Darbības ar dokumentu

(New York, 31.october 2003)

Preamble

The States Parties to this Convention,

Concerned about the seriousness of problems and threats posed by corruption to the stability and security of societies, undermining the institutions and values of democracy, ethical values and justice and jeopardizing sustainable development and the rule of law,

Concerned also about the links between corruption and other forms of crime, in particular organized crime and economic crime, including money-laundering,

Concerned further about cases of corruption that involve vast quantities of assets, which may constitute a substantial proportion of the resources of States, and that threaten the political stability and sustainable development of those States,

Convinced that corruption is no longer a local matter but a transnational phenomenon that affects all societies and economies, making international cooperation to prevent and control it essential,

Convinced also that a comprehensive and multidisciplinary approach is required to prevent and combat corruption effectively,

Convinced further that the availability of technical assistance can play an important role in enhancing the ability of States, including by strengthening capacity and by institution-building, to prevent and combat corruption effectively,

Convinced that the illicit acquisition of personal wealth can be particularly damaging to democratic institutions, national economies and the rule of law,

Determined to prevent, detect and deter in a more effective manner international transfers of illicitly acquired assets and to strengthen international cooperation in asset recovery,

Acknowledging the fundamental principles of due process of law in criminal proceedings and in civil or administrative proceedings to adjudicate property rights,

Bearing in mind that the prevention and eradication of corruption is a responsibility of all States and that they must cooperate with one another, with the support and involvement of individuals and groups outside the public sector, such as civil society, non-governmental organizations and community-based organizations, if their efforts in this area are to be effective,

Bearing also in mind the principles of proper management of public affairs and public property, fairness, responsibility and equality before the law and the need to safeguard integrity and to foster a culture of rejection of corruption,

Commending the work of the Commission on Crime Prevention and Criminal Justice and the United Nations Office on Drugs and Crime in preventing and combating corruption,

Recalling the work carried out by other international and regional organizations in this field, including the activities of the African Union, the Council of Europe, the Customs Cooperation Council (also known as the World Customs Organization), the European Union, the League of Arab States, the Organisation for Economic Cooperation and Development and the Organization of American States,

Taking note with appreciation of multilateral instruments to prevent and combat corruption, including, inter alia, the Inter-American Convention against Corruption, adopted by the Organization of American States on 29 March 1996, the Convention on the Fight against Corruption involving Officials of the European Communities or Officials of Member States of the European Union, adopted by the Council of the European Union on 26 May 1997, the Convention on Combating Bribery of Foreign Public Officials in International Business Transactions, adopted by the Organisation for Economic Cooperation and Development on 21 November 1997, the Criminal Law Convention on Corruption, adopted by the Committee of Ministers of the Council of Europe on 27 January 1999, the Civil Law Convention on Corruption, adopted by the Committee of Ministers of the Council of Europe on 4 November 1999, and the African Union Convention on Preventing and Combating Corruption, adopted by the Heads of State and Government of the African Union on 12 July 2003,

Welcoming the entry into force on 29 September 2003 of the United Nations Convention against Transnational Organized Crime,

Have agreed as follows:

Chapter I

General provisions

Article 1

Statement of purpose

The purposes of this Convention are:

(a) To promote and strengthen measures to prevent and combat corruption more efficiently and effectively;

(b) To promote, facilitate and support international cooperation and technical assistance in the prevention of and fight against corruption, including in asset recovery;

(c) To promote integrity, accountability and proper management of public affairs and public property.

Article 2

Use of terms

For the purposes of this Convention:

(a) "Public official" shall mean: (i) any person holding a legislative, executive, administrative or judicial office of a State Party, whether appointed or elected, whether permanent or temporary, whether paid or unpaid, irrespective of that person's seniority; (ii) any other person who performs a public function, including for a public agency or public enterprise, or provides a public service, as defined in the domestic law of the State Party and as applied in the pertinent area of law of that State Party; (iii) any other person defined as a "public official" in the domestic law of a State Party. However, for the purpose of some specific measures contained in chapter II of this Convention, "public official" may mean any person who performs a public function or provides a public service as defined in the domestic law of the State Party and as applied in the pertinent area of law of that State Party;

(b) "Foreign public official" shall mean any person holding a legislative, executive, administrative or judicial office of a foreign country, whether appointed or elected; and any person exercising a public function for a foreign country, including for a public agency or public enterprise;

(c) "Official of a public international organization" shall mean an international civil servant or any person who is authorized by such an organization to act on behalf of that organization;

(d) "Property" shall mean assets of every kind, whether corporeal or incorporeal, movable or immovable, tangible or intangible, and legal documents or instruments evidencing title to or interest in such assets;

(e) "Proceeds of crime" shall mean any property derived from or obtained, directly or indirectly, through the commission of an offence;

(f) "Freezing" or "seizure" shall mean temporarily prohibiting the transfer, conversion, disposition or movement of property or temporarily assuming custody or control of property on the basis of an order issued by a court or other competent authority;

(g) "Confiscation", which includes forfeiture where applicable, shall mean the permanent deprivation of property by order of a court or other competent authority;

(h) "Predicate offence" shall mean any offence as a result of which proceeds have been generated that may become the subject of an offence as defined in article 23 of this Convention;

(i) "Controlled delivery" shall mean the technique of allowing illicit or suspect consignments to pass out of, through or into the territory of one or more States, with the knowledge and under the supervision of their competent authorities, with a view to the investigation of an offence and the identification of persons involved in the commission of the offence.

Article 3

Scope of application

1. This Convention shall apply, in accordance with its terms, to the prevention, investigation and prosecution of corruption and to the freezing, seizure, confiscation and return of the proceeds of offences established in accordance with this Convention.

2. For the purposes of implementing this Convention, it shall not be necessary, except as otherwise stated herein, for the offences set forth in it to result in damage or harm to state property.

Article 4

Protection of sovereignty

1. States Parties shall carry out their obligations under this Convention in a manner consistent with the principles of sovereign equality and territorial integrity of States and that of non-intervention in the domestic affairs of other States.

2. Nothing in this Convention shall entitle a State Party to undertake in the territory of another State the exercise of jurisdiction and performance of functions that are reserved exclusively for the authorities of that other State by its domestic law.

Chapter II

Preventive measures

Article 5

Preventive anti-corruption policies and practices

1. Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system, develop and implement or maintain effective, coordinated anticorruption policies that promote the participation of society and reflect the principles of the rule of law, proper management of public affairs and public property, integrity, transparency and accountability.

2. Each State Party shall endeavour to establish and promote effective practices aimed at the prevention of corruption.

3. Each State Party shall endeavour to periodically evaluate relevant legal instruments and administrative measures with a view to determining their adequacy to prevent and fight corruption.

4. States Parties shall, as appropriate and in accordance with the fundamental principles of their legal system, collaborate with each other and with relevant international and regional organizations in promoting and developing the measures referred to in this article. That collaboration may include participation in international programmes and projects aimed at the prevention of corruption.

Article 6

Preventive anti-corruption body or bodies

1. Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system, ensure the existence of a body or bodies, as appropriate, that prevent corruption by such means as:

(a) Implementing the policies referred to in article 5 of this Convention and, where appropriate, overseeing and coordinating the implementation of those policies;

(b) Increasing and disseminating knowledge about the prevention of corruption.

2. Each State Party shall grant the body or bodies referred to in paragraph 1 of this article the necessary independence, in accordance with the fundamental principles of its legal system, to enable the body or bodies to carry out its or their functions effectively and free from any undue influence. The necessary material resources and specialized staff, as well as the training that such staff may require to carry out their functions, should be provided.

3. Each State Party shall inform the Secretary-General of the United Nations of the name and address of the authority or authorities that may assist other States Parties in developing and implementing specific measures for the prevention of corruption.

Article 7

Public sector

1. Each State Party shall, where appropriate and in accordance with the fundamental principles of its legal system, endeavour to adopt, maintain and strengthen systems for the recruitment, hiring, retention, promotion and retirement of civil servants and, where appropriate, other non-elected public officials:

(a) That are based on principles of efficiency, transparency and objective criteria such as merit, equity and aptitude;

(b) That include adequate procedures for the selection and training of individuals for public positions considered especially vulnerable to corruption and the rotation, where appropriate, of such individuals to other positions;

(c) That promote adequate remuneration and equitable pay scales, taking into account the level of economic development of the State Party;

(d) That promote education and training programmes to enable them to meet the requirements for the correct, honourable and proper performance of public functions and that provide them with specialized and appropriate training to enhance their awareness of the risks of corruption inherent in the performance of their functions. Such programmes may make reference to codes or standards of conduct in applicable areas.

2. Each State Party shall also consider adopting appropriate legislative and administrative measures, consistent with the objectives of this Convention and in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to prescribe criteria concerning candidature for and election to public office.

3. Each State Party shall also consider taking appropriate legislative and administrative measures, consistent with the objectives of this Convention and in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to enhance transparency in the funding of candidatures for elected public office and, where applicable, the funding of political parties.

4. Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, endeavour to adopt, maintain and strengthen systems that promote transparency and prevent conflicts of interest.

Article 8

Codes of conduct for public officials

1. In order to fight corruption, each State Party shall promote, inter alia, integrity, honesty and responsibility among its public officials, in accordance with the fundamental principles of its legal system.

2. In particular, each State Party shall endeavour to apply, within its own institutional and legal systems, codes or standards of conduct for the correct, honourable and proper performance of public functions.

3. For the purposes of implementing the provisions of this article, each State Party shall, where appropriate and in accordance with the fundamental principles of its legal system, take note of the relevant initiatives of regional, interregional and multilateral organizations, such as the International Code of Conduct for Public Officials contained in the annex to General Assembly resolution 51/59 of 12 December 1996.

4. Each State Party shall also consider, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, establishing measures and systems to facilitate the reporting by public officials of acts of corruption to appropriate authorities, when such acts come to their notice in the performance of their functions.

5. Each State Party shall endeavour, where appropriate and in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to establish measures and systems requiring public officials to make declarations to appropriate authorities regarding, inter alia, their outside activities, employment, investments, assets and substantial gifts or benefits from which a conflict of interest may result with respect to their functions as public officials.

6. Each State Party shall consider taking, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, disciplinary or other measures against public officials who violate the codes or standards established in accordance with this article.

Article 9

Public procurement and management of public finances

1. Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system, take the necessary steps to establish appropriate systems of procurement, based on transparency, competition and objective criteria in decision-making, that are effective, inter alia, in preventing corruption. Such systems, which may take into account appropriate threshold values in their application, shall address, inter alia:

(a) The public distribution of information relating to procurement procedures and contracts, including information on invitations to tender and relevant or pertinent information on the award of contracts, allowing potential tenderers sufficient time to prepare and submit their tenders;

(b) The establishment, in advance, of conditions for participation, including selection and award criteria and tendering rules, and their publication;

(c) The use of objective and predetermined criteria for public procurement decisions, in order to facilitate the subsequent verification of the correct application of the rules or procedures;

(d) An effective system of domestic review, including an effective system of appeal, to ensure legal recourse and remedies in the event that the rules or procedures established pursuant to this paragraph are not followed;

(e) Where appropriate, measures to regulate matters regarding personnel responsible for procurement, such as declaration of interest in particular public procurements, screening procedures and training requirements.

2. Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system, take appropriate measures to promote transparency and accountability in the management of public finances. Such measures shall encompass, inter alia:

(a) Procedures for the adoption of the national budget;

(b) Timely reporting on revenue and expenditure;

(c) A system of accounting and auditing standards and related oversight;

(d) Effective and efficient systems of risk management and internal control; and

(e) Where appropriate, corrective action in the case of failure to comply with the requirements established in this paragraph.

3. Each State Party shall take such civil and administrative measures as may be necessary, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to preserve the integrity of accounting books, records, financial statements or other documents related to public expenditure and revenue and to prevent the falsification of such documents.

Article 10

Public reporting

Taking into account the need to combat corruption, each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, take such measures as may be necessary to enhance transparency in its public administration, including with regard to its organization, functioning and decision-making processes, where appropriate. Such measures may include, inter alia:

(a) Adopting procedures or regulations allowing members of the general public to obtain, where appropriate, information on the organization, functioning and decision-making processes of its public administration and, with due regard for the protection of privacy and personal data, on decisions and legal acts that concern members of the public;

(b) Simplifying administrative procedures, where appropriate, in order to facilitate public access to the competent decision-making authorities; and

(c) Publishing information, which may include periodic reports on the risks of corruption in its public administration.

Article 11

Measures relating to the judiciary and prosecution services

1. Bearing in mind the independence of the judiciary and its crucial role in combating corruption, each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system and without prejudice to judicial independence, take measures to strengthen integrity and to prevent opportunities for corruption among members of the judiciary. Such measures may include rules with respect to the conduct of members of the judiciary.

2. Measures to the same effect as those taken pursuant to paragraph 1 of this article may be introduced and applied within the prosecution service in those States Parties where it does not form part of the judiciary but enjoys independence similar to that of the judicial service.

Article 12

Private sector

1. Each State Party shall take measures, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to prevent corruption involving the private sector, enhance accounting and auditing standards in the private sector and, where appropriate, provide effective, proportionate and dissuasive civil, administrative or criminal penalties for failure to comply with such measures.

2. Measures to achieve these ends may include, inter alia:

(a) Promoting cooperation between law enforcement agencies and relevant private entities;

(b) Promoting the development of standards and procedures designed to safeguard the integrity of relevant private entities, including codes of conduct for the correct, honourable and proper performance of the activities of business and all relevant professions and the prevention of conflicts of interest, and for the promotion of the use of good commercial practices among businesses and in the contractual relations of businesses with the State;

(c) Promoting transparency among private entities, including, where appropriate, measures regarding the identity of legal and natural persons involved in the establishment and management of corporate entities;

(d) Preventing the misuse of procedures regulating private entities, including procedures regarding subsidies and licences granted by public authorities for commercial activities;

(e) Preventing conflicts of interest by imposing restrictions, as appropriate and for a reasonable period of time, on the professional activities of former public officials or on the employment of public officials by the private sector after their resignation or retirement, where such activities or employment relate directly to the functions held or supervised by those public officials during their tenure;

(f) Ensuring that private enterprises, taking into account their structure and size, have sufficient internal auditing controls to assist in preventing and detecting acts of corruption and that the accounts and required financial statements of such private enterprises are subject to appropriate auditing and certification procedures.

3. In order to prevent corruption, each State Party shall take such measures as may be necessary, in accordance with its domestic laws and regulations regarding the maintenance of books and records, financial statement disclosures and accounting and auditing standards, to prohibit the following acts carried out for the purpose of committing any of the offences established in accordance with this Convention:

(a) The establishment of off-the-books accounts;

(b) The making of off-the-books or inadequately identified transactions;

(c) The recording of non-existent expenditure;

(d) The entry of liabilities with incorrect identification of their objects;

(e) The use of false documents; and

(f) The intentional destruction of bookkeeping documents earlier than foreseen by the law.

4. Each State Party shall disallow the tax deductibility of expenses that constitute bribes, the latter being one of the constituent elements of the offences established in accordance with articles 15 and 16 of this Convention and, where appropriate, other expenses incurred in furtherance of corrupt conduct.

Article 13

Participation of society

1. Each State Party shall take appropriate measures, within its means and in accordance with fundamental principles of its domestic law, to promote the active participation of individuals and groups outside the public sector, such as civil society, non-governmental organizations and community-based organizations, in the prevention of and the fight against corruption and to raise public awareness regarding the existence, causes and gravity of and the threat posed by corruption. This participation should be strengthened by such measures as:

(a) Enhancing the transparency of and promoting the contribution of the public to decision-making processes;

(b) Ensuring that the public has effective access to information;

(c) Undertaking public information activities that contribute to non-tolerance of corruption, as well as public education programmes, including school and university curricula;

(d) Respecting, promoting and protecting the freedom to seek, receive, publish and disseminate information concerning corruption. That freedom may be subject to certain restrictions, but these shall only be such as are provided for by law and are necessary:

(i) For respect of the rights or reputations of others;

(ii) For the protection of national security or ordre public or of public health or morals.

2. Each State Party shall take appropriate measures to ensure that the relevant anti-corruption bodies referred to in this Convention are known to the public and shall provide access to such bodies, where appropriate, for the reporting, including anonymously, of any incidents that may be considered to constitute an offence established in accordance with this Convention.

Article 14

Measures to prevent money-laundering

1. Each State Party shall:

(a) Institute a comprehensive domestic regulatory and supervisory regime for banks and non-bank financial institutions, including natural or legal persons that provide formal or informal services for the transmission of money or value and, where appropriate, other bodies particularly susceptible to money-laundering, within its competence, in order to deter and detect all forms of money-laundering, which regime shall emphasize requirements for customer and, where appropriate, beneficial owner identification, record-keeping and the reporting of suspicious transactions;

(b) Without prejudice to article 46 of this Convention, ensure that administrative, regulatory, law enforcement and other authorities dedicated to combating money-laundering (including, where appropriate under domestic law, judicial authorities) have the ability to cooperate and exchange information at the national and international levels within the conditions prescribed by its domestic law and, to that end, shall consider the establishment of a financial intelligence unit to serve as a national centre for the collection, analysis and dissemination of information regarding potential money-laundering.

2. States Parties shall consider implementing feasible measures to detect and monitor the movement of cash and appropriate negotiable instruments across their borders, subject to safeguards to ensure proper use of information and without impeding in any way the movement of legitimate capital. Such measures may include a requirement that individuals and businesses report the cross-border transfer of substantial quantities of cash and appropriate negotiable instruments.

3. States Parties shall consider implementing appropriate and feasible measures to require financial institutions, including money remitters:

(a) To include on forms for the electronic transfer of funds and related messages accurate and meaningful information on the originator;

(b) To maintain such information throughout the payment chain; and

(c) To apply enhanced scrutiny to transfers of funds that do not contain complete information on the originator.

4. In establishing a domestic regulatory and supervisory regime under the terms of this article, and without prejudice to any other article of this Convention, States Parties are called upon to use as a guideline the relevant initiatives of regional, interregional and multilateral organizations against money-laundering.

5. States Parties shall endeavour to develop and promote global, regional, subregional and bilateral cooperation among judicial, law enforcement and financial regulatory authorities in order to combat money-laundering.

Chapter III

Criminalization and law enforcement

Article 15

Bribery of national public officials

Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) The promise, offering or giving, to a public official, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties;

(b) The solicitation or acceptance by a public official, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties.

Article 16

Bribery of foreign public officials and officials of public international organizations

1. Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally, the promise, offering or giving to a foreign public official or an official of a public international organization, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties, in order to obtain or retain business or other undue advantage in relation to the conduct of international business.

2. Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally, the solicitation or acceptance by a foreign public official or an official of a public international organization, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties.

Article 17

Embezzlement, misappropriation or other diversion of property by a public official

Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally, the embezzlement, misappropriation or other diversion by a public official for his or her benefit or for the benefit of another person or entity, of any property, public or private funds or securities or any other thing of value entrusted to the public official by virtue of his or her position.

Article 18

Trading in influence

Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) The promise, offering or giving to a public official or any other person, directly or indirectly, of an undue advantage in order that the public official or the person abuse his or her real or supposed influence with a view to obtaining from an administration or public authority of the State Party an undue advantage for the original instigator of the act or for any other person;

(b) The solicitation or acceptance by a public official or any other person, directly or indirectly, of an undue advantage for himself or herself or for another person in order that the public official or the person abuse his or her real or supposed influence with a view to obtaining from an administration or public authority of the State Party an undue advantage.

Article 19

Abuse of functions

Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally, the abuse of functions or position, that is, the performance of or failure to perform an act, in violation of laws, by a public official in the discharge of his or her functions, for the purpose of obtaining an undue advantage for himself or herself or for another person or entity.

Article 20

Illicit enrichment

Subject to its constitution and the fundamental principles of its legal system, each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally, illicit enrichment, that is, a significant increase in the assets of a public official that he or she cannot reasonably explain in relation to his or her lawful income.

Article 21

Bribery in the private sector

Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally in the course of economic, financial or commercial activities:

(a) The promise, offering or giving, directly or indirectly, of an undue advantage to any person who directs or works, in any capacity, for a private sector entity, for the person himself or herself or for another person, in order that he or she, in breach of his or her duties, act or refrain from acting;

(b) The solicitation or acceptance, directly or indirectly, of an undue advantage by any person who directs or works, in any capacity, for a private sector entity, for the person himself or herself or for another person, in order that he or she, in breach of his or her duties, act or refrain from acting.

Article 22

Embezzlement of property in the private sector

Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally in the course of economic, financial or commercial activities, embezzlement by a person who directs or works, in any capacity, in a private sector entity of any property, private funds or securities or any other thing of value entrusted to him or her by virtue of his or her position.

Article 23

Laundering of proceeds of crime

1. Each State Party shall adopt, in accordance with fundamental principles of its domestic law, such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) (i) The conversion or transfer of property, knowing that such property is the proceeds of crime, for the purpose of concealing or disguising the illicit origin of the property or of helping any person who is involved in the commission of the predicate offence to evade the legal consequences of his or her action;

(ii) The concealment or disguise of the true nature, source, location, disposition, movement or ownership of or rights with respect to property, knowing that such property is the proceeds of crime;

(b) Subject to the basic concepts of its legal system:

(i) The acquisition, possession or use of property, knowing, at the time of receipt, that such property is the proceeds of crime;

(ii) Participation in, association with or conspiracy to commit, attempts to commit and aiding, abetting, facilitating and counselling the commission of any of the offences established in accordance with this article.

2. For purposes of implementing or applying paragraph 1 of this article:

(a) Each State Party shall seek to apply paragraph 1 of this article to the widest range of predicate offences;

(b) Each State Party shall include as predicate offences at a minimum a comprehensive range of criminal offences established in accordance with this Convention;

(c) For the purposes of subparagraph (b) above, predicate offences shall include offences committed both within and outside the jurisdiction of the State Party in question. However, offences committed outside the jurisdiction of a State Party shall constitute predicate offences only when the relevant conduct is a criminal offence under the domestic law of the State where it is committed and would be a criminal offence under the domestic law of the State Party implementing or applying this article had it been committed there;

(d) Each State Party shall furnish copies of its laws that give effect to this article and of any subsequent changes to such laws or a description thereof to the Secretary-General of the United Nations;

(e) If required by fundamental principles of the domestic law of a State Party, it may be provided that the offences set forth in paragraph 1 of this article do not apply to the persons who committed the predicate offence.

Article 24

Concealment

Without prejudice to the provisions of article 23 of this Convention, each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, when committed intentionally after the commission of any of the offences established in accordance with this Convention without having participated in such offences, the concealment or continued retention of property when the person involved knows that such property is the result of any of the offences established in accordance with this Convention.

Article 25

Obstruction of justice

Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) The use of physical force, threats or intimidation or the promise, offering or giving of an undue advantage to induce false testimony or to interfere in the giving of testimony or the production of evidence in a proceeding in relation to the commission of offences established in accordance with this Convention;

(b) The use of physical force, threats or intimidation to interfere with the exercise of official duties by a justice or law enforcement official in relation to the commission of offences established in accordance with this Convention. Nothing in this subparagraph shall prejudice the right of States Parties to have legislation that protects other categories of public official.

Article 26

Liability of legal persons

1. Each State Party shall adopt such measures as may be necessary, consistent with its legal principles, to establish the liability of legal persons for participation in the offences established in accordance with this Convention.

2. Subject to the legal principles of the State Party, the liability of legal persons may be criminal, civil or administrative.

3. Such liability shall be without prejudice to the criminal liability of the natural persons who have committed the offences.

4. Each State Party shall, in particular, ensure that legal persons held liable in accordance with this article are subject to effective, proportionate and dissuasive criminal or non-criminal sanctions, including monetary sanctions.

Article 27

Participation and attempt

1. Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, in accordance with its domestic law, participation in any capacity such as an accomplice, assistant or instigator in an offence established in accordance with this Convention.

2. Each State Party may adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, in accordance with its domestic law, any attempt to commit an offence established in accordance with this Convention.

3. Each State Party may adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as a criminal offence, in accordance with its domestic law, the preparation for an offence established in accordance with this Convention.

Article 28

Knowledge, intent and purpose as elements of an offence

Knowledge, intent or purpose required as an element of an offence established in accordance with this Convention may be inferred from objective factual circumstances.

Article 29

Statute of limitations

Each State Party shall, where appropriate, establish under its domestic law a long statute of limitations period in which to commence proceedings for any offence established in accordance with this Convention and establish a longer statute of limitations period or provide for the suspension of the statute of limitations where the alleged offender has evaded the administration of justice.

Article 30

Prosecution, adjudication and sanctions

1. Each State Party shall make the commission of an offence established in accordance with this Convention liable to sanctions that take into account the gravity of that offence.

2. Each State Party shall take such measures as may be necessary to establish or maintain, in accordance with its legal system and constitutional principles, an appropriate balance between any immunities or jurisdictional privileges accorded to its public officials for the performance of their functions and the possibility, when necessary, of effectively investigating, prosecuting and adjudicating offences established in accordance with this Convention.

3. Each State Party shall endeavour to ensure that any discretionary legal powers under its domestic law relating to the prosecution of persons for offences established in accordance with this Convention are exercised to maximize the effectiveness of law enforcement measures in respect of those offences and with due regard to the need to deter the commission of such offences.

4. In the case of offences established in accordance with this Convention, each State Party shall take appropriate measures, in accordance with its domestic law and with due regard to the rights of the defence, to seek to ensure that conditions imposed in connection with decisions on release pending trial or appeal take into consideration the need to ensure the presence of the defendant at subsequent criminal proceedings.

5. Each State Party shall take into account the gravity of the offences concerned when considering the eventuality of early release or parole of persons convicted of such offences.

6. Each State Party, to the extent consistent with the fundamental principles of its legal system, shall consider establishing procedures through which a public official accused of an offence established in accordance with this Convention may, where appropriate, be removed, suspended or reassigned by the appropriate authority, bearing in mind respect for the principle of the presumption of innocence.

7. Where warranted by the gravity of the offence, each State Party, to the extent consistent with the fundamental principles of its legal system, shall consider establishing procedures for the disqualification, by court order or any other appropriate means, for a period of time determined by its domestic law, of persons convicted of offences established in accordance with this Convention from:

(a) Holding public office; and

(b) Holding office in an enterprise owned in whole or in part by the State.

8. Paragraph 1 of this article shall be without prejudice to the exercise of disciplinary powers by the competent authorities against civil servants.

9. Nothing contained in this Convention shall affect the principle that the description of the offences established in accordance with this Convention and of the applicable legal defences or other legal principles controlling the lawfulness of conduct is reserved to the domestic law of a State Party and that such offences shall be prosecuted and punished in accordance with that law.

10. States Parties shall endeavour to promote the reintegration into society of persons convicted of offences established in accordance with this Convention.

Article 31

Freezing, seizure and confiscation

1. Each State Party shall take, to the greatest extent possible within its domestic legal system, such measures as may be necessary to enable confiscation of:

(a) Proceeds of crime derived from offences established in accordance with this Convention or property the value of which corresponds to that of such proceeds;

(b) Property, equipment or other instrumentalities used in or destined for use in offences established in accordance with this Convention.

2. Each State Party shall take such measures as may be necessary to enable the identification, tracing, freezing or seizure of any item referred to in paragraph 1 of this article for the purpose of eventual confiscation.

3. Each State Party shall adopt, in accordance with its domestic law, such legislative and other measures as may be necessary to regulate the administration by the competent authorities of frozen, seized or confiscated property covered in paragraphs 1 and 2 of this article.

4. If such proceeds of crime have been transformed or converted, in part or in full, into other property, such property shall be liable to the measures referred to in this article instead of the proceeds.

5. If such proceeds of crime have been intermingled with property acquired from legitimate sources, such property shall, without prejudice to any powers relating to freezing or seizure, be liable to confiscation up to the assessed value of the intermingled proceeds.

6. Income or other benefits derived from such proceeds of crime, from property into which such proceeds of crime have been transformed or converted or from property with which such proceeds of crime have been intermingled shall also be liable to the measures referred to in this article, in the same manner and to the same extent as proceeds of crime.

7. For the purpose of this article and article 55 of this Convention, each State Party shall empower its courts or other competent authorities to order that bank, financial or commercial records be made available or seized. A State Party shall not decline to act under the provisions of this paragraph on the ground of bank secrecy.

8. States Parties may consider the possibility of requiring that an offender demonstrate the lawful origin of such alleged proceeds of crime or other property liable to confiscation, to the extent that such a requirement is consistent with the fundamental principles of their domestic law and with the nature of judicial and other proceedings.

9. The provisions of this article shall not be so construed as to prejudice the rights of bona fide third parties.

10. Nothing contained in this article shall affect the principle that the measures to which it refers shall be defined and implemented in accordance with and subject to the provisions of the domestic law of a State Party.

Article 32

Protection of witnesses, experts and victims

1. Each State Party shall take appropriate measures in accordance with its domestic legal system and within its means to provide effective protection from potential retaliation or intimidation for witnesses and experts who give testimony concerning offences established in accordance with this Convention and, as appropriate, for their relatives and other persons close to them.

2. The measures envisaged in paragraph 1 of this article may include, inter alia, without prejudice to the rights of the defendant, including the right to due process:

(a) Establishing procedures for the physical protection of such persons, such as, to the extent necessary and feasible, relocating them and permitting, where appropriate, non-disclosure or limitations on the disclosure of information concerning the identity and whereabouts of such persons;

(b) Providing evidentiary rules to permit witnesses and experts to give testimony in a manner that ensures the safety of such persons, such as permitting testimony to be given through the use of communications technology such as video or other adequate means.

3. States Parties shall consider entering into agreements or arrangements with other States for the relocation of persons referred to in paragraph 1 of this article.

4. The provisions of this article shall also apply to victims insofar as they are witnesses.

5. Each State Party shall, subject to its domestic law, enable the views and concerns of victims to be presented and considered at appropriate stages of criminal proceedings against offenders in a manner not prejudicial to the rights of the defence.

Article 33

Protection of reporting persons

Each State Party shall consider incorporating into its domestic legal system appropriate measures to provide protection against any unjustified treatment for any person who reports in good faith and on reasonable grounds to the competent authorities any facts concerning offences established in accordance with this Convention

Article 34

Consequences of acts of corruption

With due regard to the rights of third parties acquired in good faith, each State Party shall take measures, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to address consequences of corruption. In this context, States Parties may consider corruption a relevant factor in legal proceedings to annul or rescind a contract, withdraw a concession or other similar instrument or take any other remedial action.

Article 35

Compensation for damage

Each State Party shall take such measures as may be necessary, in accordance with principles of its domestic law, to ensure that entities or persons who have suffered damage as a result of an act of corruption have the right to initiate legal proceedings against those responsible for that damage in order to obtain compensation.

Article 36

Specialized authorities

Each State Party shall, in accordance with the fundamental principles of its legal system, ensure the existence of a body or bodies or persons specialized in combating corruption through law enforcement. Such body or bodies or persons shall be granted the necessary independence, in accordance with the fundamental principles of the legal system of the State Party, to be able to carry out their functions effectively and without any undue influence. Such persons or staff of such body or bodies should have the appropriate training and resources to carry out their tasks.

Article 37

Cooperation with law enforcement authorities

1. Each State Party shall take appropriate measures to encourage persons who participate or who have participated in the commission of an offence established in accordance with this Convention to supply information useful to competent authorities for investigative and evidentiary purposes and to provide factual, specific help to competent authorities that may contribute to depriving offenders of the proceeds of crime and to recovering such proceeds.

2. Each State Party shall consider providing for the possibility, in appropriate cases, of mitigating punishment of an accused person who provides substantial cooperation in the investigation or prosecution of an offence established in accordance with this Convention.

3. Each State Party shall consider providing for the possibility, in accordance with fundamental principles of its domestic law, of granting immunity from prosecution to a person who provides substantial cooperation in the investigation or prosecution of an offence established in accordance with this Convention.

4. Protection of such persons shall be, mutatis mutandis, as provided for in article 32 of this Convention.

5. Where a person referred to in paragraph 1 of this article located in one State Party can provide substantial cooperation to the competent authorities of another State Party, the States Parties concerned may consider entering into agreements or arrangements, in accordance with their domestic law, concerning the potential provision by the other State Party of the treatment set forth in paragraphs 2 and 3 of this article.

Article 38

Cooperation between national authorities

Each State Party shall take such measures as may be necessary to encourage, in accordance with its domestic law, cooperation between, on the one hand, its public authorities, as well as its public officials, and, on the other hand, its authorities responsible for investigating and prosecuting criminal offences. Such cooperation may include:

(a) Informing the latter authorities, on their own initiative, where there are reasonable grounds to believe that any of the offences established in accordance with articles 15, 21 and 23 of this Convention has been committed; or

(b) Providing, upon request, to the latter authorities all necessary information

Article 39

Cooperation between national authorities and the private sector

1. Each State Party shall take such measures as may be necessary to encourage, in accordance with its domestic law, cooperation between national investigating and prosecuting authorities and entities of the private sector, in particular financial institutions, relating to matters involving the commission of offences established in accordance with this Convention.

2. Each State Party shall consider encouraging its nationals and other persons with a habitual residence in its territory to report to the national investigating and prosecuting authorities the commission of an offence established in accordance with this Convention.

Article 40

Bank secrecy

Each State Party shall ensure that, in the case of domestic criminal investigations of offences established in accordance with this Convention, there are appropriate mechanisms available within its domestic legal system to overcome obstacles that may arise out of the application of bank secrecy laws.

Article 41

Criminal record

Each State Party may adopt such legislative or other measures as may be necessary to take into consideration, under such terms as and for the purpose that it deems appropriate, any previous conviction in another State of an alleged offender for the purpose of using such information in criminal proceedings relating to an offence established in accordance with this Convention.

Article 42

Jurisdiction

1. Each State Party shall adopt such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences established in accordance with this Convention when:

(a) The offence is committed in the territory of that State Party; or

(b) The offence is committed on board a vessel that is flying the flag of that State Party or an aircraft that is registered under the laws of that State Party at the time that the offence is committed.

2. Subject to article 4 of this Convention, a State Party may also establish its jurisdiction over any such offence when:

(a) The offence is committed against a national of that State Party; or

(b) The offence is committed by a national of that State Party or a stateless person who has his or her habitual residence in its territory; or

(c) The offence is one of those established in accordance with article 23, paragraph 1 (b) (ii), of this Convention and is committed outside its territory with a view to the commission of an offence established in accordance with article 23, paragraph 1 (a) (i) or (ii) or (b) (i), of this Convention within its territory; or

(d) The offence is committed against the State Party.

3. For the purposes of article 44 of this Convention, each State Party shall take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences established in accordance with this Convention when the alleged offender is present in its territory and it does not extradite such person solely on the ground that he or she is one of its nationals.

4. Each State Party may also take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences established in accordance with this Convention when the alleged offender is present in its territory and it does not extradite him or her.

5. If a State Party exercising its jurisdiction under paragraph 1 or 2 of this article has been notified, or has otherwise learned, that any other States Parties are conducting an investigation, prosecution or judicial proceeding in respect of the same conduct, the competent authorities of those States Parties shall, as appropriate, consult one another with a view to coordinating their actions.

6. Without prejudice to norms of general international law, this Convention shall not exclude the exercise of any criminal jurisdiction established by a State Party in accordance with its domestic law.

Chapter IV

International cooperation

Article 43

International cooperation

1. States Parties shall cooperate in criminal matters in accordance with articles 44 to 50 of this Convention. Where appropriate and consistent with their domestic legal system, States Parties shall consider assisting each other in investigations of and proceedings in civil and administrative matters relating to corruption.

2. In matters of international cooperation, whenever dual criminality is considered a requirement, it shall be deemed fulfilled irrespective of whether the laws of the requested State Party place the offence within the same category of offence or denominate the offence by the same terminology as the requesting State Party, if the conduct underlying the offence for which assistance is sought is a criminal offence under the laws of both States Parties.

Article 44

Extradition

1. This article shall apply to the offences established in accordance with this Convention where the person who is the subject of the request for extradition is present in the territory of the requested State Party, provided that the offence for which extradition is sought is punishable under the domestic law of both the requesting State Party and the requested State Party.

2. Notwithstanding the provisions of paragraph 1 of this article, a State Party whose law so permits may grant the extradition of a person for any of the offences covered by this Convention that are not punishable under its own domestic law.

3. If the request for extradition includes several separate offences, at least one of which is extraditable under this article and some of which are not extraditable by reason of their period of imprisonment but are related to offences established in accordance with this Convention, the requested State Party may apply this article also in respect of those offences.

4. Each of the offences to which this article applies shall be deemed to be included as an extraditable offence in any extradition treaty existing between States Parties. States Parties undertake to include such offences as extraditable offences in every extradition treaty to be concluded between them. A State Party whose law so permits, in case it uses this Convention as the basis for extradition, shall not consider any of the offences established in accordance with this Convention to be a political offence.

5. If a State Party that makes extradition conditional on the existence of a treaty receives a request for extradition from another State Party with which it has no extradition treaty, it may consider this Convention the legal basis for extradition in respect of any offence to which this article applies.

6. A State Party that makes extradition conditional on the existence of a treaty shall:

(a) At the time of deposit of its instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention, inform the Secretary-General of the United Nations whether it will take this Convention as the legal basis for cooperation on extradition with other States Parties to this Convention; and

(b) If it does not take this Convention as the legal basis for cooperation on extradition, seek, where appropriate, to conclude treaties on extradition with other States Parties to this Convention in order to implement this article.

7. States Parties that do not make extradition conditional on the existence of a treaty shall recognize offences to which this article applies as extraditable offences between themselves.

8. Extradition shall be subject to the conditions provided for by the domestic law of the requested State Party or by applicable extradition treaties, including, inter alia, conditions in relation to the minimum penalty requirement for extradition and the grounds upon which the requested State Party may refuse extradition.

9. States Parties shall, subject to their domestic law, endeavour to expedite extradition procedures and to simplify evidentiary requirements relating thereto in respect of any offence to which this article applies.

10. Subject to the provisions of its domestic law and its extradition treaties, the requested State Party may, upon being satisfied that the circumstances so warrant and are urgent and at the request of the requesting State Party, take a person whose extradition is sought and who is present in its territory into custody or take other appropriate measures to ensure his or her presence at extradition proceedings.

11. A State Party in whose territory an alleged offender is found, if it does not extradite such person in respect of an offence to which this article applies solely on the ground that he or she is one of its nationals, shall, at the request of the State Party seeking extradition, be obliged to submit the case without undue delay to its competent authorities for the purpose of prosecution. Those authorities shall take their decision and conduct their proceedings in the same manner as in the case of any other offence of a grave nature under the domestic law of that State Party. The States Parties concerned shall cooperate with each other, in particular on procedural and evidentiary aspects, to ensure the efficiency of such prosecution.

12. Whenever a State Party is permitted under its domestic law to extradite or otherwise surrender one of its nationals only upon the condition that the person will be returned to that State Party to serve the sentence imposed as a result of the trial or proceedings for which the extradition or surrender of the person was sought and that State Party and the State Party seeking the extradition of the person agree with this option and other terms that they may deem appropriate, such conditional extradition or surrender shall be sufficient to discharge the obligation set forth in paragraph 11 of this article.

13. If extradition, sought for purposes of enforcing a sentence, is refused because the person sought is a national of the requested State Party, the requested State Party shall, if its domestic law so permits and in conformity with the requirements of such law, upon application of the requesting State Party, consider the enforcement of the sentence imposed under the domestic law of the requesting State Party or the remainder thereof.

14. Any person regarding whom proceedings are being carried out in connection with any of the offences to which this article applies shall be guaranteed fair treatment at all stages of the proceedings, including enjoyment of all the rights and guarantees provided by the domestic law of the State Party in the territory of which that person is present.

15. Nothing in this Convention shall be interpreted as imposing an obligation to extradite if the requested State Party has substantial grounds for believing that the request has been made for the purpose of prosecuting or punishing a person on account of that person's sex, race, religion, nationality, ethnic origin or political opinions or that compliance with the request would cause prejudice to that person's position for any one of these reasons.

16. States Parties may not refuse a request for extradition on the sole ground that the offence is also considered to involve fiscal matters.

17. Before refusing extradition, the requested State Party shall, where appropriate, consult with the requesting State Party to provide it with ample opportunity to present its opinions and to provide information relevant to its allegation.

18. States Parties shall seek to conclude bilateral and multilateral agreements or arrangements to carry out or to enhance the effectiveness of extradition.

Article 45

Transfer of sentenced persons

States Parties may consider entering into bilateral or multilateral agreements or arrangements on the transfer to their territory of persons sentenced to imprisonment or other forms of deprivation of liberty for offences established in accordance with this Convention in order that they may complete their sentences there.

Article 46

Mutual legal assistance

1. States Parties shall afford one another the widest measure of mutual legal assistance in investigations, prosecutions and judicial proceedings in relation to the offences covered by this Convention.

2. Mutual legal assistance shall be afforded to the fullest extent possible under relevant laws, treaties, agreements and arrangements of the requested State Party with respect to investigations, prosecutions and judicial proceedings in relation to the offences for which a legal person may be held liable in accordance with article 26 of this Convention in the requesting State Party.

3. Mutual legal assistance to be afforded in accordance with this article may be requested for any of the following purposes:

(a) Taking evidence or statements from persons;

(b) Effecting service of judicial documents;

(c) Executing searches and seizures, and freezing;

(d) Examining objects and sites;

(e) Providing information, evidentiary items and expert evaluations;

(f) Providing originals or certified copies of relevant documents and records, including government, bank, financial, corporate or business records;

(g) Identifying or tracing proceeds of crime, property, instrumentalities or other things for evidentiary purposes;

(h) Facilitating the voluntary appearance of persons in the requesting State Party;

(i) Any other type of assistance that is not contrary to the domestic law of the requested State Party;

(j) Identifying, freezing and tracing proceeds of crime in accordance with the provisions of chapter V of this Convention;

(k) The recovery of assets, in accordance with the provisions of chapter V of this Convention.

4. Without prejudice to domestic law, the competent authorities of a State Party may, without prior request, transmit information relating to criminal matters to a competent authority in another State Party where they believe that such information could assist the authority in undertaking or successfully concluding inquiries and criminal proceedings or could result in a request formulated by the latter State Party pursuant to this Convention.

5. The transmission of information pursuant to paragraph 4 of this article shall be without prejudice to inquiries and criminal proceedings in the State of the competent authorities providing the information. The competent authorities receiving the information shall comply with a request that said information remain confidential, even temporarily, or with restrictions on its use. However, this shall not prevent the receiving State Party from disclosing in its proceedings information that is exculpatory to an accused person. In such a case, the receiving State Party shall notify the transmitting State Party prior to the disclosure and, if so requested, consult with the transmitting State Party. If, in an exceptional case, advance notice is not possible, the receiving State Party shall inform the transmitting State Party of the disclosure without delay.

6. The provisions of this article shall not affect the obligations under any other treaty, bilateral or multilateral, that governs or will govern, in whole or in part, mutual legal assistance.

7. Paragraphs 9 to 29 of this article shall apply to requests made pursuant to this article if the States Parties in question are not bound by a treaty of mutual legal assistance. If those States Parties are bound by such a treaty, the corresponding provisions of that treaty shall apply unless the States Parties agree to apply paragraphs 9 to 29 of this article in lieu thereof. States Parties are strongly encouraged to apply those paragraphs if they facilitate cooperation.

8. States Parties shall not decline to render mutual legal assistance pursuant to this article on the ground of bank secrecy.

9. (a) A requested State Party, in responding to a request for assistance pursuant to this article in the absence of dual criminality, shall take into account the purposes of this Convention, as set forth in article 1;

(b) States Parties may decline to render assistance pursuant to this article on the ground of absence of dual criminality. However, a requested State Party shall, where consistent with the basic concepts of its legal system, render assistance that does not involve coercive action. Such assistance may be refused when requests involve matters of a de minimis nature or matters for which the cooperation or assistance sought is available under other provisions of this Convention;

(c) Each State Party may consider adopting such measures as may be necessary to enable it to provide a wider scope of assistance pursuant to this article in the absence of dual criminality.

10. A person who is being detained or is serving a sentence in the territory of one State Party whose presence in another State Party is requested for purposes of identification, testimony or otherwise providing assistance in obtaining evidence for investigations, prosecutions or judicial proceedings in relation to offences covered by this Convention may be transferred if the following conditions are met:

(a) The person freely gives his or her informed consent;

(b) The competent authorities of both States Parties agree, subject to such conditions as those States Parties may deem appropriate.

11. For the purposes of paragraph 10 of this article:

(a) The State Party to which the person is transferred shall have the authority and obligation to keep the person transferred in custody, unless otherwise requested or authorized by the State Party from which the person was transferred;

(b) The State Party to which the person is transferred shall without delay implement its obligation to return the person to the custody of the State Party from which the person was transferred as agreed beforehand, or as otherwise agreed, by the competent authorities of both States Parties;

(c) The State Party to which the person is transferred shall not require the State Party from which the person was transferred to initiate extradition proceedings for the return of the person;

(d) The person transferred shall receive credit for service of the sentence being served in the State from which he or she was transferred for time spent in the custody of the State Party to which he or she was transferred.

12. Unless the State Party from which a person is to be transferred in accordance with paragraphs 10 and 11 of this article so agrees, that person, whatever his or her nationality, shall not be prosecuted, detained, punished or subjected to any other restriction of his or her personal liberty in the territory of the State to which that person is transferred in respect of acts, omissions or convictions prior to his or her departure from the territory of the State from which he or she was transferred.

13. Each State Party shall designate a central authority that shall have the responsibility and power to receive requests for mutual legal assistance and either to execute them or to transmit them to the competent authorities for execution. Where a State Party has a special region or territory with a separate system of mutual legal assistance, it may designate a distinct central authority that shall have the same function for that region or territory. Central authorities shall ensure the speedy and proper execution or transmission of the requests received. Where the central authority transmits the request to a competent authority for execution, it shall encourage the speedy and proper execution of the request by the competent authority. The Secretary-General of the United Nations shall be notified of the central authority designated for this purpose at the time each State Party deposits its instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention. Requests for mutual legal assistance and any communication related thereto shall be transmitted to the central authorities designated by the States Parties. This requirement shall be without prejudice to the right of a State Party to require that such requests and communications be addressed to it through diplomatic channels and, in urgent circumstances, where the States Parties agree, through the International Criminal Police Organization, if possible.

14. Requests shall be made in writing or, where possible, by any means capable of producing a written record, in a language acceptable to the requested State Party, under conditions allowing that State Party to establish authenticity. The Secretary-General of the United Nations shall be notified of the language or languages acceptable to each State Party at the time it deposits its instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention. In urgent circumstances and where agreed by the States Parties, requests may be made orally but shall be confirmed in writing forthwith.

15. A request for mutual legal assistance shall contain:

(a) The identity of the authority making the request;

(b) The subject matter and nature of the investigation, prosecution or judicial proceeding to which the request relates and the name and functions of the authority conducting the investigation, prosecution or judicial proceeding;

(c) A summary of the relevant facts, except in relation to requests for the purpose of service of judicial documents;

(d) A description of the assistance sought and details of any particular procedure that the requesting State Party wishes to be followed;

(e) Where possible, the identity, location and nationality of any person concerned; and

(f) The purpose for which the evidence, information or action is sought.

16. The requested State Party may request additional information when it appears necessary for the execution of the request in accordance with its domestic law or when it can facilitate such execution.

17. A request shall be executed in accordance with the domestic law of the requested State Party and, to the extent not contrary to the domestic law of the requested State Party and where possible, in accordance with the procedures specified in the request.

18. Wherever possible and consistent with fundamental principles of domestic law, when an individual is in the territory of a State Party and has to be heard as a witness or expert by the judicial authorities of another State Party, the first State Party may, at the request of the other, permit the hearing to take place by video conference if it is not possible or desirable for the individual in question to appear in person in the territory of the requesting State Party. States Parties may agree that the hearing shall be conducted by a judicial authority of the requesting State Party and attended by a judicial authority of the requested State Party.

19. The requesting State Party shall not transmit or use information or evidence furnished by the requested State Party for investigations, prosecutions or judicial proceedings other than those stated in the request without the prior consent of the requested State Party. Nothing in this paragraph shall prevent the requesting State Party from disclosing in its proceedings information or evidence that is exculpatory to an accused person. In the latter case, the requesting State Party shall notify the requested State Party prior to the disclosure and, if so requested, consult with the requested State Party. If, in an exceptional case, advance notice is not possible, the requesting State Party shall inform the requested State Party of the disclosure without delay.

20. The requesting State Party may require that the requested State Party keep confidential the fact and substance of the request, except to the extent necessary to execute the request. If the requested State Party cannot comply with the requirement of confidentiality, it shall promptly inform the requesting State Party.

21. Mutual legal assistance may be refused:

(a) If the request is not made in conformity with the provisions of this article;

(b) If the requested State Party considers that execution of the request is likely to prejudice its sovereignty, security, ordre public or other essential interests;

(c) If the authorities of the requested State Party would be prohibited by its domestic law from carrying out the action requested with regard to any similar offence, had it been subject to investigation, prosecution or judicial proceedings under their own jurisdiction;

(d) If it would be contrary to the legal system of the requested State Party relating to mutual legal assistance for the request to be granted.

22. States Parties may not refuse a request for mutual legal assistance on the sole ground that the offence is also considered to involve fiscal matters.

23. Reasons shall be given for any refusal of mutual legal assistance.

24. The requested State Party shall execute the request for mutual legal assistance as soon as possible and shall take as full account as possible of any deadlines suggested by the requesting State Party and for which reasons are given, preferably in the request. The requesting State Party may make reasonable requests for information on the status and progress of measures taken by the requested State Party to satisfy its request. The requested State Party shall respond to reasonable requests by the requesting State Party on the status, and progress in its handling, of the request. The requesting State Party shall promptly inform the requested State Party when the assistance sought is no longer required.

25. Mutual legal assistance may be postponed by the requested State Party on the ground that it interferes with an ongoing investigation, prosecution or judicial proceeding.

26. Before refusing a request pursuant to paragraph 21 of this article or postponing its execution pursuant to paragraph 25 of this article, the requested State Party shall consult with the requesting State Party to consider whether assistance may be granted subject to such terms and conditions as it deems necessary. If the requesting State Party accepts assistance subject to those conditions, it shall comply with the conditions.

27. Without prejudice to the application of paragraph 12 of this article, a witness, expert or other person who, at the request of the requesting State Party, consents to give evidence in a proceeding or to assist in an investigation, prosecution or judicial proceeding in the territory of the requesting State Party shall not be prosecuted, detained, punished or subjected to any other restriction of his or her personal liberty in that territory in respect of acts, omissions or convictions prior to his or her departure from the territory of the requested State Party. Such safe conduct shall cease when the witness, expert or other person having had, for a period of fifteen consecutive days or for any period agreed upon by the States Parties from the date on which he or she has been officially informed that his or her presence is no longer required by the judicial authorities, an opportunity of leaving, has nevertheless remained voluntarily in the territory of the requesting State Party or, having left it, has returned of his or her own free will.

28. The ordinary costs of executing a request shall be borne by the requested State Party, unless otherwise agreed by the States Parties concerned. If expenses of a substantial or extraordinary nature are or will be required to fulfil the request, the States Parties shall consult to determine the terms and conditions under which the request will be executed, as well as the manner in which the costs shall be borne.

29. The requested State Party:

(a) Shall provide to the requesting State Party copies of government records, documents or information in its possession that under its domestic law are available to the general public;

(b) May, at its discretion, provide to the requesting State Party in whole, in part or subject to such conditions as it deems appropriate, copies of any government records, documents or information in its possession that under its domestic law are not available to the general public. 30. States Parties shall consider, as may be necessary, the possibility of concluding bilateral or multilateral agreements or arrangements that would serve the purposes of, give practical effect to or enhance the provisions of this article.

Article 47

Transfer of criminal proceedings

States Parties shall consider the possibility of transferring to one another proceedings for the prosecution of an offence established in accordance with this Convention in cases where such transfer is considered to be in the interests of the proper administration of justice, in particular in cases where several jurisdictions are involved, with a view to concentrating the prosecution.

Article 48

Law enforcement cooperation

1. States Parties shall cooperate closely with one another, consistent with their respective domestic legal and administrative systems, to enhance the effectiveness of law enforcement action to combat the offences covered by this Convention. States Parties shall, in particular, take effective measures:

(a) To enhance and, where necessary, to establish channels of communication between their competent authorities, agencies and services in order to facilitate the secure and rapid exchange of information concerning all aspects of the offences covered by this Convention, including, if the States Parties concerned deem it appropriate, links with other criminal activities;

(b) To cooperate with other States Parties in conducting inquiries with respect to offences covered by this Convention concerning:

(i) The identity, whereabouts and activities of persons suspected of involvement in such offences or the location of other persons concerned;

(ii) The movement of proceeds of crime or property derived from the commission of such offences;

(iii) The movement of property, equipment or other instrumentalities used or intended for use in the commission of such offences;

(c) To provide, where appropriate, necessary items or quantities of substances for analytical or investigative purposes;

(d) To exchange, where appropriate, information with other States Parties concerning specific means and methods used to commit offences covered by this Convention, including the use of false identities, forged, altered or false documents and other means of concealing activities;

(e) To facilitate effective coordination between their competent authorities, agencies and services and to promote the exchange of personnel and other experts, including, subject to bilateral agreements or arrangements between the States Parties concerned, the posting of liaison officers;

(f) To exchange information and coordinate administrative and other measures taken as appropriate for the purpose of early identification of the offences covered by this Convention.

2. With a view to giving effect to this Convention, States Parties shall consider entering into bilateral or multilateral agreements or arrangements on direct cooperation between their law enforcement agencies and, where such agreements or arrangements already exist, amending them. In the absence of such agreements or arrangements between the States Parties concerned, the States Parties may consider this Convention to be the basis for mutual law enforcement cooperation in respect of the offences covered by this Convention. Whenever appropriate, States Parties shall make full use of agreements or arrangements, including international or regional organizations, to enhance the cooperation between their law enforcement agencies.

3. States Parties shall endeavour to cooperate within their means to respond to offences covered by this Convention committed through the use of modern technology.

Article 49

Joint investigations

States Parties shall consider concluding bilateral or multilateral agreements or arrangements whereby, in relation to matters that are the subject of investigations, prosecutions or judicial proceedings in one or more States, the competent authorities concerned may establish joint investigative bodies. In the absence of such agreements or arrangements, joint investigations may be undertaken by agreement on a case-by-case basis. The States Parties involved shall ensure that the sovereignty of the State Party in whose territory such investigation is to take place is fully respected.

Article 50

Special investigative techniques

1. In order to combat corruption effectively, each State Party shall, to the extent permitted by the basic principles of its domestic legal system and in accordance with the conditions prescribed by its domestic law, take such measures as may be necessary, within its means, to allow for the appropriate use by its competent authorities of controlled delivery and, where it deems appropriate, other special investigative techniques, such as electronic or other forms of surveillance and undercover operations, within its territory, and to allow for the admissibility in court of evidence derived therefrom.

2. For the purpose of investigating the offences covered by this Convention, States Parties are encouraged to conclude, when necessary, appropriate bilateral or multilateral agreements or arrangements for using such special investigative techniques in the context of cooperation at the international level. Such agreements or arrangements shall be concluded and implemented in full compliance with the principle of sovereign equality of States and shall be carried out strictly in accordance with the terms of those agreements or arrangements.

3. In the absence of an agreement or arrangement as set forth in paragraph 2 of this article, decisions to use such special investigative techniques at the international level shall be made on a case-by-case basis and may, when necessary, take into consideration financial arrangements and understandings with respect to the exercise of jurisdiction by the States Parties concerned.

4. Decisions to use controlled delivery at the international level may, with the consent of the States Parties concerned, include methods such as intercepting and allowing the goods or funds to continue intact or be removed or replaced in whole or in part.

Chapter V

Asset recovery

Article 51

General provision

The return of assets pursuant to this chapter is a fundamental principle of this Convention, and States Parties shall afford one another the widest measure of cooperation and assistance in this regard.

Article 52

Prevention and detection of transfers of proceeds of crime

1. Without prejudice to article 14 of this Convention, each State Party shall take such measures as may be necessary, in accordance with its domestic law, to require financial institutions within its jurisdiction to verify the identity of customers, to take reasonable steps to determine the identity of beneficial owners of funds deposited into high-value accounts and to conduct enhanced scrutiny of accounts sought or maintained by or on behalf of individuals who are, or have been, entrusted with prominent public functions and their family members and close associates. Such enhanced scrutiny shall be reasonably designed to detect suspicious transactions for the purpose of reporting to competent authorities and should not be so construed as to discourage or prohibit financial institutions from doing business with any legitimate customer.

2. In order to facilitate implementation of the measures provided for in paragraph 1 of this article, each State Party, in accordance with its domestic law and inspired by relevant initiatives of regional, interregional and multilateral organizations against money-laundering, shall:

(a) Issue advisories regarding the types of natural or legal person to whose accounts financial institutions within its jurisdiction will be expected to apply enhanced scrutiny, the types of accounts and transactions to which to pay particular attention and appropriate account-opening, maintenance and record-keeping measures to take concerning such accounts; and

(b) Where appropriate, notify financial institutions within its jurisdiction, at the request of another State Party or on its own initiative, of the identity of particular natural or legal persons to whose accounts such institutions will be expected to apply enhanced scrutiny, in addition to those whom the financial institutions may otherwise identify.

3. In the context of paragraph 2 (a) of this article, each State Party shall implement measures to ensure that its financial institutions maintain adequate records, over an appropriate period of time, of accounts and transactions involving the persons mentioned in paragraph 1 of this article, which should, as a minimum, contain information relating to the identity of the customer as well as, as far as possible, of the beneficial owner.

4. With the aim of preventing and detecting transfers of proceeds of offences established in accordance with this Convention, each State Party shall implement appropriate and effective measures to prevent, with the help of its regulatory and oversight bodies, the establishment of banks that have no physical presence and that are not affiliated with a regulated financial group. Moreover, States Parties may consider requiring their financial institutions to refuse to enter into or continue a correspondent banking relationship with such institutions and to guard against establishing relations with foreign financial institutions that permit their accounts to be used by banks that have no physical presence and that are not affiliated with a regulated financial group.

5. Each State Party shall consider establishing, in accordance with its domestic law, effective financial disclosure systems for appropriate public officials and shall provide for appropriate sanctions for non-compliance. Each State Party shall also consider taking such measures as may be necessary to permit its competent authorities to share that information with the competent authorities in other States Parties when necessary to investigate, claim and recover proceeds of offences established in accordance with this Convention.

6. Each State Party shall consider taking such measures as may be necessary, in accordance with its domestic law, to require appropriate public officials having an interest in or signature or other authority over a financial account in a foreign country to report that relationship to appropriate authorities and to maintain appropriate records related to such accounts. Such measures shall also provide for appropriate sanctions for non-compliance.

Article 53

Measures for direct recovery of property

Each State Party shall, in accordance with its domestic law:

(a) Take such measures as may be necessary to permit another State Party to initiate civil action in its courts to establish title to or ownership of property acquired through the commission of an offence established in accordance with this Convention;

(b) Take such measures as may be necessary to permit its courts to order those who have committed offences established in accordance with this Convention to pay compensation or damages to another State Party that has been harmed by such offences; and

(c) Take such measures as may be necessary to permit its courts or competent authorities, when having to decide on confiscation, to recognize another State Party's claim as a legitimate owner of property acquired through the commission of an offence established in accordance with this Convention.

Article 54

Mechanisms for recovery of property through international cooperation in confiscation

1. Each State Party, in order to provide mutual legal assistance pursuant to article 55 of this Convention with respect to property acquired through or involved in the commission of an offence established in accordance with this Convention, shall, in accordance with its domestic law:

(a) Take such measures as may be necessary to permit its competent authorities to give effect to an order of confiscation issued by a court of another State Party;

(b) Take such measures as may be necessary to permit its competent authorities, where they have jurisdiction, to order the confiscation of such property of foreign origin by adjudication of an offence of money-laundering or such other offence as may be within its jurisdiction or by other procedures authorized under its domestic law; and

(c) Consider taking such measures as may be necessary to allow confiscation of such property without a criminal conviction in cases in which the offender cannot be prosecuted by reason of death, flight or absence or in other appropriate cases.

2. Each State Party, in order to provide mutual legal assistance upon a request made pursuant to paragraph 2 of article 55 of this Convention, shall, in accordance with its domestic law:

(a) Take such measures as may be necessary to permit its competent authorities to freeze or seize property upon a freezing or seizure order issued by a court or competent authority of a requesting State Party that provides a reasonable basis for the requested State Party to believe that there are sufficient grounds for taking such actions and that the property would eventually be subject to an order of confiscation for purposes of paragraph 1 (a) of this article;

(b) Take such measures as may be necessary to permit its competent authorities to freeze or seize property upon a request that provides a reasonable basis for the requested State Party to believe that there are sufficient grounds for taking such actions and that the property would eventually be subject to an order of confiscation for purposes of paragraph 1 (a) of this article; and

(c) Consider taking additional measures to permit its competent authorities to preserve property for confiscation, such as on the basis of a foreign arrest or criminal charge related to the acquisition of such property.

Article 55

International cooperation for purposes of confiscation

1. A State Party that has received a request from another State Party having jurisdiction over an offence established in accordance with this Convention for confiscation of proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in article 31, paragraph 1, of this Convention situated in its territory shall, to the greatest extent possible within its domestic legal system:

(a) Submit the request to its competent authorities for the purpose of obtaining an order of confiscation and, if such an order is granted, give effect to it; or

(b) Submit to its competent authorities, with a view to giving effect to it to the extent requested, an order of confiscation issued by a court in the territory of the requesting State Party in accordance with articles 31, paragraph 1, and 54, paragraph 1 (a), of this Convention insofar as it relates to proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in article 31, paragraph 1, situated in the territory of the requested State Party.

2. Following a request made by another State Party having jurisdiction over an offence established in accordance with this Convention, the requested State Party shall take measures to identify, trace and freeze or seize proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in article 31, paragraph 1, of this Convention for the purpose of eventual confiscation to be ordered either by the requesting State Party or, pursuant to a request under paragraph 1 of this article, by the requested State Party.

3. The provisions of article 46 of this Convention are applicable, mutatis mutandis, to this article. In addition to the information specified in article 46, paragraph 15, requests made pursuant to this article shall contain:

(a) In the case of a request pertaining to paragraph 1 (a) of this article, a description of the property to be confiscated, including, to the extent possible, the location and, where relevant, the estimated value of the property and a statement of the facts relied upon by the requesting State Party sufficient to enable the requested State Party to seek the order under its domestic law;

(b) In the case of a request pertaining to paragraph 1 (b) of this article, a legally admissible copy of an order of confiscation upon which the request is based issued by the requesting State Party, a statement of the facts and information as to the extent to which execution of the order is requested, a statement specifying the measures taken by the requesting State Party to provide adequate notification to bona fide third parties and to ensure due process and a statement that the confiscation order is final;

(c) In the case of a request pertaining to paragraph 2 of this article, a statement of the facts relied upon by the requesting State Party and a description of the actions requested and, where available, a legally admissible copy of an order on which the request is based.

4. The decisions or actions provided for in paragraphs 1 and 2 of this article shall be taken by the requested State Party in accordance with and subject to the provisions of its domestic law and its procedural rules or any bilateral or multilateral agreement or arrangement to which it may be bound in relation to the requesting State Party.

5. Each State Party shall furnish copies of its laws and regulations that give effect to this article and of any subsequent changes to such laws and regulations or a description thereof to the Secretary-General of the United Nations.

6. If a State Party elects to make the taking of the measures referred to in paragraphs 1 and 2 of this article conditional on the existence of a relevant treaty, that State Party shall consider this Convention the necessary and sufficient treaty basis.

7. Cooperation under this article may also be refused or provisional measures lifted if the requested State Party does not receive sufficient and timely evidence or if the property is of a de minimis value.

8. Before lifting any provisional measure taken pursuant to this article, the requested State Party shall, wherever possible, give the requesting State Party an opportunity to present its reasons in favour of continuing the measure.

9. The provisions of this article shall not be construed as prejudicing the rights of bona fide third parties.

Article 56

Special cooperation

Without prejudice to its domestic law, each State Party shall endeavour to take measures to permit it to forward, without prejudice to its own investigations, prosecutions or judicial proceedings, information on proceeds of offences established in accordance with this Convention to another State Party without prior request, when it considers that the disclosure of such information might assist the receiving State Party in initiating or carrying out investigations, prosecutions or judicial proceedings or might lead to a request by that State Party under this chapter of the Convention.

Article 57

Return and disposal of assets

1. Property confiscated by a State Party pursuant to article 31 or 55 of this Convention shall be disposed of, including by return to its prior legitimate owners, pursuant to paragraph 3 of this article, by that State Party in accordance with the provisions of this Convention and its domestic law.

2. Each State Party shall adopt such legislative and other measures, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, as may be necessary to enable its competent authorities to return confiscated property, when acting on the request made by another State Party, in accordance with this Convention, taking into account the rights of bona fide third parties.

3. In accordance with articles 46 and 55 of this Convention and paragraphs 1 and 2 of this article, the requested State Party shall:

(a) In the case of embezzlement of public funds or of laundering of embezzled public funds as referred to in articles 17 and 23 of this Convention, when confiscation was executed in accordance with article 55 and on the basis of a final judgement in the requesting State Party, a requirement that can be waived by the requested State Party, return the confiscated property to the requesting State Party;

(b) In the case of proceeds of any other offence covered by this Convention, when the confiscation was executed in accordance with article 55 of this Convention and on the basis of a final judgement in the requesting State Party, a requirement that can be waived by the requested State Party, return the confiscated property to the requesting State Party, when the requesting State Party reasonably establishes its prior ownership of such confiscated property to the requested State Party or when the requested State Party recognizes damage to the requesting State Party as a basis for returning the confiscated property;

(c) In all other cases, give priority consideration to returning confiscated property to the requesting State Party, returning such property to its prior legitimate owners or compensating the victims of the crime.

4. Where appropriate, unless States Parties decide otherwise, the requested State Party may deduct reasonable expenses incurred in investigations, prosecutions or judicial proceedings leading to the return or disposition of confiscated property pursuant to this article.

5. Where appropriate, States Parties may also give special consideration to concluding agreements or mutually acceptable arrangements, on a case-by-case basis, for the final disposal of confiscated property.

Article 58

Financial intelligence unit

States Parties shall cooperate with one another for the purpose of preventing and combating the transfer of proceeds of offences established in accordance with this Convention and of promoting ways and means of recovering such proceeds and, to that end, shall consider establishing a financial intelligence unit to be responsible for receiving, analysing and disseminating to the competent authorities reports of suspicious financial transactions.

Article 59

Bilateral and multilateral agreements and arrangements

States Parties shall consider concluding bilateral or multilateral agreements or arrangements to enhance the effectiveness of international cooperation undertaken pursuant to this chapter of the Convention.

Chapter VI

Technical assistance and information exchange

Article 60

Training and technical assistance

1. Each State Party shall, to the extent necessary, initiate, develop or improve specific training programmes for its personnel responsible for preventing and combating corruption. Such training programmes could deal, inter alia, with the following areas:

(a) Effective measures to prevent, detect, investigate, punish and control corruption, including the use of evidence-gathering and investigative methods;

(b) Building capacity in the development and planning of strategic anticorruption policy;

(c) Training competent authorities in the preparation of requests for mutual legal assistance that meet the requirements of this Convention;

(d) Evaluation and strengthening of institutions, public service management and the management of public finances, including public procurement, and the private sector;

(e) Preventing and combating the transfer of proceeds of offences established in accordance with this Convention and recovering such proceeds;

(f) Detecting and freezing of the transfer of proceeds of offences established in accordance with this Convention;

(g) Surveillance of the movement of proceeds of offences established in accordance with this Convention and of the methods used to transfer, conceal or disguise such proceeds;

(h) Appropriate and efficient legal and administrative mechanisms and methods for facilitating the return of proceeds of offences established in accordance with this Convention;

(i) Methods used in protecting victims and witnesses who cooperate with judicial authorities; and

(j) Training in national and international regulations and in languages.

2. States Parties shall, according to their capacity, consider affording one another the widest measure of technical assistance, especially for the benefit of developing countries, in their respective plans and programmes to combat corruption, including material support and training in the areas referred to in paragraph 1 of this article, and training and assistance and the mutual exchange of relevant experience and specialized knowledge, which will facilitate international cooperation between States Parties in the areas of extradition and mutual legal assistance.

3. States Parties shall strengthen, to the extent necessary, efforts to maximize operational and training activities in international and regional organizations and in the framework of relevant bilateral and multilateral agreements or arrangements.

4. States Parties shall consider assisting one another, upon request, in conducting evaluations, studies and research relating to the types, causes, effects and costs of corruption in their respective countries, with a view to developing, with the participation of competent authorities and society, strategies and action plans to combat corruption.

5. In order to facilitate the recovery of proceeds of offences established in accordance with this Convention, States Parties may cooperate in providing each other with the names of experts who could assist in achieving that objective.

6. States Parties shall consider using subregional, regional and international conferences and seminars to promote cooperation and technical assistance and to stimulate discussion on problems of mutual concern, including the special problems and needs of developing countries and countries with economies in transition.

7. States Parties shall consider establishing voluntary mechanisms with a view to contributing financially to the efforts of developing countries and countries with economies in transition to apply this Convention through technical assistance programmes and projects.

8. Each State Party shall consider making voluntary contributions to the United Nations Office on Drugs and Crime for the purpose of fostering, through the Office, programmes and projects in developing countries with a view to implementing this Convention.

Article 61

Collection, exchange and analysis of information on corruption

1. Each State Party shall consider analysing, in consultation with experts, trends in corruption in its territory, as well as the circumstances in which corruption offences are committed.

2. States Parties shall consider developing and sharing with each other and through international and regional organizations statistics, analytical expertise concerning corruption and information with a view to developing, insofar as possible, common definitions, standards and methodologies, as well as information on best practices to prevent and combat corruption. 3. Each State Party shall consider monitoring its policies and actual measures to combat corruption and making assessments of their effectiveness and efficiency.

Article 62

Other measures: implementation of the Convention through economic development and technical assistance

1. States Parties shall take measures conducive to the optimal implementation of this Convention to the extent possible, through international cooperation, taking into account the negative effects of corruption on society in general, in particular on sustainable development.

2. States Parties shall make concrete efforts to the extent possible and in coordination with each other, as well as with international and regional organizations:

(a) To enhance their cooperation at various levels with developing countries, with a view to strengthening the capacity of the latter to prevent and combat corruption;

(b) To enhance financial and material assistance to support the efforts of developing countries to prevent and fight corruption effectively and to help them implement this Convention successfully;

(c) To provide technical assistance to developing countries and countries with economies in transition to assist them in meeting their needs for the implementation of this Convention. To that end, States Parties shall endeavour to make adequate and regular voluntary contributions to an account specifically designated for that purpose in a United Nations funding mechanism. States Parties may also give special consideration, in accordance with their domestic law and the provisions of this Convention, to contributing to that account a percentage of the money or of the corresponding value of proceeds of crime or property confiscated in accordance with the provisions of this Convention;

(d) To encourage and persuade other States and financial institutions as appropriate to join them in efforts in accordance with this article, in particular by providing more training programmes and modern equipment to developing countries in order to assist them in achieving the objectives of this Convention.

3. To the extent possible, these measures shall be without prejudice to existing foreign assistance commitments or to other financial cooperation arrangements at the bilateral, regional or international level.

4. States Parties may conclude bilateral or multilateral agreements or arrangements on material and logistical assistance, taking into consideration the financial arrangements necessary for the means of international cooperation provided for by this Convention to be effective and for the prevention, detection and control of corruption.

Chapter VII

Mechanisms for implementation

Article 63

Conference of the States Parties to the Convention

1. A Conference of the States Parties to the Convention is hereby established to improve the capacity of and cooperation between States Parties to achieve the objectives set forth in this Convention and to promote and review its implementation.

2. The Secretary-General of the United Nations shall convene the Conference of the States Parties not later than one year following the entry into force of this Convention. Thereafter, regular meetings of the Conference of the States Parties shall be held in accordance with the rules of procedure adopted by the Conference.

3. The Conference of the States Parties shall adopt rules of procedure and rules governing the functioning of the activities set forth in this article, including rules concerning the admission and participation of observers, and the payment of expenses incurred in carrying out those activities.

4. The Conference of the States Parties shall agree upon activities, procedures and methods of work to achieve the objectives set forth in paragraph 1 of this article, including:

(a) Facilitating activities by States Parties under articles 60 and 62 and chapters II to V of this Convention, including by encouraging the mobilization of voluntary contributions;

(b) Facilitating the exchange of information among States Parties on patterns and trends in corruption and on successful practices for preventing and combating it and for the return of proceeds of crime, through, inter alia, the publication of relevant information as mentioned in this article;

(c) Cooperating with relevant international and regional organizations and mechanisms and non-governmental organizations;

(d) Making appropriate use of relevant information produced by other international and regional mechanisms for combating and preventing corruption in order to avoid unnecessary duplication of work;

(e) Reviewing periodically the implementation of this Convention by its

States Parties;

(f) Making recommendations to improve this Convention and its implementation;

(g) Taking note of the technical assistance requirements of States Parties with regard to the implementation of this Convention and recommending any action it may deem necessary in that respect.

5. For the purpose of paragraph 4 of this article, the Conference of the States Parties shall acquire the necessary knowledge of the measures taken by States Parties in implementing this Convention and the difficulties encountered by them in doing so through information provided by them and through such supplemental review mechanisms as may be established by the Conference of the States Parties.

6. Each State Party shall provide the Conference of the States Parties with information on its programmes, plans and practices, as well as on legislative and administrative measures to implement this Convention, as required by the Conference of the States Parties. The Conference of the States Parties shall examine the most effective way of receiving and acting upon information, including, inter alia, information received from States Parties and from competent international organizations. Inputs received from relevant non-governmental organizations duly accredited in accordance with procedures to be decided upon by the Conference of the States Parties may also be considered.

7. Pursuant to paragraphs 4 to 6 of this article, the Conference of the States Parties shall establish, if it deems it necessary, any appropriate mechanism or body to assist in the effective implementation of the Convention.

Article 64

Secretariat

1. The Secretary-General of the United Nations shall provide the necessary secretariat services to the Conference of the States Parties to the Convention.

2. The secretariat shall:

(a) Assist the Conference of the States Parties in carrying out the activities set forth in article 63 of this Convention and make arrangements and provide the necessary services for the sessions of the Conference of the States Parties;

(b) Upon request, assist States Parties in providing information to the Conference of the States Parties as envisaged in article 63, paragraphs 5 and 6, of this Convention; and

(c) Ensure the necessary coordination with the secretariats of relevant international and regional organizations.

Chapter VIII

Final provisions

Article 65

Implementation of the Convention

1. Each State Party shall take the necessary measures, including legislative and administrative measures, in accordance with fundamental principles of its domestic law, to ensure the implementation of its obligations under this Convention.

2. Each State Party may adopt more strict or severe measures than those provided for by this Convention for preventing and combating corruption.

Article 66

Settlement of disputes

l. States Parties shall endeavour to settle disputes concerning the interpretation or application of this Convention through negotiation.

2. Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Convention that cannot be settled through negotiation within a reasonable time shall, at the request of one of those States Parties, be submitted to arbitration. If, six months after the date of the request for arbitration, those States Parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those States Parties may refer the dispute to the International Court of Justice by request in accordance with the Statute of the Court.

3. Each State Party may, at the time of signature, ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention, declare that it does not consider itself bound by paragraph 2 of this article. The other States Parties shall not be bound by paragraph 2 of this article with respect to any State Party that has made such a reservation.

4. Any State Party that has made a reservation in accordance with paragraph 3 of this article may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.

Article 67

Signature, ratification, acceptance, approval and accession

1. This Convention shall be open to all States for signature from 9 to 11 December 2003 in Merida, Mexico, and thereafter at United Nations Headquarters in New York until 9 December 2005.

2. This Convention shall also be open for signature by regional economic integration organizations provided that at least one member State of such organization has signed this Convention in accordance with paragraph 1 of this article.

3. This Convention is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. A regional economic integration organization may deposit its instrument of ratification, acceptance or approval if at least one of its member States has done likewise. In that instrument of ratification, acceptance or approval, such organization shall declare the extent of its competence with respect to the matters governed by this Convention. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

4. This Convention is open for accession by any State or any regional economic integration organization of which at least one member State is a Party to this Convention. Instruments of accession shall be deposited with the Secretary- General of the United Nations. At the time of its accession, a regional economic integration organization shall declare the extent of its competence with respect to matters governed by this Convention. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

Article 68

Entry into force

1. This Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the thirtieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession. For the purpose of this paragraph, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by member States of such organization.

2. For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to this Convention after the deposit of the thirtieth instrument of such action, this Convention shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit by such State or organization of the relevant instrument or on the date this Convention enters into force pursuant to paragraph 1 of this article, whichever is later.

Article 69

Amendment

1. After the expiry of five years from the entry into force of this Convention, a State Party may propose an amendment and transmit it to the Secretary-General of the United Nations, who shall thereupon communicate the proposed amendment to the States Parties and to the Conference of the States Parties to the Convention for the purpose of considering and deciding on the proposal. The Conference of the States Parties shall make every effort to achieve consensus on each amendment. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement has been reached, the amendment shall, as a last resort, require for its adoption a two-thirds majority vote of the States Parties present and voting at the meeting of the Conference of the States Parties.

2. Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote under this article with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to this Convention. Such organizations shall not exercise their right to vote if their member States exercise theirs and vice versa.

3. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article is subject to ratification, acceptance or approval by States Parties.

4. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article shall enter into force in respect of a State Party ninety days after the date of the deposit with the Secretary-General of the United Nations of an instrument of ratification, acceptance or approval of such amendment.

5. When an amendment enters into force, it shall be binding on those States Parties which have expressed their consent to be bound by it. Other States Parties shall still be bound by the provisions of this Convention and any earlier amendments that they have ratified, accepted or approved.

Article 70

Denunciation

1. A State Party may denounce this Convention by written notification to the Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall become effective one year after the date of receipt of the notification by the Secretary- General.

2. A regional economic integration organization shall cease to be a Party to this Convention when all of its member States have denounced it.

Article 71

Depositary and languages

1. The Secretary-General of the United Nations is designated depositary of this Convention.

2. The original of this Convention, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned plenipotentiaries, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Convention.

Preambula

Konvencijas Dalībvalstis,

apzinoties problēmu nopietnību un draudus, kurus korupcija rada valstu stabilitātei un drošībai, graujot iestāžu darbību, demokrātijas, ētikas un taisnīguma pamatvērtības, un pakļaujot riskam ilgspējīgu attīstību un tiesiskumu,

ievērojot arī korupcijas saikni ar citām noziedzības formām, īpaši organizēto noziedzību un ekonomisko noziedzību, tajā skaitā naudas atmazgāšanu,

ievērojot tostarp arī korupcijas gadījumus, kas saistīti ar ievērojamu līdzekļu daudzumu un var veidot valsts resursu nozīmīgu daļu un kas apdraud šo valstu politisko stabilitāti un ilgspējīgu attīstību,

pārliecībā, ka korupcija nav vairs tikai vietēja problēma, bet starptautiska parādība, kas skar visu valstu sabiedrības un ekonomikas, un uzskatot, ka būtiski ir vienoties starptautiskā sadarbībā, lai novērstu un kontrolētu korupciju,

pārliecībā arī par to, ka ir nepieciešama visaptveroša un daudzprofilu rīcība, lai efektīvi novērstu un apkarotu korupciju,

pārliecībā, ka, lai korupciju novērstu un apkarotu efektīvi, liela nozīme ir valstu iespējām saņemt tehnisko atbalstu, tajā skaitā iespēju stiprināšanai un iestāžu veidošanai,

pārliecībā, ka nelikumīgs personīgā labuma ieguvums var būt īpaši kaitīgs demokrātiskām institūcijām, nacionālajai ekonomikai un tiesiskumam,

apņemoties daudz efektīvākā veidā novērst, aizsargāt un aizturēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu starptautisku pārvietošanu un attīstīt starptautisko sadarbību līdzekļu atgūšanā,

atzīstot likuma procesa pamatprincipus krimināllietu izskatīšanā un civilajā vai administratīvā tiesvedībā, lemjot par īpašumtiesībām,

ņemot vērā, ka korupcijas novēršana un izskaušana ir visu valstu pienākums un, lai šie centieni būtu rezultatīvi, valstīm ir jāsadarbojas savā starpā, un ar personu un grupu, kas nepārstāv valsts sektoru, piemēram, pilsoniskās sabiedrības, nevalstiskās organizācijas un sabiedrības veidotas organizācijas, atbalstu un iesaistīšanos,

paturot prātā arī sabiedrības īpašuma un sabiedrisko jautājumu pārvaldības principus, objektivitāti, atbildību un vienlīdzību likuma priekšā un nepieciešamību nosargāt integritāti un veicināt korupcijas noraidījuma kultūras uzplaukumu,

atzīstot Noziedzības novēršanas un kriminālās justīcijas komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības apkarošanas dienesta darbu korupcijas novēršanā un apkarošanā,

ņemot vērā darbu, ko veikušas citas starptautiskās un reģionālās organizācijas šajā jomā, tajā skaitā darbu, ko veikusi Āfrikas Savienība, Eiropas Padome, Muitas sadarbības padome (pazīstama arī kā Pasaules Muitas organizācija), Eiropas Savienība un Arābu valstu līga, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un Amerikas valstu savienība,

ievērojot un atzinīgi novērtējot daudzpusējos korupcijas novēršanas un apkarošanas dokumentus, tajā skaitā Starpamerikas valstu pretkorupcijas Konvenciju, kuru 1996.gada 29.martā pieņēma Amerikas valstu savienība, Konvenciju cīņai pret korupciju Eiropas Kopienu amatpersonu vai Eiropas Savienības valstu amatpersonu darbībā, kuru 1997.gada 26.maijā pieņēma Eiropas Savienība, Konvenciju cīņai pret ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos, kuru 1997.gada 21.novembrī pieņēma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, Krimināltiesību pretkorupcijas Konvenciju, kuru 1999.gada 27.janvārī pieņēma Eiropas Padomes Ministru Padome, Civiltiesību pretkorupcijas Konvenciju, kuru 1999.gada 4.novembrī pieņēma Eiropas Padomes Ministru Padome, un Āfrikas Savienības Konvenciju par korupcijas novēršanu un apkarošanu, kuru 2003.gada 12.jūlijā pieņēma Āfrikas Savienības valstu vadītāji,

apsveicot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas cīņai pret starptautisko organizēto noziedzību stāšanos spēkā 2003.gada 29.septembrī,

ir vienojušās par sekojošo:

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1.pants

Mērķu formulējums

Šīs Konvencijas mērķi ir:

a. Veicināt un atbalstīt pasākumus efektīvākai un rezultatīvākai korupcijas novēršanai un apkarošanai;

b. Veicināt, nodrošināt un atbalstīt starptautisko sadarbību un tehnisko palīdzību cīņā pret korupciju un tās novēršanā, tajā skaitā līdzekļu atgūšanā;

c. Veicināt godprātīgu, atbildīgu un atklātu sabiedrisko jautājumu un sabiedriskā īpašuma vadību.

2.pants

Terminu lietojums

Šīs Konvencijas izpratnē:

(a) "Valsts amatpersona" nozīmē: (i) jebkura persona, kura Dalībvalstī pastāvīgi vai uz laiku ieņem vēlētu vai ieceltu, atalgotu vai neatalgotu likumdevējvaras, izpildvaras, valsts pārvaldes vai tiesu varas amatu, neatkarīgi no darba stāža ilguma; (ii) jebkura cita persona, kura veic publiskas funkcijas, tajā skaitā valsts aģentūrā vai valsts uzņēmumā, vai sniedz publisko pakalpojumu, kā to paredz nacionālie normatīvie akti; (iii) jebkura cita persona, kura definēta kā "valsts amatpersona" nacionālajos normatīvajos aktos. Tomēr dažu šīs Konvencijas II nodaļā paredzētu pasākumu sakarā "valsts amatpersona" var būt jebkura amatpersona, kura pilda valsts dienesta pienākumus vai sniedz valsts pakalpojumus, kā to paredz nacionālie normatīvie akti;

(b) "Ārvalsts amatpersona" ir jebkura persona, kura ieņem vēlētu vai ieceltu, likumdevēja, izpildvaras, administratīvu vai tiesu varas amatu ārvalstī, un jebkura persona, kura veic publiskas funkcijas ārvalstī, tajā skaitā valsts aģentūrā vai valsts uzņēmumā;

(c) "Starptautiskas publiskas organizācijas amatpersona" ir starptautisks civildienesta ierēdnis vai jebkura persona, kuru šī organizācija ir pilnvarojusi darboties organizācijas vārdā;

(d) "Īpašums" nozīmē jebkura veida lietu, materiālu vai nemateriālu, kustamu vai nekustamu, ķermenisku vai bezķermenisku lietu, kā arī juridiskos dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz šādu mantu vai intereses šādā mantā;

(e) "Noziedzīgi iegūti līdzekļi" nozīmē jebkuru īpašumu, kas tieši vai netieši iegūts, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu;

(f) "Iesaldēšana " vai "izņemšana" nozīmē aizliegšanu uz laiku nodot, pārveidot, pārvietot īpašumu vai rīkoties ar to, vai arī īpašuma uzraudzības vai kontroles pārņemšanu uz laiku saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(g) "Konfiskācija", kas ietver īpašuma zaudēšanu, ja tāda ir paredzēta, nozīmē paliekošu īpašuma atsavināšanu saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(h) "Predikatīvs nodarījums" nozīmē jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kura rezultātā tiek iegūti noziedzīgi līdzekļi, kas var kļūt par šīs Konvencijas 23.pantā definētu noziedzīga nodarījuma objektu;

(i) "Kontrolēta piegāde" nozīmē metodi, kas atļauj izvest ārā, izvest cauri vai ievest iekšā vienas vai vairāku valstu teritorijā nelikumīgu vai aizdomīgu kravu, ar šo valstu kompetentu institūciju ziņu un to uzraudzībā, nolūkā izmeklēt kādu noziedzīgu nodarījumu un identificēt personas, kas ir iesaistītas tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

3.pants

Piemērošana

1. Šī Konvencija, ievērojot tajā lietotos terminus, tiek piemērota korupcijas novēršanā, izmeklēšanā un apsūdzības celšanā, un to līdzekļu iesaldēšanā, atsavināšanā, konfiscēšanā un atdošanā, kas iegūti no šajā Konvencijā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

2. Lai ieviestu šo Konvenciju, ja šeit tas nav atrunāts citādi, nav obligāti nepieciešams, lai to noziedzīgo nodarījumu, kas minēti turpmāk, izdarīšanas rezultātā būtu radīts zaudējums vai kaitējums valsts īpašumam.

4.pants

Suverenitātes aizsardzība

1. Dalībvalstis veic savus pienākumus saskaņā ar šo Konvenciju tādā veidā, kas atbilst valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principiem, kā arī neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās principam.

2. Nekas no šajā Konvencijā paredzētā nedod tiesības kādai Dalībvalstij īstenot savu jurisdikciju citas valsts teritorijā vai pildīt funkcijas, kas ekskluzīvi piešķirtas citas valsts dienestiem saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

II nodaļa

Preventīvie pasākumi

5.pants

Preventīvā pretkorupcijas politika un prakse

1. Katrai Dalībvalstij, ievērojot tās tiesību pamatprincipus, jāizstrādā, jāievieš vai jānodrošina efektīva, koordinēta pretkorupcijas politika, kas veicina sabiedrības līdzdalību un ataino likumības principus, atbilstīgu sabiedrisko jautājumu un sabiedrības īpašuma pārvaldīšanu, godprātību, atklātību un atbildīgumu.

2. Katrai Dalībvalstij jātiecas iedibināt un veicināt efektīvu praksi, kas vērsta uz korupcijas novēršanu.

3. Katrai Dalībvalstij jācenšas periodiski izvērtēt attiecīgos tiesību instrumentus un administratīvos līdzekļus, lai nodrošinātu to atbilstību korupcijas novēršanai un apkarošanai.

4. Dalībvalstīm, lai veicinātu un izstrādātu šajā pantā norādītos pasākumus, adekvāti un saskaņā ar to tiesību pamatprincipiem jāsadarbojas savā starpā, kā arī ar attiecīgajām starptautiskajām un reģionālajām organizācijām. Šāda sadarbība var ietvert līdzdarbošanos tādās starptautiskās programmās un projektos, kuru mērķis ir korupcijas novēršana.

6.pants

Preventīvā pretkorupcijas organizācija vai organizācijas

1. Katrai Dalībvalstij, ievērojot tās tiesību pamatprincipus, jānodrošina, ka tiek izveidota organizācija vai organizācijas, kura novērš korupciju ar tādiem līdzekļiem kā:

(a) Ieviešot politiku, kas norādīta šīs Konvencijas 5.pantā, un, kad nepieciešams, pārraugot un koordinējot tās īstenošanu;

(b) Paplašinot un izplatot zināšanas par korupcijas novēršanu.

2. Katrai Dalībvalstij, ievērojot tās tiesību pamatprincipus, jāpiešķir šī panta 1.punktā minētajai organizācijai vai organizācijām nepieciešamo neatkarību, lai minētā organizācija vai organizācijas spētu pildīt savus pienākumus efektīvi un brīvi no nepienācīgas ietekmēšanas. Tās būtu jānodrošina ar nepieciešamajiem materiālajiem resursiem un speciāli izglītotu personālu, kā arī ar apmācībām, kas šādiem darbiniekiem nepieciešama to amata pienākumu izpildei.

3. Katrai Dalībvalstij jāpaziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram tās iestādes vai iestāžu nosaukumu un adresi, kuri var palīdzēt citām Dalībvalstīm izstrādāt un ieviest specifiskus pasākumus korupcijas novēršanai.

7.pants

Valsts sektors

1. Katrai Dalībvalstij, kur tas ir piemērojams un saskan ar tās tiesību pamatprincipiem, jācenšas izveidot, uzturēt un stiprināt tādu sistēmu valsts ierēdņu un, kur tas ir piemērojams, citu nevēlētu valsts amatpersonu pieņemšanai darbā, atalgošanai, noturēšanai darbā, atbalstīšanai un aiziešanai pensijā, kas:

(a) ir balstīta uz efektivitātes un atklātības principiem un objektīviem kritērijiem, tādiem kā nopelni, taisnīgums un spējas;

(b) sastāv no atbilstošām procedūrām, atlasot un apmācot personas darbam tādos valsts amatos, kas ir īpaši pakļauti korupcijas riskam, un, kur iespējams, nodrošinot šādu personu rotāciju uz citiem amatiem;

(c) nodrošina adekvātu atalgojumu un taisnīgas samaksas skalas piemērošanu, ņemot vērā Dalībvalsts ekonomiskās attīstības līmeni;

(d) paredz izglītības un apmācības programmas, nodrošinot darbiniekus ar specializētu un piemērotu apmācību, lai veicinātu viņu atbilstību valsts amata pienākumu pareizai, godīgai un piemērotai izpildei, un kas attīstītu viņus spējas apzināties tos korupcijas riskus, kas iespējami viņu amata pienākumu izpildē. Šādas programmas var atbilst attiecīgajā jomā pieņemtajiem kodeksiem un standartiem.

2. Katrai Dalībvalstij arī jāapsver iespēja pieņemt attiecīgus likumdošanas aktus un veikt administratīvos pasākumus, atbilstoši šīs Konvencijas mērķiem un saskaņā ar valsts nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, kas noteiktu kritērijus kārtībai, kādā notiek valsts amatpersonu kandidēšana un ievēlēšana amatā.

3. Katrai Dalībvalstij arī jāapsver iespēja realizēt attiecīgus likumdošanas un administratīvos pasākumus, atbilstoši šīs Konvencijas mērķiem un saskaņā ar valsts nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, kas veicinātu kandidātu, kas pretendē uz vēlētu amatu, finansējuma atklātību, kā arī, kur tas ir piemērojams, politisko organizāciju finansēšanas jomā.

4. Katrai Dalībvalstij, ievērojot tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipus, jācenšas pieņemt, uzturēt un stiprināt tādas sistēmas, kas veicina atklātību un novērš interešu konfliktus.

8.pants

Valsts amatpersonu ētikas kodeksi

1. Lai apkarotu korupciju, katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem, cita starpā, savas valsts amatpersonu vidū jāveicina godprātība, godīgums un atbildība.

2. Jo īpaši katrai Dalībvalstij jācenšas savā institucionālajā un tiesību sistēmā nodrošināt pareizu, godīgu un valsts funkciju izpildei atbilstošu uzvedības standartu vai kodeksu ievērošanu.

3. Šī panta noteikumu īstenošanā katrai Dalībvalstij, kur tas ir piemēroti un saskaņā ar tās tiesību pamatprincipiem, jāņem vērā reģionālo, starpreģionālo un daudzpusējo organizāciju attiecīgās iniciatīvas, piemēram, Valsts amatpersonu ētikas kodeksu, kas ir 1996.gada 12.decembra Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas Nr. 51/59 pielikumā.

4. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem jāapsver arī iespēja ieviest pasākumus un nodrošināt sistēmu, kas paredzētu valsts amatpersonu ziņošanu attiecīgajiem dienestiem par korupcijas gadījumiem, par kuriem viņi ir uzzinājuši savu funkciju izpildes laikā.

5. Katrai Dalībvalstij, kur tas ir piemēroti un saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, jāveicina tādu pasākumu un sistēmu ieviešanu, kas nosaka, ka valsts amatpersonām jāsniedz attiecīgajiem dienestiem paziņojumi, tajā skaitā par viņu darbībām ārpus amata pienākumu pildīšanas, nodarbinātību, investīcijām, īpašumu un nozīmīgām dāvanām vai labumiem, kas saistībā ar viņu kā valsts amatpersonu funkcijām var radīt interešu konfliktu.

6. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, jāapsver iespēja piemērot disciplinārus vai citus piespiedu līdzekļus valsts amatpersonām, kuras pārkāpj kodeksus vai standartus, kas noteikti saskaņā ar šo pantu.

9.pants

Valsts iepirkumi un valsts finanšu pārvaldīšana

1. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izveidotu atbilstošu iepirkuma sistēmu, kurā lēmumu pieņemšana ir balstīta uz atklātību, konkurenci un objektīviem lēmumu pieņemšanas kritērijiem, kas ir efektīvi, turklāt novērš korupciju. Šīm sistēmām, kuru piemērošanā var ņemt vērā atbilstošos noteiktos cenu sliekšņus, cita starpā jānodrošina:

(a) informācijas par iepirkuma procedūrām un līgumiem izplatīšanu sabiedrībā, tai skaitā informācijas par uzaicinājumiem piedalīties konkursos un informācijas par ar to saistītu vai tiem piederīgu līgumu piešķiršanu, dodot potenciālajiem pretendentiem pietiekami daudz laika, lai sagatavotos un iesniegtu savu pieteikumu;

(b) ka iepriekš ir izstrādāti un publicēti piedalīšanās nosacījumi, tajā skaitā prasības par kandidātu atlases un līgumu piešķiršanas kritērijiem, konkursa noteikumi un to publicēšanas kārtība;

(c) ka lēmumi par valsts iepirkumu tiek pieņemti, pamatojoties uz objektīviem un iepriekš noteiktiem kritērijiem, kas atvieglotu tālākas pārbaudes par noteikumu vai procedūru piemērošanas pareizību;

(d) efektīvu vietējo pārskatīšanas sistēmu, tai skaitā efektīvu pārsūdzības sistēmu, lai nodrošinātu likumīgu veidu un iespējas vērsties pēc palīdzības gadījumā, ja netiek ievēroti saskaņā ar šo pantu izstrādātie iepirkuma noteikumi vai procedūras;

(e) kur tas ir piemēroti, pasākumus, kas regulētu jautājumus par darbiniekiem, kuri atbild par iepirkumiem, piemēram, tādus kā interešu deklarēšana konkrētā valsts iepirkumā, kā arī par pārbaudes procedūrām un kvalifikācijas prasībām.

2. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem jāveic piemēroti pasākumi, lai veicinātu valsts finanšu pārvaldes atklātību un uzskaitāmību. Šādiem pasākumiem, citu starpā, jāietver:

(a) procedūras valsts budžeta apstiprināšanai;

(b) savlaicīgu ziņošanu par ieņēmumiem un izdevumiem;

(c) grāmatvedības uzskaites un audita standartu sistēmas un attiecīgu uzraudzību;

(d) efektīvas un iedarbīgas riska vadības un iekšējās kontroles sistēmas;

(e) kur tas ir piemēroti, korekciju veikšanu gadījumā, ja netiek ievērotas šajā pantā noteiktās prasības.

3. Katrai Dalībvalstij jāveic tādi civili un administratīvi pasākumi, kas saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem var būt nepieciešami, lai saglabātu grāmatvedības uzskaites reģistru, ierakstu, finanšu pārskatu un citu dokumentu, kas saistīti ar valsts un pašvaldību izdevumiem un ieņēmumiem, atbilstību patiesībai un pasargātu šos dokumentus no viltošanas.

10.pants

Publiskie ziņojumi

Ņemot vērā nepieciešamību apkarot korupciju, katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, jāveic tādi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai veicinātu tās administrācijas darbības atklātumu, tai skaitā saistībā ar tās darbības organizāciju, funkciju izpildes un, kur tas ir piemēroti, lēmumu pieņemšanas procesos. Šādi pasākumi var būt:

(a) procedūru vai noteikumu pieņemšana, atļaujot sabiedrības locekļiem, kur tas ir piemēroti, iegūt informāciju par savas valsts administrācijas organizāciju, funkciju izpildes un lēmumu pieņemšanas procesiem, kā arī, ņemot vērā privātās dzīves un personas datu aizsardzību, informāciju par ar sabiedrības locekļiem saistītiem lēmumiem un tiesību aktiem;

(b) administratīvo procedūru vienkāršošana, kur tas ir piemēroti, lai veicinātu publisku piekļuvi kompetentām lēmumus pieņemošām institūcijām; un

(c) informācijas, kas var ietvert periodiskus ziņojumus par korupcijas riskiem valsts administrācijā, publicēšana.

11.pants

Pasākumi, kas saistīti ar tiesu varas un kriminālvajāšanas dienestiem

1. Paturot prātā tiesu varas neatkarību un tās būtisko nozīmi korupcijas apkarošanā, katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem un bez kaitējuma tiesu varas neatkarībai jāveic pasākumi, lai stiprinātu godprātību un novērstu korupciju tiesu varai piederošo personu vidū. Šādi pasākumi var ietvert noteikumus par tiesu varai piederošo personu uzvedību.

2. Pasākumi, kas minēti šī panta pirmajā daļā, var tikt ieviesti un piemēroti arī attiecībā uz kriminālvajāšanas iestādēm tajās Dalībvalstīs, kurās šīs iestādes nav iekļautas tiesu varā, bet ir neatkarīgas līdzīgi kā tiesu varas iestādes.

12.pants

Privātais sektors

1. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem ir jāveic pasākumi, lai novērstu korupciju privātajā sektorā, veicinātu grāmatvedības uzskaites un audita standartu ieviešanu un, kur tas ir piemēroti, jāparedz efektīvi, proporcionāli un atrunājami civilie, administratīvie vai kriminālsodi, ja netiek ievēroti minētie pasākumi.

2. Pasākumi šo uzdevumu īstenošanai, cita starpā, var būt:

(a) sadarbības veicināšana starp tiesību aizsardzības institūcijām un attiecīgajām privātajām struktūrām;

(b) standartu un procedūru, kas aizsargātu attiecīgo privāto struktūru godprātību, izstrādes sekmēšana, tai skaitā uzvedības kodeksu izstrādi, lai nodrošinātu pareizu, godīgu un piemērotu uzņēmējdarbības un visu ar to saistīto profesiju darbību veikšanu, novērstu interešu konfliktus, kā arī veicinātu labu komerciālo praksi uzņēmējdarbībā un uzņēmēju līgumattiecībās ar Valsti;

(c) privāto struktūru darbības atklātības veicināšana, tajā skaitā, kur tas ir piemēroti, sekmēt pasākumus, kas attiecas uz to juridisko un fizisko personu identitāti, kas ir iesaistītas korporatīvo uzņēmumu veidošanā un vadībā;

(d) privāto struktūru darbības regulēšanas procedūru nepareizas piemērošanas novēršana, tai skaitā attiecībā uz publisko institūciju izsniegtajām subsīdijām vai licencēm komercdarbības veikšanai;

(e) interešu konfliktu novēršana, adekvāti un uz saprātīgu laiku piemērojot ierobežojumus bijušo valsts amatpersonu profesionālai darbībai vai valsts amatpersonu nodarbinātībai privātajā sektorā pēc to aiziešanas no amata vai došanās pensijā, ja šāda darbība vai nodarbinātība ir tieši saistīta ar amatpienākumiem, kurus šīs valsts amatpersonas veica vai uzraudzīja savu amata pienākumu izpildes laikā;

(f) nodrošināt, ka privātajiem uzņēmumiem, ņemot vērā to struktūru un lielumu, ir pietiekama iekšējā audita kontrole, kas palīdzētu novērst un atklāt korupcijas gadījumus, un ka šādu privāto struktūru grāmatvedības uzskaite un nepieciešamie finanšu pārskati ir pakļauti atbilstīgām audita un sertifikācijas procedūrām.

3. Lai novērstu korupciju, katrai Dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz grāmatvedības uzskaites un ierakstu saglabāšanu, finanšu pārskatu atklāšanu un grāmatvedības un audita standartiem, lai aizliegtu tādas darbības, kuru mērķis ir izdarīt šajā Konvencijā paredzētu noziedzīgu nodarījumu realizēšanu:

(a) grāmatvedības ārpusuzskaites izveidošana;

(b) grāmatvedības ārpusuzskaites vai neatbilstīgi identificētu darījumu veikšana;

(c) neesošu izdevumu reģistrēšana;

(d) nepareizi identificētu saistību objektu reģistrācija;

(e) viltotu dokumentu lietošana; un

(f) tīša grāmatvedības dokumentu iznīcināšana pirms laika, kādu nosaka normatīvie akti.

4. Katrai Dalībvalstij ir jāaizliedz atbrīvot no tādu izdevumu aplikšanas ar nodokli, kas veido kukuli, kas savukārt saskaņā ar šīs Konvencijas 15. un 16.pantu ir viens no noziedzīgā nodarījuma obligātajiem elementiem, un attiecīgi no citiem izdevumiem, kuri ir radušies koruptīvas rīcības sekmēšanai.

13.pants

Sabiedrības līdzdalība

1. Katrai Dalībvalstij savu līdzekļu robežās un saskaņā ar nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem jāveic atbilstīgi pasākumi, kas veicinātu personu un grupu, kas nepārstāv valsts sektoru, piemēram, pilsoniskās sabiedrības, nevalstiskās organizācijas un sabiedriskās organizācijas, aktīvu līdzdalību korupcijas novēršanā un cīņā pret to, kā arī lai paaugstinātu sabiedrības zināšanas par korupcijas esamību, izpratni par tās cēloņiem un svarīgumu, un tās radītajiem draudiem. Šī līdzdalība jāveicina ar šādiem pasākumiem:

(a) nodrošinot atklātību un veicinot sabiedrības ieguldījumu lēmumu pieņemšanas procesos;

(b) nodrošinot efektīvu sabiedrības piekļuvi informācijai;

(c) veicot sabiedrības informēšanas aktivitātes, kas sekmētu neiecietīgu attieksmi pret korupciju, kā arī veidojot sabiedrības izglītošanas programmas, to skaitā izglītības programmas skolās un universitātēs;

(d) respektēt, veicināt un aizsargāt brīvību meklēt, saņemt, publicēt un izplatīt informāciju, kas ir saistīta ar korupciju. Šāda brīvība var būt pakļauta noteiktiem ierobežojumiem, taču tikai tādiem, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami:

(i) citu tiesību vai cieņas respektēšanai;

(ii) nacionālās drošības vai sabiedriskās kārtības, vai arī sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

2. Katrai Dalībvalstij jāpieņem atbilstoši līdzekļi, kas nodrošinātu, ka attiecīgās šajā Konvencijā norādītās pretkorupcijas organizācijas, sabiedrībai ir zināmas, un, lai nepieciešamības gadījumā veicinātu piekļuvi šādām organizācijām, lai iesniegtu ziņojumus, to skaitā anonīmus, par jebkuriem gadījumiem, kurus var uzskatīt par noziedzīgiem darījumiem saskaņā ar šo Konvenciju.

14.pants

Pasākumi "naudas atmazgāšanas" novēršanai

1. Katrai Dalībvalstij:

(a) jāievieš visaptverošs, iekšējs, regulējošs un uzraugošs režīms attiecībā uz bankām un finanšu institūcijām, kas nav bankas, to skaitā fiziskām vai juridiskām personām, kas sniedz oficiālus vai neoficiālus pakalpojumus naudas vai vērtību pārvedumos, un, ja nepieciešams, citām institūcijām, kas var būt īpaši pieejamas "naudas atmazgāšanai", savas kompetences ietvaros, lai novērstu un atklātu visas "naudas atmazgāšanas" formas, turklāt šādam režīmam ir jāuzsver prasības klienta un, kur piemēroti, labuma ieguvēja identifikācijai, kā arī visu aizdomīgo darījumu uzskaitei un ziņošanai par tiem;

(b) neierobežojot šīs Konvencijas 46.panta noteikumus, jānodrošina, lai administratīvās, regulējošās, tiesībsargāšanas un citas varas institūcijas, kuru uzdevums ir apkarot "naudas atmazgāšanu" (tai skaitā, ja tas atbilst nacionālajiem normatīvajiem aktiem, tiesu institūcijas), varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju nacionālā un starptautiskā līmenī saskaņā ar nacionālajos normatīvajos aktos paredzētajiem nosacījumiem, un šajā nolūkā jāapsver iespēja izveidot finansiālās izlūkošanas institūciju, kas darbotos kā nacionālais centrs informācijas ievākšanai, analīzei un izplatīšanai par iespējamo "naudas atmazgāšanu".

2. Dalībvalstīm jāapsver iespēja ieviest izpildāmus pasākumus, lai noskaidrotu un uzraudzītu skaidrās naudas un attiecīgu dokumentu, par kuriem iespējams vienoties sarunu vai citādā ceļā, kustību pāri to robežām, ievērojot garantijas, kas nodrošinātu pienācīgu informācijas lietošanu, un nekādā veidā nekavējot likumīga kapitāla kustību. Šādi pasākumi var ietvert prasību privātpersonām un uzņēmumiem ziņot par ievērojamu skaidrās naudas summu un attiecīgo maksāšanas līdzekļu pārvedumiem uz ārzemēm.

3. Dalībvalstīm jāizvērtē piemērotu un izpildāmu līdzekļu ieviešanu, lai pieprasītu finanšu institūcijām, to skaitā naudas pārvedumu nosūtītājām:

(a) elektronisko pārskaitījumu un citu saistīto paziņojumu veidlapās iekļaut precīzu un saturīgu informāciju par maksājuma veicēju;

(b) nodrošināt šo informāciju visā maksājuma ķēdē; un

(c) piemērot to līdzekļu pārskaitījumu pastiprinātu pārbaudi, kas neietver pilnīgu informāciju par maksājuma veicēju.

4. Izveidojot iekšējo regulējošo un uzraudzības režīmu saskaņā ar šī panta noteikumiem un neierobežojot nevienu citu šīs Konvencijas pantu, Dalībvalstis tiek aicinātas par vadlīnijām izmantot to reģionālo, starpreģionālo un daudzpusējo organizāciju attiecīgās iniciatīvas, kas ir vērstas pret "naudas atmazgāšanu".

5. Dalībvalstīm jācenšas attīstīt un veicināt globālo, reģionālo, apakšreģionālo un divpusējo sadarbību starp tiesu, likumu piemērošanas un finansu regulēšanas institūcijām, lai apkarotu "naudas atmazgāšanu".

III nodaļa

Kriminālās atbildības noteikšana un tiesībaizsardzība

15.pants

Valsts amatpersonu piekukuļošana

Katrai Dalībvalstij jāpieņem tādas likumdošanas normas un jāveic citi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas tīši izdarītas darbības:

(a) valsts amatpersonai nepienācīgu priekšrocību tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona, pildot savus dienesta pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības;

(b) valsts amatpersonai nepienācīgu priekšrocību tiešs vai netiešs pieprasījums vai pieņemšana vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona, pildot savus oficiālos pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības.

16.pants

Ārvalstu valsts amatpersonu un starptautisko organizāciju amatpersonu kukuļošana

1. Katrai Dalībvalstij jāievieš tādas likumdošanas normas vai jāveic citi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu atzītu tīši veiktu darbību — ārvalsts amatpersonai vai starptautiskas organizācijas amatpersonai nepienācīgas priekšrocības tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana vai nu šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona, pildot savus oficiālos pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības, lai, veicot starptautisku uzņēmējdarbību, iegūtu vai paturētu darījumu vai cita veida nepienākošos labumu.

2. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja pieņemt tādas likumdošanas normas vai veikt citus pasākumus, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu atzītu tīši veiktu darbību — ārvalsts amatpersonas vai starptautiskas organizācijas amatpersonas nepienācīgas priekšrocības tieša vai netieša pieprasīšana vai pieņemšana vai nu šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona, pildot savus oficiālos pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības.

17.pants

Īpašuma izšķērdēšana, piesavināšanās vai cita līdzīga valsts amatpersonas rīcība ar īpašumu

Katrai Dalībvalstij jāievieš tādas likumdošanas normas un jāveic citi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu valsts amatpersonas tādas tīši veiktas darbības, lai gūtu labumu sev vai citai fiziskai vai juridiskai personai, kā izšķērdēšanu, piesavināšanos vai citāda veida pretlikumīgu rīcību ar jebkuru īpašumu, valsts vai privātiem līdzekļiem vai vērtspapīriem vai jebkāda veida vērtībām, kas uzticētas valsts amatpersonai tās ieņemamā amata dēļ.

18.pants

Tirgošanās ar ietekmi

Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja pieņemt tādas likumdošanas normas un veikt cita veida pasākumus, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas tīši veiktas darbības:

(a) nepienācīgu priekšrocību solījums, piedāvājums vai došana, tieši vai netieši, valsts amatpersonai vai jebkurai citai personai, lai valsts amatpersona vai cita persona ļaunprātīgi izmantotu savu esošo vai šķietamo ietekmi nolūkā saņemt no Dalībvalsts pārvaldes vai publiskas iestādes nepienākošos priekšrocību personai, kura ierosināja šādu rīcību vai jebkurai citai personai;

(b) nepienācīgas priekšrocības tieša vai netieša pieprasīšana vai pieņemšana no kādas valsts amatpersonas vai citas personas — vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona vai cita persona ļaunprātīgi izmantotu savu esošo vai šķietamo ietekmi nolūkā saņemt no Dalībvalsts pārvaldes vai publiskas iestādes nepienācīgu labumu.

19.pants

Amata ļaunprātīga izmantošana

Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja ieviest tādas likumdošanas normas un veikt cita veida pasākumus, kādi var būt nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu atzītu tīši veiktu darbību, ar kuru ļaunprātīgi izmantots dienesta stāvoklis vai dienesta pienākumi, tas ir, valsts amatpersonas darbība vai bezdarbība, pildot tās dienesta pienākumus, pārkāpjot likumus, nolūkā iegūt nepienācīgu labumu sev vai citai fiziskai vai juridiskai personai.

20.pants

Nelikumīga materiālā stāvokļa uzlabošanās

Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās konstitūciju un tiesību principiem jāizvērtē tādu likumdošanas normu un citāda veida līdzekļu ieviešana, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu atzītu tīši veiktu darbību — nelikumīgu materiālā stāvokļa uzlabošanos, tas ir, valsts amatpersonas īpašumu ievērojamu palielināšanos, ko valsts amatpersona nespēj pamatot ar tās likumīgajiem ienākumiem.

21.pants

Kukuļošana privātajā sektorā

Katrai Dalībvalstij jāizvērtē tādu likumdošanas normu un cita veida līdzekļu pieņemšana, kādi var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas tīši veiktas ekonomiska, finansiāla vai komerciāla rakstura darbības:

(a) nepienācīgas priekšrocības tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana jebkurai personai, kura vada jebkuru privātā sektora uzņēmumu vai strādā tajā jebkurā amatā, pašai vai citai personai, lai šī persona, pārkāpjot savus amata pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības;

(b) jebkuras personas, kura vada privātā sektora uzņēmumu vai strādā tajā jebkurā amatā, darbība, ar kuru šī persona, tieši vai netieši pieprasa vai saņem jebkuru tai nepienākošos priekšrocību, kas domāta šai vai jebkurai citai personai, lai šī persona rīkotos vai atturētos no rīcības, pārkāpjot savus amata pienākumus.

22.pants

Īpašuma izšķērdēšana privātā sektorā

Katrai Dalībvalstij jāizvērtē tādu likumdošanas normu un citu līdzekļu pieņemšana, kādi var būt nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu tiktu atzītas tādas tīši veiktas ekonomiska, finansiāla vai komerciāla rakstura darbības, ar kurām notikusi jebkura īpašumu, privāto līdzekļu vai vērtspapīru, vai jebkuru citu vērtību izšķērdēšana, ko izdarījusi persona, kura vada jebkuru privātā sektora iestādi vai strādā tajā jebkurā amatā.

23.pants

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija

1. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem jāpieņem nepieciešamās likumdošanas normas un jāveic citi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem tiktu atzītas šādas tīši izdarītas darbības:

(a) (i) īpašuma pārveidošana vai nodošana, zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā, nolūkā noslēpt vai maskēt šī īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai arī palīdzēt jebkurai personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, lai izvairītos no tās rīcības tiesiskajām sekām;

(ii) īpašuma patiesās būtības, izcelsmes, atrašanās vietas, rīcības ar to, pārvietošanas vai īpašumtiesību, vai tiesību uz to slēpšana vai maskēšana, zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā;

(b) saskaņā ar savas tiesību sistēmas pamatprincipiem:

(i) īpašuma iegāde, turēšana savā valdījumā vai lietošana, tā saņemšanas brīdī, zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā;

(ii) dalība (līdzdalība), apvienošanās ar vai sazvērestība izdarīt, mēģinājumi izdarīt, palīdzība un veicināšana, kā arī padomu sniegšana sakarā ar jebkuru šajā pantā noteikto noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

2. Lai īstenotu vai piemērotu šī panta pirmo daļu:

(a) katrai Dalībvalstij jācenšas piemērot šī panta pirmo daļu attiecībā uz visplašāko iespējamo predikatīvo nodarījumu loku;

(b) katrai Dalībvalstij predikatīvajos nodarījumos jāietver kā minimums visaptveroši tie noziedzīgie nodarījumi, kas paredzēti šajā Konvencijā;

(c) "(b)" apakšpunkta nozīmē predikatīvie nodarījumi ietver tos noziedzīgos nodarījumus, kas izdarīti gan attiecīgo Dalībvalstu jurisdikcijā, gan arī ārpus tās. Tomēr tie noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti ārpus Dalībvalsts jurisdikcijas, tiek uzskatīti par predikatīvajiem nodarījumiem vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgā darbība ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar tās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kurā tas ir izdarīts, un būtu noziedzīgs nodarījums arī saskaņā ar tās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas īsteno vai piemēro šo pantu, ja minētais noziedzīgais nodarījums būtu izdarīts šajā valstī;

(d) katrai Dalībvalstij jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram tie savu normatīvo aktu eksemplāri, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos normatīvajos aktos;

(e) ja to prasa kādas Dalībvalsts nacionālo normatīvo aktu pamatprincipi, tā var norādīt, ka šī panta pirmajā daļā minētie noziedzīgie nodarījumi, neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu.

24.pants

Slēpšana

Neierobežojot šīs Konvencijas 23.panta noteikumus, katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja ieviest tādas likumdošanas normas un veikt citus pasākumus, kas var būt nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem tiktu atzītas tādas tīšas darbības, ar kurām pēc jebkura saskaņā ar šo Konvenciju atzīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, īpašums tiek apzināti slēpts un uzglabāts, un iesaistītā persona, nepiedaloties šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, zina, ka šāds īpašums ir kāda noziedzīga nodarījuma, kas atzīts kā tāds saskaņā ar šo Konvenciju, rezultāts.

25.pants

Tiesvedības traucēšana

Katrai Dalībvalstij jāpieņem tādas likumdošanas normas un jāveic citi pasākumi, kādi ir nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana vai arī nepienācīgu labumu solīšana, piedāvāšana vai došana, lai pamudinātu dot nepatiesas liecības vai arī lai iejauktos liecību došanā vai liecību sniegšanā tiesas procesā attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju;

(b) fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana, lai iejauktos kāda tieslietu vai tiesībsargāšanas institūcijas darbinieka oficiālo pienākumu izpildīšanā sakarā ar noziedzīgo nodarījumu, kas kā tādi atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, izdarīšanu. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā apakšdaļā, neierobežo Dalībvalstu tiesības ieviest noteikumus, kas aizsargā citu kategoriju valsts amatpersonas.

26.pants

Juridisko personu atbildība

1. Katrai Dalībvalstij jāveic tādi saviem tiesību principiem atbilstoši nepieciešami pasākumi, kas noteiktu juridisko personu atbildību par piedalīšanos noziedzīgos nodarījumos, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šo Konvenciju.

2. Ievērojot Dalībvalsts tiesību principus, juridisko personu atbildība var būt krimināla, civila vai administratīva.

3. Šī atbildība neierobežo to fizisko personu kriminālatbildību, kas ir izdarījušas attiecīgos noziedzīgos nodarījumus.

4. Katrai Dalībvalstij jo sevišķi jānodrošina, lai tās juridiskās personas, kas tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar šī panta noteikumiem, tiktu pakļautas efektīvām, proporcionālām un preventīvām kriminālām un citām sankcijām, ieskaitot naudas sodus.

27.pants

Līdzdalība un mēģinājums

1. Katrai Dalībvalstij jāpieņem tādas likumdošanas normas vai jāveic citi pasākumi, kas ir nepieciešami, lai saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem atzītu par noziedzīgu nodarījumu tādu jebkura veida iesaistīšanos kā līdzdalība, palīdzība vai uzkūdīšana uz noziedzīgu nodarījumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju.

2. Katra Dalībvalsts var pieņemt tādas likumdošanas normas vai veikt citus pasākums, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem atzītu par noziedzīgu nodarījumu jebkuru mēģinājumu izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas atzīts par tādu saskaņā ar šo Konvenciju.

3. Katra Dalībvalsts var pieņemt tādas likumdošanas normas vai veikt citus pasākumus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem atzītu par noziedzīgu nodarījumu gatavošanos noziedzīga nodarījuma, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, izdarīšanai.

28.pants

Apzināšanās, nodoms un nolūks kā noziedzīga nodarījuma elementi

Apzināšanās, nodoms vai nolūks, kas ir nepieciešamie elementi saskaņā ar šo Konvenciju atzītiem noziedzīgajiem nodarījumiem, var tikt secināti no objektīviem faktiskajiem apstākļiem.

29.pants

Noilgums

Katrai Dalībvalstij atbilstoši tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, jānosaka ilgs noilguma periods, kurā var tikt uzsākta tiesvedība par jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kas atzīts par tādu saskaņā ar šo Konvenciju, un jānosaka ilgāks noilguma periods vai noilguma pārtraukšana, kad likumpārkāpējs izvairās no tiesas procesa.

30.pants

Kriminālvajāšana, tiesāšana un sankcijas

1. Katrai Dalībvalstij jānosaka sankcijas par to noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, kas noteikti saskaņā ar šo Konvenciju, paredzot, lai šīs sankcijas atbilstu noziedzīga nodarījuma smagumam.

2. Katrai Dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar tās tiesību sistēmu un konstitucionāliem principiem izveidotu vai saglabātu atbilstošu līdzsvaru starp jebkuru imunitāti un juridiskajām priekšrocībām, kas piešķirtas tās valsts amatpersonām par to amata pienākumu izpildi, un iespēju nepieciešamības gadījumā efektīvi veikt izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un lietas izskatīšanu tiesā par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

3. Katrai Dalībvalstij jācenšas nodrošināt, lai tiesības pieņemt lēmumus juridiskos jautājumos saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem un saistībā ar personu kriminālvajāšanu par šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem tiktu izmantotas tādā veidā, lai sasniegtu pēc iespējas lielāku tiesībaizsardzības pasākumu efektivitāti attiecībā uz minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem un ņemot vērā nepieciešamību atturēt personas no tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

4. Noziedzīgo nodarījumu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, gadījumā katrai Dalībvalstij saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, pienācīgi ņemot vērā aizstāvības tiesības, jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie apstākļi, kas noteikti sakarā ar lēmumiem par atbrīvošanu no aizturēšanas līdz tiesai vai apelācijai, būtu noteikti, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt apsūdzētā klātbūtni turpmākajās tiesvedības procedūrās.

5. Katrai Dalībvalstij jānodrošina, lai tās tiesas vai citas kompetentās institūcijas paturētu prātā šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu smagumu, apsverot iespējas pirms termiņa vai nosacīti atbrīvot personas, kas notiesātas par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

6. Katrai Dalībvalstij tādā apmērā, kā tas atbilst tās tiesību sistēmas pamatprincipiem, jāizvērtē tādu procedūru izveidošana, kuru ietvaros valsts amatpersonu, kas apsūdzēta saskaņā ar šo Konvenciju atzīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, attiecīgā iestāde var, kad tas ir adekvāti, pārcelt, atcelt no amata vai norīkot citā vietā, ievērojot nevainības prezumpcijas principu.

7. Gadījumos, kad tas attaisnojams ar noziedzīga nodarījuma smagumu, katrai Dalībvalstij atbilstoši tās tiesību sistēmas pamatprincipiem, jāizvērtē tādu procedūru izveidošana, saskaņā ar kurām personas, kas notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šo Konvenciju, ar tiesas rīkojumu vai jebkuriem citiem piemērotiem līdzekļiem tiek diskvalificētas uz laika periodu, ko nosaka tās nacionālie normatīvie akti, no:

(a) amata ieņemšanas publiskās varas iestādē;

un

(b) amata ieņemšanas uzņēmumā, kas pilnībā vai daļēji pieder valstij.

8. Šī panta pirmās daļas nosacījumi neierobežo kompetentu iestāžu disciplinārās pilnvaras pret civildienesta ierēdņiem.

9. Nekas no šajā Konvencijā paredzētā neietekmē principu, ka noziedzīga nodarījuma apraksts, kas noteikts saskaņā ar šo Konvenciju, un piemērojamā tiesiskā aizstāvība vai citi tiesību principi, kas kontrolē uzvedības likumīgumu, tiek atstāts Dalībvalsts nacionālo normatīvo aktu ziņā, kā arī to, ka saskaņā ar šiem likumiem tiek izmeklēti šādi noziedzīgie nodarījumi piemērots sods.

10. Dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, kas veicinātu atjaunotu integrāciju sabiedrībā tām personām, kuras notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šo Konvenciju.

31.pants

Iesaldēšana, izņemšana un konfiskācija

1. Katrai Dalībvalstij pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar to nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāievieš nepieciešamie pasākumi, lai varētu konfiscēt:

(a) noziedzīgi iegūtus līdzekļus, kas iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumus, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai;

(b) īpašumu, iekārtas un citus līdzekļus, kas izmantoti vai ko paredzēts izmantot noziedzīgos nodarījumos, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

2. Katrai Dalībvalstij jāievieš nepieciešamie pasākumi, lai varētu identificēt, atrast, iesaldēt vai izņemt jebkuru no šī panta 1.daļā minētajām lietām tās eventuālas konfiscēšanas nolūkā.

3. Katrai Dalībvalstij, saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, jāveic tādi likumdošanas un citi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai regulētu kompetentu iestāžu veikto šā panta 1.un 2.daļā minētā īpašuma iesaldēšanas, izņemšanas vai konfiscēšanas.

4. Ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir daļēji vai pilnīgi pārveidoti citā īpašumā, tad šis īpašums, un nevis minētie līdzekļi, ir pakļaujami šajā pantā minētajiem pasākumiem.

5. Gadījumā, ja šādi noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir sajaukti ar īpašumu, kas iegūts no likumīgiem avotiem, tad šis īpašums, neierobežojot nekādas tiesības, kas attiecas uz iesaldēšanu vai izņemšanu, ir pakļaujams konfiskācijai līdz aprēķinātajai vērtībai no sajauktajiem līdzekļiem.

6. Ienākumi vai citi labumi, kas iegūti no šādiem noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, no īpašuma, kurā šādi noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir tikuši pārvērsti, vai arī no īpašuma, ar kuru šādi noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir bijuši sajaukti, arī tiek pakļauti šajā pantā norādītajiem pasākumiem tādā pašā veidā un mērā kā noziedzīgi iegūtie līdzekļi.

7. Šī un Konvencijas 55.panta īstenošanai katrai Dalībvalstij jāpiešķir pilnvaras savas tiesas vai citas kompetentas institūcijām pieprasīt iesniegt banku, finanšu vai komerciālos dokumentus, kā arī dod tiesības tām izņemt šos dokumentus. Dalībvalsts nedrīkst atsacīties pildīt šīs daļas prasības, pamatojot atteikumu ar banku darbības slepenības noteikumiem.

8. Dalībvalstis var izskatīt iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka iespējamie noziedzīgi iegūtie līdzekļi, kas būtu konfiscējami, ir likumīgi iegūti — tādā mērā, kādā šī prasība atbilst to nacionālajiem normatīvo aktu pamatprincipiem, kā arī to tiesvedības un citām procedūrām.

9. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

10. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā pantā, nedrīkst ietekmēt principu, ka pasākumiem, kas tajā minēti, ir jābūt noteiktiem un īstenotiem saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

32.pants

Liecinieku, ekspertu un cietušo aizsardzība

1. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo tiesību sistēmu jāveic piemēroti pasākumi savu iespēju robežās, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību no iespējamas atriebības tiem lieciniekiem un ekspertiem vai to liecinieku un ekspertu iebiedēšanas, kas sniedz liecības sakarā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem un, ja nepieciešams, arī to radiniekiem un citām viņiem tuvām personām.

2. Šī panta 1.daļā minētie pasākumi, neierobežojot apsūdzētā tiesības, tai skaitā tiesības uz taisnīgu procesu, cita starpā var ietvert:

(a) nepieciešamo procedūru noteikšanu minēto personu fiziskai aizsardzībai, nepieciešamajā un iespējamajā apmērā, tādu kā viņu pārvietošana un atļaušana neizpaust vai ierobežoti izpaust informāciju par viņu identitāti un atrašanās vietu, kur tas ir piemēroti;

(b) liecību sniegšanas noteikumu pieņemšanu, atļaujot lieciniekiem un ekspertiem sniegt savas liecības tādā veidā, kas nodrošina šo personu drošību, piemēram, atļaujot sniegt liecības, izmantojot saziņas tehnoloģiju — tādu kā video sakari un citi atbilstoši līdzekļi.

3. Dalībvalstīm jāizskata iespēja slēgt līgumus vai vienošanos ar citām valstīm, lai pārvietotu šī panta 1.daļā minētās personas.

4. Šī panta noteikumi attiecas arī uz cietušajiem — tādā mērā, kādā viņi ir liecinieki.

5. Katrai Dalībvalstij, ievērojot savu nacionālo normatīvo aktu nosacījumus, jānodrošina iespēja iesniegt un izskatīt cietušo viedokļus un intereses atbilstošos tiesvedības posmos pret likumpārkāpējiem tādā veidā, kas neierobežo aizstāvības tiesības.

33.pants

Personu — informācijas sniedzēju, aizsardzība

Katrai Dalībvalstij jāizvērtē atbilstošu līdzekļu iekļaušana tās nacionālajā tiesību sistēmā, kas nodrošinātu aizsardzību pret jebkādu neattaisnotu rīcību pret personām, kas labticīgi un pamatoti ziņo kompetentām varas iestādēm par jebkuriem faktiem, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

34.pants

Ar korupciju saistīto darbību sekas

Saglabājot pienācīgu cieņu pret trešo pušu tiesībām, kas iegūtas labticīgi, katrai Dalībvalstij jāveic pasākumi saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai vērstos pret ar korupciju saistīto darbību sekām. Šādā kontekstā Dalībvalstis var uzskatīt korupciju par būtisku faktoru tiesvedībā par līgumu anulēšanu vai atcelšanu, piešķirto tiesību vai citu līdzīgu tiesību instrumentu atņemšanu vai, veicot citas kompensējošas darbības.

35.pants

Zaudējumu atlīdzība

Katrai Dalībvalstij saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāveic tādi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka organizācijas vai personas, kas korupcijas rezultātā cietušas zaudējumus, ir tiesīgas uzsākt tiesisku procesu pret tiem, kas atbildīgi par zaudējumu rašanos, lai iegūtu kompensāciju.

36.pants

Specializētās iestādes

Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem jānodrošina specializētu korupcijas apkarošanas tiesību aizsardzības organizāciju vai organizācijas, vai personu esamību. Šādai organizācijai vai organizācijām, vai personām ir jānodrošina nepieciešamā neatkarība saskaņā ar Dalībvalsts tiesību sistēmas pamatprincipiem, lai tās spētu pildīt savus pienākumus efektīvi un bez nepamatotas ietekmes. Šādām organizācijām vai organizāciju darbiniekiem vai personālam būtu jānodrošina atbilstoša apmācība un resursi, lai tie varētu pildīt savus pienākumus.

37.pants

Sadarbība ar tiesību aizsardzības iestādēm

1. Katrai Dalībvalstij jāveic piemēroti pasākumi, lai pamudinātu tās personas, kas piedalās vai kas ir piedalījušās noziedzīgā nodarījumā, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, sniegt kompetentajām institūcijām lietas izmeklēšanai un pierādījumu vākšanai noderīgu informāciju, kā arī sniegt kompetentajām institūcijām uz faktiem balstītu, konkrētu palīdzību, kas var palīdzēt atņemt noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un atgūt šādus līdzekļus.

2. Katrai Dalībvalstij atbilstošos gadījumos jāapsver iespējas piespriest vieglāku sodu apsūdzētajām personām, kas sniedz būtisku palīdzību kāda noziedzīga nodarījuma, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, izmeklēšanā vai kriminālvajāšanā.

3. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāapsver iespējas atbrīvot no kriminālvajāšanas personu, kas sniedz būtisku palīdzību kāda noziedzīga nodarījuma, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

4. Šādu personu aizsardzībai jābūt mutatis mutandis saskaņā ar šīs Konvencijas 32.pantu.

5. Ja kāda persona, kas minēta šī panta 1.daļā un atrodas vienā Dalībvalstī, var sniegt būtisku palīdzību kādai citai Dalībvalstij, tad attiecīgās Dalībvalstis saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem var izskatīt iespēju slēgt vienošanos par tādu apstākļu potenciālu nodrošināšanu šajā otrajā Dalībvalstī, kas atbilstu šī panta 2. un 3.daļai.

38.pants

Sadarbība starp nacionālajām iestādēm

Katrai Dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem atbalstītu sadarbību starp tās publiskās varas iestādēm un tās valsts amatpersonām no vienas puses un tās iestādēm, kas atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu no otras puses. Šāda sadarbība var ietvert:

(a) pēc pašu iniciatīvas veicot pēdējo minēto iestāžu informēšanu, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka ir izdarīts kāds noziedzīgs nodarījums, kas par tādu atzīts saskaņā ar šīs Konvencijas 15., 21. un 23.pantu; vai

(b) pēc pieprasījuma sniedzot pēdējām minētām institūcijām visu nepieciešamo informāciju.

39.pants

Sadarbība starp nacionālajām iestādēm un privāto sektoru

1. Katrai Dalībvalstij jāveic nepieciešamie pasākumi, lai saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem veicinātu sadarbību starp nacionālajām izmeklēšanas un kriminālvajāšanas institūcijām un privātā sektora organizācijām, īpaši finanšu institūcijām, saistībā ar jautājumiem, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

2. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja veicināt, lai tās iedzīvotāji un citas personas ar pastāvīgu dzīvesvietu tās teritorijā ziņotu valsts izmeklēšanas un kriminālvajāšanas institūcijām par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

40.pants

Banku noslēpums

Katrai Dalībvalstij jānodrošina, ka noziedzīgu nodarījumu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, izmeklēšanas gadījumos valsts nacionālajā tiesību sistēmā ir pieejami atbilstoši mehānismi, lai pārvarētu šķēršļus, kas var rasties likumu, kas nosaka banku noslēpumu, piemērošanas rezultātā.

41.pants

Noziedzīgu nodarījumu reģistri

Katra Dalībvalsts var ieviest tādas normas likumdošanā vai veikt citus pasākumus, kādi varētu būt nepieciešami, lai, ievērojot noteikumus un mērķus, kurus tā atzīst par nepieciešamiem, ņemtu vērā apsūdzētā likumpārkāpēja iepriekšējās sodāmības kādā citā valstī, lai izmantotu šo informāciju tiesvedībā, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju.

42.pants

Jurisdikcija

1. Katrai Dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, ja:

(a) noziedzīgais nodarījums ir izdarīts attiecīgās Dalībvalsts teritorijā; vai

(b) noziedzīgais nodarījums ir izdarīts uz kuģa, kas brauc ar attiecīgās Dalībvalsts karogu, vai arī lidmašīnā, kas ir reģistrēta saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts likumiem tajā laikā, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts.

2. Ievērojot šīs Konvencijas 4.pantu, Dalībvalsts var arī nodibināt savu jurisdikciju pār jebkuru tādu noziedzīgu nodarījumu, ja:

(a) noziedzīgais nodarījums ir izdarīts pret kādu attiecīgās Dalībvalsts iedzīvotāju;

(b) noziedzīgo nodarījumu ir veicis kāds attiecīgās Dalībvalsts iedzīvotājs vai arī bezvalstnieks, kas pastāvīgi dzīvo tās teritorijā; vai

(c) noziedzīgais nodarījums ir viens no tiem, kas noteikts saskaņā ar šīs Konvencijas 23.panta 1.daļas (b) (ii) apakšpunktu un ir veikts ārpus tās teritorijas nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas noteikts saskaņā ar šīs Konvencijas 23.panta 1.daļas 1 (a) (i) vai (ii) vai (b) (i) apakšpunktu tās teritorijā;

(d) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret Dalībvalsti.

3. Lai sasniegtu šīs Konvencijas 44.panta izvirzītos mērķus, katrai Dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas valsts teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida vienīgi tāpēc, ka viņš vai viņa ir viens no tās iedzīvotājiem.

4. Katra Dalībvalsts var arī veikt tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida.

5. Ja kādai Dalībvalstij, kas īsteno savu jurisdikciju saskaņā ar šī panta 1. vai 2.daļu, ir paziņots vai arī tā citā veidā ir uzzinājusi, ka viena vai vairākas citas Dalībvalsts veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību attiecībā uz tām pašām darbībām, tad šo Dalībvalstu kompetentajām institūcijām ir attiecīgi jākonsultējas vienai ar otru, koordinējot savu rīcību.

6. Neierobežojot vispārējās starptautisko tiesību normas, šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas īstenošanu, ko viena Dalībvalsts nodibinājusi saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

IV nodaļa

Starptautiska sadarbība

43.pants

Starptautiska sadarbība

1. Dalībvalstīm jāsadarbojas krimināllietās atbilstoši šīs Konvencijas 44. līdz 50.pantam. Dalībvalstīm, ja tas ir atbilstoši un ir saskaņā ar to nacionālo tiesību sistēmu, jāizvērtē savstarpējas palīdzības iespējas izmeklēšanā un tiesvedībā civilās un administratīvās lietās, kas saistītas ar korupciju.

2. Starptautiskās sadarbības lietās, kur noziedzīga nodarījuma abpusēja atzīšana par noziedzīgu nodarījumu tiek uzskatīta par prasību, tā tiek uzskatīta par īstenotu neatkarīgi no tā, vai pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts likumi iekļauj noziedzīgu nodarījumu tādā pašā noziedzīgu nodarījumu kategorijā vai nosauc noziedzīgu nodarījumu tādā pašā terminoloģijā, kā pieprasījumu iesniedzēja Dalībvalsts, ja rīcība, sakarā ar kuru tiek meklēta palīdzība, ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar abu Dalībvalstu likumiem.

44.pants

Izdošana

1. Šis pants attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, ja persona, par kuru ir iesniegts izdošanas pieprasījums, atrodas pieprasījumu saņēmušajā Dalībvalstī, ar nosacījumu, ka noziedzīgs nodarījums, sakarā ar kuru tiek prasīta izdošana, ir sodāms gan saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts nacionālo likumu noteikumiem, gan arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

2. Neskatoties uz šī panta 1.daļas noteikumiem, Dalībvalsts, kuras likumi to pieļauj, var veikt personas izdošanu par jebkuriem noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietverti šajā Konvencijā, un kas nav sodāmi saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

3. Ja izdošanas pieprasījumā ir ietverti vairāki atsevišķi noziedzīgi nodarījumi, un ja kaut uz vienu no tiem šis pants attiecas un uz dažiem no tiem šis pants neattiecas brīvības atņemšanas ilguma dēļ, bet tie ir saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šo Konvenciju, tad pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var attiecināt šo pantu arī uz šiem pēdējiem noziedzīgiem nodarījumiem.

4. Visi tie noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecas šis pants, tiek uzskatīti par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem attiecīgā persona ir izdodama saskaņā ar jebkuru izdošanas līgumu, kas noslēgts starp Dalībvalstīm. Dalībvalsts apņemas ietvert šos noziedzīgos nodarījumus visos savstarpēji noslēgtajos izdošanas līgumos kā noziedzīgus nodarījumus, par kuriem persona ir izdodama. Dalībvalsts, kuras likumi to pieļauj, gadījumā, ja tā piemēro šo Konvenciju kā pamatu izdošanai, neuzskata nevienu noziedzīgu nodarījumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, par politisku noziedzīgu nodarījumu.

5. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, tad tā var uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai par jebkuru noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants.

6. Tās Dalībvalstis, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, apņemas:

(a) iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, informēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par to, vai tās atzīs šo Konvenciju par sadarbības izdošanas jautājumos ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm juridisku pamatu; un

(b) ja tās neatzīst šo Konvenciju par sadarbības izdošanas jautājumos juridisko pamatu, tad tās cenšas, kur tas ir piemēroti, noslēgt līgumus par izdošanu ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm, lai īstenotu šo pantu.

7. Tām Dalībvalstīm, kurām izdošanai nav obligāti nepieciešama īpašu līgumu pastāvēšana, savstarpēji jāatzīst tie noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem šis pants attiecas, par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem vainīgās personas ir izdodamas.

8. Izdošana notiek, ievērojot pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts nacionālajos normatīvajos aktos paredzētos nosacījumus vai arī nosacījumus, kas ir noteikti attiecīgajos izdošanas līgumos, ieskaitot, cita starpā, nosacījumus, kas attiecas uz prasību par minimālo soda mēru saistībā ar izdošanu un tos iemeslus, kuru dēļ pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties veikt izdošanu.

9. Dalībvalstīm, ievērojot savus nacionālos normatīvos aktus, jācenšas paātrināt izdošanas procedūras un vienkāršot pierādījumu prasības attiecībā uz jebkuru noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants.

10. Ievērojot savu nacionālo normatīvo aktu prasības un izdošanas līgumus, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var — pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies par to, ka apstākļi to prasa un ka tas ir steidzami, un saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumu — apcietināt izdodamo personu, kas atrodas tās teritorijā, vai arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni izdošanas procedūrās.

11. Ja kādas Dalībvalsts teritorijā tiek atklāts iespējamais likumpārkāpējs un šī Dalībvalsts neizdod šo personu par kādu noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants, vienīgi tā iemesla dēļ, ka likumpārkāpējs ir šīs valsts iedzīvotājs, tad šīs Dalībvalsts pienākums ir — pēc tās Dalībvalsts pieprasījuma, kas vēlas panākt izdošanu — bez neattaisnotas kavēšanās iesniegt šo lietu savām kompetentajām institūcijām, lai tās veiktu kriminālvajāšanu. Šīm institūcijām jāpieņem attiecīgi lēmumi un jārīkojas tāpat, kā tās rīkotos jebkura cita smaga noziedzīga nodarījuma gadījumā saskaņā ar šīs Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Iesaistītajām Dalībvalstīm savstarpēji jāsadarbojas, it īpaši procesuālos un pierādījumu iesniegšanas jautājumos, lai nodrošinātu šādas kriminālvajāšanas efektivitāti.

12. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, drīkst izdot vai citādi nosūtīt kādu savu iedzīvotāju vienīgi ar nosacījumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo Dalībvalsti, lai izciestu sodu, kas tai piespriests tiesā vai procesā, kura dēļ ir tikusi pieprasīta attiecīgās personas izdošana vai nosūtīšana, un ja šī Dalībvalsts un izdošanas pieprasītāja Dalībvalsts savstarpēji piekrīt šim nosacījumam un citiem nosacījumiem, ko tās atzīst par nepieciešamiem, tad tāda nosacīta izdošana vai nosūtīšana ir pietiekama, lai atceltu to pienākumu, kas ir izklāstīts šī panta 11. daļā.

13. Gadījumā, ja izdošanas pieprasījums, kas iesniegts, lai izpildītu sodu kādai personai, tiek noraidīts tāpēc, ka attiecīgā persona ir pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iedzīvotājs, tad pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir — ja to atļauj tās nacionālie normatīvie akti un atbilstoši šo normatīvo aktu prasībām, kā arī saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iesniegumu — izskatīt iespējas izpildīt to sodu vai atlikušo soda daļu, kas piespriests saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

14. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru tiek veiktas tiesvedības procedūras sakarā ar jebkuru no tiem noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šis pants, tiek garantēta taisnīga attieksme visos attiecīgās tiesvedības posmos, ieskaitot iespēju izmantot visas tās tiesības un garantijas, kas ir noteiktas tās Dalībvalsts nacionālajos normatīvajos aktos, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas.

15. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā Konvencijā, nedrīkst tikt interpretēts kā tāds, kas uzliek par pienākumu izraidīt kādu personu, ja pieprasījumu saņēmušai Dalībvalstij ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais pieprasījums ir iesniegts, lai pakļautu kriminālvajāšanai vai sodīšanai kādu personu sakarā ar šīs personas dzimumu, rasi, reliģisko piederību, tautību, etnisko izcelsmi vai politiskajiem uzskatiem, vai arī ka izdošanas pieprasījuma izpildes rezultātā šī persona varētu tikt diskriminēta jebkura augšminētā iemesla dēļ.

16. Dalībvalstis nedrīkst noraidīt izdošanas pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālos aspektus.

17. Pirms izdošanas pieprasījuma noraidīšanas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir, kad tas ir piemēroti, konsultēties ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai dotu tai pietiekamas iespējas izklāstīt savu viedokli un sniegt informāciju, kas attiecas uz tās apgalvojumu.

18. Dalībvalstīm jācenšas noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās izdošanas izpildei vai tās efektivitātes palielināšanai.

45.pants

Notiesāto personu nodošana

Dalībvalstis var izskatīt iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tādu personu, kam ir piespriests cietumsods vai citas brīvības atņemšanas formas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem ir atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, nosūtīšanu uz to teritoriju, lai šīs personas varētu izciest sodu attiecīgās valsts teritorijā.

46.pants

Savstarpējā tiesiskā palīdzība

1. Dalībvalstīm jāsniedz plašākā savstarpējā tiesiskā palīdzība izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesvedībā attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietverti šajā Konvencijā.

2. Savstarpējā tiesiskā palīdzība tiek sniegta maksimālā apjomā, kādā tā iespējama saskaņā ar attiecīgajiem pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts normatīvajiem aktiem, līgumiem, vienošanām attiecībā uz tādu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un tiesvedību, par kuriem juridiskā persona pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī var tikt saukta pie atbildības saskaņā ar šīs Konvencijas 26.pantu.

3. Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kas sniedzama saskaņā ar šo pantu, var tikt pieprasīta jebkurā no sekojošajiem nolūkiem:

(a) lai iegūtu pierādījumus vai liecības no personām;

(b) lai iesniegtu tiesas dokumentus;

(c) lai veiktu kratīšanu un izņemšanu, kā arī iesaldēšanu;

(d) lai veiktu objektu un vietu apskati;

(e) lai sniegtu informāciju, pierādījumu materiālus un ekspertu vērtējumus;

(f) lai iesniegtu dokumentu un ierakstu oriģinālus vai apliecinātas kopijas, ieskaitot valdības, banku, finanšu, korporatīvus vai komerciālus dokumentus;

(g) lai identificētu vai izsekotu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, noziedzīga nodarījuma rīkus vai citus pierādījumu priekšmetus;

(h) lai veicinātu personu brīvprātīgu ierašanos pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī;

(i) lai sniegtu jebkura cita veida palīdzību, kas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem;

(j) lai identificētu, iesaldētu un izsekotu noziedzīgi iegūtus līdzekļus saskaņā ar šīs Konvencijas V nodaļas noteikumiem;

(k) lai atgūtu līdzekļus saskaņā ar šīs Konvencijas V nodaļas noteikumiem.

4. Bez kaitējuma nacionālajiem normatīvajiem aktiem Dalībvalsts kompetentās iestādes var bez iepriekšēja pieprasījuma nodot informāciju, kas attiecas uz krimināli procesuāliem jautājumiem, citas Konvencijas Dalībvalsts kompetentai iestādei, ja tās uzskata, ka šāda informācija varētu palīdzēt šai iestādei veikt vai sekmīgi pabeigt izmeklēšanu un tiesvedību vai varētu rezultātā veidot pieprasījumu, kuru Dalībvalsts sastāda saskaņā ar šo Konvenciju.

5. Informācijas nodošana saskaņā ar šī panta 4.daļu notiek bez kaitējuma izmeklēšanai vai kriminālajam procesam kompetento iestāžu valstī, kas sniedz informāciju. Kompetentajām iestādēm, kas saņem informāciju, jāievēro prasība, ka minētā informācija tiek saglabāta kā konfidenciāla, tajā skaitā uz laiku, vai ar ierobežojumiem tās lietošanā. Tomēr tas nekavē Dalībvalsti, kas saņem informāciju, atklāt savas tiesvedības laikā informāciju, kas pierāda apsūdzētas personas nevainīgumu. Šajā gadījumā Dalībvalstij pirms informācijas izpaušanas jāpaziņo par to informāciju sniegušajai Dalībvalstij un, ja tas tiek prasīts, jākonsultējas ar informāciju sniegušo Dalībvalsti. Ja izņēmuma gadījumā paziņot iepriekš nav iespējams, informāciju saņēmušajai Dalībvalstij nekavējoties jāinformē informāciju sniegušo Dalībvalsti par informācijas izpaušanu.

6. Šī panta noteikumi neietekmē saistības saskaņā ar jebkādu vienošanos, divpusēju vai daudzpusēju, kas pilnībā vai daļēji nosaka vai noteiks savstarpējo tiesisko palīdzību.

7. Šī panta 9.—29.daļas attiecas uz pieprasījumiem, kas tiek iesniegti saskaņā ar šo pantu, ja attiecīgajām Dalībvalstīm nav saistoša līguma par savstarpējo tiesisko palīdzību. Ja Dalībvalstis saista tāds līgums, piemērojami attiecīgā līguma noteikumi, ja vien Dalībvalstis nevienojas piemērot šī panta 9.—29.daļas un nevis attiecīgā līguma noteikumus. Dalībvalstīm tiek stingri ieteikts piemērot minētos šo daļu noteikumus, ja tie veicina sadarbību.

8. Dalībvalstis nedrīkst atteikties sniegt savstarpēju tiesisku palīdzību saskaņā ar šo pantu, atsaucoties uz banku informācijas konfidencialitāti.

9. (a) Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, atbildot uz pieprasījumu sniegt palīdzību saskaņā ar šo pantu, ja attiecīgais nodarījums netiek abpusēji atzīts par noziedzīgu nodarījumu, ņem vērā šīs Konvencijas mērķus, kā tie definēti 1.pantā;

(b) Dalībvalsts var atteikt sniegt palīdzību saskaņā ar šo pantu, atsaucoties uz to, ka attiecīgais nodarījums netiek abpusēji atzīts par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij, gadījumos, kad tas atbilst tās tiesiskās sistēmas pamatprincipiem, jāsniedz palīdzību, ja tā nav saistīta ar piespiedu rīcību. Šāda palīdzība var tikt noraidīta, ja pieprasījums ietver de minimis rakstura jautājumus vai jautājumus, kuros prasītā sadarbība vai palīdzība ir iespējama saskaņā ar citiem šīs Konvencijas noteikumiem;

(c) Katra Dalībvalsts var izvērtēt tādu līdzekļu pieņemšanu, kādi var būt nepieciešami, lai varētu sniegt palīdzību lielākā apmērā saskaņā ar šo pantu gadījumos, ja nodarījums netiek abpusēji atzīts par noziedzīgu nodarījumu.

10. Persona, kas atrodas apcietinājumā vai izcieš brīvības atņemšanas sodu kādas Dalībvalsts teritorijā un kuras klātbūtne tiek pieprasīta citā Dalībvalstī, lai veiktu identifikāciju, sniegtu liecības vai citādu palīdzētu pierādījumu iegūšanai sakarā ar izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību saistībā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, var tikt nosūtīta, ievērojot šādus nosacījumus:

(a) šī persona brīvprātīgi sniedz apzinātu piekrišanu;

(b) abu Dalībvalstu kompetentās iestādes vienojas, ņemot vērā tādus nosacījumus, kurus šīs Dalībvalstis uzskata par piemērotiem.

11. Attiecībā uz šī panta 10.daļas mērķiem:

(a) Dalībvalstij, uz kuru persona tiek nosūtīta, ir tiesības un pienākums turēt nosūtīto personu apcietinājumā, ja vien Dalībvalsts, no kuras persona tika nosūtīta, nepieprasa vai neatļauj rīkoties savādāk;

(b) Dalībvalstij, uz kuru persona tiek nosūtīta, nekavējoties jāizpilda savs pienākums nodot šo personu atpakaļ apcietinājumā Dalībvalstij, no kuras tā tiek nosūtīta, saskaņā ar iepriekš savstarpēji saskaņoto vienošanos vai arī citā veidā kā vienojušās abu Dalībvalstu kompetentās iestādes;

(c) Dalībvalsts, uz kuru persona tiek nosūtīta, nedrīkst prasīt Dalībvalstij, no kuras persona tiek nosūtīta, lai tā uzsāktu izdošanas procedūru personas atgriešanai;

(d) laiks, ko nosūtītā persona pavada tās Dalībvalsts apcietinājumā, uz kuru tā ir nosūtīta, tiek pieskaitīts soda izciešanas laikam tajā valstī, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta.

12. Ja vien Dalībvalsts, no kuras persona tiek nosūtīta saskaņā ar šī panta 10. un 11.daļu, tam nepiekrīt, šī persona neatkarīgi no tās nacionalitātes nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, apcietināšanai, sodam vai jebkādam citam savas personīgās brīvības ierobežojumam tās valsts teritorijā, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, attiecībā uz darbībām, bezdarbību vai sodiem, kas notikuši vai noteikti pirms šī persona ir atstājusi tās valsts teritoriju, no kuras tā tiek nosūtīta.

13. Katrai Dalībvalstij jānozīmē centrālā iestāde, kurai ir tiesības un pienākums saņemt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumus un tos izpildīt vai arī nodot izpildei kompetentām iestādēm. Ja kādai Dalībvalstij ir kāds speciāls reģions vai teritorija ar atsevišķu savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmu, tad tā var nozīmēt atsevišķu centrālo iestādi, kas pilda šīs pašas funkcijas attiecībā uz šo konkrēto reģionu vai teritoriju. Centrālajām iestādēm jānodrošina saņemto pieprasījumu ātra un pienācīga izpilde vai nodošana izpildei. Ja centrālā iestāde nodod pieprasījumu kompetentai iestādei izpildei, tad tās pienākums ir veicināt, lai attiecīgā kompetentā iestāde ātri un pienācīgi izpildītu šo pieprasījumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalstij jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs par šim nolūkam nozīmēto centrālo iestādi. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumi un visa ar tiem saistītā saziņa tiek nodota Dalībvalstu nozīmētajām centrālajām iestādēm. Šī prasība neierobežo Dalībvalsts tiesības pieprasīt, lai šie pieprasījumi un saziņa tiktu adresēti tai caur diplomātiskajiem kanāliem un, steidzamos apstākļos — ja Dalībvalstis tam piekrīt un ja iespējams — caur Starptautisko Kriminālpolicijas Organizāciju.

14. Pieprasījumiem ir jābūt rakstveidā vai, kad tas iespējams ar jebkādiem līdzekļiem, kas veido rakstveida ierakstu, pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij pieņemamā valodā un tādā veidā, lai šī Dalībvalsts varētu pārbaudīt pieprasījuma autentiskumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalstij jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs par to valodu vai valodām, kas katrai Dalībvalstij ir pieņemamas. Steidzamības apstākļos un, ja Dalībvalsts tam piekrīt, pieprasījumi var tikt izteikti mutiski, bet tie nekavējoties ir jāapstiprina rakstiskā veidā.

15. Pieprasījumā par savstarpējo tiesisko palīdzību ir jānorāda:

(a) tās iestādes identitāte, kas iesniedz pieprasījumu;

(b) tās izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības saturs un raksturs, uz kuru pieprasījums attiecas, un tās iestādes nosaukums un funkcijas, kas veic šo izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību;

(c) attiecīgo faktu apkopojums, izņemot pieprasījumus, kas izdarīti tiesas dokumentu iesniegšanas nolūkos;

(d) pieprasītās palīdzības apraksts un ziņas par konkrēto procedūru, kuru pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts vēlas ievērot palīdzības sniegšanas procesā;

(e) kad iespējams — jebkuras iesaistītās personas vārds, atrašanās vieta un nacionalitāte; un

(f) mērķis, kāpēc ir pieprasīti pierādījumi, informācija vai rīcība.

16. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var pieprasīt papildus informāciju, ja tāda ir nepieciešama pieprasījuma izpildei saskaņā ar tās nacionālo normatīvo aktu nosacījumiem vai arī ja tā var veicināt pieprasījuma izpildīšanu.

17. Pieprasījums jāizpilda saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem un tādā mērā, kādā tas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem, un kad tas iespējams — atbilstoši tām procedūrām, kas norādītas pieprasījumā.

18. Ja persona atrodas kādas Dalībvalsts teritorijā un šo personu ir nepieciešams uzklausīt kā liecinieku vai kā ekspertu citas Dalībvalsts tiesu iestādēs, tad, ja tas ir iespējams un nav pretrunā ar nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, pirmā Dalībvalsts var pēc otras valsts lūguma atļaut rīkot šo uzklausīšanu video konferences veidā, ja attiecīgajai personai nav iespējams vai nav vēlams personīgi ierasties pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis var vienoties par to, ka šo uzklausīšanu veic pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts tiesu iestādes pārstāvis un ka tajā piedalās pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesu iestādes pārstāvis.

19. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts bez pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iepriekšējās piekrišanas nedrīkst nodot vai izmantot pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts sniegto informāciju vai pierādījumus tādām izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības vajadzībām, kas nav bijušas norādītas palīdzības pieprasījumā. Nekas no tā, kas noteikts šajā daļā, nevar kavēt pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti izpaust savos procesos tādu informāciju, kas pierāda apsūdzētas personas nevainīgumu. Šajā gadījumā pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij jāinformē pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts pirms informācijas izpaušanas un, ja tas tiek prasīts, jākonsultējas ar pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti. Ja izņēmuma gadījumā iepriekšēja informēšana nav iespējama, tad pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts pienākums ir informēt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti par informācijas izpaušanu bez kavēšanās.

20. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts var prasīt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti neizpaust pieprasījuma faktu un pieprasījuma saturu, izņemot tādā mērā, kādā tas nepieciešams, lai pieprasījumu varētu izpildīt. Ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts nevar ievērot konfidencialitāti, tai par to ir nekavējoties jāinformē pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

21. Savstarpēju tiesisku palīdzību var noraidīt:

(a) ja pieprasījums nav izteikts saskaņā ar šī panta noteikumiem;

(b) ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts uzskata, ka pieprasījuma izpildīšana var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses;

(c) ja pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iestādēm tās nacionālie normatīvie akti aizliegtu izpildīt pieprasītās darbības attiecībā uz jebkādu līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, ja tas būtu pakļauts izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai saskaņā ar šīs valsts jurisdikciju;

(d) ja savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšana saskaņā ar saņemto pieprasījumu būtu pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesību sistēmu.

22. Dalībvalsts nedrīkst noraidīt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālus aspektus.

23. Jebkurš atteikums sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību ir jāpamato.

24. Pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij jāizpilda savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījums, cik ātri vien iespējams, un pēc iespējas jāņem vērā jebkādi termiņi, ko ir ierosinājusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kuriem ir norādīti iemesli, ieteicams — pieprasījumā. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts var izteikt saprātīgus lūgumus, lai pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts sniegtu informāciju par pieprasījuma izpildē veikto pasākumu statusu un panākumiem. Pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij jāatbild uz saprātīgiem pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumiem ziņot par pieprasījuma statusu un izpildes gaitu. Pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij nekavējoties jāinformē pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti, kad pieprasītā palīdzība vairs nav nepieciešama.

25. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atlikt savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanu, ja tā traucē veikt kādu notiekošu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību.

26. Pirms pieprasījuma noraidīšanas saskaņā ar šī panta 21.daļu vai pirms tā izpildīšanas atlikšanas saskaņā ar šī panta 25.daļu pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij jākonsultējas ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai izlemtu, vai šo palīdzību ir iespējams sniegt saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts pieņem palīdzību saskaņā ar šiem noteikumiem, tad tai ir jāievēro šie noteikumi.

27. Neierobežojot šī panta 12.daļas piemērošanu, liecinieks, eksperts vai cita persona, kas pēc pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūguma piekrīt sniegt liecības kādā procesā vai arī palīdzēt izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesvedībā pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā, nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, apcietināšanai, sodīšanai vai jebkādiem citiem savas personīgās brīvības ierobežojumiem šajā teritorijā sakarā ar jebkādām darbībām, bezdarbību vai spriedumiem, kas notikuši vai kas pieņemti pirms šī persona atstāj pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritoriju. Šīs garantijas darbība izbeidzas, kad lieciniekam, ekspertam vai citai personai ir bijusi iespēja atstāt valsti piecpadsmit dienu ilgā laika periodā vai citā termiņā, kas savstarpēji saskaņots starp Dalībvalstīm, pēc tam, kad šī persona ir bijusi oficiāli informēta par to, ka tās klātbūtne tieslietu institūcijām vairs nav nepieciešama, tomēr tā ir brīvprātīgi palikusi pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā vai arī ir tajā brīvprātīgi atgriezusies pēc tam, kad ir to atstājusi.

28. Parastās pieprasījuma izpildes izmaksas sedz pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, ja vien nav citādas vienošanās starp attiecīgajām Dalībvalstīm. Ja ir nepieciešamas ievērojamas vai ārkārtējas izmaksas pieprasījuma izpildīšanai, tad Dalībvalstīm savstarpēji jākonsultējas, lai noteiktu tos noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem attiecīgais pieprasījums tiks izpildīts, kā arī par to, kādā veidā tiks segti izdevumi.

29. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts:

(a) iesniedz pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir publiski pieejami;

(b) var pēc saviem ieskatiem iesniegt pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij pilnībā vai daļēji un saskaņā ar tādiem noteikumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem nav publiski pieejami.

30. Dalībvalstīm pēc nepieciešamības jāizskata iespēja slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, kas būtu domāti šī panta mērķu sasniegšanai, nodrošinātu tā praktisku izmantojamību vai veicinātu to izpildi.

47.pants

Kriminālās tiesvedības tālāknodošana

Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja nodot no vienas otrai noziedzīga nodarījuma, kas par tādu atzīts saskaņā ar šo Konvenciju, tiesvedību tālākai izmeklēšanai gadījumos, kad šāda tālāknodošana ir izvērtēta kā atbilstīga tiesu administrācijas interesēm, sevišķi, kad iesaistītas vairākas jurisdikcijas ar nolūku koncentrēt kriminālvajāšanu.

48.pants

Sadarbība tiesībaizsardzības jomā

1. Dalībvalstīm savstarpēji cieši jāsadarbojas, atbilstoši savām nacionālajām tiesību un administratīvajām sistēmām, lai palielinātu tiesībaizsardzības darbību efektivitāti cīņā pret šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tai skaitā, katrai Dalībvalstij jāveic efektīvi pasākumi:

(a) lai uzlabotu un, kad nepieciešams, izveidotu saziņas kanālus starp savām kompetentajām iestādēm, pārvaldēm un dienestiem, veicinot drošu un ātru informācijas apmaiņu attiecībā uz visiem šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu aspektiem, ieskaitot — ja attiecīgās Dalībvalsts to uzskata par nepieciešamu — informāciju par saistību ar citiem noziedzīgās darbības veidiem;

(b) lai sadarbotos ar citām Dalībvalstīm, veicot ziņu saņemšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, attiecībā uz:

(i) to personu, kas tiek turētas aizdomās par dalību (līdzdalību) šādos noziedzīgos nodarījumos, identitāti, atrašanās vietu un darbībām, kā arī par citu saistītu personu atrašanās vietu;

(ii) to noziedzīgi iegūto līdzekļu vai īpašuma kustību, kas iegūti, izdarot šādus noziedzīgus nodarījumus;

(iii) tā īpašuma, iekārtu vai citu līdzekļu kustību, kas tiek izmantoti vai ko paredzēts izmantot šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā;

(c) lai nodrošinātu, kur tas ir piemēroti, nepieciešamās lietas vai vielu daudzumus analīžu vai izmeklēšanas vajadzībām;

(d) lai veiktu informācijas apmaiņu ar citām Dalībvalstīm, kad tas ir piemēroti, par konkrētiem līdzekļiem un metodēm, ko izmanto, lai izdarītu noziedzīgus nodarījumus, kas atrunāti šajā Konvencijā, ieskaitot viltotu personību apliecinošu dokumentu izmantošanu, viltotu, izmainītu vai nepareizu dokumentu izmantošanu un par citiem darbības slēpšanas līdzekļiem;

(e) lai veicinātu efektīvu sadarbību starp savām kompetentajām iestādēm, pārvaldēm un dienestiem un lai veiktu personāla un citu ekspertu apmaiņu, ieskaitot sakaru virsnieku izvietošanu saskaņā ar savstarpējiem līgumiem vai vienošanām starp ieinteresētajām Dalībvalstīm;

(f) lai apmainītos ar informāciju un koordinētu administratīvos un citus pasākumus, kas tiek veikti, lai savlaicīgi identificētu šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus.

2. Lai īstenotu šo Konvenciju, Dalībvalstīm jāizskata iespēja slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tiešu sadarbību starp savām tiesībaizsardzības iestādēm un — gadījumos, kad tādi līgumi vai vienošanās jau pastāv — jāizskata iespēja tos papildināt. Ja tādu līgumu vai vienošanos starp attiecīgajām Dalībvalstīm nav, tad valstis var uzskatīt šo Konvenciju par pamatu savstarpējai sadarbībai tiesībsargāšanas jomā attiecībā uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kad tas ir piemēroti, Dalībvalstīm pilnībā jāizmanto līgumi un vienošanās, ieskaitot starptautiskās vai reģionālās organizācijas, lai uzlabotu sadarbību starp savām tiesībaizsardzības institūcijām.

3. Dalībvalstīm jācenšas sadarboties savu iespēju robežās, lai cīnītos pret šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri tiek izdarīti, izmantojot modernās tehnoloģijas.

49.pants

Kopīgā izmeklēšana

Dalībvalstīm jāizskata iespēja slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, saskaņā ar kuriem — attiecībā uz jautājumiem, kas tiek izmeklēti, kas attiecas uz kriminālvajāšanu vai kuros notiek tiesvedība vienā vai vairākās valstīs — attiecīgās kompetentās iestādes var izveidot kopīgas izmeklēšanas struktūras. Ja tādu līgumu vai vienošanos nav, tad kopīga izmeklēšana var tikt veikta saskaņā ar vienošanos katrā atsevišķā gadījumā. Iesaistītajām Dalībvalstīm ir jānodrošina, lai pilnībā tiktu ievērota tās Dalībvalsts suverenitāte, kuras teritorijā tiek veikta izmeklēšana.

50.pants

Īpašas izmeklēšanas metodes

1. Lai efektīvi apkarotu korupciju, katrai Dalībvalstij tādā apmērā, kādā to pieļauj tās nacionālās tiesiskās sistēmas pamatprincipi un saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, savu iespēju robežās jāveic nepieciešamie pasākumi, lai ļautu savām kompetentajām iestādēm atbilstošā veidā izmantot kontrolētās piegādes un, kad tas ir piemēroti, citas speciālās izmeklēšanas metodes, piemēram, elektroniskās vai citas novērošanas formas, kā arī operatīvus pasākumus tās teritorijā, kā arī lai varētu izmantot tiesā tos pierādījumus, kas iegūti ar tādu metožu palīdzību.

2. Lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus, kas atrunāti šajā Konvencijā, Dalībvalstis tiek aicinātas noslēgt, kad tas nepieciešams, atbilstošus divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu savstarpējai sadarbībai starptautiskā līmenī. Šiem līgumiem vai vienošanām jābūt noslēgtām un īstenotām atbilstoši valstu suverēnās līdztiesības principam un jātiek pildītiem atbilstoši minēto līgumu vai vienošanos noteikumiem.

3. Ja nav tāda līguma vai vienošanās, kāds aprakstīts šī panta 2.daļā, tad lēmumi par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu starptautiskā līmenī tiek pieņemti katrā atsevišķā gadījumā un, tos pieņemot, ja nepieciešams, var ņemt vērā finansiālas vienošanās un vienošanās par jurisdikciju starp iesaistītajām Dalībvalstīm.

4. Lēmumi par kontrolētās piegādes izmantošanu starptautiskā līmenī var ar ieinteresēto Dalībvalstu piekrišanu ietvert tādas metodes kā pārtveršana un atļaušana precēm turpināt ceļu nemainītā veidā vai arī šo preču izņemšana vai nomaiņa pilnībā vai daļēji.

V nodaļa

Līdzekļu atgūšana

51.pants

Vispārēji noteikumi

Līdzekļu atgūšana saskaņā ar šo nodaļu ir šīs Konvencijas pamata princips, un Konvencijas Dalībvalstīm savstarpēji jāsniedz plašākās sadarbības iespējas un palīdzība minētajā nolūkā.

52.pants

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārskaitījumu novēršana un atklāšana

1. Bez kaitējuma šīs Konvencijas 14.pantam katrai Konvencijas dalībvalstij jāveic tādi pasākumi, kas var būt nepieciešami, saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai pieprasītu finanšu institūcijām, kas atrodas tās jurisdikcijā, pārbaudīt klientu identitāti, veikt saprātīgus pasākumus, lai noteiktu līdzekļu, kas noguldīti kontos lielā vērtībā, saņēmēju identitāti, un veiktu paaugstinātu to kontu kontroli, kuru noguldījumus pieprasa vai kas atvērti uz personu, kurām ir vai ir bijušas uzticētas būtiskas publiskās varas funkcijas, vai ir uz viņu ģimenes locekļu un tuvu kolēģu vārda. Šādai paaugstinātai kontrolei jātiek saprātīgi noteiktai, lai atklātu aizdomīgus darījumus nolūkā ziņot par tiem kompetentām iestādēm, un tai nevajadzētu tikt saprastai kā neuzticība vai aizliegums finanšu institūcijām veikt uzņēmējdarbību ar likumīgu klientu.

2. Lai veicinātu sadarbību pasākumu ieviešanā, kas ietverti šī panta 1.punktā, katrai Konvencijas Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem un sekojot reģionālu, starpreģionālu un daudzpusēju organizāciju iniciatīvām cīņā pret naudas atmazgāšanu:

(a) jāizdod rekomendējoši norādījumi attiecībā uz to juridisku vai fizisku personu tipiem, kuru kontiem finanšu institūcijām tās jurisdikcijā ir piemērojama paaugstināta kontrole, kontu tipiem un transakcijām, kam jāpievērš īpaša uzmanība, un atbilstīgiem kontu atvēršanas, uzturēšanas un ierakstu saglabāšanas līdzekļiem, lai sekotu šiem kontiem; un

(b) kur tas ir piemēroti, finanšu institūcijas viņu kompetences ietvaros pēc citas Dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas jābrīdina par konkrētu fizisku vai juridisku personu identitāti, kuru kontiem šīm institūcijām ir jāpievērš paaugstināta uzmanība, papildus tiem, kurus finanšu institūcijas var identificēt citādi.

3. Šī panta 2.(a) punkta kontekstā katrai Konvencijas Dalībvalstij jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu to, ka finanšu institūcijas noteiktu laika periodu saglabā atbilstīgus ierakstus par kontiem un transakcijām, kas saistīti ar šī panta 1.punktā minētajām personām, kam vajadzētu, kā minimums, ietvert informāciju par klienta identitāti, kā arī, ciktāl tas iespējams, par ieguvuma saņēmēju.

4. Nolūkā novērst un atklāt noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārskaitījumus, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, katrai Konvencijas Dalībvalstij jāievieš atbilstīgi un efektīvi līdzekļi, lai ar tās reglamentējošo un uzraudzības organizāciju palīdzību novērstu banku dibināšanu, kuras nepastāv fiziski un kas nav pievienotas kādai regulētai finanšu grupai. Turklāt Dalībvalstis var izvērtēt prasību savām finanšu institūcijām noraidīt vai pārtraukt banku darījumu attiecības ar šādām institūcijām un izsargāties no attiecību veidošanas ar ārvalstu finanšu institūcijām, kas ļauj savus kontus izmantot bankām, kuras nepastāv fiziski un kas nav pievienotas kādai regulētai finanšu grupai.

5. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāizvērtē efektīvu attiecīgo valsts amatpersonu finanšu atklāšanas sistēmu izveidošana un jānodrošina piemērotas sankcijas par to neievērošanu. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē arī iespēja pieņemt tādus līdzekļus, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu kompetentām iestādēm sniegt informāciju citu Dalībvalstu kompetentām iestādēm, kad nepieciešams izmeklēt, pieprasīt vai atgūt līdzekļus, kas iegūti šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu rezultātā.

6. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē tādu pasākumu ieviešana, kādi var būt nepieciešami, saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai pieprasītu attiecīgām valsts amatpersonām, kurām ir līdzdalība vai paraksta vai citas tiesības finanšu kontā ārvalstī, ziņot par šādām attiecībām attiecīgām iestādēm un saglabāt attiecīgus ierakstus, kas saistīti ar šādiem kontiem. Šādiem pasākumiem jānodrošina arī piemērotas sankcijas noteikumu neievērošanas gadījumā.

53.pants

Līdzekļi tiešai īpašuma atgūšanai

Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem:

(a) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai ļautu citai Dalībvalstij ierosināt civillietu tās tiesā, ar nolūku noteikt īpašumtiesības uz īpašumu, kas iegūts šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu rezultātā;

(b) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai ļautu tās tiesām dot rīkojumu tiem, kas izdarījuši šajā Konvencijā noteiktos noziedzīgus nodarījumus, maksāt kompensāciju vai segt zaudējumus citai Dalībvalstij, kas cietusi zaudējumu šādos noziegumos; un

(c) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai ļautu tās tiesām vai kompetentām iestādēm, lemjot par konfiskāciju, atzīt citas Dalībvalsts likumīgā īpašnieka prasību īpašumam, kas iegūts šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu rezultātā.

54.pants

Īpašuma atgūšanas mehānismi, konfiskācijā izmantojot starptautisku sadarbību

1. Katrai Dalībvalstij, lai nodrošinātu savstarpēju tiesisku palīdzību saskaņā ar šīs Konvencijas 55.pantu attiecībā uz īpašumu, kas iegūts vai iesaistīts šajā Konvencijā noteikta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem:

(a) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu tās kompetentajām iestādēm izpildīt rīkojumu par konfiskāciju, ko izdevusi citas Dalībvalsts tiesa;

(b) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu tās kompetentajām iestādēm to jurisdikcijas ietvaros dot rīkojumu par tāda ārvalstu izcelsmes īpašuma konfiskāciju, kas saistīts ar tiesvedību par "naudas atmazgāšanas" noziedzīgu nodarījumu vai citu noziedzīgu nodarījumu, kāds varētu būt tās jurisdikcijā vai, izmantojot citas procedūras, kas atļautas saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem; un

(c) jāizvērtē tādu līdzekļu pieņemšana, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu šāda īpašuma konfiskāciju bez kriminālsoda, kad pret aizdomās turēto nav iespējams ierosināt lietu tā nāves, bēgšanas vai prombūtnes dēļ vai citos atbilstīgos gadījumos.

2. Katrai Dalībvalstij, lai nodrošinātu savstarpēju tiesisku sadarbību pēc pieprasījuma, kas izvirzīts saskaņā ar šīs Konvencijas 55.panta 2.punktu, saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem:

(a) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu tās kompetentajām iestādēm iesaldēt vai atsavināt īpašumu ar iesaldēšanas vai atsavināšanas rīkojumu, ko izdevusi prasījumu iesniegušās Dalībvalsts tiesa vai kompetenta iestāde, un kas prasījumu saņēmušajai Dalībvalstij sniedz pietiekamu pamatu uzskatīt, ka ir pietiekoši iemesli šādai rīcībai un ka īpašums vēlāk būs pakļauts konfiskācijas rīkojumam šī panta 1.(a) punkta nolūkā;

(b) jāveic tādi pasākumi, kādi var būt nepieciešami, lai atļautu tās kompetentajām iestādēm iesaldēt vai atsavināt īpašumu pēc pieprasījuma, ko veikusi prasījumu iesniegušās Dalībvalsts tiesa vai kompetenta iestāde, un kas prasījumu saņēmušajai Dalībvalstij sniedz pietiekamu pamatu uzskatīt, ka ir pietiekoši iemesli šādai rīcībai un ka īpašums vēlāk būs pakļauts konfiskācijas rīkojumam šī panta 1.(a) punkta nolūkā; un

(c) jāizvērtē papildus līdzekļu pieņemšana, kas ļautu tās kompetentām iestādēm saglabāt īpašumu konfiskācijai uz ārvalstu aresta vai apsūdzības pamata, kas saistīts ar šāda īpašuma iegūšanu.

55.pants

Starptautiska sadarbība konfiskācijas nolūkā

1. Dalībvalstij, kas saņēmusi pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 31.panta 1.daļā un kas atrodas tās teritorijā, pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar tās nacionālo tiesību sistēmu:

(a) jāiesniedz šis pieprasījums savām kompetentajām institūcijām, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un, ja tāds rīkojums tiek dots, jānodrošina tā īstenošana; vai arī

(b) ar mērķi īstenot to līdz pieprasītajai pakāpei, jāiesniedz savām kompetentajām institūcijām konfiskācijas rīkojums, ko izdevusi tiesa pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs Konvencijas 31.panta 1.daļu un 54.panta 1.daļas (a) punktu — tādā mērā, kādā minētais rīkojums attiecas uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, īpašumu, iekārtām un citiem līdzekļiem, kas minēti 31.panta 1.daļā un atrodas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritorijā.

2. Saņemot pieprasījumu no citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij jāveic pasākumi, lai identificētu, atrastu un uzliktu arestu vai izņemtu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 31.panta 1.daļā, lai tos pēc tam varētu konfiscēt vai nu saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts rīkojumu, vai arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts rīkojumu pēc pieprasījuma saskaņā ar šī panta 1.daļu.

3. Šīs Konvencijas 46.panta noteikumi ir ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojami šim pantam. Saskaņā ar šo pantu iesniegtajos pieprasījumos papildus 46.panta 15.daļā norādītajai informācijai jāietver:

(a) ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1.daļas (a) punktu — konfiscējamā īpašuma apraksts, tajā skaitā, ciktāl tas iespējams, tā iespējamā atrašanās vieta un, kur atbilstoši, noteiktā īpašuma vērtība, kā arī to faktu izklāsts, uz kuriem balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kas ir pietiekami, lai dotu iespēju pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij panākt rīkojumu saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem;

(b) ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1.daļas (b) punktu — juridiski pieņemama tā konfiskācijas rīkojuma kopija, uz kuru ir balstīts iesniegtais pieprasījums un ko izdevusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, faktu izklāsts un informācija par to, kādā mērā tiek pieprasīta rīkojuma izpilde, prasījumu iesniegušās Dalībvalsts paskaidrojums par to, kādus pasākumus šī Dalībvalsts ir veikusi, lai sniegtu atbilstošu paziņojumu godprātīgām trešajām pusēm un lai nodrošinātu atbilstīgu procesu, kā arī paziņojums, ka konfiskācijas rīkojums ir galīgs;

(c) ja pieprasījums attiecas uz šī panta 2.daļu — to faktu izklāsts, uz kuriem balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, un pieprasītās rīcības apraksts, un, kur pieejama, juridiski pieņemama rīkojuma kopija, kas pamato pieprasījumu.

4. Tos lēmumus vai darbības, kas minēti šī panta 1. un 2.daļā, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts pieņem vai veic saskaņā ar un ievērojot savu nacionālo normatīvo aktu nosacījumus un procesuālo kārtību vai arī saskaņā ar jebkādu divpusēju vai daudzpusēju līgumu vai vienošanos, kas ir šai Dalībvalstij saistoša attiecībā uz pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

5. Katrai Dalībvalstij jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to savu likumu un citu normatīvo aktu eksemplārus, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos likumos vai citos normatīvajos aktos vai arī to aprakstu.

6. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts izvēlas šī panta 1. un 2.daļā minētos pasākumus pildīt tikai saskaņā ar attiecīgu starptautisku līgumu, tad šai Dalībvalstij jāatzīst šī Konvenciju par nepieciešamu un pietiekamu starptautisku līgumu.

7. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties no sadarbības saskaņā ar šo pantu vai atcelt pagaidu pasākumus, ja šī Dalībvalsts nesaņem pietiekamus un savlaicīgi sniegtus pierādījumus vai arī, ja īpašums ir de minimis vērtībā.

8. Pirms atcelt jebkuru pagaidu pasākumu, kas ticis pieņemts saskaņā ar šo pantu, pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij, kad vien iespējams, jādod pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij iespēja izskaidrot tos iemeslus, kas ļautu turpināt uzsākto pasākumu.

9. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

56.pants

Īpaša sadarbība

Bez kaitējuma saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem katrai Dalībvalstij jātiecas piemērot tādi līdzekļi, kas tai ļautu bez kaitējuma savai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai sniegt informāciju citai Dalībvalstij par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, kas par tādiem noteikti saskaņā ar šo Konvenciju, gadījumā, ja nepastāv iepriekšējs pieprasījums, kad šī Dalībvalsts uzskata, ka šādas informācijas atklāšana varētu palīdzēt tās saņēmējai Dalībvalstij uzsākt vai veikt izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību, vai kas varētu veicināt šīs Dalībvalsts pieprasījuma iesniegšanu saskaņā ar šo Konvencijas nodaļu.

57.pants

Līdzekļu atgriešana un nodošana

1. Īpašumu, ko Dalībvalsts ir konfiscējusi saskaņā ar šīs Konvencijas 31. vai 55.pantu, jānodod, tai skaitā atgriežot tos to sākotnējiem likumīgiem īpašniekiem saskaņā ar šī panta 3.punktu, atbilstīgi šīs Konvencijas noteikumiem un saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

2. Katrai Dalībvalstij jāpieņem tādi likumdošanas vai citi līdzekļi saskaņā ar nacionālo normatīvo aktu pamatprincipiem, kādi var būt nepieciešami, lai ļautu tās kompetentām iestādēm atgriezt konfiscēto īpašumu, rīkojoties pēc citas Dalībvalsts pieprasījuma saskaņā ar šo Konvenciju, ņemot vērā godprātīgu trešo pušu tiesības.

3. Saskaņā ar šīs Konvencijas 46. un 55.pantu un šī panta 1. un 2.punktu pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij:

(a) valsts līdzekļu izšķērdēšanas gadījumā vai izšķērdētu valsts līdzekļu atmazgāšanas gadījumā, kā noteikts šīs Konvencijas 17. un 23.pantā, konfiscētais īpašums jāatgriež pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī, ja konfiskācija ir veikta saskaņā ar 55.pantu un, pamatojoties uz pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts galīgo lēmumu — tā ir prasība, no kuras pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties;

(b) gadījumā, ja ir līdzekļi, kas iegūti jebkurā citā šajā Konvencijā atrunātā noziedzīgā nodarījumā un, ja konfiskācija bijusi veikta saskaņā ar šīs Konvencijas 55.pantu un, pamatojoties uz galīgu spriedumu pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī — prasība, no kuras pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties —, tad pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij jāatgriež konfiscētais īpašums pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij. Īpašums jāatgriež tādā gadījumā, ja pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts spēj pietiekoši pierādīt iepriekš esošas īpašumtiesības uz šo konfiscēto īpašumu vai arī ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts atzīst, ka zaudējums, kas nodarīts pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij, ir pamats šī konfiscētā īpašuma atgriešanai;

(c) visos citos gadījumos kā prioritāte jāizvērtē iespēja atgriezt konfiscēto īpašumu pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij, atgriežot šo īpašumu tās sākotnējiem likumīgiem īpašniekiem vai kompensējot noziegumā cietušos.

4. Kur tas ir piemēroti, ja vien Dalībvalstis nelemj citādi, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var ieturēt samērīgus izdevumus, kādi radušies izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesvedībā, beidzoties ar konfiscētā īpašuma atgriešanu vai nodošanu saskaņā ar šo pantu.

5. Kur tas ir piemēroti, Dalībvalstis var īpaši izvērtēt iespēju slēgt līgumus vai savstarpēji pieņemamas vienošanās saistībā ar konkrētu situāciju galīgajai konfiscētā īpašuma nodošanai.

58.pants

Finanšu darījumu izmeklēšanas nodaļa

Dalībvalstīm savstarpēji jāsadarbojas nolūkā novērst un apkarot noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, pārvietošanu, un jāveicina veidi un pasākumi, lai atklātu šādus līdzekļus, un šim nolūkam jāizvērtē iespēja izveidot finanšu darījumu izmeklēšanas nodaļu, kas būtu atbildīga par aizdomīgu finanšu darījumu ziņojumu saņemšanu, analīzi un izplatīšanu kompetentajām iestādēm.

59.pants

Divpusēji un daudzpusēji līgumi un vienošanās

Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, lai veicinātu saskaņā ar šo Konvencijas nodaļu veiktās starptautiskās sadarbības efektivitāti.

VI nodaļa

Tehniskā palīdzība un informācijas apmaiņa

60.pants

Apmācība un tehniskā palīdzība

1. Katrai Dalībvalstij pēc nepieciešamības jānodrošina un jāpilnveido speciālas apmācību programmas saviem darbiniekiem, kas darbojas korupcijas novēršanā un apkarošanā. Šādas apmācību programmas var būt savstarpēji saistītas ar sekojošām jomām:

(a) efektīvi pasākumi, lai novērstu, atklātu, izmeklētu koruptīvus noziedzīgus nodarījumus, kā arī sodītu par tiem, ietverot gan pierādījumu vākšanas, gan izmeklēšanas metožu izmantošanu;

(b) stratēģiskas pretkorupcijas politikas izstrādāšanas un plānošanas iespēju palielināšana;

(c) kompetentu iestāžu apmācība savstarpējās tiesiskās palīdzības prasību sagatavošanā, atbilstoši Konvencijas prasībām;

(d) iestāžu, valsts pakalpojumu vadības, valsts finanšu vadības, tai skaitā valsts pasūtījumu, un privātā sektora novērtējumi un nostiprināšana;

(e) noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārskaitījumu novēršana un apkarošana saskaņā ar šo Konvenciju un šādu līdzekļu atgūšana;

(f) noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, pārskaitījumu atklāšana un iesaldēšana;

(g) noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, kustības un šādu līdzekļu pārskaitīšanai, slēpšanai vai maskēšanai izmantoto metožu uzraudzība;

(h) atbilstīgi un efektīvi tiesiski un administratīvi mehānismi un metodes noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, atgriešanas veicināšanai;

(i) metodes, ko izmanto, lai aizsargātu cietušos un lieciniekus, kas sadarbojas ar tiesas iestādēm; un

(j) apmācība nacionālos un starptautiskos noteikumos un valodu apgūšana.

2. Dalībvalstīm iespēju robežās jāizvērtē iespēja savstarpēji piedāvāt plašu tehniskās palīdzības līdzekļu klāstu, īpaši par labu attīstības valstīm, atbilstoši to izstrādātajiem plāniem un programmām cīņā ar korupciju, tajā skaitā sniedzot materiālu atbalstu un apmācību jomās, kas norādītas šī panta 1.punktā, kā arī apmācību un palīdzību, savstarpēju pieredzes un specializētu zināšanu apmaiņu starp Dalībvalstīm izdošanas un savstarpējas tiesiskas palīdzības jautājumos, kas nostiprinās Dalībvalstu savstarpējo sadarbību šajās jomās.

3. Dalībvalstīm nepieciešamā apmērā jāstiprina centieni maksimāli palielināt darbību un apmācību starptautiskās un reģionālās organizācijās un attiecīgu divpusēju vai daudzpusēju līgumu vai vienošanos ietvaros.

4. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja pēc pieprasījuma sniegt savstarpēju palīdzību, lai veiktu novērtējumu, izpēti un pētījumus par korupcijas veidiem, cēloņiem, sekām un tās radītajiem zaudējumiem attiecīgajās valstīs, nolūkā izveidot stratēģiju un rīcības plānus korupcijas apkarošanai ar kompetentu valsts iestāžu un sabiedrības līdzdalību.

5. Lai veicinātu noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, atgūšanu, Dalībvalstis var sadarboties, norādot cita citai ekspertu vārdus, kas varētu palīdzēt šī mērķa sasniegšanā.

6. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja izmantot subreģionālas, reģionālas un starptautiskas konferences un seminārus, lai veicinātu sadarbību un tehnisku palīdzību, kā arī lai rosinātu diskusiju par kopīgām problēmām, tajā skaitā par attīstības valstu un valstu ar pārejas ekonomiku īpašām problēmām un vajadzībām.

7. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja izveidot brīvprātīgus palīdzības mehānismus nolūkā sniegt finansiālu ieguldījumu attīstības valstu un valstu ar pārejas ekonomiku centieniem piemērot šo Konvenciju, izmantojot tehniskas palīdzības programmas un projektus.

8. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē brīvprātīgu ieguldījumu iespējas Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojā, nolūkā ar šī biroja palīdzību atbalstīt programmas un projektus attīstības valstīs šīs Konvencijas ieviešanai.

61.pants

Informācijas par korupciju apkopošana, apmaiņa un analīze

1. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespējas, konsultējoties ar ekspertiem, analizēt korupcijas tendences tās teritorijā, kā arī apstākļus, kādos korupcijas noziegumi tiek veikti.

2. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja savstarpēji un ar starptautisku un reģionālu organizāciju statistiku izstrādāt un dalīties ar informāciju un analītisku ekspertīzi cīņā ar korupciju nolūkā izstrādāt, ciktāl iespējams, vienotas definīcijas, standartus un metodoloģiju, kā arī dalīties informācijā par optimālāko pieredzi korupcijas novēršanā un apkarošanā.

3. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē iespēja kontrolēt tās politiku un praktiskos pasākumus cīņā ar korupciju un veikt to efektivitātes un izmantojamības novērtējumu.

62.pants

Citi pasākumi: Konvencijas ieviešana, izmantojot ekonomisko attīstību un tehnisko palīdzību

1. Dalībvalstīm jāveic pasākumi optimālākai šīs Konvencijas ieviešanai iespējamā apmērā, izmantojot starptautisku sadarbību, ņemot vērā korupcijas vispārējo negatīvo ietekmi uz sabiedrību, īpaši ilgspējīgā attīstībā.

2. Dalībvalstīm, ciktāl iespējams, jāizvirza konkrēti centieni savstarpējā, kā arī starptautiskā un reģionālā koordinācijā:

(a) lai veicinātu savu sadarbību dažādos līmeņos ar attīstības valstīm nolūkā stiprināt to iespējas korupcijas novēršanā un apkarošanā;

(b) lai veicinātu finansiālu un materiālu palīdzību, atbalstot attīstības valstu centienus korupcijas novēršanā un efektīvā tās apkarošanā, un lai palīdzētu tām sekmīgi ieviest šo Konvenciju;

(c) lai sniegtu tehnisku palīdzību attīstības valstīm un valstīm ar pārejas ekonomiku, lai palīdzētu tām īstenot savas vajadzības šī Konvencijas ieviešanā. Šādā nolūkā Dalībvalstis jācenšas veikt atbilstīgus un regulārus ieguldījumus kontā, kas speciāli paredzēts šim nolūkam Apvienoto Nāciju Organizācijas finansējuma mehānismā. Saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem un šīs Konvencijas noteikumiem Dalībvalstis var izvērtēt arī iespēju ieguldīt šajā kontā procentuāli naudas līdzekļus vai atbilstošus ienākumus no noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai konfiscēta īpašuma vērtības saskaņā ar šīs Konvencijas prasībām;

(d) lai atbalstītu un pārliecinātu citas valstis un atbilstošas finanšu institūcijas pievienoties tām centienos saskaņā ar šo pantu, tai skaitā nodrošinot attīstības valstis ar plašāku apmācību programmu klāstu un modernām iekārtām, palīdzot sasniegt šīs Konvencijas mērķus.

3. Iespēju robežās šie līdzekļi nedrīkst kaitēt esošajām ārvalstu palīdzības saistībām vai citām finanšu sadarbības vienošanās divpusējā, reģionālā vai starptautiskā līmenī.

4. Dalībvalstis var slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par materiālu vai materiāltehnisku palīdzību, ņemot vērā finanšu vienošanos, kas nepieciešama efektīvas starptautiskās sadarbības nodrošināšanai, kā to paredz šī Konvencija, kā arī korupcijas novēršanai, atklāšanai un kontrolei.

VII nodaļa

Ieviešanas mehānismi

63.pants

Konvencijas Dalībvalstu konference

1. Ar šo ir iedibināta Konvencijas Dalībvalstu konference, lai paplašinātu Dalībvalstu iespējas un uzlabotu sadarbību starp tām, lai sasniegtu šajā Konvencijā izvirzītos mērķus, kā arī, lai sekmētu un pārraudzītu tās īstenošanu.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram jāsasauc Dalībvalstu konference ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Pēc tam tiek organizētas Dalībvalstu regulāras sanāksmes saskaņā ar konferencē apstiprinātu procedūru.

3. Dalībvalstu konferencei jāpieņem procedūras noteikumi un nosacījumi, kas definē šajā pantā noteiktos darbības veidus, tajā skaitā noteikumus, kas attiecas uz novērotāju atzīšanu un līdzdalību, kā arī izdevumu samaksu, kas radušies šo darbību veikšanas rezultātā.

4. Dalībvalstu konferencei jāvienojas par darbību, procedūrām un darba metodēm, lai sasniegtu mērķus, kas definēti šī panta 1.punktā, tajā skaitā:

(a) veicinot Dalībvalstu darbību saskaņā ar šīs Konvencijas 60. un 62.pantu un II līdz V nodaļu, tajā skaitā iedrošinot brīvprātīgu ieguldījumu mobilizēšanu;

(b) veicinot informācijas apmaiņu starp Dalībvalstīm par korupcijas modeļiem un tendencēm un par veiksmīgu tās novēršanas un apkarošanas praksi, kā arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu atgūšanu, izmantojot cita starpā attiecīgas informācijas publicēšanu, kas minēta šajā pantā;

(c) sadarbojoties ar atbilstīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām un mehānismiem un nevalstiskām organizācijām;

(d) atbilstoši izmantojot attiecīgu informāciju, ko sagatavojuši citi starptautiski un reģionāli mehānismi korupcijas novēršanai un apkarošanai, lai izvairītos no liekas darba dublēšanas;

(e) periodiski pārskatot šīs Konvencijas ieviešanu Dalībvalstīs;

(f) sniedzot ieteikumus, lai pilnveidotu šo Konvenciju un tās ieviešanu;

(g) ņemot vērā Dalībvalstu tehniskās palīdzības prasības attiecībā uz šīs Konvencijas ieviešanu un rekomendējot jebkuru darbību, ko tā uzskata par nepieciešamu šajā nolūkā.

5. Atbilstoši šī panta 4.punktam Dalībvalstu konferencei jāiegūst visa nepieciešamā informācija par pasākumiem, kādus Dalībvalstis piemērojušas, ieviešot šo Konvenciju, un grūtībām, ar kādām tās sastapušās tās īstenošanas procesā, sniedzot par to informāciju, kā arī izmantojot papildu pārskata mehānismus, kā Dalībvalstu konference to var noteikt.

6. Katrai Dalībvalstij jāsniedz Dalībvalstu konferencei informācija par tās programmām, plāniem un praksi, kā arī par likumdošanas un administratīviem līdzekļiem šīs Konvencijas ieviešanā, kā to noteiks Dalībvalstu konference. Dalībvalstu konferencei jāpārbauda visefektīvākais veids, kā saņemt šo informāciju un rīkoties saskaņā ar to, ietverot informāciju, kas saņemta no Dalībvalstīm un no kompetentām starptautiskām organizācijām. Dalībvalstu konference var arī ņemt vērā ieguldījumus, kas saņemti no attiecīgi apstiprinātām nevalstiskām organizācijām, kas apstiprinātas saskaņā ar Dalībvalstu konferences noteiktām procedūrām.

7. Saskaņā ar šī panta 4. līdz 6.punktu, Dalībvalstu konferencei jāizveido, ja tā to uzskata par nepieciešamu, jebkurš atbilstīgs mehānisms vai organizācija efektīvākai šīs Konvencijas ieviešanai.

64.pants

Sekretariāts

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram jānodrošina Dalībvalstu konference ar nepieciešamajiem sekretariāta pakalpojumiem.

2. Sekretariātam:

(a) jāpalīdz Dalībvalstu konferencei veikt darbību, kas definēta šīs Konvencijas 63.pantā, kā arī noslēgt vienošanās un sniegt nepieciešamos pakalpojumus Dalībvalstu konferences sesijām;

(b) pēc pieprasījuma jāpalīdz Dalībvalstīm sniegt informāciju Dalībvalstu konferencei, kā to paredz šīs Konvencijas 63.panta 5. un 6.punkts; un

(c) jānodrošina nepieciešamā koordinācija ar citu saistīto starptautisko un reģionālo organizāciju sekretariātiem.

VIII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

65.pants

Konvencijas ieviešana

1. Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālo likumu pamatprincipiem jāveic nepieciešamie pasākumi, tajā skaitā tiesiski un administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu tās pienākumu īstenošanu saskaņā ar šo Konvenciju.

2. Katra Dalībvalsts var pieņemt daudz noteiktākus un stingrākus līdzekļus nekā tie, kas norādīti šajā Konvencijā, lai novērstu un apkarotu korupciju.

66.pants

Strīdu risinājums

1. Dalībvalstīm jācenšas risināt strīdus, kas saistīti ar šīs Konvencijas skaidrošanu un piemērošanu, sarunu kārtībā.

2. Jebkuru strīdu starp divām vai vairāk Dalībvalstīm, kas attiecas uz šīs Konvencijas skaidrojumu vai piemērojumu un kas nav atrisināms sarunu ceļā saprātīgā laika periodā, pēc vienas Dalībvalsts pieprasījuma jāiesniedz izskatīt šķīrējtiesā. Ja sešus mēnešus pēc šķīrējtiesas pieprasījuma datuma šīs valstis nespēj vienoties par šķīrējtiesas organizāciju, ikviena no šīm Dalībvalstīm var iesniegt strīdu izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot prasību saskaņā ar Tiesas Statūtiem.

3. Katra Dalībvalsts šīs Konvencijai parakstīšanas, apstiprināšanas, pieņemšanas vai apliecināšanas laikā, kā arī laikā, kad tā šai Konvencijai pievienojas, var paziņot, ka tā neuzskata šī panta 2.punktu sev par saistošu. Citām Dalībvalstīm nav saistošs šī panta 2.punkts attiecībā uz jebkuru Dalībvalsti, kas ir izdarījusi šādu atrunu.

4. Jebkura Dalībvalsts, kas ir izvirzījusi atrunu saskaņā ar šī panta 3.punktu, var jebkurā laikā šādu atrunu atsaukt, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

67.pants

Parakstīšana, ratificēšana, akcepts, apstiprināšana un ieviešana

1. Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm no 2003.gada 9. līdz 11.decembrim Meridā, Meksikā, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā līdz 2005.gada 9.decembrim.

2. Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai arī reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām ar noteikumu, ka vismaz viena šādas organizācijas dalībvalsts ir parakstījusi šo Konvenciju saskaņā ar šī panta 1.punktu.

3. Šī Konvencija ir jāratificē, jāakceptē vai jāapstiprina. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas dokumenti jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var iesniegt savu ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas dokumentu, ja vismaz viena no tās dalībvalstīm ir rīkojusies līdzīgi. Šādā ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas dokumentā attiecīgajai organizācijai jāpaziņo savas kompetences apjoms attiecībā uz jautājumiem, ko nosaka šīs Konvencija. Šādai organizācijai arī jāinformē depozitārijs par jebkādiem saistītiem grozījumiem savas kompetences apjomā.

4. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts vai jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, ja vismaz viena tās dalībvalsts ir šīs Konvencijas Dalībvalsts. Pievienošanās dokumenti jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Tās pievienošanās laikā reģionālajai ekonomiskās integrācijas organizācijai jāpaziņo savas kompetences apjoms attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī Konvencija. Šādām organizācijām arī jāinformē depozitārijs par jebkurām saistītām izmaiņām savas kompetences apjomā.

68.pants

Stāšanās spēkā

1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc trīsdesmitā ratifikācijas, akceptēšanas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas datuma. Šī punkta nolūkā jebkurš dokuments, ko iesniegusi reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek uzskatīts kā papildus dokuments, ko iesniegušas šādas organizācijas dalībvalstis.

2. Attiecībā uz katru valsti vai reģionālu ekonomiskas integrācijas organizāciju, kas ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas šai Konvencijai pēc trīsdesmitā šāda dokumenta iesniegšanas, Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc datuma, kad šī valsts vai organizācija iesniegusi attiecīgo dokumentu, vai datumā, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar šī panta 1.punktu, atkarībā no tā, kurš no datumiem iestājas vēlāk.

69.pants

Grozījumi

1. Piecus gadus pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā Dalībvalsts var iesniegt grozījumus un nodot tos Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo piedāvātos grozījumus citām Dalībvalstīm un Dalībvalstu konferencei nolūkā izvērtēt un lemt par šādu priekšlikumu. Dalībvalstu konferencei jāpiemēro visi centieni, lai panāktu vienprātību par katru grozījumu. Ja visi centieni panākt vienprātību ir bijuši neveiksmīgi un vienošanās nav rasta, grozījuma pieņemšanai pēdējā instancē, nepieciešams Dalībvalstu Konferencē klātesošo un balsojošo Konvencijas Dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākums.

2. Reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām savas kompetences jautājumos jāīsteno savas tiesības balsot saskaņā ar šo pantu ar balsu skaitu, kas līdzvērtīgs to Dalībvalstu skaitam. Šādas organizācijas nav tiesīgas balsot, ja to dalībvalstis īsteno savas tiesības, un otrādi.

3. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1.punktu, ir pakļauts Dalībvalstu ratifikācijai, akceptēšanai un apstiprināšanai.

4. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1.punktu, stājas spēkā attiecībā uz Dalībvalsti deviņdesmit dienu laikā pēc datuma, kad šāda grozījuma ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprinājuma dokuments ir iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

5. Kad grozījums stājas spēkā, tas ir saistošs visām Dalībvalstīm, kuras to ir atzinušas par saistošu. Pārējām Dalībvalstīm ir saistoši šīs Konvencijas noteikumi un jebkuri citi izdarīti grozījumi, ko tās ratificējušas, akceptējušas vai apstiprinājušas.

70.pants

Denonsēšana

1. Dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju, iesniedzot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Šāda denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.

2. Reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija pārstāj būt šīs Konvencijas Dalībniece, kad šo Konvenciju denonsējušas visas šīs organizācijas dalībvalstis.

71.pants

Depozitārs un valodas

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ir iecelts par šīs Konvencijas depozitāriju.

2. Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz līdzvērtīgi un autentiski, tiek nodots glabāšanai ANO ģenerālsekretāram.

MINĒTĀ LIECĪBAI apakšā parakstījušies valstu atbilstīgi pilnvarotie pārstāvji ir parakstījuši šo Konvenciju.