Darbības ar dokumentu
Ārlietu ministrijas dienesta informācija Nr.41/211-1371
Rīgā 2006.gada 15.februārī
Par Konvenciju par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu
Ārlietu ministrija nosūta publicēšanai 1950.gada 21.marta Konvenciju par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu.
Konvencija stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 13.jūlijā. (Konvencija līdz šim nav publicēta.)
Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore E.Dumpe
KONVENCIJA PAR CILVĒKU TIRDZNIECĪBAS UN PROSTITŪCIJAS IZMANTOŠANAS NO TREŠO PERSONU PUSES NOVĒRŠANU
Atvērta parakstīšanai Leiksaksesā, Ņujorkā, 1950.gada 21.martā
Preambula
Ņemot vērā, ka prostitūcija un ļaunums, kas tiek nodarīts cilvēku tirdzniecības prostitūcijas nolūkos rezultātā, nav savienojami ar personas godu un cieņu un rada briesmas indivīda, ģimenes un sabiedrības labklājībai,
Ņemot vērā, ka attiecībā uz sieviešu un bērnu tirdzniecības novēršanu ir spēkā šādi starptautiskie dokumenti:
1. 1904.gada 18.maija Starptautiskais Līgums par balto vergu tirdzniecības novēršanu, kas grozīts ar Protokolu, kuru 1948.gada 3.decembrī apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja,
2. 1910.gada 4.maija Starptautiskā Konvencija par balto vergu tirdzniecības novēršanu, kas grozīta ar iepriekš minēto Protokolu,
3. 1921.gada 30.septembra Starptautiskā Konvencija par sieviešu un bērnu tirdzniecības novēršanu, kas grozīta ar Protokolu, kuru 1947.gada 20.oktobrī apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja,
4. 1933.gada 11.oktobra Starptautiskā Konvencija par pilngadīgu sieviešu tirdzniecības novēršanu, kas grozīta ar iepriekšminēto Protokolu,
Ņemot vērā, ka Tautu Savienība 1937.gadā sagatavoja konvencijas projektu, paplašinot iepriekšminēto dokumentu darbības sfēru, un
Ņemot vērā, ka notikumi kopš 1937.gada dod iespēju noslēgt konvenciju, kas apvieno iepriekšminētos dokumentus un ietver 1937.gada Konvencijas projekta būtību, kā arī vēlamās izmaiņas:
Tāpēc Līgumslēdzējas puses
Ar šo vienojas par sekojošo:
1. pants
Šīs Konvencijas Puses vienojas sodīt jebkuru personu, kas, lai apmierinātu citu cilvēku vēlmes:
1. Sameklē, aizvilina vai aizved citu personu ar mērķi nodarbināt prostitūcijā, pat ja tas noticis ar šīs personas piekrišanu;
2. Izmanto prostitūcijā citu personu, pat ar šīs personas piekrišanu.
2. pants
Šīs Konvencijas Puses arī turpmāk vienojas sodīt jebkuru personu, kas:
1. Uztur, vada, apzināti finansē publisko namu vai arī piedalās tā finansēšanā;
2. Apzināti nomā vai iznomā ēku vai jebkādu citu vietu, vai kādu tās daļu ar mērķi nodarbināt prostitūcijā citas personas.
3. pants
Atkarībā no tā, cik lielā mērā to pieļauj nacionālie normatīvie akti, mēģinājumi izdarīt kādus no 1. un 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un darbības, kas tiek veiktas, lai sagatavotos šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai, arī ir sodāmas.
4. pants
Atkarībā no tā, cik lielā mērā to pieļauj nacionālie normatīvie akti, apzināta līdzdalība darbībās, kas minētas 1. un 2.pantā, arī ir sodāma.
Atkarībā no tā, cik lielā mērā to pieļauj nacionālie normatīvie akti, līdzdalība tiek uzskatīta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kur vien tas ir nepieciešams, lai nepieļautu, ka šī persona paliek nesodīta.
5. pants
Gadījumos, kad saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem cietušās personas var tikt uzskatītas par pusēm tiesvedības procesā, kam par pamatu ir kāds no šajā Konvencijā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, uz ārvalstniekiem attiecināmas tādas pašas tiesības kā uz pilsoņiem.
6.pants
Ikviena šīs Konvencijas Puse piekrīt veikt nepieciešamos pasākumus, lai atceltu vai anulētu jebkuru spēkā esošu likumu, noteikumus vai administratīvu aktu, pamatojoties uz kuriem personas, kas ir iesaistītas vai arī tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos prostitūcijā, ir speciālās reģistrācijas subjekts vai arī viņām ir speciāls dokuments, vai uz viņām attiecas speciālas izņēmuma prasības, kas ir saistītas ar uzraudzību vai reģistrāciju.
7. pants
Iepriekšējie spriedumi, kas pasludināti ārvalstīs par šajā Konvencijā norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, atkarībā no tā, cik lielā mērā to pieļauj nacionālie normatīvie akti, ir ņemami vērā, lai
1. Noteiktu recidīvu;
2. Atņemtu noziedzīgā nodarījuma izdarītājam iespēju realizēt politiskās un pilsoņu tiesības.
8. pants
Šīs Konvencijas 1. un 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi ir uzskatāmi par tādiem, uz kuru pamata noziedzīgā nodarījuma izdarītāju var izdot citai valstij, saskaņā ar jebkādu izdošanas līgumu, kas jau ir vai arī vēlāk var tikt noslēgts starp jebkurām šīs Konvencijas Pusēm.
Šīs Konvencijas Puses, kuras noziedzīgā nodarījuma izdarītāja izdošanu neuzskata par atkarīgu no līguma pastāvēšanas, turpmāk atzīst, ka šīs Konvencijas 1. un 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi ir par pamatu izdošanai to starpā.
Izdošana tiek pamatota saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem, kurai tiek iesniegts pieprasījums par izdošanu.
9. pants
Valstīs, kur pilsoņu izdošanu neatļauj nacionālie normatīvie akti, pret pilsoņiem, kuri atgriezušies savā valstī pēc tam, kad ārzemēs izdarījuši jebkādu no šīs Konvencijas 1. un 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tiek uzturēta apsūdzība, un tiem tiek piespriests sods savas valsts tiesā.
Šis nosacījums nav piemērojams, ja līdzīgā gadījumā, kas noticis starp šīs Konvencijas Pusēm, nevar tikt nodrošināta ārvalstnieka izdošana.
10. pants
9.panta noteikumi netiek piemēroti, ja noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā apsūdzētā persona ir tiesāta ārvalstī un ja tai ir piespriests sods, un persona to ir izcietusi vai atbrīvota no tā, vai tas ir samazināts saskaņā ar šīs ārvalsts normatīvajiem aktiem.
11. pants
Nekas šajā Konvencijā nav tulkojams kā tāds, kas nosaka Puses attieksmi pret vispārējo jautājumu par kriminālās jurisdikcijas robežām saskaņā ar starptautiskajiem normatīvajiem aktiem.
12. pants
Šī Konvencija neietekmē principu, ka noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem tā attiecas, tiks katrā valstī definēti, noziedzīgā nodarījuma izdarītāji par tiem tiks tiesāti un sodīti saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem.
13. pants
Šīs Konvencijas Puses pieprasījuma paziņojumus par Konvencijā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem izpilda saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem un praksi šajā jomā.
Pieprasījuma paziņojumu nodošana notiek:
1. Tieši sazinoties tiesu varas iestādēm; vai
2. Tieši sazinoties divu valstu tieslietu ministriem vai tieši sazinoties pieprasījuma iesniedzējas valsts kompetentai institūcijai ar tās valsts tieslietu ministru, kurai pieprasījums tiek iesniegts; vai
3. Ar pieprasījuma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā pārstāvja starpniecību, kas atrodas tajā valstī, kurai pieprasījums tiek iesniegts; šis pārstāvis nosūta pieprasījuma paziņojumus tieši kompetentajai tiesu varas iestādei vai institūcijai, ko noteikusi tās valsts valdība, kurai pieprasījums tiek iesniegts, un arī tieši saņem no šādas institūcijas dokumentus, kas apstiprina pieprasījuma paziņojumā izteikto prasību izpildi.
1. un 3.punktā minētajos gadījumos pieprasījuma paziņojuma kopija tiek nosūtīta pieprasījuma saņēmējas valsts augstākajai institūcijai.
Ja nepastāv cita vienošanās, pieprasījuma paziņojumi tiek sastādīti pieprasījuma iesniedzošās institūcijas valodā, vienmēr pastāvot nosacījumam, ka valsts, kurai pieprasījums tiek iesniegts, var pieprasīt tulkojumu savā valodā, ko institūcija, kas izdara pieprasījumu, apstiprina kā pareizu.
Katra šīs Konvencijas Puse paziņo citām Konvencijas Pusēm, kādu metodi vai metodes tā izmantos, nosūtot iepriekšminētos pieprasījumu paziņojumus.
Kamēr valsts šādu paziņojumu nav izdarījusi, tajā pastāvošā kārtība attiecībā uz pieprasījuma paziņojumiem paliek spēkā.
Pieprasījuma paziņojumu izpildīšana nevar būt par pamatu prasībai par jebkādu izdevumu piedziņu, izņemot izdevumus, kas paredzēti ekspertu algošanai.
Nekas šajā pantā nevar tikt tulkots kā Konvencijas Pušu apņemšanās pielietot krimināllietās pierādīšanas formas vai metodes, kas ir pretrunā ar valstu normatīvajiem aktiem.
14. pants
Katra Konvencijas Puse izveido vai uztur dienestu, kam uzdots koordinēt un centralizēt šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas rezultātus.
Šādiem dienestiem jāvāc visa informācija, kas paredzēta, lai sekmētu šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanu un sodīšanu par tiem, un jāuztur cieši kontakti ar citu valstu attiecīgajiem dienestiem.
15. pants
Atkarībā no tā, cik lielā mērā to pieļauj nacionālie normatīvie akti un cik lielā mērā par 14.pantā minētajiem dienestiem atbildīgās institūcijas to uzskata par vēlamu, tās sniedz citu valstu institūcijām, kas ir atbildīgas par attiecīgajiem dienestiem, šādu informāciju:
1. Ziņas par jebkādu noziedzīgo nodarījumu, kas minēts šajā Konvencijā, vai par jebkuru mēģinājumu izdarīt šādu noziedzīgu nodarījumu;
2. Ziņas par šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu meklēšanu un celto apsūdzību, arestu, notiesāšanu, iebraukšanas atļaujas atteikšanu vai izraidīšanu, šādu personu pārvietošanos vai jebkāda cita noderīga informācija par tām.
Sniegtā informācija ietver noziedzīgā nodarījuma izdarītāju aprakstus, viņu pirkstu nospiedumus, fotogrāfijas, darbības metodes, policijas dokumentus un tiesu dokumentus.
16. pants
Konvencijas Puses vienojas ar valsts vai privāto izglītības, veselības aizsardzības, sociālās aprūpes, ekonomisko vai citu atbilstošo dienestu palīdzību īstenot vai atbalstīt pasākumus, kas vērsti uz prostitūcijas novēršanu, kā arī prostitūcijā un šajā Konvencijā minētajos noziedzīgajos nodarījumos cietušo rehabilitāciju un sociālo integrāciju.
17. pants
Konvencijas Puses apņemas, saistībā ar ieceļošanu un izceļošanu, uzsākt vai turpināt tādus pasākumus, kas ir nepieciešami saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajām saistībām, lai ierobežotu jebkura dzimuma cilvēku tirdzniecību prostitūcijas nolūkos.
Īpaši šīs valstis apņemas:
1. Izdot tādus noteikumus, kas ir nepieciešami ieceļotāju vai izceļotāju, sevišķi sieviešu un bērnu aizsardzībai, kā ieceļošanas un izceļošanas vietā, tā arī, kamēr tie atrodas ceļā;
2. Veikt attiecīgus informēšanas pasākumus, brīdinot sabiedrību par briesmām, ko rada iepriekšminētā tirdzniecība;
3. Veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu dzelzceļa staciju, lidostu, jūras ostu un ceļā esošu transporta līdzekļu, kā arī citu sabiedrisko vietu uzraudzību nolūkā nepieļaut starptautisko cilvēku tirdzniecību prostitūcijas nolūkos;
4. Informēt attiecīgās institūcijas par tādu cilvēku ierašanos, kuri, prima facie, varētu būt šādas tirdzniecības organizētāji un līdzdalībnieki vai arī cietušie.
18. pants
Konvencijas Puses apņemas, saskaņā ar nacionālajos normatīvajos aktos noteikto, pieprasīt paziņojumus no prostitūtām, kas ir ārvalstnieces, lai noskaidrotu viņu identitāti un sociālo statusu, kā arī noskaidrot iemeslus, kāpēc tās ir atstājušas savu valsti. Iegūtā informācija tiek nodota minēto personu izcelsmes valsts institūcijām, lai veicinātu to iespējamo atgriešanu.
19. pants
Konvencijas Puses, saskaņā ar nacionālajos normatīvajos aktos noteikto un nekaitējot apsūdzības uzturēšanai vai cita veida tiesvedībai, un, cik vien tas ir iespējams, apņemas:
1. Nodrošināt piemērotu, pagaidu aprūpi un uzturu bez līdzekļiem palikušajām personām, kas ir cilvēku tirdzniecības prostitūcijas nolūkos upuri, laikā, kad vēl nav pabeigti atgriešanai nepieciešamie pasākumi;
2. Atgriezt 18.pantā minētās personas, kuras vēlas atgriezties vai kuru atgriešanu var pieprasīt personas, kurām ir vara pār tām, vai kuru izraidīšana ir nepieciešama saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Atgriešana notiek tikai pēc tam, kad ar uzņemošo valsti ir panākta vienošanās par atgriežamo personu identitāti un tautību, kā arī par ierašanās pie valstu robežām vietu un datumu. Ikviena šīs Konvencijas Puse sekmē šādu personu pārvietošanos caur tās teritoriju.
Ja iepriekšējā rindkopā minētās personas nevar pašas apmaksāt ar atgriešanu saistītos izdevumus, un tām nav ne dzīvesbiedru, ne radinieku, ne arī aizgādņu, kas varētu par tām samaksāt, atgriešanas izmaksas līdz tuvākajai valsts robežai vai ostai, kurā iespējama iekāpšana, vai lidostai, no kuras iespējams doties uz šīs personas izcelsmes valsti, sedz valsts, kurā tie pastāvīgi uzturas, un atlikušās ceļojuma izmaksas sedz to izcelsmes valsts.
20. pants
Šīs Konvencijas Puses, ja vien tas jau nav paveikts, dara visu nepieciešamo, lai uzraudzītu nodarbinātības aģentūru darbību, nolūkā novērst personu, kas meklē darbu, sevišķi sieviešu un bērnu, pakļaušanu prostitūcijas draudiem.
21. pants
Šīs Konvencijas Puses paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram par normatīvajiem aktiem, kas ir to valstīs jau izdoti, un turpmāk katru gadu par normatīvajiem aktiem, kas var tikt izdoti saistībā ar šīs Konvencijas regulēšanas priekšmetu, kā arī par visiem pasākumiem, kas veikti piemērojot Konvenciju. Ģenerālsekretārs periodiski publicē saņemto informāciju un izsūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un citām valstīm, kuras saista šīs Konvencijas noteikumi saskaņā ar 23.pantu.
22. pants
Ja starp šīs Konvencijas Pusēm rodas strīds attiecībā uz tās tulkošanu vai piemērošanu, un to neizdodas atrisināt citā veidā, strīda izskatīšana pēc jebkuras strīdā iesaistītās Puses pieprasījuma nododama Starptautiskajai tiesai.
23. pants
Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai jebkurai Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstij un arī jebkurai citai valstij, kurai Ekonomikas un Sociālo lietu Padome nosūtījusi ielūgumu.
Šī Konvencija ir pakļauta ratifikācijai, un ratifikācijas dokumenti iesniedzami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.
Pirmajā daļā minētās valstis, kas nav parakstījušas Konvenciju, var tai pievienoties.
Pievienošanās notiek, iesniedzot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram pievienošanās dokumentu.
Šajā Konvencijā vārds "valsts" ietver arī visas tās valsts, kas paraksta Konvenciju vai tai pievienojas, kolonijas un aizbilstamās teritorijas, un visas teritorijas, par kurām šāda valsts ir starptautiski atbildīga.
24. pants
Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc otrā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas.
Katrā valstī, kas ratificē Konvenciju vai tai pievienojas jau pēc otrā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas, Konvencija stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu.
25. pants
Notekot piecu gadu termiņam kopš Konvencijas spēkā stāšanās dienas, jebkura no šīs Konvencijas Pusēm var to denonsēt, iesniedzot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.
Pusei, kas veic šādu denonsēšanu, tā iegūst spēku viena gada laikā, sākot no dienas, kad to ir saņēmis Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs.
26. pants
Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs informē visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis un citas valstis, kas minētas 23.pantā:
(a) par to, kuras valstis ir parakstījušas, ratificējušas un pievienojušās Konvencijai, saskaņā ar 23.pantu;
(b) par to, kādā datumā šī Konvencija stājas spēkā, saskaņā ar 24.pantu;
(c) par saņemtajiem paziņojumiem par denonsēšanu, saskaņā ar 25.pantu.
27. pants
Katra šīs Konvencijas Puse, saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām, apņemas pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Konvencijas piemērošanu.
28. pants
Šīs Konvencijas noteikumi Pušu attiecībās prevalē pār Preambulas otrās rindkopas 1., 2., 3. un 4.apakšpunktā minēto starptautisko dokumentu noteikumiem, no kuriem katrs tiek uzskatīts par spēku zaudējušu, kad visas Puses būs kļuvušas par šīs Konvencijas Pusēm.
To apliecinot, apakšā minētās personas attiecīgo valdību pilnvarojumā parakstījušas šo Konvenciju, kas tika atvērta parakstīšanai Leiksaksesā, Ņujorkā, tūkstoš deviņi simti piecdesmitā gada divdesmit pirmajā martā un kuras apliecinātu un precīzu kopiju Ģenerālsekretārs nosūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un citām valstīm, kas minētas 23.pantā.
Nobeiguma protokols
Nekas šajā Konvencijā nekaitē tiem normatīvajiem aktiem, kuros ir noteikumi par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanu no trešo personu puses novēršanu, un kas nodrošina stingrākus noteikumus, kādi ir šajā Konvencijā.
Noteikumi, ko satur Konvencijas 23. līdz 26.panti, ir attiecināmi uz šo Protokolu.
Approved by General Assembly resolution 317 (IV) of 2 December 1949
Entry into force: 25 July 1951, in accordance with article 24
Preamble
Whereas prostitution and the accompanying evil of the traffic in persons for the purpose of prostitution are incompatible with the dignity and worth of the human person and endanger the welfare of the individual, the family and the community,
Whereas, with respect to the suppression of the traffic in women and children, the following international instruments are in force:
(1)International Agreement of 18 May 1904 for the Suppression of the White Slave Traffic, as amended by the Protocol approved by the General Assembly of the United Nations on 3 December 1948,
(2)International Convention of 4 May 1910 for the Suppression of the White Slave Traffic, as amended by the above-mentioned Protocol,
(3)International Convention of 30 September 1921 for the Suppression of the Traffic in Women and Children, as amended by the Protocol approved by the General Assembly of the United Nations on 20 October 1947,
(4)International Convention of 11 October 1933 for the Suppression of the Traffic in Women of Full Age, as amended by the aforesaid Protocol,
Whereas the League of Nations in 1937 prepared a draft Convention extending the scope of the above-mentioned instruments, and
Whereas developments since 1937 make feasible the conclusion of a convention consolidating the above-mentioned instruments and embodying the substance of the 1937 draft Convention as well as desirable alterations therein:
Now therefore
The Contracting parties
Hereby agree as hereinafter provided :
Article 1
The Parties to the present Convention agree to punish any person who, to gratify the passions of another:
(1)Procures, entices or leads away, for purposes of prostitution, another person, even with the consent of that person;
(2)Exploits the prostitution of another person, even with the consent of that person.
Article 2
The Parties to the present Convention further agree to punish any person who:
(1)Keeps or manages, or knowingly finances or takes part in the financing of a brothel;
(2)Knowingly lets or rents a building or other place or any part thereof for the purpose of the prostitution of others.
Article 3
To the extent permitted by domestic law, attempts to commit any of the offences referred to in articles 1 and 2, and acts preparatory to the commission thereof, shall also be punished.
Article 4
To the extent permitted by domestic law, intentional participation in the acts referred to in articles 1 and 2 above shall also be punishable.
To the extent permitted by domestic law, acts of participation shall be treated as separate offences whenever this is necessary to prevent impunity.
Article 5
In cases where injured persons are entitled under domestic law to be parties to proceedings in respect of any of the offences referred to in the present Convention, aliens shall be so entitled upon the same terms as nationals.
Article 6
Each Party to the present Convention agrees to take all the necessary measures to repeal or abolish any existing law, regulation or administrative provision by virtue of which persons who engage in or are suspected of engaging in prostitution are subject either to special registration or to the possession of a special document or to any exceptional requirements for supervision or notification.
Article 7
Previous convictions pronounced in foreign States for offences referred to in the present Convention shall, to the extent permitted by domestic law, be taken into account for the purposes of:
(1)Establishing recidivism;
(2)Disqualifying the offender from the exercise of civil rights.
Article 8
The offences referred to in articles 1 and 2 of the present Convention shall be regarded as extraditable offences in any extradition treaty which has been or may hereafter be concluded between any of the Parties to this Convention.
The Parties to the present Convention which do not make extradition conditional on the existence of a treaty shall henceforward recognize the offences referred to in articles 1 and 2 of the present Convention as cases for extradition between themselves.
Extradition shall be granted in accordance with the law of the State to which the request is made.
Article 9
In States where the extradition of nationals is not permitted by law, nationals who have returned to their own State after the commission abroad of any of the offences referred to in articles 1 and 2 of the present Convention shall be prosecuted in and punished by the courts of their own State.
This provision shall not apply if, in a similar case between the Parties to the present Convention, the extradition of an alien cannot be granted.
Article 10
The provisions of article 9 shall not apply when the person charged with the offence has been tried in a foreign State and, if convicted, has served his sentence or had it remitted or reduced in conformity with the laws of that foreign State.
Article 11
Nothing in the present Convention shall be interpreted as determining the attitude of a Party towards the general question of the limits of criminal jurisdiction under international law.
Article 12
The present Convention does not affect the principle that the offences to which it refers shall in each State be defined, prosecuted and punished in conformity with its domestic law.
Article 13
The Parties to the present Convention shall be bound to execute letters of request relating to offences referred to in the Convention in accordance with their domestic law and practice.
The transmission of letters of request shall be effected:
(1)By direct communication between the judicial authorities; or
(2)By direct communication between the Ministers of Justice of the two States, or by direct communication from another competent authority of the State making the request to the Minister of Justice of the State to which the request is made; or
(3)Through the diplomatic or consular representative of the State making the request in the State to which the request is made; this representative shall send the letters of request direct to the competent judicial authority or to the authority indicated by the Government of the State to which the request is made, and shall receive direct from such authority the papers constituting the execution of the letters of request.
In cases 1 and 3 a copy of the letters of request shall always be sent to the superior authority of the State to which application is made.
Unless otherwise agreed, the letters of request shall be drawn up in the language of the authority making the request, provided always that the State to which the request is made may require a translation in its own language, certified correct by the authority making the request.
Each Party to the present Convention shall notify to each of the other Parties to the Convention the method or methods of transmission mentioned above which it will recognize for the letters of request of the latter State.
Until such notification is made by a State, its existing procedure in regard to letters of request shall remain in force.
Execution of letters of request shall not give rise to a claim for reimbursement of charges or expenses of any nature whatever other than expenses of experts.
Nothing in the present article shall be construed as an undertaking on the part of the Parties to the present Convention to adopt in criminal matters any form or methods of proof contrary to their own domestic laws.
Article 14
Each Party to the present Convention shall establish or maintain a service charged with the co-ordination and centralization of the results of the investigation of offences referred to in the present Convention.
Such services should compile all information calculated to facilitate the prevention and punishment of the offences referred to in the present Convention and should be in close contact with the corresponding services in other States.
Article 15
To the extent permitted by domestic law and to the extent to which the authorities responsible for the services referred to in article 14 may judge desirable, they shall furnish to the authorities responsible for the corresponding services in other States the following information:
(1)Particulars of any offence referred to in the present Convention or any attempt to commit such offence;
(2)Particulars of any search for any prosecution, arrest, conviction, refusal of admission or expulsion of persons guilty of any of the offences referred to in the present Convention, the movements of such persons and any other useful information with regard to them.
The information so furnished shall include descriptions of the offenders, their fingerprints, photographs, methods of operation, police records and records of conviction.
Article 16
The Parties to the present Convention agree to take or to encourage, through their public and private educational, health, social, economic and other related services, measures for the prevention of prostitution and for the rehabilitation and social adjustment of the victims of prostitution and of the offences referred to in the present Convention.
Article 17
The Parties to the present Convention undertake, in connection with immigration and emigration, to adopt or maintain such measures as are required, in terms of their obligations under the present Convention, to check the traffic in persons of either sex for the purpose of prostitution.
In particular they undertake:
(1)To make such regulations as are necessary for the protection of immigrants or emigrants, and in particular, women and children, both at the place of arrival and departure and while en route;
(2)To arrange for appropriate publicity warning the public of the dangers of the aforesaid traffic;
(3)To take appropriate measures to ensure supervision of railway stations, airports, seaports and en route, and of other public places, in order to prevent international traffic in persons for the purpose of prostitution;
(4)To take appropriate measures in order that the appropriate authorities be informed of the arrival of persons who appear, prima facie, to be the principals and accomplices in or victims of such traffic.
Article 18
The Parties to the present Convention undertake, in accordance with the conditions laid down by domestic law, to have declarations taken from aliens who are prostitutes, in order to establish their identity and civil status and to discover who has caused them to leave their State. The information obtained shall be communicated to the authorities of the State of origin of the said persons with a view to their eventual repatriation.
Article 19
The Parties to the present Convention undertake, in accordance with the conditions laid down by domestic law and without prejudice to prosecution or other action for violations thereunder and so far as possible:
(1)Pending the completion of arrangements for the repatriation of destitute victims of international traffic in persons for the purpose of prostitution, to make suitable provisions for their temporary care and maintenance;
(2)To repatriate persons referred to in article 18 who desire to be repatriated or who may be claimed by persons exercising authority over them or whose expulsion is ordered in conformity with the law. Repatriation shall take place only after agreement is reached with the State of destination as to identity and nationality as well as to the place and date of arrival at frontiers. Each Party to the present Convention shall facilitate the passage of such persons through its territory.
Where the persons referred to in the preceding paragraph cannot themselves repay the cost of repatriation and have neither spouse, relatives nor guardian to pay for them, the cost of repatriation as far as the nearest frontier or port of embarkation or airport in the direction of the State of origin shall be borne by the State where they are in residence, and the cost of the remainder of the journey shall be borne by the State of origin.
Article 20
The Parties to the present Convention shall, if they have not already done so, take the necessary measures for the supervision of employment agencies in order to prevent persons seeking employment, in particular women and children, from being exposed to the danger of prostitution.
Article 21
The Parties to the present Convention shall communicate to the Secretary-General of the United Nations such laws and regulations as have already been promulgated in their States, and thereafter annually such laws and regulations as may be promulgated, relating to the subjects of the present Convention, as well as all measures taken by them concerning the application of the Convention. The information received shall be published periodically by the Secretary-General and sent to all Members of the United Nations and to non-member States to which the present Convention is officially communicated in accordance with article 23.
Article 22
If any dispute shall arise between the Parties to the present Convention relating to its interpretation or application and if such dispute cannot be settled by other means, the dispute shall, at the request of any one of the Parties to the dispute, be referred to the International Court of Justice.
Article 23
The present Convention shall be open for signature on behalf of any Member of the United Nations and also on behalf of any other State to which an invitation has been addressed by the Economic and Social Council.
The present Convention shall be ratified and the instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.
The States mentioned in the first paragraph which have not signed the Convention may accede to it.
Accession shall be effected by deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations.
For the purposes of the present Convention the word "State" shall include all the colonies and Trust Territories of a State signatory or acceding to the Convention and all territories for which such State is internationally responsible.
Article 24
The present Convention shall come into force on the ninetieth day following the date of deposit of the second instrument of ratification or accession.
For each State ratifying or acceding to the Convention after the deposit of the second instrument of ratification or accession, the Convention shall enter into force ninety days after the deposit by such State of its instrument of ratification or accession.
Article 25
After the expiration of five years from the entry into force of the present Convention, any Party to the Convention may denounce it by a written notification addressed to the Secretary-General of the United Nations.
Such denunciation shall take effect for the Party making it one year from the date upon which it is received by the Secretary-General of the United Nations.
Article 26
The Secretary-General of the United Nations shall inform all Members of the United Nations and non-member States referred to in article 23:
(a)Of signatures, ratifications and accessions received in accordance with article 23;
(b)Of the date on which the present Convention will come into force in accordance with article 24;
(c)Of denunciations received in accordance with article 25.
Article 27
Each Party to the present Convention undertakes to adopt, in accordance with its Constitution, the legislative or other measures necessary to ensure the application of the Convention.
Article 28
The provisions of the present Convention shall supersede in the relations between the Parties thereto the provisions of the international instruments referred to in subparagraphs 1, 2, 3 and 4 of the second paragraph of the Preamble, each of which shall be deemed to be terminated when all the Parties thereto shall have become Parties to the present Convention.
Final protocol
Nothing in the present Convention shall be deemed to prejudice any legislation which ensures, for the enforcement of the provisions for securing the suppression of the traffic in persons and of the exploitation of others for purposes of prostitution, stricter conditions than those provided by the present Convention.
The provisions of articles 23 to 26 inclusive of the Convention shall apply to the present Protocol.
 |
 |
 |
 |