Darbības ar dokumentu

1. Noteikumi nosaka:

1.1. kārtību, kādā apsaimniekojami polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturoši atkritumi, naftas produktu atkritumi, bateriju un akumulatoru atkritumi un titāna dioksīda rūpniecības atkritumi;

1.2. bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanai, apstrādei un pārstrādei izvirzāmās prasības;

1.3. bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanas un pārstrādes apjomus un termiņus, kā arī ziņojuma sniegšanas kārtību par šo darbību izpildi.

2. Polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturoši atkritumi ir tādi atkritumi, kuros ir polihlorētie bifenili un polihlorētie terfenili, monometil­tetrahlordifenilmetāni, monometildihloro­difenilmetāni, mono­metil­dibromo­difenil­metāni vai jebkurš maisījums, kas satur vairāk nekā 0,005 % kādas no minētajām vielām (pēc svara).

3. Polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturošus atkritumus īpašnieks vai apsaimniekotājs glabā atsevišķi no viegli uzliesmojošiem priekš­metiem, ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, lai novērstu ugunsgrēka rašanās draudus.

4. Polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturošus atkritumus aizliegts sadedzināt uz kuģiem.

5. Neattīrītas iekārtas (piemēram, transformatori, kondensatori, kontei­neri), kas satur vai ir saturējušas polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus, drīkst apglabāt tikai bīstamo atkritumu poligonos, kuri ir saņēmuši atļauju A kategorijas darbībai atbilstoši likumam “Par piesārņojumu”, ja neattīrītās iekārtas apglabāšana nerada lielāku vides piesārņojumu kā sadedzināšana.

6. Naftas produktu atkritumi ir jebkuras minerālas izcelsmes smēreļļas un rūpnieciskās eļļas (piemēram, lietotas iekšdedzes dzinēju un pārnesumkārbu eļļas, minerālās smēreļļas, turbīnu eļļas un hidrauliskās eļļas, kuras ir kļuvušas nederīgas sākotnēji paredzētajam lietošanas mērķim).

7. Pēc attiecīgās atļaujas saņemšanas vides aizsardzību un atkritumu apsaimniekošanu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā naftas produktu atkritumu apsaimniekotājs vai īpašnieks veic šādas darbības ar atkritumiem:

7.1. reģenerē;

7.2. sadedzina;

7.3. kontrolē atkritumu glabāšanu vai apglabā atkritumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

8. Naftas produktu atkritumu reģenerācijas process nedrīkst negatīvi ietekmēt cilvēku veselību un vidi. Reģenerācijas procesā radušies naftas produkti nedrīkst saturēt bīstamos atkritumus. Polihlorēto bifenilu un polihlorēto terfenilu koncentrācija reģenerētajos naftas produktos nedrīkst pārsniegt 50 daļas uz miljonu.

9. Polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturošus naftas produk­tu atkritumus ir atļauts reģenerēt, ja pēc reģenerācijas procesa ir iespējams atdalīt polihlorētos bifenilus un polihlorētos bifenilus vai polihlorēto bifenilu un poli­hlorēto terfenilu saturs pēc reģenerācijas ir mazāks par 50 daļām uz miljonu.

10. Aizliegts:

10.1. ievadīt naftas produktu atkritumus iekšzemes ūdenstecēs, ūdens­tilpēs, pazemes ūdeņos, jūrā un kanalizācijas sistēmās;

10.2. apglabāt pēc naftas produktu atkritumu pārstrādes radušos atlikumus vietās, kas nav tam paredzētas;

10.3. apstrādāt naftas produktus tādā veidā, kas rada gaisa piesārņojumu, kurš pārsniedz emisijas limitus, kas noteikti atļaujā A vai B kategorijas darbībai, vai atļaujā gaisu piesārņojošo vielu emisijai no stacionārajiem gaisa piesār­ņojuma avotiem;

10.4. sajaukt naftas produktus ar poli­hlorētajiem bifeniliem vai citiem bīstamajiem atkritumiem.

11. Naftas produktu atkritumu īpašnieks, kurš rada vairāk par 500 litriem naftas produktu atkritumu gadā, un naftas produktu atkritumu apsaimniekotājs radīto, saņemto un nodoto naftas produktu atkritumu daudzumu, kvalitāti, izcelsmi, atrašanās vietu un nodošanas un saņemšanas datumu reģistrē atbilstoši normatīvajiem aktiem par bīstamo atkritumu uzskaiti, identifikāciju, uzglabāša­nu, iepakošanu, marķēšanu un pārvadājumu uzskaiti.

12. Šo noteikumu 19.punktā minētās personas nodrošina bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanu atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem.

13. Kopā ar elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem savāktās baterijas elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apstrādes iekārtu operatori izņem vai atdala no savāktajiem elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem un nodod šo noteikumu 16.punktā minētajiem bateriju un akumulatoru apstrādes iekārtu operatoriem.

14. Visu veidu bateriju un akumulatoru ražotāji nodrošina savākto bateriju un akumulatoru apstrādi un pārstrādi atbilstoši šo noteikumu 15., 16., 17., 22., 23., 24., 25., 26. un 27.punktam.

15. Pirms jebkuras darbības, kas tiek veikta bateriju un akumulatoru atkritumu uzglabāšanas (arī īslaicīgas uzglabāšanas) vietā, lai šo atkritumu sastāvā esošās ķīmiskās vielas un sastāvdaļas atdalītu, izjauktu, sasmalcinātu, kā arī sagatavotu pārstrādei vai apglabāšanai (turpmāk – apstrāde), operators ierīko:

15.1. ūdeni un piesārņojošas vielas necaurlaidīgu pretinfiltrācijas segumu;

15.2. pret nokrišņiem izturīgu pārsegumu;

15.3. virszemes noteces savākšanas iekārtas un eļļas uztvērējus, ja attiecīgajā uzglabāšanas vietā ir paredzēts uzglabāt bateriju un akumulatoru atkritumus, no kuriem iespējama eļļas izdalīšanās.

16. Bateriju un akumulatoru atkritumu apstrādes iekārtās (turpmāk – apstrādes iekārtas) operators ierīko:

16.1. svarus bateriju un akumulatoru atkritumu svara noteikšanai;

16.2. ūdeni un piesārņojošās vielas necaurlaidīgu pretinfiltrācijas segumu ar virszemes noteces savākšanas iekārtām un, ja nepieciešams, ar eļļas uztvērējiem, kā arī pret nokrišņiem izturīgu pārsegumu vietās, kur tiek uzglabāti un apstrādāti bateriju un akumulatoru atkritumi;

16.3. piemērotas vietas atdalīto sastāvdaļu uzglabāšanai;

16.4. notekūdeņu novadīšanas un attīrīšanas sistēmas.

17. Apstrādes iekārtu operators nodrošina visu šķidrumu, arī skābju atdalīšanu no bateriju un akumulatoru atkritumiem.

18. Valsts vides dienesta reģionālā vides pārvalde vismaz reizi gadā pārbauda apstrādes iekārtu darbības atbilstību vides aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām un atļaujas nosacījumiem.

19. Bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanas un pārstrādes apjomu izpildi šo noteikumu 21. un 22.punktā minētajos termiņos nodrošina:

19.1. bateriju un akumulatoru ražotāji;

19.2. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 20.¹¹ panta otrajā daļā minētie bateriju un akumulatoru atkritumu apsaimniekotāji.

20. Šo noteikumu 19.punktā minētās personas nosaka bateriju un akumu­latoru atkritumu savākšanas apjomu kā procentuālo attiecību, kuru iegūst, dalot attiecīgajā kalendāra gadā savākto pārnēsājamo bateriju un akumulatoru atkritumu svaru ar ražotāja attiecīgajā kalendāra gadā un divos iepriekšējos kalendāra gados tirgū laisto bateriju un akumulatoru vidējo svaru (1.pielikums), ieskaitot baterijas un akumulatorus, kas ievietoti elektriskajās un elektroniskajās iekārtās. Attiecīgajā kalendāra gadā tirgū laisto pārnēsājamo bateriju un akumulatoru svaru aprēķina, no Latvijā tiešajiem lietotājiem gada laikā pārdoto pārnēsājamo bateriju un akumulatoru kopējā svara atņemot to pārnēsājamo bateriju un akumulatoru svaru, kuri ir izvesti no Latvijas teritorijas pirms to pārdošanas gala lietotājam. Katras baterijas vai akumulatora laišanu tirgū uzskaita tikai vienu reizi.

(Grozīts ar MK 26.01.2010. noteikumiem Nr.82)

20.¹ Šo noteikumu 20.punktā minētajiem aprēķiniem izmanto savāktos datus vai statistiski pamatotu novērtējumu, kas sagatavots, balstoties uz savāktajiem datiem.

(MK 26.01.2010. noteikumu Nr.82 redakcijā)

21. Šo noteikumu 19.punktā minētās personas nodrošina šādu pārnēsājamo bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanas apjoma sasniegšanu:

21.1. līdz 2012.gada 26.septembrim – 25%;

21.2. līdz 2016.gada 26.septembrim – 45%.

(Grozīts ar MK 26.01.2010. noteikumiem Nr.82)

22. Ar 2010.gada 26.septembri šo noteikumu 19.punktā minētās personas katru gadu nodrošina apstrādes iekārtās nogādāto bateriju un akumulatoru atkritumu pārstrādi šādā apjomā:

22.1. pārstrādā vismaz 65 % no svina–skābes bateriju un akumulatoru vidējā svara, nodrošinot pēc iespējas augstāku tehniski iespējamu svina pārstrādes pakāpi, ja tas nerada nesamērīgas izmaksas;

22.2. pārstrādā vismaz 75 % no niķeļa–kadmija bateriju un akumulatoru vidējā svara, nodrošinot pēc iespējas augstāku tehniski iespējamu kadmija pārstrādes pakāpi, ja tas nerada nesamērīgas izmaksas;

22.3. pārstrādā vismaz 50 % no cita veida bateriju un akumulatoru atkritumu vidējā svara.

23. Pārstrādes apjomu nosaka procentos no to bateriju un akumulatoru atkritumu vidējā svara, kas nogādāti atkritumu apstrādes iekārtās iepriekšējā gadā.

24. Bateriju un akumulatoru atkritumus var apstrādāt un pārstrādāt arī citās valstīs, ja attiecīgo atkritumu pārrobežu pārvadājumus veic atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 14.jūnija Regulai Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem.

25. Ārpus Eiropas Kopienas eksportēto bateriju un akumulatoru atkritumu masu ieskaita savākšanas un pārstrādes apjomā, ja eksportētājs var pierādīt, ka šo atkritumu pārstrāde importētāja valstī ir notikusi atbilstoši prasībām, kas ir līdzvērtīgas šajos noteikumos un citos bateriju un akumulatoru atkritumu apsaimniekošanu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

26. Bateriju un akumulatoru ražotāji vai bateriju un akumulatoru atkritumu apsaimniekotāji (ja ražotājs ar tiem ir noslēdzis attiecīgu līgumu) katru gadu līdz 20.aprīlim par iepriekšējo kalendāra gadu iesniedz bateriju un akumulatoru ražotāju reģistrā:

26.1. ziņojumu par Latvijas tirgū laisto bateriju un akumula­toru pārdošanas apjomiem (arī par tieši bateriju lietotājiem pārdoto bateriju un akumulatoru apjomiem un citām personām pārdotajiem bateriju un akumulatoru apjomiem tālākpārdošanai trešajiem bateriju un akumulatoru lietotājiem) un par Latvijā savākto bateriju un akumulatoru apjomiem saskaņā ar šo noteikumu 22.punktu (2.pielikums);

26.2. ziņojumu par Latvijā savākto bateriju un akumulatoru atkritumu pārstrādi (2.pielikums).

(Grozīts ar MK 26.01.2010. noteikumiem Nr.82)

27. Bateriju un akumulatoru ražotāji nodrošina bateriju lietotājiem informāciju par:

27.1. baterijās un akumulatoros izmantoto vielu iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību;

27.2. bateriju un akumulatoru savākšanu atsevišķi no sadzīves atkritumiem un iespējām piedalīties bateriju un akumulatoru atkritumu dalītajā vākšanā, tādējādi veicinot šo atkritumu turpmāko apstrādi un pārstrādi;

27.3. bateriju un akumulatoru lietotājiem pieejamām bateriju un akumu­latoru atkritumu savākšanas un pārstrādes iespējām;

27.4. bateriju un akumulatoru lietotāju nozīmi bateriju un akumulatoru atkritumu pārstrādes veicināšanā.

28. Bateriju un akumulatoru izplatītājs informē bateriju un akumulatoru lietotājus par iespējām nodot bateriju un akumulatoru atkritumus attiecīgajās tirdzniecības vietās.

29. Titāna dioksīda rūpniecības atkritumi ir jebkuri titāna dioksīda ražoša­nas procesā radušies atlikumi, no kuriem to īpašnieks atbrīvojas, ir nolēmis vai ir spiests atbrīvoties.

30. Aizliegts titāna dioksīda rūpniecības atkritumus ievadīt virszemes, Baltijas jūras vai pazemes ūdeņos, kā arī apglabāt jūrā vai zemes dzīlēs.

31. Aizliegts apsaimniekot titāna dioksīda rūpniecības atkritumus, ja ir iespējama to tūlītēja vai akumulējoša ietekme uz ūdens vidi un zivju resursiem.

32. Lai saņemtu atkritumu apsaimniekošanas atļauju vai atļauju A vai B kategorijas darbībām, titāna dioksīda rūpniecības atkritumu apsaimniekotājs papildus normatīvajos aktos noteiktajām prasībām iesniedz Valsts vides dienesta reģionālajā vides pārvaldē informāciju par:

32.1. titāna dioksīda rūpniecības atkritumu akumulēšanās un biopārvei­došanās spēju bioloģiskajos materiālos vai nogulsnēs;

32.2. titāna dioksīda rūpniecības atkritumu jutīgumu pret fizikālām, ķīmis­kām vai bioķīmiskām pārmaiņām un iespējamo mijiedarbību vidē ar citiem organiskiem un neorganiskiem materiāliem;

32.3. iespēju radīt kaitējumu dabas resursiem vai negatīvi ietekmēt dabas resursus;

32.4. piesardzības pasākumiem, lai novērstu vides piesārņojumu ar titāna dioksīda rūpniecības atkritumiem (cilvēka darbības dēļ tieši vai netieši vidē ievadīti titāna dioksīda ražošanas atkritumi, kuri var radīt draudus cilvēka veselībai, negatīvi ietekmēt vidi (piemēram, ekosistēmas, ainavas, īpaši aizsargā­jamās dabas teritorijas) vai traucēt tās resursu izmantošanu atbilstoši mērķim).

33. Titāna dioksīda rūpniecības atkritumu apglabāšanas iekārtas apsaim­niekotājs reizi mēnesī veic atkritumu un to ietekmētās vides (piemēram, ūdeņi, augsne, zemes dzīles, gaiss, kurā titāna dioksīda rūpniecības atkritumi tiek emitēti) monitoringu un ne retāk kā reizi ceturksnī paziņo rezultātus Valsts vides dienesta reģionālajai vides pārvaldei un pašvaldībai, kuras teritorijā attiecīgā iekārta atrodas.

34. Titāna dioksīda rūpniecības atkritumu monitorings ietver atkritumu daudzuma, sastāva un toksiskuma pārbaudi, lai noskaidrotu atbilstību attiecīgajā atļaujā noteiktajām prasībām.

35. Titāna dioksīda rūpniecības atkritumu ietekmētās vides monitorings ietver šādas pārbaudes:

35.1. vizuāla pārbaude (reizi gadā):

35.1.1. topogrāfija un noglabāšanas vietas apsaimniekošana;

35.1.2. ietekme uz zemes dzīlēm;

35.1.3. apglabāšanas vietas kopējā ekoloģiskā situācija;

35.1.4. vispārīgās pārmaiņas;

35.2. ķīmiskā pārbaude:

35.2.1. skābums;

35.2.2. dzelzs saturs (šķīdumā un daļiņu veidā);

35.2.3. kalcija saturs;

35.2.4. toksisko metālu saturs, ja tādi ir (šķīdumā un daļiņu veidā);

35.2.5. sēra dioksīda un putekļu fons gaisā.

36. Prasības virs zemes izvietotu vai noglabātu titāna dioksīda atkritumu paraugu ņemšanai, mērāmie parametri, minimālais paraugu un analīžu ņemšanas reižu skaits un monitoringa analīžu metodes noteiktas šo noteikumu 3.pielikumā.

37. Pēc Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes pieprasījuma papildus šo noteikumu 3.pielikumā minētajiem parametriem ņem nefiltrēta pazemes ūdens paraugus vanādija, mangāna, niķeļa, cinka daudzuma (mili­grami/litrā) noteikšanai, izmantojot atomu absorbcijas spektrofotometrijas metodi, vai hroma daudzuma (miligrami/litrā) noteikšanai, izmantojot moleku­lārās absorbcijas spektrofotometrijas metodi.

38. Titāna dioksīda rūpniecības atkritumu monitoringa un analīžu metodes, paraugu ņemšanas trauki un konteineri, paņemto paraugu saglabāšanas metodes, paraugu transports, glabāšanas apstākļi un sagatavošana analīžu veikšanai nodrošina rezultātu salīdzināmību.

39. Paraugus un analīžu rezultātus reģistrē žurnālā vai citā informācijas nesējā, kas ir pieejams valsts vides inspektoriem un tās pašvaldības pilnvaro­tajām personām, kuras teritorijā atrodas titāna dioksīda rūpniecības atkritumu apglabāšanas iekārta.

40. Savākšanas apjomu saskaņā ar šo noteikumu 20.punktu aprēķina katru kalendāra gadu, sākot ar 2011.gadu.

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 1996.gada 16.septembra Direktīvas 96/59/EK par polihlorētu bifenilu un polihlorētu terfenilu (PCB/PCT) apglabāšanu;

2) Padomes 1975.gada 16.jūnija Direktīvas 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 6.septembra Direktīvas 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem, ar ko atceļ direktīvu 91/157/EEK;

4) Padomes 1978.gada 20.februāra Direktīvas 78/176/EEK par titāna dioksīda ražošanas atkritumiem;

5) Padomes 1982.gada 3.decembra Direktīvas 82/883/EEK par procedūrām tādas vides uzraudzībai un kontrolei, kuru ietekmē titāna dioksīda ražošanas atkritumi;

6) Padomes 1983.gada 24.janvāra Direktīvas 83/29/EEK, ar ko groza direktīvu 78/176/EEK par titāna dioksīda ražošanas atkritumiem.