklējamajos materiālos (piemēram, rūpnieciskas izcelsmes metāla skaidās, domnu krāšņu putekļos, filtru putekļos un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņās). Tomēr, līdzīgi kā tas ir, sadedzinot atkritumus, nav novērojama tieša saistība starp hlora saturu padodamajā materiālā un PHDD/F emisijas līmeni. Piemērots risinājums šajā gadījumā būtu izvairīties no piesārņotu atlikuma materiālu izmantošanas un rūpnieciskas izcelsmes metāla skaidu ateļļošana un attaukošana pirms to ievadīšanas aglomerāta ražošanas iekārtā.

28. PHDD/F emisijas samazināšanu visefektīvākajā veidā var sasniegt, pielietojot vienlaicīgi dažādus sekundāros pasākumus, piemēram:

(a) atgāzu recirkulācija ievērojami samazina PHDD/F emisiju. Turklāt ievērojami samazinās kopēja atgāzu plūsma, tādejādi samazinot izmaksas par jebkādas papildus sistēmas uzstādīšanu procesa kontrolei;

(b) auduma filtru (atsevišķos gadījumos vienlaicīgi ar elektrostatiskajiem uztvērējiem) vai elektrostatisko uztvērēju uzstādīšana ar aktivētās ogles/krāsns ogles/kaļķakmens maisījuma iesmidzināšanu atgāzēs;

(c) tika izstrādātas attīrīšanas metodes, kurās izmantoti skruberi; tās ietver atgāzu iepriekšēju atdzesēšanu, mitro apstrādi augstefektīvā skruberī un separāciju, izgulsnējot kā kondensātu. Izmantojot šīs metodes, iespējams nodrošināt emisijas līmeņus no 0,2-0,4 ng TE/m3. Pievienojot atbilstošus adsorbcijas aģentus, piemēram, brūnogļu/ogļu, koksa/ogļu putekļus, iespējams nodrošināt emisijas līmeni 0,1 ng TE/m3.

Primārā un otrreizējā vara ražošana

29. Esošās iekārtas vara primārai un otrreizējai ražošanai var nodrošināt PHDD/F emisijas līmeni no dažiem pikogramiem līdz 2 ng TE/m3 pēc izplūdes gāzu attīrīšanas. Emisija no vienas vara šahtveida krāsns sasniedz 29 ng TE/m3 PHDD/F pirms tehnoloģisko iekārtu optimizācijas. Parasti šajās iekārtās emisijas līmeņi variē plašās robežās, tāpēc ka dažādās tehnoloģiskajās iekārtās un procesos tiek izmantoti dažāda veida izejmateriāli.

30. Parasti PHDD/F emisijas samazināšanai izmanto šādus pasākumus:

(a) metāllūžņu iepriekšēju šķirošanu;

(b) metāllūžņu iepriekšēju apstrādi, piemēram, atdalot plastmasas vai PVH pārklājumus, kabeļu atlikumu iepriekšēju apstrādi, izmantojot tikai aukstās/mehāniskās metodes;

(c) karsto atgāzu dzesēšanu (tādejādi nodrošinot siltuma utilizāciju), saīsinot materiāla uzturēšanās laiku kritiskajā temperatūras zonā atgāzu sistēmā;

(d) skābekļa vai ar skābekli bagātināta gaisa izmantošanu sadedzināšanas laikā vai skābekļa padevi šahtveida krāsnī (nodrošinot pilnīgu sadegšanu un atgāzu apjoma samazināšanu līdz minimumam);

(e) adsorbciju nekustīgā slāņa reaktoros vai verdošā slāņa strūklas reaktoros ar aktivēto ogli vai krāsns ogļu putekļiem;

(f) katalītiskā oksidēšanās.

Tērauda ražošana

31. PHDD/F emisija no tēraudlietuves konverteriem, ko izmanto tērauda ražošanai, un no kārstās velkmes stāvcepļiem, no elektriskajām krāsnīm un elektriskā loka krāsnīm, ko izmanto čuguna kausēšanai, ir ievērojami zemāka par 0,1 ng TE/m3. Aukstās velkmes krāsnis un rotējošās cauruļveida krāsnis (čuguna kausēšana) rada emisiju ar augstāku PHDD/F saturu.

32. Elektriskā loka krāsnīs, ko izmanto otrreizējai tērauda ražošanai, var panākt 0,1 ng TE/m3 emisiju, ja pielieto šādus pasākumus:

(a) iekraušanas un izkraušanas operācijā emitēto piesārņotāju dalīta uztveršana;

(b) auduma filtru vai elektrostatisko uztvērēju izmantošana, kombinējot ar koksa iesmidzināšanu.

33. Rūpniecības izejvielas, ko izmanto elektriskā loka krāsnīs, bieži satur eļļas, emulsijas vai smērvielas. Primārie pasākumi PHDD/F emisijas samazināšanai var būt šķirošana, ateļļošana un pārklājumu atdalīšana no metāllūžņiem, kuri var saturēt plastmasas, gumiju, krāsas, pigmentus un vulkanizējošas piedevas.

Kausēšanas iekārtas otrreizējā alumīnija ražošanā

34. PHDD/F emisija no kausēšanas iekārtām otrreizējā alumīnija ražošanā variē robežās no 0,1 līdz 14 ng TE/m3. Šie līmeņi ir atkarīgi no kausēšanas agregātu veida, izmantotajiem materiāliem un pielietotajām atgāzu attīrīšanas metodēm.

35. Vienkārtīgi un vairākkārtīgi auduma filtri, kombinējot ar kaļķakmens/ aktivētās ogles/ krāsns ogļu novietošanu pirms filtra, kopumā nodrošina emisijas līmeni 0,1 ng TE/m3, un samazināšanas efektivitāti 99 %.

36. Var apsvērt arī šādus pasākumus:

(a) dažādi piesārņotu atgāzu plūsmu minimizācija un dalīta uztveršana un attīrīšana;

(b) apstākļu nodrošināšana, lai atgāzēs esošās cietās daļiņas neveidotu nosēdumus;

(c) materiāla uzturēšanās laika saīsināšana kritiskajā temperatūras zonā;

(d) alumīnija metāllūžņu, kas nāk no sasmalcināšanas iekārtām, iepriekšējas šķirošanas procesa pilnveidošana pielietojot gremdēšanas separācijas metodes un šķirošanu ar daļiņu nogulsnēšanu virpuļveida plūsmās;

(e) alumīnija metāllūžņu iepriekšējas attīrīšanas procesa pilnveidošana, pielietojot pārklājuma noņemšanu izstrādājumiem un to žāvēšanu.

37. Alternatīvie pasākumi (d) un (e) ir nozīmīgi, jo maz ticams, ka, īstenojot mūsdienīgās nemainīga režīma kausēšanas tehnoloģijas (kurām nav pieņemamas halogenīdu sastāva izmaiņas procesa laikā), būs iespējams apstrādāt zemas kvalitātes metāllūžņus, kurus var izmantot rotējošajās krāsnīs.

38. Konvencijas par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas jūras vides aizsardzību ziemeļaustrumu ietvaros turpinās diskusijas par iespēju pārskatīt agrāk izstrādātās rekomendācijas par pakāpenisku heksahlorcikloheksāna izmantošanas pārtraukšanu alumīnija ražošanas nozarē.

39. Kausējumu var apstrādāt, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, piemēram, izmantojot slāpekļa/hlora maisījumus proporcijās 9:1 un 8:2, gāzes iesmidzināšanas iekārtas smalkas dispersijas nodrošināšanai un priekš- un pēcapstrādei ar slāpekli, kā arī attaukošanu vakuumā. Konstatēts, ka PHDD/F emisijas koncentrācija slāpekļa/hlora maisījumu gadījumā ir apmēram 0,03 ng TE/m3 (attīrot tikai ar hloru, šie rādītāji ir >1 ng TE/m3). Apstrāde ar hloru ir nepieciešama, lai atdalītu magniju un citus nevēlamus komponentus.

C. Fosilo kurināmo dedzināšana komunālo un rūpniecības uzņēmumu katlumājās

40. Sadedzinot fosilo kurināmo komunālo un rūpniecības uzņēmumu katlumājās (ar jaudu >50MWth), energoefektivitātes paaugstināšana un energoresursu taupība nodrošinās visu piesārņotāju emisijas samazināšanos, jo samazināsies kurināmā patēriņš. Tā rezultātā samazināsies arī PHDD/F emisija. Hlora atdalīšana no oglēm vai naftas nebūtu rentabls risinājums, bet jebkurā gadījumā tendence izmantot iekārtas, kas tiek darbinātas ar gāzi, palīdzēs samazināt PHDD/F emisiju šajā sektorā.

41. Jāpiezīmē, ka PHDD/F emisija var ievērojami pieaugt, ja kurināmajam pievieno atkritumus (notekūdeņu dūņas, izstrādātas eļļas, gumijas atkritumus utt.). Atkritumu sadedzināšanu enerģijas ražošanai drīkst veikt tikai iekārtās, kas aprīkotas ar izplūdes gāzu attīrīšanas sistēmām, kas spēj nodrošināt augstu PHDD/F emisijas samazināšanas efektivitāti (sistēmas aprakstītas iepriekš A apakšnodaļā).

42. Metodes, ko pielieto, lai samazinātu slāpekļa oksīdu, sēra dioksīda un cieto daļiņu emisiju izplūdes gāzēs, var samazināt arī PHDD/F emisiju. Izmantojot šādas metodes, PHDD/F emisijas samazināšanas efektivitāte dažādās iekārtās būs atšķirīga. Tiek veikti pētījumi, lai izstrādātu PHDD/F atdalīšanas metodes, bet kamēr šādas metodes nav pieejamas rūpnieciskā mērogā, nav iespējams noteikt labāko pieejamo metodi konkrēti PHDD/F atdalīšanai.

D. Sadedzināšanas procesi dzīvojamā sektorā

43. Dzīvojamā sektora sadedzināšanas iekārtu ieguldījums kopējā PHDD/F emisijas apjomā ir mazāk nozīmīgs tad, kad kurināmais, kuru atļauts izmantot, tiek pareizi sadedzināts. Turklāt var rasties ievērojamas reģionālās atšķirības emisijas līmeņos, kas saistīts ar tādiem faktoriem kā kurināmā veids un kvalitāte, iekārtu izplatības ģeogrāfiskais blīvums un to izmantošanas īpatnības.

44. Dzīvojamā sektora krāsnīm ir raksturīgs sliktāka ogļūdeņražu sadegšanas norma kurināmajā un izplūdes gāzēs, nekā lielajām sadedzināšanas iekārtām. Šāds apgalvojums ir it īpaši pareizs, ja tiek izmantots cietais kurināmais, piemēram, koksne un ogles, pie kam PHDD/F emisijas koncentrācija ir robežās no 0,1 līdz 0,7 ng TE/m3.

45. PHDD/F emisijas apjoms pieaug, sadedzinot cietajam kurināmajam pievienotus iepakojuma materiālus. Neskatoties uz dažās valstīs pastāvošajiem aizliegumiem, atkritumi un iepakojuma materiāli var tikt sadedzināti privātajās saimniecībās. Sakarā ar to, ka pieaug atkritumu apglabāšanas izmaksas, nākas atzīt, ka mājsaimniecības atkritumi tiek dedzināti dzīvojamā sektora sadedzināšanas iekārtās. Sadedzinot koksni, kurai piejaukti izlietotie iepakojuma materiāli, PHDD/F emisijas apjoms var pieaugt no 0,06 ng TE/m3 (tikai koksne) līdz 8 ng TE/m3 (11 tilpuma % skābekļa). Šādus rezultātus apstiprina vairākās valstīs veiktie pētījumi, kuru rezultātā tika konstatēts, ka PHDD/F saturs atgāzēs bija pat līdz 114 ng TE/m3 (13 tilpuma % skābekļa), ja dzīvojamā sektora sadedzināšanas iekārtās tika sadedzināti atkritumi.

46. Emisiju no dzīvojamā sektora sadedzināšanas iekārtām var samazināt, lietojot tikai augstas kvalitātes kurināmo un izvairoties no atkritumu, halogenētu plastmasu un citu materiālu dedzināšanas. Šā mērķa sasniegšanu var veicināt dzīvojamā sektora sadedzināšanas iekārtu pircējiem/operatoriem adresētas sabiedrības informēšanas programmas.

E. Sadedzināšanas iekārtas, kurās izmanto koksni (jauda <50 MW)

47. Mērījumu rezultāti norāda, ka PHDD/F emisija atgāzēs, kura rodas no iekārtām, kurās kā kurināmo izmanto koksni, var pārsniegt 0,1 ng TE/m3, it sevišķi nelabvēlīgos sadegšanas apstākļos un/vai, ja hlorēto savienojumu saturs sadedzināmajās vielās ir augstāks, nekā parastā neapstrādātā koksnē. Uz nepilnīgu sadegšanu norāda kopējā oglekļa koncentrācija atgāzēs. Tika atrasta sakarība starp CO emisiju, vielu sadegšanas kvalitāti un PHDD/F emisiju. 3.tabulā ir apkopotas dažas emisijas koncentrācijas un koeficienti iekārtām, kurās sadedzina koksni.

3.tabula. Emisijas koncentrācijas un faktori (attiecināti uz apjomu) iekārtām, kurās sadedzina koksni

48. Sadzīves koksnes atkritumu (koksnes atkritumu, kas veidojas ēku nojaukšanas rezultātā) sadedzināšana iekārtās ar kustīgo režģi rada samērā augstu PHDD/F emisiju salīdzinājumā ar avotiem, kas nav saistīti ar koksnes atkritumu dedzināšanu. Primārais pasākums emisijas samazināšanai ir atteikšanās no apstrādātas koksnes atkritumu dedzināšanas. Apstrādātas koksnes sadedzināšana jāveic tikai iekārtās, kas aprīkotas ar izplūdes gāzu attīrīšanas sistēmām PHDD/F emisijas samazināšanai,

V. IEROBEŽOŠANAS METODES PAO EMISIJAS SAMAZINĀŠANAI

A. Koksa ražošana

49. Koksa ražošanas laikā PAO tiek nonāk apkārtējā vidē galvenokārt šādos veidos:

(a) kad krāsns tiek piepildīta caur piepildīšanas lūkām;

(b) noplūdes rezultātā caur krāsns durvīm, koksa gāzes novadcaurulēm un piepildīšanas lūku vākiem;

(c) koksa izvadīšanas un atdzesēšanas laikā.

50. Benzo(a)pirēna (BaP) koncentrācija būtiski atšķiras koksa baterijas dažādās noplūdes vietās. Visaugstākās BaP koncentrācijas reģistrētas koksa baterijas augšējā daļā un tiešā krāns durvju tuvumā.

51. Emisiju, kas rodas koksa ražošanas rezultātā, var ievērojami samazināt, tehniski pilnveidojot esošās dzelzs un tērauda ražotnes. Tas varētu veicināt veco koksa bateriju aizvietošanu un koksa ražošanas apjomu samazināšanos, ieviešot, piemēram, augstvērtīgu ogļu izmantošanu tērauda ražošanā.

52. Koksa bateriju darbības rezultātā radušās PAO emisijas samazināšanas stratēģija ietver šādus tehniskos pasākumus:

(a) koksa krāšņu iekraušana:

- cieto daļiņu emisijas samazināšana ogļu pārkraušanas laikā no bunkura iekraušanas vagonetēs;

- noslēgta ogļu pārvadāšanas sistēma tajos gadījumos, kad tiek veikta ogļu iepriekšēja uzsildīšana;

- iekraušanas laikā radušos gāzu savākšana un to sekojoša attīrīšana, vai nu novadot gāzes uz blakusesošu krāsni, vai novadot tās caur kolektorvadu uz sadedzināšanas iekārtu un pēc tam uz atputekļošanas iekārtu. Atsevišķos gadījumos iekraušanas laikā radušās savāktās gāzes var sadedzināt uz pārkraušanas vagonetēm, tomēr no vides aizsardzības prasību un drošības viedokļa šādas sistēmas ir mazāk pieņemamas. Koksa gāzu novadcaurulē jābūt pietiekamai vilkmei, ko nodrošina, iesmidzinot tajā tvaiku vai ūdeni;

(b) novērst emisiju, kas rodas pie iepildīšanas lūkas koksa ražošanas laikā, iespējams:

- izmantojot iepildīšanas lūku vākus, kas ir cieši noslēdzami;

- aizziežot iepildīšanas lūku vākus ar māliem (vai līdzvērtīgu materiālu) pēc katras iepildīšanas operācijas;

- notīrot iepildīšanas lūku vākus un rāmjus pirms iepildīšanas lūku aizvēršanas;

- krāsns griestu attīrīšana no ogļu putekļiem;

(c) koksa gāzu novadcauruļu vākiem jābūt aprīkotiem ar hidrauliskajiem aizslēgiem, lai nodrošinātos pret gāzu un darvas emisiju, un hidraulisko aizslēgu pareiza ekspluatācija jānodrošina, veicot to regulāru tīrīšanu;

(d) koksa krāšņu mehānismi, kas nodrošina krāšņu durvju darbināšanu, jāaprīko ar sistēmām durvju un durvju rāmju aizslēgu virsmu tīrīšanai;

(e) koksa krāšņu durvis:

- jāaprīko ar augstefektīviem aizslēgiem (piemēram, membrānveida durvis ar atsperes mehānismu);

- jānodrošina aizslēgu, kas atrodas uz krāšņu durvīm un durvju rāmjiem, rūpīga attīrīšana pirms katras iepildīšanas operācijas;

- koksa krāšņu durvīm jābūt izgatavotām tā, lai būtu iespēja uzstādīt cieto daļiņu ekstrakcijas sistēmas, kas koksa izvadīšanas operāciju laikā savienotas ar atputekļošanas iekārtu (caur kolektorvadu);

(f) koksa transportēšanas mehānisms jāaprīko ar vienotu sistēmu, kas sastāv no velkmes nojumes, stacionāras novadcaurules un stacionāras gāzu attīrīšanas iekārtas (vēlams - auduma filtriem);

(g) koksa dzesēšanai jāizmanto paņēmieni, kas nodrošina zemu emisijas līmeni, piemēram, koksa sausā dzesēšana. Mitrās dzesēšanas procesa aizvietošanai ar koksa sauso dzesēšanu jādod priekšroka, izņemot tos gadījumus, kad netiek pieļauta notekūdeņu veidošanās noslēgtu cirkulācijas sistēmu izmantošanas rezultātā. Rīkojoties ar koksu, kam pielietota sausā dzesēšana, jāsamazina putekļu rašanās.

53. Koksa ražošanas tehnoloģija "koksa ražošana bez blakusproduktu rekuperācijas" emitē ievērojami mazāk PAO, nekā izplatītais blakusproduktu rekuperācijas process. Tas ir tādēļ, ka koksa krāsnis ekspluatē pazemināta spiediena apstākļos, tādējādi novēršot noplūdes atmosfērā no koksa krāšņu durvīm. Koksēšanas procesā koksa jēlgāze tiek izvadīta no krāsnīm, izmantojot dabīgo velkmi, kas uztur pazeminātu spiedienu krāsnīs. Šādas krāsnis nav paredzētas ķīmisko blakusproduktu izdalīšanai no koksa jēlgāzes. Tā vietā izplūdes gāzes, kas veidojas koksēšanas procesa laikā (arī PAO), tiek efektīvi sadedzinātas augstā temperatūrā un ar pietiekami ilgu atrašanos krāsnī. Siltums, kas veidojas sadedzināšanas laikā, tiek izmantots enerģijas ražošanai koksēšanas vajadzībām un lieko siltumu var izmantot tvaika ražošanai. Lai nodrošinātu šāda veida koksēšanas procesa ekonomiskumu, var būt nepieciešama koģenerācijas iekārta elektrības ražošanai no liekā tvaika. Pašreiz ir tikai viena koksa iekārta bez blakusproduktu rekuperācijas, kura darbojas Amerikas Savienotajās valstīs, un viena - Austrālijā. Izmantojot šādu procesu bez blakusproduktu reģenerācijas, tiek izmantotas koksa krāsns ar horizontāli novietotu dūmvadu un ar sadedzināšanas kameru, kas savienota ar divām krāsnīm. Šāds process nodrošina alternatīvu iepildīšanas un koksēšanas režīmu divām krāsnīm. Tādā veidā viena krāsns vienmēr nodrošina sadedzināšanas kameru ar koksa gāzi. Koksa gāzes sadedzināšana kamerā nodrošina nepieciešamo siltuma daudzumu. Sadedzināšanas kameras konstrukcija nodrošina nepieciešamo uzturēšanās laiku (aptuveni 1 sekundi) un augstas temperatūras (vismaz 900 °C).

54. Nepieciešams īstenot efektīvu monitoringa programmu attiecībā uz gāzu noplūdēm caur koksa krāšņu durvju aizslēgiem, no gāzu novadcaurulēm un iepildīšanas lūkām. Tā ietver noplūžu monitoringu un reģistrāciju, kā arī neatliekamo remontu vai tehnisko apkopi. Tādejādi iespējams nodrošināt difūzās emisijas ievērojamu samazināšanos.

55. Esošo koksa bateriju modernizācija, nodrošinot no visiem avotiem nākošo izplūdes gāzu kondensēšanos (ar siltuma reģenerāciju), dod PAO emisijas samazināšanos atmosfērā par 86-90 % un vairāk (neņemot vērā notekūdeņu attīrīšanu). Investīcijas varētu atmaksāties piecu gadu laikā, ņemot vērā reģenerēto enerģiju, uzsildīto ūdeni, gāzi sintēzei un ietaupīto dzesēšanas ūdeni.

56. Koksa krāšņu tilpuma pieauguma rezultātā samazinās kopējais krāšņu skaits, koksa krāšņu durvju atvēršanas operāciju skaits (koksa iekraušanas-izkraušanas operāciju skaits dienā), aizslēgu skaits koksa baterijā un tātad arī PAO emisija. Vienlaicīgi ekspluatācijas un darbaspēka izmaksu samazināšanās rezultātā palielinās darba ražīgums.

57.Koksa sausās dzesēšanas sistēmām nepieciešamas lielākas investīcijas, nekā mitrās dzesēšanas metodēm. Ekspluatācijas izmaksu pieaugumu var kompensēt ar siltuma rekuperāciju koksa iepriekšējas uzsildīšanas operācijas laikā. Enerģijas izmantošanas efektivitāte kombinētās koksa sausās dzesēšanas/ogļu iepriekšējas uzsildīšanas sistēmās pieaug no 38 līdz 65 %. Ogļu iepriekšējas uzsildīšanas procesa izmantošana ceļ ražīgumu par 30 %. To var paaugstināt līdz 40 %, jo koksēšanas process ir viendabīgāks.

58. Visām tvertnēm un iekārtām ogļu darvas un ogļu darvas produktu uzglabāšanai un pārstrādei jābūt aprīkotām ar efektīvu tvaiku rekuperācijas un/vai tvaiku likvidēšanas sistēmu. Tvaiku likvidēšanas sistēmu ekspluatācijas izmaksas var samazināt, izmantojot autotermisku papildsadedzināšanu, ja oglekļa savienojumu koncentrācija atkritumos ir pietiekami augsta.

59. Informācija par PAO emisijas samazināšanas pasākumiem koksa ražošanas iekārtās apkopota 4.tabulā.

B. Anodu ražošana

60. PAO emisijas ierobežošanai, kura rodas anodu ražošanas procesā, jāpiemēro tie paši principi, kādus piemēro koksa ražošanā.

61. Ar PAO piesārņotu putekļu emisijas samazināšanai tiek izmantoti šādi sekundārie pasākumi:

(a) elektrostatiskā darvas izgulsnēšana;

(b) kombinēta tradicionālā elektrostatiskā darvas filtra izmantošana kopā ar mitro elektrostatisko filtru kā daudz efektīvāku tehnisku pasākumu;

(c) atgāzu termiska papildsadedzināšana;

(d) apstrāde sausajā skruberī, izmantojot kaļķakmeni/ naftas koksu vai alumīnija oksīdu (Al2O3).

62. Ar termisko papildsadedzināšanu saistītās ekspluatācijas izmaksas var tikt samazinātas autotermiskās papildsadedzināšanas režīmā, ja oglekļa savienojumu koncentrācija atgāzēs ir pietiekami augsta. 5.tabulā apkopota informācija par PAO emisijas ierobežošanas pasākumiem anodu ražošanā.

C. Alumīnija ražošana

63. Alumīniju ražo no alumīnija oksīda (Al2O3), izmantojot elektrolīzes procesu, kas notiek elektrolīzes vannās (elementos), kas elektriski savienotas sērijās. Atkarībā no anoda tipa izšķir vannas ar jau iepriekš sakausētiem anodiem vai Soederberg tipa vannas.

64. Vannās ar sakausētiem anodiem šie anodi veidoti no kalcinētiem (sakausētiem) oglekļa blokiem, kuri tiek aizvietoti pēc tam, kad tie ir daļēji nolietojušies. Soederberg tipa anodi tiek sakausēti elektrolīzes vannā, pie kam saistviela ir naftas kokss un ogles darva.

65. Soederberg procesu raksturo ļoti augsts PAO emisijas līmenis. Primārie samazināšanas pasākumi ietver esošo iekārtu modernizāciju un tehnoloģisko procesu optimizāciju, kas varētu samazināt PAO emisiju par 70-90 %. Iespējams sasniegt emisijas līmeni 0,015 kg B(a)P uz tonnu alumīnija. EsošoSoederberg elektrolīzes vannu nomaiņai ar vannām ar jau iepriekš sakausētiem anodiem nepieciešamas nozīmīgas izmaiņas esošajos tehnoloģiskajos procesos, taču tas ļautu gandrīz pilnīgi novērst PAO emisiju. Kapitālās izmaksas, kas saistītas ar šādu nomaiņu ir ļoti augstas.

66. 6.tabulā apkopota informācija par PAO emisijas ierobežošanas pasākumiem alumīnija ražošanā.

D. Sadedzināšanas procesi dzīvojamā sektorā

67. PAO emisija no sadedzināšanas procesiem dzīvojamā sektorā var rasties krāšņu vai kamīnu ekspluatācijas rezultātā, it īpaši tajos gadījumos, kad tiek izmantota koksne vai ogles. Mājsaimniecības var būt ievērojams PAO emisijas avots. Emisija veidojas kamīnu un nelielu sadedzināšanas iekārtu, kas darbojas ar cieto kurināmo, izmantošanas rezultātā. Dažās valstīs parastākais kurināmais krāsnīm ir ogles. Ekspluatējot krāsnis, kurās kā kurināmo izmanto ogles, veidojas mazāk PAO, nekā ja tiek ekspluatētas krāsnis, kurās kā kurināmo izmanto koksni, jo oglēm ir augstāka sadegšanas temperatūra un stabilāka kvalitāte.

68. Turklāt, sadedzināšanas sistēmas ar optimizētiem ekspluatācijas apstākļiem (piemēram, degšanas ātrumu) efektīvi ierobežo PAO emisiju, ko rada sadedzināšanas procesi dzīvojamā sektorā. Optimizētie sadedzināšanas apstākļi ir arī uzlabota sadedzināšanas kameru konstrukcija un uzlabota gaisa padeve. Pastāv vairākas metodes sadedzināšanas apstākļu uzlabošanai un emisijas samazināšanai. Dažādām metodēm ir ļoti atšķirīgi emisijas līmeņi. Moderns katls ar ūdens akumulēšanas tvertni (to uzskata par LPT), kurā kā kurināmo izmanto koksni, samazina emisiju par vairāk kā 90%, salīdzinot ar tehnoloģiski novecojušu katlu bez ūdens akumulācijas tvertnes. Modernam katlam ir trīs dažādas zonas: kurtuve koksnes gazifikācijai, gāzu sadegšanas kamera ar keramikas vai cita materiāla segumu, kas iztur temperatūru līdz 1000 °C, un konvekcijas zona. Konvekcijas zonai, kur ūdens absorbē siltumu, jābūt pietiekami garai un efektīvai, lai nodrošinātu gāzes temperatūras samazināšanos no 1000 °C līdz 250 °C vai zemāk. Pastāv arī vairākas metodes, kā modernizēt vecus un tehnoloģiski novecojušus katlus, piemēram, ūdens akumulēšanas tvertņu, keramikas ieliktņu un granulu sadedzināšanas iekārtu uzstādīšana.

69. Nodrošinot optimālu sadedzināšanas ātrumu, oglekļa monoksīda (CO), kopējā ogļūdeņražu (HC) un PAO emisija ir neliela. CO un kopējo HC emisijas robežvērtības noteikšana (noteikumi par tipa apstiprinājumu) ietekmē arī PAO emisiju. Zema CO un HC emisija nodrošina arī zemu PAO emisiju. Tā kā PAO emisijas mērījumi ir saistīti ar lielākām izmaksām, nekā CO mērījumi, daudz rentablāks risinājums ir robežvērtības noteikšana CO un HC emisijai. Tiek turpināts darbs pie priekšlikumu izstrādes CEN normatīvu noteikšanai katliem ar jaudu līdz 300kW, kuros kā kurināmo izmanto ogles un koksni (skat. 7.tabulu).

70. Emisiju, kas rodas, izmantojot dzīvojamā sektorā ar koksni kurināmas krāsnis, var samazināt, īstenojot šādus pasākumus:

(a) esošajām krāsnīm - īstenojot sabiedrības informēšanas un apziņas celšanas programmas par krāšņu pareizu ekspluatāciju, par neapstrādātas koksnes izmantošanu, par kurināmā sagatavošanas veidiem un par pareizo gadalaiku koksnes sagatavošanai, ievērojot mitruma saturu tajā;

(b) jaunajām krāsnīm - piemērojot normatīvus, kas sniegti CEN normatīvu projektā (un līdzīgus normatīvus ASV un Kanādā).

71. Vispārīgāki pasākumi PAO emisijas samazināšanai ir tie, kas saistīti ar dzīvojamo telpu centralizētas siltumapgādes sistēmu un energotaupības attīstību, piemēram, uzlabota siltumizolācija, lai samazinātu enerģijas patēriņu.

72. Informācija apkopota 8.tabulā.

E. Iekārtas koksnes konservēšanai

73. Koksnes konservēšana ar akmeņogļu darvu, kas satur PAO, var būt lielākais PAO emisijas avots atmosfērā. Emisija var rasties gan paša apstrādes procesa laikā, gan arī uzglabājot, pārvietojot un izmantojot apstrādāto koksni āra apstākļos.

74. Visplašāk izmantotie akmeņogļu darvas produkti, kas satur PAO, ir karbolinejs un kreozoteļļa. Abi ir PAO saturoši akmeņogļu darvas destilēšanas produkti un tiek izmantoti kokmateriālu (koksnes) aizsardzībai pret bioloģisko iedarbību.

75. PAO emisiju, kas rodas no koksnes konservēšanas, iekārtām un uzglabāšanas telpām, var samazināt, izmantojot dažādas pieejas, kas īstenojamas vai nu atsevišķi vai kombinējot tās savā starpā, piemēram:

(a) atbilstošu uzglabāšanas apstākļu nodrošināšana, lai novērstu augsnes un virszemes ūdeņu piesārņošanu ar izskalotajiem PAO un piesārņotajiem lietus ūdeņiem (piemēram, uzglabāšanas vietu ūdensnecaurlaidības nodrošināšana, jumta seguma uzklāšana, piesārņoto ūdeņu atkārtota izmantošana koksnes konservēšanas procesam, izgatavoto materiālu kvalitātes prasību ievērošana);

(b) pasākumi, kas vērsti uz to, lai samazinātu emisiju gaisā no koksnes konservēšanas iekārtām (piemēram, uzkarsētās koksnes atdzesēšana no 90 °C līdz vismaz 30 °C pirms tās transportēšanas uz uzglabāšanas vietām. Tomēr kā LPT jāiesaka alternatīva metode, kas paredz koksnes impregnēšanai ar kreozoteļļu izmantot vakuuma apstākļos spiediena tvaiku);

(c) konservējošo vielu optimāla daudzuma izmantošanu, kas nodrošina pietiekamu apstrādātās koksnes aizsardzību in situ, var uzskatīt par LPT, jo šāds pasākums samazinās vajadzību pēc izstrādājumu nomaiņas un līdz ar to samazinās emisiju no koksnes konservēšanas iekārtām;

(d) izmantojot koksnes konservēšanas izstrādājumus ar zemāku PAO saturu, kuri ir NOP:

- modificētās kreozoteļļas, kas ir destilāta frakcija, kura vārās 270°C-355°C intervālā, izmantošana, tā nodrošinot gan vairāk gaistošo PAO, gan arī smagāko un toksiskāko PAO emisijas samazināšanu;

- pasākumi karbolineja izmantošanas ierobežošanai veicinātu arī PAO emisijas samazināšanos;

(e) atbilstošu alternatīvu iespēju novērtējums un sekojoša izmantošana, piemēram, tādu, kas norādītas 9. tabulā, kuras samazina atkarību no ražojumiem, kas izstrādāti uz PAO bāzes.

76. Sadedzinot ar konservantu apstrādātu koksni, izdalās PAO un citi kaitīgi savienojumi. Ja tomēr šādu koksni dedzina, tad jāizmanto iekārtas, kurās tiek izmantotas atbilstošas piesārņojuma samazināšanas metodes.

 

VI pielikums

ROBEŽVĒRTĪBU UN LABĀKO PIEEJAMO METOŽU PIEMĒROŠANAS TERMIŅI JAUNIEM UN ESOŠIEM STACIONĀRIEM AVOTIEM

Robežvērtību un labāko pieejamo metožu piemērošanas termiņi ir:

(a) jauniem stacionāriem avotiem: divi gadi pēc šā Protokola spēkā stāšanās datuma;

(b) esošiem stacionāriem avotiem: astoņi gadi pēc šā Protokola spēkā stāšanās datuma. Ja nepieciešams, noteiktiem esošajiem stacionārajiem avotiem saskaņā ar valsts likumos noteikto amortizācijas periodu šis termiņš var tikt pagarināts.

 

VII pielikums

IETEICAMIE IEROBEŽOŠANAS PASĀKUMI NOTURĪGO ORGANISKO PIESĀRŅOTĀJU EMISIJAS SAMAZINĀŠANAI NO MOBILAJIEM AVOTIEM

1. Svarīgākās definīcijas sniegtas šā Protokola III pielikumā.

II. Ierobežojumi halogenēto attīrošo piedevu izmantošanai degvielās un smērvielās

6. Dažās valstīs 1,2-dibrometāns kopā ar 1,2-dihlormetānu tiek izmantots par piedevu etilētajam benzīnam. Turklāt degvielas sadegšanas procesa laikā dzinējā veidojas PHDD/F. Lai automobiļos izmantotu trīskomponentu katalizatorus, nepieciešams lietot neetilētu degvielu. Iespēju robežās jāizvairās pievienot benzīnam, citām degvielām un smērvielām halogenētus savienojumus.

7. 1.tabulā apkopota informācija par pasākumiem PHDD/F emisijas ierobežošanai motorizēto ceļu transporta līdzekļu izplūdes gāzēs.

III. Pasākumi NOP emisijas ierobežošanai no mobilajiem avotiem

A. NOP emisija no motorizētajiem transporta līdzekļiem

8. NOP no motorizētajiem transporta līdzekļiem izdalās ar cietajām daļiņām saistīta PAO emisijas veidā no tiem transporta līdzekļiem, kas darbojas, izmantojot dīzeļdegvielu. Mazākā apjomā PAO emisija rodas arī no transporta līdzekļiem, kas darbojas, izmantojot benzīnu.

9. Smēreļļas un degviela var saturēt halogenētus savienojumus, kas ietilpst to sastāvā kā piedevas vai ražošanas procesa sastāvdaļa. Degvielas sadedzināšanas laikā šie savienojumi var pārveidoties par PHDD/F un pēc tam kopā ar izplūdes gāzēm nonākt atmosfērā.

B. Kontrole un tehniskā apkope

10. Mobilajiem avotiem, kas darbojas, izmantojot dīzeļdegvielu, PAO emisijas ierobežošanas efektivitāte var tikt nodrošināta, īstenojot programmas, kas paredz mobilo avotu periodiskas pārbaudes attiecībā uz cieto daļiņu emisiju, izplūdes gāzu krāsu, nospiežot gāzes pedāli, vai citu līdzvērtīgu metožu izmantošanu.

11. Mobilajiem avotiem, kas darbojas, izmantojot benzīnu, PAO emisijas (papildus citiem izplūdes gāzu komponentiem) ierobežošanas efektivitāte var tikt nodrošināta, īstenojot programmas, kas paredz mobilo avotu periodiskas pārbaudes attiecībā uz degvielas padeves dozēšanu un katalizatoru darbības efektivitāti.

C. Ar dīzeļdegvielu un benzīnu darbināmo motorizēto transporta līdzekļu radītās PAO emisijas ierobežošanas metodes

1. Ierobežošanas tehnoloģiju vispārīgie aspekti

12. Ir svarīgi nodrošināt, lai transporta līdzekļu konstrukcija to ekspluatācijas laikā nodrošinātu atbilstību noteiktajiem emisijas normatīviem. Šo prasību var izpildīt, nodrošinot prasībām atbilstošu ražošanu, kalpošanas termiņa ilgumu, emisijas ierobežošanai paredzēto komponentu garantiju un izņemot no ekspluatācijas transporta līdzekļus ar defektiem. Ekspluatācijā esošajiem transporta līdzekļiem pastāvīgu emisijas ierobežošanu var nodrošināt, īstenojot efektīvas kontroles un tehniskās apkopes programmas.

2. Emisijas ierobežošanas tehniskie pasākumi

13. PAO emisijas ierobežošanai ir nozīmīgi šādi pasākumi:

(a) degvielas kvalitātes specifikācija un dzinēja modifikācija, lai ierobežotu emisiju, pirms tā radusies (primārie pasākumi);

(b) izplūdes gāzu attīrīšanas sistēmu uzstādīšana, piemēram, katalizatori-oksidētāji vai cieto daļiņu uztvērēji (sekundārie pasākumi).

(a) Dīzeļdzinēji

14. Dīzeļdegvielas modifikācijai var būt divi pozitīvi aspekti: zems sēra saturs dod iespēju samazināt cieto daļiņu emisiju un palielināt katalizatoru-oksidētāju pārveidošanas efektivitāti, bet di- un triaromātisko savienojumu apjoma samazināšana ļauj samazināt PAO veidošanos un emisiju.

15. Emisijas samazināšanas primārais pasākums ir modificēt dzinēju tā, lai nodrošinātu pilnīgāku degvielas sadegšanu. Tiek pielietoti visdažādākie modifikāciju veidi. Pamatā transporta līdzekļu izplūdes gāzu sastāvu ietekmē tādi faktori kā sadegšanas kameras konstrukcijas izmaiņas un degvielas iesmidzināšanas spiediena palielināšana. Šobrīd lielākās daļas dīzeļdzinēju darbība balstās uz mehāniskām dzinēju kontroles sistēmām. Jaunākajos dzinējos aizvien vairāk tiek izmantotas datorizētas elektroniskās kontroles sistēmas ar lielāku iespēju elastīgi ierobežot emisiju. Vēl viena emisijas ierobežošanas tehnoloģija ir kombinēta degvielas turboiepūtes un starpdzesēšanas tehnoloģija. Šāda sistēma nodrošina NOx emisijas samazināšanu un degvielas ekonomijas un jaudas palielināšanos. Lieljaudas un mazjaudas dzinējos var arī tikt pielietota padeves iekārtu darbības daudzveidīga regulēšanas.

16. Lai samazinātu cieto daļiņu emisiju, svarīgi ir nodrošināt smēreļļas lietošanas ierobežošanu, jo 10-50% cieto daļiņu veidojas motoreļļas izmantošanas rezultātā. Eļļas patēriņu iespējams samazināt, uzlabojot dzinēju ražošanas specifikāciju un uzlabojot dzinēju izolāciju.

17. Sekundārie emisijas samazināšanas pasākumi ir papildierīču uzstādīšana pie izplūdes gāzu apstrādes sistēmām. Parasti PAO emisijas samazināšanu no dīzeļdzinējiem var efektīvi nodrošināt, izmantojot katalizatoru-oksidētāju vienlaicīgi ar cieto daļiņu filtru. Tiek izskatīta cieto daļiņu uztvērēja-oksidētāja darbības efektivitāte. To uzstāda izplūdes gāzu sistēmā cieto daļiņu uztveršanai, un tas daļēji var nodrošināt filtra reģenerāciju, sadedzinot uztvertās cietās daļiņas, sistēmu karsējot ar elektrību, vai izmantojot citus reģenerācijas veidus. Pasīvo sistēmu cieto daļiņu uztvērēju pareizai reģenerācijai normālas ekspluatācijas apstākļos nepieciešams uzstādīt reģenerācijas sistēmas ar degļiem vai izmantot piedevas.

(b) Benzīna dzinēji

18. Pasākumi PAO samazināšanai no benzīna dzinējiem galvenokārt balstās uz slēgtā cikla trīsvirzienu katalizatora izmantošanu, kurš samazina PAO apjomu visu HC samazināšanas ietvaros.

19. Darbības uzlabošana auksta dzinēja iedarbināšanas režīmā ļauj samazināt organisko vielu emisiju kopumā un it īpaši PAO emisiju (piemēram, izmantojot momentiedarbināšanas katalizatorus, uzlabojot degvielas izgarošanu/izsmidzināšanu, izmantojot apsildāmos katalizatorus).

20. 2.tabulā apkopota informācija par pasākumiem PAO emisijas ierobežošanai motorizēto ceļu transporta līdzekļu izplūdes gāzēs.

 

VIII pielikums

GALVENO STACIONĀRO AVOTU KATEGORIJAS

I. IEVADS

Šajā sarakstā nav ietvertas iekārtas vai iekārtu daļas jaunu produktu izpētei, izstrādei un izmēģinājumiem. Pilnīgāks kategoriju apraksts dots V pielikumā.