Darbības ar dokumentu
Ārlietu ministrijas dienesta informācija Nr.41/1138-7912
Rīgā 2006.gada 13.septembrī
Par Konvenciju par tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, kas vērsti pret starptautiski aizsargātām personām, un par šādu noziedzīgu nodarījumu izdarījušo sodīšanu
Ārlietu ministrija nosūta publicēšanai 1973.gada 14.decembra Konvenciju par tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, kas vērsti pret starptautiski aizsargātām personām, un par šādu noziedzīgu nodarījumu izdarījušo sodīšanu.
Konvencija stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 14.maijā.
Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora p.i. I.Bīlmane
1973.gada 14.decembrī Ņujorkā
Šīs konvencijas dalībvalstis,
ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķus un principus, kas paredz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un labu attiecību un sadarbības veicināšanu starp valstīm;
uzskatot, ka pret diplomātiskajiem darbiniekiem un citām starptautiski aizsargātām personām vērsti noziedzīgi nodarījumi, kas apdraud šo personu drošību, rada nopietnus draudus normālu starptautisko attiecību uzturēšanai, kas nepieciešama valstu savstarpējai sadarbībai;
uzskatot, ka šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšana rada nopietnas bažas starptautiskai sabiedrībai;
būdamas pārliecinātas, ka steidzami jāveic piemēroti un efektīvi pasākumi šādu noziedzīgu nodarījumu novēršanai un sodīšanai,
ir vienojušās par turpmāko.
1. pants
Saskaņā ar šo Konvenciju
1. "Starptautiski aizsargāta persona" ir:
a) valsts vadītājs, tostarp jebkurš kādas koleģiālas struktūras loceklis, kas saskaņā ar attiecīgās valsts konstitūciju veic valsts vadītāja pienākumus, valdības vadītājs vai ārlietu ministrs, ja minētās personas atrodas ārvalstīs, kā arī šo personu ģimenes locekļi, kuri šīs personas pavada;
b) ikviens valsts pārstāvis vai amatpersona vai starptautiskas starpvaldību organizācijas amatpersona vai cits pārstāvis, kuram tanī laikā un vietā, kurā izdarīts noziedzīgais nodarījums, kas vērsts pret viņu, viņa dienesta telpām, viņa privāto mājokli vai viņa transportlīdzekli, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pienākas īpaša aizsardzība pret jebkuru uzbrukumu viņam, viņa brīvībai vai cieņai, kā arī viņa ģimenes locekļiem, kas ir piederīgi viņa mājsaimniecībai;
2. "Aizdomās turētā persona" ir persona, pret kuru ir pietiekami daudz pierādījumu, lai prima facie noteiktu, ka tā ir izdarījusi vienu vai vairākus 2.pantā minētus noziedzīgus nodarījumus vai tajos piedalījusies.
2. pants
1. Ar nodomu izdarīta:
a) slepkavība, nolaupīšana vai cits uzbrukums starptautiski aizsargātai personai vai tās brīvībai;
b) vardarbīgs uzbrukums starptautiski aizsargātas personas dienesta telpām, privātajam mājoklim vai transportlīdzeklim, radot potenciālu apdraudējumu šai personai vai šīs personas brīvībai;
c) draudi izdarīt jebkuru šādu uzbrukumu;
d) mēģinājums izdarīt jebkuru šādu uzbrukumu un
e) rīcība, kas ir kvalificējama kā līdzdalībnieka piedalīšanās jebkurā šādā uzbrukumā, ikvienas dalībvalsts tiesībās tiek kvalificēta kā noziedzīgs nodarījums.
2. Katra dalībvalsts nosaka piemērotus sodus par šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, ņemot vērā šo nodarījumu smagumu.
3. Šā panta 1. un 2.punkts neierobežo dalībvalstu pienākumus veikt visus attiecīgos pasākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, lai novērstu citus uzbrukumus starptautiski aizsargātām personām, šādu personu brīvībai vai cieņai.
3. pants
1. Ikviena dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem šādos gadījumos:
a) ja noziedzīgais nodarījums izdarīts šīs valsts teritorijā vai uz kuģa, vai gaisa kuģī, kas reģistrēts šajā valstī;
b) ja par noziedznieku uzskatītā persona ir šīs valsts pilsonis;
c) ja noziedzīgais nodarījums izdarīts pret 1.pantā definētu starptautiski aizsargātu personu, kam šis statuss pienākas to pienākumu dēļ, kurus tā pilda šīs valsts vārdā.
2. Ikviena dalībvalsts veic arī visus vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šiem noziedzīgiem nodarījumiem gadījumos, kad aizdomās turētā persona atrodas tās teritorijā un dalībvalsts šo personu neizdod saskaņā ar 8.pantu nevienai no valstīm, kas minētas šā panta 1.punktā.
3. Šī Konvencija neliedz piemērot nevienu kriminālu jurisdikciju, kas tiek īstenota saskaņā ar valsts tiesībām.
4. pants
Dalībvalstis sadarbojas 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, jo īpaši:
a) veicot visus iespējamos pasākumus, lai savā teritorijā novērstu gatavošanos noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai to teritorijā vai ārpus tās;
b) apmainoties ar informāciju un koordinējot administratīvus un citus attiecīgus pasākumus, lai novērstu šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.
5. pants
1. Dalībvalsts, kurā izdarīts kāds no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību paziņo visām citām iesaistītajām valstīm visus būtiskos faktus par izdarīto noziedzīgo nodarījumu un visu pieejamo informāciju attiecībā uz aizdomās turētās personas identitāti, ja šai dalībvalstij ir pamats domāt, ka aizdomās turētā persona ir aizbēgusi no tās teritorijas.
2. Ja pret starptautiski aizsargātu personu izdarīts kāds no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, jebkura dalībvalsts, kurai ir informācija attiecībā uz cietušo un noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem cenšas šo informāciju pilnīgi un precīzi nodot tai dalībvalstij, kuras vārdā cietusī persona ir pildījusi savus pienākumus.
6. pants
1. Ja dalībvalsts, kuras teritorijā aizdomās turētā persona atrodas, ir pārliecināta par apstākļu nopietnību, tā saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka šī persona paliek tās teritorijā un ir iespējams sākt kriminālvajāšanu vai attiecīgo personu izdot. Par šiem pasākumiem tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību tūlīt paziņo:
a) valstij, kurā noziedzīgais nodarījums izdarīts;
b) valstij vai valstīm, kuru pilsonis ir aizdomās turētā persona, vai - ja aizdomās turētā persona ir bezvalstnieks - valstij, kurā tā ir pastāvīgais iedzīvotājs;
c) valstij vai valstīm, kuru pilsonis ir attiecīgā starptautiski aizsargātā persona vai kuru vārdā tā ir pildījusi savus pienākumus;
d) visām citām iesaistītajām valstīm un
e) starptautiskai organizācijai, kuras amatpersona vai pārstāvis ir attiecīgā starptautiski aizsargātā persona.
2. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru tiek piemēroti šā panta 1.punktā minētie pasākumi, ir tiesības:
a) tūlīt sazināties ar tuvāko piemēroto tās valsts pārstāvi, kuras pilsonis šī persona ir vai kura ir pilnvarota aizstāvēt šīs personas tiesības, vai - ja attiecīgā persona ir bezvalstnieks - ar kuru šī persona izvēlas sazināties un kura ir gatava aizstāvēt šīs personas tiesības, kā arī
b) tikties ar attiecīgās valsts pārstāvi.
7. pants
Ja aizdomās turētā persona netiek izdota, dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas, bez jebkādiem izņēmumiem un bez nepamatotas vilcināšanās nodod lietas materiālus savām kompetentajām iestādēm apsūdzības celšanai, ievērojot valsts tiesībās paredzētās procedūras.
8. pants
1. Ja 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi starp dalībvalstīm noslēgtajos izdošanas līgumos nav minēti kā tādi, par kuriem paredzēta izdošana, tie uzskatāmi par šajos līgumos minētiem. Dalībvalstis apņemas iekļaut šos noziedzīgos nodarījumus kā nodarījumus, par kuriem paredzēta izdošana, visos turpmākos savstarpēji noslēgtos izdošanas līgumos.
2. Ja dalībvalsts, kurā izdošanu var veikt, tikai pamatojoties uz līgumu, saņem izdošanas pieprasījumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav noslēgts izdošanas līgums, un nolemj personu izdot, tā attiecībā uz minētiem noziedzīgiem nodarījumiem var uzskatīt šo Konvenciju par tiesisku pamatu izdošanai. Attiecīgā valsts veic izdošanu saskaņā ar saviem procesuālajiem noteikumiem un citiem tās tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem.
3. Dalībvalstis, kurās izdošana nav atkarīga no līguma, atzīst minētos noziedzīgos nodarījumus par tādiem, par kuriem paredzēta savstarpēja izdošana, ievērojot procesuālos noteikumus un citus tiesību aktos paredzētus nosacījumus, kas ir spēkā tajā valstī, kura personu izdod.
4. Noziedzīgos nodarījumus, par kuru izdarīšanu dalībvalstis paredzējušas savstarpēju izdošanu, uzskata par izdarītu ne tikai tanī vietā, kur tie notikuši, bet arī to valstu teritorijās, kurām jānosaka sava jurisdikcija saskaņā ar 3.panta 1.punktu.
9. pants
Attiecībā uz jebkuru personu, pret kuru ierosināts kriminālprocess saistībā ar kādu no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tiek nodrošināts taisnīgums visos kriminālprocesa posmos.
10. pants
1. Dalībvalstis cita citai sniedz visu iespējamo palīdzību saistībā ar kriminālprocesu, kas ierosināts attiecībā uz 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp nodod visus tiesvedībai nepieciešamos pierādījumus, kas ir to rīcībā.
2. Šā panta 1.punkta noteikumi neietekmē citos līgumos ietvertās saistības attiecībā uz savstarpēju tiesisko palīdzību.
11. pants
Dalībvalsts, kurā aizdomās turētai personai ir celta apsūdzība, paziņo par tiesvedības iznākumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kas par to informē citas dalībvalstis.
12. pants
Šīs Konvencijas noteikumi neietekmē to patvēruma līgumu piemērošanu, kas šīs Konvencijas pieņemšanas dienā ir spēkā starp valstīm, kuras ir minēto līgumu līgumslēdzējas puses; taču šīs Konvencijas dalībvalstis nevar piemērot minētos līgumus attiecībā uz citu šīs Konvencijas dalībvalsti, kas nav šo līgumu līgumslēdzēja puse.
13. pants
1. Jebkurš strīds starp divām vai vairākām dalībvalstīm attiecībā uz šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, kas nav atrisināts sarunās, pēc vienas šādas dalībvalsts pieprasījuma tiek nodots izskatīšanai šķīrējtiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc šķīrējtiesas pieprasījuma datuma puses nespēj par šķīrējtiesu vienoties, jebkura no šīm pusēm var strīdu nodot izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieprasījumu, kas atbilst Starptautiskās tiesas Statūtiem.
2. Parakstot vai ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, jebkura dalībvalsts var paziņot, ka attiecībā uz sevi tā neuzskata šā panta 1.punktu par saistošu. Pārējām dalībvalstīm 1.punkts nav saistošs attiecībā uz dalībvalsti, kas nākusi klajā ar šādu atrunu.
3. Jebkura dalībvalsts, kas saskaņā ar šā panta 2.punktu nākusi klajā ar atrunu, jebkurā laikā var atsaukt šo atrunu, par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
14. pants
Šo Konvenciju var parakstīt visas valstis līdz 1974. gada 31. decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.
15. pants
Šī Konvencija ir ratificējama. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
16. pants
Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis. Pievienošanās instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
17. pants
1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir iesniegts divdesmit otrais ratifikācijas vai pievienošanās instruments.
2. Attiecībā uz tām valstīm, kas ratificē šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc tam, kad ir iesniegts divdesmit otrais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts ir iesniegusi savu ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu.
18. pants
1. Jebkura valsts var denonsēt šo Konvenciju, iesniedzot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
2. Denonsācija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.
19. pants
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas valstis inter alia par:
a) jebkuru šīs Konvencijas parakstīšanu, jebkura ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta saņemšanu saskaņā ar 14., 15. un 16.pantu un par paziņojumiem, kas izdarīti saskaņā ar 18. pantu;
b) datumu, kurā šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 17.pantu.
20. pants
Šīs Konvencijas oriģinālu, kura teksts angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kas nosūta apliecinātas kopijas visam valstīm.
To apliecinot, attiecīgo valdību pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju 1973.gada 14.decembrī Ņujorkā.
Convention on the Prevention and Punishment of Crimes Against Internationally Protected Persons
Opened for signature at New York on 14 December 1973
THE STATES PARTIES to this Convention,
Having in mind the purposes and principles of the Charter of the United Nations concerning the maintenance of international peace and the promotion of friendly relations and co-operation among States,
Considering that crimes against diplomatic agents and other internationally protected persons jeopardizing the safety of these persons create a serious threat to the maintenance of normal international relations which are necessary for co-operation among States,
Believing that the commission of such crimes is a matter of grave concern to the international community,
Convinced that there is an urgent need to adopt appropriate and effective measures for the prevention and punishment of such crimes,
Have agreed as follows:
Article 1
For the purposes of this Convention:
1. "internationally protected person" means:
a. a Head of State, including any member of a collegial body performing the functions of a Head of State under the constitution of the State concerned, a Head of Government or a Minister for Foreign Affairs, whenever any such person is in a foreign State, as well as members of his family who accompany him;
b. any representative or official of a State or any official or other agent of an international organization of an intergovernmental character who, at the time when and in the place where a crime against him, his official premises, his private accommodation or his means of transport is committed, is entitled pursuant to international law to special protection from any attack on his person, freedom or dignity, as well as members of his family forming part of his household;
2. "alleged offender" means a person as to whom there is sufficient evidence to determine prima facie that he has committed or participated in one or more of the crimes set forth in article 2.
Article 2
1. The intentional commission of:
a. a murder, kidnapping or other attack upon the person or liberty of an internationally protected person;
b. a violent attack upon the official premises, the private accommodation or the means of transport of an internationally protected person likely to endanger his person or liberty;
c. a threat to commit any such attack;
d. an attempt to commit any such attack; and
e. an act constituting participation as an accomplice in any such attack shall be made by each State Party a crime under its internal law.
2. Each State Party shall make these crimes punishable by appropriate penalties which take into account their grave nature.
3. Paragraphs 1 and 2 of this article in no way derogate from the obligations of States Parties under international law to take all appropriate measures to prevent other attacks on the person, freedom or dignity of an internationally protected person.
Article 3
1. Each State Party shall take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the crimes set forth in article 2 in the following cases:
a. when the crime is committed in the territory of that State or on board a ship or aircraft registered in that State;
b. when the alleged offender is a national of that State;
c. when the crime is committed against an internationally protected person as defined in article 1 who enjoys his status as such by virtue of functions which he exercises on behalf of that State.
2. Each State Party shall likewise take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over these crimes in cases where the alleged offender is present in its territory and it does not extradite him pursuant to article 8 to any of the States mentioned in paragraph 1 of this article.
3. This Convention does not exclude any criminal jurisdiction exercised in accordance with internal law.
Article 4
States Parties shall co-operate in the prevention of the crimes set forth in article 2, particularly by:
a. taking all practicable measures to prevent preparations in their respective territories for the commission of those crimes within or outside their territories;
b. exchanging information and co-ordinating the taking of administrative and other measures as appropriate to prevent the commission of those crimes.
Article 5
1. The State Party in which any of the crimes set forth in article 2 has been committed shall, if it has reason to believe that an alleged offender has fled from its territory, communicate to all other States concerned, directly or through the Secretary-General of the United Nations, all the pertinent facts regarding the crime committed and all available information regarding the identity of the alleged offender.
2. Whenever any of the crimes set forth in article 2 has been committed against an internationally protected person, any State Party which has information concerning the victim and the circumstances of the crime shall endeavour to transmit it, under the conditions provided for in its internal law, fully and promptly to the State Party on whose behalf he was exercising his functions.
Article 6
1. Upon being satisfied that the circumstances so warrant, the State Party in whose territory the alleged offender is present shall take the appropriate measures under its internal law so as to ensure his presence for the purpose of prosecution or extradition. Such measures shall be notified without delay directly or through the Secretary-General of the United Nations to:
a. the State where the crime was committed;
b. the State or States of which the alleged offender is a national or, if he is a stateless person, in whose territory he permanently resides;
c. the State or States of which the internationally protected person concerned is a national or on whose behalf he was exercising his functions;
d. all other States concerned; and
e. the international organization of which the internationally protected person concerned is an official or an agent.
2. Any person regarding whom the measures referred to in paragraph 1 of this article are being taken shall be entitled:
a. to communicate without delay with the nearest appropriate representative of the State of which he is a national or which is otherwise entitled to protect his rights or, if he is a stateless person, which he requests and which is willing to protect his rights, and
b. to be visited by a representative of that State.
Article 7
The State Party in whose territory the alleged offender is present shall, if it does not extradite him, submit, without exception whatsoever and without undue delay, the case to its competent authorities for the purpose of prosecution, through proceedings in accordance with the laws of that State.
Article 8
1. To the extent that the crimes set forth in article 2 are not listed as extraditable offences in any extradition treaty existing between States Parties, they shall be deemed to be included as such therein. States Parties undertake to include those crimes as extraditable offences in every future extradition treaty to be concluded between them.
2. If a State Party which makes extradition conditional on the existence of a treaty receives a request for extradition from another State Party with which it has no extradition treaty, it may, if it decides to extradite, consider this Convention as the legal basis for extradition in respect of those crimes. Extradition shall be subject to the procedural provisions and the other conditions of the law of the requested State.
3. States Parties which do not make extradition conditional on the existence of a treaty shall recognize those crimes as extraditable offences between themselves subject to the procedural provisions and the other conditions of the law of the requested State.
4. Each of the crimes shall be treated, for the purpose of extradition between States Parties, as if it had been committed not only in the place in which it occurred but also in the territories of the States required to establish their jurisdiction in accordance with paragraph 1 of article 3.
Article 9
Any person regarding whom proceedings are being carried out in connexion with any of the crimes set forth in article 2 shall be guaranteed fair treatment at all stages of the proceedings.
Article 10
1. States Parties shall afford one another the greatest measure of assistance in connexion with criminal proceedings brought in respect of the crimes set forth in article 2, including the supply of all evidence at their disposal necessary for the proceedings.
2. The provisions of paragraph 1 of this article shall not affect obligations concerning mutual judicial assistance embodied in any other treaty.
Article 11
The State Party where an alleged offender is prosecuted shall communicate the final outcome of the proceedings to the Secretary-General of the United Nations, who shall transmit the information to the other States Parties.
Article 12
The provisions of this Convention shall not affect the application of the Treaties on Asylum, in force at the date of the adoption of this Convention, as between the States which are parties to those Treaties; but a State Party to this Convention may not invoke those Treaties with respect to another State Party to this Convention which is not a party to those Treaties.
Article 13
1. Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Convention which is not settled by negotiation shall, at the request of one of them, be submitted to arbitration. If within six months from the date of the request for arbitration the parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those parties may refer the dispute to the International Court of Justice by request in conformity with the Statute of the Court.
2. Each State Party may at the time of signature or ratification of this Convention or accession thereto declare that it does not consider itself bound by paragraph 1 of this article. The other States Parties shall not be bound by paragraph 1 of this article with respect to any State Party which has made such a reservation.
3. Any State Party which has made a reservation in accordance with paragraph 2 of this article may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.
Article 14
This Convention shall be open for signature by all States, until 31 December 1974 at United Nations Headquarters in New York.
Article 15
This Convention is subject to ratification. The instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.
Article 16
This Convention shall remain open for accession by any State. The instruments of accession shall be deposited with the Secretary- General of the United Nations.
Article 17
1. This Convention shall enter into force on the thirtieth day following the date of deposit of the twenty-second instrument of ratification or accession with the Secretary-General of the United Nations.
2. For each State ratifying or acceding to the Convention after the deposit of the twenty-second instrument of ratification or accession, the Convention shall enter into force on the thirtieth day after deposit by such State of its instrument of ratification or accession.
Article 18
1. Any State Party may denounce this Convention by written notification to the Secretary-General of the United Nations.
2. Denunciation shall take effect six months following the date on which notification is received by the Secretary-General of the United Nations.
Article 19
The Secretary-General of the United Nations shall inform all States, inter alia:
a. of signatures to this Convention, of the deposit of instruments of ratification or accession in accordance with articles 14, 15 and 16 and of notifications made under article 18.
b. of the date on which this Convention will enter into force in accordance with article 17.
Article 20
The original of this Convention, of which the Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations, who shall send certified copies thereof to all States.
IN WITNESS WHEREOF the undersigned, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Convention, opened for signature at New York on 14 December 1973.
 |
 |
 |
 |