Darbības ar dokumentu

PADOME
NOLĪGUMS starp Eiropas Savienības dalībvalstīm par militārā un civilā personāla statusu, kas norīkots darbam Eiropas Savienības iestādēs, štāba un spēku statusu, kuri ir pieejami Eiropas Savienībai saistībā ar tādu uzdevumu sagatavošanu un izpildi, kas minēti Līguma par Eiropas Savienību 17.panta otrajā daļā, tostarp mācībām, un par dalībvalstu militārā un civilā personāla statusu, kas, lai darbotos šajā sakarā, ir nodots Eiropas Savienības rīcībā

(ES SOFA)

(2003/C 321/02)

PADOMĒ TIKUŠIES EIROPAS SAVIENĪBAS DALĪBVALSTU VALDĪBU PĀRSTĀVJI,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā V sadaļu,

tā kā

1) Eiropas Padome, ievērojot kopīgo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), ir nolēmusi nodrošināt ES iespējas, kas vajadzīgas, lai pieņemtu un īstenotu lēmumus par visdažādāko konfliktu novēršanas un krīžu pārvarēšanas uzdevumiem, kā noteikts LES;

2) Lēmumus sūtīt spēkus no Eiropas Savienības dalībvalstīm (še turpmāk "dalībvalstis") uz citu dalībvalstu teritoriju un uzņemt šādus spēkus no dalībvalstīm saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, valstis pieņem saskaņā ar LES V sadaļas noteikumiem un jo īpaši ar tā 23.panta pirmo daļu, un attiecīgās dalībvalstis par to vienojas atsevišķi;

3) Gadījumā, ja mācības vai operācijas notiek ārpus dalībvalstu teritorijas, ar attiecīgajām trešajām valstīm slēdz īpašus nolīgumus;

4) Saskaņā ar šā nolīguma noteikumiem pušu tiesības un pienākumi saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem un citiem starptautiskiem dokumentiem par starptautisko tribunālu izveidošanu, tostarp Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtiem, netiek skarti;

IR VIENOJUŠĀS PAR TURPMĀKO:

I DAĻA

VISAM MILITĀRAJAM UN CIVILAJAM PERSONĀLAM KOPĪGI NOTEIKUMI

1.pants

Šajā Nolīgumā termins:

1. "militārais personāls" nozīmē:

a) militārpersonas, ko dalībvalstis ir norīkojušas darbā Padomes Ģenerālsekretariātā, lai izveidotu Eiropas Savienības Militāro štābu (ESMŠ);

b) militārpersonas, izņemot ES iestāžu personālsastāvu, kuras EUMS var izsaukt no dalībvalstīm, lai nodrošinātu pagaidu (spēku) palielināšanu, ja saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, to pieprasa Eiropas Savienības Militārā komiteja (ESMK);

c) dalībvalstu militārpersonas, kuras ir norīkotas darbā štābā un spēkos, kurus vai kuru personālsastāvu var darīt pieejamus ES saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām;

2. "civilais personāls" nozīmē civilpersonas, ko dalībvalstis norīkojušas darbā ES iestādēs saistībā ar darbībām, kas veicamas sakarā ar LES 17. panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, vai civilpersonas, izņemot uz vietas pieņemtu personālu, kuras nodarbinātas štābā vai spēkos vai kuras dalībvalstis citādā veidā darījušas pieejamas ES minēto darbību veikšanai;

3. "apgādājamais" nozīmē jebkuru personu, kuru saskaņā ar nosūtošās dalībvalsts tiesību aktiem definē vai atzīst par militārā vai civilā personāla locekļa ģimenes locekli vai uzskata par viņa mājsaimniecības locekli. Tomēr, ja saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli uzskata vienīgi tādu personu, kura dzīvo vienā miteklī ar militārā vai civilā personāla locekli, šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja minētā persona atrodas galvenokārt šā militārā vai civilā personāla locekļa apgādībā;

4. "spēki" nozīmē personas, kas pieder militārajam personālam un civilajam personālam, kā noteikts pirmajā un otrajā daļā, vai struktūras, ko veido šāds personāls, ja attiecīgās dalībvalstis piekrīt, ka šajā nolīgumā atsevišķas personas, vienības, formējumi vai citas struktūras var neuzskatīt par tādām, kas veido vai ir iekļautas kādos spēkos;

5. "štābs" nozīmē štābu, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, un kuru ir izveidojusi viena vai vairākas dalībvalstis vai starptautiska organizācija, un kuru var darīt pieejamu ES saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām;

6. "nosūtītāja valsts" nozīmē dalībvalsti, kurai pieder militārā vai civilā personāla loceklis vai spēki;

7. "uzņemošā valsts" nozīmē dalībvalsti, kuras teritorijā saistībā ar atsevišķām personām vai personu grupai dotu pamatuzdevuma pavēli vai norīkojumu darbam ES iestādēs atrodas militārā vai civilā personāla locekļi, spēki vai štābs, neatkarīgi no tā, vai tie ir bāzēti, izvietoti vai šķērso šīs dalībvalsts teritoriju.

2.pants

1. Vajadzības gadījumā dalībvalstis veicina 1.pantā minētā personāla un to apgādājamo iebraukšanu, uzturēšanos un aizbraukšanu saistībā ar dienesta komandējumu. Tomēr personālam un apgādājamajiem var pieprasīt sniegt pierādījumus, ka viņi pieder 1.pantā aprakstītajām kategorijām.

2. Šajā nolūkā, un neierobežojot attiecīgus noteikumus, kas piemērojami attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, pietiek ar personas vai kolektīvas pārvietošanās pavēli vai pavēli par norīkošanu darbā ES iestādēs.

3.pants

Militārā un civilā personāla, kā arī viņu apgādājamo pienākums ir ievērot uzņemošās valsts tiesību aktus un atturēties no visām darbībām, kas ir pretrunā ar šā nolīguma garu.

4.pants

Šajā nolīgumā:

1. Salīdzināmu militāro transport­lī­dzekļu vadīšanai uzņēmējvalstī atzīst auto vadīšanas atļaujas vai vadītāja apliecības, ko izdevuši nosūtītājas valsts militārie dienesti.

2. Jebkuras dalībvalsts pilnvarots personāls drīkst nodrošināt jebkuras citas dalībvalsts spēku un štāba personālam medicīnisko un zobārstniecības aprūpi.

5.pants

Militārais personāls un attiecīgais civilais personāls valkā formas tērpus saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā nosūtītājā valstī.

6.pants

Uz transportlīdzekļiem, uz kuriem atrodas īpaša nosūtītājas valsts bruņoto spēku vai iestādes reģistrācijas numura zīme, papildus šai reģistrācijas numura zīmei ir jābūt izvietotai valsts piederības atšķirības zīmei.

II DAĻA

NOTEIKUMI, KAS PIEMĒROJAMI TIKAI MILITĀRAJAM UN CIVILAJAM PERSONĀLAM, KAS NORĪKOTS
DARBĀ ES IESTĀDĒS

7.pants

Militārais vai civilais personāls, kas norīkots darbā ES iestādēs, drīkst glabāt un nēsāt ieročus saskaņā ar 13.pantu, ja viņi ir nodarbināti štābā vai spēkos, kurus var darīt pieejamus ES saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, vai arī, ja viņi piedalās pamatuzdevumos saistībā ar šādiem uzdevumiem.

8.pants

1. Militārajam vai civilajam personālam, kas norīkots darbā ES iestādēs, ir neaizskaramība saistībā ar procesuālām darbībām attiecībā uz visu, ko viņi teikuši vai rakstījuši, vai darījuši, pildot savas dienesta funkcijas; šī neaizskaramība turpinās pat pēc tam, kad ir beidzies viņu norīkojums.

2. Šajā pantā minēto neaizskaramību piešķir ES interesēs, nevis attiecīgā personāla vajadzībām.

3. Gan nosūtītājas valsts kompetentā iestāde, gan attiecīgās ES iestādes atņem neaizskaramību, kāda ir darbā ES iestādēs norīkotajam militārajam vai civilajam personālam, ja šāda neaizskaramība traucē tiesvedības gaitu un ja šāda kompetenta iestāde un attiecīga ES iestāde var to izdarīt, neskarot Eiropas Savienības intereses.

4. ES iestādes vienmēr sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai veicinātu pienācīgu tiesvedību, un rīkojas, lai novērstu jebkādu neaizskaramības ļaunprātīgu izmantošanu, kas piešķirta saskaņā ar šo pantu.

5. Ja kādas dalībvalsts kompetenta iestāde vai tiesas iestāde uzskata, ka ir notikusi saskaņā ar šo pantu piešķirtās neaizskaramības ļaunprātīga izmantošana, nosūtītājas valsts kompetentā iestāde un attiecīgā ES iestāde pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma sazinās ar tās kompetento iestādi, lai noskaidrotu, vai šāda ļaunprātīga izmantošana ir notikusi.

6. Ja apspriedēs neizdodas panākt rezultātu, kas apmierina abas puses, domstarpības izskata attiecīgā ES iestāde, lai panāktu izlīgumu.

7. Ja šādas domstarpības nav iespējams izšķirt, attiecīgā ES iestāde nosaka sīki izstrādātus pasākumus to izšķiršanai. Ciktāl tas attiecas uz Padomi, tā šādus pasākumus pieņem vienprātīgi.

III DAĻA

NOTEIKUMI, KAS PIEMĒROJAMI TIKAI ŠTĀBAM UN SPĒKIEM, UN MILITĀRAJAM UN CIVILAJAM PERSONĀLAM, KAS TAJOS NODARBINĀTI

9.pants

Saistībā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, štābam un spēkiem, un to personālam, kas minēts 1.pantā, un viņu aprīkojumam ir atļauts šķērsot kādas dalībvalsts teritoriju un tajā uz laiku izvietoties, ja tam ir piekritušas šīs dalībvalsts kompetentās iestādes.

10.pants

Militārais un civilais personāls saņem neatliekamo medicīnisko un zobārstniecības palīdzību, tostarp hospitalizāciju, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tam pielīdzināms uzņemošās valsts personāls.

11.pants

Saskaņā ar jau spēkā esošiem nolīgumiem un pasākumiem vai tādiem nolīgumiem un pasākumiem, kurus pēc šī nolīguma stāšanās spēkā var noslēgt vai par kuriem var vienoties nosūtītāju valstu un uzņemošo valstu pilnvaroti pārstāvji, uzņemošās valsts iestādes uzņemas visu atbildību par piemērotu pasākumu veikšanu, lai vienībām, formējumiem vai citām struktūrām darītu pieejamas tiem vajadzīgās ēkas un vietas, kā arī ar tām saistītās iekārtas un pakalpojumus. Šie nolīgumi un pasākumi, ciktāl tas iespējams, atbilst uzņemošās valsts noteikumiem, kas reglamentē līdzīgu vienību, formējumu vai citu struktūru izmitināšanu un apmešanos.

Ja nav īpašas vienošanās par pretējo, tiesības un pienākumus, kas izriet no ēku, vietu, iekārtu un pakalpojumu lietošanas, nosaka uzņemošās valsts tiesību akti.

12.pants

1. Vienībām, formējumiem vai struktūrām, kuras parasti sastāv no militārā vai civilā personāla, vienojoties ar uzņemošo valsti, ir tiesības nodrošināt kārtību visās nometnēs, iestādēs, štābā vai citās telpās, kuras aizņem tikai šīs vienības, formējumi vai struktūras. Šādu vienību, formējumu vai struktūru policija drīkst īstenot visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu kārtības un drošības ievērošanu šādās telpās.

2. Ārpus šīm telpām 1.punktā minēto policiju izmanto tikai saskaņā ar nolīgumiem ar uzņemošās valsts iestādēm un sadarbībā ar šīm iestādēm, un tiktāl, cik šāda izmantošana ir vajadzīga, lai saglabātu disciplīnu un kārtību starp vienību, formējumu vai struktūru locekļiem.

13.pants

1. Militārais personāls drīkst glabāt un nēsāt dienesta ieročus ar nosacījumu, ka viņiem tas ir atļauts saskaņā ar dotajām pavēlēm, un saskaņā ar nolīgumiem ar uzņemošās valsts iestādēm.

2. Civilais personāls drīkst glabāt un nēsāt dienesta ieročus ar nosacījumu, ka viņiem tas ir atļauts saskaņā ar nosūtītājas valsts tiesību aktiem, un saskaņā ar nolīgumiem ar uzņemošās valsts iestādēm.

14.pants

Štābs un spēki saskaņā ar uzņemošās valsts noteikumiem izmanto tās pašas pasta un telekomunikāciju iekārtas, ceļošanas iespējas un biļešu cenu atvieglojumus kā uzņemošās valsts spēki.

15.pants

1. Arhīvi un citi oficiāli štāba dokumenti, kuri atrodas telpās, kuras šis štābs izmanto, vai kuri atrodas jebkura pienācīgi pilnvarota štāba locekļa īpašumā, ir neaizskarami, ja vien štābs nav atcēlis šo neaizskaramību. Pēc uzņemošās valsts lūguma un šīs valsts pārstāvja klātbūtnē štābs pārbauda jebkādus dokumentus, lai apstiprinātu, ka uz tiem attiecas šajā pantā minētā neaizskaramība.

2. Ja uzņemošās valsts kompetenta iestāde vai tiesas iestāde uzskata, ka ir notikusi ļaunprātīga šajā pantā minētās neaizskaramības pārkāpšana, Padome pēc pieprasījuma vēršas pie uzņemošās valsts kompetentajām iestādēm, lai noskaidrotu, vai šāda ļaunprātīga izmantošana ir notikusi.

3. Ja apspriedēs neizdodas panākt rezultātu, kas apmierina abas attiecīgās puses, domstarpības izskata Padome, lai panāktu izlīgumu. Ja šādas domstarpības nav iespējams izšķirt, Padome vienprātīgi nosaka sīki izstrādātus pasākumus to izšķiršanai.

16.pants

Ar mērķi izvairīties no divkāršas nodokļu uzlikšanas, lai piemērotu konvencijas pret nodokļu divkāršo uzlikšanu, kas noslēgtas starp dalībvalstīm, un neskarot uzņemošās valsts tiesības uzlikt nodokļus militārajam un civilajam personālam, kuri ir šīs uzņemošās valsts pilsoņi vai kuri dzīvo uzņemošajā valstī:

1. Ja likumīga jebkāda veida nodokļu uzlikšana uzņemošajā valstī ir atkarīga no uzturēšanās vietas vai pastāvīgās dzīvesvietas, periodus, kuros militārais vai civilais personāls atrodas šajā valstī tikai un vienīgi tāpēc, ka tas ir militārais vai civilais personāls, šādas nodokļu uzlikšanas vajadzībām neuzskata par pastāvīgas dzīvesvietas periodiem vai par tādiem periodiem, kas rada izmaiņas pastāvīgajā dzīvesvietā vai uzturēšanās vietā.

2. Militārais un civilais personāls ir atbrīvots no tiem izmaksātās algas un ienākumu, kurus nosūtītāja valsts tiem maksā kā šādam personālam, vai jebkāda cita materiāla kustama īpašuma, kura atrašanās uzņemošajā valstī ir saistīta tikai ar to pagaidu atrašanos šeit, aplikšanas ar nodokļiem uzņemošajā valstī.

3. Šis pants neierobežo militārā vai civilā personāla aplikšanu ar nodokļiem saistībā ar jebkādiem peļņu nesošiem pasākumiem, kuros tas var iesaistīties uzņemošajā valstī, ja tā nav nodarbinātība šāda personāla statusā, un izņemot šāda personāla algu un ienākumus, un materiālo kustamo īpašumu, kas minēts otrajā daļā. Šis pants neierobežo aplikšanu ar nodokļiem, kurai šāds personāls ir pakļauts saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem pat tad, ja tiek uzskatīts, ka šāda personāla uzturēšanās vai pastāvīgā dzīvesvieta atrodas ārpus uzņemošās valsts teritorijas.

4. Šo pantu nepiemēro nodevām. "Nodevas" nozīmē muitas nodevas un visas citas nodevas un nodokļus, kas jāmaksā, attiecīgi importējot vai eksportējot, izņemot nodevas un nodokļus, kas nav nekas cits kā maksa par pakalpojumiem.

17.pants

1. Nosūtītājas valsts iestādēm ir tiesības piemērot visu ar nosūtītājas valsts tiesību aktiem tām piešķirto kriminālo un disciplināro jurisdikciju attiecībā uz militāro, kā arī civilo personālu, ja šāds civilais personāls tāpēc, ka tas ir izvietots ar nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem, ir pakļauts tiesību aktiem, kas piemērojami visiem vai jebkādiem nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem.

2. Uzņemošās valsts iestādēm ir tiesības piemērot savu jurisdikciju uz militāro un civilo personālu un tā apgādājamajiem saistībā ar pārkāpumiem, kas izdarīti uzņemošās valsts teritorijā un kas ir sodāmi saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem.

3. Nosūtītājas valsts iestādēm ir tiesības piemērot savu ekskluzīvo jurisdikciju attiecībā uz militāro, kā arī civilo personālu, ja šāds civilais personāls tāpēc, ka tas ir izvietots ar nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem, ir pakļauts tiesību aktiem, kas piemērojami visiem vai jebkādiem nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem saistībā ar nodarījumiem, tostarp noziegumiem pret nosūtītājas valsts drošību, kas ir sodāmi saskaņā ar nosūtītājas valsts tiesību aktiem, bet ne saskaņā ar uzņemošās valsts tiesību aktiem.

4. Uzņemošās valsts iestādēm ir tiesības piemērot savu ekskluzīvo jurisdikciju attiecībā uz militāro un civilo personālu un to apgādājamajiem saistībā ar nodarījumiem, tostarp noziegumiem pret uzņemošās valsts drošību, kas ir sodāmas saskaņā ar tās tiesību aktiem, bet ne saskaņā ar nosūtītājas valsts tiesību aktiem.

5. Trešajā, ceturtajā un sestajā daļā minētajos noziegumos pret valsts drošību ietilpst:

a) valsts nodevība;

b) sabotāža, spiegošana vai jebkuru tiesību aktu pārkāpums, kas saistīts ar šīs valsts noslēpumiem vai noslēpumiem, kas saistīti ar šīs valsts aizsardzību.

6. Gadījumos, kad tiesības piemērot jurisdikciju ir vienlaicīgas, ir spēkā šādi noteikumi:

a) nosūtītājas valsts kompetentajām iestādēm ir pirmtiesības piemērot jurisdikciju attiecībā uz militāro, kā arī civilo personālu, ja šāds civilais personāls tāpēc, ka tas ir izvietots ar nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem, ir pakļauts tiesību aktiem, kas piemērojami visiem vai jebkādiem nosūtītājas valsts bruņotajiem spēkiem attiecībā uz:

i) nodarījumiem tikai un vienīgi pret šīs valsts īpašumu vai drošību, vai nodarījumiem tikai un vienīgi pret šīs valsts militārā vai civilā personāla locekļiem, to apgādājamajiem vai viņu īpašumu;

ii) nodarījumiem, kas izriet no jebkādām darbībām vai bezdarbības, veicot dienesta pienākumus;

b) jebkura cita nodarījuma gadījumā, pirmtiesības piemērot jurisdikciju ir uzņemošajai valstij;

c) ja valsts, kurai ir pirmtiesības, nolemj piemērot jurisdikciju, tā iespējami īsā laikā paziņo par to otrai valstij. Tās valsts iestādes, kurai ir pirmtiesības, atsaucīgi izskata otras valsts iestāžu lūgumu atteikties no savām tiesībām, ja otra valsts uzskata šādu atteikšanos par īpaši nozīmīgu.

7. Šis pants nenozīmē, ka nosūtītājas valsts iestādēm ir tiesības piemērot jurisdikciju attiecībā uz personām, kuras ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā, ja vien viņi nav nosūtītājas valsts spēku locekļi.

18.pants

1. Ikviena dalībvalsts atsakās no visām savām prasībām pret jebkuru citu dalībvalsti par jebkādu tai piederošu īpašumu bojājumiem, kas ir lietoti LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanai un izpildei, tostarp mācībām, ja šādus bojājumus:

a) ir izraisījis otras dalībvalsts militārais vai civilais personāls, izpildot savus pienākumus saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem; vai

b) ir radījusi jebkāda otrai dalībvalstij piederoša transportlīdzekļa, kuģa vai lidaparāta lietošana, kuru lieto tās dienesti, ja šis transportlīdzeklis, kuģis vai lidaparāts, kas radīja bojājumus, tika lietots saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem vai ja bojājumi tika nodarīti šādi lietojamam īpašumam.

Dalībvalsts atceļ prasības pret jebkuru citu dalībvalsti par glābšanu uz jūras, ja izglābtais kuģis vai krava piederēja dalībvalstij un to lietoja tās militarizētie dienesti saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem.

2. a) Gadījumā, ja citu dalībvalstij piederošu īpašumu bojājumi, kas atrodas tās teritorijā, ir nodarīti vai radušies, kā norādīts 1.punktā, jautājumu par jebkuras citas dalībvalsts atbildību nosaka un bojājumu apjomu izvērtē sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm, ja vien šīs dalībvalstis nevienojas citādi.

b) Tomēr ikviena dalībvalsts atsauc savu prasību gadījumos, ja bojājumi ir mazāki nekā summa, ko nosaka ar Padomes vienprātīgu lēmumu.

Jebkura cita dalībvalsts, kuras īpašums ir bojāts tajā pašā starpgadījumā, arī atsauc savu prasību, kas ir mazāka par iepriekš minēto summu.

3. Pirmajā un otrajā daļā terminā "pieder dalībvalstij", ja tas lietots attiecībā uz kuģi, ietilpst kuģis, ko dalībvalsts nofraktējusi bez apkalpes vai rekvizējusi uz berbouta noteikumiem vai saņēmusi kā trofeju, izņemot, ja zaudējumu risku vai atbildību uzņemas kāda cita struktūra, nevis šāda dalībvalsts.

4. Ikviena dalībvalsts atsauc visas savas prasības pret jebkuru citu dalībvalsti par savu dienestu militārā vai civilā personāla traumām vai bojāeju laikā, kamēr šāds personāls veica savus dienesta pienākumus.

5. Prasības (izņemot līgumiskas prasības un prasības, uz kurām attiecas sestā un septītā daļa) , ko izraisa militārā vai civilā personāla darbības vai bezdarbība, veicot dienesta pienākumus, vai jebkura cita darbība, bezdarbība vai atgadījums, par kuru spēki ir juridiski atbildīgi, un kurš uzņemošajā valstī rada bojājumus trešajām pusēm, izņemot jebkuru no dalībvalstīm, izskata uzņemošā valsts saskaņā ar šādiem noteikumiem:

a) prasības reģistrē, apsver un izšķir vai izskata saskaņā ar uzņemošās valsts normatīvajiem aktiem par prasībām, kuru iemesls ir šīs valsts bruņoto spēku darbības;

b) uzņemošā valsts var izšķirt šādas prasības, un summu, par kuru panākta vienošanās vai kura noteikta ar nolēmumu, samaksā uzņemošās valsts savā valūtā;

c) šāds maksājums, kas izdarīts saskaņā ar izlīgumu vai nolēmumu, kuru lietā pieņēmis kompetents uzņemošās valsts tribunāls, vai galīgais šāda tribunāla nolēmums, kas liedz izdarīt maksājumu, ir saistošs un neapstrīdams attiecīgajām dalībvalstīm;

d) visas uzņemošās valsts samaksātās prasības dara zināmas attiecīgajām nosūtītājām valstīm līdz ar pilnīgām ziņām un ierosināto sadalījumu saskaņā ar e) apakš­punkta i) , ii) un iii) punktu. Ja divu mēnešu laikā netiek saņemta atbilde, ierosināto sadalījumu uzskata par pieņemtu;

e) ar prasību apmierināšanu saistītās izmaksas atbilstoši a) , b) , c) un d) apakš­punktiem un otrajā daļā dalībvalstīm sadala šādi:

i) ja atbildīga ir tikai viena nosūtītājām valstīm, piešķirto vai ar nolēmumu piešķirto summu sadala tā, ka 25 procenti ir jāmaksā uzņemošajai valstij un 75 procenti - nosūtītājai valstij;

ii) ja par bojājumiem ir atbildīga vairāk nekā viena valsts, piešķirto vai ar nolēmumu piešķirto summu starp tām sadala vienlīdzīgi; tomēr, ja uzņemošā valsts nav viena no atbildīgajām valstīm, tās iemaksa ir puse no katras nosūtītājas valsts summas;

iii) ja bojājumus ir radījuši dalībvalstu dienesti, un tos nevar attiecināt konkrēti uz vienu vai vairākiem šādiem dienestiem, piešķirto vai ar nolīgumu piešķirto summu sadala vienlīdzīgi starp attiecīgajām dalībvalstīm; tomēr, ja uzņemošā valsts nav viena no valstīm, kuras dienesti radīja bojājumus, tās iemaksa ir puse no katras attiecīgās nosūtītājas valsts summas;

iv) reizi pusgadā attiecīgajām nosūtītājām valstīm līdz ar atlīdzības pieprasījumu nosūta paziņojumu par uzņemošās valsts samaksātajām summām pusgada laikā par visiem gadījumiem, kuros ir pieņemts ierosinātais procentuālais sadalījums. Šādu atlīdzību samaksā iespējami īsākā laikā uzņemošās valsts valūtā;

f) ja b) un e) apakšpunktu piemērošana rada kādai dalībvalstij nopietnas grūtības, tā var lūgt, lai citas attiecīgās dalībvalstis savstarpēju pārrunu ceļā izšķir jautājumu citādi;

g) uz militāro vai civilo personālu neattiecas nekādi spriedumu izpildes procesi, kas pret tiem ir vērsti uzņemošajā valstī jautājumā, kas izriet no to dienesta pienākumu izpildes;

h) izņemot tiktāl, cik uz prasībām, kas ietvertas otrajā daļā, attiecas e) apakšpunkts, šī punkta noteikumi neattiecas ne uz kādām prasībām, kas izriet vai rodas saistībā ar kuģa navigāciju vai ekspluatāciju, vai kravas iekraušanu, pārvadāšanu vai izkraušanu, izņemot prasības par nāvi vai miesas bojājumiem, uz kuriem neattiecas ceturtā daļa.

6. Prasības pret militāro vai civilo personālu, kuras izriet no kaitnieciskām darbībām vai bezdarbības uzņemošajā valstī, kas nav saistīta ar dienesta pienākumu īstenošanu, izskata šādi:

a) uzņemošās valsts iestādes izskata prasību un izvērtē kompensāciju prasītājam patiesā un godīgā veidā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp cietušā uzvedību, un sagatavo ziņojumu par šo jautājumu;

b) ziņojumu nogādā nosūtītājas valsts iestādēm, kuras pēc tam nekavējoties izlemj, vai piedāvāt gratifikācijas maksājumu, kā arī izlemj, kāda būs maksājuma summa tā piedāvāšanas gadījumā;

c) ja tiek izdarīts gratifikācijas maksājuma piedāvājums, un ja prasītājs to pieņem kā tādu, kas pilnīgi apmierina viņa prasību, nosūtītājas valsts iestādes pašas izdara maksājumu un informē uzņemošās valsts iestādes par savu lēmumu un samaksāto summu;

d) šis punkts nekādi neietekmē uzņemošās valsts tiesu piekritību izskatīt prasības pret militāro un civilo personālu, ja vien un kamēr ir izdarīts maksājums, kas pilnīgi apmierina prasību.

7. Prasības, kas izriet no neatļautas jebkāda nosūtītājas valsts dienestu transportlīdzekļa lietošanas izskata saskaņā ar sesto daļu, izņemot, ja attiecīgā vienība, formējums vai struktūra ir tiesiski atbildīga.

8. Ja rodas domstarpības par to, vai militārā vai civilā personāla kaitnieciska darbība vai bezdarbība ir notikusi, veicot dienesta pienākumus, vai arī par to, vai jebkura nosūtītājā valsts dienesta transportlīdzekļa lietošana nav bijusi atļauta, jautājumu atrisina sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm.

9. Nosūtītāja valsts nepieprasa neaizskaramību militārajam vai civilajam personālam attiecībā uz uzņemošā valsts tiesu civiltiesisko jurisdikciju, izņemot kā noteikts piektās daļas g) punktā.

10. Nosūtītāja valsts un uzņemošā valsts iestādes sadarbojas, lai iegūtu pierādījumus lietu taisnīgai izskatīšanai un prasību atrisināšanai, kuras attiecas uz dalībvalstīm.

11. Ikvienu strīdu, kas saistīts ar prasību nokārtošanu, kuru nevar atrisināt sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm, iesniedz šķīrējtiesnesim, kuru no uzņemošās valsts pilsoņiem, kuri ieņem vai ir ieņēmuši augstus tiesnešu amatus, attiecīgās dalībvalstis izvēlas, savstarpēji vienojoties. Ja attiecīgās dalībvalstis divu mēnešu laikā nespēj vienoties par šķīrējtiesnesi, katra no dalībvalstīm var lūgt Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētāju izvēlēties personu ar minētajām kvalifikācijām.

IV DAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

19.pants

1. Dalībvalstis apstiprina šo nolīgumu saskaņā ar savām attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis ziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par savu konstitucionālo procedūru pabeigšanu, kas nepieciešamas šā nolīguma apstiprināšanai.

3. Šis nolīgums stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pēdējā dalībvalsts ir paziņojusi par otrajā daļā minēto konstitucionālo procedūru pabeigšanu.

4. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šā nolīguma depozitārs. Depozitārs šo nolīgumu, kā arī informāciju par tā stāšanos spēkā pēc tam, kad ir pabeigtas otrajā daļā minētās konstitucionālās procedūras, publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī".

5.

a) Šo nolīgumu piemēro tikai dalībvalstu pamata teritorijai.

b) Jebkura dalībvalsts var paziņot Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram, ka šis nolīgums ir piemērojams arī citām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

6.

a) Šī nolīguma I un III daļas noteikumus piemēro tikai štābiem un spēkiem, un to personālam, kurus var darīt pieejamus ES sakarā ar LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanu un izpildi, tostarp mācībām, ja vien šāda štāba vai spēku un to personāla statusu nenosaka cits nolīgums.

b) Ja šāda štāba un spēku, un to personāla statusu reglamentē cits nolīgums un ja šis štābs un spēki, un to personāls darbojas iepriekš minētajā sakarā, starp ES un attiecīgajām valstīm vai organizācijām var noslēgt īpašas vienošanās, lai vienotos par to, kurš nolīgums ir piemērojams attiecīgajai operācijai vai mācībām.

c) Ja nav bijis iespējams noslēgt šādas īpašas vienošanās, otrajam nolīgumam jāpaliek piemērojamam attiecīgajai operācijai vai mācībām.

7. Ja darbībās, kurām ir piemērojams šis nolīgums, piedalās trešās valstis, vienošanās vai pasākumos, kas reglamentē šādu piedalīšanos, var būt iekļauts noteikums, ka šis nolīgums ir piemērojams šīm trešajām valstīm saistībā ar šīm darbībām.

8. Šī nolīguma noteikumus var grozīt ar vienprātīgu rakstisku vienošanos starp Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvjiem, tiem tiekoties Padomē.

Parakstīts Briselē, divtūkstoš trešā gada septiņpadsmitajā novembrī.

Pielikums

PAZIŅOJUMI

ES DALĪBVALSTU PAZIŅOJUMS

Pēc šī nolīguma parakstīšanas dalībvalstis dara visu iespējamo, lai pēc iespējas drīz izpildītu savu konstitucionālo procedūru prasības un ļautu ātri stāties spēkā šim nolīgumam.

DĀNIJAS PAZIŅOJUMS

Parakstot šo nolīgumu, Dānija atsauca protokolu par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam. Dānija apstiprinās šo nolīgumu, ievērojot minēto protokolu, un visas atrunas vai deklarācijas, kuras Dānijai var vajadzēt izdarīt šajā sakarā, attiecina tikai uz minētā protokola II daļas jomu, un tās nekādā veidā neietekmē nolīguma stāšanos spēkā un tā pilnīgu īstenošanu citās dalībvalstīs.

ĪRIJAS PAZIŅOJUMS

Šajā nolīgumā, jo īpaši tā 2., 9., 11., 12., 13. un 17.pantā, nekas nesankcionē un nepieprasa tiesību aktus vai jebkādas citas Īrijas darbības, ko aizliedz Īrijas konstitūcija un jo īpaši tās 15.6.2. pants.

AUSTRIJAS REPUBLIKAS PAZIŅOJUMS PAR NOLĪGUMA 17. PANTU

Austrijas piekrišanu nosūtītājas valsts militāro iestāžu jurisdikcijai saskaņā ar "Nolīguma starp Eiropas Savienības dalībvalstīm par militārā un civilā personāla statusu, kas norīkots darbam Eiropas Savienības iestādēs, štāba un spēku statusu, kurus var darīt pieejamus Eiropas Savienībai saistībā ar tādu uzdevumu sagatavošanu un izpildi, kas minēti Līguma par Eiropas Savienību 17.panta otrajā daļā, tostarp mācībām, un par dalībvalstu militārā un civilā personāla statusu, kas ir nodots Eiropas Savienības rīcībā, lai darbotos šajā sakarā (ES SOFA) " 17.pantu neattiecina uz nosūtītājas valsts tiesu jurisdikciju, ja Austrijas teritorijā notiek mācības.

ZVIEDRIJAS PAZIŅOJUMS

Zviedrijas valdība ar šo paziņo, ka šā nolīguma 17.pants neietver tiesības nosūtītājai valstij īstenot savu jurisdikciju Zviedrijas teritorijā. Jo īpaši minētas noteikums nepiešķir nosūtītājai valstij tiesības izveidot tiesas vai izpildīt spriedumus Zviedrijas teritorijā.

Tas nekādi neietekmē jurisdikcijas sadalījumu starp nosūtītāju valsti un uzņemošo valsti saskaņā ar 17.pantu. Tas neietekmē arī nosūtītājas valsts tiesības īstenot šādu jurisdikciju savā teritorijā, kad tajā atgriežas personas, uz kurām attiecas 17.pants.

Turklāt tas neizslēdz iespēju, ka nosūtītājas valsts militārās iestādes Zviedrijas teritorijā var veikt attiecīgus pasākumus, kas jāveic nekavējoties, lai nodrošinātu kārtības un drošības saglabāšanu spēkos.