Darbības ar dokumentu

Ministru kabineta rīkojums Nr.152

Rīgā 2011.gada 13.aprīlī (prot. Nr.24 27.§)

Par koncepciju "Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību"

1. Atbalstīt koncepcijas "Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību" (turpmāk - koncepcija) kopsavilkumā ietvertajā 1. un 2.risinājuma variantā paredzētā tiesiskā regulējuma ieviešanu.

2. Noteikt Tieslietu ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

3. Tieslietu ministrijai izveidot darba grupu, lai izstrādātu ar koncepcijas īstenošanu saistītos normatīvo aktu projektus. Darba grupā iekļaut Tieslietu ministrijas, Ārlietu ministrijas, Valsts kancelejas un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjus, kā arī citu ministriju pārstāvjus, ja tie tiks deleģēti atbilstoši Tieslietu ministrijas uzaicinājumam.

4. Šā rīkojuma 3.punktā minētajai darba grupai izstrādāt un tieslietu ministram līdz 2013.gada 31.decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā normatīvo aktu projektus, kas nepieciešami šā rīkojuma 1.punktā minētā regulējuma ieviešanai.

5. Ārlietu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Valsts kanceleju līdz 2014.gada 1.jūnijam izstrādāt starptautisko vienošanos rokasgrāmatu.

Ministru prezidents V.Dombrovskis

Tieslietu ministra vietā -
finanšu ministrs A.Vilks

 

Koncepcijas "Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību" kopsavilkums

I. Risināmā jautājuma būtība

Koncepciju "Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību" (turpmāk - koncepcija) sagatavojusi starpinstitūciju darba grupa. Koncepcijā aplūkota starptautisko publisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma problēma un piedāvāti šīs problēmas risinājumi. Starptautisko tiesību normas, kuras uzņēmusies valsts, normu konkurences gadījumos ir ar augstāku juridisko spēku nekā nacionālo tiesību normas, tādēļ ir ļoti būtiski, lai nacionālās procedūras, kas nepieciešamas starptautisko līgumu saskaņošanai, parakstīšanai un ienešanai nacionālajā tiesību sistēmā, būtu skaidras un korekti piemērojamas jebkuram starptautisko līgumu veidam jebkurā tā saskaņošanas un noslēgšanas procesa stadijā.

1994.gadā pieņemts likums "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" (turpmāk - speciālais likums), taču kopš tā laika Latvijas tiesību sistēma ir piedzīvojusi pārmaiņas un izaugsmi, tādēļ būtu attiecīgi pielāgojama starptautisko līgumu slēgšanas kārtība un to vieta Latvijas tiesību sistēmā. Šobrīd starptautisko līgumu slēgšanas un apstiprināšanas nacionālais normatīvais regulējums neatbilst aktuālajai situācijai. Tas ir pārāk vispārīgs un nepilnīgs, turklāt atstāj neatbildētus daudzus jautājumus attiecībā uz starptautisko līgumu iedalījumu, saskaņošanas, noslēgšanas un apstiprināšanas procedūru.

Piemēram, Latvijā vispār netiek regulēti tādi starptautisko tiesību aspekti kā nesaistošas starptautiskās vienošanās (turpmāk - saprašanās memorandi), starptautisko līgumu atrunu un skaidrojošo deklarāciju izpildes kārtība un vienpusēji saistību akti. Nav izveidojusies vienota un skaidra prakse, kā atbilstoši nacionālajiem normatīvajiem aktiem lietojami dažādi starptautiskie instrumenti, lai valsts sekmīgi īstenotu savas tiesības.

Savukārt nepietiekami regulēti ir jautājumi, kas saistīti ar starptautiskajiem starpresoru līgumiem, tai skaitā atvasināto publisko personu un neatkarīgo iestāžu noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, starptautisko līgumu tekstu saskaņošanu, pilnvarojumu starptautisko līgumu noslēgšanai un starptautisko līgumu publiskumu. Šobrīd starpresoru līgumu noslēgšanas prakse un nacionālais starptautisko līgumu regulējums nav savstarpēji tieši sasaistīts, neparedz skaidru kārtību starpresoru līgumu noslēgšanai, kā arī neregulē šādu līgumu uzskaites un kontroles kārtību, kas ir būtiski, ņemot vērā, ka starptautiskajās tiesībās gan tiešā, gan netiešā valsts pārvalde pārstāv valsts varu.

Ārējā normatīvajā aktā nav noteikta arī starptautisko līgumu projektu teksta vispusīga izvērtēšana pirms galīgās saskaņošanas ar citām līgumslēdzējpusēm un virzīšanas apstiprināšanai Ministru kabinetā vai Saeimā, taču šādu projektu sākotnējās ietekmes novērtējums uz tiesību sistēmu, valsts finansēm un noteiktajiem ārpolitikas virzieniem nepieciešams, lai pilnvērtīgāk un korektāk nodrošinātu to atbilstību valsts vispārīgajām interesēm, tiesībām un nostādnēm.

Speciālajā likumā ietvertais pilnvarojuma regulējums nesniedz skaidru priekšstatu, kādas tiesības faktiski izriet no iestādēm individuāli noteiktās kompetences slēgt starptautiskos līgumus savā darbības jomā, īpaši gadījumos, kas saistīti ar saprašanās memorandu vai starpresoru līgumu noslēgšanu. Normatīvajos aktos ietvertā vispārīgā prasība par visu starptautisko līgumu oficiālajām publikācijām ir pozitīva, tomēr tā praktiski nav pilnīgi izpildāma, ņemot vērā īpašus apstākļus vai regulējuma saturu, kas ietverts starptautiskajā līgumā.

Līdz ar to šobrīd spēkā esošais starptautisko līgumu nacionālais normatīvais regulējums nav skaidrs un caurskatāms, nenoregulē būtiskus starptautisko līgumtiesību jautājumus un var radīt precedentus starptautisko saistību tiesiskuma izvērtēšanā.

II. Piedāvātie risinājuma varianti

Lai novērstu koncepcijā minēto problēmu, tiek piedāvāti šādi risinājuma varianti:

1.risinājuma variants

Izstrādāt un apstiprināt jaunu speciālo likumu, piemēram, starptautisko vienošanos likumu, kas regulētu starptautisko publisko līgumu un saprašanās memorandu izstrādāšanas, saskaņošanas, apstiprināšanas un noslēgšanas kārtību, ievērojot katra starptautisko vienošanos veida juridisko dabu. Turklāt jaunais likums paredzētu tādu institūciju kompetenci, kuras slēdz starptautiskos līgumus, regulējumu vienpusējiem saistību aktiem, starptautisko līgumu atrunu, skaidrojošo deklarāciju izteikšanai un starptautisko līgumu publiskuma nodrošināšanai, starptautisko līgumu uzskaites, kontroles un starptautisko līgumu saskaņošanas kārtību vai pilnvarojumu Ministru kabinetam to noteikt, pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā tiek slēgti starpresoru līgumi un sagatavojami saprašanās memorandi, kas nav apstiprināmi Saeimā vai Ministru kabinetā, un citu nepieciešamo starptautisko līgumtiesību nacionālo procedūru regulējumu, lai nodrošinātu vienotību un sistēmiskumu normatīvajiem aktiem starptautisko publisko līgumtiesību jomā. Līdz ar likumu sagatavot attiecīgus Ministru kabineta noteikumus un izstrādāt metodiskās vadlīnijas saprašanās memorandu sagatavošanai.

Minētais risinājums ļaus sakārtot normatīvos aktus starptautisko līgumtiesību jomā, nodrošināt to vienotu un savstarpēji saskaņotu sistēmu, tomēr šā risinājuma īstenošana būs laikietilpīga.

2.risinājuma variants

Izstrādāt grozījumus speciālajā likumā un citos normatīvajos aktos, risinot aktuālākos jautājumus. Speciālo likumu papildināt ar jēdziena "resors" definējumu un kārtību, kādā tiek slēgti starpresoru līgumi, tai skaitā, ja nepieciešams, paredzēt pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt to starpresoru līgumu slēgšanas kārtību, kuri neskar valsts atbildības jomu, noteikt izņēmumu saprašanās memorandu noslēgšanai un apstiprināšanai, paredzot pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt šādu kārtību, noteikt izņēmuma gadījumus starptautisko līgumu publicēšanai, paredzēt pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt starptautisko līgumu uzskaites un kontroles kārtību. Līdz ar likumu sagatavot attiecīgus Ministru kabineta noteikumus un izstrādāt starptautisko vienošanos (tai skaitā saprašanās memorandu) rokasgrāmatu.

Minētais risinājums sakārtotu šobrīd aktuālus starptautisko līgumtiesību tiesiskā regulējuma jautājumus, iespējama arī laika ekonomija, tomēr būtu grūti ievērot speciālā likuma grozījumu apjoma ierobežojumu un netiktu nodrošināta vienota pieeja, atsevišķus jautājumus atstājot ārpus pašreizējā tiesiskajā regulējumā noteiktā satura.

3.risinājuma variants

Izstrādāt Ministru kabineta instrukciju par starptautisko līgumu un saprašanās memorandu sagatavošanu un slēgšanu un izstrādāt starptautisko vienošanos rokasgrāmatu, kas ietvertu arī metodiskās vadlīnijas saprašanās memorandu sagatavošanai.

Šajā gadījumā netiktu grozīti ārējie normatīvie akti, tiktu sakārtoti atsevišķi aktuālākie starptautisko līgumtiesību tiesiskā regulējuma jautājumi valsts pārvaldē un iespējama laika ekonomija. Tomēr tiktu mainīta līdzšinējā speciālā likuma interpretācija, turklāt Ministru kabineta instrukcija nebūs attiecināma uz iestādēm, kuras nav Ministru kabineta padotībā, un būtu neiespējama visu problēmjautājumu risināšana.

Tieslietu ministra vietā - finanšu ministrs A.Vilks